Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa
帰依世尊、阿羅漢、正等覚者
Sīlakkhandhavaggapāḷi 戒蕴品
1. Brahmajālasuttaṃ 1. 梵網経
Paribbājakakathā 遊行者についての説話
1. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā antarā ca rājagahaṃ antarā ca nāḷandaṃ addhānamaggappaṭipanno hoti mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi. Suppiyopi kho paribbājako antarā ca rājagahaṃ antarā ca nāḷandaṃ addhānamaggappaṭipanno hoti saddhiṃ antevāsinā brahmadattena māṇavena. Tatra sudaṃ suppiyo paribbājako anekapariyāyena buddhassa avaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa avaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa avaṇṇaṃ bhāsati; suppiyassa pana paribbājakassa antevāsī brahmadatto māṇavo anekapariyāyena buddhassa vaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa vaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa vaṇṇaṃ bhāsati. Itiha te ubho ācariyantevāsī aññamaññassa ujuvipaccanīkavādā bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhā anubaddhā (ka. sī. pī.) honti bhikkhusaṅghañca.
1. 私がこのように聞いた――ある時、世尊は羅睺羅伽(ラージャガハ)と捺蘭陀(ナーランダ)の間を行く途上にあった。多くの比丘たち、五百人の比丘が随行していた。遊行者の須毘耶(スッピヤ)もまた、羅睺羅伽(ラージャガハ)と捺蘭陀(ナーランダ)の間を行く途上にあった。彼の弟子である婆羅門の叉陀陀(ブラフマダッタ)が随行していた。そこで遊行者の須毘耶(スッピヤ)は、様々な方法で仏を非難し、法を非難し、僧を非難した。しかし、遊行者須毘耶(スッピヤ)の弟子である叉陀陀(ブラフマダッタ)は、様々な方法で仏を賞賛し、法を賞賛し、僧を賞賛した。このように、師弟二人は互いに反対の意見を述べ合いながら、世尊と比丘僧団の後を追って進んでいた。
1. Tattha evanti nipātapadaṃ. Metiādīni nāmapadāni. Paṭipanno hotīti ettha paṭīti upasaggapadaṃ, hotīti ākhyātapadanti. Iminā tāva nayena padavibhāgo veditabbo.
1. そこにおいて、「エヴァム」は助詞、「メー」などは名詞である。「パティパンノ・ホティ」において、「パティ」は接頭辞、「ホティ」は動詞である。このように、言葉の分析を理解すべきである。
Atthato pana evaṃ-saddo tāva upamūpadesasampahaṃsanagarahaṇavacanasampaṭiggahākāranidassanāvadhāraṇādianekatthappabhedo. Tathāhesa – ‘‘evaṃ jātena maccena, kattabbaṃ kusalaṃ bahu’’nti (dha. pa. 53) evamādīsu upamāyaṃ āgato. ‘‘Evaṃ te abhikkamitabbaṃ, evaṃ te paṭikkamitabba’’ntiādīsu (a. ni. 4.122) upadese. ‘‘Evametaṃ bhagavā, evametaṃ sugatā’’tiādīsu (a. ni. 3.66) sampahaṃsane. ‘‘Evamevaṃ panāyaṃ vasalī yasmiṃ vā tasmiṃ vā tassa muṇḍakassa samaṇakassa vaṇṇaṃ bhāsatī’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.187) garahaṇe. ‘‘Evaṃ, bhanteti kho te bhikkhū bhagavato paccassosu’’ntiādīsu (ma. ni. 1.1) vacanasampaṭiggahe. ‘‘Evaṃ byā kho ahaṃ, bhante, bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmī’’tiādīsu (ma. ni. 1.398) ākāre. ‘‘Ehi tvaṃ, māṇavaka, yena samaṇo ānando tenupasaṅkama, upasaṅkamitvā mama vacanena samaṇaṃ ānandaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ puccha. ‘‘Subho māṇavo todeyyaputto bhavantaṃ ānandaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’’ti. ‘‘Evañca vadehi, sādhu kira bhavaṃ ānando yena subhassa māṇavassa todeyyaputtassa nivesanaṃ, tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā’’tiādīsu (dī. ni. 1.445) nidassane. ‘‘Taṃ kiṃ maññatha, kālāmā, ime dhammā kusalā vā akusalā vāti? Akusalā, bhante. Sāvajjā vā anavajjā vāti? Sāvajjā, bhante. Viññugarahitā vā viññuppasatthā vāti? Viññugarahitā, bhante. Samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṃvattanti no vā, kathaṃ vo ettha hotīti? Samattā, bhante, samādinnā ahitāya dukkhāya saṃvattanti, evaṃ no ettha hotī’’tiādīsu (a. ni. 3.66) avadhāraṇe. Svāyamidha ākāranidassanāvadhāraṇesu daṭṭhabbo.
「エヴァム」という言葉は、比喩、教示、賞賛、非難、同意、受容、指示、規定など、多くの意味合いを持つ。例えば、「このように生まれた人間は、多くの善行をなすべきである」(ダンマパダ 53)といった例では、比喩として用いられている。「このように歩むべきであり、このように退くべきである」といった例(アングッタラ・ニカーヤ 4.122)では、教示として用いられている。「世尊よ、このように、善逝よ、このように」といった例(アングッタラ・ニカーヤ 3.66)では、賞賛として用いられている。「ちょうど、このヴァサリーのように、どんな無頼漢であれ、その剃髪した修行僧を褒める」(サンユッタ・ニカーヤ 1.187)といった例では、非難として用いられている。「比丘たちよ、このように、長老よ、と世尊に答えた」(マッジマ・ニカーヤ 1.1)といった例では、同意として用いられている。「世尊よ、私はこのように、世尊から説かれた法を理解しました」(マッジマ・ニカーヤ 1.398)といった例では、状況として用いられている。「マナヴァよ、アーナンダ長老のところへ行き、行って、私の言葉でアーナンダ長老に、病気はなく、苦痛もなく、軽快で、力強く、快適に過ごしているか尋ねなさい。『トーデーヤ家の息子であるスボ・マナヴァが、長老アーナンダに、病気はなく、苦痛もなく、軽快で、力強く、快適に過ごしているか尋ねています』と。」「そして、『トーデーヤ家の息子であるスボ・マナヴァの住居へ、アーナンダ長老が慈悲をもって訪れるように』と言いなさい」(ディーガ・ニカーヤ 1.445)といった例では、指示として用いられている。「カーラーマ族の者たちよ、これらの法は善か、悪か?」「悪です、長老。罪があるか、罪がないか?」「罪があります、長老。賢者によって非難されるか、賢者によって賞賛されるか?」「賢者によって非難されます、長老。それらは有害で、苦しみをもたらすのか、そうでないのか?」「有害で、苦しみをもたらします、長老。」(アングッタラ・ニカーヤ 3.66)といった例では、規定として用いられている。ここに「状況」「指示」「規定」という意味で解釈されるべきである。
Tattha ākāratthena evaṃ-saddena etamatthaṃ dīpeti, nānānayanipuṇamanekajjhāsayasamuṭṭhānaṃ, atthabyañjanasampannaṃ, vividhapāṭihāriyaṃ, dhammatthadesanāpaṭivedhagambhīraṃ, sabbasattānaṃ sakasakabhāsānurūpato sotapathamāgacchantaṃ tassa bhagavato vacanaṃ sabbappakārena ko samattho viññātuṃ, sabbathāmena pana sotukāmataṃ janetvāpi ‘evaṃ me sutaṃ’ mayāpi ekenākārena sutanti.
ここで「状況」という意味で「エヴァム」という言葉は、様々な教えの多様性、多様な見解からの発生、意味と表現の豊かさ、様々な奇跡、真理の教えと洞察の深さ、そしてすべての生き物のそれぞれの言語に合わせた聴取の経路に達する、その世尊の言葉が、あらゆる点で理解できるのは誰の力か、しかし、聞きたいという願望を生じさせても、「このように聞いた」と、私もまた一つの状況で聞いた、と。
Nidassanatthena – ‘‘nāhaṃ sayambhū, na mayā idaṃ sacchikata’’nti attānaṃ parimocento – ‘evaṃ me sutaṃ’, ‘mayāpi evaṃ suta’nti idāni vattabbaṃ sakalaṃ suttaṃ nidasseti.
指示という意味では、「私は自らの力で悟ったのではなく、私がそれを実現したのではない」と自己を釈放しながら、「このように聞いた」とか、「私もこのように聞いた」と、今や語られるべきすべてのスッタを指示している。
Avadhāraṇatthena – ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ bahussutānaṃ yadidaṃ ānando, gatimantānaṃ, satimantānaṃ, dhitimantānaṃ, upaṭṭhākānaṃ yadidaṃ ānando’’ti (a. ni. 1.223). Evaṃ bhagavatā – ‘‘āyasmā ānando atthakusalo, dhammakusalo, byañjanakusalo, niruttikusalo, pubbāparakusalo’’ti (a. ni. 5.169). Evaṃ dhammasenāpatinā ca pasatthabhāvānurūpaṃ attano dhāraṇabalaṃ dassento sattānaṃ sotukāmataṃ janeti – ‘evaṃ me sutaṃ’, tañca kho atthato vā byañjanato vā anūnamanadhikaṃ, evameva na aññathā daṭṭhabba’’nti.
規定という意味では、「比丘たちよ、私の弟子の中で、多くのことを聞いた者、記憶力のある者、注意深い者、忍耐強い者、世話をする者の中で、アーナンダが最も優れている」(アングッタラ・ニカーヤ 1.223)。このように、世尊は「アーナンダ長老は、意味に精通し、法に精通し、言葉に精通し、語釈に精通し、前後関係に精通している」(アングッタラ・ニカーヤ 5.169)と。このように、法の司令官である彼に、称賛にふさわしい自分自身の記憶力を示しながら、人々に聞きたいという願望を生じさせる。「このように聞いた」、それは意味においても、言葉においても、不足も過剰もない、このように、他の方法で解釈されるべきではない。
Me-saddo tīsu atthesu dissati. Tathā hissa – ‘‘gāthābhigītaṃ me abhojaneyya’’ntiādīsu (su. ni. 81) mayāti attho. ‘‘Sādhu me, bhante, bhagavā saṅkhittena dhammaṃ desetū’’tiādīsu (saṃ. ni. 4.88) mayhanti attho. ‘‘Dhammadāyādā me, bhikkhave , bhavathā’’tiādīsu (ma. ni. 1.29) mamāti attho. Idha pana mayā sutanti ca, mama sutanti ca atthadvaye yujjati.
「メ」という言葉は、三つの「私」に見られる。例えば、「歌われた詩は、私にとって食べられない」(スッタニパータ 81)などでは、「私」という意味である。「長老よ、世尊よ、簡潔に法を説いてください」(サンユッタ・ニカーヤ 4.88)などでは、「私」という意味である。「比丘たちよ、法を相続する者となりなさい」(マッジマ・ニカーヤ 1.29)などでは、「私」という意味である。ここでは、「マイヤー」(私が)と「ママー」(私の)の両方の意味が用いられる。
Sutanti ayaṃ suta-saddo saupasaggo ca anupasaggo ca – gamanavissutakilinna-upacitānuyoga-sotaviññeyya-sotadvārānusāra-viññātādianekatthappabhedo, tathā hissa ‘‘senāya pasuto’’tiādīsu gacchantoti attho. ‘‘Sutadhammassa passato’’tiādīsu (udā. 11) vissutadhammassāti attho. ‘‘Avassutā avassutassā’’tiādīsu (pāci. 657) kilinnākilinnassāti attho. ‘‘Tumhehi puññaṃ pasutaṃ anappaka’’ntiādīsu (khu. pā. 7.12) upacitanti attho. ‘‘Ye jhānapasutā dhīrā’’tiādīsu (dha. pa. 181) jhānānuyuttāti attho. ‘Diṭṭhaṃ sutaṃ muta’ntiādīsu (ma. ni. 1.241) sotaviññeyyanti attho. ‘‘Sutadharo sutasannicayo’’tiādīsu (ma. ni. 1.339) sotadvārānusāraviññātadharoti attho. Idha panassa sotadvārānusārena upadhāritanti vā upadhāraṇanti vāti attho. ‘Me’ saddassa hi ‘mayā’ti atthe sati ‘evaṃ mayā sutaṃ’ sotadvārānusārena upadhāritanti yujjati. ‘Mamā’ti atthe sati evaṃ mama sutaṃ sotadvārānusārena upadhāraṇanti yujjati.
「スッタ」という言葉は、「サ」という接頭語が付く場合と付かない場合がある。「行く」「有名である」「濡れている」「積み重ねる」「従う」「聞く」「聞くことの入り口」「従う」「知る」など、多くの意味がある。例えば、「軍隊と共に進む」(サッダニーティ)などでは、「行く」という意味である。「説かれた法を見る」(ウダーナ 11)などでは、「有名な法」という意味である。「濡れていない、濡れている」(パチッティヤ 657)などでは、「濡れている」という意味である。「あなたたちは多くの功徳を積んだ」(クッダカ・パータ 7.12)などでは、「積んだ」という意味である。「禅定に専念する賢者」(ダンマパダ 181)などでは、「禅定に従う」という意味である。「見た、聞いた、考えた」(マッジマ・ニカーヤ 1.241)などでは、「聞くことができる」という意味である。「聞いたことを記憶する、聞いたことを蓄える」(マッジマ・ニカーヤ 1.339)などでは、「聞くことの入り口に従い、知ることを記憶する」という意味である。ここでは、「聞くことの入り口に従って、理解した」とか、「理解」という意味である。「メ」という言葉が「マイヤー」(私が)という意味の場合、「このように私が聞いた」は、聞くことの入り口に従って理解した、ということになる。「ママー」(私の)という意味の場合、このように私の聞いたことは、聞くことの入り口に従って理解した、ということになる。
Evametesu tīsu padesu evanti sotaviññāṇādiviññāṇakiccanidassanaṃ. Meti vuttaviññāṇasamaṅgipuggalanidassanaṃ. Sutanti assavanabhāvapaṭikkhepato anūnādhikāviparītaggahaṇanidassanaṃ. Tathā evanti tassā sotadvārānusārena pavattāya viññāṇavīthiyā nānappakārena ārammaṇe pavattibhāvappakāsanaṃ. Meti attappakāsanaṃ. Sutanti dhammappakāsanaṃ. Ayañhettha saṅkhepo – ‘‘nānappakārena ārammaṇe pavattāya viññāṇavīthiyā mayā na aññaṃ kataṃ, idaṃ pana kataṃ, ayaṃ dhammo suto’’ti.
ここに「エヴァム」は、聞くこと、認識することなどの認識作用を示す。「メ」は、認識力を持つ人物を示す。「スッタ」は、聞くことの否定から、不足も過剰もない、誤りのない理解を示す。このように、「エヴァム」は、聞くことの入り口に従って生じる認識の連鎖が、様々な対象に進むことを示す。「メ」は、自己を示す。「スッタ」は、法を示す。ここに要約がある。「様々な対象に進む認識の連鎖において、私が行ったことではない、これは行ったことだ、これは聞いた法だ。」
Tathā evanti niddisitabbadhammappakāsanaṃ. Meti puggalappakāsanaṃ. Sutanti puggalakiccappakāsanaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti. ‘‘Yaṃ suttaṃ niddisissāmi, taṃ mayā evaṃ suta’’nti.
このように、「指示されるべき法を示す」。そして、「私」は、人物を示す。「聞いた」は、人物の行為を示す。これは、次のように言われる。「私が指示するスッタは、私がこのように聞いたものである。」
Tathā evanti yassa cittasantānassa nānākārappavattiyā nānatthabyañjanaggahaṇaṃ hoti, tassa nānākāraniddeso. Evanti hi ayamākārapaññatti. Meti kattuniddeso. Sutanti visayaniddeso. Ettāvatā nānākārappavattena cittasantānena taṃ samaṅgino kattu visayaggahaṇasanniṭṭhānaṃ kataṃ hoti.
このように、「状況」は、様々な状況で様々な意味や言葉を理解する人の心の連続の、様々な状況の指示である。「エヴァム」という言葉は、この状況の指示である。「メ」は、行為者の指示である。「スッタ」は、対象の指示である。このように、様々な状況で活動する心の連続によって、それを持つ者が、対象の理解を確立したことになる。
Athavā evanti puggalakiccaniddeso. Sutanti viññāṇakiccaniddeso. Meti ubhayakiccayuttapuggalaniddeso. Ayaṃ panettha saṅkhepo, ‘‘mayā savanakiccaviññāṇasamaṅginā puggalena viññāṇavasena laddhasavanakiccavohārena suta’’nti.
あるいは、「エヴァム」は、人物の行為の指示である。「スッタ」は、認識の行為の指示である。「メ」は、両方の行為を持つ人物の指示である。ここに要約がある。「私は、聞く行為と認識力を持つ人物として、認識の力によって、聞く行為のやり取りで聞いた。」
Tattha evanti ca meti ca saccikaṭṭhaparamatthavasena avijjamānapaññatti. Kiñhettha taṃ paramatthato atthi, yaṃ evanti vā meti vā niddesaṃ labhetha? Sutanti vijjamānapaññatti. Yañhi taṃ ettha sotena upaladdhaṃ, taṃ paramatthato vijjamānanti. Tathā ‘eva’nti ca, meti ca, taṃ taṃ upādāya vattabbato upādāpaññatti. ‘Suta’nti diṭṭhādīni upanidhāya vattabbato upanidhāpaññatti. Ettha ca evanti vacanena asammohaṃ dīpeti. Na hi sammūḷho nānappakārapaṭivedhasamattho hoti. ‘Suta’nti vacanena sutassa asammosaṃ dīpeti. Yassa hi sutaṃ sammuṭṭhaṃ hoti, na so kālantarena mayā sutanti paṭijānāti. Iccassa asammohena paññāsiddhi, asammosena pana satisiddhi. Tattha paññāpubbaṅgamāya satiyā byañjanāvadhāraṇasamatthatā, satipubbaṅgamāya paññāya atthapaṭivedhasamatthatā. Tadubhayasamatthatāyogena atthabyañjanasampannassa dhammakosassa anupālanasamatthato dhammabhaṇḍāgārikattasiddhi.
ここに「エヴァム」と「メ」は、真実の究極的な意味から見ると、存在しない認識である。究極的には、何が存在するか、それが「エヴァム」とか「メ」という指示を受けることができるか? 「スッタ」は、存在する認識である。なぜなら、ここで聞くことによって得られたものは、究極的には存在するからである。同様に、「エヴァム」と「メ」は、それらを指して言われるので、指し示す認識である。「スッタ」という言葉は、見たものなどを指して言われるので、指し示す認識である。ここで、「エヴァム」という言葉は、無知を避けることを示す。なぜなら、無知な者は、様々な真理を理解することはできないからだ。「スッタ」という言葉は、聞いたことの確実性を示す。なぜなら、聞いたことを忘れてしまった者は、後になって「私が聞いた」と言うことはできないからだ。このように、無知を避けることによって、智慧の成就があり、忘れないことによって、記憶力の成就がある。そこに、智慧が先行する記憶力によって、言葉の規定の確実性があり、記憶力が先行する智慧によって、意味の理解の確実性がある。その両方の確実性によって、意味と言葉が充実した法の宝を維持する能力があり、法の保管者となる。したがって、ここで「エヴァム・メ・スッタ」という言葉は、
Aparo nayo, evanti vacanena yoniso manasikāraṃ dīpeti. Ayoniso manasikaroto hi nānappakārapaṭivedhābhāvato. Sutanti vacanena avikkhepaṃ dīpeti, vikkhittacittassa savanābhāvato. Tathā hi vikkhittacitto puggalo sabbasampattiyā vuccamānopi ‘‘na mayā sutaṃ, puna bhaṇathā’’ti bhaṇati. Yoniso manasikārena cettha attasammāpaṇidhiṃ pubbe ca katapuññataṃ sādheti, sammā appaṇihitattassa pubbe akatapuññassa vā tadabhāvato. Avikkhepena saddhammassavanaṃ sappurisūpanissayañca sādheti. Na hi vikkhittacitto sotuṃ sakkoti, na ca sappurise anupassayamānassa savanaṃ atthīti.
別の解釈がある。「エヴァム」という言葉は、正しい心の持ち方を指し示す。なぜなら、不適切な心の持ち方をする者には、様々な真理を理解することができないからだ。「スッタ」という言葉は、集中力を指し示す。なぜなら、心が散漫な者には、聞くことができないからだ。なぜなら、心が散漫な者は、すべての恩恵を受けていても、「私は聞いていません、もう一度言ってください」と言うからだ。正しい心の持ち方によって、ここでは自己の正しい方向付けと、以前の善行を肯定する。正しく方向付けられていない者、あるいは以前に善行を行っていない者にとっては、それは不可能だからだ。集中力によって、真の法を聞くことと、善き人々に依拠することを肯定する。なぜなら、心が散漫な者は聞くことができないし、善き人々を尊敬しない者には聞くことはないからだ。
Aparo nayo, yasmā evanti yassa cittasantānassa nānākārappavattiyā nānatthabyañjanaggahaṇaṃ hoti, tassa nānākāraniddesoti vuttaṃ, so ca evaṃ bhaddako ākāro na sammāappaṇihitattano pubbe akatapuññassa vā hoti, tasmā evanti iminā bhaddakenākārena pacchimacakkadvayasampattimattano dīpeti. Sutanti savanayogena purimacakkadvayasampattiṃ. Na hi appatirūpadese vasato sappurisūpanissayavirahitassa vā savanaṃ atthi. Iccassa pacchimacakkadvayasiddhiyā āsayasuddhisiddhā hoti, purimacakkadvayasiddhiyā payogasuddhi, tāya ca āsayasuddhiyā adhigamabyattisiddhi, payogasuddhiyā āgamabyattisiddhi. Iti payogāsayasuddhassa āgamādhigamasampannassa vacanaṃ aruṇuggaṃ viya sūriyassa udayato yoniso manasikāro viya ca kusalakammassa arahati bhagavato vacanassa pubbaṅgamaṃ bhavitunti ṭhāne nidānaṃ ṭhapento – ‘‘evaṃ me suta’’ntiādimāha.
別の解釈がある。なぜなら、「エヴァム」という言葉は、様々な状況で様々な意味や言葉を理解する人の心の連続の、様々な状況の指示であると述べられているので、そのように立派な状況は、正しく方向付けられていない者、あるいは以前に善行を行っていない者にはない。したがって、「エヴァム」という言葉は、最後の二つの車輪の成就を示す。 「スッタ」は、聞くことの行為によって、最初の二つの車輪の成就を示す。なぜなら、不適切な場所で生活している者、あるいは善き人々に依拠していない者には、聞くことはないからだ。このように、最後の二つの車輪の成就によって、基盤の清浄さが成就し、最初の二つの車輪の成就によって、実践の清浄さが成就する。それによって、基盤の清浄さが成就し、実践の清浄さによって、獲得の顕現が成就し、実践の清浄さによって、伝達の顕現が成就する。このように、実践と基盤が清浄である者は、伝達と獲得を成就した者であり、その言葉は、太陽の昇る暁のように、正しい心の持ち方のように、善行の根源となる。したがって、「エヴァム・メ・スッタ」といった言葉が言われる。
Aparo nayo, ‘eva’nti iminā nānappakārapaṭivedhadīpakena vacanena attano atthapaṭibhānapaṭisambhidāsampattisabbhāvaṃ dīpeti. ‘Suta’nti iminā sotabbappabhedapaṭivedhadīpakena dhammaniruttipaṭisambhidāsampattisabbhāvaṃ. ‘Eva’nti ca idaṃ yoniso manasikāradīpakaṃ vacanaṃ bhāsamāno – ‘‘ete mayā dhammā manasānupekkhitā, diṭṭhiyā suppaṭividdhā’’ti dīpeti. ‘Suta’nti idaṃ savanayogadīpakaṃ vacanaṃ bhāsamāno – ‘‘bahū mayā dhammā sutā dhātā vacasā paricitā’’ti dīpeti. Tadubhayenāpi atthabyañjanapāripūriṃ dīpento savane ādaraṃ janeti. Atthabyañjanaparipuṇṇañhi dhammaṃ ādarena assuṇanto mahatā hitā paribāhiro hotīti, tasmā ādaraṃ janetvā sakkaccaṃ ayaṃ dhammo sotabboti.
別の解釈がある。「エヴァム」という言葉は、様々な真理の理解を示す言葉であり、自己の意味の洞察と、あらゆる理解の成就を示す。「スッタ」という言葉は、聞くことの多様性の理解を示す言葉であり、法の言葉の理解と、あらゆる理解の成就を示す。「エヴァム」という言葉は、正しい心の持ち方を示す言葉であり、「これらの法は、私の心によって熟慮され、見解によって完全に理解されている」と示す。「スッタ」という言葉は、聞くことの行為を示す言葉であり、「多くの法を聞き、記憶し、言葉で確認した」と示す。その両方によって、意味と言葉の完全性を示し、聞くことに価値を置く。なぜなら、意味と言葉が完全な法を、軽々しく聞く者は、大きな利益から疎外されるからだ。したがって、価値を置き、真剣に、この法を聞くべきである。
‘‘Evaṃ me suta’’nti iminā pana sakalena vacanena āyasmā ānando tathāgatappaveditaṃ dhammaṃ attano adahanto asappurisabhūmiṃ atikkamati. Sāvakattaṃ paṭijānanto sappurisabhūmiṃ okkamati. Tathā asaddhammā cittaṃ vuṭṭhāpeti, saddhamme cittaṃ patiṭṭhāpeti. ‘‘Kevalaṃ sutamevetaṃ mayā, tasseva bhagavato vacana’’nti dīpento attānaṃ parimoceti, satthāraṃ apadisati, jinavacanaṃ appeti, dhammanettiṃ patiṭṭhāpeti.
「エヴァム・メ・スッタ」という言葉全体によって、アーナンダ長老は、このように示された法を、自己のものとせず、非善人の領域を越える。弟子であることを自称する者は、善人の領域に入る。このように、非法から心を離し、法に心を置く。「これは単に私が聞いただけであり、かの世尊の言葉である」と示しながら、自己を釈放し、師を指示し、仏陀の言葉を提示し、法の導きを確立する。
Apica ‘‘evaṃ me suta’’nti attanā uppāditabhāvaṃ appaṭijānanto purimavacanaṃ vivaranto – ‘‘sammukhā paṭiggahitamidaṃ mayā tassa bhagavato catuvesārajjavisāradassa dasabaladharassa āsabhaṭṭhānaṭṭhāyino sīhanādanādino sabbasattuttamassa dhammissarassa dhammarājassa dhammādhipatino dhammadīpassa dhammasaraṇassa saddhammavaracakkavattino sammāsambuddhassa vacanaṃ, na ettha atthe vā dhamme vā pade vā byañjane vā kaṅkhā vā vimati vā kātabbā’’ti sabbesaṃ devamanussānaṃ imasmiṃ dhamme assaddhiyaṃ vināseti, saddhāsampadaṃ uppādeti. Tenetaṃ vuccati –
さらに、「エヴァム・メ・スッタ」と、自己で生み出したものではないと否定し、以前の言葉を明らかにしながら、「私は、かの世尊、四つの恐れのない場所を持つ者、十の力を持つ者、獅子の咆哮をする者、すべての生き物の中で最も優れた者、法の支配者、法の王、法の指導者、法の灯、法の避難所、真の法の車輪を回す者、正しく悟った者から、直接受け取った。この法において、意味においても、法においても、言葉においても、疑問や迷いを抱くべきではない」と、すべての神々と人々に、この法に対する不信をなくし、信仰の宝を生成する。したがって、それは次のように言われる。
‘‘Vināsayati assaddhaṃ, saddhaṃ vaḍḍheti sāsane;
「不信をなくし、教えに信仰を増やす。
Evaṃ me sutamiccevaṃ, vadaṃ gotamasāvako’’ti.
このように、私が聞いたとゴータマの弟子は言う。」
Ekanti gaṇanaparicchedaniddeso. Samayanti paricchinnaniddeso. Ekaṃ samayanti aniyamitaparidīpanaṃ. Tattha samayasaddo –
「エーカーン」(一つ)は、数え上げの区分を示す。「サマーヤン」(時)は、区分の指示である。「エーカー・サマーヤン」は、不定の広がりを示す。そこに、「サマーヤ」という言葉は。
‘‘Samavāye khaṇe kāle, samūhe hetudiṭṭhisu;
「集まること、瞬間、時、集団、原因、見解、
Paṭilābhe pahāne ca, paṭivedhe ca dissati’’.
獲得、放棄、そして理解において、見られる。」
Tathā hissa – ‘‘appevanāma svepi upasaṅkameyyāma kālañca samayañca upādāyā’’ti evamādīsu (dī. ni. 1.447) samavāyo attho. ‘‘Ekova kho bhikkhave, khaṇo ca samayo ca brahmacariyavāsāyā’’tiādīsu (a. ni. 8.29) khaṇo. ‘‘Uṇhasamayo pariḷāhasamayo’’tiādīsu (pāci. 358) kālo. ‘‘Mahāsamayo pavanasmi’’ntiādīsu (dī. ni. 2.332) samūho. ‘‘Samayopi kho te, bhaddāli, appaṭividdho ahosi, bhagavā kho sāvatthiyaṃ viharati, bhagavāpi maṃ jānissati, bhaddāli nāma bhikkhu satthusāsane sikkhāya aparipūrakārī’ti. Ayampi kho, te bhaddāli, samayo appaṭividdho ahosī’’tiādīsu (ma. ni. 2.135) hetu. ‘‘Tena kho pana samayena uggahamāno paribbājako samaṇamuṇḍikāputto samayappavādake tindukācīre ekasālake mallikāya ārāme paṭivasatī’’tiādīsu (ma. ni. 2.260) diṭṭhi.
「まさに、遅かれ早かれ、時と機会を捉えて、(那里もまた、機会があれば訪れるべきだ)」(D.Ni.1.447)といった文脈では「集まり」を意味する。「比丘たちよ、解脱の道としての独身生活のための機会と時はただ一つである」(A.Ni.8.29)といった文脈では「時」を意味する。「暑い時、燃え盛る時」(Pāci.358)といった文脈では「時」を意味する。「放生会( pavana )の盛大な時」(D.Ni.2.332)といった文脈では「集団」を意味する。「バラダリよ、あなたの時もまた、まだ知られていなかった。長老はサーヴァッティーに滞在している。長老は私を知るだろう。バラダリという名の比丘は、師の教えにおいて修行を完成させていない。」「バラダリよ、あなたもまた、この時を知らなかった。」(M.Ni.2.135)といった文脈では「原因」を意味する。「その時、ウドゥガハマナという名の外道は、バドゥンカ(Tindukacīra)に身を包み、サマムンダカプッタ(Samaṇamuṇḍikaputta)として、マッリカ(Mallikā)の園の池のほとりに住んでいた。」(M.Ni.2.260)といった文脈では「見解」を意味する。
‘‘Diṭṭhe dhamme ca yo attho, yo cattho samparāyiko;
「この世で得られる意義、来世で得られる意義、
Atthābhisamayā dhīro, paṇḍitoti pavuccatī’’ti. (saṃ. ni. 1.128) –
意義を完全に理解した賢者は、賢者と呼ばれる。」(Saṃ.Ni.1.128)──
Ādīsu paṭilābho. ‘‘Sammā mānābhisamayā antamakāsi dukkhassā’’tiādīsu (a. ni. 7.9) pahānaṃ. ‘‘Dukkhassa pīḷanaṭṭho saṅkhataṭṭho santāpaṭṭho vipariṇāmaṭṭho abhisamayaṭṭho’’tiādīsu (paṭi. 108) paṭivedho. Idha panassa kālo attho. Tena saṃvaccharautumāsaḍḍhamāsarattidivapubbaṇhamajjhanhikasāyanhapaṭhamamajjhi-mapacchimayāmamuhuttādīsu kālappabhedabhūtesu samayesu ekaṃ samayanti dīpeti.
といった文脈では「獲得」を意味する。「正しい見解によって苦しみの終焉を達成した」(A.Ni.7.9)といった文脈では「放棄」を意味する。「苦の圧迫、凝固、熱、変化、理解」(Paṭi.108)といった文脈では「理解」を意味する。ここでは「時」を意味する。つまり、一年、季節、月、半月、夜、昼、午前、正午、午後、夕方、夜半、真夜中、一瞬といった時間の区分における、ある一瞬を「ekaṃ samayaṃ」は示している。
Tattha kiñcāpi etesu saṃvaccharādīsu samayesu yaṃ yaṃ suttaṃ yasmiṃ yasmiṃ saṃvacchare utumhi māse pakkhe rattibhāge vā divasabhāge vā vuttaṃ, sabbaṃ taṃ therassa suviditaṃ suvavatthāpitaṃ paññāya. Yasmā pana – ‘‘evaṃ me sutaṃ’’ asukasaṃvacchare asukautumhi asukamāse asukapakkhe asukarattibhāge asukadivasabhāge vāti evaṃ vutte na sakkā sukhena dhāretuṃ vā uddisituṃ vā uddisāpetuṃ vā, bahu ca vattabbaṃ hoti, tasmā ekeneva padena tamatthaṃ samodhānetvā ‘‘ekaṃ samaya’’nti āha. Ye vā ime gabbhokkantisamayo, jātisamayo, saṃvegasamayo, abhinikkhamanasamayo, dukkarakārikasamayo, māravijayasamayo, abhisambodhisamayo diṭṭhadhammasukhavihārasamayo, desanāsamayo, parinibbānasamayoti, evamādayo bhagavato devamanussesu ativiya pakāsā anekakālappabhedā eva samayā. Tesu samayesu desanāsamayasaṅkhātaṃ ekaṃ samayanti dīpeti. Yo cāyaṃ ñāṇakaruṇākiccasamayesu karuṇākiccasamayo, attahitaparahitapaṭipattisamayesu parahitapaṭipattisamayo, sannipatitānaṃ karaṇīyadvayasamayesu dhammikathāsamayo desanāpaṭipattisamayesu desanāsamayo, tesupi samayesu aññataraṃ samayaṃ sandhāya **‘‘ekaṃ samaya’’**nti āha.
その中で、たとえこれらの年、季節、月、半月、夜、昼といった時間の区分において、ある経典が、ある年に、ある季節に、ある月に、ある半月に、ある夜に、ある昼に説かれたとしても、すべて長老はよく知り、よく覚えている。なぜなら、「このように私は聞いた」という場合、ある年に、ある季節に、ある月に、ある半月に、ある夜に、ある昼に、とすべてを記憶することは難しく、多くのことを語らなければならないからである。それゆえ、一つの言葉でその意味をまとめ、「ekaṃ samayaṃ」と言ったのである。また、受胎の時、誕生の時、感慨の時、出家の時、苦行の時、魔の調伏の時、悟りの時、現世の楽住の時、説法の時、涅槃の時といった、仏陀と神々や人々との間に広く知られた、多くの時間の区分がある。その中で、説法の時として、「ekaṃ samayaṃ」は一つの時を示している。また、智慧と慈悲の行の時、自己と他者のための実践の時、集まった者たちの二つの行の時、法話の時、説法の実践の時、その中でも説法として、「ekaṃ samayaṃ」は一つの時を指しているのである。
Kasmā panettha yathā abhidhamme ‘‘yasmiṃ samaye kāmāvacara’’nti (dha. sa. 1) ca, ito aññesu ca suttapadesu – ‘‘yasmiṃ samaye, bhikkhave, bhikkhu vivicceva kāmehī’’ti ca bhummavacananiddeso kato, vinaye ca – ‘‘tena samayena buddho bhagavā’’ti karaṇavacanena, tathā akatvā ‘‘ekaṃ samaya’’nti upayogavacananiddeso katoti? Tattha tathā idha ca aññathā atthasambhavato. Tattha hi abhidhamme ito aññesu suttapadesu ca adhikaraṇattho bhāvena bhāvalakkhaṇattho ca sambhavati. Adhikaraṇañhi kālattho, samūhattho ca samayo, tattha tattha vuttānaṃ phassādidhammānaṃ khaṇasamavāyahetusaṅkhātassa ca samayassa bhāvena tesaṃ bhāvo lakkhīyati, tasmā tadatthajotanatthaṃ tattha bhummavacananiddeso kato.
なぜ、アビダルマで「ある時、欲界の…」(Dha.Sa.1)や、他の経典で「比丘たちよ、ある時、比丘たちは欲界から離れて…」(M.Ni.2.135)と「場所」を示す言葉遣いがなされ、律では「その時、仏陀は…」(M.Ni.2.260)と「原因」を示す言葉遣いがなされているのに、ここでは「ekaṃ samayaṃ」と「対象」を示す言葉遣いがなされているのか?それは、そこ(アビダルマや他の経典)では「場所」の意味と「原因」の意味が、「ここ」では「対象」の意味が関連するからである。アビダルマや他の経典では、「場所」の意味と「集まり」、「原因」の意味が関連する。「時」の「集まり」、「原因」の意味が、そこで説かれた触などの法( dharma )の性質を現すからである。それゆえ、その意味を示すために、「場所」を示す言葉遣いがなされたのである。
Vinaye ca hetuattho karaṇattho ca sambhavati. Yo hi so sikkhāpadapaññattisamayo sāriputtādīhipi dubbiññeyyo, tena samayena hetubhūtena karaṇabhūtena ca sikkhāpadāni paññāpayanto sikkhāpadapaññattihetuñca apekkhamāno bhagavā tattha tattha vihāsi, tasmā tadatthajotanatthaṃ tattha karaṇavacanena niddeso kato.
律では、「原因」の意味と「理由」の意味が関連する。戒律が制定された時、それはサーリプッタなどでさえ理解が難しかった。その時、原因であり理由であった仏陀が、戒律の制定の理由を考慮して、そこで説かれた。それゆえ、その意味を示すために、「原因」を示す言葉遣いがなされたのである。
Idha pana aññasmiñca evaṃ jātike accantasaṃyogattho sambhavati. Yañhi samayaṃ bhagavā imaṃ aññaṃ vā suttantaṃ desesi, accantameva taṃ samayaṃ karuṇāvihārena vihāsi, tasmā tadatthajotanatthaṃ idha upayogavacananiddeso katoti.
ここでは、他の文脈でも「対象」の意味が関連する。仏陀がこの経典や他の経典を説かれた時、その時、慈悲の行によって過ごされた。それゆえ、その意味を示すために、ここでは「対象」を示す言葉遣いがなされたのである。
Tenetaṃ vuccati –
それゆえ、こう言われる。
‘‘Taṃ taṃ atthamapekkhitvā, bhummena karaṇena ca;
「その対象を考慮し、場所と原因を考慮して、
Aññatra samayo vutto, upayogena so idhā’’ti.
他の文脈では時が語られ、ここでは対象が語られている。」
Porāṇā pana vaṇṇayanti – ‘‘tasmiṃ samaye’’ti vā, ‘‘tena samayenā’’ti vā, ‘‘ekaṃ samaya’’nti vā, abhilāpamattabhedo esa, sabbattha bhummamevatthoti. Tasmā ‘‘ekaṃ samaya’’nti vuttepi ‘‘ekasmiṃ samaye’’ti attho veditabbo.
古い解説者たちは言う。「その時」「その時」「ある時」は、単に言葉の違いであり、すべて「場所」を意味すると。したがって、「ekaṃ samayaṃ」と述べられている場合も、「ある時に」という意味に解釈すべきである。
Bhagavāti garu. Garuñhi loke bhagavāti vadanti. Ayañca sabbaguṇavisiṭṭhatāya sabbasattānaṃ garu, tasmā bhagavāti veditabbo. Porāṇehipi vuttaṃ –
「仏陀」とは、尊敬されるべき者である。世間では、尊敬されるべき者を「仏陀」と呼ぶ。この仏陀は、すべての善き資質を備えているため、すべての生きとし生けるものの尊敬の対象であり、それゆえ「仏陀」と理解すべきである。古い言葉にもこうある。
‘‘Bhagavāti vacanaṃ seṭṭhaṃ, bhagavāti vacanamuttamaṃ;
「『仏陀』という言葉は最も尊く、『仏陀』という言葉は最高である。
Garu gāravayutto so, bhagavā tena vuccatī’’ti.
尊敬に満ちたその方は尊敬されるべき者であり、それゆえ『仏陀』と呼ばれる。」
Api ca –
またこうも言われる。
‘‘Bhāgyavā bhaggavā yutto, bhagehi ca vibhattavā;
「幸運に恵まれ、神々の恩恵を受け、
Bhattavā vantagamano, bhavesu bhagavā tato’’ti.
恩恵を受け、執着を捨てた者、それゆえ『仏陀』と呼ばれる。」
Imissā gāthāya vasenassa padassa vitthāraattho veditabbo. So ca visuddhimagge buddhānussatiniddese vuttoyeva.
この偈(詩)に基づいて、その言葉の広範な意味を理解すべきである。その意味は、『清浄道論』の仏陀への念慮の解説で述べられている通りである。
Ettāvatā cettha evaṃ me sutanti vacanena yathāsutaṃ dhammaṃ dassento bhagavato dhammakāyaṃ paccakkhaṃ karoti. Tena ‘‘nayidaṃ atikkantasatthukaṃ pāvacanaṃ, ayaṃ vo satthā’’ti satthu adassanena ukkaṇṭhitaṃ janaṃ samassāseti.
ここで、「このように私は聞いた」という言葉によって、聞いたままの法を示すことで、仏陀の法身を目の当たりにしている。それゆえ、「これは過去の師の教えではない。あなた方の師はここにいる。」と、師が不在であることに落胆している人々を慰めている。
Ekaṃ samayaṃ bhagavāti vacanena tasmiṃ samaye bhagavato avijjamānabhāvaṃ dassento rūpakāyaparinibbānaṃ sādheti. Tena ‘‘evaṃvidhassa nāma ariyadhammassa desako dasabaladharo vajirasaṅghāta samānakāyo sopi bhagavā parinibbuto, kena aññena jīvite āsā janetabbā’’ti jīvitamadamattaṃ janaṃ saṃvejeti, saddhamme cassa ussāhaṃ janeti.
「ある時、仏陀は…」という言葉によって、その時、仏陀の存在がないことを示し、形体(色身)の涅槃を証している。それゆえ、「このような聖なる法を説く、十力を持つ、金剛の体を持つ仏陀でさえ涅槃された。誰が他に生きる希望を持つことができようか。」と、生きることへの執着を捨て、正しい法への熱意を抱くように人々を促している。
Evanti ca bhaṇanto desanāsampattiṃ niddisati. Me sutanti sāvakasampattiṃ. Ekaṃ samayanti kālasampattiṃ. Bhagavāti desakasampattiṃ.
「このように」と語ることは、説法の成就を示す。我が聞いた、は、弟子たちの成就を示す。「ある時」は、時の成就を示す。「仏陀」は、説者の成就を示す。
Antarā ca rājagahaṃ antarā ca nāḷandanti antarā-saddo kāraṇakhaṇacittavemajjhavivarādīsu dissati. ‘‘Tadantaraṃ ko jāneyya aññatra tathāgatā’’ti (a. ni. 6.44) ca, ‘‘janā saṅgamma mantenti mañca tañca kimantara’’nti (saṃ. ni. 1.228) ca ādīsu hi kāraṇe antarā-saddo. ‘‘Addasa maṃ, bhante, aññatarā itthī vijjantarikāya bhājanaṃ dhovantī’’tiādīsu (ma. ni. 2.149) khaṇe. ‘‘Yassantarato na santi kopā’’tiādīsu (udā. 20) citte. ‘‘Antarā vosānamāpādī’’tiādīsu (cūḷava. 350) vemajjhe. ‘‘Api cāyaṃ, bhikkhave, tapodā dvinnaṃ mahānirayānaṃ antarikāya āgacchatī’’tiādīsu (pārā. 231) vivare. Svāyamidha vivare vattati, tasmā rājagahassa ca nāḷandāya ca vivareti evametthattho veditabbo. Antarā-saddena pana yuttattā upayogavacanaṃ kataṃ. Īdisesu ca ṭhānesu akkharacintakā ‘‘antarā gāmañca nadiñca yātī’’ti evaṃ ekameva antarāsaddaṃ payujjanti, so dutiyapadenapi yojetabbo hoti, ayojiyamāne upayogavacanaṃ na pāpuṇāti. Idha pana yojetvāyeva vuttoti.
「ラージャガハとナーランダーの間」という場合、「間」という言葉は、原因、時、心、中間、隔たりなどの意味で使われる。「その間、誰が知ることができようか、ただし如来だけが。」(A.Ni.6.44)や、「人々が集まって議論している。私と彼の間には何があるのか。」(Saṃ.Ni.1.228)といった文脈では、「原因」を意味する。「ある時、女性が、器を洗いながら、私を見た。」(M.Ni.2.149)といった文脈では「時」を意味する。「怒りのない心を持つ。」(Udā.20)といった文脈では「心」を意味する。「休息の間に終わった。」(Cūḷava.350)といった文脈では「中間」を意味する。「比丘たちよ、このタポダー(Tapodā)は、二つの大罪の間にある。」(Pārā.231)といった文脈では「隔たり」を意味する。ここでは「隔たり」の意味で使われている。それゆえ、ラージャガハとナーランダーの間が隔たっている、と理解すべきである。「間」という言葉が、適切な文脈で「対象」の意味で使われている。「このような場所」では、文字の学者は「村と川の間を通る」というように、「間」という言葉を一つだけ使う。それは第二の言葉とも結びつくが、結びつかない場合は、「対象」の意味が伝わらない。ここでは結びつけて述べられている。
Addhānamaggappaṭipanno hotīti addhānasaṅkhātaṃ maggaṃ paṭipanno hoti, ‘‘dīghamagga’’nti attho. Addhānagamanasamayassa hi vibhaṅge ‘‘aḍḍhayojanaṃ gacchissāmīti bhuñjitabba’’ntiādivacanato (pāci. 218) aḍḍhayojanampi addhānamaggo hoti. Rājagahato pana nāḷandā yojanameva.
「旅の道にいる」とは、「旅」という名の道にいる、つまり「長い道のり」という意味である。旅の間の食事についての解説では、「半ヨージャナ(yojana)歩くために食べるべきである」とあるように(Pāci.218)、半ヨージャナも旅の道である。ラージャガハからナーランダーまでは一ヨージャナである。
Mahatā bhikkhusaṅghena saddhinti ‘mahatā’ti guṇamahattenapi mahatā, saṅkhyāmahattenapi mahatā. So hi bhikkhusaṅgho guṇehipi mahā ahosi, appicchatādiguṇasamannāgatattā. Saṅkhyāyapi mahā, pañcasatasaṅkhyattā. Bhikkhūnaṃ saṅgho ‘bhikkhusaṅgho’, tena bhikkhusaṅghena. Diṭṭhisīlasāmaññasaṅghātasaṅkhātena samaṇagaṇenāti attho. Saddhinti ekato.
「多くの比丘たちと共に」とは、「多い」は質的な多さでも、数的な多さでもよい。その比丘たちは、少欲などの善き資質を備えているため、質的にも多かった。数でも多く、五百人であった。「比丘たちの集団」は「比丘僧伽」であり、その「比丘僧伽」と共に、という意味である。見解や戒律の共通性からなる「相等しい集団」という意味でもある。「共に」は、一つになって。
Pañcamattehi bhikkhusatehīti pañcamattā etesanti pañcamattāni. Mattāti pamāṇaṃ vuccati, tasmā yathā ‘‘bhojane mattaññū’’ti vutte ‘‘bhojane mattaṃ jānāti, pamāṇaṃ jānātī’’ti attho hoti, evamidhāpi – ‘‘tesaṃ bhikkhusatānaṃ pañcamattā pañcapamāṇa’’nti evamattho daṭṭhabbo. Bhikkhūnaṃ satāni bhikkhusatāni, tehi pañcamattehi bhikkhusatehi.
「五百比丘」とは、これらのうちの五人、つまり五つの計量である。「計量」とは、尺度を意味する。それゆえ、「食事において節度を知る」と言う場合、「食事において尺度を知る、量を知る」という意味になるように、ここでも「それらの百人の比丘のうち、五人が尺度である」という意味である。「百人の比丘」とは、比丘たちの百人であり、その五百人の比丘たちと共に、という意味である。
Suppiyopi kho paribbājakoti suppiyoti tassa nāmaṃ. Pi-kāro maggappaṭipannasabhāgatāya puggalasampiṇḍanattho. Kho-kāro padasandhikaro, byañjanasiliṭṭhatāvasena vutto. Paribbājakoti sañjayassa antevāsī channaparibbājako. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘yadā bhagavā taṃ addhānamaggaṃ paṭipanno, tadā suppiyopi paribbājako paṭipanno ahosī’’ti. Atītakālattho hettha hoti-saddo.
「スッピヤという名の遊行者もまた」とは、スッピヤはその人の名前である。「もまた」は、道を進んでいるという共通性から、人々の集まりを意味する。「また」は、言葉をつなぐためのもので、音韻の滑らかさのために述べられた。「遊行者」とは、サンジャヤ(Sanjaya)の弟子であるチャンナ(Channa)という遊行者である。これは、「仏陀がその旅の道に入られた時、スッピヤという名の遊行者もまた入られた」という意味である。この「いる」という言葉は、過去の時を表している。
Saddhiṃ antevāsinā brahmadattena māṇavenāti – ettha ante vasatīti antevāsī. Samīpacāro santikāvacaro sissoti attho. Brahmadattoti tassa nāmaṃ. Māṇavoti sattopi coropi taruṇopi vuccati.
「弟子であるブラフマダッタという名の少年と共に」とは、ここで「弟子」とは、近くに住む者、そばに住む者、つまり従者という意味である。ブラフマダッタはその人の名前である。「少年」とは、若者、泥棒、若い者も意味する。
‘‘Coditā devadūtehi, ye pamajjanti māṇavā;
「神々の使者に促され、怠惰な若者たちは、
Te dīgharattaṃ socanti, hīnakāyūpagā narā’’ti. (ma. ni. 3.271) –
長い間嘆き、卑しい境涯に落ちる。」(M.Ni.3.271)──
Ādīsu hi satto māṇavoti vutto. ‘‘Māṇavehipi samāgacchanti katakammehipi akatakammehipī’’tiādīsu (ma. ni. 2.149) coro. ‘‘Ambaṭṭho māṇavo, aṅgako māṇavo’’tiādīsu (dī. ni. 1.316) taruṇo ‘māṇavo’ti vutto. Idhāpi ayamevattho. Idañhi vuttaṃ hoti – brahmadattena nāma taruṇantevāsinā saddhinti.
といった文脈では、「若者」は「生命」を意味する。「若者たちもまた、行いをした者もしない者も集まってくる。」(M.Ni.2.149)といった文脈では「泥棒」を意味する。「アンバッタという名の若者、アンガという名の若者。」(D.Ni.1.316)といった文脈では「若い者」が「若者」と述べられている。ここでは、この意味である。つまり、「ブラフマダッタという名の若い弟子と共に」という意味である。
Tatrāti tasmiṃ addhānamagge, tesu vā dvīsu janesu. Sudanti nipātamattaṃ. Anekapariyāyenāti pariyāya-saddo tāva vāradesanākāraṇesu vattati. ‘‘Kassa nu kho, ānanda, ajja pariyāyo bhikkhuniyo ovaditu’’ntiādīsu (ma. ni. 3.398) hi vāre pariyāyasaddo vattati. ‘‘Madhupiṇḍikapariyāyotveva naṃ dhārehī’’tiādīsu (ma. ni. 1.205) desanāyaṃ. ‘‘Imināpi kho, te rājañña, pariyāyena evaṃ hotū’’tiādīsu (dī. ni. 2.411) kāraṇe. Svāyamidhāpi kāraṇe vattati, tasmā ayamettha attho – ‘‘anekavidhena kāraṇenā’’ti, ‘‘bahūhi kāraṇehī’’ti vuttaṃ hoti.
「そこで」とは、その旅の道で、またはその二人の人物の間で。「しか」は、助詞に過ぎない。「様々な方法で」とは、「方法」という言葉は、時期、説法、理由を意味する。「誰が、アーナンダよ、今日、比丘尼たちを諭す時期であろうか。」(M.Ni.3.398)といった文脈では「時期」を意味する。「蜜の塊の物語としてそれを記憶しなさい。」(M.Ni.1.205)といった文脈では「説法」を意味する。「王よ、この方法でも、こうであれ。」(D.Ni.2.411)といった文脈では「理由」を意味する。ここでは「理由」の意味で使われている。それゆえ、ここでは「様々な理由で」「多くの理由で」という意味である。
Buddhassa avaṇṇaṃ bhāsatīti avaṇṇavirahitassa aparimāṇavaṇṇasamannāgatassāpi buddhassa bhagavato – ‘‘yaṃ loke jātivuḍḍhesu kattabbaṃ abhivādanādisāmīcikammaṃ ‘sāmaggiraso’ti vuccati, taṃ samaṇassa gotamassa natthi tasmā arasarūpo samaṇo gotamo, nibbhogo, akiriyavādo, ucchedavādo, jegucchī, venayiko, tapassī, apagabbho. Natthi samaṇassa gotamassa uttarimanussadhammo alamariyañāṇadassanaviseso. Takkapariyāhataṃ samaṇo gotamo dhammaṃ deseti, vīmaṃsānucaritaṃ, sayaṃpaṭibhānaṃ. Samaṇo gotamo na sabbaññū, na lokavidū, na anuttaro, na aggapuggalo’’ti. Evaṃ taṃ taṃ akāraṇameva kāraṇanti vatvā tathā tathā avaṇṇaṃ dosaṃ nindaṃ bhāsati.
「仏陀の悪口を言う」とは、悪口のない、計り知れないほどの美徳を備えた仏陀に対して、「世の中で成長する者たちに対してなされるべき、礼拝などの敬意を表す行為を『調和の味』と呼ぶ。ゴータマという名の修行者はそれを持っていない。それゆえ、ゴータマという名の修行者は、価値がなく、無意味な教えを説き、虚無主義者、憎悪主義者、禁欲主義者、傲慢でない者である。ゴータマという名の修行者には、人間を超えた法、聖なる智慧と洞察の特別なものはない。ゴータマという名の修行者は、論理によって導かれる教えを説き、思慮深く、自発的である。ゴータマという名の修行者は、すべてを知る者ではなく、世界の知る者ではなく、至高の者ではなく、最高の人物ではない。」このように、あらゆる不当な理由を理由として述べ、そのように悪口を言う。
Yathā ca buddhassa, evaṃ dhammassāpi taṃ taṃ akāraṇameva kāraṇato vatvā – ‘‘samaṇassa gotamassa dhammo durakkhāto, duppaṭivedito, aniyyāniko, anupasamasaṃvattaniko’’ti tathā tathā avaṇṇaṃ bhāsati.
そして、仏についても、法についても、そのことそのものを理由なく理由として語り、「ゴータマ沙門の法はよく説かれておらず、よく理解されておらず、解脱に至らず、寂静に至らしめない」と、そのように悪く言うのである。
Yathā ca dhammassa, evaṃ saṅghassāpi yaṃ vā taṃ vā akāraṇameva kāraṇato vatvā – ‘‘micchāpaṭipanno samaṇassa gotamassa sāvakasaṅgho, kuṭilapaṭipanno, paccanīkapaṭipadaṃ ananulomapaṭipadaṃ adhammānulomapaṭipadaṃ paṭipanno’’ti tathā tathā avaṇṇaṃ bhāsati.
そして、法についても、僧伽についても、そのことそのものを理由なく理由として語り、「ゴータマ沙門の弟子僧伽は、誤った実践をしている。偽りの実践をしている。背反的な実践をしている。順応しない実践をしている。法に順応しない実践をしている」と、そのように悪く言うのである。
Antevāsī panassa – ‘‘amhākaṃ ācariyo aparāmasitabbaṃ parāmasati, anakkamitabbaṃ akkamati, svāyaṃ aggiṃ gilanto viya, hatthena asidhāraṃ parāmasanto viya, muṭṭhinā sineruṃ padāletukāmo viya, kakacadantapantiyaṃ kīḷamāno viya, pabhinnamadaṃ caṇḍahatthiṃ hatthena gaṇhanto viya ca vaṇṇārahasseva ratanattayassa avaṇṇaṃ bhāsamāno anayabyasanaṃ pāpuṇissati. Ācariye kho pana gūthaṃ vā aggiṃ vā kaṇṭakaṃ vā kaṇhasappaṃ vā akkamante, sūlaṃ vā abhirūhante, halāhalaṃ vā visaṃ khādante, khārodakaṃ vā pakkhalante, narakapapātaṃ vā papatante, na antevāsinā taṃ sabbamanukātabbaṃ hoti. Kammassakā hi sattā attano kammānurūpameva gatiṃ gacchanti. Neva pitā puttassa kammena gacchati, na putto pitu kammena, na mātā puttassa, na putto mātuyā, na bhātā bhaginiyā, na bhaginī bhātu, na ācariyo antevāsino, na antevāsī ācariyassa kammena gacchati. Mayhañca ācariyo tiṇṇaṃ ratanānaṃ avaṇṇaṃ bhāsati, mahāsāvajjo kho panāriyūpavādoti. Evaṃ yoniso ummujjitvā ācariyavādaṃ maddamāno sammākāraṇameva kāraṇato apadisanto anekapariyāyena tiṇṇaṃ ratanānaṃ vaṇṇaṃ bhāsitumāraddho, yathā taṃ paṇḍitajātiko kulaputto’’. Tena vuttaṃ – ‘‘suppiyassa pana paribbājakassa antevāsī brahmadatto māṇavo anekapariyāyena buddhassa vaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa vaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa vaṇṇaṃ bhāsatī’’ti.
しかし、その弟子は、「我々の師は、触れてはならないものに触れ、避けるべきものを避けない。まるで火を飲み込もうとするかのように、手で刃物を持とうとするかのように、握りしめた拳で雪を砕こうとするかのように、凶暴な犬の群れの中で戯れるかのように、溢れ出た血を持つ猛獣を手で掴もうとするかのように、尊敬に値する三宝に悪口を言う者は、災難と滅亡に陥るであろう。師が大地を踏み、火を飲む、棘を踏む、黒蛇に触れる、剃刀に乗る、猛毒を食らう、毒水を飲む、地獄の穴に落ちるようなことをする時、弟子はそれを全て真似てはならない。なぜなら、衆生は自らの業に従って、それぞれの境遇に行くのである。父は子の業によって行かず、子は父の業によって行かず、母は子の業によって行かず、子は母の業によって行かず、兄は妹の業によって行かず、妹は兄の業によって行かず、師は弟子の業によって行かず、弟子は師の業によって行かない。私の師は、三つの宝に悪口を言う。大いなる罪である、聖者を誹謗することは。このように、道理をわきまえて、師の教えを退け、真の理由を理由として示さず、多くの方法で三つの宝の功徳を語り始めた。賢明な者は、そのようにするであろう」と言った。だから、こう言われている。「しかし、スプリヤという名の遊行者の弟子であるブラフマダッタという名の少年は、多くの方法で仏の功徳を語り、法の功徳を語り、僧伽の功徳を語った。」
Tattha vaṇṇanti vaṇṇa-saddo saṇṭhāna-jāti-rūpāyatana-kāraṇa-pamāṇa-guṇa-pasaṃsādīsu dissati . Tattha ‘‘mahantaṃ sapparājavaṇṇaṃ abhinimminitvā’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.142) saṇṭhānaṃ vuccati. ‘‘Brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo’’tiādīsu (ma. ni. 2.402) jāti. ‘‘Paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato’’tiādīsu (dī. ni. 1.303) rūpāyatanaṃ.
ここで「ヴァルナ」とは、「ヴァルナ」という言葉は、形、種族、色、場所、原因、量、徳、賞賛などの意味で使われる。「大きな蛇の形をしたもの」と(サンユッタ・ニカーヤ、1.142)などでは、形を意味する。「バラモンこそが最高の種族であり、それ以外は劣った種族である」と(マッジマ・ニカーヤ、2.402)などでは、種族を意味する。「最高の色の輝きを備えている」と(ディーガ・ニカーヤ、1.303)などでは、色を意味する。
‘‘Na harāmi na bhañjāmi, ārā siṅghāmi vārijaṃ;
「私は奪わない、私は壊さない、私は蓮の花を遠くへ運ぶ;
Atha kena nu vaṇṇena, gandhatthenoti vuccatī’’ti. (saṃ. ni. 1.234) –
それでは、どのような色で、香りの盗人と呼ばれるのか」と。(サンユッタ・ニカーヤ、1.234)──
Ādīsu kāraṇaṃ. ‘‘Tayo pattassa vaṇṇā’’tiādīsu (pārā. 602) pamāṇaṃ. ‘‘Kadā saññūḷhā pana, te gahapati, ime samaṇassa gotamassa vaṇṇā’’tiādīsu (ma. ni. 2.77) guṇo. ‘‘Vaṇṇārahassa vaṇṇaṃ bhāsatī’’tiādīsu (a. ni. 2.135) pasaṃsā. Idha guṇopi pasaṃsāpi. Ayaṃ kira taṃ taṃ bhūtameva kāraṇaṃ apadisanto anekapariyāyena ratanattayassa guṇūpasañhitaṃ pasaṃsaṃ abhāsi. Tattha – ‘‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho’’tiādinā (pārā. 1) nayena, ‘‘ye bhikkhave, buddhe pasannā agge te pasannā’’tiādinā ‘‘ekapuggalo, bhikkhave, loke uppajjamāno uppajjati…pe… asamo asamasamo’’tiādinā (a. ni. 1.174) ca nayena buddhassa vaṇṇo veditabbo. ‘‘Svākkhāto bhagavatā dhammo’’ti (dī. ni. 2.159) ca ‘‘ālayasamugghāto vaṭṭupacchedo’’ti (iti. 90, a. ni. 4.34) ca, ‘‘ye bhikkhave, ariye aṭṭhaṅgike magge pasannā, agge te pasannā’’ti ca evamādīhi nayehi dhammassa vaṇṇo veditabbo. ‘‘Suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’’ti (dī. ni. 2.159) ca, ‘‘ye, bhikkhave, saṅghe pasannā, agge te pasannā’’ti (a. ni. 4.34) ca evamādīhi pana nayehi saṅghassa vaṇṇo veditabbo. Pahontena pana dhammakathikena pañcanikāye navaṅgaṃ satthusāsanaṃ caturāsītidhammakkhandhasahassāni ogāhitvā buddhādīnaṃ vaṇṇo pakāsetabbo. Imasmiñhi ṭhāne buddhādīnaṃ guṇe pakāsento atitthena pakkhando dhammakathikoti na sakkā vattuṃ. Īdisesu hi ṭhānesu dhammakathikassa thāmo veditabbo. Brahmadatto pana māṇavo anussavādimattasambandhitena attano thāmena ratanattayassa vaṇṇaṃ bhāsati.
などでは、原因を意味する。「三つの皿の量」と(パーリパーラ、602)などでは、量を意味する。「いつ、賢者たちよ、これらのゴータマ沙門の徳が完成したのか」と(マッジマ・ニカーヤ、2.77)などでは、徳を意味する。「賞賛に値する者に賞賛を語る」と(アングッタラ・ニカーヤ、2.135)などでは、賞賛を意味する。ここでは、徳も賞賛も意味する。これは、そのことそのものを理由として示さず、多くの方法で三宝の徳と賞賛を語ったということである。そこで、「このように、その尊師は、阿羅漢であり、正しく覚った仏である」と(パーリパーラ、1)というように、「比丘たちよ、仏に信を置く者は、最高の者に信を置く」と、「比丘たちよ、世に一人現れる者が現れる…(中略)…比類なき者、比類なき者である」(アングッタラ・ニカーヤ、1.174)というように、仏の徳を理解すべきである。「尊師によってよく説かれた法」と(ディーガ・ニカーヤ、2.159)、「迷いの連鎖の根絶、輪廻の断絶」(イッティヴァッタカ、90、アングッタラ・ニカーヤ、4.34)、「比丘たちよ、聖なる八正道に信を置く者は、最高の者に信を置く」と、これらのように法の徳を理解すべきである。「尊師の弟子僧伽はよく実践している」(ディーガ・ニカーヤ、2.159)、「比丘たちよ、僧伽に信を置く者は、最高の者に信を置く」(アングッタラ・ニカーヤ、4.34)と、これらのように僧伽の徳を理解すべきである。法を説く者は、五つの部分からなる師の教えを、九つの要素で、四つの千の法集を理解し、仏などの徳を明らかにすべきである。この箇所で、仏などの徳を明らかにするとき、法を説く者が飽くことなく奔走しているとは言えない。このような箇所でこそ、法を説く者の力が見られるのである。ブラフマダッタ少年は、伝聞のみに頼って、自らの力で三宝の徳を語った。
Itiha te ubho ācariyantevāsīti evaṃ te dve ācariyantevāsikā. Aññamaññassāti añño aññassa. Ujuvipaccanīkavādāti īsakampi apariharitvā ujumeva vividhapaccanīkavādā, anekavāraṃ viruddhavādā eva hutvāti attho. Ācariyena hi ratanattayassa avaṇṇe bhāsite antevāsī vaṇṇaṃ bhāsati, puna itaro avaṇṇaṃ, itaro vaṇṇanti evaṃ ācariyo sāraphalake visarukkhaāṇiṃ ākoṭayamāno viya punappunaṃ ratanattayassa avaṇṇaṃ bhāsati. Antevāsī pana suvaṇṇarajatamaṇimayāya āṇiyā taṃ āṇiṃ paṭibāhayamāno viya punappunaṃ ratanattayassa vaṇṇaṃ bhāsati. Tena vuttaṃ – ‘‘ujuvipaccanīkavādā’’ti.
このように、その二人は、師と弟子である。互いに、互いに。真っ直ぐな逆説的な言葉とは、少しも遠慮せず、真っ直ぐに様々な逆説的な言葉を、何度も矛盾した言葉を言うということである。師が三宝に悪口を言った時、弟子は賞賛を語る。再び師は悪口を言い、弟子は賞賛を語る。このように、師は、まるで猿が棒にぶつかるように、何度も三宝に悪口を言う。しかし弟子は、金銀宝石でできた棒で、その棒を叩き返すように、何度も三宝の賞賛を語る。だから、「真っ直ぐな逆説的な言葉」と言われているのである。
Bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhā honti bhikkhusaṅghañcāti bhagavantañca bhikkhusaṅghañca pacchato pacchato dassanaṃ avijahantā iriyāpathānubandhanena anubandhā honti, sīsānulokino hutvā anugatā hontīti attho.
「仏と、そして、その仏の弟子たちを、後ろから後から追っていく」とは、仏と、そして、その仏の弟子たちを、後ろから後から見失わず、歩き方によって追っていく。頭を上げ、見ながら、ついていくということである。
Kasmā pana bhagavā taṃ addhānaṃ paṭipanno? Kasmā ca suppiyo anubandho? Kasmā ca so ratanattayassa avaṇṇaṃ bhāsatīti? Bhagavā tāva tasmiṃ kāle rājagahaparivattakesu aṭṭhārasasu mahāvihāresu aññatarasmiṃ vasitvā pātova sarīrappaṭijagganaṃ katvā bhikkhācāravelāyaṃ bhikkhusaṅghaparivuto rājagahe piṇḍāya carati. So taṃ divasaṃ bhikkhusaṅghassa sulabhapiṇḍapātaṃ katvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhusaṅghaṃ pattacīvaraṃ gāhāpetvā – ‘‘nāḷandaṃ gamissāmī’’ti, rājagahato nikkhamitvā taṃ addhānaṃ paṭipanno. Suppiyopi kho tasmiṃ kāle rājagahaparivattake aññatarasmiṃ paribbājakārāme vasitvā paribbājakaparivuto rājagahe bhikkhāya carati. Sopi taṃ divasaṃ paribbājakaparisāya sulabhabhikkhaṃ katvā bhuttapātarāso paribbājake paribbājakaparikkhāraṃ gāhāpetvā – nāḷandaṃ gamissāmicceva bhagavato taṃ maggaṃ paṭipannabhāvaṃ ajānantova anubandho. Sace pana jāneyya nānubandheyya. So ajānitvāva gacchanto gīvaṃ ukkhipitvā olokayamāno bhagavantaṃ addasa buddhasiriyā sobhamānaṃ rattakambalaparikkhittamiva jaṅgamakanakagirisikharaṃ.
しかし、なぜ仏はあの道を行かれたのか? なぜスプリヤは追っていったのか? なぜ彼は三宝に悪口を言ったのか? 仏は、その時、ラージャガハの周囲にある18の大きな僧院のいずれかに滞在し、朝早く身支度を整え、托鉢の時に、僧伽に囲まれてラージャガハで托鉢をされていた。その日、僧伽に施しを終え、食事の後、僧伽に鉢と衣を預け、「ナーランダへ行こう」と、ラージャガハを出て、その道を行かれた。スプリヤもまた、その時、ラージャガハの周囲にある遊行者の僧院のいずれかに滞在し、遊行者に囲まれてラージャガハで托鉢をしていた。彼もその日、遊行者の集団に施しを終え、食事の後、遊行者に遊行者の道具を預け、「ナーランダへ行こう」と、仏と同じ道を行かれた。しかし、もし仏が行かれることを知っていれば、追って行かなかったであろう。彼は知らずに、首を上げて見ながら、仏が仏の威光で輝き、赤い毛布に包まれた、動く金色の山の頂のように歩いていかれるのを見た。
Tasmiṃ kira samaye dasabalassa sarīrato nikkhamitvā chabbaṇṇarasmiyo samantā asītihatthappamāṇe padese ādhāvanti vidhāvanti ratanāveḷaratanadāmaratanacuṇṇavippakiṇṇaṃ viya, pasāritaratanacittakañcanapaṭamiva, rattasuvaṇṇarasanisiñcamānamiva, ukkāsatanipātasamākulamiva, nirantaravippakiṇṇakaṇikārapupphamiva vāyuvegakkhittacīnapiṭṭhacuṇṇamiva, indadhanuvijjulatātārāgaṇappabhāvisaravipphuritaviccharitamiva ca taṃ vanantaraṃ hoti.
その時、十力の身から、六色の光線が四方八方に放たれ、80ハスタの範囲に広がり、まるで宝の玉、瑠璃、珊瑚が散りばめられたかのようであった。広げられた宝の織物のように、赤い金の玉が滴り落ちているかのようであった。松明の火花が降り注ぐかのようであった。風に吹かれて飛んでくる中国の粉のように、絶え間なく散らばる花のように、虹や稲妻、星々が輝き、散りばめられたかのようであった。その森の中は。
Asīti anubyañjanānurañjitañca pana bhagavato sarīraṃ vikasitakamaluppalamiva, saraṃ sabbapāliphullamiva pāricchattakaṃ, tārāmarīcivikasitamiva, gaganatalaṃ siriyā avahasantamiva, byāmappabhāparikkhepavilāsinī cassa dvattiṃsavaralakkhaṇamālā ganthetvā ṭhapitadvattiṃsacandamālāya dvattiṃsasūriyamālāya paṭipāṭiyā ṭhapitadvattiṃsacakkavattidvattiṃsasakkadevarājadvattiṃsamahābrahmānaṃ siriṃ siriyā abhibhavantimiva. Tañca pana bhagavantaṃ parivāretvā ṭhitā bhikkhū sabbeva appicchā santuṭṭhā pavivittā asaṃsaṭṭhā codakā pāpagarahino vattāro vacanakkhamā sīlasampannā samādhipaññāvimuttivimuttiññāṇadassanasampannā. Tesaṃ majjhe bhagavā rattakambalapākāraparikkhitto viya kañcanathambho, rattapadumasaṇḍamajjhagatā viya suvaṇṇanāvā, pavāḷavedikāparikkhitto viya aggikkhandho, tārāgaṇaparivārito viya puṇṇacando migapakkhīnampi cakkhūni pīṇayati, pageva devamanussānaṃ. Tasmiñca pana divase yebhuyyena asītimahātherā meghavaṇṇaṃ paṃsukūlaṃ ekaṃsaṃ karitvā kattaradaṇḍaṃ ādāya suvammavammitā viya gandhahatthino vigatadosā vantadosā bhinnakilesā vijaṭitajaṭā chinnabandhanā bhagavantaṃ parivārayiṃsu. So sayaṃ vītarāgo vītarāgehi, sayaṃ vītadoso vītadosehi, sayaṃ vītamoho vītamohehi, sayaṃ vītataṇho vītataṇhehi, sayaṃ nikkileso nikkilesehi, sayaṃ buddho anubuddhehi parivārito; pattaparivāritaṃ viya kesaraṃ, kesaraparivāritā viya kaṇṇikā, aṭṭhanāgasahassaparivārito viya chaddanto nāgarājā, navutihaṃsasahassaparivārito viya dhataraṭṭho haṃsarājā, senaṅgaparivārito viya cakkavattirājā, devagaṇaparivārito viya sakko devarājā, brahmagaṇaparivārito viya hārito mahābrahmā, aparimitakālasañcitapuññabalanibbattāya acinteyyāya anopamāya buddhalīlāya cando viya gaganatalaṃ taṃ maggaṃ paṭipanno hoti.
そして、80の副相で飾られた仏の体は、咲き誇る蓮の花や青蓮の花のように、池に満ちた花々のように、パリティチャッタの木のように、星々や月が輝き、空をその輝きで覆い尽くすかのようであった。その32の偉大な相の光輪は、32の月輪、32の太陽輪、32の転輪王、32の帝釈天、32の大梵天の輝きを、その光輪で打ち負かすかのようであった。そして、その仏を囲むように立つ比丘たちは、皆、欲が少なく、満足し、離欲であり、混ざり合わず、進歩を促し、悪を退け、教えを説き、言葉に忍耐し、戒律に満ち、禅定、智慧、解脱、解脱の知見、見識に満ちていた。その中で、仏は赤い毛布に包まれた城壁に囲まれた金の柱のように、赤い蓮の花の群れの中央にある金の船のように、珊瑚の台座に囲まれた炎の塊のように、星々の群れに囲まれた満月のように、動物や鳥でさえも目を喜ばせる。ましてや、天や人々の目は言うまでもない。そして、その日、ほとんど80人の大長老たちが、雲のような色合いの糞掃衣を片方の肩にかけ、杖を持ち、まるで金色の象のように、罪から離れ、罪を吐き出し、煩悩を断ち切り、髪の乱れを整え、束縛を断ち切り、仏を囲んで歩いていかれた。自ら執着から離れた者が、執着から離れた者たちに囲まれ、自ら怒りから離れた者が、怒りから離れた者たちに囲まれ、自ら無知から離れた者が、無知から離れた者たちに囲まれ、自ら渇望から離れた者が、渇望から離れた者たちに囲まれ、自ら汚れから離れた者が、汚れから離れた者たちに囲まれ、自ら覚った者が、覚った者たちに囲まれていた。ライオンに囲まれたライオンのように、花芯に囲まれた花のように、8000頭の象に囲まれた蛇王のように、9万羽の白鳥に囲まれたハタラッタ王のように、軍隊に囲まれた転輪王のように、神々の群れに囲まれた帝釈天のように、梵天の群れに囲まれた大梵天のように、計り知れないほどの時間を積んだ功徳の力によって生み出された、想像を絶する、比類なき仏の戯れで、月が空を照らすように、その道を行かれた。
Athevaṃ bhagavantaṃ anopamāya buddhalīlāya gacchantaṃ bhikkhū ca okkhittacakkhū santindriye santamānase uparinabhe ṭhitaṃ puṇṇacandaṃ viya bhagavantaṃyeva namassamāne disvāva paribbājako attano parisaṃ avalokesi. Sā hoti kājadaṇḍake olambetvā gahitoluggaviluggapiṭṭhakatidaṇḍamorapiñchamattikāpattapasibbakakuṇḍikādianekaparikkhārabhārabharitā . ‘‘Asukassa hatthā sobhaṇā, asukassa pādā’’ti evamādiniratthakavacanā mukharā vikiṇṇavācā adassanīyā apāsādikā. Tassa taṃ disvā vippaṭisāro udapādi.
そして、このように、比類なき仏の戯れで歩いていかれる仏を、比丘たちも、目を細め、心を静め、空を見上げ、満月のように仏を見ながら、礼拝していた。それを見て、遊行者は自らの集団を見た。それは、首を垂れ、籠、臼、杵、棒、孔雀の羽、土器、水差しなど、多くの道具の重さに満ちていた。「あの人の手は美しい、あの人の足は…」と、そのような無意味な言葉を、騒がしく、散らばった言葉を、見苦しく、不快な言葉を。それを見て、彼は後悔した。
Idāni tena bhagavato vaṇṇo vattabbo bhaveyya. Yasmā panesa lābhasakkārahāniyā ceva pakkhahāniyā ca niccampi bhagavantaṃ usūyati. Aññatitthiyānañhi yāva buddho loke nuppajjati, tāvadeva lābhasakkārā nibbattanti, buddhuppādato pana paṭṭhāya parihīnalābhasakkārā honti , sūriyuggamane khajjopanakā viya nissirīkataṃ āpajjanti. Upatissakolitānañca sañjayassa santike pabbajitakāleyeva paribbājakā mahāparisā ahesuṃ, tesu pana pakkantesu sāpi tesaṃ parisā bhinnā. Iti imehi dvīhi kāraṇehi ayaṃ paribbājako yasmā niccampi bhagavantaṃ usūyati, tasmā taṃ usūyavisuggāraṃ uggiranto ratanattayassa avaṇṇameva bhāsatīti veditabbo.
今、彼は仏の賞賛を語るべきである。しかし、彼は利益と名誉の損失、そして、常に仏を嫉妬している。なぜなら、他の教団は、仏が世に現れるまでは、利益と名誉を得るが、仏が現れてからは、利益と名誉を失い、まるで太陽が現れた時のホタルのように、輝きを失うのである。ウパティッサ・コリンダの弟子たちは、サンジャヤのもとで修行していた頃、遊行者たちは大きな集団を持っていたが、彼らが去った後、その集団もまた、散り散りになった。このように、この二つの理由によって、この遊行者は常に仏を嫉妬しているので、その嫉妬の毒を吐き出し、三宝に悪口を言っているのである、と理解すべきである。
1. Ettāvatā ca brahmajālassa sādhāraṇato bāhiranidānaṃ dassetvā idāni abbhantaranidānaṃ saṃvaṇṇetuṃ **‘‘tattha eva’’**ntiādi vuttaṃ. Atha vā chahi ākārehi saṃvaṇṇanā kātabbā sambandhato padato padavibhāgato padatthato anuyogato parihārato cāti. Tattha sambandho nāma desanāsambandho. Yaṃ lokiyā ‘‘ummugghāto’’ti vadanti. So pana pāḷiyā nidānapāḷivasena, nidānapāḷiyā pana saṅgītivasena veditabboti paṭhamamahāsaṅgītiṃ dassentena nidānapāḷiyā sambandhassa dassitattā padādivasena saṃvaṇṇanaṃ karonto **‘‘evanti nipātapada’’**ntiādimāha. **‘‘Metiādīnī’’**ti ettha antarā-sadda-ca-saddānaṃ nipātapadabhāvo, vattabbo, na vā vattabbo tesaṃ nayaggahaṇena gahitattā, tadavasiṭṭhānaṃ āpaṭi-saddānaṃ ādi-saddena saṅgaṇhanato. **‘‘Padavibhāgo’’**ti padānaṃ viseso, na pana padaviggaho. Atha vā padāni ca padavibhāgo ca padavibhāgo, padaviggaho ca padavibhāgo ca padavibhāgoti vā ekasesavasena padapadaviggahāpi padavibhāga saddena vuttāti veditabbaṃ. Tattha padaviggaho ‘‘bhikkhūnaṃ saṅgho’’tiādibhedesu padesu daṭṭhabbo.
1. これにより、ブラフマジャラ経典の一般的な外部の原因を示した後、内部の原因を説明するために、「そこで」などで始めている。あるいは、6つの観点から説明がなされるべきである。すなわち、関連性、単語、単語の区別、単語の意味、検討、そして考慮である。ここで関連性とは、説法の関連性である。俗語で「概要」と言うものである。それは経典の経典による、または原因の経典の原因によるものであると理解すべきである。最初の結集を示したことにより、原因の経典の関連性が示されたので、単語などの説明をする者は、「このように」という接頭辞の単語」などで始めている。「これ」などの接頭辞の単語の、および「そして」の単語の、接頭辞の単語としての性質、あるいはそうでないかは、それらが「そして」という言葉によって捉えられているためではない。残りの「しかし」などの単語は、「そして」などの言葉によって包括されている。 「単語の区別」とは、単語の特定のことである。単語の解析のことではない。あるいは、単語と単語の区別も、「単語の区別」であり、単語の解析と単語の区別も、「単語の区別」であると、一つの言葉で単語の解析も「単語の区別」という言葉で表されていると理解すべきである。そこでの単語の解析は、「僧侶たちの集団」などの例で見ることができる。
Atthatoti padatthato. Taṃ pana padatthaṃ atthuddhārakkamena paṭhamaṃ evaṃ-saddassa dassento **‘‘evaṃsaddo tāvā’’**tiādimāha. Avadhāraṇādīti ettha ādi-saddena idamatthapucchāparimāṇādiatthānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Tathā hi ‘‘evaṃgatāni, evaṃvidho, evamākāro’’tiādīsu idaṃ-saddassa atthe evaṃ-saddo. Gata-saddo hi pakārapariyāyo, tathā vidhākāra-saddā ca. Tathā hi vidhayuttagata-sadde lokiyā pakāratthe vadanti. ‘‘Evaṃ nu kho, na nu kho, kiṃ nu kho, kathaṃ nu kho’’ti, ‘‘evaṃ su te sunhātā suvilittā kappitakesamassu, āmuttamālābharaṇā odātavatthavasanā pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricārenti, seyyathāpi tvaṃ etarahi sācariyakoti? No hidaṃ bho gotamā’’ti ca ādīsu pucchāyaṃ. ‘‘Evaṃ lahuparivattaṃ, evaṃ āyupariyanto’’ti ca ādīsu parimāṇe. Nanu ca ‘‘evaṃ nu kho, evaṃ su te, evaṃ āyupariyanto’’ti ettha evaṃ-saddena pucchanākāraparimāṇākārānaṃ vuttattā ākārattho eva evaṃ-saddo ti? Na, visesasabbhāvato. Ākāramattavācako hettha ākāratthoti adhippeto, yathā ‘‘evaṃ byākhotiādīsu pana na ākāravisesavācako evañca katvā ‘‘evaṃ jātena maccenā’’tiādīni upamādīsu udāharaṇāni upapannāni honti. Tathā hi ‘‘yathāpi…pe… bahu’’nti? Ettha puppharāsiṭṭhāniyato manussupapattisappurisūpanissayasaddhammasavanayonisomanasikārabhogasampattiādidānādipuññakiriyāhetusamudāyato sobhāsugandhatādiguṇayogato mālāguṇasadisiyo pahūtā puññakiriyā maritabbasabhāvatāya maccena sattena kattabbāti joditattā puppharāsimālāguṇāva upamā, tesaṃ upamākāro yathā-saddena aniyamato vuttoti evaṃ-saddo upamākāranigamanatthoti vattuṃ yuttaṃ. So pana upamākāro niyamiyamāno atthato upamāva hotīti āha **‘‘upamāyaṃ āgato’’**ti.
「意味」とは、単語の意味からである。その単語の意味を、意味を抽出する順序で、まず「このように」という言葉を示し、「このようにという言葉は、まず」などで始めている。「〜など」ここでは、疑問、量などの意味が「〜など」という言葉で包括されていると理解すべきである。それゆえ、「このように〜、このように〜、このように〜」などの例で、「このように〜」という言葉は、その意味において「このように」という言葉である。 「〜した」という言葉は、様式の意味である。同様に、「〜のような、〜のあり方」という言葉もそうである。それゆえ、俗語では、「〜した」という言葉を様式の意味で使う。「〜であるか、〜でないか、何であるか、どのように〜」 「〜は、よく沐浴し、よく塗られ、髪と髭を整え、花輪と装飾品を身につけ、白い衣をまとい、5つの欲の対象に満たされ、それらと一体となって仕えているが、あなたは今、師と共にいるかのようであるか?」 「いいえ、ゴータマ様」など、ここでは疑問である。「〜は軽い〜、〜は寿命の終わり」など、ここでは量である。しかし、「〜であるか、〜である、〜は寿命の終わり」など、ここで「このように」という言葉で、疑問、量、様式が語られているので、「このように」という言葉は様式の意味ではないか? いや、それは特別な様式であるからである。ここでは、様式を単純に表す「様式」の意味が意図されている。例えば、「〜と説明した」などでは、様式の特別な意味ではなく、「このように」という言葉は、「このように〜」などの例で、比喩における例が適切に成り立っている。なぜなら、「〜のように…(中略)…多い」? ここでは、花束のように、人間の出現、善き指導者への依存、正しい法を聞くこと、適切な思考、富の蓄積、などの善行の集まりの原因によって、美しさ、香り、などの性質との結合によって、花束や花輪に似ている。それらは、死ぬべき存在である人間が、死ぬべきであるため、行うべきであるという理由で、花束や花輪に似ている。それらの比喩的な様式は、「〜のように」という言葉で不特定に語られているので、「このように」という言葉は比喩的な様式の結論であると述べるのが適切である。その比喩的な様式は、特定されると、本質的には比喩となるので、「比喩における」と言っている。
Tathā evaṃ iminā ākārena **‘‘abhikkamitabba’’**ntiādinā upadisiyamānāya samaṇasāruppāya ākappasampattiyā yo tattha upadisanākāro, so atthato upadesoyevāti vuttaṃ **‘‘evaṃ te…pe… upadese’’**ti. Tathā evametaṃ bhagavā, evametaṃ sugatāti ettha ca bhagavatā yathāvuttamatthaṃ aviparītato jānantehi kataṃ tattha saṃvijjamānaguṇānaṃ pakārehi haṃsanaṃ udaggatākaraṇaṃ sampahaṃsanaṃ, yo tattha sampahaṃsanākāroti yojetabbaṃ. Evamevaṃ panāyanti ettha garahaṇākāroti yojetabbaṃ. So ca garahaṇākāro ‘‘vasalī’’tiādi khuṃsanasaddasannidhānato idha evaṃ-saddena pakāsitoti viññāyati. Yathā cettha, evaṃ upamākārādayopi upamādivasena vuttānaṃ puppharāsiādisaddānaṃ sannidhānatoti daṭṭhabbaṃ. Evañca vadehīti ‘‘yathāhaṃ vadāmi, evaṃ samaṇaṃ ānandaṃ vadehī’’ti vadanākāro idāni vattabbo evaṃ-saddena nidassīyatīti nidassanattho vutto. Evaṃ noti etthāpi tesaṃ yathāvuttadhammānaṃ ahitadukkhāvahabhāve sanniṭṭhānajananatthaṃ anumatiggahaṇavasena ‘‘saṃvattanti, no vā, kathaṃ vā ettha hotī’’ti pucchāya katāya ‘‘evaṃ no ettha hotī’’ti vuttattā tadākārasanniṭṭhānaṃ evaṃ-saddena vibhāvitanti viññāyati, so pana tesaṃ dhammānaṃ ahitāya dukkhāya saṃvattanākāro niyamiyamāno avadhāraṇattho hotīti āha **‘‘evaṃ no ettha hotīti ādīsu avadhāraṇe’’**ti. Evaṃ bhanteti pana dhammassa sādhukaṃ savanamanasikāre sanniyojitehi bhikkhūhi attano tattha ṭhitabhāvassa paṭijānanavasena vuttattā ettha evaṃ-saddo vacanasampaṭicchanattho vutto, tena evaṃ bhante, sādhu bhante, suṭṭhu bhanteti vuttaṃ hoti.
このように、この様式で、「〜に進むべき」など、示されている修行にふさわしい外見の完璧さにおいて、そこで示されている様式は、本質的には指示であると「このように、あなたは…(中略)…指示において」と述べている。また、「このように、これは仏陀であり、このように、それは善き者である」と、ここでは仏陀が述べた意味を、誤りなく理解している人々が、そこで存在する性質の現れによって、称賛すること、高めること、喜ばせること、そこで喜ばせる様式と理解すべきである。同様に、「しかし、このように」ここでは非難の様式と理解すべきである。その非難の様式は、「卑しい」などの軽蔑的な言葉の近くにあるため、ここでは「このように」という言葉で示されていると理解できる。ここでの「このように」と同様に、比喩的な様式なども、比喩などの言葉で語られている花束などの言葉の近くにあると理解すべきである。このように述べよ、と「私が語るように、アーナンダよ、このように修行者に語れ」と述べる様式は、今や「このように」という言葉で示されているので、例示の意味が語られている。 「〜ではないか?」ここでは、それらの述べられた法が、有害で苦しみをもたらすものとなることへの確信を生み出すために、推論の獲得の観点から、「〜である、〜ではない、〜はどのように、ここではどうなるか?」という問いに対して、「このように、ここではこうなる」と述べられているので、その様式の確信が「このように」という言葉で明らかにされていると理解できる。その法が有害で苦しみをもたらすものとなる様式は、特定されると、本質的には限定の意味となるので、「このように、ここではこうなる、など、限定において」と述べている。 「このように、長老よ」と。ここでは、法をよく聞き、よく考えることに集中した僧侶たちが、そこに留まっていることを認めることによって述べられているので、ここでは「このように」という言葉は、言葉の受け入れの意味が語られている。それゆえ、「このように、長老よ、良い、長老よ、非常に良い、長老よ」と言っているのと同じである。
Nānānayanipuṇanti ekattanānattaabyāpāraevaṃdhammatāsaṅkhātā, nandiyāvaṭṭa tipukkhalasīhavikkīḷitaaṅkusadisālocanasaṅkhātā vā ādhārādibhedavasena nānāvidhā nayā nānānayā, nayā vā pāḷigatiyo, tā ca paññattianupaññattiādivasena saṃkilebhāgiyādilokiyāditadubhayavomissatādivasena kusalādivasena khandhādivasena saṅgahādivasena samayavimuttādivasena ṭhapanādivasena kusalamūlādivasena tikapaṭṭhānādivasena ca nānappakārāti nānānayā, tehi nipuṇaṃ saṇhasukhumanti nānānayanipuṇaṃ. Āsayova ajjhāsayo, te ca sassatādibhedena, tattha ca apparajakkhatādivasena anekā, attajjhāsayādayo eva vā samuṭṭhānaṃ uppattihetu etassāti anekajjhāsayasamuṭṭhānaṃ. Atthabyañjanasampannanti atthabyañjanaparipuṇṇaṃ upanetabbābhāvato, saṅkāsanapakāsanavivaraṇavibhajanauttānīkaraṇapaññattivasena chahi atthapadehi, akkharapadabyañjanākāraniruttiniddesavasena chahi byañjanapadehi ca samannāgatanti vā attho daṭṭhabbo.
「様々な指導法に熟達した」とは、一つのものと多くのものの区別、様々な働き、このように、法という性質のことである。または、宝の渦、三つの並び、ライオンの遊び、象の鉤に似た目、これらのうち、基盤などの区別による、様々に指導法がある。指導法または経典の進み方、それらは、示されることと示されないこと、世俗的なものと、それらの両方が混ざったもの、善なるものなど、集まりなど、時間によって解脱したものなど、配置など、善なる根など、三つの対立など、それらによる様々なものである。それら「指導法」に熟達した、すなわち、穏やかで繊細な、ということである。「様々な指導法に熟達した」。「その人の性質」とは、その人の性質のことである。それは、永遠などによる区別があり、そこでは、わずかな汚れの度合いなどによる、多くのものがある。その人の性質など、あるいは、その人の性質が引き起こされる原因である。それゆえ、「多くの人の性質が引き起こされる」。「意味と特徴に満ちた」とは、意味と特徴が完全であること、導かれるべきものがないことからである。示し、現し、明らかにし、区別し、明確にする、定義する、という6つの意味の言葉で、文字、単語、特徴、様式、語源、記述、という6つの特徴の言葉でも満たされている、という意味と理解することができる。
Vividhapāṭihāriyanti ettha pāṭihāriyapadassa vacanatthaṃ ‘‘paṭipakkhaharaṇato rāgādikilesāpanayanato pāṭihāriya’’nti vadanti. Bhagavato pana paṭipakkhā rāgādayo na santi, ye haritabbā. Puthujjanānampi vigatūpakkilese aṭṭhaguṇasamannāgate citte hatapaṭipakkhe iddhividhaṃ pavattati, tasmā tattha pavattavohārena ca na sakkā idha ‘‘pāṭihāriya’’nti vattuṃ. Sace pana mahākāruṇikassa bhagavato veneyyagatā ca kilesā paṭipakkhā, tesaṃ haraṇato ‘‘pāṭihāriya’’nti vuttaṃ, evaṃ sati yuttametaṃ. Atha vā bhagavato ca sāsanassa ca paṭipakkhā titthiyā, tesaṃ haraṇato pāṭihāriyaṃ. Te hi diṭṭhiharaṇavasena, diṭṭhippakāsane asamatthabhāvena ca iddhiādesanānusāsanīhi haritā apanītā hontīti. **‘‘Paṭī’’**ti vā ayaṃ saddo ‘‘pacchā’’ti etassa atthaṃ bodheti ‘‘tasmiṃ paṭipaviṭṭhamhi, añño āgañchi brāhmaṇo’’tiādīsu viya, tasmā samāhite citte, vigatūpakkilese ca katakiccena pacchā haritabbaṃ pavattetabbanti paṭihāriyaṃ, attano vā upakkilesesu catutthajjhānamaggehi haritesu pacchā haraṇaṃ paṭihāriyaṃ. Iddhiādesanānusāsaniyo ca vigatūpakkilesena, katakiccena ca sattahitatthaṃ puna pavattetabbā, haritesu ca attano upakkilesesu parasattānaṃ upakkilesaharaṇāni hontīti paṭihāriyāni bhavanti. Paṭihāriyameva pāṭihāriyaṃ. Paṭihāriye vā iddhiādesanānusāsanīsamudāye bhavaṃ ekekaṃ **‘‘pāṭihāriya’’**nti vuccati. Paṭihāriyaṃ vā catutthajjhānaṃ maggo ca paṭipakkhaharaṇato, tattha jātaṃ, tasmiṃ vā nimittabhūte, tato vā āgatanti pāṭihāriyaṃ. Tassa pana iddhiādibhedena visayabhedena ca bahuvidhassa bhagavato desanāya labbhamānattā āha ‘‘vividhapāṭihāriya’’nti.
「様々な奇跡」とは、ここでは奇跡という言葉の意味を、「敵対するものを取り除くことから、欲望などの煩悩を取り除くことから、奇跡」と述べている。しかし、仏陀には、取り除かれるべき敵対するもの、すなわち欲望などはない。凡夫でも、煩悩が消えた、8つの良い性質を備えた心において、神通力が働く。それゆえ、そこでの慣用的な言葉としても、「奇跡」と呼ぶことはできない。もし、偉大な慈悲深い仏陀にとって、教化されるべき対象の煩悩が敵対するものであり、それらを取り除くことから「奇跡」と呼ばれるならば、このようであれば、これは適切である。あるいは、仏陀と教えの敵対者は、異端者である。それらを取り除くことから、奇跡である。それらは、見解を取り除くことから、見解を明らかにする能力がないことから、神通力などの提示や教えによって、取り除かれ、遠ざけられているのである。 「〜に向かって」という言葉は、「後ろに」という意味を表す。「〜の後ろに、別のバラモンが来た」などの例のように。それゆえ、集中した心において、煩悩が消えた状態で、仕事が終わった後に、取り除かれるべきものを、広げることである、奇跡である。あるいは、自分自身の煩悩が、第四禅の道によって取り除かれた後、取り除くことである、奇跡である。神通力や提示や教えは、煩悩が消えた状態で、仕事が終わった後に、他者の利益のために、再び広げられるべきものである。取り除かれた後、自分自身の煩悩が、他者の煩悩を取り除くことは、奇跡となるのである。奇跡そのものが奇跡である。奇跡、または神通力、提示、教えの集まりが、それぞれ「奇跡」と呼ばれる。奇跡、または第四禅、道は、敵対するものを取り除くことから、そこで生じたもの、またはそこで模倣されたもの、そこから来たものである、奇跡である。その神通力などの区別によって、分野の区別によって、多くの仏陀の説法で得られることから、「様々な奇跡」と言っている。
Na aññathāti bhagavato sammukhā sutākārato na aññathāti attho, na pana bhagavato desitākārato. Acinteyyānubhāvā hi bhagavato desanā. Evañca katvā ‘‘sabbappakārena ko samattho viññātu’’nti idaṃ vacanaṃ samatthitaṃ hoti. Dhāraṇabaladassanañca na virujjhati sutākārāvirajjhanassa adhippetattā. Na hettha atthantaratāparihāro dvinnampi atthānaṃ ekavisayattā, itarathā thero bhagavato desanāya sabbathā paṭiggahaṇe samattho asamattho cāti āpajjeyyāti.
「そうでなければ」とは、仏陀の面前で聞いたという様式であって、そうでなければ、という意味である。仏陀の説法という意味ではない。仏陀の説法は、計り知れない力を持っているからである。このようにして、「あらゆる様式で、誰が理解する能力があるのか?」という言葉が意味を持つ。記憶力の力を示すことも、聞いた様式を妨げないことと矛盾しない。ここでは、意味の別の解釈の回避は、両方の意味が単一の対象であるためである。そうでなければ、長老は仏陀の説法を、あらゆる点で受け入れる能力があり、能力がないということになるだろう。
‘‘Yo paro na hoti, so attā’’ti evaṃ vuttāya niyakajjhattasaṅkhātāya sasantatiyaṃ vattanato tividhopi me-saddo kiñcāpi ekasmiṃyeva atthe dissati, karaṇasampadānasāminiddesavasena pana vijjamānabhedaṃ sandhāyāha **‘‘me-saddo tīsu atthesu dissatī’’**ti.
「他者でなく、それが自分である」と、このように語られた、自分自身の心、すなわち、自分自身という3つの「私」という言葉は、たとえ一つの意味で見られるとしても、行為、与えること、所有の指示による、存在する区別を指して、「私」という言葉は3つの自分に見られる」と述べている。
Kiñcāpi upasaggo kiriyaṃ viseseti, jotakabhāvato pana satipi tasmiṃ suta-saddo eva taṃ tamatthaṃ anuvadatīti anupasaggassa suta-saddassa atthuddhāre saupasaggassa gahaṇaṃ na virujjhatīti dassento **‘‘saupasaggo ca anupasaggo cā’’**ti āha. Assāti suta-saddassa. Kammabhāvasādhanāni idha suta-sadde sambhavantīti vuttaṃ **‘‘upadhāritanti vā upadhāraṇanti vā attho’’**ti. Mayāti atthe satīti yadā mesaddassa kattuvasena karaṇaniddeso, tadāti attho. Mamāti atthe satīti yadā sambandhavasena sāminiddeso, tadā.
接頭辞は動詞を特定するが、指示する性質から、たとえそれが存在しても、「聞いた」という言葉は、その意味を繰り返す。それゆえ、接頭辞がない「聞いた」という言葉の意味を抽出する際に、接頭辞がある場合を捉えることは矛盾しない、と「接頭辞がある場合とない場合」と述べている。「〜である」とは、「聞いた」という言葉のことである。行為と手段の獲得は、ここでは「聞いた」という言葉に存在すると述べている「〜を理解する、または〜の理解」という意味である。「私」とは、〜があるとき、〜が「私」という言葉の行為の指示である場合、その意味である。「私」とは、〜があるとき、関係による所有の指示である場合、その意味である。
Sutasaddasannidhāne payuttena evaṃsaddena savanakiriyājotakena bhavitabbanti vuttaṃ **‘‘evanti sotaviññāṇādiviññāṇakiccanidassana’’**nti. Ādi-saddena sampaṭicchanādīnaṃ pañcadvārikaviññāṇānaṃ tadabhinihaṭānañca manodvārikaviññāṇānaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ. Sabbesampi vākyānaṃ evakāratthasahitattā **‘‘suta’’**nti etassa sutaṃ evāti ayamattho labbhatīti āha **‘‘assavanabhāvapaṭikkhepato’’**ti, etena avadhāraṇena nirākataṃ dasseti. Yathā ca sutaṃ sutaṃ evāti niyametabbaṃ, taṃ sammā sutaṃ hotīti āha **‘‘anūnādhikāviparītaggahaṇanidassana’’**nti. Atha vā ‘‘saddantaratthāpohanavasena saddo atthaṃ vadatī’’ti sutanti asutaṃ na hotīti ayametassa atthoti vuttaṃ **‘‘assavanabhāvapaṭikkhepato’’**ti, iminā diṭṭhādivinivattanaṃ karoti. Idaṃ vuttaṃ hoti. Na idaṃ mayā diṭṭhaṃ, na sayambhuñāṇena sacchikataṃ, atha kho sutaṃ, tañca kho sammadevāti. Tenevāha ‘‘anūnādhikāviparītaggahaṇanidassana’’nti. Avadhāraṇatthe vā evaṃ-sadde ayaṃ atthayojanā karīyatīti tadapekkhassa suta-saddassa ayamattho vutto **‘‘assavanabhāvapaṭikkhepato’’**ti. Teneva āha ‘‘anūnādhikāviparītaggahaṇanidassana’’nti. Savanasaddo cettha kammattho veditabbo suyyatīti.
「聞く」という言葉の、聴く行為のしるしであることについて、それは「聞く」ということ、すなわち聞く行為についての理解であると述べられている。これに「〜など」という言葉を加えることで、受容(sampaṭicchana)などの五つの感覚器官における心の働き、およびそれらに伴う心の働きが理解されるべきである。すべての言葉が、その意味を保持しているため、「聞く」という言葉は、聞くことそのものであるという意味が得られると、『聞くことではないことの否定によって』と述べられている。この限定によって、それは排除されていると示されている。そして、「聞く」ということは、正確に聞くことでなければならないと、『過不足なく、または間違った理解ではないことのしるしである』と述べられている。あるいは、「言葉が意味を指し示すことによって、言葉は意味を伝える」と、「聞く」ということは「聞かざること」ではないという意味が得られると、『聞くことではないことの否定によって』と述べられている。これは、見ることなどから離れることを意味する。これは、私はこれを見なかった、自己認識によって悟ったのではない、しかしそれは聞いたことである、そしてそれは正確に聞いたことである、と述べられている。それゆえ、『過不足なく、または間違った理解ではないことのしるしである』と述べられている。限定の意味で「〜」という言葉がこのように意味を構成すると、それに応じて「聞く」という言葉の意味は、『聞くことではないことの否定によって』と述べられている。それゆえ、『過不足なく、または間違った理解ではないことのしるしである』と述べられている。ここで「聞く」という言葉は、受動的な意味で、聞かれるものであると理解されるべきである。
Evaṃ savanahetusuṇantapuggalasavanavisesavasena padattayassa ekena pakārena atthayojanaṃ dassetvā idāni pakārantarehipi taṃ dassetuṃ **‘‘tathā eva’’**ntiādi vuttaṃ. Tattha tassāti yā sā bhagavato sammukhā dhammassavanākārena pavattā manodvāraviññāṇavīthi, tassā. Sā hi nānappakārena ārammaṇe pavattituṃ samatthā. Tathā ca vuttaṃ **‘‘sotadvārānusārenā’’**ti. Nānappakārenāti vakkhamānānaṃ anekavihitānaṃ byañjanatthaggahaṇānānākārena, etena imissā yojanāya ākārattho evaṃ-saddo gahitoti dīpeti. Pavattibhāvappakāsananti pavattiyā atthibhāvappakāsanaṃ. **‘‘Sutanti dhammappakāsana’’**nti yasmiṃ ārammaṇe vuttappakārā viññāṇavīthi nānappakārena pavattā, tassa dhammattā vuttaṃ, na sutasaddassa dhammatthattā. Vuttassevatthassa pākaṭīkaraṇaṃ **‘‘ayañhetthā’’**tiādi. Tattha viññāṇavīthiyāti karaṇatthe karaṇavacanaṃ. Mayāti katthuatthe.
このように、聞くことの理由、聞く人、聞くことの区別によって、一つの方法で意味の構成が示された後、他の方法でもそれを示すために「同様に」という言葉などが述べられている。そこで「その」とは、尊師の面前で法を聞くという行為として行われた、心の働きである。それは様々な方法で対象に働きかけることができるからである。そして、『耳の器官に従って』と述べられている。様々な方法とは、これから述べられる、様々な言葉や意味を理解する様々な方法のことである。これによって、この構成において、「〜」という言葉がその様式を捉えていると示されている。「説く」とは、説くことの様式を示すことである。「聞く」とは、法を説くことである。それは、説かれた様式の様々な心の働きが行われる対象であるから、法としての意味で述べられているのであり、「聞く」という言葉が法としての意味で述べられているからではない。説かれた意味を明らかにすることが、「これである」などと述べられている。そこで「心の働きにおいて」とは、原因を示す言葉である。「私」とは、語られるものにおいてである。
**‘‘Evanti niddisitabbappakāsana’’**nti nidassanatthaṃ evaṃ-saddaṃ gahetvā vuttaṃ nidassetabbassa niddisitabbattābhāvābhāvato, tena evaṃ-saddena sakalampi suttaṃ paccāmaṭṭhanti dasseti. Suta-saddassa kiriyāsaddattā, savanakiriyāya ca sādhāraṇaviññāṇappabandhapaṭibaddhattā tattha ca puggalavohāroti vuttaṃ **‘‘sutanti puggalakiccappakāsana’’**nti. Na hi puggalavohārarahite dhammappabandhe savanakiriyā labbhatīti.
「〜」とは、示すべきことを示す言葉である。例として「〜」という言葉が取られ、示すべきものが示されていないということから、この「〜」という言葉によって、すべての経が捉えられていると示されている。「聞く」という言葉は、行為の言葉であるため、聞く行為と共通の心の働きに結びついているため、そこで人の行動が述べられていると、『聞く』とは人の行為を示すことであると述べられている。なぜなら、人の行動がなければ、法に結びついたものに聞く行為は成立しないからである。
**‘‘Yassa cittasantānassā’’**tiādipi ākāratthameva evaṃ-saddaṃ gahetvā purimayojanāya aññathā atthayojanaṃ dassetuṃ vuttaṃ. Tattha ākārapaññattīti upādāpaññatti eva, dhammānaṃ pavattiākārupādānavasena tathā vuttā. **‘‘Sutanti visayaniddeso’’**ti sotabbabhūto dhammo savanakiriyākattupuggalassa savanakiriyāvasena pavattiṭṭhānanti katvā vuttaṃ. Cittasantānavinimuttassa paramatthato kassaci kattu abhāvepi saddavohārena buddhiparikappitabhedavacanicchāya cittasantānato aññaṃ viya taṃsamaṅgiṃ katvā vuttaṃ **‘‘cittasantānena taṃsamaṅgino’’**ti. Savanakiriyāvisayopi sotabbadhammo savanakiriyāvasena pavattacittasantānassa idha paramatthato kattubhāvato, savanavasena cittappavattiyā eva vā savanakiriyābhāvato taṃkiriyākattu ca visayo hotīti katvā vuttaṃ **‘‘taṃsamaṅgino kattu visaye’’**ti. Sutākārassa ca therassa sammānicchitabhāvato āha **‘‘gahaṇasanniṭṭhāna’’**nti, etena vā avadhāraṇatthaṃ evaṃ-saddaṃ gahetvā ayaṃ atthayojanā katāti daṭṭhabbaṃ.
「〜の心の流れにおいて」なども、様式として「〜」という言葉を取り、前の構成とは異なる意味の構成を示すために述べられている。そこで「様式」とは、摂取の様式であり、事物がその様式で現れることによって、そのように述べられている。「聞く」とは、対象の特定である。聞かれるべき法が、聞く行為に従って行われる心の働きによって、聞く行為をする人にとっての聞く場所であるとされたからである。心の流れから離れたものには、究極的には誰も行為者はないが、言葉による認識では、心の働きを区別する意図によって、心の流れとは異なるように、それと結びついたものとして、『心の流れと結びついたもの』と述べられている。聞く行為の対象である聞かれるべき法も、聞く行為に従って流れる心の流れの行為者であり、ここでは究極的には行為者であり、聞くことによる心の働きが、聞く行為の対象であるとされたから、『それと結びついたものの行為者である対象』と述べられている。聞く様式である長老が、正しく捉えているため、『理解の対象』と述べられている。あるいは、限定の意味で「〜」という言葉を取り、この意味の構成が行われたと見なすべきである。
Pubbe sutānaṃ nānāvihitānaṃ suttasaṅkhātānaṃ atthabyañjanānaṃ upadhāritarūpassa ākārassa nidassanassa avadhāraṇassa vā pakāsanasabhāvo evaṃ-saddoti tadākārādiupadhāraṇassa puggalapaññattiyā upādānabhūtadhammappabandhabyāpāratāya vuttaṃ **‘‘evanti puggalakiccaniddeso’’**ti. Savanakiriyā pana puggalavādinopi viññāṇanirapekkhā natthīti visesato viññāṇabyāpāroti āha **‘‘sutanti viññāṇakiccaniddeso’’**ti. Meti saddappavattiyā ekanteneva sattavisayattā, viññāṇakiccassa ca tattheva samodahitabbato **‘‘meti ubhayakiccayuttapuggalaniddeso’’**ti vuttaṃ. Avijjamānapaññattivijjamānapaññattisabhāvā yathākkamaṃ evaṃ-sadda suta-saddānaṃ atthāti te tathārūpapaññattiupādānabyāpārabhāvena dassento āha **‘‘evanti puggalakiccaniddeso. Sutanti viññāṇakiccaniddeso’’**ti. Ettha ca karaṇakiriyākattukammavisesappakāsanavasena puggalabyāpāvisayapuggalabyāpāranidassanavasena gahaṇākāragāhakatabbisayavisesaniddesavasena kattukaraṇa byāpārakattuniddesavasena ca dutiyādayo catasso atthayojanā dassitāti daṭṭhabbaṃ.
以前に聞いた、様々な経とされる意味や言葉の、保持された様式を例示すること、あるいは限定することの様式を示す「〜」という言葉は、その様式などを保持すること、すなわち人の認識に摂取された事物の流れと関連して述べられていると、『〜』とは人の行為の特定であると述べられている。聞く行為は、人の行動を説く人々にとっても、心の働きを必要としないものではないため、特に心の働きの活動であると、『聞く』とは心の働きの活動の特定であると述べられている。「〜」とは、言葉の現れにおいて、常に知覚の対象であるため、心の働きの活動もそこに結びつけられるため、『〜』とは、両方の活動が結びついた人の特定であると述べられている。存在しない認識と存在する認識の様式は、それぞれ「〜」と「聞く」という言葉の意味である。それらは、そのような認識の摂取と活動によって示されていると、『〜』とは人の行為の特定である。『聞く』とは心の働きの特定であると述べられている。ここで、原因、行為、行為者、対象の区別を示すことによって、人の活動の特定、対象の人の活動の特定を示すことによって、理解の様式、捉えるもの、対象の区別を示すことによって、原因、行為、行為者の特定を示すことによって、二番目以降の四つの意味の構成が示されていると見なすべきである。
Sabbassāpi saddādhigamanīyassa atthassa paññattimukheneva paṭipajjitabbattā, sabbapaññattīnañca vijjamānādivasena chasu paññattibhedesu antogadhattā tesu ‘‘eva’’ntiādīnaṃ paññattīnaṃ sarūpaṃ niddhārento āha **‘‘evanti ca meti cā’’**tiādi. Tattha evanti ca meti ca vuccamānassa atthassa ākārādino, dhammānañca asallakkhaṇabhāvato avijjamānapaññattibhāvoti āha **‘‘saccikaṭṭhaparamatthavasena avijjamānapaññattī’’**ti. Tattha saccikaṭṭhaparamatthavasenāti bhūtatthauttamatthavasena. Idaṃ vuttaṃ hotiyo māyāmarīciādayo viya abhūtattho, anussavādīhi gahetabbo viya anuttamattho ca na hoti, so rūpasaddādisabhāvo ruppanānubhavanādisabhāvo vā attho ‘‘saccikaṭṭho, paramattha cā’’ti vuccati, na tathā evaṃ meti padānamatthoti, etamevatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ **‘‘kiñhettha ta’’**ntiādi vuttaṃ. Sutanti pana saddāyatanaṃ sandhāyāha **‘‘vijjamānapaññattī’’**ti. Teneva hi **‘‘yañhi tamettha sotena upaladdha’’**nti vuttaṃ , ‘‘sotadvārānusārena upaladdha’’nti pana vutte atthabyañjanādisabbaṃ labbhati. Taṃ taṃ upādāya vattabbatoti sotapathaṃ āgate dhamme upādāya tesaṃ upadhāritākārādino paccāmasanavasena ‘‘eva’’nti, sasantatipariyāpanne khandhe upādāya ‘‘me’’ti vattabbattāti attho. Diṭṭhādisabhāvarahite saddāyatane pavattamānopi sutavohāro ‘‘dutiyaṃ tatiya’’ntiādiko viya paṭhamādīni diṭṭhamutaviññāte apekkhitvā pavattoti āha **‘‘diṭṭhādīni upanidhāya vattabbato’’**ti. Asutaṃ na hotīti hi ‘‘suta’’nti pakāsito yamatthoti.
すべての言葉によって理解されるべき意味は、認識の形式を通して理解されなければならないため、すべての認識は、存在するなどの区別によって六つの認識の区別に含まれるため、そこで「〜」などの認識の様式を明確にしながら、『〜、そして〜』などと述べられている。そこで「〜」と「〜」と言われる意味の様式など、事物の区別がないこと、すなわち存在しない認識の様式であると、『究極的な真実の究極的な意味における、存在しない認識』と述べられている。そこで「究極的な真実の究極的な意味において」とは、真実の意味、究極の意味においてである。これは、幻や蜃気楼のように、真実ではない意味ではなく、伝え聞くだけで理解されるべきものであるように、究極的ではない意味でもなく、その形や言葉などの性質、あるいはそれを経験する性質が「真実であり、究極的な意味である」と呼ばれる。そして、「〜」と「〜」という言葉の意味ではない。この意味をより明確にするために、「ここで何が〜」などと述べられている。「聞く」とは、言葉の器官を指して、『存在する認識』と述べられている。それゆえ、『そこで耳によって捉えられた』と述べられている。「耳の器官に従って捉えられた」と述べられると、言葉や意味などがすべて得られる。それらをそれぞれ取って語られるべきであるため、聞く道に来た法を取って、それらの保持された様式などを捉え直すことによって「〜」となり、心の流れに含まれるもの(五蘊)を取って「〜」と理解されるべきであるという意味である。見ることなどの性質がない言葉の器官において行われる聞くという言葉も、「二番目、三番目」などと同様に、最初などを、見たもの、聞いたものを基準として行われるため、『見ることなどを基準として理解されるべきである』と述べられている。聞かないことではない、すなわち「聞く」と示された意味である。
Attanā paṭividdhā suttassa pakāravisesā ‘‘eva’’nti therena paccāmaṭṭhāti āha **‘‘asammohaṃ dīpetī’’**ti. **‘‘Nānappakārapaṭivedhasamattho hotī’’**ti etena vakkhamānassa suttassa nānappakārataṃ duppaṭivijjhatañca dasseti. **‘‘Sutassa asammosaṃ dīpetī’’**ti sutākārassa yāthāvato dassiyamānattā vuttaṃ. Asammohenāti sammohābhāvena, paññāya eva vā savanakālasambhūtāya taduttarakālapaññāsiddhi, evaṃ asammosenāti etthāpi vattabbaṃ. Byañjanānaṃ paṭivijjhitabbo ākāro nātigambhīro, yathāsutadhāraṇameva tattha karaṇīyanti satiyā byāpāro adhiko, paññā tattha guṇībhūtāti vuttaṃ **‘‘paññāpubbaṅgamāyā’’**tiādi paññāya pubbaṅgamāti katvā. Pubbaṅgamatā cettha padhānabhāvo ‘‘manopubbaṅgamā’’tiādīsu viya, pubbaṅgamatāya vā cakkhuviññāṇādīsu āvajjanādīnaṃ viya appadhānatte paññā pubbaṅgamā etissāti ayampi attho yujjati, evaṃ **‘‘satipubbaṅgamāyā’’**ti etthāpi vuttanayānusārena yathāsambhavamattho veditabbo. Atthabyañjanasampannassāti atthabyañjanaparipuṇṇassa, saṅkāsanapakāsanavivaraṇavibhajanauttānīkaraṇapaññattivasena chahi atthapadehi, akkharapadabyañjanākāraniruttiniddesavasena chahi byañjanapadehi ca samannāgatassāti vā attho daṭṭhabbo.
自己が悟った経の様式の区別を「〜」と長老が捉え直したと、『混乱をなくすことを示す』と述べられている。「様々な様式を理解するのに適している」と、これから述べられる経の様々な性質、理解しにくいことを示す。「聞くことの混乱をなくすことを示す」と、聞く様式が正しく示されているためと述べられている。混乱がないとは、混乱がないこと、すなわち知恵によって、あるいは聞く時に生じた、その後の知恵の成就である。このように混乱がないことにも、同様に語られるべきである。言葉の理解されるべき様式は、あまりにも深遠ではない。聞いたことをそのまま記憶すること、それがそこでやるべきことであり、知恵が重要であると、『知恵が先行する』などと述べられている。知恵が先行するとは、主要であることを意味する。「心が先行する」などと同様である。先行することによって、あるいは心の働きが重要でない場合、知恵が先行する、という意味も成り立つ。このように、「〜」ということにも、同様に状況に応じて意味が理解されるべきである。言葉や意味が満ちているとは、言葉や意味が完全であること、説くこと、示すこと、説明すること、分類すること、明確にすることの六つの言葉による意味、あるいは文字、言葉、言葉の形、意味、解釈の区別の六つの言葉による意味と、それぞれが整っているという意味である。
Yonisomanasikāraṃ dīpetīti evaṃ-saddena vuccamānānaṃ ākāranidassanāvadhāraṇatthānaṃ aviparītasaddhammavisayattāti adhippāyo. **‘‘Avikkhepaṃ dīpetī’’**ti ‘‘brahmajālaṃ kattha bhāsita’’ntiādi pucchāvasena pakaraṇappattassa vakkhamānassa suttassa savanaṃ samādhānamantarena na sambhavatīti katvā vuttaṃ. **‘‘Vikkhittacittassā’’**tiādi tassevatthassa samatthanavasena vuttaṃ. Sabbasampattiyāti atthabyañjanadesakapayojanādisampattiyā. Aviparītasaddhammavisayehi viya ākāranidassanāvadhāraṇatthehi yonisomanasikārassa, saddhammassavanena viya ca avikkhepassa yathā yonisomanasikārena phalabhūtena attasammāpaṇidhipubbekatapuññatānaṃ siddhi vuttā tadavinābhāvato, evaṃ avikkhepena phalabhūtena kāraṇabhūtānaṃ saddhammassavanasappurisūpanissayānaṃ siddhi dassetabbā siyā assutavato, sappurisūpanissayarahitassa ca tadabhāvato.
「熟慮を促す」とは、「〜はどこで説かれたか」という問いのように、状況に合致するこれから述べられる経を聞くことは、集中なしにはありえないため、このように述べられている。「心が散漫である」なども、その意味を支持するために述べられている。すべての完全さとは、言葉、意味、説くことの目的などの完全さである。誤った善法に対しても、様式を例示し、限定することと同様に、熟慮を促すこと、そして善法を聞くことと同様に、集中しないこと。熟慮によって、その結果である自己への正しい道への過去の功徳の成就が述べられているように、集中しないことによって、その原因である善法を聞くこと、善き人との交わりの成就が示されるべきである。もし聞かない者、善き人との交わりがない者には、そのことがないためである。
‘‘Na **hi vikkhittacitto’’**tiādinā samatthanavacanena pana avikkhepena kāraṇabhūtena sappurisūpanissayena ca phalabhūtassa saddhammassavanassa siddhi dassitā. Ayaṃ panettha adhippāyo yutto siyāsaddhammassavanasappurisūpanissayā na ekantena avikkhepassa kāraṇaṃ bāhiraṅgattā, avikkhepo pana sappurisūpanissayo viya saddhammassavanassa ekantakāraṇanti. Evampi avikkhepena sappurisūpanissayasiddhijotanā na samatthitāva, no na samatthitā vikkhittacittānaṃ sappurisapayirupāsanābhāvassa atthasiddhattā. Ettha ca purimaṃ phalena kāraṇassa siddhidassanaṃ nadīpūrena viya upari vuṭṭhisabbhāvassa, dutiyaṃ kāraṇena phalassa siddhidassanaṃ daṭṭhabbaṃ ekantena vassinā viya meghavuṭṭhānena vuṭṭhippavattiyā.
「心が散漫であるなら」などと、支持することによって、集中しないこと、そして善き人との交わりによって、善法を聞くことの成就が示されている。ここでの意図は、善法を聞くこと、善き人との交わりが、必ずしも集中しないことの原因ではないこと、なぜならそれは外的なものであるから。しかし、集中しないことは、善き人との交わりと同様に、善法を聞くことの絶対的な原因である。このように、集中しないことによって善き人との交わりの成就を示すことは、必ずしも適切ではない。あるいは、集中しない者は、善き人との交わりがないため、意味の成就がない。ここで、前のものは結果によって原因の成就を示すものであり、川の流れによって、上に降る雨のすべてのように、後のものは原因によって結果の成就を示すものである。それは、常に雨が降るなら、雲が雨を降らせることによって雨が降るように、と見なされるべきである。
Bhagavato vacanassa atthabyañjanapabhedaparicchedavasena sakalasāsanasampattiogāhanākāro niravasesaparahitapāripūrikāraṇanti vuttaṃ **‘‘evaṃ bhaddako ākāro’’**ti. Yasmā na hotīti sambandho. Pacchimacakkadvayasampattinti attasammāpaṇidhipubbekatapuññatāsaṅkhātaṃ guṇadvayaṃ. Aparāparaṃ vuttiyā cettha cakkabhāvo, caranti etehi sattā sampattibhavesūti vā. Ye sandhāya vuttaṃ ‘‘cattārimāni bhikkhave cakkāni, yehi samannāgatānaṃ devamanussānaṃ catucakkaṃ vattatī’’tiādi . Purimapacchimabhāvo cettha desanākkamavasena daṭṭhabbo. Pacchimacakkadvayasiddhiyāti pacchimacakkadvayassa atthitāya. Sammāpaṇihitatto pubbe ca katapuñño suddhāsayo hoti tadasuddhihetūnaṃ kilesānaṃ dūrībhāvatoti āha **‘‘āsayasuddhi siddhā hotī’’**ti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘sammāpaṇihitaṃ cittaṃ, seyyaso naṃ tato kare’’ti, ‘‘katapuññosi tvaṃ ānanda, padhānaṃ anuyuñja khippaṃ hohisi anāsavoti ca. Tenevāha **‘‘āsayasuddhiyā adhigamabyattisiddhī’’**ti. Payogasuddhiyāti yonisomanasikārapubbaṅgamassa dhammassavanapayogassa visadabhāvena. Tathā cāha **‘‘āgamabyattisiddhī’’**ti. Sabbassa vā kāyavacīpayogassa niddosabhāvena. Parisuddhakāyavacīpayogo hi vippaṭisārābhāvato avikkhittacitto pariyattiyaṃ visārado hotīti.
「このように、善きあり方である」と、世尊の言葉の意義・文節・区別・分別によって、一切の教えの成就が成就されるあり方、煩悩がなく衆生への利益の完成を成就させる原因であると説かれた。関係は「そうではない」ということである。最後の二つの車輪の成就とは、自己への正しい願いと、以前に積んだ善行という二つの徳のことである。ここでは、車輪のあり方は、これらの車輪によって衆生が(過去・現在・未来の)生存において(善法を)実践するという意味で、繰り返し述べられている。これらが「比丘たちよ、四つの車輪がある。これらを備えた人々と神々が、四つの車輪を転がす」などと説かれているのは、これらを指している。ここでの前半・後半という区別は、説法の順序に従って理解されるべきである。最後の二つの車輪の成就とは、最後の二つの車輪が存在することによる。自己への正しい願いを抱き、以前に善行を積んだ者は、清らかな心を持つ。その不浄さの原因である煩悩が遠ざかるからである。ゆえに「心のあり方の清浄さが成就される」と説かれた。なぜなら、「正しく願われた心は、それよりも優れたものになる」と説かれ、「アーナンダよ、あなたは善行を積んだ者である。精進せよ、すぐに煩悩なき者となるであろう」とも説かれているからである。ゆえに「心のあり方の清浄さによる獲得の明達の成就」と説かれた。実践の清浄さとは、理性的な思慮に先立つ法を聞く実践の明晰さによる。また、「獲得の明達の成就」と説かれた。あるいは、一切の身・口の実践が罪のない状態であること。清らかな身・口の実践は、後悔がないため、散乱しない心で、教えの習得に明達となるからである。
**‘‘Nānappakārapaṭivedhadīpakenā’’**tiādinā atthabyañjanesu therassa evaṃ-sadda suta-saddānaṃ asammohāsammosadīpanato catupaṭisambhidāvasena atthayojanaṃ dasseti. Tattha **‘‘sotabbappabhedapaṭivedhadīpakenā’’**ti etena ayaṃ suta-saddo evaṃ-saddasannidhānato, vakkhamānāpekkhāya vā sāmaññeneva sotabbadhammavisesaṃ āmasatīti dasseti. Manodiṭṭhikaraṇāpariyattidhammānaṃ anupekkhanasuppaṭivedhā visesato manasikārapaṭibaddhāti te vuttanayena yonisomanasikāradīpakena evaṃ-saddena yojetvā, savanadhāraṇavacīparicayā pariyattidhammānaṃ visesena sotāvadhānapaṭibaddhāti te avikkhepadīpakena suta-saddena yojetvā dassento sāsanasampattiyā dhammassavane ussāhaṃ janeti. Tattha dhammāti pariyattidhammā. Manasānupekkhitāti ‘‘idha sīlaṃ kathitaṃ, idha samādhi, idha paññā, ettakā ettha anusandhiyo’’tiādinā nayena manasā anupekkhitā. Diṭṭhiyā suppaṭividdhāti nijjhānakkhantibhūtāya, ñātapariññāsaṅkhātāya vā diṭṭhiyā tattha tattha vuttarūpārūpadhamme ‘‘iti rūpaṃ, ettakaṃ rūpa’’ntiādinā suṭṭhu vavatthapetvā paṭividdhā.
「様々な開悟を照らし出すことによって」などという言葉で、長老は、言葉の意義・文節・区別・分別によって、このように(=正しく)理解されるということを、四つの知見によって意義を説明している。その中で、「聞くことの区別を理解させることによって」という言葉は、この「聞く」という言葉は、「このように」という言葉と並んで、これから説かれることを待っていて、一般的に聞くべき法の種類を指していることを示している。心の対象となる教え(=法)の観察・開悟は、特に意欲的な思慮と結びついているので、それらは前述のように、理性的な思慮を照らし出す「このように」という言葉と結びつけて、聞くこと・記憶すること・慣れることという、教えの習得の区別は、特に聞くことへの注意と結びついているので、それらは注意散漫でないことを示す「聞く」という言葉と結びつけて、教えを聞くことへの熱意を生じさせている。ここで、「法」とは、教えの習得のことである。「心で観察された」とは、「ここでは戒が説かれ、ここでは禅定が、ここでは智慧が、これだけの関連がある」といったように、心で観察されたことを意味する。「見によってよく開悟された」とは、静寂の忍耐となった、あるいは、知って理解すること(=知見)に結びついた見によって、そこそこに説かれている色・形のない法を、「これは色である、これだけが色である」というように、よく明確に区別して開悟されたことを意味する。
**‘‘Sakalena vacanenā’’**ti pubbe tīhi padehi visuṃ visuṃ yojitattā vuttaṃ. Asappurisabhūminti akataññutaṃ ‘‘idhekacco pāpabhikkhu tathāgatappaveditaṃ dhammavinayaṃ pariyāpuṇitvā attano dahatī’’ti evaṃ vuttaṃ anariyavohārāvatthaṃ. Sā eva anariyavohārāvatthā asaddhammo. Nanu ca ānandattherassa ‘‘mamedaṃ vacana’’nti adhimānassa, mahākassapattherādīnañca tadāsaṅkāya abhāvato asappurisabhūmisamatikkamādivacanaṃ niratthakaṃ ti? Nayidaṃ evaṃ ‘‘evaṃ me suta’’nti vadantena ayampi attho vibhāvitoti dassanato. Keci pana ‘‘devatānaṃ parivitakkāpekkhaṃ tathāvacananti edisī codanā anavakāsā’’ti vadanti. Tasmiṃ kira khaṇe ekaccānaṃ devatānaṃ evaṃ cetaso parivitakko udapādi ‘‘tathāgato ca parinibbuto, ayañca āyasmā desanākusalo, idāni dhammaṃ deseti, sakyakulappasuto tathāgatassa bhātā cūḷapituputto, kiṃ nu kho sayaṃ sacchikata dhammaṃ deseti, udāhu bhagavatoyeva vacanaṃ yathāsuta’’nti. Evaṃ tadāsaṅkitappakārato asappurisabhūmisamokkamādito atikkamādi vibhāvitanti. Attano adahantoti ‘‘mameta’’nti attani aṭṭhapento. Appetīti nidasseti. Diṭṭhadhammikasamparāyikaparamatthesu yathārahaṃ satte netīti netti, dhammoyeva netti dhammanetti.
「一切の言葉によって」とは、以前に三つの言葉でそれぞれに結びつけられたので、そう説かれた。「悪人の領域」とは、恩を知らないこと。「ある悪比丘は、世尊が説かれた教えと戒律を習得しても、それを自分のものにしない」とこのように説かれた、非聖者の行いの対象である。その非聖者の行いの対象は、悪法である。「しかし、アーナンダ長老は『これは私の言葉である』という慢心があり、マハーカッサパ長老などは、そのような疑いを抱かなかったので、『悪人の領域を越えた』という言葉は無意味ではないか?」という疑問が生じる。そうではない。「このように、私は聞いた」と言う者は、この意味も説明されていると理解すべきである。しかし、「神々の思考を考慮すると、世尊の言葉はそうではない」と、このように難癖をつけるのは、不当であると考える者もいる。なぜなら、その時に、ある神々が「世尊は入滅され、この尊者は説法に長けている。今、法を説いている。釈迦族の出身で、世尊の兄弟であり、父の甥である。彼は自分で悟った法を説いているのだろうか、それとも世尊の言葉を、聞いたままに説いているのだろうか」と、このように心の中で考えた。このように、その疑いを抱いた状況から、「悪人の領域を越えた」ということなどが説明されていると理解すべきである。「自分のものにしない」とは、「これは私のものだ」と、自分自身に固執すること。「与える」とは、示すこと。「(教えは)現世でも来世でも、それぞれの目的に対して、適切に衆生を導く」とは、導き(=道)であり、法こそが導き(=法導)である。
Daḷhataraniviṭṭhā vicikicchā kaṅkhā. Nātisaṃsappanaṃ matibhedamattaṃ vimati. Assaddhiyaṃ vināseti bhagavato desitattā, sammukhā cassa paṭiggahitattā, khalitaduruttādiggahaṇadosābhāvato ca. Ettha ca paṭhamādayo tisso atthayojanā ākārādiatthesu aggahitavisesameva evaṃ-saddaṃ gahetvā dassitā, tato parā tisso ākāratthameva evaṃ-saddaṃ gahetvā vibhāvitā. Pacchimā pana tisso yathākkamaṃ ākāratthaṃ nidassanatthaṃ avadhāraṇatthañca evaṃ-saddaṃ gahetvā yojitāti daṭṭhabbaṃ.
「確固たる疑い」とは、疑い、懸念のこと。「あまり近づかない」とは、心の迷いの程度である。「信じないこと」は、世尊が説かれたこと、目の前で受け取られたこと、誤って理解したり間違った言葉を受け取ったりする罪がないことによって、滅ぼされる。ここで、最初の三つは、あり方などの意味で、捉えられていない特別なものだけを、「このように」という言葉で捉えて説明された。それ以降の三つは、あり方の意味だけを「このように」という言葉で捉えて説明された。後の三つは、それぞれ順番に、あり方の意味を示し、限定の意味で「このように」という言葉で捉えて結びつけられたと理解すべきである。
Eka-saddo aññaseṭṭhāsahāyasaṅkhyadīsu dissati. Tathāhesa ‘‘sassato attā ca loko ca , idameva saccaṃ moghamaññanti ittheke abhivadantī’’tiādīsu aññatthe dissati, ‘‘cetaso ekodibhāva’’ntiādīsu seṭṭhatthe, ‘‘eko vūpakaṭṭho’’tiādīsu asahāye, ‘‘ekova kho bhikkhave khaṇo ca samayo ca brahmacariyavāsāyā’’tiādīsu saṅkhyayaṃ, idhāpi saṅkhyayanti dassento āha **‘‘ekanti gaṇanaparicchedaniddeso’’**ti. Kālañca samayañcāti yuttakālañca paccayasāmaggiñca. Khaṇoti okāso. Tathāgatuppādādiko hi maggabrahmacariyassa okāso tappaccayapaṭilābhahetuttā. Khaṇo eva ca samayo. Yo ‘‘khaṇo’’ti ca ‘‘samayo’’ti ca vuccati, so eko vāti hi attho. Mahāsamayoti mahāsamūho. Samayopi khoti sikkhāpadapūraṇassa hetupi. Samayappavādaketi diṭṭhippavādake. Tattha hi nisinnā titthiyā attano attano samayaṃ pavadantīti. Atthābhisamayāti hitapaṭilābhā. Abhisametabboti abhisamayo, abhisamayo atthoti abhisamayaṭṭhoti pīḷana ādīni abhisametabbabhāvena ekībhāvaṃ upanetvā vuttāni. Abhisamayassa vā paṭivedhassa visayabhūtabhāvo abhisamayaṭṭhoti tāneva tathā ekattena vuttāni. Tattha pīḷanaṃ dukkhasaccassa taṃ samaṅgīno hiṃsanaṃ avipphārikatākaraṇaṃ. Santāpodukkhadukkhatādivasena santāpanaṃ paridahaṇaṃ.
「一つ」という言葉は、他のもの、最も良いもの、助けるもの、数などの意味で使われる。例えば、「永遠の我と世界がある。これだけが真実であり、他は偽りである」などでは、「他の」という意味で使われ、「心の統一」などでは「最も良い」という意味で、「一人が座っている」などでは「助けるものがない」という意味で、「比丘たちよ、一日(=瞬間)だけが、修行の期間である」などでは「数」という意味で使われている。ここでも「数」という意味で使われていることを示して、「『一つ』とは、数の区別を示すものである」と説かれた。「時」と「時期」とは、適切な時と、原因の集まりである。「瞬間」とは、機会のこと。世尊の出現などによる、聖者の修行の機会は、その原因を得るためのものである。「瞬間」も「時期」も同じである。「瞬間」とも「時期」とも言われるものは、「一つ」である、というのがその意味である。「大きな時期」とは、大きな集まりである。「時期」とは、戒律を完成させるための原因でもある。「時期を説く者」とは、見解を説く者である。そこで座っている異教徒たちは、それぞれの時期を説くのである。「意味の成就」とは、利益の獲得である。「成就されるべきもの」とは、成就であり、意味の成就である。煩悩などは、成就されるべきものとして一つにまとめられて説かれている。あるいは、成就すべきものの対象となること、それが成就である、ということである。そこでは、苦しみの原因である煩悩が、それらの集まりを傷つけ、絶え間なく続くようにすることである。苦しみによる苦しみなどによって、苦しむこと、燃え上がることである。
Tattha sahakārīkāraṇaṃ sannijjha sameti samavetīti samayo, samavāyo. Sameti samāgacchati maggabrahmacariyamettha tadādhārapuggalehīti samayo, khaṇo. Sameti ettha, etenava saṃgacchati satto, sabhāvadhammo vā sahajātādīhi, uppādādīhi vāti samayo, kālo. Dhammappavattimattatāya atthato abhūtopi hi kālo dhammappavattiyā adhikaraṇaṃ, karaṇaṃ viya ca kappanāmattasiddhena rūpena voharīyatīti. Samaṃ, saha vā avayavānaṃ ayanaṃ pavatti avaṭṭhānanti samayo, samūho, yathā ‘‘samudāyo’’ti. Avayavasahāvaṭṭhānameva hi samūhoti. Avasesapaccayānaṃ samāgame eti phalaṃ etasmā uppajjati pavattati cāti samayo, hetu yathā ‘‘samudayo’’ti. Sameti saṃyojanabhāvato sambandho eti attano visaye pavattati, daḷhaggahaṇabhāvato vā saṃyuttā ayanti pavattanti sattā yathābhinivesaṃ etenāti samayo, diṭṭhi. Diṭṭhisaṃyojanena hi sattā ativiya bajjhantīti. Samiti saṅgati samodhānanti samayo, paṭilābho. Samassa yānaṃ, sammā vā yānaṃ apagamoti samayo, pahānaṃ. Abhimukhaṃ ñāṇena etabbo abhisametabboti abhisamayo, dhammānaṃ aviparīto sabhāvo. Abhimukhabhāvena sammā eti gacchati bujjhatīti abhisamayo, dhammānaṃ yathābhūtasabhāvāvabodho. Evaṃ tasmiṃ tasmiṃ atthe samaya-saddassa pavatti veditabbā. Samaya-saddassa atthuddhāre abhisamaya-saddassa udāharaṇaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. Assāti samaya-saddassa. Kālo attho samavāyādīnaṃ atthānaṃ idha asambhavato desadesakaparisānaṃ viya suttassa nidānabhāvena kālassa apadisitabbato ca.
そこでは、「助ける原因が集まり、結びつく」という意味で「時期」であり、「集まり」である。「(修行の)時期」とは、ここで修行する者たちによって、「時期」や「瞬間」が集まることである。「時期」とは、ここで(法が)起こり、これによって(衆生が)結びつき、あるいは、自然の法が、共に生まれたものなどによって、あるいは、生起などによって、時期、時間のことである。法が成立するだけで、意味としては存在しない時間も、法の成立の基盤であり、原因のように、名目だけで「時期」と呼ばれているのである。「共に、あるいは、部分の動き、滞留」という意味で「時期」であり、「集まり」である。例えば、「集団」のように。「部分の存在をまとめること」が、集団である。「残りの原因が集まって、結果が生じ、ここから生じ、続く」という意味で「時期」であり、「原因」である。例えば、「集団」のように。「(原因が)集まり、結びつくことによって、関係が生じ、それぞれの対象で続く。あるいは、しっかりと掴むことによって、結びついたものが、それぞれの思い込みに従って、動き、続く」という意味で「時期」であり、「見解」である。見解の結びつきによって、衆生は非常に縛られるのである。「集まり、結びつき、団結」という意味で「時期」であり、「獲得」である。「(目標の)乗り物」あるいは「正しく、乗り物」で「離れる」という意味で「時期」であり、「放棄」である。「目の前に(法が)あり、知によって理解されるべきもの」とは、「成就」であり、法の誤りのない性質である。「目の前に、正しく進み、理解される」とは、「成就」であり、法のありのままの性質の理解である。このように、それぞれの意味で、「時期」という言葉の使われ方を理解すべきである。「時期」という言葉の意味を深く理解するには、「成就」という言葉の例を、前述のように理解すべきである。「〜である」とは、「時期」という言葉のことである。時間という意味は、「集まり」などの意味が、ここではありえないため、それぞれの場所や集まりのように、経典の根拠として時間を特定することができないためである。
Kasmā panettha aniyāmitavaseneva kālo niddiṭṭho, na utusaṃvaccharādivasena niyametvāti āha **‘‘tattha kiñcāpī’’**tiādi. Utusaṃvaccharādivasena niyamaṃ akatvā samaya-saddassa vacane ayampi guṇo laddho hotīti dassento **‘‘ye vā ime’’**tiādimāha. Sāmaññajotanā hi visese avatiṭṭhatīti. Tattha diṭṭhadhammasukhavihārasamayo devasikaṃ jhānasamāpattīhi vītināmanakālo, visesato sattasattāhāni. Pakāsāti dasasahassilokadhātuyā pakampanaobhāsapātubhāvādīhi pākaṭā. Yathāvuttappabhedesuyeva samayesu ekadesaṃ pakārantarehi saṅgahetvā dassetuṃ **‘‘yo cāya’’**ntiādimāha. Tathā hi ñāṇakiccasamayo attahitapaṭipattisamayo ca abhisambodhisamayo. Ariyatuṇhibhāvasamayo diṭṭhadhammasukhavihārasamayo. Karuṇākiccaparahitapaṭipattidhammikathāsamayo desanāsamayeva.
なぜここで、時期は、季節や年などによって限定されず、限定されないあり方で示されているのか。それは、「そこで、たとえ〜であっても」という言葉などで示されている。季節や年などによって限定せずに、「時期」という言葉を使うことで、この良い点も得られることを示して、「つまり、これらは〜である」などと説かれている。一般性を示すことは、特別なものの中に留まるからである。そこで、「現世で楽しく過ごす時期」とは、毎日、禅定に入って時間を過ごす時期、特に七日間である。「現れる」とは、十千世界が揺れ動き、光り輝くなどのことで、明白である。前述の区別だけでも、時期を他の区別でまとめて示すために、「そして、〜も」という言葉などで説かれている。このように、知の働きとしての時期、自己の利益を実践する時期、そして悟りの時期である。聖者の沈黙の時期、現世で楽しく過ごす時期、慈悲の働きとしての他者への利益の実践、法についての説法としての時期である。
Karaṇavacanena niddeso kato yathāti sambandho. Tatthāti abhidhammavinayesu. Tathāti bhummakaraṇehi. Adhikaraṇattha ādhārattho. Bhāvo nāma kiriyā, kiriyāya kiriyantaralakkhaṇaṃ bhāvenabhāvalakkhaṇaṃ. Tattha yathā kālo sabhāvadhammaparicchinno sayaṃ paramatthato avijjamānopi ādhārabhāvena paññāto taṅkhaṇappavattānaṃ tato pubbe parato ca abhāvato ‘‘pubbaṇhe jāto, sāyanhe gacchatī’’ti, ca ādīsu, samūho ca avayavavinimutto avijjamānopi kappanāmattasiddho avayavānaṃ ādhārabhāvena paññāpīyati ‘‘rukkhe sākhā, yavarāsiyaṃ sambhūto’’tiādīsu, evaṃ idhāpīti dassento āha **‘‘adhikaraṇañhi…pe… dhammāna’’**nti. Yasmiṃ kāle, dhammapuñje vā kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti, tasmiṃyeva kāle, dhammapuñje ca phassādayopi hontīti ayañhi tattha attho. Yathā ca gāvīsu duyhamānāsu gato, duddhāsu āgatoti dohanakiriyāya gamanakiriyā lakkhīyati, evaṃ idhāpi ‘‘yasmiṃ samaye, tasmiṃ samaye’’ti ca vutte satīti ayamattho viññāyamāno eva hoti padatthassa sattāvirahābhavatoti samayassa sattākiriyāya cittassa uppādakiriyā, phassādīnaṃ bhavanakiriyā ca lakkhīyati. Yasmiṃ samayeti yasmiṃ navame khaṇe, yonisomanasikārādihetumhi, paccayasamavāye vā sati kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti, tasmiṃyeva khaṇe, hetumhi, paccayasamavāye ca sati phassādayopi hontīti ubhayattha samaya-sadde bhummaniddeso kato lakkhaṇabhūtabhāvayuttoti dassento āha **‘‘khaṇa…pe… lakkhīyatī’’**ti.
「〜によって」という形で示されているのは、「〜において」という意味である。そこで、という言葉は、阿毘曇(アビダンマ)や律(ヴィナヤ)において。「〜のように」とは、地上的な原因によって。「原因」とは、「〜の対象」という意味である。「あり方」とは、行為、あるいは、行為の別の性質、行為のあり方の性質のことである。そこで、時間(=時期)は、自然の法によって区別され、それ自体は存在しないが、基盤として知られている。その瞬間に生じるものについて、それ以前やそれ以降には存在しないので、「午前中に生まれ、夕方に去る」などと、ある。集団も、部分から離れて存在しないが、名目だけで、部分の基盤として認識される。「木に枝がある」「穀物の山に生じた」などにおいて、このように、ここでも、「原因」という言葉は、〜を指示していると説かれて、「基盤は〜であり、〜である」と。「何かの原因、あるいは、法が集まっている時、あるいは、地上の善い心が起こる時、その時、接触などもまた存在する」というのが、そこでの意味である。そして、「牛が搾乳されている時に行き、搾られた時に来る」のように、搾乳という行為によって行くという行為が認識されるように、ここでも、「ある時期に、その時期に」と言っても、この意味は理解され、それは対象の存在の欠如ではなく、時期の存在の行為、心の起こる行為、接触などの生起する行為が認識される。「ある時期」とは、ある九つの瞬間のうち、理性的な思慮などの原因によって、あるいは、原因の集まりがある時に、地上の善い心が起こる時、その瞬間に、原因や原因の集まりがある時に、接触などもまた存在する。両方において、「時期」という言葉は、基盤を示しており、性質である行為と結びついていると示して、「瞬間〜である。〜が認識される」と説かれた。
Hetuattho karaṇattho ca sambhavati ‘‘annena vasati, ajjhenena vasati, pharasunā chindati, kudālena khaṇatī’’tiādīsu viya. Vītikkamañhi sutvā bhikkhusaṅghaṃ sannipātāpetvā otiṇṇavatthukaṃ puggalaṃ paṭipucchitvā, vigarahitvā ca taṃ taṃ vatthuṃ otiṇṇakālaṃ anatikkamitvā teneva kālena sikkhāpadāni paññapento bhagavā viharati sikkhāpadapaññattihetuñca apekkhamāno tatiyapārājikādīsu viyāti.
原因という意味と、原因という意味は、「食べ物によって住む、学習によって住む、ナイフで切る、鋤で掘る」などと同じように、成立する。違背を知って、比丘僧を集めて、事柄に触れた(=違反した)者を尋ねて、非難して、その事柄に触れた時を、過ぎ去らずに、それによって戒律を定める時、世尊は(そのように)おられた。戒律を定める原因も、第三の波羅夷(パーラージカ)のように、求めているのである。
Accantameva ārambhato paṭṭhāya yāva desanāniṭṭhānaṃ parahitapaṭipattisaṅkhātena karuṇāvihārena. Tadatthajotanatthanti accantasaṃyogatthajotanatthaṃ. Upayogavacananiddeso kato yathā ‘‘māsaṃ ajjhetī’’ti.
最初から、説法の終わりまで、他者への利益の実践という、慈悲のあり方によって。(その意味を)示すために、という言葉で、完全に結びつく意味を示すためである。使用する言葉の区別がなされている。例えば、「一ヶ月学習する」のように。
Porāṇāti aṭṭhakathācariyā. Abhilāpamattabhedoti vacanamattena viseso. Tena suttavinayesu vibhattibyatayo katoti dasseti.
「古(ふる)」とは、註釈書(ちゅうしゃくしょ)の先生(せんせい)のことである。言葉(ことば)だけで区別(くべつ)を意味(いみ)するという意味(いみ)である。それは、経(きょう)や律(りつ)において、区分(くぶん)が異(こと)なることを示(しめ)している。
Seṭṭhanti seṭṭhavācakaṃ vacanaṃ seṭṭhanti vuttaṃ seṭṭhaguṇasahacaraṇato. Tathā uttamanti etthāpi. Gāravayuttoti garubhāvayutto garuguṇayogato, garukaraṇārahatāya vā gāravayutto.
「最(もっと)も優(すぐ)れた」とは、最(もっと)も優(すぐ)れた言葉(ことば)として言(い)われる。「最(もっと)も優(すぐ)れた」というのは、最(もっと)も優(すぐ)れた徳(とく)を伴(ともな)うからである。同様(どうよう)に、「最(もっと)も崇(たか)い」というのも、これと同(おな)じである。「尊敬(そんけい)に値(あたい)する」とは、尊敬(そんけい)に値(あたい)する徳(とく)を伴(ともな)うから、または尊敬(そんけい)されるべきだから、尊敬(そんけい)に値(あたい)する。
Vuttoyeva na pana idha vattabbo visuddhimaggassa imissā aṭṭhakathāya ekadesabhāvatoti adhippāyo.
「言(い)われた」ということは、ここでは『ヴィスッディマッガ』のこの註釈書(ちゅうしゃくしょ)の一部(いちぶ)であることを、考慮(こうりょ)すべきではない、という意図(いと)である。
Apica bhage vani, vamīti vā bhagavā, bhage sīlādiguṇe vani bhaji sevi, te vā vineyyasantānesu ‘‘kathaṃ nu kho uppajjeyyu’’nti vani yāci patthayīti bhagavā, bhagaṃ vā siriṃ, issariyaṃ, yasañca vami khelapiṇḍaṃ viya chaḍḍayīti bhagavā. Tathā hi bhagavā hatthagataṃ siriṃ, catuddīpissariyaṃ, cakkavattisampattisannissayañca sattaratanasamujjalaṃ yasaṃ anapekkho pariccajīti. Atha vā bhāni nāma nakkhattāni, tehi samaṃ gacchanti pavattantīti bhagā, sineruyugandharādigatā bhājanalokasobhā. Te bhagavā vami tappaṭibaddhachandarāgappahānena pajahatīti evampi bhage vamīti bhagavā.
あるいは、「Bhagavā」という言葉(ことば)は、「Bhage sīlādiguṇe vani, vamīti vā bhagavā」と解釈(かいしゃく)される。すなわち、「Bhage」とは、戒(かい)などの徳(とく)を意味(いみ)し、「vani」とは、受(う)ける、という意味(いみ)である。したがって、「Bhagavā」とは、尊敬(そんけい)すべき者(もの)、すなわち「Vamīti vā bhagavā」である。また、「Bhagavā」とは、「Vinayasantānesu ‘kathaṃ nu kho uppajjeyyu’nti vani yāci patthayīti bhagavā」とも解釈(かいしゃく)される。すなわち、調御(ちょうぎょ)すべき者(もの)たちに、「どうすれば生(う)まれるだろうか」と願(ねが)い求(もと)めた者(もの)である。さらに、「Bhagavā」とは、「Bhagaṃ vā sirīṃ, issariyaṃ, yasañca vami khelapiṇḍaṃ viya chaḍḍayīti bhagavā」とも解釈(かいしゃく)される。すなわち、幸(さいわ)い、権力(けんりょく)、名声(めいせい)といったものを、唾(つば)のように捨(す)てた者(もの)である。というのは、世尊(せそん)は、手(て)に入(はい)った幸(さいわ)い、四(し)つの大陸(たいりく)の支配(しはい)、そして転輪聖王(てんりんしょうおう)の財宝(ざいほう)に囲(かこ)まれた栄光(えいこう)といったものを、執着(しゅうちゃく)なく捨(す)てられたのである。あるいは、「Bhāni」とは、星(ほし)を意味(いみ)し、それらと共(とも)に生(い)き、進(すす)む者(もの)を「Bhagā」と呼(よ)ぶ。すなわち、須弥山(しゅみせん)などの山々(やまやま)に住(す)まう、世界(せかい)を飾(かざ)る者(もの)である。世尊(せそん)は、それらと結(むす)びついた欲望(よくぼう)や執着(しゅうちゃく)を捨(す)てることによって、「Bhage vamīti bhagavā」となるのである。
**‘‘Dhammasarīraṃ paccakkhaṃ karotī’’**ti ‘‘yo vo ānanda mayā dhammo ca vinayo ca desito paññatto, so vo mamaccayena satthā’’ti vacanato dhammassa satthubhāvapariyāyo vijjatīti katvā vuttaṃ.
「法(ほう)の体(からだ)を現(あらわ)にする」とは、「アーナンダよ、私(わたし)が説(と)き示(しめ)し、定(さだ)めた法(ほう)と律(りつ)が、私(わたし)の死後(しご)、あなたたちの師(し)となるであろう」という言葉(ことば)から、法(ほう)が師(し)となるという次第(しだい)が説(と)かれていることを示(しめ)している。
Vajirasaṅghātasamānakāyo parehi abhejjasarīrattā. Na hi bhagavato rūpakāye kenaci antarāyo sakkā kātunti. Desanāsampattiṃ niddisati vakkhamānassa sakalasuttassa ‘‘eva’’nti niddisanato. Sāvakasampattiṃ niddisati paṭisambhidāppattena pañcasu ṭhānesu bhagavatā etadagge ṭhapitena mayā mahāsāvakena sutaṃ, tañca kho mayāva sutaṃ, na anussavitaṃ, na paramparābhatanti imassatthassa dīpanato. Kālasampattiṃ niddisati ‘‘bhagavā’’ti padassa sannidhāne payuttassa samaya-saddassa kālassa buddhuppādapaṭimaṇḍitabhāvadīpanato. Buddhuppādaparamā hi kālasampadā. Tenetaṃ vuccati –
金剛(こんごう)の結合(けつごう)と同(おな)じ体(からだ)であり、他者(たしゃ)によって壊(こわ)すことができない体(からだ)のためである。というのは、世尊(せそん)の肉体(にくたい)には、決(けっ)して妨(さまた)げを起(お)こすことはできないからである。説法(せっぽう)の完成(かんせい)を、これから説(と)かれる、すべての経(きょう)の「~のように」という言(い)い方(かた)によって示(しめ)している。弟子(でし)の完成(かんせい)を、分別(ふんべつ)を得(え)て、五(いつ)つの領域(りょういき)において、世尊(せそん)が第一(だいいち)とされた、偉大(いだい)な弟子(でし)である私(わたし)が聞(き)いた、しかも私(わたし)自身(じしん)が聞(き)いたのであって、伝聞(でんぶん)でもなく、代々(だいだい)伝(つた)えられたものでもない、というこの意味(いみ)を示(しめ)している。時(とき)の完成(かんせい)を、「世尊(せそん)」という言葉(ことば)に付(つ)け加(くわ)えられた「時(とき)」という言葉(ことば)が、仏陀(ぶっだ)の出現(しゅつげん)によって飾(かざ)られた時(とき)であることを示(しめ)している。時(とき)の完成(かんせい)は、仏陀(ぶっだ)の出現(しゅつげん)が最(もっと)も重要(じゅうよう)である。それゆえ、こう言(い)うのである。
‘‘Kappakasāye kaliyuge, buddhuppādo aho mahacchariyaṃ;
「劫(こう)の終(お)わりに、この悪(あ)しき世(よ)に、仏陀(ぶっだ)の出現(しゅつげん)があろうとは、なんという不思議(ふしぎ)なことか。
Hutāvahamajjhe jātaṃ, samuditamakarandamaravinda’’nti.
火(ひ)が燃(も)え盛(さか)る中(なか)に生(う)まれた、満(み)ち溢(あふ)れる蓮(はす)の花(はな)よ」と。
Bhagavāti desakasampattiṃ niddisati guṇavisiṭṭhasattuttamagāravādhivacanato.
「世尊(せそん)」とは、説法者(せっぽうしゃ)の完成(かんせい)を意味(いみ)する。それは、徳(とく)に優(すぐ)れた最(もっと)も偉大(いだい)な方(かた)への尊敬(そんけい)を意味(いみ)する言葉(ことば)である。
Vijjantarikāyāti vijjuniccharaṇakkhaṇe. Antaratoti hadaye. Antarāti ārabbha nipphattīnaṃ vemajjhe. Antarikāyāti antarāḷe. Ettha ca ‘‘tadantaraṃ ko jāneyya, etesaṃ antarā kappā, gaṇanāto asaṅkhiyā, antarantarā kathaṃ opātetī’’ti ca ādīsu viya kāraṇavemajjhesu vattamānā antarā-saddā eva udāharitabbā siyuṃ, na pana cittakhaṇavivaresu vattamānā antarantarikā-saddā. Antarā-saddassa hi ayaṃ atthuddhāroti. Ayaṃ panettha adhippāyo siyā – yesu atthesu antarā-saddo vattati, tesu antarasaddopi vattatīti samānatthattā antarā-saddatthe vattamāno antara-saddo udāhaṭo, antarā-saddo eva vā ‘‘yassantarato’’ti ettha gāthāsukhatthaṃ rassaṃ katvā vuttoti daṭṭhabbaṃ. Antarā-saddo eva pana ika-saddena padaṃ vaḍḍhetvā ‘‘antarikā’’ti vuttoti evamettha udāharaṇodāharitabbānaṃ virodhābhāvo daṭṭhabbo. Ayojiyamāne upayogavacanaṃ na pāpuṇāti sāmivacanassa pasaṅge antarā-saddayogena upayogavacanassa icchitattā. Tenevāha **‘‘antarāsaddena yuttattā upayogavacanaṃ kata’’**nti.
「雷(いかづち)の閃光(せんこう)の間(あいだ)」とは、雷(いかづち)が閃(ひらめ)く瞬間(しゅんかん)のことである。「間(あいだ)」とは、心(こころ)のことである。「間(あいだ)」とは、始(はじ)まりから終(お)わりまでの中間(ちゅうかん)のことである。「間(あいだ)」とは、あいまいさのことである。ここでは、「その間(あいだ)に誰(だれ)が知(し)ることができるだろうか、その間(あいだ)には劫(こう)がある、数(かず)えきれない、間(あいだ)のあいだにどうやって過(す)ぎ去(さ)るのだろうか」というように、原因(げんいん)の中間(ちゅうかん)で使(つか)われる「antara」(間)という言葉(ことば)が適切(てきせつ)である。しかし、心(こころ)の瞬間(しゅんかん)で使(つか)われる「antarantarikā」(瞬間)という言葉(ことば)はそうではない。「Antara」(間)という言葉(ことば)のこの意味(いみ)を考(かんが)えるのである。ここでの意図(いと)は、おそらく、「antara」(間)という言葉(ことば)が使(つか)われる場合(ばあい)、それは「antara」(間)という言葉(ことば)と同意(どうい)である、ということである。だから、「antara」(間)という言葉(ことば)の意(い)で使(つか)われる「antara」(間)という言葉(ことば)が例(れい)として挙(あ)げられているのである。あるいは、「antara」(間)という言葉(ことば)が「antarato」(間から)という箇所(かしょ)で、歌(うた)の良(よ)さのために短(みじか)くされて「antara」(間)とされていると見(み)るべきである。「Antara」(間)という言葉(ことば)が、「ikā」という接尾辞(せつびじ)を付(つ)けて「antarikā」(間)とされていると見(み)るべきである。このように、例(れい)を挙(あ)げることの矛盾(むじゅん)はないと見(み)るべきである。もし「ayojiyamāne」(結(むす)びつかない場合(ばあい))を使(つか)わなければ、「upayogavacanaṃ」(使用(しよう)の言葉(ことば))は「sāmivacanassa」(所有(しょゆう)の言葉(ことば))の範囲(はんい)に達(たっ)しない。しかし、「antara」(間)という言葉(ことば)を「upayogavacanaṃ」(使用(しよう)の言葉(ことば))と結(むす)びつけることが望(のぞ)まれている。だからこそ、「antara」(間)という言葉(ことば)が使用(しよう)の言葉(ことば)と結(むす)びついている」とされているのである。
‘‘Niyato sambodhiparāyaṇo, aṭṭhānametaṃ bhikkhave anavakāso, yaṃ diṭṭhisampanno puggalo sañcicca pāṇaṃ jīvitā voropeyya, ‘‘netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ tiādivacanato diṭṭhisīlānaṃ niyatasabhāvattā sotāpannāpi aññamaññaṃ diṭṭhisīlasāmaññena saṃhatā, pageva sakadāgāmiādayo. ‘‘Tathārūpāya diṭṭhiyā diṭṭhisāmaññagato viharati, tathārūpesu sīlesu sīlasāmaññagato viharatī’’ti vacanato puthujjanānampi diṭṭhisīlasāmaññena saṃhatabhāvo labbhatiyeva.
「決(けっ)して誤(あやま)らず、悟(さと)りの目的(もくてき)へ向(む)かう」ということは、「比丘(びく)たちよ、正見(しょうけん)を持(も)つ者(もの)が、意図(いと)して生命(せいめい)を奪(うば)うということは、ありえないことである」という言葉(ことば)から、見解(けんげ)と戒(かい)の確実(かくじつ)な性質(せいしつ)のため、初果(しょか)を得(え)た者(もの)も互(たが)いに見解(けんげ)と戒(かい)を共有(きょうゆう)している。ましてや、一度(いちど)だけ(帰還(きかん))する者(もの)やそれ以上(いじょう)の者(もの)は言(い)うまでもない。「そのよう(よう)な見解(けんげ)によって、同(おな)じ見解(けんげ)を共有(きょうゆう)して過(す)ごし、そのよう(よう)な戒(かい)によって、同(おな)じ戒(かい)を共有(きょうゆう)して過(す)ごす」という言葉(ことば)から、凡夫(ぼんぶ)にも見解(けんげ)と戒(かい)の共有(きょうゆう)があることが理解(りかい)できる。
Suppiyopi khoti ettha kho-saddo avadhāraṇattho ‘‘assosi kho’’tiādīsu viya. Tena addhānamaggapaṭipanno ahosiyeva, nāssa maggapaṭipattiyā koci antarāyo ahosīti ayamattho dīpito hoti. Tatrāti vā kālassa paṭiniddeso. Sopi hi ‘‘ekaṃ samaya’’nti pubbe adhikato. Yañhi samayaṃ bhagavā antarā rājagahañca nāḷandañca addhānamaggapaṭipanno, tasmiṃyeva samaye suppiyopi taṃ maggaṃ paṭipanno avaṇṇaṃ bhāsati, brahmadatto ca vaṇṇaṃ bhāsatīti. Pariyāyati parivattatīti pariyāyo, vāro. Pariyāyeti desetabbamatthaṃ paṭipādetīti pariyāyo, desanā. Pariyāyati attano phalaṃ pariggahetvā pavattatīti pariyāyo, kāraṇanti evaṃ pariyāya-saddassa vārādīsu pavatti veditabbā. Kāraṇenāti kāraṇapatirūpakena. Tathā hi vakkhati ‘‘akāraṇameva kāraṇanti vatvā’’ti. Kasmā panettha ‘‘avaṇṇaṃ bhāsatī’’ti, ‘‘vaṇṇaṃ bhāsatī’’ti ca vattamānakālaniddeso kato, nanu saṅgītikālato so avaṇṇavaṇṇānaṃ bhāsitakālo atītoti? Saccametaṃ, ‘‘addhānamaggapaṭipanno hotī’’ti ettha hoti-saddo viya atītakālattho bhāsati-saddo ca daṭṭhabbo. Atha vā yasmiṃ kāle tehi avaṇṇo vaṇṇo ca bhāsīyati, taṃ apekkhitvā evaṃ vuttaṃ. Evañca katvā ‘‘tatrāti kālassa paṭiniddeso’’ti idañca vacanaṃ samatthitaṃ hoti.
「スップリヤもまた」という言葉(ことば)の「kho」は、強調(きょうちょう)の意味(いみ)であり、「聞(き)いた」などのように使(つか)われる。したがって、彼女(かのじょ)は確(たし)かに道(みち)を歩(あゆ)み始(はじ)めていたのであり、彼女(かのじょ)の道(みち)を歩(あゆ)むことには何(なん)ら妨(さまた)げはなかった、というこの意味(いみ)が示(しめ)されている。「Tatrā」(そこで)という言葉(ことば)は、時(とき)を指(さ)す。彼女(かのじょ)もまた、「ある時(とき)」と以前(いぜん)に言(い)われた。世尊(せそん)がラージャガハとナーランダーの間(あいだ)の道(みち)を歩(あゆ)んでおられた時(とき)、同(おな)じ時(とき)に、スップリヤもまたその道(みち)を歩(あゆ)み、悪(あ)しき評判(ひょうばん)を語(かた)り、ブラフマダッタは賞賛(しょうさん)を語(かた)っていたのである。「Pariyāyati」(巡(めぐ)る)とは、教(おし)えられるべき事柄(ことがら)を整(ととの)えること、すなわち説法(せっぽう)のことである。「Pariyāyati」(巡(めぐ)る)とは、自分(じぶん)の果報(かほう)を得(え)て進(すす)むこと、すなわち原因(げんいん)のことである。このように、「pariyāya」(巡(めぐ)る)という言葉(ことば)が、時(とき)や原因(げんいん)などの意味(いみ)で使(つか)われることを知(し)るべきである。「Kāraṇena」(原因(げんいん)によって)とは、原因(げんいん)にふさわしいものであった。なぜなら、「原因(げんいん)ではないこと(akāraṇaṃ)を原因(げんいん)だと」と述(の)べるであろうからである。なぜここで、「悪(あ)しき評判(ひょうばん)を語(かた)った」、「賞賛(しょうさん)を語(かた)った」という過去(かこ)の時(とき)が述(の)べられているのか。それは、編纂(へんさん)された時(とき)から、その悪(あ)しき評判(ひょうばん)や賞賛(しょうさん)を語(かた)った時(とき)は、過(す)ぎているからではないか。それは本当(ほんとう)である。「道(みち)を歩(あゆ)み始(はじ)めていた」という言葉(ことば)の「hotī」(いた)も、過(す)ぎた時(とき)を意味(いみ)し、「bhāsati」(語(かた)る)という言葉(ことば)も同(おな)じであると見(み)るべきである。あるいは、彼(かれ)らが悪(あ)しき評判(ひょうばん)や賞賛(しょうさん)を語(かた)った時(とき)を基準(きじゅん)にして、このように言(い)われたのである。そうすれば、「Tatrā」(そこで)という言葉(ことば)が時(とき)を指(さ)す、というこの言葉(ことば)も妥当(だとう)である。
Akāraṇanti ayuttiṃ, anupapattinti attho. Na hi arasarūpatādayo dosā bhagavati saṃvijjanti, dhammasaṅghānañca durakkhātaduppaṭipannatādayoti. Akāraṇanti vā yuttakāraṇarahitaṃ, paṭiññāmattanti adhippāyo . Imasmiñca atthe kāraṇanti vatvāti kāraṇaṃ vāti vatvāti attho. Arasarūpādīnañcettha jātivuḍḍhesu abhivādanādisāmīcikammākaraṇaṃ kāraṇaṃ, tathā uttarimanussadhammālamariyañāṇadassanābhāvassa sundarikāmaguṇādinavabodho, saṃsārassa ādikoṭiyā apaññāyanapaṭiññā, abyākatavatthubyākaraṇanti evamādayo, tathā asabbaññutādīnaṃ kamāvabodhādayo yathārahaṃ niddhāretabbā. Tathā tathāti jātivuḍḍhānaṃ anabhivādanādiākārena.
「原因(げんいん)がない」とは、不合理(ふごうり)であり、適切(てきせつ)でないという意味(いみ)である。なぜなら、世尊(せそん)には、身体(しんたい)の醜(みにく)さなどの欠点(けってん)はなく、法(ほう)の集(あつ)まりも、よく説(と)かれず、よく理解(りかい)されないなどということはないからである。「原因(げんいん)がない」とは、あるいは、適切(てきせつ)な原因(げんいん)がない、単(たん)なる主張(しゅちょう)である、という意図(いと)である。この意味(いみ)で、「原因(げんいん)がある」と述(の)べる、というこ(と)である。ここでは、身体(しんたい)の成長(せいちょう)における、尊敬(そんけい)や挨拶(あいさつ)などの、当然(とうぜん)の行為(こうい)が原因(げんいん)である。また、超人的(ちょうじんてき)な法(ほう)や知見(ちけん)の欠如(けつじょ)に対する、スンダリカの罪(つみ)の認識(にんしき)、輪廻(りんね)の始(はじ)まりと終(お)わりの不明(ふめい)であるという主張(しゅちょう)、未(み)定義(ていぎ)の事柄(ことがら)の定義(ていぎ)、といったものが、それぞれ適切(てきせつ)に示(しめ)されるべきである。また、全知(ぜんち)でないこと(asabbaññuta)などに対(たい)する、欲望(よくぼう)の理解(りかい)など、それぞれ適切(てきせつ)に示(しめ)されるべきである。同様(どうよう)に、「Jātivuḍḍhānaṃ anabhivādanādiākārena」(生(しょう)まれ成長(せいちょう)する者(もの)への非(ひ)尊敬(そんけい)などの状況(じょうきょう))。
Avaṇṇaṃ bhāsamānoti avaṇṇaṃbhāsanahetu. Hetuattho hi ayaṃ māna-saddo. Anayabyasanaṃ pāpuṇissati ekantamahāsāvajjattā ratanattayopavādassa. Tenevāha –
「悪(あ)しき評判(ひょうばん)を語(かた)る」とは、悪(あ)しき評判(ひょうばん)を語(かた)る原因(げんいん)のことである。この「māna」(尊敬)という言葉(ことば)は、原因(げんいん)を意味(いみ)する。三宝(さんぼう)を非難(ひなん)することの、決(けっ)して許(ゆる)されない、非常(ひじょう)に危険(きけん)な結果(けっか)として、「不幸(ふこう)」をもたらすであろう。それゆえ、こう言(い)うのである。
‘‘Yo nindiyaṃ pasaṃsati,
「非難(ひなん)されるべき者(もの)を賞賛(しょうさん)し、
Taṃ vā nindati yo pasaṃsiyo;
賞賛(しょうさん)されるべき者(もの)を非難(ひなん)する者(もの)は、
Vicināti mukhena so kaliṃ,
口(くち)から罪(つみ)を選(え)び取(と)る。
Kalinā tena sukhaṃ na vindatī’’ti.
その罪(つみ)によって、幸(しあわ)せを得(え)ることはできない」と。
‘‘Amhākaṃ ācariyo’’tiādinā brahmadattassa saṃveguppattiṃ, attano ācariye kāruññappavattiñca dassetvā kiñcāpi antevāsinā ācariyassa anukūlena bhavitabbaṃ, ayaṃ pana paṇḍitajātikattā na edisesu taṃ anuvattatīti, idāni tassa kammassakataññāṇappavattiṃ dassento **‘‘ācariye kho panā’’**tiādimāha. Vaṇṇaṃ bhāsituṃ āraddho ‘‘apināmāyaṃ ettakenāpi ratanattayāvaṇṇato orameyyā’’ti. Vaṇṇīyatīti vaṇṇo, guṇo. Vaṇṇanaṃ guṇasaṅkittananti vaṇṇo, pasaṃsā. Saṃññūḷhāti ganthitā, nibandhitāti attho. Atitthena pakkhando dhammakathikoti na vattabbo aparimāṇaguṇattā buddhādīnaṃ , niravasesānañca tesaṃ idha pakāsanaṃ pāḷisaṃvaṇṇanāyeva sampajjatīti. Anussavādīti ettha ādi-saddena ākāraparivitakkadiṭṭhinijjhānakkhantiyo saṅgaṇhāti. Attano thāmena vaṇṇaṃ abhāsi, na pana buddhādīnaṃ guṇānurūpanti adhippāyo. Asaṅkhyayyāparimitappabhedā hi buddhādīnaṃ guṇā. Vuttañhetaṃ –
「私(わたし)たちの師(し)は」という言葉(ことば)によって、ブラフマダッタの恐怖(きょうふ)を感(かん)じさせ、自分(じぶん)の師(し)に対(たい)する慈悲(じひ)の心(こころ)を表明(ひょうめい)した。弟子(でし)は師(し)に従(したが)うべきであるが、この者(もの)は賢(かしこ)い家柄(いえがら)であるため、そのようなことはしない。今(いま)、「師(し)に対(たい)しても」という言葉(ことば)によって、その行(おこな)いの結果(けっか)を理解(りかい)させようとしている。「賞賛(しょうさん)を語(かた)ろうとし始(はじ)めた」ということは、「これだけでも三宝(さんぼう)を非難(ひなん)することから離(はな)れればよかったのに」ということである。「Vanno」(賞賛(しょうさん))とは、徳(とく)のことである。「Vannanaṃ」(賞賛(しょうさん)すること)とは、徳(とく)を語(かた)ること、すなわち賞賛(しょうさん)のことである。「Saṃjñūḷhā」(結(むす)びついた)とは、結(むす)びついた、すなわち詳述(しょうじゅつ)された、という意味(いみ)である。「満足(まんぞく)せず、我(われ)が味方(みかた)になって説法(せっぽう)する者(もの)よ」とは、仏陀(ぶっだ)などの、計(けい)り知(し)れない徳(とく)のため、そしてそれらのすべてをここに明(あき)らかにすることは、経典(きょうてん)の註釈(ちゅうしゃく)で十分(じゅうぶん)であるため、当然(とうぜん)であると見(み)なすべきではない。ここでは、「ādi」(最初(さいしょ))という言葉(ことば)で、様々(さまざま)な考(かんが)え、議論(ぎろん)、忍耐(にんたい)などが含(ふく)まれている。自分(じぶん)の力(ちから)で賞賛(しょうさん)を語(かた)ったのであり、仏陀(ぶっだ)などの徳(とく)にふさわしいものではなかった、という意図(いと)である。仏陀(ぶっだ)などの徳(とく)は、無限(むげん)で計(けい)り知(し)れないものである。こう言(い)われている。
‘‘Buddhopi buddhassa bhaṇeyya vaṇṇaṃ,
「仏陀(ぶっだ)でさえ、仏陀(ぶっだ)の賞賛(しょうさん)を語(かた)っても、
Kappampi ce aññamabhāsamāno;
たとえ一(いち)劫(こう)の間(あいだ)続(つづ)けても、
Khīyetha kappo ciradīghamantare,
永(なが)い時間(じかん)の終(お)わりに、一(いち)劫(こう)は終(お)わるだろう。
Vaṇṇo na khīyetha tathāgatassā’’ti.
しかし、如来(にょらい)の賞賛(しょうさん)は終(お)わらない」と。
Idhāpi vakkhati ‘‘appamattakaṃ kho paneta’’ntiādi.
ここでも、「それはわずかなものである」といった言葉(ことば)が続(つづ)く。
Iti ha teti ettha itīti vuttappakāraparāmasanaṃ. Ha-kāro nipātamattanti āha **‘‘evaṃ te’’**ti.
「このように」という言葉(ことば)の「iti」は、言(い)われたことを示(しめ)す。そして「ha」は、終助詞(しゅうじょし)である、と「このように、あなたたちは」と述(の)べている。
Iriyāpathānubandhanena anubandhā honti, na pana sammāpaṭipattianubandhanenāti adhippāyo. Tasmiṃ kāleti yasmiṃ saṃvacchare utumhi māse pakkhe vā bhagavā taṃ addhānamaggaṃ paṭipanno, tasmiṃ kāle. Teneva hi kiriyāvicchedadassanavasena ‘‘rājagahe piṇḍāya caratī’’ti vattamānakālaniddeso kato. Soti evaṃ rājagahe vasamāno bhagavā. Taṃ divasanti yaṃ divasaṃ addhānamaggapaṭipanno, taṃ divasaṃ. Taṃ addhānaṃ paṭipanno nāḷandāyaṃ veneyyānaṃ vividha hitasukhanipphattiṃ ākaṅkhamāno imissā ca aṭṭhuppattiyā tividhasīlālaṅkataṃ nānāvidhakuhanalapanādimicchājīvaviddhaṃsanaṃ dvāsaṭṭhidiṭṭhijālaviniveṭhanaṃ dasasahassilokadhātupakampanaṃ brahmajālasuttantaṃ desessāmīti. Ettāvatā ‘‘kasmā pana bhagavā taṃ addhānaṃ paṭipanno’’ti codanā visodhitā hoti. ‘‘Kasmā ca suppiyo anubandho’’ti ayaṃ pana codanā ‘‘bhagavato taṃ maggaṃ paṭipannabhāvaṃ ajānanto’’ti etena visodhitā hoti. Na hi so bhagavantaṃ daṭṭhumeva icchatīti. Tenevāha **‘‘sace pana jāneyya, nānubandheyyā’’**ti.
歩(あゆ)み方(かた)に続(つづ)いて、それらが伴(ともな)われるのであって、正(ただ)しい実践(じっせん)に続(つづ)いて伴(ともな)われるのではない、という意図(いと)である。「その時(とき)」とは、何(なん)年(ねん)何(なん)月(がつ)何(なん)日(にち)に、世尊(せそん)がその道(みち)を歩(あゆ)まれたか、その時(とき)のことである。それゆえ、「ラージャガハで托鉢(たくはつ)をしている」という現在(げんざい)の時(とき)が使(つか)われているのは、行(おこな)いの継続(けいぞく)を示(しめ)すからである。「したがって、ラージャガハに住(す)んでいた世尊(せそん)は。」「その日(ひ)」とは、道(みち)を歩(あゆ)まれた日(ひ)のことである。「その道(みち)を歩(あゆ)む」とは、ナーランダーへ向(む)かい、調御(ちょうぎょ)されるべき者(もの)たちに様々(さまざま)な利益(りえき)と幸(しあわ)せをもたらしたいと願(ねが)って、この出来事(できごと)のために、三(さん)つの戒(かい)を飾(かざ)り、様々(さまざま)な奇妙(きみょう)な言葉(ことば)で欺(あざむ)く偽(いつわ)りの生計(せいけい)を壊(こわ)し、六十二(ろくじゅうに)の邪(よこしま)な見解(けんかい)の網(あみ)を破(やぶ)り、千(せん)の世界(せかい)を揺(ゆ)るがした、梵網経(ぼんもうきょう)を説(と)こうと思(おも)っているからである。これにより、「なぜ世尊(せそん)はその道(みち)を歩(あゆ)まれたのか」という疑(うたが)いが晴(は)らされる。「なぜスップリヤは追(お)いかけたのか」という疑(うたが)いは、「世尊(せそん)がその道(みち)を歩(あゆ)まれることを知(し)らなかったから」という理由(りゆう)で晴(は)らされる。彼女(かのじょ)は世尊(せそん)に会(あ)うことだけを望(のぞ)んでいたのではないのである。それゆえ、「もし知(し)っていたなら、追(お)いかけなかっただろう」と述(の)べている。
Nīlapītalohitodātamañjiṭṭhapabhassaravasena **‘‘chabbaṇṇarasmiyo. ‘‘Samantā asītihatthappamāṇe’’**ti tāsaṃ rasmīnaṃ pakatiyā pavattiṭṭhānavasena vuttaṃ. **‘‘Tasmiṃ kira samaye’’**ti ca tasmiṃ addhānagamanasamaye buddhasiriyā anigūhitabhāvadassanatthaṃ vuttaṃ. Na hi tadā tassā nigūhane pakkusātiabhigamanādīsu viya kiñcipi kāraṇaṃ atthīti. Ratanāveḷaṃ ratanavaṭaṃsakaṃ. Cīnapiṭṭhacuṇṇaṃ sindhanacuṇṇaṃ.
青(あお)、黄(き)、赤(あか)、花(はな)の色(いろ)の輝(かがや)きによって、「六(ろく)つの色(いろ)の光線(こうせん)。『周囲(しゅうい)に八十(はちじゅう) cubits』」と、それらの光線(こうせん)の自然(しぜん)な発生場所(はっせいばしょ)の状況(じょうきょう)について言(い)っている。「『その時(とき)』と」とは、その旅(たび)の道中(どうちゅう)に、仏陀(ぶっだ)の輝(かがや)きが隠(かく)されなかったことを見(み)せるために言(い)われている。というのは、その時(とき)は、隠(かく)すような原因(げんいん)は、たとえば、激(はげ)しい行動(こうどう)のようなものは、決(けっ)してなかったからである。「蓮(はす)の輪(わ)」とは、蓮(はす)の飾(かざ)りのことである。「Cīna-piṭṭha」(中国(ちゅうごく)の化粧粉(けしょうこ))とは、シンドゥの粉(こ)のことである。
Byāmappabhāparikkhepavilāsinī ca assa bhagavato lakkhaṇamālāti mahāpurisalakkhaṇāni aññamaññapaṭibaddhattā evamāha. Dvattiṃsāya candamaṇḍalānaṃ mālā kenaci ganthetvā ṭhapitā yadi siyāti parikappanavasenāha **‘‘ganthetvā ṭhapitadvattiṃsacandamālāyā’’**ti. Siriṃ abhibhavantī ivāti sambandho. Esa nayo sūriyamālāyātiādīsupi. Mahātherāti mahāsāvake sandhāyāha. Evaṃ gacchantaṃ bhagavantaṃ bhikkhū ca disvā atha attano parisaṃ avalokesīti sambandho. **‘‘Yasmā panesā’’**tiādinā ‘‘kasmā ca so ratanattayassa avaṇṇaṃ bhāsatī’’ti codanaṃ visodheti. Itīti evaṃ, vuttappakārenāti attho. Imehi dvīhīti lābhaparivārahāniṃ nigamanavasena dasseti. Bhagavato virodhānunayābhāvavīmaṃsanatthaṃ ete avaṇṇaṃ vaṇṇañca bhāsantīti apare. ‘‘Mārena anvāviṭṭhā evaṃ karontī’’ti ca vadanti.
「広(ひろ)がり輝(かがや)く光輪(こうりん)を持つ」とは、聖者(せいじゃ)の三十(さんじゅう)二(に)の特徴(とくちょう)が、互(たが)いに結(むす)びついているため、このように言(い)っている。「月(つき)の円盤(えんばん)三十二(さんじゅうに)個(こ)の連(れん)」とは、おそらくそうであろう、と仮定(かてい)して、「三十二(さんじゅうに)個(こ)の月(つき)の連(れん)を組(く)んで置(お)いた」と述(の)べている。太陽(たいよう)の光線(こうせん)に対(たい)しても、同(おな)じことが言(い)える。「偉大(いだい)な長老(ちょうろう)」とは、偉大(いだい)な弟子(でし)たちを指(さ)している。このように進(すす)んでいく世尊(せそん)を見(み)て、比丘(びく)たちも、自分(じぶん)たちの集(つど)いを顧(かえり)みた、という関連(かんれん)である。「なぜなら、この~は」という言葉(ことば)によって、「なぜ彼(かれ)は三宝(さんぼう)を悪(あ)しき評判(ひょうばん)するのか」という疑(うたが)いを晴(は)らしている。「Itī」(このように)とは、言(い)われた通(とお)り、という意味(いみ)である。この二(ふた)つによって、利益(りえき)と供(そな)え物(もの)を失(うしな)うことを示(しめ)している。この二(ふた)つの結果(けっか)を、世尊(せそん)の敵対(てきたい)と調和(ちょうわ)の不在(ふざい)を考察(こうさつ)するために、「彼(かれ)らは悪(あ)しき評判(ひょうばん)と賞賛(しょうさん)を語(かた)る」と、他(ほか)の者(もの)たちは言(い)う。「悪魔(あくま)に憑(つ)かれたので、このよう(よう)なことをしているのだ」と、彼(かれ)らは言(い)う。
400-1. Paṇḍitoti hetusampattisiddhena paṇḍiccena samannāgato, kathaṃ uggahesi paripakkañāṇattā ghaṭe padīpena viya abbhantare samujjalantena paññāveyyattiyena tattha tattha bhagavatā desitamatthaṃ pariggaṇhanto tampi desanaṃ upadhāresi. Tassa cāti yo acelako hoti yāva udakorohanānuyogaṃ anuyutto viharati, tassa ca. Tā sampattiyo pucchāmi, yāhi samaṇo ca hotīti adhippāyo. Sīlasampadāyāti iti-saddo ādiattho, tena ‘‘cittasampadāya paññāsampadāyā’’ti padadvayaṃ saṅgaṇhāti asekkhasīlādikhandhattayasaṅgahitañhi arahattaṃ, tenāha **‘‘arahattaphalameva sandhāya vutta’’**ntiādi. Tattha idanti idaṃ vacanaṃ.
400-1. 賢者(けんじゃ)、というのは、原因(げんいん)の完成(かんせい)によって、賢(かしこ)いこと、そして、どのように学び、完全な智慧(ちえ)によって、壺(つぼ)の中の灯(あか)りのように、内側で輝く智慧(ちえ)の働きによって、その場所その場所で、世尊(せそん)が説かれた意味を、理解し、その説法(せっぽう)も、心に留めた者である。そして、その、というのは、衣(ころも)を着けない者である、まで、水を飲む修行を実践する者である、そして、その、というのは、それらの完成(かんせい)を尋ねる、沙門(しゃもん)である、という意味である。戒(かい)の完成(かんせい)である、というのは、「はじめ」という言葉は、はじめを意味し、それゆえ、「心の完成(かんせい)、智慧(ちえ)の完成(かんせい)」という二つの言葉が含まれる。聖者の戒(かい)などの、三つの集まり(しゅうまり)によって、阿羅漢(あらかん)に至る、だから「阿羅漢(あらかん)の果実(かじつ)だけを指して、言われた」などと言う。そこで、これ、というのは、この言葉である。
2. Atha kho bhagavā ambalaṭṭhikāyaṃ rājāgārake ekarattivāsaṃ upagacchi upagañchi (sī. syā. kaṃ. pī.) saddhiṃ bhikkhusaṅghena. Suppiyopi kho paribbājako ambalaṭṭhikāyaṃ rājāgārake ekarattivāsaṃ upagacchi upagañchi (sī. syā. kaṃ. pī.) antevāsinā brahmadattena māṇavena. Tatrapi sudaṃ suppiyo paribbājako anekapariyāyena buddhassa avaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa avaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa avaṇṇaṃ bhāsati; suppiyassa pana paribbājakassa antevāsī brahmadatto māṇavo anekapariyāyena buddhassa vaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa vaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa vaṇṇaṃ bhāsati. Itiha te ubho ācariyantevāsī aññamaññassa ujuvipaccanīkavādā viharanti.
2. その後、世尊はアンバラッティカー(Ambalaṭṭhikā)の王舎城(Rājāgāra)に一泊された。比丘僧団も同行した。遊行者の須毘耶(スッピヤ)もまた、アンバラッティカー(Ambalaṭṭhikā)の王舎城(Rājāgāra)に一泊した。彼の弟子である叉陀陀(ブラフマダッタ)が随行していた。そこで遊行者の須毘耶(スッピヤ)は、様々な方法で仏を非難し、法を非難し、僧を非難した。しかし、遊行者須毘耶(スッピヤ)の弟子である叉陀陀(ブラフマダッタ)は、様々な方法で仏を賞賛し、法を賞賛し、僧を賞賛した。このように、師弟二人は互いに反対の意見を述べ合いながら過ごしていた。
2. Atha kho bhagavā ambalaṭṭhikāyaṃ rājāgārake ekarattivāsaṃ upagacchi saddhiṃ bhikkhusaṅghenāti bhagavā tāya buddhalīlāya gacchamāno anupubbena ambalaṭṭhikādvāraṃ pāpuṇitvā sūriyaṃ oloketvā – ‘‘akālo dāni gantuṃ, atthasamīpaṃ gato sūriyo’’ti ambalaṭṭhikāyaṃ rājāgārake ekarattivāsaṃ upagacchi.
2. そして、仏はアンバラティッカの王の家で一晩滞在された、僧伽と共に、と。仏は、その仏の戯れで歩きながら、徐々にアンバラティッカの門に到着し、太陽を見た。「行くには遅すぎる、太陽が沈もうとしている」と、アンバラティッカの王の家で一晩滞在された。
Tattha ambalaṭṭhikāti rañño uyyānaṃ. Tassa kira dvārasamīpe taruṇaambarukkho atthi, taṃ ‘‘ambalaṭṭhikā’’ti vadanti. Tassa avidūre bhavattā uyyānampi ambalaṭṭhikā tveva saṅkhyaṃ gataṃ. Taṃ chāyūdakasampannaṃ pākāraparikkhittaṃ suyojitadvāraṃ mañjusā viya suguttaṃ. Tattha rañño kīḷanatthaṃ paṭibhānacittavicittaṃ agāraṃ akaṃsu. Taṃ ‘‘rājāgāraka’’nti vuccati.
そこでの「アンバラッティカー」とは、王の庭園のことである。その庭園の門の近くに若いマンゴーの木があったので、「アンバラッティカー」と呼ばれた。その近くにあったため、庭園もアンバラッティカーと呼ばれるようになった。それは、木陰と水があり、城壁に囲まれ、立派な門を備え、宝箱のようにきちんと守られていた。そこで、王が遊ぶために、人々は創造性に富んだ、美しく飾られた家を建てた。それは「ラージャーガーカ」と呼ばれた。
Suppiyopi khoti suppiyopi tasmiṃ ṭhāne sūriyaṃ oloketvā – ‘‘akālo dāni gantuṃ, bahū khuddakamahallakā paribbājakā, bahuparissayo ca ayaṃ maggo corehipi vāḷayakkhehipi vāḷamigehipi. Ayaṃ kho pana samaṇo gotamo uyyānaṃ paviṭṭho, samaṇassa ca gotamassa vasanaṭṭhāne devatā ārakkhaṃ gaṇhanti, handāhampi idha ekarattivāsaṃ upagantvā sveva gamissāmī’’ti tadevuyyānaṃ pāvisi. Tato bhikkhusaṅgho bhagavato vattaṃ dassetvā attano attano vasanaṭṭhānaṃ sallakkhesi. Paribbājakopi uyyānassa ekapasse paribbājakaparikkhāre otāretvā vāsaṃ upagacchi saddhiṃ attano parisāya. Pāḷiyamārūḷhavaseneva pana – ‘‘saddhiṃ attano antevāsinā brahmadattena māṇavenā’’ti vuttaṃ.
スップリヤもまた、その場所で太陽を見て、「今行くのは時ではない。多くの若い者や年配の遊行者がおり、この道は盗賊や恐ろしい鬼や恐ろしい獣がいるので危険だ。今、ゴータマ修行者が庭園に入られた。ゴータマ修行者の滞在場所には、神々が守護している。さあ、私もここに一晩泊まって、明日行こう」と言って、その庭園に入った。それから、僧伽は世尊の言葉を聞いて、各自の滞在場所を心に留めた。遊行者もまた、庭園の一方の隅に遊行に必要な道具を置き、自分の弟子たちと共に滞在した。パーリヤ語の記述によれば、「自分の弟子であるブラフマダッタという名の少年と共に」と述べられている。
Evaṃ vāsaṃ upagato pana so paribbājako rattibhāge dasabalaṃ olokesi. Tasmiñca samaye samantā vippakiṇṇatārakā viya padīpā jalanti, majjhe bhagavā nisinno hoti, bhikkhusaṅgho ca bhagavantaṃ parivāretvā. Tattha ekabhikkhussapi hatthakukkuccaṃ vā pādakukkuccaṃ vā ukkāsitasaddo vā khipitasaddo vā natthi. Sā hi parisā attano ca sikkhitasikkhatāya satthari ca gāravenāti dvīhi kāraṇehi nivāte padīpasikhā viya niccalā sannisinnāva ahosi. Paribbājako taṃ vibhūtiṃ disvā attano parisaṃ olokesi. Tattha keci hatthaṃ khipanti, keci pādaṃ, keci vippalapanti, keci nillālitajivhā paggharitakheḷā, dante khādantā kākacchamānā gharugharupassāsino sayanti. So ratanattayassa guṇavaṇṇe vattabbepi issāvasena puna avaṇṇameva ārabhi. Brahmadatto pana vuttanayeneva vaṇṇaṃ. Tena vuttaṃ – ‘‘tatrāpi sudaṃ suppiyo paribbājako’’ti sabbaṃ vattabbaṃ. Tattha tatrāpīti tasmimpi, ambalaṭṭhikāyaṃ uyyāneti attho.
このように滞在した遊行者は、夜になると世尊を観察した。その時、周囲に星が散りばめられたかのように灯りが灯り、中央には世尊が座っておられ、僧伽が世尊を囲んでいた。そこでは、一人の比丘でさえ、手や足を動かすことも、咳をしたり叫んだりすることもなかった。なぜなら、その集会は、自らの訓練と師への尊敬という二つの理由から、風のない場所の灯火のように静かに座っていたからである。遊行者はその様子を見て、自分の弟子たちを観察した。その中には、手を動かす者、足を動かす者、おしゃべりをする者、舌が垂れ、唾液を垂らし、歯を食いしばり、うめき声をあげて寝ている者もいた。彼は三宝の徳を語るべき時でさえ、嫉妬心から再び悪口を始めた。ブラフマダッタは、先に述べられたように、称賛した。そのため、「そこでもスップリヤ遊行者は」と全てを語るべきである。そこでの「そこでも」とは、そのアンバラッティカーの庭園のことである。
2. Ambalaṭṭhikāya avidūre bhavattā uyyānaṃ ambalaṭṭhikā yathā ‘‘varuṇānagaraṃ, godāgāmo’’ti. Keci pana ‘‘ambalaṭṭhikāti yathāvuttanayeneva ekagāmo’’ti vadanti . Tesaṃ mate ambalaṭṭhikāyanti samīpatthe bhummavacanaṃ. Rājāgārakaṃ vessavaṇamahārājadevāyatananti eke. Bahuparissayoti bahupaddavo. ‘‘Saddhiṃ antevāsinā brahmadattena māṇavenā’’ti vuttaṃ sīhaḷaṭṭhakathāyaṃ. Tañca kho pāḷi āruḷhavaseneva, na pana tadā suppiyassa parisāya abhāvato. Kasmā panettha brahmadattoyeva pāḷi āruḷho, na suppiyassa parisāti? Payojanābhāvato. Yathā cetaṃ, evaṃ aññampi edisaṃ payojanābhāvato saṅgītikārehi na saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. Keci pana ‘‘vuttanti pāḷiyaṃ vutta’’nti vadanti, taṃ na yujjati pāḷiāruḷhavasena pāḷiyaṃ vuttanti āpajjanato. Tasmā yathāvuttanayenevettha attho gahetabbo. Parivāretvā nisinno hotīti sambandho.
2.アンバラッティカーの近くにあるため、アンバラッティカーという名の園である。「ヴァルナの都、ゴダーの村」など。しかし「アンバラッティカーという名の村」と述べる者もある。彼らの見解では、アンバラッティカーは近接した場所を指す。ある者は「ラージャガーラカ、ヴェッサヴァナ大王の神殿」と言う。多くの困難とは、多くの障害である。「賢弟ブラフマダッタという名の弟子と共に」とシンハラ長老の註釈書に述べられている。しかし、それはパーリ語の伝承によるものであって、当時スプリヤの教団がいなかったからではない。なぜここにブラフマダッタのパーリ語だけが伝承され、スプリヤの教団のパーリ語は伝承されなかったのか? 目的がないからである。これと同様に、他の類例も目的がないため、編纂者によって編纂されなかったと見なすべきである。しかし、「述べられている」とパーリ語で述べられていると言う者もあるが、それはパーリ語の伝承に基づいてパーリ語で述べられているということになるため、適切ではない。それゆえ、ここでは述べられた通りの意味で理解されるべきである。「囲んで座っている」と結びつく。
301-2. Saṃhatāti sannipatitā, ‘‘saṅghino’’ti vattabbe **‘‘saṅghī’’**ti puthutthe ekavacanaṃ brāhmaṇagahapatikānaṃ adhippetattā, tenāha **‘‘etesa’’**nti. Rājarājaññādīnaṃ bhaṇḍadharā purisā khatā, nesaṃ tāyanato khattā. So hi yehi yattha pesito, tattha tesaṃ dosaṃ pariharanto yuttapattavasena pucchitamatthaṃ katheti, tenāha **‘‘pucchitapañhe byākaraṇasamattho’’**ti. Kulāpadesādinā mahatī mattā etassāti mahāmatto.
301-2. サンハーティ、集まった。「サンギーノー」と言うべきところを、「サンギー」と、複数形を単数で、バラモンや家主たちを意図しているため、「エテーサ」と言った。王や諸王などには、財産を守る人々がおり、彼らを「カットター」と呼ぶ。なぜなら、誰がどこへ送っても、そこで彼らの欠点を避け、正当な理由によって尋ねられたことを行うからである。「プッチタパンヘー・ビヤーカラナサマッコ」と。家柄などのことから、大きな知恵がある、それが「マハーマットトー」。
321-2. Nattāti puttaputto. Agāravaṃ nāma natthi, na cāyaṃ bhagavati agāravena ‘‘ahañceva kho panā’’tiādimāha, atha kho attalābhaparihānibhayena. Ayañhi yathā tathā attano mahājanassa sambhāvanaṃ uppādetvā kohaññena pare vimhāpetvā lābhuppādaṃ nijigisanto vicarati, tasmā tathā avoca, tenāha **‘‘iminā kirā’’**tiādi.
321-2. 孫、とは子供の子供。無礼、とは存在しない。そして、世尊に対して無礼な態度で「私こそは」と言っているのではなく、むしろ自身の利益を失うことへの恐れからである。なぜなら、彼は、たとえ多くの人々の尊敬を得て、怒りによって人々を怖がらせて、利益を得ようとしながら歩き回る。それゆえ、そのように言った。**「このことで」**と言っている。
Taṅkhaṇānurūpāyāti yādisī tadā tassa ajjhāsayappavatti, tadanurūpāyāti attho. Tassa tadā tādisassa vivaṭṭasannissitassa ñāṇassa paripākassa abhāvato kevalaṃ abbhudayanissito eva attho dassitoti āha **‘‘diṭṭhadhammikasamparāyikamatthaṃ sandassetvā’’**ti, paccakkhato vibhāvetvāti attho. Kusale dhammeti tebhūmake kusale dhamme, ‘‘catubhūmake’’tipi vattuṃ vaṭṭatiyeva, tenevāha ‘‘āyatiṃ nibbānatthāya vāsanābhāgiyā vā’’ti. Tatthāti kusaladhamme yathā samādapite. Nanti brāhmaṇaṃ samuttejetvāti sammadeva uparūpari nisānetvā puññakiriyāya tikkhavisadabhāvaṃ āpādetvā. Taṃ pana atthato tattha ussāhajananaṃ hotīti āha **‘‘saussāhaṃ katvā’’**ti . Evaṃ puññakiriyāya saussāhatā, evarūpaṃ guṇasamaṅgitā ca niyamato diṭṭhadhammikā atthasampādanīti evaṃ saussāhatāya, aññehi ca tasmiṃ vijjamānaguṇehi sampahaṃsetvā sammadeva haṭṭhatuṭṭhabhāvaṃ āpādetvā.
「その時分にふさわしい」とは、その時のその人の心のあり方にふさわしい、という意味である。その時、そのように見開かれた智慧が成熟していなかったため、ただ向上心に支えられた意味だけが示されると、『「現世と来世の利益を示して」』とあり、目の前で明らかにすることを意味する。「善き法」とは、三界の善き法のことである。「四界の」と言うこともできる。それゆえ、『「将来の涅槃のため、あるいは種子としての」』と言われた。その中で、とは善き法において、そのように確立されたことを意味する。「バラモンを」とは、バラモンを完全に、繰り返し座らせて、善行の鋭さと明晰さを獲得させた、という意味である。そのことについて、その中で熱意を起こさせる、と『「熱意を込めて」』と言われた。このように善行に熱意を込めたこと、そしてこのような優れた資質を備えたことは、必ず現世の利益をもたらすものである。このように熱意を込めたこと、そして他の人がその中に持っている資質によって、完全に喜ばせ、喜ばせ喜ばせた。
Yadi bhagavā dhammaratanavassaṃ vassi, atha kasmā so visesaṃ nādhigacchatīti āha **‘‘brāhmaṇo panā’’**tiādi. Yadi evaṃ kasmā bhagavā tassa tathā dhammaratanavassaṃ vassīti āha **‘‘kevalamassā’’**tiādi. Na hi bhagavato niratthakā desanā hotīti.
もし世尊が法宝の雨を降らせたならば、なぜ彼は特別なものを得られなかったのか、と『「バラモンは」』などと言われた。もしそうであるなら、なぜ世尊は彼にそのような法宝の雨を降らせたのか、と『「ただ彼に」』などと言われた。世尊の説法は無意味ではないからである。
Soṇadaṇḍasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
ソーナダンダ・スッタの註釈における隠された意味の解明。
521-2. Aniyyānikā vāti appāṭihāriyāva aññamaññassa vāde dosaṃ dassetvā aviparītatthadassanatthaṃ uttararahitā eva. Aññamaññassa vādassa ādito viruddhaggahaṇaṃ viggaho, sveva vivadanavasena aparāparaṃ uppanno vivādoti āha **‘‘pubbuppattiko viggaho aparabhāge vivādo’’**ti. Duvidhopi eso viggaho, vivādoti dvidhā vuttopi virodho. Nānāācariyānaṃ vādatoti nānārucikānaṃ ācariyānaṃ vādabhāvato. Nānāvādo nānāvidho vādoti katvā.
521-2. 導かない者たちとは、互いの意見に欠点を示し、誤りのない意味を示すための、さらなる根拠のない、単なるものである。互いの意見の初めからの矛盾した認識は対立であり、それ自体が議論によって、後になって生じた議論である、と述べている。「以前からある対立、後に生じる議論」と。これら二つとも、対立であり、議論であり、二つに分けられて述べられているが、対立である。様々な師の議論とは、様々な好む師たちの議論であること。様々な議論とは、様々な種類の議論であると解釈して。
3. Atha kho sambahulānaṃ bhikkhūnaṃ rattiyā paccūsasamayaṃ paccuṭṭhitānaṃ maṇḍalamāḷe sannisinnānaṃ sannipatitānaṃ ayaṃ saṅkhiyadhammo udapādi – ‘‘acchariyaṃ, āvuso, abbhutaṃ, āvuso, yāvañcidaṃ tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sattānaṃ nānādhimuttikatā suppaṭividitā. Ayañhi suppiyo paribbājako anekapariyāyena buddhassa avaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa avaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa avaṇṇaṃ bhāsati; suppiyassa pana paribbājakassa antevāsī brahmadatto māṇavo anekapariyāyena buddhassa vaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa vaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa vaṇṇaṃ bhāsati. Itihame ubho ācariyantevāsī aññamaññassa ujuvipaccanīkavādā bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhā honti bhikkhusaṅghañcā’’ti.
3. その後、夜明け頃、多くの比丘たちが宿舎の集会所に集まり、座っていた。彼らの間に、このような話題が持ち上がった――「友よ、驚くべきことだ、不思議なことだ。世尊、阿羅漢、正等覚者は、人々の様々な考え方をよくご存知である。この遊行者の須毘耶(スッピヤ)は、様々な方法で仏を非難し、法を非難し、僧を非難している。しかし、遊行者須毘耶(スッピヤ)の弟子である叉陀陀(ブラフマダッタ)は、様々な方法で仏を賞賛し、法を賞賛し、僧を賞賛している。このように、師弟二人は互いに反対の意見を述べ合いながら、世尊と比丘僧団の後を追っている。」
3. Sambahulānanti bahukānaṃ. Tattha vinayapariyāyena tayo janā ‘‘sambahulā’’ti vuccanti. Tato paraṃ saṅgho. Suttantapariyāyena pana tayo tayova tato paṭṭhāya sambahulā. Idha suttantapariyāyena ‘‘sambahulā’’ti veditabbā. Maṇḍalamāḷeti katthaci dve kaṇṇikā gahetvā haṃsavaṭṭakacchannena katā kūṭāgārasālāpi ‘‘maṇḍalamāḷo’’ti vuccati, katthaci ekaṃ kaṇṇikaṃ gahetvā thambhapantiṃ parikkhipitvā katā upaṭṭhānasālāpi ‘‘maṇḍalamāḷo’’ti vuccati. Idha pana nisīdanasālā ‘‘maṇḍalamāḷo’’ti veditabbo. Sannisinnānanti nisajjanavasena. Sannipatitānanti samodhānavasena. Ayaṃ saṅkhiyadhammoti saṅkhiyā vuccati kathā , kathādhammoti attho. Udapādīti uppanno. Katamo pana soti? Acchariyaṃ āvusoti evamādi. Tattha andhassa pabbatārohaṇaṃ viya niccaṃ na hotīti acchariyaṃ. Ayaṃ tāva saddanayo. Ayaṃ pana aṭṭhakathānayo – accharāyogganti acchariyaṃ. Accharaṃ paharituṃ yuttanti attho. Abhūtapubbaṃ bhūtanti abbhutaṃ. Ubhayaṃ petaṃ vimhayassevādhivacanaṃ. Yāvañcidanti yāva ca idaṃ tena suppaṭividitatāya appameyyattaṃ dasseti.
3.「サンバフラ」(多数)とは、多くのことである。戒律の観点からは、三人が「サンバフラ」と呼ばれる。それ以上は僧伽である。経典の観点からは、三人が三人であり、そこから「サンバフラ」である。ここでは経典の観点から「サンバフラ」と理解すべきである。「マンダラマーラ」とは、ある場所では二つの柱を支えとして、屋根付きの建物を建てた、切妻屋根の建物も「マンダラマーラ」と呼ばれる。ある場所では、一つの柱を支えとして、列柱を囲んで建てられた休憩所も「マンダラマーラ」と呼ばれる。ここでは、座席のある場所を「マンダラマーラ」と理解すべきである。「サンニシンナ」とは、座っている状態のことである。「サンニパティータ」とは、集まっている状態のことである。これは「サンキヤ」とは、要約された教え、つまり言葉の教えという意味である。「ウダパーディ」とは、生じたことである。それはどのようなことか?「アッチャリヤ」(不思議)である、友よ、というようなことである。そこでの「アッチャリヤ」とは、ちょうど山に登る盲人のように、常にそうであるとは限らないということである。これが音韻学的な説明である。これは注釈書の説明である。「アッチャラ」とは、打つべきである、という意味である。前例のないことが起こることは「アブタ」(驚くべきこと)である。どちらも驚きの別名である。「ヤーヴァンチ」とは、それが非常に明確に理解されていることを示している。
Tena bhagavatā jānatā…pe… suppaṭividitāti etthāyaṃ saṅkhepattho. Yo so bhagavā samatiṃsa pāramiyo pūretvā sabbakilese bhañjitvā anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddho, tena bhagavatā tesaṃ tesaṃ sattānaṃ āsayānusayaṃ jānatā, hatthatale ṭhapitaṃ āmalakaṃ viya sabbañeyyadhammaṃ passatā.
したがって、知っておられる世尊によって…(中略)…十分に理解されている、とはこういう意味である。あらゆる汚物を打ち砕き、比類なき完全な悟りを開かれた世尊が、様々な生き物たちの性質と傾向を知っておられ、手のひらの上に置かれたアムラ(Indian plum)のように、知られるべき全てのことをご覧になっていた。
Api ca pubbenivāsādīhi jānatā, dibbena cakkhunā passatā. Tīhi vijjāhi chahi vā pana abhiññāhi jānatā, sabbattha appaṭihatena samantacakkhunā passatā. Sabbadhammajānanasamatthāya vā paññāya jānatā, sabbasattānaṃ cakkhuvisayātītāni tirokuṭṭādigatānipi rūpāni ativisuddhena maṃsacakkhunā passatā. Attahitasādhikāya vā samādhipadaṭṭhānāya paṭivedhapaññāya jānatā, parahitasādhikāya karuṇāpadaṭṭhānāya desanāpaññāya passatā.
さらに、過去世からの知識などで知っておられ、天眼で見られていた。三つの vijj(知識)や六つのアビッニャー(神通力)で知っておられ、あらゆる場所で妨げられることのない全方位的知でご覧になっていた。全ての事柄を知る能力のある智慧で知っておられ、全ての生き物たちの視覚を超えた、壁の向こう側にあるものまでも、非常に清らかな肉眼で見られていた。自己の利益を達成するための瞑想の基盤となる智慧で知っておられ、他者の利益を達成するための慈悲の基盤となる説法の智慧で見られていた。
Arīnaṃ hatattā paccayādīnañca arahattā arahatā. Sammā sāmañca sabbadhammānaṃ buddhattā sammāsambuddhena antarāyikadhamme vā jānatā, niyyānikadhamme passatā, kilesārīnaṃ hatattā arahatā. Sammā sāmañca sabbadhammānaṃ buddhattā sammāsambuddhenāti. Evaṃ catūvesārajjavasena catūhākārehi thomitena sattānaṃ nānādhimuttikatā nānajjhāsayatā suppaṭividitā yāva ca suṭṭhu paṭividitā.
「アリ(敵)がいない」ことから、および「アーラッタ(阿羅漢)」であることから、阿羅漢である。全ての事柄を正しく悟られたこと、仏陀であることから、正等覚者である。妨げとなる事柄を知っておられ、解脱へと導く事柄をご覧になっていた。煩悩という敵がいないことから、阿羅漢である。全ての事柄を正しく悟られたこと、仏陀であることから、正等覚者である。このように、四つの無畏(アバイア)によって、四つの理由で賞賛された、生き物たちの多様な信念、多様な性質は、十分に理解され、非常に理解されている。
Idānissa suppaṭividitabhāvaṃ dassetuṃ ayañhītiādimāha. Idaṃ vuttaṃ hoti yā ca ayaṃ bhagavatā ‘‘dhātuso, bhikkhave, sattā saṃsandanti samenti, hīnādhimuttikā hīnādhimuttikehi saddhiṃ saṃsandanti samenti, kalyāṇādhimuttikā kalyāṇādhimuttikehi saddhiṃ saṃsandanti samenti. Atītampi kho, bhikkhave, addhānaṃ dhātusova sattā saṃsandiṃsu samiṃsu, hīnādhimuttikā hīnādhimuttikehi…pe… kalyāṇādhimuttikā kalyāṇādhimuttikehi saddhiṃ saṃsandiṃsu samiṃsu, anāgatampi kho, bhikkhave, addhānaṃ…pe… saṃsandissanti samessanti, etarahipi kho, bhikkhave, paccuppannaṃ addhānaṃ dhātusova sattā saṃsandanti samenti, hīnādhimuttikā hīnādhimuttikehi…pe… kalyāṇādhimuttikā kalyāṇādhimuttikehi saddhiṃ saṃsandanti samentī’’ti evaṃ sattānaṃ nānādhimuttikatā, nānajjhāsayatā, nānādiṭṭhikatā, nānākhantitā, nānārucitā, nāḷiyā minantena viya tulāya tulayantena viya ca nānādhimuttikatāñāṇena sabbaññutaññāṇena viditā, sā yāva suppaṭividitā. Dvepi nāma sattā ekajjhāsayā dullabhā lokasmiṃ. Ekasmiṃ gantukāme eko ṭhātukāmo hoti, ekasmiṃ pivitukāme eko bhuñjitukāmo. Imesu cāpi dvīsu ācariyantevāsīsu **ayañhi ‘‘suppiyo paribbājako…pe… bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhā honti bhikkhusaṅghañcā’’**ti. Tattha itihameti itiha ime, evaṃ imeti attho. Sesaṃ vuttanayameva.
ここに、それが十分に理解されていることを示すために、「これ」などと述べられている。これは、「比丘たちよ、生き物たちは性質によって互いに集まり、結合する。低級な信念を持つ者は、低級な信念を持つ者と共に集まり、結合する。善良な信念を持つ者は、善良な信念を持つ者と共に集まり、結合する。過去においても、比丘たちよ、生き物たちは性質によって集まり、結合した。低級な信念を持つ者は、低級な信念を持つ者と共に…(中略)…善良な信念を持つ者は、善良な信念を持つ者と共に集まり、結合した。未来においても、比丘たちよ…(中略)…集まり、結合するだろう。現在においても、比丘たちよ、生き物たちは性質によって集まり、結合する。低級な信念を持つ者は、低級な信念を持つ者と共に…(中略)…善良な信念を持つ者は、善良な信念を持つ者と共に集まり、結合する」と、生き物たちの多様な信念、多様な性質、多様な見解、多様な欲求、多様な好み、そして、まるで秤で測るかのように、多様な信念を知る智慧、すなわち一切智によって知られ、それは十分に理解されている。この世では、同じ性質を持つ二匹の生き物でさえ、見つけるのは難しい。ある者が行こうとしている時に、ある者は留まろうとしている。ある者が飲もうとしている時に、ある者は食べようとしている。これらの二人の師弟の間でさえ、「このスップリヤ遊行者は…(中略)…世尊と僧伽の後を追っている」と(述べられている)。そこでの「イティハム」とは、「このように」という意味である。残りは先に述べられた通りである。
3. Kathādhammoti kathāsabhāvo, kathādhammo upaparikkhāvidhīti keci. Nīyatīti nayo, attho. Saddasatthaṃ anugato nayo saddanayo. Tattha hi anabhiṇhavuttike acchariya-saddo icchito. Tenevāha **‘‘andhassa pabbatārohaṇaṃ viyā’’**ti. Accharāyogganti acchariyanti niruttinayo , so pana yasmā porāṇaṭṭhakathāyaṃ āgato, tasmā āha ‘‘aṭṭhakathānayoti. Yāvañcidaṃ suppaṭividitāti sambandho, tassa yattakaṃ suṭṭhu paṭividitā, taṃ ettakanti na sakkā amhehi paṭivijjhituṃ, akkhātuṃ vāti attho. Tenevāha **‘‘tena suppaṭividitatāya appameyyataṃ dassetī’’**ti.
3.語りの法とは、語りの本質、あるいは語りの考察方法であるとある者たちは言う。流儀とは、意味である。言葉の意味に沿った流儀を、言葉の流儀という。そこでは、頻繁に語られない不思議な言葉が意図される。それゆえ、「盲人の山のぼりのように」と言われる。不思議なものとは、不思議な言葉の流儀である。それは古い註釈書に出てくるので、「註釈書の流儀である」と言われる。どれほどよく理解されたか、という場合、どれほどよく理解されたとしても、我々には理解したり、語ったりすることはできない、という意味である。それゆえ、「それゆえ、よく理解されたことによって、計り知れないことを示している」と言われる。
Pakatatthapaṭiniddeso taṃ-saddoti tassa ‘‘bhagavatā’’tiādīhi padehi samānādhikaraṇabhāvena vuttassa yena abhisambuddhabhāvena bhagavā pakato supākaṭo ca hoti, taṃ abhisambuddhabhāvaṃ saddhiṃ āgamanapaṭipadāya atthabhāvena dassento **‘‘yo so…pe… abhisambuddho’’**ti āha. Satipi ñāṇadassana-saddānaṃ idha paññāvevacanabhāve tena tena visesena nesaṃ savisayavisesappavattidassanatthaṃ asādhāraṇañāṇavisesavasena vijjattayavasena vijjābhiññānāvaraṇavasena sabbaññutaññāṇamaṃsacakkhuvasena paṭivedhadesanāñāṇavasena ca tadatthaṃ yojetvā dassento **‘‘tesaṃ tesa’’**ntiādimāha. Tattha āsayānusayaṃ jānatāāsayānusayañāṇena. Sabbañeyyadhammaṃ passatā sabbaññutānāvaraṇañāṇehi.
真実の描写とは、「世尊によって」などの言葉で、同じ意味で語られた、世尊が真実を悟って非常に明確になった、その悟りを、到来の仕方と共に、真実の意味として示そうとして、「その者…(中略)…悟った」と言われる。智と見の言葉が、ここでは知恵を意味していても、それらがそれぞれの対象で異なって現れることを示すために、それらの特殊な知恵の現れ、三つの知恵の現れ、あらゆるものを知る智を妨げる知恵の現れ、肉眼によるあらゆるものを知る智、洞察と教えの智、というように、それらの意味を関連付けて示そうとして、「それらの、それらの」などと言われる。そこでは、心境と資質を知る、心境と資質を知る智によって。すべてを知るべきものを観る、すべてを知る智を妨げない智によって。
Pubbenivāsādīhīti pubbenivāsāsavakkhayañāṇehi. Paṭivedhapaññāyāti ariyamaggapaññāya. Arīnanti kilesārīnaṃ, pañcavidhamārānaṃ vā, sāsanapaccatthikānaṃ vā aññatitthiyānaṃ, tesaṃ hananaṃ pāṭihāriyehi abhibhavanaṃ, appaṭibhānatākaraṇaṃ, ajjhupekkhanañca. Kesivinayasuttañcettha nidassanaṃ.
過去世などとは、過去世と煩悩の滅尽の智による。洞察の智慧とは、聖なる道(アーリヤ・マーガ)の智慧による。敵とは、煩悩の敵、あるいは五種類の敵、あるいは教えの敵である外道の、それらを滅ぼすこと、不思議な力による克服、反駁できないこと、そして観察することである。ケシヴィナヤ経もここでは例として挙げられる。
Tathā ṭhānāṭhānādīni jānatā, yathākammūpage satte passatā, savāsanānaṃ āsavānaṃ khīṇattā arahatā, abhiññeyyādibhede dhamme abhiññeyyādito aviparītāvabodhato sammāsambuddhena . Atha vā tīsu kālesu appaṭihatañāṇatāya jānatā, tiṇṇampi kammānaṃ ñāṇānuparivattito nisammakāritāya passatā, davādīnampi abhāvasādhikāya pahānasampadāya arahatā, chandādīnaṃ ahānihetubhūtāya aparikkhayapaṭibhānasādhikāya sabbaññutāya sammāsambuddhenāti evaṃ dasabalaṭṭhārasāveṇikabuddhadhammehipi yojanā veditabbā.
同様に、真実と非真実を知り、業に従って生まれる衆生を観て、煩悩と共に煩悩が滅尽した阿羅漢、知るべきものなどの法について、知るべきものとして誤りなく理解することによって、正等覚者によって。あるいは、三つの時間において、妨げられない智によって知り、三つの業が知恵によって転回し、慎重に為されたことを観て、荒野などでさえ、その存在の証拠を否定するような、解脱の完成による阿羅漢、欲など(の滅尽)の根本的な原因であり、滅尽しないこと、現れることの完成による、あらゆるものを知る智慧によって、正等覚者によって。このように、十力、十八種の仏法によっても関連付けて理解されるべきである。
Yadipi hīnakalyāṇabhedena duvidhāva adhimutti pāḷiyaṃ vuttā, pavattiākāravasena pana anekabhedabhinnāti āha **‘‘nānādhimuttikatā’’**ti. Sā pana adhimutti ajjhāsayadhātu, tadapi tathā tathā dassanaṃ khamanaṃ rocanañcāti āha **‘‘nānājjhāsayatā…pe… rucitā’’**ti. Nānādhimuttikatañāṇenāti cettha sabbaññutañāṇaṃ adhippetaṃ, na dasabalañāṇanti āha **‘‘sabbaññutañāṇenā’’**ti. Iti ha meti ettha evaṃ-saddattho iti-saddo, ha-kāro nipātamattaṃ saralopo ca katoti dassetuṃ vuttaṃ **‘‘evaṃ ime’’**ti.
たとえ、低い善と高い善という二つの区別で、発願(アーディムッティ)がパーリ語で語られていても、現れの様相によっては多くの区別に分けられる、と「様々な発願」と言われる。その発願とは、その人の傾向(アッジャ―サヤ)の性質である。それもまた、そのようにそのように観ること、許容すること、喜ぶことである、と「様々な傾向…(中略)…喜ばれた」と言われる。様々な発願の智によって、ここでは、あらゆるものを知る智が意図されており、十力の智ではない、と「あらゆるものを知る智によって」と言われる。このように、と「このように、それら」とある。「このように」という言葉は、「このように」という言葉の意味である。「ハ」という音は、助詞であり、音の省略が為されたことを示すために、「このように、それら」と言われる。
101-3. Kiṃ pana kāraṇaṃ pubbantāparantā eva diṭṭhābhinivesassa visayabhāvena dassitā, na pana tadubhayamekajjhanti? Asambhavato. Na hi pubbantāparantesu viya tadubhayavinimutte majjhante diṭṭhikappanā sambhavati ittarakālattā, atha pana paccuppannabhavo tadubhayavemajjhaṃ, evaṃ sati diṭṭhikappanakkhamo tassa ubhayasabhāvo pubbantāparantesuyeva antogadhoti kathamadassitaṃ. Atha vā pubbantāparantavantatāya ‘‘pubbantāparanto’’ti majjhanto vuccati , so ca ‘‘pubbantāparantakappikā vā pubbantāparantānudiṭṭhino’’ti vadantena pubbantāparantehi visuṃ katvā vuttoyevāti daṭṭhabbo. Aṭṭhakathāyampi ‘‘sabbepi te aparantakappike pubbantāparantakappike’’ti etena sāmaññaniddesena, ekasesena vā saṅgahitāti daṭṭhabbaṃ, aññathā saṅkaḍḍhitvā vuttavacanassa anatthakatā āpajjeyyāti. Ke pana te pubbantāparantakappikā? Ye antānantikā hutvā diṭṭhadhammanibbānavādāti evaṃ pakārā veditabbā.
101-3. では、なぜ過去・未来が「見解に固執する対象」として示され、過去・未来の両方と「一つであること」としては示されないのでしょうか。それは、両方と一つであることが不可能だからです。過去・未来においてそうであるように、両者から離れた「中間」においては、見解の確立は不可能であり、それを「現在」という性質が両者から離れた「中間」として確立すると、見解が確立されるのに適した「両方の性質」は、過去・未来の中にのみ含まれるのに、なぜ示されないのでしょうか。あるいは、「過去・未来を持つこと」によって「過去・未来」と呼ばれる「中間」は、「過去・未来を確立する者たち」という言明によって、過去・未来とは別にすでに述べられていると見なすべきです。注釈書においても、「すべての者たちは、未来を確立する者たち、過去・未来を確立する者たち」という一般的名称によって、あるいは「残ったもの」としてまとめられていると見なすべきです。そうでなければ、そこから引き出して述べられたこと(=「過去・未来を確立する者たち」)の無意味さが生じてしまうでしょう。では、その「過去・未来を確立する者たち」とは誰かといえば、「終わりがない者」となって「現世で解脱する」という者たちなど、そのような人々であると知るべきです。
Ettha ca ‘‘sabbe te imeheva dvāsaṭṭhiyā vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena, natthi ito bahiddhā’’ti vacanato, pubbantakappikādittayavinimuttassa ca kassaci diṭṭhigatikassa abhāvato yāni tāni sāmaññaphalādi (dī. ni. 1.166) suttantaresu vuttappakārāni akiriyāhetukanatthikavādādīni, yāni ca issarapajāpatipurisakālasabhāvaniyatiyadicchāvādādippabhedāni diṭṭhigatāni (visuddhi. ṭī. 2.563; vibha. anuṭī. 189 passitabbaṃ) bahiddhāpi dissamānāni, tesaṃ ettheva saṅgaho, antogadhatā ca veditabbā. Kathaṃ? Akiriyavādo tāva ‘‘vañjho kūṭaṭṭho’’tiādinā kiriyābhāvadīpanato sassatavāde antogadho, tathā ‘‘sattime kāyā’’tiādi (dī. ni. 1.174) nayappavatto pakudhavādo, ‘‘natthi hetu natthi paccayo sattānaṃ saṃkilesāyā’’tiādi (dī. ni. 1.168) vacanato ahetukavādo adhiccasamuppannikavāde antogadho. ‘‘Natthi paro loko’’tiādi (dī. ni. 1.171) vacanato natthikavādo ucchedavāde antogadho. Tathā hi tattha ‘‘kāyassa bhedā ucchijjatī’’tiādi (dī. ni. 1.86) vuttaṃ. Paṭhamena ādi-saddena nigaṇṭhavādādayo saṅgahitā.
ここで「すべての者たちは、これらの62の項目によって、あるいはそれらのいずれかによって、これら以外にはない」と明記されています。過去・未来を確立する者たちなどからの解放された、どのような見解を持つ者も存在しないため、他の場所で見られる「行為がないこと」「原因がないこと」「無であること」などの、経典で述べられているような一般的結果(『長部経典』第一巻1.166)や、「神々」「主」「人間」「時間」「自然」「偶然」などに基づく見解(『清浄道論』第二巻2.563、『分別論』注釈第二巻189参照)も、すべてここにまとめられ、含まれていると知るべきです。どのようにしてでしょうか。まず、「無(行為)論」は、「不妊の木」などという言葉で、行為がないことを示すことから、常住論に含まれます。同様に、「七つの身体」など(『長部経典』第一巻1.174)という方式で展開されるプクダヴァーダ(「個我」論)は、無因論に含まれます。「生きとし生けるものに、その混乱の原因も、その原因も、ない」など(『長部経典』第一巻1.168)と明記されている無因論は、偶然発生論に含まれます。「来世はない」など(『長部経典』第一巻1.171)と明記されている無有論は、断滅論に含まれます。なぜなら、そこで「身体の崩壊とともに、(個我は)滅びる」など(『長部経典』第一巻1.86)と述べられているからです。最初の「など」という言葉で、ニガンタ(ジャイナ教徒)たちの論などもまとめられています。
Yadipi pāḷiyaṃ nāṭaputtavāda (dī. ni. 1.178) bhāvena cātuyāmasaṃvaro āgato, tathāpi sattavatātikkamena vikkhepavāditāya nāṭaputtavādopi sañcayavādo viya amarāvikkhepavādesu antogadho. ‘‘Taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ, aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti (dī. ni. 1.377; ma. ni. 2.122; saṃ. ni. 2.35) evaṃ pakārā vādā ‘‘rūpī attā hoti arogo paraṃ maraṇā’’tiādivādesu saṅgahaṃ gacchanti, ‘‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā, ‘‘atthi sattā opapātikā’’ti evaṃ pakārā sassatavāde. ‘‘Na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, natthi sattā opapātikā’’ti evaṃ pakārā ucchedavādena saṅgahitā. ‘‘Hoti ca na hoti ca tathāgato paraṃ maraṇā, atthi ca natthi ca sattā opapātikā’’ti evaṃ pakārā ekaccasassatavāde antogadhā. ‘‘Neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, nevatthi na natthi sattā opapātikā’’ti ca evaṃ pakārā amarāvikkhepavāde antogadhā. Issarapajāpatipurisakālavādā ekaccasassatavāde antogadhā, tathā kaṇādavādo. Sabhāvaniyatiyadicchāvādā adhiccasamuppannikavādena saṅgahitā. Iminā nayena suttantaresu, bahiddhā ca dissamānānaṃ diṭṭhigatānaṃ imāsu dvāsaṭṭhiyā diṭṭhīsu antogadhatā veditabbā.
たとえ経典では「(存在しない)命(=個我)の論」として四つの「現世で解脱する」という見解が述べられているとしても、それは「七つの存在」を超えることで、混乱した見解であるため、ジャイナ教徒の論も、無際限の混乱した見解(=断滅論)と同様に、無際限の混乱した見解に含まれると知るべきです。「その個我、その身体。別の個我、別の身体」(『長部経典』第一巻377、中部経典第二巻122、中部経典第二巻35)といった見解は、「身体を持つ個我は、死後も病気にならずにいる」といった見解に含まれます。「ゴータマは死後もいる」とか、「(意のままに生まれる)生きとし生けるものがいる」といった見解は、常住論に含まれます。「ゴータマは死後もいない」とか、「(意のままに生まれる)生きとし生けるものはいない」といった見解は、断滅論によってまとめられています。「ゴータマはいることも、いないこともある。生きとし生けるものは、いることも、いないこともある」といった見解は、一部常住論・一部断滅論に含まれます。「ゴータマは、いることもなく、いないこともない。生きとし生けるものは、いることもなく、いないこともない」といった(『長部経典』第一巻1.179)見解は、無際限の混乱した見解に含まれます。神々・主・人間・時間論は、一部常住論・一部断滅論に含まれます。カーナダ(インドの哲学説)の論も同様です。自然・偶然・決定論は、偶然発生論によってまとめられています。このようにして、経典や、外部で見られる見解が、これらの62の見解の中にまとめられていると知るべきです。
Ajjhāsayanti diṭṭhijjhāsayaṃ. Sassatucchedadiṭṭhivasena hi sattānaṃ saṃkilesapakkhe duvidho ajjhāsayo, tañca bhagavā aparimāṇāsu lokadhātūsu aparimāṇānaṃ sattānaṃ aparimāṇe eva ñeyyavisese uppajjanavasena anekabhedabhinnānampi ‘‘cattāro janā sassatavādā’’tiādinā dvāsaṭṭhiyā pabhedehi saṅgaṇhanavasena sabbaññutaññāṇena paricchinditvā dassento pamāṇabhūtāya tulāya dhārayamāno viya hotīti āha **‘‘tulāya tulayanto viyā’’**ti. Tathā hi vakkhati ‘‘anto jālīkatā’’tiādi (dī. ni. 1.146). **‘‘Sinerupādato vālukaṃ uddharanto viyā’’**ti etena sabbaññutaññāṇato aññassa imissā desanāya asakkuṇeyyataṃ dasseti.
「見解に固執する」とは、見解に固執することを意味します。常住論・断滅論という見解の対立によって、生きとし生けるものの混乱に二重の固執が生じると、仏は無限の数の世界で、無限の数の生きとし生けるものに、無限の数の知るべき違いが生じるにもかかわらず、それらすべてを「四人の聖者たち」といった62の分類によってまとめることを、全知の智慧によって認識し、それを「量りの上に量る」かのように示されているので、「量りの上に量るかのよう」と言われています。同様に、「網の中にはまったかのよう」(『長部経典』第一巻146)とも言われています。「須弥山から砂を運び出すかのよう」(『長部経典』第一巻1.233)とは、全知の智慧以外には、この教えを理解することが不可能であることを示しています。
Anusandhānaṃ anusandhi, pucchāya kato anusandhi pucchānusandhi. Atha vā anusandhayatīti anusandhi, pucchā anusandhi etassāti pucchānusandhi. Pucchāya anusandhiyatīti vā pucchānusandhi. Ajjhāsayānusandhimhipi eseva nayo. Yathānusandhīti ettha pana anusandhīyatīti anusandhi, yā yā anusandhi yathānusandhi, anusandhianurūpaṃ vā yathānusandhīti saddattho veditabbo, so ‘‘yena pana dhammena ādimhi desanā uṭṭhitā, tassa dhammassa anurūpadhammavasena vā paṭipakkhavasena vā yesu suttesu upari desanā āgacchati, tesaṃ vasena yathānusandhi veditabbo. Seyyathidaṃ? Ākaṅkheyyasutte (ma. ni. 1.64-69) heṭṭhā sīlena desanā uṭṭhitā, upari cha abhiññā āgatā…pe… kakacūpame (ma. ni. 1.222) heṭṭhā akkhantiyā uṭṭhitā, upari kakacūpamā āgatā’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ (dī. ni. aṭṭha. 1.100-104) vutto.
「関連」とは、関連のことです。「問い」によってなされた関連を「問いの関連」と言います。あるいは、「関連する」から「関連」であり、それを持つものを「問いの関連」と言います。あるいは、「問いによって関連される」から「問いの関連」です。「関連に従って」においても、この原則は同じです。ここでは「関連する」から「関連」であり、あらゆる関連が「関連に従って」であり、関連に相応しい、あるいは「関連に従って」という言葉の意味は、次のように理解されるべきです。「初めに説法が始まった原因となった法に従って、あるいは、それに対する対立する法に従って、どの経典で後に説法が続くか、それらの法に従って『関連に従って』を理解すべきです。例えば、『欲求経』(中部経典第一巻64-69)では、下に戒(=戒律)が説かれ、上に六つの神通が説かれています…(中略)…『のこぎり偈』においては(中部経典第一巻222)、下に忍耐の欠如が説かれ、上にのこぎり偈が説かれています」と注釈書(『長部経典』注釈第一巻100-104)で述べられています。
Iti kirāti bhagavato yathādesitāya attasuññatāya attano aruccanabhāvadīpanaṃ. Bhoti dhammālapanaṃ. Anattakatānīti attanā na katāni, anattakehi vā khandhehi katāni. Kamattānaṃ phusissantīti asati attani khandhānañca khaṇikattā kammāni kaṃ attānaṃ attano phalena phusissanti, ko kammaphalaṃ paṭisaṃvedetīti attho. Avidvāti sutādivirahena ariyadhammassa akovidatāya na vidvā. Avijjāgatoti avijjāya upagato, ariyadhamme avinītatāya appahīnāvijjoti attho. Taṇhādhipateyyena cetasāti ‘‘yadi ahaṃ nāma koci natthi , mayā katassa kammassa ko phalaṃ paṭisaṃvedeti, sati pana tasmiṃ siyā phalūpabhogo’’ti taṇhādhipatito āgato taṇhādhipateyyo, tena. Attavādupādānasahagata cetasā. Atidhāvitabbanti khaṇikattepi saṅkhārānaṃ yasmiṃ santāne kammaṃ kataṃ, tattheva phaluppattito dhammapuñjamattasseva ca siddhe kammaphalasambandhe ekattanayaṃ micchā gahetvā ekena kārakavedakabhūtena bhavitabbaṃ, aññathā ‘‘kammaphalānaṃ sambandho na siyā’’ti attattaniyasuññatāpakāsanaṃ satthusāsanaṃ atikkamitabbaṃ maññeyyāti attho.
「このように」とは、仏が説かれた「自己の空性」に対して、自己が満足しないことを示すためのものです。「(それは)…である」とは、法を説くことです。「自己によってなされたものではない」とは、自己によってなされたものではなく、自己でない(=五蘊)によってなされたものです。「(それは)自己に触れる」とは、自己がないのに、五蘊の刹那的な性質のために、行為は誰にその結果を触れるのでしょうか、誰が行為の結果を経験するのでしょうか、という意味です。「無知である」とは、聞くことなどによって、聖なる法を知らないことで、賢くないことです。「無明に入った」とは、無明に入ったことで、聖なる法に訓練されていないために、無明が滅尽していないことです。「渇愛の支配下にある心」とは、「もし私というものが存在しないなら、私がなした行為の結果を誰が経験するだろうか、しかし、それが存在すれば、結果を経験することになるだろう」と、渇愛の支配下から生じたものです。自己を執着することと共にあった心です。「(それを)見ることができない」とは、刹那的であるにもかかわらず、行為がなされたサンタン(=継続)において、そこでのみ結果が生じるため、法を集めたものだけに、行為の結果の関係が成立することが明らかになったにもかかわらず、「行為の結果の関係は成立しないだろう」と、自己と自己の空性を示すことを、師の教えに反すると考えてしまうことです。
**‘‘Upari cha abhiññā āgatā’’**ti anurūpadhammavasena yathānusandhiṃ dasseti, itarehi paṭipakkhavasena. Kilesenāti ‘‘lobho cittassa upakkileso’’tiādinā kilesavasena. Imasmimpīti pi-saddena yathā vuttasuttādīsu paṭipakkhavasena yathānusandhi, evaṃ imasmimpi sutteti dasseti. Tathā hi niccasārādipaññāpakānaṃ diṭṭhigatānaṃ vasena uṭṭhitā ayaṃ desanā niccasārādisuññatāpakāsanena niṭṭhāpitāti.
「上に六つの神通が説かれています」とは、相応する法に従って関連を示しています。他の場合は、対立する法に従って示しています。「煩悩によって」とは、「貪欲は心の汚れである」などというように、煩悩によって、という意味です。「これにおいても」とは、「これも」という言葉で、先に述べられた経典などにおける対立する法に従って関連を示すように、この経典においても、という意味です。なぜなら、常住など、永遠であることや、自己があることなどを説く見解に対して、この教えは、永遠であることや、自己があることなどの空性を示すことによって、終結したからです。
311-3. Sujanti homadabbiṃ paggaṇhantesūti juhanatthaṃ gaṇhanakesu, irubbijjesūti attho. Paṭhamo vāti tattha sannipatitesu yajanakiriyāyaṃ sabbapadhāno vā. Dutiyo vāti tadanantaro vā. **‘‘Suja’’**nti karaṇe etaṃ upayogavacananti āha **‘‘sujāyā’’**ti. Aggihuttapamukhatāya yaññassa yaññe diyyamānaṃ sujāmukhena dīyatīti āha **‘‘sujāya diyyamāna’’**nti. Porāṇāti aṭṭhakathācariyā. Visesatoti vijjācaraṇavisesato, na brāhmaṇehi icchitavijjācaraṇamattato. Uttamabrāhmaṇassāti anuttaradakkhiṇeyyatāya ukkaṭṭhabrāhmaṇassa. Brāhmaṇasamayanti brāhmaṇasiddhantaṃ. Mā bhindi mā vināsesi.
311-3. 捧げる者たちに捧げる、すなわち供養のために受け取る、という意味である。最初の、とはそこで集まった者たちの中で、供養の行為において最も重要な者。二番目の、とはその後に続く者。**「供養する」**、これは原因である、と**「供養する」**と言っている。火の供養などを中心とする供養において、供養されるものが供養されるものから与えられる、と**「供養されるものに与えられる」**と言っている。古代の、とは注釈学者の言葉である。特別な、とは智慧と実践の特別なこと、バラモンたちが望む智慧と実践のただそれだけではない。最も優れたバラモン、とは最高の布施を受ける資格がある、最も優れたバラモン。バラモンたちの会合、とはバラモンたちの説。壊すな、滅ぼすな。
491-3. Devayāniyasadiso iddhividhañāṇasseva adhippetattā. **‘‘Devayāniyamaggoti vā …pe… sabbametaṃ iddhividhañāṇasseva nāma’’**nti idaṃ pāḷiyaṃ aṭṭhakathāsu ca tattha tattha āgataruḷhivasena vuttaṃ.
491-3. 天界(デーヴァヤーニヤ)に似る(サディサ)とは、神通力(イッディヴィダニャーナ)そのもののことである。「天界(デーヴァヤーニヤ)の道(マーガ)とも…(以下略)…これらすべては神通力(イッディヴィダニャーナ)そのものである。」と、これは経典(パーリヤ)や註釈(アッタカター)に、その都度現れる慣習(ルーリ)として説かれている。
4. Atha kho bhagavā tesaṃ bhikkhūnaṃ imaṃ saṅkhiyadhammaṃ viditvā yena maṇḍalamāḷo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi. Nisajja kho bhagavā bhikkhū āmantesi – ‘‘kāyanuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā sannipatitā, kā ca pana vo antarākathā vippakatā’’ti? Evaṃ vutte te bhikkhū bhagavantaṃ etadavocuṃ – ‘‘idha, bhante, amhākaṃ rattiyā paccūsasamayaṃ paccuṭṭhitānaṃ maṇḍalamāḷe sannisinnānaṃ sannipatitānaṃ ayaṃ saṅkhiyadhammo udapādi – ‘acchariyaṃ, āvuso, abbhutaṃ, āvuso, yāvañcidaṃ tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sattānaṃ nānādhimuttikatā suppaṭividitā. Ayañhi suppiyo paribbājako anekapariyāyena buddhassa avaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa avaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa avaṇṇaṃ bhāsati; suppiyassa pana paribbājakassa antevāsī brahmadatto māṇavo anekapariyāyena buddhassa vaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa vaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa vaṇṇaṃ bhāsati. Itihame ubho ācariyantevāsī aññamaññassa ujuvipaccanīkavādā bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhā honti bhikkhusaṅghañcā’ti. Ayaṃ kho no, bhante, antarākathā vippakatā, atha bhagavā anuppatto’’ti.
4. その時、世尊は、これらの比丘たちのこの話題を知って、宿舎の集会所へ行かれた。そこに着くと、用意された席に座られた。座ってから、世尊は比丘たちに尋ねられた――「比丘たちよ、今、どのような話をして集まっていたのか。そして、どのような話の途中で中断したのか?」これを聞いて、比丘たちは世尊にこう言った――「尊師よ、今朝早く、多くの比丘たちが宿舎の集会所に集まり、座っていました。私たちの間に、このような話題が持ち上がりました――『友よ、驚くべきことだ、不思議なことだ。世尊、阿羅漢、正等覚者は、人々の様々な考え方をよくご存知である。この遊行者の須毘耶(スッピヤ)は、様々な方法で仏を非難し、法を非難し、僧を非難している。しかし、遊行者須毘耶(スッピヤ)の弟子である叉陀陀(ブラフマダッタ)は、様々な方法で仏を賞賛し、法を賞賛し、僧を賞賛している。このように、師弟二人は互いに反対の意見を述べ合いながら、世尊と比丘僧団の後を追っている。』尊師よ、これが私たちの話の途中でした。そこへ世尊がお越しになりました。」
4. Atha kho bhagavā tesaṃ bhikkhūnaṃ imaṃ saṅkhiyadhammaṃ viditvāti ettha viditvāti sabbaññutaññāṇena jānitvā. Bhagavā hi katthaci maṃsacakkhunā disvā jānāti – ‘‘addasā kho bhagavā mahantaṃ dārukkhandhaṃ gaṅgāya nadiyā sotena vuyhamāna’’ntiādīsu (saṃ. ni. 4.241) viya. Katthaci dibbacakkhunā disvā jānāti – ‘‘addasā kho bhagavā dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena tā devatāyo sahassasseva pāṭaligāme vatthūni parigaṇhantiyo’’tiādīsu (dī. ni. 2.152) viya. Katthaci pakatisotena sutvā jānāti – ‘‘assosi kho bhagavā āyasmato ānandassa subhaddena paribbājakena saddhiṃ imaṃ kathāsallāpa’’ntiādīsu (dī. ni. 2.213) viya. Katthaci dibbasotena sutvā jānāti – ‘‘assosi kho bhagavā dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya sandhānassa gahapatissa nigrodhena paribbājakena saddhiṃ imaṃ kathāsallāpa’’ntiādīsu (dī. ni. 3.54) viya. Idha pana sabbaññutaññāṇena sutvā aññāsi. Kiṃ karonto aññāsi? Pacchimayāmakiccaṃ, kiccañca nāmetaṃ sātthakaṃ, niratthakanti duvidhaṃ hoti. Tattha niratthakakiccaṃ bhagavatā bodhipallaṅkeyeva arahattamaggena samugghātaṃ kataṃ. Sātthakaṃyeva pana bhagavato kiccaṃ hoti. Taṃ pañcavidhaṃ – purebhattakiccaṃ, pacchābhattakiccaṃ, purimayāmakiccaṃ, majjhimayāmakiccaṃ, pacchimayāmakiccanti.
4.「それゆえ、世尊はこれらの比丘たちに、この要約された教えを知っておられた」とある。「知っておられた」とは、一切智によって知っておられたということである。世尊は、ある時は肉眼で見られて知っておられた。例えば、「世尊は、ガンジス川の流れによって運ばれる大きな木の幹をご覧になった」(サンユッタ・ニカーヤ、4.241)など。ある時は天眼で見られて知っておられた。例えば、「世尊は、人間の力を超えた清らかな天眼で、パータリガマーの町で何千もの家を数えている神々をご覧になった」(ディーガ・ニカーヤ、2.152)など。ある時は普通の耳で聞いて知っておられた。例えば、「世尊は、アーナンダ尊者が遊行者スップリヤと共にこの会話をしているのを聞かれた」(ディーガ・ニカーヤ、2.213)など。ある時は天耳で聞いて知っておられた。例えば、「世尊は、人間の力を超えた清らかな天耳で、ガハパティ(家長)のニグローダと遊行者スップリヤの会話を聞かれた」(ディーガ・ニカーヤ、3.54)など。ここでは、一切智によって聞いて知っておられた。何をして知っておられたか?最後の夜の務め、務めには有益なものと無益なものがある。無益な務めは、世尊が悟りの座で、悟りの道によって根絶された。有益な務めは、世尊の務めである。それは五つに分けられる。食事前の務め、食事後の務め、最初の夜の務め、真ん中の夜の務め、最後の夜の務めである。
Tatridaṃ purebhattakiccaṃ –
そのうち、これは食事前の務めである。
Bhagavā hi pātova uṭṭhāya upaṭṭhākānuggahatthaṃ sarīraphāsukatthañca mukhadhovanādisarīraparikammaṃ katvā yāva bhikkhācāravelā tāva vivittāsane vītināmetvā, bhikkhācāravelāyaṃ nivāsetvā kāyabandhanaṃ bandhitvā cīvaraṃ pārupitvā pattamādāya kadāci ekako, kadāci bhikkhusaṅghaparivuto, gāmaṃ vā nigamaṃ vā piṇḍāya pavisati; kadāci pakatiyā, kadāci anekehi pāṭihāriyehi vattamānehi. Seyyathidaṃ, piṇḍāya pavisato lokanāthassa purato purato gantvā mudugatavātā pathaviṃ sodhenti, valāhakā udakaphusitāni muñcantā magge reṇuṃ vūpasametvā upari vitānaṃ hutvā tiṭṭhanti, apare vātā pupphāni upasaṃharitvā magge okiranti, unnatā bhūmippadesā onamanti, onatā unnamanti, pādanikkhepasamaye samāva bhūmi hoti, sukhasamphassāni padumapupphāni vā pāde sampaṭicchanti. Indakhīlassa anto ṭhapitamatte dakkhiṇapāde sarīrato chabbaṇṇarasmiyo nikkhamitvā suvaṇṇarasapiñjarāni viya citrapaṭaparikkhittāni viya ca pāsādakūṭāgārādīni alaṅkarontiyo ito cito ca dhāvanti, hatthiassavihaṅgādayo sakasakaṭṭhānesu ṭhitāyeva madhurenākārena saddaṃ karonti, tathā bherivīṇādīni tūriyāni manussānañca kāyūpagāni ābharaṇāni. Tena saññāṇena manussā jānanti – ‘‘ajja bhagavā idha piṇḍāya paviṭṭho’’ti. Te sunivatthā supārutā gandhapupphādīni ādāya gharā nikkhamitvā antaravīthiṃ paṭipajjitvā bhagavantaṃ gandhapupphādīhi sakkaccaṃ pūjetvā vanditvā – ‘‘amhākaṃ, bhante, dasa bhikkhū, amhākaṃ vīsati, paññāsaṃ…pe… sataṃ dethā’’ti yācitvā bhagavatopi pattaṃ gahetvā āsanaṃ paññapetvā sakkaccaṃ piṇḍapātena paṭimānenti. Bhagavā katabhattakicco tesaṃ sattānaṃ cittasantānāni oloketvā tathā dhammaṃ deseti, yathā keci saraṇagamanesu patiṭṭhahanti, keci pañcasu sīlesu, keci sotāpattisakadāgāmianāgāmiphalānaṃ aññatarasmiṃ; keci pabbajitvā aggaphale arahatteti. Evaṃ mahājanaṃ anuggahetvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ gacchati. Tattha gantvā maṇḍalamāḷe paññattavarabuddhāsane nisīdati, bhikkhūnaṃ bhattakiccapariyosānaṃ āgamayamāno. Tato bhikkhūnaṃ bhattakiccapariyosāne upaṭṭhāko bhagavato nivedeti. Atha bhagavā gandhakuṭiṃ pavisati. Idaṃ tāva purebhattakiccaṃ.
世尊は、夜明けに起き上がり、奉仕者たちの助けとご自身の体の健康のために、顔を洗うなどの身の回りのことを済ませ、托鉢の時間まで、人里離れた場所で過ごし、托鉢の時間になったら、衣をまとい、帯を締め、袈裟をまとい、鉢を持って、時には一人で、時には僧伽に囲まれて、村や町に托鉢に出られた。時には自然に、時には多くの奇跡が行われている中で。例えば、托鉢に出られる世尊の前を、柔らかな風が大地を清め、雨雲が水を降らせて道の埃を鎮め、上空に天蓋となって立ち、他の風が花を運んで道に散らし、高い場所は低くなり、低い場所は高くなり、足を踏み出すたびに大地は平らになり、蓮の花が足に優しく触れる。インドラの柱の内に置かれた右足から、六色の光線が放たれ、金色の網で飾られたかのように、絵画で飾られた宮殿や建物を飾り、ここやそこへと流れ、象や馬や鳥などがそれぞれの場所に立ち、甘い声で鳴き、同様に太鼓や弦楽器が鳴り、人々の体に身につけた装飾品も鳴った。それによって人々は、「今日、世尊はここへ托鉢に来られた」と知った。彼らは立派な衣装をまとい、布をまとい、香や花を持って家から出て、町の通りを通り、世尊に香や花で丁重に供養し、礼拝して、「先生、私たちには十人の比丘、私たちには二十人、五十人…(中略)…百人に(食事を)与えてください」と頼み、世尊の鉢を受け取り、席を用意して、丁重に食事を供した。世尊は食事を済ませ、それらの人々の心の流れをご覧になり、それに従って教えを説かれた。その結果、ある者は帰依に留まり、ある者は五戒を守り、ある者は初果、二果、三果、四果のいずれかに達した。ある者は出家し、最高の果てである阿羅漢果に達した。このように大衆を助け、席を立って僧院へ行かれた。そこで、マンダラマーラに用意された立派な仏陀の座に座り、比丘たちの食事の終わるのを待っておられた。それから、比丘たちの食事の終わった後、奉仕者が世尊に報告した。すると世尊は香部屋に入られた。これが食事前の務めである。
Atha bhagavā evaṃ katapurebhattakicco gandhakuṭiyā upaṭṭhāne nisīditvā pāde pakkhāletvā pādapīṭhe ṭhatvā bhikkhusaṅghaṃ ovadati – ‘‘bhikkhave, appamādena sampādetha, dullabho buddhuppādo lokasmiṃ, dullabho manussattapaṭilābho, dullabhā sampatti, dullabhā pabbajjā, dullabhaṃ saddhammassavana’’nti. Tattha keci bhagavantaṃ kammaṭṭhānaṃ pucchanti. Bhagavāpi tesaṃ cariyānurūpaṃ kammaṭṭhānaṃ deti. Tato sabbepi bhagavantaṃ vanditvā attano attano rattiṭṭhānadivāṭṭhānāni gacchanti. Keci araññaṃ, keci rukkhamūlaṃ, keci pabbatādīnaṃ aññataraṃ, keci cātumahārājikabhavanaṃ…pe… keci vasavattibhavananti. Tato bhagavā gandhakuṭiṃ pavisitvā sace ākaṅkhati, dakkhiṇena passena sato sampajāno muhuttaṃ sīhaseyyaṃ kappeti. Atha samassāsitakāyo vuṭṭhahitvā dutiyabhāge lokaṃ voloketi. Tatiyabhāge yaṃ gāmaṃ vā nigamaṃ vā upanissāya viharati tattha mahājano purebhattaṃ dānaṃ datvā pacchābhattaṃ sunivattho supāruto gandhapupphādīni ādāya vihāre sannipatati. Tato bhagavā sampattaparisāya anurūpena pāṭihāriyena gantvā dhammasabhāyaṃ paññattavarabuddhāsane nisajja dhammaṃ deseti kālayuttaṃ samayayuttaṃ, atha kālaṃ viditvā parisaṃ uyyojeti, manussā bhagavantaṃ vanditvā pakkamanti. Idaṃ pacchābhattakiccaṃ.
その後、世尊は昼食の務めを終え、香部屋の御座に座って足を洗い、足台に立って、比丘僧を教え諭された。「比丘たちよ、怠らずに精進せよ。世に仏陀の出現は難しく、人間としての生を得ることも難しく、幸福を得ることも難しく、出家することも難しく、善い法を聞くことも難しいのである」と。そこで、ある者たちは世尊に修行法を尋ねた。世尊も、彼らの行いに応じた修行法をお授けになった。その後、皆、世尊を礼拝し、各自の宿る場所、昼の場所へと向かった。ある者は森へ、ある者は木の根元へ、ある者は山などへ、ある者は四天王天などへ…(省略)…ある者は他化自在天へ向かった。その後、世尊は香部屋に入り、もし望むなら、右脇を下にして、意識を保ち、しばらく獅子座で眠られた。そして、体が回復したら起き上がり、第二の刻に世間を見渡された。第三の刻には、村や町に住む人々は、昼食前に布施を終え、昼食後に身を清め、身支度を整え、香や花などを持って僧院に集まった。そこで世尊は、集まった人々にふさわしい奇跡を起こして、法堂に設けられた立派な仏陀の座に座り、時宜にかなった、時にかなった法を説かれた。そして、時が来たと知って、人々を解散させ、人々は世尊を礼拝して去っていった。これが昼食後の務めである。
So evaṃ niṭṭhitapacchābhattakicco sace gattāni osiñcitukāmo hoti, buddhāsanā vuṭṭhāya nhānakoṭṭhakaṃ pavisitvā upaṭṭhākena paṭiyāditaudakena gattāni utuṃ gaṇhāpeti. Upaṭṭhākopi buddhāsanaṃ ānetvā gandhakuṭipariveṇe paññapeti. Bhagavā surattadupaṭṭaṃ nivāsetvā kāyabandhanaṃ bandhitvā uttarāsaṅgaṃ ekaṃsaṃ karitvā tattha gantvā nisīdati ekakova muhuttaṃ paṭisallīno, atha bhikkhū tato tato āgamma bhagavato upaṭṭhānaṃ āgacchanti. Tattha ekacce pañhaṃ pucchanti, ekacce kammaṭṭhānaṃ, ekacce dhammassavanaṃ yācanti. Bhagavā tesaṃ adhippāyaṃ sampādento purimayāmaṃ vītināmeti. Idaṃ purimayāmakiccaṃ.
そのように昼食後の務めを終え、もし身体を清潔にしたいと思われたなら、仏陀の座から立ち上がり、沐浴場に入り、世話係が用意した湯で身体を冷やされた。世話係は仏陀の座を運び、香部屋の回廊に設けた。世尊は、きちんと整えられた二重の衣をまとい、帯を締め、上衣を片方の肩にかけ、そこへ行って一人でしばらく静かに座られた。その後、比丘たちはあちこちから集まり、世尊のお世話をするためにやって来た。そこで、ある者は質問をし、ある者は修行法を、ある者は法を聞くことを求めた。世尊は彼らの願いを叶えながら、最初の夜の刻を過ごされた。これが最初の夜の刻の務めである。
Purimayāmakiccapariyosāne pana bhikkhūsu bhagavantaṃ vanditvā pakkantesu sakaladasasahassilokadhātudevatāyo okāsaṃ labhamānā bhagavantaṃ upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchanti, yathābhisaṅkhataṃ antamaso caturakkharampi. Bhagavā tāsaṃ devatānaṃ pañhaṃ vissajjento majjhimayāmaṃ vītināmeti. Idaṃ majjhimayāmakiccaṃ.
最初の夜の刻の務めが終わった後、比丘たちが世尊を礼拝して去っていくと、千の世界のすべての神々が機会を得て、世尊のもとを訪れ、質問をした。それは、たとえ四文字であっても、心に深く刻まれたことについてであった。世尊は、それらの神々の質問に答えるために、真夜中の刻を過ごされた。これが真夜中の刻の務めである。
Pacchimayāmaṃ pana tayo koṭṭhāse katvā purebhattato paṭṭhāya nisajjāya pīḷitassa sarīrassa kilāsubhāvamocanatthaṃ ekaṃ koṭṭhāsaṃ caṅkamena vītināmeti. Dutiyakoṭṭhāse gandhakuṭiṃ pavisitvā dakkhiṇena passena sato sampajāno sīhaseyyaṃ kappeti. Tatiyakoṭṭhāse paccuṭṭhāya nisīditvā purimabuddhānaṃ santike dānasīlādivasena katādhikārapuggaladassanatthaṃ buddhacakkhunā lokaṃ voloketi. Idaṃ pacchimayāmakiccaṃ.
そして、最後の夜の刻は、三つの部分に分けられた。昼食前から座ることに飽いて疲れた身体を休めるために、一つは歩行で過ごされた。二つ目の部分では、香部屋に入り、右脇を下にして、意識を保ち、しばらく獅子座で眠られた。三つ目の部分では、起き上がって座り、過去の仏陀の時代に布施の行などによって功徳を積んだ人々を見るために、仏陀の眼で世間を見渡された。これが最後の夜の刻の務めである。
Tasmiṃ pana divase bhagavā purebhattakiccaṃ rājagahe pariyosāpetvā pacchābhatte maggaṃ āgato, purimayāme bhikkhūnaṃ kammaṭṭhānaṃ kathetvā, majjhimayāme devatānaṃ pañhaṃ vissajjetvā, pacchimayāme caṅkamaṃ āruyha caṅkamamāno pañcannaṃ bhikkhusatānaṃ imaṃ sabbaññutaññāṇaṃ ārabbha pavattaṃ kathaṃ sabbaññutaññāṇeneva sutvā aññāsīti. Tena vuttaṃ – ‘‘pacchimayāmakiccaṃ karonto aññāsī’’ti.
その日、世尊は昼食前の務めをラージャグリハで終え、昼食後に道を進まれ、最初の夜の刻には比丘たちに修行法を説き、真夜中の刻には神々の質問に答え、最後の夜の刻には歩行に入り、歩きながら、五百人の比丘たちのために、この一切知の智慧について語られたことを、一切知の智慧によって聞き、知られたのである。それゆえ、「最後の夜の刻の務めをしながら、知られたのである」と言われたのである。
Ñatvā ca panassa etadahosi – ‘‘ime bhikkhū mayhaṃ sabbaññutaññāṇaṃ ārabbha guṇaṃ kathenti, etesañca sabbaññutaññāṇakiccaṃ na pākaṭaṃ, mayhameva pākaṭaṃ. Mayi pana gate ete attano kathaṃ nirantaraṃ ārocessanti, tato nesaṃ ahaṃ taṃ aṭṭhuppattiṃ katvā tividhaṃ sīlaṃ vibhajanto, dvāsaṭṭhiyā ṭhānesu appaṭivattiyaṃ sīhanādaṃ nadanto, paccayākāraṃ samodhānetvā buddhaguṇe pākaṭe katvā, sineruṃ ukkhipento viya suvaṇṇakūṭena nabhaṃ paharanto viya ca dasasahassilokadhātukampanaṃ brahmajālasuttantaṃ arahattanikūṭena niṭṭhāpento desessāmi, sā me desanā parinibbutassāpi pañcavassasahassāni sattānaṃ amatamahānibbānaṃ sampāpikā bhavissatī’’ti. Evaṃ cintetvā yena maṇḍalamāḷo tenupasaṅkamīti . Yenāti yena disābhāgena, so upasaṅkamitabbo. Bhummatthe vā etaṃ karaṇavacanaṃ, yasmiṃ padese so maṇḍalamāḷo, tattha gatoti ayamettha attho.
そして、そのように知って、次のように思われた。「これらの比丘たちは、私の一切知の智慧について賛美しているが、彼らにとって一切知の智慧の務めは明らかではない。私だけが明らかである。私が(この世を去った後)彼らは、自分たちの話を絶え間なく語り続けるだろう。その時、私はその縁起を語り、三種の戒を説き分け、六十二の点で揺るぎない獅子の咆哮を放ち、縁起の理を整え、仏陀の功徳を明らかにし、須弥山を持ち上げるように、金剛の頂で天空を打つように、千の世界を揺るがす梵網経を、阿羅漢の頂で締めくくりながら説くだろう。私のその説法は、私が涅槃に入った後も、五千年もの間、人々に不老不死の偉大な涅槃をもたらすであろう」と思われた。そう思い定めて、マンドゥラマラーという場所へ向かわれたのである。マンドゥラマラーへ向かわれた、とは、どの方向へ向かわれたか、その場所へ行かれた、という意味である。そこへ行く、という言葉は、場所を示す言葉である。つまり、どの場所へ行かれたか、という意味である。
Paññatte āsane nisīdīti buddhakāle kira yattha yattha ekopi bhikkhu viharati sabbattha buddhāsanaṃ paññattameva hoti. Kasmā? Bhagavā kira attano santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā phāsukaṭṭhāne viharante manasi karoti – ‘‘asuko mayhaṃ santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā gato, sakkhissati nu kho visesaṃ nibbattetuṃ no vā’’ti. Atha naṃ passati kammaṭṭhānaṃ vissajjetvā akusalavitakkaṃ vitakkayamānaṃ, tato ‘‘kathañhi nāma mādisassa satthu santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā viharantaṃ imaṃ kulaputtaṃ akusalavitakkā abhibhavitvā anamatagge vaṭṭadukkhe saṃsāressantī’’ti tassa anuggahatthaṃ tattheva attānaṃ dassetvā taṃ kulaputtaṃ ovaditvā ākāsaṃ uppatitvā puna attano vasanaṭṭhānameva gacchati. Athevaṃ ovadiyamānā te bhikkhū cintayiṃsu – ‘‘satthā amhākaṃ manaṃ jānitvā āgantvā amhākaṃ samīpe ṭhitaṃyeva attānaṃ dasseti’’. Tasmiṃ khaṇe – ‘‘bhante, idha nisīdatha, idha nisīdathā’’ti āsanapariyesanaṃ nāma bhāroti. Te āsanaṃ paññapetvāva viharanti. Yassa pīṭhaṃ atthi, so taṃ paññapeti. Yassa natthi, so mañcaṃ vā phalakaṃ vā kaṭṭhaṃ vā pāsāṇaṃ vā vālukapuñjaṃ vā paññapeti. Taṃ alabhamānā purāṇapaṇṇānipi saṅkaḍḍhitvā tattha paṃsukūlaṃ pattharitvā ṭhapenti. Idha pana rañño nisīdanāsanameva atthi, taṃ papphoṭetvā paññapetvā parivāretvā te bhikkhū bhagavato adhimuttikañāṇamārabbha guṇaṃ thomayamānā nisīdiṃsu. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘paññatte āsane nisīdī’’ti.
定められた座に座られた。仏陀の時代には、たとえ一人でも比丘が修行している場所には、必ず仏陀の座が定められていた。なぜか。世尊は、自分のもとで修行法を学んだ者が、快適な場所で修行していると、心に思われた。「あの者は私のものから修行法を学んで行ったが、彼は進歩することができるだろうか、それともできないだろうか」と。そして、その者が修行法を捨てて、不善の思いを考えているのを見られた。そこで、「私の師のような方のそばで修行法を学んで修行しているこの善い子供が、不善の思いに打ち負かされて、無始以来の輪廻の苦しみに迷うことがあろうか」と思われ、その者を助けるために、その場に現れて、その善い子供を教え諭し、空に飛び上がって、再び自分の場所へ戻られた。このように教え諭されたそれらの比丘たちは、「師は私たちの心を知って現れ、私たちのそばに立っておられる」と思った。その時、「師よ、ここに座ってください、ここに座ってください」と、座を探す手間は大変である、と。彼らは座を設けて修行していた。もし椅子があれば、それを設ける。もしなければ、寝椅子や板や木や石や砂の山を設ける。それらを得られない場合は、古い葉さえも集めて、そこに糞掃衣を敷いて置いた。この場所には、王の座る椅子だけがあった。それを叩いて整え、囲んで、それらの比丘たちは、世尊の願望を知る智慧について賛美しながら座った。それに言及して、「定められた座に座られた」と言われたのである。
Evaṃ nisinno pana jānantoyeva kathāsamuṭṭhāpanatthaṃ bhikkhū pucchi. Te cassa sabbaṃ kathayiṃsu. Tena vuttaṃ – ‘‘nisajja kho bhagavā’’tiādi. Tattha kāya nutthāti katamāya nu kathāya sannisinnā bhavathāti attho. Kāya netthātipi pāḷi, tassā katamāya nu etthāti attho kāya notthātipi pāḷi. Tassāpi purimoyeva attho.
そのように座られた世尊は、知っておられながらも、話を始めるきっかけとして比丘たちに尋ねられた。彼らはすべてをお話しした。それゆえ、「座って、世尊は…」という言葉がある。そこで、「どのような話のために座っていたのですか」という意味である。「どのような話のために」というパーリもある。その意味も、前のと同じである。
Antarākathāti , kammaṭṭhānamanasikārauddesaparipucchādīnaṃ antarā aññā ekā kathā. Vippakatāti, mama āgamanapaccayā apariniṭṭhitā sikhaṃ appattā. Tena kiṃ dasseti? ‘‘Nāhaṃ tumhākaṃ kathābhaṅgatthaṃ āgato, ahaṃ pana sabbaññutāya tumhākaṃ kathaṃ niṭṭhāpetvā matthakappattaṃ katvā dassāmīti āgato’’ti nisajjeva sabbaññupavāraṇaṃ pavāreti. Ayaṃ kho no, bhante, antarākathā vippakatā , atha bhagavā anuppattoti etthāpi ayamadhippāyo. Ayaṃ bhante amhākaṃ bhagavato sabbaññutaññāṇaṃ ārabbha guṇakathā vippakatā, na rājakathādikā tiracchānakathā, atha bhagavā anuppatto; taṃ no idāni niṭṭhāpetvā desethāti.
「話の途中で」とは、修行法を学んだり、質問したりする途中で、別の話があったということである。「終わっていない」とは、私の到来によって、修行が完成せず、悟りを得られなかったということである。それは何を示しているのか。「私はあなたがたの話を中断するために来たのではなく、あなたがたの話を完成させ、頂点に達するようにするために来たのです」と言って、座るなり、一切知を宣言された。その時、比丘たちは「師よ、私たちの話は途中で終わってしまいましたが、師は現れられました」と言った。この意味も、「師よ、私たちの、世尊の、一切知の智慧に関する賛美の話は途中で終わってしまいましたが、王の話などのような世俗の話ではなく、師は現れられました。どうか、それを今、完成させて説いてください」という意味である。
Ettāvatā ca yaṃ āyasmatā ānandena kamalakuvalayujjalavimalasādhurasasalilāya pokkharaṇiyā sukhāvataraṇatthaṃ nimmalasilātalaracanavilāsasobhitaratanasopānaṃ, vippakiṇṇamuttātalasadisavālukākiṇṇapaṇḍarabhūmibhāgaṃ titthaṃ viya suvibhattabhittivicitravedikāparikkhittassa nakkhattapathaṃ phusitukāmatāya viya, vijambhitasamussayassa pāsādavarassa sukhārohaṇatthaṃ dantamayasaṇhamuduphalakakañcanalatāvinaddhamaṇigaṇappabhāsamudayujjalasobhaṃ sopānaṃ viya, suvaṇṇavalayanūpurādisaṅghaṭṭanasaddasammissitakathitahasitamadhurassaragehajanavicaritassa uḷārissarivibhavasobhitassa mahāgharassa sukhappavesanatthaṃ suvaṇṇarajatamaṇimuttapavāḷādijutivissaravijjotitasuppatiṭṭhitavisāladvārabāhaṃ mahādvāraṃ viya ca atthabyañjanasampannassa buddhaguṇānubhāvasaṃsūcakassa imassa suttassa sukhāvagahaṇatthaṃ kāladesadesakavatthuparisāpadesapaṭimaṇḍitaṃ nidānaṃ bhāsitaṃ, tassatthavaṇṇanā samattāti.
ここまで、尊者アーナンダが、蓮や睡蓮のように清らかで、澄み切った、浄らかな水を持つ池の、快適な水辺への降り立ちやすい、美しい宝石の階段が設けられた、散らばった真珠のような砂で覆われた白い地面、海岸のように美しく整えられた壁に囲まれた壇、星空に触れたいかのように、大きく広がる壮大な宮殿への快適な上り階段、象牙の滑らかな柔らかい板、金の蔓で繋がれた宝石の輝きが溢れる、快適な上り階段、金や銀の腕輪や足飾りなどのぶつかる音に混じった、笑い声や楽しそうな話し声が響く、豪華な家への快適な入り口、金、銀、宝玉、真珠、珊瑚などの輝きが溢れ、よく確立された広大な門、そして、意味と表現に満ちた、仏陀の功徳の力に言及した、この経典を理解するための、時、場所、語り手、聴衆にふさわしい、導入が説かれた。その解説が完了した。
4. Arahattamaggena samugghātaṃ kataṃ, yato ‘‘natthi abyāvaṭamano’’ti buddhadhammesu vuccati. Vītināmetvā phalasamāpattīhi. Nivāsetvā vihāranivāsanaparivattanavasena. **‘‘Kadāci ekako’’**tiādi tesaṃ tesaṃ vineyyānaṃ vinayanānukūlaṃ bhagavato upasaṅkamadassanaṃ. Pādanikkhepasamaye bhūmiyā samabhāvāpatti suppatiṭṭhitapādatāya nissandaphalaṃ, na iddhinimmānaṃ. **‘‘Ṭhapitamatte dakkhiṇapāde’’**ti buddhānaṃ sabbadakkhiṇatāya vuttaṃ. Arahatte patiṭṭhahantīti sambandho.
4.阿羅漢の道によって根絶された、なぜなら「働いていない心はない」と仏法において言われる。果位の禅定によって通過させた。住居に住むこと、住居の住み替えの様相によって。**「時々一人で」**などは、それぞれの教化されるべき衆生の教化に適した、仏の接近の様相である。足を踏み出す時、地面が平らになることは、しっかりとした足による結果であり、神通力による創造ではない。**「右足が置かれた」**は、仏陀のすべての施しの対象であるために述べられている。阿羅漢に安住するという結びつきである。
Dullabhā sampattīti satipi manussattapaṭilābhe patirūpadesavāsaindriyāvekallasaddhāpaṭilābhādayo guṇā dullabhāti attho. Cātumahārājikabhavananti cātumahārājikadevaloke suññavimānāni gacchantīti attho. Esa nayo tāvatiṃsabhavanādīsupi. Kālayuttanti imissā velāya imassa evaṃ vattabbanti taṃtaṃkālānurūpaṃ. Samayayuttanti tasseva vevacanaṃ, aṭṭhuppattianurūpaṃ vā. Atha vā samayayuttanti hetūdāharaṇasahitaṃ. Kālena sāpadesañhi bhagavā dhammaṃ deseti. Utuṃ gaṇhapeti, na pana malaṃ pakkhāletīti adhippāyo. Na hi bhagavato kāye rajojallaṃ upalimpatīti.
得がたい完成とは、たとえ人間の生を得たとしても、適切な場所への住居、感覚器官の欠陥がないこと、信念を得ることなどの徳は得がたい、という意味である。四天王の住処とは、四天王の住処の天界において、空の宮殿を訪れる、という意味である。これは三十三天などの住処においても同様である。時宜に適したとは、この時、このように語るべきである、その時々に適した、という意味である。時宜に適したとは、それの別名であり、出来事の由来に適した、という意味でもある。あるいは、時宜に適したとは、原因と例証を伴う、という意味である。時宜に適して、仏は法を説かれる。季節を捉えられるのであって、汚れを洗い流されるのではない、というのが趣旨である。なぜなら、仏の身体には塵や汚れが付着しないからである。
Kilāsubhāvo kilamatho. Sīhaseyyaṃ kappeti sarīrassa kilāsubhāvamocanatthanti yojetabbaṃ. **‘‘Buddhacakkhunā lokaṃ voloketī’’**ti idaṃ pacchimayāme bhagavato bahulaāciṇṇavasena vuttaṃ. Appekadā avasiṭṭhabalañāṇehi sabbaññutañāṇena ca bhagavā tamatthaṃ sādhetīti. ‘‘Ime diṭṭhiṭṭhānā’’tiādidesanā sīhanādo. Tesaṃ ‘‘vedanāpaccayā taṇhā’’ tiādinā **paccayākāraṃ samodhānetvā. ‘‘Sineruṃ ukkhipanto viya nabhaṃ paharanto viya cā’’**ti idaṃ brahmajāladesanāya anaññasādhāraṇattā sudukkaratādassanatthaṃ vuttaṃ. Etanti ‘‘yena, tenā’’ti etaṃ padadvayaṃ. Yenāti vā hetumhi karaṇavacanaṃ, yena kāraṇena so maṇḍalamāḷo upasaṅkamitabbo, tena kāraṇena upasaṅkamīti attho, kāraṇaṃ pana ‘‘ime bhikkhū’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃeva. Kaṭṭhanti nisīdanayogyaṃ dārukkhandhaṃ.
苦痛の状態とは、疲労である。獅子の臥位をとることは、身体の苦痛から解放されるためである、と関連付けて理解すべきである。**「仏の眼で世界を観る」**は、最後の時間において、仏が頻繁に行っていたこととして述べられている。時として、残された力の智と、あらゆるものを知る智によって、仏はその真実を成し遂げられる。「これらは、見解の場である」などという教えは、獅子の咆哮である。それらの「苦痛によって渇愛が生じる」などの**因果の様相を関連付けて。「須弥山を持ち上げるように、空を打つように」**などは、梵網経の教えにおいて、他に類を見ないこと、非常に困難なことであると示すために述べられている。これとは、「~によって、~によって」という二つの言葉である。「~によって」は、原因における手段の言葉であり、どのような原因でその円環(マンダラ)に近づくべきか、その原因によって近づいた、という意味である。原因は「これらの比丘たち」などと註釈書に述べられている通りである。木とは、座るのに適した木の幹である。
Purimoti ‘‘katamāya nu bhavathā’’ti evaṃ vutto attho. Kā ca pana voti ettha ca-saddo byatireke. Tena yathāpucchitāya kathāya vakkhamānaṃ vippakatabhāvaṃ joteti. Pana-saddo vacanālaṅkāro. Yāya hi kathāya te bhikkhū sannisinnā, sā eva antarākathābhūtā vippakatā visesena puna pucchīyatīti. Aññāti antarāsaddassa atthamāha. Aññatthe hi ayaṃ antarā-saddo ‘‘bhūmantaraṃ samayantara’’ntiādīsu viya. Antarāti vā vemajjheti attho. Nanu ca tehi bhikkhūhi sā kathā yathādhippāyaṃ ‘‘iti ha me’’tiādinā niṭṭhapitā yevāti? Na niṭṭhāpitā bhagavato upasaṅkamanena upacchinnattā. Yadi hi bhagavā tasmiṃ khaṇe na upasaṅkameyya bhiyyopi tappaṭibaddhāyeva kathā pavatteyyuṃ, bhagavato upasaṅkamanena pana na pavattesuṃ. Tenevāha **ayaṃ kho…pe… anuppatto’’**ti. Kasmā panettha dhammavinayasaṅgahe kariyamāne nidānavacanaṃ, nanu bhagavato vacanameva saṅgahetabbanti? Vuccatedesanāya ṭhitiasammosasaddheyyabhāvasampādanatthaṃ. Kāladesadesakavatthudhammapaṭiggāhakapaṭibaddhā hi desanā ciraṭṭhitikā hoti, asammosadhammā saddheyyā ca. Desakālakattusotunimittehi upanibandho viya vohāravinicchayo, teneva cāyasmatā mahākassapena ‘‘brahmajālaṃ āvuso ānanda kattha bhāsita’’ntiādinā desādipucchāsu katāsu tāsaṃ vissajjanaṃ karontena dhammabhaṇḍāgārikena nidānaṃ bhāsitanti tayidamāha **‘‘kāla…pe… nidānaṃ bhāsita’’**nti.
以前とは、「どのような存在ですか?」と問われた意味である。そして「あなた」という言葉の「カ」は、否定を意味する。それゆえ、尋ねられた法とは、これから語られるはずだったものが中断されたことを示す。しかし、「パナ」という言葉は、文飾である。なぜなら、その法によって、それらの比丘たちは座っていたのに、それは途中の法となり、中断された、特に再び尋ねられるのである。他のとは、中断された、という意味である。他の場所では、この「アンタラー」という言葉は、「他の場所、他の時」などにおいてと同様である。あるいは、中断されたとは、中間という意味である。しかし、それらの比丘たちは、その法を意図通りに「このように、私は…」などと完了したのではないか? 完了していない、なぜなら仏の接近によって中断されたからである。もし仏がその瞬間に接近しなかったならば、さらにその法に続いて法が語られただろう。しかし、仏の接近によって、語られなかった。それゆえ、「これが…(中略)…到達した」と言われる。なぜ、仏法と律の編集を行う際に、根拠の言葉が必要なのか? それは、教えの永続性、誤りのなさ、信頼性を確保するためである。教えは、話者、時、場所、対象、法、受け取る者に関連付けられると、長く続く。誤りのない法であり、信頼できる。話者、時、季節、聴衆の徴候によって、議論の決定がなされるように、それによって、尊者マハーカッサパが「阿難よ、梵網経はどこで説かれたか?」などと場所などを尋ねられた時、それらに答える法蔵長老は、「時…(中略)…根拠を説いた」と述べられた。
Apica satthusiddhiyā nidānavacanaṃ. Tathāgatassa hi bhagavato pubbaracanānumānāgamatakkābhāvato sammāsambuddhattasiddhi. Sammāsambuddhabhāvena hissa pubbaracanādīnaṃ abhāvo sabbattha appaṭihatañāṇacāratāya, ekappamāṇattā ca ñeyyadhammesu. Tathā ācariyamuṭṭhidhammamacchariyasatthusāvakānurodhābhāvato khīṇāsavattasiddhi. Khīṇā savatāya hissa ācariyamuṭṭhiādīnaṃ abhāvo, visuddhā ca parānuggahappavatti. Iti desakadosabhūtānaṃ diṭṭhicārittasampattidūsakānaṃ avijjātaṇhānaṃ abhāvasūcakehi, ñāṇappahānasampadābhi byañjanakehi ca sambuddhavisuddhabhāvehi purimavesārajjadvayasiddhi, tato eva ca antarāyikaniyyānikadhammesu sammohābhāvasiddhito pacchimavesārajjadvayasiddhīti bhagavato catuvesārajjasamannāgamo , attahitaparahitappaṭipatti ca pakāsitā hoti nidānavacanena sampattaparisāya ajjhāsayānurūpaṃ ṭhānuppattikappaṭibhānena dhammadesanādīpanato, ‘‘jānatā passatā’’tiādi vacanato ca. Tena vuttaṃ ‘‘satthusiddhiyā nidānavacana’’nti.
さらに、師の完成のために根拠を語る。なぜなら、如来の仏陀は、以前の教えからの推測や論理がないため、正等覚者である。正等覚者であることによって、彼の以前の教えなどがなくなり、あらゆる場所で妨げられない智の運行があり、知られるべき法においては一つの基準となる。同様に、師の口伝の法を隠すこと、師や弟子に配慮することのないこと、煩悩が滅尽したことによる完成。煩悩が滅尽したことによって、師の口伝などがないこと、そして他者を助けるための清らかな働き。このように、師の欠点である見解や行いの完成を害する、無知と渇愛がないことを示すもの、そして智と解脱の完成を現すものによって、悟った者の清らかな状態における、最初の二つの恐れない心の完成、それによって、中間と解脱の法において誤りがないことの完成による、後の二つの恐れない心の完成。このように、仏陀の四つの恐れない心の完成、そして自己と他者の利益のための行動が示されている。根拠を語ることによって、完成した教団に、その人の傾向に合わせた、永続的な現れによって法を説き明かすこと、「知る者、観る者」などとそのままに。それゆえ、「師の完成のために根拠を語る」と言われる。
Tathā satthusiddhiyā nidānavacanaṃ. Ñāṇakaruṇāpariggahitasabbakiriyassa hi bhagavato natthi niratthikā pavatti, attahitatthā vā, tasmā paresaṃyeva atthāya pavattasabbakiriyassa sammāsambuddhassa sakalampi kāyavacīmanokammaṃ satthubhūtaṃ, na kabyaracanādisāsanabhūtaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘satthusiddhiyā nidānavacana’’nti. Apica satthuno pamāṇabhūtatāvibhāvanena sāsanassa pamāṇabhāvasiddhiyā nidānavacanaṃ. ‘‘Bhagavatā’’ti hi iminā tathāgatassa guṇavisiṭṭhasattuttamādibhāvadīpanena, ‘‘jānatā’’tiādinā āsayānusayañāṇādipayogadīpanena ca ayamattho sādhito hoti. Idamettha nidānavacanapayojanassa mukhamattadassanaṃ. Ko hi samattho buddhānubuddhena dhammabhaṇḍāgārikena bhāsitassa nidānassa payojanāni niravasesato vibhāvetunti.
同様に、師の完成のために根拠を語る。智と慈悲に満たされたすべての行いをする仏陀には、無駄な活動はない。自己の利益のため、あるいは他者の利益のために活動する正等覚者の、すべての身体、言葉、心の行いは、師(釈迦)となるものであり、韻文や詩などの教えとなるものではない。それゆえ、「師の完成のために根拠を語る」と言われる。また、師の基準となることを示すことによって、教えの基準となることの完成のために根拠を語る。「仏陀によって」は、このように、如来の徳、優れた者、最高などの性質を示すことによって、「知る者」などによって、心境と資質を知る智の適用を示すことによって、この意味が達成される。これが、根拠を語ることの目的の主な側面である。誰が、仏陀の教えを理解した法蔵長老が語った根拠の目的を、すべて明らかにすることができるだろうか?
Nidānavaṇṇanā niṭṭhitā.
根拠の解説、終了。
483-4. Ādīnavanti dosaṃ. Gandhārīti cūḷagandhārī, mahāgandhārīti dve gandhārīvijjā. Tattha cūḷagandhārī nāma tivassato oraṃ matānaṃ sattānaṃ upapannaṭṭhānajānanavijjā. Mahāgandhārī tampi jānāti tato uttaripi iddhividhañāṇakappaṃ yebhuyyena iddhividhakiccaṃ sādheti. Tassā kira vijjāya sādhako puggalo tādise desakāle mantaṃ parijappitvā bahudhāpi attānaṃ dasseti, hatthiādīnipi dasseti, dassanīyopi hoti, aggithambhampi karoti, jalathambhampi karoti, ākāsepi attānaṃ dasseti. Sabbaṃ indajālasadisaṃ daṭṭhabbaṃ. Aṭṭoti dukkhito bādhito, tenāha **‘‘pīḷito’’**ti.
483-4. 災いとは、欠点のことである。ガンダーリーとは、小ガンダーリー、大ガンダーリーという二つのガンダーリーの秘術である。そのうち、小ガンダーリーとは、三歳未満で亡くなった衆生の転生先を知る秘術である。大ガンダーリーは、それも知り、それ以上に、神通力による知識のようなもので、主に神通力による働きを成就させる。その秘術の修行者は、そのような時期に呪文を唱え、自分自身を数多く見せたり、象なども見せたりする。見える姿にもなる。火の柱も作り、水の柱も作り、空中に自分自身を見せることもできる。すべては幻術のようである。苦しんでいるとは、苦悩し、悩まされていることである。ゆえに「苦しめられている」と言われている。
5. ‘‘Mamaṃ vā, bhikkhave, pare avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, dhammassa vā avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, saṅghassa vā avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, tatra tumhehi na āghāto na appaccayo na cetaso anabhiraddhi karaṇīyā. Mamaṃ vā, bhikkhave , pare avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, dhammassa vā avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, saṅghassa vā avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, tatra ce tumhe assatha kupitā vā anattamanā vā, tumhaṃ yevassa tena antarāyo. Mamaṃ vā, bhikkhave, pare avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, dhammassa vā avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, saṅghassa vā avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, tatra ce tumhe assatha kupitā vā anattamanā vā, api nu tumhe paresaṃ subhāsitaṃ dubbhāsitaṃ ājāneyyāthā’’ti? ‘‘No hetaṃ, bhante’’. ‘‘Mamaṃ vā, bhikkhave, pare avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, dhammassa vā avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, saṅghassa vā avaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, tatra tumhehi abhūtaṃ abhūtato nibbeṭhetabbaṃ – ‘itipetaṃ abhūtaṃ, itipetaṃ atacchaṃ, natthi cetaṃ amhesu, na ca panetaṃ amhesu saṃvijjatī’ti.
5. 「比丘たちよ、もし他人が私を非難し、法を非難し、僧を非難したとしても、あなたたちは怒ったり、不満を持ったり、心を乱したりしてはならない。比丘たちよ、もし他人が私を非難し、法を非難し、僧を非難したとして、あなたたちが怒りや不満を持ったならば、それはあなたたち自身の損失となるであろう。比丘たちよ、もし他人が私を非難し、法を非難し、僧を非難したとしても、あなたたちが怒りや不満を持ったならば、他人の善き言葉と悪しき言葉を理解できるだろうか?」「いいえ、尊師。」「比丘たちよ、もし他人が私を非難し、法を非難し、僧を非難したならば、あなたたちは、その事実でないことを事実でないと否定しなければならない――『それは事実ではない、それは真実ではない、私たちにはそのようなことはない、そのようなことは私たちには存在しない』と。」
5. Idāni – ‘‘mamaṃ vā, bhikkhave, pare avaṇṇaṃ bhāseyyu’’ntiādinā nayena bhagavatā nikkhittassa suttassa vaṇṇanāya okāso anuppatto. Sā panesā suttavaṇṇanā. Yasmā suttanikkhepaṃ vicāretvā vuccamānā pākaṭā hoti, tasmā suttanikkhepaṃ tāva vicārayissāma. Cattāro hi suttanikkhepā – attajjhāsayo, parajjhāsayo, pucchāvasiko, aṭṭhuppattikoti.
5. 今、「比丘たちよ、もし他者が私を非難するならば」というように、世尊によって説かれた経典の解説の機会が与えられた。その経典の解説は、経典の要約を検討して説かれるので、明らかになる。それゆえ、まず経典の要約を検討することにしよう。経典の要約は四つある。自己の意図、他者の意図、質問によるもの、縁起によるものである。
Tattha yāni suttāni bhagavā parehi anajjhiṭṭho kevalaṃ attano ajjhāsayeneva kathesi; seyyathidaṃ, ākaṅkheyyasuttaṃ, vatthasuttaṃ, mahāsatipaṭṭhānaṃ, mahāsaḷāyatanavibhaṅgasuttaṃ, ariyavaṃsasuttaṃ, sammappadhānasuttantahārako, iddhipādaindriyabalabojjhaṅgamaggaṅgasuttantahārakoti evamādīni; tesaṃ attajjhāsayo nikkhepo.
その中で、世尊が他者から促されることなく、ただご自身の意図によって説かれた経典。例えば、願望経、衣経、大念処経、大舎利経、聖世経、正精進経、神通力経、五根経、五力経、七覚支経、八正道経などである。これらは自己の意図による要約である。
Yāni pana ‘‘paripakkā kho rāhulassa vimuttiparipācaniyā dhammā; yaṃnūnāhaṃ rāhulaṃ uttariṃ āsavānaṃ khaye vineyya’’nti; (saṃ. ni. 4.121) evaṃ paresaṃ ajjhāsayaṃ khantiṃ manaṃ abhinīhāraṃ bujjhanabhāvañca avekkhitvā parajjhāsayavasena kathitāni; seyyathidaṃ, cūḷarāhulovādasuttaṃ, mahārāhulovādasuttaṃ, dhammacakkappavattanaṃ, dhātuvibhaṅgasuttanti evamādīni; tesaṃ parajjhāsayo nikkhepo.
しかし、「ラーフラよ、解脱を成熟させるための教えは成熟した。ラーフラよ、私はさらに煩悩の尽きるところに(あなたを)導こう」と(サンユッタ・ニカーヤ 4.121)のように、他者の意図、忍耐、心、傾向、理解を観察して、他者の意図に基づいて説かれたもの。例えば、小ラーフラ訓誡経、大ラーフラ訓誡経、法輪経、種子経などである。これらは他者の意図による要約である。
Bhagavantaṃ pana upasaṅkamitvā catasso parisā, cattāro vaṇṇā, nāgā, supaṇṇā, gandhabbā, asurā, yakkhā, mahārājāno, tāvatiṃsādayo devā, mahābrahmāti evamādayo – ‘‘bojjhaṅgā bojjhaṅgā’’ti, bhante, vuccanti. ‘‘Nīvaraṇā nīvaraṇā’’ti, bhante, vuccanti; ‘‘ime nu kho, bhante, pañcupādānakkhandhā’’. ‘‘Kiṃ sūdha vittaṃ purisassa seṭṭha’’ntiādinā nayena pañhaṃ pucchanti. Evaṃ puṭṭhena bhagavatā yāni kathitāni bojjhaṅgasaṃyuttādīni, yāni vā panaññānipi devatāsaṃyutta-mārasaṃyutta-brahmasaṃyutta-sakkapañha-cūḷavedalla-mahāvedalla-sāmaññaphala-āḷavaka-sūciloma-kharalomasuttādīni; tesaṃ pucchāvasiko nikkhepo.
世尊のもとに集まってくる四衆、四姓、龍、迦楼羅、乾闼婆、阿修羅、夜叉、四天王、忉利天などの神々、大梵天など。「覚支、覚支」と、師よ、言われます。「障礙、障礙」と、師よ、言われます。「これらの五蘊、師よ」と、質問する。どのようなものが、人のために最も尊いのか」というように、質問する。このように問われた世尊が説かれた、覚支相応など、あるいは、神々相応、魔相応、梵相応、帝釈問、小両舌経、大両舌経、沙門果経、阿羅漢経、針毛経、馬毛経などである。これらは質問による要約である。
Yāni pana tāni uppannaṃ kāraṇaṃ paṭicca kathitāni, seyyathidaṃ – dhammadāyādaṃ, cūḷasīhanādaṃ, candūpamaṃ, puttamaṃsūpamaṃ, dārukkhandhūpamaṃ, aggikkhandhūpamaṃ, pheṇapiṇḍūpamaṃ, pāricchattakūpamanti evamādīni; tesaṃ aṭṭhuppattiko nikkhepo.
しかし、生じた原因に応じて説かれたもの。例えば、法相続人経、小獅子吼経、月喩経、肉喩経、木塊喩経、火塊喩経、泡喩経、波茶経などである。これらは縁起による要約である。
Evametesu catūsu nikkhepesu imassa suttassa aṭṭhuppattiko nikkhepo. Aṭṭhuppattiyā hi idaṃ bhagavatā nikkhittaṃ. Katarāya aṭṭhuppattiyā? Vaṇṇāvaṇṇe. Ācariyo ratanattayassa avaṇṇaṃ abhāsi, antevāsī vaṇṇaṃ. Iti imaṃ vaṇṇāvaṇṇaṃ aṭṭhuppattiṃ katvā desanākusalo bhagavā – ‘‘mamaṃ vā, bhikkhave, pare avaṇṇaṃ bhāseyyu’’nti desanaṃ ārabhi. Tattha mamanti , sāmivacanaṃ, mamāti attho. Vāsaddo vikappanattho. Pareti, paṭiviruddhā sattā. Tatrāti ye avaṇṇaṃ vadanti tesu.
これら四つの要約のうち、この経典は縁起による要約である。縁起によって、これは世尊によって説かれた。どのような縁起によってか。賛美と非難である。師は三宝を非難し、弟子は賛美した。このように、この賛美と非難という縁起を語り、説法に熟達した世尊は、「比丘たちよ、もし他者が私を非難するならば」と説法を始められた。そこで、「私」とは、自己の代名詞であり、「私」という意味である。「あるいは」は選択の言葉である。「他者」とは、反対の存在である。その中で、非難を語る者たちである。
Na āghātotiādīhi kiñcāpi tesaṃ bhikkhūnaṃ āghātoyeva natthi, atha kho āyatiṃ kulaputtānaṃ īdisesupi ṭhānesu akusaluppattiṃ paṭisedhento dhammanettiṃ ṭhapeti. Tattha āhanati cittanti ‘āghāto’; kopassetaṃ adhivacanaṃ. Appatītā honti tena atuṭṭhā asomanassikāti appaccayo; domanassassetaṃ adhivacanaṃ. Neva attano na paresaṃ hitaṃ abhirādhayatīti anabhiraddhi; kopassetaṃ adhivacanaṃ. Evamettha dvīhi padehi saṅkhārakkhandho, ekena vedanākkhandhoti dve khandhā vuttā. Tesaṃ vasena sesānampi sampayuttadhammānaṃ kāraṇaṃ paṭikkhittameva.
これらの比丘たちには怒りはないものの、後生のために、このような場合にも悪しきものが生じないように、法を説くものである。怒りとは、「心に怒りが生じること」であり、これは怒りの異称である。満足しないこと、不満、悲しみである。これは不満の異称であり、悲しみの異称である。自分にも他者にも利益をもたらさないこと、これは満足しないことであり、怒りの異称である。このように、二つの言葉で形成されたもの(怒り)、一つの言葉で感覚の集まり(悲しみ)と、二つの集まりが説かれた。これらによって、関連する他のもの(悪しきもの)の原因は否定されるのである。
Evaṃ paṭhamena nayena manopadosaṃ nivāretvā, dutiyena nayena tattha ādīnavaṃ dassento āha – ‘‘tatra ce tumhe assatha kupitā vā anattamanā vā, tumhaṃ yevassa tena antarāyo’’ti. Tattha **‘tatra ce tumhe assathā’**ti tesu avaṇṇabhāsakesu, tasmiṃ vā avaṇṇe tumhe bhaveyyātha ce; yadi bhaveyyāthāti attho. ‘Kupitā’ kopena, anattamanā domanassena. **‘Tumhaṃ yevassa tena antarāyo’**ti tumhākaṃyeva tena kopena, tāya ca anattamanatāya paṭhamajjhānādīnaṃ antarāyo bhaveyya.
このように、第一の方法で心の汚濁を退け、第二の方法でそれに伴う害を示しながら、言われた。「もしあなたが怒ったり、不機嫌になったりするならば、それはあなた自身にとって障害となるであろう。」ここで「もしあなたが怒ったりするならば」とは、非難する者たちに対して、あるいはその非難に対して、あなたがもしそのような状態になったならば、という意味である。「怒ったり」とは怒りによって、「不機嫌になったり」とは悲しみによってである。「それはあなた自身にとって障害となるであろう」とは、その怒りによって、あるいはその不機嫌さによって、初禅などの修行の妨げになるであろう、という意味である。
Evaṃ dutiyena nayena ādīnavaṃ dassetvā, tatiyena nayena vacanatthasallakkhaṇamattepi asamatthataṃ dassento – ‘‘api nu tumhe paresa’’ntiādimāha. Tattha paresanti yesaṃ kesaṃ ci. Kupito hi neva buddhapaccekabuddhaariyasāvakānaṃ, na mātāpitūnaṃ, na paccatthikānaṃ subhāsitadubbhāsitassa atthaṃ ājānāti. Yathāha –
このように第二の方法で害を示してから、第三の方法で、言葉の意味を理解する能力さえないことを示しながら、「あなたは他者に対して」などの言葉を説かれた。ここで「他者」とは、誰に対してもである。怒っている者は、仏、独覚、聖者の弟子、父母、敵対者であっても、善い言葉も悪い言葉も、その意味を理解できない。なぜなら、
‘‘Kuddho atthaṃ na jānāti, kuddho dhammaṃ na passati;
「怒っている者は意味を理解せず、怒っている者は法を見ない。
Andhaṃ tamaṃ tadā hoti, yaṃ kodho sahate naraṃ.
その時、怒りが人を支配するとき、それは暗闇となる。
Anatthajanano kodho, kodho cittappakopano;
怒りは害をもたらし、怒りは心を乱す。
Bhayamantarato jātaṃ, taṃ jano nāvabujjhatī’’ti. (a. ni. 7.64);
内から生じる恐れを、人は理解しない。」(漢訳経典集 7.64)と。
Evaṃ sabbathāpi avaṇṇe manopadosaṃ nisedhetvā idāni paṭipajjitabbākāraṃ dassento – ‘‘tatra tumhehi abhūtaṃ abhūtato’’tiādimāha.
このように、あらゆる場合において非難されたことに対して心の汚濁を退け、今度は取るべき行動を示しながら、「もしあなたが~ならば」などの言葉を説かれた。
Tattha tatra tumhehīti, tasmiṃ avaṇṇe tumhehi. Abhūtaṃ abhūtato nibbeṭhetabbanti yaṃ abhūtaṃ, taṃ abhūtabhāveneva apanetabbaṃ. Kathaṃ? Itipetaṃ abhūtantiādinā nayena. Tatrāyaṃ yojanā – ‘‘tumhākaṃ satthā na sabbaññū, dhammo durakkhāto, saṅgho duppaṭipanno’’tiādīni sutvā na tuṇhī bhavitabbaṃ. Evaṃ pana vattabbaṃ – ‘‘iti petaṃ abhūtaṃ, yaṃ tumhehi vuttaṃ, taṃ imināpi kāraṇena abhūtaṃ, imināpi kāraṇena atacchaṃ, ‘natthi cetaṃ amhesu’, ‘na ca panetaṃ amhesu saṃvijjati’, sabbaññūyeva amhākaṃ satthā, svākkhāto dhammo, suppaṭipanno saṅgho, tatra idañcidañca kāraṇa’’nti. Ettha ca dutiyaṃ padaṃ paṭhamassa, catutthañca tatiyassa vevacananti veditabbaṃ. Idañca avaṇṇeyeva nibbeṭhanaṃ kātabbaṃ, na sabbattha. Yadi hi ‘‘tvaṃ dussīlo, tavācariyo dussīlo, idañcidañca tayā kataṃ, tavācariyena kata’’nti vutte tuṇhībhūto adhivāseti, āsaṅkanīyo hoti. Tasmā manopadosaṃ akatvā avaṇṇo nibbeṭhetabbo. ‘‘Oṭṭhosi, goṇosī’’tiādinā pana nayena dasahi akkosavatthūhi akkosantaṃ puggalaṃ ajjhupekkhitvā adhivāsanakhantiyeva tattha kātabbā.
ここで「もしあなたが~ならば」とは、その非難に対して、あなた(修行者)が。「偽りを偽りとして」とは、偽りのことを、偽りとして退けるべきである。どのようにか?「これは偽りである」といった方法で。ここに、このように解釈される。「あなたの師は全知ではない、法は説き明かされていない、サンガは正しく導かれていない」といった言葉を聞いても、黙っていてはいけない。むしろ、「これは偽りである。あなたが言ったことは、この理由によっても偽りであり、この理由によっても偽りである。『私たちにはそのようなものはない』、『私たちにはそれは存在しない』、『私たちの師は全知であり、法は説き明かされており、サンガは正しく導かれている』、そして、ここにはこれとこれの理由がある」と述べるべきである。ここで、第二の言葉は第一の言葉の、第四の言葉は第三の言葉の同義語であると理解すべきである。そして、これは非難に対してのみ退けるべきであり、すべての場面でそうすべきではない。もし、「あなたは非行者である、あなたの師も非行者である、あなたやあなたの師がこれこれのことをした」と言われたときに、黙っていてそれを許せば、疑われるであろう。したがって、心の汚濁を生じさせずに、非難を退けるべきである。「あなたは口である、あなたは牛である」といった言葉で、10の非難の対象から非難する者を無視して、許しの忍耐をもって対応すべきである。
5. Nikkhittassāti desitassa. Desanāpi hi desetabbassa sīlādiatthassa vineyyasantānesu nikkhipanato ‘‘nikkhepo’’ti vuccati. Tattha yathā anekasataanekasahassabhedānipi suttantāni saṃkilesabhāgiyādisāsanappaṭṭhānanayena soḷasavidhataṃ nātivattanti, evaṃ attajjhāsayādisuttanikkhepavasena catubbidhabhāvanti āha **‘‘cattāro suttanikkhepā’’**ti. Kāmañcettha attajjhāsayassa, aṭṭhuppattiyā ca parajjhāsayapucchāhi saddhiṃ saṃsaggabhedo sambhavati ajjhāsayapucchānusandhisabbhāvato, attajjhāsayaaṭṭhuppattīnaṃ pana aññamaññaṃ saṃsaggo natthīti nayidha niravaseso vitthāranayo sambhavati, tasmā ‘‘cattāro suttanikkhepā’’ti vuttaṃ. Atha vā yadipi aṭṭhuppattiyā ajjhāsayena siyā saṃsaggabhedo, tadantogadhattā pana sesanikkhepānaṃ mūlanikkhepavasena cattārova dassitāti daṭṭhabbaṃ. So panāyaṃ suttanikkhepo sāmaññabhāvato paṭhamaṃ vicāretabbo, tasmiṃ vicārite yassā aṭṭhuppattiyā idaṃ suttaṃ nikkhittaṃ, tassā vibhāgavasena ‘‘mamaṃ vā bhikkhave’’tiādinā (dī. ni. 1.5, 6), ‘‘appamattakaṃ kho paneta’’ntiādinā (dī. ni. 1.7), ‘‘atthi bhikkhave’’tiādinā (dī. ni. 1.28) ca pavattānaṃ suttānaṃ suttapadesānaṃ vaṇṇanā vuccamānā taṃtaṃanusandhidassanasukhatāya suviññeyyā hotīti āha **‘‘suttanikkhepaṃ vicāretvā vuccamānā pākaṭā hotī’’**ti.
「ニッキッタッサ」とは、説かれた、ということである。説くべき戒などの義を、原因のあるところに置くことを「ニッキッパ」という。そこでは、たとえ多くの百・多くの千に及ぶ経々も、煩悩の領域などの、教えの根拠になるという点で、十六に分かれることを超えないように、自己の心のあり方などによる経の分類という観点から、四つの種類になると言われる。「四種の経の分類」とのことである。もっとも、ここに自己の心のあり方と、原因の発生とを、他者の心のあり方への問いと結びつけて、その関係性が生じるが、自己の心のあり方と原因の発生との間には、互いの関係はない。そのため、ここでは余すところなく詳述することはできない。ゆえに、「四種の経の分類」と言われるのである。あるいは、たとえ原因の発生が心のあり方によって区別されるとしても、それらの分類の根本となる分類に従うために、四つだけ示されると見なすべきである。その経の分類は、まず一般的な観点から考察されるべきであり、それが考察された後、この経が置かれた原因の発生に応じて、「比丘たちよ、私に…」など(『ディーガ・ニカーヤ』第1、5、6)、あるいは「比丘たちよ、これはわずかなものである」など(『ディーガ・ニカーヤ』第1、7)、あるいは「比丘たちよ、…がある」など(『ディーガ・ニカーヤ』第1、28)と続く経々、経の断片の解説が、それぞれに応じた繋がりを示すことの容易さによって、よく理解できるようになる、と言われる。「経の分類を考察した後に説かれるものは、明らかになる」とのことである。
**‘‘Suttanikkhepā’’**tiādīsu nikkhipanaṃ nikkhepo, suttassa nikkhepo suttassa kathanaṃ suttanikkhepo, suttadesanāti attho. Nikkhipīyatīti vā nikkhepo, suttaṃyeva nikkhepo suttanikkhepo. Attano ajjhāsayo attajjhāsayo, so assa atthi suttadesanākāraṇabhūtoti attajjhāsayo. Attano ajjhāsayo etassāti vā attajjhāsayo. Parajjhāsayoti etthāpi eseva nayo. Pucchāya vaso pucchāvaso, so etassa atthīti pucchavasiko. Araṇīyato attho, suttadesanāya vatthu. Atthassa uppatti atthuppatti, atthuppattiyeva aṭṭhuppatti, sā etassa atthīti aṭṭhuppattiko. Atha vā nikkhipīyati suttaṃ etenāti suttanikkhepo, attajjhāsayādi eva. Etasmiṃ pana atthavikappe attano ajjhāsayo attajjhāsayo, paresaṃ ajjhāsayo parajjhāsayo, pucchīyatīti pucchā, pucchitabbo attho. Sotabbavasappavattaṃ dhammappaṭiggāhakānaṃ vacanaṃ pucchāvasikā, tadeva nikkhepasaddāpekkhāya pulliṅgavasena vuttaṃ **‘‘pucchāvasiko’’**ti. Tathā aṭṭhuppattiyeva **‘‘aṭṭhuppattiko’’**ti evampettha attho veditabbo.
「経の分類」などにおける「置くこと」を「分類」といい、経の分類、経を説くこと、という意味である。置かれる、という意味でもあるので、「経の分類」となる。自己の心のあり方を「自己の心のあり方」という。それが経を説く理由であるので、「自己の心のあり方」という。自己の心のあり方を持つ、という意味でもあるので、「自己の心のあり方」という。他者の心のあり方についても、同様である。「問いによる」とは、問いによること。それは、経を説く対象である。「原因の発生」とは、原因の発生。原因の発生こそが「原因の発生」であり、それがそれを持つ。あるいは、経が置かれるのは、これによってである、という意味で「経の分類」。自己の心のあり方などが、それである。その場合、自己の心のあり方を「自己の心のあり方」、他者の心のあり方を「他者の心のあり方」、問われることを「問い」、問われるべき原因を「原因」という。聞くことによることで生じる、法を受け取る者たちの言葉を「問いによること」といい、それを経の分類という言葉に合わせて、男性名詞として「問いによるもの」と説かれている。同様に、「原因の発生によるもの」とも、ここに意味が理解されるべきである。
Ettha ca paresaṃ indriyaparipākādikāraṇanirapekkhatā attajjhāsayassa visuṃ nikkhepabhāvo yutto. Tenevāha **‘‘kevalaṃ attano ajjhāsayeneva kathetī’’**ti. Parajjhāsayapucchāvasikānaṃ pana paresaṃ ajjhāsayapucchānaṃ desanānimittabhūtānaṃ uppattiyaṃ pavattitānaṃ kathaṃ aṭṭhuppattiyaṃ anavarodho, pucchāvasikaaṭṭhuppattikānaṃ vā parajjhāsayānurodhena pavattitadesanattā kathaṃ parajjhāsaye anavarodhoti na codetabbametaṃ. Paresañhi abhinīhāraparipucchādivinimuttasseva suttadesanākāraṇuppādassa aṭṭhuppattibhāvena gahitattā parajjhāsayapucchāvasikānaṃ visuṃ gahaṇaṃ. Tathā hi dhammadāyādasuttādīnaṃ (ma. ni. 1.29) āmisuppādādidesanānimittaṃ ‘‘aṭṭhuppattī’’ti vuccati. Paresaṃ pucchaṃ vinā ajjhāsayameva nimittaṃ katvā desito parajjhāsayo, pucchāvasena desito pucchāvasikoti pākaṭo yamatthoti. Attano ajjhāsayeneva kathesi dhammatantiṭhapanatthanti daṭṭhabbaṃ. Sammappadhānasuttantahārakoti anupubbena niddiṭṭhānaṃ saṃyuttake sammappadhānapaṭisaṃyuttānaṃ suttānaṃ āvaḷi, tathā iddhipādahārakādi. Vimuttiparipācanīyā dhammā saddhindriyādayo. Abhinīhāranti paṇidhānaṃ.
ここで、他者の感覚の成熟などの原因に依存しないことは、自己の心のあり方と別個に分類されることが適切である。それゆえに、「ただ自己の心のあり方によって説く」と言われる。他者の心のあり方、問いによること、原因の発生によること、について、他者の心のあり方や問いが説法のきっかけとなった場合に、原因の発生において妨げがないのはなぜか、あるいは、問いによるもの、原因の発生によるものの、他者の心のあり方に沿って説かれる法であるので、他者の心のあり方において妨げがないのはなぜか、という問いがあってはならない。他者の精進の成熟への問いなどに縁らない、経を説く理由の発生においては、原因の発生として捉えられるので、他者の心のあり方や問いによるものと別個に捉えられる。なぜなら、「法を受け継ぐ経」などの、施しなどを与えることのきっかけが、「原因の発生」として説かれるからである。他者の問いなしに、ただ心のあり方のみをきっかけとして説かれるのが「他者の心のあり方」、問いによって説かれるのが「問いによるもの」、というのは明らかである。自己の心のあり方によって説かれたのは、法のあり方を確立するためである、と見なすべきである。精進の分類を説く、というような、次第に示される『サンユッタ・ニカーヤ』の精進に関する経々の連なり、同様に、神通力の分類などを説くもの。「解脱の成熟を促す法」とは、感覚の器官などである。「精進」とは、決意のことである。
Vaṇṇāvaṇṇeti ettha ‘‘acchariyaṃ āvuso’’tiādinā bhikkhusaṅghena vutto vaṇṇopi saṅgahito, taṃ pana aṭṭhuppattiṃ katvā ‘‘atthi bhikkhave aññe ca dhammā’’tiādinā upari desanaṃ ārabhissatīti. ‘‘Mamaṃ vā bhikkhave pare vaṇṇaṃ bhāseyyu’’nti imissā desanāya brahmadattena vuttavaṇṇo aṭṭhuppattīti katvā vuttaṃ **‘‘antevāsī vaṇṇaṃ. Iti imaṃ vaṇṇāvaṇṇaṃ aṭṭhuppattiṃ katvā’’**ti. Vā-saddo upamānasamuccayasaṃsayavavassaggapadapūraṇavikappādīsu bahūsu atthesu dissati. Tathā hesa ‘‘paṇḍito vāpi tena so’’tiādīsu (dha. pa. 63) upamāne dissati, sadisabhāveti attho. ‘‘Taṃ vāpi dhīrā muni vedayantī’’tiādīsu (su. ni. 203) samuccaye, ‘‘ke vā ime, kassa vā’’tiādīsu (pārā. 296) saṃsaye, ‘‘ayaṃ vā imesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ sabbabālo sabbamūḷho’’tiādīsu vavassagge, ‘‘na vāyaṃ kumārako mattamaññāsī’’tiādīsu (saṃ. ni. 2.154) padapūraṇe, ‘‘ye hi keci bhikkhave samaṇā vā brāhmaṇā vā’’tiādīsu (ma. ni. 1.170) vikappe, idhāyaṃ vikappeyevāti dassento āha **‘‘vā-saddo vikappanattho’’**ti. Para-saddo attheva aññatthe ‘‘ahañceva kho pana dhammaṃ deseyyaṃ, pare ca me na ājāneyyu’’ntiādīsu (dī. ni. 2.64, 65; ma. ni. 1.281; ma. ni. 2.223; saṃ. ni. 1.172; mahāva. 4, 8) atthi adhike ‘‘indriyaparopariyattañāṇa’’ntiādīsu (paṭi. ma. mātikā 68, 1.111) atthi pacchābhāge ‘‘parato āgamissatī’’tiādīsu. Atthi paccanīkabhāve ‘‘uppannaṃ parappavādaṃ saha dhammena suniggahitaṃ niggahetvā’’tiādīsu (dī. ni. 2.168). Idhāpi paccanīkabhāveti dassento āha **‘‘pareti paṭiviruddhā’’**ti.
「称賛と非難」において、「不思議なことである、友よ」などと、比丘の集まりによって言われた称賛も含まれる。しかし、それは原因の発生として、これから「比丘たちよ、他にも法がある」などと、さらに説法が始まるからである。もし、「比丘たちよ、他者が私を称賛するならば」というこの説法のために、ブラフマダッタが言った称賛を、原因の発生として、「弟子が称賛する。このように、この称賛と非難という原因の発生によって」と言われている。「ヴァー」という言葉は、比較、結合、疑問、例外、補足、選択など、多くの意味で見られる。同様に、「賢者もまた、それによって」など(『ダンマパダ』63)といった比較において、「~のような」という意味である。「賢者たちもまた、それによって知る」など(『スッタニパータ』203)といった結合において、「これらは誰か、誰のものか」など(『パーティパーラ』296)といった疑問において、「これらの師やバラモンたちの中で、この者はすべて愚かである、すべて無知である」など(『パーティパーラ』)といった例外において、「この子供は、自分を大いなるものと思わない」など(『サンユッタ・ニカーヤ』第2、154)といった補足において、「比丘たちよ、もし師やバラモンたちの中に」など(『マッジマ・ニカーヤ』第1、170)といった選択において、ここでは選択の意味である、と示して、「ヴァー」という言葉は選択の意味である、と言われる。「パーラ」という言葉は、他の意味において、「私が法を説いても、他者はそれを知らないならば」など(『ディーガ・ニカーヤ』第2、64、65;『マッジマ・ニカーヤ』第1、281;『マッジマ・ニカーヤ』第2、223;『サンユッタ・ニカーヤ』第1、172;『マハーヴァッガ』4、8)と、それ以上に、「感覚の他者への認識」など(『パティサマベダー・マーティカー』68、1.111)と、後に、「他者から来るだろう」などと、後部において。反対の意味において、「生じた他者の主張を、法によって完全に抑えつけて」など(『ディーガ・ニカーヤ』第2、168)と。ここでは反対の意味である、と示して、「パーラ」とは「反対である」と言われる。
Īdisesupīti ettha pi-saddo sambhāvane, tena ratanattayanimittampi akusalacittappavatti na kātabbā, pageva vaṭṭāmisalokāmisanimittanti dasseti. Sabhāvadhammato aññassa kattuabhāvajotanatthaṃ āhanatīti kattuatthe āghātasaddaṃ dasseti, tattha āhanatīti hiṃsati vibādhati, upatāpeti cāti attho. Āhanati etena, āhananamattaṃ vā āghātoti karaṇabhāvatthāpi sambhavantiyeva. Evaṃ avayavabhedanena āghāta-saddassa atthaṃ vatvā idāni tattha pariyāyenapi atthaṃ dassento **‘‘kopassetaṃ adhivacana’’**nti āha. Ayañca nayo **‘‘appaccayo anabhiraddhī’’**tiādīsupi yathāsambhavaṃ vattabbo. Appatītā honti tenāti pākaṭapariyāyena appaccaya-saddassa atthadassanaṃ, taṃmukhena pana na pacceti tenāti appaccayoti daṭṭhabbaṃ. Abhirādhayatīti sādhayati. Dvīhīti āghātaanabhiraddhipadehi. Ekenāti appaccayapadena. Sesānanti saññāviññāṇakkhandhānaṃ, saññāviññāṇaavasiṭṭhasaṅkhārakkhandhasaṅkhātānaṃ vā. Karaṇanti uppādanaṃ. Āghātādīnañhi pavattiyā paccayasamavāyanaṃ idha ‘‘karaṇa’’nti vuttaṃ, taṃ pana atthato uppādanameva. Anuppādanañhi sandhāya bhagavatā ‘‘na karaṇīyā’’ti vuttanti. Paṭikkhittameva ekuppādekavatthukekārammaṇekanirodhabhāvato.
「そのような場合でも」という言葉の「ピ」という言葉は、可能性を示す。それゆえ、三宝をきっかけとした不善な心の生起も、なされるべきではない。ましてや、世俗的な欲や感覚的な欲をきっかけとした場合は、なおさらである。自己の本性である法以外の、為す者がないことを示すために、「アハンティ」と、怒りの言葉を示している。そこでは、「アハンティ」とは、害する、苦しめる、という意である。「アハンティ」とは、これによって、あるいは、アハンティという行為そのもの、という意味でもある。このように、部分的な意味で「アガータ」という言葉の意味を説き、その上で、比喩的な意味も説いて、「怒りの別名である」と言われる。この考え方は、「満足せず、満たされない」など(『サンユッタ・ニカーヤ』第1、15)といった場合にも、それぞれに応じて理解されるべきである。「それによって満足しない」という明白な意味での「満足しない」という言葉の意味。それによって、満足しない、と見なすべきである。「満足させる」とは、成功させることである。「二つによって」とは、怒り、満たされないこと、という二つの言葉によって。「一つによって」とは、「満足しない」という言葉によって。「残りは」とは、認識・識別という要素の、「認識・識別によって残った結合の要素」という。「原因」とは、生じさせることである。怒りなどが生じる場合、原因の集まりが、ここでは「原因」と言われる。それは、本来、生じさせることである。生じさせないことについて、世尊は「なされるべきではない」と言われたのである。否定されることである。一つが生じ、一つが対象となり、一つが消滅するという性質によって。
Tatthāti tasmiṃ manopadose. Tumhanti ‘‘tumhāka’’nti iminā samānattho eko saddo ‘‘yathā amhāka’’nti iminā samānattho ‘‘amha’’nti ayaṃ saddo. Yathāha, ‘‘tasmā hi amhaṃ daharā na miyyare’’ti (jā. 1.9.93, 99). **‘‘Antarāyo’’**ti idaṃ manopadosassa akaraṇīyatāya kāraṇavacanaṃ. Yasmā tumhākaṃyeva ca bhaveyya tena kopādinā paṭhamajjhānādīnaṃ antarāyo, tasmā te kopādipariyāyena vuttā āghātādayo na karaṇīyāti attho. Tena nāhaṃ ‘‘sabbaññū’’ti issarabhāvena tumhe tato nivāremi, atha kho iminā nāma kāraṇenāti dasseti. Taṃ pana kāraṇavacanaṃ yasmā ādīnavavibhāvanaṃ hoti, tasmā āha **‘‘ādīnavaṃ dassento’’**ti. **‘‘Api nu tumhe’’**tiādinā manopadoso na kālantarabhāvinoyeva hitasukhassa antarāyakaro, atha kho taṅkhaṇappavattirahassapi hitasukhassa antarāyakaroti manopadose ādīnavaṃ daḷhataraṃ katvā dasseti. Yesaṃ kesañci ‘‘pare’’tiādīsu viya na paṭiviruddhānaṃyevāti attho. Tenevāha **‘‘kupito’’**tiādi.
「そこで」とは、心の障りのこと。「あなたたち」とは、「あなたたちの」という言葉と、「私たちが」という言葉が、同様の意味である。例えば、「だから、私たちには若者が死なない」と(『ジャータカ』第1、9、93、99)言われるように。「妨げ」とは、心の障りを、なしてはならない理由を示す言葉である。あなたたち自身に、怒りなどによって、初禅などへの妨げが生じる場合がある。だから、それらの怒りなどによって示されるものが、なされるべきではない、という意味である。だから私は、「すべてを知る者」という全知全能の立場から、あなたたちをそれをやめさせようとするのではない。むしろ、この理由によって、と示している。その理由を示す言葉は、欠点を示すものであるから、「欠点を示す」と言われる。「あなたたちもまた」などという言葉によって、心の障りは、時間的なものだけでなく、幸福への妨げとなるのである。むしろ、その瞬間に生じることさえも、幸福への妨げとなる、と心の障りの欠点をより強く示している。「パーラ」などという言葉のように、反対する者たちだけでなく、という意味である。それゆえに、「怒った」などと言われるのである。
Andhatamanti andhabhāvakaratamaṃ. Yanti yattha. Bhummatthe hi etaṃ paccattavacanaṃ. Yasmiṃ kāle kodho sahate naraṃ, andhatamaṃ tadā hotīti sambandho. Yanti vā kāraṇavacanaṃ, yasmā kodho uppajjamāno naraṃ abhibhavati, tasmā andhatamaṃ tadā hoti, yadā kodhoti attho yaṃtaṃsaddānaṃ ekantasambandhibhāvato. Atha vā yanti kiriyāya parāmasanaṃ. Kodho sahateti yadetaṃ kodhassa sahanaṃ abhibhavanaṃ, etaṃ andhakāratamabhavananti attho. Atha vā yaṃ naraṃ kodho sahate abhibhavati, tassa andhatamaṃ tadā hoti, tato ca kuddho atthaṃ na jānāti, kuddho dhammaṃ na passatīti. Antaratoti abbhantarato, cittato vā.
「暗闇」とは、暗闇を生じさせる最も暗いもの。「ヤンティ」とは、~する場所。場所を示す言葉である。どのような時に怒りが人を支配するか、その時、最も暗いのである。あるいは、「ヤンティ」とは原因を示す言葉である。怒りが生じるとき、人を圧倒するので、最も暗くなる、すなわち、怒っている時、という意味である。「ヤンティ」という言葉が、常に結びついていることから。あるいは、「ヤンティ」とは行為による影響である。怒りが人を支配する、ということ、これは暗闇を生じさせる、という意味である。あるいは、怒りが支配する人は、その時、最も暗くなる。そして、怒っている人は、物事を理解しない。怒っている人は、法を見ない、ということである。「内側から」とは、内側から、すなわち、心から。
**‘‘Idañcidañca kāraṇa’’**nti iminā sabbaññū eva amhākaṃ satthā aviparītadhammadesanattā, svākkhāto dhammo ekantaniyyānikattā, suppaṭipanno saṅgho saṃkilesarahitattāti imamatthaṃ dasseti. **‘‘Idañcidañca kāraṇa’’**nti etena ca ‘‘na sabbaññū’’tiādivacanaṃ abhūtaṃ atacchanti nibbeṭhitaṃ hoti. Dutiyaṃ padanti ‘‘ataccha’’nti padaṃ. Paṭhamassāti ‘‘abhūta’’nti padassa. Catutthañcāti ‘‘na ca panetaṃ amhesu saṃvijjatī’’ti padaṃ. Tatiyassāti ‘‘natthi cetaṃ amhesū’’ti padassa. Avaṇṇeyevāti kāraṇapatirūpakaṃ vatvā dosapatiṭṭhāpanavasena nindane eva. Na sabbatthāti kevalaṃ akkosanakhuṃsanavambhanādīsu na ekantena nibbeṭhanaṃ kātabbanti attho. Vuttamevatthaṃ **‘‘yadi hī’’**tiādinā pākaṭaṃ katvā dasseti.
「これとこれとの理由」という言葉で、私たちの師は、すべてを知る者であり、誤りのない法を説くからである。法は、よく説かれており、ただ解脱へ導くからである。僧は、よく実践されており、煩悩がないからである、というこの意味を示している。「これとこれとの理由」という言葉で、「すべてを知る者ではない」という言葉は、偽りであり、真実ではない、と否定される。「第二の言葉」とは、「偽り」という言葉である。「第一の言葉」とは、「偽り」という言葉に対してである。「第四の言葉」とは、「それは私たちには存在しない」という言葉である。「第三の言葉」とは、「それは私たちにはない」という言葉に対してである。「非難する」とは、理由の形をとって、欠点を指摘するために、非難する時にのみ、という意味である。「すべてではない」とは、ただ罵倒したり、軽蔑したり、侮辱したりする時に、必ずしも否定されるわけではない、という意味である。すでに述べられた意味を、「もし~ならば」などという言葉で、明らかに示している。
374-5. Ariyasāvako nibbānaṃ, ariyaphalañca paṭipajjati etāyāti paṭipadā, sā ca tassa pubbabhāgo evāti idha **‘‘pubbabhāgapaṭipadāyā’’**ti ariyamaggamāha. ‘‘Aṭṭha aṅgāni assā’’ti aññapadatthasamāsaṃ akatvā aṭṭhaṅgāni assa santīti aṭṭhaṅgikoti padasiddhi daṭṭhabbā.
374-5. 聖なる弟子は、涅槃、聖なる果報を得る。これらによって、すなわち、実践、それは、その者の前段階である。それゆえ、ここに**「前段階の実践」**とは、聖なる道を意味する。「八つの部分がある」と、他の単語の複合体を作らずに、八つの部分がその者にあるという、八支道の言葉の成り立ちを理解すべきである。
Sammā aviparītaṃ yāthāvato catunnaṃ ariyasaccānaṃ paccakkhato dassanasabhāvā sammā dassanalakkhaṇā. Sammadeva nibbānārammaṇe cittassa abhiniropanasabhāvo sammā abhiniropanalakkhaṇo. Caturaṅgasamannāgatā vācā janaṃ saṅgaṇhātīti tabbipakkhaviratisabhāvā sammāvācā bhedakaramicchāvācāpahānena jane sampayutte ca pariggaṇhanakiccavatī hotīti sammā pariggahaṇalakkhaṇā. Yathā cīvarakammādiko kammanto ekaṃ kātabbaṃ samuṭṭhāpeti, taṃ taṃ kiriyānipphādako vā cetanāsaṅkhāto kammanto hatthapādacalanādikaṃ kiriyaṃ samuṭṭhāpeti, evaṃ sāvajjakattabbakiriyāsamuṭṭhāpakamicchākammantappahānena sammākammanto niravajjasamuṭṭhāpanakiccavā hoti, sampayutte ca samuṭṭhāpento eva pavattatīti sammā samuṭṭhāpanalakkhaṇo sammākammanto. Kāyavācānaṃ, khandhasantānassa ca saṃkilesabhūtamicchājīvappahānena sammā vodāpanalakkhaṇo sammāājīvo. Kosajjapakkhato patituṃ adatvā sampayuttadhammānaṃ paggaṇhanasabhāvoti sammā paggāhalakkhaṇo sammāvāyāmo. Sammadeva upaṭṭhānasabhāvāti sammā upaṭṭhānalakkhaṇā sammāsati. Vikkhepaviddhaṃsanena sammadeva cittassa samādahanasabhāvoti sammā samādhānalakkhaṇo sammāsamādhi.
正しく、誤りなく、四つの聖なる真理を直接見ることによって、その性質である、正しい見方の特徴。正しく、涅槃を対象として、心に集中することの性質である、正しい集中の特徴。四つの要素を備えた言葉は、人々を惹きつける。それゆえ、その反対の、望ましくない言葉を捨てることによって、正しい言葉は、人々を団結させ、維持する働きがある。正しい行為の性質である。ちょうど、衣を縫うなどの仕事が、一つのことを成し遂げるように、その行為を成し遂げる、意志によって定義される行為が、手足の動きなどを引き起こすように、それゆえ、罪のある、行うべきことを捨てることによって、正しい行為は、罪のない、成し遂げる働きがある。正しい行為の性質である、正しい行為。身体と口の、五蘊の連続の煩悩である、望ましくない生活を捨てることによって、正しい生活の、清める特徴である、正しい生活。怠惰の側から堕ちることなく、結合した法を維持することの性質である、正しい努力の特徴。正しく、維持することの性質である、正しい念。散乱を破壊することによって、正しく、心に集中することの性質である、正しい禅定の、正しい集中の特徴。
Attano paccanīkakilesā diṭṭhekaṭṭhā avijjādayo. Passatīti pakāseti kiccapaṭivedhena paṭivijjhati, tenāha **‘‘tappaṭicchādaka…pe… asammohato’’**ti. Teneva hi sammādiṭṭhisaṅkhātena aṅgena tattha paccavekkhaṇā pavattatīti tathevāti attano paccanīkakilesehi saddhinti attho.
自分自身の反対の煩悩、すなわち、無明など。見る、すなわち、示す、仕事の達成によって、理解される。それゆえ、**「その隠蔽者…など…混乱しない」**と述べられている。それによって、すなわち、正しい見方によって定義される部分によって、そこで考察が行われる。それゆえ、**「それによって」**とは、自分自身の反対の煩悩と共にという意味である。
Kiccatoti pubbabhāgehi dukkhādiñāṇehi kātabbassa kiccassa idha sātisayaṃ nipphattito imasseva vā ñāṇassa dukkhādippakāsanakiccato. Cattāri nāmāni labhati catūsu saccesu kātabbakiccanipphattito. Tīṇi nāmāni labhati kāmasaṅkappādippahānakiccanipphattito. Sikkhāpadavibhaṅge (vibha. 703) ‘‘viraticetanā, sabbe sampayuttadhammā ca sikkhāpadānī’’ti vuccantīti tattha padhānānaṃ viraticetanānaṃ vasena ‘‘viratiyopi **honti cetanāyopī’’**ti āha. Musāvādādīhi viramaṇakāle vā viratiyo, subhāsitādivācābhāsanādikāle ca cetanāyo yojetabbā. Maggakkhaṇe viratiyova cetanānaṃ amaggaṅgattā ekassa ñāṇassa dukkhādiñāṇatā viya, ekāya viratiyā musāvādādiviratibhāvo viya ca ekāya cetanāya sammāvācādikiccattayasādhanasabhāvābhāvā sammāvācādibhāvāsiddhito, taṃsiddhiyañca aṅgattayattāsiddhito ca. Sammappadhānasatipaṭṭhānavasenāti catusammappadhānacatusatipaṭṭhānabhāvavasena.
「為すべきこと」とは、前半(苦諦など)の諸々の智慧によって為すべきことの、ここでは一層の完成のことである。あるいは、この智慧の「苦諦などを明らかにすること」という為すべきことのゆえである。四つの聖諦において、為すべきことの完成によって、四つの名称を得る。欲想などの断滅という為すべきことの完成によって、三つの名称を得る。『学処分別』(分別経703)には、「離欲の心、一切の和合した法も学処である」と言われている。そこで、精進すべきは離欲の心であるが、「離欲であっても、心であっても」と言われている。悪口などの実践をやめる時に離欲であり、善説などの語を語る時に心である。道においては離欲のみが心であり、道に属さないからである。一つの智慧が苦諦などの智慧であるように、一つの離欲が悪口などからの離欲であるように、一つの心は正語などの三つの為すべきことの完成された性質がないために、正語などにならず、その完成のために、三つの要素の完成も成し遂げられないからである。正精進、正念の如くである。四つの正精進、四つの正念の如くである。
Pubbabhāgepi maggakkhaṇepi sammāsamādhiyevāti. Yadipi samādhiupakārakānaṃ abhiniropanānumajjanasampiyāyanabrūhanasantasukhānaṃ vitakkādīnaṃ vasena catūhi jhānehi sammāsamādhi vibhatto, tathāpi vāyāmo viya anuppannākusalānuppādanādicatuvāyāmakiccaṃ, sati viya ca asubhāsukhāniccānattesu kāyādīsu subhādisaññāpahānacatusatikiccaṃ eko samādhi catukkajjhānasamādhikiccaṃ na sādhetīti pubbabhāgepi paṭhamajjhānasamādhi paṭhamajjhānasamādhi eva maggakkhaṇepi, tathā pubbabhāgepi catutthajjhānasamādhi catutthajjhānasamādhi eva maggakkhaṇepīti attho.
前半においても、道においても、正定のみである。たとえ、善いものへの誘引、助け、和合、成長、静寂、喜悦などの、定を助けるものたちのことによって、四つの禅定によって正定が区別されたとしても、あたかも、まだ生じていない善くないものを生じさせることなどの、四つの精進の業のように、不浄、苦、無我である身体などに対する、善いなどの認識を断滅するという四つの念の業のように、一つの定は、四つの禅定による定の業を完成できないから、前半においても初禅の定が、道においても初禅の定である。同様に、前半においても、第四禅の定が、道においても第四禅の定である、ということである。
Tasmāti paññāpajjotattā avijjandhakāraṃ vidhamitvā paññāsatthattā kilesacore ghātento. Bahukārattāti yvāyaṃ anādimati saṃsāre iminā kadācipi asamugghāṭitapubbo kilesagaṇo tassa samugghāṭako ariyamaggo . Tattha cāyaṃ sammādiṭṭhi pariññābhisamayādivasena pavattiyā pubbaṅgamā hotīti bahukārā, tasmā bahukārattā.
それゆえ、智慧の光によって無明の闇を破り、智慧の刀によって煩悩の盗賊を撃ち滅ぼす。多くの恩恵があるからである。すなわち、無始の輪廻において、この煩悩の群れが、かつて一度も根絶されたことがないのに、それを根絶する聖なる道である。そこにおいて、この正見は、遍知、悟りなどによって進行するもので、先導となるから、多くの恩恵がある。それゆえ、多くの恩恵があるからである。
Tassāti sammādiṭṭhiyā. ‘‘Bahukāro’’ti vatvā taṃ bahukārataṃ upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Ayaṃ’’ tambakaṃsādimayattā kūṭo. Ayaṃ samasāratāya mahāsāratāya cheko. Evanti yathā heraññikassa cakkhunā disvā kahāpaṇavibhāgajānane karaṇantaraṃ bahukāraṃ yadidaṃ hattho, evaṃ yogāvacarassa paññāya oloketvā dhammavibhāgajānane dhammantaraṃ bahukāraṃ yadidaṃ vitakko vitakketvā tadavabodhato, tasmā sammāsaṅkappo sammādiṭṭhiyā bahukāroti adhippāyo. Dutiyaupamāyaṃ evanti yathā tacchako parena parivattetvā parivattetvā dinnaṃ dabbasambhāraṃ vāsiyā tacchetvā gehakaraṇakamme upaneti, evaṃ yogāvacaro vitakkena lakkhaṇādito vitakketvā dinnadhamme yāthāvato paricchinditvā pariññābhisamayādikamme upanetīti yojanā. Vacībhedassa upakārako vitakko sāvajjānavajjavacībhedanivattanapavattanakarāya sammāvācāyapi upakārako evāti **‘‘svāya’’**ntiādi vuttaṃ.
その、すなわち正見の。 「多くの恩恵がある」と言って、その多くの恩恵を比喩によって明らかにしようとして、「あたかも」などの言葉が述べられている。「これは」すなわち、金属などからできているため、偽物である。これは、輪廻への迷いのために、偉大な迷いのために、賢い者である。このように、あたかも金貸しが、目によって見て、貨幣の区分を知るために、他の道具である手が、多くの恩恵があるように、このようにも、修行者が、智慧によって観察して、法の区分を知るために、他の道具である思惟(vitakka)を、思惟することによって、その理解から、それゆえ、正思惟は、正見の多くの恩恵がある、というのが意図である。二番目の比喩のように、あたかも木こりが、他の人に彫刻刀を渡されて、渡されて、与えられた材料を、彫刻刀で彫って、家の建築の仕事に供するように、このように、修行者は、思惟によって、性質などから思惟して、与えられた法を、ありのままに区別して、遍知、悟りなどの仕事に供する、という解釈である。言葉の区別を助ける思惟は、悪のある言葉とない言葉の区別をやめさせ、生じさせる働きのために、正語を助けるからでもある。ゆえに「それは」などの言葉が述べられている。
Vacībhedassa niyāmikā vācā kāyikakiriyāniyāmakassa kammantassa upakārikā. Tadubhayānantaranti duccaritadvayapahāyakassa sucaritadvayapāripūrihetubhūtassa sammāvācāsammākammantadvayassa anantaraṃ. Idaṃ vīriyanti catubbidhaṃ sammappadhānavīriyaṃ. Indriyasamatādayo samādhissa upakāradhammā. Tabbipariyāyato apakāradhammā veditabbā. Gatiyoti nipphattiyo, kiccādisabhāve vā. Samannesitvāti upadhāretvā.
言葉の区別を規定する言葉は、身の行為を規定する業を助ける。その二つのものの間、すなわち、悪行二つの断滅のためであり、善行二つの完成のためである、正語と正業という二つのものの間。この、すなわち、四つの正精進の精進である。感覚器官の平等など、定を助ける法である。それらの反対、すなわち、助けない法も知られるべきである。進むこと、すなわち、完成、あるいは、業などの性質である。探求して、すなわち、修習して。
6. ‘‘Mamaṃ vā, bhikkhave, pare vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, dhammassa vā vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, saṅghassa vā vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, tatra tumhehi na ānando na somanassaṃ na cetaso uppilāvitattaṃ karaṇīyaṃ. Mamaṃ vā, bhikkhave, pare vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, dhammassa vā vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, saṅghassa vā vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, tatra ce tumhe assatha ānandino sumanā uppilāvitā tumhaṃ yevassa tena antarāyo. Mamaṃ vā, bhikkhave, pare vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, dhammassa vā vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, saṅghassa vā vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, tatra tumhehi bhūtaṃ bhūtato paṭijānitabbaṃ – ‘itipetaṃ bhūtaṃ, itipetaṃ tacchaṃ, atthi cetaṃ amhesu, saṃvijjati ca panetaṃ amhesū’ti.
6. 「比丘たちよ、もし他人が私を賞賛し、法を賞賛し、僧を賞賛したとしても、あなたたちは喜びすぎたり、歓喜したり、心を高揚させたりしてはならない。比丘たちよ、もし他人が私を賞賛し、法を賞賛し、僧を賞賛したとして、あなたたちが喜んだり、歓喜したり、心を高揚させたりしたならば、それはあなたたち自身の損失となるであろう。比丘たちよ、もし他人が私を賞賛し、法を賞賛し、僧を賞賛したならば、あなたたちは、その事実を事実として認めなければならない――『それは事実だ、それは真実だ、私たちにはそのようなことがある、そのようなことは私たちに存在する』と。」
6. Evaṃ avaṇṇabhūmiyaṃ tādilakkhaṇaṃ dassetvā idāni vaṇṇabhūmiyaṃ dassetuṃ ‘‘mamaṃ vā, bhikkhave, pare vaṇṇaṃ bhāseyyu’’ntiādimāha. Tattha pareti ye keci pasannā devamanussā. Ānandanti etenāti ānando, pītiyā etaṃ adhivacanaṃ. Sumanassa bhāvo somanassaṃ, cetasikasukhassetaṃ adhivacanaṃ. Uppilāvino bhāvo uppilāvitattaṃ. Kassa uppilāvitattanti? Cetasoti. Uddhaccāvahāya uppilāpanapītiyā etaṃ adhivacanaṃ. Idhāpi dvīhi padehi saṅkhārakkhandho, ekena vedanākkhandho vutto.
6. このように、非難の場面でその性質を示してから、今度は賞賛の場面を示すために、「もし私を、比丘たちよ、他者が賞賛するならば」と説かれた。ここで「他者」とは、信じる心を持つ天界の者や人間である。「喜び」とは、これによって喜びが生じることであり、これは喜悦の異称である。心が喜びに満ちること、これは歓喜であり、心の喜びの異称である。「激しく動揺すること」とは、激しく動揺した状態である。何が激しく動揺するのか?心である。これは、心の激しい動揺、喜悦の異称である。ここでも二つの言葉で形成されたもの(激しい動揺)、一つの言葉で感覚の集まり(心の喜び)が説かれた。
Evaṃ paṭhamanayena uppilāvitattaṃ nivāretvā, dutiyena tattha ādīnavaṃ dassento – ‘‘tatra ce tumhe assathā’’tiādimāha. Idhāpi tumhaṃ yevassa tena antarāyoti tena uppilāvitattena tumhākaṃyeva paṭhamajjhānādīnaṃ antarāyo bhaveyyāti attho veditabbo. Kasmā panetaṃ vuttaṃ? Nanu bhagavatā –
このように、第一の方法で激しい動揺を退け、第二の方法でそれに伴う害を示しながら、「もしあなたが~ならば」と説かれた。ここでも「それはあなた自身にとって障害となるであろう」とは、その激しい動揺によって、あなた自身の初禅などの修行の妨げになるであろう、という意味である。なぜこれが説かれたのか?それは、世尊が言われたからである。
‘‘Buddhoti kittayantassa, kāye bhavati yā pīti;
「仏と讃える者の心に生じる喜びは、
Varameva hi sā pīti, kasiṇenāpi jambudīpassa.
ジャンブ島全体を金で満たすよりも、はるかに優れている。
Dhammoti kittayantassa, kāye bhavati yā pīti;
法と讃える者の心に生じる喜びは、
Varameva hi sā pīti, kasiṇenāpi jambudīpassa.
ジャンブ島全体を金で満たすよりも、はるかに優れている。
Saṅghoti kittayantassa, kāye bhavati yā pīti;
サンガと讃える者の心に生じる喜びは、
Varameva hi sā pīti, kasiṇenāpi jambudīpassā’’ti ca.
ジャンブ島全体を金で満たすよりも、はるかに優れている。」(偽りの言葉 7.64)と。
‘‘Ye, bhikkhave, buddhe pasannā, agge te pasannā’’ti ca evamādīhi anekasatehi suttehi ratanattaye pītisomanassameva vaṇṇitanti. Saccaṃ vaṇṇitaṃ, taṃ pana nekkhammanissitaṃ. Idha – ‘‘amhākaṃ buddho, amhākaṃ dhammo’’tiādinā nayena āyasmato channassa uppannasadisaṃ gehassitaṃ pītisomanassaṃ adhippetaṃ. Idañhi jhānādipaṭilābhāya antarāyakaraṃ hoti. Tenevāyasmā channopi yāva buddho na parinibbāyi, tāva visesaṃ nibbattetuṃ nāsakkhi, parinibbānakāle paññattena pana brahmadaṇḍena tajjito taṃ pītisomanassaṃ pahāya visesaṃ nibbattesi. Tasmā antarāyakaraṃyeva sandhāya idaṃ vuttanti veditabbaṃ. Ayañhi lobhasahagatā pīti. Lobho ca kodhasadisova. Yathāha –
「比丘たちよ、仏に信じる者は、最も優れている」など、多くの経典で三宝への喜びと歓喜が賞賛されている。確かに賞賛されているが、それは出離を伴うものである。ここでは、「私たちの仏、私たちの法」といった方法で、尊者チャナに生じたような、在家的な喜びと歓喜が意図されている。これは禅定などの獲得の妨げとなるからである。そのため、尊者チャナも、仏が般涅槃されるまでは、特別な境地を達成できなかったが、般涅槃の際に定められた梵網(ぶつだんだ)によって咎められ、その喜びと歓喜を捨てて、特別な境地を達成した。したがって、これは妨げとなるものを指して説かれたと理解すべきである。これは貪欲を伴う喜びである。貪欲も怒りと同様である。なぜなら、
‘‘Luddho atthaṃ na jānāti, luddho dhammaṃ na passati;
「貪欲な者は意味を理解せず、貪欲な者は法を見ない。
Andhaṃ tamaṃ tadā hoti, yaṃ lobho sahate naraṃ.
その時、貪欲が人を支配するとき、それは暗闇となる。
Anatthajanano lobho, lobho cittappakopano;
貪欲は害をもたらし、貪欲は心を乱す。
Bhayamantarato jātaṃ, taṃ jano nāvabujjhatī’’ti. (itivu. 88);
内から生じる恐れを、人は理解しない。」(偽りの言葉 88)と。
Tatiyavāro pana idha anāgatopi atthato āgato yevāti veditabbo. Yatheva hi kuddho, evaṃ luddhopi atthaṃ na jānātīti.
第三の解釈は、ここでは現れていないが、実質的には現れていると理解すべきである。怒っている者と同様に、貪欲な者も意味を理解しないからである。
Paṭipajjitabbākāradassanavāre panāyaṃ yojanā – ‘‘tumhākaṃ satthā sabbaññū arahaṃ sammāsambuddho, dhammo svākkhāto, saṅgho suppaṭipanno’’tiādīni sutvā na tuṇhī bhavitabbaṃ. Evaṃ pana paṭijānitabbaṃ – ‘‘itipetaṃ bhūtaṃ , yaṃ tumhehi vuttaṃ, taṃ imināpi kāraṇena bhūtaṃ, imināpi kāraṇena tacchaṃ. So hi bhagavā itipi arahaṃ, itipi sammāsambuddho; dhammo itipi svākkhāto, itipi sandiṭṭhiko ; saṅgho itipi suppaṭipanno, itipi ujuppaṭipanno’’ti. ‘‘Tvaṃ sīlavā’’ti pucchitenāpi sace sīlavā, ‘‘sīlavāhamasmī’’ti paṭijānitabbameva. ‘‘Tvaṃ paṭhamassa jhānassa lābhī…pe… arahā’’ti puṭṭhenāpi sabhāgānaṃ bhikkhūnaṃyeva paṭijānitabbaṃ. Evañhi pāpicchatā ceva parivajjitā hoti, sāsanassa ca amoghatā dīpitā hotīti. Sesaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.
取るべき行動を示す場面では、このように解釈される。「あなたの師は全知の阿羅漢、正等覚者であり、法は説き明かされており、サンガは正しく導かれている」といった言葉を聞いても、黙っていてはいけない。むしろ、「これは真実である。あなたが言ったことは、この理由によっても真実であり、この理由によっても真実である。その世尊は、阿羅漢であり、正等覚者でもある。法は説き明かされており、現証可能である。サンガは正しく導かれており、まっすぐに導かれている」と肯定すべきである。「あなたは戒行者である」と問われた場合でも、もし戒行者であれば、「戒行者である」と肯定すべきである。「あなたは初禅の獲得者である…(中略)…阿羅漢である」と問われた場合でも、同輩の比丘たちに対してのみ肯定すべきである。このようにすれば、悪意も避けられ、教えの無効性も示されることになる。残りは説かれた方法で理解すべきである。
6. Ānandanti pamodanti etena dhammena taṃsamaṅgino sattāti ānanda-saddassa karaṇatthataṃ dasseti . Sobhanaṃ mano assāti sumano, sobhanaṃ vā mano sumano, tassa bhāvo somanassanti tadaññadhammānampi sampayuttānaṃ somanassabhāvo āpajjatīti? Nāpajjati ruḷhīsaddattā yathā ‘‘paṅkaja’’nti dassento **‘‘cetasikasukhassetaṃ adhivacana’’**nti āha. Ubbilayatīti ubbilaṃ, bhindati purimāvatthāya visesaṃ āpajjatīti attho. Ubbilameva ubbilāvitaṃ, tassa bhāvo ubbilāvitattaṃ. Yāya uppannāya kāyacittaṃ vātapūritabhastā viya uddhumāyanākārappattaṃ hoti, tassā gehassitāya odaggiyapītiyā etaṃ adhivacanaṃ. Tenevāha **‘‘uddhaccāvahāyā’’**tiādi. Idhāpi ‘‘kiñcāpi tesaṃ bhikkhūnaṃ ubbilāvitameva natthi, atha kho āyatiṃ kulaputtānaṃ edisesupi ṭhānesu akusaluppattiṃ paṭisedhento dhammanettiṃ ṭhapetī’’ti, **‘‘dvīhi padehi saṅkhārakkhandho, ekena vedanākkhandho vutto’’**ti ettha ‘‘tesaṃ vasena sesānampi sampayuttadhammānaṃ karaṇaṃ paṭikkhittamevā’’ti ca aṭṭhakathāyaṃ, ‘‘pi-saddo sambhāvane’’tiādinā idha ca vuttanayena attho yathāsambhavaṃ veditabbo. ‘‘Tumhaṃyevassa **tena antarāyo’’**ti etthāpi ‘‘antarāyoti ida’’ntiādinā heṭṭhā avaṇṇapakkhe vuttanayena attho veditabbo.
6. 歓喜する(ānanda)とは、この法(dhammena)によって共に(samaṅgino)喜ぶ(sattāti)ことであり、歓喜(ānanda)という言葉の由来を示している。 美しい(sobhaṇaṃ)心が(mano)ある(assa)ことが、楽しい(sumano)であり、美しい(sobhaṇa)心(mano)があれば、その(tassa)状態(bhāvo)が喜び(somanassa)となるのだろうか。そうではない、それは一般的な言葉(ruḷhīsaddattā)である。 「泥から生じる(paṅkaja)」と示すように、「これは心の(cetasikasukhassa)喜び(sukha)の(etaṃ)別名(adhivacana)である」と言った。Ubbilayati(ウッビラヤティ)とは、ウッビラ(ubmila)であり、その(purimāvatthāya)以前の(purimā)状態(vatthāya)を破って(bhindati)特別な(visesaṃ)状態(āpajjatīti)になることである。ウッビラ(ubbilameva)そのもの(ubbilameva)が、ウッビラ化(ubilāvitaṃ)であり、その(tassa)状態(bhāvo)がウッビラ化(ubbilāvitattaṃ)である。それが(yāya)生じた(uppannāya)ときに、身体(kāya)や心(cittaṃ)が、風で満たされた袋(vātapūritabhastā)のように(viya)膨らむ(uddhumāyanākārappattaṃ)状態(hōti)になる、その(tassā)世俗的な(gehassitāya)喜び(pītiyā)の(odaggiyapītiyā)別名(adhivacanaṃ)である。それゆえに、「 散乱(uddhaccāvahāyā)をもたらす」などと言った。ここでも、「これらの(tesaṃ)比丘たち(bhikkhūnaṃ)にはウッビラ化(ubbilāvitameva)はないが、それでも(atha kho)将来(āyatiṃ)の(kulaputtānaṃ)このような(edisesupi)場所(ṭhānesu)において(nupattiṃ)悪しきもの(akusala)の(paṭisedhento)生起(uppattiṃ)を(paṭisedhento)妨げる(paṭisedhento)法(dhammanaettiṃ)を(thapetī)確立する」と、「二つの(dvīhi)言葉(padehi)で(saṅkhārakkhandho)、一つの(ekena)言葉(kkhandho)で(vedanākkhandho)説かれた(vutto)」(saṅkhārakkhandho, vedanākkhandho)とあるように、「これらの(tesaṃ)影響(vasena)によって(vasena)残りの(sesānaṃ)関連する(sampayuttadhammaṃ)ものの(sampayuttadhammānaṃ)原因(karaṇaṃ)も(paṭikkhitamevā)妨げられている」と(ca)注釈書(aṭṭhakathāyaṃ)には(ca aṭṭhakathāyaṃ)、「pi(pi)という言葉(saddo)は(saṃbhāvanē)確信(saṃbhāvanē)を表す」など(tiādinā)とあるように、ここ(ca idha)でも(ca idha)説かれた(vuttanayena)ように(vuttanayena)、意味(attho)は(attho)可能な限り(yathāsambhavaṃ)理解されるべきである( veditabbo)。「あなたたち(tumhaṃyevassa)自身(yevassa)に(yevassa)それで(tena)妨げ(antarāya)となる」と(tena antarāyo)ここ(ti etthāpi)でも(ti etthāpi)「妨げ(antarāyo)とは(oti idaṃ)これ(ida)である」と(idaṃtiādinā)その(tadā)下に(hetthā)否定的な(avaṇṇapakkhē)場合(pakkhē)に(pakkhē)説かれた(vuttanayena)ように(vuttanayena)、意味(attho)は(attho)理解されるべきである( veditabbo)。
Kasmā panetanti ca vakkhamānaṃyeva atthaṃ manasi katvā codeti. Ācariyo **‘‘saccaṃ vaṇṇita’’**nti tamatthaṃ paṭijānitvā **‘‘taṃ pana nekkhammanissita’’**ntiādinā pariharati. Tattha etanti ānandādīnaṃ akaraṇīyatāvacanaṃ. Nanu bhagavatā vaṇṇitanti sambandho. Kasiṇenāti kasiṇatāya sakalabhāvena. Keci pana ‘‘jambudīpassāti karaṇe sāmivacana’’nti vadanti, tesaṃ matena kasiṇajambudīpa-saddānaṃ samānādhikaraṇabhāvo daṭṭhabbo. Tasmāti yasmā gehassitapītisomanassaṃ jhānādīnaṃ antarāyakaraṃ, tasmā. Vuttañhetaṃ bhagavatā ‘‘somanassaṃ pāhaṃ devānaṃ inda duvidhena vadāmi sevitabbampi asevitabbampī’’ti (dī. ni. 2.359). **‘‘Ayañhī’’**tiādi yena sampayuttā pīti antarāyakarī, taṃ dassanatthaṃ vuttaṃ. Tattha ‘‘idañhi lobhasahagataṃ pītisomanassa’’nti vattabbaṃ siyā, pītiggahaṇena pana somanassampi gahitameva hoti somanassarahitāya pītiyā abhāvatoti pītiyeva gahitāti daṭṭhabbaṃ. Atha vā sevitabbāsevitabbavibhāgavacanato somanassassa pākaṭo antarāyakarabhāvo, na tathā pītiyāti pītiyeva lobhasahagatattena visesetvā vuttā. **‘‘Luddho attha’’**ntiādigāthānaṃ ‘‘kuddho attha’’ntiādi gāthāsu viya attho daṭṭhabbo.
なぜ(Kasmā)これらは(panetanti)そうである(ca)と(ca)これから(vakkhamānaṃyeva)説かれる(vakkhamānaṃyeva)意味(atthaṃ)を(atthaṃ)念頭に置いて(manasi katvā)問う(codeti)。師(Ācariyo)は「真実(saccaṃ)を(vaṇṇita)説いた(vaṇṇita)」と(ti)その(tamatthaṃ)意味(tamatthaṃ)を(tamatthaṃ)認め(paṭijānitvā)、「しかし(taṃ pana)それは(pana)解脱(nekkhammanissita)に(nekkhammanissita)依存する」など(tiādinā)と(tiādinā)答える(pariharati)。そこで(Tattha)「これら(etanti)は(etanti)歓喜(ānandādīnaṃ)などに(ādīnaṃ)してはならないこと(akaraṇīyatāvacanaṃ)を(vacanaṃ)示す」。仏(bhagavatā)が(bhagavatā)説かれた(vaṇṇita)のではないか(nanu)と(vaṇṇita)。関係(sambandho)は(sambandho)それである(vaṇṇita)。完全に(kasiṇena)とは(kasiṇena)完全であること(kasiṇatāya)によって(kasiṇatāya)、全体(sakalabhāvena)として(sakalabhāvena)。しかし(keci pana)「ジャンブディーパ(jambudīpassāti)の(jambudīpassāti)こと(jambudīpassāti)で(jambudīpassāti)原因(karaṇe)を表す(sāmivacana)」と(ti)言う(vadanti)、彼らの(tesaṃ)意味(tesaṃ matena)では(matena)「ジャンブディーパ」(jambudīpa)と(jambudīpa-saddānaṃ)「完全」(kasiṇa)という(kasiṇa-saddānaṃ)言葉(saddānaṃ)は(saddānaṃ)同じ(samānādhikaraṇabhāvo)意味(samānādhikaraṇabhāvo)を持つ(daṭṭhabbo)と(daṭṭhabbo)見られるべきである(daṭṭhabbo)。それゆえ(Tasmā)「それゆえ(Tasmāti)世俗的な(gehassita)喜び(pīti)や(pītisomanassaṃ)楽しさ(somanassaṃ)は(pītisomanassaṃ)禅定(jhānādīnaṃ)の(jhānādīnaṃ)妨げ(antarāyakaraṃ)である(antarāyakaraṃ)、それゆえ(tasmā)」。仏(bhagavatā)が(bhagavatā)説かれた(vuttaṃ)、「喜び(somanassaṃ)を(pāhaṃ)私は(pāhaṃ)神々(devānaṃ)の(devānaṃ)インドラ(inda)よ(inda)、二種(duvidhena)に(duvidhena)分ける(vadāmi)、享受すべきもの(sevittabbampi)と(sevittabbampi)享受すべきでないもの(asevitabbampi)と(asevitabbampi)」と(ti)(dī. ni. 2.359)。「これは(Ayaṃ)そうである(i)」と(ti)「これは(Ayañhī)である」など(tiādi)と(tiādi)示されている(dassana)のは(yena)、「それが(yena)関連する(sampayuttā)喜び(pīti)が(pīti)妨げとなる(antarāyakarī)」(antarāyakarī)こと(antarāyakarī)を(antarāyakarī)示す(dassana)ため(dassana)である(dassana)。そこで(Tattha)「これは(idaṃ)貪欲(lobhasahagataṃ)に(lobhasahagataṃ)関連する(lobhasahagataṃ)喜び(pītisomanassa)である」(pītisomanassa)と(pītisomanassa)言う(vattabbaṃ)べき(vattabbaṃ)であるが(siyā)、喜び(pīti)という(pīti)言葉(gahaṇena)で(gahaṇena)楽しさ(somanassampi)も(somanassampi)含まれる(gahitameva)のである(gahitameva)なぜなら(hōti)喜び(pīti)のない(rahitāya)楽しさ(somanassa)は(somanassa)ない(abhāvatō)からである(abhāvatō)と(abhāvatō)理解されるべきである(dabbaṃ)と(dabbaṃ)喜び(pīti)そのもの(pītiyeva)が(pītiyeva)含まれている(gahitāti)と(gahitāti)見られるべきである(daṭṭhabbaṃ)。あるいは(Atha vā)享受すべきもの(sevittabbā)と(sevittabbā)享受すべきでないもの(asevitabbā)とに(asevitabbā)分ける(vibhāga)こと(vibhāga)で(vibhāga)楽しさ(somanassa)の(somanassa)隠れた(pakāṭo)妨げ(antarāyakarabhāvo)となる(antarāyakarabhāvo)性質(bhāvo)は(bhāvo)はっきりしている(pakāṭo)が(pakāṭo)、喜び(pīti)は(pīti)そうではない(na tathā)から(na tathā)喜び(pīti)そのもの(pītiyeva)が(pītiyeva)貪欲(lobhasahagatattena)に(lobhasagatattena)関連する(lobhasagatattena)という(lobhasagatattena)ことで(tenā)区別して(visesetvā)説かれている(vuttā)。「貪欲(Luddho)な(Luddho)者(attha)は」(attha)「怒り(kuddho)な(kuddho)者(attha)は」(attha)など(tiādigāthānaṃ)という(ādigāthānaṃ)詩(gāthānaṃ)の(gāthānaṃ)意味(attho)は(attho)「怒り(kuddho)な(kuddho)者(attha)は」(attha)など(tiādinā)という(ādinā)詩(gāthāsu)の(gāthāsu)意味(attho)のように(viya)理解されるべきである(daṭṭhabbo)。
‘‘Mamaṃ vā bhikkhave pare vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, dhammassa vā vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, saṅghassa vā vaṇṇaṃ bhāseyyuṃ, tatra ce tumhe assatha ānandino sumanā ubbilāvitā, api nu tumhe paresaṃ subhāsitadubbhāsitaṃ ājāneyyāthāti. No hetaṃ bhante’’ti ayaṃ tatiyavāro, so desanākāle nīharitvā desetabbapuggalābhāvato desanāya anāgatopi tadatthasambhavato atthato āgatoyevāti daṭṭhabbo yathā taṃ kathāvatthupakaraṇaṃ vitthāravasenāti adhippāyo. **‘‘Atthato āgato yevā’’**ti etena saṃvaṇṇanākāle tathā bujjhanakasattānaṃ vasena so vāro ānetvā vattabboti dasseti. **‘‘Yatheva hī’’**tiādinā tamevatthasambhavaṃ vibhāveti. Vuttanayenāti ‘‘tatra tumhehīti tasmiṃ vaṇṇe tumhehī’’tiādinā, ‘‘dutiyaṃ padaṃ paṭhamassa padassa, catutthañca tatiyassa vevacana’’ntiādinā ca vuttanayena.
「比丘たちよ(bhikkhūnaṃ)、私(mamaṃ)を(mamaṃ)あるいは(vā)他人(pare)が(pare)褒める(vaṇṇaṃ)のであれ(bhāseyyuṃ)、法(dhammassa)を(dhammassa)褒める(vaṇṇaṃ)のであれ(bhāseyyuṃ)、僧(saṅghassa)を(saṅghassa)褒める(vaṇṇaṃ)のであれ(bhāseyyuṃ)、その時(tatra)あなたがた(tumhe)が(tumhe)歓喜(ānandino)し(ānandino)楽しい(sumanā)心(ubbilāvitā)で(ubbilāvitā)いる(ubbilāvitā)ならば(api nu)、あなたがた(tumhe)は(tumhe)他人の(paresam)巧みな(subhāsita)言葉(subhāsita)と(subhāsita)拙い(dubbhāsita)言葉(dubbhāsita)を(dubbhāsita)見分ける(ājāneyyāthāti)ことが(ājāneyyāthāti)できる(ājāneyyāthāti)であろうか」と(ti)。「いいえ(no)、尊師(hetaṃ bhante)よ」(bhante)と(ti)。この(ayaṃ)三番目の(tatiyavāro)節(vāra)は、説法(desanākāle)の(desanākāle)際に(desanākāle)省略され(nīharitvā)説かれるべき(desetabba)人々(puggalābhāvato)が(puggalābhāvato)いない(puggalābhāvato)ため(puggalābhāvato)に(puggalābhāvato)説法(desanāya)には(desanāya)現れない(anāgatopi)が、その(tadatthasambhavato)意味(tadatthasambhavato)の(tadatthasambhavato)ために(tadatthasambhavato)現れる(āgatōyevāti)ので(āgatōyevāti)ある(āgatōyevāti)と(āgatōyevāti)見られるべきである(daṭṭhabbo)と(daṭṭhabbo)『対論(kathāvatthu)の(kathāvatthu)書(pakaraṇaṃ)』(kathāvatthu pakaraṇaṃ)を(pakaraṇaṃ)詳しく(vitthāravasenāti)説明(vitthāravasenāti)する(vitthāravasenāti)意図( adhippāyo)である( adhippāyo)。「意味(Atthato)によって(Atthato)現れる(āgato)のである」(āgato yevā)と(yevāti)言う(yevāti)ことで(yevāti)、それを(tameva)理解(bujjhana)する(bujjhana)人々(sattānaṃ)の(sattānaṃ)ために(sattānaṃ)それ(so)を(so)説法(desanā)に(desanā)現れる(āgatōyevāti)ように(āgatōyevāti)話されるべき(vattabotī)と(vattabotī)示す(dasseti)。「ちょうど(Yatheva)〜〜(hī)」など(tiādinā)と(tiādinā)その(tameva)意味(tameva)の(tameva)現れ(atthasambhavaṃ)を(atthasambhavaṃ)詳しく(vibhāveti)説明(vibhāveti)している(vibhāveti)。説かれた(vuttanayena)ように(vuttanayena)とは(vuttanayena)、「そこで(tatra)あなたがた(tumhehi)は(tumhehi)」(tumhehi)「それ(tasmiṃ)褒め(vaṇṇe)において(vaṇṇe)あなたがた(tumhehi)は(tumhehi)」など(tiādinā)と(tiādinā)、「二番目の(dutiyaṃ)言葉(padaṃ)は(padaṃ)一番目の(paṭhamassa)言葉(padassa)に(padassa)対する(padassa)ものであり(padassa)、四番目の(catutthañca)言葉(catutthañca)は(catutthañca)三番目の(tatiyassa)言葉(tatiyassa)の(tatiyassa)同意語(vevacana)である」(vevacanaṃ)など(tiādinā)と(tiādinā)説かれた(vuttanayena)ように(vuttanayena)。
65-6. Ettha ca kiñcāpi purimānampi tiṇṇaṃ kusalādidhammasabhāvānavabodhato attheva mandabhāvo, tesaṃ pana attano kusalādidhammānavabodhassa avabodhaviseso atthi, tadabhāvā pacchimoyeva mandamomūhabhāvena vutto. Nanu ca pacchimassāpi ‘‘atthi paroloko’ti iti ce me assa, ‘atthi paroloko’ti iti te naṃ byākareyyaṃ, evantipi me no’’tiādi (dī. ni. 1.65) vacanato attano dhammānavabodhassa avabodho atthiyevāti? Kiñcāpi atthi, na tassa purimānaṃ viya apariññātadhammabyākaraṇanibandhanamusāvādādibhayaparijigucchanakāro atthi, atha kho mahāmūḷhoyeva. Atha vā ‘‘evantipi me no’’tiādinā pucchāya vikkhepakaraṇatthaṃ ‘‘atthi paroloko’ti iti ce maṃ pucchasī’’ti pucchāṭhapanameva tena dassīyati, na attano dhammānavabodhoti ayameva visesena ‘‘mando ceva momūho cā’’ti vutto. Teneva hi tathāvādinaṃ sañjayaṃ belaṭṭhaputtaṃ ārabbha ‘‘ayaṃ vā imesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ sabbamando sabbamūḷho’’ti (dī. ni. 1.181) vuttaṃ. Tattha ‘‘atthi paroloko’’ti sassatadassanavasena sammādiṭṭhivasena vā pucchā. ‘‘Natthi paroloko’’ti natthikadassanavasena sammādassanavasena vā pucchā. ‘‘Atthi ca natthi ca paroloko’’ti ucchedadassanavasena sammādiṭṭhivasena eva vā pucchā. ‘‘Neva atthi na natthi paroloko’’ti vuttappakārattayapaṭikkhepe sati pakārantarassa asambhavato atthitānatthitāhi navattabbākāro parolokoti vikkhepaññeva purekkhārena sammādiṭṭhivasena vā pucchā. Sesacatukkattayepi vuttanayānusārena attho veditabbo. Puññasaṅkhārattiko viya hi kāyasaṅkhārattikena purimacatukkasaṅgahito eva attho. Sesacatukkattayena attaparāmāsapuññādi phalatācodanānayena saṅgahitoti.
65-6. ここで、たとえ過去の三つの善法などのあり方を理解しないことによって、それ自体においても(その人の)愚かさがあるとしても、しかし、それ自体は善法などのあり方を理解しないことの理解における特別なものがある。そのあり方がないから、後の者は愚かで無知であると(過去の善法などのあり方を理解しないことによる愚かさよりも)言われているのである。そもそも、後の者についても「あの世は存在する」と、もし私にそう(確信が)あるならば、「あの世は存在する」と私は彼に答えただろう。たとえそうであるとしても、私にはそのような(返答)はない、と(『ディーガ・ニカーヤ』所収「ブラフマーユ経」65節)のように、それ自体は善法などのあり方を理解しないことの理解があるのではないか? たとえそうであるとしても、過去の者たちのように、理解されていない法について(偽りの)説明をすることや、嘘をつくことなどへの恐怖から避ける行いはない。しかし、彼は大いに無知である。あるいは、「たとえそうであるとしても、私にはそのような(返答)はない」といった問いに対して、言葉を濁すための「もし『あの世は存在する』と私に問うならば」という問いかけは、単に問いを回避するだけであり、それ自体は善法などのあり方を理解しないことではない。だからこそ、彼はまさに「愚かで、かつ無知である」と言われたのである。まさに、そのように言うサンジャヤ・ベーラッティプッタについて、「これらの修行者やバラモンの中で、この者は最も愚かで、最も無知である」『ディーガ・ニカーヤ』所収「バラモン経」181節)と述べられている。そこで、「あの世は存在する」というのは、永遠説の観点から、あるいは正しい見解の観点からの問いである。「あの世は存在しない」というのは、虚無説の観点から、あるいは正しい見解の観点からの問いである。「あの世は存在し、かつ存在しない」というのは、断滅説の観点から、あるいは正しい見解の観点からの問いである。「あの世は存在もせず、存在しないこともない」というのは、上記のような三つの可能性を否定した場合、他の可能性がないことから、「存在する」とも「存在しない」とも言えないという(難問)である。このように、言葉を濁すことを最優先とした、正しい見解の観点からの問いである。残りの三つの四句も、述べられている通りに理解されるべきである。例えば、善なる心の働き(puññasaṅkhāra)のように、過去の心の働き(kāyasaṅkhāra)は、前の四つのカテゴリに含まれる意味である。残りの四つのカテゴリは、功徳や悪徳、それらの結果などの、それらを問うことによって含まれると理解されるべきである。
Amarāvikkhepiko sassatādīnaṃ attano aruccanatāya sabbattha ‘‘evantipi me no’’tiādinā vikkhepaññeva karoti. Tattha ‘‘evantipi me no’’tiādi tattha tattha pucchitākārapaṭisedhanavasena vikkhipanākāradassanaṃ. Nanu ca vikkhepavādino vikkhepapakkhassa anujānanaṃ vikkhepapakkhe avaṭṭhānaṃ yuttarūpanti? Na, tatthāpi tassa sammūḷhattā, paṭikkhepavaseneva ca vikkhepavādassa pavattanato. Tathā hi sañcayo belaṭṭhaputto raññā ajātasattunā sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho paralokattikādīnaṃ paṭisedhanamukhena vikkhepaṃ byākāsi.
アマーヴィクシェーパカ(言葉を濁す者)は、永遠説などの(見解)に賛同しないがゆえに、あらゆる場合において「たとえそうであるとしても、私にはそのような(返答)はない」と言って、言葉を濁すだけである。そこで、「たとえそうであるとしても、私にはそのような(返答)はない」といった言葉は、その場その場で問われたことを否定することによって、言葉を濁す様子を示している。そもそも、言葉を濁すことを主張する者は、言葉を濁す立場を許容し、言葉を濁す立場に留まるのが適切なのではないか? そうではない。なぜなら、その(言葉を濁す者)も、そこに(真理を)完全に理解しておらず、否定することによってのみ言葉を濁す立場をとるからである。なぜなら、サンジャヤ・ベーラッティプッタは、ラージャ・アジャータサットゥ王から、現世での修行の成果について問われた際に、あの世についての(質問)などを否定する形で、言葉を濁して答えたからである。
Etthāha – nanu cāyaṃ sabbopi amarāvikkhepiko kusalādayo dhamme, paralokattikādīni ca yathābhūtaṃ anavabujjhamāno tattha tattha pañhaṃ puṭṭho pucchāya vikkhepanamattaṃ āpajjati, tassa kathaṃ diṭṭhigatikabhāvo. Na hi avattukāmassa viya pucchitamatthamajānantassa vikkhepakaraṇamattena diṭṭhigatikatā yuttāti? Vuccate – na heva kho pucchāya vikkhepakaraṇamattena tassa diṭṭhigatikatā, atha kho micchābhinivesavasena. Sassatābhinivesena micchābhiniviṭṭhoyeva hi puggalo mandabuddhitāya kusalādidhamme paralokattikādīni ca yāthāvato appaṭipajjamāno attanā aviññātassa atthassa paraṃ viññāpetuṃ asakkuṇeyyatāya musāvādādibhayena ca vikkhepaṃ āpajjatīti. Tathā hi vakkhati ‘‘yāsaṃ satteva ucchedadiṭṭhiyo, sesā sassatadiṭṭhiyo’’ti (dī. ni. aṭṭha. 1.97-98) atha vā puññapāpānaṃ tabbipākānañca anavabodhena asaddahanena ca tabbisayāya pucchāya vikkhepakaraṇaṃyeva sundaranti khantiṃ ruciṃ uppādetvā abhinivisantassa uppannā visuṃyevesā ekā diṭṭhi sattabhaṅgadiṭṭhi viyāti daṭṭhabbaṃ. Tathā ca vuttaṃ ‘‘pariyantarahitā diṭṭhigatikassa diṭṭhi ceva vācā cā’’ti (dī. ni. aṭṭha. 1.61). Kathaṃ panassā sassatadiṭṭhisaṅgaho? Ucchedavasena anabhinivesato. Natthi koci dhammānaṃ yathābhūtavedī vivādabahulattā lokassa, ‘‘evameva’’nti pana saddantarena ‘‘dhammanijjhānanā anādikālikā loke’’ti gāhavasena sassatalesopettha labbhatiyeva.
ここで問う――そもそも、この言葉を濁す者は、善法などや、あの世についての(質問)などを、ありのままに理解していないので、その場その場で問われたことに対して、単に言葉を濁すだけである。その(言葉を濁す)ことに、なぜ見解を持つことが適切だと言えるのか? 言われる――言葉を濁すことに見解を持つのではなく、むしろ誤った執着によるのである。永遠説に誤って執着している者が、愚かな知性ゆえに、善法などをありのままに理解しておらず、自分自身が理解していない事柄を他人に理解させることができず、嘘をつくことなどへの恐怖から、言葉を濁すのである。なぜなら、彼は「これらの(見解)のうち、七つの(見解)は虚無説であり、残りは永遠説である」『ディーガ・ニカーヤ』解説書1.97-98節)と言う。あるいは、功徳や悪徳、それらの結果などを理解せず、信じないことによって、それらに関する問いに対して言葉を濁すことが心地よいと、(誤った)確信を抱き、執着した結果、それらがすべて、まるで七つの崩壊(見解)のように、それぞれ別個の見解となるのである、と理解されるべきである。そして、「見解を持つ者の見解も言葉も、限りがない」『ディーガ・ニカーヤ』解説書1.61節)と述べられている。どのように、彼に永遠説の執着が含まれるのか? 虚無説(の立場)を否定しないからである。法をありのままに理解する者は、世の中の多くの争いがあることから、そのような(確信)はない。しかし、「それと同じように」と、(誤った)確信を抱くことによって、「法を熟考することは、世の中で始まりがない」という(誤った)考え方から、ここに永遠説(の執着)も得られるのである。
293-6. Āgamā nūti āgato nu. Khoti nipātamattaṃ. Idhāti ettha, tumhākaṃ santikanti attho. Adhivāsetūti sādiyatu, taṃ pana sādiyanaṃ manasā sampaṭiggaho hotīti āha **‘‘sampaṭicchatū’’**ti.
293-6. アーガマー・ヌーティ、来たのか。「コーティ」とは、助詞。「イダーティ」とは、ここに、あなた方の元にという意味。「アディヴァーセトゥーティ」とは、受け入れよ、それは受け入れることが心で受け取ることである、とある。「サンパティッチャトゥー」と。
Cūḷasīlaṃ 小戒
7. ‘‘Appamattakaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, oramattakaṃ sīlamattakaṃ, yena puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya. Katamañca taṃ, bhikkhave, appamattakaṃ oramattakaṃ sīlamattakaṃ, yena puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya?
7. 「比丘たちよ、これらはほんのわずかな、少ない、戒めによるものである。それでも、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。それでは、比丘たちよ、どのようなわずかな、少ない、戒めによるもので、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができるのであろうか?」
7. Appamattakaṃ kho panetaṃ, bhikkhaveti ko anusandhi? Idaṃ suttaṃ dvīhi padehi ābaddhaṃ vaṇṇena ca avaṇṇena ca. Tattha avaṇṇo – ‘‘iti petaṃ abhūtaṃ iti petaṃ ataccha’’nti, ettheva udakantaṃ patvā aggiviya nivatto. Vaṇṇo pana bhūtaṃ bhūtato paṭijānitabbaṃ – ‘‘iti petaṃ bhūta’’nti evaṃ anuvattatiyeva. So pana duvidho brahmadattena bhāsitavaṇṇo ca bhikkhusaṅghena acchariyaṃ āvusotiādinā nayena āraddhavaṇṇo ca. Tesu bhikkhusaṅghena vuttavaṇṇassa upari suññatāpakāsane anusandhiṃ dassessati. Idha pana brahmadattena vuttavaṇṇassa anusandhiṃ dassetuṃ ‘‘appamattakaṃ kho panetaṃ, bhikkhave’’ti desanā āraddhā.
6. 「比丘たちよ、これはわずかなことである」とは、どのような文脈か?この経典は、二つの言葉、すなわち非難と賞賛によって結びついている。非難とは、「これは偽りであり、これは偽りである」と、ここで水の底に達して火のように引き返すものである。賞賛は、「真実を真実として肯定する」すなわち「これは真実である」と、そのまま続く。それは、ブラフマーダッタによって語られた賞賛と、比丘僧によって「驚くべきことです、尊者よ」などと語られた賞賛の二つである。そのうち、比丘僧によって語られた賞賛の上に、空性を示す文脈で、その意図を示すであろう。ここでは、ブラフマーダッタによって語られた賞賛の意図を示すために、「比丘たちよ、これはわずかなことである」と教えが説き始められている。
Tattha appamattakanti parittassa nāmaṃ. Oramattakanti tasseva vevacanaṃ. Mattāti vuccati pamāṇaṃ. Appaṃ mattā etassāti appamattakaṃ. Oraṃ mattā etassāti oramattakaṃ. Sīlameva sīlamattakaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘appamattakaṃ kho, panetaṃ bhikkhave, oramattakaṃ sīlamattakaṃ’ nāma yena ‘‘tathāgatassa vaṇṇaṃ vadāmī’’ti ussāhaṃ katvāpi vaṇṇaṃ vadamāno puthujjano vadeyyāti. Tattha siyā – nanu idaṃ sīlaṃ nāma yogino aggavibhūsanaṃ? Yathāhu porāṇā –
ここで「わずかなこと」とは、わずかであることの名前である。「わずかな」とは、それの同義語である。「わずかな」とは、測定できることである。わずかな測定ができるものであるから、わずかなものである。わずかな測定ができるものであるから、わずかなものである。戒律こそが戒律のわずかなものである。これは、「比丘たちよ、わずかなこと、わずかなこと、戒律のわずかなこと」という名前は、あなたが「如来の徳を讃えよう」として努力して讃えようとしても、凡夫は讃えることができるであろうか?ここで、「この戒律は、修行者の最も優れた装飾ではないか?」と問われるかもしれない。古来より言われているように。
‘‘Sīlaṃ yogissa’laṅkāro, sīlaṃ yogissa maṇḍanaṃ;
「戒律は修行者の装飾であり、戒律は修行者の飾りである。
Sīlehi’laṅkato yogī, maṇḍane aggataṃ gato’’ti.
戒律で飾られた修行者は、最高の飾りに達する。」
Bhagavatāpi ca anekesu suttasatesu sīlaṃ mahantameva katvā kathitaṃ. Yathāha – ‘‘ākaṅkheyya ce, bhikkhave, bhikkhu ‘sabrahmacārīnaṃ piyo cassaṃ manāpo ca garu ca bhāvanīyo cā’ti, sīlesvevassa paripūrakārī’’ti (ma. ni. 1.65) ca.
世尊もまた、多くの経典で戒律を偉大なものとして説かれている。例えば、「比丘たちよ、もし修行者が『同僚たちに愛され、好かれ、尊敬され、愛される者でありたい』と願うならば、戒律を完全に守るべきである。」(中部経典 1.65)と。
‘‘Kikīva aṇḍaṃ, camarīva vāladhiṃ;
「キキ鳥が卵を、ジャマリーが尾を、
Piyaṃva puttaṃ, nayanaṃva ekakaṃ.
愛する子供を、片方の目を、
Tatheva sīlaṃ, anurakkhamānā;
それと同じように、戒律を、大切に守り、
Supesalā hotha, sadā sagāravā’’ti ca.
常に敬意を払って、清らかであるべきである。」
‘‘Na pupphagandho paṭivātameti;
「花の香りは風に逆らって流れない。
Na candanaṃ taggaramallikā vā.
白檀やタガラ、ジャスミンもまたそうである。
Satañca gandho paṭivātameti;
しかし、善人の香りは風に逆らって流れる。
Sabbā disā sappuriso pavāyati.
善人はあらゆる方角に広がる。
Candanaṃ tagaraṃ vāpi, uppalaṃ atha vassikī;
白檀やタガラ、
Etesaṃ gandhajātānaṃ, sīlagandho anuttaro.
これらの香りのうち、戒律の香りは比類ない。
Appamatto ayaṃ gandho, yvāyaṃ tagaracandanaṃ;
タガラや白檀の香りは、
Yo ca sīlavataṃ gandho, vāti devesu uttamo.
わずかなものである。しかし、戒律を持つ者の香りは、神々の中でも最も優れている。
Tesaṃ sampannasīlānaṃ, appamādavihārinaṃ;
戒律が満ち足りた者、怠ることなく修行する者、
Sammadaññā vimuttānaṃ, māro maggaṃ na vindatī’’ti ca. (dha. pa. 57);
正しい智慧で解脱した者には、魔は道を見つけられない。」(ダンマパダ 57)と。
‘‘Sīle patiṭṭhāya naro sapañño, cittaṃ paññañca bhāvayaṃ;
「戒律に安住し、智慧をもって、心を育て、
Ātāpī nipako bhikkhu, so imaṃ vijaṭaye jaṭa’’nti ca. (saṃ. ni. 1.23);
精進する比丘は、この煩悩の絡み合いを解きほぐす。」(相応部経典 1.23)と。
‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, ye keci bījagāmabhūtagāmā vuḍḍhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ āpajjanti, sabbe te pathaviṃ nissāya, pathaviyaṃ patiṭṭhāya; evamete bījagāmabhūtagāmā vuḍḍhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ āpajjanti. Evameva kho, bhikkhave, bhikkhu sīlaṃ nissāya sīle patiṭṭhāya sattabojjhaṅge bhāvento sattabojjhaṅge bahulīkaronto vuḍḍhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ pāpuṇāti dhammesū’’ti (saṃ. ni. 5.150) ca. Evaṃ aññānipi anekāni suttāni daṭṭhabbāni. Evamanekesu suttasatesu sīlaṃ mahantameva katvā kathitaṃ. Taṃ ‘‘kasmā imasmiṃ ṭhāne appamattaka’’nti āhāti? Upari guṇe upanidhāya. Sīlañhi samādhiṃ na pāpuṇāti, samādhi paññaṃ na pāpuṇāti, tasmā uparimaṃ upanidhāya heṭṭhimaṃ oramattakaṃ nāma hoti. Kathaṃ sīlaṃ samādhiṃ na pāpuṇāti? Bhagavā hi abhisambodhito sattame saṃvacchare sāvatthinagara – dvāre kaṇḍambarukkhamūle dvādasayojane ratanamaṇḍape yojanappamāṇe ratanapallaṅke nisīditvā tiyojanike dibbasetacchatte dhāriyamāne dvādasayojanāya parisāya attādānaparidīpanaṃ titthiyamaddanaṃ – ‘‘uparimakāyato aggikkhandho pavattati, heṭṭhimakāyato udakadhārā pavattati…pe… ekekalomakūpato aggikkhandho pavattati, ekekalomakūpato udakadhārā pavattati, channaṃ vaṇṇāna’’ntiādinayappavattaṃ yamakapāṭihāriyaṃ dasseti. Tassa suvaṇṇavaṇṇasarīrato suvaṇṇavaṇṇā rasmiyo uggantvā yāva bhavaggā gacchanti, sakaladasasahassacakkavāḷassa alaṅkaraṇakālo viya hoti, dutiyā dutiyā rasmiyo purimāya purimāya yamakayamakā viya ekakkhaṇe viya pavattanti.
「比丘たちよ、種子や植物が成長し、繁茂するように、すべては大地を頼り、大地に安住している。それによって、種子や植物は成長し、繁茂する。それと同じように、比丘たちよ、比丘は戒律を頼り、戒律に安住し、七つの菩提分を修行し、七つの菩提分を増やすことで、法において成長し、繁茂する。」(相応部経典 5.150)と。このように、他の多くの経典も参照すべきである。このように多くの経典で戒律は偉大なものとして説かれている。「なぜこの場面で、わずかなものと言われるのか?」それは、上位の功徳を考慮してのことである。戒律は禅定をもたらさず、禅定は智慧をもたらさない。したがって、上位を考慮すれば、下位はわずかなものとなる。どのように戒律は禅定をもたらさないのか?世尊は悟りを開かれた後、7年目に、サーヴァティーの町の門のそばにあるカンダンバラの木の根元で、12ヨージャナの宝の円蓋、1ヨージャナの宝の座に座り、3ヨージャナの空の傘を差して、12ヨージャナの群衆に、自己を捧げる光景と、異教徒を打ち砕く様を示された。その黄金色の体から、黄金色の光線が昇り、梵天界まで達し、全体の世界を飾るかのようであった。第二の光線は、第一の光線の倍の速さで、一瞬のうちに放たれた。
Dvinnañca cittānaṃ ekakkhaṇe pavatti nāma natthi. Buddhānaṃ pana bhagavantānaṃ bhavaṅgaparivāsassa lahukatāya pañcahākārehi āciṇṇavasitāya ca, tā ekakkhaṇe viya pavattanti. Tassā tassā pana rasmiyā āvajjanaparikammādhiṭṭhānāni visuṃ visuṃyeva.
二つの心が同時に生じることはない。しかし、仏陀においては、生命の流れ( bhavanga)の滞在が短いため、5つの方法で慣習的に行われているため、それらは一瞬のうちに生じる。それぞれの光線に対する認識、準備、決意は、それぞれ別々である。
Nīlarasmiatthāya hi bhagavā nīlakasiṇaṃ samāpajjati, pītarasmiatthāya pītakasiṇaṃ, lohitaodātarasmiatthāya lohitaodātakasiṇaṃ, aggikkhandhatthāya tejokasiṇaṃ, udakadhāratthāya āpokasiṇaṃ samāpajjati. Satthā caṅkamati, nimmito tiṭṭhati vā nisīdati vā seyyaṃ vā kappetīti sabbaṃ vitthāretabbaṃ. Ettha ekampi sīlassa kiccaṃ natthi, sabbaṃ samādhikiccameva. Evaṃ sīlaṃ samādhiṃ na pāpuṇāti.
尊師は青色の瞑想(カーシナ)に心を集中しました。青色の瞑想は青い光のため、黄色の瞑想は黄色い光のため、赤い瞑想は赤い光のため、火の瞑想は火の光のため、水の瞑想は水の流れのためです。尊師は歩き、あるいは(分身であるかのように)留まり、座り、あるいは横になることを、すべて詳しく説明しなければなりません。ここでは、戒(シーラ)の働きは全くありません。すべては禅定(サマーディ)の働きです。このように、戒は禅定に達しません。
Yaṃ pana bhagavā kappasatasahassādhikāni cattāri asaṅkhyeyyāni pāramiyo pūretvā, ekūnatiṃsavassakāle cakkavattisirīnivāsabhūtā bhavanā nikkhamma anomānadītīre pabbajitvā, chabbassāni padhānayogaṃ katvā, visākhapuṇṇamāyaṃ uruvelagāme sujātāya dinnaṃ pakkhittadibbojaṃ madhupāyāsaṃ paribhuñjitvā, sāyanhasamaye dakkhiṇuttarena bodhimaṇḍaṃ pavisitvā assatthadumarājānaṃ tikkhattuṃ padakkhiṇaṃ katvā, pubbuttarabhāge ṭhito tiṇasanthāraṃ santharitvā, tisandhipallaṅkaṃ ābhujitvā, caturaṅgasamannāgataṃ mettākammaṭṭhānaṃ pubbaṅgamaṃ katvā, vīriyādhiṭṭhānaṃ adhiṭṭhāya, cuddasahatthapallaṅkavaragato suvaṇṇapīṭhe ṭhapitaṃ rajatakkhandhaṃ viya paññāsahatthaṃ bodhikkhandhaṃ piṭṭhito katvā, upari maṇichattena viya bodhisākhāya dhāriyamāno, suvaṇṇavaṇṇe cīvare pavāḷasadisesu bodhiaṅkuresu patamānesu, sūriye atthaṃ upagacchante mārabalaṃ vidhamitvā, paṭhamayāme pubbenivāsaṃ anussaritvā, majjhimayāme dibbacakkhuṃ visodhetvā, paccūsakāle sabbabuddhānamāciṇṇe paccayākāre ñāṇaṃ otāretvā, ānāpānacatutthajjhānaṃ nibbattetvā, tadeva pādakaṃ katvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā, maggapaṭipāṭiyā adhigatena catutthamaggena sabbakilese khepetvā sabbabuddhaguṇe paṭivijjhi, idamassa paññākiccaṃ. Evaṃ samādhi paññaṃ na pāpuṇāti.
世尊が数千億年の間、完璧にした波羅蜜(パーラミー)を、三十歳で、輪王(チャクラヴァーティン)の地位にいた時、王宮を出て、アノーマ川のほとりで出家し、六年間の修行の後、ヴィシャーカの満月の日に、ウルヴェーラ村でスジャータから与えられた乳粥を食し、夕刻に北東の菩提樹の下に行き、菩提樹(アシュヴァッダ)に三度回向し、北東に座して、草の敷物を敷き、結跏趺坐をして、四禅(ディヤンナ)に心を集中して、精進を確立し、十三肘の玉座に置かれた金剛(サッバブッダ)のように、四十肘の仏陀の身体を背にし、王冠のように菩提樹の枝に支えられ、黄金色の衣に珊瑚のような菩提の若葉が降り注ぐ中、太陽が沈む時に、魔軍を打ち砕き、初夜に過去世を思い出し、中夜に天眼を清め、夜明けにすべての仏陀が習慣としてきた因縁の道理に智慧を向け、四禅(ディヤンナ)を完成させ、それを基盤として観(ヴィパッサナー)を増し、道(マッガ)の順序で、第四の聖道(マッガ)によってすべての汚れを滅ぼし、すべての仏陀の徳を悟りました。これが彼の智慧の働きです。このように、禅定は智慧に達しません。
Tattha yathā hatthe udakaṃ pātiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, pātiyaṃ udakaṃ ghaṭe udakaṃ na pāpuṇāti, ghaṭe udakaṃ kolambe udakaṃ na pāpuṇāti, kolambe udakaṃ cāṭiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, cāṭiyaṃ udakaṃ mahākumbhiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, mahākumbhiyaṃ udakaṃ kusobbhe udakaṃ na pāpuṇāti, kusobbhe udakaṃ kandare udakaṃ na pāpuṇāti, kandare udakaṃ kunnadiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, kunnadiyaṃ udakaṃ pañcamahānadiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, pañcamahānadiyaṃ udakaṃ cakkavāḷamahāsamudde udakaṃ na pāpuṇāti, cakkavāḷamahāsamudde udakaṃ sinerupādake mahāsamudde udakaṃ na pāpuṇāti. Pātiyaṃ udakaṃ upanidhāya hatthe udakaṃ parittaṃ…pe… sinerupādakamahāsamudde udakaṃ upanidhāya cakkavāḷamahāsamudde udakaṃ parittaṃ. Iti uparūpari udakaṃ bahukaṃ upādāya heṭṭhā heṭṭhā udakaṃ parittaṃ hoti.
それは、手に水が落ちても、水は水盤に達せず、水盤の水は瓶に達せず、瓶の水は壺に達せず、壺の水は水差しに達せず、水差しの水は大きな甕に達せず、大きな甕の水は水桶に達せず、水桶の水は井戸に達せず、井戸の水は小川に達せず、小川の水は五つの大河に達せず、五つの大河の水は千個の世界の広大な海に達せず、千個の世界の広大な海の水をシメール山頂の広大な海は超えません。水盤に水を置いても、手に残る水はわずかです…(略)…シメール山頂の広大な海に水を置いても、千個の世界の広大な海に残る水はわずかです。このように、上にある水が多ければ多いほど、下にある水はわずかになります。
Evameva upari upari guṇe upādāya heṭṭhā heṭṭhā sīlaṃ appamattakaṃ oramattakanti veditabbaṃ. Tenāha – ‘‘appamattakaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, oramattakaṃ sīlamattaka’’nti.
それと同様に、上に良い徳が多ければ多いほど、下にある戒はわずかであり、少ないものとなります。だからこそ、「修行者たちよ、これはわずかな、少ない戒なのです。」と言われたのです。
Yena puthujjanoti, ettha –
「凡夫(プトゥッジャナー)」とは、ここでは…
‘‘Duve puthujjanā vuttā, buddhenādiccabandhunā;
「太陽のごとき者(バーガヴァー)によって、二種類の凡夫が説かれました。
Andho puthujjano eko, kalyāṇeko puthujjano’’ti.
盲目の凡夫と、善き凡夫です。」
Tattha yassa khandhadhātuāyatanādīsu uggahaparipucchāsavanadhāraṇapaccavekkhaṇāni natthi, ayaṃ andhaputhujjano. Yassa tāni atthi, so kalyāṇaputhujjano. Duvidhopi panesa –
ここで、五蘊(スカンダ)、十八界(ダーットゥ)、十二処(アータナ)などについて、理解し、問い、聞き、覚え、熟考することがない者を、盲目の凡夫と呼びます。それらがある者を、善き凡夫と呼びます。どちらも二種類です。
‘‘Puthūnaṃ jananādīhi, kāraṇehi puthujjano;
「多くの人々のために、原因によって凡夫。凡夫の内にいるため、地上の人。」
Puthujjanantogadhattā, puthuvāyaṃ jano iti’’.
彼は、多くの様々な煩悩(キレーサ)などを生み出す原因によって、凡夫です。例えば、
So hi puthūnaṃ nānappakārānaṃ kilesādīnaṃ jananādīhi kāraṇehi puthujjano. Yathāha –
「多くの煩悩を生み出すため、凡夫。多くの執着(サッガー)を持っているため、凡夫。多くの聖者(サッダーラ)の顔色をうかがうため、凡夫。多くの悪趣(サッバガティー)から逃れられないため、凡夫。多くの様々の思念(サンカーラ)を形成するため、凡夫。多くの様々な欲望(オガ)によって流され、多くの苦しみ(サンターパ)によって苦しみ、多くの熱(パリラハ)によって焼かれ、五つの欲(カーマ)に執着し、貪り、絡みつき、魅了され、没頭し、しがみつき、絡みつき、妨げられているため、凡夫。五つの阻害(ニーヴァラナ)に覆われ、隠され、遮られ、遮られ、覆われ、隠されているため、凡夫。」と言われています。多くの人々(プトゥーナ)は、数えきれないほど多くの聖なる法(アーリヤダンマ)から離れ、低い境地(ニーチャダンマ)で行動する人々の内にいるため、凡夫であり、聖なる人々(アーリヤ)から離れて、数えきれないほど、確固として、静かに、学習などによって、区別されているため、凡夫なのです。
‘‘Puthu kilese janentīti puthujjanā, puthu avihatasakkāyadiṭṭhikāti puthujjanā, puthu satthārānaṃ mukhullokikāti puthujjanā, puthu sabbagatīhi avuṭṭhitāti puthujjanā, puthu nānābhisaṅkhāre abhisaṅkharontīti puthujjanā, puthu nānāoghehi vuyhanti, puthu santāpehi santappanti, puthu pariḷāhehi pariḍayhanti, puthu pañcasu kāmaguṇesu rattā giddhā gathitā mucchitā ajjhopannā laggā laggitā palibuddhāti puthujjanā, puthu pañcahi nīvaraṇehi āvutā nivutā ovutā pihitā paṭicchannā paṭikujjitāti puthujjanā’’ti. Puthūnaṃ gaṇanapathamatītānaṃ ariyadhammaparammukhānaṃ nīcadhammasamācārānaṃ janānaṃ antogadhattāpi puthujjano, puthuvāyaṃ visuṃyeva saṅkhyaṃ gato visaṃsaṭṭho sīlasutādiguṇayuttehi ariyehi janehīti puthujjanoti.
「如来(タターガタ)の」とは、八つの原因によって、世尊は如来です。そのように来た(タターーガタ)ので、如来。そのように行った(タターーガタ)ので、如来。そのように現れた(タターーラッカナン)ので、如来。そのように現れた(タターーダンメ)ので、如来。そのように説いた(タターーワーディタヤ)ので、如来。そのように行った(タターーカァリタヤ)ので、如来。克服する(アビバヴァナ)という意味で、如来です。
Tathāgatassāti aṭṭhahi kāraṇehi bhagavā tathāgato. Tathā āgatoti tathāgato, tathā gatoti tathāgato, tathalakkhaṇaṃ āgatoti tathāgato, tathadhamme yāthāvato abhisambuddhoti tathāgato, tathadassitāya tathāgato, tathavāditāya tathāgato, tathākāritāya tathāgato, abhibhavanaṭṭhena tathāgatoti.
なぜ世尊は「そのように来た」ので、如来なのですか? 過去のすべての世尊は、すべての世界の幸福のために熱心に努力し、そのように来られました。ヴィパッシー世尊は、シキー世尊は、ヴェッサブー世尊は、カクサンダ世尊は、コーナーガマナ世尊は、カッサパ世尊は、そのように来られました。どういうことでしょうか? これらの世尊が、どのような願望(アビニハーラ)をもって来られたか、それと同じように、私たちの世尊も来られました。あるいは、ヴィパッシー世尊は…(略)…カッサパ世尊は、布施の波羅蜜(ダーナ・パーラミー)を完成させ、持戒(シーラ)、忍耐(クッカンマ)、智慧(パンニャ)、精進(ヴィーリヤ)、忍耐(カンサ)、真実(サッチャ)、決意(アディッタナ)、慈愛(メッタ)、平静(ウペッカ)の波羅蜜を完成させ、これらの三十の波羅蜜、十の上級波羅蜜、十の究極波羅蜜を完成させ、身体の犠牲(アンガ・パリッチャーガ)、目、頭、富、妻、子供の犠牲(ナヤナ・ダナ・ラッジャ・プッタ・ダーラ・パリッチャーガ)であるこれらの五つの大犠牲を犠牲にし、過去の修行(プッバヨーガ)、過去の行い(プッバチャリヤ)、過去の法(ダンマ)、知識(ニャータ)、師(チャリヤ)などを完成させ、菩提の修行(ブッディチャリヤ)の究極に達して来られました。それと同じように、私たちの世尊も来られました。あるいは、ヴィパッシー世尊は…(略)…カッサパ世尊は、四つの念処(サティパッタナ)、四つの精進(サンマッパダーナ)、四つの神通力(イッディパーダ)、五つの感覚器官(インディリヤ)、五つの力(バラ)、七つの悟りの要素(ボッジャンガ)、聖なる八正道(アリア・アッタンダリカ・マッガ)を修習し、説いて来られました。それと同じように、私たちの世尊も来られました。このように、「そのように来た」ので、如来です。
Kathaṃ bhagavā tathā āgatoti tathāgato? Yathā sabbalokahitāya ussukkamāpannā purimakā sammāsambuddhā āgatā, yathā vipassī bhagavā āgato, yathā sikhī bhagavā, yathā vessabhū bhagavā, yathā kakusandho bhagavā, yathā koṇāgamano bhagavā, yathā kassapo bhagavā āgato . Kiṃ vuttaṃ hoti? Yena abhinīhārena ete bhagavanto āgatā, teneva amhākampi bhagavā āgato. Atha vā yathā vipassī bhagavā…pe… yathā kassapo bhagavā dānapāramiṃ pūretvā, sīlanekkhammapaññāvīriyakhantisaccaadhiṭṭhānamettāupekkhāpāramiṃ pūretvā, imā dasa pāramiyo, dasa upapāramiyo, dasa paramatthapāramiyoti samatiṃsapāramiyo pūretvā aṅgapariccāgaṃ, nayanadhanarajjaputtadārapariccāganti ime pañca mahāpariccāge pariccajitvā pubbayogapubbacariyadhammakkhānañātatthacariyādayo pūretvā buddhicariyāya koṭiṃ patvā āgato; tathā amhākampi bhagavā āgato. Atha vā yathā vipassī bhagavā…pe… kassapo bhagavā cattāro satipaṭṭhāne, cattāro sammappadhāne, cattāro iddhipāde, pañcindriyāni, pañca balāni, satta bojjhaṅge, ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ bhāvetvā brūhetvā āgato, tathā amhākampi bhagavā āgato. Evaṃ tathā āgatoti tathāgato.
「過去の聖者たちは、ヴィパッシーのように、 すべての知識(サンニョー)に達した聖者として、 この世に来られた。 それと同様に、この釈迦族の賢者も来られた。 したがって、彼は如来と呼ばれ、眼を持つ者である。」
‘‘Yatheva lokamhi vipassiādayo,
このように、「そのように来た」ので、如来です。
Sabbaññubhāvaṃ munayo idhāgatā;
どのように「そのように行った」ので、如来なのですか? ヴィパッシー世尊が生まれた時…(略)…カッサパ世尊が行かれました。
Tathā ayaṃ sakyamunīpi āgato,
そして、どのようにその世尊は行かれたのですか? 彼は生まれた時に、平らな足で大地に立ち、北に向かって七歩歩かれました。次のように言われました。「生まれたばかりの菩薩は、平らな足で大地に立ち、北に向かって七歩歩かれ、白い傘が差しかけられる時、すべての方向を見渡し、威厳ある言葉を話される。『私は世界の最上者、世界の長者、世界の最勝者である。これが最後の生であり、もはや再び生まれることはない。』」(ディーガ・ニカーヤ 2.31)
Tathāgato vuccati tena cakkhumā’’ti.
その歩みは、どのように「そのように」なったのですか? 多くの偉大な功績(ヴィセーサディガマ)の兆候(プッバニミッタ)として、真実であったからです。彼は生まれた時に、平らな足で大地に立ちました。これは、四つの神通力(イッディパーダ)を得ることの兆候でした。
Evaṃ tathā āgatoti tathāgato.
北に向かって歩いたことは、すべての超越的な境地(サッバロークッタラバーヴァ)の兆候でした。
Kathaṃ tathā gatoti tathāgato? Yathā sampatijāto vipassī bhagavā gato…pe… kassapo bhagavā gato.
七歩歩いたことは、七つの悟りの要素(サッタボッジャンガ)を得ることの兆候でした。
Kathañca so bhagavā gato ? So hi sampati jātova samehi pādehi pathaviyaṃ patiṭṭhāya uttarābhimukho sattapadavītihārena gato. Yathāha – ‘‘sampatijāto kho, ānanda, bodhisatto samehi pādehi patiṭṭhahitvā uttarābhimukho sattapadavītihārena gacchati, setamhi chatte anudhāriyamāne sabbā ca disā anuviloketi, āsabhiṃ vācaṃ bhāsati – ‘aggohamasmi lokassa, jeṭṭhohamasmi lokassa, seṭṭhohamasmi lokassa, ayamantimā jāti, natthidāni punabbhavo’ti’’ (dī. ni. 2.31).
「金剛の柄から扇が落ちる」とある、ここで言われている扇の動きは、すべての異端者(サッバティッティヤ)を打ち砕くことの兆候でした。
Tañcassa gamanaṃ tathaṃ ahosi? Avitathaṃ anekesaṃ visesādhigamānaṃ pubbanimittabhāvena. Yañhi so sampatijātova samehi pādehi patiṭṭhahi. Idamassa caturiddhipādapaṭilābhassa pubbanimittaṃ.
白い傘を差しかけたことは、聖なる解脱(アラハッタ・ヴィムッティ)という最高の白い傘を得ることの兆候でした。
Uttarābhimukhabhāvo pana sabbalokuttarabhāvassa pubbanimittaṃ.
七歩の上で立ち、すべての方向を見たことは、すべての知識(サンニョータナ)を妨げる智慧(ニャーナ)を得ることの兆候でした。
Sattapadavītihāro, sattabojjhaṅgaratanapaṭilābhassa.
威厳ある言葉を話したことは、不変の最高の法輪(アッパティヴァッティヤ・ヴァラ・ダンマチャッカ)を回すことの兆候でした。
‘‘Suvaṇṇadaṇḍā vītipatanti cāmarā’’ti, ettha vuttacāmarukkhepo pana sabbatitthiyanimmaddanassa.
このように、この世尊も行かれました。その歩みは「そのように」、真実であり、これらの偉大な功績の兆候でした。
Setacchattadhāraṇaṃ, arahattavimuttivaravimalasetacchattapaṭilābhassa.
だから、昔の人々は言いました。
Sattamapadūpari ṭhatvā sabbadisānuvilokanaṃ, sabbaññutānāvaraṇañāṇapaṭilābhassa.
「牛の王(ガーヴァンパティ)が生まれた時に、 平らな足で大地に触れたように。 ゴータマは七歩歩き、 悪魔(マルー)も白い傘を差しかけた。
Āsabhivācābhāsanaṃ appaṭivattiyavaradhammacakkappavattanassa pubbanimittaṃ.
七歩歩いて、ゴータマは すべての方向を静かに見渡した。 そして、八つの要素を備えた声を発した。 まるでライオンが山の頂上にいるかのように。」
Tathā ayaṃ bhagavāpi gato, tañcassa gamanaṃ tathaṃ ahosi, avitathaṃ, tesaṃyeva visesādhigamānaṃ pubbanimittabhāvena.
このように、「そのように行った」ので、如来です。
Tenāhu porāṇā –
あるいは、ヴィパッシー世尊は…(略)…カッサパ世尊のように、この世尊も、そのように世俗的な欲望(カーマッチャンダー)を捨てて行かれました。悪意(ビヤーパダー)を捨てて、善意(アビヤーパーデナ)で、無知(ティナミッダ)を捨てて、光(アーローカ)で、散漫(ウッダッチャ・クックチャ)を捨てて、集中(アヴィックペーナ)で、疑い(ヴィチキッチャ)を捨てて、智慧(ニャーナ)によって無知(アヴィッジャー)を滅ぼし、喜び(パームッジャー)によって退屈(アラティ)を追い払い、初禅(パタマッチャンナ)によって障害の扉(ニーヴァラナ・カーヴァーラ)を開け、二禅(ドゥティヤッチャンナ)によって尋求(ヴィタッカ・ヴィチャーラ)を鎮め、三禅(タティヤッチャンナ)によって喜悦(ピーティ)を静め、四禅(カットゥタッチャンナ)によって苦楽(スク・ドゥッカ)を捨て、空(アーカサナンチャヤタナ)の領域(サムアッパティ)で、形(ルーパ)、敵意(パティガー)、多様性(ナナーサニャ)の感覚を超え、識(ヴィニャーナナンチャヤタナ)の領域で、空の領域の感覚を超え、無(アキンチャンニャナンチャヤタナ)の領域で、識の領域の感覚を超え、非有非無(ネヴァサンニャーナサンニャーヤタナ)の領域で、無の領域の感覚を超えて行かれました。
‘‘Muhuttajātova gavampatī yathā,
無常(アニッチャ)の観照(アヌパサナー)によって、常(ニッチャ)の感覚を捨て、苦(ドゥッカ)の観照によって、楽(スク)の感覚を捨て、無我(アナッタ)の観照によって、我(アッタ)の感覚を捨て、嫌悪(ニビッダ)の観照によって、執着(ナンディ)を捨て、離欲(ヴィラーガ)の観照によって、貪欲(ラーガ)を捨て、滅(ニローダ)の観照によって、生起(サムダヤ)を捨て、放棄(パティニッサガ)の観照によって、獲得(アダーナ)を捨て、消滅(カヤ)の観照によって、充実(ガンサニャ)の感覚を捨て、変化(ヴァヤ)の観照によって、成長(アーユーハナ)を捨て、変容(ヴィパリナーマ)の観照によって、不動(ドゥヴァサニャ)の感覚を捨て、無相(アニミッタ)の観照によって、相(ニミッタ)を捨て、無願(アッパニヒタ)の観照によって、願望(パニディ)を捨て、空(スニャータ)の観照によって、執着(アビニーヴェーサ)を捨て、勝義(アディパンニャ)の法(ダンマ)の観照によって、固執(サーラダーナ・アビニーヴェーサ)を捨て、事実(ヤタプータ)の智慧(ニャーナ)の観照によって、幻想(サンモーハ)の執着を捨て、欠点(アーディナヴァ)の観照によって、依拠(アラーヤ)の執着を捨て、考察(パティサンカーナ)の観照によって、非考察(アッパティサカーナ)を捨て、解脱(ヴィヴァッタ)の観照によって、結合(サンヨーガ)の執着を捨て、預流(ソーターパッティマッガ)の聖道によって、見えている執着(ディッテーカッタ)の煩悩を滅ぼし、一来(サカダーガーミマッガ)の聖道によって、粗大な煩悩(オラーリケ・キレーサ)を捨て、不還(アナーガーミマッガ)の聖道によって、微細な煩悩(アヌサガテー・キレーサ)を断ち切り、阿羅漢(アラハッタマッガ)の聖道によって、すべての煩悩を完全に滅ぼして行かれました。このように、彼は「そのように行った」ので、如来です。
Samehi pādehi phusī vasundharaṃ;
**「そのように現れた」ので、如来**とは? 地(パタヴィ)の要素の硬さ(カッカラ)という現れは、そのように、真実でした。水の要素の流れ(パッガラナ)という現れ。火の要素の熱さ(ウンハッタ)という現れ。風の要素の支え(ヴィタンバナ)という現れ。空(アーカサ)の要素の非接触(アサンフッタ)という現れ。識(ヴィニャーナ)の要素の識別(ヴィジャンナナー)という現れ。
So vikkamī satta padāni gotamo,
形(ルーパ)の衰退(ルッパナー)という現れ。感覚(ヴェーダナー)の感じ(ヴェーダヤイタ)という現れ。知覚(サンニャー)の認識(サンジャンナナー)という現れ。形成(サンカーラ)の形成(アビサンカラーナ)という現れ。意識(ヴィニャーナ)の識別(ヴィジャンナナー)という現れ。
Setañca chattaṃ anudhārayuṃ marū.
尋求(ヴィタッカ)の開始(アビニローパナ)という現れ。尋問(ヴィチャーラ)の追従(アヌマッジャナー)という現れ。喜悦(ピーティ)の満ちる(ファラナ)という現れ。幸福(スク)の快適さ(サータ)という現れ。心の集中(チッタエッカタ)の非散乱(アヴィクケパ)という現れ。接触(ファッサ)の触れる(フサナ)という現れ。
Gantvāna so satta padāni gotamo,
ゴータマは七歩を進んで、
Disā vilokesi samā samantato;
四方を見渡された。
Aṭṭhaṅgupetaṃ giramabbhudīrayi,
そして、八つの言葉を吐き出された。
Sīho yathā pabbatamuddhaniṭṭhito’’ti.
「あたかも、ライオンが山の頂上にいるかのように」
Evaṃ tathā gatoti tathāgato.
このように、タターガタ(如来)とは、タターガタ(それゆえに、来た人)である。
Atha vā yathā vipassī bhagavā…pe… yathā kassapo bhagavā, ayampi bhagavā tatheva nekkhammena kāmacchandaṃ pahāya gato , abyāpādena byāpādaṃ, ālokasaññāya thinamiddhaṃ, avikkhepena uddhaccakukkuccaṃ, dhammavavatthānena vicikicchaṃ pahāya ñāṇena avijjaṃ padāletvā, pāmojjena aratiṃ vinodetvā, paṭhamajjhānena nīvaraṇakavāṭaṃ ugghāṭetvā, dutiyajjhānena vitakkavicāraṃ vūpasametvā, tatiyajjhānena pītiṃ virājetvā, catutthajjhānena sukhadukkhaṃ pahāya, ākāsānañcāyatanasamāpattiyā rūpasaññāpaṭighasaññānānattasaññāyo samatikkamitvā, viññāṇañcāyatanasamāpattiyā ākāsānañcāyatanasaññaṃ, ākiñcaññāyatanasamāpattiyā viññāṇañcāyatanasaññaṃ, nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiyā ākiñcaññāyatanasaññaṃ samatikkamitvā gato.
あるいは、ヴィパッシー世尊がそうであったように…ペ…カッサパ世尊がそうであったように、この世尊もまた、欲望への執着を捨てて、出離によって欲望への執着を捨て、悪意のないことによって悪意を捨て、光の認識によって眠気と倦怠を捨て、集中によって心の動揺と後悔を捨て、法に注意を払うことによって疑いを捨て、知によって無明を打ち破り、喜悦によって不快を追い払い、初禅によって煩悩の扉を開け、二禅によって尋と伺いを鎮め、三禅によって喜悦を消し去り、四禅によって楽と苦を捨て、空無辺処定によって色想、我慢想、多様想を超え、識無辺処定によって空無辺処想を、無所有処定によって識無辺処想を、非想非非想処定によって無所有処想を、超越して来た者である。
Aniccānupassanāya niccasaññaṃ pahāya, dukkhānupassanāya sukhasaññaṃ, anattānupassanāya attasaññaṃ, nibbidānupassanāya nandiṃ, virāgānupassanāya rāgaṃ, nirodhānupassanāya samudayaṃ, paṭinissaggānupassanāya ādānaṃ, khayānupassanāya ghanasaññaṃ, vayānupassanāya āyūhanaṃ, vipariṇāmānupassanāya dhuvasaññaṃ, animittānupassanāya nimittaṃ, appaṇihitānupassanāya paṇidhiṃ, suññatānupassanāya abhinivesaṃ, adhipaññādhammavipassanāya sārādānābhinivesaṃ, yathābhūtañāṇadassanena sammohābhinivesaṃ, ādīnavānupassanāya ālayābhinivesaṃ, paṭisaṅkhānupassanāya appaṭisaṅkhaṃ, vivaṭṭānupassanāya saṃyogābhinivesaṃ, sotāpattimaggena diṭṭhekaṭṭhe kilese bhañjitvā, sakadāgāmimaggena oḷārike kilese pahāya, anāgāmimaggena aṇusahagate kilese samugghāṭetvā, arahattamaggena sabbakilese samucchinditvā gato. Evampi tathā gatoti tathāgato.
無常の観照によって常なる想いを捨て、苦の観照によって楽なる想いを捨て、無我の観照によって我なる想いを捨て、厭離の観照によって愛着を、離欲の観照によって貪欲を、滅の観照によって生起を、手放すことの観照によって執着を、消滅の観照によって憎悪を、減衰の観照によって成長を、変化の観照によって不変なる想いを捨て、無相の観照によって相を、無願の観照によって願を、空の観照によって固執を、般若による法観照によって執着を、如実知見によって錯覚への執着を、欠点の観照によって住処への執着を、考察によって不考察を、解脱の観照によって結合への執着を、そして、預流果の道によって見解における煩悩を断ち切り、一来果の道によって粗大な煩悩を捨て、不還果の道によって微細な煩悩を根絶し、阿羅漢果の道によって一切の煩悩を断ち切って来た者である。このように、タターガタ(如来)とは、タターガタ(それゆえに、来た人)である。
Kathaṃ **tathalakkhaṇaṃ āgatoti tathāgato?**Pathavīdhātuyā kakkhaḷattalakkhaṇaṃ tathaṃ avitathaṃ. Āpodhātuyā paggharaṇalakkhaṇaṃ. Tejodhātuyā uṇhattalakkhaṇaṃ. Vāyodhātuyā vitthambhanalakkhaṇaṃ. Ākāsadhātuyā asamphuṭṭhalakkhaṇaṃ. Viññāṇadhātuyā vijānanalakkhaṇaṃ.
どのように「真実の相を持って来た者」だからタターガタ(如来)と呼ばれるのか? 地大の硬いという相において真実である。水大の流れるという相において真実である。火大の熱いという相において真実である。風大の停滞させるという相において真実である。空大の触れないという相において真実である。識大の認識するという相において真実である。
Rūpassa ruppanalakkhaṇaṃ. Vedanāya vedayitalakkhaṇaṃ. Saññāya sañjānanalakkhaṇaṃ. Saṅkhārānaṃ abhisaṅkharaṇalakkhaṇaṃ. Viññāṇassa vijānanalakkhaṇaṃ.
色には、破損するという相がある。受には、受けるという相がある。想には、認識するという相がある。行には、構成するという相がある。識には、認識するという相がある。
Vitakkassa abhiniropanalakkhaṇaṃ. Vicārassa anumajjanalakkhaṇaṃ pītiyā pharaṇalakkhaṇaṃ. Sukhassa sātalakkhaṇaṃ. Cittekaggatāya avikkhepalakkhaṇaṃ. Phassassa phusanalakkhaṇaṃ.
尋には、投げかけるという相がある。伺いには、なでるという相がある。喜悦には、満たすという相がある。楽には、心地よいという相がある。一行には、動揺しないという相がある。触には、触れるという相がある。
Saddhindriyassa adhimokkhalakkhaṇaṃ. Vīriyindriyassa paggahalakkhaṇaṃ. Satindriyassa upaṭṭhānalakkhaṇaṃ. Samādhindriyassa avikkhepalakkhaṇaṃ. Paññindriyassa pajānanalakkhaṇaṃ.
信根の徴表は、信である。精進根の徴表は、励むことである。念根の徴表は、とどまることである。定根の徴表は、動揺しないことである。慧根の徴表は、了知することである。
Saddhābalassa assaddhiye akampiyalakkhaṇaṃ. Vīriyabalassa kosajje, satibalassa muṭṭhassacce. Samādhibalassa uddhacce, paññābalassa avijjāya akampiyalakkhaṇaṃ.
信力の徴表は、不信に動じないことである。精進力の徴表は、怠慢である。念力の徴表は、無念である。定力の徴表は、静まらないことである。慧力の徴表は、無知に動じないことである。
Satisambojjhaṅgassa upaṭṭhānalakkhaṇaṃ. Dhammavicayasambojjhaṅgassa pavicayalakkhaṇaṃ. Vīriyasambojjhaṅgassa paggahalakkhaṇaṃ. Pītisambojjhaṅgassa pharaṇalakkhaṇaṃ. Passaddhisambojjhaṅgassa vūpasamalakkhaṇaṃ. Samādhisambojjhaṅgassa avikkhepalakkhaṇaṃ. Upekkhāsambojjhaṅgassa paṭisaṅkhānalakkhaṇaṃ.
念覚支の徴表は、とどまることである。法選択覚支の徴表は、分別することである。精進覚支の徴表は、励むことである。喜覚支の徴表は、充満することである。捨覚支の徴表は、静まることである。定覚支の徴表は、動揺しないことである。捨覚支の徴表は、省察することである。
Sammādiṭṭhiyā dassanalakkhaṇaṃ. Sammāsaṅkappassa abhiniropanalakkhaṇaṃ. Sammāvācāya pariggahalakkhaṇaṃ. Sammākammantassa samuṭṭhānalakkhaṇaṃ. Sammāājīvassa vodānalakkhaṇaṃ. Sammāvāyāmassa paggahalakkhaṇaṃ. Sammāsatiyā upaṭṭhānalakkhaṇaṃ. Sammāsamādhissa avikkhepalakkhaṇaṃ.
正見の徴表は、見ることである。正思惟の徴表は、決定することである。正語の徴表は、制限することである。正業の徴表は、起こすことである。正命の徴表は、清浄にすることである。正精進の徴表は、励むことである。正念の徴表は、とどまることである。正定の徴表は、動揺しないことである。
Avijjāya aññāṇalakkhaṇaṃ. Saṅkhārānaṃ cetanālakkhaṇaṃ. Viññāṇassa vijānanalakkhaṇaṃ. Nāmassa namanalakkhaṇaṃ. Rūpassa ruppanalakkhaṇaṃ. Saḷāyatanassa āyatanalakkhaṇaṃ. Phassassa phusanalakkhaṇaṃ. Vedanāya vedayitalakkhaṇaṃ. Taṇhāya hetulakkhaṇaṃ. Upādānassa gahaṇalakkhaṇaṃ. Bhavassa āyūhanalakkhaṇaṃ. Jātiyā nibbattilakkhaṇaṃ. Jarāya jīraṇalakkhaṇaṃ. Maraṇassa cutilakkhaṇaṃ.
無明の徴表は、無知である。行の徴表は、意志である。識の徴表は、識ることである。名(心)の徴表は、傾くことである。色(形)の徴表は、壊れることである。六処の徴表は、処である。触の徴表は、触れることである。受の徴表は、感じることである。愛の徴表は、原因である。執着の徴表は、掴むことである。有(生)の徴表は、蓄えることである。生の徴表は、生まれることである。老の徴表は、老いることである。死の徴表は、滅びることである。
Dhātūnaṃ suññatālakkhaṇaṃ. Āyatanānaṃ āyatanalakkhaṇaṃ. Satipaṭṭhānānaṃ upaṭṭhānalakkhaṇaṃ. Sammappadhānānaṃ padahanalakkhaṇaṃ. Iddhipādānaṃ ijjhanalakkhaṇaṃ. Indriyānaṃ adhipatilakkhaṇaṃ. Balānaṃ akampiyalakkhaṇaṃ. Bojjhaṅgānaṃ niyyānalakkhaṇaṃ. Maggassa hetulakkhaṇaṃ.
界(法)の徴表は、空である。処の徴表は、処である。念処の徴表は、とどまることである。正勤の徴表は、努めることである。神足の徴表は、成就することである。根の徴表は、支配することである。力(諸力)の徴表は、動じないことである。覚支の徴表は、導くことである。道の徴表は、原因である。
Saccānaṃ tathalakkhaṇaṃ. Samathassa avikkhepalakkhaṇaṃ. Vipassanāya anupassanālakkhaṇaṃ. Samathavipassanānaṃ ekarasalakkhaṇaṃ. Yuganaddhānaṃ anativattanalakkhaṇaṃ.
諦の徴表は、真実である。止の徴表は、動揺しないことである。観の徴表は、観察することである。止観の徴表は、一つの味である。双修(止観双修)の徴表は、越えないことである。
Sīlavisuddhiyā saṃvaralakkhaṇaṃ. Cittavisuddhiyā avikkhepalakkhaṇaṃ. Diṭṭhivisuddhiyā dassanalakkhaṇaṃ.
戒の清浄の徴表は、禁制である。心の清浄の徴表は、動揺しないことである。見の清浄の徴表は、見ることである。
Khaye ñāṇassa samucchedanalakkhaṇaṃ. Anuppāde ñāṇassa passaddhilakkhaṇaṃ.
(煩悩の)滅尽(の智)の徴表は、断滅である。(新たな煩悩の)不生(の智)の徴表は、静止である。
Chandassa mūlalakkhaṇaṃ. Manasikārassa samuṭṭhāpanalakkhaṇaṃ. Phassassa samodhānalakkhaṇaṃ. Vedanāya samosaraṇalakkhaṇaṃ. Samādhissa pamukhalakkhaṇaṃ. Satiyā ādhipateyyalakkhaṇaṃ. Paññāya tatuttariyalakkhaṇaṃ. Vimuttiyā sāralakkhaṇaṃ… amatogadhassa nibbānassa pariyosānalakkhaṇaṃ tathaṃ avitathaṃ. Evaṃ tathalakkhaṇaṃ ñāṇagatiyā āgato avirajjhitvā patto anuppattoti tathāgato. Evaṃ tathalakkhaṇaṃ āgatoti tathāgato.
欲の徴表は、根源である。意念の徴表は、起こすことである。触の徴表は、集めることである。受の徴表は、集まることである。定の徴表は、主である。念の徴表は、主導権である。慧の徴表は、それ以上である。解脱の徴表は、本質である。不死への到達である涅槃の徴表は、終結、すなわち真実であり、偽りではない。このように真実の徴表である、知の行進によって到達した、離れることなく得られた、到達した、故に如来である。このように真実の徴表である、到達した、故に如来である。
Kathaṃ tathadhamme yāthāvato abhisambuddhoti tathāgato? Tathadhammā nāma cattāri ariyasaccāni. Yathāha – ‘‘cattārimāni, bhikkhave, tathāni avitathāni anaññathāni. Katamāni cattāri? ‘Idaṃ dukkha’nti bhikkhave, tathametaṃ avitathametaṃ anaññathameta’’nti (saṃ. ni. 5.1090) vitthāro. Tāni ca bhagavā abhisambuddho, tasmā tathānaṃ dhammānaṃ abhisambuddhattā tathāgatoti vuccati. Abhisambuddhattho hettha gatasaddo.
どのように真実の法に、その通りに完全に悟った、故に如来と称されるのか? 真実の法とは、四つの聖なる諦である。それはいかに説かれているか? 「比丘たちよ、これら四つの真実、偽りなく、他のものではない。それらは何か? 『これは苦である』と、比丘たちよ、これは真実であり、偽りなく、他のものではない」と(サンユッタ・ニカーヤ 5.1090)。それらを尊師は完全に悟られた、故にそれらの真実の法を完全に悟った、故に如来と称される。悟った、とはここでの「ガタ」の意味である。
Api ca jarāmaraṇassa jātipaccayasambhūtasamudāgataṭṭho tatho avitatho anaññatho…pe…, saṅkhārānaṃ avijjāpaccayasambhūtasamudāgataṭṭho tatho avitatho anaññatho…pe…, tathā avijjāya saṅkhārānaṃ paccayaṭṭho, saṅkhārānaṃ viññāṇassa paccayaṭṭho…pe…, jātiyā jarāmaraṇassa paccayaṭṭho tatho avitatho anaññatho. Taṃ sabbaṃ bhagavā abhisambuddho, tasmāpi tathānaṃ dhammānaṃ abhisambuddhattā tathāgatoti vuccati. Evaṃ tathadhamme yāthāvato abhisambuddhoti tathāgato.
また、老死は、生に縁って生じ、そこから現れた、真実であり、偽りなく、他のものではない…。行は、無明に縁って生じ、そこから現れた、真実であり、偽りなく、他のものではない…。このように無明は行の、行は識の縁である…。生は老死の縁である、真実であり、偽りなく、他のものではない。それらすべてを尊師は完全に悟られた、故にこれらの真実の法を完全に悟った、故に如来と称される。このように真実の法に、その通りに完全に悟った、故に如来と称される。
Kathaṃ tathadassitāya tathāgato? Bhagavā yaṃ sadevake loke…pe…, sadevamanussāya pajāya aparimāṇāsu lokadhātūsu aparimāṇānaṃ sattānaṃ cakkhudvāre āpāthamāgacchantaṃ rūpārammaṇaṃ nāma atthi, taṃ sabbākārato jānāti passati. Evaṃ jānatā passatā ca, tena taṃ iṭṭhāniṭṭhādivasena vā diṭṭhasutamutaviññātesu labbhamānakapadavasena vā. ‘‘Katamaṃ taṃ rūpaṃ rūpāyatanaṃ? Yaṃ rūpaṃ catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya vaṇṇanibhā sanidassanaṃ sappaṭighaṃ nīlaṃ pītaka’’ntiādinā (dha. sa. 616) nayena anekehi nāmehi terasahi vārehi dvepaññāsāya nayehi vibhajjamānaṃ tathameva hoti, vitathaṃ natthi. Esa nayo sotadvārādīsupi āpāthaṃ āgacchantesu saddādīsu. Vuttañcetaṃ bhagavatā – ‘‘yaṃ bhikkhave, sadevakassa lokassa…pe… sadevamanussāya pajāya diṭṭhaṃ sutaṃ mutaṃ viññātaṃ pattaṃ pariyesitaṃ anuvicaritaṃ manasā, tamahaṃ jānāmi. Tamahaṃ abbhaññāsiṃ, taṃ tathāgatassa viditaṃ, taṃ tathāgato na upaṭṭhāsī’’ti (a. ni. 4.24). Evaṃ tathadassitāya tathāgato. Tattha tathadassī atthe tathāgatoti padasambhavo veditabbo.
どのように真実を示された、故に如来と称されるのか? 尊師は、神々や人間を含むこの世に、…そして神々や人間を含む多くの衆生に、無数の世界に、無数の生命に、眼の門を通して現れる形(色)の対象を知っておられる。このように知り、見ることによって、それによって、その、好ましい、好ましくない、などのように、見聞きした、思考した、知ったものの中に現れる言葉によって、「それはどのような形か? 眼の処であり、四つの大いなる要素に由来し、色相があり、見える、妨げられる、青である」といった(ダンマサンガニ 616)ように、多くの名によって、十三の側面から、五十二の道筋で分析される、それは真実であり、偽りではない。この道筋は、耳の門などを通して現れる、声などの対象についても同様である。尊師は説かれた。「比丘たちよ、神々や人間を含むこの世に…そして神々や人間を含む多くの衆生が見聞きし、思考し、知り、到達し、探し求め、心で追随した、それらを私は知る。私はそれを理解した、それらは如来の知るところであり、如来はそれを注意深く見守った」と(アングッタラ・ニカーヤ 4.24)。このように真実を示された、故に如来と称される。ここで「真実を示された」という言葉の意味から、如来という言葉の由来を理解すべきである。
Kathaṃ tathavāditāya tathāgato? Yaṃ rattiṃ bhagavā bodhimaṇḍe aparājitapallaṅke nisinno tiṇṇaṃ mārānaṃ matthakaṃ madditvā anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddho, yañca rattiṃ yamakasālānamantare anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyi, etthantare pañcacattālīsavassaparimāṇe kāle paṭhamabodhiyāpi majjhimabodhiyāpi pacchimabodhiyāpi yaṃ bhagavatā bhāsitaṃ – suttaṃ, geyyaṃ…pe… vedallaṃ, taṃ sabbaṃ atthato ca byañjanato ca anupavajjaṃ, anūnamanadhikaṃ, sabbākāraparipuṇṇaṃ, rāgamadanimmadanaṃ, dosamohamadanimmadanaṃ. Natthi tattha vālaggamattampi avakkhalitaṃ, sabbaṃ taṃ ekamuddikāya lañchitaṃ viya, ekanāḷiyā mitaṃ viya, ekatulāya tulitaṃ viya ca, tathameva hoti avitathaṃ anaññathaṃ. Tenāha – ‘‘yañca, cunda, rattiṃ tathāgato anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambujjhati, yañca rattiṃ anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyati, yaṃ etasmiṃ antare bhāsati lapati niddisati, sabbaṃ taṃ tatheva hoti, no aññathā. Tasmā ‘tathāgato’ti vuccatī’’ti (a. ni. 4.23). Gadattho hettha gatasaddo. Evaṃ tathavāditāya tathāgato.
どのように真実を語られた、故に如来と称されるのか? 尊師が悟りの座で、不敗の座に座り、三つの魔を打ち破り、無上の正等覚を悟られた夜、そして、ヤマカの修行場の間に、無余依の涅槃界に般涅槃された夜、この間、四十五年の間に、最初の悟り、中間の悟り、最後の悟りのいずれにおいても、尊師が語られた、経、偈、…、ヴェーダッラまで、それらすべては、内容においても、言葉においても、非難されるところがなく、不足も超過もなく、すべての側面において完全であり、貪欲、傲慢、無知を打ち砕くものである。そこには針の先ほどの誤りもなく、すべては一つの印で押され、一つの管で測られ、一つの天秤で量られたように、真実であり、偽りなく、他のものではない。それゆえ、尊師は言われた。「チュンダよ、如来が無上の正等覚を悟られた夜、そして、無余依の涅槃界に般涅槃された夜、この間に語り、話し、指示した、それらすべては、その通りであり、他ではない。それゆえ、『如来』と称される」と(アングッタラ・ニカーヤ 4.23)。「ガタ」とは、ここでは「到達した」という意味である。このように真実を語られた、故に如来と称される。
Api ca āgadanaṃ āgado, vacananti attho. Tayo aviparīto āgado assāti, da-kārassa ta-kāraṃ katvā tathāgatoti evametasmiṃ atthe padasiddhi veditabbā.
また、到達すること、到達した、という言葉の意味である。三つの、偽りなく到達した、という意味である。タ(ta)の文字をタ(tha)に変えることによって、「タターガタ」という言葉の由来を理解すべきである。
Kathaṃ tathākāritāya tathāgato? Bhagavato hi vācāya kāyo anulometi, kāyassapi vācā, tasmā yathāvādī tathākārī, yathākārī tathāvādī ca hoti. Evaṃbhūtassa cassa yathāvācā, kāyopi tathā gato pavattoti attho. Yathā ca kāyo, vācāpi tathā gatā pavattāti tathāgato. Tenevāha – ‘‘yathāvādī, bhikkhave, tathāgato tathākārī, yathākārī tathāvādī . Iti yathāvādī tathākārī yathākārī tathāvādī. Tasmā ‘tathāgato’ti vuccatī’’ti (a. ni. 4.23). Evaṃ tathākāritāya tathāgato.
どのように真実の行いをされた、故に如来と称されるのか? 尊師の言葉に従って、身体は従う。身体に従って、言葉も従う。故に、言った通りに行う者、行った通りに言う者でもある。このように、言った通りに行う者であり、行った通りに言う者である、故に如来と称される。そして、身体のように、言葉も如来として進む、という意味である。如来として進む、故に如来と称される。それゆえ、尊師は言われた。「比丘たちよ、言った通りに行う者、如来は行った通りに行い、行った通りに行う者、如来は言った通りに言う。このように、言った通りに行い、行った通りに行う者であり、行った通りに言う、如来は言った通りに言う。それゆえ、『如来』と称される」と(アングッタラ・ニカーヤ 4.23)。このように真実の行いをされた、故に如来と称される。
Kathaṃ abhibhavanaṭṭhena tathāgato? Upari bhavaggaṃ heṭṭhā avīciṃ pariyantaṃ katvā tiriyaṃ aparimāṇāsu lokadhātūsu sabbasatte abhibhavati sīlenapi samādhināpi paññāyapi vimuttiyāpi, vimuttiñāṇadassanenapi na tassa tulā vā pamāṇaṃ vā atthi; atulo appameyyo anuttaro rājātirājā devadevo sakkānaṃ atisakko brahmānaṃ atibrahmā. Tenāha – ‘‘sadevake, bhikkhave, loke…pe… sadevamanussāya pajāya tathāgato abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī, tasmā ‘tathāgato’ti vuccatī’’ti.
どのように克服する、という意味で如来と称されるのか? 上は梵天界、下は阿鼻地獄を限度として、横に無数の世界に、すべての生命を、戒によっても、定によっても、慧によっても、解脱によっても、解脱見知によっても克服する。それに匹敵するものも、基準となるものもない。無比、測り知れない、至高の王の中の王、神々の中の神、梵天の中の梵天である。それゆえ、尊師は言われた。「比丘たちよ、神々や人間を含むこの世に…そして神々や人間を含む多くの衆生の中で、如来は克服され、克服されることなく、他を顧みず、支配する者である。それゆえ、『如来』と称される」と。
Tatrevaṃ padasiddhi veditabbā. Agado viya agado. Ko panesa? Desanāvilāsamayo ceva puññussayo ca. Tena hesa mahānubhāvo bhisakko dibbāgadena sappe viya sabbaparappavādino sadevakañca lokaṃ abhibhavati. Iti sabbālokābhibhavane tatho aviparīto desanāvilāsamayo ceva puññussayo ca agado assāti. Da-kārassa ta-kāraṃ katvā tathāgatoti veditabbo. Evaṃ abhibhavanaṭṭhena tathāgato.
ここで、言葉の由来を理解すべきである。到達しない、という意味である。それは何か? 教説の巧妙さと、功徳の蓄積である。それゆえ、この偉大な力を持つ者は、薬のように、神薬のように、すべての他宗の論師を、神々や人間を含む世界を克服する。このように、すべての世界を克服することにおいて、真実であり、偽りなく、教説の巧妙さと功徳の蓄積である、到達しない、という意味である。タ(ta)の文字をタ(tha)に変えることによって、「タターガタ」という言葉の由来を理解すべきである。このように克服する、という意味で如来と称される。
Api ca tathāya gatotipi tathāgato, tathaṃ gatotipi tathāgato. Gatoti avagato, atīto patto paṭipannoti attho.
また、真実である、という意味で到達した、故に如来と称される。真実である、という意味で到達した、故に如来と称される。到達した、とは、理解した、過ぎ去った、到達した、今、実践している、という意味である。
Tattha sakalalokaṃ tīraṇapariññāya tathāya gato avagatoti tathāgato. Lokasamudayaṃ pahānapariññāya tathāya gato atītoti tathāgato. Lokanirodhaṃ sacchikiriyāya tathāya gato pattoti tathāgato. Lokanirodhagāminiṃ paṭipadaṃ tathaṃ gato paṭipannoti tathāgato. Tena vuttaṃ bhagavatā –
その中で、すべての世界を、徹底的に理解することによって、真実である、と理解した、故に如来と称される。世界の生起を、捨てることによって、真実である、と過ぎ去った、故に如来と称される。世界の滅尽を、実現することによって、真実である、と到達した、故に如来と称される。世界の滅尽に至る道を、真実である、と今、実践している、故に如来と称される。それゆえ、尊師は説かれた。
‘‘Loko, bhikkhave, tathāgatena abhisambuddho, lokasmā tathāgato visaṃyutto. Lokasamudayo, bhikkhave, tathāgatena abhisambuddho, lokasamudayo tathāgatassa pahīno. Lokanirodho, bhikkhave, tathāgatena abhisambuddho, lokanirodho tathāgatassa sacchikato. Lokanirodhagāminī paṭipadā, bhikkhave, tathāgatena abhisambuddhā, lokanirodhagāminī paṭipadā tathāgatassa bhāvitā. Yaṃ bhikkhave, sadevakassa lokassa…pe… sabbaṃ taṃ tathāgatena abhisambuddhaṃ. Tasmā, tathāgatoti vuccatī’’ti (a. ni. 4.23).
「比丘たちよ、世界は、如来によって完全に悟られた。如来は世界から解き放たれている。世界の生起は、如来によって完全に悟られた。世界の生起は、如来によって捨てられた。世界の滅尽は、如来によって完全に悟られた。世界の滅尽は、如来によって実現された。世界の滅尽に至る道は、如来によって完全に悟られた。世界の滅尽に至る道は、如来によって修習された。比丘たちよ、神々や人間を含むこの世に…すべては、如来によって完全に悟られた。それゆえ、『如来』と称される」と(アングッタラ・ニカーヤ 4.23)。
Tassapi evaṃ attho veditabbo. Idampi ca tathāgatassa tathāgatabhāvadīpane mukhamattameva. Sabbākārena pana tathāgatova tathāgatassa tathāgatabhāvaṃ vaṇṇeyya.
その意味も、このように理解すべきである。これもまた、如来の如来たる所以を示す、一つの顔に過ぎない。すべての側面において、如来のみが、如来の如来たる所以を説き明かすことができる。
Katamañca taṃ bhikkhaveti yena appamattakena oramattakena sīlamattakena puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya, taṃ katamanti pucchati? Tattha pucchā nāma adiṭṭhajotanā pucchā, diṭṭhasaṃsandanā pucchā, vimaticchedanā pucchā, anumatipucchā, kathetukamyatā pucchāti pañcavidhā hoti.
「比丘たちよ、どのような、わずかな、少ない、戒だけの、凡夫が、如来の功徳を語るとき、語ることができるのか、それは何か」と問う。ここで、「問う」とは、まだ見ていないことを明らかにするための問い、見たことと一致するかどうかを確認するための問い、疑いを断つための問い、同意を求めるための問い、語りたいことがあるための問い、という五つの種類がある。
Tattha katamā adiṭṭhajotanā pucchā? Pakatiyā lakkhaṇaṃ aññātaṃ hoti, adiṭṭhaṃ atulitaṃ atīritaṃ avibhūtaṃ avibhāvitaṃ, tassa ñāṇāya dassanāya tulanāya tīraṇāya vibhāvanāya pañhaṃ pucchati, ayaṃ adiṭṭhajotanā pucchā.
その中で、まだ見ていないことを明らかにするための問いとは何か? 本来の徴表が知られていない、見られていない、比較されていない、超えられていない、明らかになっていない、顕示されていない。それを知るため、見るため、比較するため、超えるため、顕示するため、質問する。これが、まだ見ていないことを明らかにするための問いである。
Katamā diṭṭhasaṃsandanā pucchā? Pakatiyā lakkhaṇaṃ ñātaṃ hoti, diṭṭhaṃ tulitaṃ tīritaṃ vibhūtaṃ vibhāvitaṃ, tassa aññehi paṇḍitehi saddhiṃ saṃsandanatthāya pañhaṃ pucchati, ayaṃ diṭṭhasaṃsandanā pucchā.
見たことと一致するかどうかを確認するための問いとは何か? 本来の徴表が知られている、見られている、比較されている、超えられている、顕示されている。それを他の賢者たちと共に一致させるため、質問する。これが、見たことと一致するかどうかを確認するための問いである。
Katamā vimaticchedanā pucchā? Pakatiyā saṃsayapakkhando hoti, vimatipakkhando, dveḷhakajāto, ‘‘evaṃ nu kho, na nu kho, kinnu kho, kathaṃ nu kho’’ti. So vimaticchedanatthāya pañhaṃ pucchati. Ayaṃ vimaticchedanā pucchā.
疑いを断つための問いとは何か? 本来、疑いの心が横たわっている。迷いの心が横たわっている。「このようにだろうか、そうではないだろうか、何だろうか、どのようにだろうか」。その疑いを断つため、質問する。これが、疑いを断つための問いである。
Katamā anumatipucchā? Bhagavā bhikkhūnaṃ anumatiyā pañhaṃ pucchati – ‘‘taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā’’ti. Aniccaṃ, bhante. Yaṃ panāniccaṃ , dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vāti? Dukkhaṃ bhanteti (mahāva. 21) sabbaṃ vattabbaṃ, ayaṃ anumatipucchā.
同意を求めるための問いとは何か? 尊師は比丘たちに同意を求めるために質問する。「比丘たちよ、どう思いますか? 色は常住か、無常か」。「無常です、尊師」。では、無常なものは、苦であるか、楽であるか? 「苦です、尊師」。(マハーヴァッガ 21)すべて語るべきである。これが、同意を求めるための問いである。
Katamā kathetukamyatā pucchā? Bhagavā bhikkhūnaṃ kathetukamyatāya pañhaṃ pucchati. Cattārome, bhikkhave, satipaṭṭhānā. Katame cattāro?…Pe… aṭṭhime bhikkhave maggaṅgā. Katame aṭṭhāti, ayaṃ kathetukamyatā pucchā.
語りたいことがあるための問いとは何か? 尊師は比丘たちに、語りたいことがあるために質問する。「比丘たちよ、これら四つの念処がある。それらは何か?」…「比丘たちよ、これら八つの道支がある。それらは何か?」。これが、語りたいことがあるための問いである。
Iti imāsu pañcasu pucchāsu adiṭṭhassa tāva kassaci dhammassa abhāvato tathāgatassa adiṭṭhajotanā pucchā natthi. ‘‘Idaṃ nāma aññehi paṇḍitehi samaṇabrāhmaṇehi saddhiṃ saṃsanditvā desessāmī’’ti samannāhārasseva anuppajjanato diṭṭhasaṃsandanā pucchāpi natthi. Yasmā pana buddhānaṃ ekadhammepi āsappanā parisappanā natthi, bodhimaṇḍeyeva sabbā kaṅkhā chinnā; tasmā vimaticchedanā pucchāpi natthiyeva. Avasesā pana dve pucchā buddhānaṃ atthi, tāsu ayaṃ kathetukamyatā pucchā nāma.
このように、五つの問いにおいて、まだ明らかにされていない教法について、それがないという理由で、如来に明らかになっていないということは、問いではない。 「これを他の賢者である沙門・婆羅門たちと共に相談して説こう」と、そのように思いめぐらすこともないため、すでに知られていることについての問いもない。 なぜなら、仏たちには一つの教法についても不審や迷いがないからである。菩提樹の下で全ての疑いは断たれた。それゆえ、迷いを断ち切る問いもまた、全くない。 残りの二つの問いは仏たちにもある。そのうち、これは説こうとする意欲の問いである。
7. Nivatto amūlakattā vissajjetabbatābhāvato. Anuvattatiyeva vissajjetabbatāya adhikatabhāvato. Anusandhiṃ dassessati ‘‘atthi bhikkhave’’tiādinā. Oranti vā aparabhāgo ‘‘orato bhogaṃ, oraṃ pāra’’ntiādīsu viya. Atha vā heṭṭhāattho ora-saddo ‘‘oraṃ āgamanāya ye paccayā, te orambhāgiyāni saṃyojanānī’’tiādīsu viya. Sīlañhi samādhipaññāyo apekkhitvā aparabhāgo, heṭṭhābhūtañca hotīti. Sīlamattakanti ettha matta-saddo appakattho vā ‘‘bhesajjamattā’’tiādīsu (dī. ni. 1.447) viya. Visesanivattiattho vā ‘‘avitakkavicāramattā dhammā (dha. sa. tikamātikā 6), manomattā dhātu manodhātū’’ti ca ādīsu viya. ‘‘Appamattakaṃ, oramattaka’’nti padadvayena sāmaññato vuttoyeva hi attho sīlamattakanti visesavasena vutto. Atha vā sīlenapi tadekadesasseva saṅgahaṇatthaṃ appakatthavācako, visesanivattiattho eva vā ‘‘sīlamattaka’’nti ettha matta-saddo vutto. Tathā hi indriyasaṃvarapaccayasannissitasīlāni idha desanaṃ anāruḷhāni. Na hi tāni pātimokkhaājīvapārisuddhisīlāni viya sabbaputhujjanesu pākaṭānīti. **‘‘Ussāhaṃ katvā’’**ti etena **‘‘vadamāno’’**ti ettha sattiatthaṃ māna-saddaṃ dasseti.
7. 止まった(Nivatto)のは、根拠(amūlakattā)がない(amūlakattā)から(amūlakattā)であり、放棄(vissajjetabbatābhāvato)されるべき(vissajjetabbatābhāvato)でない(vissajjetabbatābhāvato)から(vissajjetabbatābhāvato)である。後(anuvattatiyeva)に(anuvattatiyeva)続く(anuvattatiyeva)のは、放棄(vissajjetabbatāya)されるべき(vissajjetabbatāya)である(vissajjetabbatāya)こと(vissajjetabbatāya)を(vissajjetabbatāya)意味(adhikata)する(adhikata)から(adhikata)である。それは(anuvattatiyeva)「ある(atthi)比丘たちよ(bhikkhūnaṃ)」など(tiādinā)と(tiādinā)して(tiādinā)関係(anusandhiṃ)を(anusandhiṃ)示す(dassessati)。後(Orā)あるいは(vā)後の(aparabhāgo)部分(aparabhāgo)を(aparabhāgo)指す(aparabhāgo)。「後(oraṃ)に(oraṃ)宝(bhogaṃ)」、「後(oraṃ)に(oraṃ)彼岸(pāraṃ)」などの(ntiādīsu)ように(viya)。あるいは(atha vā)下の(heṭṭhā)「後(ora)」という(ora-saddo)言葉(saddo)は(saddo)、「後(oraṃ)に(oraṃ)来る(āgamanāya)ための(āgamanāya)原因(ye paccayā)は(ye)、それら(te)が(te)下の(orambhāgiyāni)束縛(saṃyojana)である」(orambhāgiyāni saṃyojanānīti)などの(tiādīsu)ように(viya)。戒(Sīlañhi)は(Sīlañhi)禅定(samādhi)や(samādhi)智慧(paññāyo)を(paññāyo)期待(apekkhitvā)して(apekkhitvā)後の(aparabhāgo)部分(aparabhāgo)であり(aparabhāgo)、下の(heṭṭhābhūtañca)ものである(hotīti)。戒(Sīlaṃ)だけ(mattam)とは(mattam)ここ(hi)で(hi)「だけ(matta)」という(matta)言葉(saddo)は(saddo)少ない(appaka)意味(attho)である(attho)。「薬(bhesajja)の(bhesajja)量(mattamā)」(mattamā)など(tiādinā)(dī. ni. 1.447)のように(viya)。あるいは(viya)「特別な(visesa)止まる(nivatti)意味(attho)」(visesanivattiatho)である(nivattiatho)。「非尋(avitakka)非伺(vicāra)だけ(vicāramattā)の(vicāramattā)法(dhamma)」(dhamma)(dha. sa. tikamātikā 6), 「心(manō)だけ(mattā)の(mattā)要素(dhātu)」(dhātu)は(dhātu)「心(manō)の(manō)要素(dhātu)」(dhātūti)である(dhātūti)と(ca)など(ādīsu)のように(viya)。「少ない(appamattakaṃ)」(appamattakaṃ)と(appamattakaṃ)「後(oramattaka)」(oramattaka)という(oramattaka)二つの(padadvayena)言葉(padadvayena)で(padadvayena)一般的に(sāmaññato)意味(attho)は(attho)すでに(vuṭṭhōyeva)説かれている(vuṭṭhōyeva)が(vuṭṭhōyeva)、戒(sīlamattaka)だけ(mattaka)と(mattaka)は(mattaka)特別な(visesa)意味(vasena)で(vasena)説かれている(vuttaṃ)。あるいは(atha vā)戒(sīlena)によって(sīlena)も(api)それ(tadēka)の一部(kadesasseva)だけ(kadesasseva)を(kadesasseva)含む(saṅgahaṇatthaṃ)ため(saṅgahaṇatthaṃ)に(saṅgahaṇatthaṃ)少ない(appakatthavācako)意味(appakatthavācako)で(appakatthavācako)ある(appakatthavācako)。あるいは(eva vā)特別な(visesana)止まる(nivatti)意味(nivatti)で(nivatti)ある(nivatti)と(nivatti)「戒(sīlamattaka)」(sīlamattaka)と(sīlamattaka)ここ(ettha)で(ettha)「だけ(matta)」という(matta)言葉(saddo)は(saddo)使われている(vuttaṃ)。というのも(Tathā hi)感覚器官(indriyasaṃvara)の(indriyasaṃvara)原因(paccaya)に(paccaya)依存する(sannissita)戒(sīlāni)は(sīlāni)ここ(idha)での(idha)説法(dēsanāṃ)に(dēsanāṃ)現れていない(anāruḷhāni)。なぜなら(Na hi)それらは(tāni)戒(pātimokkha)や(pātimokkha)生活様式(ājīva)の(ājīva)清浄(pārisuddhi)な(pārisuddhi)戒(sīlāni)のように(viya)すべて(sabba)の(sabba)凡夫(puthujjanesu)に(puthujjanesu)明らか(pākaṭāni)でない(pākaṭāni)からである(pākaṭāni)。「努力(ussāhaṃ)をして(katvā)」(katvā)「〜〜(vadamāno)」(vadamāno)と(vadamāno)いう(vadamāno)言葉(ti)で(ti)「〜〜(satti)」(satti)という(satti)意味(atthaṃ)を(atthaṃ)「〜〜(māna)」(māna)という(māna)言葉(saddaṃ)が(saddaṃ)示している(dasseti)。
Alaṅkaraṇaṃ vibhūsanaṃ alaṅkāro, kuṇḍalādipasādhanaṃ vā. Ūnaṭṭhānapūraṇaṃ maṇḍanaṃ. Maṇḍaneti maṇḍanahetu. Atha vā maṇḍatīti maṇḍano, maṇḍanajātiko puriso. Bahuvacanatthe ca idaṃ ekavacanaṃ, maṇḍanasīlesūti attho. Paripūrakārīti ettha iti-saddo ādiattho, pakārattho vā, tena sakalampi sīlathomana suttaṃ dasseti. Candananti candanasahacaraṇato candanagandho, tathā tagarādīsupi. Satañca gandhoti ettha gandho viyāti gandhoti vutto sīlanibandhano thutighoso. Sīlañhi kittiyā nimittaṃ. Yathāha ‘‘sīlavato sīlasampannassa kalyāṇo kittisaddo abbhuggacchatī’’ti (dī. ni. 2.150; a. ni. 5.213; mahāva. 285). Pavāyatīti pakāsati. Gandhāva gandhajātā.
装飾(Alaṅkaraṇaṃ)とは(Alaṅkaraṇaṃ)美しさ(vibhūsanaṃ)である(vibhūsanaṃ)。装飾(alaṅkāra)であり(alaṅkāra)、また(vā)腕輪(kuṇḍalādi)などの(pasādhanaṃ)装飾(pasādhanaṃ)である(pasādhanaṃ)。不十分な(ūna)状態(uṇṇa)を(uṇṇa)満たす(pūraṇaṃ)こと(pūraṇaṃ)が(pūraṇaṃ)装飾(maṇḍanaṃ)である。装飾(Maṇḍanēti)のための(maṇḍanahetu)原因(hetu)である(hetu)。あるいは(Atha vā)装飾(maṇḍati)する(maṇḍati)者(maṇḍano)が(maṇḍano)装飾者(maṇḍanajāṭiko)である(maṇḍanajāṭiko)男性(puriso)。複数(bahuvacana)の(bahuvacana)意味(atthe)でも(athe)これは(idaṃ)単数(ekavacanaṃ)である(ekavacanaṃ)、装飾(maṇḍana)の(maṇḍana)習慣(sīlesūti)がある(sīlesūti)人(sīlesūti)という意味(sīlesūti)である。完成させる(paripūrakārīti)者(paripūrakārīti)である(paripūrakārīti)。ここで(etthā)「〜〜(iti)」という(iti)言葉(saddo)は(saddo)始まり(ādi)を(ādi)意味(attho)し(attho)、あるいは(vā)様式(pakāra)を(pakāra)意味(pakāra)する(pakāra)。それによって(tena)戒(sīlathomana)の(sīlathomana)全体(sakalaṃpi)が(sakalaṃpi)説かれている(suttaṃ)ことを(suttaṃ)示す(dasseti)。白檀(Candana)の(Candana)香り(nā)とは(nā)、白檀(candana)と(candana)一緒(sahacaraṇato)に(sahacaraṇato)ある(sahacaraṇato)白檀(candana)の(candana)香り(gandhō)(candanasahacaraṇatō)であり、また(tathā)タガル(tagarādi)などの(supi)良い(supi)香りの(supi)もの(supi)にも(supi)そうである(supi)。そして(ca)百(sataṃ)の(sataṃ)香り(gandha)である(gandhoti)。ここで(ettha)「香り(gandhō)のように(viyāti)」(viyāti)と(viyāti)言われる(gandhō)のは(gandhō)戒(sīla)に(sīla)根ざした(nibandhana)賞賛(kittiyā)の(kittiyā)評判(ghoso)である(ghoso)。戒(Sīlaṃ)は(Sīlaṃ)まさに(hi)賞賛(kittiyā)の(kittiyā)原因(nimittaṃ)である(nimittaṃ)。ちょうど(Yathāha)「戒(sīlavato)を持つ(sīlavato)者(sīlavato)が(sīlavato)、戒(sīlasampannassa)を(sīlasampannassa)具えた(sīlasampannassa)者(sīlasampannassa)の(sīlasampannassa)良い(kalyāṇa)評判(kitti)が(kitti)高く(abbhuggacchati)響き渡る」(abbhuggacchatīti)と(ti)(dī. ni. 2.150; a. ni. 5.213; mahāva. 285)。広がる(pavāyati)とは(pavāyati)明らか(pakāsati)になる(pakāsati)こと(pakāsati)である。香りが(gandhāva)広がっている(gandhajātā)ように(gandhajātā)。
‘‘Appakaṃ bahuka’’nti idaṃ pārāpāraṃ viya aññamaññaṃ upanidhāya vuccatīti āha **‘‘upariguṇe upanidhāyā’’**ti. Sīlañhīti ettha hi-saddo hetuattho, tena idaṃ dasseti ‘‘yasmā sīlaṃ kiñcāpi patiṭṭhābhāvena samādhissa bahukāraṃ, pabhāvādiguṇavisese panassa upanidhāya kalampi na upeti, tathā samādhi ca paññāyā’’ti. Tenevāha **‘‘tasmā’’**tiādi. Idāni ‘‘katha’’nti pucchitvā samādhissa ānubhāvaṃ vitthārato vibhāveti. ‘‘Abhi…pe… **mūle’’**ti idaṃ yamakapāṭihāriyassa supākaṭabhāvadassanatthaṃ, aññehi bodhimūlañātisamāgamādīsu katapāṭihāriyehi visesanatthañca vuttaṃ. Yamakapāṭihāriyakaraṇatthāya hi bhagavato citte uppanne tadanucchavikaṃ ṭhānaṃ icchitabbanti ratanamaṇḍapādi sakkassa devarañño āṇāya vissakammunā nimmitanti vadanti, bhagavatāva nimmitanti apare. ‘‘Yo koci evarūpaṃ pāṭihāriyaṃ kātuṃ samattho atthi ce, āgacchatū’’ti codanāsadisattā vuttaṃ **‘‘attādānaparidīpana’’**nti. Tattha attādānaṃ anuyogo, titthiyānaṃ tathā kātuṃ asamatthattā, ‘‘karissāmā’’ti pubbe uṭṭhitattā titthiyaparimaddanaṃ.
「少ない(Appakaṃ)と(Appakaṃ)多い(bahuka)」(bahukaṃ)とは(bahukaṃ)、「上(upariguṇe)の(upariguṇe)徳(upariguṇe)を(upariguṇe)比較して(upanidhāya)」(upanidhāya)言われる(vuccatīti)と(vuccatīti)言う(vuccatīti)。「戒(Sīlaṃ)は(Sīlaṃ)」(Sīlaṃ)「〜〜(hi)」(hi)という(hi)言葉(saddo)は(saddo)原因(hetu)を(hetu)意味(attho)する(attho)。それによって(tena)これは(idaṃ)示されている(dasseti)「なぜなら(yasmā)戒(sīlaṃ)は(sīlaṃ)、たとえ(kiñcāpi)基盤(patiṭṭhābhāvena)がない(patiṭṭhābhāvena)ため(patiṭṭhābhāvena)に(patiṭṭhābhāvena)禅定(samādhissa)に(samādhissa)多くの(bahukāraṃ)助け(bahukāraṃ)と(bahukāraṃ)なる(bahukāraṃ)が(bahukāraṃ)、その(panassa)輝かしさ(pabhāvādi)などの(pabhāvādi)徳(guṇavisese)を(guṇavisese)考慮(upanidhāya)すれば(upanidhāya)、わずかな(kalampi)ものでもない(kalampi)。同様に(tathā)禅定(samādhi)も(samādhi)智慧(paññāyā)に(paññāyā)対して(paññāyā)そうである」(paññāyā)。それゆえ(Tenevāha)「それゆえ(tasmā)」など(tiādinā)と(tiādinā)言った(āha)。今(Idāni)「どのように(katha)」(katha)と(katha)問い(pucchitvā)かけて(pucchitvā)禅定(samādhissa)の(samādhissa)力(ānubhāvaṃ)を(ānubhāvaṃ)詳しく(vitthārato)説明(vibhāveti)する(vibhāveti)。「〜〜(Abhi)…(pe)… 「根(mūle)」(mūle)」(mūle)とは(mūle)奇跡(yamakapāṭihāriyassa)の(yamakapāṭihāriyassa)場所(ṭhānaṃ)を(ṭhānaṃ)明確に(supākaṭa)示す(dassana)ため(bhāvadassanatthaṃ)に(bhāvadassanatthaṃ)、他の(aññehi)菩提樹(bodhimūla)の(bodhimūla)場所(bodhimūla)での(bodhimūla)奇跡(bodhimūla)と(bodhimūla)比較(samāgamādi)して(samāgamādi)区別(visesana)するため(visesanaṭṭhañca)に(visesanaṭṭhañca)言われた(vuttaṃ)」。奇跡(yamakapāṭihāriya)を起こす(karaṇatthāya)ために(karaṇatthāya)仏(bhagavato)の(bhagavato)心(citte)に(citte)生じた(uppannē)その(tad)に(tad)ふさわしい(anucchavikaṃ)場所(ṭhānaṃ)を(ṭhānaṃ)望まれた(icchitabbanti)ので(icchitabbanti)あった(icchitabbanti)と(icchitabbanti)、サッカ(sakkassa)神王(devarajñō)の(devarajñō)命令(āṇāya)により(āṇāya)ヴィッサカマ(visakammunā)が(visakammunā)創造した(nimmitā)と(nimmitā)言う(vadanti)人々(vadanti)も(vadanti)いる(vadanti)。仏(bhagavatā)が(bhagavatā)直接(bhagavatāva)創造した(nimmitā)と(nimmitā)言う(vadanti)人々(vadanti)も(vadanti)いる(vadanti)。「誰(Yo)でも(koci)このような(evārūpaṃ)奇跡(pāṭihāriyaṃ)を(pāṭihāriyaṃ)行う(kātuṃ)ことができる(samattho)人が(samattho)いる(atthi)ならば(ce)、来なさい」(āgacchatūti)と(ti)勧誘(codanā)の(codanā)ように(sadisattā)言われた(vuttaṃ)のは(vuttaṃ)「自己(attādāna)の(attādāna)顕現(paridīpana)」(paridīpana)と(paridīpana)いう(paridīpana)こと(paridīpana)である。そこで(Tattha)自己(attādānaṃ)の(attādānaṃ)獲得(anuyōga)とは(anuyōga)、他の(titthiyānaṃ)教団(titthiyānaṃ)が(titthiyānaṃ)そのように(tathā)行う(kātuṃ)ことが(kātuṃ)できない(asamatthattā)ため(asamatthattā)に(asamatthattā)、「行う(karissāmā)」(karissāmā)と(karissāmā)以前(pubbē)に(pubbē)立ち上がった(uṭṭhitattā)他の(titthiya)教団(titthiyaparimaddanaṃ)を(titthiyaparimaddanaṃ)打ち負かす(titthiyaparimaddanaṃ)こと(titthiyaparimaddanaṃ)である(titthiyaparimaddanaṃ)。
Uparimakāyatotiādi paṭisambhidāmagge (paṭi. ma. 1.116).
上の(Uparimakāyatō)身体(kāyatō)など(ādi)。『分別智(paṭisambhidāmagge)』(paṭi. ma. 1.116)より。
Tatthāyaṃ pāḷiseso –
そこで(Tatthāyaṃ)この(pāḷiseso)経文(pāḷiseso)は(pāḷiseso)〜〜()である()。
‘‘Heṭṭhimakāyato aggikkhandho pavattati, uparimakāyato udakadhārā pavattati. Puratthimakāyato aggi, pacchimakāyato udakaṃ. Pacchimakāyato aggi, puratthimakāyato udakaṃ. Dakkhiṇaakkhito aggi, vāmaakkhito udakaṃ. Vāmaakkhito aggi, dakkhiṇaakkhito udakaṃ. Dakkhiṇakaṇṇasotato aggi, vāmakaṇṇasotato udakaṃ. Vāmakaṇṇasotato aggi, dakkhiṇakaṇṇasotato udakaṃ. Dakkhiṇanāsikāsotato aggi, vāmanāsikāsotato udakaṃ. Vāmanāsikāsotato aggi, dakkhiṇanāsikāsotato udakaṃ. Dakkhiṇaaṃsakūṭato aggi, vāmaaṃsakūṭato udakaṃ. Vāmaaṃsakūṭato aggi, dakkhiṇaaṃsakūṭato udakaṃ. Dakkhiṇahatthato aggi, vāmahatthato udakaṃ. Vāmahatthato aggi, dakkhiṇahatthato udakaṃ. Dakkhiṇapassato aggi, vāmapassato udakaṃ. Vāmapassato aggi, dakkhiṇapassato udakaṃ. Dakkhiṇapādato aggi , vāmapādato udakaṃ. Vāmapādato aggi, dakkhiṇapādato udakaṃ. Aṅgulaṅgulehi aggi, aṅgulantarikāhi udakaṃ . Aṅgulantarikāhi aggi, aṅgulaṅgulehi udakaṃ. Ekekalomato aggi, ekekalomato udakaṃ. Lomakūpato lomakūpato aggikkhandho pavattati, lomakūpato lomakūpato udakadhārā pavattatī’’ti (paṭi. ma. 1.116).
「下の(Heṭṭhimakāyato)身体(kāyato)から(kāyato)火(aggikkhandho)が(aggikkhandho)広がり(pahalati)、上の(uparimakāyato)身体(kāyato)から(kāyato)水の(udakadhārā)流れ(udakadhārā)が(udakadhārā)広がる(pahalati)。東(puratthima)の(puratthima)身体(kāyato)から(kāyato)火(aggi)が、西(pacchima)の(pacchima)身体(kāyato)から(kāyato)水(udakaṃ)が。西(pacchimakāyato)の(pacchimakāyato)身体(kāyato)から(kāyato)火(aggi)、東(puratthima)の(puratthima)身体(kāyato)から(kāyato)水(udakaṃ)。右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)目(akkhitō)から(akkhitō)火(aggi)、左(vāma)の(vāma)目(akkhitō)から(akkhitō)水(udakaṃ)。左(vāma)の(vāma)目(akkhitō)から(akkhitō)火(aggi)、右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)目(akkhitō)から(akkhitō)水(udakaṃ)。右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)耳(kaṇṇasota)から(kaṇṇasota)火(aggi)、左(vama)の(vama)耳(kaṇṇasota)から(kaṇṇasota)水(udakaṃ)。左(vama)の(vama)耳(kaṇṇasota)から(kaṇṇasota)火(aggi)、右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)耳(kaṇṇasota)から(kaṇṇasota)水(udakaṃ)。右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)鼻孔(nāsikāsota)から(nāsikāsota)火(aggi)、左(vāma)の(vāma)鼻孔(nāsikāsota)から(nāsikāsota)水(udakaṃ)。左(vāma)の(vāma)鼻孔(nāsikāsota)から(nāsikāsota)火(aggi)、右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)鼻孔(nāsikāsota)から(nāsikāsota)水(udakaṃ)。右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)肩(aṃsakūṭa)から(aṃsakūṭa)火(aggi)、左(vāma)の(vāma)肩(aṃsakūṭa)から(aṃsakūṭa)水(udakaṃ)。左(vāma)の(vāma)肩(aṃsakūṭa)から(aṃsakūṭa)火(aggi)、右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)肩(aṃsakūṭa)から(aṃsakūṭa)水(udakaṃ)。右(dakkhiṇa)手(hattha)から(hattha)火(aggi)、左(vāma)手(hatthato)から(hatthato)水(udakaṃ)。左(vāma)手(hatthato)から(hatthato)火(aggi)、右(dakkhiṇa)手(hatthato)から(hatthato)水(udakaṃ)。右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)側面(passata)から(passata)火(aggi)、左(vāma)の(vāma)側面(passata)から(passata)水(udakaṃ)。左(vāma)の(vāma)側面(passata)から(passata)火(aggi)、右(dakkhiṇa)の(dakkhiṇa)側面(passata)から(passata)水(udakaṃ)。右(dakkhiṇa)足(pāda)から(pāda)火(aggi)、左(vāma)足(pāda)から(pāda)水(udakaṃ)。左(vāma)足(pāda)から(pāda)火(aggi)、右(dakkhiṇa)足(pāda)から(pāda)水(udakaṃ)。指(aṅgulaṅgulehi)の(aṅgulaṅgulehi)指(aṅgulaṅgulehi)から(aṅgulaṅgulehi)火(aggi)が、指(aṅgulantara)の間(antarikāhi)から(antarikāhi)水(udakaṃ)が。指(aṅgulantara)の(aṅgulantara)間(antarikāhi)から(antarikāhi)火(aggi)が、指(aṅgulaṅgulehi)の(aṅgulaṅgulehi)指(aṅgulaṅgulehi)から(aṅgulaṅgulehi)水(udakaṃ)が。一本(ekeka)の(ekeka)毛穴(lomato)から(lomato)火(aggikkhandha)が、一本(ekeka)の(ekeka)毛穴(lomato)から(lomato)水(udakadhārā)が。一本(ekeka)の(ekeka)毛穴(lomakūpa)から(lomakūpa)火(aggikkhandha)が、一本(ekeka)の(ekeka)毛穴(lomakūpa)から(lomakūpa)水(udakadhārā)が(pahalati)広がる(pahalati)」と(ti)(paṭi. ma. 1.116)。
Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘ekekalomakūpato’’ti āgataṃ.
注釈書(Aṭṭhakathāyaṃ)には(pana)「一本(ekeka)一本(ekeka)の(lomakūpato)毛穴(lomakūpato)から(lomakūpato)」と(ti)ある(āgataṃ)。
**‘‘Channaṃ vaṇṇānanti ādinayappavatta’’**nti etthāpi nīlānaṃ pītakānaṃ lohitakānaṃ odātānaṃ mañjiṭṭhānaṃ pabhassarānanti ayaṃ pāḷiseso. **‘‘Suvaṇṇavaṇṇā rasmiyo’’**ti idaṃ tāsaṃ yebhuyyatāya vuttaṃ. Vitthāretabbanti etthāpi ‘‘satthā tiṭṭhati, nimmito caṅkamati vā nisīdati vā seyyaṃ vā kappetī’’tiādinā catūsu iriyāpathesu ekekamūlakā satthuvasena cattāro, nimmitavasena cattāroti sabbeva aṭṭha vāre vitthāretabbaṃ.
「六つの(Channaṃ)色(vaṇṇānaṃ)」(vaṇṇānaṃ)「〜〜(ādinayapavatta)」(ādinayapavatta)と(ti)ある(ti)ところ(ettha)も(ettha)「青(nīlānaṃ)」(pītakānaṃ)、「黄色(pītakānaṃ)」(lohitakānaṃ)、「赤(lohitakānaṃ)」(odātānaṃ)、「白(odātānaṃ)」(mañjiṭṭhānaṃ)、「赤紫(mañjiṭṭhānaṃ)」(pabhassarānaṃ)、「光り輝く(pabhassarānaṃ)」の(pabhassarānaṃ)順序(pāḷiseso)である(pāḷiseso)。「黄金色(suvaṇṇavaṇṇā)の(suvaṇṇavaṇṇā)光線(rasmiyo)」(rasmiyo)と(ti)言う(vuṭṭhaṃ)のは(vuṭṭhaṃ)、それら(tāsaṃ)の(tāsaṃ)大部分(yebhuyyatāya)を(yebhuyyatāya)示している(yebhuyyatāya)。詳しく(vitthāretabbaṃ)。ここ(etthāpi)でも(etthāpi)「師(satthā)は(satthā)いる(tiṭṭhati)、化身(nimmito)は(nimmito)歩き(caṅkamati)回る(caṅkamati)か(vā)座る(nisīdati)か(vā)あるいは(vā)横になる(seyyaṃ)か(vā)」(seyyaṃ vā kappeti)など(tiādinā)と(tiādinā)四つの(catūsu)歩き方(iriyāpathesu)において(iriyāpathesu)、それぞれ(ekekamūlakā)の(ekekamūlakā)原因(ekekamūlakā)で(ekekamūlakā)師(satthu)の(satthu)立場(vasena)から(vasena)四つ(cattāro)、化身(nimmito)の(nimmito)立場(vasena)から(vasena)四つ(cattāro)で(cattāro)ある(cattāro)ので(cattāro)、すべて(sabbeva)八つ(aṭṭha)の(aṭṭha)場合(vāre)に(vāre)詳しく(vitthāretabbaṃ)説明(vitthāretabbaṃ)されるべき(vitthāretabbaṃ)である(vitthāretabbaṃ)。
Madhupāyāsanti madhusittaṃ pāyāsaṃ. Attā mitto majjhatto verīti catūsu sīmasambhedavasena caturaṅgasamannāgataṃ mettākammaṭṭhānaṃ. ‘‘Caturaṅgasamannāgata’’nti idaṃ pana ‘‘vīriyādhiṭṭhāna’’nti etenāpi yojetabbaṃ. Tattha ‘‘kāmaṃ taco ca nhāru cā’’tiādipāḷi (ma. ni. 2.184; saṃ. ni. 2.22; a. ni. 2.5; a. ni. 8.13; mahāni. 196) vasena caturaṅgasamannāgatatā veditabbā. ‘‘Kicchaṃ vatāyaṃ loko āpanno’’tiādinā (dī. ni. 2.57; saṃ. ni. 2.4) jarāmaraṇamukhena paccayākāre ñāṇaṃ otāretvā. Ānāpānacatutthajjhānanti etthāpi ‘‘sabbabuddhānaṃ āciṇṇa’’nti padaṃ vibhattivipariṇāmaṃ katvā yojetabbaṃ. Tampi hi sabbabuddhānaṃ āciṇṇamevāti vadanti. Chattiṃsakoṭisatasahassamukhena mahāvajirañāṇagabbhaṃ gaṇhāpento vipassanaṃ vaḍḍhetvā. Dvattiṃsadoṇagaṇhanappamāṇaṃ kuṇḍaṃ kolambo. Daribhāgo kandaro. Cakkavāḷapādesu mahāsamuddo cakkavāḷamahāsamuddo.
蜂蜜(madhu)の(madhu)粥(pāyāsaṃ)。「蜂蜜(madhu)を(madhu)かけた(sittaṃ)粥(pāyāsaṃ)」。自分(attā)、友人(mittō)、中立(majjhatto)、敵(verī)という(verīti)四つの(catūsu)境界(sīmā)の(sīmā)区分(bhedavasa)によって(bhedavasa)四つの(caturaṅga)要素(caturaṅgasamannāgataṃ)を(samannāgataṃ)備えた(samannāgataṃ)慈悲(mettā)の(mettā)瞑想(kammaṭṭhānaṃ)。「四つの(caturaṅgasamannāgata)要素(caturaṅgasamannāgata)を(caturaṅgasamannāgata)備えた(caturaṅgasamannāgata)」(caturaṅgasamannāgata)とは(idhaṃ)「努力(vīriyādhiṭṭhāna)」(vīriyādhiṭṭhāna)という(vīriyādhiṭṭhāna)言葉(ti)によって(tenāpi)も(tena)関連づけられる(yojetabbaṃ)。そこで(Tattha)「皮膚(taco)と(taco)腱(ca)と(ca)靭帯(nhāru)と(nhāru)」(nhāru)「〜〜(cā)」(cā)(ma. ni. 2.184; saṃ. ni. 2.22; a. ni. 2.5; a. ni. 8.13; mahāni. 196)などの(ti)経文(pāḷi)によって(pāḷi)四つの(caturaṅga)要素(caturaṅgasamannāgatatā)を(samannāgatatā)備えている(veditabbaṃ)ことが(veditabbaṃ)知られるべきである(veditabbaṃ)。「この(Āyaṃ)世界(loko)は(loko)苦しみ(kicchaṃ)に(kicchaṃ)陥った(āpanno)のである」(āpanno)と(ti)「〜〜(ādinā)」(ādinā)(dī. ni. 2.57; saṃ. ni. 2.4)という(saṃ. ni. 2.4)経文(saṃ. ni. 2.4)によって(saṃ. ni. 2.4)、老い(jarā)と(jarā)死(maraṇa)という(maraṇa)苦しみ(mukhena)の(mukhena)原因(paccaya)の(paccaya)連鎖(kāra)に(kāra)対する(kāra)智慧(ñāṇaṃ)を(ñāṇaṃ)導入(otāretvā)する(otāretvā)。四禅(catuttha)の(catuttha)呼吸(ānāpāna)の(ānāpāna)実践(ānāpāna)において(ānāpāna)も(etthāpi)「すべての(sabbabuddhānaṃ)仏(sabbabuddhānaṃ)の(sabbabuddhānaṃ)習慣(āciṇṇa)」という(āciṇṇa)言葉(padaṃ)を(padaṃ)格変化(vibhāttivipariṇāmaṃ)させて(vibhāttivipariṇāmaṃ)関連づけられる(yojetabbaṃ)べき(yojetabbaṃ)である(yojetabbaṃ)。というのも(Tampi hi)すべての(sabbabuddhānaṃ)仏(sabbabuddhānaṃ)の(sabbabuddhānaṃ)習慣(āciṇṇa)で(āciṇṇa)ある(āciṇṇa)と(āciṇṇa)言う(vadanti)人々(vadanti)も(vadanti)いる(vadanti)。三十六(chattiṃsa)億(koṭi)百千(satasa)という(satasa)数(sahassamukhena)の(sahassamukhena)大いなる(mahā)金剛(vajira)の(vajira)智慧(ñāṇa)を(ñāṇa)含んで(gabbhaṃ)(gabbhaṃ)増大させながら(vaḍḍhetvā)観(vipassanāṃ)を(vipassanāṃ)深める(vaḍḍhetvā)。三十二(dvattiṃsa)ドゥーナ(doṇa)の(doṇa)量(gaṇhana)ほど(gaṇhanappamāṇaṃ)の(gaṇhanappamāṇaṃ)池(kuṇḍaṃ)は(kuṇḍaṃ)コランボ(kolambo)である(kolambo)。谷(daribhāga)の(daribhāga)部分(daribhāga)は(daribhāga)洞窟(kandaro)である(kandaro)。世界(cakkavāḷa)の(cakkavāḷa)端(pādesu)にある(pādesu)大いなる(mahā)海(samuddo)は(samuddo)世界(cakkavāḷa)の(cakkavāḷa)大いなる(mahā)海(samuddo)である(samuddo)。
**‘‘Duve puthujjanā’’**tiādi puthujjane labbhamānavibhāgadassanatthaṃ vuttaṃ, na mūlapariyāyavaṇṇanādīsu viya puthujjanavisesaniddhāraṇatthaṃ. Sabbopi hi puthujjano bhagavato upari guṇe vibhāvetuṃ na sakkoti, tiṭṭhatu puthujjano, sāvakapaccekabuddhānampi avisayā buddhaguṇā. Tathā hi vakkhati ‘‘sotāpannā’’tiādi (dī. ni. aṭṭha. 1.8). Vācuggatakaraṇaṃ uggaho. Atthaparipucchanaṃ paripucchā. Aṭṭhakathāvasena atthassa savanaṃ savanaṃ. Byañjanatthānaṃ sunikkhepasudassanena dhammassa pariharaṇaṃ dhāraṇaṃ. Evaṃ sutadhātaparicitānaṃ manasānupekkhanaṃ paccavekkhaṇaṃ. Bahūnaṃ nānappakārānaṃ kilesānaṃ sakkāyadiṭṭhiyā ca avihatattā tā janenti, tāhi vā janitāti puthujjanā. Avighātameva vā jana-saddo vadati. Puthu satthārānaṃ mukhullokikāti ettha puthū janā satthupaṭiññā etesanti puthujjanāti vacanattho. Puthu…pe… avuṭṭhitāti ettha janetabbā, jāyanti vā etthāti janā, gatiyo. Puthū janā etesanti puthujjanā. Ito pare jāyanti etehīti janā, abhisaṅkhārādayo. Te etesaṃ puthū vijjantīti puthujjanā. Abhisaṅkharaṇādi attho eva vā jana-saddo daṭṭhabbo. Kāmarāgabhavarāgadiṭṭhiavijjā oghā. Rāgaggiādayo santāpā. Teyeva, sabbepi vā kilesā pariḷāhā. Puthu pañcasu kāmaguṇesu rattāti ettha jāyatīti jano, rāgo gedhoti evaṃ ādiko. Puthu jano etesanti puthujjanā, puthūsu vā janā jātā rattāti evaṃ rāgādiattho eva vā jana-saddo daṭṭhabbo. Palibuddhāti sambuddhā, upaddutā vā. **‘‘Puthūnaṃ gaṇanapathamatītāna’’**ntiādinā puthū janā puthujjanāti dasseti.
「凡夫」とのこと、それは凡夫の種別を示すために言われたのであって、無垢の教えの解釈などにおける凡夫の識別のためではない。なぜなら、いかなる凡夫も世尊の徳を完全に理解することはできず、ましてや凡夫には及ばない、声聞や独覚でさえも仏の徳は理解できないからである。故に「証果を得た者」などと(示される)のである(『長部経典』『阿含経』第一・八)。言葉を暗唱することは「習得」である。意味を問うことは「質問」である。注釈書による意味の学習は「聴聞」である。言葉とその意味を正確に理解することにより、法を保持することは「記憶」である。このように、聴聞し、学習したことを心で熟考することは「考察」である。多くの様々な煩悩や、有身見があるため、それらは(凡夫を)生じさせる、あるいは、それらによって生じるから、凡夫という。あるいは、「障害がない」という意味だけで「生」という言葉が示される。「多くの師」とは、多くの人々が師への敬意を払うという意味である。ここで、「多く…」と(続く)ところでは、生じるべきもの、あるいは、それによって生じるものだから、「生」という言葉は、境遇を意味する。多くの人々は、それら(境遇)にあるから、「凡夫」という。あるいは、これから生じるものだから、「生」という言葉は、形成されたものなどを意味する。それらは、それら(境遇)に多く存在するから、「凡夫」という。形成などの意味も、「生」という言葉で理解されるべきである。愛欲、有愛欲、見惑といった欲流。貪欲の炎などの煩悩。それら、あるいは、すべての煩悩は苦しみである。「五つの欲に愛着する」とは、ここでの「生」とは、欲望などが生じることであり、貪欲や執着である。多くの人々は、それら(欲)にあるから「凡夫」という。あるいは、多くの人々が(欲に)生じ、愛着するから、「生」という言葉は、欲望などの意味でもある。「煩わしい」とは、完全に悟った、あるいは、妨げられたという意味である。「多くの衆生を越えた者」などにより、多くの衆生が凡夫であると示される。」
Yehi guṇavisesehi nimittabhūtehi bhagavati tathāgata-saddo pavatto, taṃdassanatthaṃ **‘‘aṭṭhahi kāraṇehi bhagavā tathāgato’’**tiādimāha. Guṇanemittakāneva hi bhagavato sabbāni nāmāni. Yathāha –
これらの徳のしるしによって、世尊、如来という呼び名が成り立ったことを示すために、「八つの理由によって世尊は如来である」などと(説かれた)のである。世尊の名はすべて、徳のしるしなのである。例えば、「無数の名があり、徳のある偉大な賢者には、徳によって名が与えられる。たとえ名が千あっても(徳がなければ名はない)」と(『説法』注釈書第一三一三、同『ウダーナ』注釈書第五三、同『パートーティパーリ』注釈書第一・一・七六)のである。
‘‘Asaṅkhyeyyāni nāmāni, saguṇena mahesino;
「無数の名があり、徳のある偉大な賢者には、
Guṇena nāmamuddheyyaṃ, api nāmasahassato’’ti. (dha. sa. aṭṭha. 1313; udā. aṭṭha. 53; paṭi. ma. aṭṭha. 1.1.76);
徳によって名が与えられる。たとえ名が千あっても」と。
Tathā āgatoti ettha ākāraniyamanavasena opammasampaṭipādanattho tathā-saddo. Sāmaññajotanāya visesāvaṭṭhānato paṭipadāgamanattho āgata-saddo, na ñāṇagamanattho ‘‘tathalakkhaṇaṃ āgato’’tiādīsu (dī. ni. aṭṭha. 1.7; ma. ni. aṭṭha. 1.12; saṃ. ni. aṭṭha. 2.4.78; a. ni. aṭṭha. 1.1.170; udā. aṭṭha. 18; paṭi. ma. aṭṭha. 1.1.37; theragā. aṭṭha. 1.3; itivu. aṭṭha. 38; mahāni. aṭṭha. 14) viya, nāpi kāyagamanādiattho ‘‘āgato kho mahāsamaṇo, māgadhānaṃ giribbaja’’ntiādīsu (mahāva. 62) viya. Tattha yadākāraniyamanavasena opammasampaṭipādanattho tathā-saddo, taṃ karuṇāpadhānattā mahākaruṇāmukhena purimabuddhānaṃ āgamanapaṭipadaṃ udāharaṇavasena sāmaññato dassento yaṃtaṃsaddānaṃ ekantasambandhabhāvato **‘‘yathā sabbaloka…pe… āgatā’’**ti āha. Taṃ pana paṭipadaṃ mahāpadānasuttādīsu (dī. ni. 2.4) sambahulaniddesena supākaṭānaṃ āsannānañca vipassīādīnaṃ channaṃ sammāsambuddhānaṃ vasena nidassento **‘‘yathā vipassī bhagavā’’**tiādimāha. Tattha yena abhinīhārenāti manussattaliṅgasampattihetusatthāradassanapabbajjāabhiññādiguṇasampattiadhikārachandānaṃ vasena aṭṭhaṅgasamannāgatena kāyappaṇidhānamahāpaṇidhānena . Sabbesañhi buddhānaṃ kāyappaṇidhānaṃ imināva abhinīhārena samijjhatīti. Evaṃ mahābhinīhāravasena ‘‘tathāgato’’ti padassa atthaṃ dassetvā idāni pāramīpūraṇavasena dassetuṃ **‘‘yathā vipassī bhagavā…pe… kassapo bhagavā dānapāramiṃ pūretvā’’**tiādimāha.
「如来」とは、ここでは、様相の確定による、たとえとしての提示の意味で、「如」という言葉が用いられる。「合体」という言葉は、一般的な意味合いを示すために、特別な注意を払って、修行の道に入ることを意味するのであって、智慧の道に入ることを意味するのではなく、「そのように現れた」など(『長部経典』注釈書第一・七、同『中部経典』注釈書第一・一二、同『相応部経典』注釈書第二・四・七八、同『増支部経典』注釈書第一・一・一七〇、同『ウダーナ』注釈書第一八、同『パートーティパーリ』注釈書第一・一・三七、同『長老偈』注釈書第一・三、同『イティヴッタカ』注釈書第三八、同『摩訶尼』注釈書第一四)におけるように、あるいは、身の到来などを意味するのではなく、「偉大な修行者が来た、マガダのギリッブジャに」など(『摩訶婆羅多』六二)におけるように、ではない。そこで、様相の確定によって、たとえとしての提示の意味で「如」という言葉が用いられる場合、それは、慈悲に満ちた、大いなる慈悲に満ちた心から、過去の仏方の到来の修行の道を、例として、一般的に示しながら、「あらゆる世間が… arrived」などと(言われる)。その修行の道は、『大方便経』など(『長部経典』第二・四)において、多くの例示と、近くにいるヴィパッシーなどの六人の正等覚者の例によって示しながら、「ヴィパッシー世尊が…」などと(言われる)。そこでは、どのような「発願」によって、人間としての姿の完成、出家、神通力などの徳の完成、欲望の支配などの諸々の理由で、八支を備えた身の行為の誓願、大いなる誓願が(意味される)。すべての仏方の身の行為の誓願は、この発願によって成就するのである。このように、「如来」という言葉の意味を、大いなる発願によって示してから、次に、波羅蜜の成就によって示すために、「ヴィパッシー世尊が… Kashyapa世尊が布施波羅蜜を成就して」などと(言われる)。
Ettha ca suttantikānaṃ mahābodhiyānapaṭipadāya kosallajananatthaṃ pāramīsu ayaṃ vitthārakathā – kā panetā pāramiyo? Kenaṭṭhena pāramiyo? Katividhā cetā? Ko tāsaṃ kamo? Kāni lakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānāni? Ko paccayo? Ko saṃkileso? Kiṃ vodānaṃ? Ko paṭipakkho? Kā paṭipatti? Ko vibhāgo? Ko saṅgaho? Ko sampādanūpāyo? Kittakena kālena sampādanaṃ? Ko ānisaṃso? Kiṃ cetāsaṃ phalanti?
ここでは、経典に登場する者たちの、大いなる覚りの修行の道に熟達させるために、波羅蜜について、この詳細な説明がある。それらの波羅蜜とは何か? どのような意味で波羅蜜というのか? それらはいくつあるのか? それらの順序は? それらの相、味、現れ、根拠は? その原因は? その汚染は? その浄化は? その対抗者は? その実践は? その区別は? その統合は? その達成方法は? どのくらいの期間で達成されるのか? その利益は? それらの果てには何があるのか?
Tatridaṃ vissajjanaṃ – kā panetā pāramiyoti. Taṇhāmānādīhi anupahatā karuṇūpāyakosallapariggahitā dānādayo guṇā pāramiyo.
それについての答えは、「それらの波羅蜜とは何か?」という問いに対してである。渇愛、慢などの煩悩によって妨げられず、慈悲、方便、智慧によって捉えられた、布施などの徳が波羅蜜である。
Kenaṭṭhena pāramiyoti dānasīlādiguṇavisesayogena sattuttamatāya paramā mahāsattā bodhisattā, tesaṃ bhāvo, kammaṃ vā pāramī, dānādikiriyā. Atha vā paratīti paramo, dānādiguṇānaṃ pūrako pālako ca bodhisatto. Paramassa ayaṃ, paramassa vā bhāvo, kammaṃ vā pāramī, dānādikiriyāva. Atha vā paraṃ sattaṃ attani mavati bandhati guṇavisesayogena, paraṃ vā adhikataraṃ majjati sujjhati saṃkilesamalato, paraṃ vā seṭṭhaṃ nibbānaṃ visesena mayati gacchati, paraṃ vā lokaṃ pamāṇabhūtena ñāṇavisesena idhalokaṃ viya munāti paricchindati, paraṃ vā ativiya sīlādiguṇagaṇaṃ attano santāne minoti pakkhipati, paraṃ vā attabhūtato dhammakāyato aññaṃ, paṭipakkhaṃ vā tadanatthakaraṃ kilesacoragaṇaṃ mināti hiṃsatīti paramo, mahāsatto. ‘‘Paramassa aya’’ntiādi vuttanayeneva yojetabbaṃ. Pāre vā nibbāne majjati sujjhati satte ca sodheti, tattha vā satte mavati bandhati yojeti, taṃ vā mayati gacchati gameti ca, munāti vā taṃ yāthāvato, tattha vā satte minoti pakkhipati, kilesāriṃ vā sattānaṃ tattha mināti hiṃsatīti pāramī, mahāpuriso. Tassa bhāvo, kammaṃ vā pāramitā, dānādikiriyāva. Iminā nayena pāramīnaṃ saddattho veditabbo.
どのような意味で波羅蜜というのか? 布施、戒などの徳の優れた結合によって、衆生よりも優れているから、最も優れ、偉大な衆生である菩薩、そのあり方、あるいは、行為が波羅蜜、布施などの行為である。あるいは、究極に達する者だから、究極である。布施などの徳を成就させ、守る者である菩薩。究極の、あるいは、究極のあり方、あるいは、行為が波羅蜜、布施などの行為である。あるいは、究極の衆生を、自己の中に、徳の結合によって、あるいは、究極に、より以上に、汚れから、あるいは、究極に、最も優れた涅槃を、特に、意味によって、この世のように理解し、区別する。あるいは、究極に、戒などの徳の集まりを、自己の心の中に、あるいは、究極の、身体の真実から、他のもの、対抗する、あるいは、それを妨げる煩悩の盗賊の集団を、殺すから、究極である、偉大な人物である。「究極の…」などと(言われた)通りに理解されるべきである。涅槃に達し、清浄になり、衆生も清浄にする。そこに、あるいは、衆生を、結びつける。あるいは、それを成就させ、進む。あるいは、それを正しく理解する。そこに、あるいは、衆生を、結びつける。煩悩の敵を、あるいは、衆生の、そこに、殺すから、「波羅蜜」とは、偉大な人物である。そのあり方、あるいは、行為が波羅蜜、布施などの行為である。この方法によって、「波羅蜜」という言葉の意味は理解されるべきである。
Katividhāti saṅkhepato dasavidhā, tā pana pāḷiyaṃ sarūpato āgatāyeva. Yathāha –
いくつあるのか? 簡潔に言えば十種類である。それらは、経典において、その姿のまま、現れる。例えば、「その時、寄進を求めて探求した、最初の布施波羅蜜」などと(『仏陀伝』一一六)ある。
‘‘Vicinanto tadā dakkhiṃ, paṭhamaṃ dānapārami’’ntiādi (bu. vaṃ. 116).
「その時、寄進を求めて探求した、最初の布施波羅蜜」などと(『仏陀伝』一一六)。
Yathā cāha –
また、このように(言われている)。
‘‘Kati nu kho bhante buddhakārakā dhammā? Dasa kho sāriputta buddhakārakā dhammā. Katame dasa? Dānaṃ kho sāriputta buddhakārako dhammo, sīlaṃ nekkhammaṃ paññā vīriyaṃ khanti saccamadhiṭṭhānaṃ mettā upekkhā buddhakārako dhammo, ime kho sāriputta dasa buddhakārakā dhammāti. Idamavoca bhagavā, idaṃ vatvāna sugato athāparaṃ etadavoca satthā –
「尊師よ、仏陀になるための徳とは何ですか? サーリプッタよ、十の徳が仏陀になるための徳です。それらは何か? サーリプッタよ、布施は仏陀になるための徳です。戒、出離、智慧、精進、忍耐、真実、決意、慈悲、平静は仏陀になるための徳です。サーリプッタよ、これら十の徳が仏陀になるための徳です。」世尊はこう言われた。そして、善逝はさらにこう言われた。「布施、戒、出離、智慧、精進は五つ目。忍耐、真実、決意、慈悲、平静、これら十である。」
‘Dānaṃ sīlañca nekkhammaṃ, paññā vīriyena pañcamaṃ;
「布施、戒、出離、智慧、精進は五つ目。
Khanti saccaṃ adhiṭṭhānaṃ, mettupekkhāti te dasā’ti’’.
忍耐、真実、決意、慈悲、平静、これら十である。」
Keci pana ‘‘chabbidhā’’ti vadanti, taṃ etāsaṃ saṅgahavasena vuttaṃ. So pana saṅgaho parato āvibhavissati.
しかし、ある人々は「六種類」と言う。それは、これらの統合によるものとして言われたのである。その統合は、後で現れるであろう。
Ko tāsaṃ kamoti ettha kamo nāma desanākkamo, so ca paṭhamasamādānahetuko, samādānaṃ pavicayahetukaṃ, iti yathā ādimhi pavicitā samādinnā ca, tathā desitā. Tattha ca dānaṃ sīlassa bahūpakāraṃ sukarañcāti taṃ ādimhi vuttaṃ. Dānaṃ sīlapariggahitaṃ mahapphalaṃ hoti mahānisaṃsanti dānānantaraṃ sīlaṃ vuttaṃ. Sīlaṃ nekkhammapariggahitaṃ, nekkhammaṃ paññāpariggahitaṃ, paññā vīriyapariggahitā, vīriyaṃ khantipariggahitaṃ, khanti saccapariggahitā, saccaṃ adhiṭṭhānapariggahitaṃ, adhiṭṭhānaṃ mettāpariggahitaṃ, mettā upekkhāpariggahitā mahapphalā hoti mahānisaṃsāti mettānantaraṃ upekkhā vuttā. Upekkhā pana karuṇāpariggahitā, karuṇā ca upekkhāpariggahitāti veditabbā. Kathaṃ pana mahākāruṇikā bodhisattā sattesu upekkhakā hontīti? Upekkhitabbayuttesu kañci kālaṃ upekkhakā honti, na pana sabbattha, sabbadā cāti keci. Apare pana na sattesu upekkhakā, sattakatesu pana vippakāresu upekkhakā hontīti.
それらの順序とは? ここでの順序とは、教えの順序である。それは、最初の摂取の理由であり、摂取は、検討の理由による。だから、最初に検討され、摂取されたように、教えられたのである。そこで、布施は戒に大いに役立ち、容易であるから、最初に布施が言われた。布施は戒によって捉えられ、偉大な果報と偉大な利益をもたらすから、布施の後に戒が言われた。戒は出離によって捉えられ、出離は智慧によって捉えられ、智慧は精進によって捉えられ、精進は忍耐によって捉えられ、忍耐は真実によって捉えられ、真実は決意によって捉えられ、決意は慈悲によって捉えられ、慈悲は平静によって捉えられ、偉大な果報と偉大な利益をもたらすから、慈悲の後に平静が言われた。平静は、しかし、大いなる慈悲によって捉えられ、大いなる慈悲と平静は、互いに捉えられていると理解されるべきである。どのように、大いなる慈悲深い菩薩は、衆生に対して平静になるのか? 衆生に対して平静になるべき時、ある時は平静になるのであり、しかし、すべての場所、すべての時ではない、とある人々は言う。他の人々は、衆生に対して平静になるのではなく、衆生が錯乱した時に平静になるのだ、と言う。
Aparo nayo – pacurajanesupi pavattiyā sabbasattasādhāraṇattā, appaphalattā, sukarattā ca ādimhi dānaṃ vuttaṃ. Sīlenadāyakapaṭiggāhakasuddhito, parānuggahaṃ vatvā parapīḷānivattivacanato, kiriyadhammaṃ vatvā akiriyadhammavacanato, bhogasampattihetuṃ vatvā bhavasampattihetuvacanato ca dānassa anantaraṃ sīlaṃ vuttaṃ. Nekkhammena sīlasampattisiddhito, kāyavacīsucaritaṃ vatvā manosucaritavacanato, visuddhasīlassa sukheneva jhānasamijjhanato, kammāparādhappahānena payogasuddhiṃ vatvā kilesāparādhappahānena āsayasuddhivacanato, vītikkamappahānena cittassa pariyuṭṭhānappahānavacanato ca sīlassa anantaraṃ nekkhammaṃ vuttaṃ. Paññāya nekkhammassa siddhiparisuddhito, jhānābhāve paññābhāvavacanato. Samādhipadaṭṭhānā hi paññā, paññāpaccupaṭṭhāno ca samādhi. Samathanimittaṃ vatvā upekkhānimittavacanato, parahitajjhānena parahitakaraṇūpāyakosallavacanato ca nekkhammassa anantaraṃ paññā vuttā. Vīriyārambhena paññākiccasiddhito, sattasuññatādhammanijjhānakkhantiṃ vatvā sattahitāya ārambhassa acchariyatāvacanato, upekkhānimittaṃ vatvā paggahanimittavacanato, nisammakāritaṃ vatvā uṭṭhānavacanato ca. Nisammakārino hi uṭṭhānaṃ phalavisesamāvahatīti paññāya anantaraṃ vīriyaṃ vuttaṃ.
別の考え方がある。多くの人々にも広まり、すべての衆生に共通であり、わずかな果報であり、容易であるから、最初に布施が言われた。戒は、与える者と受け取る者の清浄さ、他者を助けること、他者を傷つけることを避けること、行為の法、非行為の法、財産の完成、世界の完成の理由を説くことから、布施の次に戒が言われた。出離は、戒の完成の成就、身と口の善行、意の善行、清浄な戒を持つ者が容易に禅定を得られること、罪の過ちを避けること、実践の清浄さ、煩悩の過ちを避けること、根本の清浄さを説くことから、戒の次に、出離が言われた。智慧は、出離の成就と清浄さ、禅定がないと智慧がないことから、定は智慧の根拠であり、智慧は定の現れである。止を説き、平静の兆候、他者を助けることによる他者を助ける方便と智慧の達人を説くことから、出離の次に、智慧が言われた。精進の開始による智慧の事業の成就、空性の真実の観察、忍耐、他者を助けるための努力の不思議さを説き、平静の兆候、把握の兆候、慎重な行為、努力の言葉を説くことから、慎重な行為をする者は、努力によって果報の特別な違いをもたらすから、智慧の次に、精進が言われた。
Vīriyena titikkhāsiddhito. Vīriyavā hi āraddhavīriyattā sattasaṅkhārehi upanītaṃ dukkhaṃ abhibhuyya viharati vīriyassa titikkhālaṅkārabhāvato. Vīriyavato hi titikkhā sobhati. Paggahanimittaṃ vatvā samathanimittavacanato, accārambhena uddhaccadosappahānavacanato. Dhammanijjhānakkhantiyā hi uddhaccadoso pahīyati. Vīriyavato sātaccakaraṇavacanato. Khantibahulo hi anuddhato sātaccakārī hoti. Appamādavato parahitakiriyārambhe paccupakārataṇhābhāvavacanato. Yāthāvato dhammanijjhāne hi sati taṇhā na hoti. Parahitārambhe paramepi parakatadukkhasahanabhāvavacanato ca vīriyassa anantaraṃ khanti vuttā . Saccena khantiyā cirādhiṭṭhānato, apakārino apakārakhantiṃ vatvā tadupakārakaraṇe avisaṃvādavacanato, khantiyā apavādavācāvikampanena bhūtavāditāya avijahanavacanato, sattasuññatādhammanijjhānakkhantiṃ vatvā tadupabrūhitañāṇasaccavacanato ca khantiyā anantaraṃ saccaṃ vuttaṃ. Adhiṭṭhānena saccasiddhito. Acalādhiṭṭhānassa hi virati sijjhati. Avisaṃvāditaṃ vatvā tattha acalabhāvavacanato. Saccasandho hi dānādīsu paṭiññānurūpaṃ niccalova pavattati. Ñāṇasaccaṃ vatvā sambhāresu pavattiniṭṭhāpanavacanato. Yathābhūtañāṇavā hi bodhisambhāresu adhitiṭṭhati, te ca niṭṭhāpeti paṭipakkhehi akampiyabhāvatoti saccassa anantaraṃ adhiṭṭhānaṃ vuttaṃ. Mettāya parahitakaraṇasamādānādhiṭṭhānasiddhito, adhiṭṭhānaṃ vatvā hitūpasaṃhāravacanato. Bodhisambhāre hi adhitiṭṭhamāno mettāvihārī hoti. Acalādhiṭṭhānassa samādānāvikopanato, samādānasambhavato ca adhiṭṭhānassa anantaraṃ mettā vuttā. Upekkhāya mettāvisuddhito, sattesu hitūpasaṃhāraṃ vatvā tadaparādhesu udāsīnatāvacanato, mettābhāvanaṃ vatvā tannissandabhāvanāvacanato, ‘‘hitakāmasattepi upekkhako’’ti acchariyaguṇabhāvavacanato ca mettāya anantaraṃ upekkhā vuttāti evametāsaṃ kamo veditabbo.
忍耐力によって達成された努力。なぜなら、熱心な努力家は、精一杯の努力をしているため、七つの資質によってもたらされる苦しみを克服して生きるからです。熱心な努力家にとって、忍耐力は輝きます。励ましの兆候について語り、静寂の兆候について語り、徹底的な努力によって増悪の罪が除去されることを語っています。洞察の真実の忍耐によって、増悪の罪は除去されます。熱心な努力家が絶え間なく努力することによって。なぜなら、忍耐力に満ちた人は、増悪に苦しむことなく、絶え間なく努力するからです。怠惰のない人の他者への配慮の始まりは、無益な欲望がないためです。真実を正しく洞察するとき、欲望はありません。他者への配慮の始まりは、他者の苦しみさえも耐え忍ぶことによって、努力の直後に忍耐力が語られています。真実による忍耐力は、長期間の決意によって達成されます。悪意のある者が悪意のある者であると語り、彼に善意をもって接することに妥協しないこと、忍耐力によって非難の言葉に動じないこと、真実を語ることで、七つの空虚な真実の洞察を語り、それによって増強された知恵の真実によって、忍耐力の直後に真実が語られています。決意によって真実が達成されます。揺るぎない決意は、禁欲が達成されます。妥協しないことについて語り、そこに揺るぎない性質を語っています。真実の誓約者は、寄付などにおいて、約束に従って、揺るぎなく行動します。知恵の真実について語り、菩薩の行いを成し遂げること。なぜなら、真実の知恵を持つ者は、菩薩の行いを決意し、それらを完成させるからです。敵対者によって揺るがされない性質によって、真実の直後に決意が語られています。慈悲によって他者への配慮と決意の達成。決意について語り、善意をもたらすことについて語っています。菩薩の行いを決意するとき、慈悲をもって生きる者です。揺るぎない決意は、決意の揺るぎなさによって、決意の獲得によって、決意の直後に慈悲が語られています。慈悲による心の浄化。他者への善意をもたらすことについて語り、彼らの過ちに対して無関心であることについて語っています。慈悲の瞑想を語り、それによって生じる瞑想について語っています。「善意を願う者に対しても無関心である」という驚くべき美徳によって、慈悲の直後に平静が語られています。このように、これらの順序を理解してください。
Kāni lakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānānīti? Ettha avisesena tāva sabbāpi pāramiyo parānuggahalakkhaṇā, paresaṃ upakārakaraṇarasā, avikampanarasā vā, hitesitāpaccupaṭṭhānā, buddhattapaccupaṭṭhānā vā, mahākaruṇāpadaṭṭhānā, karuṇūpāyakosallapadaṭṭhānā vā.
どのような特徴、味、現れ、根拠でしょうか? ここでは、すべての完成された徳は、普遍的に他者を助けるという特徴を持ち、他者に善意をもたらす味、または揺るぎない味、善意による現れ、または仏陀になるという現れ、偉大な慈悲を根拠とし、または慈悲と巧みな手段を根拠としています。
Visesena pana yasmā karuṇūpāyakosallapariggahitā attupakaraṇapariccāgacetanā dānapāramitā. Karuṇūpāyakosallapariggahitaṃ kāyavacīsucaritaṃ atthato akattabbavirati, kattabbakaraṇacetanādayo ca sīlapāramitā. Karuṇūpāyakosallapariggahito ādīnavadassanapubbaṅgamo kāmabhavehi nikkhamanacittuppādo nekkhammapāramitā. Karuṇūpāyakosallapariggahito dhammānaṃ sāmaññavisesalakkhaṇāvabodho paññāpāramitā. Karuṇūpāyakosallapariggahito kāyacittehi parahitārambho vīriyapāramitā. Karuṇūpāyakosallapariggahitaṃ sattasaṅkhārāparādhasahanaṃ adosappadhāno tadākārappavatto cittuppādo khantipāramitā . Karuṇūpāyakosallapariggahitaṃ viraticetanādibhedaṃ avisaṃvādanaṃ saccapāramitā. Karuṇūpāyakosallapariggahitaṃ acalasamādānādhiṭṭhānaṃ tadākārappavatto cittuppādo adhiṭṭhānapāramitā. Karuṇūpāyakosallapariggahito lokassa hitūpasaṃhāro atthato abyāpādo mettāpāramitā. Karuṇūpāyakosallapariggahitā anunayapaṭighaviddhaṃsinī iṭṭhāniṭṭhesu sattasaṅkhāresu samappavatti upekkhāpāramitā.
特に、慈悲と巧みな手段によって理解される自己犠牲の精神は、布施の完成です。慈悲と巧みな手段によって理解される、実行すべきでないことからの禁欲と、実行すべきことを実行するという精神は、戒律の完成です。慈悲と巧みな手段によって理解される、苦しみの結果を見ることを前置きとし、欲望の世界からの離脱の心は、出家の完成です。慈悲と巧みな手段によって理解される、諸法の普遍的および特殊的な特徴を理解することは、智慧の完成です。慈悲と巧みな手段によって理解される、身体と心による他者への配慮の始まりは、精進の完成です。慈悲と巧みな手段によって理解される、七つの資質による過ちを耐え忍ぶこと、悪意のない態度、その性質に従った心の動きは、忍耐の完成です。慈悲と巧みな手段によって理解される、禁欲の精神などの区別、妥協しないことは、真実の完成です。慈悲と巧みな手段によって理解される、揺るぎない決意、その性質に従った心の動きは、決意の完成です。慈悲と巧みな手段によって理解される、世界への善意をもたらすこと、すなわち非悪意は、慈悲の完成です。慈悲と巧みな手段によって理解される、執着と嫌悪を取り除く、心地よいものと不快なものにおける七つの資質における、同等の心の動きである平静の完成です。
Tasmā pariccāgalakkhaṇaṃ dānaṃ, deyyadhamme lobhaviddhaṃsanarasaṃ, anāsattipaccupaṭṭhānaṃ, bhavavibhavasampattipaccupaṭṭhānaṃ vā, pariccajitabbavatthupadaṭṭhānaṃ. Sīlanalakkhaṇaṃ sīlaṃ, samādhānalakkhaṇaṃ, patiṭṭhānalakkhaṇañcāti vuttaṃ hoti. Dussīlyaviddhaṃsanarasaṃ, anavajjarasaṃ vā, soceyyapaccupaṭṭhānaṃ, hirottappapadaṭṭhānaṃ. Kāmato bhavato ca nikkhamanalakkhaṇaṃ nekkhammaṃ, tadādīnavavibhāvanarasaṃ , tato eva vimukhabhāvapaccupaṭṭhānaṃ, saṃvegapadaṭṭhānaṃ . Yathāsabhāvapaṭivedhalakkhaṇā paññā, akkhalitapaṭivedhalakkhaṇā vā kusalissāsakhittausupaṭivedho viya, visayobhāsanarasā padīpo viya, asammohapaccupaṭṭhānā araññagatasudesako viya, samādhipadaṭṭhānā, catusaccapadaṭṭhānā vā. Ussāhalakkhaṇaṃ vīriyaṃ, upatthambhanarasaṃ, asaṃsīdanapaccupaṭṭhānaṃ, vīriyārambhavatthu (a. ni. 8.80) padaṭṭhānaṃ, saṃvegapadaṭṭhānaṃ vā. Khamanalakkhaṇā khanti, iṭṭhāniṭṭhasahanarasā, adhivāsanapaccupaṭṭhānā, avirodhapaccupaṭṭhānā vā, yathābhūtadassanapadaṭṭhānā. Avisaṃvādanalakkhaṇaṃ saccaṃ, yāthāvavibhāvanarasaṃ [yathāsabhāvavibhāvanarasaṃ (cariyā. aṭṭha. pakiṇṇakakathāya)], sādhutāpaccupaṭṭhānaṃ, soraccapadaṭṭhānaṃ. Bodhisambhāresu adhiṭṭhānalakkhaṇaṃ adhiṭṭhānaṃ, tesaṃ paṭipakkhābhibhavanarasaṃ, tattha acalatāpaccupaṭṭhānaṃ, bodhisambhārapadaṭṭhānaṃ. Hitākārappavattilakkhaṇā mettā, hitūpasaṃhārarasā, āghātavinayanarasā vā, sommabhāvapaccupaṭṭhānā, sattānaṃ manāpabhāvadassanapadaṭṭhānā. Majjhattākārappavattilakkhaṇā upekkhā, samabhāvadassanarasā, paṭighānunayavūpasamapaccupaṭṭhānā, kammassakatāpaccavekkhaṇapadaṭṭhānā. Ettha ca karuṇūpāyakosallapariggahitatā dānādīnaṃ pariccāgādilakkhaṇassa visesanabhāvena vattabbā, yato tāni pāramīsaṅkhyaṃ labhantīti.
したがって、布施の特徴は犠牲、その味は施し物への執着を破壊すること、その現れは執着しないこと、または富と幸福の現れ、その根拠は犠牲にされるべき対象です。戒律の特徴は戒律、または瞑想の特徴、または基盤の特徴です。悪戒を破壊する味、または無過失の味、または清浄さの現れ、または恥と恐れの根拠です。離欲の特徴は出家、その味は苦しみの結果を理解すること、またはそれからの解放の現れ、または省察の根拠です。真実の姿を悟る特徴である智慧、または揺るぎない悟り、または善なるものの理解の輝き、または無錯覚の現れ、または瞑想の根拠、または四つの真理の根拠です。努力の特徴である精進、または支える味、または怠らない現れ、または努力の始まりの対象の根拠、または省察の根拠です。忍耐の特徴である忍耐、または心地よいものと不快なものを耐え忍ぶ味、または忍耐の現れ、または非対立の現れ、または真実の姿を悟る根拠です。妥協しない特徴である真実、または真実の理解の味、または善なることの現れ、または正直さの根拠です。菩薩の行いにおける決意の特徴である決意、またはそれらの敵対者を克服する味、またはそこで揺るぎないことの現れ、または菩薩の行いの根拠です。善意をもたらす特徴である慈悲、または善意をもたらす味、または怒りを静める味、または温和さの現れ、または対象の心地よさを見る根拠です。平等な心の動きの特徴である平静、または同等の味、または嫌悪と執着の鎮静の現れ、またはカルマの根拠を熟考することです。ここで、慈悲と巧みな手段によって理解されることは、布施などの犠牲などの特徴の特別な現れとして語られるべきです。なぜなら、それらは完成された徳として数えられるからです。
Ko paccayoti abhinīhāro paccayo. Yo hi ayaṃ ‘‘manussattaṃ liṅgasampattī’’tiādi (bu. vaṃ. 2.59) aṭṭhadhammasamodhānasampādito ‘‘tiṇṇo tāreyyaṃ, mutto moceyyaṃ, buddho bodheyyaṃ, suddho sodheyyaṃ, danto dameyyaṃ, santo sameyyaṃ, assattho assāseyyaṃ, parinibbuto parinibbāpeyya’’ntiādinā (cariyā. aṭṭha. pakiṇṇakakathāya) pavatto abhinīhāro, so avisesena sabbapāramīnaṃ paccayo. Tappavattiyā hi uddhaṃ pāramīnaṃ pavicayupaṭṭhānasamādānādhiṭṭhānanipphattiyo mahāpurisānaṃ sambhavanti.
何が原因でしょうか? 願望が原因です。なぜなら、「人間の生、優れた資質」など(仏伝 2.59)の八つの善きものの集まりによって達成される、「渡り終えたので、渡らせよう。解放されたので、解放させよう。悟ったので、悟らせよう。清めたので、清めさせよう。調伏したので、調伏させよう。静めたので、静めさせよう。満足させたので、満足させよう。涅槃に入ったので、涅槃に入らせよう」といった(行為論 8.未分類の物語)願望は、普遍的にすべての完成された徳の原因です。なぜなら、それらが推進された後、偉大な人物にとって、完成された徳の集まり、現れ、獲得、決意、完成が生まれるからです。
Yathā ca abhinīhāro, evaṃ mahākaruṇā, upāyakosallañca. Tattha upāyakosallaṃ nāma dānādīnaṃ bodhisambhārabhāvassa nimittabhūtā paññā, yāhi karuṇūpāyakosallatāhi mahāpurisānaṃ attasukhanirapekkhatā, nirantaraṃ parahitakaraṇapasutatā, sudukkarehipi mahābodhisattacaritehi visādābhāvo, pasādasambuddhidassanasavanānussaraṇāvatthāsupi sattānaṃ hitasukhapaṭilābhahetubhāvo ca sampajjati. Tathā hi paññāya buddhabhāvasiddhi, karuṇāya buddhakammasiddhi. Paññāya sayaṃ tarati, karuṇāya pare tāreti. Paññāya paradukkhaṃ parijānāti, karuṇāya paradukkhapaṭikāraṃ ārabhati. Paññāya ca dukkhe nibbindati, karuṇāya dukkhaṃ sampaṭicchati. Tathā paññāya parinibbānābhimukho hoti, karuṇāya taṃ na pāpuṇāti. Tathā karuṇāya saṃsārābhimukho hoti , paññāya tatra nābhiramati. Paññāya ca sabbattha virajjati, karuṇānugatattā na ca na sabbesaṃ anuggahāya pavatto, karuṇāya sabbepi anukampati, paññānugatattā na ca na sabbattha virattacitto. Paññāya ca ahaṃkāramamaṃkārābhāvo, karuṇāya ālasiyadīnatābhāvo. Tathā paññākaruṇāhi yathākkamaṃ attaparanāthatā, dhīravīrabhāvo, anattantapaaparantapatā, attahitaparahitanipphatti, nibbhayābhiṃsanakabhāvo, dhammādhipatilokādhipatitā, kataññupubbakāribhāvo, mohataṇhāvigamo, vijjācaraṇasiddhi, balavesārajjanipphattīti sabbassāpi pāramitāphalassa visesena upāyabhāvato paññākaruṇā pāramīnaṃ paccayo. Idañca dvayaṃ pāramīnaṃ viya paṇidhānassāpi paccayo.
願望と同様に、偉大な慈悲と巧みな手段も。ここで、巧みな手段とは、布施などの菩薩の行いの原因となる智慧のことです。慈悲と巧みな手段によって、偉大な人物は自己の幸福を顧みず、絶え間なく他者のために尽くし、非常に困難な偉大な菩薩の行いにおいても落胆せず、信心、喜び、想起、記憶の対象においても、人々の幸福と利益を得る原因となることができます。なぜなら、智慧によって仏陀の生が達成され、慈悲によって仏陀の行いが達成されるからです。智慧によって自分自身を渡り、慈悲によって他者を渡らせます。智慧によって他者の苦しみを理解し、慈悲によって他者の苦しみを癒そうとします。智慧によって苦しみに嫌悪を感じ、慈悲によって苦しみを受け入れます。したがって、智慧によって涅槃に向かい、慈悲によってそれに到達しません。したがって、慈悲によって輪廻に向かい、智慧によってそこには安住しません。智慧によってすべてのものから離れ、慈悲に導かれているため、すべての人々を助けるために行動します。慈悲によってすべての人々を憐れみ、智慧に導かれているため、すべてから離れた心ではありません。智慧によって自己と他者という感覚がなくなり、慈悲によって怠惰や軽蔑の感覚がなくなります。このように、智慧と慈悲によって、それぞれ自己と他者の利益、勇気ある精進、自己と他者への献身、自己と他者の利益の達成、恐れのない輝き、法による支配、世界による支配、恩を知り、先に感謝すること、愚かさと渇望の消滅、知識と行為の完成、力と大胆さの達成が、すべての完成された徳の果実の特別な手段であるため、智慧と慈悲は完成された徳の原因です。これら二つは、完成された徳と同様に、誓願の原因でもあります。
Tathā ussāhaummaṅgaavatthānahitacariyā ca pāramīnaṃ paccayoti veditabbā, yā buddhabhāvassa uppattiṭṭhānatāya **‘‘buddhabhūmiyo’’**ti pavuccanti. Yathāha –
また、精進、卓越、基盤、そして慈悲の行いも、完成された徳の原因であると理解されるべきです。それらは仏陀の生の起源と基盤であるため、「仏陀の領域」と呼ばれます。このように言われています –
‘‘Kati pana bhante buddhabhūmiyo? Catasso kho sāriputta buddhabhūmiyo. Katamā catasso? Ussāho ca hoti vīriyaṃ, umaṅgo ca hoti paññābhāvanā, avatthānañca hoti adhiṭṭhānaṃ, mettābhāvanā ca hoti hitacariyā. Imā kho sāriputta catasso buddhabhūmiyo’’ti (su. ni. aṭṭha. 1.khaggavisāṇasuttavaṇṇanāyampi).
「先生、仏陀の領域はいくつありますか? サーリプッタよ、仏陀の領域は四つあります。どのような四つですか? 精進、卓越、基盤、そして慈悲の行いです。サーリプッタよ、これらが四つの仏陀の領域です」(スッタニパータ 8. 剣を牙として持つ者の経典の注釈にも)。
Tathā nekkhammapavivekaalobhādosāmohanissaraṇappabhedā cha ajjhāsayā. Vuttañhetaṃ –
また、出家、離欲、離悪、離癡、そして解放という六つの気質です。このように言われています –
‘‘Nekkhammajjhāsayā ca bodhisattā kāme dosadassāvino, paviveka…pe… saṅgaṇikāya, alobha…pe… lobhe, adosa…pe… dose, amoha…pe… mohe, nissaraṇajjhāsayā ca bodhisattā sabbabhavesu dosadassāvino’’ti (visuddhi. aṭṭha. 1.49 vākyakhandhepi).
「出家の気質を持つ菩薩は、欲望に悪を見ます。離欲の気質を持つ菩薩は、執着に悪を見ます。離悪の気質を持つ菩薩は、怒りに悪を見ます。離癡の気質を持つ菩薩は、愚かさに悪を見ます。解放の気質を持つ菩薩は、すべての生に悪を見ます」(ヴィスッディ・マガッタ 8.1.49 の文節にも)。
Tasmā ete bodhisattānaṃ cha ajjhāsayā dānādīnaṃ paccayāti veditabbā. Na hi lobhādīsu ādīnavadassanena, alobhādiadhikabhāvena ca vinā dānādipāramiyo sambhavanti. Alobhādīnañhi adhikabhāvena pariccāgādininnacittatā alobhajjhāsayāditāti. Yathā cete, evaṃ dānajjhāsayatādayopi. Yathāha –
したがって、これら六つの菩薩の気質は、布施などの原因であると理解されるべきです。なぜなら、執着などの悪を見ることなく、離欲などの卓越した性質なしには、布施などの完成された徳は生じないからです。なぜなら、離欲などの卓越した性質によって、犠牲などの心への無関心が、離欲の気質などによるものです。それらと同様に、布施の気質などもあります。このように言われています –
‘‘Kati pana bhante bodhāya carantānaṃ bodhisattānaṃ ajjhāsayā? Dasa kho sāriputta bodhāya carantānaṃ bodhisattānaṃ ajjhāsayā. Katame dasa? Dānajjhāsayā sāriputta bodhisattā macchere dosadassāvino, sīla…pe… upekkhajjhāsayā sāriputta bodhisattā sukhadukkhesu dosadassāvino’’ti.
「先生、悟りのために修行する菩薩の気質はいくつですか? サーリプッタよ、悟りのために修行する菩薩の気質は十あります。どのような十ですか? サーリプッタよ、布施の気質を持つ菩薩は、慳貪に悪を見ます。戒律の気質を持つ菩薩は... 平静の気質を持つ菩薩は、幸福と苦しみに悪を見ます」(スッタニパータ 8. 剣を牙として持つ者の経典の注釈にも)。
Etesu hi maccheraasaṃvarakāmavicikicchākosajjaakkhantivisaṃvādaanadhiṭṭhānabyāpāda- sukhadukkhasaṅkhātesu ādīnavadassanapubbaṅgamā dānādininnacittatāsaṅkhātā dānajjhāsayatādayo dānādipāramīnaṃ nibbattiyā kāraṇanti . Tathā apariccāgapariccāgādīsu yathākkamaṃ ādīnavānisaṃsapaccavekkhaṇā dānādipāramīnaṃ paccayo.
これらの慳貪、不節制、疑い、怠惰、忍耐不足、不誠実、決意不足、怒り、幸福と苦しみにおける悪を見ることによって、布施などの心への無関心として数えられる布施の気質などが、布施などの完成された徳を生み出す原因です。同様に、犠牲にしないこと、犠牲にすることなどにおいて、それぞれ悪と利益を熟考することが、布施などの完成された徳の原因です。
Tatthāyaṃ paccavekkhaṇāvidhi – khettavatthuhiraññasuvaṇṇagomahiṃsadāsidāsaputtadārādipariggahabyāsattacittānaṃ sattānaṃ khettādīnaṃ vatthukāmabhāvena bahupatthanīyabhāvato, rājacorādisādhāraṇabhāvato, vivādādhiṭṭhānato, sapattakaraṇato, nissārato, paṭilābhaparipālanesu paraviheṭhanahetuto, vināsanimittañca sokādianekavihitabyasanāvahato, tadāsattinidānañca maccheramalapariyuṭṭhitacittānaṃ apāyūpapattisambhavatoti evaṃ vividhavipulānatthāvahā ete atthā nāma, tesaṃ pariccāgoyeveko sotthibhāvoti pariccāge appamādo karaṇīyo.
そこで、この熟考の方法は次のとおりです。土地、家屋、金、宝石、牛、馬、奴隷、召使い、子供、妻などの所有物にしがみついている人々は、土地などの所有物を欲望の対象として多くのものを求め、王や盗賊などと共有する性質を持ち、争いを引き起こし、敵を作り、無益であり、獲得したものを維持することにおいて他者を悩ませる原因となり、滅亡の兆候となり、悲しみなどの多くの不幸をもたらし、それらに執着することが地獄への転落の原因となるため、これらのものは多くの不幸と無益さをもたらすものです。それらを犠牲にすることだけが唯一の安全な道です。したがって、犠牲においては怠惰であってはなりません。
Apica ‘‘yācako yācamāno attano guyhassa ācikkhanato mayhaṃ vissāsiko’’ti ca ‘‘pahāya gamanīyaṃ attano santakaṃ gahetvā paralokaṃ yāhīti mayhaṃ upadesako’’ti ca ‘‘āditte viya agāre maraṇagginā āditte loke tato mayhaṃ santakassa apavāhakasahāyo’’ti ca ‘‘apavāhitassa cassa nijjhāyanikkhepaṭṭhānabhūto’’ti ca ‘‘dānasaṅkhāte kalyāṇakammasmiṃ sahāyabhāvato, sabbasampattīnaṃ aggabhūtāya paramadullabhāya buddhabhūmiyā sampattihetubhāvato ca paramo kalyāṇamitto’’ti ca paccavekkhitabbaṃ.
また、「乞食は、自分の秘密を話すので、私を信頼している」と、「捨てるべきものを捨てて、自分のものを持って、来世に行きなさい、と私に教える者」と、「燃えている家のように、燃えている世界から、私のものを守る助けとなる者」と、「守られた後、真実を瞑想する場所となる者」と、「布施という善行において、協力者である」と、「すべての富の頂点であり、非常に得がたい仏陀の領域の達成の原因である」と、このように、最高の善き友であると熟考されるべきです。
Tathā ‘‘uḷāre kammani anenāhaṃ sambhāvito, tasmā sā sambhāvanā avitathā kātabbā’’ti ca ‘‘ekantabheditāya jīvitassa ayācitenapi mayā dātabbaṃ, pageva yācitenā’’ti ca ‘‘uḷārajjhāsayehi gavesitvāpi dātabbo, sayamevāgato mama puññenā’’ti ca ‘‘yācakassa dānāpadesena mayhamevāyamanuggaho’’ti ca ‘‘ahaṃ viya ayaṃ sabbopi loko mayā anuggahetabbo’’ti ca ‘‘asati yācake kathaṃ mayhaṃ dānapāramī pūreyyā’’ti ca ‘‘yācakānamevatthāya mayā sabbo pariggahetabbo’’ti ca ‘‘ayācitvā mama santakaṃ yācakā sayameva kadā gaṇheyyu’’nti ca ‘‘kathamahaṃ yācakānaṃ piyo cassaṃ manāpo’’ti ca ‘‘kathaṃ vā te mayhaṃ piyā cassu manāpā’’ti ca ‘‘kathaṃ vāhaṃ dadamāno, datvāpi ca attamano assaṃ pamudito pītisomanassajāto’’ti ca ‘‘kathaṃ vā me yācakā bhaveyyuṃ, uḷāro ca dānajjhāsayo’’ti ca ‘‘kathaṃ vāhamayācitoyeva yācakānaṃ hadayamaññāya dadeyya’’nti ca ‘‘sati dhane yācake ca apariccāgo mahatī mayhaṃ vañcanā’’ti ca ‘‘kathaṃ vāhaṃ attano aṅgāni jīvitaṃ vāpi yācakānaṃ pariccajeyya’’nti ca paccavekkhitabbaṃ.
「盛大な功徳において、私はこの身によって成就したので、その成就は無駄であってはならない」と、「命は絶えず奪われるものであるから、求められなくとも与えるべきだ、ましてや求められたならばなおさらだ」と、「大いなる欲求を持つ者たちによって求められても与えるべきだ、自ら私の功徳によって訪れたのだ」と、「乞う者への施しは、私自身への恩恵である」と、「私自身のように、この世のすべてを私が救済しなければならない」と、「乞う者がいなければ、どうして私の布施の完成が成し遂げられるだろうか」と、「乞う者たちのために、私はすべてを包み込まねばならない」と、「私に求めずに、乞う者たちはいつ自分のものを取り上げるだろうか」と、「どうすれば私は乞う者たちに愛され、好かれる者になれるだろうか」と、「あるいは、どのようにして彼らは私に愛され、好かれる者となるだろうか」と、「あるいは、どのようにして私が与え、与えた後も喜んで満足し、喜びに満ちた者になれるだろうか」と、「あるいは、どのようにして私の乞う者たちは、私に大いなる布施の欲求を持つ者となるだろうか」と、「あるいは、どのようにして私は、乞う者たちの心を知って、求めずに与えることができるだろうか」と、「財産があり、乞う者がいるのに、与えないことは、私にとって大きな欺瞞である」と、「あるいは、どのようにして私は、自分の体の一部や命さえも乞う者たちに与えることができるだろうか」と、このように省察すべきである。
Apica ‘‘attho nāmāyaṃ nirapekkhaṃ dāyakaṃ anugacchati yathā taṃ nirapekkhaṃ khepakaṃ kiṭako’’ti atthe nirapekkhatāya cittaṃ uppādetabbaṃ. Yācamāno pana yadi piyapuggalo hoti, ‘‘piyo maṃ yācatī’’ti somanassaṃ uppādetabbaṃ. Atha udāsīnapuggalo hoti, ‘‘ayaṃ maṃ yācamāno addhā iminā pariccāgena mitto hotī’’ti somanassaṃ uppādetabbaṃ. Dadantopi hi yācakānaṃ piyo hotīti. Atha pana verīpuggalo yācati, ‘‘paccatthiko maṃ yācati, ayaṃ maṃ yācamāno addhā iminā pariccāgena verīpi piyo mitto hotī’’ti visesato somanassaṃ uppādetabbaṃ. Evaṃ piyapuggale viya majjhattaverīpuggalesupi mettāpubbaṅgamaṃ karuṇaṃ upaṭṭhapetvāva dātabbaṃ.
また、「施しは、見返りを求めない施し主に従う、まるで、見返りを求めない鳥が餌を食べるように」と、この世の施しにおいて、見返りを求めない心を生じさせるべきである。乞う者がもし愛しい人物であれば、「愛しい者が私に乞う」と、喜ぶべきである。もし無関心な人物であれば、「この者は私に乞うことで、確かに私に親しい者となる」と、喜ぶべきである。与えても、乞う者たちの愛される者となるからである。もし敵対する人物が乞うのであれば、「敵が私に乞う、この者は私に乞うことで、確かに敵でさえも親しい者となる」と、特に喜ぶべきである。このように、愛しい人物だけでなく、中立的で敵対的な人物にも、慈悲の心を先に起こして与えるべきである。
Sace panassa cirakālaparibhāvitattā lobhassa deyyadhammavisayā lobhadhammā uppajjeyyuṃ, tena bodhisattapaṭiññena iti paṭisañcikkhitabbaṃ ‘‘nanu tayā sappurisa sambodhāya abhinīhāraṃ karontena sabbasattānaṃ upakāratthāya ayaṃ kāyo nissaṭṭho, tappariccāgamayañca puññaṃ, tattha nāma te bāhirepi vatthusmiṃ atisaṅgappavatti hatthisinānasadisī hoti, tasmā tayā na katthaci saṅgo uppādetabbo. Seyyathāpi nāma mahato bhesajjarukkhassa tiṭṭhato mūlaṃ mūlatthikā haranti, papaṭikaṃ, tacaṃ, khandhaṃ, viṭapaṃ, sāraṃ, sākhaṃ, palāsaṃ, pupphaṃ, phalaṃ phalatthikā haranti, na tassa rukkhassa ‘mayhaṃ santakaṃ ete harantī’’ti vitakkasamudācāro hoti, evameva sabbalokahitāya ussukkamāpajjantena mayā mahādukkhe akataññuke niccāsucimhi kāye paresaṃ upakārāya viniyujjamāne aṇumattopi micchāvitakko na uppādetabbo, ko vā ettha viseso ajjhattikabāhiresu mahābhūtesu ekantabhedanavikiraṇaviddhaṃsanadhammesu, kevalaṃ pana sammohavijambhitametaṃ, yadidaṃ ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’ti abhiniveso. Tasmā bāhiresu viya ajjhattikesupi karacaraṇanayanādīsu , maṃsādīsu ca anapekkhena hutvā ‘taṃtadatthikā harantū’ti nissaṭṭhacittena bhavitabba’’nti. Evaṃ paṭisañcikkhato cassa bodhāya pahitattassa kāyajīvitesu nirapekkhassa appakasireneva kāyavacīmanokammāni suvisuddhāni honti. So visuddhakāyavacīmanokammanto visuddhājīvo ñāyapaṭipattiyaṃ ṭhito, āyāpāyupāyakosallasamannāgamena bhiyyoso mattāya deyyadhammapariccāgena, abhayadānasaddhammadānehi ca sabbasatte anuggaṇhituṃ samattho hotīti. Ayaṃ tāva dānapāramiyaṃ paccavekkhaṇānayo.
もし、長年修行した結果、貪欲が施しの対象に対して貪欲な心を生じさせるならば、その菩薩の誓いによって、このように省察すべきである。「そもそも、あなたは悟りのために誓いを立てたとき、すべての生きとし生けるものを助けるために、この身体を捧げたではないか。そして、そのために功徳を積んだ。その中で、外部の物事に対する執着は、象が鼻で物を掴むようなものである。だから、あなたはどこにも執着を生じさせてはならない。あたかも、大きな薬草の木が立っていて、その根元を根を求める者が、樹皮、幹、枝、葉、心材、枝、葉、花、果実を、果実を求める者が持ち去るように。その木は、『私のものだ、彼らがそれを持ち去る』という考えを持たない。それと同じように、すべての世の人々の幸福のために熱心に努力する私が、大いなる苦しみの中で、感謝を知らず、常に不浄なこの身体を、他者のために捧げるにあたって、ほんのわずかでも誤った考えを起こしてはならない。この広大な元素(地・水・火・風)が、絶えず分裂し、散乱し、破壊される性質を持っているのに、何の違いがあるだろうか。ただ、愚かさの極みである。すなわち、『これは私のものだ、これは私だ、これは私の自己だ』という固執である。それゆえ、外部の物事と同様に、内部の物事(手足、目など)や、肉などについても、執着なく、『それを求める者が持ち去るように』と、心を解き放って、そのような状態になるべきである。」このように省察すれば、悟りのために自己を捧げた、身体や命に執着しない者には、まもなく身体、言葉、心の行為が清らかになる。その清らかな身体、言葉、心の行為を持つ者は、清らかな生活を送り、正しい道に沿って、あらゆる場所への道を知り、巧みに進むことで、ますます施しを完成させ、恐れのない施しや、法施によって、すべての生きとし生けるものを救済することができるようになるのである。これが布施の完成を省察する方法である。
Sīlapāramiyaṃ pana evaṃ paccavekkhitabbaṃ – idañhi sīlaṃ nāma gaṅgodakādīhi visodhetuṃ asakkuṇeyyassa dosamalassa vikkhālanajalaṃ, haricandanādīhi vinetuṃ asakkuṇeyyarāgādipariḷāhavinayanaṃ, hāramakuṭakuṇḍalādīhi pacurajanālaṅkārehi asādhāraṇo sādhūnaṃ alaṅkāraviseso, sabbadisāvāyanato akittimo, sabbakālānurūpo ca surabhigandho, khattiyamahāsālādīhi devatāhi ca vandanīyādibhāvāvahanato paramo vasīkaraṇamanto, cātumahārājikādi devalokārohanasopānapanti, jhānābhiññānaṃ adhigamupāyo, nibbānamahānagarassa sampāpakamaggo, sāvakabodhipaccekabodhisammāsambodhīnaṃ patiṭṭhānabhūmi, yaṃ yaṃ vā panicchitaṃ patthitaṃ, tassa tassa samijjhanūpāyabhāvato cintāmaṇikapparukkhādike ca atiseti. Vuttañhetaṃ bhagavatā ‘‘ijjhati bhikkhave sīlavato cetopaṇidhi visuddhattā’’ti (a. ni. 8.35). Aparampi vuttaṃ ‘‘ākaṅkheyya ce bhikkhave bhikkhu sabrahmacārīnaṃ piyo ca assaṃ manāpo ca garu ca bhāvanīyo cāti, sīlesvevassa paripūrakārī’’tiādi (ma. ni. 1.61), tathā ‘‘avippaṭisāratthāni kho ānanda kusalāni sīlānī’’ti (a. ni. 10.1; 11.1), ‘‘pañcime gahapatayo ānisaṃsā sīlavato sīlasampadāyā’’ti (dī. ni. 2.150; udā. 76; mahāva. 185) suttānañca vasena sīlassa guṇā paccavekkhitabbā, tathā aggikkhandhopamasuttādīnaṃ (a. ni. 7.72) vasena sīlavirahe ādīnavā.
戒の完成については、このように省察すべきである。この戒は、ガンジス川の水などで洗い流すことのできない罪の汚れを洗い流す水であり、貴重な白檀などで取り除くことのできない貪欲などの苦しみを鎮めるものである。宝飾品など、多くの人々に愛される装飾品とは異なり、聖者たちにとって並外れた装飾品である。あらゆる場所から届く、不自然な、しかし常に変わらない芳しい香りである。王侯貴族や神々でさえも尊敬される存在となることから、最も強力な魅了の力である。四天王などの神々の世界へ昇るための階段の連なりである。禅定や神通力の獲得への道であり、涅槃の大都市への到達への道である。声聞、独覚、正等覚者のための基盤である。そして、願うこと、望むことすべてが成就する道であることから、如意宝珠や如意宝樹をも凌ぐものである。仏は「比丘よ、戒を守る者の願いは、心が清らかなので成就する」と説かれた(『阿含経』)。また、「比丘が、共に修行する者たちに愛され、好かれ、尊敬され、崇拝される者になりたいと願うならば、戒を完全に守るべきである」と説かれた(『中部経典』)。また、「アヌラダよ、戒は、後悔することのない善行である」(『阿含経』)。「ガハパティ(在家信者)よ、戒を守る者には、五つの利益がある」(『長阿含経』)。これらの経典の教えに基づき、戒の徳を省察すべきである。また、火の塊にたとえられる経典など(『阿含経』)に基づき、戒がない場合の欠点も省察すべきである。
Pītisomanassanimittato, attānuvādaparānuvādadaṇḍaduggatibhayābhāvato, viññūhi pāsaṃsabhāvato, avippaṭisārahetuto, sotthiṭṭhānato , abhijanasāpateyyādhipateyyāyurūpaṭṭhānabandhumittasampattīnaṃ atisayanato ca sīlaṃ paccavekkhitabbaṃ. Sīlavato hi attano sīlasampadāhetu mahantaṃ pītisomanassaṃ uppajjati ‘‘kataṃ vata mayā kusalaṃ, kataṃ kalyāṇaṃ, kataṃ bhīruttāṇa’’nti. Tathā sīlavato attā na upavadati, na pare viññū, daṇḍaduggatibhayānaṃ sambhavoyeva natthi, ‘‘sīlavā purisapuggalo kalyāṇadhammo’’ti viññūnaṃ pāsaṃso hoti. Tathā sīlavato yvāyaṃ ‘‘kataṃ vata mayā pāpaṃ, kataṃ luddaṃ, kataṃ kibbisa’’nti dussīlassa vippaṭisāro uppajjati, so na hoti. Sīlañca nāmetaṃ appamādādhiṭṭhānato, bhogabyasanādiparihāramukhena mahato atthassa sādhanato, maṅgalabhāvato ca paramaṃ sotthiṭṭhānaṃ, nihīnajaccopi sīlavā khattiyamahāsālādīnaṃ pūjanīyo hotīti kulasampattiṃ atiseti sīlasampadā, ‘‘taṃ kiṃ maññasi mahārāja, idha te assa puriso dāso kammakaro’’tiādi (dī. ni. 1.183) vacanañcettha sādhakaṃ. Corādīhi asādhāraṇato, paralokānugamanato, mahapphalabhāvato, samathādiguṇādhiṭṭhānato ca bāhiradhanaṃ atiseti sīlaṃ, paramassa cittissariyassa adhiṭṭhānabhāvato khattiyādīnaṃ issariyaṃ atiseti sīlaṃ. Sīlanimittañhi taṃtaṃsattanikāyesu sattānaṃ issariyaṃ vassasatadīghappamāṇato jīvitato ekāhampi sīlavato jīvitassa visiṭṭhatāvacanato, sati ca jīvite sikkhānikkhepassa maraṇatāvacanato sīlaṃ jīvitato visiṭṭhataraṃ. Verīnampi manuññabhāvāvahanato, jarārogavipattīhi anabhibhavanīyato ca rūpasampattiṃ atiseti sīlaṃ. Pāsādahammiyādiṭṭhānavisese, rājayuvarājasenāpatiādiṭṭhānavisese ca atiseti sīlaṃ sukhavisesādhiṭṭhānabhāvato . Sabhāvasiniddhe santikāvacarepi bandhujane mittajane ca atiseti ekantahitasampādanato, paralokānugamanato ca. ‘‘Na taṃ mātā pitā kayirā’’tiādi (dha. pa. 43) vacanañcettha sādhakaṃ. Tathā hatthiassarathādibhedehi, mantāgadasotthānappayogehi ca durārakkhaṃ attānaṃ ārakkhabhāvena sīlameva visiṭṭhataraṃ attādhīnato, aparādhīnato, mahāvisayato ca. Tenevāha ‘‘dhammo have rakkhati dhammacāri’’ntiādi (jā. 1.9.102). Evamanekaguṇasamannāgataṃ sīlanti paccavekkhantassa aparipuṇṇā ceva sīlasampadā pāripūriṃ gacchati aparisuddhā ca pārisuddhiṃ.
喜びと満足の兆候、自己や他者を非難する罰や悪趣への恐れのなさ、賢者からの賞賛、後悔のなさ、幸福の場所、そして、家柄、財産、地位、人脈、友情のすべてを凌ぐことから、戒を省察すべきである。戒を守る者は、その戒の完成によって、大きな喜びと満足を生じさせる。「私は善行を行った、私は美徳を行った、私は恐れから逃れた」と。同様に、戒を守る者は、自己を非難しない。他者も賢者も非難しない。罰や悪趣への恐れは全くない。「戒を守る者は、善い徳を持つ者だ」と、賢者たちは賞賛する。また、戒を守る者には、偽善者が抱くような後悔はない。戒は、怠惰を戒め、財産の浪費などの危険を避け、幸福の場所として、最も重要なものである。たとえ卑しい身分であっても、戒を守る者は、王侯貴族などからも尊敬される。したがって、戒の完成は、家柄の完成を凌ぐ。「王よ、もしここにあなたの奴隷や召使いがいるとしたら、どう思いますか」という言葉(『長阿含経』)も、このことを証明している。泥棒などとは異なり、来世にまで及び、大きな果報をもたらし、禅定などの徳を支えることから、戒は外部の財産をも凌ぐ。心の王権を支えることから、王などの権力をも凌ぐ。戒は、それぞれの生命体において、数十万年にも及ぶ寿命よりも、一日であっても戒を守る者の命の方が価値があるという言葉から、戒は命よりも優れている。敵でさえも、心地よい存在となることから、老いや病、災害に打ち負かされないことから、戒は容姿の美しさをも凌ぐ。宮殿や楼閣を見るような、王や皇太子、将軍などを見るような、視覚的な喜びをも凌ぐ。戒は、幸福の場所を支えることから、喜びの度合いを凌ぐ。生まれつき穏やかで、親しみやすい身近な人々や、親族、友人の間においても、戒は、絶対的な幸福をもたらし、来世にまで及ぶことから、それらを凌ぐ。「母親や父親でさえも、それはできない」という言葉(『ダンマパダ』)も、このことを証明している。また、象、馬、戦車などの乗り物や、呪文、護符などの防御法によっても、自己を守ることは難しいが、戒は、自己に依存し、他者に依存せず、広大な領域を持つことから、より優れている。だから、「法は、法に従う者を守る」と(『ジャータカ』)言われているのである。このように、多くの徳を備えた戒であると省察する者の、不十分な戒の完成は完全になり、不清らかな戒は清らかになる。
Sace panassa dīgharattaṃ paricayena sīlapaṭipakkhā dhammā dosādayo antarantarā uppajjeyyuṃ, tena bodhisattapaṭiññena evaṃ paṭisañcikkhitabbaṃ ‘‘nanu tayā sambodhāya paṇidhānaṃ kataṃ, sīlavikalena ca na sakkā lokiyāpi sampattiyo pāpuṇituṃ, pageva lokuttarā, sabbasampattīnaṃ pana aggabhūtāya sammāsambodhiyā adhiṭṭhānabhūtena sīlena paramukkaṃsagatena bhavitabbaṃ. Tasmā ‘kikīva aṇḍa’ntiādinā (visuddhi. 1.19; dī. ni. aṭṭha. 1.7) vuttanayena sammā sīlaṃ parirakkhantena suṭṭhu tayā pesalena bhavitabbaṃ. Api ca tayā dhammadesanāya yānattaye sattānaṃ avatāraṇaparipācanāni kātabbāni, sīlavikalassa ca vacanaṃ na paccetabbaṃ hoti asappāyāhāravicārassa viya vejjassa tikicchanaṃ, tasmā kathāhaṃ saddheyyo hutvā sattānaṃ avatāraṇaparipācanāni kareyya’’nti sabhāvaparisuddhasīlena bhavitabbaṃ. Kiñca ‘‘jhānādiguṇavisesayogena me sattānaṃ upakārakaraṇasamatthatā , paññāpāramīādiparipūraṇañca, jhānādayo ca guṇā sīlapārisuddhiṃ vinā na sambhavantī’’ti sammadeva sīlaṃ parisodhetabbaṃ.
もし、長年の修行によって、戒に反する貪欲などの煩悩が、時折生じるならば、その菩薩の誓いによって、このように省察すべきである。「そもそも、あなたは悟りのために誓いを立てた。戒が不完全では、この世の幸福さえも達成できない、ましてや、この世を超えた幸福はなおさらだ。すべての幸福の頂点である正等覚の基盤である戒は、最も優れたものでなければならない。それゆえ、『鶏が卵を抱くように』という言葉(『ヴィスッディマーガ』)にあるように、戒を完全に守る、まことに堅固な者になるべきである。また、あなたは説法によって、三つの乗り物の人々に、悟りへの道への導きと成熟をもたらさねばならない。戒が不完全な者の言葉は、不適切な食事を摂る医者の治療のように、受け入れられない。だから、どうすれば、信頼される者となり、人々に悟りへの道への導きと成熟をもたらすことができるだろうか。」このように、本来清らかな戒を守るべきである。さらに、「禅定などの徳の力によって、人々に利益をもたらす能力を獲得し、智慧の完成をもたらし、禅定なども、戒が清らかでなければ、実現しない」と、戒を完全に清めるべきである。
Tathā ‘‘sambādho gharāvāso rajopatho’’tiādinā (dī. ni. 1.191; ma. ni. 1.291; saṃ. ni. 2.154; ma. ni. 2.10) gharāvāse ‘‘aṭṭhikaṅkalūpamā kāmā’’tiādinā (ma. ni. 1.234; pāci. 417; mahāni. 3, 6;), ‘‘mātāpi puttena vivadatī’’tiādinā (ma. ni. 1.168, 178) ca kāmesu ‘‘seyyathāpi puriso iṇaṃ ādāya kammante payojeyyā’’tiādinā (dī. ni. 1.218) kāmacchandādīsu ādīnavadassanapubbaṅgamā vuttavipariyāyena ‘‘abbhokāso pabbajjā’’tiādinā (dī. ni. 1.1.91; saṃ. ni. 1.154) pabbajjādīsu ānisaṃsapaṭisaṅkhāvasena nekkhammapāramiyaṃ paccavekkhaṇā veditabbā. Ayamettha saṅkhepattho, vitthāro pana dukkhakkhandha (ma. ni. 1.163) vīmaṃsasuttādi (ma. ni. 1.487) vasena dukkhakkhandhaāsivisopamasuttādivasena (cariyā. aṭṭha. pakiṇṇakakathāyaṃ) veditabbo.
「混雑した在家生活は、煩悩の道である」など(『長阿含経』など)という在家生活の、「骨の山のような煩悩」など(『中部経典』など)という煩悩、そして、「母でさえも息子と争う」など(『中部経典』など)という欲望、「もし人が借金をして商売をするならば」など(『長阿含経』など)という欲望への、欠点を見ることを先とし、それとは逆に、「開けた空間である出家」など(『長阿含経』など)という出家などの、利点を省察することによって、出家の完成を省察すべきである。ここにその要約がある。詳細は、『苦集経』、『分別経』などの経典(『中部経典』)や、『苦集への毒蛇のたとえ』などの経典(『チェリヤー経』の注釈)によって理解すべきである。
Tathā ‘‘paññāya vinā dānādayo dhammā na visujjhanti, yathāsakaṃ byāpārasamatthā ca na hontī’’ti paññāguṇā manasi kātabbā. Yatheva hi jīvitena vinā sarīrayantaṃ na sobhati, na ca attano kiriyāsu paṭipattisamatthaṃ hoti, yathā ca cakkhādīni indriyāni viññāṇena vinā yathāsakaṃ visayesu kiccaṃ kātuṃ nappahonti, evaṃ saddhādīni indriyāni paññāya vinā sakiccapaṭipattiyaṃ asamatthānīti pariccāgādipaṭipattiyaṃ paññā padhānakāraṇaṃ. Ummīlitapaññācakkhukā hi mahāsattā attano aṅgapaccaṅgānipi datvā anattukkaṃsakā, aparavambhakā ca honti, bhesajjarukkhā viya vikapparahitā kālattayepi somanassajātā. Paññāvasena upāyakosallayogato pariccāgo parahitappavattiyā dānapāramibhāvaṃ upeti. Attatthañhi dānaṃ vuḍḍhisadisaṃ hoti.
同様に、「智慧がなければ、布施などの徳は完成せず、それぞれの働きにおいても、能力を発揮できない」と、智慧の徳を心に留めるべきである。あたかも、命がなければ、身体が役に立たず、自身の働きにおいても、能力を発揮できないように。また、目などの感覚器官が、意識なしには、それぞれの対象に対して働きかけることができないように。智慧なしには、信などあらゆる感覚器官は、その働きにおいて能力を発揮できないのである。布施などの実践においては、智慧が主要な原因である。智慧の目を開いた偉大な菩薩たちは、自身の身体の一部でさえも与え、自己を誇らず、他者を貶めることなく、まるで薬草の木のように、分別することなく、常に喜びにあふれている。布施は、智慧の力と巧みな方法によって、他者に利益をもたらす行いとして、布施の完成となる。自己のための布施は、成長にたとえられる。
Tathā paññāya abhāvena taṇhādisaṃkilesāviyogato sīlassa visuddhiyeva na sambhavati, kuto sabbaññuguṇādhiṭṭhānabhāvo. Paññavā eva ca gharāvāse kāmaguṇesu saṃsāre ca ādīnavaṃ, pabbajjāya jhānasamāpattiyaṃ nibbāne ca ānisaṃsaṃ suṭṭhu sallakkhento pabbajitvā jhānasamāpattiyo nibbattetvā nibbānaninno, pare ca tattha patiṭṭhapetīti.
このように、知恵が欠けているために、渇愛などによる汚れから離れることができないので、戒の清浄すらありえないのに、ましてや一切知の徳をそなえることがあろうか。在家にあって、知恵ある者は、愛欲の欲望、生死の輪廻における欠点、出家、禅定、涅槃における利益をよくよく見極め、出家して禅定を修め涅槃を願う者であり、他者をそこへ導く者である。
Vīriyañca paññārahitaṃ yadicchitamatthaṃ na sādheti durārambhabhāvato. Varameva hi anārambho durārambhato, paññāsahitena pana vīriyena na kiñci duradhigamaṃ upāyapaṭipattito. Tathā paññavā eva parāpakārādiadhivāsakajātiyo hoti, na duppañño. Paññāvirahitassa ca parehi upanītā apakārā khantiyā paṭipakkhameva anubrūhenti, paññavato pana te khantisampattiyā paribrūhanavasena assā thirabhāvāya saṃvattanti. Paññavā eva tīṇi saccāni tesaṃ kāraṇāni paṭipakkhe ca yathābhūtaṃ jānitvā paresaṃ avisaṃvādako hoti. Tathā paññābalena attānaṃ upatthambhetvā dhitisampadāya sabbapāramīsu acalasamādānādhiṭṭhāno hoti, paññavā eva ca piyamajjhattaverīvibhāgaṃ akatvā sabbattha hitūpasaṃhārakusalo hoti. Tathā paññāvasena lābhādilokadhammasannipāte nibbikāratāya majjhatto hoti. Evaṃ sabbāsaṃ pāramīnaṃ paññāva pārisuddhihetūti paññāguṇā paccavekkhitabbā.
知恵を伴わない精進は、始めるのが困難なため、望むところの目的を達成しない。始めるのが困難であるよりは、始めない方がましである。しかし、知恵を伴った精進によって、方法と実践によって、到達困難なものなど何もない。このように、知恵ある者は、他者を害するなどのことを忍耐できる性質を持つが、愚かな者にはできない。知恵のない者は、他者から受けた害によって、忍耐力を増すどころか、かえってそれを強める。しかし、知恵ある者は、忍耐の徳によって、それを涵養する助けとなり、その堅固さをもたらす。知恵ある者は、四つの真理とそれらの原因、そして敵対するものを、ありのままに理解し、他者を欺かない者となる。このように、知恵の力によって自己を支え、決意の徳によって、すべての完成された徳において揺るぎない決意を持つ者となる。知恵ある者は、愛と憎しみ、中立という区別をせず、すべてにおいて他者を助け、利益をもたらすことに巧みである。このように、知恵によって、利益やその他世俗の出来事が生じた際、動揺することなく中立である。このように、すべての完成された徳において、知恵こそが清浄さをもたらす原因である。このように、知恵の徳について省察すべきである。
Apica paññāya vinā na dassanasampatti, antarena ca diṭṭhisampadaṃ na sīlasampadā, sīladiṭṭhisampadārahitassa na samādhisampadā, asamāhitena ca na sakkā attahitamattampi sādhetuṃ, pageva ukkaṃsagataṃ parahitanti parahitāya paṭipannena ‘‘nanu tayā sakkaccaṃ paññāpārisuddhiyaṃ āyogo karaṇīyo’’ti bodhisattena attā ovaditabbo. Paññānubhāvena hi mahāsatto caturadhiṭṭhānādhiṭṭhito catūhi saṅgahavatthūhi (dī. ni. 3.210, 313; a. ni. 10.32) lokaṃ anuggaṇhanto satte niyyānikamagge avatāreti, indriyāni ca nesaṃ paripāceti. Tathā paññābalena khandhāyatanādīsu pavicayabahulo pavattinivattiyo yāthāvato parijānanto dānādayo guṇe visesanibbedhabhāgiyabhāvaṃ nayanto bodhisattasikkhāya paripūrakārī hotīti evamādinā anekākāravokāre paññāguṇe vavatthapetvā paññāpāramī anubrūhetabbā.
さらに、知恵なしには見識の完成はなく、見識の完成なしには戒の完成もなく、戒と見識の完成を欠く者には、禅定の完成はなく、禅定のない者には、自己の利益でさえ達成できないのに、ましてや至高の境地や他者の利益を達成できようか。他者の利益のために行動する者は、「まさに、あなたは知恵の清浄さのために、熱心に努力すべきである」と菩薩に自己を訓戒すべきである。知恵の力によって、偉大な存在(菩薩)は、四つの決意によって支えられ、四つの施し(慈悲、喜捨、利他、平等)によって世を支え、衆生を解脱の道へ導き、それらの感覚器官を成熟させる。このように、知恵の力によって、五蘊、十二処などについて詳しく調べ、流転と止滅をありのままに理解し、施しなどの徳を、区別され、深く分け入る性質へと導き、菩薩の修行を完成させる者となる。このように、多くの側面から知恵の徳を確立し、知恵の完成された徳を修めるべきである。
Tathā dissamānapārānipi lokiyāni kammāni nihīnavīriyena pāpuṇituṃ asakkuṇeyyāni, agaṇitakhedena pana āraddhavīriyena duradhigamaṃ nāma natthi. Nihīnavīriyo hi ‘‘saṃsāramahoghato sabbasatte santāressāmī’’ti ārabhitumeva na sakkuṇoti. Majjhimo ārabhitvā antarāvosānamāpajjati. Ukkaṭṭhavīriyo pana attasukhanirapekkho ārambhapāraṃ adhigacchatīti vīriyasampatti paccavekkhitabbā. Apica ‘‘yassa attanoyeva saṃsārapaṅkato samuddharaṇatthamārambho, tassāpi vīriyassa sithilabhāvena manorathānaṃ matthakappatti na sakkā sambhāvetuṃ, pageva sadevakassa lokassa samuddharaṇatthaṃ katābhinīhārenā’’ti ca ‘‘rāgādīnaṃ dosagaṇānaṃ mattamahāgajānaṃ viya dunnivārayabhāvato, tannidānānañca kammasamādānānaṃ ukkhittāsikavadhakasadisabhāvato, tannimittānañca duggatīnaṃ sabbadā vivaṭamukhabhāvato, tattha niyojakānañca pāpamittānaṃ sadā sannihitabhāvato, tadovādakāritāya ca bālassa puthujjanabhāvassa sati sambhave yuttaṃ sayameva saṃsāradukkhato nissaritu’’nti ca ‘‘micchāvitakkā vīriyānubhāvena dūrī bhavantī’’ti ca ‘‘yadi pana sambodhi attādhīnena vīriyena sakkā samadhigantuṃ , kimettha dukkara’’nti ca evamādinā nayena vīriyassa guṇāpaccavekkhitabbā.
このように、たとえ目に見える遠いものであっても、世俗的な行いは、力のない精進では達成できない。しかし、限りない苦労をして、始めた精進によって、到達困難なものなどない。力のない者は、「衆生をこの生死の大海から救い出そう」と始めることさえできない。中程度の精進者は、始めて途中で諦めてしまう。しかし、至高の精進者は、自己の幸福を顧みず、開始から完成まで達成する。このように、精進の完成について省察すべきである。また、「自己自身をこの生死の泥沼から救い出すために始めたのであれば、その精進の緩みによって、願望の達成は不可能である。ましてや、神々とともにいるこの世を救い出すために行った願望は。」「煩悩(貪欲、怒りなど)は、偉大な象のように、抑えるのが難しいため、それらの原因である業の行為は、振り上げられた剣のような危険さのため、それらの結果である悪趣は、常に開いた口のような状態であるため、そこへ誘う悪友は、常に近くにいるため、それに従う愚か者の世俗的な状態、そして、もしそれがあるならば、自己自身がこの苦しみから抜け出すべきである。」「誤った考えは、精進の力によって遠ざけられる。」「もし、悟りは自己の精進によって達成できるのであれば、これ以上何が困難であろうか。」このように、あらゆる側面から、精進の徳について省察すべきである。
Tathā ‘‘khanti nāmāyaṃ niravasesaguṇapaṭipakkhassa kodhassa vidhamanato guṇasampādane sādhūnamappaṭihatamāyudhaṃ, parābhibhavane samatthānaṃ alaṅkāro, samaṇabrāhmaṇānaṃ balasampadā, kodhaggivinayanī udakadhārā, kalyāṇassa kittisaddassa sañjātideso, pāpapuggalānaṃ vacīvisavūpasamakaro mantāgado, saṃvare ṭhitānaṃ paramā dhīrapakati, gambhīrāsayatāya sāgaro, dosamahāsāgarassa velā, apāyadvārassa pidhānakavāṭaṃ, devabrahmalokānaṃ ārohaṇasopānaṃ, sabbaguṇānaṃ adhivāsanabhūmi, uttamā kāyavacīmanovisuddhī’’ti manasi kātabbaṃ. Api ca ‘‘ete sattā khantisampattiyā abhāvato idha ceva tapanti, paraloke ca tapanīyadhammānuyogato’’ti ca ‘‘yadipi parāpakāranimittaṃ dukkhaṃ uppajjati, tassa pana dukkhassa khettabhūto attabhāvo, bījabhūtañca kammaṃ mayāva abhisaṅkhata’’nti ca ‘‘tassa dukkhassa āṇaṇyakāraṇameta’’nti ca ‘‘apakārake asati kathaṃ mayhaṃ khantisampadā sambhavatī’’ti ca ‘‘yadipāyaṃ etarahi apakārako, ayaṃ nāma pubbe anena mayhaṃ upakāro kato’’ti ca ‘‘apakāro eva vā khantinimittatāya upakāro’’ti ca ‘‘sabbepime sattā mayhaṃ puttasadisā, puttakatāparādhesu ca ko kujjhissatī’’ti ca ‘‘yena kodhabhūtāvesena ayaṃ mayhaṃ aparajjhati, so kodhabhūtāveso mayā vinetabbo’’ti ca ‘‘yena apakārena idaṃ mayhaṃ dukkhaṃ uppannaṃ, tassa ahampi nimitta’’nti ca ‘‘yehi dhammehi aparādho kato, yattha ca kato, sabbepi te tasmiṃyeva khaṇe niruddhā, kassidāni kena kodho kātabbo’’ti ca ‘‘anattatāya sabbadhammānaṃ ko kassa aparajjhatī’’ti ca paccavekkhantena khantisampadā brūhetabbā.
このように、「忍耐とは、まったく徳を損なう怒りを滅することで、徳を積む上での聖者の妨げられない武器であり、打ち負かすことに長けた者たちの飾りであり、修行者たちの力の源であり、怒りの頂点を滅する水の流れであり、善き評判を広める場所であり、悪人の言葉の毒を鎮める秘薬であり、戒律を守る者たちの最高の態度であり、深い思慮の故の海であり、煩悩の大海の岸辺であり、悪趣への扉の戸であり、天界や梵天界への昇る階段であり、すべての徳を宿す大地であり、最高の身体、言葉、心の清浄さである。」と心に留めるべきである。また、「これらの衆生は、忍耐の徳を欠くために、現世で苦しみ、来世でも苦しみをもたらす行いを続ける。」「たとえ他者からの行為によって苦しみが生じたとしても、その苦しみの原因となるのは自己の身であり、種となるのは、私が作り出した業である。」「それ(苦しみ)から、あなたは無借金となる。」「もし、害する者がいなければ、どのようにして私の忍耐の徳が生じるのか。」「たとえ、今、害する者であっても、昔は彼が私に恩恵を与えてくれたのだ。」「害することもまた、忍耐の कारणとなるため、恩恵となる。」「これらの衆生は皆、私の子供のようなものである。子供の過ちに対して、誰が怒るだろうか。」「怒りの感情によって、この者が私に罪を犯すのであれば、その怒りの感情は、私が滅すべきである。」「彼が私にした害によって、この苦しみが生じたが、私もまた、その原因となった。」「どのような徳によって過ちが犯されたのか、どこで犯されたのか、すべてそれらはその瞬間に消滅した。誰が、いつ、誰に対して怒るべきであろうか。」「すべてのものが無我であるため、誰が誰に対して罪を犯すというのか。」このように、忍耐の完成を修めるべきである。
Yadi panassa dīgharattaṃ paricayena parāpakāranimittako kodho cittaṃ pariyādāya tiṭṭheyya, iti paṭisañcikkhitabbaṃ ‘‘khanti nāmesā parāpakārassa paṭipakkhapaṭipattīnaṃ paccupakārakāraṇa’’nti ca ‘‘apakāro ca mayhaṃ dukkhuppādanena dukkhupanisāya saddhāya, sabbaloke anabhiratisaññāya ca paccayo’’ti ca ‘‘indriyapakatiresā, yadidaṃ iṭṭhāniṭṭhavisayasamāyogo, tattha aniṭṭhavisayasamāyogo mayhaṃ na siyāti taṃ kutettha labbhā’’ti ca ‘‘kodhavasiko satto kodhena ummatto vikkhittacitto, tattha kiṃ paccapakārenā’’ti ca ‘‘sabbe pime sattā sammāsambuddhena orasaputtā viya paripālitā, tasmā na tattha mayā cittakopopi kātabbo’’ti ca ‘‘aparādhake ca sati guṇe guṇavati mayā na kopo kātabbo’’ti ca ‘‘asati guṇe visesena karuṇāyitabbo’’ti ca ‘‘kopena ca mayhaṃ guṇayasā nihīyantī’’ti ca ‘‘kujjhanena mayhaṃ dubbaṇṇadukkhaseyyādayo sapattakantā āgacchantī’’ti ca ‘‘kodho ca nāmāyaṃ sabbāhitakārako sabbahitavināsako balavā paccatthiko’’ti ca ‘‘sati ca khantiyā na koci paccatthiko’’ti ca ‘‘aparādhakena aparādhanimittaṃ yaṃ āyatiṃ laddhabbaṃ dukkhaṃ, sati ca khantiyā mayhaṃ tadabhāvo’’ti ca ‘‘cintanena kujjhantena ca mayā paccatthikoyeva anuvattito hotī’’ti ca ‘‘kodhe ca mayā khantiyā abhibhūte tassa dāsabhūto paccatthiko sammadeva abhibhūto hotī’’ti ca ‘‘kodhanimittaṃ khantiguṇapariccāgo mayhaṃ na yutto’’ti ca ‘‘sati ca kodhe guṇavirodhini (guṇavirodhapaccanīdhamme cariyā. aṭṭha. pakiṇṇakakathāyaṃ) kiṃ me sīlādidhammā pāripūriṃ gaccheyyuṃ, asati ca tesu kathāhaṃ sattānaṃ upakārabahulo paṭiññānurūpaṃ uttamaṃ sampattiṃ pāpuṇissāmī’’ti ca ‘‘khantiyā ca sati bahiddhā vikkhepābhāvato samāhitassa sabbe saṅkhārā aniccato dukkhato sabbe dhammā anattato nibbānañca asaṅkhatāmatasantapaṇītādibhāvato nijjhānaṃ khamanti ‘buddhadhammā ca acinteyyāparimeyyapabhāvā’ti’’, tato ca ‘‘anulomiyaṃ khantiyaṃ ṭhito ‘kevalā ime ca attattaniyabhāvarahitā dhammamattā yathāsakaṃ paccayehi uppajjanti vayanti, na kutoci āgacchanti, na kuhiñci gacchanti, na ca katthaci patiṭṭhitā, na cettha koci kassaci byāpāro’ti ahaṃkāramamaṃkārānadhiṭṭhānatā nijjhānaṃ khamati, yena bodhisatto bodhiyā niyato anāvattidhammo hotī’’ti evamādinā khantipāramiyaṃ paccavekkhaṇā veditabbā.
もし、長い間、他者からの行為によって怒りが生じ、心に満ちてしまったならば、「忍耐とは、他者からの行為に対する反対の行為である。」「害することもまた、私に苦しみをもたらし、慈悲心を失わせ、すべての世に不満を感じさせる原因となる。」「感覚器官の性質である、望ましいものと望ましくないものの接触がある。その中で、望ましくないものとの接触が私にあってもよい。しかし、それはどこから得られるのか。」「怒りに囚われた者は、怒りによって狂い、心が乱れている。そのような者に、反対の行為(忍耐)で何ができるのか。」「これらの衆生は皆、正等覚者によって、息子のように大切にされている。だから、私はそれに心を乱すべきではない。」「罪を犯す者であっても、徳のある私には、怒るべきではない。」「徳がない場合には、特に慈悲をかけるべきである。」「怒りによって、私の徳の誉れが損なわれる。」「怒ることによって、私の容姿が悪くなり、苦しく、惨めになり、敵もまた近寄ってくる。」「怒りとは、すべての善を破壊し、すべての善を滅ぼす、強力な敵である。」「忍耐があれば、敵はいない。」「罪を犯すことによって、将来、苦しみを得るが、忍耐があれば、それはなくなる。」「怒ることで、私は敵を追いかけることになる。」「怒りを忍耐によって圧倒されれば、その敵は完全に打ち負かされる。」「怒りの原因である忍耐の徳を捨てることは、私にはふさわしくない。」「怒りがあり、徳に反する(徳に反する、反対の徳)状態では、私の戒律などの徳が完成するだろうか。それがなければ、どのようにして私は衆生に多くの利益をもたらし、約束通りの至高の幸福を得ることができるのか。」「忍耐があれば、外部への散漫さがなくなり、心が静まった者は、すべての結合したものを無常、苦、無我と見、涅槃を無結合で、最高の快適さであると見、そして、「仏陀の法は、計り知れないほどの偉大さを持つ。」と洞察する。」「それによって、適応的な忍耐に留まり、『これらはすべて、自己と非自己の性質がなく、それぞれの原因によって生じ、消滅する。どこからも来ず、どこへも行かず、どこにも留まらない。ここには誰も誰にも干渉しない。』と、自己と所有という考えを持たずに、洞察する。それによって、菩薩は悟りの道へと確実に進み、二度と戻ることはない。」このように、忍耐の完成について省察すべきである。
Tathā ‘‘saccena vinā sīlādīnaṃ asambhavato, paṭiññānurūpaṃ paṭipattiyā abhāvato ca saccadhammātikkame ca sabbapāpadhammānaṃ samosaraṇato, asaccasandhassa appaccayikabhāvato, āyatiñca anādeyyavacanatāvahanato, sampannasaccassa ca sabbaguṇādhiṭṭhānabhāvato, saccādhiṭṭhānena sabbabodhisambhārānaṃ pārisuddhipāripūrisamanvāyato, sabhāvadhammāvisaṃvādanena sabbabodhisambhārakiccakaraṇato, bodhisattapaṭipattiyā ca parinipphattito’’tiādinā saccapāramiyā sampattiyo paccavekkhitabbā.
このように、「真実なしには、戒などの徳はありえず、約束通りの実践もなく、真実を破れば、すべての悪徳が集まる。真実でない者には、信頼がなく、将来、信頼されない者となる。真実をそなえる者には、すべての徳の源泉となる。真実への決意によって、すべての悟りの要素が清浄に完成される。真実の法に背かず、すべての悟りの要素の働きを果たす。菩薩の実践と、それらの完全な達成。」このように、真実の完成された徳について省察すべきである。
Tathā ‘‘dānādīsu daḷhasamādānaṃ, tampaṭipakkhasannipāte ca nesaṃ acalāvatthānaṃ, tattha ca thirabhāvaṃ vinā na dānādisambhārā sambodhinimittā sambhavantī’’tiādinā adhiṭṭhāne guṇā paccavekkhitabbā.
このように、「施しなどの行為への強い決意、それらの反対のものに遭遇した際の、それらの揺るぎない土台、そして、そこに堅固さなしには、施しなどの要素が悟りの原因としてありえない。」このように、決意の徳について省察すべきである。
Tathā ‘‘attahitamatte avatiṭṭhantenāpi sattesu hitacittataṃ vinā na sakkā idhalokaparalokasampattiyo pāpuṇituṃ, pageva sabbasatte nibbānasampattiyaṃ patiṭṭhāpetukāmenā’’ti ca ‘‘pacchā sabbasattānaṃ lokuttarasampattiṃ ākaṅkhantena idāni lokiyasampattiṃ ākaṅkhā yuttarūpā’’ti ca ‘‘idāni āsayamattena paresaṃ hitasukhūpasaṃhāraṃ kātuṃ asakkonto kadā payogena taṃ sādhessāmī’’ti ca ‘‘idāni mayā hitasukhūpasaṃhārena saṃvaddhitā pacchā dhammasaṃvibhāgasahāyā mayhaṃ bhavissantī’’ti ca ‘‘etehi vinā na mayhaṃ bodhisambhārā sambhavanti, tasmā sabbabuddhaguṇavibhūtinipphattikāraṇattā mayhaṃ ete paramaṃ puññakkhettaṃ anuttaraṃ kusalāyatanaṃ uttamaṃ gāravaṭṭhāna’’nti ca ‘‘savisesaṃ sattesu sabbesu hitajjhāsayatā paccupaṭṭhapetabbā, kiñca karuṇādhiṭṭhānatopi sabbasattesu mettā anubrūhetabbā. Vimariyādīkatena hi cetasā sattesu hitasukhūpasaṃhāraniratassa tesaṃ ahitadukkhāpanayanakāmatā balavatī uppajjati daḷhamūlā, karuṇā ca sabbesaṃ buddhakārakadhammānamādi caraṇaṃ patiṭṭhā mūlaṃ mukhaṃ pamukha’’nti evamādinā mettāya guṇā paccavekkhitabbā.
このように、「自己の利益だけでも満足していては、衆生への慈悲の心なしには、現世と来世の幸福を得ることはできない。ましてや、すべての衆生を涅槃の境地へ導こうとする者には。」「後に、すべての衆生が究極の幸福を得ることを願うのであれば、今、世俗的な幸福を願うことは、もっともである。」「今、その性質によって、他者の幸福と利益をもたらすことができないならば、いつ、どのようにしてそれを達成できるのか。」「今、私が幸福と利益をもたらすことによって成長した人々は、後に、法を分かち合う仲間となる。」「これら(慈悲と利他)なしには、私の悟りの要素はありえない。したがって、すべての仏陀の徳を発現させる原因であるため、これらは私にとって最高の功徳の場であり、比類なき善行の源であり、至高の尊敬の対象である。」「特に、すべての衆生に対する善意の決意を固めるべきである。そして、慈悲の決意によって、すべての衆生に慈しみを育むべきである。区別なく、衆生に幸福と利益をもたらすことに専念する者には、それらの害と苦しみを取り除きたいという強い願望が、深く根付いて生じる。慈悲は、すべての仏陀の働き、すべての徳の始まり、根源、顔、そして主要なものである。」このように、慈愛の徳について省察すべきである。
Tathā ‘‘upekkhāya abhāve sattehi katā vippakārā cittassa vikāraṃ uppādeyyuṃ, sati ca cittavikāre dānādisambhārānaṃ sambhavoyeva natthī’’ti ca ‘‘mettāsinehena sinehite citte upekkhāya vinā sambhārānaṃ pārisuddhi na hotī’’ti ca ‘‘anupekkhako sambhāresu puññasambhāraṃ tabbipākañca sattahitatthaṃ pariṇāmetuṃ na sakkotī’’ti ca ‘‘upekkhāya abhāve deyyapaṭiggāhakesu vibhāgaṃ akatvā pariccajituṃ na sakkotī’’ti ca ‘‘upekkhārahitena jīvitaparikkhārānaṃ jīvitassa ca antarāyaṃ amanasikaritvā saṃvaravisodhanaṃ kātuṃ na sakkā’’ti ca ‘‘upekkhāvasena aratiratisahasseva nekkhammabalasiddhito, upapattito ikkhanavaseneva sabbasambhārakiccanipphattito, accāraddhassa vīriyassa anupekkhane padhānakiccākaraṇato, upekkhatoyeva titikkhānijjhānasambhavato, upekkhāvasena sattasaṅkhārānaṃ avisaṃvādanato, lokadhammānaṃ ajjhupekkhanena samādinnadhammesu acalādhiṭṭhānasiddhito, parāpakārādīsu anābhogavaseneva mettāvihāranipphattitoti sabbabodhisambhārānaṃ samādānādhiṭṭhānapāripūrinipphattiyo upekkhānubhāvena sampajjantī’’ti evaṃ ādinā nayena upekkhāpāramī paccavekkhitabbā. Evaṃ apariccāgapariccāgādīsu yathākkamaṃ ādīnavānisaṃsapaccavekkhaṇā dānādipāramīnaṃ paccayoti veditabbā.
「平静の欠如があれば、世間のもので心を乱すようなことが起こりうる。心が乱れれば、施しなどの準備が整うことはなくなる」とか、「慈悲の心に満たされた心には、平静がなければ準備の純粋さがなくなる」とか、「平静を欠いた者は、善行の準備とその結果、そして世間の幸福のためにそれを転化することができない」とか、「平静の欠如があれば、施す者と受け取る者の区別をせず、放棄することはできない」とか、「平静を欠いた者は、生命の維持に必要なものを、生命の危機を顧みず、戒律を浄化して保つことができない」とか、「平静の心は、無数の無関心と無関心さから、出家という力の完成、生まれからの観察、そして徹底的な努力の観察なしに、すべての善行の準備が完了すること、平静の心から忍耐と静寂が生まれること、平静の心から世間の事柄との調和、不動の決意の完成、他者への無関心な関与、そして慈悲の住まいの完成、すべての仏陀の準備の獲得、決意、そして完了。平静の力によって達成される」と、このように、平静の円満を考察すべきである。このように、放棄と放棄なし、それぞれの功罪を考察することは、施しなどの円満の条件であると知るべきである。
Tathā saparikkhārā pañcadasa caraṇadhammā pañca ca abhiññāyo. Tattha caraṇadhammā nāma sīlasaṃvaro, indriyesu guttadvāratā, bhojane mattaññutā, jāgariyānuyogo, satta saddhammā, cattāri jhānāni ca. Tesu sīlādīnaṃ catunnaṃ terasapi dhutadhammā, appicchatādayo ca parikkhāro . Saddhammesu saddhāya buddhadhammasaṅghasīlacāgadevatūpasamānussati- lūkhapuggalaparivajjanasiniddhapuggalasevanapasādanīya- dhammapaccavekkhaṇatadadhimuttatā parikkhāro, hirottappānaṃ akusalādīnavapaccavekkhaṇaapāyādīnavapaccavekkhaṇakusaladhammupatthambhana- bhāvapaccavekkhaṇahirottappa rahitapuggalaparivajjanahirottappasampannapuggalasevanatadadhimuttatā, bāhusaccassa pubbayogaparipucchakabhāvasaddhammābhiyogaanavajjavijjāṭṭhānādi- paricayaparipakkindriyatākilesadūrībhāvaappassutaparivajjanabahussutasevanatadadhimuttatā, vīriyassa apāyabhayapaccavekkhaṇagamanavīthipaccavekkhaṇadhammamahattapaccavekkhaṇa- thinamiddhavinodanakusītapuggalaparivajjanaāraddhavīriyapuggala- sevanasammappadhānapaccavekkhaṇatadadhimuttatā, satiyā satisampajaññamuṭṭhassatipuggalaparivajjanaupaṭṭhitassatipuggalasevanatadadhimuttatā, paññāya paripucchakabhāvavatthuvisadakiriyāindriyasamattapaṭipādanaduppañña- puggalaparivajjanapaññavantapuggalasevanagambhīrañāṇacariyapacca- vekkhaṇatadadhimuttatā, catunnaṃ jhānānaṃ sīlādicatukkaṃ aṭṭhatiṃsāya ārammaṇesu pubbabhāgabhāvanā, āvajjanādivasībhāvakaraṇañca parikkhāro. Tattha sīlādīhi payogasuddhiyā sattānaṃ abhayadāne, āsayasuddhiyā āmisadāne, ubhayasuddhiyā ca dhammadāne samattho hotītiādinā caraṇādīnaṃ dānādisambhārānaṃ paccayabhāvo yathārahaṃ niddhāretabbo, ativitthārabhayena na niddhārayimha. Evaṃ sampatticakkādayopi dānādīnaṃ paccayoti veditabbā.
同様に、15の条件となる徳、そして5つの超能力。そのうち、条件となる徳とは、戒律の遵守、感覚器官の門の制御、食事における節度、夜の努力、7つの善き法、そして4つの禅定。そのうち、戒律などの4つと、13の苦行、そして少ない欲望などの準備。善き法のうち、信心、仏陀の法、僧侶の戒律、神々、そして静寂への念、粗野な人々を避け、穏やかな人々を崇拝すること、そしてそれらに満足すること、それは準備である。恥と恐怖、悪行の欠点、地獄の欠点、善行の維持、そしてそれらの欠点、恥と恐怖のない人々を避け、恥と恐怖のある人々を崇拝し、それらに満足すること、多くの知識、以前の学習、質問、善き法への努力、非難されない、知恵の領域、そしてその学習、感覚器官の成熟、煩悩の除去、少ない知識を避け、多くの知識を崇拝し、それに満足すること、努力、地獄の恐怖、道、そして法への努力、怠惰の除去、怠惰な人々を避け、努力する人々を崇拝し、それに満足すること、注意、完全な注意、無注意な人々を避け、注意深い人々を崇拝し、それに満足すること、智慧、質問、物事の明確な理解、感覚器官の均等性、無知な人々を避け、賢い人々を崇拝し、深い知識の探求、そしてそれに満足すること、4つの禅定、戒律などの4つ、38の対象、そしてその初期の瞑想、そしてそれらを制御すること、それは準備である。戒律などによって、清浄さと、世間への恐怖の除去、そして世間への施し、そして世間への法施を適切に行うことができる。詳細については、混乱を避けるために記載しない。このように、車輪の完成なども、施しなどの条件であると知るべきである。
Ko saṃkilesoti avisesena taṇhādīhi parāmaṭṭhabhāvo pāramīnaṃ saṃkileso, visesena deyyapaṭiggāhakavikappā dānapāramiyā saṃkileso, sattakālavikappā sīlapāramiyā, kāmabhavatadupasamesu abhiratianabhirativikappā nekkhammapāramiyā, ‘‘ahaṃ mamā’’ti vikappā paññāpāramiyā, līnuddhaccavikappā vīriyapāramiyā, attaparavikappā khantipāramiyā, adiṭṭhādīsu diṭṭhādivikappā saccapāramiyā, bodhisambhāratabbipakkhesu dosaguṇavikappā adhiṭṭhānapāramiyā, hitāhitavikappā mettāpāramiyā, iṭṭhāniṭṭhavikappā upekkhāpāramiyā saṃkilesoti veditabbo.
「汚染」とは、渇愛などによって執着することであり、円満の汚染である。具体的には、施す者と受け取る者の区別が、施しの円満の汚染である。7つの区別が、戒律の円満の汚染である。「私は私である」という区別が、智慧の円満の汚染である。静寂と動揺の区別が、努力の円満の汚染である。他者との区別が、忍耐の円満の汚染である。見えないものが見えるものと区別されることが、真実の円満の汚染である。菩薩の準備とその結果における、欠点と長所の区別が、決意の円満の汚染である。利益と不利益の区別が、慈悲の円満の汚染である。好ましいものと好ましくないものの区別が、平静の円満の汚染であると知るべきである。
Kiṃ vodānanti taṇhādīhi anupaghāto, yathāvuttavikappaviraho ca etāsaṃ vodānanti veditabbaṃ. Anupahatā hi taṇhāmānadiṭṭhikodhūpanāhamakkhapalāsaissāmacchariyamāyāsāṭheyyathambhasārambha- madapamādādīhi kilesehi deyyapaṭiggāhakavikappādirahitā ca dānādipāramiyo parisuddhā pabhassarā bhavantīti.
「浄化」とは、渇愛などによる妨害がなく、前述したような区別がないことである。妨害がなく、渇愛、慢心、見解、怒り、傲慢、嫉妬、貪欲、偽善、頑固さ、見せかけ、そして怠惰などの煩悩によって、施す者と受け取る者の区別などがなく、施しなどの円満は、清浄で輝かしいものとなる。
Ko paṭipakkhoti avisesena sabbepi kilesā sabbepi akusalā dhammā etāsaṃ paṭipakkho, visesena pana pubbe vuttā maccherādayoti veditabbā. Apica deyyapaṭiggāhakadānaphalesu alobhādosāmohaguṇayogato lobhadosamohapaṭipakkhaṃ dānaṃ, kāyādidosavaṅkāpagamanato lobhādipaṭipakkhaṃ sīlaṃ , kāmasukhaparūpaghātaattakilamathaparivajjanato dosattayapaṭipakkhaṃ nekkhammaṃ, lobhādīnaṃ andhīkaraṇato, ñāṇassa ca anandhīkaraṇato lobhādipaṭipakkhā paññā, alīnānuddhatañāyārambhavasena lobhādipaṭipakkhaṃ vīriyaṃ, iṭṭhāniṭṭhasuññatānaṃ khamanato lobhādipaṭipakkhā khanti, satipi paresaṃ upakāre apakāre ca yathābhūtappavattiyā lobhādipaṭipakkhaṃ saccaṃ, lokadhamme abhibhuyya yathāsamādinnesu sambhāresu acalanato lobhādipaṭipakkhaṃ adhiṭṭhānaṃ, nīvaraṇavivekato lobhādipaṭipakkhā mettā, iṭṭhāniṭṭhesu anunayapaṭighaviddhaṃsanato, samappavattito ca lobhādipaṭipakkhā upekkhāti daṭṭhabbaṃ.
「敵対者」とは、一般的には、すべての煩悩、すべての不善法が、それらの敵対者であるが、具体的には、前述したような嫉妬などである。また、施す者と受け取る者、そして施しの結果における、貪欲、怒り、無知の性質の欠如は、貪欲、怒り、無知の敵対者である施しである。身体などの欠点から離れることは、貪欲などの敵対者である戒律である。愛欲の喜びを放棄し、自己を苦しめることを避けることは、怒りの3つの敵対者である出家である。貪欲などを盲目にする、そして智慧を盲目にする、それは貪欲などの敵対者である智慧である。静寂と動揺のない、そして努力する、それは貪欲などの敵対者である努力である。好ましいものと好ましくないもの、そして空の忍耐は、貪欲などの敵対者である忍耐である。他者に親切であっても、あるいはそうでなくても、真実のありのままの現実は、貪欲などの敵対者である真実である。世間の事柄に打ち勝ち、そして保持されているものに不動であることは、貪欲などの敵対者である決意である。妨害から離れることは、貪欲などの敵対者である慈悲である。好ましいものと好ましくないものへの執着と嫌悪を破壊すること、そして適切に動くことは、貪欲などの敵対者である平静であると見なすべきである。
Kā paṭipattīti sukhūpakaraṇasarīrajīvitapariccāgena bhayāpanūdanena dhammopadesena ca bahudhā sattānaṃ anuggahakaraṇaṃ dāne paṭipatti. Tatthāyaṃ vitthāranayo – ‘‘imināhaṃ dānena sattānaṃ āyuvaṇṇasukhabalapaṭibhānādisampattiṃ ramaṇīyaṃ aggaphalasampattiṃ nipphādeyya’’nti annadānaṃ deti, tathā sattānaṃ kammakilesapipāsavūpasamāya pānaṃ deti, tathā suvaṇṇavaṇṇatāya, hirottappālaṅkārassa ca nipphattiyā vatthāni deti, tathā iddhividhassa ceva nibbānasukhassa ca nipphattiyā yānaṃ deti, tathā sīlagandhanipphattiyā gandhaṃ, buddhaguṇasobhānipphattiyā mālāvilepanaṃ, bodhimaṇḍāsananipphattiyā āsanaṃ , tathāgataseyyānipphattiyā seyyaṃ, saraṇabhāvanipphattiyā āvasathaṃ, pañcacakkhupaṭilābhāya padīpeyyaṃ deti. Byāmappabhānipphattiyā rūpadānaṃ, brahmassaranipphattiyā saddadānaṃ, sabbalokassa piyabhāvāya rasadānaṃ, buddhasukhumālabhāvāya phoṭṭhabbadānaṃ, ajarāmaraṇabhāvāya bhesajjadānaṃ, kilesadāsabyavimocanatthaṃ dāsānaṃ bhujissatādānaṃ, saddhammābhiratiyā anavajjakhiḍḍāratihetudānaṃ, sabbepi satte ariyāya jātiyā attano puttabhāvūpanayanāya puttadānaṃ, sakalassa lokassa patibhāvūpagamanāya dāradānaṃ, subhalakkhaṇasampattiyā suvaṇṇamaṇimuttāpavāḷādidānaṃ, anubyañjanasampattiyā nānāvidhavibhūsanadānaṃ, saddhammakosādhigamāya vittakosadānaṃ, dhammarājabhāvāya rajjadānaṃ, jhānādisampattiyā ārāmuyyānādivanadānaṃ, cakkaṅkitehi pādehi bodhimaṇḍūpasaṅkamanāya caraṇadānaṃ, caturoghanittharaṇāya sattānaṃ saddhammahatthadānatthaṃ hatthadānaṃ, saddhindriyādipaṭilābhāya kaṇṇanāsādidānaṃ, samantacakkhupaṭilābhāya cakkhudānaṃ, ‘‘dassanasavanānussaraṇapāricariyādīsu sabbakālaṃ sabbasattānaṃ hitasukhāvaho, sabbalokena ca upajīvitabbo me kāyo bhaveyyā’’ti maṃsalohitādidānaṃ, ‘‘sabbalokuttamo bhaveyya’’nti uttamaṅgadānaṃ deti.
「実践」とは、快楽のための身体と生命の放棄、恐怖の除去、そして法を説くことによって、多くの世間の人々を助けることである。これには、次のような詳細がある。「私はこの施しによって、世間の人々に寿命、美しさ、幸福、力、そして才能などの達成、そして最高の果報を達成させよう」と思って、食べ物を与える。同様に、世間の人々のカルマ、煩悩、そして渇望を鎮めるために、飲み物を与える。同様に、黄金の輝きのために、恥と恐怖の装飾のために、衣服を与える。同様に、神通力の達成と涅槃の喜びに、乗り物を与える。同様に、戒律の香りのために、香を与える。仏陀の功徳の美しさのために、花輪と化粧品を与える。菩提樹の下の座の達成のために、座を与える。如来の臥位の達成のために、寝床を与える。帰依の達成のために、住居を与える。5つの智慧の獲得のために、灯りを与える。光の達成のために、視覚的なものを与える。声の達成のために、聴覚的なものを与える。全世界の愛のために、味を与える。仏陀の繊細さのために、触覚的なものを与える。老いと死のない状態のために、薬を与える。煩悩の奴隷からの解放のために、奴隷を解放する。善き法への愛のために、非難されない楽しみと愛のためのものを与える。すべての世間の人々を聖なる誕生に導き、自分の子供として育てるために、子供を与える。全世界の幸福のために、妻を与える。良い特徴の達成のために、金、宝石、真珠、サンゴなどを与える。特徴の達成のために、様々な装飾品を与える。善き法を理解するために、富を与える。法王となるために、王国を与える。禅定などの達成のために、庭園と公園などを与える。車輪で印された足で菩提樹の下に到達するために、足を与える。4つの氾濫を渡るために、世間の人々に善き法の手を与えるために、手を与える。感覚器官の獲得のために、耳や鼻などを与える。すべての目を持つために、目を与える。「見ること、聞くこと、思い出すこと、そして奉仕することにおいて、常に、すべての世間の人々に利益と幸福をもたらす、そして全世界に依存されるべき私の身体となるように」と思って、肉や血などを与える。「全世界の最高の者となるように」と思って、頭を与える。
Evaṃ dadanto ca na anesanāya deti, na paropaghātena, na bhayena, na lajjāya, na dakkhiṇeyyarosanena, na paṇīte sati lūkhaṃ, na attukkaṃsanena, na paravambhanena, na phalābhikaṅkhāya, na yācakajigucchāya, na acittīkārena deti, atha kho sakkaccaṃ deti, sahatthena deti, kālena deti, cittiṃ katvā deti, avibhāgena deti, tīsu kālesu somanassito deti. Tatoyeva datvā na pacchānutāpī hoti, na paṭiggāhakavasena mānāvamānaṃ karoti, paṭiggāhakānaṃ piyasamudācāro hoti vadaññū yācayogo saparivāradāyī. Tañca dānasampattiṃ sakalalokahitasukhāya pariṇāmeti, attano ca akuppāya vimuttiyā, aparikkhayassa chandassa, aparikkhayassa vīriyassa, aparikkhayassa samādhānassa, aparikkhayassa ñāṇassa, aparikkhayāya sammāsambodhiyā pariṇāmeti. Imañca dānapāramiṃ paṭipajjantena mahāsattena jīvite, bhogesu ca aniccasaññā paccupaṭṭhapetabbā, sattesu ca mahākaruṇā. Evañhi bhoge gahetabbasāraṃ gaṇhanto ādittasmā viya agārasmā sabbaṃ sāpateyyaṃ, attānañca bahi nīharanto na kiñci seseti, niravasesato nissajjatiyeva. Ayaṃ tāva dānapāramiyā paṭipattikkamo.
このように施すとき、彼は求めによって与えるのではなく、他者を害することによって、恐怖によって、恥によって、施しを受けるに値する者への怒りによって、優れたものがあるのに粗末なものを与えるのではなく、自分自身を称賛することによって、他者を貶めることによって、果報を期待することによって、乞食を軽蔑することによって、あるいは無関心に与えるのではなく、真剣に与え、自分の手で与え、適切な時に与え、心を込めて与え、分割せずに与え、3つの時に喜んで与える。それゆえ、与えた後、彼は後悔しない。また、施しを受ける者のために、尊敬や軽蔑をしない。施しを受ける者と親しく交わり、気前が良く、乞食を助け、そして仲間と共に与える。そして、その施しの達成を、全世界の利益と幸福のために、そして自分自身の揺るぎない解放のために、尽きることのない喜びのために、尽きることのない努力のために、尽きることのない集中力のために、尽きることのない智慧のために、尽きることのない完全な悟りのために、転換する。そして、この施しの円満を実践するとき、彼は生命と財産において、無常の観念を確立し、世間の人々に対して大いなる慈悲を持つべきである。このように、財産において、取るべき価値のあるものを取り、燃えている家から出るように、すべての財産を、そして自分自身を外に出し、何も残さず、完全に放棄する。これが施しの円満の実践である。
Sīlapāramiyā pana yasmā sabbaññusīlālaṅkārehi satte alaṅkaritukāmena attanoyeva tāva sīlaṃ visodhetabbaṃ, tasmā sattesu tathā dayāpannacittena bhavitabbaṃ, yathā supinantenapi na āghāto uppajjeyya. Parūpakāraniratatāya parasantako alagaddo viya na parāmasitabbo. Abrahmacariyatopi ārācārī, sattavidhamethuna saṃyogavirato, pageva paradāragamanato. Saccaṃ hitaṃ piyaṃ parimitameva ca kālena dhammiṃ kathaṃ bhāsitā hoti, anabhijjhālu abyāpanno aviparītadassano sammāsambuddhe niviṭṭhasaddho niviṭṭhapemo. Iti caturāpāyavaṭṭadukkhapathehi akusalakammapathehi, akusaladhammehi ca oramitvā saggamokkhapathesu kusalakammapathesu patiṭṭhitassa suddhāsayapayogatāya yathābhipatthitā sattānaṃ hitasukhūpasañhitā manorathā sīghaṃ abhinipphajjanti.
戒律の円満については、すべての悟りの戒律で世間の人々を飾ろうとする者は、まず自分自身の戒律を清浄にしなければならない。それゆえ、世間の人々に対して、まるで夢の中でさえも怒りを抱かないほど、思いやりのある心を持つべきである。他者の利益を愛する心から、まるで毒蛇のように、攻撃されてはならない。 brahmacharya(禁欲)の実践者からさえも遠ざかり、7種類の性交渉を避ける。ましてや、他者の妻を奪うことなど論外である。真実で、有益で、好ましく、そして適切な時に、法についての話をすること。貪欲でなく、怒りでなく、そして正しい見解を持つ。完全な悟りへの深い信心と愛を持つ。このように、4つの悪趣の輪廻の苦しみから、そして不善行から離れ、天国と解脱への道において、善行の道に立ち、清浄な心で実践することにより、望む世間の人々の利益と幸福、そして願望は、すぐに達成される。
Tattha hiṃsānivattiyā sabbasattānaṃ abhayadānaṃ deti, appakasireneva mettābhāvanaṃ sampādeti, ekādasa mettānisaṃse adhigacchati, appābādho hoti appātaṅko dīghāyuko sukhabahulo, lakkhaṇavisese pāpuṇāti, dosavāsanañca samucchindati. Tathā adinnādānanivattiyā corādiasādhāraṇe uḷāre bhoge adhigacchati, anāsaṅkanīyo piyo manāpo vissasanīyo, vibhavasampattīsu alaggacitto pariccāgasīlo , lobhavāsanañca samucchindati. Abrahmacariyanivattiyā alobho hoti santakāyacitto, sattānaṃ piyo hoti manāpo aparisaṅkanīyo, kalyāṇo cassa kittisaddo abbhuggacchati, alaggacitto hoti mātugāmesu aluddhāsayo, nekkhammabahulo, lakkhaṇavisese adhigacchati, lobhavāsanañca samucchindati.
そこでは、暴力から離れることにより、すべての世間の人々に恐怖を与えない。慈悲の瞑想を容易に達成する。11の慈悲の利益を得る。病気が少なく、病気が少なく、長寿で、幸福が多い。特徴的な資質を得る。そして、怒りの習慣を断ち切る。同様に、盗みから離れることにより、泥棒などと共有できない、広大な富を得る。疑われず、愛され、好かれ、そして尊敬される。そして、喪失の達成において、執着のない心を持ち、放棄の戒律を持つ。そして、貪欲の習慣を断ち切る。禁欲を実践することにより、貪欲がなく、穏やかな心を持つ。世間の人々に愛され、好まれ、そして疑われない。そして、良い評判が広まる。そして、物質的なものに執着しない心を持ち、愛欲に貪欲でなく、出家を愛する。そして、特徴的な資質を得る。そして、貪欲の習慣を断ち切る。
Musāvādanivattiyā sattānaṃ pamāṇabhūto hoti paccayiko theto ādeyyavacano devatānaṃ piyo manāpo surabhigandhamukho ārakkhiyakāyavacīsamācāro , lakkhaṇavisese ca adhigacchati, kilesavāsanañca samucchindati. Pesuññanivattiyā parūpakkamehi abhejjakāyo hoti abhejjaparivāro, saddhamme ca abhijjanakasaddho, daḷhamitto bhavantaraparicitānampi sattānaṃ ekantapiyo, asaṃkilesabahulo. Pharusavācānivattiyā sattānaṃ piyo hoti manāpo sukhasīlo madhuravacano sambhāvanīyo, aṭṭhaṅgasamannāgato cassa saro (ma. ni. 2.387) nibbattati. Samphappalāpanivattiyā ca sattānaṃ piyo hoti manāpo garubhāvanīyo ca ādeyyavacano ca parimitālāpo, mahesakkho ca hoti mahānubhāvo, ṭhānuppattikena paṭibhānena pañhānaṃ byākaraṇakusalo, buddhabhūmiyañca ekāya eva vācāya anekabhāsānaṃ sattānaṃ anekesaṃ pañhānaṃ byākaraṇasamattho hoti.
嘘をつかない者は、あらゆる生き物の模範となり、信頼され、尊敬され、神々に愛される。口からは芳しい香りが漂い、身と口の行いは守られる。そして、特別な特徴を身につけ、煩悩の習気を断ち切る。悪口を言わない者は、敵に攻撃されても傷つくことなく、その仲間も守られる。正しい教えに深く帰依し、永遠の友となる。過去世から親しくしている生き物たちにも、この上なく愛される。そして、多くの煩悩に汚されることなく、清らかに生きる。乱暴な言葉を使わない者は、生き物たちに愛され、尊敬され、親しみやすく、穏やかな話し方をする。そして、八つの要素を備えた声が生まれる(『中部経典』2.387)。 無駄話をしない者は、生き物たちに愛され、尊敬され、威厳があり、信頼される話し方をする。そして、限られた言葉で話し、偉大で、威厳があり、知恵に優れ、機転が利き、質問に的確に答えることができる。そして、仏の境地において、一つの言葉で、多くの言語を話す多くの生き物たちの多くの質問に答えることができる。
Anabhijjhālutāya icchitalābhī hoti, uḷāresu ca bhogesu ruciṃ paṭilabhati, khattiyamahāsālādīnaṃ sammato hoti, paccatthikehi anabhibhavanīyo, indriyavekallaṃ na pāpuṇāti, appaṭipuggalo ca hoti. Abyāpādena piyadassano hoti sattānaṃ sambhāvanīyo, parahitābhinanditāya ca satte appakasireneva pasādeti, alūkhasabhāvo ca hoti mettāvihārī, mahesakkho ca hoti mahānubhāvo. Micchādassanābhāvena kalyāṇe sahāye paṭilabhati, sīsacchedampi pāpuṇanto pāpakammaṃ na karoti, kammassakatādassanato akotūhalamaṅgaliko ca hoti, saddhamme cassa saddhā patiṭṭhitā hoti mūlajātā, saddahati ca tathāgatānaṃ bodhiṃ , samayantaresu nābhiramati ukkāraṭṭhāne viya rājahaṃso, lakkhaṇattayaparijānanakusalo hoti, ante ca anāvaraṇañāṇalābhī, yāva bodhiṃ na pāpuṇāti, tāva tasmiṃ tasmiṃ sattanikāye ukkaṭṭhukkaṭṭho ca hoti, uḷāruḷārasampattiyo pāpuṇāti.
貪欲でない者は、望むものを得ることができ、豊かな財宝への執着を減らすことができる。偉大な王侯たちに認められ、敵に打ち負かされることはない。五つの感覚器官に障害が生じることはなく、比類なき存在となる。 悪意のない者は、生き物たちに愛され、尊敬される。他者の幸福を喜ぶ心から、生き物たちを容易に満足させることができる。そして、冷淡な性質ではなく、慈悲の心で生きる。偉大で、威厳がある。 邪悪な見解を持たない者は、善き友を得ることができる。たとえ頭を失うような状況に陥っても、悪業をなすことはない。業を意識する者は、迷信や占いを気にしない。そして、正しい教えに揺るぎない信仰を持ち、仏陀の悟りを信じる(『大般涅槃経』1.0114)。 まるで渡り鳥が池に留まるように、迷いの世界に長くとどまることはない。三十二相を完全に理解する智慧を備え、そして、内において妨げのない智慧を得る。悟りを得るまで、あらゆる階層の生き物の中で最も優れた者となり、豊かな富を得る。
‘‘Iti hidaṃ sīlaṃ nāma sabbasampattīnaṃ adhiṭṭhānaṃ, sabbabuddhaguṇānaṃ pabhavabhūmi, sabbabuddhakaradhammānamādi caraṇaṃ mukhaṃ pamukha’’nti bahumānaṃ uppādetvā kāyavacīsaṃyame, indriyadamane, ājīvasampadāya, paccayaparibhoge ca satisampajaññabalena appamattena lābhasakkārasilokaṃ mittamukhapaccatthikaṃ viya sallakkhetvā ‘‘kikīva aṇḍa’’ntiādinā (visuddhi. 1.19; dī. ni. aṭṭha. 1.7) vuttanayena sakkaccaṃ sīlaṃ sampādetabbaṃ . Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimagge (visuddhi. 1.6) vuttanayena veditabbo. Tañca panetaṃ sīlaṃ na attano duggatiparikilesavimuttiyā, sugatiyampi, na rajjasampattiyā, nacakkavatti-nadeva-nasakka-namāra-nabrahmasampattiyā, nāpi attano tevijjatādihetu, na paccekabodhiyā, atha kho sabbaññubhāvena sabbasattānaṃ anuttarasīlālaṅkārasampādanatthamevāti pariṇāmetabbaṃ.
「このように、戒とは、あらゆる幸福の土台であり、すべての仏陀の徳の源泉であり、すべての仏陀となるための行いの始まりであり、道標である」と、大いなる尊敬の念を抱き、身と口の行いを制御し、感覚を制し、正しい生計を立て、資具を適切に利用し、常に注意深く、怠ることなく、利益、尊敬、名声といった、友であり敵でもあるものを、まるで蛇が卵を温めるように(『清浄道論』1.19、『長阿含経』註釈 1.7)注意深く戒を実践しなければならない。 これらが戒の要点である。詳細は『清浄道論』(1.6)に述べられている通りである。そして、この戒は、自らの悪趣からの解脱のため、善趣へ行くため、王位、神々、不死、魔、梵天の位を得るため、あるいは自らの三明を得るため、独覚の悟りを得るためだけではなく、すべての知識を持つ者として、すべての生き物のために、比類なき戒という装飾を完成させるために実践されなければならない。
Tathā sakalasaṃkilesanivāsaṭṭhānatāya, puttadārādīhi mahāsambādhatāya, kasivaṇijjādinānāvidhakammantādhiṭṭhānabyākulatāya ca gharāvāsassa nekkhammasukhādīnaṃ anokāsataṃ, kāmānañca ‘‘satthadhārālaggamadhubindu viya ca avaleyhamānā parittassādā vipulānatthānubandhā’’ti ca ‘‘vijjulatobhāsena gahetabbaṃ naccaṃ viya parittakālopalabbhā, ummattakālaṅkāro viya viparītasaññāya anubhavitabbā , karīsāvacchādanasukhaṃ viya paṭikārabhūtā, udakatemitaṅguliyā ussāvakodakapānaṃ viya atittikarā, chātajjhattabhojanaṃ viya sābādhā, balisāmisaṃ viya byasanasannipātakāraṇā, aggisantāpo viya kālattayepi dukkhuppattihetubhūtā, makkaṭālepo viya bandhanimittā ghātakāvacchādanakimilayo viya anatthacchādanā, sapattagāmavāso viya bhayaṭṭhānabhūtā, paccatthikaposako viya kilesamārādīnaṃ āmisabhūtā, chaṇasampattiyo viya vipariṇāmadukkhā, koṭaraggi viya antodāhakā, purāṇakūpāvalambabīraṇamadhupiṇḍaṃ viya anekādīnavā, loṇūdakapānaṃ viya pipāsahetubhūtā, surāmerayaṃ viya nīcajanasevitā, appassādatāya aṭṭhikaṅkalūpamā’’tiādinā ca nayena ādīnavaṃ sallakkhetvā tabbipariyāyena nekkhamme ānisaṃsaṃ passantena nekkhammapavivekaupasamasukhādīsu ninnapoṇapabbhāracittena nekkhammapāramī pūretabbā.
また、家庭生活は、あらゆる煩悩の住処であり、妻や子供たちといった多くの人々との賑わいがあり、農業や商業といった様々な仕事に忙殺されるため、出家による幸福を得る機会がない。そして、欲望は、「剣の刃についた蜜のように、魅力的だがわずかな楽しみしかなく、広範な災難が後に続く」と、また「稲妻の光のように、わずかな時間しか存在せず、狂人の装飾のように誤った認識で味わわれ、糞を隠した甘さのように、後悔の念を生じさせる。濡れた指で水を飲むように、決して満たされることなく、腐った肉のように、病の原因となり、餌についた魚のように、破滅と不幸の原因となる。炎の熱のように、常に苦しみを生み出す。猿の薬のように、束縛の原因となり、殺し屋が覆い隠すように、不利益を隠す。敵の住処のように、恐怖の場所となる。敵を育てるように、煩悩や魔の餌となる。機会のように、変化して苦しみとなる。穴の中の炎のように、内側から焼き尽くす。古い井戸の縁についた蜜のように、多くの欠点がある。塩水のように、喉の渇きを増す。酒のように、低俗な人々が好む。わずかな楽しみのために、骨の山に例えられる」といったように、多くの欠点があると認識し、それとは逆に、出家による隠遁の幸福、平静の幸福などに心を傾け、欲求を満たし、出家の功徳を完成させなければならない。
Tathā yasmā paññā āloko viya andhakārena, mohena saha na vattati, tasmā mohakāraṇāni tāva bodhisattena parivajjitabbāni. Tatthimāni mohakāraṇāni – arati tandī vijambhitā ālasiyaṃ gaṇasaṅgaṇikārāmatā niddāsīlatā anicchayasīlatā ñāṇasmiṃ akutūhalatā micchādhimāno aparipucchakatā kāyassa na sammāparihāro asamāhitacittatā duppaññānaṃ puggalānaṃ sevanā paññavantānaṃ apayirupāsanā attaparibhavo micchāvikappo viparītābhiniveso kāyadaḷhībahulatā asaṃvegasīlatā pañca nīvaraṇāni. Saṅkhepato ye vā pana dhamme āsevato anuppannā paññā na uppajjati, uppannā parihāyati, iti imāni sammohakāraṇāni parivajjantena bāhusacce jhānādīsu ca yogo karaṇīyo.
また、智慧は光のようなもので、無知という暗闇とは共存しない。そのため、無知の原因は、菩薩によって避けられなければならない。無知の原因とは、嫌悪、怠惰、ぶらぶらすること、怠け、集団の仲間入りを好むこと、眠ること、不満を抱くこと、知識への無関心、誤ったプライド、質問しないこと、体を正しく世話しないこと、心が散乱していること、無知な人々との交際、賢明な人々を避けること、自己軽視、誤った思考、誤った信念、体の頑健さ、感動しない性質、五つの妨げである。要するに、これらの原因によって、まだ生まれていない智慧が生まれず、生まれた智慧が失われてしまう。これらの無知の原因を避け、多くのことを学び、禅定などに励むべきである。
Tatthāyaṃ bāhusaccassa visayavibhāgo – pañca khandhā dvādasāyatanāni, aṭṭhārasa dhātuyo cattāri saccāni bāvīsatindriyāni dvādasapadiko paṭiccasamuppādo, tathā satipaṭṭhānādayo kusalādidhammappakārabhedā ca. Yāni ca loke anavajjāni vijjaṭṭhānāni, ye ca sattānaṃ hitasukhavidhānayogyā byākaraṇavisesā. Iti evaṃ pakāraṃ sakalameva sutavisayaṃ upāyakosallapubbaṅgamāya paññāya sativīriyupatthambhakāraṇāya sādhukaṃ uggahaṇasavanadhāraṇaparicayaparipucchāhi ogāhetvā tattha ca paresaṃ patiṭṭhapanena sutamayā paññā nibbattetabbā, tathā khandhādīnaṃ sabhāvadhammānaṃ ākāraparivitakkanamukhena te nijjhānaṃ khamāpentena cintāmayā, khandhādīnaṃyeva pana salakkhaṇasāmaññalakkhaṇapariggahavasena lokiyaṃ pariññaṃ nibbattentena pubbabhāgabhāvanāpaññā sampādetabbā. Evañhi ‘‘nāmarūpamattamidaṃ yathārahaṃ paccayehi uppajjati ceva nirujjhati ca, na ettha koci kattā vā kāretā vā, hutvā abhāvaṭṭhena aniccaṃ, udayabbayapaṭipīḷanaṭṭhena dukkhaṃ, avasavattanaṭṭhena anattā’’ti ajjhattikabāhire dhamme nibbisesaṃ parijānanto tattha āsaṅgaṃ pajahitvā, pare ca tattha taṃ jahāpetvā kevalaṃ karuṇāvaseneva yāva na buddhaguṇā hatthatalaṃ āgacchanti, tāva yānattaye satte avatāraṇaparipācanehi patiṭṭhāpento, jhānavimokkhasamādhisamāpattiyo ca vasībhāvaṃ pāpento paññāya ativiya matthakaṃ pāpuṇātīti.
多くのことを学ぶことの対象とは、五つの聚合、十二の感覚器官、十八の元素、四つの真理、三十二の感覚、十二連鎖の縁起、そして、四つの念起といった、善行などの様々な分類である。また、世の中において、非難されない知識の源泉、そして、生き物たちの幸福と利益を導くための、説明されるべき特別な事柄である。このように、あらゆる学習の対象を、巧みな手段という先導的な智慧によって、注意と努力によって、よく学び、聞き、覚え、繰り返し尋ねることによって理解し、さらに他者にそれを教えることによって、学習による智慧を完成させなければならない。そして、聚合などの自らの性質のあり方を、様々な角度から考察することによって、考察による智慧を生み出し、聚合などの自己の性質と共通の性質を理解することによって、現世での理解を深め、初歩的な修行による智慧を完成させなければならない。このように、「これは名前と形に過ぎず、原因によって生じ、滅する。ここには、創造者も、創造させる者もいない。存在しては消滅するという意味で無常であり、生滅の圧迫を受けるという意味で苦であり、制御できないという意味で無我である」と、内と外の現象を区別なく理解し、そこへの執着を捨て、他者もそこから解放させ、ただ慈悲の心によって、仏陀の徳が手の届くところに来るまで、三つの乗り物に乗って生き物たちを導き、成熟させることによって、禅定、解脱、集中、 समापtti を習得し、智慧の頂点に達するのである。
Tathā sammāsambodhiyā katābhinīhārena mahāsattena ‘‘ko nu ajja puññañāṇasambhāro upacito, kiñca mayā kataṃ parahita’’nti divase divase paccavekkhantena sattahitatthaṃ ussāho karaṇīyo, sabbesampi sattānaṃ upakārāya attano kāyaṃ jīvitañca ossajjitabbaṃ, sabbepi sattā anodhiso mettāya karuṇāya ca pharitabbā, yā kāci sattānaṃ dukkhuppatti, sabbā sā attani pāṭikaṅkhitabbā, sabbesañca sattānaṃ puññaṃ abbhanumoditabbaṃ, buddhamahantatā abhiṇhaṃ paccavekkhitabbā, yañca kiñci kammaṃ karoti kāyena vācāya vā, taṃ sabbaṃ bodhininnacittapubbaṅgamaṃ kātabbaṃ. Iminā hi upāyena bodhisattānaṃ aparimeyyo puññabhāgo upacīyati. Apica sattānaṃ paribhogatthaṃ paripālanatthañca attano sarīraṃ jīvitañca pariccajitvā khuppipāsāsītuṇhavātātapādidukkhapaṭikāro pariyesitabbo. Yañca yathāvuttadukkhapaṭikārajaṃ sukhaṃ attanā paṭilabhati, tathā ramaṇīyesu ārāmuyyānapāsādatalādīsu, araññāyatanesu ca kāyacittasantāpābhāvena abhinibbutattā sukhaṃ vindati, yañca suṇāti buddhānubuddhapaccekabuddhabodhisattānaṃ diṭṭhadhammasukhavihārabhūtaṃ jhānasamāpattisukhaṃ, taṃ sabbaṃ sattesu anodhiso upasaṃharati. Ayaṃ tāva asamāhitabhūmiyaṃ nayo.
また、完全な悟りへの決意を抱いた偉大な菩薩は、「今日、どのような功徳と智慧の蓄積がなされたか、何が他者のために行われたか」と、毎日反省し、生き物たちの幸福のために努力しなければならない。すべての生き物たちの利益のために、自らの体と命を犠牲にしなければならない。すべての生き物たちを、無条件の慈悲と哀れみの心で包み込まなければならない。生き物たちに生じるあらゆる苦しみは、自らに降りかかるものとして考えなければならない。すべての生き物たちの功徳を、共に喜ばなければならない。仏陀の偉大さを、常に反省しなければならない。そして、体や言葉で行ういかなる行為も、すべて悟りへの決意を先導として行わなければならない。このようにして、菩薩たちは計り知れないほどの功徳を積むのである。また、生き物たちの享受と保護のために、自らの体と命を犠牲にして、飢え、渇き、寒さ、暑さ、風、雨などの苦しみを軽減する方法を探さなければならない。そして、上記のような苦しみを軽減する結果として得られる幸福、また、美しい庭園、公園、宮殿、泉、森など、静かな場所で、体と心が落ち着き、幸福を得る。そして、仏陀、覚者、独覚、菩薩たちが現世で幸福に生きているとされる禅定、 समापtti の幸福を聞く。それらすべてを、生き物たちに無条件に与えなければならない。これは、まだ心が落ち着いていない段階での方法である。
Samāhito pana attanā yathānubhūtaṃ visesādhigamanibbattaṃ pītipassaddhisukhaṃ sabbasattesu adhimuccati, tathā mahati saṃsāradukkhe, tannimittabhūte ca kilesābhisaṅkhāradukkhe nimuggaṃ sattanikāyaṃ disvā tatthapi chedanabhedanaphālanapisanaggisantāpādijanitā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā nirantaraṃ cirakālaṃ vediyante nārake, aññamaññaṃ kujjhanasantāpanaviheṭhanahiṃsanaparādhīnatādīhi dukkhaṃ anubhavante tiracchāne, jotimālā’kulasarīre uddhabāhuviravante ukkāmukhe khuppipāsādīhi ḍayhamāne ca vantakheḷādiāhāre ca mahādukkhaṃ vedayamāne pete ca pariyeṭṭhimūlakaṃ mahantaṃ anayabyasanaṃ pāpuṇante hatthacchedādikāraṇayogena dubbaṇṇaduddasikadaliddatādibhāvena khuppipāsādiyogena balavantehi abhibhavanīyato, paresaṃ vahanato, parādhīnato ca nārake pete tiracchāne ca atisayante apāyadukkhanibbisesaṃ dukkhaṃ anubhavante manusse ca tathā visayavisaparibhogavikkhittacittatāya rāgādipariyuṭṭhānena ḍayhamāne vāyuvegasamuṭṭhitajālāsamiddhasukkhakaṭṭhasannipāte aggikkhandhe viya anupasantapariḷāhavuttike anihataparādhīne kāmāvacaradeve ca mahatā vāyāmena vidūramākāsaṃ vigāhitasakuntā viya, balavantehi khittasarā viya ca ‘‘satipi cirappavattiyaṃ anaccantikatāya pātapariyosānā anatikkantajātijarāmaraṇā evā’’ti rūpāvacarārūpāvacaradeve ca passantena mettāya karuṇāya ca anodhiso sattā pharitabbā. Evaṃ kāyena vācāya manasā ca bodhisambhāre nirantaraṃ upacinantena ussāho pavattetabbo.
心が落ち着いた者は、自らが経験した特別な悟りによって得られた喜悦と平静の幸福を、すべての生き物たちに分かち与えようとする。そして、広大な輪廻の苦しみ、そして、その原因となる煩悩と行いの苦しみに沈む生き物たちを見て、そこでも、斬られ、切られ、焼かれ、熱せられることによって生じる、激しく、鋭く、苦い感覚が絶え間なく、長い間苦しまれている地獄の生き物たち。互いに怒り、 torment し、傷つけ、殺し合うことによって苦しみを受ける畜生。光の鎖に繋がれた体で、腕を振り上げ、叫びながら、飢えと渇きによって焼かれ、吐いたものや排泄物を食べる人間。そして、探し求めても得られない、大きな災難を受ける餓鬼。手足を切られるなどの原因により、醜く、見苦しく、貧しく、飢えと渇きに苦しみ、力ある者に打ち負かされ、他者に仕えなければならない地獄、餓鬼、畜生において、極度の苦しみを受ける。そして、人間においては、感覚的な快楽に耽り、心が散乱し、貪欲などによって苦しみを受ける。風の力で吹き上げられた炎のように、絶え間なく燃え盛る激しい苦しみに苛まれる、欲望界の神々。そして、広大な空間を、鳥が狭い隙間を抜けるように、力ある者に矢で射られるように、苦しみ続ける、色界や無色界の神々。これらの神々でさえ、まだ長生きしているからといって、永遠に生きるわけではなく、老化と死から逃れることはできないと見て、慈悲の心と哀れみの心で、無条件に生き物たちを包み込まなければならない。このように、体、言葉、心で、菩薩の功徳を絶えず積み重ね、努力を続けなければならない。
Apica ‘‘acinteyyāparimitavipuloḷāravimalanirupamanirupakkilesaguṇanicayanidānabhūtassa buddhabhāvassa ussakkitvā sampahaṃsanayogyaṃ vīriyaṃ nāma acinteyyānubhāvameva. Yaṃ na pacurajanā sotumpi sakkuṇanti, pageva paṭipajjituṃ. Tathā hi tividhā abhinīhāracittuppatti, catasso buddhabhūmiyo, cattāri saṅgahavatthūni (dī. ni. 3.210, 313; a. ni. 4.32), karuṇokāsatā, buddhadhammesu nijjhānakkhanti, sabbadhammesu nirupalepo, sabbasattesu puttasaññā, saṃsāradukkhehi aparikhedo, sabbadeyyadhammapariccāgo, tena ca niratimānatā, adhisīlasikkhādiadhiṭṭhānaṃ, tattha ca acalatā, kusalakiriyāsu pītipāmojjaṃ, vivekaninnacittatā, jhānānuyogo, anavajjasutena atitti, yathāsutassa dhammassa paresaṃ hitajjhāsayena desanā, sattānaṃ ñāye nivesanaṃ, ārambhadaḷhatā, dhīravīrabhāvo, parāpavādaparāpakāresu vikārābhāvo, saccādhiṭṭhānaṃ, samāpattīsu vasībhāvo, abhiññāsu balappatti, lakkhaṇattayāvabodho, satipaṭṭhānādīsu abhiyogena lokuttaramaggasambhārasambharaṇaṃ, navalokuttarāvakkantī’’ti evamādikā sabbā bodhisambhārapaṭipatti vīriyānubhāveneva samijjhatīti abhinīhārato yāva mahābodhi anossajjantena sakkaccaṃ nirantaraṃ vīriyaṃ sampādetabbaṃ. Sampajjamāne ca vīriye khantiādayo dānādayo ca sabbepi bodhisambhārā tadadhīnavuttitāya sampannā eva hontīti. Khantiādīsupi iminā nayena paṭipatti veditabbā.
さらに、「思惟することのできない、計り知れないほど広大で、騒がしくなく、清浄で、比類なき、煩悩なき善の集まりの根源である仏陀の境涯」に対する熱心な努力は、その不思議な力によってのみ可能である。なぜなら、それを聞くことさえ多くの人々はできないのだから、ましてや実践することはなおさらである。なぜなら、三種の志願、四種の仏陀の境地、四種の摂理(『長部経典』第三巻二一〇、三一三頁、『中部経典』第四巻三二頁)、慈悲の広大さ、仏陀の法に対する洞察力ある忍耐、すべての法に対する汚れのない態度、すべての衆生に対する親のような愛情、輪廻の苦しみによる疲弊のなさ、すべての施しうるものの放棄、それによる傲慢さのなさ、戒・定・慧の修行に対する決意、そこにおける不動、善行における喜びと満足、離見に傾いた心、禅定への専念、不過失の教えに対する飽くことのない学習、学んだ法を他者の利益のために説くこと、衆生を真理に導くこと、発願の堅固さ、勇猛な心のあり方、嘲笑や誹謗に対する動揺のなさ、真実への決意、禅定における自在、超能力における力の到達、三種の相の理解、念処などへの専念による、現世を超えた道への資材の蓄積」といった、すべての菩薩の修行は、努力の力によってのみ達成されるのである。したがって、発願から大悟に至るまで、放棄することなく、真剣に絶えず努力を継続しなければならない。努力が達成されると、忍耐など、施しなど、すべての菩薩の修行も、それに依存する性質があるために、達成されるのである。忍耐などにおいても、この方法で実践を理解すべきである。
Iti sattānaṃ sukhūpakaraṇapariccāgena bahudhā anuggahakaraṇaṃ dānena paṭipatti, sīlena tesaṃ jīvitasāpateyyadārarakkhaabhedapiyahitavacanāvihiṃsādikaraṇāni, nekkhammena nesaṃ āmisapaṭiggahaṇadhammadānādinā anekadhā hitacariyā, paññāya tesaṃ hitakaraṇūpāyakosallaṃ, vīriyena tattha ussāhārambhaasaṃhīrāni, khantiyā tadaparādhasahanaṃ, saccena tesaṃ avañcanatadupakārakiriyāsamādānāvisaṃvādanādi, adhiṭṭhānena tadupakārakaraṇe anatthasampātepi acalanaṃ, mettāya tesaṃ hitasukhānucintanaṃ, upekkhāya tesaṃ upakārāpakāresu vikārānāpattīti evaṃ aparimāṇe satte ārabbha anukampitasabbasattassa bodhisattassa puthujjanehi asādhāraṇo aparimāṇo puññañāṇasambhārūpacayo ettha paṭipattīti veditabbaṃ. Yo cetāsaṃ paccayo vutto, tassa ca sakkaccaṃ sampādanaṃ.
このように、衆生の幸福のための放棄によって、多くの方法で恩恵を与えること、それが布施の実践である。戒においては、彼らの生命、財産、配偶者、またはそれらの保護、破壊の回避、慈悲、非暴力などを実践することである。出家においては、彼らの物質的報酬の受け取りや法の授与など、多くの方法で利益を施すことである。智慧においては、彼らの利益のための方法における熟達である。努力においては、それに対する意欲の促進であり、弱さはない。忍耐においては、それらの過ちを許容することである。真実においては、彼らを欺かないこと、彼らに恩恵を与えること、約束を守ること、偽らないことなどである。決意においては、彼らに恩恵を与えることに、たとえ失敗しても動じないことである。慈愛においては、彼らの幸福と利益を常に考えることである。平静においては、彼らに恩恵を与える者、害する者に対して動揺しないことである。このように、数えきれないほどの衆生に対して、慈悲深い菩薩の、凡夫とは異なる、数えきれないほどの功徳と智慧の蓄積が、ここに実践として理解されるべきである。それらの原因として語られたもの、そしてそれらを真剣に達成することである。
Ko vibhāgoti dasa pāramiyo, dasa upapāramiyo, dasa paramatthapāramiyoti samattiṃsa pāramiyo. Tattha katābhinīhārassa bodhisattassa parahitakaraṇābhininnaāsayappayogassa kaṇhadhammavokiṇṇā sukkadhammā pāramiyo, tehi avokiṇṇā sukkā dhammā upapāramiyo, akaṇhā asukkā paramatthapāramiyoti keci. Samudāgamanakālesu pūriyamānā pāramiyo, bodhisattabhūmiyaṃ puṇṇā upapāramiyo, buddhabhūmiyaṃ sabbākāraparipuṇṇā paramatthapāramiyo. Bodhisattabhūmiyaṃ vā parahitakaraṇato pāramiyo, attahitakaraṇato upapāramiyo, buddhabhūmiyaṃ balavesārajjasamadhigamena ubhayahitaparipūraṇato paramatthapāramiyoti evaṃ ādimajjhapariyosānesu paṇidhānārambhapariniṭṭhānesu tesaṃ vibhāgoti apare. Dosupasamakaruṇāpakatikānaṃ bhavasukhavimuttisukhaparamasukhappattānaṃ puññūpacayabhedato tabbibhāgoti aññe.
その区別とは何か。十波羅蜜、十近波羅蜜、十極波羅蜜、すなわち三十波羅蜜である。その中で、発願を達成した菩薩が、他者の利益を施すことに専念する意欲を持つ場合、黒い法に覆われた善い法が波羅蜜であり、それらに覆われなかった善い法が近波羅蜜、黒くなく白くもない法が極波羅蜜である、と説く者もいる。出現の時に満たされるものが波羅蜜、菩薩の境地で満たされるものが近波羅蜜、仏陀の境地で完全に満たされるものが極波羅蜜である。あるいは、菩薩の境地における他者の利益のための実践が波羅蜜、自己の利益のための実践が近波羅蜜、仏陀の境地における力と恐れなき状態の獲得による、自己と他者の両方の利益の完成が極波羅蜜である、とこのように、始め、中間、終わりの段階における誓願の開始と完成において、それらの区別があると、他の者は言う。あるいは、煩悩を鎮め、慈悲を実践し、生、涅槃、究極の幸福に到達した者たちの功徳の蓄積の区別によって、その区別があると、別の者は言う。
Lajjāsatimānāpassayānaṃ lokuttaradhammādhipatīnaṃ sīlasamādhipaññāgarukānaṃ tāritataritatārayitūnaṃ anubuddhapaccekabuddhasammāsambuddhānaṃ pāramī, upapāramī, paramatthapāramīti bodhittayappattito yathāvuttavibhāgoti keci. Cittapaṇidhito yāva vacīpaṇidhi, tāva pavattā sambhārā pāramiyo, vacīpaṇidhito yāva kāyapaṇidhi, tāva pavattā upapāramiyo, kāyapaṇidhito pabhuti paramatthapāramiyoti apare. Aññe pana ‘‘parapuññānumodanavasena pavattā sambhārā pāramiyo, paresaṃ kārāpanavasena pavattā upapāramiyo, sayaṃ karaṇavasena pavattā paramatthapāramiyo’’ti vadanti. Tathā bhavasukhāvaho puññañāṇasambhāro pāramī, attano nibbānasukhāvaho upapāramī, paresaṃ tadubhayasukhāvaho paramatthapāramīti eke.
あるいは、恥、念、慢心、それらの超世間的な法への支配、戒・定・慧を重んじる者、自己を救い、他者を救い、救われた者、独覚仏、正等覚仏に到達した者たちの波羅蜜、近波羅蜜、極波羅蜜は、三種の悟りへの到達による、上記のような区別である、と説く者もいる。心の誓願から言葉の誓願まで、その間に蓄積されるものが波羅蜜、言葉の誓願から身体の誓願まで、その間に蓄積されるものが近波羅蜜、身体の誓願から始まるものが極波羅蜜である、と他の者は言う。さらに他の者は、「他者の功徳を称賛することによって蓄積されるものが波羅蜜、他者に実行させることによって蓄積されるものが近波羅蜜、自分自身が実行することによって蓄積されるものが極波羅蜜」と述べている。同様に、生の幸福をもたらす功徳と智慧の蓄積が波羅蜜、自己の涅槃の幸福をもたらすものが近波羅蜜、他者のそれら両方の幸福をもたらすものが極波羅蜜である、と説く者もいる。
Puttadāradhanādiupakaraṇapariccāgo pana dānapāramī, attano aṅgapariccāgo dānaupapāramī, attano jīvitapariccāgo dānaparamatthapāramī. Tathā puttadārādikassa tividhassapi hetu avītikkamanavasena tisso sīlapāramiyo, tesu eva tividhesu vatthūsu ālayaṃ upacchinditvā nikkhamanavasena tisso nekkhammapāramiyo, upakaraṇaṅgajīvitataṇhaṃ samūhanitvā sattānaṃ hitāhitavinicchayakaraṇavasena tisso paññāpāramiyo, yathāvuttabhedānaṃ pariccāgādīnaṃ vāyamanavasena tisso vīriyapāramiyo, upakaraṇaṅgajīvitantarāyakarānaṃ khamanavasena tisso khantipāramiyo, upakaraṇaṅgajīvitahetu saccāpariccāgavasena tisso saccapāramiyo, dānādipāramiyo akuppādhiṭṭhānavaseneva samijjhantīti upakaraṇādivināsepi acalādhiṭṭhānavasena tisso adhiṭṭhānapāramiyo, upakaraṇādiupaghātakesupi sattesu mettāya avijahanavasena tisso mettāpāramiyo, yathāvuttavatthuttayassa upakārāpakāresu sattasaṅkhāresu majjhattatāpaṭilābhavasena tisso upekkhāpāramiyoti evamādinā etāsaṃ vibhāgo veditabbo.
子供、妻、財産などの犠牲が布施波羅蜜、自己の身体の犠牲が布施近波羅蜜、自己の生命の犠牲が布施極波羅蜜である。同様に、子供や妻などに対する三種の犠牲を越えないことによる三種の戒波羅蜜、それら三種のものへの執着を断ち切って離れることによる三種の出家波羅蜜、物質、身体、生命への執着を断ち切り、衆生の善悪を判断することによる三種の智慧波羅蜜、上記のような犠牲の努力による三種の精進波羅蜜、物質、身体、生命を妨げるものを許容することによる三種の忍耐波羅蜜、物質、身体、生命のために真実を犠牲にすることによる三種の真実波羅蜜、布施などの波羅蜜は、揺るぎない決意によって達成されるので、物質などの喪失にあっても、揺るぎない決意による三種の決意波羅蜜、物質などを妨げる者に対する慈悲を失わないことによる三種の慈悲波羅蜜、上記のものに対する恩恵を与える者、害する者に対して平静さを保つことによる三種の平静波羅蜜である。このように、それらの区別を理解すべきである。
Ko saṅgahoti ettha pana yathā etā vibhāgato tiṃsavidhāpi dānapāramīādibhāvato dasavidhā, evaṃ dānasīlakhantivīriyajhānapaññāsabhāvena chabbidhā. Etāsu hi nekkhammapāramī sīlapāramiyā saṅgahitā tassā pabbajjābhāve, nīvaraṇavivekabhāve pana jhānapāramiyā, kusaladhammabhāve chahipi saṅgahitā. Saccapāramī sīlapāramiyā ekadesoyeva vacīsaccaviratisaccapakkhe, ñāṇasaccapakkhe pana paññāpāramiyā saṅgahitā. Mettāpāramī jhānapāramiyā eva, upekkhāpāramī jhānapaññāpāramīhi, adhiṭṭhānapāramī sabbāhipi saṅgahitāti.
何が摂理か。ここに、それらが区別によって三十種の布施波羅蜜などであるように、布施・戒・忍耐・精進・禅定・智慧という六つの性質によるものである。これらのうち、出家波羅蜜は戒波羅蜜に摂まれる、それは出家という性質においてである。煩悩の離見という性質においては禅定波羅蜜に摂られ、善行の性質においては六つすべてに摂られる。真実波羅蜜は戒波羅蜜の一部であり、それは言葉の真実の不妄語戒と真実の追求という側面においてである。真理の側面においては智慧波羅蜜に摂られる。慈悲波羅蜜は禅定波羅蜜と同じである。平静波羅蜜は禅定と智慧の波羅蜜に摂られ、決意波羅蜜はすべてに摂られる。
Etesañca dānādīnaṃ channaṃ guṇānaṃ aññamaññaṃ sambandhānaṃ pañcadasayugaḷādīni pañcadasayugaḷādisādhakāni honti – seyyathidaṃ? Dānasīlayugaḷena parahitāhitānaṃ karaṇākaraṇayugaḷasiddhi, dānakhantiyugaḷena alobhādosayugaḷasiddhi, dānavīriyayugaḷena cāgasutayugaḷasiddhi, dānajhānayugaḷena kāmadosappahānayugaḷasiddhi, dānapaññāyugaḷena ariyayānadhurayugaḷasiddhi, sīlakhantidvayena payogāsayasuddhidvayasiddhi, sīlavīriyadvayena bhāvanādvayasiddhi, sīlajhānadvayena dussīlyapariyuṭṭhānappahānadvayasiddhi, sīlapaññādvayena dānadvayasiddhi, khantivīriyayugaḷena khamātejadvayasiddhi, khantijhānayugaḷena virodhānurodhappahānayugaḷasiddhi , khantipaññāyugaḷena suññatākhantipaṭivedhadukasiddhi, vīriyajhānadukena paggāhāvikkhepadukasiddhi, vīriyapaññādukena saraṇadukasiddhi, jhānapaññādukena yānadukasiddhi. Dānasīlakhantittikena lobhadosamohappahānattikasiddhi, dānasīlavīriyattikena bhogajīvitakāyasārādānattikasiddhi, dānasīlajhānattikena puññakiriyavatthuttikasiddhi, dānasīlapaññātikena āmisābhayadhammadānattikasiddhīti evaṃ itarehipi tikehi catukkādīhi ca yathāsambhavaṃ tikāni catukkādīni ca yojetabbāni.
そして、これらの布施などの六つの性質の相互関係は、十五の対など、十五の対などを達成する。すなわち、布施と戒の対によって、他者の利益と不利益を与えること、与えないことの対の達成、布施と忍耐の対によって、貪欲と瞋恚の対の達成、布施と精進の対によって、捨と学習の対の達成、布施と禅定の対によって、欲と瞋恚の離去の対の達成、布施と智慧の対によって、聖者の道と重責の対の達成、戒と忍耐の二つによって、努力と意欲の清浄さの二重の達成、戒と精進の二つによって、修行の二重の達成、戒と禅定の二つによって、不戒と煩悩の離去の二重の達成、戒と智慧の二つによって、布施の二重の達成、忍耐と精進の対によって、堪忍と熱意の対の達成、忍耐と禅定の対によって、敵対と同意の離去の対の達成、忍耐と智慧の対によって、空と忍耐の洞察の対の達成、精進と禅定の二つによって、抑止と放任の対の達成、精進と智慧の二つによって、依怙の対の達成、禅定と智慧の二つによって、車の対の達成。布施・戒・忍耐の三つによって、貪欲・瞋恚・愚痴の離去の三つ、布施・戒・精進の三つによって、財産・生命・身体の犠牲の三つ、布施・戒・禅定の三つによって、功徳行の三つ、布施・戒・智慧の三つによって、財物・恐怖・法の授与の三つの達成。このように、他の三つ組や四つ組なども、可能な限り組み合わせるべきである。
Evaṃ chabbidhānampi pana imāsaṃ pāramīnaṃ catūhi adhiṭṭhānehi saṅgaho veditabbo. Sabbapāramīnaṃ samūhasaṅgahato hi cattāri adhiṭṭhānāni. Seyyathidaṃ – saccādhiṭṭhānaṃ, cāgādhiṭṭhānaṃ, upasamādhiṭṭhānaṃ, paññādhiṭṭhānanti. Tattha adhitiṭṭhati etena, ettha vā adhitiṭṭhati, adhiṭṭhānamattameva vā tanti adhiṭṭhānaṃ. Saccañca taṃ adhiṭṭhānañca, saccassa vā adhiṭṭhānaṃ, saccaṃ adhiṭṭhānaṃ etassāti vā saccādhiṭṭhānaṃ. Evaṃ sesesupi. Tattha avisesato tāva lokuttaraguṇe katābhinīhārassa anukampitasabbasattassa mahāsattassa pariññānurūpaṃ sabbapāramipariggahato saccādhiṭṭhānaṃ, tesaṃ paṭipakkhapariccāgato cāgādhiṭṭhānaṃ, sabbapāramitāguṇehi upasamato upasamādhiṭṭhānaṃ , tehiyeva parahitopāyakosallato paññādhiṭṭhānaṃ. Visesato pana ‘‘atthikajanaṃ avisaṃvādetvā dassāmī’’ti paṭijānato, paṭiññaṃ avisaṃvādetvā dānato, dānaṃ avisaṃvādetvā anumodanato, macchariyādipaṭipakkhapariccāgato, deyyapaṭiggāhakadānadeyyadhammakkhayesu lobhadosamohabhayavūpasamato, yathārahaṃ yathākālaṃ yathāvidhānañca dānato, paññuttarato ca kusaladhammānaṃ caturadhiṭṭhānapadaṭṭhānaṃ dānaṃ. Tathā saṃvarasamādānassa avītikkamato, dussīlyapariccāgato, duccaritavūpasamato, paññuttarato ca caturadhiṭṭhānapadaṭṭhānaṃ sīlaṃ. Yathāpaṭiññaṃ khamanato, parāparādhavikappapariccāgato, kodhapariyuṭṭhānavūpasamato, paññuttarato ca caturadhiṭṭhānapadaṭṭhānā khanti. Paṭiññānurūpaṃ parahitakaraṇato, visādapariccāgato, akusaladhammānaṃ vūpasamato, paññuttarato ca caturadhiṭṭhānapadaṭṭhānaṃ vīriyaṃ. Paṭiññānurūpaṃ lokahitānucintanato, nīvaraṇapariccāgato, cittavūpasamato, paññuttarato ca caturadhiṭṭhānapadaṭṭhānaṃ jhānaṃ. Yathāpaṭiññaṃ parahitūpāyakosallato, anupāyakiriyāpariccāgato , mohajapariḷāhavūpasamato, sabbaññutāpaṭilābhato ca caturadhiṭṭhānapadaṭṭhānā paññā.
このように、六種の波羅蜜も、四つの決意によって摂られるべきである。すべての波羅蜜の集まりの摂理として、四つの決意がある。すなわち、真実の決意、捨の決意、止滅の決意、智慧の決意である。そこで、これによって決意し、あるいはこれに決意し、あるいは決意そのものである、それが決意である。真実であり、そしてその決意であり、あるいは真実の決意、あるいは真実がその決意である、それが真実の決意である。このように、他のものも。そこで、一般的に言えば、現世を超えた善徳を達成しようと誓願した、すべての衆生に慈悲深い偉大な菩薩の、完全な理解に応じた、すべての波羅蜜を網羅することによる真実の決意、それらの対立するものを放棄することによる捨の決意、すべての波羅蜜の徳による止滅による止滅の決意、それらによる他者の利益の方法における熟達による智慧の決意である。具体的に言えば、「人々を欺かないように与えよう」と約束した者、約束を欺かないことによる布施、布施を欺かないことによる歓喜、慳貪などの対立するものを放棄すること、与える者、受け取る者、与えられるもの、与えられる法が尽きることにおける貪欲、瞋恚、愚痴の恐怖の止滅、適切に、適切な時に、適切な方法で布施すること、そして、教えを超えることによる善行の四つの決意の基盤としての布施。同様に、制御と獲得の獲得を越えないこと、不善行の放棄、悪行の止滅、教えを超えることによる四つの決意の基盤としての戒。約束に応じた忍耐、誹謗や過ちの区別を放棄すること、怒りの煩悩の止滅、教えを超えることによる四つの決意の基盤としての忍耐。約束に応じた他者の利益を施すこと、無益な行いの放棄、無知の苦しみの止滅、教えを超えることによる四つの決意の基盤としての精進。約束に応じた世界の利益を考えること、煩悩の放棄、心の止滅、教えを超えることによる四つの決意の基盤としての禅定。約束に応じた他者の利益の方法における熟達、不適切な行いの放棄、無知の苦しみの止滅、すべてを知ることの獲得による四つの決意の基盤としての智慧。
Tattha ñeyyapaṭiññānuvidhānehi saccādhiṭṭhānaṃ, vatthukāmakilesakāmapariccāgehi cāgādhiṭṭhānaṃ, dosadukkhavūpasamehi upasamādhiṭṭhānaṃ, anubodhapaṭivedhehi paññādhiṭṭhānaṃ. Tividhasaccapariggahitaṃ dosattayavirodhi saccādhiṭṭhānaṃ, tividhacāgapariggahitaṃ dosattayavirodhi cāgādhiṭṭhānaṃ, tividhavūpasamapariggahitaṃ dosattayavirodhi upasamādhiṭṭhānaṃ, tividhañāṇapariggahitaṃ dosattayavirodhi paññādhiṭṭhānaṃ. Saccādhiṭṭhānapariggahitāni cāgūpasamapaññādhiṭṭhānāni avisaṃvādanato , paṭiññānuvidhānato ca. Cāgādhiṭṭhānapariggahitāni saccūpasamapaññādhiṭṭhānāni paṭipakkhapariccāgato, sabbapariccāgaphalattā ca. Upasamādhiṭṭhānapariggahitāni saccacāgapaññādhiṭṭhānāni kilesapariḷāhūpasamato, kāmūpasamato, kāmapariḷāhūpasamato ca. Paññādhiṭṭhānapariggahitāni saccacāgūpasamādhiṭṭhānāni ñāṇapubbaṅgamato, ñāṇānuparivattanato cāti evaṃ sabbāpi pāramiyo saccappabhāvitā cāgaparibyañjitā upasamopabrūhitā paññāparisuddhā. Saccañhi etāsaṃ janakahetu, cāgo pariggāhakahetu, upasamo parivuḍḍhihetu, paññā pārisuddhihetu. Tathā ādimhi saccādhiṭṭhānaṃ saccapaṭiññattā, majjhe cāgādhiṭṭhānaṃ katapaṇidhānassa parahitāya attapariccāgato, ante upasamādhiṭṭhānaṃ sabbūpasamapariyosānattā, ādimajjhapariyosānesu paññādhiṭṭhānaṃ tasmiṃ sati sambhavato, asati abhāvato, yathāpaṭiññañca bhāvato.
そこで、知られるべき約束に従うことによる真実の決意、物質、欲望、煩悩の欲望の放棄による捨の決意、瞋恚と苦しみの止滅による止滅の決意、理解と洞察による智慧の決意である。三種の真実によって網羅された、三種の煩悩に敵対する真実の決意、三種の放棄によって網羅された、三種の煩悩に敵対する捨の決意、三種の止滅によって網羅された、三種の煩悩に敵対する止滅の決意、三種の智慧によって網羅された、三種の煩悩に敵対する智慧の決意である。真実の決意によって網羅された捨、止滅、智慧の決意は、欺かないこと、約束に従うことによるものである。捨の決意によって網羅された真実、止滅、智慧の決意は、対立するものを放棄すること、すべての放棄の成果によるものである。止滅の決意によって網羅された真実、捨、智慧の決意は、煩悩の苦しみの止滅、欲望の止滅、欲望の苦しみの止滅によるものである。智慧の決意によって網羅された真実、捨、止滅の決意は、智慧が先行すること、智慧に従うことによるものである。このように、すべての波羅蜜は真実によって育てられ、捨によって網羅され、止滅によって強化され、智慧によって清められる。真実はそれらの生成の原因であり、捨は獲得の原因であり、止滅は成長の原因であり、智慧は清浄さの原因である。同様に、初めは真実の決意、真実の約束によるものである。中間では、捨の決意、誓願を立てた者の他者のための自己の犠牲によるものである。終わりでは、止滅の決意、すべての止滅の完成によるものである。初め、中間、終わりにおいて、智慧の決意は、それがあること、なければ存在しないことから、約束に従うこと、そして実践することによるものである。
Tattha mahāpurisā attahitaparahitakarehi garupiyabhāvakarehi saccacāgādhiṭṭhānehi gihibhūtā āmisadānena pare anuggaṇhanti. Tathā attahitaparahitakarehi garupiyabhāvakarehi upasamapaññādhiṭṭhānehi ca pabbajitabhūtā dhammadānena pare anuggaṇhanti.
そこで、偉大な人々は、自己と他者の利益をもたらすもの、尊敬されるべきもの、断念によって確立されるものとして、在家信者となり、施しによって人々を助ける。同様に、自己と他者の利益をもたらすもの、尊敬されるべきもの、止滅と智慧によって確立されるものとして、出家者となり、法(教え)を施すことによって人々を助ける。
Tattha antimabhave bodhisattassa caturadhiṭṭhānaparipūraṇaṃ. Paripuṇṇacaturadhiṭṭhānassa hi carimakabhavūpapattīti eke. Tatra hi gabbhokkantiṭhitiabhinikkhamanesu paññādhiṭṭhānasamudāgamena sato sampajāno saccādhiṭṭhānapāripūriyā sampatijāto uttarābhimukho sattapadavītihārena gantvā sabbā disā oloketvā saccānuparivattinā vacasā ‘‘aggohamasmi lokassa, jeṭṭho…pe… seṭṭhohamasmi lokassā’’ti (dī. ni. 2.31; ma. ni. 3.207) tikkhattuṃ sīhanādaṃ nadi, upasamādhiṭṭhānasamudāgamena jiṇṇāturamatapabbajitadassāvino catudhammapadesakovidassa yobbanārogyajīvitasampattimadānaṃ upasamo, cāgādhiṭṭhānasamudāgamena mahato ñātiparivaṭṭassa hatthagatassa ca cakkavattirajjassa anapekkhapariccāgoti.
そこでは、最後の生において菩薩の四つの決意の成就がある。四つの決意が成就した者の最後の生への転生であると、ある人々は言う。なぜなら、そこでは、母の胎内への入滅、誕生、出家において、智慧の決意が成就することによって、自覚し、理解して、真理の決意の成就によって、完璧に生まれ、北に向かって七歩進んで、すべての方向を見渡し、真理に従って、「私は世界の最勝者、最長老…(省略)…私は世界の最上者である」と(『ディーガ・ニカーヤ』2.3.1; 『マッジマ・ニカーヤ』3.2.7)三度獅子吼した。静寂の決意が成就することによって、衰え、老い、出家した者たちに見せることで、四つの教えの場所を知る者が、若さ、健康、寿命の幸福を諦めること。施しの決意が成就することによって、大きな親族の輪、そして手の中にある輪宝を、執着なく捨てることである。
Dutiye ṭhāne abhisambodhiyaṃ caturadhiṭṭhānaṃ paripuṇṇanti keci. Tattha hi yathāpaṭiññaṃ saccādhiṭṭhānasamudāgamena catunnaṃ ariyasaccānaṃ abhisamayo, tato hi saccādhiṭṭhānaṃ paripuṇṇaṃ. Cāgādhiṭṭhānasamudāgamena sabbakilesopakkilesapariccāgo, tato hi cāgādhiṭṭhānaṃ paripuṇṇaṃ. Upasamādhiṭṭhānasamudāgamena paramūpasamasampatti, tato hi upasamādhiṭṭhānaṃ paripuṇṇaṃ. Paññādhiṭṭhānasamudāgamena anāvaraṇañāṇapaṭilābho, tato hi paññādhiṭṭhānaṃ paripuṇṇanti, taṃ asiddhaṃ abhisambodhiyāpi paramatthabhāvato.
第二の段階で、悟りにおいて、四つの決意が成就したと、ある人々は言う。なぜなら、そこでは、約束通り、真理の決意が成就することによって、四つの聖なる真理を悟った。それによって、真理の決意が成就した。施しの決意が成就することによって、すべての汚れと煩悩を捨てた。それによって、施しの決意が成就した。静寂の決意が成就することによって、究極の静寂の到達。それによって、静寂の決意が成就した。智慧の決意が成就することによって、妨げのない智慧の獲得。それによって、智慧の決意が成就したと、しかし、それは悟りにおいても究極の真実であるため、証明されていない。
Tatiye ṭhāne dhammacakkappavattane (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 13; paṭi. ma. 2.30) caturadhiṭṭhānaṃ paripuṇṇanti aññe. Tattha hi saccādhiṭṭhānasamudāgatassa dvādasahi ākārehi ariyasaccadesanāya saccādhiṭṭhānaṃ paripuṇṇaṃ, cāgādhiṭṭhānasamudāgatassa saddhammamahāyāgakaraṇena cāgādhiṭṭhānaṃ paripuṇṇaṃ. Upasamādhiṭṭhānasamudāgatassa sayaṃ upasantassa paresaṃ upasamanena upasamādhiṭṭhānaṃ paripuṇṇaṃ, paññādhiṭṭhānasamudāgatassa vineyyānaṃ āsayādiparijānanena paññādhiṭṭhānaṃ paripuṇṇanti, tadapi asiddhaṃ apariyositattā buddhakiccassa.
第三の段階で、法輪を転じる(『サンユッタ・ニカーヤ』5.1081; 『マハーヴァッガ』13; 『パティサミダー・マハーティカー』2.30)際に、四つの決意が成就したと、他の人々は言う。なぜなら、そこでは、真理の決意が成就した者によって、十二の側面から聖なる真理を説くことで、真理の決意が成就した。施しの決意が成就した者によって、真の教えの大きな供養をすることで、施しの決意が成就した。静寂の決意が成就した者によって、自らが静寂し、他者を静寂させることで、静寂の決意が成就した。智慧の決意が成就した者によって、教化されるべき者たちの習性などを知ることで、智慧の決意が成就したと、しかし、それも、仏の事業が完了していないため、証明されていない。
Catutthe ṭhāne parinibbāne caturadhiṭṭhānaparipuṇṇanti apare. Tatra hi parinibbutattā paramatthasaccasampattiyā saccādhiṭṭhānaparipūraṇaṃ, sabbūpadhipaṭinissaggena cāgādhiṭṭhānaparipūraṇaṃ, sabbasaṅkhārūpasamena upasamādhiṭṭhānaparipūraṇaṃ, paññāpayojanapariniṭṭhānena paññādhiṭṭhānaparipūraṇanti.
第四の段階で、涅槃に入る(『マハーヴァッガ』13)際に、四つの決意が成就したと、他の人々は言う。なぜなら、そこでは、究極の真理の成就によって、真理の決意の成就がある。すべての煩悩の放棄によって、施しの決意の成就がある。すべての造形物の静寂によって、静寂の決意の成就がある。智慧の目的の完成によって、智慧の決意の成就がある。
Tatra mahāpurisassa visesena mettākhette abhijātiyaṃ saccādhiṭṭhānasamudāgatassa saccādhiṭṭhānaparipūraṇamabhibyattaṃ, visesena karuṇākhette abhisambodhiyaṃ paññādhiṭṭhānasamudāgatassa paññādhiṭṭhānaparipūraṇamabhibyattaṃ, visesena muditākhette dhammacakkappavattane (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 13; paṭi. ma. 2.30) cāgādhiṭṭhānasamudāgatassa cāgādhiṭṭhānaparipūraṇamabhibyattaṃ, visesena upekkhākhette parinibbāne upasamādhiṭṭhānasamudāgatassa upasamādhiṭṭhānaparipūraṇamabhibyattanti daṭṭhabbaṃ.
そこでは、偉大な人物の慈悲の領域における慈愛の分野で、真理の決意が成就することによって、真理の決意の成就が顕著になる。哀れみの領域における悟りの際に、智慧の決意が成就することによって、智慧の決意の成就が顕著になる。喜楽の領域における法輪を転じる(『サンユッタ・ニカーヤ』5.1081; 『マハーヴァッガ』13; 『パティサミダー・マハーティカー』2.30)際に、施しの決意が成就することによって、施しの決意の成就が顕著になる。平静の領域における涅槃に入る際に、静寂の決意が成就することによって、静寂の決意の成就が顕著になる、と理解すべきである。
Tatrapi saccādhiṭṭhānasamudāgatassa saṃvāsena sīlaṃ veditabbaṃ, cāgādhiṭṭhānasamudāgatassa saṃvohārena soceyyaṃ veditabbaṃ, upasamādhiṭṭhānasamudāgatassa āpadāsu thāmo veditabbo, paññādhiṭṭhānasamudāgatassa sākacchāya paññā veditabbā. Evaṃ sīlājīvacittadiṭṭhivisuddhiyo veditabbā.
そこでも、真理の決意が成就した者にとっては、共同生活における戒律を理解すべきである。施しの決意が成就した者にとっては、交際における清浄さを理解すべきである。静寂の決意が成就した者にとっては、困難な状況における勇気を理解すべきである。智慧の決意が成就した者にとっては、議論における智慧を理解すべきである。このように、戒、生活、心、見解の清浄さを理解すべきである。
Tathā saccādhiṭṭhānasamudāgamena dosā agatiṃ na gacchati avisaṃvādanato, cāgādhiṭṭhānasamudāgamena lobhā agatiṃ na gacchati anabhisaṅgato, upasamādhiṭṭhānasamudāgamena bhayā agatiṃ na gacchati anaparādhato, paññādhiṭṭhānasamudāgamena mohā agatiṃ na gacchati yathābhūtāvabodhato.
同様に、真理の決意が成就することによって、怒り(嫌悪)から道を踏み外さない。なぜなら、それは偽りがないからである。施しの決意が成就することによって、貪欲から道を踏み外さない。なぜなら、それに執着しないからである。静寂の決意が成就することによって、恐怖から道を踏み外さない。なぜなら、過ちを犯さないからである。智慧の決意が成就することによって、無知から道を踏み外さない。なぜなら、真実を理解するからである。
Tathā paṭhamena aduṭṭho adhivāseti, dutiyena aluddho paṭisevati, tatiyena abhīto parivajjeti, catutthena asammūḷho vinodeti. Paṭhamena nekkhammasukhappatti, itarehi pavivekaupasamasambodhisukhappattiyo hontīti daṭṭhabbā. Tathā vivekajapītisukhasamādhijapītisukhaappītijakāyasukhasatipārisuddhijaupekkhāsukhappattiyo etehi catūhi yathākkamaṃ hontīti. Evamanekaguṇānubandhehi catūhi adhiṭṭhānehi sabbapāramisamūhasaṅgaho veditabbo. Yathā ca catūhi adhiṭṭhānehi sabbapāramisaṅgaho, evaṃ karuṇāpaññāhipīti daṭṭhabbaṃ. Sabbopi hi bodhisambhāro karuṇāpaññāhi saṅgahito. Karuṇāpaññāpariggahitā hi dānādiguṇā mahābodhisambhārā bhavanti buddhattasiddhipariyosānāti evametāsaṃ saṅgaho veditabbo.
同様に、第一の(真理の決意)によって、汚れることなく、耐え忍ぶ。第二の(施しの決意)によって、貪ることなく、享受する。第三の(静寂の決意)によって、恐れることなく、避ける。第四の(智慧の決意)によって、混乱することなく、除去する。第一の(真理の決意)によって、出家した者の幸福の獲得。他の(決意)によって、隠遁、静寂、悟りの幸福の獲得がある、と理解すべきである。同様に、隠遁した者の喜び、幸福、禅定、喜び、幸福、禅定した者の喜び、禅定した者の身体の幸福、マインドフルネスの清浄さ、禅定した者の平静の幸福の獲得。これら四つは、それぞれ、正しく獲得される。このように、多くの善行によって支えられた四つの決意によって、すべての完成された行いの集まりを理解すべきである。そして、四つの決意によってすべての完成された行いの集まりが理解されるように、慈悲と智慧によっても理解すべきである。なぜなら、すべての菩薩の道は、慈悲と智慧によって集められるからである。慈悲と智慧によって把握された布施などの善行は、仏の完成と成就に至る偉大な菩薩の道となる。このように、それらの集まりを理解すべきである。
Ko sampādanūpāyoti sakalassāpi puññādisambhārassa sammāsambodhiṃ, uddissa anavasesasambharaṇaṃ avekallakāritāyogena, tattha ca sakkaccakāritā ādarabahumānayogena, sātaccakāritā nirantarapayogena, cirakālādiyogo ca antarā avosānāpajjanenāti caturaṅgayogo etāsaṃ sampādanūpāyo. Apica samāsato katābhinīhārassa attani sinehassa pariyādānaṃ, paresu ca sinehassa parivaḍḍhanaṃ etāsaṃ sampādanūpāyo. Sammāsambodhisamadhigamāya hi katamahāpaṇidhānassa mahāsattassa yāthāvato parijānanena sabbesu dhammesu anupalittassa attani sineho parikkhayaṃ pariyādānaṃ gacchati, mahākaruṇāsamāyogavasena pana piye putte viya sabbasatte sampassamānassa tesu mettāsineho parivaḍḍhati. Tato ca taṃtadāvatthānurūpamattaparasantānesu lobhadosamohavigamena vidūrīkatamacchariyādibodhisambhārapaṭipakkho mahāpuriso dānapiyavacanaatthacariyāsamānattatāsaṅkhātehi catūhi saṅgahavatthūhi (dī. ni. 3.210; a. ni. 4.32) caturadhiṭṭhānānugatehi accantaṃ janassa saṅgahakaraṇavasena upari yānattaye avatāraṇaṃ paripācanañca karoti. Mahāsattānañhi mahāpaññā mahākaruṇā ca dānena alaṅkatā; dānaṃ piyavacanena; piyavacanaṃ atthacariyāya; atthacariyā samānattatāya alaṅkatā saṅgahitā ca. Sabbabhūtattabhūtassa hi bodhisattassa sabbattha samānasukhadukkhatāya samānattatāsiddhi. Buddhabhūto pana teheva saṅgahavatthūhi caturadhiṭṭhānaparipūritābhibuddhehi janassa accantikasaṅgahakaraṇena abhivinayanaṃ karoti. Dānañhi sammāsambuddhānaṃ cāgādhiṭṭhānena paripūritābhibuddhaṃ ; piyavacanaṃ saccādhiṭṭhānena; atthacariyā paññādhiṭṭhānena; samānattatā upasamādhiṭṭhānena paripūritābhibuddhā. Tathāgatānañhi sabbasāvakapaccekabuddhehi samānattatā parinibbāne. Tatra hi tesaṃ avisesato ekībhāvo. Tenevāha ‘‘natthi vimuttiyā nānatta’’nti.
それを達成する方法とは何か。すべての功徳の集まりを、正しく悟るために、漏れなく集めること。そして、それを真剣に行うこと、尊敬と敬意を込めて。絶え間なく行うこと、絶え間ない実践によって。そして、長期間行うこと、中断せずに、終わらせること。この四つの要素からなる実践が、それらを達成する方法である。また、要約すれば、決意した者の自己への愛情の維持、他者への愛情の増長、それがそれらを達成する方法である。正しく悟るために、偉大な決意をした偉大な人物は、真実を理解することで、すべてのものに執着しない自己への愛情を維持する。そして、偉大な慈悲との結合によって、愛する子供のように、すべての生きとし生けるものに平等に接し、それらへの慈愛が増長する。それゆえ、その状況に応じて、自己を鎮めるために、貪欲、怒り、無知を遠ざけ、菩薩の道を妨げるものを取り除いた偉大な人物は、布施、優しい言葉、他者の利益になることを行うこと、そして、平等に接することの四つの結びつき(『ディーガ・ニカーヤ』3.210; 『アングッタラ・ニカーヤ』4.32)によって、四つの決意に従って、人々に深く関わり、それらを向上させる。なぜなら、偉大な人物の偉大な智慧と偉大な慈悲は、布施によって飾られている。布施は、優しい言葉によって。優しい言葉は、他者の利益になることによって。他者の利益になることは、平等に接することによって飾られている。そして、すべての存在の真実の姿を理解した菩薩の、すべての場所における同等の喜びと苦しみへの平等な態度は、平等に接することの成就である。仏となった者は、これらの結びつきによって、四つの決意が成就し、悟った人々に、人々に究極の結びつきをもたらし、それを完成させる。布施は、正しく悟った仏たちの、施しの決意によって成就し、悟られたものである。優しい言葉は、真理の決意によって。他者の利益になることは、智慧の決意によって。平等に接することは、静寂の決意によって成就し、悟られたものである。このように、すべての声聞と独覚者たちと平等に接することは、涅槃においてである。なぜなら、そこでは、それらの区別なく、一体となるからである。それゆえ、「解脱に違いはない」と言われる。
Honti cettha –
そこでは、
‘‘Sacco cāgī upasanto, paññavā anukampako,
「真実であり、施しをし、静寂であり、智慧があり、哀れみ深い者、
Sambhatasabbasambhāro, kaṃ nāmatthaṃ na sādhaye.
すべての完成された行いを持つ者は、どのような目的も達成しないだろうか。 (cariyā. aṭṭha. 320 pakiṇṇakakathā)
Mahākāruṇiko satthā, hitesī ca upekkhako,
偉大な慈悲を持つ師であり、幸福を願う者であり、平静な者、
Nirapekkho ca sabbattha, aho acchariyo jino.
すべてのものに執着しない者、ああ、勝利者よ、驚くべきである。
Viratto sabbadhammesu, sattesu ca upekkhako,
すべてのものに執着せず、すべての生きとし生けるものに平静な者、
Sadā sattahite yutto, aho acchariyo jino.
常にすべての生きとし生けるものの幸福に尽くす者、ああ、勝利者よ、驚くべきである。
Sabbadā sabbasattānaṃ, hitāya ca sukhāya ca,
常に、すべての生きとし生けるものの、幸福と安楽のために、
Uyyutto akilāsū ca, aho acchariyo jino’’ti. (cariyā. aṭṭha. 320 pakiṇṇakakathā);
勤勉に、疲れずに、ああ、勝利者よ、驚くべきである。」(cariyā. aṭṭha. 320 pakiṇṇakakathā);
Kittakena kālena sampādananti heṭṭhimena tāva paricchedena cattāri asaṅkhyeyyāni kappasatasahassañca, majjhimena aṭṭhāsaṅkhyeyyāni kappasatasahassañca, uparimena soḷasāsaṅkhyeyyāni kappasatasahassañca, ete ca bhedā yathākkamaṃ paññādhikasaddhādhikavīriyādhikavasena ñātabbā. Paññādhikānañhi saddhā mandā hoti, paññā tikkhā. Saddhādhikānaṃ paññā majjhimā hoti, vīriyādhikānaṃ paññā mandā. Paññānubhāvena ca sammāsambodhi abhigantabbāti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Avisesena pana vimuttiparipācanīyānaṃ dhammānaṃ tikkhamajjhimamudubhāvena tayopete bhedā yuttāti vadanti. Tividhā hi bodhisattā abhinīhārakkhaṇe bhavanti ugghaṭitaññūvipañcitaññūneyyabhedena. Tesu ugghaṭitaññū sammāsambuddhassa sammukhā catuppadikaṃ gāthaṃ suṇanto tatiyapade apariyositeyeva chaabhiññāhi saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pattuṃ samatthupanissayo hoti, dutiyo satthu sammukhā catuppadikaṃ gāthaṃ suṇanto apariyositeyeva catutthapade chahi abhiññāhi arahattaṃ pattuṃ samatthupanissayo hoti, itaro bhagavato sammukhā catuppadikaṃ gāthaṃ sutvā pariyositāya gāthāya chahi abhiññāhi arahattaṃ pattuṃ samatthupanissayo bhavati. Tayopete vinā kālabhedena katābhinīhāraladdhabyākaraṇā pāramiyo pūrentā yathākkamaṃ yathāvuttabhedena kālena sammāsambodhiṃ pāpuṇanti. Tesu tesu pana kālabhedesu aparipuṇṇesu te te mahāsattā divase divase vessantaradānasadisaṃ dānaṃ dentāpi tadanurūpe sīlādisabbapāramidhamme ācinantāpi antarā buddhā bhavissantīti akāraṇametaṃ. Kasmā? Ñāṇassa aparipaccanato. Paricchinnakālanipphāditaṃ viya hi sassaṃ paricchinnakāle parinipphāditā sammāsambodhi. Tadantarā pana sabbussāhena vāyamantenāpi na sakkā pāpuṇitunti pāramipāripūrī yathāvuttakālavisesaṃ vinā na sampajjatīti veditabbaṃ.
どのくらいの期間で達成されるのか。下位では、四つの無量劫と百千の劫。中位では、十八無量劫と百千の劫。上位では、十六無量劫と百千の劫。そして、これらの区別は、それぞれ、智慧、信仰、精進の優位性に応じて理解されるべきである。智慧が優位な者の信仰は弱く、智慧は鋭い。信仰が優位な者の智慧は中程度であり、精進が優位な者の智慧は弱い。そして、智慧の力によって、正しく悟る。これはアッタカター(注釈書)に述べられている。一般的には、解脱を完成させるためのこれらの徳目の鋭さ、中程度、鈍さの性質によって、これら三つの区別は合理的である、と彼らは言う。三種類の菩薩は、決意の段階で、即時理解者、徐々に理解者、教化されるべき者という区別がある。それらのうち、即時理解者は、正しく悟った仏の面前で、四句の偈を聞き、第三句が終わらないうちに、六つの超能力と四つの分別力で、アラハントになる能力がある。第二の者は、師の面前で、四句の偈を聞き、終わらないうちに、第四句で、六つの超能力でアラハントになる能力がある。他の者は、世尊の面前で、四句の偈を聞き、終わった偈で、六つの超能力でアラハントになる能力がある。これらの三者は、時間の区別なしに、決意をし、約束を得た後、行いを完成させながら、それぞれ、定められた区別に従って、それぞれの時に、正しく悟る。そして、これらのそれぞれの時間の区別において、未完成であっても、その偉大な人物たちは、毎日、ヴェッサントラ王の布施のような布施をし、それに相当する戒律などのすべての行いを積んでも、途中で仏となることはない。なぜか? 智慧が成熟しないからである。区切られた時間で完成されるように、正しく悟ることも、区切られた時間で完成される。その間、すべての努力で努力しても、到達することはできない。したがって、行いの完成は、定められた時間の区別なしには成立しない、と理解すべきである。
Ko ānisaṃsoti ye te katābhinīhārānaṃ bodhisattānaṃ –
どのような利益があるのか。決意した菩薩たちには、
‘‘Evaṃ sabbaṅgasampannā, bodhiyā niyatā narā;
「このように、すべての要素が揃い、悟りへと定められた人々は、
Saṃsaraṃ dīghamaddhānaṃ, kappakoṭisatehipi;
長い間、無数の劫を経ても、
Avīcimhi nuppajjanti, tathā lokantaresu cā’’ti. ādinā (abhi. aṭṭha. 1.nidānakathā; apa. aṭṭha. 1.dūrenidānakathā; jā. aṭṭha. 1.dūrenidānakathā; bu. vaṃ. aṭṭha. 27.dūrenidānakathā; cariyā. aṭṭha. pakiṇṇakakathā) –
地獄に堕ちることはなく、そして、世界の果てにも。」(abhi. aṭṭha. 1.nidānakathā; apa. aṭṭha. 1.dūrenidānakathā; jā. aṭṭha. 1.dūrenidānakathā; bu. vaṃ. aṭṭha. 27.dūrenidānakathā; cariyā. aṭṭha. pakiṇṇakakathā) など、
Aṭṭhārasa abhabbaṭṭhānānupagamanappakārā ānisaṃsā saṃvaṇṇitā. Ye ca ‘‘sato sampajāno ānanda bodhisatto tusitākāyā cavitvā mātukucchiṃ okkamī’’tiādinā (ma. ni. 3.199) soḷasa acchariyabbhutadhammappakārā, ye ca ‘‘sītaṃ byapagataṃ hoti, uṇhañca upasammatī’’tiādinā (bu. vaṃ. 83), ‘‘jāyamāne kho sāriputta bodhisatte ayaṃ dasasahassilokadhātu saṅkampati sampakampati sampavedhatī’’tiādinā ca dvattiṃsa pubbanimittappakārā, ye vā panaññepi ‘‘bodhisattānaṃ adhippāyasamijjhanaṃ kammādīsu vasībhāvo’’ti evamādayo tattha tattha jātakabuddhavaṃsādīsu dassitappakārā ānisaṃsā, te sabbepi etāsaṃ ānisaṃsā, tathā yathānidassitabhedā alobhādosādiguṇayugaḷādayo cāti veditabbā.
十八の不可能な事柄への移行がないことなどの利益が述べられている。そして、「賢明で理解力のある菩薩は、トュシタ天から降りて、母の胎内に入った」(マッジマ・ニカーヤ 3.199) など、十六の驚くべき不思議な出来事。そして、「寒いものがなくなり、暑いものも静まる」(ブッダワンサ 83)、「サーリプッタ菩薩が生まれるとき、この十千世界が揺れ動く」(ブッダワンサ 83) など、三十二の予兆。また、「菩薩たちの願いが叶うこと、行為などにおける能力」といった、ジャータカ、ブッダワンサなどに示されている利益、それらすべてが、これらの利益である。また、示されているように、貪欲、怒りなどの徳の対としても理解すべきである。
Kiṃ phalanti samāsato tāva sammāsambuddhabhāvo etāsaṃ phalaṃ, vitthārato pana dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇa- (dī. ni. 2.24 ādayo; 3.168 ādayo; ma. ni. 2.385) asītianubyañjanabyāmappabhādianekaguṇagaṇasamujjalarūpakāyasampattiadhiṭṭhānā dasabalacatuvesārajjachaasādhāraṇañāṇaaṭṭhārasāveṇikabuddhadhamma- (dī. ni. aṭṭha. 3.305; mūlaṭī. 2.suttantabhājanīyavaṇṇanā) -pabhutianekasatasahassaguṇasamudayopasobhinī dhammakāyasirī, yāvatā pana buddhaguṇā ye anekehipi kappehi sammāsambuddhenāpi vācāya pariyosāpetuṃ na sakkā, idaṃ etāsaṃ phalanti ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana buddhavaṃsacariyāpiṭakajātakamahāpadānasuttādīnaṃ vasena veditabbo.
簡潔に言えば、完全な覚醒(サマサマブッダ)の果ては何か。詳細には、三十二の大人の特徴(ディーガ・ニカーヤ 2.24、3.168など;マッジマ・ニカーヤ 2.385)、八十の副徴、腕の長さほどの体躯、その他数えきれないほどの美徳によって輝く体、十の力、四つの恐れを知らぬ心、十八の独占的な仏陀の知恵(ディーガ・ニカーヤ、アッタカーター 3.305;ムーラ・アッタカーター 2.スッタ・バージャニーヤ・ヴァンナナー)など、数万もの美徳によって飾られた法身の輝き。仏陀の徳は数えきれないほど多く、たとえ数えきれない劫を経ても、完全な覚醒者(サマサマブッダ)でさえ言葉で全てを表現することはできない。これがその果てである。これがここでは簡潔な説明である。詳細については、仏陀の生涯、行の書、ジャータカ、大いなる描写の経典などによって理解されるであろう。
Yathāvuttāya paṭipadāya yathāvuttavibhāgānaṃ pāramīnaṃ pūritabhāvaṃ sandhāyāha **‘‘samatiṃsa pāramiyo pūretvā’’**ti. Satipi mahāpariccāgānaṃ dānapāramibhāve pariccāgavisesabhāvadassanatthañceva sudukkarabhāvadassanatthañca **‘‘pañca mahāpariccāge’’**ti visuṃ gahaṇaṃ, tatoyeva ca aṅgapariccāgato visuṃ nayanapariccāgaggahaṇaṃ, pariggahapariccāgabhāvasāmaññepi dhanarajjapariccāgato puttadārapariccāgaggahaṇañca kataṃ. Gatapaccāgatikavattasaṅkhātāya pubbabhāgapaṭipadāya saddhiṃ abhiññāsamāpattinipphādanaṃ pubbayogo. Dānādīsuyeva sātisayapaṭipattinipphādanaṃ pubbacariyā, yā cariyāpiṭakasaṅgahitā. Abhinīhāro pubbayogo, dānādipaṭipatti, kāyavivekavasena ekacariyā vā pubbacariyāti keci. Dānādīnañceva appicchatādīnañca saṃsāranibbānesu ādīnavānisaṃsādīnañca vibhāvanavasena sattānaṃ bodhittaye patiṭṭhāpanaparipācanavasena pavattā kathā dhammakkhānaṃ. Ñātīnaṃ atthacariyā ñātatthacariyā, sāpi karuṇāyanavaseneva. Ādi-saddena lokatthacariyādayo saṅgaṇhāti. Kammassakatāñāṇavasena, anavajjakammāyatanavijjāṭṭhānaparicayavasena, khandhāyatanādiparicayavasena, lakkhaṇattayatīraṇavasena ca ñāṇacāro buddhicariyā, sā pana atthato paññāpāramīyeva, ñāṇasambhāradassanatthaṃ visuṃ gahaṇaṃ. Koṭinti pariyanto, ukkaṃsoti attho. Cattāro satipaṭṭhāne bhāvetvā brūhetvāti sambandho. Tattha bhāvetvāti uppādetvā. Brūhetvāti vaḍḍhetvā. Satipaṭṭhānādiggahaṇena āgamanapaṭipadaṃ matthakaṃ pāpetvā dasseti, vipassanāsahagatā eva vā satipaṭṭhānādayo daṭṭhabbā. Ettha ca ‘‘yena abhinīhārenā’’tiādinā āgamanapaṭipadāya ādiṃ dasseti, ‘‘dānapāramī’’tiādinā majjhaṃ, ‘‘cattāro satipaṭṭhāne’’tiādinā pariyosānanti veditabbaṃ.
「三十のパーラミーを完成させて」と述べたのは、前述の修行法、すなわちパーラミーの完成を指している。大いなる放棄(マハーパリッチャーガ)であっても、布施のパーラミーの性質を示すため、そしてその極めて困難な性質を示すために、「五つの大いなる放棄」(パンチャ・マハーパリッチャーガ)と別々に言及された。それゆえ、体の部分の放棄から、目の放棄が別々に言及された。財産と王国の放棄、そして子供と妻の放棄の放棄の性質と類似性から、それらの放棄が言及された。過去への往復の行為として知られる初めの行為に、特別な知識(アビンニャー)と禅定(サマーパッティ)の完成が伴うこと、これが予備的な修行である。布施などの特別な実践の完成、すなわち過去の修行、それは行の書(チャリヤーピタカ)にまとめられている。ある者は、予備的な修行、布施などの実践、そして身の離欲(カーヤ・ヴィヴェーカ)による実践を過去の修行と呼ぶ。布施などと、少ない欲望(アッピチャタ)など、輪廻と涅槃における欠点と利点の考察を通じて、衆生を菩提へ導き、熟させるための法話が説かれた。親族のための修行(ニャーティーナṃ アッタ チャリヤー)は、慈悲(カルナーヤナ)のゆえである。始まり(アーディ)という言葉は、世界の利益のための修行(ローカッタ・チャリヤー)などを含む。業の知恵(カンマッサカタ・ニャーナ)による、不正のない業の場(アナヴァジャ・カンマ・ヤータナ)の認識、五蘊、十八界などの認識、三つの特徴(ラッハナッタヤ)の考察による知恵の行(ニャーナ・チャーラ)は、知的な修行(ブッディ・チャリヤー)であるが、それは実質的には智慧のパーラミー(パンニャー・パーラミー)である。知識の蓄積を示すために別々に言及された。コーティとは限界、ウッカ(ukkati)とは意味である。四つの念処(サティパッターナ)を修習し、それを増長させること、これが関連である。そこで、修習する(バーヴェーッワー)とは、生じさせること。増長させる(ブルウヘーッワー)とは、増やすこと。念処などを言及することは、過程の終点まで示す。すなわち、観察(ヴィパッサナー)を伴う念処などと理解されるべきである。ここで「どのような予備的な修行によって」などという言葉は、過程の始まりを示し、「布施のパーラミー」などは中間を示し、「四つの念処」などは終点を示すと理解すべきである。
Sampatijātoti hatthato muccitvā muhuttajāto, na mātukucchito nikkhantamatto. Nikkhantamattañhi mahāsattaṃ paṭhamaṃ brahmāno suvaṇṇajālena paṭiggaṇhiṃsu, tesaṃ hatthato cattāro mahārājāno ajinappaveṇiyā, tesaṃ hatthato manussā dukūlacumbaṭakena paṭiggaṇhiṃsu, manussānaṃ hatthato muñcitvā pathaviyaṃ patiṭṭhitoti yathāha bhagavā mahāpadānadesanāyaṃ. Setamhi chatteti dibbasetacchatte. Anuhīramāneti dhāriyamāne. Ettha ca chattaggahaṇeneva khaggādīni pañca kakudhabhaṇḍānipi (jā. 2.19.72) vuttānevāti veditabbaṃ. Khaggatālavaṇṭamorahatthakavāḷabījanīuṇhīsapaṭṭāpi hi chattena saha tadā upaṭṭhitā ahesuṃ. Chattādīniyeva ca tadā paññāyiṃsu, na chattādigāhakā. Sabbā ca disāti dasapi disā. Nayidaṃ sabbadisāvilokanaṃ sattapadavītihāruttarakālaṃ daṭṭhabbaṃ. Mahāsatto hi manussānaṃ hatthato muccitvā puratthimadisaṃ olokesi, tattha devamanussā gandhamālādīhi pūjayamānā ‘‘mahāpurisa idha tumhehi sadisopi natthi, kuto uttaritaro’’ti āhaṃsu. Evaṃ catasso disā, catasso anudisā, heṭṭhā, uparīti sabbā disā anuviloketvā sabbattha attanā sadisaṃ adisvā ‘‘ayaṃ uttarā disā’’ti tattha sattapadavītihārena agamāsi. Āsabhinti uttamaṃ. Aggoti sabbapaṭhamo. Jeṭṭho seṭṭhoti ca tasseva vevacanaṃ. Ayamantimā jāti, natthi dāni punabbhavoti imasmiṃ attabhāve pattabbaṃ arahattaṃ byākāsi.
「まもなく生まれた」とは、手から離れてすぐに生まれたことであり、母の胎内から出たばかりのことではない。母の胎内から出たばかりの偉大な存在(マハーサッタ)を、最初に梵天が黄金の網で受け取った。彼らの手から四方の王(マハーラージャー)が獣皮で受け取った。彼らの手から人間が絹の布で受け取った。人間の手から離れて、地面に置かれた、と尊師は偉大な描写の説法で述べられた。白い傘(セータミンヒ チャッテー)とは、神聖な白い傘のことである。掲げられている(アヌヒーラマーネーティ)とは、支えられていることである。ここで、傘(チャッタ)という言葉で、剣(カッガ)などの五つの王冠の宝物(カクダバンダ)も言及されていると理解すべきである。剣、扇(ターラヴァンタ)、孔雀の尾の羽根飾り(モラハッタカ)、扇(ビージャニー)、王冠(ウニッサ)なども、その時、傘と共に存在した。傘などはその時知られていたが、傘などを支える者は知られていなかった。すべての方向(サッバー チャ ディサー)とは、十の方向のことである。これは、七歩歩いた後のすべての方向の観察ではない。偉大な存在は、人間の手から離れて、東の方向を見た。そこに、花や香などで供養する神々と人間が、「偉大な聖者よ、あなたに匹敵する者はどこにもいません。ましてや、あなたより優れた者がいるでしょうか」と言った。このように、四つの方向、四つの副方向、下、上と、すべての方向を見渡して、どこにも自分に匹敵する者を見つけず、「これが北の方向である」と言って、そこに七歩歩いて行った。アスバ(アーサバンティ)とは、最高のこと。アッガ(アッガティ)とは、すべて最初のこと。ジェッタ(イェットー)とセッタ(セーッティー)は、それと同じ意味である。これが最後の生であり、もはや再び生まれることはない(ナッティ ダニ プンナバヴォーティ)と、この身で到達すべき阿羅漢果(アラハンタ)を予言した。
**‘‘Anekesaṃ visesādhigamānaṃ pubbanimittabhāvenā’’**ti saṅkhittena vuttamatthaṃ **‘‘yañhī’’**tiādinā vitthārato dasseti. Tattha etthāti –
「多くの優れた境地への到達の予兆として」と簡潔に述べられた内容を、「なぜなら」などの言葉で詳細に示している。そこで、ここに、とは…
‘‘Anekasākhañca sahassamaṇḍalaṃ,
「多くの枝を持ち、数千の輪を持つ、
Chattaṃ marū dhārayumantalikkhe;
傘が、砂漠(マルー)で空中に掲げられている。
Suvaṇṇadaṇḍā vītipatanti cāmarā,
金色の柄を持つ扇(チャマーラ)が舞い落ちる。
Na dissare cāmarachattagāhakā’’ti. (su. ni. 693);
扇や傘を持つ者は見えない。」(スッタニパータ 693)
Imissā gāthāya. Sabbaññutaññāṇameva sabbattha appaṭihatacāratāya anāvaraṇañāṇanti āha **‘‘sabbaññutānāvaraṇañāṇapaṭilābhassā’’**ti. **‘‘Tathā ayaṃ bhagavāpi gato…pe… pubbanimittabhāvenā’’**ti etena abhijātiyaṃ dhammatāvasena uppajjanavisesā sabbabodhisattānaṃ sādhāraṇāti dasseti. Pāramitānissandā hi teti.
この偈(ガーサー)について。一切知の智慧(サッバニャータ・ニャーナ)は、すべての場所で妨げられることなく進むため、遮るもののない智慧(アーナヴァラナ・ニャーナ)であると、「一切知の智慧、遮るもののない智慧の獲得」と述べている。 「このように、この尊師も…(省略)…予兆として」という言葉で、生まれつきの仏陀の菩薩たちの共通の優れた事柄が、因果の法則によって生じることを示している。それはパーラミーの流出である。
Vikkamīti agamāsi. Marūti devā. Samāti vilokanasamatāya samā sadisiyo. Mahāpuriso hi yathā ekaṃ disaṃ vilokesi, evaṃ sesā disāpi, na katthaci vilokane vibandho tassa ahosīti. Samāti vā viloketuṃ yuttāti attho. Na hi tadā bodhisattassa virūpabībhacchavisamarūpāni viloketuṃ ayuttāni disāsu upaṭṭhahantīti.
ヴィッカミー(ヴィッカミー)とは、行ったこと。マルー(マルー)とは、神々。サマー(サマー)とは、見ることの時による。偉大な聖者(マハープリサ)が一方の方向を見たように、他の方向も同様であり、彼の見ることに何の妨げもなかった。サマー(サマー)とは、見るのにふさわしいという意味である。当時、菩薩の目に、醜く恐ろしい姿の方向が現れることはなかったからである。
‘‘Evaṃ tathāgato’’ti kāyagamanaṭṭhena gata-saddena tathāgata-saddaṃ niddisitvā idāni ñāṇagamanaṭṭhena taṃ dassetuṃ **‘‘atha vā’’**tiādimāha. Tattha nekkhammenāti alobhappadhānena kusalacittuppādena. Kusalā hi dhammā idha nekkhammaṃ, na pabbajjādayo, ‘‘paṭhamajjhānenā’’ti ca vadanti. Pahāyāti pajahitvā. Gato adhigato, paṭipanno uttarivisesanti attho. Pahāyāti vā pahānahetu, pahānalakkhaṇaṃ vā. Hetulakkhaṇattho hi ayaṃ pahāya-saddo. ‘‘Kāmacchandādippahānahetukaṃ gato’’ti hettha vuttaṃ gamanaṃ avabodho, paṭipatti eva vā. Kāmacchandādippahānena ca taṃ lakkhīyati. Esa nayo **‘‘padāletvā’’**tiādīsupi. Abyāpādenāti mettāya. Ālokasaññāyāti vibhūtaṃ katvā manasikaraṇena upaṭṭhitaālokasañjānanena . Avikkhepenāti samādhinā. Dhammavavatthānenāti kusalādidhammānaṃ yāthāvavinicchayena, ‘‘sappaccayanāmarūpavavatthānenā’’tipi vadanti.
「このように、 तथागत(タターガタ)」と、体の移動の意味で「ガタ」という言葉で तथागत という言葉を指示し、今度は知の移動の意味でそれを示すために、「あるいは」などの言葉を述べている。そこで、離欲(ネークッカメンー)とは、無欲(アローバ)を主とする善い心の発生である。善い法(クサラ・ダンマー)は、ここでは離欲であり、出家などではない。「初禅(パタマ・ジューネン)」とも言う。放棄する(パハーヤー)とは、捨て去ること。行った(ガター)とは、到達したこと。実践した(パティパンノー)とは、さらなる進歩である。放棄する(パハーヤー)とは、放棄する理由、あるいは放棄する性質のことである。理由の性質(ヘトゥ・ラッカナ)の意味で、この「放棄する」という言葉が使われている。「欲望などの放棄の理由による」という文脈で、この移動(ガタ)は理解されるべきである。あるいは、実践のことである。欲望などを放棄することによって、それは認識される。この規則は、「打ち砕いて」(パダーレーットワー)などの言葉にも当てはまる。怒りがない(アビヤーパーデーナ)とは、慈悲(メッター)による。光の認識(アーローカ・サンニャー)とは、はっきりと見て、心にかけることによって生じる光の認識のことである。散乱しない(アヴィクヘペーナ)とは、禅定(サマーディ)による。法の分別(ダンマ・ワワッタネンー)とは、善など法の正しく区別すること、あるいは「原因と結果のある名色(サパッチャヤ・ナーマ・ルーパ)を分別すること」とも言う。
Evaṃ kāmacchandādinīvaraṇappahānena ‘‘abhijjhaṃ loke pahāyā’’tiādinā (vibha. 508) vuttāya paṭhamajjhānassa pubbabhāgapaṭipadāya bhagavato tathāgatabhāvaṃ dassetvā idāni saha upāyena aṭṭhahi samāpattīhi, aṭṭhārasahi ca mahāvipassanāhi taṃ dassetuṃ **‘‘ñāṇenā’’**tiādimāha. Nāmarūpapariggahakaṅkhāvitaraṇānañhi vibandhabhūtassa mohassa dūrīkaraṇena ñātapariññāyaṃ ṭhitassa aniccasaññādayo sijjhanti, tathā jhānasamāpattīsu abhiratinimittena pāmojjena, tattha anabhiratiyā vinoditāya jhānādi samadhigamoti samāpattivipassanānaṃ arativinodanaavijjāpadālanādi upāyo, uppaṭipāṭiniddeso pana nīvaraṇasabhāvāya avijjāya heṭṭhā nīvaraṇesupi saṅgahadassanatthanti daṭṭhabbaṃ. Samāpattivihārappavesavibandhanena nīvaraṇāni kavāṭasadisānīti āha **‘‘nīvaraṇakavāṭaṃ ugghāṭetvā’’**ti. ‘‘Rattiṃ vitakketvā vicāretvā divā kammante payojetī’’ti vuttaṭṭhāne viya vitakkavicārā dhūmāyanāti adhippetāti āha **‘‘vitakkavicāradhūma’’**nti. Kiñcāpi paṭhamajjhānūpacāreyeva ca dukkhaṃ, catutthajjhānūpacāreyeva sukhaṃ pahīyati, atisayappahānaṃ pana sandhāyāha **‘‘catutthajjhānena sukhadukkhaṃ pahāyā’’**ti.
このように、欲望などを妨げるもの(ニーヴァラナ)を放棄することによって、「世の中の貪欲を捨てて」などの言葉(ヴィバガ 508)で述べられた初禅の予備的な実践によって、尊師の तथागत という性質を示し、今度は方便(ウパーヤ)と共に八つの禅定(サマーパッティ)と十八の偉大な観察(マハー・ヴィパッサーナー)によってそれを示すために、「智慧(ニャーナ)」などの言葉を述べている。名色(ナーマ・ルーパ)を区別する疑いの除去によって、知の理解(ニャータ・パリニャー)に至り、無常などの認識(アニッチャ・サンニャー)などが達成される。同様に、禅定において、喜びへの執着(アビラティ・ニンミッタ)による喜び(パーモッジェーナ)と、そこでの無喜び(アナビラティヤ)の除去によって、禅定などの獲得が達成される。禅定と観察の無喜びの除去、無知の打破などは方便である。逆の順序で説明されているのは、妨げるものの性質(ニーヴァラナ・サバーヴァーヤ)の無知(アヴィッジャー)の下で、妨げるものにも含まれることを示すためであると理解すべきである。禅定の境地への進入の妨げは、扉のようであると、「妨げるものの扉を開けて」と述べている。「夜に尋ねて考え、昼に仕事をする」という場所のように、尋ねることと考え(ヴィタッカ・ヴィチャーラ)は煙のようであると、「尋ねることと考えの煙」と述べている。たとえ初禅の領域だけでも苦しみがあり、四禅の領域だけでも楽しみがあるとしても、それを超える放棄を指して、「四禅によって楽しみと苦しみを放棄して」と述べている。
Aniccassa, aniccanti anupassanā aniccānupassanā, tebhūmakadhammānaṃ aniccataṃ gahetvā pavattāya vipassanāyetaṃ nāmaṃ. Niccasaññanti saṅkhatadhamme ‘‘niccā, sassatā’’ti evaṃ pavattamicchāsaññaṃ , saññāsīsena diṭṭhicittānampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Esa nayo ito paresupi. Nibbidānupassanāyāti saṅkhāresu nibbijjanākārena pavattāya anupassanāya. Nandinti sappītikataṇhaṃ. Tathā virāgānupassanāyāti virajjanākārena pavattāya anupassanāya. Nirodhānupassanāyāti saṅkhārānaṃ nirodhassa anupassanāya. ‘‘Te saṅkhārā nirujjhantiyeva, āyatiṃ samudayavasena na uppajjantī’’ti evaṃ vā anupassanā nirodhānupassanā. Tenevāha ‘‘nirodhānupassanāya nirodheti, no samudetī’’ti. Muñcitukamyatā hi ayaṃ balappattāti. Paṭinissajjanākārena pavattā anupassanā paṭinissaggānupassanā . Paṭisaṅkhā santiṭṭhanā hi ayaṃ. Ādānanti niccādivasena gahaṇaṃ. Santatisamūhakiccārammaṇānaṃ vasena ekattaggahaṇaṃ ghanasaññā. Āyūhanaṃ abhisaṅkharaṇaṃ. Avatthāvisesāpatti vipariṇāmo. Dhuvasaññanti thirabhāvaggahaṇaṃ. Nimittanti samūhādighanavasena, sakiccaparicchedatāya ca saṅkhārānaṃ saviggahaggahaṇaṃ. Paṇidhinti rāgādipaṇidhiṃ, sā panatthato taṇhānaṃ vasena saṅkhāresu ninnatā.
無常(アニッチャ)とは、無常であると観察すること、無常の観察(アニッチャーヌパッサナー)である。三界(テブーマカ)の法(ダンマーナ)の無常性を捉えて行われる観察である。常住の認識(ニッチャ・サンニャー)とは、形成された法(サンカータ・ダンマ)に対して、「常住である、永遠である」と考える誤った認識のことである。認識の誤り(サンニャー・シーサ)によって、見解(ディッティ)や心(チッタ)も理解されるべきである。この規則は、ここから後にも当てはまる。厭離の観察(ニンビダーヌパッサナー)とは、形成されたもの(サンカーラ)への厭離の様に行われる観察である。喜び(ナンディ)とは、喜びに満ちた渇愛(タンハー)のことである。同様に、離欲の観察(ヴィラーガーヌパッサナー)とは、離欲の様に行われる観察である。滅の観察(ニローダーヌパッサナー)とは、形成されたものの滅びの観察である。「それらの形成されたものは滅びつつある、将来、生成の観点から生じない」と観察すること、それが滅の観察である。だから、「滅の観察によって滅するのであって、生成によってではない」と述べている。これは、解放されたいという願望(ムンチトカミヤター)であり、力を持つ(バラパッター)。放棄の様に行われる観察、放棄の観察(パティニッサガーヌパッサナー)。静止(サンティッタナー)とは、これである。執着(アーダーナン)とは、常住などと捉えること。連続体(サンタティ)と集合体(サムーハ)の機能に基づく対象(キッチャーランマナ)の観点から、一体として捉えること、それは固い認識(ガナ・サンニャー)である。アーユーハナン(アーユーハナン)とは、形成すること。状態の変化(アヴァッター・ヴィセーサ・アパッティ)は、変化(ヴィパリナーマ)である。確実な認識(ドゥヴァ・サンニャー)とは、確固たる性質の認識である。兆候(ニンミッタ)とは、集合体や固さ、その機能や区別による形成されたものの、それぞれの認識のことである。願望(パニディ)とは、貪欲などの願望であり、それは実質的には渇愛の観点から、形成されたものへの没頭である。
Abhinivesanti attānudiṭṭhiṃ. Aniccadukkhādivasena sabbadhammatīraṇaṃ adhipaññādhammavipassanā. Sārādānābhinivesanti asāre sāraggahaṇavipallāsaṃ. ‘‘Issarakuttādivasena loko samuppanno’’ti abhiniveso sammohābhiniveso. Keci pana ‘‘ahosiṃ nu kho ahamatītamaddhānantiādinā pavattasaṃsayāpatti **sammohābhiniveso’’**ti vadanti. Saṅkhāresu leṇatāṇabhāvaggahaṇaṃ ālayābhiniveso. ‘‘Ālayaratā ālayasamuditā’’ti vacanato ālayo taṇhā, sāyeva cakkhādīsu rūpādīsu ca abhinivisanavasena pavattiyā ālayābhinivesoti keci. ‘‘Evaṃvidhā saṅkhārā paṭinissajjīyantī’’ti pavattaṃ ñāṇaṃ paṭisaṅkhānupassanā. Vaṭṭato vigatattā vivaṭṭaṃ nibbānaṃ, tattha ārammaṇakaraṇasaṅkhātena anupassanena pavattiyā vivaṭṭānupassanā gotrabhu. Saṃyogābhinivesanti saṃyujjanavasena saṅkhāresu abhinivisanaṃ. Diṭṭhekaṭṭheti diṭṭhiyā sahajātekaṭṭhe, pahānekaṭṭhe ca. **‘‘Oḷārike’’**ti uparimaggavajjhe kilese apekkhitvā vuttaṃ, aññathā dassanapahātabbāpi dutiyamaggavajjhehi oḷārikāti. Aṇusahagateti aṇubhūte, idaṃ heṭṭhimamaggavajjhe apekkhitvā vuttaṃ. Sabbakileseti avasiṭṭhasabbakilese. Na hi paṭhamādimaggehi pahīnā kilesā puna pahīyantīti.
執着(アビンニヴェーサ)とは、自己の信念(アッターヌ・ディッティ)のことである。無常、苦などの観点からすべての法を考察する、優れた智慧の法(アディパンニャー・ダンマ・ヴィパッサナー)である。実体のないものへの執着(サーラーダーナ・アビンニヴェーサ)とは、実体のないものに実体があると誤って捉えることである。「世界は、神や王などによって創造された」という信念は、誤解による信念(サモハー・アビンニヴェーサ)である。ある人々は、「私は過去に存在したのだろうか」といった疑いの発生を、誤解による信念(サモハー・アビンニヴェーサ)と呼ぶ。形成されたものへの拠り所としての認識(アーラヤー・アビンニヴェーサ)とは、拠り所(アーラヤ)への執着のことである。ある人々は、「拠り所に喜び、拠り所に満足する」ということから、拠り所とは渇愛であり、それが眼などや色などへの執着の様に行われる、拠り所への執着であると述べている。知識(ニャーナ)が、「このような形成されたものは放棄される」と示されるとき、それは反省の観察(パティサンカーヌパッサナー)である。輪廻から離れた状態(ヴィヴァッタ)は涅槃(ニッバーナ)であり、そこへの対象となる形成(アーランマナカラナ・サンカーテナ)による観察によって行われる、輪廻から離れた状態の観察(ヴィヴァッターヌパッサナー)は、類姓(ゴトラブ)である。結合への執着(サンヨーガ・アビンニヴェーサ)とは、結合によって形成されたものに執着することである。見解における一体性(ディッティ・エカッテー)とは、見解と共に生じる一体性、あるいは放棄における一体性である。「粗大なもの」(オーラリケー)とは、上位の道(ウパリマ・マーガ)で放棄されるものを考慮して言われた。そうでなければ、見解の放棄されるべきものも、第二の道で放棄される粗大なものとなる。「微細なものに付随する」(アヌサハガテー)とは、微細なもの(アヌブーテー)のことである。これは下位の道(ヘッティマ・マーガ)で放棄されるものを考慮して言われた。すべての煩悩(サッバ・キレーサ)とは、残ったすべての煩悩のことである。なぜなら、初めなどの道によって放棄された煩悩は、再び放棄されることはないからである。
Kakkhaḷattaṃ kaṭhinabhāvo. Paggharaṇaṃ dravabhāvo. Lokiyavāyunā bhastassa viya yena taṃtaṃkalāpassa uddhumāyanaṃ, thambhabhāvo vā, taṃ vitthambhanaṃ. Vijjamānepi kalāpantarabhūtānaṃ kalāpantarabhūtehi asamphuṭṭhabhāve, taṃtaṃbhūtavivittatā rūpapariyanto ākāsoti yesaṃ yo paricchedo, tehi so asamphuṭṭhova, aññathā bhūtānaṃ paricchedasabhāvo na siyā byāpībhāvāpattito . Abyāpitā hi asamphuṭṭhatāti. Yasmiṃ kalāpe bhūtānaṃ paricchedo, tehi asamphuṭṭhabhāvo asamphuṭṭhalakkhaṇaṃ. Tenāha bhagavā ākāsadhātuniddese ‘‘asamphuṭṭhaṃ catūhi mahābhūtehī’’ti (dha. sa. 637).
硬さ(カッカラッター)とは、硬い性質のことである。流れ(パッカラナ)とは、液体状の性質のことである。地上の風によって、袋のようになっているもの、それはその部分の膨張、あるいは硬直である。存在しながらも、他の部分の構成要素と接触しないこと、それはその部分の分離である。空間(アーカ―サ)の範囲とは、それらの区別、それは接触しないということである。そうでなければ、要素の区別という性質は、遍在する状態になることはないからである。遍在しないこと、それが非接触性である。どの要素の区別においても、それと接触しない性質、それが非接触性である。だから尊師は、空間の要素の定義において、「四大元素と接触しない」と述べられた(ダンマ・サンガニ 637)。
Virodhipaccayasannipāte visadisuppatti ruppanaṃ. Cetanāpadhānattā saṅkhārakkhandhadhammānaṃ cetanāvasenetaṃ vuttaṃ **‘‘saṅkhārānaṃ abhisaṅkharaṇalakkhaṇa’’**nti. Tathā hi suttantabhājanīye saṅkhārakkhandhavibhaṅge ‘‘cakkhusamphassajā cetanā’’tiādinā (vibha. 92) cetanāva vibhattā, abhisaṅkharaṇalakkhaṇā ca cetanā. Yathāha ‘‘tattha katamo puññābhisaṅkhāro? Kusalā cetanā kāmāvacarā’’tiādi (vibha. 226). Pharaṇaṃ savipphārikatā. Assaddhiyeti assaddhiyahetu, nimittatthe bhummaṃ. Esa nayo **‘‘kosajje’’**tiādīsu. Vūpasamalakkhaṇanti kāyacittapariḷāhūpasamalakkhaṇaṃ. Līnuddhaccarahite adhicitte pavattamāne paggahaniggahasampahaṃsanesu abyāvaṭatāya ajjhupekkhanaṃ paṭisaṅkhānaṃ pakkhapātupacchedato.
矛盾する原因の集まりにおける、誤った現れの様相。意志の働きが主要なものなので、作られたものの集合(サンカーラ)は意志によって、**「作られたものの、作り上げるという特相」**と述べられている。その通り、経典の分類における作られたものの集合の分析で、「眼の接触によって生じる意志」など(ヴィバチャー92)と、意志だけが分析され、また意志は作り上げるという特相を持つ。**「怠惰」**などにおけるように、「そこに、どのような善行の作り上げがあるのか? 欲界の善なる意志」など(ヴィバチャー226)と述べられている。広がることは、広範に広がることである。信じないとは、信じない原因のこと、似姿(ニンミッタ)の意味で、大地(ブンマ)である。**「怠惰」**などにおけるこの原則である。静まるという特相とは、身と心の熱の静まるという特相である。怠慢と落ち着きのなさがない、より高い心(アディチッタ)において、把握と抑制と安心(パッガハン、ニッガハ、パハンサン)が生じているとき、活動していないために、平静に観察すること、片寄りを断ち切ることである。
Musāvādādīnaṃ visaṃvādanādikiccatāya lūkhānaṃ apariggāhakānaṃ paṭipakkhabhāvato pariggāhikā sammāvācā siniddhabhāvato sampayuttadhamme, sammāvācāpaccayasubhāsitānaṃ sotārañca puggalaṃ pariggaṇhātīti sā pariggahalakkhaṇā sammāvācā. Kāyikakiriyā kiñci kattabbaṃ samuṭṭhāpeti. Sayañca samuṭṭhahanaṃ ghaṭanaṃ hotīti sammākammantasaṅkhātā virati samuṭṭhānalakkhaṇā daṭṭhabbā, sampayuttadhammānaṃ vā ukkhipanaṃ samuṭṭhāpanaṃ kāyikakiriyāya bhārukkhipanaṃ viya. Jīvamānassa sattassa, sampayuttadhammānaṃ vā jīvitindriyavuttiyā, ājīvasseva vā suddhi vodānaṃ. Sasampayuttadhammassa cittassa saṃkilesapakkhe patituṃ adatvā sammadeva paggaṇhanaṃ paggaho.
虚偽の言葉などの、偽りの言葉といった働きのために、荒々しく、受け入れない(パリッガヒカ)ものに対して、対立するものとなるので、受け入れる(パリッガヒカー)正しい言葉は、滑らかであるという性質から、結びついているもの(サンユッタダンマ)を、正しい言葉によって良く説かれたものを、聞く者と人物を受け入れるから、その受け入れるという特相を持つ正しい言葉である。身体的な行為は、何か為すべきことを生じさせる。それ自体が生じることは、努力することであるから、正しい行い(サンマーカマンマ)と呼ばれる、放棄(ヴィラティ)の生起という特相を持つものとして見られるべきである。あるいは、結びついているもの(サンユッタダンマ)を、持ち上げることは、身体的な行為によって、重いものを持ち上げるようなものである。生きている生き物、あるいは結びついているもの(サンユッタダンマ)が、生命の感覚(ジーヴィタインディヤ)の働きによって、あるいは生計(アージヴァ)の清浄さ、浄化である。結びついているもの(サンユッタダンマ)である心が、混乱の側に落ちることを許さず、正しく把握すること、それが把握である。
‘‘Saṅkhārā’’ti idha cetanā adhippetāti vuttaṃ **‘‘saṅkhārānaṃ cetanālakkhaṇa’’**nti. Namanaṃ ārammaṇābhimukhabhāvo. Āyatanaṃpavattanaṃ. Āyatanānaṃ vasena hi āyasaṅkhātānaṃ cittacetasikānaṃ pavatti. Taṇhāya hetulakkhaṇanti vaṭṭassa janakahetubhāvo, maggassa pana nibbānasampāpakattanti ayameva tesaṃ viseso.
「作られたもの(サンカーラ)」とは、ここでは意志(チェータナー)が意味されていると述べられている、**「作られたものの、意志という特相」**である。曲がることは、対象に向かうことである。領域(アータナ)の進行である。領域(アータナ)によって、領域(アータナ)と呼ばれる、心(チッタ)と心の働き(チェータシカ)の進行である。渇愛(タンハ)の、原因という特相であることは、輪廻(ヴァッタ)を生み出す原因であること、しかし、道(マッガ)は涅槃(ニッバーナ)に到達させることであるから、それがそれらの特別な点である。
Tathalakkhaṇaṃ aviparītasabhāvo. Ekaraso aññamaññānativattanaṃ anūnādhikabhāvo. Yuganaddhā samathavipassanāva, ‘‘saddhāpaññā paggahāvikkhepā’’tipi vadanti.
その特相(タトララクサナ)とは、 誤りでない性質である。一つの味(エカラム)とは、互いに超えられないこと、不足も過剰もないことである。対になったもの(ユガナッダー)とは、止(サマタ)と観(ヴィパッサナー)である。「信仰と智慧、把握と散乱(サッダーパンニャー、パッガハーヴィッケパー)」とも言う。
Khiṇoti kileseti khayo, maggo. Anuppādapariyosānatāya anuppādo, phalaṃ. Passaddhi kilesavūpasamo.
消える(ヒヨーティ)こと、煩悩を消すこと(キレイエティ)が、滅尽(カヤ)であり、道(マッガ)である。生じないことの終わりであること、生じないこと(アヌッパード)、それが果(パラ)である。静寂(パサッディ)とは、煩悩の静寂(キレイヴァウパサモ)である。
Chandassāti kattukamyatāchandassa. Mūlalakkhaṇaṃ patiṭṭhābhāvo. Samuṭṭhāpanalakkhaṇaṃ ārammaṇapaṭipādakatāya sampayuttadhammānaṃ uppattihetutā. Samodhānaṃ visayādisannipātena gahetabbākāro, yā ‘‘saṅgatī’’ti vuccati. Samaṃ saha odahanti anena sampayuttadhammāti vā samodhānaṃ, phasso. Samosaranti sannipatanti etthāti samosaraṇaṃ. Vedanāya vinā appavattamānā sampayuttadhammā vedanānubhavananimittaṃ samosaṭā viya hontīti evaṃ vuttaṃ. Gopānasīnaṃ kūṭaṃ viya sampayuttānaṃ pāmokkhabhāvo pamukhalakkhaṇaṃ. Tato, tesaṃ vā sampayuttadhammānaṃ uttari padhānanti taduttari. Paññuttarā hi kusalā dhammā. Vimuttiyāti phalassa. Tañhi sīlādiguṇasārassa paramukkaṃsabhāvena sāraṃ. Ayañca lakkhaṇavibhāgo chadhātupañcajhānaṅgādivasena taṃtaṃsuttapadānusārena, porāṇaṭṭhakathāya āgatanayena ca katoti daṭṭhabbaṃ. Tathā hi vuttopi koci dhammo pariyāyantarappakāsanatthaṃ puna dassito, tato eva ca ‘‘chandamūlakā kusalā dhammā manasikārasamuṭṭhānā, phassasamodhānā, vedanāsamosaraṇā’’ti, ‘‘paññuttarā kusalā dhammā’’ti, ‘‘vimuttisāramidaṃ brahmacariya’’nti, ‘‘nibbānogadhañhi āvuso brahmacariyaṃ nibbānapariyosāna’’nti ca suttapadānaṃ vasena **‘‘chandassa mūlalakkhaṇa’’**ntiādi vuttaṃ.
願望(チャンダ)とは、 為したいという願望(カトゥカミヤターチャンダッサ)である。根(ムーラ)という特相とは、基盤(パティッターバヴァ)である。生じさせる(サムッターパナ)という特相とは、対象を与えることによって、結びついているもの(サンユッタダンマ)の生起の原因であること。集まること(サモダーナ)とは、対象などの集まりによって、捉えられるあり方、それが「集まること(サンガーティ)」と呼ばれるものである。共に(サマ)ここに(アナ)与える、これによって結びついているもの(サンユッタダンマ)とも、集まること(サモダーナ)であり、接触(ファッサ)である。共に(サマ)集まる(ソランティ)ここ(エティ)に、それが集まる場所(サモサラナ)である。感覚(ヴェーダナー)なしには成り立たない、結びついているもの(サンユッタダンマ)は、感覚を経験することの似姿(ニンミッタ)のように、集まっている(サモサター)ように見えるから、そのように述べられている。屋根(ゴーパナーシー)の頂上(クータ)のように、結びついているもの(サンユッタダンマ)の、主要なもの(パーモッカ)であるという特相、それが第一の特相(パムクラクサナ)である。それから、それらの結びついているもの(サンユッタダンマ)の、さらに上の努力(ウッタリ パダーナ)である。それゆえに、善なるもの(クサラダンマー)は、さらに上である。解脱(ヴィムッティ)とは、果(パラ)のことである。それは、戒(シーラ)などの徳の、精髄(サーラ)の、最も優れた性質である。この特相の区分は、六つの要素(チャンダートゥ)や五つの禅定(パンジャナーナ)などのように、その経典の言葉の分析による、古い注釈書(ポーラナッタカターヤー)に来た方法によるものであると見られるべきである。その通り、述べられたものも、別の方法で示されているので、だからこそ「願望(チャンダ)を根(ムーラ)とする善なるもの(クサラダンマー)は、考慮(マナシカーラ)によって生じ、接触(ファッサ)によって集まり、感覚(ヴェーダナー)によって集まる」と、「善なるもの(クサラダンマー)は、さらに上である」と、「これは解脱(ヴィムッティ)の精髄(サーラ)である、聖なる道(ブラフマチャリヤ)」と、「涅槃(ニッバーナ)に至る(オガダ)聖なる道(ブラフマチャリヤ)は、涅槃(ニッバーナ)が終点である」と、経典の言葉の分析による、「願望(チャンダ)の根(ムーラ)という特相」などと述べられている。
Tathadhammā nāma cattāri ariyasaccāni aviparītasabhāvattā. Tathāni taṃsabhāvattā. Avitathāni amusāsabhāvattā. Anaññathāni aññākārarahitattā.
その特相(タトララクサナ)とは、 四つの聖なる真理(アリアサッチャーニ)のことである。誤りでない性質であるから。その通り(タターニ)とは、その性質であるから。誤りでない(アヴィタターニ)とは、偽りでない性質であるから。別のようでない(アナニャターニ)とは、別のあり方でないから。
Jātipaccayasambhūtasamudāgataṭṭhoti jātipaccayā sambhūtaṃ hutvā sahitassa attano paccayānurūpassa uddhaṃ uddhaṃ āgatabhāvo, anupavattatthoti attho. Atha vā sambhūtaṭṭho ca samudāgataṭṭho ca sambhūtasamudāgataṭṭho, na jātito jarāmaraṇaṃ na hoti, na ca jātiṃ vinā aññato hotīti jātipaccayasambhūtaṭṭho. Itthañca jātito samudāgacchatīti jātipaccayasamudāgataṭṭho. Yā yā jāti yathā yathā paccayo hoti, tadanurūpaṃ pātubhāvoti attho. Avijjāya saṅkhārānaṃ paccayaṭṭhoti etthāpi na avijjā saṅkhārānaṃ paccayo na hoti, na ca avijjaṃ vinā saṅkhārā uppajjanti. Yā yā avijjā yesaṃ yesaṃ saṅkhārānaṃ yathā yathā paccayo hoti, ayaṃ avijjāya saṅkhārānaṃ paccayaṭṭho, paccayabhāvoti attho.
生(ジャーティ)の原因(パッチヤ)によって生じた、集まってきた状態(サムダーガタッタ)とは、生(ジャーティ)の原因(パッチヤ)によって生じ、共に(サヒッタッサ)それ自身の原因(パッチヤーヌルーパッサ)の、上へ上へと上がってきた状態、継続した状態という意味である。あるいは、生じた状態(サンブータッタ)と、集まってきた状態(サムダーガタッタ)が、生じた集まってきた状態(サンブータサムダーガタッタ)である。生(ジャーティ)から老死(ジャーラマラナ)が生じるのではない、また生(ジャーティ)なしに別のものから生じるのではない、だから生(ジャーティ)の原因による生じた状態である。このように、生(ジャーティ)から集まってくる、だから生(ジャーティ)の原因による集まってきた状態である。どのような生(ジャーティ)でも、どのように原因(パッチヤ)となっても、それに相当する現れという意味である。無明(アヴィジャー)によって、作られたもの(サンカーラ)の原因(パッチヤ)となる状態とは、ここでは無明(アヴィジャー)が作られたもの(サンカーラ)の原因(パッチヤ)とならないのではなく、無明(アヴィジャー)なしに作られたもの(サンカーラ)が生じないわけでもない。どのような無明(アヴィジャー)でも、どのような作られたもの(サンカーラ)でも、どのように原因(パッチヤ)となっても、これが無明(アヴィジャー)による作られたもの(サンカーラ)の原因(パッチヤ)となる状態、原因であるという意味である。
Bhagavā taṃ jānāti passatīti sambandho. Tenāti bhagavatā. Taṃ vibhajjamānanti yojetabbaṃ. Tanti rūpāyatanaṃ. Iṭṭhāniṭṭhādīti ādi-saddena majjhattaṃ saṅgaṇhāti, tathā atītānāgatapaccuppannaparittaajjhattabahiddhātadubhayādibhedaṃ. Labbhamānakapadavasenāti ‘‘rūpāyatanaṃ diṭṭhaṃ saddāyatanaṃ sutaṃ gandhāyatanaṃ rasāyatanaṃ phoṭṭhabbāyatanaṃ mutaṃ, sabbaṃ rūpaṃ manasā viññāta’’nti (dha. sa. 966) vacanato diṭṭhapadañca viññātapadañca rūpārammaṇe labbhati. ‘‘Rūpārammaṇaṃ iṭṭhaṃ aniṭṭhaṃ majjhattaṃ parittaṃ atītaṃ anāgataṃ paccuppannaṃ ajjhattaṃ bahiddhā diṭṭhaṃ viññātaṃ rūpaṃ rūpāyatanaṃ rūpadhātu vaṇṇanibhā sanidassanaṃ sappaṭighaṃ nīlaṃ pītaka’’nti evamādīhi **anekehi nāmehi. ‘‘Terasahi vārehī’’**ti rūpakaṇḍe (dha. sa. 614 ādayo) āgate terasa niddesavāre sandhāyāha. Ekekasmiñca vāre catunnaṃ catunnaṃ vavatthāpananayānaṃ vasena ‘‘dvipaññāsāya **nayehī’’**ti āha. Tathameva aviparītadassitāya, appaṭivattiyadesanatāya ca. Jānāmi abbhaññāsinti vattamānātītakālesu ñāṇappavattidassanena anāgatepi ñāṇappavatti vuttāyevāti daṭṭhabbā. Vidita-saddo anāmaṭṭhakālaviseso veditabbo, ‘‘diṭṭhaṃ sutaṃ muta’’ntiādīsu (dha. sa. 966) viya. Na upaṭṭhāsīti attattaniyavasena na upagacchi. Yathā rūpārammaṇādayo dhammā yaṃsabhāvā yaṃpakārā ca, tathā ne passati jānāti gacchatīti tathāgatoti evaṃ padasambhavo veditabbo. Keci pana ‘‘niruttinayena pisodarādipakkhepena vā dassī-saddassa lopaṃ, āgata-saddassa cāgamaṃ katvā **tathāgato’’**ti vaṇṇenti.
世尊(バガヴァー)は、 それを知り、見られる、という関係である。それによって(テナ)とは、世尊(バガヴァー)によって。それが分析されている(ヴィバッジャマナーナ)とは、繋げるべきである。それ(タン)とは、色(ルーパ)の領域(アータナ)。好ましい(イッダーニッハー)などとは、など(アーディ)という言葉で、中位(マッジャッタ)を含む。同様に、過去(アティーッタ)、未来(アナータ)、現在(パッチュパンナ)、小さい(パリッタ)、内部(アッジャッタ)、外部(バヒッダー)、それらの両方(タドゥバヤ)などの区別。得られる言葉の分析による(ラッバマナカパダヴァセーナ)とは、「色(ルーパ)の領域(アータナ)が見られた、音(サッダ)の領域(アータナ)が聞かれた、香り(ガンダ)の領域(アータナ)、味(ラサ)の領域(アータナ)、触(ポッタバ)の領域(アータナ)が知られた、すべての色(ルーパ)が心(マナサ)によって知られた」(ダッマサンガニー966)と、そのまま見える(ディッタブダ)という言葉と、知られた(ヴィンニャータ)という言葉が、色(ルーパ)の対象(ルーパラーマナ)において得られる。「色(ルーパ)の対象(ルーパラーマナ)は、好ましい(イッッタ)、好ましくない(アニッッタ)、中位(マッジャッタ)、小さい(パリッタ)、過去(アティーッタ)、未来(アナータ)、現在(パッチュパンナ)、内部(アッジャッタ)、外部(バヒッダー)、見られた(ディッダ)、知られた(ヴィンニャータ)色(ルーパ)、色(ルーパ)の領域(アータナ)、色(ルーパ)の要素(ルーパダーチュ)、色(ルーパ)の性質(ヴァンナニバー)、見える(サニダッサナ)、固い(サッパティガ)、青(ニーラ)、黄色(ピーダカ)」など、**多くの名前によって。「十三の区分」**とは、色(ルーパ)の項目(ルーパカンダ)(ダッマサンガニー614など)に来る十三の分析区分を指して言っている。それぞれの一つの区分においても、四つずつ、四つずつ、位置づけの方法によって、「五十二の **方法(ナヤ)**」と言っている。同様に、誤りなく見る(アヴィパリータダッシーターヤ)、逆らうことのない説法(アッパティワッティヤデサナターヤ)によっても。私は知っている、知られている(ジャーナーミ アッバニャーシンティ)とは、現在(ヴァッタマナ)と過去(アティーッタ)の時において、智慧(ニャーナ)の働きを見ることによって、未来においても智慧(ニャーナ)の働きは述べられていると見られるべきである。知られた(ヴィディタ)という言葉は、触れていない(ウパタッハータカラ)時節の区別として理解すべきである。「見られた(ディッタ)、聞かれた(スータ)、知られた(ムータ)」など(ダッマサンガニー966)のように。従わなかった(ナ ウパターシーティ)とは、自分自身(アッタッタンニヤ)の性質によって従わなかった。色(ルーパ)の対象(ルーパラーマナ)などの、そのような性質、そのようなあり方であるように、それを見、知り、進むから、その通りに進む者(タターガト)である、このように言葉の由来を理解すべきである。あるいは、「言葉の分析(ニルッティナヤエナ)」の、「腹の中のような(ピソダラーディ)方法で」の、「見る(ダッシー)」という言葉の省略と、「来る(アガタ)」という言葉の追加をして、**「タターガト」**と説明する者もいる。
Niddosatāya anupavajjaṃ. Pakkhipitabbābhāvena anūnaṃ. Apanetabbābhāvena anadhikaṃ. Atthabyañjanādisampattiyā sabbākāraparipuṇṇaṃ. No aññathāti ‘‘tathevā’’ti vuttamevatthaṃ byatirekena sampādeti. Tena yadatthaṃ bhāsitaṃ, ekantena tadatthanipphādanato yathā bhāsitaṃ bhagavatā, tathevāti aviparītadesanataṃ dasseti. **‘‘Gadattho’’**ti etena tathaṃ gadatīti tathāgatoti da-kārassa ta-kāro kato niruttinayenāti dasseti.
非難がない(ニッドーサターヤ)こと、非難されるべきでない(アヌパヴァッジャン)こと。加わるべきでない(パッキピタッババーハーヴァナ)から、不足がない(アヌーナ)。取り除くべきでない(アパネータブバーハーヴァナ)から、過剰でない(アナディカ)。意味と徴候(アッタビャンジャナ)などの、完全さ(サンパッティヤー)によって、すべてのあり方(サッバカーラ)において完全である。別のようでない(ノ アンニャター)とは、「その通り」と述べられたその意味を、逆に、成就させる。それゆえ、 語られたその意味は、間違いなくその意味を成就させるから、世尊(バガヴァー)が語られた通り、その通りである、という誤りなく説く(アヴィパリータデサナタ)ことを示す。**「ガッダッハ(Gadattho)」**という言葉によって、その通り(タタ)に進む(ガティ)から、タターガトである、というように、ダー(da)の文字をター(ta)の文字に変えたのは、言葉の分析(ニルッティナヤ)によるものであると示す。
Tathā gatamassāti tathāgato, gatanti ca kāyassa vācāya vā pavattīti attho. Tathāti ca vutte yaṃtaṃ-saddānaṃ abyabhicārisambandhitāya ‘‘yathā’’ti ayamattho upaṭṭhitoyeva hoti. Kāyavacīkiriyānañca aññamaññānulomena vacanicchāyaṃ, kāyassa vācā, vācāya ca kāyo sambandhībhāvena upatiṭṭhatīti imamatthaṃ dassento āha **‘‘bhagavato hī’’**tiādi. Imasmiṃ pana atthe tathāvāditāya tathāgatoti ayampi attho siddho hoti. So pana pubbe pakārantarena dassitoti āha **‘‘evaṃ tathākāritāya tathāgato’’**ti.
その通りに進む者(タターガタ)とは、タターガトである。進む(ガタンティ)とは、身(カーヤ)による、あるいは言葉(ヴァーチャー)による、働きであるという意味である。その通り(タター)と述べられたとき、その言葉(ヤンタン)は、違わない関係にあるから、「どのように」というその意味が、適切に現れている。身(カーヤ)と言葉(ヴァーチャー)の行為(キリヤー)も、互いに調和して、言葉の願望(ヴァチャニッチャーヤ)、身(カーヤ)が言葉(ヴァーチャー)で、言葉(ヴァーチャー)が身(カーヤ)で、関係づけられて現れる、この意味を示すために、**「世尊(バガヴァー)の」**などと言っている。この意味においては、その通りに語るから、タターガトである、というその意味も成就する。それは以前に、別の方法で示されたから、**「そのように、そのように行われたから、タターガト」**と言っている。
‘‘Tiriyaṃ **aparimāṇāsu lokadhātūsū’’**ti etena yadeke ‘‘tiriyaṃ viya upari adho ca santi lokadhātuyo’’ti vadanti, taṃ paṭisedheti. Desanāvilāsoyeva desanāvilāsamayo yathā ‘‘puññamayaṃ, dānamaya’’ntiādīsu.
「横に **計り知れないほど多くの世界(ローカダートゥ)に」**という言葉によって、ある人々が「横に 見えるように、上にも下にも世界(ローカダートゥ)がある」と述べているが、それを否定する。説法(デサナー)の、そのあり方(ヴィラソーヤェーヴァ)、説法(デサナー)のあり方(ヴィラサマヨ)、「功徳(プンニャマヤン)、布施(ダーナマヤ)」などにおけるように。
Upasagganipātānaṃ vācakasaddasannidhāne tadatthajotanabhāvena pavattanato gata-saddoyeva avagatatthaṃ atītatthañca vadatīti āha **‘‘gatoti avagato atīto’’**ti. Atha vā abhinīhārato paṭṭhāya yāva sambodhi, etthantare mahābodhiyānapaṭipattiyā hānaṭhānasaṃkilesanivattīnaṃ abhāvato yathā paṇidhānaṃ, tathā gato abhinīhārānurūpaṃ paṭipannoti tathāgato. Atha vā mahiddhikatāya, paṭisambhidānaṃ ukkaṃsādhigamena anāvaraṇatāya ca katthaci paṭighātābhāvato yathā ruci, tathā kāyavacīcittānaṃ gatāni gamanāni pavattiyo etassāti tathāgato. Yasmā ca loke vidhayuttagatapakāra-saddā samānatthā dissanti, tasmā yathā vidhā vipassīādayo bhagavanto, ayampi bhagavā tathā vidhoti tathāgato. Yathā yuttā ca te bhagavanto ayampi bhagavā tathā yuttoti tathāgato. Atha vā yasmā saccaṃ tacchaṃ tathanti ñāṇassetaṃ adhivacanaṃ, tasmā tathena ñāṇena āgatoti tathāgatoti. Evampi tathāgata-saddassa attho veditabbo –
接頭辞(ウパサッガ)と副詞(ニパータ)の、意味を伝える言葉(ヴァーカサッダ)の近くにある、その意味を示す働きによって成り立つから、「進む(ガタ)」という言葉だけでも、理解された意味(アヴァガタッタン)と、過去の意味(アティーッタッタン)を述べている、と**「進む(ガト)とは、理解された、過去の」**と言っている。あるいは、決意(アビニーハーラ)から始まって、悟り(サンボーディ)まで、この間の、大いなる悟り(マハーボーディ)への道(ヤーナパティパッティヤー)における、失われる場所(ハーナタン)と、汚れ(サンキレーサ)を避けること(ニワッティナーン)がないから、どのように願ったか(パニダーナン)、その通りに進んだ(ガト)と、決意(アビニーハーラ)に相当するように進んだから、タターガトである。あるいは、大いなる力(マヒッディカタヤー)、分析(パティサンビダーナ)の、極致(ウッカンサーダンマ)の到達(アディガメーナ)、遮るものがない(アナバーラターヤ)から、どこにも妨げがないから、どのように望むか(ルチ)、その通りに、身(カーヤ)、言葉(ヴァーチャー)、心(チッタ)が進んだ(ガターニ)、その働き(パワッティヨー)があるから、タターガトである。なぜなら、世間(ローケ)において、指定された(ヴィダユッタ)進み方(ガタパーカーラ)という言葉が、同じ意味で見られるから、どのように、ヴィパッシー(ヴィパッシー)などの、世尊(バガヴァー)たちであるか、この人もそのような世尊(バガヴァー)であるから、タターガトである。どのように、それらが適切(ユッタ)な世尊(バガヴァー)たちであるか、この人も、そのように適切(ユッタ)な世尊(バガヴァー)であるから、タターガトである。あるいは、真実(サッチャン)である、正しい(タッチャン)である、その通り(タター)である、ということが、智慧(ニャーナ)の、別名であるから、その智慧(ニャーナ)によって来たから、タターガトである。そのように、タターガトという言葉の意味を理解すべきである。「 欲界などの汚れを捨てて、どのように進んだか。
‘‘Pahāya kāmādimale yathā gatā,
「欲界などの汚れを捨てて、どのように進んだか。
Samādhiñāṇehi vipassiādayo;
禅定と智慧によって、ヴィパッシーたちのように。
Mahesino sakyamunī jutindharo,
偉大な賢者(マヘーシノ)、釈迦牟尼(サキャムニー)、光り輝く者(ジュティンダロ)。
::gathalast Tathāgato tena tathāgato mato. ::
::gathalast タターガトは、それによって、タターガトと見なされた。 ::
Tathañca dhātāyatanādilakkhaṇaṃ,
その通り(タタンチャ)に、要素(ダートゥ)、領域(アータナ)などの特相(ラクサナ)、
Sabhāvasāmaññavibhāgabhedato;
性質の共通性(サバーヴァサーマニャ)と、区別(ヴィバーガ)によって。
Sayambhuñāṇena jino samāgato,
自らの智慧(サヤンブニャーナ)によって、勝利者(ジーノー)は集まった。
::gathalast Tathāgato vuccati sakyapuṅgavo. ::
::gathalast タターガトは、それゆえ、釈迦(サキャプンガヴォ)の最勝者である。 ::
Tathāni saccāni samantacakkhunā,
その通り(タターニ)とは、真理(サッチャーニ)が、 すべての者(サマンタチャックフナー)の眼(チャックフナー)で。
Tathā idappaccayatā ca sabbaso;
その通り(タター)である、この(イダ)原因(パッチヤター)も、すべての方法(サッバソー)で。
Anaññaneyyena yato vibhāvitā,
他のようでない(アナニャーネーイェーナ)から、そのように(ヤトー)明らかにされた。
::gathalast Yāthāvato tena jino tathāgato. ::
::gathalast その通り(ヤーターヴァト)によって、勝利者(ジーノー)はタターガトである。 ::
Anekabhedāsupi lokadhātusu,
多くの種類(アネカペーダー)の 世界(ローカダートゥ)においても。
Jinassa rūpāyatanādigocare;
勝利者(ジーナッサ)の、色(ルーパ)の領域(アータナ)などの対象(ゴチャレ)。
Vicittabhedaṃ tathameva dassanaṃ,
多様な区別(ヴィチッタペーダン)を、その通り(タタメーヴァ)に見ること。
::gathalast Tathāgato tena samantalocano. ::
::gathalast タターガトは、それゆえ、すべての者(サマンタローチャノー)の眼である。 ::
Yato ca dhammaṃ tathameva bhāsati,
その(ヤトー)から、法(ダンマム)を、その通り(タタメーヴァ)に説く。
Karoti vācāyanuloma mattano;
言葉(ヴァーチャー)も、それ自身の(マッタノー)に調和して行う。
Guṇehi lokaṃ abhibhuyya iriyati,
徳(グネーヒ)によって、世界(ローカム)を打ち破って、君臨する(イリヤティ)。
::gathalast Tathāgato tenapi lokanāyako. ::
::gathalast タターガトは、それによって、世界の指導者(ローカナヤコ)である。 ::
Yathābhinīhāramato yathāruci,
どのように(ヤター)決意(アビニハーラ)から、どのように(ヤター)望むか(ルチ)。
Pavattavācātanucittabhāvato;
現れた言葉(パヴァッタヴァーチャーナ)、それに調和した心(タヌチッタバヴァト)。
Yathāvidhā yena purā mahesino,
どのように(ヤターヴィダー)、どのような(イェーナ)方法で、以前(プラ)偉大な賢者(マヘーシノー)。
Tathāvidho tena jino **tathāgato’’**ti. (itivu. aṭṭha. 38);
その通り(タターヴィドー)、それによって、勝利者(ジーノー)は**タターガト**である。(イティヴッタカ・アッタカター38);
Saṅgahagāthā mukhamattameva. Kasmā? Appamādapadaṃ viya sakaladhammapaṭipattiyā sabbabuddhaguṇānaṃ saṅgāhakattā. Tenevāha **‘‘sabbākārenā’’**tiādi.
要約の詩(サガハガーサー)は、主たる意味だけである。なぜか? 怠りない(アッパマーダ)という言葉のように、すべての法(ダンマ)の実践(パティパッティヤー)において、すべての仏(ブッダ)の徳(グナーナン)を要約するからである。それゆえ、**「すべてのあり方において」**などと言っている。
‘‘Taṃ **katamanti pucchatī’’**ti etena ‘‘katamañca taṃ bhikkhave’’tiādivacanassa sāmaññato pucchābhāvo dassito avisesato hi tassa pucchāvisesabhāvañāpanatthaṃ mahāniddese āgatā sabbāva pucchā atthuddhāranayena dasseti **‘‘tattha pucchā nāmā’’**tiādinā. Tattha tatthāti ‘‘taṃ katamanti pucchatī’’ti ettha yadetaṃ sāmaññato pucchāvacanaṃ, tasmiṃ.
「それは **何であるか、と問う」**という言葉によって、「それは何であるか、比丘たちよ」といった言葉の、一般的な問いであることが示されている。一般性から、その問いの特別な意味を示すために、大いなる分析(マハーニッデセ)に来る、すべての問いを、意味の探求(アッタッッダラナ)の方法で示している、**「そこに、問いとは」**などと。そこに、そこにとは、「それは何であるか、と問う」という言葉において、その一般的な問いの言葉、その中に。
Lakkhaṇanti ñātuṃ icchito yo koci sabhāvo. **‘‘Aññāta’’**nti yena kenaci ñāṇena aññātabhāvamāha, **‘‘adiṭṭha’’**nti dassanabhūtena ñāṇena paccakkhaṃ viya adiṭṭhataṃ. **‘‘Atulita’’**nti ‘‘ettakameta’’nti tulanabhūtena atūlitataṃ, **‘‘atīrita’’**nti tīraṇabhūtena akatañāṇakiriyāsamāpanataṃ, **‘‘avibhūta’’**nti ñāṇassa apākaṭabhāvaṃ, **‘‘avibhāvita’’**nti ñāṇena apākaṭīkatabhāvaṃ. Adiṭṭhaṃ jotīyati etāyāti adiṭṭhajotanā. Diṭṭhaṃ saṃsandīyati etāyāti diṭṭhasaṃsandanā, sākacchāvasena vinicchayakaraṇaṃ. Vimati chijjati etāyāti vimaticchedanā. Anumatiyā pucchā anumatipucchā. ‘‘Taṃ kiṃ maññatha bhikkhave’’tiādi pucchāya hi ‘‘kā tumhākaṃ anumatī’’ti anumati pucchitā hoti. Kathetukamyatāti kathetukamyatāya.
「認識」とは、知りたいと欲するあらゆる性質である。「『未知』とは、いかなる認識によっても知られざる状態を言う。『未見』とは、見ることのできる認識によって、まるで目の前にあるかのように見えざる状態を言う。『比類なき』とは、「これほどである」と測ることを超越した状態を言う。『到達せざる』とは、到達する、すなわち認識の行為を完了せしめなかった状態を言う。『現れざる』とは、認識の現れざる状態を言う。『現されていなき』とは、認識によって現されていなき状態を言う。未見であることは、これによって照らされる、ゆえに未見の照らし。見られたことは、これによって照らし合わされる、ゆえに見たことの照らし合わせ、議論によって決定すること。疑いは、これによって断たれる、ゆえに疑い断ち。同意を問うこと、同意を問うこと。「あなたたちはどう思いますか、比丘たちよ」という問いに、「あなたたちの同意は何か」と同意が問われているのである。「語り尽くしたい」とは、語り尽くしたいという望みである。
236-7. Manena nibbattitanti abhiññāmanena nibbattitaṃ. Hatthapādādi aṅgehi ca kapparajaṇṇuādi paccaṅgehi ca. Saṇṭhānavasenāti kamaladalādisadisasaṇṭhānamattavasena, na rūpābhighātārahabhūtappasādiindriyavasena. Sabbākārehīti vaṇṇasaṇṭhānaavayavavisesādisabbākārehi. Tena iddhimatā. Sadisabhāvadassanatthamevāti saṇṭhānatopi vaṇṇatopi avayavavisesatopi sadisabhāvadassanatthameva. Sajātiyaṃ ṭhito, na nāgiddhiyā aññajātirūpo.
236~7。意によって造られた、とは神通の意によって造られたものである。手足などの器官と、カッパラージャヌ(頭蓋骨の装飾)などの付属器官によって。形相によって、とは蓮の葉などに似た形相というだけのことである。相貌の侵害に堪えるような色界の器官によるのではない。あらゆる相において、とは色、形相、器官の様式などのあらゆる相において。それゆえ、神通を持つ者である。似ている相を見るためだけである、とは形相においても、色においても、器官の様式においても、似ている相を見るためだけである。同類に留まるのであって、非神通(非人)によって他の種類の(相)ではない。
376-7. **‘‘Kasmā āraddha’’**nti anusandhikāraṇaṃ pucchitvā taṃ vibhāvetuṃ **‘‘ayaṃ kirā’’**tiādi vuttaṃ, tena ajjhāsayānusandhivasena upari desanā pavattāti dasseti. Tenāti tathāladdhikattā. Assāti licchavīrañño. Desanāyāti saṇhasukhumāyaṃ suññatapaṭisaṃyuttāyaṃ yathādesitadesanāyaṃ. Nādhimuccatīti na saddahati na pasīdati. Tantidhammaṃ nāma kathentoti yesaṃ atthāya dhammo kathīyati, tasmiṃ tesaṃ asatipi maggapaṭivedhe kevalaṃ sāsane tantidhammaṃ katvā kathento. Evarūpassāti sammāsambuddhattā aviparītadhammadesanatāya evaṃpākaṭadhammakāyassa satthu. Yuttaṃ nu kho etaṃ assāti assa paṭhamajjhānādisamadhigamena samāhitacittassa kulaputtassa etaṃ ‘‘taṃ jīva’’ntiādinā ucchedādigāhagahaṇaṃ api nu yuttanti pucchati. Laddhiyā pana jhānādhigamamattena na tāva vivecitattā **‘‘tehi yutta’’**nti vuttaṃ taṃ vādaṃ paṭikkhipitvāti jhānalābhinopi taṃ gahaṇaṃ ‘‘ayuttamevā’’ti taṃ ucchedavādaṃ sassatavādaṃ vā paṭikkhipitvā. Attamanā ahesunti yasmā khīṇāsavo vigatasammoho tiṇṇavicikiccho, ‘‘tasmā tassa tathā vattuṃ na yutta’’nti uppannanicchayatāya taṃ mama vacanaṃ sutvā attamanā ahesunti attho. Sopi licchavī rājā te viya sañjātanicchayattā attamano ahosi. Yaṃ panettha atthato avibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.
376-7. 「なぜ始められたのか」と、原因を尋ねて、それを明らかにしようとして、「これはすなわち」などの言葉が述べられている。それゆえ、その人の性質のゆえに、さらに説法が進行することを示している。「それゆえ」、すなわち、そのように得られたからである。「その」、すなわち、リッチャヴィ王の。説法、すなわち、穏やかで微細な、空に結びついた、指示された説法について。信じない、すなわち、信じない、満足しない。その法を説く、すなわち、その法が説かれる目的のために、その人たちが、道を得ていなくても、ただ教えとして法を説く。このようである、すなわち、正等覚者であるため、誤りのない法を説くため、このように明確な法の身体である師の。それは適切であるか、すなわち、その人の初禅などの獲得によって、定まった心を持つ善男子に、この「その命」などの断滅への執着は、適切であろうか、と問う。しかし、得ることによって、禅定の獲得のみでは、まだ区別されていないから、「それらによって適切である」と言われている。その説を否定して、すなわち、禅定を得た者であっても、その執着を、「適切である」と、その断滅説または常住説を否定して。満足した、すなわち、なぜなら、煩悩が尽きた者、迷いがなくなった者、疑いが晴れた者、「それゆえ、その人がそのように言うのは適切ではない」という確信が生じたゆえに、その私の言葉を聞いて、満足した、ということである。そのリッチャヴィ王も、彼らのように確信が生じたゆえに、満足した。この中で、区別されていないもの、すなわち、よく理解できるものである。
Mahālisuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
大リッチャヴィ経の解説における隠された意味の明示。
8. ‘‘‘Pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato samaṇo gotamo nihitadaṇḍo, nihitasattho, lajjī, dayāpanno, sabbapāṇabhūtahitānukampī viharatī’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
「ゴータマ沙門は、生命を奪うことをやめ、生命を奪うことから遠ざかり、棒や剣を捨て、慈悲深く、全ての生きとし生けるものに同情し、生きている」――このように、比丘たちよ、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。
‘‘‘Adinnādānaṃ pahāya adinnādānā paṭivirato samaṇo gotamo dinnādāyī dinnapāṭikaṅkhī, athenena sucibhūtena attanā viharatī’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
「ゴータマ沙門は、与えられていないものを取ることをやめ、与えられていないものを取ることから遠ざかり、与えられたものを受け取り、期待し、清らかで、純粋な生活を送っている」――このように、比丘たちよ、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。
‘‘‘Abrahmacariyaṃ pahāya brahmacārī samaṇo gotamo ārācārī anācārī (ka.) virato paṭivirato (katthaci) methunā gāmadhammā’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
「ゴータマ沙門は、不道徳な行いをやめ、不道徳な行いから遠ざかっている」――このように、比丘たちよ、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。
8. Idāni taṃ kathetukamyatāya pucchāya pucchitamatthaṃ kathetuṃ ‘‘pāṇātipātaṃ pahāyā’’tiādimāha.
8.今、その説こうとする意欲の問いについて、問われた内容を説こうとして、「殺生を離れて」などと説かれた。
Tattha pāṇassa atipāto pāṇātipāto, pāṇavadho, pāṇaghātoti vuttaṃ hoti. Pāṇoti cettha vohārato satto, paramatthato jīvitindriyaṃ, tasmiṃ pana pāṇe pāṇasaññino jīvitindriyupacchedakaupakkamasamuṭṭhāpikā kāyavacīdvārānaṃ aññataradvārappavattā vadhakacetanā pāṇātipāto. So guṇavirahitesu tiracchānagatādīsu pāṇesu khuddake pāṇe appasāvajjo, mahāsarīre mahāsāvajjo, kasmā? Payogamahantatāya. Payogasamattepi vatthumahantatāya. Guṇavantesu manussādīsu appaguṇe pāṇe appasāvajjo, mahāguṇe mahāsāvajjo. Sarīraguṇānaṃ pana samabhāve sati kilesānaṃ upakkamānañca mudutāya appasāvajjo, tibbatāya mahāsāvajjoti veditabbo.
そこで、「生命の過ち」とは、殺生、生命を殺すこと、生命を絶つことと述べられている。 ここで生命とは、世俗的には「生き物」であり、究極的には「生命力」である。その生命に対して、「生命」と認識する者が、生命力を絶つための道具や計略を、身や口のいずれかの経路で起こす殺意が殺生である。 それは、功徳のない畜生などの生命において、小さい生命には罪は軽い。大きな生命には罪は重い。なぜか? 行為が大きいからである。 行為が同じでも、対象が大きいからである。 功徳のある人間などの生命において、功徳の少ない生命には罪は軽い。功徳の大きい生命には罪は重い。 身体の功徳が同じであっても、煩悩が軽い場合は罪は軽く、煩悩が重い場合は罪は重いと知るべきである。
Tassa pañca sambhārā honti – pāṇo, pāṇasaññitā, vadhakacittaṃ, upakkamo, tena maraṇanti . Cha payogā – sāhatthiko, āṇattiko, nissaggiyo, thāvaro, vijjāmayo, iddhimayoti. Imasmiṃ panatthe vitthāriyamāne ativiya papañco hoti, tasmā taṃ na vitthārayāma, aññañca evarūpaṃ. Atthikehi pana samantapāsādikaṃ vinayaṭṭhakathaṃ oloketvā gahetabbaṃ.
それには五つの要素がある。すなわち、生命、生命であるという認識、殺意、計略、そしてそれによる死である。 六つの行為がある。すなわち、自らの手による、命令による、放棄による、不動の、智慧による、神通力による、である。 これについて詳しく説明すると、非常に冗長になるため、ここでは詳しく説明しない。他の同様のことも同様である。 詳細については、サマントパーサーディカー(Parasamantapāsādikā)のヴィナヤッタカー(Vinayaṭṭhakathā)を参照して理解すべきである。
Pahāyāti imaṃ pāṇātipātacetanāsaṅkhātaṃ dussīlyaṃ pajahitvā. Paṭiviratoti pahīnakālato paṭṭhāya tato dussīlyato orato viratova. Natthi tassa vītikkamissāmīti cakkhusotaviññeyyā dhammā pageva kāyikāti imināva nayena aññesupi evarūpesu padesu attho veditabbo.
「離れて」とは、この殺生という心(意図)に由来する不正な行為を捨てて、という意味である。 「遠ざかった」とは、捨てた時以来、その不正な行為から遠ざかって、留まっている、という意味である。 「それを超えることはない」というように、目や耳で知覚できるものについては、ましてや身体的なものについては、この方法で他の箇所も同様に意味を理解すべきである。
Samaṇoti bhagavā samitapāpatāya laddhavohāro. Gotamoti gottavasena. Na kevalañca bhagavāyeva pāṇātipātā paṭivirato, bhikkhusaṅghopi paṭivirato, desanā pana ādito paṭṭhāya evaṃ āgatā, atthaṃ pana dīpentena bhikkhusaṅghavasenāpi dīpetuṃ vaṭṭati.
「沙門」とは、煩悩を滅したことにより、そのように呼ばれる尊師である。 「ゴータマ」とは、氏族の名である。 尊師だけが殺生から遠ざかっているのではなく、僧伽もまた遠ざかっている。しかし、教えは最初からそのように説かれている。意味を説明するにあたっては、僧伽のあり方についても説明することができる。
Nihitadaṇḍo nihitasatthoti parūpaghātatthāya daṇḍaṃ vā satthaṃ vā ādāya avattanato nikkhittadaṇḍo ceva nikkhittasattho cāti attho. Ettha ca ṭhapetvā daṇḍaṃ sabbampi avasesaṃ upakaraṇaṃ sattānaṃ viheṭhanabhāvato satthanti veditabbaṃ. Yaṃ pana bhikkhū kattaradaṇḍaṃ vā dantakaṭṭhaṃ vā vāsiṃ pipphalikaṃ vā gahetvā vicaranti, na taṃ parūpaghātatthāya. Tasmā nihitadaṇḍo nihitasattho tveva saṅkhyaṃ gacchati.
「棒を捨てた者、武器を捨てた者」とは、他者を害するために棒や武器を持って行かないこと、すなわち、棒を置いた者であり、武器を置いた者である、という意味である。 ここで、棒を除いて、残りのすべての道具は、他者を苦しめるものであるため、武器と知るべきである。 しかし、比丘が鍬や歯ブラシ、あるいは剃刀を持って歩くことがあるが、それは他者を害するためではない。 それゆえ、「棒を捨てた者、武器を捨てた者」という数に入るのである。
Lajjīti pāpajigucchanalakkhaṇāya lajjāya samannāgato. Dayāpannoti dayaṃ mettacittataṃ āpanno. Sabbapāṇabhūtahitānukampīti; sabbe pāṇabhūte hitena anukampako. Tāya dayāpannatāya sabbesaṃ pāṇabhūtānaṃ hitacittakoti attho. Viharatīti iriyati yapeti yāpeti pāleti . Iti vā hi, bhikkhaveti evaṃ vā bhikkhave. Vā saddo upari ‘‘adinnādānaṃ pahāyā’’tiādīni apekkhitvā vikappattho vutto, evaṃ sabbattha purimaṃ vā pacchimaṃ vā apekkhitvā vikappabhāvo veditabbo.
「恥を知る者」とは、悪行を恥じるという性質を持った恥を知っている者である。 「慈悲深い者」とは、慈しみや友愛の心を持っている者である。 「全ての生き物に対して慈悲深く接する者」とは、全ての生き物に対して、慈悲の心で接する者である。 その慈悲深い心によって、全ての生き物に対して、慈悲の心を持つ者、という意味である。 「住んでいる」とは、振る舞い、生き、維持し、守ることである。 「このように、比丘たちよ」と、このように比丘たちに言う。 「ヴァー」という言葉は、次に「盗みを取ることを離れて」などに続くことを考慮して、選択肢として述べられた。このように、全てにおいて、前のものか後のものを考慮して、選択肢であると理解すべきである。
Ayaṃ panettha saṅkhepo – bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno evaṃ vadeyya – ‘‘samaṇo gotamo pāṇaṃ na hanati, na ghāteti, na tattha samanuñño hoti, virato imasmā dussīlyā; aho, vata re buddhaguṇā mahantā’’ti, iti mahantaṃ ussāhaṃ katvā vaṇṇaṃ vattukāmopi appamattakaṃ oramattakaṃ ācārasīlamattakameva vakkhati. Upari asādhāraṇabhāvaṃ nissāya vaṇṇaṃ vattuṃ na sakkhissati. Na kevalañca puthujjanova sotāpannasakadāgāmianāgāmiarahantopi paccekabuddhāpi na sakkontiyeva; tathāgatoyeva pana sakkoti, taṃ vo upari vakkhāmīti, ayamettha sādhippāyā atthavaṇṇanā. Ito paraṃ pana apubbapadameva vaṇṇayissāma.
ここでの要約はこうである。 「比丘たちよ、俗人が如来の徳を讃えるとき、そのように言うだろう。 『ゴータマ沙門は、生命を殺さず、殺させず、それを承認せず、この不正から遠ざかっている。ああ、仏の徳はなんと偉大であろうか』と、このように大きな努力をして徳を讃えようとしても、わずかな、ほんの少しの、行為の戒律のわずかしか語ることはできない。 他の人とは異なる特別な点を根拠にして徳を語ることはできない。 俗人だけでなく、声聞、独覚、阿羅漢、辟支仏でさえも、語ることはできない。 如来だけが語ることができる。それについて、後であなたに語ろう』と、これがここでの意図した意味の解説である。 これ以降は、これまでにない言葉を解説していく。
Adinnādānaṃ pahāyāti ettha adinnassa ādānaṃ adinnādānaṃ, parasaṃharaṇaṃ, theyyaṃ, corikāti vuttaṃ hoti. Tattha adinnanti parapariggahitaṃ, yattha paro yathākāmakāritaṃ āpajjanto adaṇḍāraho anupavajjo ca hoti. Tasmiṃ parapariggahite parapariggahitasaññino, tadādāyakaupakkamasamuṭṭhāpikā theyyacetanā adinnādānaṃ. Taṃ hīne parasantake appasāvajjaṃ, paṇīte mahāsāvajjaṃ, kasmā? Vatthupaṇītatāya. Vatthusamatte sati guṇādhikānaṃ santake vatthusmiṃ mahāsāvajjaṃ . Taṃ taṃ guṇādhikaṃ upādāya tato tato hīnaguṇassa santake vatthusmiṃ appasāvajjaṃ.
「盗みを取ることを離れて」とは、ここで「与えられていないものを取る」とは、盗み、窃盗、横領と述べられている。 ここで「与えられていないもの」とは、他者が所有しているもので、他者が自由にできるもので、罰を受けるべきでなく、非難されるべきでないものである。 その他者が所有しているものに対して、他者が所有していると認識し、それを奪おうとする計略から生じる盗みの心(意図)が盗みである。 それは、劣ったもので、他人の所有物である場合は、罪は軽い。優れたものであれば、罪は重い。なぜか? 対象が優れているからである。 対象が同じであっても、功徳のある者の所有物であれば、罪は重い。 それらの功徳のある者(の所有物)を基準にして、それより功徳の少ない者の所有物であれば、罪は軽い。
Tassa pañca sambhārā honti – parapariggahitaṃ, parapariggahitasaññitā, theyyacittaṃ, upakkamo, tena haraṇanti. Cha payogā – sāhatthikādayova. Te ca kho yathānurūpaṃ theyyāvahāro, pasayhāvahāro, paṭicchannāvahāro, parikappāvahāro, kusāvahāroti imesaṃ avahārānaṃ vasena pavattā, ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana samantapāsādikāyaṃ vutto.
それには五つの要素がある。すなわち、他者が所有しているもの、他者が所有しているという認識、盗みの心(意図)、計略、そしてそれによる奪取である。 六つの行為がある。すなわち、自らの手による、などである。 それらは、それぞれの盗みの方法、すなわち、力ずくでの奪取、隠しての奪取、計画的な奪取、草のような(価値の低いもの)の奪取、などの方法に従って行われる。 これがここでの要約である。 詳細については、サマントパーサーディカー(Samantapāsādikā)に説かれている。
Dinnameva ādiyatīti dinnādāyī. Cittenapi dinnameva paṭikaṅkhatīti dinnapāṭikaṅkhī. Thenetīti theno. Na thenena athenena. Athenattāyeva sucibhūtena. Attanāti attabhāvena. Athenaṃ sucibhūtaṃ attānaṃ katvā viharatīti vuttaṃ hoti. Sesaṃ paṭhamasikkhāpade vuttanayeneva yojetabbaṃ. Yathā ca idha, evaṃ sabbattha.
「与えられたものを受け取る」とは、与えられたものを受け取る者である。 「心においても、与えられたものを期待する」とは、与えられたものを期待する者である。 「盗む者」とは、泥棒である。 「盗まずに」とは、盗まずに、清らかな者である。 「自らを」とは、自らの姿で、という意味である。 「盗まずに、清らかな自らをなして、住んでいる」という意味である。 残りは、最初の戒律に説かれた方法で理解すべきである。ここでのように、全てにおいて。
Abrahmacariyanti aseṭṭhacariyaṃ. Brahmaṃ seṭṭhaṃ ācāraṃ caratīti brahmacārī. Ārācārīti abrahmacariyato dūracārī. Methunāti rāgapariyuṭṭhānavasena sadisattā methunakāti laddhavohārehi paṭisevitabbato methunāti saṅkhyaṃ gatā asaddhammā. Gāmadhammāti gāmavāsīnaṃ dhammā.
「梵行をしない」とは、最上の行いをしないことである。 「梵行をする」とは、最上の行いをする者である。 「離れて行いをする」とは、梵行をしないことから遠く離れて行いをする者である。 「淫欲」とは、愛欲に満たされているために、似ているという理由で、淫欲と呼ばれる、犯すべきでない行いである。 「俗人の行い」とは、俗人が行う行いである。
8. Saraseneva patanasabhāvassa antarā eva atīva pātanaṃ atipāto, saṇikaṃ patituṃ adatvā sīghaṃ pātananti attho. Atikkamma vā satthādīhi abhibhavitvā pātanaṃ atipāto. Sattoti khandhasantāno. Tattha hi sattapaññatti. Jīvitindriyanti rūpārūpajīvitindriyaṃ. Rūpajīvitindriye hi vikopite itarampi taṃsambandhatāya vinassati. Kasmā panettha ‘‘pāṇassa atipāto, pāṇoti cettha vohārato satto’’ti ca ekavacananiddeso kato, nanu niravasesānaṃ pāṇānaṃ atipātato virati idha adhippetā. Tathā hi vakkhati ‘‘sabbapāṇabhūtahitānukampīti sabbe pāṇabhūte’’tiādinā (dī. ni. aṭṭha. 1.cūḷasīlavaṇṇanā) bahuvacananiddesanti? Saccametaṃ, pāṇabhāvasāmaññavasena panettha ekavacananiddeso kato, sabbasaddasannidhānena tattha puthuttaṃ viññāyamānamevāti sāmaññaniddesaṃ akatvā bhedavacanicchāvasena bahuvacananiddeso katoti . Kiñca bhiyyosāmaññato saṃvarasamādānaṃ, tabbisesato saṃvarabhedoti imassa visesassa ñāpanatthaṃ ayaṃ vacanabhedo katoti veditabbo. Yāya cetanāya vattamānassa jīvitindriyassa nissayabhūtesu mahābhūtesu upakkamakaraṇahetu taṃ mahābhūtappaccayā uppajjanakamahābhūtā nuppajjissanti, sā tādisappayogasamuṭṭhāpikā cetanā pāṇātipāto. Laddhupakkamāni hi bhūtāni itarabhūtāni viya na visadānīti samānajātiyānaṃ kāraṇaṃ na hontīti. **‘‘Kāyavacīdvārāna’’**nti etena manodvāre pavattāya vadhakacetanāya pāṇātipātabhāvaṃ paṭikkhipati.
8. 流れのように落ちる性質そのもののうち、あたかもそれに極めて近い、極めて落ちること、それは「極めて落ちること」である。ゆっくりと落ちることを許さず、速やかに落ちること、これが意味である。それを超えて、すなわち師などによって克服されて落ちること、それは「極めて落ちること」である。「衆生」とは、五蘊の連続である。そこに衆生の確立がある。「生命力」とは、色界の生命力と無色界の生命力である。色界の生命力が損なわれたならば、それに結びついたそれもまた失われる。なぜこれに「生命の極めて落ちること、生命とは、ここでは便宜的に衆生」という単数での指示がなされたのか。それは、すべての生命の極めて落ちることからの禁戒がここで意図されているからではないか。それは、例えば「すべての生命に慈悲深い」という言葉で、すべての生命と指示されている(長部経典解説、第一、小戒の解説)ように、複数での指示がなされているからではないか。それは真実である。生命の一般的な性質によって、ここでは単数での指示がなされた。すべての言葉の包含によって、そこに多数であることが理解されるからである。ただ一般的な指示をせずに、区別の欲求によって複数での指示がなされたのである。さらに、より一般的なことから、静寂の戒めを摂り、それらの特殊性から、静寂の戒めの区別である、この特殊性を知らせるために、この言葉の区別がなされたと理解すべきである。どのような意志によって、活動している生命力の支えとなっている四大元素に、工夫をすることによって、その四大元素を原因として生じる四大元素が生じなくなるのか。それは、そのような使用によって生じる意志である。「生命の殺害」である。工夫を得た四大元素は、他の四大元素のように、健全ではない。ゆえに、同じ種類のものの原因とならないのである。「身、口の扉」とは、これによって、意の扉で生じる殺害の意志によって、生命の殺害とならないことを否定する。
Payogavatthumahantatādīhi mahāsāvajjatā tehi paccayehi uppajjamānāya cetanāya balavabhāvato veditabbā. Yathādhippetassa hi payogassa sahasā nipphādanavasena kiccasādhikāya bahukkhattuṃ pavattajavanehi laddhāsevanāya ca sanniṭṭhāpakacetanāya vasena payogassa mahantabhāvo. Satipi kadāci khuddake ceva mahante ca pāṇe payogassa samabhāve mahantaṃ hanantassa cetanā tibbatarā uppajjatīti vatthussa mahantabhāvo. Iti ubhayaṃ petaṃ cetanāya balavabhāveneva hoti. Tathā hi hantabbassa mahāguṇabhāvena tattha pavattaupakāracetanā viya khettavisesanibbattiyā apakāracetanāpi balavatī, tibbatarā ca uppajjatīti tassā mahāsāvajjatā daṭṭhabbā. Tasmā payogavatthuādipaccayānaṃ amahattepi mahāguṇatādipaccayehi cetanāya balavabhāvādivaseneva mahāsāvajjabhāvo veditabbo.
使用の対象の大きさとそれらによる、大きな罪深さは、それらの原因によって生じる意志の強さから理解されるべきである。意図された使用が、急速に完成することによって、仕事の成就と、何度も起こる速やかな活動によって、経験を積んだことによって、そして確立された意志によって、使用の大きさが生じる。たとえ時として、小さくも大きくも、生命に対して使用が同じであっても、大きなものを殺す意志は、より激しく生じる、ゆえに、対象の大きさが生じる。このように、両者とも、意志の強さによって生じる。それゆえ、殺される対象の大きな徳によって、そこに働く助ける意志のように、場所の特殊性によって生じる妨げる意志もまた強い。そしてより激しく生じる、ゆえに、その大きな罪深さが理解されるべきである。したがって、使用の対象などの原因が小さくても、大きな徳などの原因によって、意志の強さなどによって、大きな罪深さが理解されるべきである。
Sambharīyanti etehīti sambhārā, aṅgāni. Tesu pāṇasaññitāvadhakacittāni pubbabhāgiyānipi honti. Upakkamo vadhakacetanāsamuṭṭhāpito. Pañcasambhāravatī pāṇātipātacetanāti sā pañcasambhāravinimuttā daṭṭhabbā. Vijjāmayo mantaparijappanapayogo āthabbaṇikādīnaṃ viya. Iddhimayo kammavipākajiddhimayo dāṭhākoṭakādīnaṃ viya. Ativiya papañcoti atimahāvitthāro.
「集められる」とは、これらによって集められる、すなわち要素である。それらのうち、生命の呼称を持つ殺害の心は、先行する段階でもある。工夫とは、殺害の意志によって引き起こされるものである。五つの要素を持つ生命の殺害の意志、それは五つの要素がないものとして理解されるべきである。知識による、すなわち呪文の準備による、アタルヴァ神学者のように。神通力による、すなわち業の報いの神通力による、ダーターコータカのように。極めて多くの、すなわち極めて広範に。
Etthāha – khaṇe khaṇe nirujjhanasabhāvesu saṅkhāresu ko hanti, ko vā haññati, yadi cittacetasikasantāno, so arūpatāya na chedanabhedanādivasena vikopanasamattho, nāpi vikopanīyo, atha rūpasantāno, so acetanatāya kaṭṭhakaliṅgarūpamoti na tattha chedanādinā pāṇātipāto labbhati yathā matasarīre, payogopi pāṇātipātassa paharaṇappakārādi atītesu vā saṅkhāresu bhaveyya anāgatesu vā paccuppannesu vā, tattha na tāva atītānāgatesu sambhavati tesaṃ abhāvato, paccuppannesu ca saṅkhārānaṃ khaṇikattā saraseneva nirujjhanasabhāvatāya vināsābhimukhesu nippayojano payogo siyā, vināsassa ca kāraṇarahitattā na paharaṇappakārādipayogahetukaṃ maraṇaṃ, nirīhakatāya ca saṅkhārānaṃ kassa so payogo, khaṇikattā vadhādhippāyasamakālabhijjanakassa kiriyāpariyosānakālānavaṭṭhānato kassa vā pāṇātipātakammabaddhoti.
ここで言う。「刹那刹那に滅していく性質を持つ諸々の形成されたものの中に、誰が殺すのか、誰が殺されるのか。もし心の連続であるならば、それは無形であるため、切断や破壊などによって損なう力はない。また損なわれることもない。もし形相の連続であるならば、それは無意識であるため、木や石のような形相であり、そこで切断などによって生命の殺害は得られない。まるで死体のように。使用もまた、生命の殺害への攻撃方法など、過去の形成されたものに、あるいは未来の、あるいは現在のものに、それらに存在しないため、過去と未来には存在しない。そして、現在の形成されたものの刹那的な性質、流れるように滅していく性質のために、滅亡に向かっているならば、使用は無益であろう。そして、滅亡の原因がないため、攻撃方法などによる死ではない。無気力であるため、諸々の形成されたものの誰に対する使用か。刹那的であるため、殺害の意図と同時に現れるものの、行為の結末の時点に留まらないため、誰の生命の殺害の業に結びついているのか。
Vuccate – yathāvuttavadhakacetanāsahito saṅkhārānaṃ puñjo sattasaṅkhāto hantā, tena pavattitavadhakapayoganimittaṃ apagatusmāviññāṇajīvitindriyo matavohārappavattinibandho yathāvuttavadhappayogākaraṇe uppajjanāraho rūpārūpadhammasamūho haññati, kevalo vā cittacetasikasantāno. Vadhappayogāvisayabhāvepi tassa pañcavokārabhave rūpasantānādhīnavuttitāya rūpasantāne parena payojitajīvitindriyupacchedakapayogavasena tannibbattivibandhakavisadisarūpuppattiyā vihate vicchedo hotīti na pāṇātipātassa asambhavo, nāpi ahetuko pāṇātipāto, na ca payogo nippayojano paccuppannesu saṅkhāresu katapayogavasena tadanantaraṃ uppajjanārahassa saṅkhārakalāpassa tathā anuppattito, khaṇikānaṃ saṅkhārānaṃ khaṇikamaraṇassa idha maraṇabhāvena anadhippetattā, santatimaraṇassa ca yathāvuttanayena sahetukabhāvato na ahetukaṃ maraṇaṃ, na ca katturahito pāṇātipātappayogo nirīhakesupi saṅkhāresu sannihitatāmattena upakārakesu attano anurūpaphaluppādananiyatesu kāraṇesu kattuvohārasiddhito yathā ‘‘padīpo pakāseti nisākaro candimā’’ti ca, na ca kevalassa vadhādhippāyasahabhuno cittacetasikakalāpassa pāṇātipāto icchito santānavasena avaṭṭhitasseva paṭijānanato, santānavasena pavattamānānañca padīpādīnaṃ atthakiriyāsiddhi dissatīti attheva pāṇātipātena kammabaddho. Ayañca vicāro adinnādānādīsupi yathāsambhavaṃ vibhāvetabbo.
言われる。「上記のような殺害の意志を持った、諸々の形成されたものの集まりである衆生が殺す者であり、それによって引き起こされた殺害の使用の印である、離れた意識と生命力、死という便宜上の呼び名を発生させる原因、上記のような殺害の使用をしなかった場合に生じるべき、形相と無形相の法が集まりが殺される。あるいは、ただ心の連続である。殺害の使用の対象でない場合でも、五蘊の存在における形相の連続に依存して生きているため、形相の連続において、他者によって工夫された生命力の切断によって、それが生じることの妨げとなる、似たような形相の出現によって、損なわれる、破壊が生じる、ゆえに生命の殺害の不存在ではない。また、無原因の生命の殺害ではない。また、使用は無益ではない。現在の形成されたものにおいて、既に行われた使用によって、それ以降に生じるべき形成されたものの集まりが、そうでないためではない。刹那的な形成されたものの、刹那的な死が、ここでは死という呼称で意図されていないためではない。連続の死が、上記のような方法で原因があるため、無原因の死ではない。また、殺す者がいない生命の殺害ではない。無気力な諸々の形成されたものであっても、近くにあることによって、助けるものに対して、それに相当する結果を生じさせるという法則において、殺す者という便宜上の呼び名が成立するためである。まるで「ランプが照らし、月が光らせる」というように。また、ただ殺害の意図と同時に現れる心の連続だけが、生命の殺害として意図されているのではなく、連続によって、ランプなどが行うことの成就が見られる、それゆえ、生命の殺害によって業に結びついているのである。そして、この考察は、奪わないことなどの場合にも、それぞれの状況に応じて、詳しく説明されるべきである。
‘‘Pahīnakālato **paṭṭhāya viratovā’’**ti etena pahānahetukā idhādhippetā samucchedaviratīti dasseti. Kammakkhayañāṇena hi pāṇātipātadussīlyassa pahīnattā bhagavā accantameva tato paṭiviratoti vuccati samucchedavasena pahānaviratīnaṃ adhippetattā. Kiñcāpi pahānaviramaṇānaṃ purimapacchimakālatā natthi, maggadhammānaṃ pana sammādiṭṭhiādīnaṃ sammāvācādīnañca paccayapaccayuppannabhāve apekkhite sahajātānampi paccayapaccayuppannabhāvena gahaṇaṃ purimapacchimabhāveneva hotīti gahaṇappavattiākāravasena paccayabhūtesu sammādiṭṭhiādīsu pahāyakadhammesu pahānakiriyāya purimakālavohāro, paccayuppannāsu ca viratīsu viramaṇakiriyāya aparakālavohāro ca hotīti evamettha attho daṭṭhabbo. Pahānaṃ vā samucchedavasena, virati paṭippassaddhivasena yojetabbā. Atha vā pāṇo atipātīyati etenāti pāṇātipāto, pāṇaghātahetubhūto dhammasamūho. Ko paneso? Ahirikānottappadosamohavihiṃsādayo kilesā. Te hi bhagavā ariyamaggena pahāya samugghāṭetvā pāṇātipātadussīlyato accantameva paṭiviratoti vuccati kilesesu pahīnesu kilesanimittassa kammassa anuppajjanato. ‘‘Adinnādānaṃ pahāyā’’tiādīsupi eseva nayo. Viratovāti avadhāraṇena tassā viratiyā kālādivasena apariyantataṃ dasseti. Yathā hi aññe samādinnaviratikāpi anavaṭṭhitacittatāya lābhajīvitādihetu samādānaṃ bhindanti, na evaṃ bhagavā. Bhagavā pana sabbaso pahīnapāṇātipātattā accantavirato evāti. Vītikkamissāmīti anavajjadhammehi vokiṇṇā antarantarā uppajjanakā dubbalākusalā. Yasmā pana kāyavacīpayogaṃ upalabhitvā ‘‘imassa kilesā uppannā’’ti viññunā sakkā ñātuṃ, tasmā te iminā pariyāyena **‘‘cakkhusotaviññeyyā’’**ti vuttāti daṭṭhabbā. Kāyikāti pāṇātipātādinipphādake balavākusale sandhāyāha.
「放棄した時点から禁戒している」とは、放棄の原因がここで意図されている、断滅的な禁戒であると示す。業の滅尽の智慧によって、生命の殺害の不道徳が放棄されたため、世尊は完全にそれから離れている、すなわち断滅的な意味での放棄の禁戒が意図されているからである。たとえ放棄の禁戒に、先立つ時点と後れる時点がないとしても、道(悟りへの道)の法、すなわち正しい見解などの法と、正しい言葉などの法が、原因と結果として、それらが同時に生じる場合でも、原因と結果として捉えられる。先立つ時点と後れる時点によって、捉え方の発生の様式によって、原因となる正しい見解などの法において、放棄する法における放棄の行為の、先立つ時点の呼び名。そして、結果として生じる禁戒において、禁戒の行為の、後れる時点の呼び名。そして、ここでそのような意味が理解されるべきである。放棄とは、断滅的な意味で、禁戒とは、静止的な意味で、結びつけるべきである。あるいは、生命が極めて落ちること、すなわち生命の殺害の原因となる法集である。それは何か。恥知らず、無慚、無愧、愚かさ、暴力などである。それらを世尊は聖なる道によって放棄し、根絶し、生命の殺害の不道徳から完全に離れている、すなわち、煩悩が放棄されたならば、煩悩を原因とする業が生じない、と言われる。「奪わないことを放棄して」などの場合も、この通りである。禁戒している、という限定によって、その禁戒の、時点などによる範囲のなさを示す。例えば、他の者は、奪わないことを禁戒している者であっても、不安定な心のために、利益や生命などを原因として、奪うことを破る。しかし、世尊はそうではない。世尊は、すべての生命の殺害を放棄したため、完全に禁戒しているのである。「超えるだろう」とは、無過失の法によって満たされた、間々生じる弱い不道徳である。しかし、身と口の使用を得て、「この者の煩悩が生じた」と賢者によって知ることが可能であるため、それらは、この方法で、「眼や耳によって知られる」と理解されるべきである。「身による」とは、生命の殺害などの完成に、力強い不道徳を指して言っている。
Gottavasena laddhavohāroti sambandho. Dīpetuṃ vaṭṭati brahmadattena bhāsitavaṇṇassa anusandhidassanavasena imissā desanāya āraddhattā. Tatthāyaṃ dīpanā – ‘‘pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato samaṇassa gotamassa sāvakasaṅgho nihitadaṇḍo nihitasattho’’ti vitthāretabbaṃ. Nanu ca dhammassāpi vaṇṇo brahmadattena bhāsito? Saccaṃ bhāsito, so pana sammāsambuddhapabhavattā, ariyasaṅghādhārattā ca dhammassa dhammānubhāvasiddhattā ca tesaṃ tadubhayadīpaneneva dīpito hotīti visuṃ na uddhaṭo. Saddhammānubhāveneva hi bhagavā bhikkhusaṅgho ca pāṇātipātādippahānasamattho ahosi, desanā pana ādito paṭṭhāya evaṃ āgatāti.
「部族によって得られた便宜上の呼び名」とは、関係である。たとえブラフマダッタが語った言葉の、連続して見るという理由によって、この教えが始められたため、示すべきである。ここに、その示しがある。「生命の殺害を放棄し、生命の殺害から禁戒している、ゴータマの比丘の僧団は、武器を捨て、武器を捨てた」と詳しく言うべきである。しかし、法についても、ブラフマダッタが語ったのではないか。それは真実である、語った。しかし、正等覚者の出現から、聖なる僧団の支えから、そして法の力の成就から、それら、そしてそれらを両方示すことによって、法は示された。ゆえに、特別に引き出されていない。聖なる法の力によって、世尊も比丘の僧団も、生命の殺害などを放棄することができた。教えは、最初からこのように来たのである。
Etthāyaṃ adhippāyo – ‘‘atthi bhikkhave aññe ca dhammā’’tiādinā anaññasādhāraṇe buddhaguṇe ārabbha upari desanaṃ vaḍḍhetukāmo bhagavā ādito paṭṭhāya ‘‘tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyyā’’tiādinā buddhaguṇavaseneva desanaṃ ārabhi, na bhikkhusaṅghavasenāti. Esā hi bhagavato desanāya pakati, yaṃ ekaraseneva desanaṃ dassetuṃ labbhamānassāpi kassaci aggahaṇaṃ. Tathā hi rūpakaṇḍe dukādīsu tanniddesesu ca hadayavatthu na gahitaṃ. Itaravatthūhi asamānagatikattā desanābhedo hotīti. Yathā hi cakkhuviññāṇādīni ekantato cakkhādinissayāni, na evaṃ manoviññāṇaṃ ekantena hadayavatthunissayaṃ, nissitavasena ca vatthudukādidesanā pavattā ‘‘atthi rūpaṃ cakkhuviññāṇassa vatthu, atthi rūpaṃ na cakkhuviññāṇassa vatthū’’tiādinā. Yampi ekantato hadayavatthunissayaṃ, tassa vasena ‘‘atthi rūpaṃ manoviññāṇassa vatthū’’tiādinā dukādīsu vuccamānesupi na tadanurūpā ārammaṇadukādayo sambhavanti. Na hi ‘‘atthi rūpaṃ manoviññāṇassa ārammaṇaṃ, atthi rūpaṃ na manoviññāṇassa ārammaṇa’’nti sakkā vattunti vatthārammaṇadukā bhinnagatikā siyunti na ekarasā desanā bhaveyyāti. Tathā nikkhepakaṇḍe cittuppādavibhāgena avuccamānattā avitakkaavicārapadavissajjane ‘‘vicāro cā’’ti vattuṃ na sakkāti avitakkavicāramattapadavissajjane labbhamānopi vitakko na uddhaṭo, aññathā ‘‘vitakko cā’’ti vattabbaṃ siyā.
ここに、その意図がある。「比丘たちよ、他に法がある」などによって、他にない仏の功徳を指して、さらに教えを広げようとして、世尊は最初から「如来の功徳を語るならば、語るだろう」などによって、仏の功徳の理由によって、教えを始めた。比丘の僧団の理由によってではない。これは、世尊の教えの性質である。一つの味(教え)によって、教えを示すことが可能な場合でも、何かの対象の獲得をしないこと。それゆえ、形相の要素において、二つなどにおいて、それに指示された場合でも、心臓の対象は捉えられていない。他の対象との関係がないため、教えの区別が生じる。例えば、眼の認識などは、確実に眼などによって支えられている。しかし、意の認識は、確実に心臓の対象によって支えられているわけではない。支えられているという理由によって、対象の教えが説かれた。「眼の認識の対象となる形相がある、眼の認識の対象とならない形相がある」などによって。たとえ確実に心臓の対象によって支えられているものであっても、その理由によって、「意の認識の対象となる形相がある」などと、二つなどにおいて言われている場合でも、それに相当する対象の二つなどが生じない。なぜなら、「意の認識の対象となる形相がある、意の認識の対象とならない形相がある」ということは、できないからである。対象の二つなどが異なる性質を持つならば、教えの味は一つではなくなる。それゆえ、分析の要素において、心の発生の区別によって、語られていないため、「思惟がない」と発言すること、それはできない。「思惟のない、思惟のみ」という発言において、得られる思惟も、引き出されていない。そうでなければ、「思惟もある」と語られるべきであった。
Daṇḍanasaṅkhātassa daṇḍassa paraviheṭhanassa vivajjitabhāvadīpanatthaṃ daṇḍasatthānaṃ nikkhepavacananti āha **‘‘parūpaghātatthāyā’’**tiādi. Viheṭhanabhāvatoti vihiṃsanabhāvato. ‘‘Bhikkhusaṅghavasenāpi dīpetuṃ vaṭṭatī’’ti vuttattā tampi ekadesena dīpento **‘‘yaṃ pana bhikkhū’’**tiādimāha.
「罰」と呼ばれる罰は、他者を苦しめること、それを避けることを示すために、「他者を苦しめる目的のために」などと言う。「苦しめる性質」とは、苦しめる性質のことである。「比丘の僧団の理由によっても示すべきである」と語られたため、それを一部示しながら、「しかし、比丘たちは」などと言う。
Lajjīti ettha vuttalajjāya ottappampi vuttamevāti daṭṭhabbaṃ. Na hi pāpajigucchanaṃ pāputtāsanarahitaṃ, pāpabhayaṃ vā alajjanaṃ atthīti. Dhammagarutāya vā buddhānaṃ, dhammassa ca attādhīnattā attādhipatibhūtā lajjāva vuttā, na pana lokādhipati ottappaṃ. ‘‘Dayaṃ mettacittataṃ āpanno’’ti kasmā vuttaṃ, nanu dayā-saddo ‘‘dayāpanno’’tiādīsu karuṇāya pavattatīti? Saccametaṃ , ayaṃ pana dayā-saddo anurakkhaṇamatthaṃ antonītaṃ katvā pavattamāno mettāya karuṇāya ca pavattatīti idha mettāya pavattamāno vutto. Midati siniyhatīti mettā, mettā etassa atthīti mettaṃ, mettaṃ cittaṃ etassāti mettacitto, tassa bhāvo mettacittatā, mettā icceva attho. **‘‘Sabbapāṇabhūtahitānukampī’’**ti etena tassā viratiyā sattavasena apariyantataṃ dasseti. Pāṇabhūteti pāṇajāte. Anukampakoti karuṇāyanako. Yasmā pana mettā karuṇāya visesapaccayo hoti, tasmā vuttaṃ **‘‘tāya eva dayāpannatāyā’’**ti. Evaṃ yehi dhammehi pāṇātipātā virati sampajjati, tehi lajjāmettākaruṇāhi samaṅgībhāvo dassito. Viharatīti evaṃbhūto hutvā ekasmiṃ iriyāpathe uppannaṃ dukkhaṃ aññena iriyāpathena vicchinditvā harati pavatteti, attabhāvaṃ vā yāpetīti attho. Tenevāha **‘‘iriyati yapeti yāpeti pāletī’’**ti.
「恥(ラッヂー)」とは、ここで語られている「恥」のことであると理解すべきである。なぜなら、悪行を恥じる心に、恐れ(オタッパ)がなければ、悪行への恐れがあっても、それは恥とは言えないからである。また、仏陀への尊敬、法への帰依、自己への支配という点から、自己を支配するものとしての「恥」が説かれているのであって、世間を支配する「恐れ」ではない。 「慈悲の心に満ちた者」とされたのはなぜか。慈悲(ダーヤー)という言葉は、「慈悲に満ちた者」などの例で、同情(カルナー)を意味するのではないか。 それは事実であるが、この「慈悲」という言葉は、守護するという意味合いで用いられる場合、慈しみ(メッター)と、同情(カルナー)の両方を意味する。ここでは、慈しみ(メッター)を意味するとして語られている。 「midati siniyhatīti mettā」(融ける、親しみを持つことが慈しみである)、「mettā etassa atthīti mettaṃ」(慈しみを持つ者、それが慈しみである)、「mettaṃ cittaṃ etassāti mettacitto」(慈しみを持つ心、それが慈しみのある心である)、「tassa bhāvo mettacittatā」(その状態が慈しみのある心である)。すなわち、慈しみの意味である。 「すべての生きとし生けるものへの思いやり」という言葉で、(殺生からの)戒律が、生き物の種類によって限定されないことを示している。生きとし生けるものとは、生き物の種類のことである。思いやりとは、同情に満ちた者である。 慈しみは、同情の特別な原因となるため、「その同情心によって」と述べられている。 このように、(殺生からの)戒律が成立する原因となるものとして、恥、慈しみ、同情といった徳目が示されている。 「住まう」とは、そのように(徳を備えて)なって、一つの姿勢で生じた苦しみを、他の姿勢に変えることで断ち切り、進む、すなわち、自己の存在を維持することである。 それゆえに、「住み、維持し、保ち、守る」と述べられている。
Ācārasīlamattakanti sādhujanācārasīlamattakaṃ, tena indriyasaṃvarādiguṇehipi lokiyaputhujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vattuṃ na sakkotīti dasseti. Tathā hi indriyasaṃvarapaccayaparibhogasīlāni idha sīlakathāyaṃ na vibhattāni.
「行儀作法だけの者」とは、善良な人々の行儀作法だけの者である。それゆえ、感覚の抑制といった徳目をもってしても、世間的な凡夫は、如来の称賛を語ることはできないと示している。なぜなら、感覚の抑制の恩恵による生活(行為)の戒律は、ここでは戒律の教えとして説かれていないからである。
Parasaṃharaṇanti parassa santakaharaṇaṃ. Theno vuccati coro, tassa bhāvo theyyaṃ. Idhāpi khuddake parasantake appasāvajjaṃ, mahante mahāsāvajjaṃ. Kasmā? Payogamahantatāya, vatthuguṇānaṃ pana samabhāve sati kilesānaṃ upakkamānañca mudutāya appasāvajjaṃ, tibbatāya mahāsāvajjanti ayampi nayo yojetabbo.
「他人のものを奪う」とは、他人の所有物を奪うことである。「盗人」とは、泥棒のことである。その状態が「盗み」である。ここでは、小さなものなら罪は軽く、大きなものなら罪は重い。なぜか。行為の重大さによる。物の価値が同じであれば、煩悩の激しさや、行為の穏やかさから、罪は軽く、激しさから罪は重い。この考え方も適用すべきである。
Sāhatthikādayoti ettha mantaparijappanena parasantakaharaṇaṃ vijjāmayo, vinā mantena kāyavacīpayogena parasantakassa ākaḍḍhanaṃ tādisaiddhānubhāvena iddhimayo payogo.
「自らの手で」などとは、ここでは、呪文による計画をもって他人のものを奪うことは、魔法によるものである。呪文なしに、身と口の行為によって他人のものを引き寄せることは、そのような神通力によるものである。
Sesanti ‘‘pahāya paṭivirato’’ti evamādikaṃ. Tañhi pubbe vuttanayaṃ. Kiñcāpi nayidha sikkhāpadavohārena virati vuttā, ito aññesu pana suttapadesesu vinayābhidhammesu ca pavattavohārena viratiyo cetanā ca adhisīlasikkhādīnaṃ adhiṭṭhānabhāvato, tesu aññatarakoṭṭhāsabhāvato ca sikkhāpadanti āha **‘‘paṭhamasikkhāpade’’**ti. Kāmañcettha ‘‘lajjī dayāpanno’’ti na vuttaṃ, adhikāravasena pana atthato vā vuttamevāti veditabbaṃ. Yathā hi lajjādayo pāṇātipātappahānassa visesappaccayo, evaṃ adinnādānappahānassāpīti, tasmā sāpi pāḷi ānetvā vattabbā. Eseva nayo ito paresupi. Atha vā ‘‘sucibhūtenā’’ti etena hirottappādīhi samannāgamo, ahirikādīnañca pahānaṃ vuttamevāti ‘‘lajjī’’tiādi na vuttanti daṭṭhabbaṃ.
「その他」とは、「捨てて、離れた」といったことである。それは以前に述べられた通りである。たとえここでは、戒律の教えとして「離れる」とは説かれていないとしても、他の経典や律、阿毗達磨では、離れることや、意志が、上級の戒律などの決意の要素であること、そしてそれらのいずれかの部分であることから、「最初の戒律」と呼ばれている。 「恥ずかしがり屋」「慈悲深い」とは述べられていないが、関係性によっては、事実上述べられていると理解すべきである。なぜなら、恥などの徳目が、殺生を捨てることの特別な原因となるように、盗みを捨てることの特別な原因ともなるから、それも経典から引用して言及すべきである。 この考え方は、以降の項目にも当てはまる。あるいは、「清らかな者である」ということによって、恥や恐れなどを備え、恥じないことや恐れないことを捨てること(無恥、無恐)が説かれていると理解すべきであり、「恥ずかしがり屋」などとは言われていないのである。
Aseṭṭhacariyanti aseṭṭhānaṃ hīnānaṃ, aseṭṭhaṃ vā lāmakaṃ nihīnaṃ vuttiṃ, methunanti attho. **‘‘Brahmaṃ seṭṭhaṃ ācāra’’**nti methunaviratimāha. **‘‘Ārācārī methunā’’**ti etena ‘‘idha brāhmaṇa ekacco…pe… na heva kho mātugāmena saddhiṃ dvayaṃdvayasamāpattiṃ samāpajjati, apica kho mātugāmassa ucchādanaparimaddananhāpanasambāhanaṃ sādiyati, so taṃ assādeti, taṃ nikāmeti, tena ca vittiṃ āpajjatī’’tiādinā (a. ni. 7.50) vuttā sattavidhamethunasaṃyogāpi paṭivirati dassitāti daṭṭhabbā. Idhāpi asaddhammasevanādhippāyena kāyadvārappavattā maggenamaggapaṭipattisamuṭṭhāpikā cetanā abrahmacariyaṃ, micchācāre pana agamanīyaṭṭhānavītikkamacetanāti yojetabbaṃ. Tattha agamanīyaṭṭhānaṃ nāma purisānaṃ māturakkhitādayo dasa, dhanakkītādayo dasāti vīsati itthiyo. Itthīsu pana dasannaṃ dhanakkitādīnaṃ sārakkhasaparidaṇḍānañca vasena dvādasannaṃ aññe purisā. Guṇavirahite vippaṭipatti appasāvajjā, mahāguṇe mahāsāvajjā. Guṇarahitepi ca abhibhavitvā pavatti mahāsāvajjā, ubhinnaṃ samānacchandabhāvepi kilesānaṃ upakkamānañca mudutāya appasāvajjā, tibbatāya mahāsāvajjāti veditabbā. Tassa dve sambhārā sevetukāmatācittaṃ, maggenamaggapaṭipattīti. Micchācāre pana agamanīyaṭṭhānatā, sevanācittaṃ maggenamaggapaṭipatti, sādiyanañcāti cattāro. ‘‘Abhibhavitvā vītikkamane maggenamaggapaṭipattiadhivāsane satipi purimuppannasevanābhisandhipayogābhāvato abhibhuyyamānassa micchācāro na hotī’’ti vadanti. Sevanācitte sati payogābhāvo na pamāṇaṃ itthiyā sevanāpayogassa yebhuyyena abhāvato, itthiyā puretaraṃ upaṭṭhāpitasevanācittāyapi micchācāro na siyāti āpajjati payogābhāvato. Tasmā purisassa vasena ukkaṃsato cattāro vuttāti daṭṭhabbaṃ, aññathā itthiyā purisakiccakaraṇakāle purisassapi sevanāpayogābhāvato micchācāro na siyāti eke. Idaṃ panettha sanniṭṭhānaṃ – attano ruciyā pavattitassa tayo, balakkārena pavattitassa tayo, anavasesaggahaṇena pana cattāroti. Eko payogo sāhatthikova.
「非聖なる行い」とは、聖ならざる者、卑しい者の、非聖なる、あるいは卑しい生活である。すなわち、みだらな行為のことである。 「聖なる行いをし、みだらな行為から離れる」とは、みだらな行為からの離脱を述べている。 「ここで、バラモンよ、ある者は…(省略)…女性と交わることをしない。しかし、女性を撫でたり、揉んだり、抱きしめたり、愛撫したり、欲望を抱かせたりする。それらの七つの種類の性的結合も(禁止されている)と理解すべきである。 ここでも、非道徳的な行いを犯すことという意図で、身の門から生じる、道にあるかないかの決意は、不聖なる行いである。しかし、不正な行いにおいては、行くべきでない場所を越える決意であると理解すべきである。 そこにおいて、行くべきでない場所とは、男性にとって母親に守られている女性など十種、奴隷として買われた女性など十種、合計二十人の女性である。女性においては、十種のうち、奴隷として買われた者、保護されている者、守られている者などを除いた十二種は、他の男性である。 徳のない者に対しては、不正な行為は罪が軽く、徳のある者に対しては罪が重い。徳のない者であっても、それを乗り越えて行為する場合、罪は重い。両者が同じ意志を持っていたとしても、煩悩の穏やかさや行為の穏やかさから、罪は軽く、激しさから罪は重いと理解すべきである。 その二つの要素は、それを欲する心と、道にあるかないかの決意である。不正な行いにおいては、行くべきでない場所、それを欲する心、道にあるかないかの決意、そしてそれを許容することの四つである。 「それを乗り越えて越える場合、道にあるかないかの決意があるとしても、以前に生じたそれを欲する心の流れと行為がないため、乗り越えられている不正な行いは成立しない」と述べている。 それを欲する心がある場合、行為がないことは重要ではない。なぜなら、女性はそれを欲する行為をすることがほとんどないため、女性が以前からそれを欲する心を持っていたとしても、不正な行いは成立しないことになる。ゆえに、男性の視点から最大限に考えると、四つが述べられていると理解すべきである。そうでなければ、女性が男性の行為をする際に、男性の欲する行為がないため、不正な行いは成立しないと考える者もいる。 これについての最終的な結論は、自分の意志で生じた場合は三つ、強制的に生じた場合は三つ、すべてを含めると四つである。 そのうち一つは、自らの手によるものである。
337-8. Brāhmaṇo cintesi janapadassa anupaddavatthañceva yaññassa ca cirānupavattanatthañca, tenāha **‘‘ayaṃ rājā’’**tiādi.
337-8. バラモンは、国の平和のため、そして犠牲の長期的な継続のためと考えた。それゆえ、『「この王は」』などと言われた。
Sattānaṃ hitassa sukhassa ca vidūsanato ahitassa dukkhassa ca āvahanato corā eva kaṇṭakā, tehi corakaṇṭakehi. Yathā gāmavāsīnaṃ ghātā gāmaghātā, evaṃ panthikānaṃ duhanā vibādhanā panthaduhanā. Adhammakārīti dhammato apetassa ayuttassa karaṇasīlo, attano vijite janapadādīnaṃ tato anatthato tāyanena khattiyo yo khattadhammo, tassa vā akaraṇasīloti attho. Dassavo eva khīlasadisattā dassukhīlaṃ. Yathā hi khette khīlaṃ kasanādīnaṃ sukhappavattiṃ , mūlasantānena sassassa buddhiñca vibandhati, evaṃ dassavo rajje rājāṇāya sukhappavattiṃ, mūlaviruḷhiyā janapadānaṃ paribuddhiñca vibandhanti. Tena vuttaṃ ‘‘dassavo eva khīlasadisattā dassukhīla’’nti. Vadha-saddo hiṃsanatthopi hotīti vuttaṃ **‘‘māraṇena vā koṭṭanena vā’’**ti. Addubandhanādināti ādi-saddena rajjubandhanasaṅkhalikabandhanādiṃ saṅgaṇhāti. Jāniyāti dhanajāniyā, tenāha **‘‘sataṃ gaṇhathā’’**tiādi. Pañcasikhamuṇḍakaraṇanti kākapakkhakaraṇaṃ. Gomayasiñcananti sīse chakaṇodakāvasecanaṃ. Kudaṇḍakabandhananti gaddulabandhanaṃ. Evamādīnīti ādi-saddena khuramuṇḍaṃ karitvā bhasmapuṭapothanādiṃ saṅgaṇhāti. Ūhanissāmīti uddharissāmi, apanessāmīti attho. Ussahantīti pubbe tattha kataparicayatāya ussāhaṃ kātuṃ sakkonti. Anuppadetūti anu anu padetu, tenāha **‘‘dinne appahonte’’**tiādi. Sakkhikaraṇapaṇṇāropanāni vaḍḍhiyā saha vā vinā vā puna gahetukāmassa, idha pana taṃ natthīti āha **‘‘sakkhiṃ akatvā’’**tiādi, tenāha **‘‘mūlacchejjavasenā’’**ti. Pakārato bhaṇḍāni ābharati sambharati paricayati etenāti pābhataṃ, bhaṇḍamūlaṃ.
生き物の利益と幸福を知ること、そして不利益と苦しみをもたらすことから、盗賊そのものが障害である。その盗賊という障害によって。農民の殺害者を村の殺害者というように、旅人の奪う者、妨げる者を旅の奪う者という。不法を行う者、とは、法から離れた、不正なことを行う者である。彼の支配下にある国などを、それゆえ、護る者である。王の法、すなわち、武士の法、あるいはそれを実行しない者、という意味である。ダッサヴォーは、杭と同じように、ダッサウキーラである。畑の杭が耕作などを容易にするように、根の成長によって作物の成長を妨げるように、それゆえ、王の治世における王の容易さ、そして根の成長による国の成長を妨げる。それゆえ、『「ダッサヴォーは、杭と同じように、ダッサウキーラである」』と言われた。殺害という言葉は、殺害という意味でも使われるので、『「殺害、あるいは切断」』と言われた。鎖などで縛ること、など、という言葉は、縄、鎖などで縛ることなどを含む。貴族、とは、財産の貴族のことである。それゆえ、『「百を捕らえよ」』などと言われた。五つの髪型にする、とは、カカパクシャ(カラスの羽のような髪型)にすることである。牛糞をかける、とは、頭に糞水をかけることである。クダンタを縛る、とは、ガッドゥラ(結び方の一種)を縛ることである。これらのようなもの、など、という言葉は、髪の毛を剃り、灰を塗ることなどを含む。「運び出す」とは、運び出す、すなわち、遠ざける、という意味である。努める、とは、以前にそこで経験を積んだので、努めることができる。増やす、とは、繰り返し増やす、それゆえ、『「与えられて、しかし増えない」』などと言われた。証拠となる書類の提出、とは、利息と共に、あるいは利息なしで、再び取ることを望む者のことである。ここでは、それは存在しない、と『「証拠を作らずに」』などと言われた。それゆえ、『「根絶という方法で」』と言われた。種類によって、財産を集める、蓄える、世話をする、それゆえ、パバタ(貢物)、財産の元手。
Divase divase dātabbabhattaṃ devasikabhattaṃ. ‘‘Anumāsaṃ, anuposatha’’ntiādinā dātabbaṃ vetanaṃ māsikādiparibbayaṃ. Tassa tassa kulānurūpena kammānurūpena sūrabhāvānurūpenāti paccekaṃ anurūpa-saddo yojetabbo. Senāpaccādi ṭhānantaraṃ. Sakakammapasutattā , anupaddavattā ca dhanadhaññānaṃ rāsiko rāsikārabhūto. Khemena ṭhitāti anupaddavena pavattā, tenāha **‘‘abhayā’’**ti, kutocipi bhayarahitāti attho.
毎日与えられる食料は、日々の食料である。「毎月、毎つの日」など、与えられる報酬は、月ごとの経費である。それぞれの家族に応じて、仕事に応じて、勇気に応じて、すなわち、それぞれに応じて、「ふさわしい」という言葉を適用すべきである。将軍などの地位。自身の仕事に専念しているため、そして富と穀物の妨げがないため、集まった、集まったものから始まった。平和に留まる、とは、妨げなく進むことである。それゆえ、『「恐れのない」』と言われた。どこからも恐れがない、という意味である。
354-8. Sabbe te pāṇayoti ‘‘satta ca usabhasatānī’’tiādinā vutte sabbe pāṇino. Ākulabhāvoti bhagavato santike dhammassa sutattā pāṇīsu anuddayaṃ upaṭṭhapetvā ṭhitassa ‘‘kathañhi nāma mayā tāva bahū pāṇino māraṇatthāya bandhāpitā’’ti citte paribyākulabhāvo udapādi. Sutvāti ‘‘bandhanato mocitā’’ti sutvā. Kāmacchandavigamena kallacittatā arogacittatā, byāpādavigamena mettāvasena muducittatā akathinacittatā, uddhaccakukkuccappahānena vikkhepavigamanato vinīvaraṇacittatā tehi na pihitacittatā, thinamiddhavigamena udaggacittatā saṃpaggaṇhanavasena alīnacittatā, vicikicchāvigamena sammāpaṭipattiyā adhimuttatāya pasannacittatā ca hotīti āha **‘‘kallacittantiādi anupubbikathānubhāvena vikkhambhitanīvaraṇataṃ sandhāya vutta’’**nti. Yaṃ panettha atthato avibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.
354-8. 「すべての生き物」とは、「七頭の牛」などと説かれているすべての生き物のことである。動揺とは、世尊のもとで法を聞いた結果、生き物たちに慈悲をかけ、止まっているときに、「なんと多くの生き物を殺すために縛りつけてしまったのだろうか」という思いが心に起こったことであった。 「聞いた」とは、「解放された」と聞いたことであった。 愛欲の離散による心の清らかさ、病のない心の清らかさ。怒りの離散による慈悲の心、和やかな心の清らかさ。心の浮き沈みや後悔の捨離による、妨げのない心の清らかさ、それらによって満たされない心の清らかさ。眠気や怠惰の離散による、高揚した心の清らかさ、受け入れることによる、軽やかな心の清らかさ。疑いの離散による、正しい実践による、確信のある心の清らかさが、それであると、**「心が清らかである」というのは、段階的な説法の功徳によって、妨げが克服されたことを示して説かれている**、と述べられている。 ここに意味から分かちがたく結びついているものは、よく理解できるものである。
Kūṭadantasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
クーアダンダ経の注釈における隠された意味の解明。
9. ‘‘‘Musāvādaṃ pahāya musāvādā paṭivirato samaṇo gotamo saccavādī saccasandho theto ṭheto (syā. kaṃ.) paccayiko avisaṃvādako lokassā’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
「ゴータマ沙門は、嘘をつくことをやめ、嘘をつくことから遠ざかり、真実を語り、真実を誓い、信頼でき、世間を欺かない」――このように、比丘たちよ、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。
‘‘‘Pisuṇaṃ vācaṃ pahāya pisuṇāya vācāya paṭivirato samaṇo gotamo, ito sutvā na amutra akkhātā imesaṃ bhedāya, amutra vā sutvā na imesaṃ akkhātā amūsaṃ bhedāya. Iti bhinnānaṃ vā sandhātā, sahitānaṃ vā anuppadātā samaggārāmo samaggarato samagganandī samaggakaraṇiṃ vācaṃ bhāsitā’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
「ゴータマ沙門は、人を分裂させる言葉をやめ、人を分裂させる言葉から遠ざかっている。ここでは聞いたことを、あちらでは分裂させるために語らない。あちらで聞いたことを、こちらでは分裂させるために語らない。分裂した者たちを和解させ、和解した者たちをさらに親密にし、和解を喜び、和解を望み、和解を促す言葉を語る」――このように、比丘たちよ、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。
‘‘‘Pharusaṃ vācaṃ pahāya pharusāya vācāya paṭivirato samaṇo gotamo, yā sā vācā nelā kaṇṇasukhā pemanīyā hadayaṅgamā porī bahujanakantā bahujanamanāpā tathārūpiṃ vācaṃ bhāsitā’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
「ゴータマ沙門は、荒々しい言葉をやめ、荒々しい言葉から遠ざかっている。彼は、心地よく、耳に心地よく、愛に満ち、心に響き、多くの人に愛され、多くの人に好まれるような言葉を語る」――このように、比丘たちよ、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。
‘‘‘Samphappalāpaṃ pahāya samphappalāpā paṭivirato samaṇo gotamo kālavādī bhūtavādī atthavādī dhammavādī vinayavādī, nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsitā kālena sāpadesaṃ pariyantavatiṃ atthasaṃhita’nti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
「ゴータマ沙門は、無駄話をやめ、無駄話から遠ざかっている。彼は、時宜を得た、真実の、意義のある、法にかなった、規律にかなった、慎重な、価値ある言葉を語る」――このように、比丘たちよ、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。
9. Musāvādaṃ pahāyāti ettha musāti visaṃvādanapurekkhārassa atthabhañjanako vacīpayogo kāyapayogo, vā visaṃvādanādhippāyena panassa paravisaṃvādakakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā musāvādo.
9.「偽りを言うことを離れて」とは、ここで「偽り」とは、不真実を語る前に、言葉や行為における、言葉のやり取りである。 あるいは、不真実を語る意図によって、他者を欺くための身や口の行為から生じる心が、偽りである。
Aparo nayo, **‘musā’**ti abhūtaṃ atacchaṃ vatthu. **‘Vādo’**ti tassa bhūtato tacchato viññāpanaṃ. Lakkhaṇato pana atathaṃ vatthuṃ tathato paraṃ viññāpetukāmassa tathāviññattisamuṭṭhāpikā cetanā musāvādo. So yamatthaṃ bhañjati, tassa appatāya appasāvajjo, mahantatāya mahāsāvajjo.
別の解釈がある。「偽り」とは、事実でないこと、真実でないこと。 「語り」とは、それを事実として、真実として伝えること。 性質から言えば、事実でないことを、事実として他者に伝えようとする者の、そのように伝える心(意図)が偽りである。 それは、それが歪められる内容によって、罪は軽い。大きく歪められる場合は、罪は重い。
Api ca gahaṭṭhānaṃ attano santakaṃ adātukāmatāya natthītiādinayappavatto appasāvajjo, sakkhinā hutvā atthabhañjanatthaṃ vutto mahāsāvajjo, pabbajitānaṃ appakampi telaṃ vā sappiṃ vā labhitvā hasādhippāyena – ‘‘ajja gāme telaṃ nadī maññe sandatī’’ti pūraṇakathānayena pavatto appasāvajjo, adiṭṭhaṃyeva pana diṭṭhantiādinā nayena vadantānaṃ mahāsāvajjo.
また、在家信者の場合、自らの所有物を渡したくないという理由で(偽りを言う場合)、罪は軽い。 証人として、事実を歪めるために(偽りを言う場合)、罪は重い。 出家者の場合、わずかな油やギーを得て、冗談で「今日、村では油が川のように流れている」などと、話を盛るように(偽りを言う場合)、罪は軽い。 しかし、見ていないものを「見た」などと言う場合、罪は重い。
Tassa cattāro sambhārā honti – atathaṃ vatthu, visaṃvādanacittaṃ, tajjo vāyāmo, parassa tadatthavijānananti. Eko payogo sāhatthikova. So kāyena vā kāyapaṭibaddhena vā vācāya vā paravisaṃvādanakiriyākaraṇena daṭṭhabbo. Tāya ce kiriyāya paro tamatthaṃ jānāti, ayaṃ kiriyasamuṭṭhāpikacetanākkhaṇeyeva musāvādakammunā bajjhati.
それには四つの要素がある。すなわち、事実でないこと、欺こうとする心、そのための努力、そして他者がそれを知ることである。 ただ一つの行為(によるもの)も、自らの手によるものである。 それは、身によって、あるいは身に関連する言葉によって、あるいは口によって、他者を欺く行為として見られるべきである。 その行為によって他者がその意味を知った場合、その行為から生じる心(意図)の瞬間に、偽りの業によって縛られる。
Yasmā pana yathā kāyakāyapaṭibaddhavācāhi paraṃ visaṃvādeti, tathā ‘‘idamassa bhaṇāhī’’ti āṇāpentopi paṇṇaṃ likhitvā purato nissajjantopi, ‘‘ayamattho evaṃ daṭṭhabbo’’ti kuḍḍādīsu likhitvā ṭhapentopi. Tasmā ettha āṇattikanissaggiyathāvarāpi payogā yujjanti, aṭṭhakathāsu pana anāgatattā vīmaṃsitvā gahetabbā.
なぜなら、身や身に関連する言葉で他者を欺くように、「これを彼に伝えよ」と命じる場合、手紙を書いて送る場合、「この意味はこう解釈すべきである」と壁などに書き記して置く場合も同様である。 したがって、ここでも命令による、放棄による、不動の、などの行為(によるもの)も当てはまる。 しかし、アッタカーター(注釈書)では、これらが挙げられていないため、注意深く理解すべきである。
Saccaṃ vadatīti saccavādī. Saccena saccaṃ sandahati ghaṭetīti saccasandho. Na antarantarā musā vadatīti attho. Yo hi puriso kadāci musā vadati, kadāci saccaṃ, tassa musāvādena antaritattā saccaṃ saccena na ghaṭīyati; tasmā so na saccasandho. Ayaṃ pana na tādiso, jīvitahetupi musā avatvā saccena saccaṃ sandahati yevāti saccasandho.
「真実を語る者」とは、真実を語る者である。 「真実で真実を合わせる」とは、真実で真実を整合させる者である。 「間々に偽りを言わない」という意味である。 もし人が時々偽りを言い、時々真実を言う場合、偽りによって中断されているため、真実は真実と整合しない。 それゆえ、その人は真実と整合しない者である。 しかし、この人はそうではない。命のためであっても偽りを言わず、真実で真実を整合させる者である。それゆえ、真実と整合させる者である。
Thetoti thiro thirakathoti attho. Eko hi puggalo haliddirāgo viya, thusarāsimhi nikhātakhāṇu viya, assapiṭṭhe ṭhapitakumbhaṇḍamiva ca na thirakatho hoti, eko pāsāṇalekhā viya, indakhīlo viya ca thirakatho hoti, asinā sīsaṃ chindantepi dve kathā na katheti, ayaṃ vuccati theto.
「揺るがない者」とは、堅固な、堅固な言葉を持つ者、という意味である。 ある人は、ウコンの色のように、藁の山に埋めた杭のように、あるいはロバの背中に置いたカボチャのように、堅固な言葉を持たない。 しかし、ある人は、石の刻みのように、インドラの柱のように、堅固な言葉を持つ。 たとえ首を斬られても、二つの言葉を語らない。 この人を「揺るがない者」と呼ぶ。
Paccayikoti pattiyāyitabbako, saddhāyitabbakoti attho. Ekacco hi puggalo na paccayiko hoti, ‘‘idaṃ kena vuttaṃ, asukenā’’ti vutte ‘‘mā tassa vacanaṃ saddahathā’’ti vattabbataṃ āpajjati. Eko paccayiko hoti, ‘‘idaṃ kena vuttaṃ, asukenā’’ti vutte ‘‘yadi tena vuttaṃ, idameva pamāṇaṃ, idāni upaparikkhitabbaṃ natthi, evameva ida’’nti vattabbataṃ āpajjati, ayaṃ vuccati paccayiko. Avisaṃvādako lokassāti tāya saccavāditāya lokaṃ na visaṃvādetīti attho.
「信頼できる者」とは、信頼できる者、信じられる者、という意味である。 ある人は信頼できる者ではない。「これは誰が言ったのか、あの人だ」と言われても、「彼の言葉を信じてはいけない」ということになる。 ある人は信頼できる者である。「これは誰が言ったのか、あの人だ」と言われたら、「もし彼が言ったのなら、これが標準だ。今、検討する必要はない。まさにこうだ」ということになる。 この人を「信頼できる者」と呼ぶ。 「世を欺かない者」とは、その真実を語ることで、世を欺かない、という意味である。
Pisuṇaṃ vācaṃ pahāyātiādīsu yāya vācāya yassa taṃ vācaṃ bhāsati, tassa hadaye attano piyabhāvaṃ, parassa ca suññabhāvaṃ karoti, sā pisuṇā vācā.
「悪意のある言葉を離れて」などにおいて、どのような言葉で、誰にその言葉を話すのか。 その人の心に、自らを愛おしく思い、他者を軽んじる心を生じさせる、それが悪意のある言葉である。
Yāya pana attānampi parampi pharusaṃ karoti, yā vācā sayampi pharusā, neva kaṇṇasukhā na hadayaṅgamā, ayaṃ pharusā vācā.
しかし、自らも他者も傷つける言葉、あるいは、自分自身も激しく、耳にも心地よくなく、心にも響かない言葉、それが激しい言葉である。
Yena samphaṃ palapati niratthakaṃ, so samphappalāpo.
「無意味なことを話す」とは、無意味で無駄なことを無分別に話すことである。
Tesaṃ mūlabhūtā cetanāpi pisuṇavācādināmeva labhati, sā eva ca idhādhippetāti.
それらの根本となる心(意図)も、悪意のある言葉などと同じように分類される。 そして、ここではそれが意図されている。
Tattha saṃkiliṭṭhacittassa paresaṃ vā bhedāya attano piyakamyatāya vā kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā pisuṇavācā. Sā yassa bhedaṃ karoti, tassa appaguṇatāya appasāvajjā, mahāguṇatāya mahāsāvajjā.
そこで、汚れた心で、他者を分裂させるため、あるいは自らを愛おしく思わせるために、身や口の行為から生じる心が、悪意のある言葉である。 それが分裂を生じさせる場合、その人の徳が少ない場合は罪は軽く、徳が多い場合は罪は重い。
Tassā cattāro sambhārā – bhinditabbo paro, ‘‘iti ime nānā bhavissanti, vinā bhavissantī’’ti bhedapurekkhāratā vā, ‘‘iti ahaṃ piyo bhavissāmi vissāsiko’’ti piyakamyatā vā, tajjo vāyāmo, tassa tadatthavijānananti. Imesaṃ bhedāyāti, yesaṃ itoti vuttānaṃ santike sutaṃ tesaṃ bhedāya.
それには四つの要素がある。すなわち、分裂させるべき他者、あるいは「彼らは別々になるだろう」「彼らは分かれるだろう」という分裂させる心、あるいは「私は愛される者、信頼される者になるだろう」という愛されるための心、そしてそのための努力、そして他者がその意味を知ることである。 「それらの分裂のために」とは、ここで「それら」と述べられている人々の間で、聞かれたことによって、彼らを分裂させるためである。
Bhinnānaṃ vā sandhātāti dvinnaṃ mittānaṃ vā samānupajjhāyakādīnaṃ vā kenacideva kāraṇena bhinnānaṃ ekamekaṃ upasaṅkamitvā ‘‘tumhākaṃ īdise kule jātānaṃ evaṃ bahussutānaṃ idaṃ na yutta’’ntiādīni vatvā sandhānaṃ kattā anukattā. Anuppadātāti sandhānānuppadātā. Dve jane samagge disvā – ‘‘tumhākaṃ evarūpe kule jātānaṃ evarūpehi guṇehi samannāgatānaṃ anucchavikameta’’ntiādīni vatvā daḷhīkammaṃ kattāti attho. Samaggo ārāmo assāti samaggārāmo. Yattha samaggā natthi, tattha vasitumpi na icchatīti attho. Samaggarāmotipi pāḷi, ayamevettha attho. Samaggaratoti samaggesu rato, te pahāya aññattha gantumpi na icchatīti attho. Samagge disvāpi sutvāpi nandatīti samagganandī, samaggakaraṇiṃ vācaṃ bhāsitāti yā vācā satte samaggeyeva karoti , taṃ sāmaggiguṇaparidīpikameva vācaṃ bhāsati, na itaranti.
「分裂した者たちを結合させる」とは、二人の友人の、あるいは共通の師などの、何らかの理由で分裂した一人一人に近づいて、「あなたたちのような家柄に生まれた、多くのことを知る者が、そのようなことをするのはふさわしくない」などと言って、結合させる者、結合を助ける者である。 「結合を助ける者」とは、結合を助ける者である。 「二人の人間を一致させる」とは、二人の人間を一致させることである。 「そのような家柄に生まれた、そのような徳を持ったあなたたちにふさわしい」などと言って、強化すること、という意味である。 「一致した者たちのための住処」とは、一致した者たちのための住処である。 一致した者たちがいない場所には、住むことさえ望まない、という意味である。 「一致した者たちのための住処」という経典もある。ここでの意味はこれである。 「一致した者たちを喜ぶ者」とは、一致した者たちを喜ぶ者であり、彼らから離れて他所へ行くことさえ望まない、という意味である。 「一致した者たちを喜ぶ者」あるいは「一致させる言葉を話す者」とは、人々を一致させる言葉を話す者である。 その人は、団結の徳を示す言葉を話すのであって、そうでない言葉は話さない。
Parassa mammacchedakakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā ekantapharusacetanā pharusāvācā. Tassā āvibhāvatthamidaṃ vatthu – eko kira dārako mātuvacanaṃ anādiyitvā araññaṃ gacchati, taṃ mātā nivattetumasakkontī – ‘‘caṇḍā taṃ mahiṃsī anubandhatū’’ti akkosi. Athassa tatheva araññe mahiṃsī uṭṭhāsi. Dārako ‘‘yaṃ mama mātā mukhena kathesi, taṃ mā hotu, yaṃ cittena cintesi taṃ hotū’’ti, saccakiriyamakāsi. Mahiṃsī tattheva baddhā viya aṭṭhāsi. Evaṃ mammacchedakopi payogo cittasaṇhatāya na pharusā vācā hoti. Mātāpitaro hi kadāci puttake evaṃ vadanti – ‘‘corā vo khaṇḍākhaṇḍaṃ karontū’’ti, uppalapattampi ca nesaṃ upari patantaṃ na icchanti. Ācariyupajjhāyā ca kadāci nissitake evaṃ vadanti – ‘‘kiṃ ime ahirīkā anottappino caranti, niddhamatha ne’’ti, atha ca nesaṃ āgamādhigamasampattiṃ icchanti. Yathā ca cittasaṇhatāya pharusā vācā na hoti, evaṃ vacanasaṇhatāya apharusā vācā na hoti. Na hi mārāpetukāmassa – ‘‘imaṃ sukhaṃ sayāpethā’’ti vacanaṃ apharusā vācā hoti, cittapharusatāya panesā pharusā vācāva. Sā yaṃ sandhāya pavattitā, tassa appaguṇatāya appasāvajjā, mahāguṇatāya mahāsāvajjā. Tassā tayo sambhārā – akkositabbo paro, kupitacittaṃ, akkosanāti.
他者の財産を奪い取るような言葉遣いから生じる、激しい言葉による行為。 それを明らかにするために、この話があります――ある子供が母親の言葉を聞かずに森へ行ったところ、母親が引き止めることができなかったので、「凶暴な鬼があなたを追いかけますように」と呪った。すると、その子供が森でまさに鬼に追われることになった。子供は「母が口で言ったことは起こらず、心で願ったことが起こりますように」と真実を語った。すると鬼はその場で捕らえられたかのように動けなくなった。このように、自己を制御する者にとっては、激しい言葉遣いであっても激しい言葉とはならない。 なぜなら、両親は時として子供に「泥棒がお前たちをバラバラにするように」と言うことがあるが、彼らの上に落ちてくるウッパラーの葉さえも、彼らは欲しないからである。 師や先生たちも、時として不徳な者たちに「なぜ彼らは恥じず、恐れずに振る舞うのか、彼らを打ちのめせ」と言うことがあるが、それでも彼らの到達と成功を願うのである。 激しい言葉遣いであっても激しい言葉とならないように、言葉遣いを制御する者にとっては、激しい言葉とはならない。 なぜなら、殺したいと思う者にとって、「この人を安らかに眠らせてあげなさい」という言葉は激しい言葉ではないが、心の激しさがあれば、それは激しい言葉なのである。 それは、何のために意図されて行われたかによって、その価値が低ければ罪は軽く、価値が高ければ罪は重くなる。 その(激しい言葉遣いの)3つの要因は、非難されるべき他者、怒った心、そして非難である。
Nelāti elaṃ vuccati doso, nāssā elanti nelā, niddosāti attho. ‘‘Nelaṅgo setapacchādo’’ti, (udā. 65) ettha vuttanelaṃ viya. Kaṇṇasukhāti byañjanamadhuratāya kaṇṇānaṃ sukhā, sūcivijjhanaṃ viya kaṇṇasūlaṃ na janeti. Atthamadhuratāya sakalasarīre kopaṃ ajanetvā pemaṃ janetīti pemanīyā. Hadayaṃ gacchati, appaṭihaññamānā sukhena cittaṃ pavisatīti hadayaṅgamā. Guṇaparipuṇṇatāya pure bhavāti porī pure saṃvaḍḍhanārī viya sukumārātipi porī. Purassa esātipi porī. Nagaravāsīnaṃ kathāti attho. Nagaravāsino hi yuttakathā honti. Pitimattaṃ pitāti vadanti, bhātimattaṃ bhātāti vadanti, mātimattaṃ mātāti vadanti. Evarūpī kathā bahuno janassa kantā hotīti bahujanakantā. Kantabhāveneva bahuno janassa manāpā cittavuḍḍhikarāti bahujanamanāpā.
「ネーラ」とは、このように言われる悪徳のことである。「ネーラ」がない、つまり悪徳がない、ということである。「ネーラ」とは、(例えば)「ネーラが白い衣をまとう」。(ウダナ 65) ここで言われている「ネーラ」のように。 「カンナスハー」(耳に心地よい)とは、言葉が甘美であるために耳に心地よいのであり、鋭い針のように耳の痛みを引き起こさない。 「アッタマドゥラー」(意味が甘美)とは、全身に怒りを引き起こさずに愛情を引き起こすので、愛情深くされるべき者である。 「ハダヤンガマー」(心に染み入る)とは、美徳に満ちているために、以前から住んでいた(女性)のように、繊細であるとも言われる。(「ポーリ」は)「都市に住む者」とも言われる。 「都市に住む者の言葉」という意味である。都市に住む者たちは、適切な言葉遣いをするからである。 「親」とは、ただ親であると言う。兄弟とは、ただ兄弟であると言う。母とは、ただ母であると言う。 このような言葉遣いは、多くの人々に好まれるので、多くの人々に好まれる。 好まれることから、多くの人々に愛され、心を喜ばせるので、多くの人々の愛される者である。
Anatthaviññāpikā kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā akusalacetanā samphappalāpo. So āsevanamandatāya appasāvajjo, āsevanamahantatāya mahāsāvajjo, tassa dve sambhārā – bhāratayuddhasītāharaṇādiniratthakakathāpurekkhāratā, tathārūpī kathā kathanañca.
無益であることを知らずに、言葉や行為から生じる不善の思い、それは空虚な言葉である。 それは、習慣づけることによって(その程度が)緩やかになれば、罪は軽い。習慣づけることによって(その程度が)大きくなれば、罪は重い。 その(空虚な言葉の)2つの要因は、戦いのための軍隊を率いることなどの無益な言葉を優先すること、そしてそのような言葉を話すことである。
Kālena vadatīti kālavādī vattabbayuttakālaṃ sallakkhetvā vadatīti attho. Bhūtaṃ tathaṃ tacchaṃ sabhāvameva vadatīti bhūtavādī. Diṭṭhadhammikasamparāyikatthasannissitameva katvā vadatīti atthavādī. Navalokuttaradhammasannissitaṃ katvā vadatīti dhammavādī saṃvaravinayapahānavinayasannissitaṃ katvā vadatīti vinayavādī.
「時宜を得て話す者」とは、適切な時を考慮して話す者、という意味である。 「真実を語る者」とは、事実をありのままに語る者である。 「利益を語る者」とは、現世と来世の利益に基づいたことを語る者である。 「法を語る者」とは、究極の法に基づいたことを語る者である。 「律を語る者」とは、自制と戒律の遵守に基づいたことを語る者である。
Nidhānaṃ vuccati ṭhapanokāso, nidhānamassā atthīti nidhānavatī. Hadaye nidhātabbayuttakaṃ vācaṃ bhāsitāti attho. Kālenāti evarūpiṃ bhāsamānopi ca – ‘‘ahaṃ nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsissāmī’’ti na akālena bhāsati, yuttakālaṃ pana apekkhitvāva bhāsatīti attho. Sāpadesanti saupamaṃ, sakāraṇanti attho. Pariyantavatinti paricchedaṃ dassetvā yathāssā paricchedo paññāyati, evaṃ bhāsatīti attho. Atthasaṃhitanti anekehipi nayehi vibhajantena pariyādātuṃ asakkuṇeyyatāya atthasampannaṃ bhāsati. Yaṃ vā so atthavādī atthaṃ vadati, tena atthena sahitattā atthasaṃhitaṃ vācaṃ bhāsati, na aññaṃ nikkhipitvā aññaṃ bhāsatīti vuttaṃ hoti.
「貯蔵」とは、蓄える場所を意味し、「貯蔵を持つ者」とは、心に蓄えるべき言葉を話した者、という意味である。 「時宜を得て」とは、たとえそのような言葉を話すとしても、「私は貯蔵を持つ言葉を話すだろう」と、時宜を得ずに話すのではなく、適切な時を待って話す、という意味である。 「示唆に富む」とは、比喩的で、理由のある、という意味である。 「境界を持つ者」とは、その境界が知られるように、境界を示して話す、という意味である。 「意味を伴う」とは、多くの方法で分割されても、理解しきれないほど、意味が満ち満ちている、という意味である。 あるいは、その利益を語る者が意味を語るならば、その意味によって満ちている、という意味であり、他のものを置かずに他のものを話す、ということである。
9. Kammapathappattaṃ dassetuṃ **‘‘atthabhañjanako’’**ti vuttaṃ. Vacīpayogo kāyapayogo vāti musā-saddassa kiriyāpadhānataṃ dasseti. Visaṃvādanādhippāyo pubbabhāgakkhaṇe taṅkhaṇe ca. Vuttañhi ‘‘pubbevassa hoti ‘musā bhaṇissa’nti, bhaṇantassa hoti ‘musā bhaṇāmī’ti’’ (pārā. 205). Etañhi dvayaṃ aṅgabhūtaṃ, itaraṃ pana hotu vā mā vā, akāraṇametaṃ. Assāti visaṃvādakassa . Yathāvuttaṃ payogabhūtaṃ musā vadati viññāpeti, samuṭṭhāpeti vā etāyāti cetanā musāvādo.
「業の道に達する」ことを示すために、「嘘をつく者」と述べられている。言葉の行為、身の行為、すなわち、嘘という言葉の行動への重点性を示している。偽りの言葉という意図は、その前半と、その瞬間にある。 なぜなら、「前もって『嘘をつこう』と思い、つきながら『嘘をついている』と思う」(パーリ語経典 205)と述べられている。これら二つは(嘘つきの)要素であり、それ以外は、あってもなくてもよい、原因とならないものである。 「偽りの言葉を話す者」は、正しく述べられた行為、すなわち、嘘をつく、知らせる、あるいは引き起こす、という意志が嘘である。
Purimanaye lakkhaṇassa abyāpitatāya, musā-saddassa ca visaṃvaditabbatthavācakattasambhavato paripuṇṇaṃ katvā musāvādalakkhaṇaṃ dassetuṃ **‘‘musāti abhūtaṃ atacchaṃ vatthū’’**tiādinā dutiyanayo āraddho. Imasmiñca naye musā vadīyati vuccati etāyāti **cetanā musāvādo. ‘‘Yamatthaṃ bhañjatī’’**ti vatthuvasena musāvādassa appasāvajjamahāsāvajjatamāha. Yassa atthaṃ bhañjati, tassa appaguṇatāya appasāvajjo, mahāguṇatāya mahāsāvajjoti adinnādāne viya guṇavasenāpi yojetabbaṃ. Kilesānaṃ mudutibbatāvasenāpi appasāvajjamahāsāvajjatā labbhatiyeva.
以前の説では、特徴の不変性、そして「嘘」という言葉が偽りを告げるものとして成立しないことから、完全な嘘つきの特徴を示すために、「嘘とは、偽りで真実でない事柄である」という第二の説が始まった。 そしてこの説では、「嘘をつく」とは、それによって嘘をつくこと、すなわち、意志が嘘である。「嘘をつく事柄」は、嘘つきの罪の軽重を示している。その事柄を偽る場合、その事柄に価値がなければ罪は軽く、価値があれば罪は重い。盗みと同様に、価値によっても理解すべきである。 煩悩の穏やかさや激しさによっても、罪の軽重は得られるのである。
Attano santakaṃ adātukāmatāya, pūraṇakathānayena ca visaṃvādanapurekkhārasseva musāvādo. Tattha pana cetanā balavatī na hotīti appasāvajjatā vuttā. Appatāya ūnassa atthassa pūraṇavasena pavattā kathā pūraṇakathā.
自分の所有物を渡したくないという意志、そして話を補うという意図から、偽りを告げることの前の行為が嘘である。しかし、そこでは意志が強くないため、罪は軽いと述べられている。不足している事柄を補うという意図でなされる話は、補う話である。
Tajjoti tassāruppo, visaṃvādanānurūpoti attho. **‘‘Vāyāmo’’**ti vāyāmasīsena payogamāha. Visaṃvādanādhippāyena payoge katepi parena tasmiṃ atthe aviññāte visaṃvādanassa asijjhanato parassa tadatthavijānanaṃ eko sambhāro vutto. Keci pana ‘‘abhūtavacanaṃ visaṃvādanacittaṃ parassa tadatthavijānananti tayo sambhārā’’ti vadanti. Kiriyāsamuṭṭhāpakacetanākkhaṇeyeva musāvādakakammunā bajjhati sanniṭṭhāpakacetanāya nibbattattā, sacepi dandhatāya vicāretvā paro tamatthaṃ jānātīti adhippāyo.
「そのように」とは、そのように似ていないこと、すなわち、偽りを告げることに似ていることである。「努力」とは、努力する者による行為を意味する。偽りを告げるという意図で行為をしても、相手がその事柄を理解しなければ、偽りを告げることにならないため、相手がその事柄を理解することが一つの要素とされる。 しかし、ある者は、「偽りの言葉、偽りの心、相手がその事柄を理解すること、の三つが要素である」と述べている。行為を引き起こす意志の瞬間に、嘘つきの業が結びつく。なぜなら、決定する意志によって生じるからである。たとえゆっくりと検討して、相手がその事柄を理解したとしても、それは(嘘つきの業が成立する)という意味である。
‘‘Saccato thetato’’tiādīsu (ma. ni. 1.19) viya theta-saddo thirapariyāyo, thirabhāvo ca saccavāditāya adhikatattā kathāvasena veditabboti āha **‘‘thirakathoti attho’’**ti. Nathirakathoti yathā haliddirāgādayo anavaṭṭhitasabhāvatāya na thirā, evaṃ na thirā kathā yassa so na thirakathoti haliddirāgādayo yathā kathāya upamā honti, evaṃ yojetabbaṃ. Esa nayo **‘‘pāsāṇalekhā viyā’’**tiādīsupi.
「真実から、確固たるものから」など(中部経典 1.19)のように、「確固たる」という言葉は、しっかりしているという意味である。しっかりしていること、そして真実を語ることの重要性から、話という文脈で理解すべきである、と「しっかりした話という意味である」と述べている。 しっかりした話でない、とは、例えば、ターメリックの染料のように、不確かな性質のためにしっかりしていないように、しっかりしていない話をする者、それが「しっかりしない話をする者」である。ターメリックの染料が話の比喩となるように、理解すべきである。 この考え方は、「石の彫刻のように」などにも適用される。
Saddhā ayati pavattati etthāti saddhāyo, saddhāyo eva saddhāyiko yathā ‘‘venayiko’’ti (a. ni. 8.11; pārā. 8). Saddhāya vā ayitabbo saddhāyiko, saddheyyoti attho. Vattabbataṃ āpajjati visaṃvādanatoti adhippāyo.
「信じる」とは、ここに依存して進行すること、すなわち、信じることである。「信じる者」とは、例えば、「律を学ぶ者」(中部経典 8.11;波羅夷経 8)のように、信じることによって依存される者、すなわち、信じるに値する者である、という意味である。 偽りを告げることによって、語るべき状態になる、というのが意図である。
Suññabhāvanti pītivirahitatāya rittataṃ. Sā pisuṇavācāti yāyaṃ yathāvuttā saddasabhāvā vācā, sā piyasuññakaraṇato pisuṇavācāti niruttinayena atthamāha. Pisatīti vā pisuṇā, samagge satte avayavabhūte vagge bhinne karotīti attho.
「空虚である」とは、喜びがないために空虚であることである。「悪口」とは、そのように(空虚な)性質を持つ言葉、すなわち、人を親しくさせるために悪口を言う、という語源学的な意味である。「悪口を言う」とは、悪口を言う者、すなわち、仲の良い人々を分断する者、という意味である。
Pharusanti sinehābhāvena lūkhaṃ. Sayampi pharusāti domanassasamuṭṭhitattā sabhāvenapi kakkasā. Ettha ca pharusaṃ karotīti phalūpacārena, pharusayatīti vā vācāya pharusa-saddappavatti veditabbā. Sayampi pharusāti paresaṃ mammacchedavasena pavattiyā ekantaniṭṭhuratāya sabhāvena, kāraṇavohārena ca vācāya pharusa-saddappavatti daṭṭhabbā. Tatoyeva ca neva kaṇṇasukhā. Atthavipannatāya na hadayaṅgamā.
「荒々しい」とは、愛情がないために粗野であることである。「それ自体も荒々しい」とは、嫌悪感から生じるため、性質としても硬い。ここでも、「荒々しくする」とは、結果として、そして「荒々しくなる」とは、言葉によって荒々しいという言葉が生じると理解すべきである。 「それ自体も荒々しい」とは、相手の心を切り裂くように進むため、性質としても、そして言葉の文脈でも、荒々しいという言葉が生じると理解すべきである。それゆえ、耳に心地よくない。 意味がないため、心に響かない。
Yena samphaṃ palapatīti yena palāpasaṅkhātena niratthakavacanena sukhaṃ hitañca phalati vidarati vināsetīti ‘‘sampha’’nti laddhanāmaṃ attano paresañca anupakārakaṃ yaṃ kiñci palapati.
「何であれ、無益なことを話す」とは、何であれ、無益な(話)という性質を持つ、自分や他人に何の利益ももたらさない、何であれ話すことである。
Saṃkiliṭṭhacittassāti lobhena dosena vā vibādhitacittassa, upatāpitacittassa vā, dūsitacittassāti attho. Cetanā pisuṇavācā pisuṇaṃ vadanti etāyāti. Yassa yato bhedaṃ karoti, tesu abhinnesu appasāvajjaṃ, bhinnesu mahāsāvajjaṃ, tathā kilesānaṃ mudutibbatāvisesesu.
「心が汚れている」とは、貪欲や憎しみによって乱れた心、すなわち、汚れた心、という意味である。 意志は、悪口を言う。悪口を言うことによって、悪口を言うのである。 誰かのために、それが分断される場合、分断されない場合は罪が軽く、分断された場合は罪が重い。煩悩の穏やかさや激しさの違いによっても同様である。
Yassa pesuññaṃ upasaṃharati, so bhijjatu vā mā vā, tassa atthassa viññāpanameva pamāṇanti āha **‘‘tadatthavijānana’’**nti, kammapathappatti pana bhinne eva.
「誰かが悪口を言わないようにする」とは、それが分断されるかどうかにかかわらず、その事柄を理解させることが重要である、と「その事柄を理解すること」と述べている。業の道に達することは、分断された場合にのみである。
Anuppadātāti anubalappadātā, anuvattanavasena vā padātā. Kassa pana anuvattanaṃ padānañca? ‘‘Sahitāna’’nti vuttattā ‘‘sandhānassā’’ti viññāyati. Tenevāha **‘‘sandhānānuppadātā’’**ti. Yasmā pana anuvattanavasena sandhānassa padānaṃ ādhānaṃ, rakkhaṇaṃ vā daḷhīkaraṇaṃ hoti, tena vuttaṃ **‘‘daḷhīkammaṃ kattāti attho’’**ti. Āramanti etthāti ārāmo, ramitabbaṭṭhānaṃ . Yasmā pana ākārena vināpi ayamevattho labbhati, tasmā vuttaṃ **‘‘samaggarāmotipi pāḷi, ayamevettha attho’’**ti.
「与えない」とは、無理に与えること、すなわち、従うことによって与えることである。誰に従い、与えるのか?「仲間」と述べられているため、「仲間との結びつき」と理解される。それゆえ、「仲間との結びつきを強める」と述べられている。 なぜなら、従うことによって仲間の結びつきを強めることは、維持すること、あるいは強化することとなるため、「強化することである」と述べられている。 「そこを好む」とは、楽しみの場所である。なぜなら、形がなくとも、この意味が理解されるため、「仲間との和合」という経典であり、この意味がそこにある、と述べられている。
Mammāni viya mammāni, yesu pharusavācāya chupitamattesu duṭṭhārūsu viya ghaṭṭitesu cittaṃ adhimattaṃ dukkhappattaṃ hoti. Kāni pana tāni? Jātiādīni akkosavatthūni. Tāni chijjanti, bhijjanti vā yena kāyavacīpayogena, so mammacchedako. Ekantena pharusacetanā pharusavācā pharusaṃ vadati etāyāti. Kathaṃ pana ekantapharusacetanā hoti? Duṭṭhacittatāya. Tassāti ekantapharusacetanāya eva pharusavācābhāvassa. Mammacchedako savanapharusatāyāti adhippāyo. Cittasaṇhatāya pharusavācā na hoti kammapatha’ppattattā, kammabhāvaṃ pana na sakkā vāretunti. Evaṃ anvayavasena cetanāpharusatāya pharusavācaṃ sādhetvā idāni tameva paṭipakkhanayena sādhetuṃ **‘‘vacanasaṇhatāyā’’**tiādi vuttaṃ. Sā pharusavācā . Yanti yaṃ puggalaṃ. Etthāpi kammapathabhāvaṃ appattā appasāvajjā, itarā mahāsāvajjā, tathā kilesānaṃ mudutibbatābhāve. Keci pana ‘‘yaṃ uddissa pharusavācā payujjanti, tassa sammukhāva sīsaṃ etī’’ti, eke ‘‘parammukhāpi pharusavācā hotiyevā’’ti vadanti. Tatthāyamadhippāyo yutto siyā – sammukhā payoge agāravādīnaṃ balavabhāvato siyā cetanā balavatī, parassa ca tadatthajānanaṃ, na tathā asammukhāti. Yathā pana akkosite mate āḷahane katā khamanā upavādantarāyaṃ nivatteti, evaṃ ‘‘parammukhā payuttāpi pharusavācā hotiyevā’’ti sakkā viññātunti. Kupitacittanti akkosādhippāyeneva kupitacittaṃ, na maraṇādhippāyena. Maraṇādhippāyena hi cittakope sati byāpādoyeva hotīti. Etthāti –
財産のように財産、その中で激しい言葉で抑えられ、怒れる蛇に触れられたように心がひどく苦しむ。それらは何なのか? 生まれなど、非難の根拠。それらは断ち切られ、砕かれる。いかなる身口の働きによっても、それが財産を断つ者である。徹底した激しい思い、激しい言葉、激しいことを言う者である。どのようにして徹底した激しい思いがあるのか? 悪意ある心から。それゆえ、徹底した激しい思いからの激しい言葉のなさ。財産を断つ者は聞くことによる激しさである、というのが意図である。心を鎮めることによって、激しい言葉は、業の道に至ったからなく、しかし、業のあり方を止めることはできない。このように、原因によって、思いの激しさから激しい言葉を証明して、今、それ自体を反対のやり方で証明するために、「言葉の穏やかさ」などが言われた。その激しい言葉は。その人を。ここでも業の道に至らず、罪のないもの、他は大きな罪、それと同様に煩悩の穏やかさがないこと。ある人は「何のために激しい言葉が使われるか、その人の正面で頭が下がる」と言う。ある人は「人のいないところでも激しい言葉はある」と言う。そこで、この意図は正当だろうか? 正面から使う場合、無礼な者の強さから、思いが強くなるのだろう。そして、他人のその必要を知る者、そうでないように。例えば、非難されて死んだ人に許しを与えたように、侮辱を止める。それと同様に「人のいないところでも使われる激しい言葉はある」と理解できる。怒った心とは、非難する意図で怒った心であって、死ぬ意図ではない。死ぬ意図で心の怒りがあるなら、それは悪意である。ここでは、
‘‘Nelaṅgo setapacchādo, ekāro vattatī ratho;
「長者、白い衣を着て、一人で車に乗る;
Anīghaṃ passa āyantaṃ, chinnasotaṃ abandhana’’nti. (saṃ. ni. 4.347; udā. 65);
苦しみなく来るのを見る、糸が断たれた、束縛がない。」(サンユッタ・ニカーヤ 4.347; ウダーナ 65);
::unindented Imissā gāthāya. Sīlañhettha ‘‘nelaṅga’’nti vuttaṃ. Tenevāha citto gahapati ‘‘nelaṅganti kho bhante sīlānametaṃ adhivacana’’nti (saṃ. ni. 4.347). Sukumārāti apharusatāya mudukā. Purassāti ettha pura-saddo tannivāsīvācako daṭṭhabbo ‘‘gāmo āgato’’tiādīsu viya. Tenevāha **‘‘nagaravāsīna’’**nti. Manaṃ appāyati vaḍḍhetīti manāpā. Tena vuttaṃ **‘‘cittavuḍḍhikarā’’**ti. Āsevanaṃ bhāvanaṃ bahulīkaraṇaṃ. Yaṃ gāhayituṃ pavattito, tena aggahite appasāvajjo gahite mahāsāvajjoti, idhāpi kilesānaṃ mudutibbatāvasenāpi appasāvajjamahāsāvajjatā labbhatiyeva. ::
この偈に。戒律がここで「長者」と呼ばれている。それゆえ、チッタ長者は「長者とは、尊師、戒律の別名です」(サンユッタ・ニカーヤ 4.347)と言った。柔らかいとは、優しさ、柔らかさ。ここでは、「村」という言葉は、そこに住む人々を指す言葉として理解されるべきである。「村に来た」などと同じように。それゆえ、「 नगरवाシーナ 」( नगरवासीन )と言われた。心を増やすから、愛される。それゆえ、「 心を増やすもの 」と言われた。習慣、修行、頻繁に行うこと。掴もうとして進められたもので、掴まれなかったら罪がなく、掴まれたら大きな罪である。ここでも、煩悩の穏やかさによって、罪のないもの、大きな罪のないものとなる。ある人は「激しい言葉が使われる対象、その人の正面で頭が下がる」と言う。ある人は「人のいないところでも激しい言葉はある」と言う。そこで、この意図は正当だろうか? 正面から使う場合、無礼な者の強さから、思いが強くなるのだろう。そして、他人のその必要を知る者、そうでないように。例えば、非難されて死んだ人に許しを与えたように、侮辱を止める。それと同様に「人のいないところでも使われる激しい言葉はある」と理解できる。怒った心とは、非難する意図で怒った心であって、死ぬ意図ではない。死ぬ意図で心の怒りがあるなら、それは悪意である。ここでは、
**‘‘Kālavādī’’**tiādi samphappalāpā paṭiviratassa paṭipattidassanaṃ. Yathā hi ‘‘pāṇātipātā paṭivirato’’tiādi pāṇātipātappahānapaṭipattidassanaṃ. ‘‘Pāṇātipātaṃ pahāya viharatī’’ti hi vutte kathaṃ pāṇātipātappahānaṃ hotīti? Apekkhāsabbhāvato ‘‘pāṇātipātā paṭivirato hotī’’ti vuttaṃ, sā pana virati kathanti āha ‘‘nihitadaṇḍo nihitasattho’’ti, tañca daṇḍasatthanidhānaṃ kathanti vuttaṃ ‘‘lajjī’’tiādi, evaṃ uttaruttaraṃ purimassa purimassa upāyasandassanaṃ, tathā adinnādānādīsu yathāsambhavaṃ yojetabbaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘kālavādītiādi samphappalāpā paṭiviratassa paṭipattidassana’’nti. Atthasañhitāpi hi vācā ayuttakālappayogena atthāvahā na siyāti anatthaviññāpanavācaṃ anulometi, tasmā samphappalāpaṃ pajahantena akālavāditā parivajjetabbāti vuttaṃ **‘‘kālavādī’’**ti. Kālena vadantenāpi ubhayānatthasādhanato abhūtaṃ parivajjetabbanti āha **‘‘bhūtavādī’’**ti. Bhūtañca vadantena yaṃ idhalokaparalokahitasampādakaṃ, tadeva vattabbanti dassetuṃ **‘‘atthavādī’’**ti vuttaṃ. Atthaṃ vadantenāpi na lokiyadhammasannissitameva vattabbaṃ, atha kho lokuttaradhammasannissitaṃ pīti dassetuṃ **‘‘dhammavādī’’**ti vuttaṃ. Yathā ca attho lokuttaradhammasannissito hoti, taṃ dassanatthaṃ **‘‘vinayavādī’’**ti vuttaṃ. Pātimokkhasaṃvaro satisaṃvaro ñāṇasaṃvaro khantisaṃvaro vīriyasaṃvaroti hi pañcannaṃ saṃvarānaṃ, tadaṅgavinayo vikkhambhanavinayo samucchedavinayo paṭippassaddhivinayo nissaraṇavinayoti pañcannaṃ vinayānañca vasena vuccamāno attho nibbānādhigamahetubhāvato lokuttaradhammasannissito hotīti.
「時宜を得た言葉を話す」など、無益な言葉を避ける者の実践を示す。例えば、「殺生を避ける」など、殺生を避ける実践を示す。「殺生を避けて過ごす」と言ったとき、どのように殺生を避けるのか? 頼ることのない状態から、「殺生を避ける」と言われた。その禁欲とは何か? と問われると、「武器と槍を置いた」と言われた。その武器と槍を置くことは何か? と問われると、「恥を知る者」などと言われた。このように、次々と前の前の方法を示す。それと同様に、盗みなどにも、それぞれの状況に応じて適用すべきである。それゆえ、「時宜を得た言葉を話す」など、無益な言葉を避ける者の実践を示す、と言われた。無益な言葉であっても、不適切な時に使われれば、益をもたらさない。それゆえ、無益な言葉を避ける者は、不適切な言葉遣いを避けるべきである、というのが「時宜を得た言葉を話す」ということである。時宜を得た言葉を話すとしても、両方の無益さから、偽りを避けるべきである、というのが「真実を話す」ということである。真実を話すとしても、この世とあの世の利益をもたらすものだけを話すべきである、ということを示すために、「益のある言葉を話す」と言われた。益のある言葉を話すとしても、世俗的な事柄だけを話すべきではなく、あの世の事柄をも話すべきである、ということを示すために、「法を話す」と言われた。どのように、益のあることはあの世の事柄となるのか、ということを示すために、「戒律を話す」と言われた。戒律による制止、念による制止、知による制止、忍耐による制止、精進による制止という五つの制止。それらと、一時的な制止、妨げによる制止、断ち切る制止、鎮める制止、離れる制止という五つの制止の観点から、語られる益は、涅槃の獲得の原因となるから、あの世の事柄となるのである。
Evaṃ guṇavisesayutto ca attho vuccamāno desanākosalle sati sobhati, kiccakaro ca hoti, nāññathāti dassetuṃ **‘‘nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsitā’’**ti vuttaṃ. Idāni taṃ desanākosallaṃ vibhāvetuṃ **‘‘kālenā’’**tiādimāha. Ajjhāsayaṭṭhuppattīnaṃ pucchāya ca vasena otiṇṇe desanāvisaye ekaṃsādibyākaraṇavibhāgaṃ sallakkhetvā ṭhapanāhetudāharaṇasaṃsandanāni taṃtaṃkālānurūpaṃ vibhāventiyā parimitaparicchinnarūpāya vipulataragambhīrudārapahūtatthavitthārasaṅgāhakāya desanāya pare yathājjhāsayaṃ paramatthasiddhiyaṃ patiṭṭhāpento ‘‘desanākusalo’’ti vuccatīti evamettha atthayojanā veditabbā.
このように、多くの特別な益が語られるとき、教えの巧みさがあれば、それは栄え、目的を達成する者となる。そうでなければそうならない、ということを示すために、「価値ある言葉を話す」と言われた。今、その教えの巧みさを示すために、「時宜を得て」などと言われた。心境の発生を尋ね、それに応じて与えられた教えの領域において、確実な分別と明確化を注意深く見て、場所、原因、例を、それぞれの時に応じて明確にすること。そして、限られた形、広大で深く、広くて多くの意味の広がりを、教えが収めるように、相手がそれぞれの心境に応じて、究極的な真理の達成において確立させる者、「教えの巧みな者」と呼ばれるのである。このように、意味の結びつきを理解すべきである。
548-9. Āvarantīti kusalappavattiṃ āditova nivārenti. Nivārentīti niravasesato vārayanti. Onandhantīti ogāhantā viya chādenti. Pariyonandhantīti sabbaso chādenti. Āvaraṇādīnaṃ vasenāti āvaraṇādiatthānaṃ vasena. Te hi āsevanabalavatāya purimapurimehi pacchimapacchimā daḷhataratamādibhāvappattā vuttā.
548-9. 覆い隠すとは、善行の現れを、初めから妨げる。妨げることとは、完全に遮る。覆い隠すとは、深く入り込むように、覆い隠す。完全に覆い隠すとは、完全に覆い隠す。覆い隠すなどによる、とは、覆い隠すなどの意味によって。なぜなら、それらは習慣の力によって、以前のものよりも後のものが、より確固たるものになっていると述べられているからである。
10. ‘Bījagāmabhūtagāmasamārambhā samārabbhā (sī. ka.) paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave…pe….
「ゴータマ沙門は、植物の種子や植生を破壊することから遠ざかっている」――このように、比丘たちよ…(省略)…
‘‘‘Ekabhattiko samaṇo gotamo rattūparato virato paṭivirato (katthaci) vikālabhojanā….
「ゴータマ沙門は、一食主義であり、夕食を断ち、不適切な時間に食事をすることから遠ざかっている…。
Naccagītavāditavisūkadassanā naccagītavāditavisukadassanā (ka.) paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、踊り、歌、音楽、見世物から遠ざかっている…。
Mālāgandhavilepanadhāraṇamaṇḍanavibhūsanaṭṭhānā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、花輪や香油を身につけ、飾り付けることから遠ざかっている…。
Uccāsayanamahāsayanā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、高い場所や広々とした場所(に座ること)から遠ざかっている…。
Jātarūparajatapaṭiggahaṇā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、金銀を受け取ることから遠ざかっている…。
Āmakadhaññapaṭiggahaṇā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、生の穀物を受け取ることから遠ざかっている…。
Āmakamaṃsapaṭiggahaṇā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、生の肉を受け取ることから遠ざかっている…。
Itthikumārikapaṭiggahaṇā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、女性や少女を受け取ること(として養育すること)から遠ざかっている…。
Dāsidāsapaṭiggahaṇā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、召使いの男女を受け取ること(として使役すること)から遠ざかっている…。
Ajeḷakapaṭiggahaṇā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、山羊や羊を受け取ること(として飼育すること)から遠ざかっている…。
Kukkuṭasūkarapaṭiggahaṇā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、鶏や豚を受け取ること(として飼育すること)から遠ざかっている…。
Hatthigavassavaḷavapaṭiggahaṇā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、象、馬、牛、水牛を受け取ること(として飼育すること)から遠ざかっている…。
Khettavatthupaṭiggahaṇā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、畑や土地を受け取ること(として所有すること)から遠ざかっている…。
Dūteyyapahiṇagamanānuyogā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、使いの者として遣わされることや、使者の役割をすることから遠ざかっている…。
Kayavikkayā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、売買から遠ざかっている…。
Tulākūṭakaṃsakūṭamānakūṭā paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、偽りの計り、偽りの枡、偽りの単位から遠ざかっている…。
Ukkoṭanavañcananikatisāciyogā sāviyogā (syā. kaṃ. ka.) paṭivirato samaṇo gotamo….
ゴータマ沙門は、人を騙すこと、詐欺、偽装から遠ざかっている…。
Chedanavadhabandhanaviparāmosaālopasahasākārā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
ゴータマ沙門は、切断、殺害、投獄、強盗、略奪、暴力行為から遠ざかっている」――このように、比丘たちよ、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。
Cūḷasīlaṃ niṭṭhitaṃ.
小戒 終了。
10. Bījagāmabhūtagāmasamārambhāti mūlabījaṃ khandhabījaṃ phaḷubījaṃ aggabījaṃ bījabījanti pañcavidhassa bījagāmassa ceva, yassa kassaci nīlatiṇarukkhādikassa bhūtagāmassa ca samārambhā, chedanabhedanapacanādibhāvena vikopanā paṭiviratoti attho.
10. 「種子となるもの、存在するものの種子となるものの開始」とは、根の種子、株の種子、実の種子、花の種子、芽の種子という5種類の種子となるもの、そして、青い草や木などの存在するものの種子となるものの開始、つまり、切断、分割、調理などによって破壊することからの離脱、という意味である。
Ekabhattikoti pātarāsabhattaṃ sāyamāsabhattanti dve bhattāni, tesu pātarāsabhattaṃ antomajjhanhikena paricchinnaṃ, itaraṃ majjhanhikato uddhaṃ anto aruṇena. Tasmā antomajjhanhike dasakkhattuṃ bhuñjamānopi ekabhattikova hoti. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘ekabhattiko’’ti.
「1日1食」とは、朝食と夕食という2回の食事があり、朝食は正午までに、夕食は正午以降、夜明けまでに(食べる)。したがって、正午に10回食べても、1日1食である。 それについて、「1日1食」と言われたのである。
Rattiyā bhojanaṃ ratti, tato uparatoti rattūparato. Atikkante majjhanhike yāva sūriyatthaṅgamanā bhojanaṃ vikālabhojanaṃ nāma. Tato viratattā virato vikālabhojanā. Kadā virato? Anomānadītīre pabbajitadivasato paṭṭhāya.
「夜の食事」とは、夜であり、そこから離れた者である、つまり「夜から離れた者」。正午を過ぎて、日没までの食事は「不適時な食事」と呼ばれる。それから離れているので、「不適時な食事から離れた者」。いつ離れたのか? 在家であった日の翌日から。
Sāsanassa ananulomattā visūkaṃ paṭāṇībhūtaṃ dassananti visūkadassanaṃ. Attanā naccananaccāpanādivasena naccā ca gītā ca vāditā ca antamaso mayūranaccādivasenapi pavattānaṃ naccādīnaṃ visūkabhūtā dassanā cāti naccagītavāditavisūkadassanā. Naccādīni hi attanā payojetuṃ vā parehi payojāpetuṃ vā payuttāni passituṃ vā neva bhikkhūnaṃ na bhikkhunīnañca vaṭṭanti.
「教えに沿わない、散乱した見世物」とは、教えに沿わない、散乱した見世物、という意味である。 自分で踊ったり、踊らせたりする行為、あるいは踊り、歌い、演奏すること、さらには孔雀の踊りのようなものまで、行われる踊りなどの散乱した見世物、という意味である。 踊りなどを自分で演じたり、他者に演じさせたり、あるいは見たりすることは、比丘にも比丘尼にも許されない。
Mālādīsu mālāti yaṃ kiñci pupphaṃ. Gandhanti yaṃ kiñci gandhajātaṃ. Vilepananti chavirāgakaraṇaṃ. Tattha piḷandhanto dhāreti nāma, ūnaṭṭhānaṃ pūrento maṇḍeti nāma, gandhavasena chavirāgavasena ca sādiyanto vibhūseti nāma. Ṭhānaṃ vuccati kāraṇaṃ. Tasmā yāya dussīlyacetanāya tāni mālādhāraṇādīni mahājano karoti, tato paṭiviratoti attho.
「花輪など」の「花輪」とは、どのような花であっても。 「香り」とは、どのような香りであっても。 「化粧品」とは、肌を装飾すること。 その中で、身につけることを「着用する」という。不足しているものを満たすことを「飾る」という。香りのために、肌の装飾のために、それを楽しむことを「美しくする」という。 「場所」とは、原因を意味する。したがって、その(軽薄な)思いによって、人々が花輪の着用などを行うことから離れる、という意味である。
Uccāsayanaṃ vuccati pamāṇātikkantaṃ. Mahāsayananti akappiyapaccattharaṇaṃ. Tato viratoti attho.
「高い座具」とは、度を越したものを意味する。 「大きな座具」とは、不適当な敷物。 それらから離れる、という意味である。
Jātarūpanti suvaṇṇaṃ. Rajatanti kahāpaṇo, lohamāsako, jatumāsako, dārumāsakoti ye vohāraṃ gacchanti. Tassa ubhayassāpi paṭiggahaṇā paṭivirato, neva naṃ uggaṇhāti, na uggaṇhāpeti, na upanikkhittaṃ sādiyatīti attho.
「黄金」とは、金のことである。 「銀」とは、銅貨、鉄貨、樹脂貨、木貨など、取引されるもの。 その両方を受け取ることから離れる、つまり、それを受け取らず、受け取らせず、置かれたものも受け入れない、という意味である。
Āmakadhaññapaṭiggahaṇāti, sālivīhiyavagodhūmakaṅguvarakakudrūsakasaṅkhātassa sattavidhassāpi āmakadhaññassa paṭiggahaṇā. Na kevalañca etesaṃ paṭiggahaṇameva, āmasanampi bhikkhūnaṃ na vaṭṭatiyeva. Āmakamaṃsapaṭiggahaṇāti ettha aññatra odissa anuññātā āmakamaṃsamacchānaṃ paṭiggahaṇameva bhikkhūnaṃ na vaṭṭati, no āmasanaṃ.
「生米を受け取ること」とは、米、大麦、小麦、裸麦、キビ、ヒエという6種類の生米の受け取り。 これらの受け取りだけでなく、比丘が生米を食べることも許されない。 「生肉を受け取ること」とは、ここで、特定のものとして許可された生魚の肉の受け取り以外は、比丘の受け取りは許されるが、食べることは許されない。
Itthikumārikapaṭiggahaṇāti ettha itthīti purisantaragatā, itarā kumārikā nāma, tāsaṃ paṭiggahaṇampi āmasanampi akappiyameva.
「女性や少女を受け取ること」とは、ここで、「女性」とは、夫のある女性、それ以外は少女である。彼女たちを受け取ること、食べることも、不適当である。
Dāsidāsapaṭiggahaṇāti ettha dāsidāsavaseneva tesaṃ paṭiggahaṇaṃ na vaṭṭati. ‘‘Kappiyakārakaṃ dammi, ārāmikaṃ dammī’’ti evaṃ vutte pana vaṭṭati.
「召使いの女性や男性を受け取ること」とは、召使いの女性や男性としてそれらを受け取ることは許されない。 「適当な働き手を与える、庭師を与える」と言われた場合、許される。
Ajeḷakādīsu khettavatthupariyosānesu kappiyākappiyanayo vinayavasena upaparikkhitabbo. Tattha khettaṃ nāma yasmiṃ pubbaṇṇaṃ ruhati. Vatthu nāma yasmiṃ aparaṇṇaṃ ruhati. Yattha vā ubhayampi ruhati, taṃ khettaṃ. Tadatthāya akatabhūmibhāgo vatthu. Khettavatthusīsena cettha vāpitaḷākādīnipi saṅgahitāneva.
「家畜など、畑や土地に関すること」の「適当・不適当の原則」は、戒律に従って考慮されるべきである。 ここで「畑」とは、穀物が育つ場所。 「土地」とは、穀物以外のものが育つ場所。 あるいは、その両方が育つ場所が「畑」である。 それらのために、耕されていない土地が「土地」である。 ここで「畑や土地」という言葉で、植えられた池なども含まれる。
Dūteyyaṃ vuccati dūtakammaṃ, gihīnaṃ pahitaṃ paṇṇaṃ vā sāsanaṃ vā gahetvā tattha tattha gamanaṃ. Pahiṇagamanaṃ vuccati gharā gharaṃ pesitassa khuddakagamanaṃ. Anuyogo nāma tadubhayakaraṇaṃ. Tasmā dūteyyapahiṇagamanānaṃ anuyogāti. Evamettha attho veditabbo.
「使いの仕事」とは、使者の仕事、つまり、在家の人々によって送られた手紙や伝言を、あちこちへ運ぶこと。 「配達」とは、家から家へ送られた小さな配達のこと。 「従事」とは、その両方の行為。 したがって、「使いの仕事や配達に従事すること」という意味である。 このように、ここで意味を理解すべきである。
Kayavikkayāti kayā ca vikkayā ca. Tulākūṭādīsu kūṭanti vañcanaṃ. Tattha tulākūṭaṃ nāma rūpakūṭaṃ aṅgakūṭaṃ, gahaṇakūṭaṃ, paṭicchannakūṭanti catubbidhaṃ hoti. Tattha rūpakūṭaṃ nāma dve tulā samarūpā katvā gaṇhanto mahatiyā gaṇhāti, dadanto khuddikāya deti. Aṅgakūṭaṃ nāma gaṇhanto pacchābhāge hatthena tulaṃ akkamati, dadanto pubbabhāge. Gahaṇakūṭaṃ nāma gaṇhanto mūle rajjuṃ gaṇhāti, dadanto agge. Paṭicchannakūṭaṃ nāma tulaṃ susiraṃ katvā anto ayacuṇṇaṃ pakkhipitvā gaṇhanto taṃ pacchābhāge karoti, dadanto aggabhāge.
「売買」とは、買いと売り。 「秤の詐欺など」の「詐欺」とは、騙すこと。 ここで「秤の詐欺」とは、秤の詐欺、器の詐欺、計量の詐欺、覆い隠された詐欺の4種類がある。 「秤の詐欺」とは、2つの秤を同じように作って、受け取る時は重い方で受け取り、渡す時は軽い方で渡す。 「器の詐欺」とは、受け取る時は、後ろ側で手を秤にかける。渡す時は、前側で。 「計量の詐欺」とは、受け取る時は、底の紐を持つ。渡す時は、上側で。 「覆い隠された詐欺」とは、秤に穴を開けて、中に鉄粉を詰めて受け取る時に、その穴を後ろ側にする。渡す時は、前側にする。
Kaṃso vuccati suvaṇṇapāti, tāya vañcanaṃ kaṃsakūṭaṃ. Kathaṃ? Ekaṃ suvaṇṇapātiṃ katvā aññā dve tisso lohapātiyo suvaṇṇavaṇṇe karoti, tato janapadaṃ gantvā kiñcideva aḍḍhaṃ kulaṃ pavisitvā – ‘‘suvaṇṇabhājanāni kiṇathā’’ti vatvā agghe pucchite samagghataraṃ dātukāmā honti. Tato tehi – ‘‘kathaṃ imesaṃ suvaṇṇabhāvo jānitabbo’’ti vutte, ‘‘vīmaṃsitvā gaṇhathā’’ti suvaṇṇapātiṃ pāsāṇe ghaṃsitvā sabbā pātiyo datvā gacchati.
「杯」とは、金の杯であり、それによる詐欺は「杯の詐欺」。 どのようにか? 1つの金の杯を作り、他の2つは鉄の杯を金色の色にする。そして、村へ行って、ある裕福な家に入り、「金の器を買いますか?」と言って、値段を聞かれた時に、より高い値段をつけようとする。 そこで彼らが、「これらの金の性質はどうやって知るのか?」と尋ねた時、「調べなさい」と言って、金の杯を石でこすり、すべての杯を渡して立ち去る。
Mānakūṭaṃ nāma hadayabhedasikhābhedarajjubhedavasena tividhaṃ hoti. Tattha hadayabhedo sappitelādiminanakāle labbhati. Tāni hi gaṇhanto heṭṭhāchiddena mānena – ‘‘saṇikaṃ āsiñcā’’ti vatvā antobhājane bahuṃ paggharāpetvā gaṇhāti, dadanto chiddaṃ pidhāya sīghaṃ pūretvā deti.
「計量器の詐欺」とは、容器の底の穴、先端の穴、紐の穴の3種類がある。 ここで「容器の底の穴」は、油などの計量の時に行われる。 それらを受け取る時、底に穴の開いた計量器で、「ゆっくり注ぎなさい」と言って、容器の底からたくさんこぼして受け取る。渡す時は、穴を塞いで、すぐに満たして渡す。
Sikhābhedo tilataṇḍulādiminanakāle labbhati. Tāni hi gaṇhanto saṇikaṃ sikhaṃ ussāpetvā gaṇhāti, dadanto vegena pūretvā sikhaṃ chindanto deti.
「先端の穴」は、ゴマなどの計量の時に行われる。 それらを受け取る時、ゆっくりと先端を上げて受け取る。渡す時は、急いで満たして、先端を切り落として渡す。
Rajjubhedo khettavatthuminanakāle labbhati. Lañjaṃ alabhantā hi khettaṃ amahantampi mahantaṃ katvā minanti.
「紐の穴」は、畑や土地の計量の時に行われる。 謝礼を得られないので、畑を小さいものを大きいものとして計量する。
Ukkoṭanādīsu ukkoṭananti assāmike sāmike kātuṃ lañjaggahaṇaṃ. Vañcananti tehi tehi upāyehi paresaṃ vañcanaṃ. Tatridamekaṃ vatthu – eko kira luddako migañca migapotakañca gahetvā āgacchati , tameko dhutto – ‘‘kiṃ bho, migo agghati, kiṃ migapotako’’ti āha. ‘‘Migo dve kahāpaṇe, migapotako eka’’nti ca vutte ekaṃ kahāpaṇaṃ datvā migapotakaṃ gahetvā thokaṃ gantvā nivatto – ‘‘na me bho, migapotakena attho, migaṃ me dehī’’ti āha. Tena hi – dve kahāpaṇe dehīti. So āha – ‘‘nanu te bho, mayā paṭhamaṃ eko kahāpaṇo dinno’’ti? ‘‘Āma, dinno’’ti. ‘‘Idaṃ migapotakaṃ gaṇha, evaṃ so ca kahāpaṇo, ayañca kahāpaṇagghanako migapotakoti dve kahāpaṇā bhavissantī’’ti. So ‘‘kāraṇaṃ vadatī’’ti sallakkhetvā migapotakaṃ gahetvā migaṃ adāsīti. Nikatīti yogavasena vā māyāvasena vā apāmaṅgaṃ pāmaṅganti, amaṇiṃ maṇinti, asuvaṇṇaṃ suvaṇṇanti katvā patirūpakena vañcanaṃ. Sāciyogoti kuṭilayogo, etesaṃyeva ukkoṭanādīnametaṃ nāmaṃ. Tasmā – ukkoṭanasāciyogo, vañcanasāciyogo, nikatisāciyogoti, evamettha attho daṭṭhabbo. Keci aññaṃ dassetvā aññassa parivattanaṃ sāciyogoti vadanti. Taṃ pana vañcaneneva saṅgahitaṃ.
「詐取など」の「詐取」とは、所有者でないものを所有者にするための謝礼の受け取り。 「騙すこと」とは、それらの様々な方法で他人を騙すこと。 その中には、次のような話がある――ある猟師が鹿と子鹿を捕まえてやってきた。 それをある詐欺師が、「あなた、鹿はいくらですか? 子鹿はいくらですか?」と尋ねた。 「鹿は2カハパナ、子鹿は1カハパナ」と答えたので、1カハパナを払って子鹿を受け取って、少し行ってから戻ってきて、「私は子鹿はいりません。鹿をください」と言った。 (猟師は)「では、2カハパナを払いなさい」と言った。 (詐欺師は)「しかし、最初に1カハパナを払ったでしょう?」と言った。 「ああ、払った」と猟師は言った。 「では、この子鹿を受け取りなさい。そうすれば、その1カハパナと、この子鹿の価値である1カハパナで、合計2カハパナになるでしょう」と言った。 (猟師は)「彼は理由を言っている」と考えて、子鹿を受け取って、鹿を渡さなかった。 「偽装」とは、巧みな手段や策略によって、偽物を本物のように見せかけ、価値のないものを価値のあるもののように見せかけて騙すこと。 「巧妙な詐欺」とは、ずる賢い詐欺のこと。 これらはすべて、詐取などの名前である。 したがって、「詐取、巧妙な詐欺、偽装、巧妙な詐欺」など、このようにここで意味を理解すべきである。 一部の人々は、他のものを見せて、他のものにすり替えることを「巧妙な詐欺」と呼ぶ。 しかし、それは「騙すこと」に含まれる。
Chedanādīsu chedananti hatthacchedanādi. Vadhoti māraṇaṃ. Bandhoti rajjubandhanādīhi bandhanaṃ. Viparāmosoti himaviparāmoso, gumbaviparāmosoti duvidho. Yaṃ himapātasamaye himena paṭicchannā hutvā maggappaṭipannaṃ janaṃ musanti, ayaṃ himaviparāmoso. Yaṃ gumbādīhi paṭicchannā musanti, ayaṃ gumbaviparāmoso. Ālopo vuccati gāmanigamādīnaṃ vilopakaraṇaṃ. Sahasākāroti sāhasikakiriyā. Gehaṃ pavisitvā manussānaṃ ure satthaṃ ṭhapetvā icchitabhaṇḍānaṃ gahaṇaṃ. Evametasmā chedana…pe… sahasākārā paṭivirato samaṇo gotamoti. Iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyyāti.
「切断など」の「切断」とは、手足の切断など。 「殺害」とは、殺すこと。 「束縛」とは、紐などで縛ること。 「妨害」とは、雪による妨害、茂みによる妨害の2種類がある。 雪が降る時に、雪に覆われて道を進む人々を隠すのが、雪による妨害である。 茂みなどで隠して人々を隠すのが、茂みによる妨害である。 「略奪」とは、村や町などを破壊すること。 「強盗」とは、強盗行為。 家に入り、人々の胸に武器を突きつけて、望むものを奪うこと。 このように、「切断…(中略)…強盗」から離れている、ゴータマという名の修行者である。 「もし、比丘よ、世間的な人がそのように、完成した者の賞賛を語るならば、語るだろう。」
Ettāvatā cūḷasīlaṃ niṭṭhitaṃ hoti.
これによって、小戒は終わった。
10. Evaṃ paṭipāṭiyā satta mūlasikkhāpadāni vibhajitvā satipi abhijjhādippahānassa saṃvarasīlasikkhāsaṅgahe upariguṇasaṅgahato, lokiyaputhujjanāvisayato ca uttaradesanāya saṅgaṇhituṃ taṃ pariharitvā pacurajanapākaṭaṃ ācārasīlameva vibhajanto bhagavā **‘‘bījagāmabhūtagāmasamārambhā’’**tiādimāha. Tattha gāmoti samūho. Nanu ca rukkhādayo cittarahitatāya na jīvā, cittarahitatā ca paripphandābhāvato , chinne viruhanato, visadisajātikabhāvato, catuyoniappariyāpannato ca veditabbā, vuḍḍhi pana pavāḷasilālavaṇānampi vijjatīti na tesaṃ jīvabhāve kāraṇaṃ, visayaggahaṇañca parikappanāmattaṃ supanaṃ viya ciñcādīnaṃ, tathā dohaḷādayo, tattha kasmā bījagāmabhūtagāmasamārambhā paṭivirati icchitāti? Samaṇasāruppato, sannissitasattānurakkhaṇato ca. Tenevāha ‘‘jīvasaññino hi moghapurisā manussā rukkhasmi’’ntiādi (pāci. 89). Nīlatiṇarukkhādikassāti allatiṇassa ceva allarukkhādikassa ca. Ādi-saddena osadhigacchalatādayo veditabbā.
10. このように、順序に従って七つの根本的な戒律を分別して、貪欲などを断つこと、制止の戒律の収集において、上位の徳の収集から、世俗的な凡夫の領域から離れた教えとして、それを除いて、多くの人々に広まっている実践の戒律だけを分別しながら、世尊は「種子と植物の根源の開始」などと言われた。そこで、村とは集まりのことである。しかし、木などは心がないから生き物ではない。心がないのは、揺れがないから。切られたら再生しないから。異なる種類のものが集まっているから。四つの生有に属さないから、と理解されるべきである。成長は、サンゴや石にもある。それゆえ、それらが生き物であるという理由はない。そして、対象の把握は、チンチーなどの夢のように、想像に過ぎない。それと同様に、胎児の欲求など。そこで、なぜ種子と植物の根源の開始を避けることが求められるのか? 僧侶にふさわしいから、そして、依存する生き物を守るから。それゆえ、「生き物だと考える愚かな者たちは、木についても」などと言われた(パーチッティヤ 89)。青い草や木などとは、濡れた草や濡れた木などのことである。「など」という言葉で、薬草や蔓などの植物も理解されるべきである。
Ekaṃ bhattaṃ ekabhattaṃ, taṃ assa atthīti ekabhattiko, ekasmiṃ divase ekavārameva bhuñjanako. Tayidaṃ rattibhojanopi siyāti tannivattanatthamāha **‘‘rattūparato’’**ti. Evampi aparaṇhabhojīpi siyā ekabhattikoti tadāsaṅkānivattanatthaṃ **‘‘virato vikālabhojanā’’**ti vuttaṃ. Aruṇuggamanato paṭṭhāya yāva majjhanhikā, ayaṃ buddhānaṃ āciṇṇasamāciṇṇo bhojanassa kālo nāma, tadañño vikālo. Aṭṭhakathāyaṃ pana dutiyapadena rattibhojanassa paṭikkhittattā aparaṇho ‘‘vikālo’’ti vutto.
一度の食事を一度の食事、それを食べる者とは、一度の食事をする者、一日に一度食べる者である。それは夜の食事も含むだろうか? そのようなことを避けるために、「夜は避ける」と言われた。このように、午後の食事も一度の食事をする者だろうか? そのような疑いを避けるために、「午後の食事を避ける」と言われた。日の出から正午まで。これが仏陀の習慣であり、習慣的な食事の時間である。それ以外の時間が午後の食事の時間である。注釈書では、第二の言葉によって夜の食事が禁じられているから、午後を「午後の食事の時間」と言っている。
Saṅkhepato ‘‘sabbapāpassa akaraṇa’’ntiādi (dī. ni. 2.90; dha. pa. 183; netti. 30, 50, 116, 124) nayappavattaṃ bhagavato sāsanaṃ accantachandarāgappavattito naccādīnaṃ dassanaṃ na anulometīti āha **‘‘sāsanassa ananulomattā’’**ti. Attanā payojiyamānaṃ, parehi payojāpiyamānañca naccaṃ naccabhāvasāmaññato pāḷiyaṃ ekeneva nacca-saddena gahitaṃ, tathā gītavādita-saddena cāti āha **‘‘naccananaccāpanādivasenā’’**ti. Ādi-saddena gāyanagāyāpanavādanavādāpanāni saṅgaṇhāti. Dassanena cettha savanampi saṅgahitaṃ virūpekasesanayena. Ālocanasabhāvatāya vā pañcannaṃ viññāṇānaṃ savanakiriyāyapi dassanasaṅkhepasabbhāvato ‘‘dassanā’’ icceva vuttaṃ. Avisūkabhūtassa gītassa savanaṃ kadāci vaṭṭatīti āha **‘‘visūkabhūtā dassanā’’**ti. Tathā hi vuttaṃ paramatthajotikāya khuddakapāṭhaṭṭhakathāya (khu. pā. aṭṭha. pacchimapañcasikkhāpadavaṇṇanā) ‘‘dhammūpasaṃhitampi cettha gītaṃ vaṭṭati, gītūpasaṃhito dhammo na vaṭṭatī’’ti.
簡潔に言えば、「すべての悪をしない」など(ディーガ・ニカーヤ 2.90; ダンマパダ 183; ネッティ 30, 50, 116, 124)という教えが仏陀の教えに、極端な欲望と執着から生じる踊りなどの見物に、従わない、ということを示すために、「教えに従わないから」と言われた。自分で演じるもの、他人に演じさせるもの。踊りという共通性から、経典では一つの「踊り」という言葉で捉えられている。歌や楽器演奏も同様に、「踊り、踊らせることなど」と言われた。例えば、「など」という言葉で、歌うこと、歌わせること、演奏すること、演奏させることを含んでいる。見ることによって、ここでは聞くことも含まれている。見えないもののために。見ることの性質から、五つの知覚の聞く行為にも、見ることの簡潔さがあるから、「見ること」とだけ言われた。見えない歌を聞くことは、時には許されるだろうか? 「見えない見ること」と言われた。それゆえ、究極的な真理の注釈書、クッダカパータ注釈書(クッダカパータ注釈書、最後の五つの戒律の解説)で、「法に関連する歌も許されるが、歌に関連する法は許されない」と言われている。
Uccāti uccasaddena samānatthaṃ ekaṃ saddantaraṃ, seti etthāti sayanaṃ. Uccāsayanaṃ mahāsayanañca samaṇasārupparahitaṃ adhippetanti āha **‘‘pamāṇātikkantaṃ, akappiyattharaṇa’’**nti . Āsandādiāsanañcettha sayanena saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. Yasmā pana ādhāre paṭikkhitte tadādhārakiriyā paṭikkhittāva hoti, tasmā ‘‘uccāsayanamahāsayanā’’ icceva vuttaṃ, atthato pana tadupabhogabhūta nisajjānipajjanehi virati dassitāti daṭṭhabbā. Uccāsayanasayanamahāsayanasayanāti vā etasmiṃ atthe ekasesanayena ayaṃ niddeso kato yathā ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1; udā. 1). Āsanakiriyāpubbakattā sayanakiriyāya sayanaggahaṇeneva āsanaṃ gahitanti veditabbaṃ.
高いとは、高いという言葉と同じ意味の、別の言葉。そこに横たわるのは、横たわること。高い横たわり、大きな横たわりは、僧侶にふさわしくない、ということを示すために、「限度を超えた、不適切な敷物」と言われた。ここでも、椅子などからの座ることも、横たわることによって含まれると理解されるべきである。基盤が否定されたので、その基盤の行為も否定されているので、「高い横たわり、大きな横たわり」と言われた。実際には、それを使用すること、座ること、横たわることから離れることが示されていると理解されるべきである。高い横たわり、横たわり、大きな横たわり、横たわり、ということでも、この意味で、一つの言葉でこの説明がされている。例えば、「名と形によって、六つの感覚器官が生じる」(マッジマ・ニカーヤ 3.126; サンユッタ・ニカーヤ 2.1; ウダーナ 65)のように。座る行為が先行するので、横たわる行為は、横たわるという言葉だけで座ることも含まれていると理解されるべきである。
Aññehi gāhāpane upanikkhittasādiyane ca paṭiggahaṇattho labbhatīti āha **‘‘na uggaṇhāpeti, na upanikkhittaṃ sādīyatī’’**ti. Atha vā tividhaṃ paṭiggahaṇaṃ kāyena vācāya manasā. Tattha kāyena paṭiggahaṇaṃ uggaṇhanaṃ, vācāya paṭiggahaṇaṃ uggahāpanaṃ, manasā paṭiggahaṇaṃ sādiyananti tividhampi paṭiggahaṇaṃ sāmaññaniddesena, ekasesanayena vā gahetvā ‘‘paṭiggahaṇā’’ti vuttanti āha **‘‘neva naṃ uggaṇhātī’’**tiādi. Esa nayo **‘‘āmakadhaññapaṭiggahaṇā’’**tiādīsupi. Nīvārādiupadhaññassa sāliyādimūladhaññantogadhattā vuttaṃ **‘‘sattavidhassā’’**ti. ‘‘Anujānāmi bhikkhave pañca vasāni bhesajjāni acchavasaṃ macchavasaṃ susukāvasaṃ sūkaravasaṃ gadrabhavasa’’nti (mahāva. 262) vuttattā idaṃ odissa anuññātaṃ nāma, tassa pana ‘‘kāle paṭiggahita’’nti (mahāva. 262) vuttattā paṭiggahaṇaṃ vaṭṭatīti āha **‘‘aññatra odissa anuññātā’’**ti.
他者に受け取らせたり、置いたものを味わったりすることによって、受け取るという意味が得られる。それゆえ、「受け取らせない、置いたものを味わわない」と言われた。あるいは、受け取ることは、身、口、意の三つによって行われる。そこで、身による受け取りは「受け取る」こと、口による受け取りは「受け取らせる」こと、意による受け取りは「味わう」ことである。これらの三つの受け取りも、一般的な言葉で、一つの言葉で捉えられて、「受け取る」などと言われた。この原則は、「生米を受け取ること」などにも適用される。ニヴァーラなどの副産物が、米などの主産物となるから、「七つの種類」と言われた。「比丘たちよ、私は五つの薬を五年間許可する。生きた魚、死んだ魚、豚、豚、ロバ。」(マハーヴァッガ 262)とあるので、これは対象として許可されたものである。しかし、それらは「適切な時に受け取る」(マハーヴァッガ 262)とあるので、受け取りは許される。それゆえ、「対象として許可されたもの以外」と言われた。
Akkamatīti nippīḷeti. Pubbabhāge akkamatīti sambandho. Hadayanti nāḷiādimānabhājanānaṃ abbhantaraṃ. Tilādīnaṃ nāḷiādīhi minanakāle ussāpitasikhāyeva sikhā, tassā bhedo hāpanaṃ. Kecīti sārasamāsācariyā, uttaravihāravāsino ca.
押しつぶすとは、圧迫すること。前半で押しつぶすとは、関連である。ハダヤンティとは、水差しなどの器の内側である。ゴマなどの、水差しなどで測る時、頂上まで満たした頂上。その欠け、捨てること。ある人々とは、サーラ・サマサ長老、北の僧院の長老たちである。
Vadhoti muṭṭhippahārakasātāḷanādīhi hiṃsanaṃ, viheṭhananti attho. Viheṭhanatthopi hi vadhasaddo dissati ‘‘attānaṃ vadhitvā vadhitvā’’tiādīsu (pāci. 880). Yathā hi appaṭiggahabhāvasāmaññe satipi pabbajitehi appaṭiggahitabbavatthuvisesabhāvasandassanatthaṃ itthikumāridāsidāsādayo vibhāgena vuttā , evaṃ parassaharaṇabhāvato adinnādānabhāvasāmaññe satipi tulākūṭādayo adinnādānavisesabhāvadassanatthaṃ vibhāgena vuttā, na evaṃ pāṇātipātapariyāyassa vadhassa punaggahaṇe payojanaṃ atthi. ‘‘Tattha sayaṅkāro, idha paraṃkāro’’ti ca na sakkā vattuṃ ‘‘kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā chappayogā’’ti ca vuttattā. Tasmā yathāvuttoyeva attho sundarataro. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘vadhoti māraṇa’’nti vuttaṃ, tampi pothanameva sandhāyāti ca sakkā viññātuṃ māraṇa-saddassa vihiṃsanepi dissanato.
殺害とは、拳での打撃や打撃による害のことである。傷つけること、という意味である。傷つけるという意味でも、殺害という言葉が見られる。「自分自身を殺して殺して」など(パーチッティヤ 880)。例えば、受け取らないという共通性があるとしても、出家者が受け取ってはいけないものの特別な性質を示すために、女性、子供、奴隷などが区別して語られている。それと同様に、他人のものを奪うという性質から、盗むという共通性があるとしても、秤の偽りなどが、盗むものの特別な性質を示すために区別して語られている。しかし、殺害という言葉を再び取ることに、理由はない。例えば、「ここでは自らの行為、ここでは他者の行為」とも言えない。「身口の働きから生じる思いは六つの働きである」と語られているから。それゆえ、述べられた通りの意味が、より美しい。注釈書では、「殺害とは殺すこと」と言われている。それも、打つことを指していると理解できる。殺すという言葉が、傷つけることにも見られるから。
Ettāvatāti ‘‘pāṇātipātaṃ pahāyā’’tiādinā ‘‘chedana…pe… sahasākārā paṭivirato’’ti etaparimāṇena pāṭhena. Antarābhedaṃ aggahetvā pāḷiyaṃ āgatanayena chabbīsatisikkhāpadasaṅgahaṃ yebhuyyena sikkhāpadānaṃ avibhattattā cūḷasīlaṃ nāma. Desanāvasena hi idha cūḷamajjhimādibhāvo adhippeto, na dhammavasena. Tathā hi idha saṅkhittena uddiṭṭhānaṃ sikkhāpadānaṃ avibhattānaṃ vibhajanavasena majjhimasīladesanā pavattā. Tenevāha **‘‘majjhimasīlaṃ vitthārento’’**ti.
「生命を奪ることをやめ、…(中略)…斬ること…(中略)…無理強いをすることから遠ざかる」という言葉によって、ここまでであることを示します。前半の「殺生をやめ」から「無理強いをすることから遠ざかる」までの部分で、26の戒律の集まりのうち、ほとんどが特定されていないため、「小戒」と呼ばれます。なぜなら、ここで説明されているのは、教えの観点からではなく、便宜上の区分であるからです。なぜなら、ここで簡潔に説かれた戒律が、詳細に説明されるにつれて「中戒」の説明となるからです。だからこそ「中戒を詳しく説きながら」と言われるのです。
Cūḷasīlavaṇṇanā niṭṭhitā.
小戒の解説は終わりました。
Majjhimasīlaṃ 中戒
11. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ bījagāmabhūtagāmasamārambhaṃ anuyuttā viharanti, seyyathidaṃ seyyathīdaṃ (sī. syā.) – mūlabījaṃ khandhabījaṃ phaḷubījaṃ aggabījaṃ bījabījameva pañcamaṃ pañcamaṃ iti vā (sī. syā. ka.) ; iti evarūpā bījagāmabhūtagāmasamārambhā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
「(例えば)ある尊敬される沙門やバラモンたちは、信者からの布施の食事を食べて、植物の種子や植生を破壊するような行いに従事している。例えば、根、茎、葉、花、種子、これらを(傷つける)こと。このように、ゴータマ沙門は植物の種子や植生を破壊することから遠ざかっている」――このように、比丘たちよ、凡夫は世尊を賞賛する際に賞賛することができる。
11. Idāni majjhimasīlaṃ vitthārento ‘‘yathā vā paneke bhonto’’tiādimāha. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā. Saddhādeyyānīti kammañca phalañca idhalokañca paralokañca saddahitvā dinnāni. ‘Ayaṃ me ñātī’ti vā, ‘mitto’ti vā, idaṃ paṭikarissati, idaṃ vā tena katapubbanti vā, evaṃ na dinnānīti attho. Evaṃ dinnāni hi na saddhādeyyāni nāma honti . Bhojanānīti desanāsīsamattametaṃ, atthato pana saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā cīvarāni pārupitvā senāsanāni sevamānā gilānabhesajjaṃ paribhuñjamānāti sabbametaṃ vuttameva hoti.
11. いま、中戒を広めるにあたり、「ある尊敬すべき方々が…」というようなことを言われた。ここに、その明確でない言葉の解説がある。布施(かね)とは、業とその果報、現世と来世を信じて施すことである。「これは私の親族だ」「これは友人だ」「この人は私を助けてくれるだろう」「この人は以前にも何かしてくれた」などと思って施すのではない。このように思って施すことは、布施(かね)とは言わないのである。食事とは、これは教えの初めの言葉にすぎない。実際には、布施(かね)として食事を摂り、衣をまとい、住居を用い、病人のための薬を飲食する、これらすべてはすでに説かれているのである。
Seyyathidanti nipāto. Tassattho katamo so bījagāmabhūtagāmo, yassa samārambhaṃ anuyuttā viharantīti. Tato taṃ dassento mūlabījantiādimāha. Tattha mūlabījaṃ nāma haliddi, siṅgiveraṃ, vacā, vacattaṃ, ativisā, kaṭukarohiṇī, usīraṃ, bhaddamuttakanti evamādi. Khandhabījaṃ nāma assattho, nigrodho, pilakkho, udumbaro, kacchako, kapitthanoti evamādi. Phaḷubījaṃ nāma ucchu, naḷo, veḷūti evamādi. Aggabījaṃ nāma ajjakaṃ, phaṇijjakaṃ, hiriveranti evamādi. Bījabījaṃ nāma pubbaṇṇaṃ aparaṇṇanti evamādi. Sabbañhetaṃ rukkhato viyojitaṃ viruhanasamatthameva ‘‘bījagāmo’’ti vuccati. Rukkhato pana aviyojitaṃ asukkhaṃ ‘‘bhūtagāmo’’ti vuccati. Tattha bhūtagāmasamārambho pācittiyavatthu, bījagāmasamārambho dukkaṭavatthūti veditabbo.
「…のように」とは、結びの言葉である。その意味は何か、それは「種子となるもの(bījagāma)と、すでに存在する実体(bhūtagāma)を、これから始めようとしながら、それらに関わりながら生活している」ということである。そこで、それを説明するために「根となる種子」などと言われた。ここに、根となる種子とは、ターメリック、ショウガ、ショウブ、コショウ、トリカブト、キハダ、ベチバー、カミツレなどの類である。幹となる種子とは、アサガオ、インドゴムノキ、ガジュマル、イチジク、カボチャ、オレンジなどの類である。実となる種子とは、サトウキビ、アシ、タケなどの類である。花となる種子とは、ハヤトウリ、イチジク、ホオズキなどの類である。実の種子とは、米、麦などの類である。これらすべては、木から分離され、発芽する力のあるものが「種子となるもの(bījagāmo)」と呼ばれる。木から分離されず、まだ育っていないものが「実体(bhūtagāmo)」と呼ばれる。そこに、実体の開始(bhūtagāmasamārambho)は懺悔(pācittiya)の対象となり、種子の開始(bījagāmasamārambho)は軽微な罪(dukkaṭa)の対象となる、と理解すべきである。
11. Tattha yathāti opammatthe nipāto. Vāti vikappanatthe. Panāti vacanālaṅkāre. Eketi aññe. Bhontoti sādhūnaṃ piyasamudāhāro. Sādhavo hi pare ‘‘bhonto’’ti vā, ‘‘devānaṃ piyā’’ti vā ‘‘āyasmanto’’ti vā samālapanti. Yaṃ kiñci pabbajjaṃ upagatā samaṇā. Jātimattena brāhmaṇā. Idaṃ vuttaṃ hoti – ussāhaṃ katvā mama vaṇṇaṃ vadamānopi puthujjano ‘‘pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato’’tiādinā parānuddesikanayena vā yathā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇabhāvaṃ paṭijānamānā, parehi ca tathāsambhāviyamānā tadanurūpapaṭipattiṃ ajānanato, asamatthato ca na abhisambhuṇanti, na evamayaṃ, ayaṃ pana samaṇo gotamo sabbathāpi samaṇasāruppapaṭipadaṃ pūresiyevāti evaṃ aññuddesikanayena vā sabbathāpi ācārasīlamattameva vadeyyuṃ, na taduttarinti.
「このように」は比喩のときの副詞です。「あるいは」は選択のときの副詞です。「~よ」は語調を整えるための言葉です。「一人」は「他の者」を意味します。「尊者よ」は、善き人々が用いる親愛の情のこもった呼びかけです。善き人々は、他の人を「尊者よ」とか、「神々にも愛される者」とか、「長老」などと呼びかけます。「出家した」とは、出家した修行者を指します。「生まれながらの」とは、バラモンを指します。これは次のような意味です。努力して私の賞賛を語る一般の人々も、「生命を奪ることをやめ、生命を奪ることから遠ざかる」というような、他者に劣らないという教えによって、あるいは、多くの尊者たちが出家したバラモンであることを主張し、他者もそのように見なされる中で、それに応じた行いをせずに、能力がないため、完全に達成することができません。しかし、このゴータマという修行者は、あらゆる面で修行者にふさわしい行いを完全に満たしています。このように、他の者に劣らないという教えによって、あらゆる面で、行儀作法だけのことを語るかもしれませんが、それ以上のことは語らないでしょう。
Bījagāmabhūtagāmasamārambhapade saddakkamena appadhānabhūtopi bījagāmabhūtagāmo niddisitabbatāya padhānabhāvaṃ paṭilabhati. Añño hi saddakkamo añño atthakkamoti āha **‘‘katamo so bījagāmabhūtagāmo’’**ti. Tasmiñhi vibhatte tabbisayatāya samārambhopi vibhattova hotīti . Tenevāha bhagavā **‘‘mūlabīja’’**ntiādi. Mūlameva bījaṃ mūlabījaṃ, mūlaṃ bījaṃ etassātipi mūlabījaṃ. Sesesupi eseva nayo. Phaḷubījanti pabbabījaṃ. Paccayantarasamavāye sadisaphaluppattiyā visesakāraṇabhāvato viruhaṇasamatthe sāraphale niruḷho bīja-saddo tadatthasaṃsiddhiyā mūlādīsupi kesuci pavattatīti mūlādito nivattanatthaṃ ekena bīja-saddena visesetvā vuttaṃ **‘‘bījabīja’’**nti. ‘‘Rūparūpaṃ , dukkhadukkha’’nti (saṃ. ni. 4.327) ca yathā. Kasmā panettha bījagāmabhūtagāmaṃ pucchitvā bījagāmo eva vibhattoti? Na kho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ. Nanu avocumha ‘‘mūlameva bījaṃ mūlabījaṃ, mūlaṃ bījaṃ etassātipi mūlabījanti’’. Tattha purimena bījagāmo niddiṭṭho, dutiyena bhūtagāmo, duvidhopesa sāmaññaniddesena, mūlabījañca mūlabījañca mūlabījanti ekasesanayena vā pāḷiyaṃ niddiṭṭhoti veditabbo. Tenevāha **‘‘sabbañheta’’**ntiādi.
「種子や根源のものの開始」という言葉において、単に音に近くても、種子や根源のものは、開始されるべきものであるため、主要なものとなります。音の近さと、意味の近さは別のものであると、彼は「どのような種子や根源のものか」と尋ねます。それが具体的に説明されると、それに関連する開始も具体的に説明されるでしょう。だからこそ、尊師は「根源の種」などと仰ったのです。「根源そのものが種である、これが根源の種である」という意味です。他のものも同様です。「果実の種」とは、種子のことです。他の要因が組み合わさって、似たような果実を生じさせるため、特別な原因となることから、成長する力を持つ果実において、種子という言葉は確立されていますが、それが目的を達成するためには、根源などにも使われることがあります。そのため、根源などから区別するために、単に「種」という言葉で区別して「種の種」と言われたのです。「形ある形」、「苦しみのある苦しみ」のように。なぜここで種子や根源のものの開始について尋ね、種子だけが特定されると?これはこのように理解されるべきではありません。そもそも「根源そのものが種であり、これが根源の種である」と言いませんでしたか。そこで、前者によって種子の開始が示され、後者によって根源の開始が示され、これら二つは一般的な言葉で示され、単に「根源の種」と「根源の種」と、一つの言葉で示されていると理解されるべきです。だからこそ、尊師は「すべて」などと仰ったのです。
510-11. Dutiyaṃ upapattinti ‘‘nanu rājā pasenadī kosalo’’tiādinā dutiyaṃ upapattiṃ sādhanayuttiṃ. Kāraṇañhi bhagavā upamāmukhena dasseti. Ye cimeti ye ca ime kulaputtā dibbā gabbhā paripācentīti yojanā. Asakkuṇantā upanissayasampattiyā, ñāṇaparipākassa vā abhāvena. Ye pana ‘‘paripaccantī’’ti paṭhanti, tesaṃ ‘‘dibbe gabbhe’’ti vacanavipallāsena payojanaṃ natthi. Attho ca dutiyavikappe vuttanayena veditabbo. Ahitānukampitā ca taṃsamaṅgisattavasena. Divi bhavāti dibbā. Gabbhenti paripaccanavasena santānaṃ pabandhentīti gabbhā. ‘‘Channaṃ devalokāna’’nti nidassanavacanametaṃ. Brahmalokassāpi hi dibbagabbhabhāvo labbhateva dibbavihārahetukattā. Evañca katvā ‘‘bhāvanaṃ bhāvayamānā’’ti idampi vacanaṃ samatthitaṃ hoti. Bhavanti ettha yathāruci sukhasamappitāti bhavā, vimānāni. Devabhāvāvahattā dibbā. Vuttanayeneva gabbhā. Dānādayo devalokasaṃvattaniyapuññavisesā. Dibbā bhavāti devalokapariyāpannā upapattibhavā. Tadāvaho hi kammabhavo pubbe gahito.
510-11. 第二の再生(ドゥティヤṃ・ウパパッティṃ)とは、「王(ラージャ)パーセーナディー・コーサラ(パーセーナディー・コーサロー)」と(言われた)ことから、第二の再生(ドゥティヤṃ・ウパパッティṃ)を証拠立てる(サーダナ・ユッティṃ)。なぜなら、世尊(バーガヴァー)は、たとえ(ウパマー)によって示す(ダッセーティ)。「これら(イメー)の世間(イェー・チメー)の家族(クラン・プッタラー)の、天界(ディッバ)の母胎(ガッバー)で成熟する(パリパーチェーティ)とは、どういうことか?」と(計画・ヨージャナー)。能力がない(アサッククナンター)とは、縁(ウパニッサヤ)の福徳(サンパッティヤー)によって、または、智慧(ニャーナ)の成熟(パリパークッサ)がない(アバーヴェーナ)ことによる。しかし「成熟する(パリパッチャンティー)」と読む者(パティハンティー)たちは、「天界(ディッベー)の母胎(ガッベー)」という言葉(ヴァチャナ・ヴィパラ)で、意味(プラヨージャーナṃ)がない(ナスティ)。意味(アッタトー)は、第二の選択肢(ドゥティヤ・ヴィカップペー)で、説かれた(ヴッタ)方法(ナヤ)で理解されるべきである(ベーパー)。「利益にならない(アヒータヌカンピター)ものでさえも(チャー)」「それと同じ(タサマンギサッタヴァセーナ)」である。天(ディヴィ・バヴァーティ)とは、天(ディッバー)である。母胎(ガッベーンティ)とは、成熟する(パリパッチャンナ・ヴァセーナ)相続(サンターナṃ)を繋ぎ止める(パバンドーエンティ)から、母胎(ガッバー)である。「六つの天界(チャンナン・デーヴァローカーナṃ)」とは、たとえ(ニダッサナ)の言葉(ヴァチャナン)である。梵天界(ブラフマローカッサピ)においても、天界(ディッバ)の母胎(ガッババーヴォー)は、天界(ディッバ)の住処(ヴィハーラ)の原因(ヘートゥカットター)であるから、得られる(ラッバテーヴァ)。このようにして、「瞑想(バーヴァナン)を瞑想する(バーヴァヤマーナー)」という言葉(ヴァチャナン)も、意味がある(サマッティタン・ホーティー)。ここで、望むように(ヤタールチ)幸福に(スク・サマッピター)達する(バヴァンティ)のは、天界(バヴァンティ・エッタ)の(=ヴィマーナ)である。天(デーヴァ)の地位(バーヴァーヴァハッター)によるから、天(ディッバー)である。説かれた(ヴッタ)方法(ナヤ)で、母胎(ガッバー)である。布施(ダーナー)など(アーデーヨー)は、天界(デーヴァローカ・サンヴァッタニーヤ)に繋がる(サンヴァッタニーヤ)功徳(プンニャ)の特別なもの(ヴィセーサー)である。天界(ディッバ)の存在(バヴァンティ)とは、天界(デーヴァローカ・パリヤーパンナー)に含まれる(パリヤーパンナー)再生(ウパパッティ・バヴァー)である。その時(タダーヴァホ)の、存在(カームマ・バヴォー)は、以前(プッベー)に掴まれた(ガヒトー)ものである。
12. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ sannidhikāraparibhogaṃ anuyuttā viharanti , seyyathidaṃ – annasannidhiṃ pānasannidhiṃ vatthasannidhiṃ yānasannidhiṃ sayanasannidhiṃ gandhasannidhiṃ āmisasannidhiṃ iti vā iti evarūpā sannidhikāraparibhogā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
12. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような蓄積・享受に耽って生活している。例えば、食物の蓄積、飲み物の蓄積、衣類の蓄積、乗り物の蓄積、寝具の蓄積、香料の蓄積、財宝の蓄積など、これらの蓄積・享受から、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
12. Sannidhikāraparibhoganti sannidhikatassa paribhogaṃ. Tattha duvidhā kathā, vinayavasena ca sallekhavasena ca. Vinayavasena tāva yaṃ kiñci annaṃ ajja paṭiggahitaṃ aparajju sannidhikārakaṃ hoti, tassa paribhoge pācittiyaṃ . Attanā laddhaṃ pana sāmaṇerānaṃ datvā, tehi laddhaṃ ṭhapāpetvā dutiyadivase bhuñjituṃ vaṭṭati, sallekho pana na hoti.
12. 蓄積して使用することとは、蓄積されたものの使用である。これには二つの説明がある。戒律による説明と、精進による説明である。戒律によれば、今日受け取った食料で、明日まで蓄積しないものは、それを使用すると懺悔(pācittiya)となる。自分で得たものを小僧に与え、彼らが得たものを蓄え、翌日食べることは許される。しかし、これは精進ではない。
Pānasannidhimhipi eseva nayo. Tattha pānaṃ nāma ambapānādīni aṭṭha pānāni, yāni ca tesaṃ anulomāni. Tesaṃ vinicchayo samantapāsādikāyaṃ vutto.
飲み物の蓄積についても、これは同じ規則である。ここに、飲み物とは、マンゴーのジュースなどの八種類の飲み物、およびそれに類するものである。それらの詳細な規則は『サマンタパーサーディカー』に説かれている。
Vatthasannidhimhi anadhiṭṭhitaṃ avikappitaṃ sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti, ayaṃ pariyāyakathā. Nippariyāyato pana ticīvarasantuṭṭhena bhavitabbaṃ, catutthaṃ labhitvā aññassa dātabbaṃ. Sace yassa kassaci dātuṃ na sakkoti, yassa pana dātukāmo hoti, so uddesatthāya vā paripucchatthāya vā gato, āgatamatte dātabbaṃ, adātuṃ na vaṭṭati. Cīvare pana appahonte satiyā paccāsāya anuññātakālaṃ ṭhapetuṃ vaṭṭati. Sūcisuttacīvarakārakānaṃ alābhena tato parampi vinayakammaṃ katvā ṭhapetuṃ vaṭṭati. ‘‘Imasmiṃ jiṇṇe puna īdisaṃ kuto labhissāmī’’ti pana ṭhapetuṃ na vaṭṭati, sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti.
衣類の蓄積については、定められておらず、意図されていない蓄積は、精進を妨げる。これは間接的な説明である。直接には、三衣に満足して生活し、四つ目を得たら他人に与えるべきである。もし誰かに与えることができないなら、与えたいと思う人が、入門のために、または質問のために来たとき、来たときにすぐに与えるべきであり、与えないことは許されない。衣類については、不足している場合に、許された期間だけ蓄えることは許される。針や糸や衣類を作る者たちは、それらが入手できない場合、さらに規則に従って蓄えることは許される。「これが古くなったら、どこからこのようなものを手に入れるだろうか」と思って蓄えることは許されない。それは蓄積であり、精進を妨げる。
Yānasannidhimhi yānaṃ nāma vayhaṃ, ratho, sakaṭaṃ, sandamānikā, sivikā, pāṭaṅkīti; netaṃ pabbajitassa yānaṃ. Upāhanā pana pabbajitassa yānaṃyeva. Ekabhikkhussa hi eko araññatthāya, eko dhotapādakatthāyāti, ukkaṃsato dve upāhanasaṅghāṭā vaṭṭanti. Tatiyaṃ labhitvā aññassa dātabbo. ‘‘Imasmiṃ jiṇṇe aññaṃ kuto labhissāmī’’ti hi ṭhapetuṃ na vaṭṭati, sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti.
乗り物の蓄積については、乗り物とは、牛車、馬車、荷車、輿、寝台、屋形船のことである。これらは出家者の乗り物ではない。履物こそが出家者の乗り物である。一人の僧侶には、森へ行くために一つ、足を洗うために一つ、多くても二足の履物が許される。三足目を得たら、他人に与えるべきである。「これが古くなったら、どこからこの他のものを手に入れるだろうか」と思って蓄えることは許されない。それは蓄積であり、精進を妨げる。
Sayanasannidhimhi sayananti mañco. Ekassa bhikkhuno eko gabbhe, eko divāṭhāneti ukkaṃsato dve mañcā vaṭṭanti. Tato uttari labhitvā aññassa bhikkhuno vā gaṇassa vā dātabbo; adātuṃ na vaṭṭati. Sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti.
寝具の蓄積については、寝具とは、寝台のことである。一人の僧侶には、寝室に一つ、日中の休憩に一つ、多くても二つの寝台が許される。それ以上得たら、他の僧侶または僧伽に与えるべきであり、与えないことは許されない。それは蓄積であり、精進を妨げる。
Gandhasannidhimhi bhikkhuno kaṇḍukacchuchavidosādiābādhe sati gandhā vaṭṭanti. Te gandhe āharāpetvā tasmiṃ roge vūpasante aññesaṃ vā ābādhikānaṃ dātabbā, dvāre pañcaṅguligharadhūpanādīsu vā upanetabbā. ‘‘Puna roge sati bhavissantī’’ti pana ṭhapetuṃ na vaṭṭati, sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti.
香料の蓄積については、僧侶がかゆみ、湿疹、皮膚病などの病気にかかった場合に、香料が許される。それらの香料を持ってきて、その病気が治まったら、他の病人に与えるべきである。または、門で五種の香を焚くなどのために用いるべきである。「再び病気になったら、また手に入るだろう」と思って蓄えることは許されない。それは蓄積であり、精進を妨げる。
Āmisanti vuttāvasesaṃ daṭṭhabbaṃ. Seyyathidaṃ, idhekacco bhikkhu – ‘‘tathārūpe kāle upakārāya bhavissatī’’ti tilataṇḍulamuggamāsanāḷikeraloṇamacchamaṃsavallūrasappitelaguḷabhājanādīni āharāpetvā ṭhapeti. So vassakāle kālasseva sāmaṇerehi yāguṃ pacāpetvā paribhuñjitvā ‘‘sāmaṇera, udakakaddame dukkhaṃ gāmaṃ pavisituṃ, gaccha asukaṃ kulaṃ gantvā mayhaṃ vihāre nisinnabhāvaṃ ārocehi; asukakulato dadhiādīni āharā’’ti peseti. Bhikkhūhi – ‘‘kiṃ, bhante, gāmaṃ pavisissathā’’ti vuttepi, ‘‘duppaveso, āvuso, idāni gāmo’’ti vadati. Te – ‘‘hotu, bhante, acchatha tumhe, mayaṃ bhikkhaṃ pariyesitvā āharissāmā’’ti gacchanti. Atha sāmaṇeropi dadhiādīni āharitvā bhattañca byañjanañca sampādetvā upaneti, taṃ bhuñjantasseva upaṭṭhākā bhattaṃ pahiṇanti, tatopi manāpaṃ manāpaṃ bhuñjati. Atha bhikkhū piṇḍapātaṃ gahetvā āgacchanti, tatopi manāpaṃ manāpaṃ gīvāyāmakaṃ bhuñjatiyeva. Evaṃ catumāsampi vītināmeti. Ayaṃ vuccati – ‘‘bhikkhu muṇḍakuṭumbikajīvikaṃ jīvati, na samaṇajīvika’’nti. Evarūpo āmisasannidhi nāma hoti.
その他のものについては、残りはすべて同様に理解すべきである。例えば、ある僧侶が、「そのような時に役立つだろう」と思って、ゴマ、米、豆、モヤシ、野菜、塩、魚、肉、毛皮、油、団子、容器などを集めて蓄える。雨季の時期に、小僧に粥を炊かせ、それを食べてから、「小僧よ、泥だらけの村に入るのは大変だ。あそこの家に行って、私の寺にいることを知らせてくれ。あそこの家から、ヨーグルトなどを取ってきてくれ」と(小僧を)遣わす。僧侶たちに、「長老、村に入るのですか」と聞かれても、「入りにくい、若者よ、今は村は」と言う。彼らは、「結構です、長老。長老はここにいてください。私たちは托鉢をして持ってきます」と言って行く。すると小僧もヨーグルトなどを取ってきて、飯と副菜を用意して持ってくる。それを食べている間に、世話をする人々が食事を送り、そこからも好ましいものを食べる。すると托鉢をしてきた僧侶たちも、そこからも好ましいものを食べる。このようにして四ヶ月を過ごす。これは、「僧侶は、在家のような生活をしている、修行者の生活ではない」と言われるのである。このようなものが、「その他のものの蓄積」と呼ばれるのである。
Bhikkhuno pana vasanaṭṭhāne ekā taṇḍulanāḷi, eko guḷapiṇḍo, catubhāgamattaṃ sappīti ettakaṃ nidhetuṃ vaṭṭati, akāle sampattacorānaṃ atthāya. Te hi ettakampi āmisapaṭisanthāraṃ alabhantā jīvitāpi voropeyyuṃ, tasmā sace ettakaṃ natthi, āharāpetvāpi ṭhapetuṃ vaṭṭati. Aphāsukakāle ca yadettha kappiyaṃ, taṃ attanāpi paribhuñjituṃ vaṭṭati. Kappiyakuṭiyaṃ pana bahuṃ ṭhapentassāpi sannidhi nāma natthi. Tathāgatassa pana taṇḍulanāḷiādīsu vā yaṃ kiñci caturatanamattaṃ vā pilotikakhaṇḍaṃ ‘‘idaṃ me ajja vā sve vā bhavissatī’’ti ṭhapitaṃ nāma natthi.
僧侶の住居には、米一升、黒糖の塊一つ、油四合まで蓄えることは許される。これは、時ならぬ時に現れる盗賊のためである。彼らはこれほどの食料の接待も受けられなければ、命さえ失うかもしれない。それゆえ、もしこれほどない場合は、持ってこさせて蓄えることは許される。また、不調の時には、その中で適当なものは、自分で飲食することも許される。ただし、適当な小屋であれば、多く蓄えても蓄積とはならない。尊師( Tathāgata)については、米一升などにしても、四つの宝石の価値、あるいは布切れを「これは今日か明日かあるだろう」と思って蓄えることはない。
12. **‘‘Sannidhikatassā’’**ti etena ‘‘sannidhikāraparibhoga’’nti ettha kāra-saddassa kammatthataṃ dasseti. Yathā vā ‘‘ācayaṃgamino’’ti vattabbe anunāsikalopena ‘‘ācayagāmino’’ti (dha. sa. 10) niddeso kato, evaṃ ‘‘sannidhikāraṃ paribhoga’’nti vattabbe anunāsikalopena ‘‘sannidhikāraparibhoga’’nti vuttaṃ, sannidhiṃ katvā paribhoganti attho.
「蓄えられたもの」という言葉は、「蓄えられたもの」の「もの」という言葉が目的語であることを示しています。あるいは、「蓄えに向かう者」と言うべきところを、鼻音を省略して「蓄えに向かう者」(Dhammasaṅgaṇī 10)と表現されたように、「蓄えられたものを所有すること」と言うべきところを、鼻音を省略して「蓄えられたものの所有」と言われ、蓄えられたものを所有して使用すること、という意味です。
Sammā kilese likhatīti sallekho, suttantanayena paṭipatti. Pariyāyati kappīyatīti pariyāyo, kappiyavācānusārena paṭipatti. Kilesehi āmasitabbato āmisaṃ, yaṃ kiñci upabhogārahaṃ vatthu. Tenevāha **‘‘āmisanti vuttāvasesa’’**nti. Nayadassanañhetaṃ sannidhivatthūnaṃ. Udakakaddameti udake ca kaddame ca. Acchathāti nisīdatha. Gīvāyāmakanti gīvaṃ āyamitvā, yathā ca bhutte atibhuttatāya gīvā āyamitabbāva hoti, evanti attho. Catubhāgamattanti kuḍubamattaṃ. **‘‘Kappiyakuṭiya’’**ntiādi vinayavasena vuttaṃ.
煩悩を正しく書き記すことを「削り取る」といい、経典に沿った行いです。「伝わる」または「解釈される」ことを「伝播」といい、解釈可能な言葉に従った行いです。「煩悩に触れられる」ため「財物」となり、あらゆる消費可能なものを指します。だからこそ「財物」と言われるように、残りは~と言われます。これは蓄えられた財物についての見解ではありません。「水と泥」とは、水と泥のことです。「座りなさい」とは、座りなさい、ということです。「首を伸ばして」とは、首を伸ばして、食事の後、食べ過ぎて首を伸ばさなければならないほど、という意味です。「四分の一」とは、クドゥバ(約2.5リットル)のことです。「適合するもの」とは、戒律に従って言われることです。
13. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ visūkadassanaṃ anuyuttā viharanti, seyyathidaṃ – naccaṃ gītaṃ vāditaṃ pekkhaṃ akkhānaṃ pāṇissaraṃ vetāḷaṃ kumbhathūṇaṃ kumbhathūnaṃ (syā. ka.), kumbhathūṇaṃ (sī.) sobhanakaṃ sobhanagharakaṃ (sī.), sobhanagarakaṃ (syā. kaṃ. pī.) caṇḍālaṃ vaṃsaṃ dhovanaṃ hatthiyuddhaṃ assayuddhaṃ mahiṃsayuddhaṃ mahisayuddhaṃ (sī. syā. kaṃ. pī.) usabhayuddhaṃ ajayuddhaṃ meṇḍayuddhaṃ kukkuṭayuddhaṃ vaṭṭakayuddhaṃ daṇḍayuddhaṃ muṭṭhiyuddhaṃ nibbuddhaṃ uyyodhikaṃ balaggaṃ senābyūhaṃ anīkadassanaṃ iti vā iti evarūpā visūkadassanā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
13. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような見世物(娯楽)に耽って生活している。例えば、踊り、歌、音楽、見世物、物語、猿回し、蛇使い、踊り子、踊り、弓術、馬術、象術、牛術、山羊術、鶏術、鶉術、棒術、拳闘、相撲、組討、武術、戦法、陣形、合戦の光景など、これらの見世物(娯楽)から、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
13. Visūkadassanesu naccaṃ nāma yaṃ kiñci naccaṃ, taṃ maggaṃ gacchantenāpi gīvaṃ pasāretvā daṭṭhuṃ na vaṭṭati. Vitthāravinicchayo panettha samantapāsādikāyaṃ vuttanayeneva veditabbo. Yathā cettha, evaṃ sabbesu sikkhāpadapaṭisaṃyuttesu suttapadesu. Ito parañhi ettakampi avatvā tattha tattha payojanamattameva vaṇṇayissāmāti.
13. 様々な見世物において、踊りとは、どのような踊りであれ、道を行く者であっても、首を伸ばして見ることは許されない。詳細な規則は、ここで『サマンタパーサーディカー』に説かれている通りに理解すべきである。ここでのように、すべての戒律に関連する経典の箇所でも同様である。これから以降は、これほど詳細に説明せずに、それぞれの箇所で必要なことだけを説明しようと思う。
Pekkhanti naṭasamajjaṃ. Akkhānanti bhāratayujjhanādikaṃ. Yasmiṃ ṭhāne kathīyati, tattha gantumpi na vaṭṭati. Pāṇissaranti kaṃsatāḷaṃ, pāṇitāḷantipi vadanti. Vetāḷanti ghanatāḷaṃ, mantena matasarīruṭṭhāpanantipi eke. Kumbhathūṇanti caturassaambaṇakatāḷaṃ, kumbhasaddantipi eke. Sobhanakanti naṭānaṃ abbhokkiraṇaṃ, sobhanakaraṃ vā, paṭibhānacittanti vuttaṃ hoti. Caṇḍālanti ayoguḷakīḷā, caṇḍālānaṃ sāṇadhovanakīḷātipi vadanti. Vaṃsanti veḷuṃ ussāpetvā kīḷanaṃ.
「見世物」とは、踊りや音楽の集まりである。「物語」とは、マハーバーラタの戦いなどのことである。語られる場所へ行くことさえ許されない。「楽器の音」とは、シンバル、銅鑼のことである。「手拍子」とも言う。「 vetāla」とは、太鼓のことである。あるいは、「呪文で死者を蘇らせること」と解釈する者もいる。「瓶の柱」とは、四角い瓶の形をした銅鑼のことである。「瓶の音」とも言う。「優美なもの」とは、踊り子たちが空中で披露する、優美なもの、あるいは才気のことである。「chandalā」とは、鉄球を使った遊びである。あるいは、「chandalā」の毛布を洗う遊びとも言う。「竹」とは、竹を高く掲げて行う遊びである。
Dhovananti aṭṭhidhovanaṃ, ekaccesu kira janapadesu kālaṅkate ñātake na jhāpenti, nikhaṇitvā ṭhapenti. Atha nesaṃ pūtibhūtaṃ kāyaṃ ñatvā nīharitvā aṭṭhīni dhovitvā gandhehi makkhetvā ṭhapenti. Te nakkhattakāle ekasmiṃ ṭhāne aṭṭhīni ṭhapetvā ekasmiṃ ṭhāne surādīni ṭhapetvā rodantā paridevantā suraṃ pivanti. Vuttampi cetaṃ – ‘‘atthi, bhikkhave , dakkhiṇesu janapadesu aṭṭhidhovanaṃ nāma, tattha hoti annampi pānampi khajjampi bhojjampi leyyampi peyyampi naccampi gītampi vāditampi. Atthetaṃ, bhikkhave, dhovanaṃ, netaṃ natthīti vadāmī’’ti (a. ni. 10.107). Ekacce pana indajālena aṭṭhidhovanaṃ dhovanantipi vadanti.
「骨を洗う」とは、骨を洗うことである。ある地域では、亡くなった親族の遺体を火葬せず、埋葬して安置する。そして、その腐敗した体を掘り出し、骨を洗い、香料で清めて安置する。そして、星の見える夜に、ある場所に骨を置き、ある場所に酒などを置き、泣きながら嘆きながら酒を飲む。かつてこのように言われた。「比丘たちよ、南方の地域には、骨を洗うということがある。そこでは、食べ物、飲み物、噛むもの、食べるもの、舐めるもの、飲むもの、踊り、歌、音楽がある。比丘たちよ、これは骨を洗うことであり、これがないということではない」(アングッタラ・ニカーヤ 10.107)。ある者たちは、魔法で骨を洗うことを「骨を洗う」とも言う。
Hatthiyuddhādīsu bhikkhuno neva hatthiādīhi saddhiṃ yujjhituṃ, na te yujjhāpetuṃ, na yujjhante daṭṭhuṃ vaṭṭati. Nibbuddhanti mallayuddhaṃ. Uyyodhikanti yattha sampahāro dissati. Balagganti balagaṇanaṭṭhānaṃ. Senābyūhanti senāniveso, sakaṭabyūhādivasena senāya nivesanaṃ. Anīkadassananti – ‘‘tayo hatthī pacchimaṃ hatthānīka’’ntiādinā (pāci. 324) nayena vuttassa anīkassa dassanaṃ.
象の戦いなどにおいては、僧侶は象などと戦うことも、戦わせることも、戦っているのを見ることも許されない。「無力化」とは、レスリングのことである。「激突」とは、激しいぶつかり合いが見られる場所のことである。「軍の先頭」とは、軍の数え上げの場所のことである。「軍の配置」とは、軍の配置のこと、車列などのように軍を配置することである。「軍勢の姿」とは、「三頭の象が後方の象の部隊である」というような(パーリ・カ 324)方法で説明される軍勢の姿を見ることである。
13. Ettakampīti vinicchayavicāraṇāvatthukittanampi . Payojanamattamevāti padatthayojanamattameva. Yassa pana padassa vitthārakathaṃ vinā na sakkā attho viññātuṃ, tattha vitthārakathāpi padatthasaṅgahameva gacchati. Kutūhalavasena pekkhitabbato pekkhā, naṭasatthavidhinā naṭānañca payogo. Naṭasamūhena pana janasamūhe karaṇavasena **‘‘naṭasamajja’’**nti vuttaṃ, sārasamāse ‘‘pekkhā maha’’nti vuttaṃ. Ghanatāḷaṃ nāma daṇḍamayatāḷaṃ, silāsalākatāḷaṃ vā. Eketi sārasamāsācariyā, uttaravihāravāsino ca. Yathā cettha, evaṃ ito paresupi ‘‘eke’’ti āgataṭṭhānesu. Caturassaambaṇakatāḷaṃ nāma rukkhasāradaṇḍādīsu yena kenaci caturassaambaṇakaṃ katvā catūsu passesu cammena onandhitvā katavāditaṃ. Abbhokkiraṇaṃ raṅgabalīkaraṇaṃ, yā ‘‘nandī’’ti vuccati. Sobhanakaranti sobhanakaraṇaṃ, ‘‘sobhanagharaka’’nti sārasamāse vuttaṃ. Caṇḍālānamidanti caṇḍālaṃ. Sāṇe udakena temetvā aññamaññaṃ ākoṭanakīḷā sāṇadhovanaṃ. Indajālenāti aṭṭhidhovanamantaṃ parijappitvā yathā pare aṭṭhīniyeva passanti, evaṃ tacādīnaṃ antaradhāpanamāyāya. Sakaṭabyūhādīti ādi-saddena cakkapadumakaḷīrabyūhādiṃ saṅgaṇhāti.
「ここまで」とは、決定や考察の対象となる事柄を列挙することです。「目的のみ」とは、単なる意味の目的です。しかし、言葉の意味を詳しく説明しなければ理解できない言葉については、詳しい説明も意味の範囲に含まれます。「見たい」という好奇心から見ることを「見世物」といい、踊り子やその集まりを指します。踊りの集団による人々の集まりを、原因として「踊りの集まり」と言い、簡潔に「見世物」と言います。「重い拍子木」とは、棒の拍子木、あるいは石の拍子木のことです。「一人」というのは、簡潔な言葉の師匠、あるいは北方寺院に住む人々です。ここでも、後でも「一人」という言葉が出てくる箇所があります。「四角い竹」とは、木や竹の茎など、何であっても四角い竹を作り、四方に革を張って作られた楽器です。「空中に散らす」とは、 रंगबली ( रंगबली - raṅgabalī) を作ること、「歓喜」とも言われます。「美しくする」とは、美しくすること、「美しくする家」と簡潔に言われます。「チャンダラのもの」とは、チャンダラ(賤民)のことです。麻を水で湿らせて、互いにぶつけ合う遊びを「麻の洗濯」と言います。「蜘蛛の網」とは、骨を洗って、あたかも骨だけが見えるように、皮膚などを隠すための幻術です。「車輪の配置」などとは、例えば車輪の蓮の花などの配置が含まれることを意味します。
14. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ jūtappamādaṭṭhānānuyogaṃ anuyuttā viharanti, seyyathidaṃ – aṭṭhapadaṃ dasapadaṃ ākāsaṃ parihārapathaṃ santikaṃ khalikaṃ ghaṭikaṃ salākahatthaṃ akkhaṃ paṅgacīraṃ vaṅkakaṃ mokkhacikaṃ ciṅgulikaṃ ciṅgulakaṃ (ka. sī.) pattāḷhakaṃ rathakaṃ dhanukaṃ akkharikaṃ manesikaṃ yathāvajjaṃ iti vā iti evarūpā jūtappamādaṭṭhānānuyogā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
14. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような賭博・放蕩に耽って生活している。例えば、盤双六、十目、空、巡り歩き、囲碁、銭投げ、サイコロ、カード、賭博、賭博の道具など、これらの賭博・放蕩から、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
14. Pamādo ettha tiṭṭhatīti pamādaṭṭhānaṃ. Jūtañca taṃ pamādaṭṭhānañcāti jūtappamādaṭṭhānaṃ. Ekekāya pantiyā aṭṭha aṭṭha padāni assāti aṭṭhapadaṃ dasapadepi eseva nayo. Ākāsanti aṭṭhapadadasapadesu viya ākāseyeva kīḷanaṃ. Parihārapathanti bhūmiyaṃ nānāpathamaṇḍalaṃ katvā tattha tattha pariharitabbaṃ, pathaṃ pariharantānaṃ kīḷanaṃ. Santikanti santikakīḷanaṃ. Ekajjhaṃ ṭhapitā sāriyo vā sakkharāyo vā acālentā nakheneva apanenti ca upanenti ca, sace tattha kāci calati, parājayo hoti, evarūpāya kīḷāyetaṃ adhivacanaṃ. Khalikanti jūtaphalake pāsakakīḷanaṃ. Ghaṭikā vuccati dīghadaṇḍakena rassadaṇḍakaṃ paharaṇakīḷanaṃ. Salākahatthanti lākhāya vā mañjiṭṭhikāya vā piṭṭhodakena vā salākahatthaṃ temetvā – ‘‘kiṃ hotū’’ti bhūmiyaṃ vā bhittiyaṃ vā taṃ paharitvā hatthiassādirūpadassanakīḷanaṃ. Akkhanti guḷakīḷā. Paṅgacīraṃ vuccati paṇṇanāḷikaṃ, taṃ dhamantā kīḷanti. Vaṅkakanti gāmadārakānaṃ kīḷanakaṃ khuddakanaṅgalaṃ. Mokkhacikā vuccati samparivattanakīḷā, ākāse vā daṇḍakaṃ gahetvā bhūmiyaṃ vā sīsaṃ ṭhapetvā heṭṭhupariyabhāvena parivattanakīḷāti vuttaṃ hoti. Ciṅgulikaṃ vuccati tālapaṇṇādīhi kataṃ vātappahārena paribbhamanacakkaṃ. Pattāḷhakaṃ vuccati paṇṇanāḷikā. Tāya vālukādīni minantā kīḷanti. Rathakanti khuddakarathaṃ. Dhanukanti khuddakadhanumeva. Akkharikā vuccati ākāse vā piṭṭhiyaṃ vā akkharajānanakīḷā. Manesikā nāma manasā cintitajānanakīḷā. Yathāvajjaṃ nāma kāṇakuṇikhujjādīnaṃ yaṃ yaṃ vajjaṃ, taṃ taṃ payojetvā dassanakīḷā.
14. 「ここに留まる」とは、軽率な場所のことである。「賭博」と「軽率な場所」とで、「賭博の軽率な場所」となる。各列に八つの駒があるものは「八駒」、十駒のものも同様である。「空」とは、「八駒」や「十駒」のように、空中で行う遊びである。「旋回道」とは、地面に様々な道を描き、そこで旋回する遊びである。「santikā」とは、santikāの遊びである。一箇所に置かれたチェス盤の駒や石を、動かさずに指で動かし、また戻す。もしその中に何かが動いたら、負けとなる、そのような遊びのことである。「khalikā」とは、サイコロ盤でのサイコロ遊びである。「ghaṭikā」とは、長い棒で短い棒を打つ遊びである。「salākahattha」とは、金、茜、または水でsalākahatthaを濡らして、「どうなるだろうか」と地面や壁に打ち付けて、象などの形を見せる遊びである。「akkha」とは、玉遊びである。「paṅgacīra」とは、葉の管のことである。それを吹いて遊ぶ。「vaṅka」とは、村の子供たちの遊び道具である小さな鋤である。「mokkhacikā」とは、回転する遊びである。空中で棒を持って、地面に頭をつけて逆さまに回転する遊びである。「ciṅgulika」とは、ヤシの葉などで作られた、風で回る車である。「pattāḷhaka」とは、葉の管のことである。それを使って砂などを量って遊ぶ。「rathaka」とは、小さな車である。「dhanuka」とは、小さな弓である。「akkharikā」とは、空中で、または背中に文字を当てる遊びである。「manesikā」とは、心で考えたことを当てる遊びである。「yathāvajja」とは、片目、耳が聞こえない、背が低いなどの、それぞれの欠点を、それを披露する遊びである。
14. Padānīti sārīnaṃ patiṭṭhānaṭṭhānāni. Dasapadaṃ nāma dvīhi pantīhi vīsatiyā padehi kīḷanajūtaṃ. Pāsakaṃ vuccati chasu passesu ekekaṃ yāva chakkaṃ dassetvā katakīḷanakaṃ, taṃ vaḍḍhetvā yathāladdhaṃ ekakādivasena sāriyo apanentā upanentā ca kīḷanti. Ghaṭena kīḷā ghaṭikāti eke. Bahūsu salākāsu visesarahitaṃ ekaṃ salākaṃ gahetvā tāsu pakkhipitvā puna tasseva uddharaṇaṃ salākahatthanti eke. Paṇṇena vaṃsākārena katā nāḷikā. Tenevāha **‘‘taṃ dhamantā’’**ti. ‘‘Pucchantassa mukhāgataṃ akkharaṃ gahetvā naṭṭhamutti lābhālābhādijānanakīḷā **akkharikā’’**tipi vadanti. ‘‘Vāditānurūpaṃ naccanaṃ gāyanaṃ vā yathāvajjaṃ’’ tipi vadanti. ‘‘Evaṃ kate jayo bhavissati, aññathā parājayo’’ti jayaparājaye purakkhatvā payogakaraṇavasena parihārapathādīnampi jūtapamādaṭṭhānabhāvo veditabbo. Paṅgacīrādīhipi vaṃsādīhi kātabbakiccasiddhiasiddhijayaparājayāvaho payogo vuttoti daṭṭhabbaṃ. **‘‘Yathāvajja’’**nti ca kāṇādīhi sadisatākāradassanehi jayaparājayavasena jūtakīḷitabhāvena vuttaṃ.
「場所」とは、体を支える場所のことです。「十個の駒」とは、二列の駒で、二十個の駒で遊ぶゲームです。「サイコロ」とは、六つの面に一つから六つまでの目があり、それを増やして、一、二などの目に応じて駒を動かし、進めたり戻したりして遊ぶものです。ある人々は、「壺での遊び」を「壺のゲーム」と言います。ある人々は、複数の棒のうち、一つだけ特徴のある棒を選んで、それらを挿入し、再びそれを取り出すことを「棒の掴み」と言います。「葉」は、竹で作られた筒です。だからこそ「それを掴んで」と言われるのです。「尋ねる人の口から出た文字を取って、失われたもの」という、勝ち負けなどの結果を知る遊びを「文字遊び」とも言います。ある人々は、「演奏に合わせて踊り、歌うこと」とも言います。「このようにすれば勝つだろう、そうでなければ負けるだろう」と、勝ち負けを念頭に置いて、戦略などを練ることを、ゲームや怠慢の場所と理解されるべきです。「木や竹などから作られた、勝敗をもたらす道具」も、勝敗のゲームであると理解されるべきです。「適切に」という言葉は、目や耳などの似たような形を見せることで、勝ち負けのゲームとして遊ばれたことを意味します。
15. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ uccāsayanamahāsayanaṃ anuyuttā viharanti, seyyathidaṃ – āsandiṃ pallaṅkaṃ gonakaṃ cittakaṃ paṭikaṃ paṭalikaṃ tūlikaṃ vikatikaṃ uddalomiṃ ekantalomiṃ kaṭṭissaṃ koseyyaṃ kuttakaṃ hatthattharaṃ assattharaṃ rathattharaṃ hatthattharaṇaṃ assattharaṇaṃ rathattharaṇaṃ (sī. ka. pī.) ajinappaveṇiṃ kadalimigapavarapaccattharaṇaṃ sauttaracchadaṃ ubhatolohitakūpadhānaṃ iti vā iti evarūpā uccāsayanamahāsayanā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
15. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような高い座・高い寝床に耽って生活している。例えば、寝椅子、座布団、敷物、毛織物、敷物、絨毯、羽毛布団、敷物、毛皮、絹織物、敷物、象の敷物、馬の敷物、車の敷物、牛皮の敷物、バナナの葉の敷物、天井のあるもの、二つの赤色の布で覆われたものなど、これらの高い座・高い寝床から、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
15. Āsandinti pamāṇātikkantāsanaṃ. Anuyuttā viharantīti idaṃ apekkhitvā pana sabbapadesu upayogavacanaṃ kataṃ. Pallaṅkoti pādesu vāḷarūpāni ṭhapetvā kato. Gonakoti dīghalomako mahākojavo, caturaṅgulādhikāni kira tassa lomāni. Cittakanti vānavicittaṃ uṇṇāmayattharaṇaṃ. Paṭikāti uṇṇāmayo setattharaṇo. Paṭalikāti ghanapupphako uṇṇāmayattharaṇo. Yo āmalakapattotipi vuccati. Tūlikāti tiṇṇaṃ tūlānaṃ aññatarapuṇṇā tūlikā. Vikatikāti sīhabyagghādirūpavicitro uṇṇāmayattharaṇo. Uddalomīti ubhayatodasaṃ uṇṇāmayattharaṇaṃ, keci ‘‘ekatouggatapuppha’’nti vadanti. Ekantalomīti ekatodasaṃ uṇṇāmayattharaṇaṃ. Keci ‘‘ubhatouggatapuppha’’nti vadanti. Kaṭṭissanti ratanaparisibbitaṃ koseyyakaṭṭissamayapaccattharaṇaṃ. Koseyyanti ratanaparisibbitameva kosiyasuttamayapaccattharaṇaṃ. Suddhakoseyyaṃ pana vaṭṭatīti vinaye vuttaṃ. Dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘ṭhapetvā tūlikaṃ sabbāneva gonakādīni ratanaparisibbitāni na vaṭṭantī’’ti vuttaṃ.
15. 「座る」とは、度を越した座ることである。「従事して生活する」ということを考慮して、すべての箇所で「使用」という言葉が使われている。「Pallaṅka」とは、足に飾りのあるもの。「Gonaka」とは、毛足の長い大きな敷物で、四指以上毛があるという。 「Cittaka」とは、毛織りの装飾品。「Paṭikā」とは、毛織りの白い敷物。「Paṭalikā」とは、厚い花の装飾品であり、毛織りの敷物である。アムラの実の葉とも呼ばれる。「Tūlikā」とは、三つの羽毛のうちいずれかが詰まったもの。「Vikaṭikā」とは、獅子や虎などの形をした、毛織りの装飾品である。「Uddaloma」とは、両面とも毛のある毛織りの敷物である。ある者は「片面だけ毛が突き出ている」と言う。「Ekantaloma」とは、片面だけ毛のある毛織りの敷物である。ある者は「両面とも毛が突き出ている」と言う。「Kaṭṭisa」とは、宝石で飾られた絹の敷物。「Koseyya」とは、宝石で飾られた絹の敷物である。ただし、純粋な絹は許されると戒律に説かれている。『ディーガ・ニカーヤ』の注釈書では、「tūlikāを除いて、すべてのgonakaなどは宝石で飾られていてはならない」と説かれている。
Kuttakanti soḷasannaṃ nāṭakitthīnaṃ ṭhatvā naccanayoggaṃ uṇṇāmayattharaṇaṃ. Hatthattharaṃ assattharanti hatthiassapiṭṭhīsu attharaṇaattharakāyeva. Rathattharepi eseva nayo. Ajinappaveṇīti ajinacammehi mañcappamāṇena sibbitvā katā paveṇī. Kadalīmigapavarapaccattharaṇanti kadalīmigacammaṃ nāma atthi, tena kataṃ pavarapaccattharaṇaṃ; uttamapaccattharaṇanti attho. Taṃ kira setavatthassa upari kadalīmigacammaṃ pattharitvā sibbetvā karonti. Sauttaracchadanti saha uttaracchadena, uparibaddhena rattavitānena saddhinti attho. Setavitānampi heṭṭhā akappiyapaccattharaṇe sati na vaṭṭati, asati pana vaṭṭati. Ubhatolohitakūpadhānanti sīsūpadhānañca pādūpadhānañcāti mañcassa ubhatolohitakaṃ upadhānaṃ, etaṃ na kappati. Yaṃ pana ekameva upadhānaṃ ubhosu passesu rattaṃ vā hoti padumavaṇṇaṃ vā vicitraṃ vā, sace pamāṇayuttaṃ, vaṭṭati. Mahāupadhānaṃ pana paṭikkhittaṃ. Alohitakāni dvepi vaṭṭantiyeva. Tato uttari labhitvā aññesaṃ dātabbāni. Dātuṃ asakkonto mañce tiriyaṃ attharitvā upari paccattharaṇaṃ datvā nipajjitumpi labhati. Āsandīādīsu pana vuttanayeneva paṭipajjitabbaṃ. Vuttañhetaṃ – ‘‘anujānāmi, bhikkhave, āsandiyā pāde chinditvā paribhuñjituṃ, pallaṅkassa vāḷe bhinditvā paribhuñjituṃ, tūlikaṃ vijaṭetvā bimbohanaṃ kātuṃ, avasesaṃ bhummattharaṇaṃ kātu’’nti (cūḷava. 297).
踊り女16人のために、踊りに適した綿の敷物を用意する。手敷き、馬敷き: 手で敷くもの、馬に敷くもの。車にも同様である。豹皮の敷物:豹の皮を、寝台の寸法に合わせて縫い合わせて作った敷物。 。バナナと鹿の皮の最上級の敷物:バナナと鹿の皮で作った最上級の敷物。つまり、最高の敷物である。これは、白い布の上にバナナと鹿の皮を敷き、縫って作るとのことである。天蓋付き:上にある覆い、つまり、取り付けられた赤い天蓋と一緒に、とのこと。白い天蓋も、下に不適切な敷物がある場合はふさわしくないが、ない場合はふさわしい。両側の赤い枕:頭用の枕と足用の枕であり、 寝台の両側にある赤い枕。これはふさわしくない。しかし、一つだけの枕で、両側に赤かったり、蓮の花の色をしていたり、あるいは多様であったりする場合、寸法が合っていればふさわしい。しかし、大きな枕は禁じられている。赤くないものは、二つであってもふさわしい。それ以上は、得たものを他人に与えなければならない。与えることができない場合は、寝台の上に横に敷き、その上に敷物を敷いて横になることができる。座具などについては、述べられた通りに従うべきである。 「比丘たちよ、座具の脚を切り取って使用することを許可する。あるいは、寝椅子の縁を切り取って使用することを許可する。布団をほぐして、寝具にすることを許可する。残りの地面の敷物を作ることを許可する」と述べられている(小犍陀羅品297)。
15. Vāḷarūpānīti āharimāni vāḷarūpāni. ‘‘Akappiyamañcova **pallaṅko’’**ti sārasamāse. Vānavicittanti bhitticchadādivasena vānena vicitraṃ. Rukkhatūlalatātūlapoṭakītūlānaṃ vasena tiṇṇaṃ tūlānaṃ. Uddalomiyaṃ kecīti sārasamāsācariyā, uttaravihāravāsino ca. Tathā ekantalomiyaṃ. Koseyyakaṭṭissamayanti koseyyakassaṭamayaṃ. Suddhakoseyyanti ratanaparisibbanarahitaṃ. **‘‘Ṭhapetvā tūlika’’**nti etena ratanaparisibbanarahitāpi tūlikā na vaṭṭatīti dīpeti. **‘‘Ratanaparisibbitānī’’**ti iminā yāni ratanaparisibbitāni, tāni bhūmattharaṇavasena, yathānurūpaṃ mañcapīṭhādīsu ca upanetuṃ vaṭṭatīti dīpitaṃ hoti. Ajinacammehīti ajinamigacammehi. Tāni kira cammāni sukhumāni, tasmā dupaṭṭatipaṭṭāni katvā sibbanti. Tena vuttaṃ **‘‘ajinappaveṇī’’**ti. Vuttanayenāti vinaye vuttanayena.
「獣の姿」とは、私たちが持ってきた獣の姿です。「不適合な寝椅子」は、簡潔な言葉では「寝椅子」です。「染められたもの」とは、壁や屋根などの装飾のことです。「草の綿」とは、草、綿、布の綿のことです。「ウッダラミヤ」と、ある人々は簡潔な言葉で言います。あるいは、「片方のミヤ」。 「コセヤカの布」とは、コセヤカ(蚕の絹織物)の生地のことです。「純粋なコセヤカ」とは、宝石で飾られていないことです。「綿を敷くことを除いて」という言葉は、宝石で飾られていない綿でも不適切であることを示しています。「宝石で飾られたもの」という言葉は、床敷きとして、あるいは適切な椅子や台に置くべきであることを示しています。「獣の革」とは、獣の革のことです。これらの革は非常に薄いため、二枚重ねにして縫い合わせます。そのため「獣の革の連なり」と言われるのです。「語られたように」とは、戒律に語られたように。
16. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ maṇḍanavibhūsanaṭṭhānānuyogaṃ anuyuttā viharanti, seyyathidaṃ – ucchādanaṃ parimaddanaṃ nhāpanaṃ sambāhanaṃ ādāsaṃ añjanaṃ mālāgandhavilepanaṃ mālāvilepanaṃ (sī. syā. kaṃ. pī.) mukhacuṇṇaṃ mukhalepanaṃ hatthabandhaṃ sikhābandhaṃ daṇḍaṃ nāḷikaṃ asiṃ khaggaṃ (sī. pī.), asiṃ khaggaṃ (syā. kaṃ.) chattaṃ citrupāhanaṃ uṇhīsaṃ maṇiṃ vālabījaniṃ odātāni vatthāni dīghadasāni iti vā iti evarūpā maṇḍanavibhūsanaṭṭhānānuyogā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
16. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような装飾・飾り付けに耽って生活している。例えば、塗り薬、揉み薬、沐浴、マッサージ、鏡、目薬、花、香料、化粧品、顔料、手帯、髪飾り、杖、笛、剣、傘、靴、冠、宝石、羽扇、白い衣、長い衣など、これらの装飾・飾り付けから、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
16. Ucchādanādīsu mātukucchito nikkhantadārakānaṃ sarīragandho dvādasavassapattakāle nassati, tesaṃ sarīraduggandhaharaṇatthāya gandhacuṇṇādīhi ucchādenti, evarūpaṃ ucchādanaṃ na vaṭṭati. Puññavante pana dārake ūrūsu nipajjāpetvā telena makkhetvā hatthapādaūrunābhiādīnaṃ saṇṭhānasampādanatthaṃ parimaddanti, evarūpaṃ parimaddanaṃ na vaṭṭati.
16. 塗り香など:母親の胎内から出た子供たちの体臭は、12歳になると消える。それらの体臭を取り除くために、香りの粉などで塗る。このような塗り香はふさわしくない。しかし、功徳のある子供たちは、太ももに寝かせ、油を塗って、手足、お腹、へそなどを整えるためにマッサージする。このようなマッサージはふさわしくない。
Nhāpananti tesaṃyeva dārakānaṃ gandhādīhi nhāpanaṃ. Sambāhananti mahāmallānaṃ viya hatthapāde muggarādīhi paharitvā bāhuvaḍḍhanaṃ. Ādāsanti yaṃ kiñci ādāsaṃ pariharituṃ na vaṭṭati. Añjananti alaṅkārañjanameva. Mālāti baddhamālā vā abaddhamālā vā. Vilepananti yaṃ kiñci chavirāgakaraṇaṃ. Mukhacuṇṇaṃ mukhalepananti mukhe kāḷapīḷakādīnaṃ haraṇatthāya mattikakakkaṃ denti, tena lohite calite sāsapakakkaṃ denti, tena dose khādite tilakakkaṃ denti, tena lohite sannisinne haliddikakkaṃ denti, tena chavivaṇṇe ārūḷhe mukhacuṇṇakena mukhaṃ cuṇṇenti, taṃ sabbaṃ na vaṭṭati.
沐浴:それらの子供たちに香などで沐浴させること。揉むこと:大人のように、手足に槌などで打って、腕を鍛えること。鏡:どのような鏡も携帯してはならない。化粧品:装飾用の化粧品のみ。花輪:結ばれた花輪、あるいは結ばれていない花輪。塗り薬:どのようなものでも、肌を染めるもの。洗顔料、顔用塗り薬:顔の黒ずみなどを取り除くために、粘土のペーストを塗る。それによって、顔色がくすんだら、米のペーストを塗る。それによって、吹き出物ができたらは、ゴマのペーストを塗る。それによって、顔色がくすんだら、ターメリックのペーストを塗る。それによって、肌の色がくすんだら、洗顔料で顔を洗う。それらはすべてふさわしくない。
Hatthabandhādīsu hatthe vicitrasaṅkhakapālādīni bandhitvā vicaranti, taṃ vā aññaṃ vā sabbampi hatthābharaṇaṃ na vaṭṭati, apare sikhaṃ bandhitvā vicaranti. Suvaṇṇacīrakamuttalatādīhi ca taṃ parikkhipanti; taṃ sabbaṃ na vaṭṭati. Apare catuhatthadaṇḍaṃ vā aññaṃ vā pana alaṅkatadaṇḍakaṃ gahetvā vicaranti, tathā itthipurisarūpādivicittaṃ bhesajjanāḷikaṃ suparikkhittaṃ vāmapasse olaggitaṃ; apare kaṇṇikaratanaparikkhittakosaṃ atitikhiṇaṃ asiṃ, pañcavaṇṇasuttasibbitaṃ makaradantakādivicittaṃ chattaṃ, suvaṇṇarajatādivicitrā morapiñchādiparikkhittā upāhanā, keci ratanamattāyāmaṃ caturaṅgulavitthataṃ kesantaparicchedaṃ dassetvā meghamukhe vijjulataṃ viya nalāṭe uṇhīsapaṭṭaṃ bandhanti, cūḷāmaṇiṃ dhārenti, cāmaravālabījaniṃ dhārenti, taṃ sabbaṃ na vaṭṭati.
腕輪など: 腕に、色とりどりの貝殻や瓢箪などを付けて歩き回る。それら、あるいは他のどのような腕の装飾品もふさわしくない。他の者は髪に飾りを付けて歩き回る。金や銀、玉などでそれを飾る。それらすべてふさわしくない。他の者は4本の棒が付いた杖、あるいは他の装飾された杖を持って歩き回る。同様に、男女の姿など、様々に描かれた薬瓶を、よく装飾して左脇に吊るす。他の者は、宝石で飾られた刀身の鋭い剣、5色の糸で縫われた、鰐の歯などで飾られた傘、金や銀などで飾られた、孔雀の羽などで飾られた履物。ある者は、宝石をちりばめた、幅4指の、髪の生え際を示すように額に稲妻のような帯を巻く。宝冠をかぶる。ヤクの尻尾の扇を持つ。それらすべてふさわしくない。
16. Alaṅkārañjanameva na bhesajjaṃ maṇḍanānuyogassa adhippetattā. Mālā-saddo sāsane suddhapupphesupi niruḷhoti āha **‘‘baddhamālā vā’’**ti. Mattikakakkanti osadhehi abhisaṅkhataṃ yogamattikakakkaṃ. Caliteti kupite. Lohite sannisinneti duṭṭhalohite khīṇe.
「装飾のための眼薬」だけであり、薬ではありません。なぜなら、装飾への専念が意図されているからです。「花輪」という言葉は、教えの中では、純粋な花にも確立されていると、彼は「編まれた花輪、あるいは」と言います。「粘土の薬」とは、薬で調合された薬の粘土のことです。「動揺する」とは、怒る。「血に座る」とは、悪い血が減る。
17. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ tiracchānakathaṃ anuyuttā viharanti, seyyathidaṃ – rājakathaṃ corakathaṃ mahāmattakathaṃ senākathaṃ bhayakathaṃ yuddhakathaṃ annakathaṃ pānakathaṃ vatthakathaṃ sayanakathaṃ mālākathaṃ gandhakathaṃ ñātikathaṃ yānakathaṃ gāmakathaṃ nigamakathaṃ nagarakathaṃ janapadakathaṃ itthikathaṃ itthikathaṃ purisakathaṃ (syā. kaṃ. ka.) sūrakathaṃ visikhākathaṃ kumbhaṭṭhānakathaṃ pubbapetakathaṃ nānattakathaṃ lokakkhāyikaṃ samuddakkhāyikaṃ itibhavābhavakathaṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānakathāya paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
17. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような無益な世間話に耽って生活している。例えば、王の話、盗賊の話、役人の話、軍隊の話、恐怖の話、戦争の話、食物の話、飲み物の話、衣類の話、寝具の話、花の話題、香料の話題、親戚の話、乗り物の話題、村の話、町の話、都市の話、国々の話、女性の話、英雄の話、街路の話、器の話、先祖の話、様々な話、世界の出来事の話、海の出来事の話、この世とあの世の話など、これらの無益な世間話から、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
17. Aniyyānikattā saggamokkhamaggānaṃ tiracchānabhūtā kathāti tiracchānakathā. Tattha rājānaṃ ārabbha mahāsammato mandhātā dhammāsoko evaṃ mahānubhāvotiādinā nayena pavattā kathā rājakathā. Esa nayo corakathādīsu. Tesu asuko rājā abhirūpo dassanīyotiādinā nayena gehassitakathāva tiracchānakathā hoti. Sopi nāma evaṃ mahānubhāvo khayaṃ gatoti evaṃ pavattā pana kammaṭṭhānabhāve tiṭṭhati. Coresu mūladevo evaṃ mahānubhāvo, meghamālo evaṃ mahānubhāvoti tesaṃ kammaṃ paṭicca aho sūrāti gehassitakathāva tiracchānakathā. Yuddhepi bhāratayuddhādīsu asukena asuko evaṃ mārito, evaṃ viddhoti kāmassādavaseneva kathā tiracchānakathā. Tepi nāma khayaṃ gatāti evaṃ pavattā pana sabbattha kammaṭṭhānameva hoti. Api ca annādīsu evaṃ vaṇṇavantaṃ gandhavantaṃ rasavantaṃ phassasampannaṃ khādimha bhuñjimhāti kāmassādavasena kathetuṃ na vaṭṭati. Sātthakaṃ pana katvā pubbe evaṃ vaṇṇādisampannaṃ annaṃ pānaṃ vatthaṃ sayanaṃ mālaṃ gandhaṃ sīlavantānaṃ adamha, cetiye pūjaṃ karimhāti kathetuṃ vaṭṭati. Ñātikathādīsu pana ‘‘amhākaṃ ñātakā sūrā samatthā’’ti vā ‘‘pubbe mayaṃ evaṃ vicitrehi yānehi vicarimhā’’ti vā assādavasena vattuṃ na vaṭṭati. Sātthakaṃ pana katvā ‘‘tepi no ñātakā khayaṃ gatā’’ti vā ‘‘pubbe mayaṃ evarūpā upāhanā saṅghassa adamhā’’ti vā kathetuṃ vaṭṭati. Gāmakathāpi suniviṭṭhadunniviṭṭhasubhikkhadubbhikkhādivasena vā ‘‘asukagāmavāsino sūrā samatthā’’ti vā evaṃ assādavasena na vaṭṭati. Sātthakaṃ pana katvā ‘‘saddhā pasannā’’ti vā ‘‘khayavayaṃ gatā’’ti vā vattuṃ vaṭṭati. Nigamanagarajanapadakathādīsupi eseva nayo.
17. 誤解を招く性質があるため、天国や解脱への道に関する獣のような話:獣の話。その中で、王を主題とする、マハーサマッタ、マンドゥ、ダーマソーカなどの偉大な力を持つ人々についての話は、王の話である。盗賊の話なども同様である。それらの中で、「あそこの王は美しくて見目麗しい」などの話は、欲望に基づく話であり、獣の話となる。しかし、「あの偉大な力を持つ者も、滅びてしまった」というような話は、瞑想の対象となる。盗賊について、「ムーラデーヴァは偉大な力を持っていた」「メーガマーラは偉大な力を持っていた」など、それらの行いに基づく、「ああ、勇敢な者たちよ」というような話は、欲望に基づく話であり、獣の話となる。戦闘についても、マハーバーラタの戦いなどで、「あそこで、あんなに殺された」「ああ、こんな風に」というような話は、感覚的な喜びに基づく話であり、獣の話となる。しかし、「それらもまた、滅びてしまった」というような話は、すべて瞑想の対象となる。また、食べ物などについて、「こんなに色鮮やかで、香りが良くて、味が良くて、触り心地の良いものを食べた、飲んだ」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。しかし、意味のあることとして、「以前、このような色や香り、味の良い食べ物、飲み物、衣類、寝具、花、香りを、戒律を守る人々に与えた」「供養塔に供養した」と語ることはふさわしくない。親族の話などについて、「私たちの親族は勇敢で有能だった」とか、「以前、私たちはこのような色とりどりの乗り物に乗って移動した」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。しかし、意味のあることとして、「彼らもまた、私たちの親族が滅びてしまった」とか、「以前、私たちはこのような履物を僧侶に与えた」と語ることはふさわしい。村の話も、「よく整備された、あるいは整備されていない、あるいは飢饉のある村」といった観点から、あるいは「あそこの村の人々は勇敢で有能だ」というような、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。しかし、意味のあることとして、「信仰があり、信心深い」とか、「滅びてしまった」と語ることはふさわしい。都市や国の話なども同様である。
Itthikathāpi vaṇṇasaṇṭhānādīni paṭicca assādavasena na vaṭṭati, saddhā pasannā khayavayaṃ gatāti evameva vaṭṭati. Sūrakathāpi ‘nandimitto nāma yodho sūro ahosī’ti assādavasena na vaṭṭati. Saddho ahosi khayaṃ gatoti evameva vaṭṭati. Visikhākathāpi ‘‘asukā visikhā suniviṭṭhā dunniviṭṭhā sūrā samatthā’’ti assādavasena na vaṭṭati. Saddhā pasannā khayavayaṃ gatāti evameva vaṭṭati.
女性の話も、色や形などを考慮して、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。「信仰があり、信心深い」「滅びてしまった」というように語るべきである。英雄の話も、「ナンダミッタという名の戦士は英雄だった」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。「勇敢だった、滅びてしまった」というように語るべきである。街並みの話も、「あそこの街並みはよく整備され、整備されておらず、勇敢で有能だ」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。「信仰があり、信心深い」「滅びてしまった」というように語るべきである。
Kumbhaṭṭhānakathāti udakaṭṭhānakathā, udakatitthakathātipi vuccati, kumbhadāsikathā vā, sāpi ‘‘pāsādikā naccituṃ gāyituṃ chekā’’ti assādavasena na vaṭṭati; saddhā pasannātiādinā nayeneva vaṭṭati. Pubbapetakathāti atītañātikathā. Tattha vattamānañātikathāsadiso vinicchayo.
水瓶の話:水の汲み場の話、あるいは水浴び場の話とも言う。汲み上げられた水の話、それも「魅力的で、踊ったり歌ったりするのが上手だ」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。「信仰があり、信心深い」といったように語るべきである。過去の親族の話:過去の親族の話。そこでの判断は、現在の親族の話と同様である。
Nānattakathāti purimapacchimakathāhi vimuttā avasesā nānāsabhāvā niratthakakathā. Lokakkhāyikāti ayaṃ loko kena nimmito, asukena nāma nimmito. Kāko seto, aṭṭhīnaṃ setattā; balākā rattā. Lohitassa rattattāti evamādikā lokāyatavitaṇḍasallāpakathā.
様々な話:以前の話と後の話から離れた、残りの、様々な性質の、無意味な話。世界の物語:この世界は誰によって作られたのか。カラスは白い、骨が白いから。白鷺は赤い。血が赤いから。このような世俗的な議論や雑談。
Samuddakkhāyikā nāma kasmā samuddo sāgaro? Sāgaradevena khato, tasmā sāgaro. Khato meti hatthamuddāya sayaṃ niveditattā ‘‘samuddo’’ti evamādikā niratthakā samuddakkhāyanakathā. Bhavoti vuḍḍhi. Abhavoti hāni. Iti bhavo, iti abhavoti yaṃ vā taṃ vā niratthakakāraṇaṃ vatvā pavattitakathā itibhavābhavakathā.
海の物語:なぜ海は海なのか?海神によって傷つけられたから、海である。傷つけられた、と指をさして自分で言ったから、「海」というような、無意味な海の物語。成長:成長。衰退:衰退。このように成長、このように衰退、というような、どちらでもない無意味な理由を語って行われる話、成長と衰退の話。
17. Duggatito saṃsārato ca niyyāti etenāti niyyānaṃ, saggamaggo mokkhamaggo ca. Taṃ niyyānaṃ arahati, niyyāne vā niyuttā, niyyānaṃ vā phalabhūtaṃ etissā atthīti niyyānikā, vacīduccaritasaṃkilesato niyyātīti vā ī-kārassa rassattaṃ, ya-kārassa ca ka-kāraṃ katvā niyyānikā, cetanāya saddhiṃ samphappalāpā veramaṇi. Tappaṭipakkhato aniyyānikā, tassā bhāvo aniyyānikattaṃ, tasmā aniyyānikattā. Tiracchānabhūtāti tirokaraṇabhūtā. Kammaṭṭhānabhāveti aniccatāpaṭisaṃyuttacatusaccakammaṭṭhānabhāve. Saha atthenāti sātthakaṃ, hitapaṭisaṃyuttanti attho. Visikhāti gharasanniveso, visikhāgahaṇena ca tannivāsino gahitā ‘‘gāmo āgato’’tiādīsu viya. Tenevāha ‘‘sūrā samatthā’’ti, ‘‘saddhā pasannā’’ti ca. Kumbhaṭṭhānāpadesena kumbhadāsiyo vuttāti āha **‘‘kumbhadāsīkathā vā’’**ti. Uppattiṭhitisambhārādivasena lokaṃ akkhāyatīti lokakkhāyikā.
「脱出」とは、これにより、苦しみから、あるいは輪廻から抜け出すことを意味します。それは天国への道、解脱への道です。その脱出に値する者、脱出に専念する者、あるいは脱出を結果として持つ者、それを「脱出する者」と言います。あるいは、言葉の悪行の汚れから抜け出すため、イ音を短くし、ヤ音をカ音に変えて「脱出する者」となり、意図と共に無意味な言葉から遠ざかることです。その反対である「脱出しない者」、その状態を「脱出しないこと」、それゆえ「脱出しないこと」からです。「動物」とは、隠された存在です。「瞑想の対象を修める」とは、無常に関連する四つの聖なる真理の瞑想の対象を修めることです。「意味と共に」とは、意味のあること、つまり利益に関連することです。「街路」とは、家のある場所、街路という言葉で、そこに住む人々も含まれます。「村が来た」などのように。だからこそ、「賢い者たちは能力がある」、「信仰のある者たちは信心深い」などと言われるのです。「壺の場所」という例えで、「壺の奴隷」と言われることを、彼は「壺の奴隷の話、あるいは」と言います。発生、持続、貯蔵などの観点から世界を説明するものを「世界の物語」と言います。
18. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ viggāhikakathaṃ anuyuttā viharanti, seyyathidaṃ – na tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāsi, ahaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāmi, kiṃ tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānissasi, micchā paṭipanno tvamasi, ahamasmi sammā paṭipanno, sahitaṃ me, asahitaṃ te, purevacanīyaṃ pacchā avaca, pacchāvacanīyaṃ pure avaca, adhiciṇṇaṃ te viparāvattaṃ, āropito te vādo, niggahito tvamasi, cara vādappamokkhāya, nibbeṭhehi vā sace pahosīti iti vā iti evarūpāya viggāhikakathāya paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
18. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような論争・口論に耽って生活している。例えば、「お前はこの教えを理解していない、私は理解している、お前はどうして理解できるのか、お前は間違った実践をしている、私は正しい実践をしている、私は正しい、お前は間違っている、言うべきことを言わず、言うべきでないことを言う、お前は教えを誤解している、お前の主張は覆される、お前は論破された、議論から逃れよ、できるものなら反論してみろ」など、これらの論争・口論から、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
18. Viggāhikakathāti viggahakathā, sārambhakathā. Tattha sahitaṃ meti mayhaṃ vacanaṃ sahitaṃ siliṭṭhaṃ atthayuttaṃ kāraṇayuttanti attho. Asahitaṃ teti tuyhaṃ vacanaṃ asahitaṃ asiliṭṭhaṃ. Adhiciṇṇaṃ te viparāvattanti yaṃ tuyhaṃ dīgharattāciṇṇavasena suppaguṇaṃ, taṃ mayhaṃ ekavacaneneva viparāvattaṃ parivattitvā ṭhitaṃ, na kiñci jānāsīti attho.
18. 争いの話:争いの話、激しい議論の話。そこで、「私の言葉は正しい、優れている、意味がある、理由がある」ということ。あなたのは正しくない、優れていない。「あなたが長年培ってきたものは、私のたった一言で覆されてしまう。あなたは何も知らない」ということ。
Āropito te vādoti mayā tava doso āropito. Cara vādappamokkhāyāti dosamocanatthaṃ cara, vicara; tattha tattha gantvā sikkhāti attho. Nibbeṭhehi vā sace pahosīti atha sayaṃ pahosi, idānimeva nibbeṭhehīti.
あなたの罪を告発する:あなたの罪を告発する。罪を逃れるために歩き回れ、各地を巡って学びなさい。もしできるなら、解決しなさい:もし自分で解決できるなら、今すぐに解決しなさい。
18. Sahitanti pubbāparāviruddhaṃ.
「共に」とは、前後と矛盾しないことです。
19. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ dūteyyapahiṇagamanānuyogaṃ anuyuttā viharanti, seyyathidaṃ – raññaṃ, rājamahāmattānaṃ, khattiyānaṃ, brāhmaṇānaṃ, gahapatikānaṃ, kumārānaṃ ‘‘idha gaccha, amutrāgaccha, idaṃ hara, amutra idaṃ āharā’’ti iti vā iti evarūpā dūteyyapahiṇagamanānuyogā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
19. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような使者・伝令の仕事に耽って生活している。例えば、王、王の官吏、王族、バラモン、資産家、王子たちに、「こちらへ来い、あちらへ行け、これを持て、あれを持ってこい」と、これらの使者・伝令の仕事から、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
19. Dūteyyakathāyaṃ idha gacchāti ito asukaṃ nāma ṭhānaṃ gaccha. Amutrāgacchāti tato asukaṃ nāma ṭhānaṃ āgaccha. Idaṃ harāti ito idaṃ nāma hara. Amutra idaṃ āharāti asukaṭṭhānato idaṃ nāma idha āhara. Saṅkhepato pana idaṃ dūteyyaṃ nāma ṭhapetvā pañca sahadhammike ratanattayassa upakārapaṭisaṃyuttañca gihīsāsanaṃ aññesaṃ na vaṭṭati.
19. 使者の話:ここで、あそこの場所へ行きなさい。あちらから、あそこの場所へ来なさい。これを運びなさい:ここからこれを運びなさい。あちらへこれを運びなさい:あちらの場所からこれをこちらへ運びなさい。要するに、これを使者として、5つの共同の同僚、三宝への貢献、在家としての振る舞い、他人にはふさわしくない。
19. Dūtassa kammaṃ dūteyyaṃ, tassa kathā dūteyyakathā.
「使者の仕事」とは、伝令、その話は伝令の話です。
20. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te kuhakā ca honti, lapakā ca nemittikā ca nippesikā ca, lābhena lābhaṃ nijigīṃsitāro ca lābhena lābhaṃ nijigiṃ bhitāro (sī. syā.), lābhena ca lābhaṃ nijigīsitāro (pī.) iti iti vā, iti (syā. kaṃ. ka.) evarūpā kuhanalapanā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
20. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そして、その者は狡猾で、おしゃべりで、占い師で、ごますりで、利益を得るために利益を追求する者である。このような狡猾さ・おしゃべりから、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
Majjhimasīlaṃ niṭṭhitaṃ.
中戒(まじまじむしーら) 了
20. Kuhakātiādīsu tividhena kuhanavatthunā lokaṃ kuhayanti, vimhāpayantīti kuhakā. Lābhasakkāratthikā hutvā lapantīti lapakā. Nimittaṃ sīlametesanti nemittikā. Nippeso sīlametesanti nippesikā. Lābhena lābhaṃ nijigīsanti magganti pariyesantīti lābhena lābhaṃ nijigīsitāro. Kuhanā, lapanā, nemittikatā, nippesikatā, lābhena lābhaṃ nijigīsanatāti etāhi samannāgatānaṃ puggalānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Ayamettha saṅkhepo. Vitthārena panetā kuhanādikā visuddhimagge sīlaniddeseyeva pāḷiñca aṭṭhakathañca āharitvā pakāsitāti.
20. 詐欺師など:3種類の詐欺の対象をもって人々を欺く、惑わす者。利益や名声を得ようとして話す者。占いを信じる者、占師。交渉を信じる者、交渉者。利益によって利益を得ようと欲する者。詐欺、うわごと、占術、交渉、利益によって利益を得ようと欲すること。これらに該当する人々の呼び名である。これがここでは要点である。詳細については、『清浄道論』の戒律の箇所で、経典と注釈を引用して説明されている。
Ettāvatā majjhimasīlaṃ niṭṭhitaṃ hoti.
これをもって、中戒は終わる。
20. Tividhenāti sāmantajappanairiyāpathasannissitapaccayapaṭisevanabhedato tippakārena. Vimhāpayantīti ‘‘aho acchariyapuriso’’ti attani paresaṃ vimhayaṃ uppādenti. Lapantīti attānaṃ, dāyakaṃ vā ukkhipitvā yathā so kiñci dadāti, evaṃ ukkācetvā kathenti. Nimittena caranti, nimittaṃ vā karontīti nemittikā nimittanti ca paresaṃ paccaya dānasaññuppādakaṃ kāyavacīkammaṃ vuccati. Nippiṃsantīti nippesā, nippesāyeva nippesikā, nippesoti ca saṭhapuriso viya lābhasakkāratthaṃ akkosakhuṃsanuppaṇḍanaparapiṭṭhimaṃsikatādi.
「三種類」とは、行儀作法、歩き方、住居に依存するものの三つの種類から、激しく。「驚かせる」とは、「ああ、驚くべき人だ」と、自分自身や他者に驚きを起こさせることです。「話す」とは、自分自身について、あるいは施主について、彼が何かを与えるように、促して話すことです。「予兆」とは、予兆を作りながら行動すること、あるいは予兆を作ること、それを「予兆」と言います。他者に財物の授与の感覚を起こさせる、身体と言葉の行為を指します。「押し進む」とは、押し進むこと、押し進むこと、それを「押し進める者」といい、貪欲な人や、利益や賞賛のために非難したり、からかったり、裏切ったりすることです。
Majjhimasīlavaṇṇanā niṭṭhitā.
中戒の解説は終わりました。
Mahāsīlaṃ 大戒(まーはじーら)
21. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti , seyyathidaṃ – aṅgaṃ nimittaṃ uppātaṃ supinaṃ lakkhaṇaṃ mūsikacchinnaṃ aggihomaṃ dabbihomaṃ thusahomaṃ kaṇahomaṃ taṇḍulahomaṃ sappihomaṃ telahomaṃ mukhahomaṃ lohitahomaṃ aṅgavijjā vatthuvijjā khattavijjā khettavijjā (bahūsu) sivavijjā bhūtavijjā bhūrivijjā ahivijjā visavijjā vicchikavijjā mūsikavijjā sakuṇavijjā vāyasavijjā pakkajjhānaṃ saraparittāṇaṃ migacakkaṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
21. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような俗悪な占術によって生計を立てている。例えば、身体の相、前兆、異変、夢、印、ネズミの噛み跡、火供、ギー供、米粒供、小麦粉供、米粉供、バター供、油供、口供、血供、土地の相、印、武器の相、剣の相、弓の相、弓矢の相、獣の相、鳥の相、鹿の相、蛇の相、毒蛇の相、蠍の相、ネズミの相、鳥の相、カラスの相、動物の相、護符、魔除け、動物の相など、これらの俗悪な占術によって生計を立てることから、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
21. Ito paraṃ mahāsīlaṃ hoti. Aṅganti hatthapādādīsu yena kenaci evarūpena aṅgena samannāgato dīghāyu yasavā hotītiādinayappavattaṃ aṅgasatthaṃ. Nimittanti nimittasatthaṃ. Paṇḍurājā kira tisso muttāyo muṭṭhiyaṃ katvā nemittikaṃ pucchi – ‘‘kiṃ me hatthe’’ti? So ito cito ca vilokesi, tasmiñca samaye gharagolikāya makkhikā gayhantī muttā, so ‘‘muttā’’ti āha. Puna ‘‘katī’’ti puṭṭho kukkuṭassa tikkhattuṃ ravantassa saddaṃ sutvā ‘‘tisso’’ti āha. Evaṃ taṃ taṃ ādisitvā nimittamanuyuttā viharanti.
21. これ以降、大戒がある。手足などの部位:手足などの部位によって、長寿で名声を得る、というような、相学。占術:占術。パンヅラジャは3つの真珠を握りしめて占師に尋ねた。「私の手に何があるのか?」と。彼は「ここから、そこへ」と見た。その時、家の中からハエが真珠をつかんでいたので、「真珠だ」と言った。再び「いくつ?」と尋ねられた時、雄鶏が3度鳴く声を聞いて、「3つ」と言った。このように、それぞれのことを指示して、占術に従って生きている。
Uppātanti asanipātādīnaṃ mahantānaṃ uppatitaṃ, tañhi disvā ‘‘idaṃ bhavissati, evaṃ bhavissatī’’ti ādisanti. Supinanti yo pubbaṇhasamaye supinaṃ passati, evaṃ vipāko hoti; yo idaṃ nāma passati, tassa idaṃ nāma hotītiādinā nayena supinakaṃ anuyuttā viharanti. Lakkhaṇanti iminā lakkhaṇena samannāgato rājā hoti, iminā uparājātiādikaṃ. Mūsikacchinnanti undūrakhāyitaṃ. Tenāpi hi ahate vā vatthe anahate vā vatthe ito paṭṭhāya evaṃ chinne idaṃ nāma hotīti ādisanti. Aggihomanti evarūpena dārunā evaṃ hute idaṃ nāma hotīti aggijuhanaṃ. Dabbihomādīnipi aggihomāneva, evarūpāya dabbiyā īdisehi kaṇādīhi hute idaṃ nāma hotīti evaṃ pavattivasena pana visuṃ vuttāni.
天変: 落雷などの大きな天変が起こった時、それを見て「こうなるだろう、こうなるだろう」と指示する。夢:午前中に見た夢は、このように結果が出る。これを見た者は、こうなるだろう、というような、夢占いに従っている。手相:この手相を持つ者は王になる、この手相を持つ者は副王になる、というような。ネズミにかじられたもの:ネズミにかじられたもの。それによって、たとえ衣類が傷ついていなくても、傷ついていても、これからこのようにかじられたら、こうなるだろう、と指示する。火の供物: このような薪で、こうなったら、こうなるだろう、という火の供物。薬の供物なども火の供物と同様である。このような薬で、このような灰になったら、こうなるだろう、というように、それぞれ分けて述べられている。
Tattha kaṇoti kuṇḍako. Taṇḍulāti sāliādīnañceva tiṇajātīnañca taṇḍulā. Sappīti gosappiādikaṃ. Telanti tilatelādikaṃ. Sāsapādīni pana mukhena gahetvā aggimhi pakkhipanaṃ, vijjaṃ parijappitvā juhanaṃ vā mukhahomaṃ. Dakkhiṇakkhakajaṇṇulohitādīhi juhanaṃ lohitahomaṃ. Aṅgavijjāti pubbe aṅgameva disvā byākaraṇavasena aṅgaṃ vuttaṃ, idha aṅgulaṭṭhiṃ disvā vijjaṃ parijappitvā ayaṃ kulaputto vā no vā, sirīsampanno vā no vātiādibyākaraṇavasena aṅgavijjā vuttā. Vatthuvijjāti gharavatthuārāmavatthādīnaṃ guṇadosasallakkhaṇavijjā. Mattikādivisesaṃ disvāpi hi vijjaṃ parijappitvā heṭṭhā pathaviyaṃ tiṃsaratanamatte, ākāse ca asītiratanamatte padese guṇadosaṃ passanti. Khattavijjāti abbheyyamāsurakkharājasatthādisatthaṃ. Sivavijjāti susāne pavisitvā santikaraṇavijjā, siṅgālarutavijjātipi vadanti. Bhūtavijjāti bhūtavejjamanto. Bhūrivijjāti bhūrighare vasantena uggahetabbamanto. Ahivijjāti sappadaṭṭhatikicchanavijjā ceva sappāvhāyanavijjā ca. Visavijjāti yāya, purāṇavisaṃ vā rakkhanti, navavisaṃ vā karonti visavantameva vā. Vicchikavijjāti vicchikadaṭṭhatikicchanavijjā. Mūsikavijjāyapi eseva nayo. Sakuṇavijjāti sapakkhakaapakkhakadvipadacatuppadānaṃ rutagatādivasena sakuṇañāṇaṃ. Vāyasavijjāti kākarutañāṇaṃ, taṃ visuññeva satthaṃ, tasmā visuṃ vuttaṃ.
そこで、「か」とは、クンダコ( कुण्डक )のことである。「タンドゥラ」とは、サリ( paddy )などや、イネ科の植物の穀粒のことである。「サッピ」とは、牛のギー( ghi )などのことである。「テレ」とは、ゴマ油などのことである。「ササパ」などとは、口で取って火に投じること、または、マジナイを唱えて捧げ供えること(ムカホマ、 मुखहोम )のことである。「ダクシナクッハカジャヌロヒタ」などとは、薬指、膝、血などを用いて捧げ供えること(ロヒタホマ、 लोहितहोम )のことである。「アンガ vijjā」とは、以前は身体の一部を見て占うことであったが、ここでは指を見て、この人は高貴な身分か否か、富裕か否かなどを占う(アンガ vijjā、 अंगविज्या )ことである。「ヴァットゥ vijjā」とは、家屋、庭園などの土地の吉凶を識別する占いのことである。土器などの特殊なものを見ても、マジナイを唱えて、下の地中30ヨージャナ( yojanas )の範囲、空中に80ヨージャナの範囲で吉凶を見ることができる。「カッタ vijjā」とは、王の武器、魔法、法律などの学問のことである。「シヴァ vijjā」とは、火葬場に入って行う鎮魂の占い、または、ジャッカルの鳴き声の占いとも言う。「ブータ vijjā」とは、悪霊を退散させる呪法のことである。「ブリ vijjā」とは、ブリガル( bhūrighara )に住んで習得すべき呪法のことである。「アヒ vijjā」とは、蛇に噛まれた際の処置や、蛇を追い払う呪法のことである。「ヴィシャ vijjā」とは、古い毒を保存したり、新しい毒を作ったり、毒を消したりする呪法のことである。「ヴィッチィカ vijjā」とは、サソリに刺された際の処置の呪法である。「ムーシカ vijjā」においても同様である。「サクン vijjā」とは、鳥の鳴き声などによって、翼のあるもの、翼のないもの、二足歩行のもの、四足歩行のものなどの鳥の知識を得る占いのことである。「ヴァーヤサ vijjā」とは、カラスの鳴き声を知ることである。これは別の学問である。そのため、別途説かれている。
Pakkajjhānanti paripākagatacintā. Idāni ‘‘ayaṃ ettakaṃ jīvissati, ayaṃ ettaka’’nti evaṃ pavattaṃ ādiṭṭhañāṇanti attho. Saraparittāṇanti sararakkhaṇaṃ, yathā attano upari na āgacchati, evaṃ karaṇavijjā. Migacakkanti idaṃ sabbasaṅgāhikaṃ sabbasakuṇacatuppadānaṃ rutañāṇavasena vuttaṃ.
「パッカッジャーナ」とは、熟慮のことである。すなわち、「この人はこれだけ生きるだろう、この人はこれだけ生きるだろう」と、あらかじめ知ることである。「サラパリッターナ」とは、自己防衛のことである。すなわち、自分自身に危害が及ばないようにすることである。「ミガチャッカ」とは、すべての鳥や四足動物の鳴き声によって知る占いのことである。これはすべてを包括するものである。
21. Aṅgāni ārabbha pavattattā aṅgasahacaritaṃ satthaṃ **‘‘aṅga’’**nti vuttaṃ. Nimittanti etthāpi eseva nayo. Keci pana ‘‘aṅganti aṅgavikāra’’nti vadanti, paresaṃ aṅgavikāradassanenāpi lābhālābhādivijjāti. Paṇḍurājāti dakkhiṇāmadhurādhipati. **‘‘Mahantāna’’**nti etena appakaṃ nimittaṃ, mahantaṃ nimittaṃ uppātoti dasseti. Idaṃ nāma passatīti yo vasabhaṃ kuñjaraṃ pāsādaṃ pabbataṃ vā āruḷhaṃ supine attānaṃ passati, tassa idaṃ nāma phalaṃ hotīti. Supinakanti supinasatthaṃ. Aṅgasampattivipattidassanamattena ādisanaṃ vuttaṃ **‘‘aṅga’’**nti iminā, **‘‘lakkhaṇa’’**nti iminā pana mahānubhāvatānipphādakaaṅgalakkhaṇavisesadassanenāti ayametesaṃ visesoti. Ahateti nave. Ito paṭṭhāyāti devarakkhasamanussādibhedena vividhavatthabhāge ito vā etto vā sañchinne idaṃ nāma bhogādi hotīti. Dabbihomadīni homassupakaraṇādivisesehi phalavisesadassanavasena pavattāni. Aggihomaṃ vuttāvasesasādhanavasena pavattaṃ homaṃ. Aṅgalaṭṭhinti sarīraṃ. Abbhino satthaṃ abbheyyaṃ, māsurakkhena kato gantho māsurakkho. Bhūrivijjā sassabuddhikaraṇavijjāti sārasamāse. Sapakkhaka…pe… catuppadānanti piṅgalamakkhikādisapakkhaka gharagolikādiapakkhakadevamanussakoñcādidvipadakakaṇṭakajambukādicatuppadānaṃ.
「部分」とは、要素に関連して行われる、要素を伴う学問を「部分」と言います。「予兆」とは、ここでも同様です。しかし、ある人々は、「部分」とは「体の変化」であると言います。他者の体の変化を見ることで、利益や損失などが生じると。 「白い王」とは、南方のマドゥラ(Madura)の支配者です。「大きな」という言葉は、小さな予兆ではなく、大きな予兆を生み出すことを示しています。「これは見る」とは、牛、象、宮殿、山などを見る夢を見た場合、それはこのように結果をもたらすということです。「夢の書」とは、夢の書です。「部分」という言葉は、体の良い面と悪い面を見るだけで示され、「徴候」という言葉は、偉大な力や完成をもたらす体の徴候を見ることで示されます。これがこれらの違いです。「新しい」とは、新品です。「ここから」とは、神々、羅刹、人間などの様々な対象から、ここから、あるいはそこから切り取られた場合、それはこのように利益などをもたらすということです。「ダッビホーマ」などは、供物の道具などの特別なものから、利益の違いを見ることから生じます。「火の供物」とは、語られたように、犠牲の道具から生じる供物です。「体の場所」とは、体です。「アッベヤ」という学問は、アッベヤであり、マースラッカ(Māsurakkha)によって書かれた本はマースラッカです。「豊かな知識」とは、作物を豊かにする知識です。「伴うもの…(中略)…四本足」とは、黄色のハエなどの伴うもの、家のゴキブリなどの伴わないもの、神々、人間、アオサギなどの二本足、カ、ジャムブカなどの四本足。
22. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti, seyyathidaṃ – maṇilakkhaṇaṃ vatthalakkhaṇaṃ daṇḍalakkhaṇaṃ satthalakkhaṇaṃ asilakkhaṇaṃ usulakkhaṇaṃ dhanulakkhaṇaṃ āvudhalakkhaṇaṃ itthilakkhaṇaṃ purisalakkhaṇaṃ kumāralakkhaṇaṃ kumārilakkhaṇaṃ dāsalakkhaṇaṃ dāsilakkhaṇaṃ hatthilakkhaṇaṃ assalakkhaṇaṃ mahiṃsalakkhaṇaṃ mahisalakkhaṇaṃ (sī. syā. kaṃ. pī.) usabhalakkhaṇaṃ golakkhaṇaṃ ajalakkhaṇaṃ meṇḍalakkhaṇaṃ kukkuṭalakkhaṇaṃ vaṭṭakalakkhaṇaṃ godhālakkhaṇaṃ kaṇṇikālakkhaṇaṃ kacchapalakkhaṇaṃ migalakkhaṇaṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
22. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような俗悪な占術によって生計を立てている。例えば、宝石の相、衣の相、棒の相、武器の相、剣の相、斧の相、弓の相、武器の相、女性の相、男性の相、子供の相、少女の相、奴隷の相、女奴隷の相、象の相、馬の相、牛の相、水牛の相、雄牛の相、牛の相、山羊の相、鶏の相、鶉の相、トカゲの相、亀の相、鹿の相など、これらの俗悪な占術によって生計を立てることから、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
22. Maṇilakkhaṇādīsu evarūpo maṇi pasattho, evarūpo apasattho, sāmino ārogyaissariyādīnaṃ hetu hoti, na hotīti, evaṃ vaṇṇasaṇṭhānādivasena maṇiādīnaṃ lakkhaṇaṃ anuyuttā viharantīti attho. Tattha āvudhanti ṭhapetvā asiādīni avasesaṃ āvudhaṃ. Itthilakkhaṇādīnipi yamhi kule te itthipurisādayo vasanti, tassa vuḍḍhihānivaseneva veditabbāni. Ajalakkhaṇādīsu pana evarūpānaṃ ajādīnaṃ maṃsaṃ khāditabbaṃ, evarūpānaṃ na khāditabbanti ayaṃ viseso veditabbo.
22. 「マニラッハナ」などにおいて、このように優れた宝石は価値があり、このように劣った宝石は価値がない。所有者の健康や繁栄の源となるか否か、このように色や形などによって宝石の特性を研究し続ける、という意味である。「アーウダ」とは、剣などを除いた、その他の武器のことである。「イッチィラッハナ」などとは、その家で暮らす男女などの増減によって識別されるものである。「アジャラッハナ」などにおいては、このように優れたヤギの肉は食べられるが、このように劣ったヤギの肉は食べられない、という区別が知られるべきである。
Api cettha godhāya lakkhaṇe cittakammapiḷandhanādīsupi evarūpāya godhāya sati idaṃ nāma hotīti ayaṃ viseso veditabbo. Idañcettha vatthu – ekasmiṃ kira vihāre cittakamme godhaṃ aggiṃ dhamamānaṃ akaṃsu. Tato paṭṭhāya bhikkhūnaṃ mahāvivādo jāto. Eko āgantukabhikkhu taṃ disvā makkhesi. Tato paṭṭhāya vivādo mandībhūto hoti. Kaṇṇikalakkhaṇaṃ piḷandhanakaṇṇikāyapi gehakaṇṇikāyapi vasena veditabbaṃ. Kacchapalakkhaṇaṃ godhālakkhaṇasadisameva. Migalakkhaṇaṃ sabbasaṅgāhikaṃ sabbacatuppadānaṃ lakkhaṇavasena vuttaṃ.
また、「ゴダヤラッハナ」において、まだら模様のトカゲなどの場合も、このように優れたトカゲがいれば、このように(価値がある)という区別が知られるべきである。これに関する話は、ある僧院で、まだら模様のトカゲを火で炙ったというものである。それ以来、僧侶たちの間で大きな論争が起こった。一人の訪衲僧がそれを見て、それを偽りだと非難した。それ以来、論争は沈静化した。「カンニカラッハナ」は、装飾品のカンニカ(耳飾り)にも、家のカンニカにも適用されるべきである。「カッチャパラッハナ」は、トカゲのラッハナ(特性)と同様である。「ミガラッハナ」は、すべての四足動物の特性を包括するものである。
23. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti, seyyathidaṃ – raññaṃ niyyānaṃ bhavissati, raññaṃ aniyyānaṃ bhavissati, abbhantarānaṃ raññaṃ upayānaṃ bhavissati, bāhirānaṃ raññaṃ apayānaṃ bhavissati, bāhirānaṃ raññaṃ upayānaṃ bhavissati, abbhantarānaṃ raññaṃ apayānaṃ bhavissati, abbhantarānaṃ raññaṃ jayo bhavissati, bāhirānaṃ raññaṃ parājayo bhavissati, bāhirānaṃ raññaṃ jayo bhavissati, abbhantarānaṃ raññaṃ parājayo bhavissati, iti imassa jayo bhavissati, imassa parājayo bhavissati iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
23. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような俗悪な占術によって生計を立てている。「王が勝利するだろう」「王が敗北するだろう」「内なる王が攻め入るだろう」「外なる王が攻め入るだろう」「外なる王が攻め入るだろう」「内なる王が攻め入るだろう」「内なる王が勝利するだろう」「外なる王が敗北するだろう」「外なる王が勝利するだろう」「内なる王が敗北するだろう」このように、誰かが勝利するだろう、誰かが敗北するだろう、など、これらの俗悪な占術によって生計を立てることから、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
23. Raññaṃ niyyānaṃ bhavissatīti asukadivase asukanakkhattena asukassa nāma rañño niggamanaṃ bhavissatīti evaṃ rājūnaṃ pavāsagamanaṃ byākaroti. Esa nayo sabbattha. Kevalaṃ panettha aniyyānanti vippavutthānaṃ puna āgamanaṃ. Abbhantarānaṃ raññaṃ upayānaṃ bhavissati , bāhirānaṃ raññaṃ apayānanti antonagare amhākaṃ rājā paṭiviruddhaṃ bahirājānaṃ upasaṅkamissati, tato tassa paṭikkamanaṃ bhavissatīti evaṃ raññaṃ upayānāpayānaṃ byākaroti. Dutiyapadepi eseva nayo. Jayaparājayā pākaṭāyeva.
23. 「ラニャン ニッヤーナ」とは、「この日に、この星の時に、あの王が出て行くだろう」と、王の出発を占うことである。これはすべての占いに適用される。「アニッヤーナ」とは、遠くへ行った者が再び戻ってくることである。「アッバンタラ ナラ ウパーヤナ」とは、「都の内側にいる我々の王が、敵対する外側の王に近づくだろう。それゆえ、彼は戻ってくるだろう」と、王の到着を占うことである。「バーヒラ ナラ アパーヤーナ」とは、都の外側にいる王が、都の内側にいる我々の王に近づくだろう。それゆえ、彼は戻ってくるだろう、と王の出発を占うことである。二番目の節でも同様である。勝利と敗北は明白である。
23. **‘‘Asukadivase’’**ti ‘‘pakkhassa dutiye tatiye’’tiādi tithivasena vuttaṃ. Asukanakkhattenāti rohiṇīādinakkhattayogavasena.
「ある日」とは、「月の二日目、三日目」などのように、日付によって言われます。「ある星」とは、ロヒニ(Rohiṇī)などの星の組み合わせによって言われます。
24. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti, seyyathidaṃ – candaggāho bhavissati, sūriyaggāho suriyaggāho (sī. syā. kaṃ. pī.) bhavissati, nakkhattaggāho bhavissati, candimasūriyānaṃ pathagamanaṃ bhavissati, candimasūriyānaṃ uppathagamanaṃ bhavissati, nakkhattānaṃ pathagamanaṃ bhavissati, nakkhattānaṃ uppathagamanaṃ bhavissati, ukkāpāto bhavissati, disāḍāho bhavissati, bhūmicālo bhavissati, devadudrabhi devadundubhi (syā. kaṃ. pī.) bhavissati, candimasūriyanakkhattānaṃ uggamanaṃ ogamanaṃ saṃkilesaṃ vodānaṃ bhavissati, evaṃvipāko candaggāho bhavissati, evaṃvipāko sūriyaggāho bhavissati, evaṃvipāko nakkhattaggāho bhavissati, evaṃvipākaṃ candimasūriyānaṃ pathagamanaṃ bhavissati, evaṃvipākaṃ candimasūriyānaṃ uppathagamanaṃ bhavissati, evaṃvipākaṃ nakkhattānaṃ pathagamanaṃ bhavissati, evaṃvipākaṃ nakkhattānaṃ uppathagamanaṃ bhavissati, evaṃvipāko ukkāpāto bhavissati, evaṃvipāko disāḍāho bhavissati, evaṃvipāko bhūmicālo bhavissati, evaṃvipāko devadudrabhi bhavissati, evaṃvipākaṃ candimasūriyanakkhattānaṃ uggamanaṃ ogamanaṃ saṃkilesaṃ vodānaṃ bhavissati iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
24. 「ある種の在家者であるバラモンたちは、信心から与えられた食物(布施)を受けて、そのような俗悪な占術によって生計を立てている。例えば、「月食が起こるだろう」「日食が起こるだろう」「星食が起こるだろう」「月と太陽の運行がそうなるだろう」「月と太陽の運行がそうならないだろう」「星の運行がそうなるだろう」「星の運行がそうならないだろう」「流星群が起こるだろう」「方角がそうなるだろう」「地震が起こるだろう」「天雷が鳴るだろう」「月と太陽と星の昇り沈み、その混濁と浄化がそうなるだろう」このように、月食の報いがそうなるだろう、日食の報いがそうなるだろう、星食の報いがそうなるだろう、月と太陽の運行の報いがそうなるだろう、月と太陽の運行の報いがそうならないだろう、星の運行の報いがそうなるだろう、星の運行の報いがそうならないだろう、流星群の報いがそうなるだろう、方角の報いがそうなるだろう、地震の報いがそうなるだろう、天雷の報いがそうなるだろう、月と太陽と星の昇り沈み、その混濁と浄化の報いがそうなるだろう、など、これらの俗悪な占術によって生計を立てることから、ゴータマという修行者は離れている」と、このように比丘たちよ、凡夫は、 तथागत(ゴータマ)の賞賛を語るであろう。
24. Candaggāhādayo asukadivase rāhu candaṃ gahessatīti byākaraṇavaseneva veditabbā. Api ca nakkhattassa aṅgārakādigāhasamāyogopi nakkhattagāhoyeva. Ukkāpātoti ākāsato ukkānaṃ patanaṃ. Disāḍāhoti disākālusiyaṃ aggisikhadhūmasikhādīhi ākulabhāvo viya. Devadudrabhīti sukkhavalāhakagajjanaṃ. Uggamananti udayanaṃ. Okkamananti atthaṅgamanaṃ. Saṃkilesanti avisuddhatā. Vodānanti visuddhatā. Evaṃ vipākoti lokassa evaṃ vividhasukhadukkhāvaho.
24. 「チャンダッガーハ」などとは、「この日に、ラーフ( Rahu )が月を掴むだろう」と占うことである。また、星が火星などと合体することも、星食とされる。「ウッカーパータ」とは、空から隕石が落下することである。「ディサダ」とは、方角が混雑し、火の粉や煙で混乱することである。「デヴァドゥドゥラ」とは、乾いた雲の雷鳴のことである。「ウッガマナ」とは、日の出のことである。「オッコマナ」とは、日の沈むことである。「サンキレサ」とは、不浄のことである。「ヴォダーナ」とは、浄化のことである。このように、世界にこのように様々な苦楽をもたらす。
24. Ukkānaṃ patananti ukkobhāsānaṃ patanaṃ. Vātasaṅghātesu hi vegena aññamaññaṃ saṅghaṭṭentesu dīpakobhāso viya obhāso uppajjitvā ākāsato patati, tatthāyaṃ ukkāpātavohāro. Avisuddhatā abbhamahikādīhi.
24. 燃え盛る灯火の落下とは、炎の落下のことである。風の激しい衝突によって互いに勢いよくぶつかり合うと、灯火のように光が生じ、空から落下する。それに「燃え盛る灯火の落下」という呼び方がある。不浄なこと、奇怪なことなどによる。
25. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti, seyyathidaṃ – suvuṭṭhikā bhavissati, dubbuṭṭhikā bhavissati, subhikkhaṃ bhavissati, dubbhikkhaṃ bhavissati, khemaṃ bhavissati, bhayaṃ bhavissati, rogo bhavissati, ārogyaṃ bhavissati, muddā, gaṇanā, saṅkhānaṃ, kāveyyaṃ, lokāyataṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
25. 「ある聖職者やバラモンたちは、施しで得た食事を摂りながら、雨がよく降るだろう、雨がよく降らないだろう、食糧が豊かになるだろう、食糧が乏しくなるだろう、平和になるだろう、恐れがあるだろう、病気になるだろう、健康になるだろう、印、計算、計数、詩、世俗の知識などといった、あらゆる種類の邪な生計を立てています。しかし、ゴータマという名の沙門は、このようなあらゆる種類の邪な生計から遠ざかっています」と、在家信者たちが、そのように尊師(如来)を称賛するならば、称賛するだろう。
25. Suvuṭṭhikāti devassa sammādhārānuppavecchanaṃ. Dubbuṭṭhikāti avaggāho, vassavibandhoti vuttaṃ hoti. Muddāti hatthamuddā. Gaṇanā vuccati acchiddakagaṇanā. Saṅkhānanti saṅkalanasaṭuppādanādivasena piṇḍagaṇanā. Yassa sā paguṇā hoti, so rukkhampi disvā ettakāni ettha paṇṇānīti jānāti. Kāveyyanti ‘‘cattārome, bhikkhave, kavī. Katame cattāro? Cintākavi, sutakavi, atthakavi, paṭibhānakavī’’ti (a. ni. 4.231). Imesaṃ catunnaṃ kavīnaṃ attano cintāvasena vā; ‘‘vessantaro nāma rājā ahosī’’tiādīni sutvā sutavasena vā; imassa ayaṃ attho, evaṃ taṃ yojessāmīti evaṃ atthavasena vā; kiñcideva disvā tappaṭibhāgaṃ kattabbaṃ karissāmīti evaṃ ṭhānuppattikapaṭibhānavasena vā; jīvikatthāya kabyakaraṇaṃ. Lokāyataṃ vuttameva.
25. 「スヴッティカ」とは、天が適度な雨を降らせることである。「ドゥヴッティカ」とは、旱魃、雨の止むことである。「ムッダー」とは、手形のことである。「ガネーナ」とは、正確な計算のことである。「サンカーナ」とは、集計や計算による集計のことである。それが正確な者であれば、木を見ても、そこにこれだけの葉があることがわかる。「カーヴェーヤ」とは、「4人の詩人がいる。どの4人か? 思考の詩人、聞く詩人、意味の詩人、応答の詩人」(アングッタラ・ニカーヤ 4.231)というものである。この4人の詩人のうち、自分の思考によって、または、「ヴェッサンタラ( Vessantara )王がいた」などと聞いて、聞くことによって、または、これはこういう意味だから、このように繋げよう、という意味によって、または、何かを見て、それに応じたものを作ろう、という応答によって、生計のために詩を作ることである。「ロカーヤタ」は、すでに述べられている。
25. Dhārānupavecchanaṃ vassanaṃ. Hatthena adhippetaviññāpanaṃ hatthamuddā, taṃ pana aṅgulisaṅkocanena gaṇanāyeva. Pārasika milakkhakādayo viya navantavasena gaṇanā acchiddakagaṇanā. Saṭuppādanādīti ādi-saddena vokalanabhāgahārādike saṅgaṇhāti. Cintāvasenāti vatthuṃ anusandhiñca sayameva cirena cintetvā karaṇavasena cintākavi veditabbo, kiñci sutvā sutena assutaṃ anusandhetvā karaṇavasena sutakavi, kañci atthaṃ upadhāretvā tassa saṅkhipanavitthāraṇādivasena atthakavi, yaṃ kiñci parena kataṃ kabbaṃ nāṭakaṃ vā disvā taṃ sadisameva aññaṃ attano ṭhānuppattikapaṭibhānena karaṇavasena paṭibhānakavi veditabbo.
25. 流れが連続して注ぐことは「雨」である。手で意図して示すことは「印」であるが、それは指を曲げて数えることである。ペルシャ人や野蛮人などのように、9という数による数え方ではない。算数などにより、と「など」という言葉で、声に出して数えることや、分配することなども含める。思慮による、とは、対象や筋道を長い間自分で考え、その結果として行うことによる「思慮のある詩人」と理解する。何かを聞き、聞いたことから聞いていないことを連想して、その結果として行う「聞いた詩人」。何かを念頭に置き、それを短くしたり長くしたりすることによって行う「意味のある詩人」。他人が作った歌や劇を見て、それに似たものを自分の場所や状況に合ったひらめきによって作る「ひらめきのある詩人」と理解する。
26. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti , seyyathidaṃ – āvāhanaṃ vivāhanaṃ saṃvaraṇaṃ vivaraṇaṃ saṃkiraṇaṃ vikiraṇaṃ subhagakaraṇaṃ dubbhagakaraṇaṃ viruddhagabbhakaraṇaṃ jivhānibandhanaṃ hanusaṃhananaṃ hatthābhijappanaṃ hanujappanaṃ kaṇṇajappanaṃ ādāsapañhaṃ kumārikapañhaṃ devapañhaṃ ādiccupaṭṭhānaṃ mahatupaṭṭhānaṃ abbhujjalanaṃ sirivhāyanaṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
26. 「ある聖職者やバラモンたちは、施しで得た食事を摂りながら、あらゆる種類の邪な生計を立てています。すなわち、人を呼び寄せること、人を遠ざけること、束縛すること、解き放つこと、集めること、散らすこと、魅力を増すこと、魅力を減らすこと、妊娠を妨げること、舌を縛ること、顎を鍛えること、手を鍛えること、顎を鍛えること、耳を鍛えること、鏡の問い、乙女の問い、神の問い、太陽の崇拝、偉大な崇拝、火の崇拝、輝かしい場所などといった、あらゆる種類の邪な生計を立てています。しかし、ゴータマという名の沙門は、このようなあらゆる種類の邪な生計から遠ざかっています」と、在家信者たちが、そのように尊師(如来)を称賛するならば、称賛するだろう。
26. Āvāhanaṃ nāma imassa dārakassa asukakulato asukanakkhattena dārikaṃ ānethāti āvāhakaraṇaṃ. Vivāhananti imaṃ dārikaṃ asukassa nāma dārakassa asukanakkhattena detha, evamassā vuḍḍhi bhavissatīti vivāhakaraṇaṃ. Saṃvaraṇanti saṃvaraṇaṃ nāma ‘ajja nakkhattaṃ sundaraṃ, ajjeva samaggā hotha, iti vo viyogo na bhavissatī’ti evaṃ samaggakaraṇaṃ. Vivaraṇaṃ nāma ‘sace viyujjitukāmattha, ajjeva viyujjatha , iti vo puna saṃyogo na bhavissatī’ti evaṃ visaṃyogakaraṇaṃ. Saṅkiraṇanti ‘uṭṭhānaṃ vā iṇaṃ vā dinnaṃ dhanaṃ ajja saṅkaḍḍhatha, ajja saṅkaḍḍhitañhi taṃ thāvaraṃ hotī’ti evaṃ dhanapiṇḍāpanaṃ. Vikiraṇanti ‘sace payogauddhārādivasena dhanaṃ payojitukāmattha, ajja payojitaṃ diguṇacatugguṇaṃ hotī’ti evaṃ dhanapayojāpanaṃ. Subhagakaraṇanti piyamanāpakaraṇaṃ vā sassirīkakaraṇaṃ vā. Dubbhagakaraṇanti tabbiparītaṃ. Viruddhagabbhakaraṇanti viruddhassa vilīnassa aṭṭhitassa matassa gabbhassa karaṇaṃ. Puna avināsāya bhesajjadānanti attho. Gabbho hi vātena, pāṇakehi, kammunā cāti tīhi kāraṇehi vinassati. Tattha vātena vinassante nibbāpanīyaṃ sītalaṃ bhesajjaṃ deti, pāṇakehi vinassante pāṇakānaṃ paṭikammaṃ karoti, kammunā vinassante pana buddhāpi paṭibāhituṃ na sakkonti.
26. 「アーヴァーハナ」とは、この子供を、あの星の時に、あの家から妻として迎えることである。「ヴィヴァーハナ」とは、この妻を、あの男に、あの星の時に与えること、そうすれば繁栄するだろう、という結婚させることである。「サンヴァラナ」とは、「今日は良い星の時だから、今日すぐに仲良くしなさい。そうすれば別れることはないだろう」と、仲良くさせることである。「ヴィヴァラナ」とは、「もし別れたいのであれば、今日別れなさい。そうすれば再び結びつくことはないだろう」と、別れさせることである。「サンキラナ」とは、「借金や与えた財産を今日回収しなさい。今日回収したものは、永遠になるだろう」と、財産を集めることである。「ヴィキラナ」とは、「もし、配当や利子などの財産を運用したいのであれば、今日運用すれば2倍、4倍になるだろう」と、財産を運用させることである。「スバガ・カラナ」とは、好かれるようにすること、または、美しくすることである。「ドゥッバガ・カラナ」とは、その反対である。「ヴィルッダ・ガッバ・カラナ」とは、壊れた、流産した、死んだ胎児を(処置)することである。再び失われないための薬を与えること、という意味である。胎児は風、寄生虫、業という3つの原因で失われる。風で失われる場合は、鎮静させる冷たい薬を与える。寄生虫で失われる場合は、寄生虫の処置をする。業で失われる場合は、仏陀でも妨げることはできない。
Jivhānibandhananti mantena jivhāya bandhakaraṇaṃ. Hanusaṃhanananti mukhabandhamantena yathā hanukaṃ cāletuṃ na sakkonti, evaṃ bandhakaraṇaṃ. Hatthābhijappananti hatthānaṃ parivattanatthaṃ mantajappanaṃ. Tasmiṃ kira mante sattapadantare ṭhatvā jappite itaro hatthe parivattetvā khipati. Kaṇṇajappananti kaṇṇehi saddaṃ assavanatthāya vijjāya jappanaṃ. Taṃ kira jappitvā vinicchayaṭṭhāne yaṃ icchati, taṃ bhaṇati, paccatthiko taṃ na suṇāti, tato paṭivacanaṃ sampādetuṃ na sakkoti. Ādāsapañhanti ādāse devataṃ otāretvā pañhapucchanaṃ. Kumārikapañhanti kumārikāya sarīre devataṃ otāretvā pañhapucchanaṃ. Devapañhanti dāsiyā sarīre devataṃ otāretvā pañhapucchanaṃ. Ādiccupaṭṭhānanti jīvikatthāya ādiccapāricariyā. Mahatupaṭṭhānanti tatheva mahābrahmapāricariyā. Abbhujjalananti mantena mukhato aggijālānīharaṇaṃ. Sirivhāyananti ‘‘ehi siri, mayhaṃ sire patiṭṭhāhī’’ti evaṃ sirena siriyā avhāyanaṃ.
「ジヴァー・ニバンタナ」とは、呪文で舌を縛ることである。「ハヌ・サンハーナ」とは、口を縛る呪文で、顎を動かせないように縛ることである。「ハッター・アビジャッパナ」とは、手を回すための呪文を唱えることである。その呪文を7歩離れた場所で唱えれば、相手は手を回して投げる。「カンナ・ジャッパナ」とは、耳で音を聞こえなくするための呪文を唱えることである。それを唱えて、裁判の場で望むことを話せば、相手はそれを聞くことができないので、反論することができない。「アーダーサ・パンハ」とは、鏡に神を降ろして質問することである。「クマリカ・パンハ」とは、少女の体に神を降ろして質問することである。「デーヴァ・パンハ」とは、奴婢の体に神を降ろして質問することである。「アーディツァ・パッティヤーナ」とは、生計のために太陽を崇拝することである。「マハット・パッティヤーナ」とは、同様に、大梵天を崇拝することである。「アッブジャッラナ」とは、呪文で口から炎を出すことである。「シリ・ヴァーヤナ」とは、「来たまえ、富よ、私の頭の上に留まれ」と、頭で富を招き入れることである。
26. Pariggahabhāvena dārikāya gaṇhāpanaṃ āvāhanaṃ. Tathā dāpanaṃ vivāhanaṃ. Desantare diguṇatiguṇādigahaṇavasena bhaṇḍappayojanaṃ payogo. Tattha vā aññattha vā yathākālaparicchedaṃ vaḍḍhigahaṇavasena payojanaṃ uddhāro. ‘‘Bhaṇḍamūlarahitānaṃ vāṇijjaṃ katvā ettakenudayena saha mūlaṃ dethāti dhanadānaṃ payogo, tāvakālikadānaṃ **uddhāro’’**ti ca vadanti. Tīhi kāraṇehīti ettha vātena, pāṇakehi vā gabbhe vinassante na purimakammunā okāso kato, tappaccayā kammaṃ vipaccati. Sayameva pana kammunā okāse kate na ekantena vāto pāṇakā vā apekkhitabbāti kammassa visuṃ kāraṇabhāvo vuttoti daṭṭhabbaṃ. Nibbāpanīyanti upasamakaraṃ. Paṭikammanti yathā te na khādanti, tathā paṭikaraṇaṃ. Parivattanatthanti āvudhādinā saha ukkhittahatthassa ukkhipanavasena parivattanatthaṃ. Icchitatthassa devatāya kaṇṇe kathanavasena jappanaṃ kaṇṇajappananti. Ādiccapāricariyāti karavīramālāhi pūjaṃ katvā sakaladivasaṃ ādiccābhimukhāvaṭṭhānena ādiccassa paricaraṇaṃ. ‘‘Siravhāyana’’nti keci paṭhanti, tassatthomantaṃ parijappitvā sirasā icchitassa atthassa avhāyananti.
26. 囲むことによって娘に受け取らせることは「迎える」である。同様に、与えることは「嫁がせる」である。異国では、2倍、3倍といった値段で買うことは、商売の目的である。そこで、あるいは他の場所で、適切な時期の区切りを、増えることによる目的は「抽出」である。「商品の元金がないのに、商売をして、これだけの利益があれば、元金をお返しください」というお金を貸すことは「抽斗」であるが、それも「抽出」と言う者もいる。三つの理由で、とは、風によって、あるいは生き物によって、胎児が死ぬとき、以前の業によって機会が作られなかった、その結果として業が結実する。自分自身で業によって機会が作られた場合、必ずしも風や生き物が考慮されるべきではない、ということを業がそれ自体で理由となることを示したものと理解すべきである。鎮めるものとは、鎮めるためのものである。対策とは、それらが食べられないようにするための対策である。回るためのものとは、武器などと一緒に、上げた手で上げるように回るためのものである。望むことのために、神に耳元で話すことは「囁く」である。太陽への奉仕とは、紅花のमालाで供養をして、一日中太陽に向かって立ち、太陽に仕えることである。「Siravhāyana」と読む人もいる。その意味は、望むことのために、頭で祈り、頭で望むことの成就を招くことである。
27. ‘‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti, seyyathidaṃ – santikammaṃ paṇidhikammaṃ bhūtakammaṃ bhūrikammaṃ vassakammaṃ vossakammaṃ vatthukammaṃ vatthuparikammaṃ ācamanaṃ nhāpanaṃ juhanaṃ vamanaṃ virecanaṃ uddhaṃvirecanaṃ adhovirecanaṃ sīsavirecanaṃ kaṇṇatelaṃ nettatappanaṃ natthukammaṃ añjanaṃ paccañjanaṃ sālākiyaṃ sallakattiyaṃ dārakatikicchā mūlabhesajjānaṃ anuppadānaṃ osadhīnaṃ paṭimokkho iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato samaṇo gotamo’ti – iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
27. 「ある聖職者やバラモンたちは、施しで得た食事を摂りながら、あらゆる種類の邪な生計を立てています。すなわち、近接する行為、祈願する行為、精霊の行為、精霊への供物、雨乞いの行為、雨乞いの行為、建物の行為、建物の準備、うがい薬、入浴、催吐、下剤、下痢、上部への下剤、下部への下剤、頭部への下剤、耳に油を注ぐこと、目に薬を塗ること、鼻に薬を注ぐこと、目薬、目の薬、耳の病気、外科手術、子供の病気の治療、根の薬の供給、薬、戒律などといった、あらゆる種類の邪な生計を立てています。しかし、ゴータマという名の沙門は、このようなあらゆる種類の邪な生計から遠ざかっています」と、在家信者たちが、そのように尊師(如来)を称賛するならば、称賛するだろう。
‘‘Idaṃ kho, bhikkhave, appamattakaṃ oramattakaṃ sīlamattakaṃ, yena puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya.
「在家信者たちが、そのように尊師(如来)を称賛するならば、称賛するだろう。これは、在家信者たちが尊師(如来)を称賛する根拠となる、わずかな、小さな、戒律を守ることである。」
Mahāsīlaṃ niṭṭhitaṃ.
大戒律は終わる。
27. Santikammanti devaṭṭhānaṃ gantvā sace me idaṃ nāma samijjhissati, tumhākaṃ iminā ca iminā ca upahāraṃ karissāmīti samiddhikāle kattabbaṃ santipaṭissavakammaṃ. Tasmiṃ pana samiddhe tassa karaṇaṃ paṇidhikammaṃ nāma. Bhūrikammanti bhūrighare vasitvā gahitamantassa payogakaraṇaṃ. Vassakammaṃ vossakammanti ettha vassoti puriso, vossoti paṇḍako . Iti vossassa vassakaraṇaṃ vassakammaṃ, vassassa vossakaraṇaṃ vossakammaṃ. Taṃ pana karonto acchandikabhāvamattaṃ pāpeti, na liṅgaṃ antaradhāpetuṃ sakkoti. Vatthukammanti akatavatthusmiṃ gehapatiṭṭhāpanaṃ. Vatthuparikammanti ‘‘idañcidañcāharathā’’ti vatvā vatthubalikammakaraṇaṃ. Ācamananti udakena mukhasuddhikaraṇaṃ. Nhāpananti aññesaṃ nhāpanaṃ. Juhananti tesaṃ atthāya aggijuhanaṃ. Vamananti yogaṃ datvā vamanakaraṇaṃ. Virecanepi eseva nayo. Uddhaṃvirecananti uddhaṃ dosānaṃ nīharaṇaṃ. Adhovirecananti adho dosānaṃ nīharaṇaṃ. Sīsavirecananti sirovirecanaṃ. Kaṇṇatelanti kaṇṇānaṃ bandhanatthaṃ vā vaṇaharaṇatthaṃ vā bhesajjatelapacanaṃ. Nettatappananti akkhitappanatelaṃ. Natthukammanti telena yojetvā natthukaraṇaṃ. Añjananti dve vā tīṇi vā paṭalāni nīharaṇasamatthaṃ khārañjanaṃ. Paccañjananti nibbāpanīyaṃ sītalabhesajjañjanaṃ. Sālākiyanti salākavejjakammaṃ. Sallakattiyanti sallakattavejjakammaṃ. Dārakatikicchā vuccati komārabhaccavejjakammaṃ. Mūlabhesajjānaṃ anuppādananti iminā kāyatikicchanaṃ dasseti. Osadhīnaṃ paṭimokkhoti khārādīni datvā tadanurūpe vaṇe gate tesaṃ apanayanaṃ.
27. 「サンティ・カンマ」とは、神に祈願して、「もしこれが成就するならば、あなた方にこれをこれを供え物として捧げよう」と、成就した時に行う約束のことである。そして、それが成就した時に、それを実行すること(パニディ・カンマ)である。「ブリ・カンマ」とは、ブリガル( bhūrighara )に住んで習得した呪文を使用することである。「ヴァッサ・カンマ・ヴォッサ・カンマ」とは、ここで「ヴァッサ」は男、「ヴォッサ」は去勢された者である。このように、去勢された者に雨を降らせる(ヴァッサ・カンマ)こと、雨を去勢された者に降らせる(ヴォッサ・カンマ)こと。それを行っても、陰茎の硬化を止めることはできないが、陰茎を消失させることはできない。「ヴァットゥ・カンマ」とは、まだできていない家に、屋敷を建立することである。「ヴァットゥ・パリ・カンマ」とは、「これこれを持ってきなさい」と言って、屋敷の供物を捧げることである。「アーチャマナ」とは、水で口を清めることである。「ニャーパナ」とは、他者を沐浴させることである。「ジュハーナ」とは、彼らのために火に供え物をすることである。「ヴァマナ」とは、下剤を与えて嘔吐させることである。「ヴィレーチャナ」においても同様である。上半身の浄化とは、上半身の毒を排出することである。下半身の浄化とは、下半身の毒を排出することである。頭の浄化とは、頭の浄化である。「カンナ・テーラ」とは、耳に薬油を塗って bandage すること、または、傷を治すための薬油を塗ることである。「ネッタ・タップナ」とは、目のための温かい油のことである。「ナッツ・カンマ」とは、油で調合して鼻に入れることである。「アンジャナ」とは、2つか3つの層を剥ぎ取る効果のある、腐食性のアンジャナ(点眼薬)である。「パッチャーナ」とは、鎮静させる冷たい薬のアンジャナである。「サーラキヤ」とは、棒を使った治療のことである。「サルラ・カッティヤ」とは、メスを使った治療のことである。「ダーラカ・チキッチャー」とは、小児科の治療のことである。「ムーラ・ベサッジャーナ・アヌッパーダナ」とは、これで身体の治療を示す。「オサディーナ・パティモック」とは、腐食性のものを与えて、それに適した傷ができたときに、それを取り除くことである。
Ettāvatā mahāsīlaṃ niṭṭhitaṃ hoti.
これで、大戒は終わる。
27. Samiddhikāleti āyācitassa atthassa siddhikāle. Santipaṭissavakammanti devatāyācanāya yā santi paṭikattabbā, tassā paṭiññāpaṭissavakammakaraṇaṃ, santiyā āyācanappayogoti attho. Tasminti paṭissavaphalabhūte yathābhipatthitakammasmiṃ, yaṃ ‘‘sace me idaṃ nāma samijjhissatī’’ti vuttaṃ. Tassāti santipaṭissavassa, yo ‘‘paṇidhī’’ti ca vutto. Yathāpaṭissavañhi upahāre kate paṇidhi āyācanā katā niyyātitā hotīti. Acchandikabhāvamattanti itthiyā akāmakabhāvamattaṃ. Liṅganti purisaliṅgaṃ. Balikammakaraṇaṃ upaddavapaṭibāhanatthañceva vaḍḍhiāvahanatthañca. Dosānanti pittādidosānaṃ. Ettha ca vamananti pacchaṭṭanaṃ adhippetaṃ. Uddhaṃvirecananti vamanaṃ ‘‘uddhaṃ dosānaṃ nīharaṇa’’nti vuttattā. Tathā virecananti virecanameva. Adhovirecananti pana suddhivatthikasāvatthiādi vatthikiriyāpi adhippetā ‘‘adho dosānaṃ nīharaṇa’’nti vuttattā. Sīsavirecanaṃ semhanīharaṇādi. Paṭalānīti akkhipaṭalāni. Salākavejjakammanti akkhivejjakammaṃ, idaṃ vuttāvasesasālākiyasaṅgahaṇatthaṃ vuttanti daṭṭhabbanti. Tappanādayopi hi sālākiyānevāti. Mūlāni padhānāni rogūpasame samatthāni bhesajjāni mūlabhesajjāni, mūlānaṃ vā byādhīnaṃ bhesajjāni mūlabhesajjāni. Mūlānubandhavasena hi duvidho byādhi. Mūlaroge ca tikicchite yebhuyyena itaraṃ vūpasamatīti. ‘‘Kāyatikicchanaṃ **dassetī’’**ti idaṃ komārabhaccasallakattasālākiyādikaraṇavisesabhūtatantīnaṃ tattha tattha vuttattā pārisesavasena vuttaṃ, tasmā tadavasesāya tantiyāpi idha saṅgaho daṭṭhabbo. Sabbāni cetāni ājīvahetukāniyeva idhādhippetāni ‘‘micchājīvena jīvikaṃ kappentī’’ti vuttattā . Yaṃ pana tattha tattha pāḷiyaṃ **‘‘iti vā’’**ti vuttaṃ, tattha itīti pakāratthe nipāto, vā-iti vikappanatthe. Idaṃ vuttaṃ hoti iminā pakārena, ito aññe na vāti. Tena yāni ito bāhirakapabbajitā sippāyatanavijjāṭṭhānādīni jīvikopāyabhūtāni ājīvapakatā upajīvanti, tesaṃ pariggaho katoti veditabbo.
27. 成功するときとは、求められたことの成就のときである。約束を守る行為とは、神に頼まれたことに対して、守るべき約束を守る行為、約束に対する返答の行為である、という意味である。それによって、とは、返答の果実である、望んだ通りの行為において、「もし私のこれが成就するならば」と言ったこと。それの、とは、約束を守ること、それは「誓願」とも言われる。約束通りに供物を行った場合、誓願、頼み事が果たされたことになる。不本意なこととは、女性の不本意なことだけである。性別とは、男性の性別である。供養の行為とは、障害を取り除くため、そして繁栄をもたらすためである。病とは、胆汁などの病である。ここで、吐くこととは、胃のものを吐き出すことである。上半身の排出とは、吐くこと、「上半身の病の排出」と言われることによる。同様に、排出とは、排出そのものである。下半身の排出とは、下半身の病の排出」と言われることから、排泄行為も意図される。頭からの排出とは、痰などを排出することである。目の層とは、目の層である。箸による治療とは、目の治療である。これは、残りの箸による治療を含むために言われたと理解すべきである。温めることなども、箸による治療である。根、主要なもの、病を鎮めるのに効果のある薬は、根の薬である。あるいは、根の病の薬は、根の薬である。根に続くものによって、病は二種類ある。根の病を治療すれば、多くの場合、もう一方も鎮まる。**「身体の治療」**とは、このことは、童学療法や外科手術などの治療法で、その都度述べられていることから、それらの残りの治療法もここで含まれると理解すべきである。これらすべては、生活の手段によってのみ意図されている。「誤った生活で生計を立てる」と言われることから。しかし、そこで「このように」と言われること、ここで「このように」とは、方法を表す副詞であり、「あるいは」とは、選択を表す。これは、このように、あるいはこれ以外ではない、という意味である。それゆえ、これら以外で、出家した者が、技芸、知識の場所などを生計の手段として、生活の手段として利用するもの、それらを囲むことだと理解すべきである。
Mahāsīlavaṇṇanā niṭṭhitā.
大戒の解説が終わる。
Pubbantakappikā 過去世を語る者たち
28. ‘‘Atthi , bhikkhave, aññeva dhammā gambhīrā duddasā duranubodhā santā paṇītā atakkāvacarā nipuṇā paṇḍitavedanīyā, ye tathāgato sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti, yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ. Katame ca te, bhikkhave, dhammā gambhīrā duddasā duranubodhā santā paṇītā atakkāvacarā nipuṇā paṇḍitavedanīyā, ye tathāgato sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti, yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ?
28. 「比丘たちよ、この世には、さらに深く、理解しにくく、従いにくく、穏やかで、高貴で、推論の及ばない、微妙で、賢者によってのみ知られるべき教えがある。それらを如来は自ら悟り、実現し、説いている。それらによって、如来を正しく称賛する者は、如来を正しく称賛するだろう。比丘たちよ、どのような教えが、さらに深く、理解しにくく、従いにくく、穏やかで、高貴で、推論の及ばない、微妙で、賢者によってのみ知られるべき教えであり、それらを如来は自ら悟り、実現し、説いており、それらによって、如来を正しく称賛する者は、如来を正しく称賛するだろうか?」
28. Evaṃ brahmadattena vuttavaṇṇassa anusandhivasena tividhaṃ sīlaṃ vitthāretvā idāni bhikkhusaṅghena vuttavaṇṇassa anusandhivasena – ‘‘atthi, bhikkhave, aññeva dhammā gambhīrā duddasā’’tiādinā nayena suññatāpakāsanaṃ ārabhi. Tattha dhammāti guṇe, desanāyaṃ, pariyattiyaṃ, nissatteti evamādīsu dhammasaddo vattati.
28. このように、ブラフマダッタ( Brahmadatta )が述べた説明の連続性に基づいて、3種類の戒を詳しく説明した後、今、僧侶たちが述べた説明の連続性に基づいて、「比丘たちよ、さらに深遠で、見えにくい法がある」(アングッタラ・ニカーヤ 1.6)というように、空( śūnyatā )を明らかにすることを始めた。そこで、「法」( dhamma)とは、徳、教え、経典、または、無我などを指す。
‘‘Na hi dhammo adhammo ca, ubho samavipākino;
「法と不法は、どちらも同じ結果をもたらす。
Adhammo nirayaṃ neti, dhammo pāpeti suggati’’nti. (theragā. 304);
不法は地獄へ導き、法は善処へ導く」(テーラガータ 304)。
Ādīsu hi guṇe dhammasaddo. ‘‘Dhammaṃ, vo bhikkhave, desessāmi ādikalyāṇa’’ntiādīsu (ma. ni. 3.420) desanāyaṃ. ‘‘Idha bhikkhu dhammaṃ pariyāpuṇāti suttaṃ , geyya’’ntiādīsu (a. ni. 5.73) pariyattiyaṃ. ‘‘Tasmiṃ kho pana samaye dhammā honti, khandhā hontī’’tiādīsu (dha. sa. 121) nissatte. Idha pana guṇe vattati. Tasmā atthi, bhikkhave, aññeva tathāgatassa guṇāti evamettha attho daṭṭhabbo.
「法」は、徳を指す。「比丘たちよ、私は善い始まりを持つ法を説くだろう」(マッジマ・ニカーヤ 3.420)。「ここで比丘は、スッタ( sutta )、ゲッヤ( geyya )などの法を習得する」(アングッタラ・ニカーヤ 5.73)。「その時、法、すなわち、五蘊( khandhā )がある」(ダンマサンガニ 121)などと、経典を指す。ここでは徳を指す。それゆえ、「ゴータマ( Tathāgata )のさらに他の徳がある」という意味である。
Gambhīrāti mahāsamuddo viya makasatuṇḍasūciyā aññatra tathāgatā aññesaṃ ñāṇena alabbhaneyyapatiṭṭhā, gambhīrattāyeva duddasā. Duddasattāyeva duranubodhā. Nibbutasabbapariḷāhattā santā, santārammaṇesu pavattanatopi santā. Atittikaraṇaṭṭhena paṇītā, sādurasabhojanaṃ viya. Uttamañāṇavisayattā na takkena avacaritabbāti atakkāvacarā. Nipuṇāti saṇhasukhumasabhāvattā. Bālānaṃ avisayattā, paṇḍitehiyeva veditabbāti paṇḍitavedanīyā.
「深遠」とは、大海のように、蚊の針以外では測れないほど、他の者の知恵では到達できないほど深遠である。深遠であるために、見えにくい。「見えにくい」ために、理解しにくい。「すべてを静める」ことによって、穏やかな対象においても、穏やかである。「満足させない」ことによって、優れている。美味しい食事のように。「最高の知恵の対象」であるため、推論で到達できない、すなわち、推論では到達できない。「精妙」とは、細かく、繊細な性質である。「愚か者には対象とならない」ため、賢者によってのみ知られる、すなわち、賢者によってのみ知られる。
Ye tathāgato sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedetīti ye dhamme tathāgato anaññaneyyo hutvā sayameva abhivisiṭṭhena ñāṇena paccakkhaṃ katvā pavedeti, dīpeti, katheti, pakāsetīti attho. Yehīti yehi guṇadhammehi. Yathābhuccanti yathābhūtaṃ. Vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyunti tathāgatassa vaṇṇaṃ vattukāmā sammā vadeyyuṃ, ahāpetvā vattuṃ sakkuṇeyyunti attho. Katame ca pana te dhammā bhagavatā evaṃ thomitāti? Sabbaññutaññāṇaṃ. Yadi evaṃ, kasmā bahuvacananiddeso katoti? Puthucittasamāyogato ceva, puthuārammaṇato ca. Tañhi catūsu ñāṇasampayuttamahākiriyacittesu labbhati, na cassa koci dhammo ārammaṇaṃ nāma na hoti. Yathāha – ‘‘atītaṃ sabbaṃ jānātīti sabbaññutaññāṇaṃ, tattha āvaraṇaṃ natthīti anāvaraṇañāṇa’’ntiādi (paṭi. ma. 1.120). Iti puthucittasamāyogato punappunaṃ uppattivasena puthuārammaṇato ca bahuvacananiddeso katoti.
「如来が自ら悟って説く」とは、如来が何ものにもとらわれず、自らの明知によってはっきりと認識して説く、照らし、明かし、説明するという意味である。どのような徳によってか? すべてのものを知る智慧である。もしそうであるなら、なぜ複数形(複数形)で述べられているのか? それは、さまざまな心と、さまざまな対象との結びつきによるからである。なぜなら、それは四つの智慧と結びついた偉大な行為の心の中にあり、いかなるものも対象とならないものはないからである。すなわち、「過去のすべてを知る」とは、すべてのものを知る智慧であり、「そこには遮るものがない」とは、遮るものがない智慧である(『識別論』上巻、120ページ)。このように、さまざまな心と結びつくことによって、繰り返し生じることから、また、さまざまな対象との結びつきによって、複数形で述べられているのである。
‘‘Aññevā’’ti idaṃ panettha vavatthāpanavacanaṃ, ‘‘aññeva, na pāṇātipātā veramaṇiādayo. Gambhīrāva na uttānā’’ti evaṃ sabbapadehi yojetabbaṃ. Sāvakapāramīñāṇañhi gambhīraṃ, paccekabodhiñāṇaṃ pana tato gambhīrataranti tattha vavatthānaṃ natthi, sabbaññutaññāṇañca tatopi gambhīrataranti tatthāpi vavatthānaṃ natthi, ito panaññaṃ gambhīrataraṃ natthi; tasmā gambhīrā vāti vavatthānaṃ labbhati. Tathā duddasāva duranubodhā vāti sabbaṃ veditabbaṃ.
「それ以外」とは、ここで区別を示す言葉である。「それ以外であって、不殺生戒などの戒律ではない」という意味である。そして、「深い」とは、浅いのではない、というように、すべての言葉に当てはめて解釈しなければならない。弟子たちの完成した智慧は深い。しかし、独覚の悟りの智慧はそれよりもさらに深い。ゆえに、そこでは区別はない。さらに、すべてのものを知る智慧はそれよりもさらに深い。ゆえに、そこでも区別はない。しかし、これ以上深いものはない。ゆえに、「深い」という区別が成り立つ。同様に、「見えにくい」「理解しにくい」なども、すべてそう解釈しなければならない。
Katame ca te bhikkhaveti ayaṃ pana tesaṃ dhammānaṃ kathetukamyatā pucchā. Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇātiādi pucchāvissajjanaṃ. Kasmā panetaṃ evaṃ āraddhanti ce? Buddhānañhi cattāri ṭhānāni patvā gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati, buddhañāṇassa mahantabhāvo paññāyati, desanā gambhīrā hoti, tilakkhaṇāhatā, suññatāpaṭisaṃyuttā. Katamāni cattāri? Vinayapaññattiṃ, bhūmantaraṃ, paccayākāraṃ, samayantaranti. Tasmā – ‘‘idaṃ lahukaṃ, idaṃ garukaṃ, idaṃ satekicchaṃ, idaṃ atekicchaṃ, ayaṃ āpatti, ayaṃ anāpatti, ayaṃ chejjagāminī, ayaṃ vuṭṭhānagāminī, ayaṃ desanāgāminī, ayaṃ lokavajjā, ayaṃ paṇṇattivajjā, imasmiṃ vatthusmiṃ idaṃ paññapetabba’’nti yaṃ evaṃ otiṇṇe vatthusmiṃ sikkhāpadapaññāpanaṃ nāma, tattha aññesaṃ thāmo vā balaṃ vā natthi; avisayo esa aññesaṃ, tathāgatasseva visayo. Iti vinayapaññattiṃ patvā buddhānaṃ gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati…pe… suññatāpaṭisaṃyuttāti.
「そして、それらの比丘とは?」とは、それらの法について説きたいという問いである。「比丘たちよ、世の中には、ある種の沙門やバラモンがいる」というように、問いと答えが展開される。なぜ、このように始められるのか? 仏陀は四つの段階に至ると、その咆哮は大きくなり、智慧は内に入り、仏陀の智慧の偉大さが示され、教えは深くなり、三つの相(無常、苦、無我)に触れ、空(空性)と結びつくからである。その四つとは何か? 戒律の教え、世界の境界、原因のあり方、時間の区別である。ゆえに、「これは軽い、これは重い、これは対処すべきこと、これは対処すべきでないこと、これは罪、これは罪でないこと、これは破門につながるもの、これは解脱につながるもの、これは教えにつながるもの、これは世俗的な非難、これは言葉による非難、この事柄においてはこれを教えるべきである」というように、ある事柄について戒律を説き明かすことである。それにおいて、他の者には力も権威もない。これは他の者には及ばない領域であり、如来のみの領域である。このように、戒律の教えに至ると、仏陀の咆哮は大きくなり、智慧は内に入り…(中略)…空(空性)と結びつくのである。
Tathā ime cattāro satipaṭṭhānā nāma…pe… ariyo aṭṭhaṅgiko maggo nāma, pañca khandhā nāma, dvādasa āyatanāni nāma, aṭṭhārasa dhātuyo nāma, cattāri ariyasaccāni nāma, bāvīsatindriyāni nāma, nava hetū nāma, cattāro āhārā nāma, satta phassā nāma, satta vedanā nāma, satta saññā nāma, satta cetanā nāma, satta cittāni nāma. Etesu ettakā kāmāvacarā dhammā nāma, ettakā rūpāvacaraarūpāvacarapariyāpannā dhammā nāma, ettakā lokiyā dhammā nāma, ettakā lokuttarā dhammā nāmāti catuvīsatisamantapaṭṭhānaṃ anantanayaṃ abhidhammapiṭakaṃ vibhajitvā kathetuṃ aññesaṃ thāmo vā balaṃ vā natthi, avisayo esa aññesaṃ, tathāgatasseva visayo. Iti bhūmantaraparicchedaṃ patvā buddhānaṃ gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati…pe… suññatāpaṭisaṃyuttāti.
同様に、これら四つの念処、…(中略)…聖なる八正道、五蘊、十二処、十八界、四聖諦、二十二根、九因、四食、七触、七受、七想、七思、七心である。これらの中に、これほどの欲界の法があり、これほどの色界・無色界に属する法があり、これほどの世俗的な法があり、これほどの超世俗的な法がある、という四つの側面から、無限の教えである『アビダンマ・ピタカ』を分析して説き明かすことは、他の者には力も権威もない。これは他の者には及ばない領域であり、如来のみの領域である。このように、世界の境界に至ると、仏陀の咆哮は大きくなり、智慧は内に入り…(中略)…空(空性)と結びつくのである。
Tathā ayaṃ avijjā saṅkhārānaṃ navahākārehi paccayo hoti, uppādo hutvā paccayo hoti, pavattaṃ hutvā, nimittaṃ, āyūhanaṃ, saṃyogo, palibodho, samudayo, hetu, paccayo hutvā paccayo hoti, tathā saṅkhārādayo viññāṇādīnaṃ. Yathāha – ‘‘kathaṃ paccayapariggahe paññā dhammaṭṭhitiñāṇaṃ? Avijjā saṅkhārānaṃ uppādaṭṭhiti ca pavattaṭṭhiti ca, nimittaṭṭhiti ca, āyūhanaṭṭhiti ca, saṃyogaṭṭhiti ca, palibodhaṭṭhiti ca, samudayaṭṭhiti ca, hetuṭṭhiti ca, paccayaṭṭhiti ca, imehi navahākārehi avijjā paccayo, saṅkhārā paccayasamuppannā, ubhopete dhammā paccayasamuppannāti paccayapariggahe paññā dhammaṭṭhitiñāṇaṃ. Atītampi addhānaṃ, anāgatampi addhānaṃ avijjā saṅkhārānaṃ uppādaṭṭhiti ca…pe… jāti jarāmaraṇassa uppādaṭṭhiti ca…pe… paccayaṭṭhiti ca, imehi navahākārehi jāti paccayo, jarāmaraṇaṃ paccayasamuppannaṃ, ubhopete dhammā paccayasamuppannāti paccayapariggahe paññā dhammaṭṭhitiñāṇa’’nti (paṭi. ma. 1.45). Evamimaṃ tassa tassa dhammassa tathā tathā paccayabhāvena pavattaṃ tivaṭṭaṃ tiyaddhaṃ tisandhiṃ catusaṅkhepaṃ vīsatākāraṃ paṭiccasamuppādaṃ vibhajitvā kathetuṃ aññesaṃ thāmo vā balaṃ vā natthi, avisayo esa aññesaṃ, tathāgatasseva visayo, iti paccayākāraṃ patvā buddhānaṃ gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati…pe… suññatāpaṭisaṃyuttāti.
同様に、この無明が、業の「九つの偉大な様式」によって原因となる。すなわち、生として原因となり、存在として、徴候として、集積として、結合として、妨げとして、発生として、原因として、原因となって原因となる。同様に、業などから識などが原因となる。すなわち、「どのように原因の把握において、法がそのまま存在するという智慧が得られるのか? 無明は業の生、存在、徴候、集積、結合、妨げ、発生、原因、原因となることにおいて原因である。業は原因によって生じたものであり、これら両方の法は原因によって生じたものである」という(『識別論』上巻、45ページ)。このように、そのそれぞれの法が、そのように原因として存在することによって、三つの転回、三つの時代、三つの結合、四つの要約、二十の様式を持つ縁起を分析して説き明かすことは、他の者には力も権威もない。これは他の者には及ばない領域であり、如来のみの領域である。このように、原因のあり方に至ると、仏陀の咆哮は大きくなり、智慧は内に入り…(中略)…空(空性)と結びつくのである。
Tathā cattāro janā sassatavādā nāma, cattāro ekaccasassatavādā, cattāro antānantikā, cattāro amarāvikkhepikā, dve adhiccasamuppannikā, soḷasa saññīvādā, aṭṭha asaññīvādā, aṭṭha nevasaññīnāsaññīvādā, satta ucchedavādā, pañca diṭṭhadhammanibbānavādā nāma. Te idaṃ nissāya idaṃ gaṇhantīti dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni bhinditvā nijjaṭaṃ niggumbaṃ katvā kathetuṃ aññesaṃ thāmo vā balaṃ vā natthi, avisayo esa aññesaṃ, tathāgatasseva visayo. Iti samayantaraṃ patvā buddhānaṃ gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati, buddhañāṇassa mahantatā paññāyati, desanā gambhīrā hoti, tilakkhaṇāhatā, suññatāpaṭisaṃyuttāti.
同様に、四つの常住論者、四つの断常論者、四つの辺際論者、四つの不可測論者、二つの偶発論者、十六の有想論者、八つの無想論者、八つの非有想非無想論者、七つの断滅論者、五つの現法涅槃論者である。彼らは「これを拠り所として、これを獲得する」というように、六十二の異端論を打ち破り、根絶やしにして説き明かすことは、他の者には力も権威もない。これは他の者には及ばない領域であり、如来のみの領域である。このように、時間の区別に至ると、仏陀の咆哮は大きくなり、智慧は内に入り、仏陀の智慧の偉大さが示され、教えは深くなり、三つの相(無常、苦、無我)に触れ、空(空性)と結びつくのである。
Imasmiṃ pana ṭhāne samayantaraṃ labbhati, tasmā sabbaññutaññāṇassa mahantabhāvadassanatthaṃ desanāya ca suññatāpakāsanavibhāvanatthaṃ samayantaraṃ anupavisanto dhammarājā – ‘‘santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā’’ti evaṃ pucchāvissajjanaṃ ārabhi.
この箇所では、時間の区別が当てはまる。ゆえに、すべてのものを知る智慧の偉大さを示すために、また、教えにおける空(空性)の解明を示すために、時間の区別に入り込む法王は、「比丘たちよ、世の中には、ある種の沙門やバラモンがいる」というように、問いと答えを始めたのである。
28. Bhikkhusaṅghena vuttavaṇṇo nāma ‘‘yāvañcidaṃ tena bhagavatā’’tiādinā vuttavaṇṇo. Etthāyaṃ sambandho – na bhikkhave ettakā eva buddhaguṇā, ye tumhākaṃ pākaṭā, apākaṭā pana ‘‘atthi bhikkhave aññe dhammā’’ti vitthāro. Tattha ‘‘ime diṭṭhiṭṭhānā evaṃ gahitā’’tiādinā sassatādidiṭṭhiṭṭhānānaṃ yathāgahitākārasuññatabhāvappakāsanato, ‘‘tañca pajānanaṃ na parāmasatī’’ti sīlādīnañca aparāmāsaniyyānikabhāvadīpanena niccasārādivirahappakāsanato, yāsu vedanāsu avītarāgatāya bāhirakānaṃ etāni diṭṭhivipphanditāni sambhavanti, tesaṃ paccayabhūtānañca sammohādīnaṃ vedakakārakasabhāvābhāvadassanamukhena sabbadhammānaṃ attattaniyatāvirahadīpanato, anupādāparinibbānadīpanato ca ayaṃ desanā suññatāvibhāvanappadhānāti āha **‘‘suññatāpakāsanaṃ ārabhī’’**ti. Pariyattīti vinayādibhedabhinnā tanti. Desanāti tassā tantiyā manasāvavatthāpitāya vibhāvanā, yathādhammaṃ dhammābhilāpabhūtā vā paññāpanā, anulomādivasena vā kathananti pariyattidesanānaṃ viseso pubbeyeva vavatthāpitoti āha **‘‘desanāyaṃ pariyattiya’’**nti. Evaṃ ādīsūti ettha ādi-saddena saccasabhāvasamādhipaññāpakatipuññaāpattiñeyyādayo saṅgayhanti. Tathā hi ayaṃ dhamma-saddo ‘‘catunnaṃ bhikkhave dhammānaṃ ananubodhā’’tiādīsu (dī. ni. 2.186; a. ni. 4.1) sacce vattati, ‘‘kusalā dhammā akusalā dhammā’’tiādīsu (dha. sa. 1) sabhāve, ‘‘evaṃdhammā te bhagavanto ahesu’’ntiādīsu (saṃ. ni. 5.378) samādhimhi, ‘‘saccaṃ dhammo dhiti cāgo, sa ve pecca na socatī’’tiādīsu (su. ni. 190) paññāya, ‘‘jātidhammānaṃ bhikkhave sattānaṃ evaṃ icchā uppajjatī’’tiādīsu (ma. ni. 3.373; paṭi. ma. 1.33) pakatiyaṃ, ‘‘dhammo suciṇṇo sukhamāvahātī’’tiādīsu (su. ni. 184; theragā. 303; jā. 1.10.102) puññe, ‘‘cattāro pārājikā dhammā’’tiādīsu (pārā. 233) āpattiyaṃ, ‘‘sabbe dhammā sabbākārena buddhassa bhagavato ñāṇamukhe āpāthaṃ āgacchantī’’tiādīsu (mahāni. 156; cūḷani. 85; paṭi. ma. 3.6) ñeyye vattati (ma. ni. aṭṭha. 1.suttanikkhepavaṇṇanā; abhi. aṭṭha. 1.tikamātikāpadavaṇṇanā; bu. vaṃ. aṭṭha. ratanacaṅkamanakaṇḍavaṇṇanā). Dhammā hontīti suññā dhammamattā hontīti attho.
28. 僧団で語られた解説とは、「この世まで、その世尊によって」などと語られた解説である。これについての関係は、僧侶たちよ、仏の功徳はそれだけではなく、あなたたちに現れているものだけではない。現れていないものは、「僧侶たちよ、他の法がある」と詳述される。そこで、「これらの見解は、このように捉えられた」などと、永遠であるという見解などが、どのように捉えられたかの空虚さを示すことから、「それを悟っても、執着しない」と、戒律などにも執着しない性質を示すことで、永遠であるものなどの欠如を示すことから、どの感覚に、貪欲さから離れていないために、外の者たちのこれらの見解の揺らぎが生じるか、それらの原因となるものや、無知などの、感覚を生じさせる要因の性質がないことを示すことから、すべての法が、それぞれに固有の性質がないことを示すことから、無執着の涅槃を示すことから、この説法は空虚さを示すことを中心としている、と**「空虚さを示すことを開始する」**と言われる。「教え」とは、戒律などの区別された教えである。「説法」とは、その教えを心で把握して、明らかにすること、法に従って法を表現する知恵、あるいは、それに従った語り方、と教えの説法との違いは、以前に定められている、と**「説法において、教え」**と言われる。「このように」という言葉で、ここでは「このように」という言葉で、真実の性質、瞑想、智慧を示す善行、到達不可能なものなどが含まれる。また、「僧侶たちよ、すべての法が、すべての状況で仏の世尊の智慧の眼に映る」など(大経典156、小経典85、対法3.133)で、到達不可能なもの(大経典156、小経典85、対法3.133)に用いられる(大経典の注釈1.経典のまとめの解説、阿毘曇の注釈1.経の分類の解説、仏伝の注釈、宝の歩行の章の解説)。法は、空虚な法だけである、という意味である。
**‘‘Duddasā’’**ti eteneva tesaṃ dhammānaṃ dukkhogāhatā pakāsitā hoti. Sace pana koci attano pamāṇaṃ ajānanto ñāṇena te dhamme ogāhituṃ ussāhaṃ kareyya, tassa taṃ ñāṇaṃ appatiṭṭhameva makasatuṇḍasūci viya mahāsamuddeti āha **‘‘alabbhaneyyapatiṭṭhā’’**ti. Alabbhaneyyā patiṭṭhā etthāti alabbhaneyyapatiṭṭhāti padaviggaho veditabbo. Alabbhaneyyapatiṭṭhānaṃ ogāhituṃ asakkuṇeyyatāya ‘‘ettakā ete īdisā cā’’ti passituṃ na sakkāti vuttaṃ **‘‘gambhīrattā eva duddasā’’**ti. Ye pana daṭṭhumeva na sakkā, tesaṃ ogāhitvā anubujjhane kathā eva natthīti āha **‘‘duddasattā eva duranubodhā’’**ti. Sabbapariḷāhapaṭippassaddhimatthake samuppannattā, nibbutasabbapariḷāhasamāpattisamokiṇṇattā ca nibbutasabbapariḷāhā. Santārammaṇāni maggaphalanibbānāni anupasantasabhāvānaṃ kilesānaṃ saṅkhārānañca abhāvato. Atha vā samūhatavikkhepatāya niccasamāhitassa manasikārassa vasena tadārammaṇadhammānaṃ santabhāvo veditabbo kasiṇugghāṭimākāsatabbisayaviññāṇānaṃ anantabhāvo viya. Avirajjhitvā nimittapaṭivedho viya issāsānaṃ avirajjhitvā dhammānaṃ yathābhūtasabhāvabodho sāduraso mahāraso ca hotīti āha atittikaraṇaṭṭhenāti. Paṭivedhappattānaṃ, tesu ca buddhānaṃyeva sabbākārena visayabhāvūpagamanato na takkabuddhiyā gocarāti āha **‘‘uttamañāṇavisayattā’’**tiādi. **‘‘Nipuṇā’’**ti ñeyyesu tikkhavisadavuttiyā chekā. Yasmā pana so chekabhāvo ārammaṇe appaṭihatavuttitāya sukhumañeyyagahaṇasamatthatāya supākaṭo hoti, tena vuttaṃ **‘‘saṇhasukhumasabhāvattā’’**ti.
**「見にくい」**ということによって、それらの法の苦しみの深さが示されている。もし誰かが、自分の度量をわきまえずに、智慧でそれらの法を理解しようと努力すれば、その智慧は、土台のない、カマキリの口の針のように、大洋に(沈む)と**「得がたい土台」**と言われる。得がたい土台がある、とは、得がたい土台である、という言葉の分解である。得がたい土台を理解することができないために、「これだけ、そしてこのようである」と見ることはできない、と**「深いために、見にくい」**と言われる。もし見ることさえできないならば、理解して悟ることは、全くない、と**「見にくいがゆえに、悟りにくい」**と言われる。すべての苦しみが止まったときに生じる、すべての苦しみが止まった瞑想に満ちていることから、静かなものである。静かな対象とは、道と果と涅槃である。未だ静まっていない状態の煩悩や、行いの不在から。あるいは、すべてが取り除かれ、散乱していないために、常に瞑想している心の働きによって、その対象となる法が静かな性質である、と理解すべきである。火の輪や空などの対象となる知覚の無限の性質のように。違わず、徴候を悟ることのように、欲望の違わず、法の真の性質の悟りが、満足させるものであり、大いなる味わいである、と**「満足させることがない」**という意味で言われる。悟りに達した者たち、そしてその中で仏だけが、すべての状況で対象となることから、推論の対象ではない、と**「最高の知恵の対象である」**などと言われる。**「微細な」**とは、知られるべきものの中で、鋭い針のような性質で、巧みな者である。その巧みな性質が、対象に妨げられず、働くことができ、微細な知られるべきものを捉えるのに十分であることから、よく現れる、それゆえ**「柔らかく微細な性質である」**と言われる。
Aparo nayo – vinayapaṇṇattiādigambhīraneyyavibhāvanato gambhīrā. Kadāci asaṅkhyeyyamahākappe atikkamitvāpi dullabhadassanatāya duddasā. Dassanañcettha paññācakkhuvaseneva veditabbaṃ. Dhammanvayasaṅkhātassa anubodhassa kassacideva sambhavato duranubodhā . Santasabhāvato, veneyyānañca guṇasampadānaṃ pariyosānattā santā. Attano ca paccayehi padhānabhāvaṃ nītatāya paṇītā. Samadhigatasaccalakkhaṇatāya atakkehi, atakkena vā ñāṇena avacaritabbatāya atakkāvacarā. Nipuṇaṃ, nipuṇe vā atthe saccappaccayākārādivasena vibhāvanato nipuṇā. Loke aggapaṇḍitena sammāsambuddhena vedīyanti pakāsīyantīti paṇḍitavedanīyā. Anāvaraṇañāṇapaṭilābhato hi bhagavā ‘‘sabbavidū haṃ asmi, (dha. pa. 353; mahāva. 11; kathā. 405) dasabalasamannāgato bhikkhave tathāgato’’tiādinā (saṃ. ni. 2.21) attano sabbaññutādiguṇe pakāseti. Tenevāha **‘‘sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedetī’’**ti.
別の解釈は、戒律の教えなど、深い教えを明らかにすることから、深い。数えきれないほどの大劫を過ぎても、見ることが難しいことから、見にくい。ここで見ることは、智慧の眼によって知るべきである。法の流れとして知られる、理解に、誰かが実現することから、理解しにくい。静かな性質から、教化されるべき者の徳の完成の終わりから、静かなものである。自分自身の原因によって、主要なものとなったことから、尊いものである。真実の性質を理解したことから、推論によるものではなく、推論による智慧で、辿ることができないことから、推論の対象ではない。微細な、微細な意味で、真実の原因などの性質を明らかにすることから、微細なものである。世の中で最高の賢者である、正しく覚った仏によって知られる、明らかにされる、と賢者によって知られるものである。遮るもののない智慧を得ることによって、世尊は「私はすべてを知る者である、(法句経353、大典11、対法405)十の力を持つ如来である」などと(経集2.21)自分自身のすべてを知るなどの功徳を明らかにされる。それゆえ**「自ら深く悟り、説く」**と言われる。
Tattha kiñcāpi sabbaññutaññāṇaṃ phalanibbānāni viya sacchikātabbasabhāvaṃ na hoti, āsavakkhayañāṇe pana adhigate adhigatameva hotīti tassa paccakkhakaraṇaṃ sacchikiriyāti āha **‘‘abhivisiṭṭhena ñāṇena paccakkhaṃ katvā’’**ti. Abhivisiṭṭhena ñāṇenāti ca hetuatthe karaṇavacanaṃ, abhivisiṭṭhañāṇādhigamahetūti attho. Abhivisiṭṭhañāṇanti vā paccavekkhaṇañāṇe adhippete karaṇavacanampi yujjatiyeva. Pavedanañcettha aññāvisayānaṃ saccādīnaṃ desanākiccasādhanato, ‘‘ekomhi sammāsambuddho’’tiādinā (mahāva. 11; kathā. 405) paṭijānanato ca veditabbaṃ. Vadamānāti ettha sattiattho māna-saddo, vattuṃ ussāhaṃ karontoti attho. Evaṃbhūtā ca vattukāmā nāma hontīti āha **‘‘vaṇṇaṃ vattukāmā’’**ti. Sāvasesaṃ vadantopi viparītaṃ vadanto viya ‘‘sammā vadatī’’ti na vattabboti āha **‘‘ahāpetvā’’**ti, tena anavasesattho idha sammā-saddoti dasseti. **‘‘Vattuṃ sakkuṇeyyu’’**nti iminā ‘‘vadeyyu’’nti sakatthadīpanabhāvamāha. Ettha ca kiñcāpi bhagavato dasabalādiñāṇānipi anaññasādhāraṇāni, sappadesavisayattā pana tesaṃ ñāṇānaṃ na tehi buddhaguṇā ahāpetvā gahitā nāma honti, nippadesavisayattā pana sabbaññutaññāṇassa tasmiṃ gahite sabbepi buddhaguṇā gahitā eva nāma hontīti imamatthaṃ dasseti **‘‘yehi…pe… vadeyyu’’**nti. Puthūni ārammaṇāni etassāti puthuārammaṇaṃ, sabbārammaṇattāti adhippāyo. Atha vā puthuārammaṇārammaṇatoti etasmiṃ atthe ‘‘puthuārammaṇato’’ti vuttaṃ, ekassa ārammaṇa-saddassa lopaṃ katvā ‘‘oṭṭhamukho kāmāvacara’’nti ādīsu viya, tenassa puthuñāṇakiccasādhakataṃ dasseti. Tathā hetaṃ tīsu kālesu appaṭihatañāṇaṃ, catuyoniparicchedakañāṇaṃ, pañcagatiparicchedakañāṇaṃ, chasu asādhāraṇañāṇesu sesāsādhāraṇañāṇāni, sattaariyapuggalavibhāvakañāṇaṃ, aṭṭhasupi parisāsu akampanañāṇaṃ, navasattāvāsaparijānanañāṇaṃ, dasabalañāṇanti evamādīnaṃ anekasatasahassabhedānaṃ ñāṇānaṃ yathāsambhavaṃ kiccaṃ sādhetīti. **‘‘Punappunaṃ uppattivasenā’’**ti etena sabbaññutaññāṇassa kamavuttitaṃ dasseti. Kamenāpi hi taṃ visayesu pavattati, na sakiṃyeva yathā bāhirakā vadanti ‘‘sakiṃyeva sabbaññū sabbaṃ jānāti, na kamenā’’ti.
そこでは、一切知智や果である涅槃のように、悟るべき性質のものではないとしても、漏尽智が獲得されれば、獲得されたことと同じであるというので、「すぐれた智によって現に悟って」とある。 「すぐれた智によって」とは、理由を原因とする場合の「によって」という言葉であり、「すぐれた智を獲得する」という意味である。 「すぐれた智」とは、後続の反省智を指す場合にも、理由を原因とする「によって」という言葉が当てはまる。 「示し宣べ伝えること」とは、他の対象である真理などの説法という任務を果たすことから、「私は一体の正等覚者である」など(大巻11、論争義3・405)と宣言することからも知ることができる。 「宣べ伝える」とは、ここでは「マナ」という言葉に「価値」の意味を込めて、「宣べ伝えることに熱心である」という意味である。 そのような「宣べ伝えたい」という者たちであると、「価値を宣べ伝えたい」とある。 「残余があるまま」に言うとしても、「反対のことを言う」かのようであり、「正しく言う」とは言えないので、「残すことなく」とある。それゆえ、ここでは「正しく」という言葉は「残余がない」ことを示している。 「宣べ伝えることができる」とは、これによって「宣べ伝えよう」という意味を明らかにする。 ここでは、たとえ世尊の十力智なども他に並ぶものがないとしても、それらの智は、一部の対象に限られているため、それらによって仏の功徳が残すことなく把握されたことにはならない。 しかし、一切知智は対象を限定しないため、それが把握されることによって、すべての仏の功徳が把握されたことと同じになる、ということを「それらによって…宣べ伝えよう」と示している。 「多くの対象」とは、これの対象が「多くの」ということであり、「すべての対象」という意味である。 あるいは、「多くの対象を対象とすること」という意味で「多くの対象から」とある。これは、「一つの対象」という言葉が省略されたものであり、「口から出る愛欲」などと同じである。それゆえ、それは多くの智の任務を果たすことを示している。 そのように、これは三世において妨げられることのない智、四趣を識別する智、五趣を識別する智、六つの非共有智における残りの非共有智、七聖者の区分智、八つの集会において揺るがぬ智、九つの住処を周遍する智、十力智など、これらの無数の数千もの区別される智の任務を、それぞれのあり方に応じて果たすのである。 「繰り返し現れることから」という言葉で、一切知智の逐次的な働きを示している。 逐次的にも、それは対象において働くのであり、一度だけではない。あたかも外道が「一度だけ一切を知り、逐次的ではない」と言うのと同じではない。
Yadi evaṃ acinteyyāparimeyyabhedassa ñeyyassa paricchedavatā ekena ñāṇena niravasesato kathaṃ paṭivedhoti, ko vā evamāha ‘‘paricchedavantaṃ buddhañāṇa’’nti. Anantañhi taṃ ñāṇaṃ ñeyyaṃ viya. Vuttañhetaṃ ‘‘yāvatakaṃ ñeyyaṃ tāvatakaṃ ñāṇaṃ. Yāvatakaṃ ñāṇaṃ, tāvatakaṃ ñeyya’’nti (mahāni. 156; cūḷani. 85; paṭi. ma. 3.5). Evampi jātibhūmisabhāvādivasena disādesakālādivasena ca anekabhedabhinne ñeyye kamena gayhamāne anavasesapaṭivedho na sambhavati yevāti, nayidamevaṃ. Kasmā? Yaṃ kiñci bhagavatā ñātuṃ icchitaṃ sakalaṃ ekadeso vā. Tattha appaṭihatacāratāya paccakkhato ñāṇaṃ pavattati, vikkhepābhāvato ca bhagavā sabbakālaṃ samāhitova ñātuṃ, icchitassa paccakkhabhāvo na sakkā nivāretuṃ ‘‘ākaṅkhāpaṭibaddhaṃ buddhassa bhagavato ñāṇa’’ntiādi (mahāni. 156; cūḷani. 85; paṭi. ma. 3.5) vacanato, na cettha dūrato cittapaṭaṃ passantānaṃ viya, ‘‘sabbe dhammā anattā’’ti vipassantānaṃ viya ca anekadhammāvabodhakāle anirūpitarūpena bhagavato ñāṇaṃ pavattatīti gahetabbaṃ acinteyyānubhāvatāya buddhañāṇassa. Tenevāha ‘‘buddhavisayo acinteyyo’’ti (a. ni. 4.77). Idaṃ panettha sanniṭṭhānaṃsabbākārena sabbadhammāvabodhanasamatthassa ākaṅkhāpaṭibaddhavuttino anāvaraṇañāṇassa paṭilābhena bhagavā santānena sabbadhammapaṭivedhasamattho ahosi sabbaneyyāvaraṇassa pahānato, tasmā sabbaññū, na sakiṃyeva sabbadhammāvabodhato , yathā santānena sabbaindhanassa dahanasamatthatāya pāvako ‘‘sabbabhū’’ti vuccatīti.
もしそうであるならば、考えられないほど計り知れない区別を持つ知られるべきものを、一つの智によってどのようにすべて悟ることができるのか? 誰が「仏の智は区別がある」などと言ったのか。 それは、知られるべきものと同じように、無限である。 「知られるべきものがあるだけ、智がある。智があるだけ、知られるべきものがある」と述べられている(大論156、小論85、論二3・5)。 このように、生、領域、性質などのあり方によって、そして方角、指示、時間などのあり方によって、多くの区別を持つ知られるべきものを、逐次的に把握するならば、すべてを悟ることはやはり不可能である。 なぜか? 世尊が知ろうと望まれたものは、すべて(あるいはその一部)であっても、妨げられることなく働くからである。現に智は働く。 散乱がないため、世尊は常に心を集中させて知ることができ、望むものを現に悟ることを妨げることはできない。「願望に結びついている仏の世尊の智」など(大論156、小論85、論二3・5)と明記されている。 ここでは、遠くから心の布を見ている者のように、あるいは「すべての法は無我である」と観照している者のように、多くの法を理解する際には、世尊の智は不明瞭な形で働く、と理解してはならない。不可思議な力のため、仏の智はそうである。 それゆえ、「仏の領域は不可思議である」と(阿含経4・77)言われている。 このことについての結論は、すべてのあり方において、すべての法を理解する能力があり、願望に結びついて働く、妨げのない智を得ることによって、世尊は連続的にすべての法を悟る能力があった。 すべての知られるべきものを妨げるものがなくなったからである。それゆえ、一切知者である。 一度だけすべての法を理解するからではなく、あたかも連続的にすべての燃料を燃やす能力があるため、火が「すべてを燃やすもの」と呼ばれるように、である。
Vavatthāpanavacananti sanniṭṭhāpanavacanaṃ, avadhāraṇavacananti attho. Aññe vāti ettha avadhāraṇena nivattitaṃ dasseti **‘‘na pāṇātipātā veramaṇiādayo’’**ti, ayañca eva-saddo aniyatadesatāya ca-saddo viya yattha vutto, tato aññatthāpi vacanicchāvasena upatiṭṭhatīti āha **‘‘gambhīrā vā’’**tiādi. Sabbapadehīti yāva ‘‘paṇḍitavedanīyā’’ti idaṃ padaṃ, tāva sabbapadehi. Sāvakapāramiñāṇanti sāvakānaṃ dānādipāripūriyā nipphannaṃ vijjattayachaḷabhiññācatuppaṭisambhidādibhedaṃ ñāṇaṃ. Tatoti sāvakapāramiñāṇato. Tatthāti sāvakapāramiñāṇe. Tatopīti anantaraniddiṭṭhato paccekabuddhañāṇatopi, ko pana vādo sāvakapāramiñāṇatoti adhippāyo. Etthāyaṃ atthayojanā – kiñcāpi sāvakapāramiñāṇaṃ heṭṭhimasekkhañāṇaṃ puthujjanañāṇañca upādāya gambhīraṃ, paccekabuddhañāṇaṃ upādāya na tathā gambhīranti ‘‘gambhīramevā’’ti na sakkā vattuṃ. Tathā paccekabuddhañāṇampi sabbaññutaññāṇaṃ upādāyāti tattha vavatthānaṃ na labbhati, sabbaññutaññāṇadhammā pana sāvakapāramiñāṇādīnaṃ viya kiñci upādāya agambhīrabhāvābhāvato gambhīrā vāti. Yathā cettha vavatthānaṃ dassitaṃ, evaṃ sāvakapāramiñāṇaṃ duddasaṃ, paccekabuddhañāṇaṃ pana tato duddasataranti tattha vavatthānaṃ natthītiādinā vavatthānasabbhāvo netabbo. Tenevāha **‘‘tathā duddasāva…pe… veditabba’’**nti.
「確定する」とは「断定する」という言葉であり、「区別する」という意味である。 「他の」とは、ここでは区別によって区切られたことを示している。「殺生を避けることなど」と。この「エヴァ」という言葉は、不定の場所でも「カ」という言葉が使われるように、述べられた場所以外でも、望むに応じて生じるのである。 「深く」とも言っている。 「すべての部分」とは、「賢者が理解すべきもの」という言葉まで、すべての部分である。 「声聞の完成した智」とは、声聞たちの布施などの完成によって生じた、三明、六神通、四無礙解などの区別のある智である。 「そこから」とは、声聞の完成した智から。 「そこでも」とは、直後に述べられたものから、独覚の智からも。ましてや声聞の完成した智から、ということを意味している。 ここで、この言葉の解釈はこうである。 たとえ声聞の完成した智が、下の段階の学習者の智や凡夫の智を含めて、深いとしても、独覚の智と比較すると、それほど深くはない。 それゆえ、「深い」とだけ言うことはできない。 同様に、独覚の智も、一切知智と比較すると、そうである。それゆえ、そこでの確定はできない。 しかし、一切知智の法は、声聞の完成した智などのように、何かと比較して「深くない」ということがないため、「深い」のである。 たとえば、ここで確定が示されているように、声聞の完成した智は理解しがたい。独覚の智はそれよりもさらに理解しがたい。それゆえ、そこでの確定はない、というように、確定しない性質を理解すべきである。 それゆえ、「同様に、理解しがたい…」とある。
Kasmā panetaṃ evaṃ āraddhaṃti etthāyaṃ adhippāyo – bhavatu tāva niravasesabuddhaguṇavibhāvanūpāyabhāvato sabbaññutaññāṇaṃ ekampi puthunissayārammaṇañākiccasiddhiyā ‘‘atthi bhikkhave aññeva dhammā’’tiādinā bahuvacanena uddiṭṭhaṃ, tassa pana vissajjanaṃ saccapaccayākārādivisesavasena anaññasādhāraṇena vibhajananayena anārabhitvā sanissayānaṃ diṭṭhīnaṃ vibhajanavasena kasmā āraddhanti. Tattha yathā saccapaccayākārādīnaṃ vibhajanaṃ anaññasādhāraṇaṃ, sabbaññutaññāṇasseva visayo, evaṃ niravasesena diṭṭhigatavibhajanampīti dassetuṃ **‘‘buddhānañhī’’**tiādi āraddhaṃ. Tattha ṭhānānīti kāraṇāni. Gajjitaṃ mahantaṃ hotīti desetabbassa atthassa anekavidhatāya, duviññeyyatāya ca nānānayehi pavattamānaṃ desanāgajjitaṃ mahantaṃ vipulaṃ, bahubhedañca hoti. Ñāṇaṃ anupavisatīti tato eva ca desanāñāṇaṃ desetabbadhamme vibhāgaso kurumānaṃ anupavisati, te anupavissa ṭhitaṃ viya hotīti attho.
なぜ、これがこのように始められたのか? ここでの意味はこうである。 一切知智は、一切の仏の功徳の現し方の方法であるゆえに、一つであっても多くの対象に基づき、多くの任務を果たす。 「 bhikkhaveよ、他に法がある」などと、複数で挙げられている。 しかし、その説明が、真理の縁起などの区別によって(ではなく)、(理由に基づいた)見解の区別によってなぜ始められたのか? ここでは、真理の縁起などの区別が、他に並ぶものがないように、一切知智の対象であるように、同様に、すべてを網羅して見解を区別することもそうである、ということを示すために、「仏たちのものである」などと始められた。 「場所」とは、原因のことである。 「叫び」が大きいとは、説くべき事柄が多くの種類であること、理解しがたいことでもあるため、様々な方法で説かれる叫びは、大きく、広範囲であり、多くの区別がある。 「智が入る」とは、それゆえ、説法としての智は、説くべき法に入り、区別しながら、入っていく。それらに入り、定まったかのようになる、という意味である。
Buddhañāṇassa mahantabhāvo paññāyatīti evaṃvidhassa nāma dhammassa desakaṃ paṭivedhakañcāti buddhānaṃ desanāñāṇassa paṭivedhañāṇassa ca uḷārabhāvo pākaṭo hoti. Ettha ca kiñcāpi ‘‘sabbaṃ vacīkammaṃ buddhassa bhagavato ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivattī’’ti (mahāni. 69; cūḷani. 85; paṭi. ma. 3.5; netti. 14) vacanato sabbāpi bhagavato desanā ñāṇarahitā natthi, sīhasamānavuttitāya ca sabbattha samānussāhappavatti desetabbadhammavasena pana desanā visesato ñāṇena anupaviṭṭhā gambhīratarā ca hotīti daṭṭhabbaṃ. Kathaṃ pana vinayapaṇṇattiṃ patvā desanā tilakkhaṇāhatā suññatāpaṭisaṃyuttā hotīti? Tatthāpi ca sannisinnaparisāya ajjhāsayānurūpaṃ pavattamānā desanā saṅkhārānaṃ aniccatādivibhāvanī, sabbadhammānaṃ attattaniyatābhāvappakāsanī ca hoti. Tenevāha **‘‘anekapariyāyena dhammiṃ kathaṃ katvā’’**tiādi.
仏の智の広大さが理解される、というように、そのような性質の法を説く者、そしてそれを悟る者、すなわち仏たちの説法としての智と、それを悟る智との、偉大さが明らかになる。 ここで、たとえ「すべての言葉の行為は、仏の世尊の智によって先行し、智に従って巡る」(大論69、小論85、論二3・5、涅槃経14)と述べられているように、世尊のすべての説法は、智を欠いているということはない。 しかし、獅子が一緒に動くように、いたるところで同様に現れるとしても、説くべき法によって、説法は特に智によって深く入り込み、さらに深くなる、と理解すべきである。 どのようにして、戒律の規定に達して、説法は三つの特徴(無常、苦、無我)に合致し、空と結びついたものとなるのか? そこでも、座っている人々の意図に沿って進められる説法は、諸行の無常などの区別を現すものであり、すべての法の、それぞれのあり方における固定性がないことを示すものである。 それゆえ、「多くの方法で法的な話を説いて」などとある。
Bhūmantaranti dhammānaṃ avatthāvisesañca ṭhānavisesañca. Tattha avatthāvisesosatiādidhammānaṃ satipaṭṭhānindriyabalabojjhaṅgamaggaṅgādibhedo. Ṭhānaviseso kāmāvacarādibhedo. Paccayākārapadassa attho heṭṭhā vuttoyeva. Samayantaranti diṭṭhivisesā, nānāvihitā diṭṭhiyoti attho, aññasamayaṃ vā. Evaṃ otiṇṇe vatthusminti evaṃ lahukagarukādivasena tadanurūpe otiṇṇe vatthusmiṃ sikkhāpadapaññāpanaṃ.
「法の間に」とは、法の非永続的な性質と、場所の性質のことである。 「非永続的な性質」とは、「有」などの法の、念処、器官、力、覚支、道支などの区別である。 「場所の性質」とは、欲界などの区別である。「縁起の言葉」の意味は、下にすでに述べられている。 「時間のずれ」とは、見解の区別、様々な見解のことである。あるいは「他の時間」のことである。 「このように(対象が)与えられた」とは、このように軽重などのあり方に応じて、それに適した対象に、教えを説くことである。
Yadipi kāyānupassanādivasena satipaṭṭhānādayo suttantapiṭakepi (dī. ni. 2.374; ma. ni. 1.107) vibhattā, suttantabhājanīyādivasena pana abhidhammeyeva te savisesaṃ vibhattāti āha **‘‘ime cattāro satipaṭṭhānā…pe… abhidhammapiṭakaṃ vibhajitvā’’**ti. Tattha **‘‘satta phassā’’**ti sattaviññāṇadhātusampayogavasena vuttaṃ. Tathā **‘‘satta vedanā’’**tiādīsupi. Lokuttarā dhammā nāmāti ettha iti-saddo ādiattho, pakārattho vā, tena vuttāvasesaṃ abhidhamme āgataṃ dhammānaṃ vibhajitabbākāraṃ saṅgaṇhāti. Catuvīsati samantapaṭṭhānāni etthāti catuvīsatisamantapaṭṭhānaṃ, abhidhammapiṭakaṃ. Ettha paccayanayaṃ aggahetvā dhammavaseneva samantapaṭṭhānassa catuvīsatividhatā vuttā. Yathāha –
たとえ身の観察などによって念処などが経蔵にも(長阿含経2・374、中阿含経1・107)説かれているとしても、経蔵の区分などによると、論蔵においてのみ、それらは詳しく説かれている。 それゆえ、「これらの四つの念処…論蔵を区別して」とある。 そこで、「七つの接触」とは、七つの識の働きの結合によって言われている。 「七つの感覚」などについても同様である。 「出世間の法」とは、ここでは「など」という言葉は「始め」の意味、あるいは「種類」の意味であり、それゆえ、述べられた残りの、論蔵に来る法の区別すべきあり方を包括している。 「二十四の全体的な基礎」とは、これらが二十四の全体的な基礎である。論蔵である。 ここでは、縁のあり方を把握せず、法のあり方によってのみ、全体的な基礎が二十四種類であると述べられている。 たとえば、それはこうである。
‘‘Tikañca paṭṭhānavaraṃ dukuttamaṃ,
「三つと、パッターナの優れた、二つずつで難しい。 二つの三つと、三つの二つ。 三つの三つと、二つの二つ。 六つの順行において、道は非常に深い。(パッターナ1・縁の区別41、44、48、52);
Dukatikañceva tikadukañca;
同様に、
Tikatikañceva dukadukañca,
「三つと…六つの逆行において、道は非常に深い。 三つと…六つの順行逆行において、道は非常に深い。 三つと…逆行順行において、道は非常に深い。」(パッターナ1・縁の区別44、52);
Cha anulomamhi nayā sugambhīrā. (paṭṭhā. 1.paccayaniddesa 41, 44, 48, 52);
「三つと…逆行順行において、道は非常に深い。」(パッターナ1・縁の区別44、52);
Tathā –
同様に、
Tikañca…pe… cha paccanīyamhi nayā sugambhīrā;
「三つと…六つの逆行において、道は非常に深い。」
Tikañca…pe… cha anulomapaccanīyamhi nayā sugambhīrā;
「三つと…六つの順行逆行において、道は非常に深い。」
Tikañca…pe… paccanīyānulomamhi nayā sugambhīrā’’ti. (paṭṭhā. 1.paccayaniddesa 44, 52);
「三つと…逆行順行において、道は非常に深い。」(パッターナ1・縁の区別44、52);
Evaṃ dhammavasena catuvīsatibhedesu tikapaṭṭhānādīsu ekekaṃ paccayanayena anulomādivasena catubbidhaṃ hotīti channavuti samantapaṭṭhānāni. Tattha pana dhammānulome tikapaṭṭhāne kusalattike paṭiccavāre paccayānulome hetumūlake hetupaccayavasena ekūnapaññāsa pucchānayā satta vissajjananayāti ādinā dassiyamānā anantabhedā nayāti āha **‘‘anantanaya’’**nti. Hoti cettha –
このように、法のあり方によって、二十四の区別の中に、三つから始まるパッターナなどで、それぞれ縁のあり方によって順行など四種類となるため、九十六の全体的な基礎となる。 そこでは、法の順行において、三つから始まるパッターナにおいて、原因の三つ組の区分において、縁の三つ組において、原因の根源である原因の縁によって、四十九の問いの道筋、七つの回答の道筋など(パッターナ1・縁の区別41など)と示される、無限の道筋がある、と「無限の道筋」と言っている。 ここには、
‘‘Paṭṭhānaṃ nāma paccekaṃ dhammānaṃ anulomādimhi tikadukādīsu yā paccayamūlavisiṭṭhā catunayato sattadhā gatī’’ti.
「パッターナという名前は、個々の法が、順行などにおける三つ組の二つ組などで、縁の根源において区別される四つの道筋から、七つにわたる。」
Navahākārehīti uppādādīhi navahi paccayākārehi. Tattha uppajjati etasmā phalanti uppādo, uppattiyā kāraṇabhāvo. Sati ca avijjāya saṅkhārā uppajjanti, na asati, tasmā avijjā saṅkhārānaṃ uppādo hutvā paccayo hoti. Tathā avijjāya sati saṅkhārā pavattanti dharanti, nivisanti ca, te avijjāya sati phalaṃ bhavādīsu khipanti, āyūhanti phaluppattiyā ghaṭanti, saṃyujjanti attano phalena, yasmiṃ santāne sayañca uppannā, taṃ palibundhanti, paccayantarasamavāye udayanti uppajjanti, hinoti ca saṅkhārānaṃ kāraṇabhāvaṃ gacchati, paṭicca avijjaṃ saṅkhārā ayanti pavattantīti evaṃ avijjāya saṅkhārānaṃ kāraṇabhāvūpagamanavisesā uppādādayo veditabbā. Tathā saṅkhārādīnaṃ viññāṇādīsu.
「九つのあり方」とは、発生など九つの縁のあり方である。 そこでは、「発生」とは、そこから結果が生じることである。発生の原因である。 「無明があれば、諸行が発生する」のであり、無ければ発生しない。それゆえ、無明は諸行の発生となって縁となる。 同様に、無明があれば、諸行は働き、定着し、増殖する。それらは無明があれば、結果である有などに影響を与え、寿命を延ばし、結果の発生のために尽力し、その結果と結びつく。どのような連続体で、それ自体が発生し、それを妨げる。 他の縁との結合によって、現れる。発生する。諸行の、原因となる性質のあり方に行く。 「無明によって諸行が来る」と、つまり、働き続ける、ということである。 このように、無明から諸行への原因となる性質のあり方の区別は、発生などとして理解すべきである。 同様に、諸行から識などへの。
Uppādaṭṭhitītiādīsu ca tiṭṭhati etenāti ṭhiti, kāraṇaṃ. Uppādo eva ṭhiti uppādaṭṭhiti. Esa nayo sesesupi. Yasmā ayonisomanasikāro, ‘‘āsavasamudayā avijjāsamudayo’’ti (ma. ni. 1.103) vacanato āsavā ca avijjāya paccayo, tasmā vuttaṃ **‘‘ubhopete dhammā paccayasamuppannā’’**ti. Paccayapariggahe paññāti saṅkhārānaṃ avijjāya ca uppādādike paccayākāre paricchinditvā gahaṇavasena pavattā paññā. Dhammaṭṭhitiñāṇanti dhammānaṃ paccayuppannānaṃ paccayabhāvato dhammaṭṭhitisaṅkhāte paṭiccasamuppāde ñāṇaṃ. Paccayadhammā hi paṭiccasamuppāde ‘‘dvādasa paṭiccasamuppādā’’ti vacanato dvādasa paccayā. Ayañca nayo na paccuppanne eva, atha kho atītānāgatakālepi, na ca avijjāya eva saṅkhāresu, atha kho saṅkhārādīnampi viññāṇādīsu labbhatīti paripuṇṇaṃ katvā paccayākārassa vibhattabhāvaṃ dassetuṃ **‘‘atītampi addhāna’’**ntiādi pāḷiṃ ārabhi. Paṭṭhāne (paṭṭhā. 1.paccayaniddesa 1) dassitā hetādipaccayā evettha uppādādipaccayākārehi gahitāti te yathāsambhavaṃ nīharitvā yojetabbā, ativitthārabhayena pana na yojayimha.
「有生・住・滅など」において、「これで保つ」という義で「住」であり、原因である。有生と住とが「有生住」である。これは他のものにも当てはまる。なぜなら、無分別な思惟(「煩悩の生起とともに無明の生起がある」と『マッジマ・ニカーヤ』1巻103ページに明記されている)により、煩悩と無明とが縁であるから、「これら二つの法は縁によって生起する」と説かれたのである。縁の理解とは、識によって生起する諸法、無明によって生起する諸法などの縁としてのあり方を識別して把握することによって生じる智慧である。法住智慧とは、縁によって生起する諸法が、縁であることによって「縁起」とされるものについての智慧である。縁の諸法は、縁起において「十二縁起」と明記されている十二の縁である。そして、このあり方は、現在のものだけでなく、過去・未来の時にも当てはまり、無明だけでなく、諸行などにも当てはまるから、それを完全に理解して、縁のあり方の詳細を説くために、「過去の時にも」などのパーリが説き始められたのである。これは『パッターナ』(1巻・縁の叙述・1)に説かれている、原因などの縁が、ここでは有生などの縁のあり方として把握されているので、それらをそれぞれに当てはめて解釈すべきであるが、詳細に説きすぎることを避けるために、ここでは解釈を省略した。
Tassa tassa dhammassāti tassa tassa saṅkhārādipaccayuppannadhammassa. Tathā tathā paccayabhāvenāti uppādādihetādipaccayabhāvena. Atītapaccuppannānāgatavasena tayo addhā kālā etassāti tiyaddhaṃ. Hetuphalaphalahetuhetuphalavasena tayo sandhī etassāti tisandhiṃ. Saṅkhippanti ettha avijjādayo viññāṇādayo cāti saṅkhepo, kammaṃ vipāko ca. Saṅkhippanti etthāti vā saṅkhepo, avijjādayo viññāṇādayo ca. Koṭṭhāsapariyāyo vā saṅkhepa-saddo. Atīte kammasaṅkhepādivasena cattāro saṅkhepā etassāti catusaṅkhepaṃ. Sarūpato avuttāpi tasmiṃ tasmiṃ saṅkhepe ākirīyanti avijjāsaṅkhārādiggahaṇehi pakāsīyantīti ākārā, atīte hetuādīnaṃ vā pakārā ākārā, te saṅkhepe pañca pañca katvā vīsatiākārā etassāti vīsatākāraṃ.
「それぞれの法」とは、それぞれの行などに縁によって生じた法のことである。「それぞれの縁としてのあり方」とは、有生・原因などの縁としてのあり方である。過去・現在・未来という三つの時、これが「三世」である。原因・結果、結果・原因、原因・原因という三つの結びつき、これが「三結」である。「集まる」とは、無明などが集まる、識などが集まるということであり、「集」である。あるいは、無明などが集まるということでも「集」である。あるいは、「部分」という意味の「集」という言葉もある。過去における行などの集まりによる、四つの集まり、これが「四集」である。その姿としては説かれていないが、それぞれの集まりにおいて、散りばめられる、すなわち、無明・行などの把握によって明らかにされる、それが「あり方」である。あるいは、過去における原因などのあり方、それが「あり方」である。これらをそれぞれの集まりにおいて五つずつとして、二十のあり方、これが「二十あり方」である。
Khattiyādibhedena anekabhedabhinnāpi sassatavādino jātisatasahassānussaraṇādino abhinivesahetuno vasena cattārova honti , na tato uddhaṃ adhoti sassatavādādīnaṃ parimāṇaparicchedassa anaññavisayataṃ dassetuṃ **‘‘cattāro janā’’**tiādimāha. Tattha cattāro janāti cattāro janasamūhā. Idaṃ nissāyāti idaṃ idappaccayatāya sammā aggahaṇaṃ, tatthāpi ca hetuphalabhāvena sambandhānaṃ santatighanassa abheditattā paramatthato vijjamānampi bhedanibandhanaṃ nānattanayaṃ anupadhāretvā gahitaṃ ekattaggahaṇaṃ nissāya. Idaṃ gaṇhantīti idaṃ sassataggahaṇaṃ abhinivissa voharanti, iminā nayena ekaccasassatavādādayopettha yathāsambhavaṃ yojetvā vattabbā. Bhinditvāti ‘‘ātappamanvāyā’’tiādinā vibhajitvā ‘‘tayidaṃ bhikkhave tathāgato pajānātī’’tiādinā vimadditvā nijjaṭaṃ nigumbaṃ katvā diṭṭhijaṭāvijaṭanena diṭṭhigumbavivaraṇena ca.
刹帝利などのように多くの種類に分かれるが、常住論者や、過去の無数の生を記憶するなど、執着の原因となるものによって、四つにしかならない。それ以上ではない、ということを示すために、「四人の人々」などが説かれたのである。そこで「四人の人々」とは、四つの人々の集まりである。これを依るとは、これを縁として正しく理解することであり、そこでも原因・結果という関係性の持続の強固さによって、究極的には存在しているが、区別による様々なあり方を考慮せず、一つのものとして把握することを依ることである。これを捉えるとは、これを常住という把握として執着し、それによって議論することである。このあり方によって、一部の常住論者なども、それぞれに当てはめて理解すべきである。「分別して」とは、「熱心に」などによって細かく分けて、「比丘たちよ、このように長老は知る」などによって分析し、根を切り、葉を刈り取り、見解の根を解きほぐし、見解の絡みを解くことである。
**‘‘Tasmā’’**tiādinā buddhaguṇe ārabbha desanāya samuṭṭhitattā sabbaññutaññāṇaṃ uddisitvā desanākusalo bhagavā samayantaraviggāhaṇavasena sabbaññutaññāṇameva vissajjetīti dasseti. **‘‘Santī’’**ti iminā tesaṃ diṭṭhigatikānaṃ vijjamānatāya avicchinnataṃ, tato ca nesaṃ micchāgāhato sithilakaraṇavivecanehi attano desanāya kiccakāritaṃ, avitathatañca dīpeti dhammarājā.
「それゆえ」などによって、仏の徳を縁として説法が生じたので、一切知の智慧を目的として、説法に巧みな世尊は、時期をずらして理解するというあり方によって、一切知の智慧のみを投げかける、ということを示している。「存在する」という言葉によって、それらの見解が存続していること、すなわち、途切れないことを示し、それゆえ、それらが誤った捉え方から緩むことの分別によって、自身の説法の意義と、その誤りのなさを示されている、と仏陀は説いている。
29. ‘‘Santi , bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā pubbantānudiṭṭhino, pubbantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni adhivuttipadāni (sī. pī.) abhivadanti aṭṭhārasahi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha pubbantakappikā pubbantānudiṭṭhino pubbantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti aṭṭhārasahi vatthūhi?
29. 「比丘たちよ、ある聖職者やバラモンたちは、過去世を語る者であり、過去世を信じる者である。彼らは、18の事柄に基づいて、過去世について様々な見解を述べている。これらの聖職者やバラモンたちは、何に基づいて、何のために、過去世を語る者であり、過去世を信じる者であり、18の事柄に基づいて過去世について様々な見解を述べているのであろうか?」
29. Tattha santīti atthi saṃvijjanti upalabbhanti. Bhikkhaveti ālapanavacanaṃ. Eketi ekacce. Samaṇabrāhmaṇāti pabbajjūpagatabhāvena samaṇā, jātiyā brāhmaṇā. Lokena vā samaṇāti ca brāhmaṇāti ca evaṃ sammatā. Pubbantaṃ kappetvā vikappetvā gaṇhantīti pubbantakappikā. Pubbantakappo vā etesaṃ atthīti pubbantakappikā. Tattha antoti ayaṃ saddo antaabbhantaramariyādalāmakaparabhāgakoṭṭhāsesu dissati. ‘‘Antapūro udarapūro’’tiādīsu hi ante antasaddo. ‘‘Caranti loke parivārachannā anto asuddhā bahi sobhamānā’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.122) abbhantare. ‘‘Kāyabandhanassa anto jīrati (cūḷava. 278). ‘‘Sā haritantaṃ vā panthantaṃ vā selantaṃ vā udakantaṃ vā’’tiādīsu (ma. ni. 1.304) mariyādāyaṃ. ‘‘Antamidaṃ, bhikkhave, jīvikānaṃ yadidaṃ piṇḍolya’’ntiādīsu (saṃ. ni. 3.80) lāmake. ‘‘Esevanto dukkhassā’’tiādīsu (saṃ. ni. 2.51) parabhāge. Sabbapaccayasaṅkhayo hi dukkhassa parabhāgo koṭīti vuccati. ‘‘Sakkāyo kho, āvuso, eko anto’’tiādīsu (a. ni. 6.61) koṭṭhāse. Svāyaṃ idhāpi koṭṭhāse vattati.
「そこにいる」とは、存在する、現れる、見いだされるという意味である。「比丘たちよ」とは、呼びかけの言葉である。「ある種」とは、ある種の、である。「沙門やバラモン」とは、出家したことによって沙門、生まれによってバラモンである。あるいは、世間によって沙門、バラモンと認められている者たちである。「過去世を空想し、想定して捉える」者たち、すなわち過去世を想定する者たちである。あるいは、彼らに過去世がある、という意味で、過去世を想定する者たちである。ここで「端」という言葉は、端、内側、境界、遅延、終末などの意味で使われる。「宮殿の内側、腹の内側」などの「内側」では、内側を指す。「世間を歩き、覆われた姿で、内側は不浄で、外側は美しく見える」などの(『相応部経』上巻、122ページ)「内側」では、内側を指す。「身体の結びつきの内側が朽ちる」(『小誦経』278ページ)。「彼女は緑の端、あるいは道の端、あるいは岩の端、あるいは水の端」などの(『中部経』上巻、304ページ)「境界」では、境界を指す。「比丘たちよ、これが生計の端である。すなわち托鉢である」(『相応部経』上巻、80ページ)「遅延」では、遅延を指す。「苦の終末である」(『相応部経』中巻、51ページ)「終末」では、終末を指す。すべての原因の消滅は、苦の終末、すなわち極限である。なぜなら、極限とは「頂点」とも呼ばれるからである。「親愛なる友よ、五蘊は一つの端である」(『増支部経』下巻、61ページ)「部分」では、部分を指す。これはここでも部分を指して使われている。
Kappasaddopi – ‘‘tiṭṭhatu, bhante bhagavā kappaṃ’’ (dī. ni. 2.167), ‘‘atthi kappo nipajjituṃ’’ (a. ni. 8.80), ‘‘kappakatena akappakataṃ saṃsibbitaṃ hotī’’ti, (pāci. 371) evaṃ āyukappalesakappavinayakappādīsu sambahulesu atthesu vattati. Idha taṇhādiṭṭhīsu vattatīti veditabbo. Vuttampi cetaṃ – ‘‘kappāti dve kappā, taṇhākappo ca diṭṭhikappo cā’’ti (mahāni. 28). Tasmā taṇhādiṭṭhivasena atītaṃ khandhakoṭṭhāsaṃ kappetvā pakappetvā ṭhitāti pubbantakappikāti evamettha attho veditabbo. Tesaṃ evaṃ pubbantaṃ kappetvā ṭhitānaṃ punappunaṃ uppajjanavasena pubbantameva anugatā diṭṭhīti pubbantānudiṭṭhino. Te evaṃdiṭṭhino taṃ pubbantaṃ ārabbha āgamma paṭicca aññampi janaṃ diṭṭhigatikaṃ karontā anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti aṭṭhārasahi vatthūhi.
「劫」という言葉も、「尊師よ、劫(長期間)お留まりください」(『長部経』下巻、167ページ)、「横たわるための劫がある」(『増支部経』下巻、80ページ)、「劫でなされたものと、劫でなされなかったものが結びつけられる」(『波羅夷罪経』371ページ)のように、寿命、物質、戒律などの多くの意味で使われる。ここでは、渇愛や見解の中で使われていると理解すべきである。また、次のように述べられている。「劫とは二つの劫、すなわち渇愛の劫と、見解の劫である」(『大説一切有部宗輪論』28ページ)。ゆえに、渇愛と見解によって、過去の五蘊の部分を空想し、想定して捉えている、という意味で「過去世を想定する者たち」となる。このように、過去世を想定して捉えている者たちが、その過去世を拠り所として、さらに他の人々をも異端論に陥れるために、十八の事柄で、さまざまな形容詞の言葉を述べるのである。
Tattha anekavihitānīti anekavidhāni. Adhimuttipadānīti adhivacanapadāni. Atha vā bhūtaṃ atthaṃ abhibhavitvā yathāsabhāvato aggahetvā pavattanato adhimuttiyoti diṭṭhiyo vuccanti. Adhimuttīnaṃ padāni adhimuttipadāni, diṭṭhidīpakāni vacanānīti attho. Aṭṭhārasahi vatthūhīti aṭṭhārasahi kāraṇehi.
「さまざまな」とは、多様なという意味である。「形容詞の言葉」とは、言葉による形容である。あるいは、真実の事柄を覆い隠し、ありのままに理解せずに広めることから、「執着」と呼ばれる。執着の言葉、すなわち、見解を照らし出す言葉という意味である。「十八の事柄で」とは、十八の理由で。
29. Atthīti ‘‘saṃvijjantī’’ti iminā samānattho puthuvacanavisayo eko nipāto ‘‘atthi imasmiṃ kāye kesā’’tiādīsu (dī. ni. 2.377; ma. ni. 1.110; ma. ni. 3.154; saṃ. ni. 4.127; khu. pā. 3.1) viya. Sassatādivasena pubbantaṃ kappentīti pubbantakappikā. Yasmā pana te taṃ pubbantaṃ purimasiddhehi taṇhādiṭṭhikappehi kappetvā, āsevanabalavatāya vicittavuttitāya ca vikappetvā aparabhāgasiddhehi abhinivesabhūtehi taṇhādiṭṭhiggāhehi gaṇhanti abhinivisanti parāmasanti, tasmā vuttaṃ ‘‘pubbantaṃ **kappetvā vikappetvā gaṇhantī’’**ti. Taṇhupādānavasena vā kappanaggahaṇāni veditabbāni. Taṇhāpaccayā hi upādānaṃ. Koṭṭhāsesūti ettha koṭṭhāsādīsūti attho veditabbo. Padapūraṇasamīpaummaggādīsupi hi anta-saddo dissati. Tathā hi ‘‘iṅgha tvaṃ suttante vā gāthāyo vā abhidhammaṃ vā pariyāpuṇassu (pāci. 442), suttante okāsaṃ kārāpetvā’’ti (pāci. 1221) ca ādīsu padapūraṇe anta-saddo vattati, gāmantaṃ osareyya, (pārā. 409; cūḷava. 343) gāmantasenāsana’’ntiādīsu samīpe , ‘‘kāmasukhallikānuyogo eko anto, atthīti kho kaccāna ayameko anto’’tiādīsu (saṃ. ni. 2.15; 3.90) ummaggeti.
29. 「存在する」とは、「存在している」という意味で、同一の意味を持つ複数形である「存在」という言葉が、「この身体には髪がある」など(『ディーガ・ニカーヤ』2巻377ページ、『マッジマ・ニカーヤ』1巻110ページ、3巻154ページ、『サンユッタ・ニカーヤ』4巻127ページ、『クッダカ・パータ』3巻1ページ)のように使われるのと同じである。常住などによって過去を「計る」人々、すなわち「過去計り」である。しかし、彼らはその過去を、以前に確立された渇愛や見解の計りによって計り、習慣の力と多様なあり方によって異なって計り、後に確立された執着に根ざした渇愛や見解によって捉え、執着し、固執する。それゆえ、「過去を計り、異なって計り、捉える」と説かれたのである。渇愛の執着による「計る」という把握も理解すべきである。なぜなら、渇愛の縁によって執着が生じるからである。「部分」とは、ここでは「部分」などという意味であると理解すべきである。言葉を補う、近く、方向などの場合にも「端」という言葉が見られる。例えば、「経典、偈、阿毘達磨を習得せよ」(『パーリ・チッタカ』442ページ)、「経典において場所を設けて」(『パーリ・チッタカ』1221ページ)など、言葉を補う場合には「端」という言葉が使われ、村の端を降りる、(『パーリ・ラージャ』409ページ、『チュッラ・ヴァッガ』343ページ)村の端の住処」などでは近く、「欲楽の修行は一つであり、存在する、カーチャーナよ、これがその一つである」(『サンユッタ・ニカーヤ』2巻15ページ、3巻90ページ)などでは方向を示している。
Kappa-saddo mahākappasamantabhāvakilesakāmavitakkakālapaññattisadisabhāvādīsu vattatīti āha **‘‘sambahulesu atthesu vattatī’’**ti. Tathā hesa ‘‘cattārimāni bhikkhave kappassa asaṅkhyeyyānī’’tiādīsu (a. ni. 4.156) mahākappe vattati, ‘‘kevalakappaṃ veḷuvanaṃ obhāsetvā’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.94) samantabhāve, ‘‘saṅkappo kāmo, rāgo kāmo, saṅkapparāgo kāmo’’tiādīsu (mahāni. 1; cūḷani. 8) kilesakāme, ‘‘takko vitakko saṅkappo’’tiādīsu (dha. sa. 7) vitakke, ‘‘yena sudaṃ niccakappaṃ viharāmī’’tiādīsu (ma. ni. 1.387) kāle, ‘‘iccāyasmā kappo’’tiādīsu (su. ni. 1090; cūḷani. 113) paññattiyaṃ, ‘‘satthukappena vata kira bho sāvakena saddhiṃ mantayamānā na jānimhā’’tiādīsu (ma. ni. 1.260) sadisabhāve vattatīti. Vuttampi cetanti mahāniddesaṃ (mahāni. 28) sandhāyāha. Taṇhādiṭṭhivasenāti diṭṭhiyā upanissayabhūtāya sahajātāya abhinandanabhūtāya ca taṇhāya, sassatādiākārena abhinivisantassa micchāgāhassa ca vasena. Pubbenivutthadhammavisayāya kappanāya adhippetattā atītakālavācako idha pubba-saddo, rūpādikhandhavinimuttassa kappanāvatthuno abhāvā anta-saddo ca bhāgavācakoti āha **‘‘atītaṃ khandhakoṭṭhāsa’’**nti. **‘‘Kappetvā’’**ti ca tasmiṃ pubbante taṇhāyanābhinivesānaṃ samatthanaṃ pariniṭṭhāpanamāha. Ṭhitāti tassā laddhiyā avijahanaṃ. Ārabbhāti ālambitvā. Visayo hi tassā diṭṭhiyā pubbanto. Visayabhāvato eva hi so tassā āgamanaṭṭhānaṃ, ārammaṇapaccayo cāti vuttaṃ **‘‘āgamma paṭiccā’’**ti.
「カルパ」という言葉は、大劫、間、煩悩、欲、思惟、時、概念、似ていることなど、多くの意味で使われると、「多くの『あり』において使われる」と述べている。そのように、この言葉は「比丘たちよ、カルパの不可算なるもの」など(『アングッタラ・ニカーヤ』4巻156ページ)で大劫を、これは「完全に竹林を照らして」(『サンユッタ・ニカーヤ』1巻94ページ)で全体を、これは「欲、愛、欲の愛」(『マハー・ニパータ』1巻、『チュッラ・ニパータ』8ページ)で煩悩としての欲を、これは「思考、思惟、構想」(『ダンマ・サガン』7ページ)で思惟を、これは「私は常に」(『マッジマ・ニカーヤ』1巻387ページ)で時を、「長老よ、カルパです」(『スッタ・ニパータ』1090ページ、『チュッラ・ニパータ』113ページ)で概念を、「長老よ、あなたは弟子と共に話し合っているのに、私たちには分からなかった」(『マッジマ・ニカーヤ』1巻260ページ)で似ていることを表している。それは「説かれたこともあります」という言葉は、『マハー・ニパータ』(28ページ)を指して言っている。渇愛や見解によってとは、見解の支えである、同時に生じる、愛着する渇愛によって、常住などのあり方として執着することによる誤った捉え方によってである。過去に住んでいた法についての把握であるため、ここでは「過去」という言葉が使われ、形などという要素から離れた把握の対象がないため、「端」という言葉は部分を示す言葉であると、「過去の要素の部分」と述べている。「計って」とは、その過去において、渇愛や執着が満たされることの完了を述べている。「住している」とは、その獲得を離れないことである。「縁として」とは、対象として捉えることである。対象とは、その見解にとっての過去である。対象であることによって、それはその見解の生じる場所であり、対象の縁でもあると、「縁として来て、依って」と述べている。
Adhivacanapadānīti paññattipadāni. Dāsādīsu sirivaḍḍhakādi-saddā viya vacanamattameva adhikāraṃ katvā pavattiyā adhivacanaṃ paññatti. Atha vā adhi-saddo uparibhāve, vuccatīti vacanaṃ, upari vacanaṃ adhivacanaṃ, upādābhūtarūpādīnaṃ upari paññāpiyamānā upādāpaññattīti attho , tasmā paññattidīpakapadānīti attho daṭṭhabbo. Paññattimattañhetaṃ vuccati, yadidaṃ ‘‘attā, loko’’ti ca, na rūpavedanādayo viya paramattho. Adhikavuttitāya vā adhivuttiyoti diṭṭhiyo vuccanti. Adhikañhi sabhāvadhammesu sassatādiṃ pakatiādidabbādiṃ jīvādiṃ kāyādiñca abhūtamatthaṃ ajjhāropetvā diṭṭhiyo pavattantīti.
「同意語」とは、「概念」の言葉である。奴隷などの言葉で「宝を増やす」などの言葉のように、言葉としてのみ、その領域を占めて用いられる同意語のことである。あるいは、「上に」という意味の「上に」と、「言われる」という意味の「言葉」とで、「上に言われる」という意味で、執着の基となる形などに対して、上に概念として示される、執着の概念であるという意味である。したがって、「概念を示す言葉」という意味であると理解すべきである。これは「アートマン」や「世界」などと呼ばれる概念に過ぎず、形や感覚などのような究極的な真理ではない。あるいは、過剰な適用によって「同意語」と呼ばれ、見解と呼ばれるのである。なぜなら、本質的な法に対して、常住や自然などの物質や、生命や身体など、存在しないものを付加して、見解が用いられるからである。
Sassatavādo 永遠説
30. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā sassatavādā, sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi?
30. 「比丘たちよ、ある聖職者やバラモンたちは、永遠説を唱える者であり、自己と世界は永遠であると4つの事柄に基づいて説いている。これらの聖職者やバラモンたちは、何に基づいて、何のために、永遠説を唱える者であり、自己と世界は永遠であると4つの事柄に基づいて説いているのであろうか?」
30. Idāni yehi aṭṭhārasahi vatthūhi abhivadanti, tesaṃ kathetukamyatāya pucchāya ‘‘te ca kho bhonto’’tiādinā nayena pucchitvā tāni vatthūni vibhajitvā dassetuṃ ‘‘santi, bhikkhave’’tiādimāha. Tattha vadanti etenāti vādo, diṭṭhigatassetaṃ adhivacanaṃ. Sassato vādo etesanti sassatavādā, sassatadiṭṭhinoti attho. Eteneva nayena ito paresampi evarūpānaṃ padānaṃ attho veditabbo. Sassataṃ attānañca lokañcāti rūpādīsu aññataraṃ attāti ca lokoti ca gahetvā taṃ sassataṃ amaraṃ niccaṃ dhuvaṃ paññapenti. Yathāha – ‘‘rūpaṃ attā ceva loko ca sassato cāti attānañca lokañca paññapenti tathā vedanaṃ, saññaṃ, saṅkhāre, viññāṇaṃ attā ceva loko ca sassato cāti attānañca lokañca paññapentī’’ti.
「今、彼らが十八の事柄で述べていること」とは、その述べている事柄を説明したいという問いに対して、「それらは、親愛なる友よ」というように問いかけ、それらの事柄を分析して示すために、「比丘たちよ、世の中には」というように述べたのである。「そこで、彼らは述べる」すなわち「見解」のことである。これは異端論の別名である。「常住論者」とは、常住の見解を持つ者たちである。という意味である。これと同じように、これ以降の同様の言葉の意味も理解すべきである。彼らは「常住の自己と世界」として、物質などのいずれかを自己であり世界であると捉え、それを常住で、不死で、不変で、永遠であると断定する。すなわち、「物質は自己であり、世界であり、常住である」と、自己と世界を断定するように、「受、想、業、識も同様に、自己であり、世界であり、常住である」と、自己と世界を断定するのである。
30. Abhivadantīti ‘‘idameva saccaṃ, moghamañña’’nti (ma. ni. 2.187, 203, 427; ma. ni. 3.27, 29) abhinivisitvā vadanti ‘‘ayaṃ dhammo, nāyaṃ dhammo’’tiādinā vivadanti. Abhivadanakiriyāya ajjāpi avicchedabhāvadassanatthaṃ vattamānakālavacanaṃ. Diṭṭhi eva diṭṭhigataṃ ‘‘muttagataṃ, (ma. ni. 2.119; a. ni. 9.11) saṅkhāragata’’ntiādīsu (mahāni. 41) viya. Gantabbābhāvato vā diṭṭhiyā gatamattaṃ, diṭṭhiyā gahaṇamattanti attho. Diṭṭhippakāro vā diṭṭhigataṃ. Lokiyā hi vidhayuttagatapakāra-sadde samānatthe icchanti. Ekekasmiñca ‘‘attā’’ti, ‘‘loko’’ti ca gahaṇavisesaṃ upādāya paññāpanaṃ hotīti āha **‘‘rūpādīsu aññataraṃ attā ca loko cāti gahetvā’’**ti. Amaraṃ niccaṃ dhuvanti sassatavevacanāni. Maraṇābhāvena vā amaraṃ, uppādābhāvena sabbathāpi atthitāya niccaṃ, thiraṭṭhena vikārābhāvena dhuvaṃ. **‘‘Yathāhā’’**tiādinā yathāvuttamatthaṃ niddesapaṭisambhidāpāḷīhi vibhāveti. Ayañca attho ‘‘rūpaṃ attato samanupassati, vedanaṃ, saññaṃ, saṅkhāre, viññāṇaṃ attato samanupassatī’’ti imissā pañcavidhāya sakkāyadiṭṭhiyā vasena vutto. ‘‘Rūpavantaṃ attāna’’ntiādikāya pana pañcadasavidhāya sakkāyadiṭṭhiyā vasena cattāro cattāro khandhe ‘‘attā’’ti gahetvā tadaññaṃ ‘‘loko’’ti paññapentīti ayampi attho labbhati. Tathā ekaṃ khandhaṃ ’’attā’’ti gahetvā tadaññe attano upabhogabhūto lokoti, sasantatipatite vā khandhe ‘‘attā’’ti gahetvā tadaññe ‘‘loko’’ti paññapentīti evampettha attho daṭṭhabbo. Etthāha – sassato vādo etesanti kasmā vuttaṃ, nanu tesaṃ attā loko ca sassatoti adhippeto, na vādo ti? Saccametaṃ, sassatasahacaritatāya pana ‘‘vādo sassato’’ti vuttaṃ yathā ‘‘kuntā pacarantī’’ti. Sassato iti vādo etesanti vā iti-saddalopo daṭṭhabbo. Atha vā sassataṃ vadanti ‘‘idameva sacca’’nti abhinivissa voharantīti sassatavādā, sassatadiṭṭhinoti evampettha attho daṭṭhabbo.
30. 「讃える」とは、「これだけが真実であり、他は偽りである」(『マッジマ・ニカーヤ』2巻187、203、427ページ、3巻27、29ページ)と執着して、「これは法であり、これは法ではない」などと争うことである。「讃える」という行為が、現在も途切れることなく続いていることを示すために、現在時を表す言葉が使われている。見解そのものが見解の領域である。「解脱の領域」、「行の領域」など(『マッジマ・ニカーヤ』2巻119ページ、『アングッタラ・ニカーヤ』9巻11ページ)のようにである。行くべき場所がないことから、見解による領域、見解による把握という意味である。あるいは、見解のあり方、見解の領域である。世俗的な「方法」や「領域」といった言葉が、同一の意味で用いられることを望む。「アートマン」や「世界」という捉え方の違いをそれぞれに用いて示すことが行われるので、「形などの中から、いずれか一つをアートマンとし、世界とする、と捉えて」と述べている。「不死」、「常住」、「不動」は、常住という言葉の同義語である。死がないことから「不死」、生がないことから「常住」、不動であることから「不動」である。「『どのように』」などによって、上述の意味を、分別経のパーリによって詳しく説明している。この意味は、「形をアートマンとして観る、感覚を、認識を、行を、識をアートマンとして観る」(『サンユッタ・ニカーヤ』5巻69ページ)という五種類の常住見解のあり方に基づいて説かれている。「形のあるアートマン」などという、十五種類の常住見解のあり方に基づいて、四つの要素をそれぞれ「アートマン」と捉え、それ以外を「世界」と示している、という意味も含まれる。あるいは、一つの要素を「アートマン」と捉え、それ以外を自身の所有物である「世界」と示し、持続する要素を「アートマン」と捉え、それ以外を「世界」と示している、というように、ここでは意味を理解すべきである。ここで問う。常住論者であると、なぜ言われるのか。彼らはアートマンや世界が常住であると考えているのであって、議論ではないのではないか。それは事実である。常住と共にあることから、「議論は常住である」と述べられている。例えば、「槍が弓を射る」というように。「常住である」という議論、あるいは「である」という言葉の省略と理解すべきである。あるいは、常住であると、「これだけが真実である」と執着して議論するので、常住論者、常住見解ということもある。ここではこのように理解すべきである。
31. ‘‘Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte ( ) (parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpattilese) (syā. ka.) anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo tissopi jātiyo catassopi jātiyo pañcapi jātiyo dasapi jātiyo vīsampi jātiyo tiṃsampi jātiyo cattālīsampi jātiyo paññāsampi jātiyo jātisatampi jātisahassampi jātisatasahassampi anekānipi jātisatāni anekānipi jātisahassāni anekānipi jātisatasahassāni – ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapanno’ti. Iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati.
31. 「比丘たちよ、ここに、ある沙門やバラモンは、努力し、励み、精進し、怠らず、正しく念じ、そのように集中した心によって、過去世を様々な形で思い出すことができる。すなわち、一つの過去世、二つの過去世、三つの過去世、四つの過去世、五つの過去世、十の過去世、二十の過去世、三十の過去世、四十の過去世、五十の過去世、百の過去世、千の過去世、十万の過去世、あるいは数多くの過去世を思い出す。『私はあの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、あの世に生まれ変わった。そして、あの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、この世に生まれ変わった』と。このように、形があり、詳細があり、様々な過去世を思い出す。」
‘‘So evamāha – ‘sassato attā ca loko ca vañjho kūṭaṭṭho esikaṭṭhāyiṭṭhito; te ca sattā sandhāvanti saṃsaranti cavanti upapajjanti, atthitveva sassatisamaṃ. Taṃ kissa hetu? Ahañhi ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusāmi, yathāsamāhite citte anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo tissopi jātiyo catassopi jātiyo pañcapi jātiyo dasapi jātiyo vīsampi jātiyo tiṃsampi jātiyo cattālīsampi jātiyo paññāsampi jātiyo jātisatampi jātisahassampi jātisatasahassampi anekānipi jātisatāni anekānipi jātisahassāni anekānipi jātisatasahassāni – amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapannoti. Iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi. Imināmahaṃ etaṃ jānāmi ‘‘yathā sassato attā ca loko ca vañjho kūṭaṭṭho esikaṭṭhāyiṭṭhito; te ca sattā sandhāvanti saṃsaranti cavanti upapajjanti, atthitveva sassatisama’’nti. Idaṃ, bhikkhave, paṭhamaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti.
「彼はこのように言う。『自己と世界は永遠であり、不変であり、不動であり、定まったものである。これらの生きとし生けるものは、巡り巡って、生死を繰り返し、永遠に存続する。なぜか? 私は努力し、励み、精進し、怠らず、正しく念じ、そのように集中した心によって、過去世を様々な形で思い出すことができる。すなわち、一つの過去世、二つの過去世、三つの過去世、四つの過去世、五つの過去世、十の過去世、二十の過去世、三十の過去世、四十の過去世、五十の過去世、百の過去世、千の過去世、十万の過去世、あるいは数多くの過去世を思い出す。『私はあの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、あの世に生まれ変わった。そして、あの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、この世に生まれ変わった』と。このように、形があり、詳細があり、様々な過去世を思い出す。これによって私は知る。「自己と世界は永遠であり、不変であり、不動であり、定まったものである。これらの生きとし生けるものは、巡り巡って、生死を繰り返し、永遠に存続する」と。比丘たちよ、これは、ある聖職者やバラモンたちが永遠説を唱え、自己と世界は永遠であると説く、最初の根拠である。」
31. Ātappamanvāyātiādīsu vīriyaṃ kilesānaṃ ātāpanabhāvena ātappanti vuttaṃ. Tadeva padahanavasena padhānaṃ. Punappunaṃ yuttavasena anuyogoti. Evaṃ tippabhedaṃ vīriyaṃ anvāya āgamma paṭiccāti attho. Appamādo vuccati satiyā avippavāso. Sammā manasikāroti upāyamanasikāro, pathamanasikāro, atthato ñāṇanti vuttaṃ hoti. Yasmiñhi manasikāre ṭhitassa pubbenivāsānussati ñāṇaṃ ijjhati, ayaṃ imasmiṃ ṭhāne manasikāroti adhippeto. Tasmā vīriyañca satiñca ñāṇañca āgammāti ayamettha saṅkhepattho. Tathārūpanti tathājātikaṃ. Cetosamādhinti cittasamādhiṃ. Phusatīti vindati paṭilabhati. Yathā samāhite citteti yena samādhinā sammā āhite suṭṭhu ṭhapite cittamhi anekavihitaṃ pubbenivāsantiādīnaṃ attho visuddhimagge vutto.
「努力を伴って」などの「努力」とは、煩悩を焼き尽くすという意味で「努力」と呼ばれている。それは、それを断ち切ることから「精進」となる。繰り返し努力することから「継続」となる。このように、多様な努力を伴って、という意味である。「怠ることなく」とは、念が離れないことである。「正しく思慮すること」とは、巧みな思慮、最初の思慮、すなわち智慧であると述べられている。なぜなら、この思慮にとどまる者の過去世の記憶の智慧が成就するからである。これがこの場における思慮であると意図されている。ゆえに、努力と念と智慧を伴って、というのがここでの要約である。「そのように」とは、そのように生まれたものである。「心の定まり」とは、心の定まりである。「得る」とは、得る、獲得するという意味である。すなわち、定まった心に、正しく置かれた心に、多様な過去世の記憶などの意味が、『浄化の道』に述べられているように。
So evamāhāti so evaṃ jhānānubhāvasampanno hutvā diṭṭhigatiko evaṃ vadati. Vañjhoti vañjhapasuvañjhatālādayo viya aphalo kassaci ajanakoti. Etena ‘‘attā’’ti ca ‘‘loko’’ti ca gahitānaṃ jhānādīnaṃ rūpādijanakabhāvaṃ paṭikkhipati. Pabbatakūṭaṃ viya ṭhitoti kūṭaṭṭho. Esikaṭṭhāyiṭṭhitoti esikaṭṭhāyī viya hutvā ṭhitoti esikaṭṭhāyiṭṭhito. Yathā sunikhāto esikatthambho niccalo tiṭṭhati, evaṃ ṭhitoti attho. Ubhayenapi lokassa vināsābhāvaṃ dīpeti. Keci pana īsikaṭṭhāyiṭṭhitoti pāḷiṃ vatvā muñje īsikā viya ṭhitoti vadanti . Tatrāyamadhippāyo – yadidaṃ jāyatīti vuccati, taṃ muñjato īsikā viya vijjamānameva nikkhamati. Yasmā ca īsikaṭṭhāyiṭṭhito, tasmā teva sattā sandhāvanti, ito aññattha gacchantīti attho.
「彼はこのように言う」とは、彼はこのように禅定の力に恵まれた者となって、異端論者としてこのように言う。「無益な」とは、無益な獣のように、誰にとっても実りのない、子を生まないという意味である。これにより、「自己」や「世界」と捉えられた禅定などが、物質などを生み出す性質を持つことを否定する。「山の頂上のように、揺るぎなく存在する」とは、安定しているという意味である。「杭のように、揺るぎなく存在する」とは、杭のように存在しているという意味である。すなわち、よく打ち込まれた杭の柱のように、揺るぎなく存在する、という意味である。両方とも、世界の滅亡がないことを示している。しかし、ある人々は「杭のように揺るぎなく存在する」というパーリ語を唱え、それを「杭のように存在する」と解釈する。そこでの意図は、すなわち、「生まれる」と呼ばれるものは、そこから、杭のように、存在しながらも出ていく、ということである。そして、「杭のように揺るぎなく存在する」からこそ、それらの生命は動き回り、ここではないどこかへ行く、という意味である。
Saṃsarantīti aparāparaṃ sañcaranti. Cavantīti evaṃ saṅkhyaṃ gacchanti. Tathā upapajjantīti. Aṭṭhakathāyaṃ pana pubbe ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti vatvā idāni te ca sattā sandhāvantītiādinā vacanena ayaṃ diṭṭhigatiko attanāyeva attano vādaṃ bhindati, diṭṭhigatikassa dassanaṃ nāma na nibaddhaṃ, thusarāsimhi nikhātakhāṇu viya cañcalaṃ, ummattakapacchiyaṃ pūvakhaṇḍagūthagomayādīni viya cettha sundarampi asundarampi hoti yevāti vuttaṃ. Atthitveva sassatisamanti ettha sassatīti niccaṃ vijjamānatāya mahāpathaviṃva maññati, tathā sinerupabbatacandimasūriye. Tato tehi samaṃ attānaṃ maññamānā atthi tveva sassatisamanti vadanti.
さまようとは、あちらこちらをさまようことである。滅していくとは、このように数えられることである。そして、このように生まれていくのである。注釈書には、かつて「永遠の自己と世界」と言った者が、今これらの生き物たちはさまよう、といった言葉で、この見解にかかわる者が、自分自身で自分の言葉を破る。見解にかかわる者の見解は定まったものではなく、灰の山に打ち込まれた杭のように揺れ動く。狂ったような夜の闇、古い糞や牛の糞のように、ここでは美しくもあり、醜くもあるのである、と言われている。永遠の存在の連続性があるとは、ここで永遠とは、常に存在することから、大地のようであるとみなす。同様に、須弥山や月や太陽である。それゆえ、それらと共に自分自身をみなす者が、永遠の存在の連続性があると言うのである。
Idāni sassato attā ca loko cātiādikāya paṭiññāya sādhanatthaṃ hetuṃ dassento ‘‘taṃ kissa hetu? Ahañhi ātappamanvāyā’’tiādimāha. Tattha imināmahaṃ etaṃ jānāmīti iminā visesādhigamena ahaṃ etaṃ paccakkhato jānāmi, na kevalaṃ saddhāmattakeneva vadāmīti dasseti, makāro panettha padasandhikaraṇatthaṃ vutto. Idaṃ, bhikkhave, paṭhamaṃ ṭhānanti catūhi vatthūhīti vatthusaddena vuttesu catūsu ṭhānesu idaṃ paṭhamaṃ ṭhānaṃ, idaṃ jātisatasahassamattānussaraṇaṃ paṭhamaṃ kāraṇanti attho.
今、「永遠の自己と世界」といった宣言を証明するために、理由を示しながら、「それは何のためか。私は勤勉であるからだ」といったことを言っている。ここで 、「私はこれを知っている。私はこれを目撃して知っている。単に信じるだけでなく、私は語っている」と示している。ここでの「マ」は、語句のつながりのために述べられたものである。「これが、比丘たちよ、最初の場所である」とは、四つのもの、すなわち場所として述べられた四つのものの中で、これが最初の場所であり、これが数千回の過去世を思い出す最初の原因である、という意味である。
31. Ātāpanaṃ kilesānaṃ vibādhanaṃ pahānaṃ. Padahanaṃ kosajjapakkhe patituṃ adatvā cittassa ussahanaṃ. Anuyogo yathā samādhi visesabhāgiyataṃ pāpuṇāti, evaṃ vīriyassa bahulīkaraṇaṃ. Idha upacārappanācittaparidamanavīriyānaṃ adhippetattā āha **‘‘tippabhedaṃ vīriya’’**nti . Nappamajjati etenāti appamādo, asammoso. Sammā upāyena manasi karoti kammaṭṭhānaṃ etenāti sammāmanasikāro ñāṇanti āha **‘‘vīriyañca satiñca ñāṇañcā’’**ti. Etthāti ‘‘ātappa…pe… manasikāraṃ anvāyā’’ti imasmiṃ pāṭhe. Sīlavisuddhiyā saddhiṃ catunnaṃ rūpāvacarajjhānānaṃ adhigamanapaṭipadā vattabbā, sā pana visuddhimagge vitthārato vuttāti āha **‘‘saṅkhepattho’’**ti. **‘‘Tathārūpa’’**nti cuddasavidhehi cittadamanehi rūpāvacaracatutthajjhānassa damitataṃ vadati.
31. 「熱心」とは、煩悩を追い払い、捨てることである。「精進」とは、怠惰に陥ることなく、心を励ますことである。「精進」とは、どのようにして禅定の特別な段階に達するかのように、勇気の増大させることである。ここでは、接近、集中、心の調伏の勇気が意図されているため、「強烈な勇気」と述べている。「怠らない」とは、怠慢でないこと、すなわち、注意が散漫でないことである。「正しく、巧みに、対象に心を向ける」とは、禅定の段階に達するためのものである、と「勇気と、念と、智慧と」と述べている。「ここで」とは、「熱心…など…について」というこの経文においてである。戒の清浄さと共に、四つの色界禅の獲得への道筋を理解すべきである。それは『ヴィスッディ・マッガ』に詳しく説かれているので、「要約」と述べている。「そのような」とは、十四種類の心の調伏によって、色界の第四禅が調伏されていることを示している。
Samādhānādiaṭṭhaṅgasamannāgatarūpāvacaracatutthajjhānassa yogino samādhivijambhanabhūtā lokiyābhiññā **jhānānubhāvo. ‘‘Jhānādīna’’**nti idaṃ jhānalābhissa visesena jhānadhammā āpāthaṃ āgacchanti, taṃmukhena sesadhammāti imamatthaṃ sandhāya vuttaṃ. Janakabhāvaṃ paṭikkhipati. Sati hi janakabhāve rūpādidhammānaṃ viya sukhādidhammānaṃ viya, ca paccayāyattavuttitāya uppādavantatā viññāyati, uppāde ca sati avassambhāvī nirodhoti anavakāsāva niccatā siyāti. Kūṭaṭṭha-saddo vā loke accantanicce niruḷho daṭṭhabbo. **‘‘Esikaṭṭhāyiṭṭhito’’**ti etena yathā esikā vātappahārādīhi na calati, evaṃ na kenaci vikāraṃ āpajjatīti vikārābhāvamāha, **‘‘kūṭaṭṭho’’**ti iminā pana aniccatābhāvaṃ. Vikāropi vināsoyevāti āha, **‘‘ubhayenapi lokassa vināsābhāvaṃ dīpetī’’**ti. **‘‘Vijjamānamevā’’**ti etena kāraṇe phalassa atthibhāvadassanena abhibyattivādaṃ dīpeti. Nikkhamatīti ca abhibyattiṃ gacchatīti attho. Kathaṃ pana vijjamānoyeva pubbe anabhibyatto abhibyattiṃ gacchatīti? Yathā andhakārena paṭicchanno ghaṭo ālokena abhibyattiṃ gacchati.
【禅定の威力】「禅定より」とは、禅定を得た者に特に禅定の法が現れる、それによって他の法へと至る、という趣旨で述べられたものである。生成のあり方を否定する。なぜなら、もし生成のあり方があるならば、色や感覚のような法と同様に、幸福のような法も、原因に依存して存在するがゆえに、生じるものとして認識される。そして、生じるものがあるならば、必然的に滅するものであるという不変性はありえないからである。世間では「不動」という言葉は、完全に不変なものを指す。**「エシカッハーヤイッティトー」**とは、車輪の軸が風の衝撃などで動かないように、いかなるものでも変化しない、という無変化であることを示している。**「クータッタ」**とは、この無常ではないことを意味している。変化もまた滅亡である、と**「両者とも世の滅亡ではないことを示している」**と述べている。**「存在することによって」**とは、原因があるから結果も存在する、ということを示すことで、顕現の説を示している。「現れる」とは、顕現に至る、という意味である。では、どのように、以前は顕現していなかったものが、存在することによって顕現に至るのか? 暗闇に覆われた壺が、光によって顕現するようなものである。
Idamettha vicāretabbaṃ – kiṃ karonto āloko ghaṭaṃ pakāsetīti vuccati, yadi ghaṭavisayaṃ buddhiṃ karonto, buddhiyā anuppannāya uppattidīpanato abhibyattivādo hāyati. Atha ghaṭabuddhiyā āvaraṇabhūtaṃ andhakāraṃ vidhamanto, evampi abhibyattivādo hāyatiyeva. Sati hi ghaṭabuddhiyā andhakāro kathaṃ tassā āvaraṇaṃ hotīti, yathā ghaṭassa abhibyatti na yujjati, evaṃ attanopi. Tatthāpi hi yadi indriyavisayādisannipātena anuppannāya buddhiyā uppatti, uppattivacaneneva abhibyattivādo hāyati, tathā sassatavādo. Atha buddhippavattiyā āvaraṇabhūtassa andhakāraṭṭhāniyassa mohassa vidhamanena. Sati buddhiyā kathaṃ moho āvaraṇanti, kiñci bhedasambhavato. Na hi abhibyañjanakānaṃ candasūriyamaṇipadīpādīnaṃ bhedena abhibyañjitabbānaṃ ghaṭādīnaṃ bhedo hoti, hoti ca visayabhedena buddhibhedoti bhiyyopi abhibyatti na yujjatiyeva, na cettha vuttikappanā yuttā vuttiyā vuttimato ca anaññathānujānanatoti . Te ca sattā sandhāvantīti ye idha manussabhāvena avaṭṭhitā, teyeva devabhāvādiupagamanena ito aññattha gacchanti, aññathā katassa kammassa vināso, akatassa ca abbhāgamo āpajjeyyāti adhippāyo.
ここで考察すべきは、光はどのように壺を照らすと言うのか、もし壺を対象とする知性(心)が生じるとすれば、知性が生じないことを示すことから、顕現という説は失われる。もし、壺の知性にとって、遮蔽物となる暗闇を排除するのであれば、この場合も顕現という説は失われる。なぜなら、壺の知性にとって、暗闇がどのように遮蔽物となるのか? 壺の顕現が成立しないのと同様に、自己の顕現も成立しない。そこでもし、感覚対象などとの結合によって生じない知性が生じるのであれば、「生じる」という言葉だけで、顕現という説は失われ、永遠説と同じようになる。もし、知性の働きにとって、遮蔽物となる暗闇が存在するならば、知性にとって暗闇がどのように遮蔽物となるのか? 何らかの区別が可能だからである。なぜなら、顕現させるもの(太陽、月、宝石、灯り)が区別されても、顕現されるもの(壺など)の区別が生じないわけではない。対象の区別によって知性の区別が生じるのであれば、さらに顕現は成立しない。なぜなら、ここで述べられた説明は適切ではないからである。なぜなら、言説と、言説によって言説を理解することは、互いに異なるものではないからである。そして、その者たちはさまよい続ける、というのは、ここで人間としてとどまっている者たちが、神などになることによって、そこから他に移動することを意味する。そうでなければ、行われたカルマの滅亡、行われなかったカルマの到来が生じるであろう、というのが趣旨である。
Aparāparanti aparasmā bhavā aparaṃ bhavaṃ. Evaṃ saṅkhyaṃ gacchantīti attano niccasabhāvattā na cutūpapattiyo, sabbabyāpitāya nāpi sandhāvanasaṃsaraṇāni, dhammānaṃyeva pana pavattivisesena evaṃ saṅkhyaṃ gacchanti, evaṃ voharīyantīti adhippāyo. Etena avaṭṭhitasabhāvassa attano, dhammino ca dhammamattaṃ uppajjati ceva vinassati cāti imaṃ vipariṇāmavādaṃ dasseti. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ parato vakkhāma. Attano vādaṃ bhindatīti sandhāvanādivacanasiddhāya aniccatāya pubbe paṭiññātaṃ sassatavādaṃ bhindati, viddhaṃsetīti attho. Sassatisamanti vā etassa sassataṃ thāvaraṃ niccakālanti attho daṭṭhabbo.
「次から次へ」とは、ある存在から次の存在へ、という意味である。このように数えられる、というのは、自己の不変性ゆえに、死と再生がない、という意味ではない。すべてに遍在するがゆえに、さまよい続ける輪廻転生もない。ただ法(現象)の働き方の違いによって、このように数えられる、このように呼ばれる、というのが趣旨である。これにより、不変の自己、あるいは法(現象)のみが生じ、滅するというこの変化の説を示す。ここで語るべきことは、後に語る。自己の説を破る、というのは、さまよい続けるなどの言葉によって証明される無常性によって、以前に約束された永遠説を破る、覆す、という意味である。「永遠」という言葉には、永遠、不動、不変、という意味があると理解すべきである。
Hetuṃ dassentoti yesaṃ ‘‘sassato’’ti attānañca lokañca paññapeti ayaṃ diṭṭhigatiko, tesaṃ hetuṃ dassentoti attho. Na hi attano diṭṭhiyā paccakkhakatamatthaṃ attanoyeva sādheti, attano pana paccakkhakatena atthena attano appaccakkhabhūtampi atthaṃ sādheti. Attanā hi yathānicchitaṃ parehi viññāpeti, na anicchitaṃ. **‘‘Hetuṃ dassento’’**ti ettha idaṃ hetudassanaṃ – etesu anekesu jātisatasahassesu ekovāyaṃ me attā, loko ca anussaraṇasabbhāvato. Yo hi yamatthaṃ anubhavati, so eva taṃ anussarati, na añño. Na hi aññena anubhūtamatthaṃ añño anussarituṃ sakkoti yathā taṃ buddharakkhitena anubhūtaṃ dhammarakkhito. Yathā cetāsu, evaṃ ito purimatarāsupi jātīsūti. Kasmā sassato me attā ca loko ca. Yathā ca me, evaṃ aññesampi sattānaṃ sassato attā ca loko cāti? Sassatavasena diṭṭhigahanaṃ pakkhando diṭṭhigatiko parepi tattha patiṭṭhapeti, pāḷiyaṃ pana ‘‘anekavihitāni adhivuttipadāni abhivadanti. So evaṃ āhā’’ti ca vacanato parānumānavasena idha hetudassanaṃ adhippetanti viññāyati. Kāraṇanti tividhaṃ kāraṇaṃ sampāpakaṃ nibbattakaṃ ñāpakanti. Tattha ariyamaggo nibbānassa sampāpakaṃ kāraṇaṃ, bījaṃ aṅkurassa nibbattakaṃ kāraṇaṃ, paccayuppannatādayo aniccatādīnaṃ ñāpakaṃ kāraṇaṃ, idhāpi ñāpakakāraṇameva adhippetaṃ. Ñāpako hi ñāpetabbatthavisayassa ñāṇassa hetubhāvato kāraṇanti. Tadāyattavuttitāya taṃ ñāṇaṃ tiṭṭhati tatthāti **‘‘ṭhāna’’**nti, vasati tattha pavattatīti **‘‘vatthū’’**ti ca vuccati. Tathā hi bhagavatā vatthu-saddena uddisitvāpi ṭhānasaddena niddiṭṭhanti.
「原因を示している」とは、「永遠である」と自己と世界を断定する、この見解を持つ者たちに、原因を示している、という意味である。なぜなら、自己の見解によって直接に認識された事柄を、自己自身が証明するのではない。自己の直接に認識した事柄によって、自己が直接に認識していない事柄をも証明するのである。自己は、自分の望んだ通りに、他者に理解させるのであり、望まない通りではない。**「原因を示している」**とは、ここでの原因の提示である――これらの無数の過去世において、ただ一人の私が、自己であり、世界である、と。なぜなら、その事柄を経験した者だけが、それを思い出すことができるのであり、他の者はできない。他の者が経験した事柄を、他の者が思い出すことはできない。例えば、ブッダラクシタが経験したことを、ダルマラクシタが経験できないように。これら(過去世)と同様に、これよりさらに過去の世においても、そうである。なぜ永遠の私、自己と世界であるのか? 私と同様に、他の生き物たちにも、永遠の自己と世界があるからではないか? 永遠の観点からの見解の保持が、見解を持つ者(永遠説者)が、他者もそこに立たせる。しかし経典では、「多くの様々な表現がある。彼はこのように言った」と、他者からの推論によって、ここで原因の提示が意図されていると理解される。「原因」とは、三種類の原因(成就させる原因、生成させる原因、証拠となる原因)である。その中で、聖なる道は涅槃を成就させる原因である。種は、新芽を生成させる原因である。原因と結果の関係などは、無常などを証拠立てる原因である。ここでも証拠となる原因だけが意図されている。「証拠となる」とは、証拠立てられる事柄の対象となる認識の、原因であることから、原因である。それ(認識)に依存して存在するがゆえに、その認識はそこにとどまる。**「場所」**とは、そこにとどまる、という意味である。**「根拠」**とは、そこにとどまる、という意味である。そのように、仏陀は「根拠」という言葉で示しながらも、「場所」という言葉で指示している。
32. ‘‘Dutiye ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Seyyathidaṃ – ekampi saṃvaṭṭavivaṭṭaṃ dvepi saṃvaṭṭavivaṭṭāni tīṇipi saṃvaṭṭavivaṭṭāni cattāripi saṃvaṭṭavivaṭṭāni pañcapi saṃvaṭṭavivaṭṭāni dasapi saṃvaṭṭavivaṭṭāni – ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapanno’ti. Iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati.
32. 「比丘たちよ、これらの聖職者やバラモンたちは、何に基づいて、何のために、永遠説を唱え、自己と世界は永遠であると説いているのであろうか? 比丘たちよ、ここに、ある沙門やバラモンは、努力し、励み、精進し、怠らず、正しく念じ、そのように集中した心によって、過去世を様々な形で思い出すことができる。すなわち、一つの世界循環、二つの世界循環、三つの世界循環、四つの世界循環、五つの世界循環、十の世界循環を思い出す。『私はあの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、あの世に生まれ変わった。そして、あの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、この世に生まれ変わった』と。このように、形があり、詳細があり、様々な過去世を思い出す。」
‘‘So evamāha – ‘sassato attā ca loko ca vañjho kūṭaṭṭho esikaṭṭhāyiṭṭhito; te ca sattā sandhāvanti saṃsaranti cavanti upapajjanti, atthitveva sassatisamaṃ. Taṃ kissa hetu? Ahañhi ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusāmi yathāsamāhite citte anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi. Seyyathidaṃ – ekampi saṃvaṭṭavivaṭṭaṃ dvepi saṃvaṭṭavivaṭṭāni tīṇipi saṃvaṭṭavivaṭṭāni cattāripi saṃvaṭṭavivaṭṭāni pañcapi saṃvaṭṭavivaṭṭāni dasapi saṃvaṭṭavivaṭṭāni. Amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapannoti. Iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi. Imināmahaṃ etaṃ jānāmi ‘‘yathā sassato attā ca loko ca vañjho kūṭaṭṭho esikaṭṭhāyiṭṭhito, te ca sattā sandhāvanti saṃsaranti cavanti upapajjanti, atthitveva sassatisama’’nti. Idaṃ, bhikkhave, dutiyaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti.
「彼はこのように言う。『自己と世界は永遠であり、不変であり、不動であり、定まったものである。これらの生きとし生けるものは、巡り巡って、生死を繰り返し、永遠に存続する。なぜか? 私は努力し、励み、精進し、怠らず、正しく念じ、そのように集中した心によって、過去世を様々な形で思い出すことができる。すなわち、一つの世界循環、二つの世界循環、三つの世界循環、四つの世界循環、五つの世界循環、十の世界循環を思い出す。私はあの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、あの世に生まれ変わった。そして、あの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、この世に生まれ変わった』と。このように、形があり、詳細があり、様々な過去世を思い出す。これによって私は知る。「自己と世界は永遠であり、不変であり、不動であり、定まったものである。これらの生きとし生けるものは、巡り巡って、生死を繰り返し、永遠に存続する」と。比丘たちよ、これは、ある聖職者やバラモンたちが永遠説を唱え、自己と世界は永遠であると説く、二番目の根拠である。」
33. ‘‘Tatiye ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Seyyathidaṃ – dasapi saṃvaṭṭavivaṭṭāni vīsampi saṃvaṭṭavivaṭṭāni tiṃsampi saṃvaṭṭavivaṭṭāni cattālīsampi saṃvaṭṭavivaṭṭāni – ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapanno’ti. Iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati.
33. 「比丘たちよ、これらの聖職者やバラモンたちは、何に基づいて、何のために、永遠説を唱え、自己と世界は永遠であると説いているのであろうか? 比丘たちよ、ここに、ある沙門やバラモンは、努力し、励み、精進し、怠らず、正しく念じ、そのように集中した心によって、過去世を様々な形で思い出すことができる。すなわち、十の世界循環、二十の世界循環、三十の世界循環、四十の世界循環を思い出す。『私はあの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、あの世に生まれ変わった。そして、あの世に、あの名前で、あの家柄で、あの容貌で、あの食物で、あの喜びと悲しみを感じる者として、あの寿命で生きていた。そこから滅して、この世に生まれ変わった』と。このように、形があり、詳細があり、様々な過去世を思い出す。」
‘‘So evamāha – ‘sassato attā ca loko ca vañjho kūṭaṭṭho esikaṭṭhāyiṭṭhito; te ca sattā sandhāvanti saṃsaranti cavanti upapajjanti, atthitveva sassatisamaṃ. Taṃ kissa hetu? Ahañhi ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusāmi, yathāsamāhite citte anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi. Seyyathidaṃ – dasapi saṃvaṭṭavivaṭṭāni vīsampi saṃvaṭṭavivaṭṭāni tiṃsampi saṃvaṭṭavivaṭṭāni cattālīsampi saṃvaṭṭavivaṭṭāni – ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapannoti. Iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi. Imināmahaṃ etaṃ jānāmi ‘‘yathā sassato attā ca loko ca vañjho kūṭaṭṭho esikaṭṭhāyiṭṭhito, te ca sattā sandhāvanti saṃsaranti cavanti upapajjanti, atthitveva sassatisama’’nti. Idaṃ, bhikkhave, tatiyaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti.
「このように言われたのです。『永遠の自己と世界は、無益で、不動で、空虚なものである。それらの衆生は、生死を繰り返し、滅びては生まれ、永遠に存続するかのようである。それはなぜか? 私が精進し、努力し、励み、怠らず、正しく念じることによって、そのような精神統一に達する。精神統一された心で、過去世の様々な出来事を思い出す。すなわち、世界の終焉と再生が十回、二十回、三十回、四十回あったことを。すなわち、「私はあの世に、あの名で、あの氏族で、あの姿で、あの食物で、あの喜びや苦しみを経験しながら、あの寿命まで生きた。そこから滅びて、この世に生まれた。そこでも私は、あの名で、あの氏族で、あの姿で、あの食物で、あの喜びや苦しみを経験しながら、あの寿命まで生きた。そこから滅びて、この世に生まれた」と。このように、形や状態を伴った、様々な過去世を思い出す。これによって私は知るのです。「永遠の自己と世界は、無益で、不動で、空虚なものである。それらの衆生は、生死を繰り返し、滅びては生まれ、永遠に存続するかのようである」と。比丘たちよ、これが第三の場所であり、それゆえに、一部の修行者やバラモンは、永遠説を唱え、自己と世界を永遠であると説くのです。」
32-33. Upari vāradvayepi eseva nayo. Kevalañhi ayaṃ vāro anekajātisatasahassānussaraṇavasena vutto. Itare dasacattālīsasaṃvaṭṭavivaṭṭakappānussaraṇavasena. Mandapañño hi titthiyo anekajātisatasahassamattaṃ anussarati, majjhimapañño dasasaṃvaṭṭavivaṭṭakappāni, tikkhapañño cattālīsaṃ, na tato uddhaṃ.
32-33. 上の二つの囲みのいずれにおいても、これは同じ規則である。ただ、この囲みは、数千回の過去世を思い出すことによって述べられている。他のものは、四十回の壊滅と再生の劫を思い出すことによってである。愚かな信仰者は、数千回の過去世を思い出す。中間の知者は、四十回の壊滅と再生の劫を思い出す。鋭い知者は、四十回思い出す。それ以上ではない。
32-33. Dutiyatatiyavādānaṃ paṭhamavādato natthi viseso ṭhapetvā kālavisesanti āha **‘‘upari vādadvayepi eseva nayo’’**ti. Yadi evaṃ kasmā sassatavādo catudhā vibhatto, nanu adhiccasamuppannikavādo viya duvidheneva vibhajitabbo siyāti āha **‘‘mandapañño hi titthiyo’’**tiādi.
第二、第三の説には、時間的な違いを除けば、第一の説との間に違いはない、と**「上記の二つの説も同様である」**と述べている。もしそうなら、なぜ永遠説は四つに分けられるのか? 偶然生起説のように、二つに分けられるべきではないか? と**「愚かな智者である異教徒」**などに述べている。
34. ‘‘Catutthe ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā takkī hoti vīmaṃsī, so takkapariyāhataṃ vīmaṃsānucaritaṃ sayaṃ paṭibhānaṃ evamāha – ‘sassato attā ca loko ca vañjho kūṭaṭṭho esikaṭṭhāyiṭṭhito; te ca sattā sandhāvanti saṃsaranti cavanti upapajjanti, atthitveva sassatisama’nti . Idaṃ, bhikkhave, catutthaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti.
「第四に、尊き修行者やバラモンたちは、何に基づいて、何によって、永遠説を唱え、自己と世界を永遠であると説くのですか? 比丘たちよ、ここに、ある修行者やバラモンが、思索家であり、熟考する者であり、思索と熟考によって、自らの知恵でこのように言うのです。「永遠の自己と世界は、無益で、不動で、空虚なものである。それらの衆生は、生死を繰り返し、滅びては生まれ、永遠に存続するかのようである」と。比丘たちよ、これが第四の場所であり、それゆえに、一部の修行者やバラモンは、永遠説を唱え、自己と世界を永遠であると説くのです。」
34. Catutthavāre takkayatīti takkī, takko vā assa atthīti takkī. Takketvā vitakketvā diṭṭhigāhino etaṃ adhivacanaṃ. Vīmaṃsāya samannāgatoti vīmaṃsī. Vīmaṃsā nāma tulanā ruccanā khamanā. Yathā hi puriso yaṭṭhiyā udakaṃ vīmaṃsitvā otarati, evameva yo tulayitvā ruccitvā khamāpetvā diṭṭhiṃ gaṇhāti, so ‘‘vīmaṃsī’’ti veditabbo. Takkapariyāhatanti takkena pariyāhataṃ, tena tena pariyāyena takketvāti attho. Vīmaṃsānucaritanti tāya vuttappakārāya vīmaṃsāya anucaritaṃ. Sayaṃpaṭibhānanti attano paṭibhānamattasañjātaṃ. Evamāhāti sassatadiṭṭhiṃ gahetvā evaṃ vadati.
34. 四番目の囲みで、推論する者とは、推論する者、あるいは推論を持つ者である。推論して、熟考して、見解をつかむ者の別名である。考察に満ちている者とは、考察する者である。考察とは、比較すること、好むこと、受け入れることである。ちょうど人が棒で水を測って渡るように、そのように、比較して、好んで、受け入れて、見解をつかむ者は、「考察する者」と呼ばれるべきである。推論によって囲まれたとは、推論によって囲まれた、つまり、あれこれの理由で推論した、という意味である。考察に従ったとは、その述べられた方法で考察に従ったことである。自己の閃きとは、自己の閃きによって生じたものである。このように言うとは、永遠の見解をつかんで、このように言うことである。
Tattha catubbidho takkī – anussutiko, jātissaro, lābhī, suddhatakkikoti. Tattha yo ‘‘vessantaro nāma rājā ahosī’’tiādīni sutvā ‘‘tena hi yadi vessantarova bhagavā, sassato attā’’ti takkayanto diṭṭhiṃ gaṇhāti, ayaṃ anussutiko nāma. Dve tisso jātiyo saritvā – ‘‘ahameva pubbe asukasmiṃ nāma ahosiṃ, tasmā sassato attā’’ti takkayanto jātissaratakkiko nāma. Yo pana lābhitāya ‘‘yathā me idāni attā sukhī hoti, atītepi evaṃ ahosi, anāgatepi bhavissatī’’ti takkayitvā diṭṭhiṃ gaṇhāti, ayaṃ lābhītakkiko nāma. ‘‘Evaṃ sati idaṃ hotī’’ti takkamatteneva gaṇhanto pana suddhatakkiko nāma.
そこには四種類の推論する者がいる。すなわち、伝聞による者、過去世を思い出す者、獲得した者、単に推論する者である。そこで、「ヴェッサントラという王がいた」といったことを聞いて、「それならば、もし仏がヴェッサントラであるならば、永遠の自己である」と推論して見解をつかむ者は、伝聞による推論者である。二、三回の過去世を思い出して、「私はかつて〇〇であった。それゆえ、永遠の自己である」と推論する者は、過去世を思い出す推論者である。しかし、獲得したことによって、「私が今このように幸福であるように、過去にもこのようにあった、未来にもそうなるだろう」と推論して見解をつかむ者は、獲得したことによる推論者である。「もしそうならば、これは起こる」と推論するだけでつかむ者は、単に推論する者である。
34. Takkayatīti ūhayati, sassatādiākārena tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇe cittaṃ abhiniropetīti attho. Takkoti ākoṭanalakkhaṇo vinicchayalakkhaṇo vā diṭṭhiṭṭhānabhūto vitakko. Vīmaṃsā nāma vicāraṇā, sā panettha atthato paññāpatirūpako lobhasahagatacittuppādo, micchābhiniveso vā ayonisomanasikāro, pubbabhāge vā diṭṭhivipphanditanti daṭṭhabbā. Tenevāha **‘‘tulanā ruccanā khamanā’’**ti. Pariyāhananaṃ vitakkassa ārammaṇaūhanaṃ evāti āha **‘‘tena tena pakārena takketvā’’**ti. Anuvicaritanti vīmaṃsāya anupavattitaṃ, vīmaṃsānugatena vā vicārena anumajjitaṃ. Paṭi paṭi bhātīti paṭibhānaṃ, yathāsamihitākāravisesavibhāvako cittuppādo. Paṭibhānato jātaṃ paṭibhānaṃ, sayaṃ attano paṭibhānaṃ sayaṃ paṭibhānaṃ. Tenevāha **‘‘attano paṭibhānamattasañjāta’’**nti. Matta-saddena visesādhigamādayo nivatteti.
「考察する」とは、偽りの、永遠などのように、その対象に心を集中させる、という意味である。「考察」とは、叩く性質、決定する性質、あるいは見解の根拠となる思惟である。思惟(ヴィマームサー)とは、考察であり、ここでは実際には認識の代用品である貪欲を伴う心の働き、あるいは間違った信念、あるいは不注意な心の働き、あるいは見解の揺らぎ、と理解すべきである。それゆえに**「比較、賛同、受容」**と述べている。「考察を巡らせる」とは、思惟の対象を追求することである、と**「様々な方法で考察して」**と述べている。「熟考する」とは、思惟に続いていくこと、思惟に従って熟考することである。「閃き」とは、様々に現れる様相を明らかにする心の働きである。閃きから生じる「閃き」、自己の「閃き」、自己によって生じる「閃き」である。それゆえに**「自己の閃きによって生じる」**と述べている。「マットゥ」という言葉は、特別な獲得などを否定する。
‘‘Anāgatepi **evaṃ bhavissatī’’**ti idaṃ na idhādhippetatakkīvaseneva vuttaṃ, lābhītakkino evampi sambhavatīti sambhavadassanavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yaṃ kiñci attanā paṭiladdhaṃ rūpādi sukhādi ca idha labbhatīti lābho, na jhānādiviseso. **‘‘Evaṃ sati idaṃ hotī’’**ti aniccesu bhāvesu añño karoti, añño paṭisaṃvedetīti āpajjati, tathā ca sati katassa vināso, akatassa ca abbhāgamo siyā. Niccesu pana bhāvesu yo karoti, so paṭisaṃvedetīti na doso āpajjatīti takkikassa yuttigavesanākāraṃ dasseti.
「未来も**このように存在するだろう**」とは、ここで意図されているのは、単なる考察者(タッキ)だけでなく、利益を得た者(ラビッタッキ)も同様に存在する可能性がある、という可能性の観点から述べられたものである。自己が獲得した、色や幸福などの、ここで得られるものは、利益であり、禅定などの特別なものではない。**「このようにあれば、これが生じる」**とは、無常なものにおいて、他の者が行い、他の者が経験するということが生じる。もしそうなら、行われたものの滅亡、行われなかったものの到来が生じるだろう。しかし、不変なものにおいては、行う者が経験するので、問題は生じない。このように、考察者の論理を探求するあり方を示している。
Takkamattenevāti āgamādhigamādīnaṃ anussavādīnañca abhāvā suddhatakkeneva. Nanu ca visesalābhinopi sassatavādino attano visesādhigamahetu anekesu jātisatasahassesu dasasu saṃvaṭṭavivaṭṭesu cattālīsāya saṃvaṭṭavivaṭṭesu yathānubhūtaṃ attano santānaṃ tappaṭibaddhañca ‘‘attā, loko’’ti ca anussaritvā tato purimapurimatarāsupi jātīsu tathābhūtassa atthitānuvitakkanamukhena sabbesampi sattānaṃ tathābhāvānuvitakkanavaseneva sassatābhinivesino jātā, evañca sati sabbopi sassatavādī anussutijātissaratakkikā viya attano upaladdhavatthunibandhanena takkanena pavattavādattā takkīpakkheyeva tiṭṭheyya, avassañca vuttappakāraṃ takkanamicchitabbaṃ , aññathā visesalābhī sassatavādī ekaccasassatikapakkhaṃ, adhiccasamuppannikapakkhaṃ vā bhajeyyāti ? Na kho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ, yasmā visesalābhīnaṃ khandhasantānassa dīghadīghataradīghatamakālānussaraṇaṃ sassataggāhassa asādhāraṇakāraṇaṃ. Tathā hi ‘‘anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi. Imināmahametaṃ jānāmī’’ti anussaraṇameva padhānakāraṇabhāvena dassitaṃ. Yaṃ pana tassa ‘‘imināmahametaṃ jānāmī’’ti pavattaṃ takkanaṃ, na taṃ idha padhānaṃ anussaraṇaṃ pati tassa appadhānabhūtattā. Yadi evaṃ anussavādīnampi padhānabhāvo āpajjatīti ce? Na, tesaṃ sacchikiriyāya abhāvena takkapadhānattā, padhānakāraṇena ca niddeso niruḷho sāsane loke ca yathā ‘‘cakkhuviññāṇaṃ, yavaṅkuro’’ti ca.
「ただ考察によって」とは、伝承や獲得など、あるいは伝聞によるものではなく、純粋な考察のみによって、という意味である。しかし、特別な利益を得た永遠説者も、自己の特別な利益を得た原因は、無数の過去世において、十回の円と壊滅、四十回の円と壊滅において、経験した自己の連続体と、それに関連する「自己、世界」を思い出し、それよりさらに過去の世における、そのようなものの存在を推論することによって、すべての生き物たちも同様に、そのようなものであると推論することによって、永遠説に固執するようになった。もしそうなら、すべての永遠説者は、伝聞による過去世の考察者と同様に、自己が獲得した根拠に基づく考察によって、ただ考察を続ける者たちとしてとどまるだろう。そして、必然的に述べられたような考察は、望ましくない。そうでなければ、特別な利益を得た永遠説者は、一部永遠説、あるいは偶然生起説を支持するだろうか? そうではない、と理解すべきである。なぜなら、特別な利益を得た者たちの、五蘊の連続体の、非常に長い間、思い出すことが、永遠説を保持する特別な原因である。そのように、「私は多くの過去世を思い出す。これにより、私はこれを知る」と、思い出すこと自体が、主要な原因として示されている。しかし、その「これにより、私はこれを知る」という考察は、ここでは主要ではない。なぜなら、思い出すことにとって、それは主要ではないからである。もしそうなら、伝聞によるものも、主要な原因となるのではないか? そうではない。それらは、真実の認識がないため、考察が主要である。主要な原因による指示は、教えにおいても、世間においても、確立されている。例えば、「眼の認識」「麦の芽」のように。
Atha vā visesādhigamanibandhanarahitassa takkanassa visuṃ sassataggāhe kāraṇabhāvadassanatthaṃ visesādhigamo visuṃ sassataggāhakāraṇaṃ vattabbo , so ca mandamajjhatikkhapaññāvasena tividhoti bhagavatā sabbatakkino takkībhāvasāmaññena ekajjhaṃ gahetvā catudhā vavatthāpito sassatavādo. Yadipi anussavādivasena takkikānaṃ viya mandapaññādīnampi hīnādivasena anekabhedasabbhāvato visesalābhīnampi bahudhā bhedo sambhavati, sabbe pana visesalābhino mandapaññādivasena tayo rāsī katvā tattha ukkaṭṭhavasena anekajātisatasahassadasasaṃvaṭṭavivaṭṭacattārīsasaṃvaṭṭavivaṭṭānussaraṇena ayaṃ vibhāgo vutto. Tīsupi rāsīsu ye hīnamajjhapaññā, te vuttaparicchedato ūnakameva anussaranti. Ye pana tattha ukkaṭṭhapaññā, te vuttaparicchedaṃ atikkamitvā nānussarantīti evaṃ panāyaṃ desanā. Tasmā aññatarabhedasaṅgahavaseneva bhagavatā cattāriṭṭhānāni vibhattānīti vavatthitā sassatavādīnaṃ catubbidhatā. Na hi idha sāvasesaṃ dhammaṃ deseti dhammarājā.
あるいは、特別な獲得に基づくのではなく、純粋な考察が、永遠説を保持する原因となることを示すために、特別な獲得は、永遠説を保持する原因とは別に、愚かな智者、中程度の智者、賢い智者の三種類であり、仏陀はすべての考察者を、考察者という共通性によって、一つにまとめて、四つに分類した永遠説である。たとえ伝聞などによって、考察者たちと同様に、愚かな智者などにも、劣ったものなどに応じて多くの種類があるとしても、すべての特別な利益を得た者たちは、愚かな智者などに応じて三つの集団に分けられ、その中で最も優れた智者たちが、無数の過去世、十回の円と壊滅、四十回の円と壊滅を思い出すことによって、この分類がなされた。これら三つの集団のうち、劣った知性、中程度の知性を持つ者たちは、述べられた範囲よりも少なく思い出す。しかし、そこで最も優れた知性を持つ者たちは、述べられた範囲を超えて、思い出さない、このようにこの説法がなされたのである。それゆえに、いずれかの種類に含まれる、という考え方によって、仏陀は四つの場所を分類し、永遠説者たちの四つの種類を確定したのである。なぜなら、ここでは過失のある教えを説くことはないからである。
35. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti, sabbe te imeheva catūhi vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena; natthi ito bahiddhā.
「比丘たちよ、これらの修行者やバラモンたちは、この四つの理由に基づいて、永遠説を唱え、自己と世界を永遠であると説くのです。比丘たちよ、永遠説を唱え、自己と世界を永遠であると説く者は、皆、この四つの理由、あるいはそれらのいずれかによって、そう説くのです。それ以外にはありません。」
35. Etesaṃ vā aññatarenāti etesaṃyeva catunnaṃ vatthūnaṃ aññatarena ekena vā dvīhi vā tīhi vā. Natthi ito bahiddhāti imehi pana vatthūhi bahi aññaṃ ekaṃ kāraṇampi sassatapaññattiyā natthīti appaṭivattiyaṃ sīhanādaṃ nadati.
35. これらのいずれかによってとは、これらの四つのもの、あるいは一つ、二つ、三つによってである。これら以外にはないとは、これらのものであって、永遠の定義の外に、原因となるものは何もない、つまり、覆すことのできない獅子の咆哮を咆哮する、という意味である。
35. **‘‘Aññatarenā’’**ti etassa atthaṃ dassetuṃ **‘‘ekenā’’**ti vuttaṃ. Vā-saddassa pana aniyamatthataṃ dassetuṃ **‘‘dvīhi vā tīhi vā’’**ti vuttaṃ. Tena catūsu ṭhānesu yathārahaṃ ekaccaṃ ekaccassa paññāpane sahakārīkāraṇanti dasseti. Kiṃ panetāni vatthūni abhinivesassa hetu, udāhu patiṭṭhāpanassa. Kiñcettha yadi tāva abhinivesassa, kasmā anussaraṇatakkanāniyeva gahitāni, na saññāvipallāsādayo. Tathāhi viparītasaññā ayonisomanasikāraasappurisūpanissayaasaddhammassavanādīni micchādiṭṭhiyā pavattanaṭṭhānāni. Atha patiṭṭhāpanassa adhigamayuttiyo viya āgamopi vatthubhāvena vattabbo, ubhayatthāpi ‘‘natthi ito bahiddhā’’ti vacanaṃ na yujjatīti? Na. Kasmā? Abhinivesapakkhe tāva ayaṃ diṭṭhigatiko asappurisūpanissayaasaddhammassavanehi ayoniso ummujjitvā vipallāsasañño rūpādidhammānaṃ khaṇe khaṇe bhijjanasabhāvassa anavabodhato dhammayuttiṃ atidhāvanto ekattanayaṃ micchā gahetvā yathāvuttānussaraṇatakkehi khandhesu ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti (dī. ni. 1.31) abhinivesaṃ janesi. Iti āsannakāraṇattā, padhānakāraṇattā, taggahaṇeneva ca itaresampi gahitattā anussaraṇatakkanāniyeva idha gahitāni. Patiṭṭhāpanapakkhe pana āgamopi yuttipakkheyeva ṭhito visesato bāhirakānaṃ takkagāhibhāvatoti anussaraṇatakkanāniyeva diṭṭhiyā vatthubhāvena gahitāni. Kiñca bhiyyo duvidhaṃ lakkhaṇaṃ paramatthadhammānaṃ sabhāvalakkhaṇaṃ sāmaññalakkhaṇañcāti. Tattha sabhāvalakkhaṇāvabodho paccakkhañāṇaṃ, sāmaññalakkhaṇāvabodho anumānañāṇaṃ, āgamo ca sutamayāya paññāya sādhanato anumānañāṇameva āvahati, sutānaṃ pana dhammānaṃ ākāraparivitakkanena nijjhānakkhantiyaṃ ṭhito cintāmayaṃ paññaṃ nibbattetvā anukkamena bhāvanāya paccakkhañāṇaṃ adhigacchatīti evaṃ āgamopi takkavisayaṃ nātikkamatīti taggahaṇena gahitovāti veditabbo. So aṭṭhakathāyaṃ anussutitakkaggahaṇena vibhāvitoti yuttaṃ evidaṃ ‘‘natthi ito bahiddhā’’ti. ‘‘Anekavihitāni adhivuttipadāni abhivadanti, sassataṃ attānañca lokañca paññapentī’’ti (dī. ni. 1.30) ca vacanato patiṭṭhāpanavatthūni idhādhippetānīti daṭṭhabbaṃ.
35. 「ある人によって」とは、その意味を示すために「一人によって」と言われたのである。ヴァー(あるいは)という語の不確定性を示すために「二人あるいは三人によって」と言われたのである。それは四つの場合に、それぞれがそれぞれに示されることの助けとなる原因であることを示している。これらの事柄は固執の原因か、あるいは確立の原因か。もし固執の原因だとすれば、なぜ想起・思考の対象だけが取られ、認識の転倒などは取られないのか。というのは、反対の認識、不適切な思考、悪友の誘い、邪悪な法を聞くことなどは、邪見の生じる原因だからである。もし確立の原因だとすれば、獲得の論理と同様に、伝承も事柄として認識されるべきであり、どちらの場合も「これ以上外はない」という言葉は適切ではないのではないか。そうではない。なぜか。固執の側では、この見解を持つ者は、悪友の誘い、邪悪な法を聞くことによって、不適切に思考し、諸々の法が刻々と崩壊する性質であることの理解不足から、仏法の論理を逸脱して、一つの論理を誤って捉え、前述の想起・思考の対象によって、五蘊に「我は永遠であり、世界も永遠である」(『ディーガ・ニカーヤ』一・三一)と固執を生じさせる。このように、原因に近いこと、主要な原因であること、そしてそれらの対象に言及したことで他の対象も含まれることから、想起・思考の対象だけがここに取られているのである。確立の側では、伝承も論理的な側面にある。特に外的な論理の把握であることから、想起・思考の対象だけが、見解の事柄として取られているのである。さらに、属性は二つに分けられる。すなわち、究極的な法(paramattha)の性質の属性(sabhāvalakkhaṇa)と、共通の属性(sāmaññalakkhaṇa)である。そのうち、性質の属性の理解は直接的な認識(paccakkhañāṇa)であり、共通の属性の理解は推論的な認識(anumānañāṇa)である。伝承も、聞くことから得られる智慧の証拠であることから、推論的な認識をもたらす。しかし、聞いた法について、そのあり方を思索することによって、熟考して、思索的な智慧を生み出し、次第に修行によって直接的な認識を獲得するのである。このように、伝承も思考の対象を逸脱しないため、その対象に言及したことで含まれると理解すべきである。それは、注釈書において「想起・思考の対象に言及したこと」として詳述されているので、この「これ以上外はない」という言葉は適切である。「様々な表現の語句がある。永遠であると、自己と世界を規定している」(『ディーガ・ニカーヤ』一・三〇)という言葉から、ここに意図されているのは確立の事柄であると理解すべきである。
36. ‘‘Tayidaṃ , bhikkhave, tathāgato pajānāti – ‘ime diṭṭhiṭṭhānā evaṃgahitā evaṃparāmaṭṭhā evaṃgatikā bhavanti evaṃabhisamparāyā’ti, tañca tathāgato pajānāti, tato ca uttaritaraṃ pajānāti; tañca pajānanaṃ pajānaṃ (?) dī. ni. 3.36 pāḷiaṭṭhakathā passitabbaṃ na parāmasati, aparāmasato cassa paccattaññeva nibbuti viditā. Vedanānaṃ samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā anupādāvimutto, bhikkhave, tathāgato.
「比丘たちよ、タターガタは、これらの「見解の場所」がどのように捉えられ、どのように執着され、どのようにそこへ導かれ、どのようにそこから生じるのかを理解しています。タターガタはそれを理解し、それ以上に理解しています。そして、その理解に執着せず、執着しないことによって、彼には彼自身の安らぎが知られています。比丘たちよ、タターガタは、感覚の生起と消滅、その魅力、その危険、その離脱を、ありのままに理解し、執着から解脱しています。」
36. Tayidaṃ, bhikkhave, tathāgato pajānātīti bhikkhave, taṃ idaṃ catubbidhampi diṭṭhigataṃ tathāgato nānappakārato jānāti. Tato taṃ pajānanākāraṃ dassento ime diṭṭhiṭṭhānātiādimāha. Tattha diṭṭhiyova diṭṭhiṭṭhānā nāma. Api ca diṭṭhīnaṃ kāraṇampi diṭṭhiṭṭhānameva. Yathāha ‘‘katamāni aṭṭha diṭṭhiṭṭhānāni? Khandhāpi diṭṭhiṭṭhānaṃ, avijjāpi, phassopi , saññāpi, vitakkopi, ayonisomanasikāropi, pāpamittopi, paratoghosopi diṭṭhiṭṭhāna’’nti. ‘‘Khandhā hetu, khandhā paccayo diṭṭhiṭṭhānaṃ upādāya samuṭṭhānaṭṭhena, evaṃ khandhāpi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Avijjā hetu…pe… pāpamitto hetu. Paratoghoso hetu, paratoghoso paccayo diṭṭhiṭṭhānaṃ upādāya samuṭṭhānaṭṭhena, evaṃ paratoghosopi diṭṭhiṭṭhāna’’nti (paṭi. ma. 1.124). Evaṃgahitāti diṭṭhisaṅkhātā tāva diṭṭhiṭṭhānā – ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti evaṃgahitā ādinnā, pavattitāti attho. Evaṃparāmaṭṭhāti nirāsaṅkacittatāya punappunaṃ āmaṭṭhā parāmaṭṭhā, ‘idameva saccaṃ, moghamañña’nti pariniṭṭhāpitā . Kāraṇasaṅkhātā pana diṭṭhiṭṭhānā yathā gayhamānā diṭṭhiyo samuṭṭhāpenti, evaṃ ārammaṇavasena ca pavattanavasena ca āsevanavasena ca gahitā. Anādīnavadassitāya punappunaṃ gahaṇavasena parāmaṭṭhā. Evaṃgatikāti evaṃ nirayatiracchānapettivisayagatikānaṃ aññataragatikā. Evaṃ abhisamparāyāti idaṃ purimapadasseva vevacanaṃ, evaṃvidhaparalokāti vuttaṃ hoti.
36. それゆえ、比丘たちよ、このように、如来は知っている、とは、比丘たちよ、この四種類の見解を、如来は様々な方法で知っている。それゆえ、その知る方法を示しながら、これらの見解の場所、といったことを言っている。そこで、見解そのものが見解の場所である。さらに、見解の原因も見解の場所である。どのように「八つの見解の場所とは何か? 五蘊も見解の場所である。無明も、触も、 知覚も、思考も、不適切な熟考も、悪友も、他者の声も、見解の場所である」と言っている。「五蘊が原因であり、五蘊が条件であり、見解の場所を執着から生じさせるという意味で、このように五蘊も見解の場所である。無明が原因であり…(省略)…悪友が原因である。他者の声が原因であり、他者の声が条件であり、見解の場所を執着から生じさせるという意味で、このように他者の声も見解の場所である」(『分別』第一巻、124ページ)。このように執着されたとは、見解と呼ばれる見解の場所――「永遠の自己と世界」というように、このように執着され、受け入れられ、広まっている、という意味である。このように執着されたとは、疑いのない心で、繰り返し執着され、熟考された、「これだけが真実であり、他は偽りである」と完全に確立された、という意味である。原因と呼ばれる見解の場所は、見解を生じさせるように、このように執着される見解は、対象の順序と広がり、そして習慣によって執着される。無益さを見ないために、繰り返し執着され、熟考された。このような境涯にあるとは、このように地獄、畜生、餓鬼のいずれかの境涯にある、という意味である。このように来世にあるとは、これは前の言葉の言い換えであり、このように来世にある、という意味である。
Tañca tathāgato pajānātīti na kevalañca tathāgato sakāraṇaṃ sagatikaṃ diṭṭhigatameva pajānāti, atha kho tañca sabbaṃ pajānāti, tato ca uttaritaraṃ sīlañceva samādhiñca sabbaññutaññāṇañca pajānāti. Tañca pajānanaṃ na parāmasatīti tañca evaṃvidhaṃ anuttaraṃ visesaṃ pajānantopi ahaṃ pajānāmīti taṇhādiṭṭhimānaparāmāsavasena tañca na parāmasati. Aparāmasato cassa paccattaññeva nibbuti viditāti evaṃ aparāmasato cassa aparāmāsapaccayā sayameva attanāyeva tesaṃ parāmāsakilesānaṃ nibbuti viditā. Pākaṭaṃ, bhikkhave, tathāgatassa nibbānanti dasseti.
そして、如来はそれらを知っている、とは、如来は単に、原因があり、境涯があり、見解の場所がある見解を知っているだけでなく、さらに、それらすべてを知っており、それらよりもさらに上の戒、定、一切知の智慧を知っている、という意味である。そして、それらを知ることを執着しない、とは、そのように優れた区別を知りながらも、「私は知っている」という渇愛、見解、慢の執着によって、それらを執着しない。執着しないことによって、彼にとって、涅槃は自ずから知られる、とは、このように執着しないことによって、執着しないことから、それらの執着の汚れは、自ずから知られる。比丘たちよ、如来の涅槃は明らかである、と示している。
Idāni yathāpaṭipannena tathāgatena sā nibbuti adhigatā, taṃ paṭipattiṃ dassetuṃ yāsu vedanāsu rattā titthiyā ‘‘idha sukhino bhavissāma, ettha sukhino bhavissāmā’’ti diṭṭhigahanaṃ pavisanti, tāsaṃyeva vedanānaṃ vasena kammaṭṭhānaṃ ācikkhanto vedanānaṃ samudayañcātiādimāha. Tattha yathābhūtaṃ viditvāti ‘‘avijjāsamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati, taṇhāsamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati, kammasamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati, phassasamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati (paṭi. ma. 1.50). Nibbattilakkhaṇaṃ passantopi vedanākkhandhassa udayaṃ passatī’’ti imesaṃ pañcannaṃ lakkhaṇānaṃ vasena vedanānaṃ samudayaṃ yathābhūtaṃ viditvā; ‘‘avijjānirodhā vedanānirodhoti paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati, taṇhānirodhā vedanānirodhoti paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati , kammanirodhā vedanānirodhoti paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati, phassanirodhā vedanānirodhoti paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati. Vipariṇāmalakkhaṇaṃ passantopi vedanākkhandhassa vayaṃ passatī’’ti (paṭi. ma. 1.50) imesaṃ pañcannaṃ lakkhaṇānaṃ vasena vedanānaṃ atthaṅgamaṃ yathābhūtaṃ viditvā, ‘‘yaṃ vedanaṃ paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ, ayaṃ vedanāya assādo’’ti (saṃ. ni. 3.26) evaṃ assādañca yathābhūtaṃ viditvā, ‘‘yaṃ vedanā aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā, ayaṃ vedanāya ādīnavo’’ti evaṃ ādīnavañca yathābhūtaṃ viditvā, ‘‘yo vedanāya chandarāgavinayo chandarāgappahānaṃ, idaṃ vedanāya nissaraṇa’’nti evaṃ nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā vigatachandarāgatāya anupādāno anupādāvimutto, bhikkhave, tathāgato; yasmiṃ upādāne sati kiñci upādiyeyya, upādinnattā ca khandho bhaveyya, tassa abhāvā kiñci dhammaṃ anupādiyitvāva vimutto bhikkhave tathāgatoti.
今、どのように整えられた如来が、その涅槃を獲得したか、その実践を示すために、どの感覚に耽溺して、信仰者たちは「ここで幸福になるだろう、ここで幸福になるだろう」と見解の獲得に進むのか、それらの感覚の順序で、瞑想の対象を教えながら、「感覚の生起」といったことを言っている。そこで、ありのままに知ることとは、「無明の生起から感覚の生起があり、というように、原因の生起という意味で、感覚の集合体の生起を見る。渇愛の生起から感覚の生起があり、というように、原因の生起という意味で、感覚の集合体の生起を見る。業の生起から感覚の生起があり、というように、原因の生起という意味で、感覚の集合体の生起を見る。触の生起から感覚の生起があり、というように、原因の生起という意味で、感覚の集合体の生起を見る。(『分別』第一巻、50ページ)。変化の相を見ることで、感覚の集合体の生起を見る」と、これらの五つの相の順序で、感覚の生起をありのままに知って。「無明の消滅から感覚の消滅があり、というように、原因の消滅という意味で、感覚の集合体の 消滅を見る。渇愛の消滅から 感覚の消滅があり、というように、原因の消滅という意味で、感覚の集合体の消滅を見る。業の消滅から感覚の消滅があり、というように、原因の消滅という意味で、感覚の集合体の消滅を見る。触の消滅から感覚の消滅があり、というように、原因の消滅という意味で、感覚の集合体の消滅を見る。変化の相を見ることで、感覚の集合体の消滅を見る」(『分別』第一巻、50ページ)と、これらの五つの相の順序で、感覚の消滅をありのままに知って。「感覚によって幸福と喜びが生じるとき、これが感覚の満足である」(『相応部経典』第三巻、26ページ)と、このように満足をありのままに知って。「感覚は無常であり、苦であり、変化する性質のものである。これが感覚の欠点である」と、このように欠点をありのままに知って。「感覚からの欲愛の除去、欲愛の放棄。これが感覚からの離脱である」と、このように離脱をありのままに知って、欲愛から離れ、執着せず、執着から解放された、比丘たちよ、如来である。執着があれば、何かに執着するだろう。執着された集合体になるだろう。それがなければ、比丘たちよ、如来は、何にも執着することなく、解放された、ということである。
36. Diṭṭhiyeva diṭṭhiṭṭhānaṃ paramavajjatāya anekavihitānaṃ anatthānaṃ hetubhāvato. Yathāha ‘‘micchādiṭṭhiparamāhaṃ bhikkhave vajjaṃ vadāmī’’ti (a. ni. 1.310) **‘‘yathāhā’’**tiādinā paṭisambhidāpāḷiyā (paṭi. ma. 1.124) diṭṭhiyā ṭhānavibhāgaṃ dasseti. Tattha khandhāpi diṭṭhiṭṭhānaṃ ārammaṇaṭṭhena ‘‘rūpaṃ attato samanupassatī’’tiādi (saṃ. ni. 3.81, 345) vacanato. Avijjāpi diṭṭhiṭṭhānaṃ upanissayādibhāvena pavattanato. Yathāha ‘‘assutavā bhikkhave puthujjano ariyānaṃ adassāvī ariyadhammassa akovido’’tiādi (ma. ni. 1.2; paṭi. ma. 1.130). Phassopi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Yathā cāha ‘‘tadapi phassapaccayā, (dī. ni. 1.118 ādayo) phussa phussa paṭisaṃvedentī’’ti (dī. ni. 1.144) ca . Saññāpi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Vuttañcetaṃ ‘‘saññānidānā hi papañcasaṅkhā, (su. ni. 880; mahāni. 109) pathavito saññatvā’’ti (ma. ni. 1.2) ca ādi. Vitakkopi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Vuttampi cetaṃ ‘‘takkañca diṭṭhīsu pakappayitvā, saccaṃ musāti dvayadhammamāhū’’ti (su. ni. 892) ‘‘takkī hoti vīmaṃsī’’ti (dī. ni. 1.34) ca ādi. Ayonisomanasikāropi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Tenāha bhagavā ‘‘tassa evaṃ ayoniso manasi karoto channaṃ diṭṭhīnaṃ aññatarā diṭṭhi uppajjati. ‘Atthi me attā’ti vā assa saccato thetato diṭṭhi uppajjatī’’tiādi (ma. ni. 1.19). Samuṭṭhāti etenāti samuṭṭhānaṃ samuṭṭhānabhāvo samuṭṭhānaṭṭho. Pavattitāti parasantānesu uppāditā. Pariniṭṭhāpitāti abhinivesassa pariyosānaṃ matthakaṃ pāpitāti attho. **‘‘Ārammaṇavasenā’’**ti aṭṭhasu diṭṭhiṭṭhānesu khandhe sandhāyāha. Pavattanavasenāti avijjādayo. Āsevanavasenāti pāpamittaparatoghosādīnampi sevanaṃ labbhatiyeva. Atha vā evaṃgatikāti evaṃgamanā, evaṃniṭṭhāti attho. Idaṃ vuttaṃ hoti – ime diṭṭhisaṅkhātā diṭṭhiṭṭhānā evaṃ paramatthato asantaṃ attānaṃ sassatabhāvañcassa ajjhāropetvā gahitā, parāmaṭṭhā ca bālalapanā yāva paṇḍitā na samanuyuñjanti, tāva gacchanti pavattanti. Paṇḍitehi samanuyuñjiyamānā pana anavaṭṭhitavatthukā avimaddakkhamā sūriyuggamane ussāvabindū viya khajjopanakā viya ca bhijjanti vinassanti cāti.
36. 見解そのものが、見解の場(diṭṭhiṭṭhāna)として、究極的な欠点であり、様々な害悪の原因である。なぜなら、「比丘たちよ、私は邪見を最も非難する」と言われたように(『アングッタラ・ニカーヤ』一・三一〇)、『如是(yathāha)』という言葉から、分別智(paṭisambhidā)の経典(paṭi. ma. 1.124)において、見解の場が示されている。そのうち、五蘊も、見解の場(diṭṭhiṭṭhāna)の対象(ārammaṇa)として、「色を自己として観る」(『サンユッタ・ニカーヤ』三・八一、三四五)というように、明白である。無明(avijjā)も、見解の場(diṭṭhiṭṭhāna)の依拠(upanissaya)などの原因として生じる。なぜなら、「比丘たちよ、聞くことのない凡夫は、聖者の姿を見ず、聖者の法を知らない」(『マッジマ・ニカーヤ』一・二、『パティサミダ』一・一三〇)というように。接触(phassa)も、見解の場(diṭṭhiṭṭhāna)である。なぜなら、「それも接触が原因であり、(『ディーガ・ニカーヤ』一・一一八など)接触するたびに、それを感受する」(『ディーガ・ニカーヤ』一・一四四)と(『パティサミダ』一・一九三)言われているように。認識(saññā)も、見解の場(diṭṭhiṭṭhāna)である。それは「認識が原因で、煩悩が広がる」(『スッタ・ニパータ』八八〇、『マハー・ニパータ』一〇九)、「地を認識することから」(『マッジマ・ニカーヤ』一・二)というように、始めである。思考(vitakka)も、見解の場(diṭṭhiṭṭhāna)である。それは「思考し、見解を組み立てて、真実と虚偽という二つの法を語る」(『スッタ・ニパータ』八九二)、「思考する者は、熟考する」(『ディーガ・ニカーヤ』一・三四)というように、始めである。不適切な思考(ayoniso manasikāra)も、見解の場(diṭṭhiṭṭhāna)である。それゆえ、世尊は「彼が不適切に思考するとき、六つの見解のうちいずれか一つの見解が生じる。『私には自己がある』という見解が生じる」(『マッジマ・ニカーヤ』一・一九)というように言われた。(これらの事柄が)生じる、ということで、生じる(samuṭṭhāna)という性質、生じる(samuṭṭhāna)という意味である。生じさせる、ということで、絶えず生じさせる(parasantānesu uppāditā)ということである。完全に完成させる、ということで、固執の終わり、頂点に達するという意味である。「対象によって」(ārammaṇavasenā)とは、八つの見解の場において、五蘊について言われたのである。「生起によって」(pavattanavasena)とは、無明などについてである。「習慣によって」(āsevanavasena)とは、悪友や周囲の噂などを習慣的に聞くことにも適用できる。あるいは、このように進む(evaṃgatikāti)、このように終わる(evaṃniṭṭhāti)という意味である。これは、これらの見解と呼ばれる見解の場が、究極的には存在しない自己と永遠の性質を、彼に帰して捉え、執着し、愚かな言葉である。賢者が深く考察するまでは、それらは進み、生じる。しかし、賢者によって深く考察されると、基盤がないまま、風に吹かれる露の滴や、ホタルや、火の粉のように、壊れて滅びるのである。(『パティサミダ』一・一九四)。
Tatthāyaṃ anuyuñjane saṅkhepakathā – yadi hi parena parikappito attā loko vā sassato siyā, tassa nibbikāratāya purimarūpāvijahanato kassaci visesādhānassa kātuṃ asakkuṇeyyatāya ahitato nivattanatthaṃ, hite ca paṭipattiatthaṃ upadeso eva nippayojano siyā sassatavādino, kathaṃ vā so upadeso pavattīyati vikārābhāvato, evañca attano ajaṭākāsassa viya dānādikiriyā hiṃsādikiriyā ca na sambhavati. Tathā sukhassa dukkhassa anubhavananibandho eva sassatavādino na yujjati kammabaddhābhāvato, jātiādīnañca asambhavato kuto vimokkho, atha pana dhammamattaṃ tassa uppajjati ceva vinassati ca, yassa vasenāyaṃ kiriyādivohāroti vadeyya, evampi purimarūpāvijahanena avaṭṭhitassa attano dhammamattanti na sakkā sambhāvetuṃ, te vā panassa dhammā avatthābhūtā aññe vā siyuṃ anaññe vā. Yadi aññe, na tāhi tassa uppannāhipi koci viseso atthi. Yāhi karoti paṭisaṃvedeti cavati upapajjati cāti icchitaṃ, tasmā tadavattho eva yathāvuttadoso. Kiñca dhammakappanāpi niratthikā siyā, athānaññe uppādavināsavantīhi avatthāhi anaññassa attano tāsaṃ viya uppādavināsasabbhāvato kuto niccatāvakāso, tāsampi vā attano viya niccatāti bandhavimokkhānaṃ asambhavo evāti na yujjatiyeva sassatavādo. Na cettha koci vādī dhammānaṃ sassatabhāve parisuddhaṃ yuttiṃ vattuṃ samattho, yuttirahitañca vacanaṃ na paṇḍitānaṃ cittaṃ ārādhetīti. Tena vuttaṃ ‘‘yāva paṇḍitā na samanuyuñjanti, tāva gacchanti pavattantī’’ti. Kammavasena abhimukho sampareti etthāti abhisamparāyo, paroloko.
そのうち、考察とは、もし他者によって想像された自己や世界が永遠であるならば、その変化しない性質、元の形を変えないことから、誰にも特別なものを与えることができないことから、嫌悪から離れるために、あるいは利益のために、教えは永遠説論者にとって無益なものとなるであろう。あるいは、それはどのように教えられるのか。変化しないことから、そして、自らの空虚な空間のように、施しや殺害といった行為も成立しない。同様に、幸福や苦しみの感受は、永遠説論者にとっては、業によって束縛されているという性質がないことから、成立しない。そして、誕生なども成立しないことから、いかなる解脱がありうるのか。もし、法そのものが、その性質によって生じ、滅するものであり、その性質によって行為などの言葉が交わされると言うならば、そうであっても、元の形を変えない、変化しない自己そのものは、法そのものであると考えることはできない。あるいは、それらの法は、存在しないものであり、あるいは、他のものであり、あるいは、そうでないものであろうか。もし他のものであれば、それらによって、たとえ生じたとしても、彼に特別なものはない。それらによって、彼は行い、感受し、死に、生まれ変わることを望むのであれば、それらの法にとっても、無意味なものであり、前述の欠点がある。さらに、法を形成することも無意味になるであろう。もし、他者によって、生滅する、存在しない、他のものであれば、それらと異なる、生滅する性質を持つ彼自身ではなく、どこに永遠性の余地があるのか。それらの法にも、彼自身のように永遠性があるというならば、執着からの解放も成立しない。したがって、永遠説は成立しないのである。ここでは、いかなる論者も、法の永遠性について、完全な論理を述べることはできない。論理に欠ける言葉は、賢者の心を喜ばせることはない。(『パティサミダ』一・一九五)。それゆえ、「賢者が深く考察するまでは、それらは進み、生じる」と言われたのである。業によって、向かい合って現れる、ここに、現世(abhisamparāyo)がある。来世(paroloko)である。
**‘‘Sabbaññutaññāṇañcā’’**ti idaṃ idha sabbaññutaññāṇassa vibhajiyamānattā vuttaṃ, tasmiṃ vā vutte tadadhiṭṭhānato āsavakkhayañāṇaṃ, tadavinābhāvato sabbampi vā bhagavato dasabalādiñāṇaṃ gahitameva hotīti katvā. Pajānantopīti pi-saddo sambhāvane, tena **‘‘tañcā’’**ti ettha vuttaṃ ca-saddatthamāha. Idaṃ vuttaṃ hoti – taṃ diṭṭhigatato uttaritaraṃ sārabhūtaṃ sīlādiguṇavisesampi tathāgato nābhinivisati, ko pana vādo vaṭṭāmiseti. **‘‘Aha’’**nti diṭṭhivasena vā taṃ parāmasanākāramāha. Pajānāmīti ettha iti-saddo pakārattho, tena ‘‘mama’’nti taṇhāvasena parāmasanākāraṃ dasseti. Dhammasabhāvaṃ atikkamitvā parato āmasanaṃ parāmāso. Na hi taṃ atthi, khandhesu yaṃ ‘‘aha’’nti vā, ‘‘mama’’nti vā gahetabbaṃ siyā. Yo pana parāmāso taṇhādayova, te ca bhagavato bodhimūleyeva pahīnāti āha **‘‘parāmāsakilesāna’’**ntiādi. Aparāmāsatoti vā nibbutivedanassa hetuvacanaṃ, **‘‘viditā’’**ti idaṃ padaṃ apekkhitvā kattari sāmivacanaṃ, aparāmasanahetu parāmāsarahitāya paṭipattiyā tathāgatena sayameva asaṅkhatadhātu adhigatāti evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo.
「一切知の智慧」(sabbaññutaññāṇa)とは、ここでは一切知の智慧が分割して説かれているから、それについて、あるいは、それによって、煩悩の滅尽の智慧(āsavakkhayañāṇa)、それと分かちがたいものとして、仏陀の十力などの一切の智慧(dasabalādiñāṇa)が含まれると理解される。理解している(pajānantopi)とは、ピー(pi)という語は可能性を示す。それゆえ、「そして」(tañca)という言葉は、チャー(ca)という語の意味を意味する。これは、「その見解よりもさらに上の、本質的な、戒律などの優れた徳についても、如来は固執しない。ましてや、輪廻の世界について言及するまでもない」と言っているのである。「我」(aha)とは、見解として、それを執着するあり方を意味する。「理解している」(pajānāmi)とは、イティ(iti)という語は様式を示す。それゆえ、「私の」(mama)という言葉は、渇愛(taṇhā)の観点から執着するあり方を示している。法の性質を逸脱して、他者から執着することを、執着(parāmāsa)という。五蘊の中に、「我」あるいは「私の」として捉えられるべきものはない。しかし、執着とは、渇愛などである。それらは、仏陀が菩提樹の下で既に捨てられたから、「執着の煩悩」(parāmāsakilesāna)という言葉から始めている。執着していない(aparāmasana)とは、あるいは、涅槃の感受(nibbutavedana)の原因を示す言葉である。「知られた」(viditā)という言葉を考慮して、能動態の同義語である。執着しないことの原因によって、執着のない実践によって、如来は涅槃の法(asaṅkhatadhātu)を獲得した、というように、ここで意味を理解すべきである。
**‘‘Yāsu vedanāsū’’**tiādinā bhagavato desanāvilāsaṃ dasseti. Tathā hi khandhāyatanādivasena anekavidhāsu catusaccadesanāsu sambhavantīsupi ayaṃ tathāgatānaṃ desanāsu paṭipatti, yaṃ diṭṭhigatikā micchāpaṭipattiyā diṭṭhigahanaṃ pakkhandāti dassanatthaṃ vedanāyeva pariññāya bhūmidassanatthaṃ uddhaṭā. Kammaṭṭhānanti catusaccakammaṭṭhānaṃ. Yathābhūtaṃ viditvāti vipassanāpaññāya vedanāya samudayādīni ārammaṇapaṭivedhavasena maggapaññāya asammohapaṭivedhavasena jānitvā, paṭivijjhitvāti attho. Paccayasamudayaṭṭhenāti ‘‘imasmiṃ sati idaṃ hoti, imassuppādā idaṃ uppajjatī’’ti (ma. ni. 1.404; saṃ. ni. 2.21; udā. 1) vuttalakkhaṇena avijjādīnaṃ paccayānaṃ uppādena ceva maggena asamugghātena ca. Nibbattilakkhaṇanti uppādalakkhaṇaṃ, jātinti attho. Pañcannaṃ lakkhaṇānanti ettha catunnaṃ paccayānampi uppādalakkhaṇameva gahetvā vuttanti gahetabbaṃ, yasmā paccayalakkhaṇampi labbhatiyeva, tathā ceva saṃvaṇṇitaṃ. Paccayanirodhaṭṭhenāti etthāpi vuttanayānusārena attho veditabbo. Yanti yasmā, yaṃ vā sukhaṃ somanassaṃ. Paṭiccāti ārammaṇapaccayādibhūtaṃ vedanaṃ labhitvā. Ayanti sukhasomanassānaṃ paccayabhāvo, sukhasomanassameva vā, ‘‘assādo’’ti padaṃ pana apekkhitvā pulliṅganiddeso. Ayañhettha saṅkhepattho – purimuppannaṃ vedanaṃ ārabbha somanassuppattiyaṃ yo purimavedanāya assādetabbākāro somanassassādanākāro, ayaṃ assādoti. Kathaṃ pana vedanaṃ ārabbha sukhaṃ uppajjatīti? Cetasikasukhassa adhippetattā nāyaṃ doso. Visesanaṃ hettha somanassaggahaṇaṃ sukhaṃ somanassanti ‘‘rukkho siṃsapā’’ti yathā.
「どのような感受において」(yāsu vedanāsū)という言葉から、仏陀の説法の様式を示している。なぜなら、五蘊や六処などの観点から、四聖諦の説法において、様々な形で存在しても、これは如来の説法における実践であり、見解に固執する誤った実践によって、見解を捉えることに陥ることを示すために、感受(vedanā)のみを完全に理解して、境地の境地を示すために(『パティサミダ』一・一九六)、(五蘊のうち)感受が挙げられている。修行の対象(kammaṭṭhāna)とは、四聖諦の修行の対象である。真実として知ること(yathābhūtaṃ viditvā)とは、観照の智慧(vipassanāpaññā)によって、感受の生起などを、対象の認識(ārammaṇapaṭivedha)の観点から、道(magga)の智慧によって、迷いのない認識(asamohapaṭivedha)の観点から知って、実現すること(paṭivijjhiti)という意味である。原因の生起(paccayasamudayaṭṭhenā)とは、「これが存在すれば、それは存在する。これの生起によって、それは生じる」(『マッジマ・ニカーヤ』一・四〇四、『サンユッタ・ニカーヤ』二・二一、『ウダナ』一)というように、無明などの原因の生起と、道によるそれらの根絶(asamugghāta)によってである。生起の性質(nibbattilakkhaṇa)とは、生起の性質(uppādalakkhaṇa)、すなわち誕生(jāti)という意味である。五つの性質(pañca lakkhaṇa)とは、ここでは四つの原因(paccaya)の生起の性質も含まれると理解すべきである。なぜなら、原因の性質(paccayalakkhaṇa)も存在し、同様に記述されているからである。原因の消滅(paccayanirodhaṭṭhenā)とは、ここでも前述の通りに意味を理解すべきである。それらは、すなわち、幸福(sukha)や喜び(somanassa)である。原因によって(paṭiccā)とは、対象の原因(ārammaṇapaccayādibhūtaṃ)など、感受を得て、である。それらは(ayanti)とは、幸福や喜びの原因となる性質、あるいは幸福や喜びそのものである。「味」(assādo)という語は、複数形であると理解すべきである。ここでの意味は、前に生じた感受を対象として、喜びが生起することにおいて、前の感受に味わいのあるあり方、喜びの味わいのあり方、これが味である。しかし、どのように感受を対象として幸福が生じるのか。ここでは、心の幸福(cetasika sukha)が意図されているので、これは欠点ではない。ここでは、「木、サル(simsupā)」というように、幸福と喜びという言葉が併記されている。
**‘‘Aniccā’’**ti iminā saṅkhāradukkhatāvasena upekkhāvedanāya, sabbavedanāsuyeva vā ādīnavamāha, itarehi itaradukkhatāvasena yathākkamaṃ dukkhasukhavedanānaṃ, avisesena vā tīṇipi padāni sabbāsampi vedanānaṃ vasena yojetabbāni. Ayanti yo vedanāya hutvā abhāvaṭṭhena aniccabhāvo, udayabbayapaṭipīḷanaṭṭhena dukkhabhāvo, jarāya maraṇena cāti dvedhā vipariṇāmetabbabhāvo ca, ayaṃ vedanāya ādīnavo, yato vā ādīnaṃ paramakāruññaṃ vāti pavattatīti. Vedanāya nissaraṇanti ettha vedanāyāti nissakkavacanaṃ, yāva vedanāpaṭibaddhaṃ chandarāgaṃ na pajahati, tāvāyaṃ puriso vedanaṃ allīnoyeva hoti. Yadā pana taṃ chandarāgaṃ pajahati, tadāyaṃ puriso vedanāya nissaṭo visaṃyutto hotīti chandarāgappahānaṃ vedanāya nissaraṇaṃ vuttaṃ. Ettha ca vedanāggahaṇena vedanāya sahajātanissayārammaṇabhūtā ca rūpārūpadhammā gahitā eva hontīti pañcannampi upādānakkhandhānaṃ gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Vedanāsīsena pana desanā āgatā, tattha kāraṇaṃ vuttameva, lakkhaṇahāranayena vā ayamattho vibhāvetabbo. Tattha vedanāggahaṇena gahitā pañcupādānakkhandhā dukkhasaccaṃ, vedanānaṃ samudayaggahaṇena gahitā avijjādayo samudayasaccaṃ, atthaṅgamanissaraṇapariyāyehi nirodhasaccaṃ, ‘‘yathābhūtaṃ viditvā’’ti etena maggasaccanti evamettha cattāri saccāni veditabbāni. Kāmupādānamūlakattā sesupādānānaṃ, pahīne ca kāmupādāne upādānasesābhāvato **‘‘vigatachandarāgatāya anupādāno’’**ti vuttaṃ. Anupādāvimuttoti attano maggaphalappattiṃ bhagavā dasseti. ‘‘Vedanāna’’ntiādinā hi yassā dhammadhātuyā suppaṭividdhattā imaṃ diṭṭhigataṃ sakāraṇaṃ sagatikaṃ pabhedato vibhajituṃ samattho ahosi , tassa sabbaññutaññāṇassa saddhiṃ pubbabhāgapaṭipadāya uppattibhūmiṃ dasseti dhammarājā.
「無常」と。これらの「諸行の苦」という観点から、それは平静の感覚、あるいはすべての感覚における欠点について言っている。その他の感覚については、それぞれ「苦」や「楽」の感覚の観点から、あるいは、すべての感覚の観点から、それぞれ適切に説明されなければならない。感覚として存在し、後に消滅するからこそ「無常」であり、生滅によって抑圧されるからこそ「苦」であり、老いや死によって二重に変化するからこそ「無常」である。これが感覚の欠点であり、そこから「無量の慈悲」が生まれるという。 「感覚からの離脱」とは、ここでは「感覚から」という言葉は「離脱」を意味する。感覚に執着する欲望を断ち切らない限り、人は感覚に囚われたままなのである。しかし、その欲望を断ち切ったとき、人は感覚から離れ、解放される。このように、欲望の断絶が感覚からの離脱であると説かれている。 ここで、感覚という言葉は、感覚と同時に生じ、感覚の対象となる色や形のないものも含む。したがって、五つの執着の集まり全体が含まれると見なされるべきである。教えは感覚を頭としているが、その理由はすでに述べられている。あるいは、属性と方法の観点からこの意味を詳しく説明することができる。 ここで、感覚という言葉で捉えられる五つの執着の集まりは苦諦であり、感覚の生起という言葉で捉えられる無明などは集諦である。滅尽の段階において、それは滅諦であり、「ありのままに理解した」という言葉は道諦を意味する。このように、四つの聖諦を理解すべきである。 愛欲の執着が他の執着の根源であるため、「欲望が断たれた後、執着なき者」と述べられている。 「執着なき解放」とは、世尊が自身の道と果の実りを得ることを示している。なぜなら、どの法(ダルマ)の領域においても、それを完全に理解した者が、この見解を、その原因と共に、その原因と共に、その区別によって分析する能力を持つことができるからである。王は、その一切知の智慧と共に、その前段階の修行の生起の場を示している。
Paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.
第一の教説の解説、了。
37. ‘‘Ime kho te, bhikkhave, dhammā gambhīrā duddasā duranubodhā santā paṇītā atakkāvacarā nipuṇā paṇḍitavedanīyā, ye tathāgato sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti, yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
「比丘たちよ、これらの教えは、深遠で、見えにくく、理解しがたく、静かで、尊く、推論の領域を超え、繊細で、賢者によってのみ知られるものです。タターガタが、自ら深く知り、悟って説くものです。タターガタの真の賛辞を、正しく語る者は、これらの教えによって語るでしょう。」
Paṭhamabhāṇavāro.
第一の読経。
37. Ime kho te, bhikkhaveti ye te ahaṃ – ‘‘katame, ca te, bhikkhave, dhammā gambhīrā’’ti apucchiṃ, ‘‘ime kho te, bhikkhave, tañca tathāgato pajānāti tato ca uttaritaraṃ pajānātī’’ti evaṃ niddiṭṭhā sabbaññutaññāṇadhammā gambhīrā duddasā…pe… paṇḍitavedanīyāti veditabbā. Yehi tathāgatassa neva puthujjano, na sotāpannādīsu aññataro vaṇṇaṃ yathābhūtaṃ vattuṃ sakkoti, atha kho tathāgatova yathābhūtaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamāno vadeyyāti evaṃ pucchamānenāpi sabbaññutaññāṇameva puṭṭhaṃ, niyyātentenāpi tadeva niyyātitaṃ, antarā pana diṭṭhiyo vibhattāti.
37. 比丘たちよ、これら、私が「比丘たちよ、どの法が深遠か」と尋ねた、まさにあなたたちである。比丘たちよ、それらは、そして如来はそれらを知っており、さらにそれよりも上のことを知っている、というように示された、一切知の智慧の法は深遠であり、見えにくく…(省略)…賢者によって知られるべきである。それらの法について、凡夫も、初果を得た者も、その他の者も、ありのままに語ることはできない。しかし、如来だけが、ありのままに語るならば、正しく語ることができる。このように尋ねられた者も、一切知の智慧そのものを尋ねられたのである。導かれた者も、それを導いたのである。その間に、見解が分かれたのである。
Paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.
最初の説法部分の解説が終わる。
Ekaccasassatavādo 一部永遠説者。
38. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi?
「比丘たちよ、一部の修行者やバラモンは、一部永遠説者であり、一部非永遠説者であり、自己と世界の一部を永遠であり、一部を非永遠であると、四つの理由に基づいて説きます。尊き修行者やバラモンたちよ、何に基づいて、何によって、一部永遠説者であり、一部非永遠説者であり、自己と世界の一部を永遠であり、一部を非永遠であると、四つの理由に基づいて説くのですか?」
38. Ekaccasassatikāti ekaccasassatavādā. Te duvidhā honti – sattekaccasassatikā, saṅkhārekaccasassatikāti. Duvidhāpi idha gahitāyeva.
38. 一部永遠説とは、一部永遠説者のことである。それらは二種類ある。すなわち、存在の一部永遠説者、形成の一部永遠説者である。どちらもここでは受け入れられている。
38. Sattesu saṅkhāresu ca ekaccaṃ sassataṃ etassāti ekaccasassato, ekaccasassatavādo. So etesaṃ atthīti ekaccasassatikā . Te pana yasmā ekaccasassato vādo diṭṭhi etesanti ekaccasassatavādā nāma honti, tasmā tamatthaṃ dassento āha **‘‘ekaccasassatavādā’’**ti. Iminā nayena ekaccaasassatikā dipadassapi attho veditabbo. Nanu ca ‘‘ekaccasassatikā’’ti vutte tadaññassa ekaccassa asassatatāsanniṭṭhānaṃ siddhameva hotīti? Saccaṃ siddhameva hoti atthato, na pana saddato. Tasmā supākaṭaṃ katvā dassetuṃ ‘‘ekaccaasassatikā’’ti vuttaṃ. Na hi idha sāvasesaṃ katvā dhammaṃ deseti dhammassāmī. Idhāti ‘‘ekaccasassatikā’’ti imasmiṃ pade. Gahitāti vuttā, tathā ceva attho dassito. Idhāti vā imissā desanāya. Tathā hi purimakā tayo vādā sattavasena, catuttho saṅkhāravasena vibhatto. **‘‘Saṅkhārekaccasassatikā’’**ti idaṃ tehi sassatabhāvena gayhamānānaṃ dhammānaṃ yāthāvasabhāvadassanavasena vuttaṃ, na panekaccasassatikamatadassanavasena. Tassa hi sassatābhimataṃ asaṅkhatamevāti laddhi. Tenevāha ‘‘cittanti vā…pe… ṭhassatī’’ti. Na hi yassa bhāvassa paccayehi abhisaṅkhatabhāvaṃ paṭijānāti, tasseva niccadhuvādibhāvo anummattakena sakkā paṭiññātuṃ. Etena ‘‘uppādavayadhuvatāyuttabhāvā siyā niccā, siyā aniccā siyā na vattabbā’’tiādinā pavattassa sattabhaṅgavādassa ayuttatā vibhāvitā hoti.
38. 一部の「諸行」と「諸法」は永遠である、これを「一部永遠」といい、「一部永遠説」という。彼らはこれらのものが存在すると考えるので、「一部永遠論者」と呼ばれる。彼らが「一部永遠説」という見解を持つので、その意味を示すために「一部永遠説」と述べられている。この方法で、「一部非永遠論者」という言葉の意味も理解されるべきである。「一部永遠論者」と言えば、それ以外のものは一部非永遠であることはすでに確立されているのではないか? 確かに、意味としては確立されているが、言葉としてはそうではない。したがって、明確に示すために「一部非永遠論者」と述べられている。尊師はここで、曖昧に法を説いていない。ここで、「一部非永遠論者」という言葉である。捉えられている、という意味であり、その意味も示されている。あるいは、この教えにおいて。なぜなら、前の三つの説は「諸行」の観点から、四つ目は「諸法」の観点から区別されているからである。「諸法の一部永遠」とは、それらが永遠のものとして捉えられる法について、それらの本来の性質を示すために述べられているのであって、一部永遠でないことを示すためではない。なぜなら、それらの永遠と見なされるものは無為であるという見解である。それゆえ、「心」あるいは…(省略)…「止まる」と述べられている。なぜなら、原因によって形成された性質を認識するものは、その恒常性や不変性について、わずかでも主張することはできないからである。これにより、「生滅の恒常性により、不変であるもの、あるいは不変でないもの、あるいは不変とは言えないもの」といった、七つの破滅の説の誤りが明らかにされている。
Tatthāyaṃ ayuttatāvibhāvanā – yadi ‘‘yena sabhāvena yo dhammo atthīti vuccati, teneva sabhāvena so dhammo natthī’’tiādinā vucceyya, siyā anekantavādo. Atha aññena, siyā na anekantavādo. Na cettha desantarādisambandhabhāvo yutto vattuṃ tassa sabbalokasiddhattā, vivādābhāvato . Ye pana vadanti ‘‘yathā suvaṇṇaghaṭena makuṭe kate ghaṭabhāvo nassati, makuṭabhāvo uppajjati, suvaṇṇabhāvo tiṭṭhatiyeva, evaṃ sabbabhāvānaṃ koci dhammo nassati, koci dhammo uppajjati, sabhāvo pana tiṭṭhatī’’ti. Te vattabbā ‘‘kiṃ taṃ suvaṇṇaṃ, yaṃ ghaṭe makuṭe ca avaṭṭhitaṃ, yadi rūpādi, so saddo viya anicco. Atha rūpādi samūho, samūho nāma sammutimattaṃ. Na tassa atthitā natthitā niccatā vā labbhatī’’ti anekantavādo na siyā. Dhammānañca dhammino aññathānaññathāsu doso vuttoyeva sassatavādavicāraṇāyaṃ. Tasmā so tattha vuttanayeneva veditabbo. Apica niccāniccanavattabbarūpo attā loko ca paramatthato vijjamānatāpaṭijānanato yathā niccādīnaṃ aññataraṃ rūpaṃ, yathā vā dīpādayo. Na hi dīpādīnaṃ udayabbayasabhāvānaṃ niccāniccanavattabbasabhāvatā sakkā viññātuṃ, jīvassa niccādīsu aññataraṃ rūpaṃ viyāti evaṃ sattabhaṅgassa viya sesabhaṅgānampi asambhavoyevāti sattabhaṅgavādassa ayuttatā veditabbā.
その誤りの説明は以下の通りである。もし、「どのような性質で存在するものが、その性質で存在しない」と言われれば、それは不定論となる。もし、そうでないなら、それは不定論ではない。ここで、他の場所との関連性を議論することは適切ではない。なぜなら、それは全世界で確立されており、議論の余地がないからである。しかし、「金の器で冠が作られるとき、器としての性質は失われ、冠としての性質が生じ、金の性質はそのまま残る。同様に、すべての性質において、ある性質は失われ、ある性質は生じ、その性質はそのまま残る」と主張する人々は、次のように言われるべきである。「その金とは何か、器や冠に固定されないもの、もしそれが色や形などであれば、それは音のように無常である。もしそれが色や形などの集合体であれば、集合体とは便宜上のものにすぎない。その存在や非存在、恒常性は存在しない」と。したがって、不定論とはならない。法と法主について、別々の説明が永遠説の議論においてすでに述べられている。したがって、そこで述べられた方法で理解されるべきである。また、実在するアートマンと世界は、恒常性など、あるいは不変性など、いずれかの性質を持つ。これは、実在する恒常性などを認識することによる。例えば、灯火のように、生滅する性質を持つ灯火が恒常的であると見なされることは、知ることはできない。それゆえ、七つの破滅の説と同様に、他の破滅の説も不可能であると理解されるべきである。
Ettha ca ‘‘issaro nicco, aññe sattā aniccā’’ti evaṃ pavattavādā sattekaccasassatikā seyyathāpi issaravādā. ‘‘Paramāṇavo niccā dhuvā, aṇukādayo aniccā’’ti evaṃ pavattavādā saṅkhārekaccasassatikā seyyathāpi kāṇādā. Nanu ‘‘ekacce dhammā sassatā, ekacce asassatā’’ti etasmiṃ vāde cakkhādīnaṃ asassatatāsanniṭṭhānaṃ yathāsabhāvāvabodho eva, tayidaṃ kathaṃ micchādassananti, ko vā evamāha ‘‘cakkhādīnaṃ asassatabhāvasanniṭṭhānaṃ micchādassana’’nti? Asassatesuyeva pana kesañci dhammānaṃ sassatabhāvābhiniveso idha micchādassanaṃ. Tena pana ekavāre pavattamānena cakkhādīnaṃ asassatabhāvāvabodho vidūsito saṃsaṭṭhabhāvato visasaṃsaṭṭho viya sappimaṇḍo sakiccakaraṇāsamatthatāya sammādassanapakkhe ṭhapetabbataṃ nārahatīti. Asassatabhāvena nicchitāpi vā cakkhuādayo samāropitajīvasabhāvā eva diṭṭhigatikehi gayhantīti tadavabodhassa micchādassanabhāvo na sakkā nivāretuṃ. Tenevāha **‘‘cakkhuṃ itipi…pe… kāyo itipi ayaṃ me attā’’**tiādi. Evañca katvā asaṅkhatāya saṅkhatāya ca dhātuyā vasena yathākkamaṃ ‘‘ekacce dhammā sassatā, ekacce asassatā’’ti evaṃ pavatto vibhajjavādopi ekaccasassatavādo āpajjatīti evaṃpakārā codanā anavakāsā hoti aviparītadhammasabhāvasampaṭipattibhāvato.
ここで、「神は永遠であり、他の生命は無常である」というような説は、神説と同様に、一部永遠説である。「原子は永遠で不変であり、微粒子などは無常である」というような説は、カーナダ説と同様に、一部諸法永遠説である。「一部の法は永遠であり、一部は無常である」という説において、眼などの非永遠性についての理解は、それらの本来の性質の理解である。では、これはなぜ誤った見解なのか。誰が「眼などの非永遠性についての理解は誤った見解である」と言ったのか? 非永遠の法について、永遠であると固執することが、ここで誤った見解である。それゆえ、一度に説かれるとき、眼などの非永遠性についての理解は、混乱しているかのように、混ざり合って、混ざり合っていないように、適切に機能しないので、正しい見解の立場に置くことはできない。それゆえ、「眼は…(省略)…身体は…(省略)…これが私のアートマンである」と述べられている。このように、無為と有為の領域に応じて、「一部の法は永遠であり、一部は無常である」という区別された説も、一部永遠説となる。したがって、このような非難は、誤った法や性質の認識のために、成り立たない。
Kāmañcettha purimavādepi asassatānaṃ dhammānaṃ ‘‘sassatā’’ti gahaṇaṃ visesato micchādassanaṃ, sassatānaṃ pana ‘‘sassatā’’ti gāho na micchādassanaṃ yathāsabhāvaggahaṇabhāvato. Asassatesuyeva pana ‘‘kecideva dhammā sassatā, keci asassatā’’ti gahetabbadhammesu vibhāgappavattiyā imassa vādassa vādantaratā vuttā, na cettha ‘‘samudāyantogadhattā ekadesassa sappadesasassataggāho nippadesasassataggāhe samodhānaṃ gacchatī’’ti sakkā vattuṃ vādī tabbisayavisesavasena vādadvayassa pavattattā. Aññe eva hi diṭṭhigatikā ‘‘sabbe dhammā sassatā’’ti abhiniviṭṭhā, aññe ‘‘ekaccasassatā’’ti. Saṅkhārānaṃ anavasesapariyādānaṃ, ekadesapariggaho ca vādadvayassa paribyattoyeva. Kiñca bhiyyo anekavidhasamussaye ekavidhasamussaye ca khandhapabandhe abhinivesabhāvato. Catubbidhopi hi sassatavādī jātivisesavasena nānāvidharūpakāyasannissaye eva arūpadhammapuñje sassatābhinivesī jāto abhiññāṇena anussavādīhi ca rūpakāyabhedaggahaṇato. Tathā ca vuttaṃ ‘‘tato cuto amutra udapādi’’nti (dī. ni. 1.32) ‘‘cavanti upapajjantī’’ti ca ādi. Visesalābhī ekaccasassatiko anupadhāritabhedasamussayeva dhammapabandhe sassatākāraggahaṇena abhinivisanaṃ janesi ekabhavapariyāpannakhandhasantānavisayattā tadabhinivesassa. Tathā ca tīsupi vādesu ‘‘taṃ pubbenivāsaṃ anussarati, tato paraṃ nānussaratī’’ti ettakameva vuttaṃ, takkīnaṃ pana sassatekaccasassatavādīnaṃ sassatābhinivesaviseso rūpārūpadhammavisayatāya supākaṭoyevāti.
実際、ここでは、以前の説においても、非永遠の法を「永遠である」と捉えることが特に誤った見解であり、永遠の法を「永遠である」と捉えることは、本来の性質を捉えるので、誤った見解ではない。しかし、非永遠の法について、「ある法は永遠であり、ある法は無常である」と捉えるべき法において、区別が生じることが、この説と他の説との違いであると述べられている。ここで、「集合体に至るため、一部の永遠性の把握は、全体性の永遠性の把握に等しい」ということはできない。なぜなら、説き手はその対象の性質に応じて、二つの説が存在するからである。他の見解を持つ人々は、「すべての法は永遠である」と固く信じている。他の人々は「一部永遠である」と信じている。諸行の全体を捉えず、一部のみを捉えることは、二つの説の区別である。さらに、多くの様々な依存関係と、一つの依存関係における集まりの連鎖への執着。四種類の永遠論者も、出生の性質に応じて、様々な形体を持つ存在に依存し、色や形のないものの集まりに永遠性を固執し、記憶や伝承によって形体を持つ存在の断滅を捉えている。このように、「そこから移り、そこに生じた」と(ディーガ・ニカーヤ 1.32)、「滅び、生じる」と述べられている。 一部永遠論者は、より少ない執着で、区別された依存関係を持つ法に永遠性を固執することによって、一つの生における集まりの連鎖という対象に執着する。このように、三つの説においても、「過去の生を思い出すが、それ以降は思い出せない」とだけ述べられている。しかし、思索する者たちの永遠性や一部永遠性への固執は、色や形のないものという対象に対するものであり、非常に明確である。
39. ‘‘Hoti kho so, bhikkhave, samayo, yaṃ kadāci karahaci dīghassa addhuno accayena ayaṃ loko saṃvaṭṭati. Saṃvaṭṭamāne loke yebhuyyena sattā ābhassarasaṃvattanikā honti. Te tattha honti manomayā pītibhakkhā sayaṃpabhā antalikkhacarā subhaṭṭhāyino, ciraṃ dīghamaddhānaṃ tiṭṭhanti.
「比丘たちよ、時として、長い年月を経て、この世界が収縮することがあります。世界が収縮する時、多くの衆生は光音天に生まれ変わります。彼らはそこで、心で作り、喜びを食とし、自ら輝き、空を飛び、美しく装い、長い年月そこに留まります。」
39. Yanti nipātamattaṃ. Kadācīti kismiñci kāle. Karahacīti tasseva vevacanaṃ. Dīghassa addhunoti dīghassa kālassa. Accayenāti atikkamena . Saṃvaṭṭatīti vinassati. Yebhuyyenāti ye uparibrahmalokesu vā arūpesu vā nibbattanti, tadavasese sandhāya vuttaṃ. Jhānamanena nibbattattā manomayā. Pīti tesaṃ bhakkho āhāroti pītibhakkhā. Attanova tesaṃ pabhāti sayaṃpabhā. Antalikkhe carantīti antalikkhacarā. Subhesu uyyānavimānakapparukkhādīsu tiṭṭhantīti, subhaṭṭhāyino subhā vā manorammavatthābharaṇā hutvā tiṭṭhantīti subhaṭṭhāyino. Ciraṃ dīghamaddhānanti ukkaṃsena aṭṭha kappe.
39. 「ヤン」は、接尾辞にすぎない。ときには、ある時に。カラハチは、その別名である。長い間、長い時間。過ぎ去ることは、超えること。壊滅するとは、滅びること。大部分とは、上に梵天界や無色界で生じるもの、それらの残りを指して言われている。禅定によって生じるので、マノマヤ(想念によって作られた)である。喜は、それらの糧である。喜を食べる者たちである。自己そのものが、それらに輝く、自ら輝く者である。空をさまようとは、空をさまよう者である。善い場所、すなわち、庭園のヴィマーナや樹木などにいる、すなわち、善き場所にいる者、善き場所、あるいは心地よい場所の装飾となって、そこにいる、すなわち、善き場所にいる者である。長い間、長い時間とは、最高で八つの劫である。
39. Dīghassa kālassa atikkamenāti vivaṭṭavivaṭṭaṭṭhāyīnaṃ apagamena. Anekatthattā dhātūnaṃ saṃ-saddena yutto vaṭṭa-saddo vināsavācīti āha **‘‘vinassatī’’**ti, saṅkhayavasena vattatīti attho. Vipattikaramahāmeghasamuppattito paṭṭhāya hi yāva aṇusahagatopi saṅkhāro na hoti, tāva loko saṃvaṭṭatīti vuccati. Lokoti cettha pathavīādibhājanaloko adhippeto. Uparibrahmalokesūti parittasubhādīsu rūpībrahmalokesu. Agginā hi kappavuṭṭhānaṃ idhādhippetaṃ bahulaṃ pavattanato. Tenevāha bhagavā ‘‘ābhassarasaṃvattanikā hontī’’ti. Arūpesu vāti vā-saddena saṃvaṭṭamānalokadhātūhi aññalokadhātūsu vāti vikappanaṃ veditabbaṃ. Na hi ‘‘sabbe apāyasattā tadā rūpārūpabhavesu uppajjantī’’ti sakkā viññātuṃ apāyesu dīghatamāyukānaṃ manussalokūpattiyā asambhavato. Satipi sabbasattānaṃ abhisaṅkhāramanasā nibbattabhāve bāhirapaccayehi vinā manasāva nibbattattā ‘‘manomayā’’ti vuccanti rūpāvacarasattā. Yadi evaṃ kāmabhave opapātikasattānampi manomayabhāvo āpajjatīti? Nāpajjati adhicittabhūtena atisayamanasā nibbattasattesu manomayavohāratoti dassanto āha **‘‘jhānamanena nibbattattā manomayā’’**ti. Evaṃ arūpāvacarasattānampi manomayabhāvo āpajjatīti ce? Na, tattha bāhirapaccayehi nibbattetabbatāsaṅkāya eva abhāvato, ‘‘manasāva nibbattā’’ti avadhāraṇāsambhavato. Niruḷho vāyaṃ loke manomayavohāro rūpāvacarasattesu. Tathā hi ‘‘annamayo pānamayo manomayo ānandamayo viññāṇamayo’’ti pañcadhā attānaṃ vedavādino vadanti. Ucchedavādepi vakkhati ‘‘dibbo rūpī manomayo’’ti (dī. ni. 1.86). Sobhanā pabhā etesu santīti **subhā. ‘‘Ukkaṃsenā’’**ti ābhassaradeve sandhāyāha, parittābhā appamāṇābhā pana dve cattāro ca kappe tiṭṭhanti. Aṭṭhakappeti aṭṭha mahākappe.
39. 「長い時間の経過とともに」とは、破壊と再生の永続性の消滅を意味する。多くの意味を持つ根源の言葉に「サン」という言葉が結合し、「ヴァッタ」という言葉は「消滅」を意味するので、「消滅する」と述べられている。すなわち、減衰によって存在するということである。破壊をもたらす大雲の出現から始まり、微細なものも存在しなくなるまで、世界は収縮すると言われる。ここで、「世界」とは、地などの器の世界を指す。上方の「梵天界」とは、小光界や無量光界などの色界の梵天界を指す。火によって、この世界は長期間燃え尽きる。それゆえ、世尊は「光音天の領域に生まれ変わる」と述べられた。 「形のない領域において」という言葉は、「サンヴァッタ」という言葉で収縮する世界と、それ以外の世界との区別を意味すると理解されるべきである。なぜなら、すべての悪趣の生命が、その時、色や形のない領域に生まれると知ることはできない。悪趣に住む人々が長寿であっても、人界に生まれることは不可能であるからである。すべての生命が、原因によって形成されたものとして生まれるとしても、外部の原因なしに、心だけで形成されるので、「心からなるもの」と呼ばれる。もしそうなら、欲界の opapātika(自然発生)の生命も心からなるものになるのか? 悟りの境地に至った、より高次の心によって形成された存在は、「心からなるもの」と呼ばれる。もし、形のない領域の生命も心からなるものになるというなら? ならない。なぜなら、外部の原因によって形成される必要がないからであり、「心だけで形成される」という限定は不可能だからである。このように、「心からなるもの」という言葉は、色界の生命に対して一般的に使われる。それゆえ、「食物からなるもの、飲み物からなるもの、心からなるもの、喜びからなるもの、意識からなるもの」という五つの自己を、ヴェーダの信奉者は述べている。断滅論者も「神聖な、形のある、心からなるもの」と言うだろう(ディーガ・ニカーヤ 1.86)。 これらの生命には美しい光があるので、「善」と呼ばれる。「一括して」とは、光音天の神々を指して言われている。小光天と無量光天は、二つの、あるいは四つの劫続く。八劫とは、八つの grandes coupes を指す。
40. ‘‘Hoti kho so, bhikkhave, samayo, yaṃ kadāci karahaci dīghassa addhuno accayena ayaṃ loko vivaṭṭati. Vivaṭṭamāne loke suññaṃ brahmavimānaṃ pātubhavati. Atha kho aññataro satto āyukkhayā vā puññakkhayā vā ābhassarakāyā cavitvā suññaṃ brahmavimānaṃ upapajjati. So tattha hoti manomayo pītibhakkho sayaṃpabho antalikkhacaro subhaṭṭhāyī, ciraṃ dīghamaddhānaṃ tiṭṭhati.
「比丘たちよ、時として、長い年月を経て、この世界が拡大することがあります。世界が拡大する時、虚しい梵天界が現れます。そこに、寿命が尽きた、あるいは功徳が尽きた、ある衆生が光音天から滅びて、虚しい梵天界に生まれ変わります。彼はそこで、心で作り、喜びを食とし、自ら輝き、空を飛び、美しく装い、長い年月そこに留まります。」
40. Vivaṭṭatīti saṇṭhāti. Suññaṃ brahmavimānanti pakatiyā nibbattasattānaṃ natthitāya suññaṃ, brahmakāyikabhūmi nibbattatīti attho. Tassa kattā vā kāretā vā natthi, visuddhimagge vuttanayena pana kammapaccayautusamuṭṭhānā ratanabhūmi nibbattati. Pakatinibbattiṭṭhānesuyeva cettha uyyānakapparukkhādayo nibbattanti. Atha sattānaṃ pakatiyā vasitaṭṭhāne nikanti uppajjati, te paṭhamajjhānaṃ bhāvetvā tato otaranti, tasmā atha kho aññataro sattotiādimāha. Āyukkhayā vā puññakkhayā vāti ye uḷāraṃ puññakammaṃ katvā yattha katthaci appāyuke devaloke nibbattanti, te attano puññabalena ṭhātuṃ na sakkonti, tassa pana devalokassa āyuppamāṇeneva cavantīti āyukkhayā cavantīti vuccanti. Ye pana parittaṃ puññakammaṃ katvā dīghāyukadevaloke nibbattanti, te yāvatāyukaṃ ṭhātuṃ na sakkonti, antarāva cavantīti puññakkhayā cavantīti vuccanti. Dīghamaddhānaṃ tiṭṭhatīti kappaṃ vā upaḍḍhakappaṃ vā.
40. 再生するとは、静止する。虚しい梵天のヴィマーナとは、通常の生き物がいないために虚しい。梵天界の領域が生じる、という意味である。それを創造する者も、創造させる者もいない。清浄道では、業の条件と自らの力によって生じる宝の地が生じると述べられている。通常の生起の場所、すなわち、庭園や樹木などが生じる。しかし、生き物たちが通常住んでいる場所に、執着が生じると、それらは初禅を修習して、そこから降りてくる。それゆえ、あるいは、ある生き物、といったことを言っている。寿命が尽きたから、あるいは功徳が尽きたから、とは、偉大な善行を行って、どこか短い寿命の天界に生まれた者は、自己の功徳の力によって、そこに留まることが できない。それゆえ、その天界の寿命によって、滅していく、すなわち、寿命が尽きたから滅していく、と言われる。しかし、わずかな善行を行って、長い寿命の天界に生まれた者は、寿命の間、留まることができない。途中で滅していく、すなわち、功徳が尽きたから滅していく、と言われる。長い間、留まる、とは、劫、あるいは半劫である。
40. Saṇṭhātīti sampattikaramahāmeghasamuppattito paṭṭhāya pathavīsandhārakudakataṃsandhārakavāyumahāpathavīādīnaṃ samuppattivasena ṭhāti, ‘‘sambhavati’’ icceva vā attho anekatthattā dhātūnaṃ. Pakatiyāti sabhāvena, tassa ‘‘suñña’’nti iminā sambandho. Tattha kāraṇamāha **‘‘nibbattasattānaṃ natthitāyā’’**ti, anuppannattāti attho, tena yathā ekaccāni vimānāni tattha nibbattasattānaṃ cutattā suññāni honti, na evamidanti dasseti. Brahmapārisajjabrahmapurohitamahābrahmāno brahmakāyikā, tesaṃ nivāso bhūmipi **‘‘brahmakāyikā’’**ti vuttā. Kammaṃ upanissayavasena paccayo etissāti kammapaccayā. Atha vā tattha nibbattasattānaṃ vipaccanakakammassa sahakārīpaccayabhāvato, kammassa paccayāti kammapaccayā . Utu samuṭṭhānaṃ etissāti **utusamuṭṭhānā. ‘‘Kammapaccayautusamuṭṭhānā’’**ti vā pāṭho, kammasahāyo paccayo, kammassa vā sahāyabhūto paccayo kammapaccayo , sova utu kammapaccayautu, so samuṭṭhānaṃ etissāti yojetabbaṃ. Etthāti ‘‘brahmavimāna’’nti vuttāya brahmakāyikabhūmiyā. Kathaṃ paṇītāya dutiyajjhānabhūmiyaṃ ṭhitānaṃ hīnāya paṭhamajjhānabhūmiyā upapatti hotīti āha **‘‘atha sattāna’’**ntiādi. Otarantīti upapajjanavasena heṭṭhābhūmiṃ gacchanti.
40. サンターティーティ、サンパッティカラマハーメーガサムパッティートパーッダーヤ、パータヴィーサーンダーラクダカータムサーンダーラカヴァーユマハーパータヴィーアーディーナム サムパッティヴァーセーナ ターティ、「サンバヴァティ」イチエヴァーヴァー アルトー アネーカッタータダーターナム。パカーティヤーティ サバーヴェーナ、タッサ「シューニャ」ンティ イミーナー サンバングド。タッター カーラナムハー **「ニバッタサッターナム ナッティターヤー」** ティ、アヌパンナッターティ アルトー、テーナ ヤーナー エーカチャーニ ヴィマーナーニ タッター ニバッタサッターナム クタッター シューニャーニ ホンティ、ナ エヴァーミダンティ ダセーティ。ブラフマパーリサッジャブラフマプロヒータマハーブラフマーノ ブラフマカーイカー、テーサム ニヴァーソ ブーミピ **「ブラフマカーイカー」** ティ ブッタ。カマム ウパーニッサヤ ヴァーセーナ パッチャヨ エティサーンティ カンマパッチャヤー。アタハー ヴァー タッター ニバッタサッターナム ヴィパッチャナカカンマッサ サハーリパッチャヤブーヴァトー、カンマッサ パッチャヤーティ カンマパッチャヤー。ウトゥサームッッターナム エティサーンティ **ウトゥサームッッターナー。「カンマパッチャヤウトゥサームッッターナー」** ティ ヴァー パー トー、カンマサハーヨ パッチャヨ、カンマッサ ヴァー サハーヤブータ パッチャヨ カンマパッチャヨ、ソーヴァ ウトゥ カンマパッチャヤウトゥ、ソーサームッッターナム エティサーンティ ヨジャバーバム。エッターティ「ブラフマヴィマーナン」ティ ブッタヤ ブラフマカーイカブーミヤ。カサン パーニターヤ ドゥティヤッジャーナブーミヤ タータナーム ヒーナーヤ パタマッジャーナブーミヤ ウパパーッティ ホティーティ ハー **「アタ サッターナム」** ティアーディ。オターランティ ウパパッジャン ヴァーセーナ ヘッターブーミン ガッチャンティ。
Appāyuketi yaṃ uḷāraṃ puññakammaṃ kataṃ, tassa uppajjanārahavipākapabandhato appaparimāṇāyuke. Āyuppamāṇenevāti paramāyuppamāṇeneva. Kiṃ panetaṃ paramāyu nāma, kathaṃ vā taṃ paricchinnapamāṇanti? Vuccate – yo tesaṃ tesaṃ sattānaṃ tasmiṃ tasmiṃ bhavavisese purimasiddhabhavapatthanūpanissayavasena sarīrāvayavavaṇṇasaṇṭhānapamāṇādivisesā viya taṃtaṃgatinikāyādīsu yebhuyyena niyataparicchedo gabbhaseyyakakāmāvacaradevarūpāvacarasattānaṃ sukkasoṇitautubhojanādi utuādipaccayuppannapaccayūpatthambhito vipākapabandhassa ṭhitikālaniyamo, so yathāsakaṃ khaṇamattāvaṭṭhāyīnampi attano sahajātānaṃ rūpārūpadhammānaṃ ṭhapanākāravuttitāya pavattakāni rūpārūpajīvitindriyāni yasmā na kevalaṃ nesaṃ khaṇaṭhitiyā eva kāraṇabhāvena anupālakāni, atha kho yāva bhavaṅgupacchedā anupabandhassa avicchedahetubhāvenāpi, tasmā āyuhetukattā kāraṇūpacārena āyu, ukkaṃsaparicchedavasena paramāyūti ca vuccati. Taṃ pana devānaṃ nerayikānaṃ uttarakurukānañca niyataparicchedaṃ, uttarakurukānaṃ pana ekantaniyataparicchedameva, avasiṭṭhamanussapetatiracchānānaṃ pana ciraṭṭhitisaṃvattanikakammabahule kāle taṃkammasahitasantānajanitasukkasoṇitappaccayānaṃ taṃmūlakānañca candasūriyasamavisamaparivattanādijanitautuāhārādisamavisama paccayānaṃ vasena cirācirakālato aniyataparicchedaṃ, tassa ca yathā purimasiddhabhavapatthanāvasena taṃtaṃgatinikāyādīsu vaṇṇasaṇṭhānādivisesaniyamo siddho dassanānussavādīhi, tathā ādito gahaṇasiddhiyā. Evaṃ tāsu tāsu upapattīsu nibbattasattānaṃ yebhuyyena samappamāṇaṭṭhitikālaṃ dassanānussavehi labhitvā taṃ paramataṃ ajjhosāya pavattitabhavapatthanāvasena ādito paricchedaniyamo veditabbo. Yasmā pana kammaṃ tāsu tāsu upapattīsu yathā taṃtaṃupapattiniyatavaṇṇādinibbattane samatthaṃ, evaṃ niyatāyuparicchedāsu upapattīsu paricchedātikkamena vipākanibbattane samatthaṃ na hoti, tasmā vuttaṃ **‘‘āyuppamāṇeneva cavantī’’**ti. Yasmā pana upatthambhakasahāyehi anupālakappaccayehi upādinnakakkhandhānaṃ pavattetabbākāro atthato paramāyu, tassa yathāvuttaparicchedānatikkamanato satipi kammāvasese ṭhānaṃ na sambhavati, tena vuttaṃ **‘‘attano puññabaleneva ṭhātuṃ na sakkotī’’**ti. Kappaṃ vāti asaṅkhyeyyakappaṃ vā tassa upaḍḍhaṃ vā upaḍḍhakappato ūnamadhikaṃ vāti vikappanattho vā-saddo.
アッバーユケーティ ヤム ウラーラム プンニャカンマム カタム、タッサ ウパッジャンラヴィパーカパンバントー アッパパリマーナーユケー。アーユパンマーネーヴァーティ パラマーユパンマーネーヴァ。キン パネータム パラマーユ ナマ、カサン ヴァー タム パリッチャンナパンマーナンティ? ヴッチャテー – ヨ テーサム テーサム サッターナム タスミン タスミン バヴィセーセ プリマシッダバヴァパッタヌーパニッサヤ ヴァーセーナ サリーラヴァヤヴァヴァンナサンターナパンマーナディヴィセーサ ヴィヤ タムタガティニカーディース ユーブーヤエナ ニヤタパリッチャン ドー ガバセーヤカカーマーヴァーチャラデーヴァルーパーヴァーチャラサッターナム スクカソニタウトゥーボージャナーディ ウトゥアーディパッチャユパッタンナ パッチャユパッタンビト ヴィパーカパンバッサ ターティカーラニヤモ、ソー ヤタースカ ムハナマッターヴァッターインナビ アタノ サジャータナーム ルーパールパーダンマーナム ターパナーカーラヴッティタヤ パヴァーラカーニ ルーパールパジーヴィーティンドリヤーニ ヤスマ ナケーヴァラム ネーサン ムハナーティティヤー エヴァ カーラナーヴァーセーナ アヌパーラカーニ、アタ ホ ヤヴァ バヴァンクウパッチェーダー アヌバンダッサ アヴィチェーダヘートゥバーヴェーナピ、タスマ アーユヘーウトゥカー カーラウーパチャーレーナ アーユ、ウッカンナパリッチャンナ ヴァーセーナ パラマーユーティ チャ ヴッチ。タム パナ デーヴァーナム ネーライカーナーム ウッタラクルカーナーンチャ ニヤタパリッチャンンダム、ウッタラクルカーナーム パナ エーカンタニヤタパリッチャンンダメーヴァ、アヴァシッタマヌッサペーラティラチャーナナム パナ チラッティササンヴァッタニヤカンマバフレー カーレー タムカムマサヒタサンターナジャニタスクカソニタパッチャヤーナム タムムーラカーナーンチャ チャンダスーリヤサマヴィサマパリヴァルタナーディジャニタウトゥアーハーディサマヴィサマ パッチャヤーナム ヴァーセーナ チラーチラカーラト アニヤタパリッチャンンダム、タッサ チャ ヤター プリマシッダバヴァパッタナーセーナ タムタガティニカーディース ヴァンナサンターナディヴィセーサニヤモ シッダ ダッサナーヌサヴァーディヒ、タター アディト ガーハナンシッディヤ。エヴァム ター スー ター スー ウパパーッティース ニバッタサッターナム ユーブーヤエナ サマッパマーナッティート カランダッサンナーヌサヴェーヒ ラビターヴァー タム パラマタム アッジョーサヤ パヴァーラタバヴァパッタンーセーナ アディト パリッチャンニヤモ ベービ。ヤスマ パナ カマム ター スー ター スー ウパパーッティース ヤター タムタム パパーッティニヤッタヴァンナディニバッタネー サマッタム、エヴァム ニヤターユパリッチャンナー スー ウパパーッティース パリッチャンナアーティカメーナ ヴィパーカニバッタネー サマッタム ナ ホーティ、タスマ ヴッタム **「アーユパンマーネーヴァー チャヴァンティ」** ティ。ヤスマ パナ ウパーランバーカサハーヤエヒ アヌパーラカパッチャヤエヒ ウパーディンナカッカンターナム パヴァーラターバーカーロ アットートー パラマーユ、タッサ ヤターヴッタパリッチャンナアーティカマナト サティピ カマヴァセーセ ターナナム ナ サンババーティ、テーナ ヴッタム **「アッタノ プンニャバラレーナ タートゥン ナ サッコティー」** ティ。カッパン ヴァーティ アサンッキャンヤカッパン ヴァー タッサ ウパーダーハム ヴァー ウパーダッカッパタウーナムーリカーハム ヴァー ヴィカンパナートー ヴァー サドー。
41. ‘‘Tassa tattha ekakassa dīgharattaṃ nivusitattā anabhirati paritassanā upapajjati – ‘aho vata aññepi sattā itthattaṃ āgaccheyyu’nti. Atha aññepi sattā āyukkhayā vā puññakkhayā vā ābhassarakāyā cavitvā brahmavimānaṃ upapajjanti tassa sattassa sahabyataṃ. Tepi tattha honti manomayā pītibhakkhā sayaṃpabhā antalikkhacarā subhaṭṭhāyino, ciraṃ dīghamaddhānaṃ tiṭṭhanti.
「彼がそこに一人で長く住んでいると、飽き足らず、寂しさを感じ、「ああ、他の衆生もここに来てくれたらいいのに」と思います。すると、寿命が尽きた、あるいは功徳が尽きた、他の衆生が光音天から滅びて、その衆生の仲間として梵天界に生まれ変わります。彼らもそこで、心で作り、喜びを食とし、自ら輝き、空を飛び、美しく装い、長い年月そこに留まります。」
41. Anabhiratīti aparassāpi sattassa āgamanapatthanā. Yā pana paṭighasampayuttā ukkaṇṭhitā, sā brahmaloke natthi. Paritassanāti ubbijjanā phandanā, sā panesā tāsatassanā, taṇhātassanā, diṭṭhitassanā, ñāṇatassanāti catubbidhā hoti. Tattha ‘‘jātiṃ paṭicca bhayaṃ bhayānakaṃ chambhitattaṃ lomahaṃso cetaso utrāso. Jaraṃ… byādhiṃ… maraṇaṃ paṭicca…pe… utrāso’’ti (vibha. 921) ayaṃ tāsatassanā nāma. ‘‘Aho vata aññepi sattā itthattaṃ āgaccheyyu’’nti (dī. ni. 3.38) ayaṃ taṇhātassanā nāma. ‘‘Paritassitavipphanditamevā’’ti ayaṃ diṭṭhitassanā nāma. ‘‘Tepi tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā yebhuyyena bhayaṃ saṃvegaṃ santāsaṃ āpajjantī’’ti (a. ni. 4.33) ayaṃ ñāṇatassanā nāma. Idha pana taṇhātassanāpi diṭṭhitassanāpi vaṭṭati. Brahmavimānanti idha pana paṭhamābhinibbattassa atthitāya suññanti na vuttaṃ. Upapajjantīti upapattivasena upagacchanti. Sahabyatanti sahabhāvaṃ.
41. 不喜(anabhirati)とは、他の生存者が来ることを望むことである。しかし、嫌悪を伴う不快感は、梵天(brahmaloka)にはない。不安(paritassanā)とは、動揺し、震えることである。それは、恐怖・熱望・見解・知識への不安という四つに分けられる。そのうち、「生(jāti)を縁として、恐怖、恐ろしさ、戦慄、毛髪の逆立ち、心の動揺が生じる。老い(jarā)…病(byādhi)…死(maraṇa)を縁として…(続く)…動揺が生じる」(ヴィバハンガ, 921)これが恐怖への不安である。「ああ、願わくは、他の生存者たちもこの世に来てほしい」(ディガニカーヤ, 3.38)これが熱望への不安である。「ただ不安に震えているだけだ」(ディガニカーヤ, 3.38)これが見解への不安である。「彼らもまた、タターガタの説法を聞いて、多くの場合、恐怖、戦慄、動揺を経験する」(アングッタラニカーヤ, 4.33)これが知識への不安である。ここでは、熱望への不安と見解への不安の両方が当てはまる。梵天(brahmavimāna)とは、ここでは最初の誕生があるため、「空(suñña)」とは言われなかった。転生する(upapajjanti)とは、転生によって赴くことである。共存(sahabyatā)とは、共に存在することである。
41. Anabhiratīti ekavihārena anabhirati. Sā pana yasmā aññehi samāgamicchā hoti, tena vuttaṃ **‘‘aparassāpi sattassa āgamanapatthanā’’**ti. Piyavatthuvirahena piyavatthualābhena vā cittavighāto ukkaṇṭhitā, sā atthato domanassacittuppādo yevāti āha **‘‘paṭighasampayuttā’’**ti. Dīgharattaṃ jhānaratiyā ramamānassa vuttappakāraṃ anabhiratinimittaṃ uppannā ‘‘mama’’nti ca ‘‘aha’’nti ca gahaṇassa kāraṇabhūtā taṇhādiṭṭhiyo idha paritassanā. Tā pana cittassa purimāvatthāya calanaṃ kampananti āha **‘‘ubbijjanā phandanā’’**ti. Tenevāha **‘‘taṇhātassanāpi diṭṭhitassanāpi vaṭṭatī’’**ti. Yaṃ pana atthuddhāre ‘‘aho vata aññepi sattā itthattaṃ āgaccheyyunti ayaṃ taṇhātassanā nāmā’’ti vuttaṃ, taṃ diṭṭhitassanāya visuṃ udāharaṇaṃ dassentena taṇhātassanaṃyeva tato niddhāretvā vuttaṃ, na pana tattha diṭṭhitassanāya abhāvatoti daṭṭhabbaṃ. Tāsatassanā cittutrāso. Bhayānakanti bheravārammaṇanimittaṃ balavabhayaṃ. Tena sarīrassa thaddhabhāvo chambhitattaṃ bhayaṃ saṃveganti ettha bhayanti bhaṅgānupassanāya ciṇṇante sabbasaṅkhārato bhāyanavasena uppannaṃ bhayañāṇaṃ. Saṃveganti sahottappañāṇaṃ, ottappameva vā. Santāsanti ādīnavanibbidānupassanāhi saṅkhārehi santassanañāṇaṃ. Saha byāyati pavattati, dosaṃ vā chādetīti sahabyo, sahāyo, tassa bhāvaṃ sahabyataṃ.
41. アナビラティーティ エーカヴィハーレーナ アナビラティ。サー パナ ヤスマ アニェーヒ サマーガミッチャー ホーティ、テーナ ヴッタム **「アパラッサーピ サッターサ アーガマナパッタンー」** ティ。ピヤヴァッタ ヴィラヘーナ ピヤヴァッタ ラベーナ ヴァー チッタヴィガード ウッカニター、サー アットートー ドーマナンサチッタップパード イェーヴァーティ ハー **「パティガサンプユッタ」** ティ。ディーラガンタム ジャーラティヤ ラマーマンサッサ ヴッタッパカーラ アナビラティニミッタム ウパンナ「ママー」ンティ チャ「アハン」ンティ チャ ガーハナッサ カーラナーブータ タンハーディッティヨー イダ パリターサナー。ター パナ チッタッサ プリマヴァッターヤ チャラナン カンマナンティ **「ウッビッジャンー ファンダナー」** ティ。テーネーヴァーハ **「タンハータサナーピ ディッティターサナーピ ヴァッタティー」** ティ。ヤム パナ アットゥダーレー「アホ ヴァタ アニェーピ サッター イッタータン アーガチェーッティ」ンティ アイヤム タンハーターサナー ナーマー」ンティ ヴッタム、タム ディッティターサナーヤ ヴィスー ウダーハラン ダセーテンナー タンハーターサナンイェーヴァ タトー ニッダーレーワ ヴッタム、ナ パナ タッター ディッティターサナーヤ アバーヴァートーティ ダッタバム。ターサターサナー チッタウトゥラーソ。バヤーンカンティ ベーラヴァーラマンナニミッタム バラヴァバヤム。テーナ サリーラッサ タッダバーーヴァー チャムビッタッタム バヤン サンウェーガンティ エッタ バヤンティ バンガーヌパッサンーヤ チーランテー サーバン サンカーラト バヤ ヴァーセーナ ウパンナ バヤーナナム。サンウェーガンティ サハオッタパンジャーナム、オッタッパメーヴァー ヴァー。サンターサンティ アーディナヴァニビダーヌパッサンーヤヒ サンカーレーヒ サンターサナンジャーナム。サハ ビヤーティ パラヴァーティ、ドーサン ヴァー チャーデーティーティ サハビョー、サハーヨ、タッサ バーワン サハビヤタム。
42. ‘‘Tatra , bhikkhave, yo so satto paṭhamaṃ upapanno tassa evaṃ hoti – ‘ahamasmi brahmā mahābrahmā abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī issaro kattā nimmātā seṭṭho sajitā sajjitā (syā. kaṃ.) vasī pitā bhūtabhabyānaṃ. Mayā ime sattā nimmitā. Taṃ kissa hetu? Mamañhi pubbe etadahosi – ‘‘aho vata aññepi sattā itthattaṃ āgaccheyyu’’nti. Iti mama ca manopaṇidhi, ime ca sattā itthattaṃ āgatā’ti.
「比丘たちよ、そこに最初に生まれたその衆生は、このように思います。「私は梵天であり、偉大な梵天であり、征服者であり、征服されざる者であり、すべてのものを見る者、統治者、創造主、最高者、創造者、支配者、父であり、存在と非存在の父である。私がこれらの衆生を創造した。なぜか? 私には以前、『ああ、他の衆生もここに来てくれたらいいのに』と思った。私の願い通り、これらの衆生はここにやってきた」と。」
‘‘Yepi te sattā pacchā upapannā, tesampi evaṃ hoti – ‘ayaṃ kho bhavaṃ brahmā mahābrahmā abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī issaro kattā nimmātā seṭṭho sajitā vasī pitā bhūtabhabyānaṃ. Iminā mayaṃ bhotā brahmunā nimmitā. Taṃ kissa hetu? Imañhi mayaṃ addasāma idha paṭhamaṃ upapannaṃ, mayaṃ panamha pacchā upapannā’ti.
「後から生まれた those衆生も、このように思います。「この方は梵天であり、偉大な梵天であり、征服者であり、征服されざる者であり、すべてのものを見る者、統治者、創造主、最高者、創造者、支配者、父であり、存在と非存在の父である。私たちを創造したのは、この梵天である。なぜか? 私たちは、最初に生まれたこの方を見た。私たちは後から生まれた」と。」
42. Abhibhūti abhibhavitvā ṭhito jeṭṭhakohamasmīti. Anabhibhūtoti aññehi anabhibhūto. Aññadatthūti ekaṃsavacane nipāto. Dassanavasena daso, sabbaṃ passāmīti attho. Vasavattīti sabbaṃ janaṃ vase vattemi. Issaro kattā nimmātāti ahaṃ loke issaro, ahaṃ lokassa kattā ca nimmātā ca, pathavī – himavanta-sineru-cakkavāḷa-mahāsamudda-candima-sūriyā mayā nimmitāti. Seṭṭho sajitāti ahaṃ lokassa uttamo ca sajitā ca, ‘‘tvaṃ khattiyo nāma hohi, tvaṃ brāhmaṇo, vesso, suddo, gahaṭṭho, pabbajito nāma. Antamaso tvaṃ oṭṭho hohi, goṇo hohī’’ti ‘‘evaṃ sattānaṃ saṃvisajetā aha’’nti maññati. Vasī pitā bhūtabhabyānanti (dī. ni. 1.17) ahamasmi ciṇṇavasitāya vasī, ahaṃ pitā bhūtānañca bhabyānañcāti maññati. Tattha aṇḍajajalābujā sattā antoaṇḍakose ceva antovatthimhi ca bhabyā nāma, bahi nikkhantakālato paṭṭhāya bhūtā nāma. Saṃsedajā paṭhamacittakkhaṇe bhabyā, dutiyato paṭṭhāya bhūtā. Opapātikā paṭhamairiyāpathe bhabyā, dutiyato paṭṭhāya bhūtāti veditabbā. Te sabbepi mayhaṃ puttāti saññāya ‘‘ahaṃ pitā bhūtabhabyāna’’nti maññati.
42. 圧倒する者(abhibhūti)とは、「私は圧倒する者、最も優れた者である」ということである。圧倒されない者(anabhibhūta)とは、他の者に圧倒されない者である。「また(aññadatthu)」は、単に「また」という意味の助詞である。見ること(dassanā)によって、奴隷(dasa)、「私はすべてを見る」という意味である。支配する者(vasavattī)とは、「私はすべての民を支配する」ということである。主権者、創造主(issaro kattā nimmātā)とは、「私は世界の主権者であり、世界の創造主であり、創造者である。地、ヒマラヤ、須弥山、四天王、大海、月、太陽は、私が創造したものである」ということである。最も優れた、装飾された者(seṭṭho sajitā)とは、「私は世界の最も優れた者であり、装飾された者である。『お前はクシャトリアであれ、バラモンであれ、ヴァイシャであれ、シュードラであれ、在家であれ、出家であれ。果ては、お前はラクダであれ、牛であれ』と言って、『私はこのように生存者を分類する者である』と考える」ということである。制御する者、父(vasī pitā bhūtabhabyāna)とは、「私は制御する者であり、制御された者である。私は、存在するもの、存在しうるものの父である」と考える。そのうち、卵生(aṇḍajā)と胎生(jalābuja)の生存者は、卵の内側と内臓の中で「存在しうるもの(bhabyā)」であり、外に現れた時からは「存在するもの(bhūtā)」である。湿生(saṃsedajā)は、最初の刹那では「存在しうるもの」、二番目からは「存在するもの」である。化生(opapātikā)は、最初の身振りでは「存在しうるもの」、二番目からは「存在するもの」と知るべきである。それらすべてを「私の息子たち」と認識して、「私は、存在するもの、存在しうるものの父である」と考える。
Idāni kāraṇato sādhetukāmo – ‘‘mayā ime sattā nimmitā’’ti paṭiññaṃ katvā ‘‘taṃ kissa hetū’’tiādimāha. Itthattanti itthabhāvaṃ, brahmabhāvanti attho. Iminā mayanti attano kammavasena cutāpi upapannāpi ca kevalaṃ maññanāmatteneva ‘‘iminā mayaṃ nimmitā’’ti maññamānā vaṅkacchidde vaṅkaāṇī viya onamitvā tasseva pādamūlaṃ gacchantīti.
今、理由から証明しようとして、「私はこれらの生存者を創造した」と宣言し、「それはなぜか」と問いかける。「この世(itthattā)」とは、この世のあり方、つまり梵天のあり方である。これにより、「私たちは、私たちの業によって、死んで生まれ変わって、ただ思い込みだけで『私たちはこの者によって創造された』と思っている」と、曲がった井戸の底のように、その足元にひれ伏すのである。
42. Abhibhavitvā ṭhito ime satteti adhippāyo. Yasmā pana so pāsaṃsabhāvena uttamabhāvena ca ‘‘te satte abhibhavitvā ṭhito’’ti attānaṃ maññati, tasmā vuttaṃ **‘‘jeṭṭhakohamasmī’’**ti. Aññadatthu dasoti dassane antarāyābhāvavacanena, ñeyyavisesapariggāhikabhāvena ca anāvaraṇadassāvitaṃ paṭijānātīti āha **‘‘sabbaṃ passāmīti attho’’**ti. Bhūtabhabyānanti ahesunti bhūtā, bhavanti bhavissantīti bhabyā, aṭṭhakathāyaṃ pana vattamānakālavaseneva bhabya-saddassa attho dassito. Paṭhamacittakkhaṇeti paṭisandhicittakkhaṇe. Kiñcāpi so brahmā anavaṭṭhitadassanattā puthujjanassa purimatarajātiparicitampi kammassakataññāṇaṃ vissajjetvā vikubbaniddhivasena cittuppattimattapaṭibaddhena sattanimmānena vipallaṭṭho ‘‘ahaṃ issaro kattā nimmātā’’tiādinā issarakuttadassanaṃ pakkhandamāno abhinivisanavaseneva patiṭṭhito, na patiṭṭhāpanavasena ‘‘tassa evaṃ hotī’’ti vuttattā, patiṭṭhāpanakkameneva pana tassa so abhiniveso jātoti dassanatthaṃ **‘‘kāraṇato sādhetukāmo’’**ti, **‘‘paṭiññaṃ katvā’’**ti ca vuttaṃ. Tenāha bhagavā ‘‘taṃ kissa hetū’’tiādi. Tattha manopaṇidhīti manasā eva patthanā, tathā cittappavattimattamevāti attho, itthabhāvanti idappakārataṃ. Yasmā pana itthanti brahmattabhāvo idhādhippeto, tasmā **‘‘brahmabhāvanti attho’’**ti vuttaṃ. Nanu ca devānaṃ upapattisamanantaraṃ ‘‘imissā nāma gatiyā cavitvā iminā nāma kammunā idhūpapannā’’ti paccavekkhaṇā hotīti? Saccaṃ hoti, sā pana purimajātīsu kammassakataññāṇe sammadeva niviṭṭhajjhāsayānaṃ. Ime pana sattā purimāsupi jātīsu issarakuttadassanavasena vinibandhābhinivesā ahesunti daṭṭhabbaṃ. Tena vuttaṃ **‘‘iminā maya’’**ntiādi.
42. アビバヴィター ター トー イメー サッテティ アビパーヨ。ヤスマ パナ ソ パーサーンサバハーヴェーナ ウッタマバハーヴェーナ チャ「テー サッテ アビバヴィター ター トー」ンティ アッターナン マンナーティ、タスマ ヴッタム **「ジェッタクオーハマスミー」** ティ。アニヤーダットゥ ダソティ ダッサネー アンタラーヤ バーヴァーカテナ、ニェーヤ ヴィセーサ パリッガヒカバハーヴェーナ チャ アナーヴァラダッサーヴィタム パティジャーナーティーティ ハー **「サッバン パッサミーティ アル トー」** ティ。ブータブハーヴィアーナン アヘースーンティ ブータ、バヴァンティ バヴィシャンティティ バビヤー、アッタカタヤー パナ ヴァッタマーナカーラヴァーセーナ バブヤ サッダ アル トー ダッシートー。パタマチッタクラネーティ パティサンダチッタクラネー。キンチャーピ ソ ブラフマー アナヴァッターナダッサナーナプーハジャナッサ プリマターラジャープリチタンプピ カマッサカタニャーナム ヴィサッジェーワ ヴィクバンニッダヴァーセーナ チッタップパッティマッタパティバッダナ サッターニンマーナ ヴァーセーナ ヴィパラッ tachy、「アハン イッサラオ カッター ニンマーター」ティ アーディナ イッサラオ クッダダッサンナン パッカンダーマナー アビバーサナヴァーセーナ パティッタイー、ナ パティッティーターパナ ヴァーセーナ「タッサ エーヴァン ホティー」ンティ ヴッタッタンー、パティッティターパナカマメーヴァー パナ タッサ ソ アビバニベソ ジャーティティ ダッサンタータム **「カーラナト サーダエトゥカーモー」** ティ、**「パティニャン カットワー」** ティ チャ ヴッタム。テーナーハ バガヴァー「タム キッサ ヘトゥー」ティ アーディ。タッター マノーパニディアーティ マナサ エヴァ パッタンー、タター チッタパヴァーラマッタメーヴァーティ アル トー、イッダバーーヴァンティ イダパカータタム。ヤスマ パナ イッティアンティ ブラフマッターバヴァー イディハーディッペーティ、タスマ **「ブラフマバヴァンティ アル トー」** ティ ヴッタム。ナヌ チャ デーヴァーナム ウパパーッティサマナンタラン「イミッサー ナーマ ガティヤ チャヴィター イミナー ナーマ カムナ イドゥパーパンナー」ンティ パチャベカーナー ホティーティ? サッチャン ホティ、サー パナ プリマジャープー スー カマッサカタニャーネー サマッデヴァ ニヴィッターッジャサヤーナム。イメー パナ サッター プリマー スーピ ジャーティ スー イッサラオ クッダダッサナー ヴァーセーナ ヴィニバンダービバーニベサー アヘーティ ダッタバム。テーナ ヴッタム **「イミナー マヤ」** ティ アーディ。
43. ‘‘Tatra, bhikkhave, yo so satto paṭhamaṃ upapanno, so dīghāyukataro ca hoti vaṇṇavantataro ca mahesakkhataro ca. Ye pana te sattā pacchā upapannā, te appāyukatarā ca honti dubbaṇṇatarā ca appesakkhatarā ca.
「比丘たちよ、そこに最初に生まれたその衆生は、より長命であり、より美しく、より力があります。しかし、後から生まれたthose衆生は、より短命であり、より醜く、より力がないのです。」
43. Vaṇṇavantataro cāti vaṇṇavantataro, abhirūpo pāsādikoti attho. Mahesakkhataroti issariyaparivāravasena mahāyasataro.
43. より美しい(vaṇṇavantataro ca)とは、より美しい、もっともらしく、魅力的なことである。より偉大な力を持つ者(mahesakkhataro)とは、権力と随伴者の点で、より名声のある者である。
43. Īsatīti īso, abhibhūti attho. Mahā īso maheso, suppatiṭṭhamahesatāya pana parehi ‘‘maheso’’ti akkhātabbatāya mahesakkho, atisayena mahesakkho mahesakkhataroti vacanattho daṭṭhabbo. Yasmā pana so mahesakkhabhāvo ādhipateyyaparivārasampattiyā viññāyati, tasmā **‘‘issariyaparivāravasena mahāyasataro’’**ti vuttaṃ.
43. イーサティーティ イーソ、アビブーティ アル トー。マハー イーソ マヘーソ、スッパティッタミン ヘーサターヤ パナ パーレーヒ「マヘーソー」ンティ アカータバーターヤ マヘーサッコー、アティサエナ マヘーサッコー マヘーサッカタローティ ヴァーチャナー トー ダッタバム。ヤスマ パナ ソ マヘーサッカバーー ヴァー ラー ダパテッヤ パリバーサ カンパッティヤ ヴィニャーヤティ、タスマ **「イッサリヤ パリバーラ ヴァーセーナ マハーヤサタロー」** ティ ヴッタム。
44. ‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati, yaṃ aññataro satto tamhā kāyā cavitvā itthattaṃ āgacchati. Itthattaṃ āgato samāno agārasmā anagāriyaṃ pabbajati. Agārasmā anagāriyaṃ pabbajito samāno ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte taṃ pubbenivāsaṃ anussarati , tato paraṃ nānussarati.
「比丘たちよ、ある衆生が、その身体から滅びて、この世に来る可能性があります。この世に来た者は、家を出て、在家を出て、出家します。家を出て、在家を出て、出家した者は、精進し、努力し、励み、怠らず、正しく念じることによって、そのような精神統一に達します。精神統一された心で、過去世を思い出すのですが、それ以上は思い出しません。」
‘‘So evamāha – ‘yo kho so bhavaṃ brahmā mahābrahmā abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī issaro kattā nimmātā seṭṭho sajitā vasī pitā bhūtabhabyānaṃ, yena mayaṃ bhotā brahmunā nimmitā, so nicco dhuvo sassato avipariṇāmadhammo sassatisamaṃ tatheva ṭhassati. Ye pana mayaṃ ahumhā tena bhotā brahmunā nimmitā, te mayaṃ aniccā addhuvā appāyukā cavanadhammā itthattaṃ āgatā’ti. Idaṃ kho, bhikkhave, paṭhamaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti.
「彼はこのように言います。「あの梵天であり、偉大な梵天であり、征服者であり、征服されざる者であり、すべてのものを見る者、統治者、創造主、最高者、創造者、支配者、父であり、存在と非存在の父である、私たちを創造した方が、永遠で、不動で、不変の性質を持ち、永遠にそのままである。しかし、私たち、あの梵天によって創造された者は、無常で、不動ではなく、短命で、滅びる性質を持ち、この世に来た」と。比丘たちよ、これが第一の場所であり、それゆえに、一部の修行者やバラモンは、一部永遠説者であり、一部非永遠説者であり、自己と世界の一部を永遠であり、一部を非永遠であると説くのです。」
44. Ṭhānaṃ kho panetanti kāraṇaṃ kho panetaṃ. So tato cavitvā aññatra na gacchati, idheva āgacchati, taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Agārasmāti gehā. Anagāriyanti pabbajjaṃ. Pabbajjā hi yasmā agārassa hi taṃ kasigorakkhādikammaṃ tattha natthi, tasmā anagāriyanti vuccati. Pabbajatīti upagacchati. Tato paraṃ nānussaratīti tato pubbenivāsā paraṃ na sarati, sarituṃ asakkonto tattha ṭhatvā diṭṭhiṃ gaṇhāti.
44. 場所(ṭhānaṃ)とは、原因(kāraṇaṃ)である。彼はそこから転生して他の場所へ行かず、ここへ戻ってくる。それについて言われたのである。家(agāra)とは、家である。家なき(anagāriyā)とは、出家である。出家は、家における農耕や牧畜などの仕事がないため、家なき(anāgariya)と呼ばれる。出家する(pabbajatīti)とは、赴くことである。それ以降、思い出さない(tato paraṃ nānussaratīti)とは、前世(pubbenivāsa)を思い出さず、思い出せないため、そこに留まって見解(diṭṭhi)を固める。
Niccotiādīsu tassa upapattiṃ apassanto niccoti vadati, maraṇaṃ apassanto dhuvoti, sadābhāvato sassatoti, jarāvasenāpi vipariṇāmassa abhāvato avipariṇāmadhammoti. Sesamettha paṭhamavāre uttānamevāti.
「常住(nicca)」などにおいては、その転生を認めないため、「常住」と言う。「死(maraṇa)」を認めないため、「不変(dhuvā)」と言う。「常に存在する(sadābhāvato sassatā)」ため、「永遠」と言う。「老い(jarā)」によっても変化しない(vipariṇāmassa abhāvato avipariṇāmadhammoti)ため、「不変の法」と言う。残りは、以前に説明した通りである。
44. Idheva āgacchatīti imasmiṃ manussaloke eva paṭisandhivasena āgacchati. Yaṃ aññataro sattoti ettha yanti nipātamattaṃ, karaṇe vā paccattaniddeso, yena ṭhānenāti attho, kiriyāparāmasanaṃ vā. Itthattaṃ āgacchatīti ettha yadetaṃ itthattassa āgamanaṃ, etaṃ ṭhānaṃ vijjatīti attho. Esa nayo **‘‘pabbajati, cetosamādhiṃ phusati, pubbenivāsaṃ anussaratī’’**ti etesupi padesu. ‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ bhikkhave vijjati, yaṃ aññataro satto’’ti imañhi padaṃ ‘‘pabbajatī’’tiādīhi padehi paccekaṃ yojetabbanti.
44. イデーヴァ アーガッチャティーティ イマッシン マヌッサローケー エヴァ パティサンダ ヴァーセーナ アーガチャーティ。ヤム アニェーラター サットーティ エッタ ヤンティ ニパータマッタム、カラネー ヴァー パッチャタンニッデーソ、イェーナ ターネンーティ アル トー、キラヴァー パラマサナン ヴァー。イッタータン アーガチャーティティ エッタ ヤデー ター イッタータッサ アーガマナン、エタン ターナン ヴィッジャティーティ アル トー。エサ ナヨ **「パッパジャーティ、チェータサマディン フサティ、プベンニバーサン アヌッサラティ」** ティ エーテ スー パーデー スー。 「ターナン コー パナ エタン ビッカー ヴァーヤティ」ンティ イマンヒ パダン「パッパジャーティー」ティ アーディヒ パーデーヒ パッチェーカム ヨジャーバヤム。
45. ‘‘Dutiye ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti? Santi, bhikkhave, khiḍḍāpadosikā nāma devā, te ativelaṃ hassakhiḍḍāratidhammasamāpannā hasakhiḍḍāratidhammasamāpannā (ka.) viharanti. Tesaṃ ativelaṃ hassakhiḍḍāratidhammasamāpannānaṃ viharataṃ sati sammussati pamussati (sī. syā.) . Satiyā sammosā te devā tamhā kāyā cavanti.
「第二に、尊き修行者やバラモンたちは、何に基づいて、何によって、一部永遠説者であり、一部非永遠説者であり、自己と世界の一部を永遠であり、一部を非永遠であると、四つの理由に基づいて説くのですか? 比丘たちよ、遊びに耽る天衆と呼ばれる者たちがいます。彼らは過度に、遊びや娯楽に耽って暮らしています。過度に遊びや娯楽に耽って暮らしていると、彼らの注意力が散漫になります。注意力が散漫になると、those天衆は、その身体から滅びます。」
45. Khiḍḍāya padussantīti khiḍḍāpadosino, khiḍḍāpadosino eva khiḍḍāpadosikā, khiḍḍāpadoso vā etesaṃ atthīti khiḍḍāpadosikā. Atikkantavelaṃ ativelaṃ, āhārūpabhogakālaṃ atikkamitvāti attho. Methunasampayogena uppajjanakasukhaṃ keḷihassasukhaṃ ratidhammo ratisabhāvo. Āhāranti ettha ko devānaṃ āhāro, kā āhāravelāti? Sabbesampi kāmāvacaradevānaṃ sudhā āhāro, sā heṭṭhimehi uparimānaṃ paṇītatamā hoti, taṃ yathāsakaṃ divasavasena divase divase bhuñjanti. Keci pana ‘‘biḷārapadappamāṇaṃ sudhāhāraṃ bhuñjanti, so jivhāya ṭhapitamatto yāva kesagganakhaggā kāyaṃ pharati, tesaṃyeva divasavasena sattadivase yāpanasamattho ca hotī’’ti vadanti. **‘‘Nirantaraṃ khādantā pivantā’’**ti idaṃ parikappanavasena vuttaṃ. Kammajatejassa balavabhāvo uḷārapuññanibbattattā, uḷāragarusiniddhasudhāhārajīraṇato ca. Karajakāyassa mandabhāvo mudusukhumālabhāvato. Teneva hi bhagavā indasālaguhāyaṃ pakatipathaviyaṃ saṇṭhātuṃ asakkontaṃ sakkaṃ devarājānaṃ ‘‘oḷārikaṃ kāyaṃ adhiṭṭhehī’’ti āha. Tesanti manussānaṃ. Vatthunti karajakāyaṃ. Kecīti abhayagirivāsino.
45. キッダヤ パーダッサンティ キッダー パーダーシーノ、キッダー パーダーシーノ イェーヴァ キッダー パーダーシカー、キッダー パーダーソー ヴァー エーサーン アスティティ キッダー パーダーシカー。アティカンタベーラ アティベーラ、アーハーラ ウパーボガカーラン アティカンミティ アル トー。メーテュナ サンパーヨーゲーナ ウパッジャン カースカ ケリハーサ スーカ ラティ ドーモ カースーラ ラティ サバーーヴァー。アーハーランティ エッタ コー デーヴァーナム アーハーロ、カー アーハーラベーラーティ? サッベサンピ カーマーヴァーチャラデーヴァーナム スーダー アーハーロ、サー ヘッターメーヒ ウパーリマーナム パーニタターマー ホーティ、タム ヤタースカ ディヴァーサ ヴァーセーナ ディヴァーセー ディヴァーセー ブーシャンティ。ケーチ パナ「ビラーラ パダーパンマーナン スーダーハーラン ブーシャンティ、ソー ジフワヤ ターパニタマットトー ヤヴァ ケッサーガナカッガ カーヤム ファラーティ、テーサン イェーヴァ ディヴァーサ ヴァーセーナ サッタンディヴァーサ ヤパーナサマッタオ チャ ホティー」ンティ ヴァダンティ。**「ニランタラン カーダン タン カーピヴァン タン」** ティ イダン パリカッパン ヴァーセーナ ヴッタム。カンマジャテーサッサ バラヴァバーー ウラーラプンニャ ニバッカタター、ウラーラガルースニッダ スーダーハーラ ジーパーナト チャ。カラジャカーヤッサ マンダーバーー ムーダスククマ ラババーートー。テーネーヴァー ヒ バガヴァー インダスァー ラグーハーヤン パーカティパータヴィーヤン サンタータム アサッコータム サッカン デーヴァラジャーナム「オラリカム カーヤム アディッタヒー」ティ アーハ。テサンティ マヌッサナム。ヴァッタウンティ カラジャカーヤム。ケーチーティ アバヤギラ ヴァーシノー。
46. ‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati yaṃ aññataro satto tamhā kāyā cavitvā itthattaṃ āgacchati. Itthattaṃ āgato samāno agārasmā anagāriyaṃ pabbajati. Agārasmā anagāriyaṃ pabbajito samāno ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte taṃ pubbenivāsaṃ anussarati, tato paraṃ nānussarati.
「比丘たちよ、ある衆生が、その身体から滅びて、この世に来る可能性があります。この世に来た者は、家を出て、在家を出て、出家します。家を出て、在家を出て、出家した者は、精進し、努力し、励み、怠らず、正しく念じることによって、そのような精神統一に達します。精神統一された心で、過去世を思い出すのですが、それ以上は思い出しません。」
‘‘So evamāha – ‘ye kho te bhonto devā na khiḍḍāpadosikā, te na ativelaṃ hassakhiḍḍāratidhammasamāpannā viharanti. Tesaṃ na ativelaṃ hassakhiḍḍāratidhammasamāpannānaṃ viharataṃ sati na sammussati. Satiyā asammosā te devā tamhā kāyā na cavanti; niccā dhuvā sassatā avipariṇāmadhammā sassatisamaṃ tatheva ṭhassanti . Ye pana mayaṃ ahumhā khiḍḍāpadosikā, te mayaṃ ativelaṃ hassakhiḍḍāratidhammasamāpannā viharimhā. Tesaṃ no ativelaṃ hassakhiḍḍāratidhammasamāpannānaṃ viharataṃ sati sammussati. Satiyā sammosā evaṃ mayaṃ tamhā kāyā cutā aniccā addhuvā appāyukā cavanadhammā itthattaṃ āgatā’ti. Idaṃ, bhikkhave, dutiyaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti.
「彼はこのように言います。「あの尊き天衆たち、遊びに耽らない者たちは、過度に遊びや娯楽に耽って暮らしていません。過度に遊びや娯楽に耽って暮らしていないので、彼らの注意力が散漫になることはありません。注意力が散漫にならないので、those天衆は、その身体から滅びることはありません。彼らは永遠で、不動で、不変の性質を持ち、永遠にそのままである。しかし、私たち、遊びに耽った者たちは、過度に遊びや娯楽に耽って暮らしていました。過度に遊びや娯楽に耽って暮らしていたので、私たちの注意力が散漫になりました。注意力が散漫になったために、私たちはその身体から滅び、無常で、不動ではなく、短命で、滅びる性質を持ち、この世に来た」と。比丘たちよ、これが第二の場所であり、それゆえに、一部の修行者やバラモンは、一部永遠説者であり、一部非永遠説者であり、自己と世界の一部を永遠であり、一部を非永遠であると説くのです。」
45-46. Dutiyavāre khiḍḍāya padussanti vinassantīti khiḍḍāpadosikā, padūsikātipi pāḷiṃ likhanti, sā aṭṭhakathāyaṃ natthi. Ativelanti atikālaṃ, aticiranti attho. Hassakhiḍḍāratidhammasamāpannāti hassarati dhammañceva khiḍḍāratidhammañca samāpannā anuyuttā, keḷihassasukhañceva kāyikavācasikakīḷāsukhañca anuyuttā, vuttappakāraratidhammasamaṅgino hutvā viharantīti attho.
45-46. 二度目(dutiyavāre)に、遊び(khiḍḍāya)に耽り、滅びる(padussanti vinassantīti)ため、遊びに耽る者(khiḍḍāpadosikā)と呼ばれる。「padūsikā」(汚す者)というパーリもあるが、注釈書にはない。あまりに(ativelanti)とは、時を過ぎて、長すぎることである。楽しみと遊びに耽る者(hassakhiḍḍāratidhammasamāpannā)とは、楽しみの法(dhamma)と遊びの法(khiḍḍārati)の両方に耽り、没頭し、遊びと快楽、および身体的、言葉的な遊びの快楽に耽り、述べられたような楽しみの法に満ちて生活しているという意味である。
Sati sammussatīti khādanīyabhojanīyesu sati sammussati. Te kira puññavisesādhigatena mahantena attano sirivibhavena nakkhattaṃ kīḷantā tāya sampattimahantatāya – ‘‘āhāraṃ paribhuñjimha, na paribhuñjimhā’’tipi na jānanti. Atha ekāhārātikkamanato paṭṭhāya nirantaraṃ khādantāpi pivantāpi cavantiyeva, na tiṭṭhanti. Kasmā? Kammajatejassa balavatāya, karajakāyassa mandatāya, manussānañhi kammajatejo mando, karajakāyo balavā. Tesaṃ tejassa mandatāya karajakāyassa balavatāya sattāhampi atikkamitvā uṇhodakaacchayāguādīhi sakkā vatthuṃ upatthambhetuṃ. Devānaṃ pana tejo balavā hoti, karajaṃ mandaṃ. Te ekaṃ āhāravelaṃ atikkamitvāva saṇṭhātuṃ na sakkonti. Yathā nāma gimhānaṃ majjhanhike tattapāsāṇe ṭhapitaṃ padumaṃ vā uppalaṃ vā sāyanhasamaye ghaṭasatenāpi siñciyamānaṃ pākatikaṃ na hoti, vinassatiyeva. Evameva pacchā nirantaraṃ khādantāpi pivantāpi cavantiyeva, na tiṭṭhanti. Tenāha **‘‘satiyā sammosā te devā tamhā kāyā cavantī’’**ti. Katame pana te devāti? Ime devāti aṭṭhakathāyaṃ vicāraṇā natthi, ‘‘devānaṃ kammajatejo balavā hoti, karajaṃ manda’’nti avisesena vuttattā pana ye keci kabaḷīkārāhārūpajīvino devā evaṃ karonti, teyeva cavantīti veditabbā. Keci panāhu – ‘‘nimmānaratiparanimmitavasavattino te devā’’ti. Khiḍḍāpadussanamatteneva hete khiḍḍāpadosikāti vuttā. Sesamettha purimanayeneva veditabbaṃ.
記憶を失う(sati sammussatīti)とは、食べ物において記憶を失うことである。彼らは、功徳によって得られた多くの富と栄光で、祭りを遊び、その得られた富の大きさに、「食事をした、しなかった」ということを知らない。そして、一食を過ぎた時点から絶えず食べたり飲んだりしても、消滅してしまう。なぜか? 業の力(kammajatejassa)が強く、生体エネルギー(karajakāya)が弱いからである。人間は、業の力が弱く、生体エネルギーが強い。彼らは、その力が弱く、生体エネルギーが強いため、七日間も過ぎても、温かい水や粥などで維持することができる。しかし、神々は、業の力が強く、生体エネルギーが弱い。彼らは、一回の食事の時を過ぎると、留まることができない。ちょうど、夏の真昼の熱い石の上に置かれた蓮の花や睡蓮が、夕方になっても百杯の水で注いでも、元に戻らず、消滅してしまうように。それと同じように、後で絶えず食べたり飲んだりしても、消滅してしまう。それゆえ、「記憶の喪失によって、彼ら(神々)はその身から消滅する」(satiyā sammosā te devā tamhā kāyā cavantī)と述べられている。どの神々か? ここで「神々」とは、注釈書には考察がない。「神々の業の力は強く、生体エネルギーは弱い」と一般的に述べられているため、食べ物で生きる神々がこのようにして消滅すると知るべきである。しかし、「造られた楽しみ(nimmānaratiparaṇimmitavasavattino)」の神々であると言う者もいる。遊びに耽るというだけで、彼らは遊びに耽る者(khiḍḍāpadosikā)と呼ばれている。残りは、以前のやり方で知るべきである。
47. ‘‘Tatiye ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti? Santi, bhikkhave, manopadosikā nāma devā, te ativelaṃ aññamaññaṃ upanijjhāyanti. Te ativelaṃ aññamaññaṃ upanijjhāyantā aññamaññamhi cittāni padūsenti. Te aññamaññaṃ paduṭṭhacittā kilantakāyā kilantacittā . Te devā tamhā kāyā cavanti.
「第三に、尊き修行者やバラモンたちは、何に基づいて、何によって、一部永遠説者であり、一部非永遠説者であり、自己と世界の一部を永遠であり、一部を非永遠であると、四つの理由に基づいて説くのですか? 比丘たちよ、心に耽る天衆と呼ばれる者たちがいます。彼らは過度に、互いに深く瞑想し合います。互いに深く瞑想し合っているので、彼らの心は互いに乱れます。互いに心を乱された、疲れた身体、疲れた心を持つthose天衆は、その身体から滅びます。」
47. Manenāti issāpakatattā paduṭṭhena manasā. Usūyāvasena manasova padoso manopadoso, so etesaṃ atthi vināsahetubhūtoti manopadosikāti evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo. Akuddho rakkhatīti kuddhassa so kodho itarasmiṃ akujjhante anupādāno ekavārameva uppattiyā anāsevano cāvetuṃ na sakkoti udakantaṃ patvā aggi viya nibbāyati, tasmā akuddho taṃ cavanato rakkhati, ubhosu pana kuddhesu bhiyyo bhiyyo aññamaññamhi parivaḍḍhanavasena tikhiṇasamudācāro nissayadahanaraso kodho uppajjamāno hadayavatthuṃ nidahanto accantasukhumālakarajakāyaṃ vināseti, tato sakalopi attabhāvo antaradhāyati. Tenāha **‘‘ubhosu panā’’**tiādi . Tathā cāha bhagavā ‘‘aññamaññaṃ paduṭṭhacittā kilantakāyā…pe… cavantī’’ti. Dhammatāti dhammaniyāmo. So ca tesaṃ karajakāyassa mandatāya, tathāuppajjanakakodhassa ca balavatāya ṭhānaso cavanaṃ, tesaṃ rūpārūpadhammānaṃ sabhāvoti adhippāyo.
47. マネーナーティ イッサー パカッター トー パドゥッテーナ マナサ。ウシューヤー ヴァーセーナ マナソーヴァ パドーソ マノー パドーソ、ソ エーサーン アスティ ヴィナーサヘーラ ブーティティ マノー パーダーシカーティ エーヴァン ヴァー エッタ アル トー ダッタバム。アクトー ラッカタティ クッダッサ ソ コー ドー イタラ スーミ アークジャタン アヌパーダーノ エーカヴァーラメーヴァ ウパッティヤー アナーセーワノー チャ ウェー トゥン ナ サッコティ ウダカンタム パッタアッギ ヴィヤ ニバーバーティ、タスマ アクトー タン チャ ウェーナト ラッカタティ、ウボースー パナ クッダスー ビヤヨ ビヤヨ アニェーマニヤム パリヴァーラ ヴァーセーナ チーラナ サムダーチャーロ ニッサーダハナ ラソー コー ドー ウパンジャマーノ ハーダヤヴァッタウム ニダーハントー アチャンナスククマ ララージャカーヤム ヴィナーーサティ、タトー サカラーピ アッタブハーヴァー アンタラダーヤーティ。テーナーハ **「ウボースー パナー」** ティ アーディ。タター チャ ハー バガヴァー「アニェーマニヤム パドゥッタッチッタ キランタカーヤ…ペ… チャヴァンティ」ティ。ダマターティ ダマン ニヤモ。ソ チャ テサン カラジャカーヤッサ マンダーターヤ、タター ウパンジャンカ コーダッサ チャ バラヴァターヤ ターナソー チャ ウェーナ、テサン ルーパールパーダンマーナム サバーーヴァーティ アビパーヨ。
48. ‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati yaṃ aññataro satto tamhā kāyā cavitvā itthattaṃ āgacchati. Itthattaṃ āgato samāno agārasmā anagāriyaṃ pabbajati. Agārasmā anagāriyaṃ pabbajito samāno ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte taṃ pubbenivāsaṃ anussarati, tato paraṃ nānussarati.
「比丘たちよ、ある衆生が、その身体から滅びて、この世に来る可能性があります。この世に来た者は、家を出て、在家を出て、出家します。家を出て、在家を出て、出家した者は、精進し、努力し、励み、怠らず、正しく念じることによって、そのような精神統一に達します。精神統一された心で、過去世を思い出すのですが、それ以上は思い出しません。」
‘‘So evamāha – ‘ye kho te bhonto devā na manopadosikā, te nātivelaṃ aññamaññaṃ upanijjhāyanti. Te nātivelaṃ aññamaññaṃ upanijjhāyantā aññamaññamhi cittāni nappadūsenti. Te aññamaññaṃ appaduṭṭhacittā akilantakāyā akilantacittā. Te devā tamhā kāyā na cavanti, niccā dhuvā sassatā avipariṇāmadhammā sassatisamaṃ tatheva ṭhassanti. Ye pana mayaṃ ahumhā manopadosikā, te mayaṃ ativelaṃ aññamaññaṃ upanijjhāyimhā. Te mayaṃ ativelaṃ aññamaññaṃ upanijjhāyantā aññamaññamhi cittāni padūsimhā, te mayaṃ aññamaññaṃ paduṭṭhacittā kilantakāyā kilantacittā. Evaṃ mayaṃ tamhā kāyā cutā aniccā addhuvā appāyukā cavanadhammā itthattaṃ āgatā’ti . Idaṃ, bhikkhave, tatiyaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti.
「このように(過去の私達は)言いました。『聖なる神々の中で、心に執着しない者たちは、互いに過度に深く思い悩むことはない。互いに過度に深く思い悩むことがないゆえに、互いに対して心を汚すことがない。互いに対して心を汚さないので、体も心も疲れることがない。その神々は、その身から滅びることはなく、永遠で、不変で、恒常で、変化しない性質を持ち、永遠にそのまま留まる。しかし、かつて心に執着していた私達は、互いに過度に深く思い悩んだ。互いに過度に深く思い悩んだゆえに、互いに対して心を汚した。心を汚したので、体も心も疲れた。このようにして、私達はその身から滅び、無常で、不変でなく、寿命が短く、滅びる性質を持ち、この世に生まれ落ちたのです』と。修行者やバラモンたちの一部が、部分的に永遠であり、部分的に無常であると主張したり、永遠であると主張したり、無常であると主張したり、自己と世界を(永遠あるいは無常と)定義するのは、これら第三の理由によるのです。」
47-48. Tatiyavāre manena padussanti vinassantīti manopadosikā, ete cātumahārājikā. Tesu kira eko devaputto – nakkhattaṃ kīḷissāmīti saparivāro rathena vīthiṃ paṭipajjati, athañño nikkhamanto taṃ purato gacchantaṃ disvā – ‘bho ayaṃ kapaṇo’, adiṭṭhapubbaṃ viya etaṃ disvā – ‘‘pītiyā uddhumāto viya bhijjamāno viya ca gacchatī’’ti kujjhati. Purato gacchantopi nivattitvā taṃ kuddhaṃ disvā – kuddhā nāma suviditā hontīti kuddhabhāvamassa ñatvā – ‘‘tvaṃ kuddho, mayhaṃ kiṃ karissasi, ayaṃ sampatti mayā dānasīlādīnaṃ vasena laddhā, na tuyhaṃ vasenā’’ti paṭikujjhati. Ekasmiñhi kuddhe itaro akuddho rakkhati, ubhosu pana kuddhesu ekassa kodho itarassa paccayo hoti. Tassapi kodho itarassa paccayo hotīti ubho kandantānaṃyeva orodhānaṃ cavanti. Ayamettha dhammatā. Sesaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.
47-48. 三度目(tatiyavāre)に、心(manena)に耽り、滅びる(padussanti vinassantīti)ため、心に耽る者(manopadosikā)と呼ばれる。これらは四天王(cātumahārājikā)である。そのうちの一人の神の子が、祭りを遊ぼうとして、従者と共に戦車で道を進むと、別の者が現れて、その前を行く者を見て、「ああ、この哀れな者よ」と、今まで見たことのない者を見るように、「喜びで膨れ上がって、破裂するかのようだ」と怒る。前に進む者も止まって、怒る者を見て、「怒る者はよく知られている」と、その怒りを知って、「お前は怒っているが、私に何ができる? この富は、私が布施などの功徳によって得たもので、お前の力によるものではない」と反論する。一方が怒っているとき、もう一方は怒らずに守るが、両方が怒ると、一方が怒るともう一方が怒る原因となり、その怒りがさらに相手を怒らせる原因となる。こうして、両者が泣きながら、その眷属と共に消滅する。これがその法則である。残りは、述べられたやり方で知るべきである。
49. ‘‘Catutthe ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā takkī hoti vīmaṃsī. So takkapariyāhataṃ vīmaṃsānucaritaṃ sayaṃpaṭibhānaṃ evamāha – ‘yaṃ kho idaṃ vuccati cakkhuṃ itipi sotaṃ itipi ghānaṃ itipi jivhā itipi kāyo itipi, ayaṃ attā anicco addhuvo asassato vipariṇāmadhammo. Yañca kho idaṃ vuccati cittanti vā manoti vā viññāṇanti vā ayaṃ attā nicco dhuvo sassato avipariṇāmadhammo sassatisamaṃ tatheva ṭhassatī’ti. Idaṃ, bhikkhave, catutthaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti.
「第四の理由は何であって、修行者やバラモンたちの一部が、部分的に永遠であり、部分的に無常であると主張したり、永遠であると主張したり、無常であると主張したり、自己と世界を(永遠あるいは無常と)定義するのでしょうか。修行者やバラモンたちは、あれこれと思索し、あれこれと思量する者です。彼は、思索によって到達され、思量によって追随された、自己の閃きによって、このように言います。『この目、この耳、この鼻、この舌、この体と呼ばれるものは、無常であり、不変でなく、恒常でなく、変化する性質を持つ。しかし、この心、この精神、この意識と呼ばれるものは、永遠であり、不変であり、恒常であり、変化しない性質を持ち、永遠にそのまま留まる』と。修行者やバラモンたちの一部が、部分的に永遠であり、部分的に無常であると主張したり、永遠であると主張したり、無常であると主張したり、自己と世界を(永遠あるいは無常と)定義するのは、これら第四の理由によるのです。」
49. Cakkhādīnaṃ bhedaṃ passatīti virodhipaccayasannipāte vikārāpattidassanato, ante ca adassanūpagamanato vināsaṃ passati oḷārikattā rūpadhammabhedassa. Paccayaṃ datvāti anantarapaccayādivasena paccayo hutvā. **‘‘Balavatara’’**nti cittassa lahutaraṃ bhedaṃ sandhāya vuttaṃ. Tathā hi ekasmiṃ rūpe dharanteyeva soḷasa cittāni bhijjanti. Bhedaṃ na passatīti khaṇe khaṇe bhijjantampi cittaṃ parassa anantarapaccayabhāveneva bhijjatīti purimacittassa abhāvaṃ paṭicchādetvā viya pacchimacittassa uppattito bhāvapakkho balavataro pākaṭo ca hoti, na abhāvapakkhoti cittassa vināsaṃ na passati, ayañca attho alātacakkadassanena supākaṭo viññāyati. Yasmā pana takkīvādī nānattanayassa dūrataratāya ekattanayassapi micchāgahitattā ‘‘yadevidaṃ viññāṇaṃ sabbadāpi ekarūpena pavattati, ayameva attā nicco’’tiādinā abhinivesaṃ janeti, tasmā vuttaṃ **‘‘so taṃ apassanto’’**tiādi.
49. 色法が分解していくことを、障礙となる原因が集まる場合に生じる変化の現れとして見る。そして、見えなくなることで、色法の粗大な分解を滅びとして見る。原因を与えるとは、即現の原因などとして原因となって。 「より強力な」とは、心のより軽い分解を指して言った。なぜなら、一つの色法が持続している間にも、十六の心が分解するからである。分解しないとは、刹那刹那に分解する心も、他の即現の原因となることによって分解するので、先の心の無を隠すかのように後の心の生じることから、有りの側面がより強力で現れやすいのであって、無の側面ではないことから、心の滅びを見ない。この意味は、回る松明の灯りを見ることで、よく理解される。なぜなら、思弁論者たちが、多様なあり方を遠く離れていることから、一つのあり方をも誤って捉えて、「この現れる意識が、常に一つのあり方で流れている、これこそが我であると永遠である」などと執着を生じさせるから、 「それを見ずに」などと言ったのである。
50. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti, sabbe te imeheva catūhi vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena; natthi ito bahiddhā.
「修行者たちよ、これら四つの根拠によって、修行者やバラモンたちは、部分的に永遠であり、部分的に無常であると主張したり、永遠であると主張したり、無常であると主張したり、自己と世界を(永遠あるいは無常と)定義するのです。修行者たちよ、どのような修行者やバラモンであれ、部分的に永遠であり、部分的に無常であると主張したり、永遠であると主張したり、無常であると主張したり、自己と世界を(永遠あるいは無常と)定義する者は、皆、これら四つの根拠、あるいはそのいずれかによって、それ以外のものによることはありません。」
51. ‘‘Tayidaṃ , bhikkhave, tathāgato pajānāti – ‘ime diṭṭhiṭṭhānā evaṃgahitā evaṃparāmaṭṭhā evaṃgatikā bhavanti evaṃabhisamparāyā’ti. Tañca tathāgato pajānāti, tato ca uttaritaraṃ pajānāti, tañca pajānanaṃ na parāmasati, aparāmasato cassa paccattaññeva nibbuti viditā. Vedanānaṃ samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā anupādāvimutto, bhikkhave, tathāgato.
「修行者たちよ、このように、タタガタ(如来)は、『これら(自己と世界に関する)見解は、このように捉えられ、このように誤解され、このように到達し、このように結末を迎える』と知っています。タタガタは、それ(見解)を知り、それ以上に知ります。そして、その知ること(見解)を執着しません。執着しないので、彼には、彼自身の(寂静の)境地が知られます。修行者たちよ、タタガタは、感覚の生起と消滅、その悦びと危険、そして離脱を、ありのままに知って、執着から解放されるのです。」
52. ‘‘Ime kho te, bhikkhave, dhammā gambhīrā duddasā duranubodhā santā paṇītā atakkāvacarā nipuṇā paṇḍitavedanīyā, ye tathāgato sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti, yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
「修行者たちよ、これら(タタガタが説く)法は、深く、見えにくく、理解しがたく、静かで、尊く、推論の及ばない領域にあり、微細で、賢者によってのみ理解されるものです。タタガタは、それらを自ら、深く知り、実現して説き明かします。それらによって、タタガタの真の徳を、正しく語る者は語るでしょう。」
49-52. Takkīvāde ayaṃ cakkhādīnaṃ bhedaṃ passati, cittaṃ pana yasmā purimaṃ purimaṃ pacchimassa pacchimassa paccayaṃ datvāva nirujjhati, tasmā cakkhādīnaṃ bhedato balavatarampi cittassa bhedaṃ na passati. So taṃ apassanto yathā nāma sakuṇo ekaṃ rukkhaṃ jahitvā aññasmiṃ nilīyati, evameva imasmiṃ attabhāve bhinne cittaṃ aññatra gacchatīti gahetvā evamāha. Sesamettha vuttanayeneva veditabbaṃ.
49-52. 詭弁家(takkīvāda)は、目などの分解を見るが、心は、前のものが後のものの原因となって消滅するため、目などの分解よりも心の分解を見ない。それを見ないので、「鳥が一羽の木を離れて別の木に止まるように、この肉体が滅びるとき、心は他の場所へ行く」と捉えて、そのように言った。残りは、述べられたやり方で知るべきである。
Antānantavādo 「縁起と無縁起の説」
53. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti catūhi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti catūhi vatthūhi?
「修行者たちよ、ある修行者やバラモンたちが、縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説きます。それらの聖なる修行者やバラモンたちは、何が原因で、何が根拠で、縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説くのでしょうか。」
53. Antānantikāti antānantavādā, antaṃ vā anantaṃ vā antānantaṃ vā nevantānānantaṃ vā ārabbha pavattavādāti attho.
53. 終端と非終端(antānantikā)とは、終端、非終端、終端と非終端、終端でも非終端でもないという見解、またはそれらに関する見解のことである。
53. Antānantikāti ettha amati gacchati ettha sabhāvo osānanti anto, mariyādā. Tappaṭisedhena ananto, anto ca ananto ca antānanto ca nevantānānanto ca antānantā sāmaññaniddesena, ekasesena vā ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’ntiādīsu (ma. ni. 3.176; saṃ. ni. 2.1; udā. 1) viya. Kassa pana antānantoti? Lokīyati saṃsāranissaraṇatthikehi diṭṭhigatikehi, lokīyanti vā ettha tehi puññāpuññaṃ tabbipāko cāti lokoti saṅkhyaṃ gatassa attano. Tenāha bhagavā ‘‘antānantaṃ lokassa paññapentī’’ti. Ko pana eso attāti? Jhānavisayabhūtakasiṇanimittaṃ. Tattha hi ayaṃ diṭṭhigatiko lokasaññī. Tathā ca vuttaṃ ‘‘taṃ lokoti gahetvā’’ti. Keci pana ‘‘jhānaṃ taṃsampayuttadhammā ca idha ‘attā , loko’ti ca gahitā’’ti vadanti. Antānantasahacaritavādo antānanto, yathā ‘‘kuntā pacarantī’’ti antānantasannissayo vā yathā ‘‘mañcā ghosantī’’ti. So etesaṃ atthīti antānantikā. Te pana yasmā yathāvuttanayena antānanto vādo diṭṭhi etesanti **‘‘antānantavādā’’**ti vuccanti. Tasmā aṭṭhakathāyaṃ ‘‘antānantavādā’’ti vatvā ‘‘antaṃ vā’’tiādinā attho vibhatto.
53. 有辺無辺とは、ここで、至る、ここで、そのあり方が終わる、それが辺である、境界である。その否定によって無辺である。辺も無辺も有辺無辺であり、有辺無辺でもないものを、普通の言いまわしで「名色法の原因で六処がある」などのように言う。では、誰の有辺無辺なのか。世俗的な、輪廻からの出離を願う見解を持つ者たちにとって、世俗的である、あるいはここで、それらの善悪とその果報である、世俗と数えられるものとしての自己である。それゆえ、世尊は「世界の有辺無辺を教え示す」と言われた。では、この自己とは誰か。禅定の対象となる相である。そこで、この見解を持つ者が、世界と認識する。それゆえ、「それを世界と捉えて」とも言われる。しかし、ある者は「禅定とそれに伴う法が、ここで「自己、世界」と捉えられている」と言う。有辺無辺の共存という考え方を、有辺無辺という。例えば、「槍が飛んでいく」というように。有辺無辺に依拠する考え方、例えば、「寝台が鳴っている」というように。それらがこれらであるから、有辺無辺者という。それらは、なぜなら、前述のあり方で、有辺無辺という考え方が、見解としてこれらであるから、「有辺無辺論者」と呼ばれる。それゆえ、註釈では、「有辺無辺論者」と言ってから、「辺である」などのように意味を詳述した。
Etthāha – yuttaṃ tāva purimānaṃ tiṇṇaṃ vādīnaṃ antattañca anantattañca antānantattañca ārabbha pavattavādattā antānantikattaṃ, pacchimassa pana tadubhayapaṭisedhanavasena pavattavādattā katha antānantikattanti? Tadubhayapaṭisedhanavasena pavattavādattā eva. Yasmā antānantapaṭisedhavādopi antānantavisayo eva taṃ ārabbha pavattattā. Etadatthaṃyeva hi sandhāya aṭṭhakathāyaṃ ‘‘ārabbha pavattavādā’’ti vuttaṃ. Atha vā yathā tatiyavāde desabhedavasena ekasseva antavantatā anantatā ca sambhavati, evaṃ takkīvādepi kālabhedavasena ubhayasambhavato aññamaññapaṭisedhena ubhayaññeva vuccati. Kathaṃ? Antavantatāpaṭisedhena hi anantatā vuccati, anantatāpaṭisedhena ca antavantatā, antānantānañca na tatiyavādabhāvo kālabhedassa adhippetattā. Idaṃ vuttaṃ hoti – yasmā ayaṃ lokasaññito attā adhigatavisesehi mahesīhi ananto kadāci sakkhidiṭṭhoti anusuyyati, tasmā nevantavā. Yasmā pana tehiyeva kadāci antavā sakkhidiṭṭhoti anusuyyati, tasmā na pana anantoti. Yathā ca anussutitakkīvasena, evaṃ jātissaratakkī ādīnañca vasena yathāsambhavaṃ yojetabbaṃ. Ayañhi takkiko avaḍḍhitabhāvapubbakattā paṭibhāganimittānaṃ vaḍḍhitabhāvassa vaḍḍhitakālavasena appaccakkhakāritāya anussavādimatte ṭhatvā ‘‘nevantavā’’ti paṭikkhipati. Avaḍḍhitakālavasena pana ‘‘na panānanto’’ti, na pana antatānantatānaṃ accantamabhāvena yathā taṃ ‘‘nevasaññināsaññī’’ti. Purimavādattayapaṭikkhepo ca attanā yathādhippetappakāravilakkhaṇatāya tesaṃ, avassañcetaṃ evaṃ viññātabbaṃ, aññathā vikkhepapakkhaṃyeva bhajeyya catutthavādo. Na hi antatāanantatātadubhayavinimutto attano pakāro atthi, takkīvādī ca yuttimaggako, kālabhedavasena ca tadubhayaṃ ekasmimpi na na yujjatīti.
ここで言う。前の三つの論者の、辺であること、無辺であること、有辺無辺であること、を対象として語ることから、有辺無辺者である、後ろの者の、その両方の否定によって語ることから、なぜ有辺無辺者なのか? その両方の否定によって語るからである。なぜなら、有辺無辺の否定の語りも、有辺無辺の対象であり、それを対象として語るからである。まさにこの意味を指して、註釈では「対象として語る」と言ったのである。あるいは、三番目の論者においては、場所の違いによって、一つのものが辺を持つことと無辺であることが両立するように、思弁論者においても、時間の違いによって、両方が両立することから、互いを否定することで、両方ともが言われる。どのようにか? 辺を持つことの否定によって無辺であることが言われ、無辺であることの否定によって辺を持つことが言われる。有辺無辺であることの、三番目の論者のあり方ではないのは、時間の違いが意図されているからである。これは言われたことである。なぜなら、この世界と認識される自己は、達した特別な境地において、偉大な賢者によって、無辺であると、時折、現に見たと伝えられるから、それゆえ、有辺ではない論者である。しかし、それらによって、時折、辺を持つと、現に見たと伝えられるから、それゆえ、無辺ではない、と。そして、伝え聞く思弁論者のように、生まれたままの思弁論者などのように、それぞれの場合に応じて理解すべきである。この思弁論者は、成長しないことの前にあることから、相の成長の時間の経過とともに、現前しないことから、伝え聞くことのみに留まって、「有辺ではない論者」と否定する。成長しない時間の経過によって、「しかし無辺ではない」と。しかし、辺と無辺の、完全に無いこと、それがないように。「識も、識でないものもない」というように。前の三つの論者の否定も、自分自身が意図するあり方と異なることから、それらに対して、必ずこのように理解されなければならない。そうでなければ、第四の論者は、散乱の側面をただ受けることになる。なぜなら、辺であること、無辺であること、その両方から離れた、自己のあり方はないからである。思弁論者は、道理にかなった道を進む者であり、時間の違いによって、その両方が一つのものにあっても、矛盾しないからである。
Keci pana yadi panāyaṃ attā antavā siyā, dūradese upapajjanānussaraṇādi kiccanipphatti na siyā. Atha ananto, idha ṭhitassa devalokanirayādīsu sukhadukkhānubhavanampi siyā. Sace pana antavā ca ananto ca, tadubhayadosasamāyogo. Tasmā ‘‘antavā, ananto’’ti ca abyākaraṇīyo attāti evaṃ takkanavasena catutthavādappavattiṃ vaṇṇenti. Evampi yuttaṃ tāva pacchimavādīdvayassa antānantikattaṃ antānantānaṃ vasena ubhayavisayattā tesaṃ vādassa. Purimavādīdvayassa pana kathaṃ visuṃ antānantikattanti? Upacāravuttiyā. Samuditesu hi antānantavādīsu pavattamāno antānantika-saddo tattha niruḷhatāya paccekampi antānantikavādīsu pavattati, yathā arūpajjhānesu paccekaṃ aṭṭhavimokkhapariyāyo, yathā ca loke sattāsayoti. Atha vā abhinivesato purimakālappavattivasena ayaṃ tattha vohāro kato. Tesañhi diṭṭhigatikānaṃ tathārūpacetosamādhisamadhigamato pubbakālaṃ ‘‘antavā nu ayaṃ loko, ananto nū’’ti ubhayākārāvalambino parivitakkassa vasena niruḷho antānantikabhāvo visesalābhena tattha uppannepi ekaṃsaggāhe purimasiddharuḷhiyā voharīyatīti.
しかし、ある者は、もしこの自己が辺を持つ者であったなら、遠い場所での生まれ変わりを思い出すなどの働きが成就しなかったであろう。もし無辺であったなら、ここにいる者が、天界や地獄などで苦楽を経験することもあったであろう。もし辺を持ち、かつ無辺であったなら、その両方の欠点の結合である。それゆえ、「辺を持つ者である、無辺である」ということも、答えないべき自己である、このように思弁によって第四の論者の出現を説明する。これもまた、後ろの二つの論者の有辺無辺者であることは、有辺無辺の観点から、それらの語りの対象となるから、理にかなっている。前の二つの論者の、なぜそれぞれ有辺無辺者なのか? 便宜的な働きによる。示された有辺無辺論者の間で、働く有辺無辺者という言葉は、そこで確立しないことから、個々の有辺無辺論者にも働く。例えば、無色定における個々の八解脱の範囲、例えば、世間における衆生の住処のように。あるいは、執着から、前の時代の働きとして、ここでその呼び方がされた。それらの見解を持つ者たちにとって、そのような心の定まりを得たことから、以前の時代に、「この世界は辺を持つのか、無辺なのか」という、両方のあり方を掴む思索の過程によって、確立した有辺無辺者という状態が、特別な獲得によって、そこで生じたとしても、一つの断定的な獲得においては、以前に確立した呼び方で呼ばれるのである。
54. ‘‘Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte antasaññī lokasmiṃ viharati.
「修行者たちよ、ここに、ある修行者やバラモンは、努力し、精進し、励み、怠らず、正しく心を用いることによって、そのような深い心の集中を得ます。このように集中した心で、世界を有限であると認識して、彼は住んでいます。」
‘‘So evamāha – ‘antavā ayaṃ loko parivaṭumo. Taṃ kissa hetu? Ahañhi ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusāmi, yathāsamāhite citte antasaññī lokasmiṃ viharāmi. Imināmahaṃ etaṃ jānāmi – yathā antavā ayaṃ loko parivaṭumo’ti. Idaṃ, bhikkhave, paṭhamaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti.
「彼はこのように言います。『この世界は有限であり、円周を持つ。それはなぜか。私は努力し、精進し、励み、怠らず、正しく心を用いることによって、そのような深い心の集中を得た。このように集中した心で、世界を有限であると認識して、私は住んでいる。これにより、私は知る。この世界は有限であり、円周を持つ』と。修行者たちよ、これら縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説く修行者やバラモンたちがいるのは、これら第一の理由によるのです。」
55. ‘‘Dutiye ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte anantasaññī lokasmiṃ viharati.
「第二の理由は何であって、聖なる修行者やバラモンたちは、縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説くのでしょうか。修行者たちよ、ここに、ある修行者やバラモンは、努力し、精進し、励み、怠らず、正しく心を用いることによって、そのような深い心の集中を得ます。このように集中した心で、世界を無限であると認識して、彼は住んでいます。」
‘‘So evamāha – ‘ananto ayaṃ loko apariyanto. Ye te samaṇabrāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘‘antavā ayaṃ loko parivaṭumo’’ti, tesaṃ musā. Ananto ayaṃ loko apariyanto. Taṃ kissa hetu? Ahañhi ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusāmi , yathāsamāhite citte anantasaññī lokasmiṃ viharāmi. Imināmahaṃ etaṃ jānāmi – yathā ananto ayaṃ loko apariyanto’ti. Idaṃ, bhikkhave, dutiyaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti.
「彼はこのように言います。『この世界は無限であり、円周を持たない。かつて『この世界は有限であり、円周を持つ』と言った修行者やバラモンたちは、嘘をついた。この世界は無限であり、円周を持たない。それはなぜか。私は努力し、精進し、励み、怠らず、正しく心を用いることによって、そのような深い心の集中を得た。このように集中した心で、世界を無限であると認識して、私は住んでいる。これにより、私は知る。この世界は無限であり、円周を持たない』と。修行者たちよ、これら縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説く修行者やバラモンたちがいるのは、これら第二の理由によるのです。」
56. ‘‘Tatiye ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte uddhamadho antasaññī lokasmiṃ viharati, tiriyaṃ anantasaññī.
「第三の理由は何であって、聖なる修行者やバラモンたちは、縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説くのでしょうか。修行者たちよ、ここに、ある修行者やバラモンは、努力し、精進し、励み、怠らず、正しく心を用いることによって、そのような深い心の集中を得ます。このように集中した心で、世界を上下は有限であり、横は無限であると認識して、彼は住んでいます。」
‘‘So evamāha – ‘antavā ca ayaṃ loko ananto ca. Ye te samaṇabrāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘‘antavā ayaṃ loko parivaṭumo’’ti, tesaṃ musā. Yepi te samaṇabrāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘‘ananto ayaṃ loko apariyanto’’ti, tesampi musā. Antavā ca ayaṃ loko ananto ca. Taṃ kissa hetu? Ahañhi ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusāmi, yathāsamāhite citte uddhamadho antasaññī lokasmiṃ viharāmi, tiriyaṃ anantasaññī. Imināmahaṃ etaṃ jānāmi – yathā antavā ca ayaṃ loko ananto cā’ti. Idaṃ, bhikkhave, tatiyaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti.
「彼はこのように言います。『この世界は有限であり、かつ無限でもある。かつて『この世界は有限であり、円周を持つ』と言った修行者やバラモンたちは、嘘をついた。また、『この世界は無限であり、円周を持たない』と言った修行者やバラモンたちも、嘘をついた。この世界は有限であり、かつ無限でもある。それはなぜか。私は努力し、精進し、励み、怠らず、正しく心を用いることによって、そのような深い心の集中を得た。このように集中した心で、世界を上下は有限であり、横は無限であると認識して、私は住んでいる。これにより、私は知る。この世界は有限であり、かつ無限でもある』と。修行者たちよ、これら縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説く修行者やバラモンたちがいるのは、これら第三の理由によるのです。」
57. ‘‘Catutthe ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā takkī hoti vīmaṃsī. So takkapariyāhataṃ vīmaṃsānucaritaṃ sayaṃpaṭibhānaṃ evamāha – ‘nevāyaṃ loko antavā, na panānanto. Ye te samaṇabrāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘‘antavā ayaṃ loko parivaṭumo’’ti, tesaṃ musā. Yepi te samaṇabrāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘‘ananto ayaṃ loko apariyanto’’ti, tesampi musā. Yepi te samaṇabrāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘‘antavā ca ayaṃ loko ananto cā’’ti, tesampi musā. Nevāyaṃ loko antavā , na panānanto’ti. Idaṃ, bhikkhave , catutthaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti.
「第四の理由は何であって、聖なる修行者やバラモンたちは、縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説くのでしょうか。修行者たちよ、ここに、ある修行者やバラモンは、あれこれと思索し、あれこれと思量する者です。彼は、思索によって到達され、思量によって追随された、自己の閃きによって、このように言います。『この世界は有限ではなく、無限でもない。かつて『この世界は有限であり、円周を持つ』と言った修行者やバラモンたちは、嘘をついた。また、『この世界は無限であり、円周を持たない』と言った修行者やバラモンたちも、嘘をついた。また、『この世界は有限であり、かつ無限でもある』と言った修行者やバラモンたちも、嘘をついた。この世界は有限ではなく、無限でもない』と。修行者たちよ、これら縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説く修行者やバラモンたちがいるのは、これら第四の理由によるのです。」
58. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti catūhi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti, sabbe te imeheva catūhi vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena; natthi ito bahiddhā.
「修行者たちよ、これら四つの根拠によって、修行者やバラモンたちは、縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説くのです。修行者たちよ、どのような修行者やバラモンであれ、縁起と無縁起の(説)を持ち、世界の縁起と無縁起を説く者は、皆、これら四つの根拠、あるいはそのいずれかによって、それ以外のものによることはありません。」
59. ‘‘Tayidaṃ, bhikkhave, tathāgato pajānāti – ‘ime diṭṭhiṭṭhānā evaṃgahitā evaṃparāmaṭṭhā evaṃgatikā bhavanti evaṃabhisamparāyā’ti. Tañca tathāgato pajānāti, tato ca uttaritaraṃ pajānāti, tañca pajānanaṃ na parāmasati, aparāmasato cassa paccattaññeva nibbuti viditā. Vedanānaṃ samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā anupādāvimutto, bhikkhave, tathāgato.
「修行者たちよ、このように、タタガタ(如来)は、『これら(自己と世界に関する)見解は、このように捉えられ、このように誤解され、このように到達し、このように結末を迎える』と知っています。タタガタは、それ(見解)を知り、それ以上に知ります。そして、その知ること(見解)を執着しません。執着しないので、彼には、彼自身の(寂静の)境地が知られます。修行者たちよ、タタガタは、感覚の生起と消滅、その悦びと危険、そして離脱を、ありのままに知って、執着から解放されるのです。」
60. ‘‘Ime kho te, bhikkhave, dhammā gambhīrā duddasā duranubodhā santā paṇītā atakkāvacarā nipuṇā paṇḍitavedanīyā, ye tathāgato sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti, yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
「修行者たちよ、これら(タタガタが説く)法は、深く、見えにくく、理解しがたく、静かで、尊く、推論の及ばない領域にあり、微細で、賢者によってのみ理解されるものです。タタガタは、それらを自ら、深く知り、実現して説き明かします。それらによって、タタガタの真の徳を、正しく語る者は語るでしょう。」
54-60. Antasaññī lokasmiṃ viharatīti paṭibhāganimittaṃ cakkavāḷapariyantaṃ avaḍḍhetvā taṃ – ‘‘loko’’ti gahetvā antasaññī lokasmiṃ viharati, cakkavāḷapariyantaṃ katvā vaḍḍhitakasiṇo pana anantasaññī hoti, uddhamadho avaḍḍhetvā pana tiriyaṃ vaḍḍhetvā uddhamadho antasaññī, tiriyaṃ anantasaññī. Takkīvādo vuttanayeneva veditabbo. Ime cattāropi attanā diṭṭhapubbānusāreneva diṭṭhiyā gahitattā pubbantakappikesu paviṭṭhā.
54-60. 「世界に住む(lokasmiṃ viharatīti)」という場合、熟達したイメージ(paṭibhāganimitta)である宇宙(cakkavāḷapariyanta)を広げずに、それを「世界」と捉えて、終端を持つ世界に住む。しかし、熟達した浄(vaḍḍhitakasiṇa)は、非終端を持つ。上下に広げず、横に広げた場合は、終端を持つ。上下に非終端を持ち、横に終端を持つ。詭弁家(takkīvādo)は、述べられたやり方で理解すべきである。これら四つは、それぞれが見たものに基づいて見解を固めているため、過去世に関する見解(pubbantakappikesu)に含まれる。
54-60. Vuttanayenāti ‘‘takkayatīti takkī’’tiādinā (dī. ni. aṭṭha. 1.34) saddato, ‘‘catubbidho takkī’’tiādinā (dī. ni. aṭṭha. 1.34) atthato ca sassatavāde vuttavidhinā. Diṭṭhapubbānusārenāti dassanabhūtena viññāṇena upaladdhapubbassa antavantādino anussaraṇena. Evañca katvā anussutitakkīsuddhatakkīnampi idha saṅgaho siddho hoti. Atha vā diṭṭhaggahaṇeneva ‘‘naccagītavāditavisūkadassanā’’tiādīsu (dī. ni. 10, 194) viya sutādīnampi gahitatā veditabbā. ‘‘Antavā’’tiādinā icchitassa attano sabbadā bhāvaparāmasanavaseneva imesaṃ vādānaṃ pavattanato sassatadiṭṭhisaṅgaho daṭṭhabbo. Tathā hi vakkhati ‘‘sesā sassatadiṭṭhiyo’’ti (dī. ni. aṭṭha. 97-98).
54-60. 前述のあり方によれば、「思弁する者とは思弁する者である」などの(長部経註釈 1.34)言葉から、「四種の思弁する者」などの(長部経註釈 1.34)意味からも、常住論で述べたあり方で。見たことの記憶によれば、見るという認識によって得られた、以前の辺を持つなどの記憶によって。このようにして、伝え聞く思弁する者や、ただ思弁する者も、ここで含まれることが成就する。あるいは、見たという捉え方によって、「踊り、歌、音楽、雑多な見世物を見る」などの(長部経 10, 194)ように、聞いたことなども捉えられていると理解すべきである。「辺を持つ」などの、欲する自己の、常に有るというあり方への執着のことから、これらの論者が語られることは、常住見解に含まれると見られるべきである。なぜなら、まさに「残りの常住見解」と(長部経註釈 97-98)言うであろうから。
Amarāvikkhepavādo 「言葉を飾ってごまかす説」
61. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā, tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ catūhi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ catūhi vatthūhi?
「修行者たちよ、ある修行者やバラモンたちは、言葉を飾ってごまかす者であり、質問されては、言葉を飾ってごまかし、四つの根拠によって、言葉を飾ってごまかすのです。それらの聖なる修行者やバラモンたちは、何が原因で、何が根拠で、言葉を飾ってごまかす者となり、質問されては、言葉を飾ってごまかし、四つの根拠によって、言葉を飾ってごまかすのでしょうか。」
61. Na maratīti amarā. Kā sā? Evantipi me notiādinā nayena pariyantarahitā diṭṭhigatikassa diṭṭhi ceva vācā ca. Vividho khepoti vikkhepo, amarāya diṭṭhiyā vācāya ca vikkhepoti amarāvikkhepo, so etesaṃ atthīti amarāvikkhepikā, aparo nayo – amarā nāma ekā macchajāti, sā ummujjananimujjanādivasena udake sandhāvamānā gahetuṃ na sakkāti, evameva ayampi vādo itocito ca sandhāvati, gāhaṃ na upagacchatīti amarāvikkhepoti vuccati. So etesaṃ atthīti amarāvikkhepikā.
61. 死なない(na maratīti amarā)とは、不死(amarā)である。それは何か? 「私はこうではない」というように、境界のない見解を持つ者の見解と、言葉である。多様な回避(vividho khepoti vikkhepo)とは、回避(vikkhepa)であり、不死の見解と、言葉による回避である。不死の回避(amarāvikkhepo)であり、それを持つ者である。別の解釈:不死(amarā)とは、魚の一種であり、沈んだり浮いたりしながら水の中を泳ぎ回るため、捕まえることができない。それと同じように、この見解も、あちこちを泳ぎ回り、捕まえることができないため、不死の回避(amarāvikkhepo)と呼ばれる。それを持つ者である。
61. Na maratīti na ucchijjati. ‘‘Evampi me no’’tiādinā vividho nānappakāro khepo parena paravādīnaṃ khipanaṃ vikkhepo. Amarāya diṭṭhiyā vācāya ca vikkhipantīti vā amarāvikkhepino. Amarāvikkhepino eva amarāvikkhepikā. Ito cito ca sandhāvati ekasmiṃ sabhāve anavaṭṭhānato. Amarā viya vikkhipantīti vā purimanayeneva saddattho daṭṭhabbo.
61. 死なないとは、滅びない。 「このように、私にはない」などのように、多様で、様々な、散乱、他の者、他者の論者を散乱させること、それが散乱である。不死不滅の見解、あるいは言葉によって、散乱させるから、不死不滅の散乱者である。あるいは、不死不滅のように散乱させる、前述のあり方で、言葉の意味を理解すべきである。
62. ‘‘Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ‘idaṃ kusala’nti yathābhūtaṃ nappajānāti, ‘idaṃ akusala’nti yathābhūtaṃ nappajānāti. Tassa evaṃ hoti – ‘ahaṃ kho ‘‘idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ nappajānāmi, ‘‘idaṃ akusala’’nti yathābhūtaṃ nappajānāmi. Ahañce kho pana ‘‘idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ appajānanto, ‘‘idaṃ akusala’’nti yathābhūtaṃ appajānanto, ‘idaṃ kusala’nti vā byākareyyaṃ, ‘idaṃ akusala’nti vā byākareyyaṃ, taṃ mamassa musā. Yaṃ mamassa musā , so mamassa vighāto. Yo mamassa vighāto so mamassa antarāyo’ti. Iti so musāvādabhayā musāvādaparijegucchā nevidaṃ kusalanti byākaroti, na panidaṃ akusalanti byākaroti, tattha tattha pañhaṃ puṭṭho samāno vācāvikkhepaṃ āpajjati amarāvikkhepaṃ – ‘evantipi me no; tathātipi me no; aññathātipi me no; notipi me no; no notipi me no’ti. Idaṃ, bhikkhave, paṭhamaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ.
「修行者たちよ、ここに、ある修行者やバラモンは、『これは善である』と、ありのままに知りません。『これは悪である』と、ありのままに知りません。彼にはこのように思われます。『私は「これは善である」と、ありのままに知りません。「これは悪である」と、ありのままに知りません。もし私が「これは善である」と、ありのままに知らず、「これは悪である」と、ありのままに知らずして、「これは善である」と、あるいは「これは悪である」と答えたならば、それは私にとって嘘となります。私にとって嘘ということは、私にとって損失です。私にとって損失ということは、私にとって障害です』と。このように、彼は嘘をつくことへの恐れから、嘘をつくことを避けるために、『これは善である』とも答えず、『これは悪である』とも答えず、質問されては、言葉を飾ってごまかし、次のように言います。『私にはそのように(善とは)言えません。私にはそのように(悪とは)言えません。私にはそうではないと言えません。私にはそうであるとも言えません。私にはそうではないとも言えません』と。修行者たちよ、これら言葉を飾ってごまかす(説)を持ち、質問されては、言葉を飾ってごまかす修行者やバラモンたちがいるのは、これら第一の理由によるのです。」
62. ‘‘Idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ nappajānātīti dasa kusalakammapathe yathābhūtaṃ nappajānātīti attho. Akusalepi dasa akusalakammapathāva adhippetā. So mamassa vighātoti ‘‘musā mayā bhaṇita’’nti vippaṭisāruppattiyā mama vighāto assa, dukkhaṃ bhaveyyāti attho. So mamassa antarāyoti so mama saggassa ceva maggassa ca antarāyo assa. Musāvādabhayā musāvādaparijegucchāti musāvāde ottappena ceva hiriyā ca. Vācāvikkhepaṃ āpajjatīti vācāya vikkhepaṃ āpajjati. Kīdisaṃ? Amarāvikkhepaṃ, apariyantavikkhepanti attho.
62. 「これが善(kusala)」であると、正しく知らない(idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ nappajānātīti)とは、十の善業道(kusalakammapathe)を正しく知らないことである。悪(akusala)もまた、十の悪業道(akusalakammapathāva)を指している。私の妨げ(so mamassa vighātoti)とは、「私が嘘をついた」と後悔することによって、私の妨げになる、苦しみが生じるであろうという意味である。私の障害(so mamassa antarāyoti)とは、私の天国への道と、その道への障害となるであろうという意味である。嘘の恐怖による嘘の回避(musāvādabhayā musāvādaparijegucchāti)とは、嘘をつくことへの恐れと恥である。言葉の回避(vācāvikkhepaṃ āpajjatīti)とは、言葉によって回避することである。どのような? 不死の回避(amarāvikkhepaṃ)、無限の回避(apariyantavikkhepanti)という意味である。
Evantipi me notiādīsu evantipi me noti aniyamitavikkhepo . Tathātipi me noti ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti vuttaṃ sassatavādaṃ paṭikkhipati. Aññathātipi me noti sassatato aññathā vuttaṃ ekaccasassataṃ paṭikkhipati. Notipi me noti – ‘‘na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’’ti vuttaṃ ucchedaṃ paṭikkhipati. No notipi me noti ‘‘neva hoti na na hotī’’ti vuttaṃ takkīvādaṃ paṭikkhipati. Sayaṃ pana ‘‘idaṃ kusala’’nti vā ‘‘akusala’’nti vā puṭṭho na kiñci byākaroti. ‘‘Idaṃ kusala’’nti puṭṭho ‘‘evantipi me no’’ti vadati. Tato ‘‘kiṃ akusala’’nti vutte ‘‘tathātipi me no’’ti vadati. ‘‘Kiṃ ubhayato aññathā’’ti vutte ‘‘aññathātipi me no’’ti vadati. Tato ‘‘tividhenāpi na hoti, kiṃ te laddhī’’ti vutte ‘‘notipi me no’’ti vadati. Tato ‘‘kiṃ no noti te laddhī’’ti vutte ‘‘no notipi me no’’ti evaṃ vikkhepameva āpajjati, ekasmimpi pakkhe na tiṭṭhati.
「私はこうではない」(evantipi me noti)などにおいて、境界のない回避(aniyamitavikkhepo)である。「私はこうである」(tathātipi me noti)とは、「我(attā)と世界(loko)は永遠である」という常住説(sassatavādaṃ)を否定する。「そうでなければ」(aññathātipi me noti)とは、永遠とは違う、部分的な常住説を否定する。「ない」(notipi me noti)とは、「死後、タターガタは存在しない」という断滅説(ucchedaṃ)を否定する。「ないわけではない」(no notipi me noti)とは、「存在するわけでも、存在しないわけでもない」という、詭弁家(takkīvāda)の見解を否定する。しかし、自分で「これが善」とか「これが悪」と聞かれても、何も答えない。「これが善か」と聞かれると、「私はこうではない」と答える。それから「何が悪か」と聞かれると、「私はそうではない」と答える。「両方とも違うか」と聞かれると、「私はそうではない」と答える。それから「三つのいずれでもない、あなたは何を得たのか」と聞かれると、「私はそうではない」と答える。それから「なぜそうではないのか」と聞かれると、「私はそうではない」と、このように回避するだけで、どちらにも留まらない。
62. Vikkhepavādino uttarimanussadhamme, akusaladhammepi sabhāvabhedavaseneva ñātuṃ ñāṇabalaṃ natthīti kusalākusalapadānaṃ kusalākusalakammapathavaseneva attho. Paṭhamanayavaseneva apariyantavikkhepatāya amarāvikkhepaṃ vibhāvetuṃ **‘‘evantipi me noti aniyamitavikkhepo’’**ti vuttaṃ. Tattha aniyamitavikkhepoti sassatādīsu ekasmimpi pakāre aṭṭhatvā vikkhepakaraṇaṃ, paravādinā yasmiṃ kismiñci pucchite pakāre tassa paṭikkhepoti attho. Dutiyanayavasena amarāsadisāya amarāya vikkhepaṃ dassetuṃ **‘‘idaṃ kusalanti vā puṭṭho’’**tiādimāha. Atha vā ‘‘evantipi me no’’tiādinā aniyamatova sassatekaccasassatucchedatakkīvādānaṃ paṭisedhanena taṃ taṃ vādaṃ paṭikkhipateva apariyantavikkhepavādattā amarāvikkhepino. Attanā pana anavaṭṭhitavādattā na kismiñci pakkhe avatiṭṭhatīti āha **‘‘sayaṃ pana…pe… byākarotī’’**ti. Idāni kusalādīnaṃ abyākaraṇena tameva anavaṭṭhānaṃ vibhāveti ‘‘idaṃ kusalanti vā puṭṭho’’tiādinā. Tenevāha **‘‘ekasmimpi pakkhe na tiṭṭhatī’’**ti.
62. 散乱する論者は、超越的な人間法、あるいは不善法においても、そのあり方の違いによって知るための智慧の力が無いから、善不善の分類、善不善の道筋として意味を理解する。第一のあり方によれば、無限の散乱から、不死不滅の散乱を詳述するために、「このように、私にはない」と、規制のない散乱、と言った。そこで、規制のない散乱とは、常住など、いずれか一つのあり方に留まらず、散乱させること。他者の論者から、何かが問われた場合、そのあり方を否定すること、という意味である。第二のあり方によれば、不死不滅に似た、不死不滅の散乱を示すために、「これは善である」と問われて、などと言った。あるいは、「このように、私にはない」などのように、無制限に、常住と断滅を両方行う思弁論者の否定によって、その、その論を否定するから、無限の散乱する論者である。自分自身は、定まらない論者であることから、いずれかの側面にも留まらない、と、「自分自身は…省略…説く」と言った。今、善などについて、説かないことによって、それ自体、定まらないことを詳述する。「これは善である」と問われて、など。それゆえ、「いずれかの側面にも留まらない」と言ったのである。
63. ‘‘Dutiye ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ‘idaṃ kusala’nti yathābhūtaṃ nappajānāti, ‘idaṃ akusala’nti yathābhūtaṃ nappajānāti. Tassa evaṃ hoti – ‘ahaṃ kho ‘‘idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ nappajānāmi, ‘‘idaṃ akusala’’nti yathābhūtaṃ nappajānāmi. Ahañce kho pana ‘‘idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ appajānanto, ‘‘idaṃ akusala’’nti yathābhūtaṃ appajānanto, ‘‘idaṃ kusala’’nti vā byākareyyaṃ, ‘‘idaṃ akusala’nti vā byākareyyaṃ, tattha me assa chando vā rāgo vā doso vā paṭigho vā. Yattha yo (?) me assa chando vā rāgo vā doso vā paṭigho vā, taṃ mamassa upādānaṃ. Yaṃ mamassa upādānaṃ, so mamassa vighāto. Yo mamassa vighāto, so mamassa antarāyo’ti. Iti so upādānabhayā upādānaparijegucchā nevidaṃ kusalanti byākaroti, na panidaṃ akusalanti byākaroti, tattha tattha pañhaṃ puṭṭho samāno vācāvikkhepaṃ āpajjati amarāvikkhepaṃ – ‘evantipi me no; tathātipi me no; aññathātipi me no; notipi me no; no notipi me no’ti. Idaṃ, bhikkhave, dutiyaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ.
63. 「尊いサーマナ・バラモンたちは、どのような原因・事柄によって、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをするのでしょうか。比丘たちよ。ここに、あるサーマナまたはバラモンは、「これは善である」と正しく理解せず、「これは悪である」と正しく理解しない。 その者はこのように考える。「私は、「これは善である」と正しく理解せず、「これは悪である」と正しく理解していない。 もし私が、「これは善である」と正しく理解せずに、「これは悪である」と正しく理解せずに、「これは善である」と答えたり、「これは悪である」と答えたりすれば、そこには私の欲や、愛着や、憎しみや、敵意があるだろう。 私の欲や、愛着や、憎しみや、敵意があるところは、それが私の執着である。 私の執着があるところは、それが私の妨げである。 私の妨げがあるところは、それが私の障害である」と。 このように、その者は執着への恐れと、執着への嫌悪から、「これは善である」とも答えず、「これは悪である」とも答えず、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをする。 「このように、私には(そうではない)」「あのように、私には(そうではない)」「それとは異なり、私には(そうではない)」「そうではない、私には(そうではない)」「そうではない、そうではない、私には(そうではない)」と。 比丘たちよ。これが第二の कारण(原因)である。これらによって、あるサーマナ・バラモンたちは、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをするのである。」
63. Chando vā rāgo vāti ajānantopi sahasā kusalameva ‘‘kusala’’nti vatvā akusalameva ‘‘akusala’’nti vatvā mayā asukassa nāma evaṃ byākataṃ, kiṃ taṃ subyākatanti aññe paṇḍite pucchitvā tehi – ‘‘subyākataṃ, bhadramukha, kusalameva tayā kusalaṃ, akusalameva akusalanti byākata’’nti vutte natthi mayā sadiso paṇḍitoti evaṃ me tattha chando vā rāgo vā assāti attho. Ettha ca chando dubbalarāgo, rāgo balavarāgo. Doso vā paṭigho vāti kusalaṃ pana ‘‘akusala’’nti, akusalaṃ vā ‘‘kusala’’nti vatvā aññe paṇḍite pucchitvā tehi – ‘‘dubyākataṃ tayā’’ti vutte ettakampi nāma na jānāmīti tattha me assa doso vā paṭigho vāti attho. Idhāpi doso dubbalakodho, paṭigho balavakodho.
63. 欲望(chando)か、執着(rāgo)か? 知らないのに、勢いで「善」を「善」と言い、「悪」を「悪」と言って、他の賢者に「私がこのように答えたが、それはよく答えたか」と尋ね、彼らから「よく答えた、尊き方よ。あなたは善を善と、悪を悪と答えた」と言われると、「私に匹敵する賢者はいない」と、そこに欲望か執着があるという意味である。ここで、欲望(chando)は弱い執着(dubbalarāgo)であり、執着(rāgo)は強い執着(balavarāgo)である。怒り(doso)か、敵意(paṭigho)か? 善を「悪」と、悪を「善」と言って、他の賢者に尋ね、彼らから「あなたは間違って答えた」と言われると、「こんなことさえ知らないのか」と、そこに怒りか敵意があるという意味である。ここでも、怒り(doso)は弱い怒り(dubbalakodho)であり、敵意(paṭigho)は強い怒り(balavakodho)である。
Taṃ mamassa upādānaṃ, so mamassa vighātoti taṃ chandarāgadvayaṃ mama upādānaṃ assa, dosapaṭighadvayaṃ vighāto. Ubhayampi vā daḷhaggahaṇavasena upādānaṃ , vihananavasena vighāto. Rāgo hi amuñcitukāmatāya ārammaṇaṃ gaṇhāti jalūkā viya. Doso vināsetukāmatāya āsīviso viya. Ubhopi cete santāpakaṭṭhena vihananti yevāti ‘‘upādāna’’nti ca ‘‘vighāto’’ti ca vuttā. Sesaṃ paṭhamavārasadisameva.
それは私の執着であり、それは私の妨害である。つまり、その欲愛の二つが私の執着であり、怒りの二つが妨害である。どちらも、執着というもは、固く掴むがゆえに、妨害というもは、損なうがゆえにそう呼ばれる。貪欲は、手放したくないという思いから、ヒルが獲物を掴むように対象を掴む。怒りは、滅ぼしたいという思いから、毒蛇のように(対象に)喰らいつく。どちらも、煩悩によって苦しみを与えるゆえに、「執着」とも「妨害」とも呼ばれる。残りは、最初の説明と同じである。
63. Kusalākusalaṃ yathābhūtaṃ appajānantopi yesamahaṃ samayena kusalameva ‘‘kusala’’nti, akusalameva ca ‘‘akusala’’nti byākareyyaṃ, tesu tathā byākaraṇahetu ‘‘aho vata re paṇḍito’’ti sakkārasammānaṃ karontesu mama chando vā rāgo vā assāti evampettha attho sambhavati. Doso vā paṭigho vāti ettha vuttavipariyāyena yojetabbaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana attano paṇḍitabhāvavisayānaṃ rāgādīnaṃ vasena yojanā katā. **‘‘Chandarāgadvayaṃ upādāna’’**nti abhidhammanayena vuttaṃ. Abhidhamme hi taṇhādiṭṭhiyova ‘‘upādāna’’nti āgatā, suttante pana dosopi ‘‘upādāna’’nti vutto ‘‘kodhupādānavinibandhā vighātaṃ āpajjantī’’tiādīsu. Tena vuttaṃ **‘‘ubhayampi vā daḷhaggahaṇavasena upādāna’’**nti . Daḷhaggahaṇaṃ amuñcanaṃ. Paṭighopi hi upanāhādivasena pavatto ārammaṇaṃ na muñcati. Vihananaṃ hiṃsanaṃ vibādhanaṃ. Rāgopi hi pariḷāhavasena sāraddhavuttitāya nissayaṃ vibādhatīti. Vināsetukāmatāya ārammaṇaṃ gaṇhātīti sambandho.
63. 善も不善も、ありのままに理解しない者であっても、ある時には善のみを「善」と、不善のみを「不善」と説くであろう。それらにおいて、そのように説く理由として、「ああ、なんと賢いことか」と、尊敬と敬意を受ける時に、私の、欲または執着があるだろうか、このようにここで意味が成立する。悪や怒りでもあるか、ここで述べられたことの逆として理解すべきである。註釈においては、自分自身の賢者としてのあり方に関する、欲などによって、解釈がなされた。「欲と執着の二つは、執着である」と、阿毘達磨のあり方で言われた。阿毘達磨では、渇愛や見解こそが「執着」とある。経典では、怒りも「執着」と「怒りの執着の束縛から、妨害を受ける」などのように言われた。それゆえ、「両方とも、あるいは、確実な捉え方によって執着である」と言った。確実な捉え方とは、手放さないことである。怒りも、かぶることなどによって生じる対象を手放さない。妨害とは、害すること、邪魔することである。欲も、燃えるようなあり方で、荒々しいあり方によって、依拠するものを邪魔するのである。滅したいという思いから、対象を捉える、という関係である。
64. ‘‘Tatiye ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ‘idaṃ kusala’nti yathābhūtaṃ nappajānāti, ‘idaṃ akusala’nti yathābhūtaṃ nappajānāti. Tassa evaṃ hoti – ‘ahaṃ kho ‘‘idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ nappajānāmi, ‘‘idaṃ akusala’nti yathābhūtaṃ nappajānāmi. Ahañce kho pana ‘‘idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ appajānanto ‘‘idaṃ akusala’’nti yathābhūtaṃ appajānanto ‘‘idaṃ kusala’’nti vā byākareyyaṃ, ‘‘idaṃ akusala’’nti vā byākareyyaṃ. Santi hi kho samaṇabrāhmaṇā paṇḍitā nipuṇā kataparappavādā vālavedhirūpā, te bhindantā vobhindantā (sī. pī.) maññe caranti paññāgatena diṭṭhigatāni, te maṃ tattha samanuyuñjeyyuṃ samanugāheyyuṃ samanubhāseyyuṃ. Ye maṃ tattha samanuyuñjeyyuṃ samanugāheyyuṃ samanubhāseyyuṃ, tesāhaṃ na sampāyeyyaṃ. Yesāhaṃ na sampāyeyyaṃ, so mamassa vighāto. Yo mamassa vighāto, so mamassa antarāyo’ti. Iti so anuyogabhayā anuyogaparijegucchā nevidaṃ kusalanti byākaroti, na panidaṃ akusalanti byākaroti, tattha tattha pañhaṃ puṭṭho samāno vācāvikkhepaṃ āpajjati amarāvikkhepaṃ – ‘evantipi me no; tathātipi me no; aññathātipi me no; notipi me no; no notipi me no’ti. Idaṃ, bhikkhave, tatiyaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ.
64. 「尊いサーマナ・バラモンたちは、どのような原因・事柄によって、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをするのでしょうか。比丘たちよ。ここに、あるサーマナまたはバラモンは、「これは善である」と正しく理解せず、「これは悪である」と正しく理解しない。 その者はこのように考える。「私は、「これは善である」と正しく理解せず、「これは悪である」と正しく理解していない。 もし私が、「これは善である」と正しく理解せずに、「これは悪である」と正しく理解せずに、「これは善である」と答えたり、「これは悪である」と答えたりすれば、 (世の中には)賢く、鋭く、他者の説を徹底的に論破する、巧みなサーマナ・バラモンたちがいる。彼らは、私の見解を(虚偽と)見破り、論破するだろう。 彼らが私を論破すれば、私は彼らに従うことができないだろう。 彼らに従うことができなければ、それが私の妨げである。 私の妨げがあるところは、それが私の障害である」と。 このように、その者は追求への恐れと、追求への嫌悪から、「これは善である」とも答えず、「これは悪である」とも答えず、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをする。 「このように、私には(そうではない)」「あのように、私には(そうではない)」「それとは異なり、私には(そうではない)」「そうではない、私には(そうではない)」「そうではない、そうではない、私には(そうではない)」と。 比丘たちよ。これが第三の कारण(原因)である。これらによって、あるサーマナ・バラモンたちは、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをするのである。」
64. Paṇḍitāti paṇḍiccena samannāgatā. Nipuṇāti saṇhasukhumabuddhino sukhumaatthantaraṃ paṭivijjhanasamatthā. Kataparappavādāti viññātaparappavādā ceva parehi saddhiṃ katavādaparicayā ca. Vālavedhirūpāti vālavedhidhanuggahasadisā. Te bhindantā maññeti vālavedhi viya vālaṃ sukhumānipi paresaṃ diṭṭhigatāni attano paññāgatena bhindantā viya carantīti attho. Te maṃ tatthāti te samaṇabrāhmaṇā maṃ tesu kusalākusalesu. Samanuyuñjeyyunti ‘‘kiṃ kusalaṃ, kiṃ akusalanti attano laddhiṃ vadā’’ti laddhiṃ puccheyyuṃ. Samanugāheyyunti ‘‘idaṃ nāmā’’ti vutte ‘‘kena kāraṇena etamatthaṃ gāheyyu’’nti kāraṇaṃ puccheyyuṃ. Samanubhāseyyunti ‘‘iminā nāma kāraṇenā’’ti vutte kāraṇe dosaṃ dassetvā ‘‘na tvaṃ idaṃ jānāsi, idaṃ pana gaṇha, idaṃ vissajjehī’’ti evaṃ samanuyuñjeyyuṃ. Na sampāyeyyanti na sampādeyyaṃ, sampādetvā kathetuṃ na sakkuṇeyyanti attho. So mamassa vighātoti yaṃ taṃ punappunaṃ vatvāpi asampāyanaṃ nāma, so mama vighāto assa, oṭṭhatālujivhāgalasosanadukkhameva assāti attho. Sesametthāpi paṭhamavārasadisameva.
64. 「賢者」とは、賢明さを備えた者である。「巧妙」とは、微細な真理を識別する能力のある、鋭敏で繊細な知性を持つ者である。「議論を交わす者」とは、他者の議論を理解し、また、他者と議論を交わした経験のある者である。「糸を紡ぐ者のよう」とは、糸を紡ぐ者が糸を紡ぐように、他者の微細な見解も、自身の知性で断ち切って議論を進める者である、という意味である。「私を、それらの」とは、それらの賢者たち、正しくも誤ってもいることについて。「尋ねるだろう」とは、「何が善で、何が悪か」と、自分の見解を尋ねるだろう。「受け入れるだろう」とは、「これは…である」と言われたときに、「どのような理由で、そのことを受け入れるのか」と、理由を尋ねるだろう。「反論するだろう」とは、「…という理由で」と言われたときに、その理由に欠点を示し、「お前はこれを理解していない。これを受け入れ、これ(の誤り)を捨てよ」と、そのように反論するだろう。「達成できないだろう」とは、達成して説明することができない、という意味である。「それは私の妨害である」とは、繰り返し言っても達成できないということは、私の妨害である。つまり、喉につかえたような苦しみである、という意味である。残りは、ここでも最初の説明と同じである。
64. Paṇḍiccenāti paññāya. Yena hi dhammena yutto ‘‘paṇḍito’’ti vuccati, so dhammo paṇḍiccaṃ, tena sutacintāmayaṃ paññaṃ dasseti, na pākatikakammanibbattaṃ sābhāvikapaññaṃ. Kata-saddassa kiriyāsāmaññavācakattā ‘‘katavijjo’’tiādīsu viya kata-saddo ñāṇānuyuttataṃ vadatīti āha **‘‘viññātaparappavādā’’**ti. Sattadhā bhinnassa vālaggassa aṃsukoṭivedhako **‘‘vālavedhī’’**ti adhippeto.
64. 賢さとは、智慧である。どの法によって、整った者が「賢者」と呼ばれるのか、その法が賢さである。それゆえ、聞いたことと思索したことによる智慧を示す。自然な働きによって生じる、本来の智慧ではない。行った、という言葉の、行為の一般的な意味から、「行った技芸」などのように、行った、という言葉は、知識に従事することを言う、と、「他者の論者を理解する」と言った。髪の毛一本を七つに分けたものの先端に突き刺す者、「髪の毛の先端を刺す者」が意図されている。
65. ‘‘Catutthe ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā mando hoti momūho. So mandattā momūhattā tattha tattha pañhaṃ puṭṭho samāno vācāvikkhepaṃ āpajjati amarāvikkhepaṃ – ‘atthi paro loko’ti iti ce maṃ pucchasi, ‘atthi paro loko’ti iti ce me assa, ‘atthi paro loko’ti iti te naṃ byākareyyaṃ, ‘evantipi me no, tathātipi me no, aññathātipi me no, notipi me no, no notipi me no’ti. ‘Natthi paro loko…pe… ‘atthi ca natthi ca paro loko…pe… ‘nevatthi na natthi paro loko…pe… ‘atthi sattā opapātikā …pe… ‘natthi sattā opapātikā…pe… ‘atthi ca natthi ca sattā opapātikā…pe… ‘nevatthi na natthi sattā opapātikā…pe… ‘atthi sukatadukkaṭānaṃ sukaṭadukkaṭānaṃ (sī. syā. kaṃ.) kammānaṃ phalaṃ vipāko…pe… ‘natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko…pe… ‘atthi ca natthi ca sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko…pe… ‘nevatthi na natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko…pe… ‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā…pe… ‘na hoti tathāgato paraṃ maraṇā…pe… ‘hoti ca na ca hoti na hoti ca (sī. ka.) tathāgato paraṃ maraṇā…pe… ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇāti iti ce maṃ pucchasi, ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti iti ce me assa, ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti iti te naṃ byākareyyaṃ, ‘evantipi me no, tathātipi me no, aññathātipi me no, notipi me no, no notipi me no’ti. Idaṃ, bhikkhave, catutthaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ.
65. 「尊いサーマナ・バラモンたちは、どのような原因・事柄によって、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをするのでしょうか。比丘たちよ。ここに、あるサーマナまたはバラモンは、愚かで、無知である。 その愚かさと無知さから、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをする。 「あの世があるか」と私に尋ねるならば、「あの世がある」と私も思うだろう。「あの世がある」とあなたに答えるだろう。しかし、「このように、私には(そうではない)」「あのように、私には(そうではない)」「それとは異なり、私には(そうではない)」「そうではない、私には(そうではない)」「そうではない、そうではない、私には(そうではない)」と。 「あの世はない」と…「あの世があるかないか」と…「あの世もあれば、ない」と…「あの世もなければ、ない」と…「善行悪行の報いがある」と…「善行悪行の報いはない」と…「善行悪行の報いがあるかないか」と…「善行悪行の報いもなければ、ない」と…「彼(タターガタ)は死後存在する」と…「彼(タターガタ)は死後存在しない」と…「彼(タターガタ)は死後存在するかないか」と…「彼(タターガタ)は死後も存在せず、存在しないこともない」と。 「彼(タターガタ)は死後も存在せず、存在しないこともない」と私に尋ねるならば、「彼(タターガタ)は死後も存在せず、存在しないこともない」と私も思うだろう。「彼(タターガタ)は死後も存在せず、存在しないこともない」とあなたに答えるだろう。しかし、「このように、私には(そうではない)」「あのように、私には(そうではない)」「それとは異なり、私には(そうではない)」「そうではない、私には(そうではない)」「そうではない、そうではない、私には(そうではない)」と。 比丘たちよ。これが第四の कारण(原因)である。これらによって、あるサーマナ・バラモンたちは、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをするのである。」
66. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ catūhi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ , sabbe te imeheva catūhi vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena, natthi ito bahiddhā…pe… yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
66. 「比丘たちよ。これらの四つの原因によって、これらのサーマナ・バラモンたちは、問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをするのである。 比丘たちよ。問われた時に言葉を濁して、あいまいな答えをするサーマナまたはバラモンがいるならば、そのすべては、これらの四つの原因、あるいはそれらのいずれかによる。これ以外に(原因は)ない。 …(省略)… タターガタの真実の徳を正しく語る者たちは、語るだろう。」
65-66. Mandoti mandapañño apaññassevetaṃ nāmaṃ. Momūhoti atisammūḷho. Hoti tathāgatotiādīsu satto ‘‘tathāgato’’ti adhippeto. Sesamettha uttānameva. Imepi cattāro pubbe pavattadhammānusāreneva diṭṭhiyā gahitattā pubbantakappikesu paviṭṭhā.
65-66. 「鈍い」とは、愚か者である。「茫然自失」とは、非常に混乱している。「如来である」などにおいては、「如来」とは、仏陀のことである。残りは、明白である。これら四つの見解も、以前に生じた法を思い出すことによって、すでに掴まれたものであるから、「過去世の見解」に含まれる。
Adhiccasamuppannavādo 偶然発生説
67. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti dvīhi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti dvīhi vatthūhi?
67. 「比丘たちよ。ここに、あるサーマナまたはバラモンは、偶然発生説者であり、自己と世界が偶然発生したと説く。 尊いサーマナ・バラモンたちは、どのような原因・事柄によって、偶然発生説者であり、自己と世界が偶然発生したと、二つの原因によって説くのでしょうか。」
67. ‘‘Adhiccasamuppanno attā ca loko cā’’ti dassanaṃ adhiccasamuppannaṃ. Taṃ etesaṃ atthīti adhiccasamuppannikā. Adhiccasamuppannanti akāraṇasamuppannaṃ.
67. 「自己も世界も偶然に生じた」という見解が、偶然に生じたものである。それを持つ者であるから、「偶然に生じた者」と呼ばれる。「偶然に生じた」とは、原因なく生じた、という意味である。
67. Adhicca yadicchakaṃ yaṃ kiñci kāraṇaṃ, kassaci vuddhipubbaṃ vā vinā samuppannoti attalokasaññitānaṃ khandhānaṃ adhiccuppattiākārārammaṇaṃ dassanaṃ tadākārasannissayena pavattito, tadākārasahacaritatāya ca ‘‘adhiccasamuppanna’’nti vuccati yathā ‘‘mañcā ghosanti, kuntā pacarantī’’ti ca imamatthaṃ dassento āha **‘‘adhiccasamuppanno attā ca loko cāti dassanaṃ adhiccasamuppanna’’**nti.
67. 偶然に、意図せずに、何らかの原因によって、あるいは誰かによって以前に増大されたもの(それが)生じる、という(見解)。自己や世界と呼ばれる(五蘊)の偶然の生起のあり方を対象とする(見解)。そのあり方に執着することによって生じ、そのあり方と共にすることによって「偶然生」と呼ばれる。例えば、「座が叫ぶ」「槍が調理する」というように、この意味を示して、「偶然に生じた自己と世界という見解」と言っているのである。
68. ‘‘Santi, bhikkhave, asaññasattā nāma devā. Saññuppādā ca pana te devā tamhā kāyā cavanti. Ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati, yaṃ aññataro satto tamhā kāyā cavitvā itthattaṃ āgacchati. Itthattaṃ āgato samāno agārasmā anagāriyaṃ pabbajati. Agārasmā anagāriyaṃ pabbajito samāno ātappamanvāya padhānamanvāya anuyogamanvāya appamādamanvāya sammāmanasikāramanvāya tathārūpaṃ cetosamādhiṃ phusati, yathāsamāhite citte saññuppādaṃ anussarati, tato paraṃ nānussarati. So evamāha – ‘adhiccasamuppanno attā ca loko ca. Taṃ kissa hetu? Ahañhi pubbe nāhosiṃ, somhi etarahi ahutvā santatāya pariṇato’ti. Idaṃ, bhikkhave, paṭhamaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti.
68. 「比丘たちよ。ここに、無想の衆生(神々)がいる。 彼らは、想念が生じると、その身から滅びる。 比丘たちよ。ある衆生がその身から滅びて、こちらに生まれ変わってくる可能性がある。 こちらに生まれ変わってきて、家を出て、無居家(修行)に入る。 家を出て、無居家(修行)に入り、精励し、努力し、励み、怠らず、正しく念を集中することによって、そのような禅定に達する。 そのように集中した心で、想念の発生を思い出す。それ以降は思い出さない。 その者はこのように言う。「自己も世界も偶然発生した。その理由は何か。私は以前は存在しなかったが、今、存在しない状態から(無想の境地から)存在するものとして現れた」と。 比丘たちよ。これが第一の कारण(原因)である。これによって、あるサーマナ・バラモンたちは、偶然発生説者であり、自己と世界が偶然発生したと説くのである。」
69. ‘‘Dutiye ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti? Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā takkī hoti vīmaṃsī. So takkapariyāhataṃ vīmaṃsānucaritaṃ sayaṃpaṭibhānaṃ evamāha – ‘adhiccasamuppanno attā ca loko cā’ti. Idaṃ, bhikkhave, dutiyaṃ ṭhānaṃ, yaṃ āgamma yaṃ ārabbha eke samaṇabrāhmaṇā adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti.
69. 「尊いサーマナ・バラモンたちは、どのような原因・事柄によって、偶然発生説者であり、自己と世界が偶然発生したと、二つの原因によって説くのでしょうか。 比丘たちよ。ここに、あるサーマナまたはバラモンは、論理的思考者であり、思索者である。 その論理的思考と、思索の追究、自己の洞察によって、このように言う。「自己も世界も偶然発生した」と。 比丘たちよ。これが第二の कारण(原因)である。これによって、あるサーマナ・バラモンたちは、偶然発生説者であり、自己と世界が偶然発生したと説くのである。」
70. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti dvīhi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti, sabbe te imeheva dvīhi vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena, natthi ito bahiddhā…pe… yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
70. 「比丘たちよ。これらの二つの原因によって、これらのサーマナ・バラモンたちは、偶然発生説者であり、自己と世界が偶然発生したと説くのである。 比丘たちよ。偶然発生説者であり、自己と世界が偶然発生したと説くサーマナまたはバラモンがいるならば、そのすべては、これらの二つの原因、あるいはそれらのいずれかによる。これ以外に(原因は)ない。 …(省略)… タターガタの真実の徳を正しく語る者たちは、語るだろう。」
71. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā pubbantānudiṭṭhino pubbantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti aṭṭhārasahi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā pubbantakappikā pubbantānudiṭṭhino pubbantamārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti, sabbe te imeheva aṭṭhārasahi vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena, natthi ito bahiddhā.
71. 「比丘たちよ。これらのサーマナ・バラモンたちは、過去世を語る者であり、過去世を観る者であり、過去世を原因として、十八の कारण(原因)によって、様々な考えを説く。 比丘たちよ。過去世を語る者であり、過去世を観る者であり、過去世を原因として、十八の कारण(原因)によって、様々な考えを説くサーマナまたはバラモンがいるならば、そのすべては、これらの十八の कारण(原因)、あるいはそれらのいずれかによる。これ以外に(原因は)ない。 …(省略)…
72. ‘‘Tayidaṃ, bhikkhave, tathāgato pajānāti – ‘ime diṭṭhiṭṭhānā evaṃgahitā evaṃparāmaṭṭhā evaṃgatikā bhavanti evaṃabhisamparāyā’ti. Tañca tathāgato pajānāti, tato ca uttaritaraṃ pajānāti, tañca pajānanaṃ na parāmasati, aparāmasato cassa paccattaññeva nibbuti viditā. Vedanānaṃ samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā anupādāvimutto, bhikkhave, tathāgato.
72. 「比丘たちよ。タターガタは、これらの「見解の立場は、このように捉えられ、このように解釈され、このように到達し、このように結末を迎える」ことを知っている。 タターガタはそのことを知り、それ以上に知っている。そして、その知ることを執着しない。 執着しないことによって、彼には、個別の解脱(ニルヴァーナ)が知られる。 比丘たちよ。タターガタは、感覚の生起と滅尽、その甘味と危険、そして離脱を正しく理解して、執着なく解脱する。」
73. ‘‘Ime kho te, bhikkhave, dhammā gambhīrā duddasā duranubodhā santā paṇītā atakkāvacarā nipuṇā paṇḍitavedanīyā, ye tathāgato sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti , yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
73. 「比丘たちよ。これらの dhamma(法)は、深く、見にくく、理解しにくく、静かで、尊く、論理的思考の範囲を超え、微細で、賢者によってのみ理解される。 これらをタターガタは、自ら深く悟って説き示す。 タターガタの真実の徳を正しく語る者たちは、語るだろう。」
Dutiyabhāṇavāro.
第二の朗読部分。
68-73. Asaññasattāti desanāsīsametaṃ, acittuppādā rūpamattakaattabhāvāti attho. Tesaṃ evaṃ uppatti veditabbā – ekacco hi titthāyatane pabbajitvā vāyokasiṇe parikammaṃ katvā catutthajjhānaṃ nibbattetvā jhānā vuṭṭhāya – ‘‘citte dosaṃ passati, citte sati hatthacchedādidukkhañceva sabbabhayāni ca honti, alaṃ iminā cittena, acittakabhāvova santo’’ti, evaṃ citte dosaṃ passitvā aparihīnajjhāno kālaṃ katvā asaññasattesu nibbattati, cittamassa cuticittanirodhena idheva nivattati, rūpakkhandhamattameva tattha pātubhavati. Te tattha yathā nāma jiyāvegakkhitto saro yattako jiyāvego, tattakameva ākāse gacchati. Evameva jhānavegakkhittā upapajjitvā yattako jhānavego, tattakameva kālaṃ tiṭṭhanti, jhānavege pana parihīne tattha rūpakkhandho antaradhāyati, idha pana paṭisandhisaññā uppajjati. Yasmā pana tāya idha uppannasaññāya tesaṃ tattha cuti paññāyati, tasmā ‘‘saññuppādā ca pana te devā tamhā kāyā cavantī’’ti vuttaṃ. Santatāyāti santabhāvāya. Sesamettha uttānameva. Takkīvādopi vuttanayeneva veditabboti.
68-73. 「無想の衆生」とは、これは教えの標題であり、意識のない、形体だけの存在である、という意味である。それらの生じ方を知るべきである。ある者は、ある宗教施設で出家し、風の観想を修して、第四禅を悟り、禅から出たときに、「意識に欠点がある。意識があれば、手足の切断などの苦しみも、すべての恐れもある。この意識は無用である。無意識の状態こそが(真実である)」と、このように意識に欠点を見て、禅を失わずに死んで、無想の衆生に生まれる。意識は、死の心と滅の心によって、ここで消滅し、形体だけのものがそこに現れる。それらは、矢が弓から放たれて飛んでいくときに、その勢いの分だけ空を飛ぶように。そのように、禅の勢いによって生じ、その勢いが尽きるまでそこに留まる。禅の勢いが尽きると、そこでの形体は消滅する。しかし、ここでは再生の念が生じる。その再生の念によって、そこでの死が知られるので、「その衆生たちは、その身から滅びるとき、念が生じる」と言われる。「持続する」とは、持続した状態である。残りは、明白である。懐疑論も、説かれた通りに理解すべきである。
68-73. Desanāsīsanti desanāya jeṭṭhakabhāvena gahaṇaṃ, tena saññaṃyeva dhuraṃ katvā bhagavatā ayaṃ desanā katā, na pana tattha aññesaṃ arūpadhammānaṃ atthibhāvatoti dasseti. Tenevāha **‘‘acittuppādā’’**tiādi. Bhagavā hi yathā lokuttaradhammaṃ desento samādhiṃ paññaṃ vā dhuraṃ karoti, evaṃ lokiyadhammaṃ desento cittaṃ saññaṃ vā dhuraṃ karoti. Tattha ‘‘yasmiṃ samaye lokuttaraṃ jhānaṃ bhāveti (dha. sa. 277) pañcaṅgiko sammāsamādhi [dī. ni. 3.355 (kha)] pañcañāṇiko sammāsamādhi, [dī. ni. 3.355 (ja); vibha. 2.804] paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontī’’ti (ma. ni. 1.271) tathā ‘‘yasmiṃ samaye kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti, (dha. sa. 1) kiṃcitto tvaṃ bhikkhu (pārā. 146, 180) manopubbaṅgamā dhammā, (dha. pa. 1, 2; netti. 90; peṭako. 83) santi bhikkhave sattā nānattakāyā nānattasaññino, (dī. ni. 3.332, 342, 357; a. ni. 9.24; cūḷani. 83) na nevasaññānāsaññāyatana’’ntiādīni suttāni (dī. ni. 3.358) etassa atthassa sādhakāni daṭṭhabbāni. Titthāyataneti aññatitthiyasamaye. Titthiyā hi upapattivisese vimuttisaññino, saññāvirāgāvirāgesu ādīnavānisaṃsadassino vā hutvā asaññasamāpattiṃ nibbattetvā akkhaṇabhūmiyaṃ uppajjanti, na sāsanikā. Vāyokasiṇe parikammaṃ katvāti vāyokasiṇe paṭhamādīni tīṇi jhānāni nibbattetvā tatiyajjhāne ciṇṇavasī hutvā tato vuṭṭhāya catutthajjhānādhigamāya parikammaṃ katvā. Tenevāha **‘‘catutthajjhānaṃ nibbattetvā’’**ti.
68-73. 説法の題目とは、説法において最上位とされること(それ)を把握することである。それゆえ、仏は、単に名称(=名)を拠り所としてこの説法をなさったのであり、そこに他の非物質的な法が存在するということではない、と示している。それゆえ、「心の生起がない」『ディーガ・ニカーヤ』所収「バラモン経」181節)などと述べられている。仏は、例えば、超世間的な法を説く際に、禅定や智慧を拠り所となさる。それと同様に、現世的な法を説く際には、心や認識を拠り所となさる。そこで、「どのような時に、超世間的な禅定を修するか」(『ダルマ・サンガニ』277節)、「五つの要素からなる正しい禅定」(『ディーガ・ニカーヤ』3.355節(kha))、「五つの智慧からなる正しい禅定」(『ディーガ・ニカーヤ』3.355節(ja)、「ヴィバハンガ』2.804節)、「智慧によってそれを見て、煩悩が滅尽する時」(『マッジマ・ニカーヤ』1.271節)と、(同様に)「どのような時に、欲界の善なる心が起こるか」(『ダルマ・サンガニ』1節)、「あなたは何者か、比丘よ」(『パーリ』146、180節)、「心に先行する法」(『ダンマパダ』1、2節;『ネッティ』90節;『ペータコ』83節)、「比丘よ、様々な身体を持ち、様々な認識を持つ生き物たちがいる」(『ディーガ・ニカーヤ』3.332、342、357節;『アングッタラ・ニカーヤ』9.24節;『チューラ・ネッティ』83節)、「無想定」(『ディーガ・ニカーヤ』3.358節)などの経典は、この意味を証明するものとして理解されるべきである。「異学者の場所」とは、他の学派の(修行者たちの)場所である。なぜなら、他の学派の(修行者たち)は、特定の生まれ方において解脱したと認識し、認識への執着、あるいは執着のなさにおいて、利点と欠点を見て、無想定を達成し、(解脱の)機会のない場所で生まれるのであり、我々の教えに基づく者ではない。(空の)風のシンボル(として)において、準備をすること――(空の)風のシンボル(として)において、第一から第三の禅定を達成し、第三禅定において熟達した者となり、そこから上昇して第四禅定を達成するために、準備をすること。それゆえ、「第四禅定を達成して」と言われているのである。
Kasmā panettha vāyokasiṇeyeva parikammaṃ vuttanti? Vuccate – yatheva hi rūpapaṭibhāgabhūtesu kasiṇavisesesu rūpavibhāvanena rūpavirāgabhāvanāsaṅkhāto arūpasamāpattiviseso sacchikarīyati, evaṃ aparibyattaviggahatāya arūpapaṭibhāgabhūte kasiṇavisese arūpavibhāvanena arūpavirāgabhāvanāsaṅkhāto rūpasamāpattiviseso adhigamīyatīti ettha ‘‘saññā rogo saññā gaṇḍo’’tiādinā (ma. ni. 3.24) ‘‘dhi cittaṃ, dhibbate taṃ citta’’ntiādinā ca nayena arūpappavattiyā ādīnavadassanena, tadabhāve ca santapaṇītabhāvasanniṭṭhānena rūpasamāpattiyā abhisaṅkharaṇaṃ, rūpavirāgabhāvanā pana saddhiṃ upacārena arūpasamāpattiyo, tatthāpi visesena paṭhamāruppajjhānaṃ. Yadi evaṃ ‘‘paricchinnākāsakasiṇepī’’ti vattabbaṃ. Tassāpi hi arūpapaṭibhāgatā labbhatīti? Icchitamevetaṃ kesañci avacanaṃ panettha pubbācariyehi aggahitabhāvena. Yathā hi rūpavirāgabhāvanā virajjanīyadhammabhāvamattena parinipphannā, virajjanīyadhammapaṭibhāgabhūte ca visayavisese pātubhavati, evaṃ arūpavirāgabhāvanāpīti vuccamāne na koci virodho, titthiyeheva pana tassā samāpattiyā paṭipajjitabbatāya, tesañca visayapathesupanibandhanasseva tassa jhānassa paṭipattito diṭṭhivantehi pubbācariyehi catuttheyeva bhūtakasiṇe arūpavirāgabhāvanāparikammaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Kiñca vaṇṇakasiṇesu viya purimabhūtakasiṇattayepi vaṇṇapaṭicchāyāva paṇṇatti ārammaṇaṃ jhānassa lokavohārānurodheneva pavattito. Evañca katvā visuddhimagge (visuddhi. 1.57) pathavīkasiṇassa ādāsacandamaṇḍalūpamāvacanañca samatthitaṃ hoti, catutthaṃ pana bhūtakasiṇaṃ bhūtappaṭicchāyameva jhānassa gocarabhāvaṃ gacchatīti tasseva arūpapaṭibhāgatā yuttāti vāyokasiṇeyeva parikammaṃ vuttanti veditabbaṃ.
なぜ、ここで(空の)風のシンボル(として)においてのみ準備をすることが述べられているのか? 言われる――ちょうど、形を対象とするシンボル(たち)において、形を観照することによって、形への執着のなさの修行と呼ばれる、非物質的な定(=無色定)が実現されるのと同様に、不完全な形(=非物質)を対象とするシンボル(たち)において、非物質を観照することによって、非物質への執着のなさの修行と呼ばれる、物質的な定(=有色定)が達成されるのである。ここに、「認識は病であり、認識は傷である」『マッジマ・ニカーヤ』3.24節)などと、「心を軽んじるな、心を軽んじるな」『マッジマ・ニカーヤ』3.25節)などというように、非物質の生起における欠点を見て、それがない(=物質的な定)ことにおける心の安らぎ(=幸福)の確信から、物質的な定を形成することである。形への執着のなさの修行は、近分定と共に、非物質定(である)。その中でも特に、第一無色定(である)。もしそうであるならば、「限定された空間のシンボル(として)においても」と言うべきではないか。それもまた、非物質の対象となりうるからではないか? それは、一部の人々が以前の賢者たちによって受け入れられていないということである。ちょうど、形への執着のなさの修行が、執着すべきものではない法であることによって完成され、執着すべきものではない法を対象とするシンボル(たち)において現れるのと同様に、非物質への執着のなさの修行もそうである、と言っても、矛盾はない。ただし、他の学派の人々だけが、その定を実践するのであり、それらの対象や場所の特定(=シンボルの特定)が、その禅定の実践から(生じる)。見解を持つ人々によって、以前の賢者たちによって、第四の(禅定)における(空の)風のシンボル(として)において、非物質への執着のなさの修行の準備が述べられていると理解されるべきである。そして、(空の)風のシンボル(として)において、(空の)風のシンボル(として)における(物質的な)形(=空の風)の、まるで鏡や月の円盤のような(比喩)が、『ヴィスッダマッガ』1.57節)で述べられているように、(空の風の)シンボル(として)は、物質的な定の対象となる。(空の)風のシンボル(として)は、空の風という(物質的な)形を対象とする。だからこそ、(空の)風のシンボル(として)においてのみ準備が述べられていると理解されるべきである。
Idhevāti pañcavokārabhaveyeva. Tatthāti asaññabhave. Yadi rūpakkhandhamattameva asaññabhave pātubhavati, kathamarūpasannissayena vinā tattha rūpaṃ pavattati, kathaṃ pana rūpasannissayena vinā arūpadhātuyaṃ arūpaṃ pavattati, idampi tena samānajātiyameva. Kasmā? Idheva adassanato. Yadi evaṃ kabaḷīkārāhārena vinā rūpadhātuyaṃ rūpena na pavattitabbaṃ, kiṃ kāraṇaṃ ? Idheva adassanato. Api ca yathā yassa cittasantānassa nibbattikāraṇaṃ rūpe avigatataṇhaṃ, tassa saha rūpena sambhavato rūpaṃ nissāya pavatti, yassa pana nibbattikāraṇaṃ rūpe vigatataṇhaṃ, tassa vinā rūpena rūpanirapekkhatāya kāraṇassa, evaṃ yassa rūpappabandhassa nibbattikāraṇaṃ vigatataṇhaṃ arūpe, tassa vinā arūpena pavatti hotīti asaññabhave rūpakkhandhamattameva nibbattati. Kathaṃ pana tattha kevalo rūpappabandho paccuppannapaccayarahito cirakālaṃ pavattatīti paccetabbaṃ, kittakaṃ vā kālaṃ pavattatīti codanaṃ manasi katvā āha **‘‘yathā nāma jiyāvegukkhitto saro’’**tiādi, tena na kevalamāgamoyeva ayamettha yuttīti dasseti. Tattakameva kālanti ukkaṃsato pañca mahākappasatānipi tiṭṭhanti asaññasattā. Jhānavegeti asaññasamāpattiparikkhate kammavege. Antaradhāyatīti paccayanirodhena nirujjhati nappavattati.
ここに、すなわち、五蘊の世界において。そこに、すなわち、無想の世界において。もし、無想の世界において、物質の蘊だけが生じるならば、どのように、非物質(=無想定)に依らずに、そこに物質が生じるのか? そして、どのように、物質(=有色定)に依らずに、非物質の世界において非物質が生じるのか? これは、それ(=無想定)と同じ種類のものである。なぜか? ここに(それ)が見られるからである。もしそうであるならば、食物(=カバリカーラーハーラ)なしでは、物質の世界において物質は生じないはずである。何が原因か? ここに(それ)が見られるからである。さらに、ある人の心の流れにおいて、生起の原因となる(=過去の)執着が、物質(=有色定)において消滅していないならば、その人の(現在の)生は、物質(=有色定)と共に生じ、物質(=有色定)に依って生じる。(しかし)ある人の心の流れにおいて、生起の原因となる(=過去の)執着が、物質(=有色定)において消滅しているならば、その人の(現在の)生は、物質(=有色定)を離れて生じ、原因(=執着)に依存しない。(同様に)ある人の物質的な流れにおいて、生起の原因となる(=過去の)執着が、非物質(=無色定)において消滅しているならば、その人の(現在の)生は、非物質(=無色定)を離れて生じる。(したがって)無想の世界においては、物質の蘊だけが生じる。(しかし)どのように、そこで、単なる物質の流れが、現在の原因(=条件)なしに、長い間生じ続けるのか? このように、原因(=条件)を理解し、どれだけの期間生じ続けるのか、という問いを心に留めて、「ちょうど、弓から放たれた矢のように」『ダンマパダ』解説書』3.49節)と述べられている。それゆえ、単に過去の(原因)だけが、ここに(論理的に)正しい、と示している。(無想定)は、五つの大劫の期間も存続しうる。無想の生き物(たちは)、禅定の力によって、無想定を観察し、業の力によって。(しかし)消滅する――原因(=条件)の消滅によって、滅び、生じない。
Idhāti kāmabhave. Kathaṃ pana anekakappasatasamatikkamena ciraniruddhato viññāṇato idha viññāṇaṃ samuppajjati. Na hi niruddhe cakkhumhi cakkhuviññāṇamuppajjamānaṃ diṭṭhanti? Nayidamekantato daṭṭhabbaṃ. Ciraniruddhampi hi cittaṃ samānajātikassa antarānuppajjanato anantarapaccayamattaṃ hotiyeva, na bījaṃ, bījaṃ pana kammaṃ. Tasmā kammato bījabhūtato ārammaṇādīhi paccayehi asaññabhavato cutānaṃ kāmadhātuyā upapattiviññāṇaṃ hotiyeva. Tenāha **‘‘idha paṭisandhisaññā uppajjatī’’**ti. Ettha ca yathā nāma utuniyāmena pupphaggahaṇe niyatakālānaṃ rukkhānaṃ vekhe dinne vekhabalena na yathā niyāmatā hoti pupphaggahaṇassa, evameva pañcavokārabhave avippayogena vattamānesu rūpārūpadhammesu rūpārūpavirāgabhāvanāvekhe dinne tassa samāpattivekhabalassa anurūpato arūpabhave asaññābhave ca yathākkamaṃ rūparahitā arūparahitā ca khandhānaṃ pavatti hotīti veditabbaṃ. Nanu ettha jātisatasahassadasasaṃvaṭṭādīnaṃ matthake, abbhantarato vā pavattāya asaññūpavattiyā vasena lābhīadhiccasamuppannikavādo lābhīsassatavādo viya anekabhedo sambhavatīti? Saccaṃ sambhavati, anantarattā pana āpannāya asaññūpapattiyā vasena lābhīadhiccasamuppannikavādo nayadassanavasena ekova dassitoti daṭṭhabbaṃ. Atha vā sassatadiṭṭhisaṅgahato adhiccasamuppannikavādassa sassatavāde āgato sabbo desanānayo yathāsambhavaṃ adhiccasamuppannikavādepi gahetabboti imassa visesassa dassanatthaṃ bhagavatā lābhīadhiccasamuppannikavādo avibhajitvā desito. Avassañca sassatadiṭṭhisaṅgaho adhiccasamuppannikavādassa icchitabbo saṃkilesapakkhe sattānaṃ ajjhāsayassa duvidhattā. Tathā hi vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sassatucchedadiṭṭhi cā’’ti. Tathā ca vakkhati ‘‘yāsaṃ satteva ucchedadiṭṭhiyo, sesā sassatadiṭṭhiyo’’ti (dī. ni. aṭṭha. 1.97-98).
「イダ」とは、欲界のことである。では、どのようにして、多くの劫を過ぎて長い間滅していたので、再びこの世に現れるのでしょうか。滅した眼が滅したまま、眼識が生じるのを見たことがあるでしょうか。これは一面的な見方ではありません。たとえ長い間滅していたとしても、同じ種類のものが途中で生じるため、それは後続の条件にすぎず、種子ではないのです。種子とは業のことです。それゆえ、業という種子から、対象などの条件によって、無色界(無想界)から転生してきたものが、欲界において再生の識を生じるのは当然です。それゆえ、**「ここで、再生の認識が生じる」**と言われました。ここで、ちょうど季節の巡りに応じて花を咲かせる木々が、決められた時期に剪定されると、その剪定の力によって、花を咲かせる時期が乱れることがないように、五蘊の世界(五蘊世間)において、離れることなく流転している色界・無色界の法に対して、色界・無色界からの解脱(涅槃)の観想が与えられたとき、その禅定の力に応じて、無色界においては、色もなく、色界においても、色もなく、色界・無色界の蕴(煩悩)の活動が生じると知るべきです。そもそも、この世では、何千何万という生命の終末や、内面からの無想の活動によって、得られたものへの見解(利得有分見)、永遠に存在する見解(利得常見)など、様々な見解が存在するのではないでしょうか。それは確かに存在しますが、無想の定(無想定)を得たことで、得られたものへの見解(利得有分見)は、見解の性質から見れば、一つであると見なされるべきです。あるいは、永遠の見解(常見)から、得られたものへの見解(利得有分見)が引き継がれる場合、永遠の見解(常見)において述べられた教えのすべてが、得られたものへの見解(利得有分見)にも、そのまま適用されるべきです。この場合の区別を明確にするために、世尊は、得られたものへの見解(利得有分見)を、区別せずに説かれました。そして、生命の苦しみ(煩悩)の側面において、生命の性質が二つであるため、永遠の見解(常見)は、得られたものへの見解(利得有分見)に含まれるべきです。なぜなら、アッタカター(注釈書)には、「永遠の命、断滅の命」と述べられているからです。そして、「多くの生命には断滅の見解があり、残りは永遠の見解である」とも言われています(ディーガ・ニカーヤ、アッタカター、1.97-98)。
Nanu ca adhiccasamuppannikavādassa sassatadiṭṭhisaṅgaho na yutto. ‘‘Ahañhi pubbe nāhosi’’ntiādivasena pavattanato, apubbasattapātubhāvaggāhattā, attano lokassa ca sadābhāvagāhinī ca sassatadiṭṭhi ‘‘atthitveva sassatisama’’nti pavattanato? No na yutto anāgate koṭiadassanato. Yadipi hi ayaṃ vādo ‘‘somhi etarahi ahutvā santatāya pariṇato’’ti (dī. ni. 1.68) attano lokassa ca atītakoṭiparāmasanavasena pavatto, tathāpi vattamānakālato paṭṭhāya na tesaṃ katthaci anāgate pariyantaṃ passati, visesena ca paccuppannānāgatakālesu pariyantādassanapabhāvito sassatavādo. Yathāha ‘‘sassatisamaṃ tatheva ṭhassatī’’ti. Yadi evaṃ imassa vādassa, sassatavādādīnañca pubbantakappikesu saṅgaho na yutto anāgatakālaparāmasanavasena pavattattāti? Na, samudāgamassa atītakoṭṭhāsikattā. Tathā hi nesaṃ samuppatti atītaṃsapubbenivāsañāṇehi, tappaṭirūpakānussavādippabhāvitatakkanehi ca saṅgahitāti, tathā ceva saṃvaṇṇitaṃ. Atha vā sabbattha appaṭihatañāṇena vādivarena dhammassāminā niravasesato agatiñca gatiñca yathābhūtaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā paveditā etā diṭṭhiyo, tasmā yāvatikā diṭṭhiyo bhagavatā desitā, yathā ca desitā, tathā tathāva sanniṭṭhānato sampaṭicchitabbā, na ettha yuttivicāraṇā kātabbā buddhavisayattā. Acinteyyo hi buddhavisayoti.
しかし、得られたものへの見解(利得有分見)に、永遠の見解(常見)が含まれるのは適切ではないのではないでしょうか。なぜなら、それは「私は以前は存在しなかった」というような見解から生じ、未だ存在しないものが現れることを否定し、自分自身や世界が常に存在するという永遠の見解(常見)は、「永遠に存在する」という見解から生じるからです。いいえ、未来の果てを想定しないのであれば、適切ではありません。たとえこの見解が、「私は今、存在しない状態から、絶え間なく続いている」と、自分自身や世界について過去の果てを観察して生じたとしても、現在から見れば、それらのいずれにも未来の果てを見出すことはできません。特に、現在と未来において果てを見出すことから、永遠の見解(常見)が強化されるのです。ちょうど、「永遠に、そのまま続く」と言われるように。もしそうであれば、この見解や永遠の見解(常見)などが、過去の果てを想定することから生じるのであれば、未来の果てを想定しないのであれば、それらは過去の果てを想定する議論に含まれるべきではないのではないでしょうか。いいえ、それは集まり(原因)が過去にあるからです。なぜなら、それらの出現は、過去の宿命を知る(宿命通)や、それに対応する過去の出来事を思い出す(追憶)などから導き出されるからです。それは、まさにそのように説明されています。あるいは、すべてにおいて制限のない智慧を持つ対論者である法主(仏)は、過去と未来のすべてを、ありのままに、自身で深く理解し、実現して説かれたのです。それゆえ、世尊が説かれた見解はすべて、説かれたとおりに理解されるべきであり、ここには合理的な議論は必要ありません。なぜなら、仏の領域は、思議(人間が理解できる範囲)を超えているからです。
Dutiyabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.
第二の説法の段の注釈、了。
Aparantakappikā 未来世を語る者
74. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā aparantakappikā aparantānudiṭṭhino, aparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti catucattārīsāya catucattālīsāya (syā. kaṃ.) vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha aparantakappikā aparantānudiṭṭhino aparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti catucattārīsāya vatthūhi?
74. 「比丘たちよ。ここに、あるサーマナまたはバラモンは、未来世を語る者であり、未来世を観る者であり、未来世を原因として、四十四の कारण(原因)によって、様々な考えを説く。 尊いサーマナ・バラモンたちは、どのような原因・事柄によって、未来世を語る者であり、未来世を観る者であり、未来世を原因として、四十四の कारण(原因)によって、様々な考えを説くのでしょうか。」
74. Evaṃ aṭṭhārasa pubbantakappike dassetvā idāni catucattārīsaṃ aparantakappike dassetuṃ – ‘‘santi, bhikkhave’’tiādimāha. Tattha anāgatakoṭṭhāsasaṅkhātaṃ aparantaṃ kappetvā gaṇhantīti aparantakappikā, aparantakappo vā etesaṃ atthīti aparantakappikā. Evaṃ sesampi pubbe vuttappakāranayeneva veditabbaṃ.
74. このように18の過去世の見解を示した後、今から44の未来世の見解を示すために、「比丘たちよ、いる」などと言われる。そこで、「未来の結末」とされる未来世を把握するから、「未来世の見解」と呼ばれる。未来世があるから、「未来世の見解」とも呼ばれる。残りは、以前に説かれた通りに理解すべきである。
74. ‘‘Aparante ñāṇaṃ, aparantānudiṭṭhino’’tiādīsu viya apara-saddo idha anāgatakālavācakoti āha **‘‘anāgatakoṭṭhāsasaṅkhāta’’**nti. Aparantaṃ kappetvātiādīsu ‘‘pubbantaṃ kappetvā’’tiādīsu vuttanayena attho veditabbo. Visesamattameva vakkhāma.
74. 「未来において智慧、未来を観る見解」などのように、「未来」という言葉はここでは未来の時を意味すると、**「未来の果てとして」**と言われました。「未来を想定して」などという言葉は、「過去を想定して」などの言葉で説明されたように、意味を理解すべきです。ここでは、その特別な点だけを述べましょう。
Saññīvādo 有想説
75. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā saññīvādā uddhamāghātanaṃ saññiṃ attānaṃ paññapenti soḷasahi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha uddhamāghātanikā saññīvādā uddhamāghātanaṃ saññiṃ attānaṃ paññapenti soḷasahi vatthūhi?
75. 「比丘たちよ。ここに、あるサーマナまたはバラモンは、天上界の生(死)を断つ者であり、有想説者であり、天上界の生(死)を断つ有想の自己を、十六の कारण(原因)によって説く。 尊いサーマナ・バラモンたちは、どのような原因・事柄によって、天上界の生(死)を断つ者であり、有想説者であり、天上界の生(死)を断つ有想の自己を、十六の कारण(原因)によって説くのでしょうか。」
75. Uddhamāghātanikāti āghātanaṃ vuccati maraṇaṃ, uddhamāghātanā attānaṃ vadantīti uddhamāghātanikā. Saññīti pavatto vādo, saññīvādo, so etesaṃ atthīti saññīvādā.
75. 「死に至る者」とは、「死」とは、死ぬことである。死に至る者と自分たちを言うから、「死に至る者」と呼ばれる。「有想」とは、流布している見解、有想論である。それを持つ者であるから、「有想論」と呼ばれる。
75. Uddhamāghātanāti pavatto vādo uddhamāghātano, so etesaṃ atthīti uddhamāghātanikā. Yasmā pana te diṭṭhigatikā ‘‘uddhaṃ maraṇā attā nibbikāro’’ti vadanti, tasmā **‘‘uddhamāghātanā attānaṃ vadantīti uddhamāghātanikā’’**ti vuttaṃ. Saññīvādo etesaṃ atthīti saññīvādā ‘‘buddhaṃ assa atthīti buddho’’ti yathā. Atha vā saññīti pavatto vādo saññī sahacaraṇanayena, saññī vādo etesanti saññīvādā.
75. 「死後もなお強まる」という見解は、死後もなお強まる(有想)という見解であり、それを有する者たちです。なぜなら、彼らの見解は、「死後も、我(魂)は損なわれることはない」と述べるからです。それゆえ、**「死後も、我(魂)は損なわれることはないと言うので、有想者」**と言われました。有想の見解を持つ者たちのことです。ちょうど、「仏を持つ者=仏」のように。あるいは、「有想」という見解を持つ者たち、というように、有想の見解を持つ者たちを指します。
76. ‘‘‘Rūpī attā hoti arogo paraṃ maraṇā saññī’ti naṃ paññapenti. ‘Arūpī attā hoti arogo paraṃ maraṇā saññī’ti naṃ paññapenti. ‘Rūpī ca arūpī ca attā hoti…pe… nevarūpī nārūpī attā hoti… antavā attā hoti… anantavā attā hoti… antavā ca anantavā ca attā hoti… nevantavā nānantavā attā hoti… ekattasaññī attā hoti… nānattasaññī attā hoti… parittasaññī attā hoti… appamāṇasaññī attā hoti… ekantasukhī attā hoti… ekantadukkhī attā hoti. Sukhadukkhī attā hoti. Adukkhamasukhī attā hoti arogo paraṃ maraṇā saññī’ti naṃ paññapenti.
76. 「「自己は有形であり、病がなく、死後も想念を有する」と説く。 「自己は無形であり、病がなく、死後も想念を有する」と説く。 「自己は有形であり、無形でもあり…(省略)…自己は有形でもなく、無形でもない…自己は有限であり…自己は無限であり…自己は有限であり、無限でもある…自己は有限でもなく、無限でもない…自己は一なる想念を有する…自己は多様なる想念を有する…自己は限定された想念を有する…自己は無限の想念を有する…自己は完全に幸福である…自己は完全に苦である…自己は幸福と苦を有する…自己は苦も幸福も有しない。病がなく、死後も想念を有する」と説く。
77. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā saññīvādā uddhamāghātanaṃ saññiṃ attānaṃ paññapenti soḷasahi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā uddhamāghātanikā saññīvādā uddhamāghātanaṃ saññiṃ attānaṃ paññapenti, sabbe te imeheva soḷasahi vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena, natthi ito bahiddhā…pe… yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
77. 「比丘たちよ、これらの沙門・婆羅門たちは、十六の事柄をもって、上方の果て(=死後も存続する世界)を認識すると自ら語り、上方の果てを認識する自己であると主張する。比丘たちよ、どのような沙門であっても、あるいは婆羅門であっても、上方の果てを認識すると自ら語り、上方の果てを認識する自己であると主張する者は、皆、これらの十六の事柄、あるいはこれらのうちのいずれかによってそう主張するのである。これ以外に…(省略)…のように、如来の真実の徳を正しく讃える者はいない。」
76-77. Rūpī attātiādīsu kasiṇarūpaṃ ‘‘attā’’ti tattha pavattasaññañcassa ‘‘saññā’’ti gahetvā vā ājīvakādayo viya takkamatteneva vā ‘‘rūpī attā hoti, arogo paraṃ maraṇā saññī’’ti naṃ paññapenti. Tattha arogoti nicco. Arūpasamāpattinimittaṃ pana ‘‘attā’’ti samāpattisaññañcassa ‘‘saññā’’ti gahetvā vā nigaṇṭhādayo viya takkamatteneva vā ‘‘arūpī attā hoti, arogo paraṃ maraṇā saññī’’ti naṃ paññapenti. Tatiyā pana missakagāhavasena pavattā diṭṭhi. Catutthā takkagāheneva. Dutiyacatukkaṃ antānantikavāde vuttanayeneva veditabbaṃ. Tatiyacatukke samāpannakavasena ekattasaññī , asamāpannakavasena nānattasaññī, parittakasiṇavasena parittasaññī, vipulakasiṇavasena appamāṇasaññīti veditabbā. Catutthacatukke pana dibbena cakkhunā tikacatukkajjhānabhūmiyaṃ nibbattamānaṃ disvā ‘‘ekantasukhī’’ti gaṇhāti. Niraye nibbattamānaṃ disvā ‘‘ekantadukkhī’’ti. Manussesu nibbattamānaṃ disvā ‘‘sukhadukkhī’’ti. Vehapphaladevesu nibbattamānaṃ disvā ‘‘adukkhamasukhī’’ti gaṇhāti. Visesato hi pubbenivāsānussatiñāṇalābhino pubbantakappikā honti, dibbacakkhukā aparantakappikāti.
76-77. 「形ある自己」などにおいては、観想の形を「自己」とし、そこに流布する念を「念」として捉えて、あるいは、ジャイナ教徒などが推論するように、「形ある自己があり、死後も不老不死で、有想である」と、それを称する。そこで「不老」とは、永遠である。形なき禅定を「自己」とし、禅定の念を「念」として捉えて、あるいは、ニグンタ(裸体主義者)などが推論するように、「形なき自己があり、死後も不老不死で、有想である」と、それを称する。第三の段階は、混在した見解によるものである。第四は、推論のみによるものである。第二の四つの見解は、永遠論で説かれた通りに理解すべきである。第三の四つの見解は、禅定に入った者としては、一つの念を持つ者、入っていない者としては、多様な念を持つ者、小さな観想としては、小さな念、広大な観想としては、無限の念、と理解すべきである。第四の四つの見解は、天眼によって、三つの四つの段階の禅定の境地で現れるものを見て、「完全に幸福である」と捉える。地獄で現れるものを見て、「完全に苦しい」と捉える。人間で現れるものを見て、「幸福であり苦しい」と捉える。広有頂天の神々で現れるものを見て、「苦もなく、楽でもない」と捉える。特に、過去世を思い出す知恵を得た者は、過去世の見解を持ち、天眼を持つ者は、未来世の見解を持つ。
76-77. Rūpī attāti ettha nanu rūpavinimuttena attanā bhavitabbaṃ saññāya viya rūpassapi attaniyattā. Na hi ‘‘saññī attā’’ti ettha saññā attā. Teneva hi **‘‘tattha pavattasaññañcassa saññāti gahetvā’’**ti vuttaṃ. Evaṃ sati kasmā kasiṇarūpaṃ ‘‘attā’’ti gahetvā vuttanti? Na kho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ ‘‘rūpaṃ assa atthīti rūpī’’ti, atha kho ‘‘ruppanasīlo rūpī’’ti. Ruppanañcettha rūpasarikkhatāya kasiṇarūpassa vaḍḍhitāvaḍḍhitakālavasena visesāpatti, sā ca ‘‘natthī’’ti na sakkā vattuṃ parittavipulatādivisesasabbhāvato. Yadi evaṃ imassa vādassa sassatadiṭṭhisaṅgaho na yujjatīti? No na yujjati kāyabhedato uddhaṃ attano nibbikāratāya tena adhippetattā. Tathā hi vuttaṃ ‘‘arogo **paraṃ maraṇā’’**ti. Atha vā ‘‘rūpaṃ assa atthīti rūpī’’ti vuccamānepi na doso. Kappanāsiddhenapi hi bhedena abhedassāpi niddesadassanato, yathā ‘‘silāputtakassa sarīra’’nti. Ruppanaṃ vā rūpasabhāvo rūpaṃ, taṃ etassa atthīti rūpī, attā ‘‘rūpino dhammā’’tiādīsu (dha. sa. dukamātikā 11) viya. Evañca katvā rūpasabhāvattā attano ‘‘rūpī attā’’ti vacanaṃ ñāyāgatamevāti **‘‘kasiṇarūpaṃ ‘attā’ti gahetvā’’**ti vuttaṃ. Niyatavāditāya kammaphalapaṭikkhepato natthi ājīvakesu jhānasamāpattilābhoti āha **‘‘ājīvakādayo viya takkamatteneva vā rūpī attā’’**ti. Tathā hi kaṇhābhijātiādīsu chaḷābhijātīsu aññataraṃ attānaṃ ekacce ājīvakā paṭijānanti. Natthi etassa rogo bhaṅgoti arogoti aroga-saddassa niccapariyāyatā veditabbā, rogarahitatāsīsena vā nibbikāratāya niccataṃ paṭijānāti diṭṭhigatikoti āha **‘‘arogoti nicco’’**ti.
76-77. 「有形者」とは、有形のものではなく、有形から離れた我(魂)であるべきです、有想のように。なぜなら、「有想の我(魂)」という場合、有想そのものが我(魂)なのではないからです。それゆえ、**「そこで、現れている有想を、有想として捉えて」**と言われたのです。もしそうであるならば、なぜ、カシナー(瞑想対象)の色を「我(魂)」として捉えて述べたのでしょうか。これは、そう理解すべきではありません。「形を持つ」とは、「形を持つもの」という意味ではなく、「形が変化するもの」という意味です。「形が変化するもの」とは、ここでは、カシナーの色が、強まったり弱まったりする時間の経過による特別な変化のことです。それは、「ない」とは言えません。なぜなら、わずかなものから大きなものまで、その変化があるからです。もしそうであるならば、この見解(有形者)に、永遠の見解(常見)が含まれるのは適切ではないのではないでしょうか。いいえ、適切ではありません。なぜなら、肉体が滅した後の、損なわれることのない状態を、彼らが意図しているからです。ちょうど、「病気のない、死後もなお」と述べられているように。あるいは、「形を持つ」とは、「形を持つもの」という意味で述べられているとしても、問題はありません。たとえ、不滅の(永遠の)ものと、滅する(変化する)ものとの区別があったとしても、それらを区別せずに述べることもあります。ちょうど、「石の子供の体」のように。「形」とは、形の本質、つまり形であり、それを持つ者、つまり「有形者」であり、我(魂)は「有形のもの」などのように(ダンマサンガネー、ドゥカムマティカー、11)言われます。このように理解すれば、「有形者」という言葉は、形の本質を持つことから、当然のことと言えます。**「カシナーの色を『我(魂)』として捉えて」**と言われたのは、そのためです。断定的な見解として、業の報いを否定するため、アジーヴァカ(苦行者)たちの間では、禅定を得ることはありません。それゆえ、**「アジーヴァカなどのように、ただ推論によって、有形者」**と言われました。なぜなら、黒い種族など、六つの種族のうちのどれか一つを、自分自身であると主張するアジーヴァカもいるからです。「病気がない」という言葉は、「病気がない」という状態が永遠であることを意味すると理解すべきです。あるいは、「病気がない」とは、病気から解放された状態の永遠性を意味すると、損なわれることのない状態を永遠であると主張する、見解として理解すべきです。それゆえ、**「病気がない、つまり永遠」**と言われました。
Kasiṇugghāṭimākāsapaṭhamāruppaviññāṇanatthibhāvaākiñcaññāyatanāni arūpasamāpattinimittaṃ nimbapaṇṇe tittakaraso viya sarīraparimāṇo arūpī attā tattha tiṭṭhatīti nigaṇṭhāti āha **‘‘nigaṇṭhādayo viyā’’**ti. Missakagāhavasenāti rūpārūpasamāpattīnaṃ nimittāni ekajjhaṃ katvā ‘‘eko attā’’ti, tattha pavattasaññañcassa ‘‘saññā’’ti gahaṇavasena. Ayañhi diṭṭhigatiko rūpārūpasamāpattilābhitāya tannimittaṃ rūpabhāvena arūpabhāvena ca attā upatiṭṭhati, tasmā ‘‘rūpī ca arūpī cā’’ti abhinivesaṃ janesi ajjhattavādino viya, takkamatteneva vā rūpārūpadhammānaṃ missakaggahaṇavasena ‘‘rūpī arūpī ca attā hotī’’ti.
カシナーを尽くすこと、空、非有想非非想処(非想非非想処)は、無色定の象徴であり、苦いニームの葉のようなもので、体の量り(範囲)として、無形者がそこに存在すると、ニガンタ(ジャイナ教徒)は言います。それゆえ、**「ニガンタなどのように」**と言われました。「色と無色の混ざった見解」とは、色定と無色定の象徴を一つにして、「一つの我(魂)」とし、そこに現れる有想を「有想」として捉えることです。なぜなら、この見解を持つ者は、色定と無色定を得たことで、それらの象徴を、形あるもの、形なきものとして我(魂)を理解し、それゆえ、「有形者であり、無形者でもある」と執着するのです。あたかも内面の真理を説く者のように、あるいは、ただ推論によって、色と無色の法を混同して捉えることから、「有形者であり、無形者でもある我(魂)」と言うのです。
Takkagāhenevāti saṅkhārāvasesasukhumabhāvappattadhammā viya accantasukhumabhāvappattiyā sakiccasādhanāsamatthatāya thambhakuṭṭahatthapādādisaṅghāto viya neva rūpī, rūpasabhāvānativattanato na arūpīti evaṃ pavattatakkagāhena. Atha vā antānantikacatukkavāde viya aññamaññapaṭikkhepavasena attho veditabbo. Kevalaṃ pana tattha desakālabhedavasena tatiyacatutthavādā dassitā, idha kālavatthubhedavasenāti ayameva visesoti. Kālabhedavasena cettha tatiyavādassa pavatti rūpārūpanimittānaṃ saha anupaṭṭhānato. Catutthavādassa pana vatthubhedavasena pavatti rūpārūpadhammānaṃ samūhato ‘‘eko attā’’ti takkanavasenāti tattha vuttanayānusārena veditabbaṃ.
「ただ推論によって」とは、有相の残りの微細な法のような、極めて微細な状態に至った法は、その活動を果たすことができないため、腕や膝、手足などの集まりのようなもので、有形でもなく、形の本質を超えていないため無形でもない、というように、ただ推論によって。あるいは、有と無の四つの見解のように、互いに否定し合うことから意味を理解すべきです。ただし、そこでは、説く者と時の違いによって、第三と第四の見解が示されていますが、ここでは、時の違いと対象の違いによるものです。ここでは、時の違いによる第三の見解の出現は、色と無色の象徴が共に現れないことから。第四の見解の出現は、対象の違いにより、色と無色の法が集まって「一つの我(魂)」となるから、というように、そこで説明されたように理解すべきです。
Dutiyacatukke yaṃ vattabbaṃ, taṃ ‘‘amati gacchati ettha bhāvo osāna’’ntiādinā antānantikavāde vuttanayena veditabbaṃ.
第二の四つの見解において述べるべきことは、「この世は、どこまでも続く」などの、「有と無の四つの見解」で説明されたように理解すべきです。
Yadipi aṭṭhasamāpattilābhino diṭṭhigatikassa vasena samāpattibhedena saññābhedasambhavato ‘‘nānattasaññī attā’’ti ayampi vādo samāpannakavasena labbhati. Tathāpi samāpattiyaṃ ekarūpeneva saññāya upaṭṭhānato samāpannakavasena **‘‘ekattasaññī’’**ti āha. Tenevettha samāpannakaggahaṇaṃ kataṃ. Ekasamāpattilābhino eva vā vasena attho veditabbo. Samāpattibhedena saññābhedasambhavepi bahiddhā puthuttārammaṇe saññānānattena oḷārikena nānattasaññitaṃ dassetuṃ **‘‘asamāpannakavasena nānattasaññī’’**ti vuttaṃ. **‘‘Parittakasiṇavasena parittasaññī’’**ti iminā satipi saññāvinimutte dhamme ‘‘saññāyeva attā’’ti vadatīti dassitaṃ hoti. Kasiṇaggahaṇañcettha saññāya visayadassanaṃ, evaṃ vipulakasiṇavasenāti etthāpi attho veditabbo. Evañca katvā antānantikavāde , idha ca antānantikacatukke paṭhamadutiyavādehi imesaṃ dvinnaṃ vādānaṃ viseso siddho hoti, aññathā vuttappakāresu vādesu pubbantāparantakappanabhedena satipi kehici visese kehici natthi yevāti. Atha vā ‘‘aṅguṭṭhappamāṇo attā, yavappamāṇo, aṇumatto vā attā’’ti ādidassanavasena paritto saññī cāti parittasaññī, kapilakaṇādādayo viya attano sabbagatabhāvapaṭijānanavasena appamāṇo saññī cāti appamāṇasaññīti evampettha attho daṭṭhabbo.
たとえ、八つの禅定を得た者の見解として、禅定の違いによって有想の違いが生じるため、「多様な有想を持つ我(魂)」という見解も、禅定を得た者の場合、許されるとしても。それでも、禅定においては、一つの形でのみ有想が現れるため、禅定を得た者として、**「一つの有想を持つ」**と言われました。それゆえ、ここで、禅定を得た者として、という意味が込められています。あるいは、一つの禅定を得た者として、という意味でも理解できます。禅定の違いによって有想の違いが生じるとしても、外の世界の多様な対象に対して、有想の多様性を示すために、**「禅定を得ていない者の場合、多様な有想を持つ」**と言われました。**「わずかなカシナー(瞑想対象)の場合、わずかな有想を持つ」**と。これは、たとえ有想から離れた法であっても、「有想こそが我(魂)である」と述べていることを示しています。カシナーを捉えることは、有想の対象を示すことです。同様に、広大なカシナーの場合も、ここで同様に意味を理解すべきです。このように理解すると、有と無の四つの見解、そしてここでの四つの見解において、第一と第二の見解との違いが確立されます。そうでなければ、述べられたような見解において、過去と未来の想定の違いによって、ある者には違いがあり、ある者には違いがない、ということになります。あるいは、「指輪ほどの大きさの我(魂)、どれほどの大きさの、微細な我(魂)」などのように、それらがわずかな有想であると見なされるため、「わずかな有想を持つ」と言われました。「カピラカナーダなどのように、自身がどこにでもいると主張するため、無限の有想を持つ」というように、ここで意味を理解すべきです。
Dibbacakkhuparibhaṇḍatāya yathākammūpagañāṇassa dibbacakkhupabhāvajanitena yathākammūpagañāṇena dissamānāpi sattānaṃ sukhādisamaṅgitā dibbacakkhunāva diṭṭhā hotīti āha **‘‘dibbena cakkhunā’’**tiādi. Nanu ca ‘‘ekantasukhī attā’’tiādivādānaṃ aparantadiṭṭhibhāvato ‘‘nibbattamānaṃ disvā’’ti vacanaṃ anupannanti? Nānupapannaṃ, anāgatassa ekantasukhibhāvādikassa pakappanaṃ paccuppannāya nibbattiyā dassanena adhippetanti. Tenevāha ‘‘nibbattamānaṃ disvā ‘ekantasukhī’ti gaṇhātī’’ti. Ettha ca tassaṃ tassaṃ bhūmiyaṃ bahulaṃ sukhādisahitadhammappavattidassanena tesaṃ ‘‘ekantasukhī’’ti gāho daṭṭhabbo. Atha vā hatthidassakaandhā viya diṭṭhigatikā yaṃ yadeva passanti, taṃ tadeva abhinivissa voharantīti na ettha yutti maggitabbā.
天眼の観察によって、業に応じた智慧(業応智)は、天眼によって生じた業に応じた智慧によって、生命の苦楽などの状態が見えるとしても、それは天眼で見たように見えるだけです、と**「天眼によって」**などと言われました。しかし、「究極的に幸福な我(魂)」などの見解は、未来の果てを想定する見解であるため、「生じているのを見て」という言葉は不適切ではありませんか。不適切ではありません。未来の究極的な幸福などを想定することは、現在生じていることを見ることから意図されています。それゆえ、「生じているのを見て、『究極的に幸福だ』と捉える」と言われたのです。ここで、それぞれの境地において、多くの苦楽などの法が生じているのを見ることから、それらを「究極的に幸福だ」と捉えるのです。あるいは、象を見分ける盲人のように、見解を持つ者は、何を見るにしても、それを信じ込んで話すので、ここでは合理性は求められません。
Asaññīvādo 非認識説
78. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā asaññīvādā uddhamāghātanaṃ asaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha uddhamāghātanikā asaññīvādā uddhamāghātanaṃ asaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi?
78. 「比丘たちよ、ここに、上方の果てを認識すると自ら語り、上方の果てを認識しないと主張し、上方の果てを認識しない自己であると主張する沙門・婆羅門たちがいる。彼ら、尊き沙門・婆羅門たちは、何を根拠として、何を理由として、上方の果てを認識しないと自ら語り、上方の果てを認識しない自己であると主張するのだろうか。八つの事柄をもって。」
79. ‘‘‘Rūpī attā hoti arogo paraṃ maraṇā asaññī’ti naṃ paññapenti. ‘Arūpī attā hoti arogo paraṃ maraṇā asaññī’ti naṃ paññapenti. ‘Rūpī ca arūpī ca attā hoti…pe… nevarūpī nārūpī attā hoti… antavā attā hoti… anantavā attā hoti… antavā ca anantavā ca attā hoti… nevantavā nānantavā attā hoti arogo paraṃ maraṇā asaññī’ti naṃ paññapenti.
79. 「『自己は有形であり、死後も病まず、非認識である』と主張する。『自己は無形であり、死後も病まず、非認識である』と主張する。『自己は有形でもあり無形でもある…(省略)…自己は有形でもなく無形でもない…自己は有端であり…自己は無端であり…自己は有端でもあり無端でもある…自己は有端でもなく無端でもない、死後も病まず、非認識である』と主張する。」
80. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā asaññīvādā uddhamāghātanaṃ asaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā uddhamāghātanikā asaññīvādā uddhamāghātanaṃ asaññiṃ attānaṃ paññapenti, sabbe te imeheva aṭṭhahi vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena, natthi ito bahiddhā…pe… yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
80. 「比丘たちよ、これらの沙門・婆羅門たちは、八つの事柄をもって、上方の果てを認識しないと自ら語り、上方の果てを認識しない自己であると主張する。比丘たちよ、どのような沙門であっても、あるいは婆羅門であっても、上方の果てを認識しないと自ら語り、上方の果てを認識しない自己であると主張する者は、皆、これらの八つの事柄、あるいはこれらのうちのいずれかによってそう主張するのである。これ以外に…(省略)…のように、如来の真実の徳を正しく讃える者はいない。」
Nevasaññīnāsaññīvādo 非非認識説
81. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā nevasaññīnāsaññīvādā, uddhamāghātanaṃ nevasaññīnāsaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha uddhamāghātanikā nevasaññīnāsaññīvādā uddhamāghātanaṃ nevasaññīnāsaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi?
81. 「比丘たちよ、ここに、上方の果てを認識すると自ら語り、非認識でも非非認識でもない(=認識と非認識の中間)と主張し、上方の果てを非認識でも非非認識でもある自己であると主張する沙門・婆羅門たちがいる。彼ら、尊き沙門・婆羅門たちは、何を根拠として、何を理由として、上方の果てを非認識でも非非認識でもあると自ら語り、上方の果てを非認識でも非非認識でもある自己であると主張するのだろうか。八つの事柄をもって。」
82. ‘‘‘Rūpī attā hoti arogo paraṃ maraṇā nevasaññīnāsaññī’ti naṃ paññapenti ‘arūpī attā hoti…pe… rūpī ca arūpī ca attā hoti… nevarūpī nārūpī attā hoti… antavā attā hoti… anantavā attā hoti… antavā ca anantavā ca attā hoti… nevantavā nānantavā attā hoti arogo paraṃ maraṇā nevasaññīnāsaññī’ti naṃ paññapenti.
82. 「『自己は有形であり、死後も病まず、非認識でも非非認識でもある』と主張する。『無形であり…(省略)…有形でもあり無形でもある…有形でもなく無形でもない…有端であり…無端であり…有端でもあり無端でもある…有端でもなく無端でもない、死後も病まず、非認識でも非非認識でもある』と主張する。」
83. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā nevasaññīnāsaññīvādā uddhamāghātanaṃ nevasaññīnāsaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā uddhamāghātanikā nevasaññīnāsaññīvādā uddhamāghātanaṃ nevasaññīnāsaññiṃ attānaṃ paññapenti, sabbe te imeheva aṭṭhahi vatthūhi…pe… yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
83. 「比丘たちよ、これらの沙門・婆羅門たちは、八つの事柄をもって、上方の果てを非認識でも非非認識でもあると自ら語り、上方の果てを非認識でも非非認識でもある自己であると主張する。比丘たちよ、どのような沙門であっても、あるいは婆羅門であっても、上方の果てを非認識でも非非認識でもあると自ら語り、上方の果てを非認識でも非非認識でもある自己であると主張する者は、皆、これらの八つの事柄、あるいはこれらのうちのいずれかによってそう主張するのである…(省略)…のように、如来の真実の徳を正しく讃える者はいない。」
78-83. Asaññīvādo saññīvāde ādimhi vuttānaṃ dvinnaṃ catukkānaṃ vasena veditabbo. Tathā nevasaññīnāsaññīvādo. Kevalañhi tattha ‘‘saññī attā’’ti gaṇhantānaṃ tā diṭṭhiyo, idha ‘‘asaññī’’ti ca ‘‘nevasaññīnāsaññī’’ti ca. Tattha na ekantena kāraṇaṃ pariyesitabbaṃ. Diṭṭhigatikassa hi gāho ummattakapacchisadisoti vuttametaṃ.
78-83. 無想論は、有想論で最初に説かれた二つの四つの見解の順序で理解すべきである。同様に、非有想非無想論もそうである。ただ、そこでは「有想の自己」と捉える者たちの見解であるが、ここでは「無想」であり、「非有想非無想」である。ただ、そこでは原因を尋ねる必要はない。見解を持つ者の捉え方は、狂人の罠のようである、と言われる。
78-83. Asaññīvāde asaññabhave nibbattasattavasena paṭhamavādo, ‘‘saññaṃ attato samanupassatī’’ti ettha vuttanayena saññaṃyeva ‘‘attā’’ti gahetvā tassa kiñcanabhāvena ṭhitāya aññāya saññāya abhāvato ‘‘asaññī’’ti pavatto dutiyavādo, tathā saññāya saha rūpadhamme, sabbe eva vā rūpārūpadhamme ‘‘attā’’ti gahetvā pavatto tatiyavādo, takkagāhavaseneva catutthavādo pavatto. Tassa pubbe vuttanayeneva attho veditabbo. Dutiyacatukkepi kasiṇarūpassa asañjānanasabhāvatāya asaññīti katvā antānantikavāde vuttanayeneva cattāropi veditabbā. Tathā nevasaññīnāsaññīvādepi nevasaññīnāsaññībhave nibbattasattasseva cutipaṭisandhīsu, sabbattha vā paṭusaññākiccaṃ kātuṃ asamatthāya sukhumāya saññāya atthibhāvapaṭijānanavasena paṭhamavādo, asaññīvāde vuttanayena sukhumāya saññāya vasena, sañjānanasabhāvatāpaṭijānena ca dutiyavādādayo pavattāti evaṃ ekena pakārena satipi kāraṇapariyesanassa sambhave diṭṭhigatikavādānaṃ anādaraṇīyabhāvadassanatthaṃ **‘‘tattha na ekantena kāraṇaṃ pariyesitabba’’**nti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Etesañca saññīasaññīnevasaññīnāsaññīvādānaṃ ‘‘arogo paraṃ maraṇā’’ti vacanato sassatadiṭṭhisaṅgaho pākaṭoyeva.
78-83. 無想有情、無想定、無想生という見解に生じた最初の説は、「想を我と見なす」という教えに基づき、想そのものを「我」と捉え、それがないことによって「無想」と称する第二の説。同様に、想と色界、あるいは全ての有色・無色界を「我」と捉える第三の説。そして、賢者の見解に立つ第四の説。これらの説の意義は、前述の教えと同じように理解されるべきである。第二の四句でも、カシナー(色)を認識しない性質により無想と捉え、無際限の見解で説明されているように四つ全てを理解すべきである。同様に、非想非非想処の見解でも、非想非非想処に生じた有情の死と再生において、あるいは全ての場所で、微細な想の存在を肯定するゆえに最初の説が生じ、無想の見解で説明されているように微細な想によって、認識する性質を肯定するゆえに第二の説などが生じる、このように一つの方法で原因を追求することが可能であっても、見解を軽視しないために「そこで、必ずしも原因を追求すべきではない」と述べられていると理解すべきである。これらの想有、想無、非想非非想という見解は、「死後も苦がない」という言葉から、常住の見解に含まれることが明白である。
Ucchedavādo 断滅説
84. ‘‘Santi , bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā ucchedavādā sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti sattahi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha ucchedavādā sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti sattahi vatthūhi?
84. 「比丘たちよ、ここに、断滅説を唱え、七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する沙門・婆羅門たちがいる。彼ら、尊き沙門・婆羅門たちは、何を根拠として、何を理由として、断滅説を唱え、七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張するのだろうか。」
84. Ucchedavāde satoti vijjamānassa. Ucchedanti upacchedaṃ . Vināsanti adassanaṃ. Vibhavanti bhāvavigamaṃ. Sabbānetāni aññamaññavevacanāneva. Tattha dve janā ucchedadiṭṭhiṃ gaṇhanti, lābhī ca alābhī ca. Lābhī arahato dibbena cakkhunā cutiṃ disvā upapattiṃ apassanto, yo vā cutimattameva daṭṭhuṃ sakkoti, na upapātaṃ; so ucchedadiṭṭhiṃ gaṇhāti. Alābhī ca ‘‘ko paralokaṃ na jānātī’’ti kāmasukhagiddhatāya vā. ‘‘Yathā rukkhato paṇṇāni patitāni na puna viruhanti, evameva sattā’’tiādinā takkena vā ucchedaṃ gaṇhāti. Idha pana taṇhādiṭṭhīnaṃ vasena tathā ca aññathā ca vikappetvāva imā satta diṭṭhiyo uppannāti veditabbā.
84. 「断滅論」における「存在する」とは、存在していることである。「断滅」とは、滅びること。「消滅」とは、見えなくなること。「虚無」とは、存在がなくなること。これらはすべて、互いに言い換えられる言葉である。そこで、二種類の者が断滅の見解を持つ。利益を得る者と、得ない者である。利益を得る者は、阿羅漢が天眼で死を見て、再生を見ない者、あるいは、死だけを見ることができ、再生を見ない者である。彼は断滅の見解を持つ。得ない者は、「誰が来世を知るのか」と、欲望の快楽に耽るあまり、あるいは、「まるで木から葉が落ちて再び生じないように、衆生もまた…」といった推論によって、断滅を掴む。ここでは、渇愛と見解によって、そのように、また、そのように、様々に考えられて、これらの七つの見解が生じた、と理解すべきである。
84. Asato vināsāsambhavato atthibhāvanibandhano ucchedoti vuttaṃ **‘‘sato’’**ti. Yathā hetuphalabhāvena pavattamānānaṃ sabhāvadhammānaṃ satipi ekasantānapariyāpannānaṃ bhinnasantatipatitehi visese hetuphalānaṃ paramatthato bhinnasabhāvattā bhinnasantānapatitānaṃ viya accantabhedasanniṭṭhānena nānattanayassa micchāgahaṇaṃ ucchedābhinivesassa kāraṇaṃ, evaṃ hetuphalabhūtānaṃ dhammānaṃ vijjamānepi sabhāvabhede ekasantatipariyāpannatāya ekattanayena accantamabhedaggahaṇampi kāraṇaṃ evāti dassetuṃ ‘‘sattassā’’ti vuttaṃ pāḷiyaṃ. Santānavasena hi vattamānesu khandhesu ghanavinibbhogābhāvena sattagāho, sattassa ca atthibhāvagāhanibandhano ucchedagāho yāvāyaṃ attā na ucchijjati, tāvāyaṃ vijjatiyevāti gahaṇato, nirudayavināso vā idha ucchedoti adhippetoti āha **‘‘upaccheda’’**nti. Visesena nāso vināso, abhāvo. So pana maṃsacakkhupaññācakkhūnaṃ dassanapathātikkamoyeva hotīti āha **‘‘adassana’’**nti. Adassane hi nāsa-saddo loke niruḷhoti. Bhāvavigamanti sabhāvāpagamaṃ. Yo hi nirudayavināsavasena ucchijjati, na so attano sabhāvena tiṭṭhatīti. Lābhīti dibbacakkhuñāṇalābhī. Cutimattamevāti sekkhaputhujjanānampi cutimattameva. Na upapātanti pubbayogābhāvena, parikammākaraṇena vā upapātaṃ daṭṭhuṃ na sakkoti. **‘‘Alābhī ca ko paralokaṃ na jānātī’’**ti natthikavādavasena, mahāmūḷhabhāveneva vā ‘‘ito añño paraloko atthī’’ti anavabodhamāha. Ettakoyeva visayo, yo yaṃ indriyagocaroti. Attano dhītuyā hatthagaṇhanakarājādi viya kāmasukhagiddhatāya vā. **‘‘Na puna viruhantī’’**ti patitapaṇṇānaṃ vaṇṭena appaṭisandhikabhāvamāha. Evameva sattāti yathā paṇḍupalāso bandhanā pavutto na paṭisandhiyati, evaṃ sabbe sattā appaṭisandhikamaraṇameva nigacchantīti. Jalapubbūḷakūpamā hi sattāti tassa laddhi. Tathāti vuttappakārena. Lābhinopi cutito uddhaṃ adassaneneva imā diṭṭhiyo uppajjantīti āha **‘‘vikappetvā vā’’**ti.
84. 「無」から「有」が生じないゆえに「有」を根本とする断滅とは、「有」という言葉で説明されている。例えば、原因と結果の法則に従って生じる諸法は、一つの連続体に属していても、異なる連続体に属する原因と結果とは、究極的には異なる性質を持つため、異なる連続体に属するものと見なすことによって、究極的な違いを誤って認識し、断滅への執着が生じる。同様に、原因と結果である法が存在しても、その性質が異なっていても、一つの連続体に属するために、究極的な違いがないと誤って認識することも原因となる。これを説明するために、経典では「有情」という言葉が用いられている。連続体として存在する五蘊において、その結合が強固でないために「有情」と捉える。そして、「有情」の「有」を捉えることから断滅への執着が生じる。すなわち、「我」が滅しない限り、それは存在し続けるという捉え方から、「究極的な消滅」を断滅と解釈することもできる。すなわち「滅尽」という言葉で説明されている。特に「滅」は「失われること」であり、「存在しなくなること」である。それは、肉眼や智慧の眼では見ることができないことである、と「不見」という言葉で説明されている。不見であれば、滅という言葉が一般的に用いられる。存在の消滅とは、その性質が失われることである。もし究極的な消滅によって滅するのであれば、それはその性質を保ってはいない。得ている者とは、天眼の智慧を得た者である。死んだ時だけとは、聖者でない者や凡夫にとっても、死んだ時だけである。再生しないとは、過去の業がないことや、準備をすることによって、再生を見ることができない。「そして、誰が来世を知らないのか」という虚無主義の見解から、あるいは深い無知ゆえに、「これとは別の来世がある」ということを理解しないことである。これらすべてが、それぞれの感覚の対象である。我が娘の手に掴まる王のように、愛欲に執着することから。再び成長しないとは、落ち葉が再び生じないように、再生しないことを指す。例えば、黄色くなった葉が枝から落ちても、再び生じないように、全ての有情は再生しない死を迎えるのである。これらの人々は、水に浮いた泡のようなものである、というその人の見解である。同様に、説明されたように。得ている者も、死後には不見によってこれらの見解が生じる、と「仮に」という言葉で説明されている。
Etthāha – yathā amarāvikkhepikavādā ekantaalābhīvaseneva dassitā, yathā ca uddhamāghātanikasaññīvādacatukko ekantalābhīvaseneva, na evamayaṃ. Ayaṃ pana sassatekaccasassatavādādayo viya lābhīalābhīvasena pavatto. Tathā hi vuttaṃ **‘‘tattha dve janā’’**tiādi. Yadi evaṃ kasmā sassatavādādidesanāhi idha aññathā desanā pavattāti? Vuccate – desanāvilāsappattito. Desanāvilāsappattā hi buddhā bhagavanto, te veneyyajjhāsayānurūpaṃ vividhenākārena dhammaṃ desenti, aññathā idhāpi ca evaṃ bhagavā deseyya ‘‘idha bhikkhave ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā ātappamanvāya…pe… yathāsamāhite citte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhininnāmeti, so dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena arahato cuticittaṃ passati, puthūnaṃ vā parasattānaṃ, na heva kho taduddhaṃ upapattiṃ, so evamāha ‘yathā kho bho ayaṃ attā’’’ tiādinā visesalābhino, takkino ca visuṃ katvā, tasmā desanāvilāsena veneyyajjhāsayānurūpaṃ sassatavādādidesanāhi aññathāyaṃ desanā pavattāti daṭṭhabbaṃ.
ここで、例えば、無満足説や無所有説のように、単に得ているというだけで説明されているのではない。この説は、常住説や一部常住説のように、得ている者と得ていない者の両方によって説明されている。例えば、「そこで、二人の人が」というような教えである。もしそうであるなら、なぜ常住説などの教えとは異なり、ここで説明されているのか。それは、教えの様式による。教えの様式において、仏陀は、教化されるべき人々の性質に応じて、様々な方法で法を説かれる。そうでなければ、ここで仏陀は「比丘たちよ、ここに一人の修行者あるいはバラモンが、努力して…(中略)…心を集中させた時、有情の死と再生の智慧のために心を注ぎ、清らかな天眼で、人間を超えたものによって、死の心を観察する。多くの他有情の、しかしその後の再生は観察しない。彼はこう言う。『賢者よ、このように我は…』」のように、特に得ている者と、論理的な思考者とを別にして説くだろう。したがって、教えの様式によって、教化されるべき人々の性質に応じて、常住説などの教えとは異なり、ここで説明されていると理解すべきである。
Atha vā ekaccasassatavādādīsu viya na idha takkīvādito visesalābhīvādo bhinnākāro, atha kho samānabhedatāya samānākāroyevāti imassa visesassa pakāsanatthaṃ bhagavatā ayamucchedavādo purimavādehi visiṭṭhākāro desito. Sambhavati hi takkinopi anussavādivasena adhigamavato viya idha abhiniveso. Atha vā na imā diṭṭhiyo bhagavatā anāgate evaṃ bhāvīvasena desitā, nāpi parikappavasena, atha kho yathā yathā diṭṭhigatikehi ‘‘idameva saccaṃ, moghamañña’’nti paññattā, tathā tathā yathābhuccaṃ sabbaññutaññāṇena paricchinditvā pakāsitā. Yehi gambhīrādippakārā aputhujjanagocarā buddhadhammā pakāsanti, yesañca parikittanena tathāgatā sammadeva thomitā honti. Ucchedavādīhi ca diṭṭhigatikehi yathā uttaruttarabhavadassīhi aparabhavadassīnaṃ tesaṃ vādapaṭisedhavasena sakasakavādā patiṭṭhāpitā, tathāyaṃ desanā pavattāti purimadesanāhi imissā desanāya pavattibhedo na codetabbo. Evañca katvā arūpabhavabhedavasena viya kāmarūpabhavabhedavasenāpi ucchedavādo vibhajitvā daṭṭhabbo. Atha vā paccekaṃ kāmarūpabhavabhedavasena viya arūpabhavavasenāpi na vibhajitvā vattabbo, evañca sati bhagavatā vuttasattakato bahutarabhedo, appatarabhedo vā ucchedavādo āpajjatīti evaṃ pakārāpi codanā anavakāsāvāti.
あるいは、一部常住説などのように、ここで論理的な思考者の見解から、特に得ているという見解が異なっているのではない。むしろ、同じ性質であるゆえに、同じ見解である。これを説明するために、世尊は、この断滅説を、以前の見解とは異なる方法で説かれた。論理的な思考者も、伝聞による到達者と同様に、ここに執着することがあり得る。あるいは、これらの見解は、世尊によって将来生じるものとして説かれたのではなく、あるいは仮定によって説かれたのでもない。むしろ、見解を持つ者たちが「これだけが真実であり、他は偽りである」と確立したように、世尊は、その都度、真実の全知の智慧によってそれを区別して示された。これにより、深遠な仏法(一般の人々には理解できないもの)が示され、それらを列挙することによって、如来は正しく称賛されるのである。断滅論者たちは、見解を持つ者たちのように、後々まで続く生を見ている者たちに対して、それらの見解を否定することによって、それぞれの見解を確立した。このように、この教えが説かれている。ゆえに、以前の教えとの間に、この教えの説かれ方の違いについて、異論を唱えるべきではない。このようにして、無色界の生の違いによって、あるいは色界の生の違いによっても、断滅説は分割して理解されるべきである。あるいは、個々の色界、無色界の生の違いによってではなく、無色界の生の違いによっても、断滅説は分割して理解されるべきである。もしそうであるならば、世尊によって説かれた七つの見解よりも、多くの違い、あるいは少ない違いを持つ断滅説が生じることになる。このように、あらゆる種類の異論も、正当な根拠がないと理解すべきである。
Etthāha – yuttaṃ tāva purimesu tīsu vādesu ‘‘kāyassa bhedā’’ti vuttaṃ pañcavokārabhavapariyāpannaṃ attabhāvaṃ ārabbha pavattattā tesaṃ vādānaṃ, catuvokārabhavapariyāpannaṃ pana attabhāvaṃ nissāya pavattesu catutthādīsu catūsu vādesu kasmā ‘‘kāyassa bhedā’’ti vuttaṃ . Na hi arūpīnaṃ kāyo vijjatīti? Saccametaṃ, rūpattabhāve pavattavohāreneva pana diṭṭhigatiko arūpattabhāvepi kāyavohāraṃ āropetvā āha ‘‘kāyassa bhedā’’ti. Yathā ca diṭṭhigatikā diṭṭhiyo paññāpenti, tathā ca bhagavā dassetīti, arūpakāyabhāvato vā phassādidhammasamūhabhūte arūpattabhāve kāyaniddeso daṭṭhabbo. Ettha ca kāmadevattabhāvādiniravasesavibhavapatiṭṭhāpakānaṃ dutiyavādādīnaṃ yutto aparantakappikabhāvo anāgataddhavisayattā tesaṃ vādānaṃ, na pana diṭṭhigatikapaccakkhabhūtamanussattabhāvasamucchedapatiṭṭhāpakassa paṭhamavādassa paccuppannavisayattā. Dutiyavādādīnañhi purimapurimavādasaṅgahitasseva attano taduttaruttaribhavopapannassa samucchedato yujjati aparantakappikatā, tathā ca ‘‘no ca kho bho ayaṃ attā ettāvatā sammā samucchinno hotī’’tiādi vuttaṃ, yaṃ pana tattha vuttaṃ ‘‘atthi kho bho añño attā’’ti, taṃ manussakāyavisesāpekkhāya vuttaṃ, na sabbathā aññabhāvatoti? No na yutto, idhalokapariyāpannattepi ca paṭhamavādavisayassa anāgatakālasseva tassa adhippetattā paṭhamavādinopi aparantakappikatāya na koci virodhoti.
ここで言われる。「最初の三つの見解において、『身体の崩壊』と述べられているのは、五蘊からなる生に属するその状態を指して説かれたものである。しかし、四蘊からなる生に属する第四の見解など、四つの見解において、なぜ『身体の崩壊』と述べられているのか。無色界には身体が存在しないではないか。」これは真実である。しかし、有色界の状態についての言葉遣いによって、見解を持つ者は無色界の状態にも身体という言葉遣いを当てはめて、「身体の崩壊」と述べたのである。見解を持つ者がどのように見解を確立するか、そのように世尊は説かれるのである。無色界の身体、あるいは接触などの法が集まった無色界の状態を身体と呼ぶのである。ここで、愛欲界の有情などの、完全に消滅を確立する第二の説などの「永遠の終わり」という性質は、将来の生という、それらの見解の対象であるゆえに適切である。しかし、見解を持つ者が直接認識する人間界の状態の消滅を確立する最初の説は、現在の生が対象であるゆえに適切ではない。第二の説などの場合、以前の以前の見解に含まれる、それ自身の次の次の生に生じることから、永遠の終わりという性質が適切である。したがって、「しかし、賢者よ、我はこの程度で完全に滅したわけではない」と述べられている。しかし、そこで「賢者よ、別の我が存在する」と述べられているのは、人間の身体という特別な状態を指して述べられたのであり、あらゆる場合において別の存在であるという意味ではないのではないか。そうではない。ここに、この世に属していても、最初の見解の対象が将来の生であることを意味しているゆえに、最初の見解を持つ者にとっても、永遠の終わりという性質に矛盾はないのである。
85. ‘‘Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā evaṃvādī hoti evaṃdiṭṭhi evaṃdiṭṭhī (ka. pī.) – ‘yato kho, bho, ayaṃ attā rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā sammā samucchinno hotī’ti. Ittheke sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti.
85. 「比丘たちよ、ここに、ある沙門あるいは婆羅門が、『尊者よ、この自己は、四大元素から成り、母と父から生まれた有形のものであり、肉体の滅亡とともに断滅し、消滅し、死後には存在しない。このようにして、尊者よ、この自己は完全に断滅するのである』と言う。このように、彼らは七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する。」
85. Tattha rūpīti rūpavā. Cātumahābhūtikoti catumahābhūtamayo. Mātāpitūnaṃ etanti mātāpettikaṃ. Kiṃ taṃ? Sukkasoṇitaṃ. Mātāpettike sambhūto jātoti mātāpettikasambhavo. Iti rūpakāyasīsena manussattabhāvaṃ ‘‘attā’’ti vadati. Ittheketi itthaṃ eke evameketi attho.
85. そこでの「形ある」とは、形を持つ者。「四大から成る」とは、四大から成る。「父母から成る」とは、父母に由来するものである。それは何か?精液と血液である。「父母に由来して生まれる」とは、父母に由来して生まれるものである。このように、形ある身体によって、人間の存在を「自己」と呼ぶ。「ある者は」とは、このように、ある者が、ただ一人である、という意味である。
86. ‘‘Tamañño evamāha – ‘atthi kho, bho, eso attā, yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā sammā samucchinno hoti. Atthi kho, bho, añño attā dibbo rūpī kāmāvacaro kabaḷīkārāhārabhakkho. Taṃ tvaṃ na jānāsi na passasi. Tamahaṃ jānāmi passāmi. So kho, bho, attā yato kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā sammā samucchinno hotī’ti. Ittheke sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti.
86. 「ある人がさらにこう言う。『尊者よ、あなたが言うその自己は存在する。それは存在しないとは言わない。しかし、尊者よ、この自己は、このようにして完全に断滅するのではない。尊者よ、ここに、別の自己がある。それは天上の、有形の、欲界に住する、食物を摂取するものである。あなたはそれを知らず、見ない。私はそれを知り、見る。尊者よ、その自己は、肉体の滅亡とともに断滅し、消滅し、死後には存在しない。このようにして、尊者よ、この自己は完全に断滅するのである』と。このように、彼らは七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する。」
86. Dutiyo taṃ paṭikkhipitvā dibbattabhāvaṃ vadati. Dibboti devaloke sambhūto. Kāmāvacaroti cha kāmāvacaradevapariyāpanno. Kabaḷīkāraṃ āhāraṃ bhakkhatīti kabaḷīkārāhārabhakkho.
86. 第二の者は、それを否定して、天界の存在を説く。 「天界の」とは、天界に生まれた者。「欲界の」とは、六つの欲界の天に属する者。「食物を食べる」とは、食物を食べる者である。
87. ‘‘Tamañño evamāha – ‘atthi kho, bho, eso attā, yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā sammā samucchinno hoti. Atthi kho, bho, añño attā dibbo rūpī manomayo sabbaṅgapaccaṅgī ahīnindriyo. Taṃ tvaṃ na jānāsi na passasi. Tamahaṃ jānāmi passāmi. So kho, bho, attā yato kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā sammā samucchinno hotī’ti. Ittheke sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti.
87. 「ある人がさらにこう言う。『尊者よ、あなたが言うその自己は存在する。それは存在しないとは言わない。しかし、尊者よ、この自己は、このようにして完全に断滅するのではない。尊者よ、ここに、別の自己がある。それは、すべての部分、すべての器官、すべての感覚を備えた、意によって作られたものである。あなたはそれを知らず、見ない。私はそれを知り、見る。尊者よ、その自己は、肉体の滅亡とともに断滅し、消滅し、死後には存在しない。このようにして、尊者よ、この自己は完全に断滅するのである』と。このように、彼らは七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する。」
87. Manomayoti jhānamanena nibbatto. Sabbaṅgapaccaṅgīti sabbaṅgapaccaṅgayutto. Ahīnindriyoti paripuṇṇindriyo. Yāni brahmaloke atthi, tesaṃ vasena itaresañca saṇṭhānavasenetaṃ vuttaṃ.
87. 「意の如く」とは、禅定によって生まれた者。「すべての肢体を持つ」とは、すべての肢体を持つ者。「健全な感覚を持つ」とは、完全な感覚を持つ者である。梵天界にあるものに基づいて、他の者の配置の順序で、これは説かれている。
88. ‘‘Tamañño evamāha – ‘atthi kho, bho, eso attā, yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā sammā samucchinno hoti. Atthi kho , bho, añño attā sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamā paṭighasaññānaṃ atthaṅgamā nānattasaññānaṃ amanasikārā ‘‘ananto ākāso’’ti ākāsānañcāyatanūpago. Taṃ tvaṃ na jānāsi na passasi. Tamahaṃ jānāmi passāmi. So kho, bho, attā yato kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā sammā samucchinno hotī’ti. Ittheke sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti.
88. 「ある人がさらにこう言う。『尊者よ、あなたが言うその自己は存在する。それは存在しないとは言わない。しかし、尊者よ、この自己は、このようにして完全に断滅するのではない。尊者よ、ここに、別の自己がある。それは、すべての形ある認識を超え、すべての嫌悪の認識を滅し、すべての異なった認識を離れ、考慮せず、「無限の空間」として、空間無限処に入り住むものである。あなたはそれを知らず、見ない。私はそれを知り、見る。尊者よ、その自己は、肉体の滅亡とともに断滅し、消滅し、死後には存在しない。このようにして、尊者よ、この自己は完全に断滅するのである』と。このように、彼らは七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する。」
89. ‘‘Tamañño evamāha – ‘atthi kho, bho, eso attā yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā sammā samucchinno hoti. Atthi kho, bho, añño attā sabbaso ākāsānañcāyatanaṃ samatikkamma ‘‘anantaṃ viññāṇa’’nti viññāṇañcāyatanūpago. Taṃ tvaṃ na jānāsi na passasi. Tamahaṃ jānāmi passāmi. So kho, bho, attā yato kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā sammā samucchinno hotī’ti. Ittheke sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti.
89. 「ある人がさらにこう言う。『尊者よ、あなたが言うその自己は存在する。それは存在しないとは言わない。しかし、尊者よ、この自己は、このようにして完全に断滅するのではない。尊者よ、ここに、別の自己がある。それは、すべての空間無限処を超え、「無限の識」として、識無限処に入り住むものである。あなたはそれを知らず、見ない。私はそれを知り、見る。尊者よ、その自己は、肉体の滅亡とともに断滅し、消滅し、死後には存在しない。このようにして、尊者よ、この自己は完全に断滅するのである』と。このように、彼らは七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する。」
90. ‘‘Tamañño evamāha – ‘atthi kho, bho, so attā, yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā sammā samucchinno hoti. Atthi kho, bho, añño attā sabbaso viññāṇañcāyatanaṃ samatikkamma ‘‘natthi kiñcī’’ti ākiñcaññāyatanūpago. Taṃ tvaṃ na jānāsi na passasi. Tamahaṃ jānāmi passāmi. So kho, bho, attā yato kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā, ettāvatā kho , bho, ayaṃ attā sammā samucchinno hotī’’ti. Ittheke sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti.
90. 「ある人がさらにこう言う。『尊者よ、あなたが言うその自己は存在する。それは存在しないとは言わない。しかし、尊者よ、この自己は、このようにして完全に断滅するのではない。尊者よ、ここに、別の自己がある。それは、すべての識無限処を超え、「何ものもない」として、無所有処に入り住むものである。あなたはそれを知らず、見ない。私はそれを知り、見る。尊者よ、その自己は、肉体の滅亡とともに断滅し、消滅し、死後には存在しない。このようにして、尊者よ、この自己は完全に断滅するのである』と。このように、彼らは七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する。」
91. ‘Tamañño evamāha – ‘‘atthi kho, bho, eso attā, yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā sammā samucchinno hoti. Atthi kho, bho, añño attā sabbaso ākiñcaññāyatanaṃ samatikkamma ‘‘santametaṃ paṇītameta’’nti nevasaññānāsaññāyatanūpago. Taṃ tvaṃ na jānāsi na passasi. Tamahaṃ jānāmi passāmi. So kho, bho, attā yato kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā sammā samucchinno hotī’ti. Ittheke sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti.
91. 「ある人がさらにこう言う。『尊者よ、あなたが言うその自己は存在する。それは存在しないとは言わない。しかし、尊者よ、この自己は、このようにして完全に断滅するのではない。尊者よ、ここに、別の自己がある。それは、すべての無所有処を超え、「これ(=涅槃)は寂静であり、これ(=涅槃)は最勝である」として、非有想非非想処に入り住むものである。あなたはそれを知らず、見ない。私はそれを知り、見る。尊者よ、その自己は、肉体の滅亡とともに断滅し、消滅し、死後には存在しない。このようにして、尊者よ、この自己は完全に断滅するのである』と。このように、彼らは七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する。」
92. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā ucchedavādā sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti sattahi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā ucchedavādā sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti, sabbe te imeheva sattahi vatthūhi…pe… yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
92. 「比丘たちよ、これらの沙門・婆羅門たちは、七つの事柄をもって、断滅説を唱え、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する。比丘たちよ、どのような沙門であっても、あるいは婆羅門であっても、断滅説を唱え、七つの事柄をもって、生存する存在の断滅・消滅・無化を主張する者は、皆、これらの七つの事柄、あるいはこれらのうちのいずれかによってそう主張するのである…(省略)…のように、如来の真実の徳を正しく讃える者はいない。」
88-92. Sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamātiādīnaṃ attho visuddhimagge vutto. Ākāsānañcāyatanūpagotiādīsu pana ākāsānañcāyatanabhavaṃ upagatoti, evamattho veditabbo. Sesamettha uttānamevāti.
88-92. 「すべての形ある念を超えて」などの意味は、清浄道論に説かれている。「空無辺処に至る」などにおいては、「空無辺処の世界に至る」という意味で、このように理解すべきである。残りは、明白である。
Diṭṭhadhammanibbānavādo 現世における涅槃説
93. ‘‘Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā diṭṭhadhammanibbānavādā sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti pañcahi vatthūhi. Te ca bhonto samaṇabrāhmaṇā kimāgamma kimārabbha diṭṭhadhammanibbānavādā sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti pañcahi vatthūhi?
93. 「比丘たちよ、ここに、現世における涅槃説を唱え、五つの事柄をもって、生存する存在の現世における涅槃を主張する沙門・婆羅門たちがいる。彼ら、尊き沙門・婆羅門たちは、何を根拠として、何を理由として、現世における涅槃説を唱え、五つの事柄をもって、生存する存在の現世における涅槃を主張するのだろうか。」
93. Diṭṭhadhammanibbānavāde diṭṭhadhammoti paccakkhadhammo vuccati, tattha tattha paṭiladdhattabhāvassetaṃ adhivacanaṃ. Diṭṭhadhamme nibbānaṃ diṭṭhadhammanibbānaṃ, imasmiṃyeva attabhāve dukkhavūpasamananti attho. Taṃ vadantīti diṭṭhadhammanibbānavādā. Paramadiṭṭhadhammanibbānanti paramaṃ diṭṭhadhammanibbānaṃ uttamanti attho.
93. 「現世で涅槃に至る」という見解において、「現世」とは、目の前にある法、つまり、その場で得られる状態のことである。「現世で涅槃に至る」とは、この世で苦しみが静まること、という意味である。それを説く者たちが、「現世で涅槃に至るという見解を持つ者」である。「究極の現世での涅槃」とは、究極の現世での涅槃、つまり、最高の境地である、という意味である。
93. Diṭṭhadhammoti dassanabhūtena ñāṇena upaladdhadhammo. Tattha yo anindriyavisayo, sopi supākaṭabhāvena indriyavisayo viya hotīti āha **‘‘diṭṭhadhammoti paccakkhadhammo vuccatī’’**ti. Teneva ca **‘‘tattha tattha paṭiladdhattabhāvassetaṃ adhivacana’’**nti vuttaṃ.
93. 現世とは、観察によって得られた認識である。そこで、感覚器官の対象ではないものも、はっきりと感覚器官の対象であるかのように見なされる、と「現世とは、直接的な認識である」と述べられている。それゆえに、「そこで、そこで得られた状態の名称である」と述べられている。
94. ‘‘Idha, bhikkhave, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā evaṃvādī hoti evaṃdiṭṭhi – ‘‘yato kho, bho, ayaṃ attā pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreti, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ patto hotī’ti. Ittheke sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti.
94. 「比丘たちよ、ここに、ある沙門あるいは婆羅門が、『尊者よ、この自己は、五つの欲の対象によって満たされ、それに親しみ、享受している。このようにして、尊者よ、この自己は現世における涅槃に達しているのであ』と言う。このように、彼らは生存する存在の現世における涅槃を主張する。」
94. Pañcahi kāmaguṇehīti manāpiyarūpādīhi pañcahi kāmakoṭṭhāsehi bandhanehi vā. Samappitoti suṭṭhu appito allīno hutvā. Samaṅgībhūtoti samannāgato. Paricāretīti tesu kāmaguṇesu yathāsukhaṃ indriyāni cāreti sañcāreti itocito ca upaneti. Atha vā laḷati ramati kīḷati. Ettha ca duvidhā kāmaguṇā – mānusakā ceva dibbā ca. Mānusakā mandhātukāmaguṇasadisā daṭṭhabbā, dibbā paranimmitavasavattidevarājassa kāmaguṇasadisāti. Evarūpe kāme upagatānañhi te diṭṭhadhammanibbānasampattiṃ paññapenti.
94. 「五つの欲(愛の対象)」とは、心地よい色、声、香り、味、触覚などの五つの対象、あるいは、束縛のことである。「完全に没頭して」とは、深く没頭して。「融合して」とは、一体となって。「楽しむ」とは、それらの欲(愛の対象)において、思い通りに感覚を動かし、楽しむこと。あるいは、戯れる、喜ぶ、遊ぶこと。そこでの欲(愛の対象)は二種類ある。人間のものと、天のものとである。人間のものは、 Mandhātṛ 王の欲(愛の対象)に似ていると見なすべきである。天のものは、他化自在天王の欲(愛の対象)に似ている。このような欲(愛の対象)に達した者たちが、現世での涅槃の達成を称賛する。
95. ‘‘Tamañño evamāha –‘atthi kho, bho, eso attā, yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ patto hoti. Taṃ kissa hetu? Kāmā hi, bho, aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā, tesaṃ vipariṇāmaññathābhāvā uppajjanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā. Yato kho , bho, ayaṃ attā vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ patto hotī’ti. Ittheke sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti.
95. 「ある人がさらにこう言う。『尊者よ、あなたが言うその自己は存在する。それは存在しないとは言わない。しかし、尊者よ、この自己は、このようにして現世における涅槃に達しているのであない。なぜか? 尊者よ、欲は無常であり、苦であり、変化するものである。その変化や変質によって、悲しみ、嘆き、苦しみ、憂い、懊悩が生じる。尊者よ、自己が、欲から離れ、不善の法から離れて、尋・伺いとともに、離から生じる喜楽を伴う初禅に入り住むとき、このようにして、尊者よ、この自己は現世における涅槃に達するのであ』と。このように、彼らは生存する存在の現世における涅槃を主張する。」
95. Dutiyavāre hutvā abhāvaṭṭhena aniccā paṭipīḷanaṭṭhena dukkhā, pakatijahanaṭṭhena vipariṇāmadhammāti veditabbā. Tesaṃ vipariṇāmaññathābhāvāti tesaṃ kāmānaṃ vipariṇāmasaṅkhātā aññathābhāvā, yampi me ahosi, tampi me natthīti vuttanayena uppajjanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā. Tattha antonijjhāyanalakkhaṇo soko, tannissitalālappanalakkhaṇo paridevo, kāyappaṭipīḷanalakkhaṇaṃ dukkhaṃ, manovighātalakkhaṇaṃ domanassaṃ, visādalakkhaṇo upāyāso, vivicceva kāmehītiādīnamattho visuddhimagge vutto.
95. 第二の段階では、「無常」とは、変化するから、「苦」とは、抑圧されるから、「無常」とは、変化するから、という意味である。それらの変化、あるいは、別の状態とは、それらの欲(愛の対象)の変化、あるいは、別の状態であり、「かつてあったものが、今は無い」というように生じる悲しみ、嘆き、苦しみ、憂い、落胆である。そこで「悲しみ」とは、内なる嘆きの特徴。「嘆き」とは、それに伴う訴えの特徴。「苦しみ」とは、身体を圧迫する特徴。「憂い」とは、心の妨害の特徴。「落胆」とは、広がる特徴。 「離れて、欲(愛の対象)から」などの意味は、清浄道論に説かれている。
95. Antonijjhāyanalakkhaṇoti ñātibhogarogasīladiṭṭhibyasanehi phuṭṭhassa cetaso anto abbhantaraṃ nijjhāyanaṃ socanaṃ antonijjhāyanaṃ, taṃ lakkhaṇaṃ etassāti antonijjhāyanalakkhaṇo. Tannissitalālappanalakkhaṇoti taṃ sokaṃ samuṭṭhānahetuṃ nissitaṃ tannissitaṃ, bhusaṃ vilāpanaṃ lālappanaṃ, tannissitañca lālappanañca tannissitalālappanaṃ, taṃ lakkhaṇaṃ etassāti tannissitalālappanalakkhaṇo. Ñātibyasanādinā phuṭṭhassa paridevenāpi asakkuṇantassa antogatasokasamuṭṭhito bhuso āyāso upāyāso. So pana yasmā cetaso appasannākāro hoti, tasmā **‘‘visādalakkhaṇo’’**ti vutto.
95. 内なる悲嘆の性質とは、親族、財産、病気、見解、罪悪などによって苦しめられた心の、内なる悲嘆、すなわち悲しむこと、それが内なる悲嘆である。その性質を持つ、ということである。その悲嘆に起因する、その悲嘆に依存する、激しい嘆き、しゃべりまくること、それに依存すること、そしてしゃべりまくることもそれに依存すること、その性質を持つ、ということである。親族などの不幸によって苦しめられても、嘆ききれない場合に、心のうちから生じる深い苦悩、憂慮である。それは、心が清らかでない状態になるゆえに、「広大なる性質」と呼ばれている。
96. ‘‘Tamañño evamāha – ‘atthi kho, bho, eso attā, yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ patto hoti. Taṃ kissa hetu? Yadeva tattha vitakkitaṃ vicāritaṃ, etenetaṃ oḷārikaṃ akkhāyati. Yato kho, bho, ayaṃ attā vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ patto hotī’ti. Ittheke sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti.
96. 「ある人がさらにこう言う。『尊者よ、あなたが言うその自己は存在する。それは存在しないとは言わない。しかし、尊者よ、この自己は、このようにして現世における涅槃に達しているのであない。なぜか? 尊者よ、そこにある尋・伺いは、粗大なものであることが示される。自己が、尋・伺いを滅し、内的な静けさ、心の統一、尋・伺いのない、禅定から生じる喜楽を伴う二禅に入り住むとき、このようにして、尊者よ、この自己は現世における涅槃に達するのであ』と。このように、彼らは生存する存在の現世における涅槃を主張する。」
96. Vitakkitanti abhiniropanavasena pavatto vitakko. Vicāritanti anumajjanavasena pavatto vicāro. Etenetanti etena vitakkitena ca vicāritena ca etaṃ paṭhamajjhānaṃ oḷārikaṃ sakaṇḍakaṃ viya khāyati.
96. 「考察する」とは、意図的に生じる考察。「検討する」とは、分析的に生じる検討。これらによって、この初禅は、粗雑で泥まみれのもののようである、と見なされる。
96. Vitakkanaṃ vitakkitaṃ, taṃ pana abhiniropanasabhāvo vitakkoyevāti āha **‘‘abhi…pe… vitakko’’**ti. Esa nayo vicāritanti etthāpi. Khobhakarasabhāvattā vitakkavicārānaṃ taṃsahitaṃ jhānaṃ saubbilanaṃ viya hotīti vuttaṃ **‘‘sakaṇḍakaṃ viya khāyatī’’**ti.
96. વિતર્ક (vitakka)は、それを確立する性質である、と「abhi...pe...vitakko」と述べられている。この原則は、考察においても同様である。動揺させる性質を持つゆえに、વિતર્ક (vitakka)と vicāra (vicāra)が、それらを伴う禅定は、泡立つように見える、と「sakaṇḍakaṃ viya khāyatī」と述べられている。
97. ‘‘Tamañño evamāha – ‘atthi kho, bho, eso attā, yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ patto hoti. Taṃ kissa hetu? Yadeva tattha pītigataṃ cetaso uppilāvitattaṃ, etenetaṃ oḷārikaṃ akkhāyati. Yato kho, bho, ayaṃ attā pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharati, sato ca sampajāno, sukhañca kāyena paṭisaṃvedeti, yaṃ taṃ ariyā ācikkhanti ‘‘upekkhako satimā sukhavihārī’’ti, tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ patto hotī’ti. Ittheke sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti.
97. 「ある人がこのように言いました。『尊師よ、あなたの言うところの「アートマン(我)」は確かに存在しますが、それは(到達された)アートマンではありません。尊師よ、このアートマンは、この生涯で解脱を達成するには至っていません。それはなぜか? 彼の心に生じる喜びの感覚があるからです。これによって、それは粗大であることが示されます。尊師よ、このアートマンが喜びから離れ、平静に住し、自覚し、明晰であって、身体で幸福を感じ、聖者たちが『平静に住し、自覚し、幸福に住する者』と呼ぶ、第三禅に至ったとき、尊師よ、このアートマンは、この生涯で解脱を達成するのです』と。このように、ある人々は、生きとし生けるものの「アートマン」が、この生涯で解脱を達成すると説きます。」
97. Yāya ubbilāpanapītiyā uppannāya cittaṃ ‘‘ubbilāvita’’nti vuccati, sā pīti ubbilāvitattaṃ yasmā pana cittassa ubbilabhāvo tassā pītiyā sati hoti, nāsati, tasmā sā **‘‘ubbilabhāvakāraṇa’’**nti vuttā.
97. 泡立つような喜びに生じた「泡立つ」と呼ばれる状態は、その喜びが泡立つ状態を生じる原因である、と述べられている。なぜなら、その喜びがあるときに心の泡立つ状態が生じるのであり、ないときには生じないからである。それゆえに、それは「泡立つ状態の原因」と呼ばれている。
98. ‘‘Tamañño evamāha – ‘atthi kho, bho, eso attā, yaṃ tvaṃ vadesi, neso natthīti vadāmi; no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ patto hoti. Taṃ kissa hetu? Yadeva tattha sukhamiti cetaso ābhogo, etenetaṃ oḷārikaṃ akkhāyati. Yato kho, bho, ayaṃ attā sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ patto hotī’ti. Ittheke sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti.
98. 「ある人がこのように言いました。『尊師よ、あなたの言うところの「アートマン」は確かに存在しますが、それは(到達された)アートマンではありません。尊師よ、このアートマンは、この生涯で解脱を達成するには至っていません。それはなぜか? 彼の心に幸福を感じる働きがあるからです。これによって、それは粗大であることが示されます。尊師よ、このアートマンが幸福から離れ、苦しみからも離れ、以前の喜びや悲しみが消滅した後に、苦痛でもなく幸福でもない、平静さと覚醒による清浄さを持つ第四禅に至ったとき、尊師よ、このアートマンは、この生涯で解脱を達成するのです』と。このように、ある人々は、生きとし生けるものの「アートマン」が、この生涯で解脱を達成すると説きます。」
97-98. Pītigatanti pītiyeva. Cetaso uppilāvitattanti cittassa uppilabhāvakaraṇaṃ. Cetaso ābhogoti jhānā vuṭṭhāya tasmiṃ sukhe punappunaṃ cittassa ābhogo manasikāro samannāhāroti. Sesamettha diṭṭhadhammanibbānavāde uttānameva.
97-98. 「喜びに達する」とは、喜びに達すること。「心をかき乱す」とは、心をかき乱すこと。「心の対象」とは、禅定から出た後、その喜びに繰り返し心を向けること、意を注ぐこと、調和させることである。残りは、現世で涅槃に至るという見解において、明白である。
Ettāvatā sabbāpi dvāsaṭṭhidiṭṭhiyo kathitā honti. Yāsaṃ satteva ucchedadiṭṭhiyo, sesā sassatadiṭṭhiyo.
これで、六十二の見解がすべて説かれたことになる。そのうち七つは断滅の見解であり、残りは常住の見解である。
98. Ābhogoti vā cittassa ābhuggabhāvo, ārammaṇe oṇatabhāvoti attho. Sukhena hi cittaṃ ārammaṇe abhinataṃ hoti, na dukkhena viya apanataṃ, nāpi adukkhamasukhena viya anabhinataṃ anapanatañca. Tattha ‘‘khuppipāsādiabhibhūtassa viya manuññabhojanādīsu kāmehi viveciyamānassupādārammaṇapatthanā visesato abhivaḍḍhati, uḷārassa pana kāmarasassa yāvadatthaṃ tittassa manuññarasabhojanaṃ bhuttāvino viya suhitassa bhottukāmatā kāmesu pātabyatā na hoti, visayassāgiddhatāya visayehi dummociyehipi jalūkā viya sayameva muñcatī’’ti ca ayoniso ummujjitvā kāmaguṇasantappitatāya saṃsāradukkhavūpasamaṃ byākāsi paṭhamavādī. Kāmādīnaṃ ādīnavadassitāya, paṭhamādijjhānasukhassa santabhāvadassitāya ca paṭhamādijjhānasukhatittiyā saṃsāradukkhupacchedaṃ byākaṃsu dutiyādivādino, idhāpi ucchedavāde vuttappakāro vicāro yathāsambhavaṃ ānetvā vattabbo. Ayaṃ panettha viseso – ekasmiñhi attabhāve pañca vādā labbhanti. Teneva hi pāḷiyaṃ ‘‘añño attā’’ti aññaggahaṇaṃ na kataṃ. Kathaṃ panettha accantanibbānapaññāpakassa attano diṭṭhadhammanibbānavādassa sassatadiṭṭhiyā saṅgaho, na pana ucchedadiṭṭhiyāti? Taṃtaṃsukhavisesasamaṅgitāpaṭiladdhena bandhavimokkhena suddhassa attano sakarūpe avaṭṭhānadīpanato.
98. 執着とは、心の執着の性質、対象への傾倒である。喜びによって、心は対象に傾倒するのであり、苦しみによって傾倒するのでもなく、また苦楽でないものによって傾倒するのでも、傾倒しないのでもない。そこで、「飢え、渇きなどに打ち勝たれた者が、好ましい食べ物などに執着することなく、証拠となるものへの渇望が特に増大する。しかし、広大なる愛欲を十分に満たした者が、好ましい食べ物を食べた後のように、幸福になった者のように、愛欲への渇望は生じない。対象への執着がないゆえに、対象への執着がない者も、ヒルが自ら離れるように、自ら離れる。」と、道理にかなわない方法で、愛欲の欲望に溺れて、輪廻の苦しみの鎮静を説いたのが最初の説である。愛欲などの欠点を示し、最初の禅定の喜びの静かな性質を示したゆえに、最初の禅定の喜びで満たされた者の輪廻の苦しみの消滅を説いたのが第二の説以降の説である。ここでも、断滅説で説明されたような考察が、可能な限り適用されるべきである。ここでの違いは、一つの身体において五つの見解が得られることである。それゆえに、経典では「別の我」という言葉で、別のという言葉が用いられている。どうして、究極的な涅槃を示す、現世での涅槃説が、常住の見解に含まれるのか、断滅の見解ではないのか。それは、それぞれの喜びの特別な状態、得られた解脱によって清らかな、それ自身の本来の姿にとどまることを示すからである。
Sesāti sesā pañcapaññāsa diṭṭhiyo. Tāsu antānantikavādādīnaṃ sassatadiṭṭhibhāvo tattha tattha pakāsitoyeva.
残りのとは、残りの五十五の見解である。それらのうち、無際限の見解などは、常住の見解に含まれることが、それぞれの場所で示されている。
99. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā diṭṭhadhammanibbānavādā sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti pañcahi vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā diṭṭhadhammanibbānavādā sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti, sabbe te imeheva pañcahi vatthūhi…pe… yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
99. 「比丘たちよ、これらのバラモンや修行者たちは、五つの要因によって、生きとし生けるものの「アートマン」がこの生涯で解脱を達成すると説きます。比丘たちよ、バラモンや修行者であって、この生涯での解脱を説く者は、すべてこれらの五つの要因によるものです…(中略)…これにより、ターガタ(如来)の真実の賞賛を正しく讃えることができるでしょう。」
100. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā aparantakappikā aparantānudiṭṭhino aparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti catucattārīsāya vatthūhi. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā aparantakappikā aparantānudiṭṭhino aparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti, sabbe te imeheva catucattārīsāya vatthūhi…pe… yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
100. 「比丘たちよ、これらのバラモンや修行者たちは、四十四の要因によって、来世のあり方を説き、来世の観念を持ち、来世について様々な思索を述べます。比丘たちよ、バラモンや修行者であって、来世のあり方を説き、来世の観念を持ち、来世について様々な思索を述べる者は、すべてこれらの四十四の要因によります…(中略)…これにより、ターガタ(如来)の真実の賞賛を正しく讃えることができるでしょう。」
101. ‘‘Imehi kho te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā ca aparantakappikā ca pubbantāparantakappikā ca pubbantāparantānudiṭṭhino pubbantāparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti dvāsaṭṭhiyā vatthūhi.
101. 「比丘たちよ、これらのバラモンや修行者たちは、過去世のあり方を説き、来世のあり方を説き、過去世と来世のあり方を説き、過去世と来世の観念を持ち、過去世と来世について様々な思索を述べますが、それは六十二の要因によります。」
102. ‘‘Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā pubbantakappikā vā aparantakappikā vā pubbantāparantakappikā vā pubbantāparantānudiṭṭhino pubbantāparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti, sabbe te imeheva dvāsaṭṭhiyā vatthūhi, etesaṃ vā aññatarena; natthi ito bahiddhā.
102. 「比丘たちよ、バラモンや修行者であって、過去世のあり方を説き、来世のあり方を説き、過去世と来世のあり方を説き、過去世と来世の観念を持ち、過去世と来世について様々な思索を述べる者は、すべてこれらの六十二の要因によります。あるいは、それらのいずれかによります。これら以外にありません。」
103. ‘‘Tayidaṃ, bhikkhave, tathāgato pajānāti – ‘ime diṭṭhiṭṭhānā evaṃgahitā evaṃparāmaṭṭhā evaṃgatikā bhavanti evaṃabhisamparāyā’ti. Tañca tathāgato pajānāti, tato ca uttaritaraṃ pajānāti, tañca pajānanaṃ na parāmasati, aparāmasato cassa paccattaññeva nibbuti viditā. Vedanānaṃ samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā anupādāvimutto, bhikkhave, tathāgato.
103. 「比丘たちよ、ターガタ(如来)は、『これらの見解は、このように捉えられ、このように固執され、このように進み、このように結末を迎える』と理解しています。ターガタ(如来)はそれを理解し、それよりもさらに進んだことを理解しています。そして、その理解に固執せず、固執しないことによって、彼自身のために涅槃が知られています。比丘たちよ、ターガタ(如来)は、感覚の生起と消滅、その喜びと危険、そして離脱を、ありのままに理解して、執着から解脱しています。」
104. ‘‘Ime kho te, bhikkhave, dhammā gambhīrā duddasā duranubodhā santā paṇītā atakkāvacarā nipuṇā paṇḍitavedanīyā, ye tathāgato sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti, yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyuṃ.
104. 「比丘たちよ、これらの法は、奥深く、見ることが難しく、理解することが難しく、静かで、尊く、推論の範囲を超え、微妙で、賢者によってのみ知られるものです。ターガタ(如来)が、それらを自己の直接経験によって知り、悟り、説いています。これにより、ターガタ(如来)の真実の賞賛を正しく讃えることができるでしょう。」
100-104. Idāni – ‘‘imehi kho te, bhikkhave’’ti iminā vārena sabbepi te aparantakappike ekajjhaṃ niyyātetvā sabbaññutaññāṇaṃ vissajjeti. Puna – ‘‘imehi, kho te bhikkhave’’tiādinā vārena sabbepi te pubbantāparantakappike ekajjhaṃ niyyātetvā tadeva ñāṇaṃ vissajjeti. Iti ‘‘katame ca te, bhikkhave, dhammā’’tiādimhi pucchamānopi sabbaññutaññāṇameva pucchitvā vissajjamānopi sattānaṃ ajjhāsayaṃ tulāya tulayanto viya sinerupādato vālukaṃ uddharanto viya dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni uddharitvā sabbaññutaññāṇameva vissajjeti. Evamayaṃ yathānusandhivasena desanā āgatā.
100-104. 今、「これらの、比丘たちよ」というこの言葉によって、それらすべての未来世の見解を一つにまとめ、すべてを知る智慧を説き明かす。再び、「これらの、比丘たちよ」という言葉によって、それらすべての過去世と未来世の見解を一つにまとめ、同じ智慧を説き明かす。このように、「どのような、比丘たちよ、法」と問われたときも、すべてを知る智慧について問われ、説き明かされるときも、衆生の気質を測るように、あるいは、油から砂をすくい取るように、六十二の見解を取り除き、すべてを知る智慧を説き明かす。このように、この教えは、その関連性に従って説かれた。
Tayo hi suttassa anusandhī – pucchānusandhi, ajjhāsayānusandhi, yathānusandhīti. Tattha ‘‘evaṃ vutte aññataro bhikkhu bhagavantaṃ etadavoca – kiṃ nu kho, bhante, orimaṃ tīraṃ, kiṃ pārimaṃ tīraṃ, ko majjhe saṃsīdo, ko thale ussādo, ko manussaggāho, ko amanussaggāho, ko āvaṭṭaggāho, ko antopūtibhāvo’’ti (saṃ. ni. 4.241) evaṃ pucchantānaṃ bhagavatā vissajjitasuttavasena pucchānusandhi veditabbo.
経の関連性は三つある。問う関連性、気質に関連性、関連性に従う関連性である。そのうち、「このように説かれたとき、ある比丘が世尊にこのように尋ねた。『世尊よ、どちらがこちら岸ですか、どちらが向こう岸ですか、誰がその間にさまよい、誰が岸辺で苦しみ、誰が人間による掴みであり、誰が非人間による掴みであり、何が渦巻きによる掴みであり、何が内部の腐敗であるか』」(サンユッタ・ニカーヤ 4.241)このように問う者たちに、世尊が説かれた経によって、問う関連性を理解すべきである。
Atha kho aññatarassa bhikkhuno evaṃ cetaso parivitakko udapādi – ‘‘iti kira bho rūpaṃ anattā…, vedanā…, saññā…, saṅkhārā …, viññāṇaṃ anattā, anattakatāni kira kammāni kamattānaṃ phusissantī’’ti. Atha kho bhagavā tassa bhikkhuno cetasā ceto parivitakkamaññāya bhikkhū āmantesi – ‘‘ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati, yaṃ idhekacco moghapuriso avidvā avijjāgato taṇhādhipateyyena cetasā satthusāsanaṃ atidhāvitabbaṃ maññeyya – ‘‘iti kira bho rūpaṃ anattā…pe… phusissantī’’ti. Taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā’’ti (ma. ni. 3.10). Evaṃ paresaṃ ajjhāsayaṃ viditvā bhagavatā vuttasuttavasena ajjhāsayānusandhi veditabbo.
すると、ある比丘の心にこのように考えが生じた。「なるほど、色(物質)は無我であり、受(感覚)、想(認識)、行(意志)、識(意識)も無我である。無我によってなされた業は、業そのものに達するであろう。」 すると世尊は、その比丘の心の考えを理解して、比丘たちに語りかけた。「比丘たちよ、そういうことがありうる。ここにいる愚か者が、無知で、無明のうちに、渇愛に支配された心で、師の教えを乗り越えようと考えることがある。『なるほど、色(物質)は無我であり…業そのものに達するであろう』と。 比丘たちよ、どう思うか。色は常住か、それとも無常か。」(中部経典3・10) このように他者の心を知って、世尊が説かれた経典の通りに、心のあり方(相応)を理解すべきである。
Yena pana dhammena ādimhi desanā uṭṭhitā, tassa dhammassa anurūpadhammavasena vā paṭipakkhavasena vā yesu suttesu upari desanā āgacchati, tesaṃ vasena yathānusandhi veditabbo. Seyyathidaṃ, ākaṅkheyyasutte heṭṭhā sīlena desanā uṭṭhitā, upari cha abhiññā āgatā. Vatthasutte heṭṭhā kilesena desanā uṭṭhitā, upari brahmavihārā āgatā. Kosambakasutte heṭṭhā bhaṇḍanena uṭṭhitā, upari sāraṇīyadhammā āgatā. Kakacūpame heṭṭhā akkhantiyā uṭṭhitā, upari kakacūpamā āgatā. Imasmimpi brahmajāle heṭṭhā diṭṭhivasena desanā uṭṭhitā, upari suññatāpakāsanaṃ āgataṃ. Tena vuttaṃ – ‘‘evamayaṃ yathānusandhivasena desanā āgatā’’ti.
また、最初に説法がなされた法(ダルマ)に応じて、それに敵対する法に応じて、後に説法がなされた経典においては、その相応に従って理解すべきである。例えば、アーカンケヤ経では、下に戒(シーラ)による説法がなされ、上に六つの神通(アビジンニャー)による説法がなされている。ヴァッタ経では、下に煩悩(キレーシャ)による説法がなされ、上に梵住(ブラフマヴィハーラ)による説法がなされている。コーサンビー経では、下に争いによる説法がなされ、上に共済の法(サーラニーヤ・ダルマ)による説法がなされている。車輪の戒め経では、下に忍耐のなさによる説法がなされ、上に車輪の戒めのたとえによる説法がなされている。このブラフマジャーラ経では、下に(誤った)見解(ディッティ)による説法がなされ、上に空(シューニャター)の開示による説法がなされている。 それゆえ、「このように、相応に従って説法がなされた」と言われているのである。
Paritassitavipphanditavāro 嘆きと苦悩の議論
105. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi , tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
105. 「比丘たちよ、ここで、常住論者であり、自己と世界が永遠であると説くバラモンや修行者たちは、四つの要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
106. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
106. 「比丘たちよ、ここで、部分的に常住論者であり、部分的に非常住論者であり、自己と世界が部分的に永遠で部分的に非永遠であると説くバラモンや修行者たちは、四つの要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
107. ‘‘Tatra , bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti catūhi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
107. 「比丘たちよ、ここで、端数論者であり、世界の端と端を説くバラモンや修行者たちは、四つの要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
108. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ catūhi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
108. 「比丘たちよ、ここで、曲折論者であり、質問されると、その場で言葉を濁すバラモンや修行者たちは、四つの要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
109. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti dvīhi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
109. 「比丘たちよ、ここで、偶然発生論者であり、自己と世界が偶然発生すると説くバラモンや修行者たちは、二つの要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
110. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā pubbantānudiṭṭhino pubbantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti aṭṭhārasahi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
110. 「比丘たちよ、ここで、過去世のあり方を説き、過去世の観念を持ち、過去世について様々な思索を述べるバラモンや修行者たちは、十八の要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
111. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā saññīvādā uddhamāghātanaṃ saññiṃ attānaṃ paññapenti soḷasahi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
111. 「比丘たちよ、ここで、(肉体的な)「死」の後に、感覚のある自己が存在すると説くバラモンや修行者たちは、十六の要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
112. ‘‘Tatra , bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā asaññīvādā uddhamāghātanaṃ asaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
112. 「比丘たちよ、ここで、(肉体的な)「死」の後に、感覚のない自己が存在すると説くバラモンや修行者たちは、八つの要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
113. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā nevasaññīnāsaññīvādā uddhamāghātanaṃ nevasaññīnāsaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
113. 「比丘たちよ、ここで、(肉体的な)「死」の後に、感覚があるともないとも言えない自己が存在すると説くバラモンや修行者たちは、八つの要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
114. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā ucchedavādā sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti sattahi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
114. 「比丘たちよ、ここで、(自己と世界は)断滅すると説くバラモンや修行者たちは、自己と世界の断滅、消滅、虚無を七つの要因によって説きます。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
115. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā diṭṭhadhammanibbānavādā sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti pañcahi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
115. 「比丘たちよ、ここで、この生涯での解脱を説くバラモンや修行者たちは、自己がこの生涯で解脱すると五つの要因によって説きます。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
116. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā aparantakappikā aparantānudiṭṭhino aparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti catucattārīsāya vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
116. 「比丘たちよ、ここで、来世のあり方を説き、来世の観念を持ち、来世について様々な思索を述べるバラモンや修行者たちは、四十四の要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
117. ‘‘Tatra , bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā ca aparantakappikā ca pubbantāparantakappikā ca pubbantāparantānudiṭṭhino pubbantāparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti dvāsaṭṭhiyā vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditameva.
117. 「比丘たちよ、ここで、過去世のあり方を説き、来世のあり方を説き、過去世と来世のあり方を説き、過去世と来世の観念を持ち、過去世と来世について様々な思索を述べるバラモンや修行者たちは、六十二の要因によって(それを説きます)。しかし、それらのバラモンや修行者たちは、無知で、見えず、渇望に囚われており、ただ嘆きと苦悩に苛まれているだけです。」
105-117. Idāni mariyādavibhāgadassanatthaṃ – ‘‘tatra bhikkhave’’tiādikā desanā āraddhā. Tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditamevāti yena diṭṭhiassādena diṭṭhisukhena diṭṭhivedayitena te somanassajātā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavantānaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ yathābhūtaṃ dhammānaṃ sabhāvaṃ ajānantānaṃ apassantānaṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ kevalaṃ taṇhāgatānaṃyeva taṃ vedayitaṃ, tañca kho panetaṃ paritassitavipphanditameva. Diṭṭhisaṅkhātena ceva taṇhāsaṅkhātena ca paritassitena vipphanditameva calitameva kampitameva thusarāsimhi nikhātakhāṇusadisaṃ, na sotāpannassa dassanamiva niccalanti dasseti. Esa nayo ekaccasassatavādādīsupi.
105〜117.次に、境界の区別を示すために、「ここに、比丘たちよ」といった説法が始められた。その(誤った)見解の味、見解の喜び、見解の感覚に満足して、永遠であるという見解を持つこれらの沙門やバラモンたちは、四つの対象によって、自己と世界を永遠であると断言している。しかし、これらの沙門やバラモンたちは、真実の法(ダルマ)の性質を知らず、見ることなく、渇愛に支配されている。彼らにとって、それはただ渇愛に支配されているにすぎない。それは、嘆き、もがき、さまようことである。見解という名のものによって、そして渇愛という名のものによって、嘆き、さまよい、動揺し、震え、その杭に打ち込まれた柱のように、善き流れに入る者(ソーダーパンナ)の見解のように不動ではない。 これは、部分的な永遠説などにも当てはまる。
105-117. Mariyādavibhāgadassanatthanti sassatādidiṭṭhidassanassa sammādassanena saṅkarābhāvavibhāvanatthaṃ. Tadapi vedayitanti sambandho. Ajānataṃ apassatanti ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti ‘‘idaṃ diṭṭhiṭṭhānaṃ evaṃgahikaṃ evaṃparāmaṭṭhaṃ evaṃgahitaṃ hoti evaṃabhisamparāya’’nti yathābhūtaṃ ajānantānaṃ apassantānaṃ. Tathā yasmiṃ vedayite avītataṇhatāya evaṃ diṭṭhigataṃ upādiyanti, taṃ vedayitaṃ samudayādito yathābhūtaṃ ajānantānaṃ apassantānaṃ, etena anāvaraṇañāṇasamantacakkhūhi yathā tathāgatānaṃ yathābhūtamettha ñāṇadassanaṃ, na evaṃ diṭṭhigatikānaṃ, atha kho taṇhādiṭṭhiparāmāsoyevāti dasseti. Teneva cāyaṃ desanā mariyādavibhāgadassanatthā jātā. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘yathābhūtaṃ dhammānaṃ sabhāvaṃ ajānantānaṃ apassantāna’’nti avisesena vuttaṃ. Na hi saṅkhatadhammasabhāvaṃ ajānanamattena micchā abhinivisantīti. Sāmaññajotanā visese avatiṭṭhatīti ayaṃ visesayojanā katā. Vedayitanti ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti diṭṭhipaññāpanavasena pavattaṃ diṭṭhiyā anubhūtaṃ anubhavanaṃ. Taṇhāgatānanti taṇhāya gatānaṃ upagatānaṃ, pavattānaṃ vā. Tañca kho panetanti ca yathāvuttaṃ vedayitaṃ paccāmasati. Tañhi vaṭṭāmisabhūtaṃ diṭṭhitaṇhāsallānuviddhatāya saubbilattā cañcalaṃ, na maggaphalasukhaṃ viya ekarūpena avatiṭṭhatīti. Tenevāha **‘‘paritassitenā’’**tiādi.
105-117. 「境界の区別を示すため」とは、常住論などの見解を示すことを、正しい見解と区別して、混同しないように示すためです。「それもまた経験する」とは、関係です。「知らない者たち、見ない者たち」とは、「個我と世界は永遠である」という「見解の立場」を、そのように確立されたものであり、そのように執着し、そのように受け入れていることを、正しく知らない者たち、見ない者たち、という意味です。同様に、経験することにおいて、渇愛が滅尽していないために、そのように見解を執着し、それを経験することにおいて、その根源から正しく知らない者たち、見ない者たち、という意味です。これにより、仏陀の無碍の智慧と遍く照らす眼によって、正しく知られるように、見解を持つ者たちにはそうではない、むしろ渇愛と見解への執着である、ということを示しています。それゆえ、この教えは「境界の区別を示すため」に説かれました。注釈書では、「事物の真実の性質を知らない者たち、見ない者たち」と、区別なく述べられています。なぜなら、形成された法(=サンクァタダルマ)の性質を知らないというだけでは、誤って固執するわけではないからです。「一般的な性質を示す」とは、「(それは)一般的性質である」と、具体例には留まらない、ということです。「経験する」とは、「個我と世界は永遠である」という見解の提示によって生じた、見解によって経験すること、経験すること、という意味です。「渇愛に入った者たち」とは、渇愛に入った者たち、到達した者たち、あるいは進行中の者たちです。「そして、その」とは、正しく述べられた経験のことです。それは、輪廻に属し、見解と渇愛の矢に貫かれているため、非常に動揺し、不安定である。それは、道と果の幸福のように、一つの様式で留まらない、ということです。それゆえ、「苦しみへの憧れによって」などと言われています。
Atha vā evaṃ visesakāraṇato dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni vibhajitvā idāni avisesakāraṇato tāni dassetuṃ **‘‘tatra bhikkhave’’**tiādikā desanā āraddhā. Sabbesañhi diṭṭhigatikānaṃ vedanā avijjā taṇhā ca avisiṭṭhakāranti. Tattha tadapīti ‘‘sassataṃ attānañca lokañca paññapenti’’ti ettha yadetaṃ ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti paññāpanaṃ, tadapi. Sukhādibhedaṃ tividhavedayitaṃ yathākkamaṃ dukkhasallāniccato, avisesena samudayatthaṅgamassādādīnavanissaraṇato vā yathābhūtaṃ ajānantānaṃ apassantānaṃ, tato eva ca sukhādipatthanāsambhavato taṇhāya upagatattā taṇhāgatānaṃ taṇhāparitassitena diṭṭhivipphanditameva diṭṭhicalanameva, ‘‘asati attani ko vedanaṃ anubhavatī’’ti kāyavacīdvāresu diṭṭhiyā copanappattimattameva vā, na pana diṭṭhiyā paññāpetabbo sassato koci dhammo atthīti attho. Ekaccasassatavādādīsupi eseva nayo.
あるいは、このように具体的な原因によって62の見解を分類した後、今度は一般的な原因によってそれらを示すために、「そこで、比丘たちよ」といった教えが始められました。すべての見解を持つ者たちにとって、経験は、無明と渇愛によって、区別なく(原因となります)。そこで、「それもまた」とは、「(個我と世界は)永遠であると見なす」という、そこで「個我と世界は永遠である」という見なすこと、それもまた、(原因となります)。快・不快などの区別のある三種類の経験を、それぞれ苦しみ、矢、無常、あるいは一般的に、その発生と消滅、快楽と苦悩、そして離れることの、正しく知らない者たち、見ない者たち、それゆえ、快楽などを求めることの生じることから、渇愛に入った者たち、渇愛によって苦しみ憧れる者たちの、見解の動揺、見解の揺れ、あるいは、「自己がないのに、誰が苦痛を経験するのか」という、身体と口(=行為)の二つの領域で、見解がただ揺れ動くだけで、見解によって見なされるべき永遠の何かがある、という意味ではありません。一部常住論などの場合も同様です。
Phassapaccayāvāro 接触による原因の議論
118. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
118. 「比丘たちよ、ここで、常住論者であり、自己と世界が永遠であると説くバラモンや修行者たちは、四つの要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
118. Yena taṇhāparitassitena etāni diṭṭhigatāni pavattanti, tassa vedayitaṃ paccayo, vedayitassāpi phasso paccayoti desanā diṭṭhiyā paccayaparamparaniddhāraṇanti āha **‘‘paramparapaccayadassanattha’’**nti, tena yathā paññāpanadhammo diṭṭhi, tappaccayadhammā ca yathāsakaṃ paccayavaseneva uppajjanti, na paccayehi vinā, evaṃ paññāpetabbā dhammāpi rūpavedanādayo, na ettha koci attā vā loko vā sassatoti ayamattho dassitoti daṭṭhabbaṃ.
118. 「渇愛の憧れによって」とは、これらの見解が生じる原因であり、その経験が原因であり、経験もまた接触が原因である、という教えは、見解における原因の連鎖を示すためである、と「原因の連鎖を見るため」と言われています。それゆえ、見なされる法(=見解)は、その原因となる法が、それぞれの原因の法則に従って生じるのであり、原因なしに生じるのではないように、見なされるべき法(=経験など)も、同様に、ここに個我も世界も永遠である、ということではない、という意味が示されていると理解すべきです。
119. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
119. 「比丘たちよ、ここで、部分的に常住論者であり、部分的に非常住論者であり、自己と世界が部分的に永遠で部分的に非永遠であると説くバラモンや修行者たちは、四つの要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
120. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti catūhi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
120. 「比丘たちよ、ここで、端数論者であり、世界の端と端を説くバラモンや修行者たちは、四つの要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
121. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ catūhi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
121. 「比丘たちよ、ここで、曲折論者であり、質問されると、その場で言葉を濁すバラモンや修行者たちは、四つの要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
122. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti dvīhi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
122. 「比丘たちよ、ここで、偶然発生論者であり、自己と世界が偶然発生すると説くバラモンや修行者たちは、二つの要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
123. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā pubbantānudiṭṭhino pubbantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti aṭṭhārasahi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
123. 「比丘たちよ、ここで、過去世のあり方を説き、過去世の観念を持ち、過去世について様々な思索を述べるバラモンや修行者たちは、十八の要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
124. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā saññīvādā uddhamāghātanaṃ saññiṃ attānaṃ paññapenti soḷasahi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
124. 「比丘たちよ、ここで、(肉体的な)「死」の後に、感覚のある自己が存在すると説くバラモンや修行者たちは、十六の要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
125. ‘‘Tatra , bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā asaññīvādā uddhamāghātanaṃ asaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
125. 「比丘たちよ、ここで、(肉体的な)「死」の後に、感覚のない自己が存在すると説くバラモンや修行者たちは、八つの要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
126. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā nevasaññīnāsaññīvādā uddhamāghātanaṃ nevasaññīnāsaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
126. 「比丘たちよ、ここで、(肉体的な)「死」の後に、感覚があるともないとも言えない自己が存在すると説くバラモンや修行者たちは、八つの要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
127. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā ucchedavādā sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti sattahi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
127. 「比丘たちよ、ここで、(自己と世界は)断滅すると説くバラモンや修行者たちは、自己と世界の断滅、消滅、虚無を七つの要因によって説きます。しかし、それは接触による原因です。」
128. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā diṭṭhadhammanibbānavādā sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti pañcahi vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
128. 「比丘たちよ、ここで、この生涯での解脱を説くバラモンや修行者たちは、自己がこの生涯で解脱すると五つの要因によって説きます。しかし、それは接触による原因です。」
129. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā aparantakappikā aparantānudiṭṭhino aparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti catucattārīsāya vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
129. 「比丘たちよ、ここで、来世のあり方を説き、来世の観念を持ち、来世について様々な思索を述べるバラモンや修行者たちは、四十四の要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
130. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā ca aparantakappikā ca pubbantāparantakappikā ca pubbantāparantānudiṭṭhino pubbantāparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti dvāsaṭṭhiyā vatthūhi, tadapi phassapaccayā.
130. 「比丘たちよ、ここで、過去世のあり方を説き、来世のあり方を説き、過去世と来世のあり方を説き、過去世と来世の観念を持ち、過去世と来世について様々な思索を述べるバラモンや修行者たちは、六十二の要因によって(それを説きます)。しかし、それは接触による原因です。」
118-130. Puna – ‘‘tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā’’tiādi paramparapaccayadassanatthaṃ āraddhaṃ . Tattha tadapi phassapaccayāti yena diṭṭhiassādena diṭṭhisukhena diṭṭhivedayitena te somanassajātā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, tadapi taṇhādiṭṭhipariphanditaṃ vedayitaṃ phassapaccayāti dasseti. Esa nayo sabbattha.
118〜130.再び、「ここに、比丘たちよ、永遠説を唱える沙門やバラモンたちは」といった説法は、連鎖的な原因を示すために始められた。 そこで、接触(ファッサ)が原因であるということ、すなわち、見解の味、見解の喜び、見解の感覚に満足して、永遠であるという見解を持つこれらの沙門やバラモンたちは、四つの対象によって、自己と世界を永遠であると断言している。それは、渇愛と見解によってもがき、感覚すること、接触(ファッサ)が原因であるということを示している。 これは、すべてに当てはまる。
Netaṃ ṭhānaṃ vijjativāro 「ここは、そうなる場所ではない」という議論
131. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
131. 「比丘たちよ、そこにおいて、常住論者(sassatavāda)にして、四つの要因によって、自己と世界を永遠であると説く沙門・バラモンたちは、触(phassa)以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
131. Tassa paccayassāti phassapaccayassa diṭṭhivedayiteti diṭṭhiyā paccayabhūte vedayite, phassapadhānehi attano paccayehi nipphādetabbeti attho. Vināpi cakkhādivatthūhi, sampayuttadhammehi ca kehici vedanā uppajjati, na pana kadāci phassena vināti phasso vedanāya balavakāraṇanti āha **‘‘balavabhāvadassanattha’’**nti. Sannihitopi hi visayo sace phusanākārarahito hoti cittuppādo, na tassa ārammaṇapaccayena paccayo hotīti phassova sampayuttadhammānaṃ visesapaccayo. Tathā hi bhagavatā cittuppādaṃ vibhajantena phassoyeva paṭhamaṃ uddhaṭo, vedanāya pana adhiṭṭhānameva.
131. 「その原因」とは、接触の原因である見解の経験のことです。見解の原因である経験において、接触が主要なものであり、それ自身の原因によって達成されるべきである、という意味です。目など(の感覚器官)がなくても、また、結合している法(=諸法)のいくつかがない場合でも、経験は生じますが、しかし、接触なしに経験が生じることは決してありません。したがって、接触は経験の強力な原因である、と「強力な性質を示すため」と言われています。たとえ対象が目の前にあっても、もし接触する性質がなければ、心の生起は、対象の原因によって原因となることはありません。それゆえ、接触こそが、結合している法(=諸法)の特別な原因です。それゆえ、仏は心の生起を分析する際に、まず接触を挙げ、経験については、それを強化すること(=対象への没頭)を述べられました。
132. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekacca asassatikā ekaccaṃ sassataṃ ekaccaṃ asassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
132. 「比丘たちよ、そこにおいて、一部常住・一部非常住論者(ekaccasassatikā ekacca asassatikā)にして、四つの要因によって、自己と世界を一部永遠・一部非永遠であると説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
133. ‘‘Tatra , bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti catūhi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
133. 「比丘たちよ、そこにおいて、辺際論者(antānantikā)にして、四つの要因によって、世界の辺際(または無辺際)を説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
134. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā tattha tattha pañhaṃ puṭṭhā samānā vācāvikkhepaṃ āpajjanti amarāvikkhepaṃ catūhi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
134. 「比丘たちよ、そこにおいて、無礙論者(amarāvikkhepikā)にして、四つの要因によって、問いかけられた際に、その場その場で言葉を濁して(回遊させて)しまう沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
135. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā adhiccasamuppannikā adhiccasamuppannaṃ attānañca lokañca paññapenti dvīhi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
135. 「比丘たちよ、そこにおいて、偶発論者(adhiccasamuppannikā)にして、二つの要因によって、自己と世界が偶発的に生じたと説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
136. ‘‘Tatra , bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā pubbantānudiṭṭhino pubbantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti aṭṭhārasahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
136. 「比丘たちよ、そこにおいて、過去世論者(pubbantakappikā)にして、十八の要因によって、過去世に関する種々の見解を説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
137. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā saññīvādā uddhamāghātanaṃ saññiṃ attānaṃ paññapenti soḷasahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
137. 「比丘たちよ、そこにおいて、止滅論者(uddhamāghātanikā)にして、十六の要因によって、止滅(または止滅状態)において認識(saññī)があると自己を説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
138. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā asaññīvādā, uddhamāghātanaṃ asaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
138. 「比丘たちよ、そこにおいて、止滅論者(uddhamāghātanikā)にして、八つの要因によって、止滅(または止滅状態)において認識がない(asaññī)と自己を説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
139. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā nevasaññīnāsaññīvādā uddhamāghātanaṃ nevasaññīnāsaññiṃ attānaṃ paññapenti aṭṭhahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
139. 「比丘たちよ、そこにおいて、止滅論者(uddhamāghātanikā)にして、八つの要因によって、止滅(または止滅状態)において認識があるともないとも言えない(nevasaññīnāsaññī)と自己を説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
140. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā ucchedavādā sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti sattahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
140. 「比丘たちよ、そこにおいて、断滅論者(ucchedavādā)にして、七つの要因によって、有情(satta)の断滅、滅亡、消滅を説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
141. ‘‘Tatra , bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā diṭṭhadhammanibbānavādā sato sattassa paramadiṭṭhadhammanibbānaṃ paññapenti pañcahi vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
141. 「比丘たちよ、そこにおいて、現世涅槃論者(diṭṭhadhammanibbānavādā)にして、五つの要因によって、有情(satta)の現世における涅槃を説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
142. ‘‘Tatra , bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā aparantakappikā aparantānudiṭṭhino aparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti catucattārīsāya vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
142. 「比丘たちよ、そこにおいて、後世論者(aparantakappikā)にして、四十四の要因によって、後世に関する種々の見解を説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
143. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā ca aparantakappikā ca pubbantāparantakappikā ca pubbantāparantānudiṭṭhino pubbantāparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti dvāsaṭṭhiyā vatthūhi, te vata aññatra phassā paṭisaṃvedissantīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
143. 「比丘たちよ、そこにおいて、過去世・後世両論者(pubbantakappikā ca aparantakappikā ca pubbantāparantakappikā ca)にして、六十二の要因によって、過去世と後世に関する種々の見解を説く沙門・バラモンたちは、触以外のものによって認識しうるというようなことは、ありえないのである。」
131-143. Idāni tassa paccayassa diṭṭhivedayite balavabhāvadassanatthaṃ puna – ‘‘tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā’’tiādimāha. Tattha te vata aññatra phassāti te vata samaṇabrāhmaṇā taṃ vedayitaṃ vinā phassena paṭisaṃvedissantīti kāraṇametaṃ natthīti. Yathā hi patato gehassa upatthambhanatthāya thūṇā nāma balavapaccayo hoti, na taṃ thūṇāya anupatthambhitaṃ ṭhātuṃ sakkoti, evameva phassopi vedanāya balavapaccayo, taṃ vinā idaṃ diṭṭhivedayitaṃ natthīti dasseti. Esa nayo sabbattha.
131〜143.次に、その原因の見解における力の強さを示すために、再び「ここに、比丘たちよ、永遠説を唱える沙門やバラモンたちは」といった説法がなされた。 そこで、彼らは「接触(ファッサ)以外に、彼らは感覚するであろう」と言うだろうか。接触(ファッサ)なしに感覚するというのは、理由がない。ちょうど、倒れそうな家を支えるために柱が力強い支えとなるように、柱がなければその家は立っていられない。それと同様に、接触(ファッサ)は感覚(ヴェーダナー)にとって力強い原因であり、それがなければ、この見解による感覚は存在しないことを示している。 これは、すべてに当てはまる。
Diṭṭhigatikādhiṭṭhānavaṭṭakathā 見解の堅持による輪廻の物語
144. ‘‘Tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, yepi te samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikā ekaccaasassatikā…pe… yepi te samaṇabrāhmaṇā antānantikā… yepi te samaṇabrāhmaṇā amarāvikkhepikā… yepi te samaṇabrāhmaṇā adhiccasamuppannikā… yepi te samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā… yepi te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā saññīvādā… yepi te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā asaññīvādā… yepi te samaṇabrāhmaṇā uddhamāghātanikā nevasaññīnāsaññīvādā… yepi te samaṇabrāhmaṇā ucchedavādā… yepi te samaṇabrāhmaṇā diṭṭhadhammanibbānavādā… yepi te samaṇabrāhmaṇā aparantakappikā… yepi te samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā ca aparantakappikā ca pubbantāparantakappikā ca pubbantāparantānudiṭṭhino pubbantāparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti dvāsaṭṭhiyā vatthūhi, sabbe te chahi phassāyatanehi phussa phussa paṭisaṃvedenti tesaṃ vedanāpaccayā taṇhā, taṇhāpaccayā upādānaṃ, upādānapaccayā bhavo, bhavapaccayā jāti, jātipaccayā jarāmaraṇaṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā sambhavanti.
144. 「比丘たちよ、そこにおいて、四つの要因によって、自己と世界を永遠であると説く常住論者(sassatavāda)も、一部常住・一部非常住論者(ekaccasassatikā ekaccaasassatikā)も…(中略)…過去世・後世両論者(pubbantakappikā ca aparantakappikā ca pubbantāparantakappikā ca)にして、六十二の要因によって、過去世と後世に関する種々の見解を説く沙門・バラモンたちも、すべて六つの触処(phassāyatana)に触れることによって認識するのである。それらの者の、受(vedanā)を縁として渇愛(taṇhā)が生じ、渇愛を縁として執着(upādāna)が生じ、執着を縁として有(bhava)が生じ、有を縁として生(jāti)が生じ、生を縁として老死(jarāmaraṇa)と、悲しみ、嘆き、苦しみ、憂い、苦悶が生じるのである。」
144. Idāni tatra bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, yepi te samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikātiādinā nayena sabbadiṭṭhivedayitāni sampiṇḍeti. Kasmā? Upari phasse pakkhipanatthāya. Kathaṃ? Sabbe te chahi phassāyatanehi phussa phussa paṭisaṃvedentīti. Tattha cha phassāyatanāni nāma – cakkhuphassāyatanaṃ, sotaphassāyatanaṃ, ghānaphassāyatanaṃ, jivhāphassāyatanaṃ, kāyaphassāyatanaṃ, manophassāyatananti imāni cha. Sañjāti-samosaraṇa-kāraṇa-paṇṇattimattatthesu hi ayaṃ āyatanasaddo pavattati. Tattha – ‘‘kambojo assānaṃ āyatanaṃ, gunnaṃ dakkhiṇāpatho’’ti sañjātiyaṃ pavattati, sañjātiṭṭhāneti attho. ‘‘Manorame āyatane, sevanti naṃ vihaṅgamā’’ti (a. ni. 5.38) samosaraṇe. ‘‘Sati satiāyatane’’ti (a. ni. 3.102) kāraṇe. ‘‘Araññāyatane paṇṇakuṭīsu sammantī’’ti (saṃ. ni. 1.255) paṇṇattimatte. Svāyamidha sañjātiādiatthattayepi yujjati. Cakkhādīsu hi phassapañcamakā dhammā sañjāyanti samosaranti, tāni ca tesaṃ kāraṇanti āyatanāni. Idha pana ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’ti (saṃ. ni. 2.43) iminā nayena phassasīseneva desanaṃ āropetvā phassaṃ ādiṃ katvā paccayaparamparaṃ dassetuṃ phassāyatanādīni vuttāni.
144.次に、そこで、「比丘たちよ、永遠説を唱える沙門やバラモンたちは、四つの対象によって、自己と世界を永遠であると断言している。また、部分的な永遠説などを唱える沙門やバラモンたちは」といった言葉は、すべての(誤った)見解による感覚をまとめている。 なぜか? 後に接触(ファッサ)を加えるためである。 どのようにか? 彼らすべては、六つの接触器官(ファッサ・アーヤタナ)によって接触し、接触することによって感覚するのである。 そこで、六つの接触器官とは、眼の接触器官、耳の接触器官、鼻の接触器官、舌の接触器官、身体の接触器官、心の接触器官である。 これらは、生成、集まり、原因、名指しという意味で働く。例えば、「カンボジャは馬の領域である、ダクシナパタは(馬の)集まる場所である」は、生成において働く。生成の場所を意味する。 「愛すべき領域に、鳥たちが住んでいる」は、集まりにおいて働く。 「場所ごとに」は、原因において働く。 「森の領域に、葉の小屋に静まる」は、名指しにおいて働く。 ここで、これらの生成などの意味もまた、起こる。眼などによって接触し、五つの法(感覚、認識、意志、接触、心が)が生成し、集まり、それらはそれらの原因である、すなわち領域である。 しかし、ここでは「眼と、対象(色)と、眼識が起こる。三つの結合が接触である」という言葉の通りに、接触を主として説法がなされ、接触を起点として、連鎖的な原因を示すために、接触器官などが説かれている。
Phussa phussa paṭisaṃvedentīti phusitvā phusitvā paṭisaṃvedenti. Ettha ca kiñcāpi āyatanānaṃ phusanakiccaṃ viya vuttaṃ, tathāpi na tesaṃ phusanakiccatā veditabbā. Na hi āyatanāni phusanti, phassova taṃ taṃ ārammaṇaṃ phusati, āyatanāni pana phasse upanikkhipitvā dassitāni; tasmā sabbe te cha phassāyatanasambhavena phassena rūpādīni ārammaṇāni phusitvā taṃ diṭṭhivedanaṃ paṭisaṃvedayantīti evamettha attho veditabbo.
「接触し、接触することによって感覚する」とは、接触し、接触することによって感覚するということである。 ここで、たとえ領域の接触という働きが説かれているとしても、それらが接触する働きであるとは理解すべきではない。領域が接触するのではない。接触(ファッサ)そのものが、その対象(アーランマナ)に接触するのである。領域は、接触の中に置かれて示されている。 それゆえ、彼らすべては、六つの接触器官によって生じる接触によって、色などの対象に接触し、その見解による感覚を感覚するのである、とここで理解すべきである。
Tesaṃ vedanāpaccayā taṇhātiādīsu vedanāti cha phassāyatanasambhavā vedanā. Sā rūpataṇhādibhedāya taṇhāya upanissayakoṭiyā paccayo hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘tesaṃ vedanāpaccayā taṇhā’’ti. Sā pana catubbidhassa upādānassa upanissayakoṭiyā ceva sahajātakoṭiyā ca paccayo hoti. Tathā upādānaṃ bhavassa. Bhavo jātiyā upanissayakoṭiyā paccayo hoti.
「感覚(ヴェーダナー)を原因として渇愛(タンハー)が…」といった感覚(ヴェーダナー)は、六つの接触器官によって生じる感覚(ヴェーダナー)である。 それは、色への渇愛など、渇愛の基盤となる。 それゆえ、「感覚(ヴェーダナー)を原因として渇愛(タンハー)が」と言われているのである。 その渇愛は、四つの取着(ウパーダーナ)の基盤となり、同時に生じる。 同様に、取着は存在(バヴァ)の原因となる。 存在は、誕生(ジャーティ)の基盤となる。
Jātīti panettha savikārā pañcakkhandhā daṭṭhabbā, jāti jarāmaraṇassa ceva sokādīnañca upanissayakoṭiyā paccayo hoti. Ayamettha saṅkhepo, vitthārato pana paṭiccasamuppādakathā visuddhimagge vuttā. Idha panassa payojanamattameva veditabbaṃ. Bhagavā hi vaṭṭakathaṃ kathento – ‘‘purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati avijjāya, ‘ito pubbe avijjā nāhosi, atha pacchā samabhavī’ti evañcetaṃ, bhikkhave, vuccati, atha ca pana paññāyati ‘‘idappaccayā avijjā’’ti (a. ni. 10.61) evaṃ avijjāsīsena vā, purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati bhavataṇhāya…pe… ‘‘idappaccayā bhavataṇhā’’ti (a. ni. 10.62) evaṃ taṇhāsīsena vā, purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati bhavadiṭṭhiyā…pe… ‘‘idappaccayā bhavadiṭṭhī’’ti evaṃ diṭṭhisīsena vā kathesi’’. Idha pana diṭṭhisīsena kathento vedanārāgena uppajjamānā diṭṭhiyo kathetvā vedanāmūlakaṃ paṭiccasamuppādaṃ kathesi. Tena idaṃ dasseti – ‘‘evamete diṭṭhigatikā, idaṃ dassanaṃ gahetvā tīsu bhavesu catūsu yonīsu pañcasu gatīsu sattasu viññāṇaṭṭhitīsu navasu sattāvāsesu ito ettha etto idhāti sandhāvantā saṃsarantā yante yuttagoṇo viya, thambhe upanibaddhakukkuro viya, vātena vippannaṭṭhanāvā viya ca vaṭṭadukkhameva anuparivattanti, vaṭṭadukkhato sīsaṃ ukkhipituṃ na sakkontī’’ti.
ここでは、変化を伴う五つの集まり(スカンダ)を誕生(ジャーティ)と見なすべきである。誕生は、老いと死、そして悲しみなどの基盤となる。 これが、要点である。詳細については、『清浄道論』に説かれている縁起の解説を参照のこと。 ここでは、その目的だけを理解すべきである。 世尊は、輪廻の輪を説きながら、「比丘たちよ、無明の以前の段階は知られない。『これ以前に無明はなかった。その後、無明が生じた』と、比丘たちよ、このように言われるが、しかし『これ(生)を原因として無明がある』と(相応部経典10・61)言われるように、無明を主として説かれた。 あるいは、「比丘たちよ、渇愛の以前の段階は知られない。…『これ(無明)を原因として渇愛がある』と(相応部経典10・62)言われるように、渇愛を主として説かれた。 あるいは、「比丘たちよ、(誤った)見解の以前の段階は知られない。…『これ(渇愛)を原因として(誤った)見解がある』と(相応部経典10・63)言われるように、見解を主として説かれた。」 ここで、見解を主として説かれたということは、感覚(ヴェーダナー)への執着から生じる(誤った)見解を説いた後、感覚(ヴェーダナー)を根源とする縁起を説かれたということである。 それゆえ、これは「このように、(誤った)見解に捉われた者たちは、この見解を抱いて、三つの世界、四つの生存、五つの行先、七つの意識の場所、九つの住処をさまよいながら、ここで、そこから、ここに、と(輪廻し)、車輪につながれた牛のように、柱につながれた犬のように、風に飛ばされた木の葉のように、輪廻の苦しみの中を巡り、輪廻の苦しみから頭を上げることができない。」ということを示している。
144. Heṭṭhā tīsupi vāresu adhikatattā, upari ca ‘‘paṭisaṃvedentī’’ti vakkhamānattā vedayitamettha padhānanti āha **‘‘sabbadiṭṭhivedayitāni sampiṇḍetī’’**ti. Sampiṇḍetīti ca ‘‘yepi te’’ti tattha tattha āgatassa pi-saddassa atthaṃ dasseti. Vedayitassa phasse pakkhipanaṃ phassapaccayatādassanameva ‘‘chahi ajjhattikāyatanehi chaḷārammaṇapaṭisaṃvedanaṃ ekantato chaphassahetukamevā’’ti. Sañjāyanti etthāti adhikaraṇattho sañjāti-saddoti āha **‘‘sañjātiṭṭhāne’’**ti. Evaṃ samosaraṇasaddopi daṭṭhabbo. Āyatati ettha phalaṃ tadāyattavuttitāya, āyabhūtaṃ vā attano phalaṃ tanoti pavattetīti āyatanaṃ, kāraṇaṃ. Rukkhagacchasamūhe araññavohāro araññameva araññāyatananti āha **‘‘paṇṇattimatte’’**ti. Atthattayepīti pi-saddena avuttatthasampiṇḍanaṃ daṭṭhabbaṃ, tena ākāranivāsādhiṭṭhānatthe saṅgaṇhāti. Hiraññāyatanaṃ suvaṇṇāyatanaṃ, vāsudevāyatanaṃ kammāyatananti ādīsu ākaranivāsādhiṭṭhānesu āyatanasaddo. Cakkhādīsu ca phassādayo ākiṇṇā, tāni ca nesaṃ nivāso, adhiṭṭhānañca nissayapaccayabhāvatoti. Tiṇṇampi visayindriyaviññāṇānaṃ saṅgatibhāvena gahetabbo phassoti **‘‘saṅgatī’’**ti vutto. Tathā hi so ‘‘sannipātapaccupaṭṭhāno’’ti vuccati. Iminā nayenāti vijjamānesupi aññesu sampayuttadhammesu yathā ‘‘cakkhuñca…pe… phasso’’ti (ma. ni. 1.204; ma. ni. 3.421, 425, 426; saṃ. ni. 2.43-45; saṃ. ni. 4.60; kathā. 465) etasmiṃ sutte vedanāya padhānakāraṇabhāvadassanatthaṃ phassasīsena desanā katā, evamidhāpi brahmajāle ‘‘phassapaccayā vedanā’’tiādinā phassaṃ ādiṃ katvā aparantapaṭiccasamuppādadīpanena paccayaparamparaṃ dassetuṃ ‘‘phassāyatanehi phussa phussā’’ti phassamukhena vuttaṃ.
144. 上方において三度、増上となっており、上方においても「感受する」とこれから説かれるところであるから、ここで感受を主とするというのは、「すべての見解の感受を凝縮する」ということである。凝縮するとは、「それらのすべて」と、そこごとに現れる「ピ」という字の意味を示すものである。感受するものの触(に)付加されるのは、触によって生じるものを見るということである。「六つの内的なる固有の器官によって、六つの対象の感受は、純粋に六つの触に起因するものである」と。ここで生じるから、処(テキストの箇所)という意味であり、「生じる処」という言葉である。このように、「集まる」という言葉も理解すべきである。ここで結果が生じ、それに依存して生きる(存在)から、「生」という。あるいは、自己の生じた結果を拡張して(生を)導くから、「生」である。これは原因である。木の茂みにおいて森という言葉が森のみを指すように、「森の生」という。(それは)「概念にすぎない」と。(「すべての見解の感受を凝縮する」の)「ピ」という字は、述べられていない意味を凝縮することを示す。それゆえ、形作られた場所、住処、拠り所という意味で含んでいる。金(ひ)の生、銀の生、ヴァースデーヴァ(ヴィシュヌ神)の生、行為の生などのように、場所、住処、拠り所において「生」という言葉が用いられる。眼などにおいても触などが混在し、それらが(それらの)住処であり、拠り所であり、助けとなる原因である。三つの(眼、耳、鼻)および(物、音、匂い)の認識が結合することから触といい、「結合」と説かれた。そのように、「集まることによって現れる」とも言われる。この方法で、すなわち、存在するものの中でも、他の結合しているものの中で、あたかも「眼と…(省略)…触」と(『中部経典』1巻204、「中部経典」3巻421, 425, 426、「相応部経典」2巻43-45、「相応部経典」4巻60、「 καταpaccā」465)この経典において、感受が主要な原因であることを示すために、触を主として説かれたように、この場合も『梵網経』において、「触に縁って感受が生じる」などのように、触を起点として、後生成仏の縁起などを(示す)ために、原因の連鎖を示すために、「触の生によって触れられた」と、触を主として説かれた。
Phasso arūpadhammopi samāno ekadesena ārammaṇe anallīyamānopi phusanākārena pavattati phusanto viya hotīti āha **‘‘phassova taṃ taṃ ārammaṇaṃ phusatī’’**ti, yena so ‘‘phusanalakkhaṇo, saṅghaṭṭanaraso’’ti ca vuccati. ‘‘Phassāyatanehi phussa phussā’’ti aphusanakiccānipi āyatanāni ‘‘mañcā ghosantī’’tiādīsu viya nissitavohārena phusanakiccāni katvā dassitānīti āha **‘‘phasse upanikkhipitvā’’**ti, phassagatikāni katvā phassūpacāraṃ āropetvāti attho. Upacāro hi nāma vohāramattaṃ, na tena atthasiddhi hotīti āha **‘‘tasmā’’**tiādi.
触は、無色(非物質的)なものであっても、一部は対象に執着しないが、触れるという形で進行し、触れるかのように見えるから、「触そのものが、その対象に触れる」と説かれている。そのように、「触れる性質、衝突する味」とも言われる。「触の生によって触れられた」と、触れる働きのない(器官)であっても、「座が鳴る」などのように、縁に依った言葉遣いによって、触れる働きがあると示されているから、「触に委ねて」と説かれている。すなわち、触に委ねて、触に属するものとして扱っているということである。処遇とは、言葉遣い(呼称)にすぎず、それによって物事が成就するわけではない、ということである。それゆえ、「それゆえ」と説き始めている。
Attano paccayabhūtānaṃ channaṃ phassānaṃ vasena cakkhusamphassajā yāva manosamphassajāti saṅkhepato chabbidhā vedanā, vitthārato pana aṭṭhasatapariyāyena aṭṭhasatabhedā. Rūpataṇhādibhedāyāti rūpataṇhā yāva dhammataṇhāti saṅkhepato chappabhedāya, vitthārato aṭṭhasatabhedāya. Upanissayakoṭiyāti upanissayasīsena. Kasmā panettha upanissayapaccayova uddhaṭo, nanu sukhā vedanā, adukkhamasukhā vedanā ca taṇhāya ārammaṇamattaārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayapakatūpanissayavasena catudhā paccayo, dukkhā ca ārammaṇamattapakatūpanissayavasena dvidhāti? Saccametaṃ, upanissaye eva pana taṃ sabbaṃ antogadhaṃ. Yuttaṃ tāva ārammaṇūpanissayassa upanissayasāmaññato upanissayena saṅgaho, ārammaṇamattaārammaṇādhipatīnaṃ pana kathanti? Tesampi ārammaṇasāmaññato ārammaṇūpanissayena saṅgahova kato, na pakatūpanissayenāti daṭṭhabbaṃ. Etadatthamevettha **‘‘upanissayakoṭiyā’’**ti vuttaṃ, na ‘‘upanissayenā’’ti.
自己の原因となる六つの触のそれぞれに応じて、眼の触から心の触まで、簡潔には六種、詳細には百八種(の感受)である。欲の渇愛から法の渇愛まで、簡潔には六種、詳細には百八種(の渇愛)である。依止の極限とは、依止を主として。(なぜここで依止の原因だけが挙げられているのか。喜ばしい感受、苦でもなく楽でもない感受も、対象、対象の主、依止、真の依止によって四種の原因であり、苦の感受は、対象、真の依止によって二種であるのに。)それは真実である。しかし、それらすべては依止に含まれている。対象の依止については、依止という共通性から依止として扱われるが、対象、対象の主についてはどうか。それらも、対象という共通性から対象の依止として扱われるのであって、真の依止としてではない、と理解すべきである。この意味のために、ここで「依止の極限」と説かれているのであって、「依止によって」ではない。
Catubbidhassāti kāmupādānaṃ yāva attavādupādānanti catubbidhassa. Nanu ca taṇhāva kāmupādānanti? Saccametaṃ. Tattha dubbalā taṇhā taṇhāva, balavatī taṇhā kāmupādānaṃ. Atha vā appattavisayapatthanā taṇhā tamasi corānaṃ karapasāraṇaṃ viya. Sampattavisayaggahaṇaṃ upādānaṃ, corānaṃ karappattadhanaggahaṇaṃ viya. Appicchatāpaṭipakkhā taṇhā, santosapaṭipakkhā upādānaṃ. Pariyesanadukkhamūlaṃ taṇhā, ārakkhadukkhamūlaṃ upādānanti ayametesaṃ viseso. Upādānassāti asahajātassa upādānassa upanissayakoṭiyā, itarassa sahajātakoṭiyāti daṭṭhabbaṃ. Tattha anantarassa anantarasamanantaraanantarūpanissayanatthivigatāsevanapaccayehi, anānantarassa upanissayena, ārammaṇabhūtā pana ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayehi, ārammaṇamatteneva vāti taṃ sabbaṃ upanissayeneva gahetvā **‘‘upanissayakoṭiyā’’**ti vuttaṃ. Yasmā ca taṇhāya rūpādīni assādetvā kāmesu pātabyataṃ āpajjati, tasmā taṇhā kāmupādānassa upanissayo. Tathā rūpādibhedeva sammūḷho ‘‘natthi dinna’’ntiādinā (dī. ni. 1.171; ma. ni. 1.445; ma. ni. 2.94, 95, 225; ma. ni. 3.91, 116, 136; saṃ. ni. 3.210; dha. sa. 1221; vibha. 938) micchādassanaṃ, saṃsārato muccitukāmo asuddhimagge suddhimaggaparāmasanaṃ, khandhesu attattaniyagāhabhūtaṃ sakkāyadassanaṃ gaṇhāti, tasmā itaresampi taṇhā upanissayoti daṭṭhabbaṃ. Sahajātassa pana sahajātaaññamaññanissayasampayuttaatthiavigatahetuvasena taṇhā paccayo hoti. Taṃ sabbaṃ sandhāya **‘‘sahajātakoṭiyā’’**ti vuttaṃ.
四種とは、欲の執着から自己の執着まで、四種の(執着)である。ところで、渇愛そのものが欲の執着ではないか。それは真実である。その中で、弱い渇愛は渇愛であり、強い渇愛は欲の執着である。あるいは、対象に到達しない願いが渇愛であり、対象に到達した獲得が執着である。盗賊が(隠れ家に)帰ってくるのを待っている(隠れ家)のように。(到達した)対象の獲得が執着であり、盗賊が(隠れ家に)帰ってきて獲得する財産のように。(欲求が少ないこと)に反対するものが渇愛であり、(満足すること)に反対するものが執着である。探求の苦しみの根源が渇愛であり、保持の苦しみの根源が執着である、というのがそれらの違いである。執着について、同時に生じない執着について、依止の極限(として)、それ以外のものについては、同時に生じる極限(として)、理解すべきである。その中で、直近の(原因)については、直近の、その直近の、さらに直近の、依止の、存在、習慣、原因によって、直近でないものについては、依止によって。対象となっているものについては、対象、対象の主、対象の依止によって。対象そのものとして、それらすべてを依止によって捉えて、「依止の極限」と説かれている。そして、渇愛によって、物質などを味わって、欲に溺れてしまうから、渇愛は欲の執着の依止である。同様に、物質などの区別において混乱し、「施しはなかった」などと(『長部経典』1巻171、「中部経典」1巻445、「中部経典」2巻94, 95, 225、「中部経典」3巻91, 116, 136、「相応部経典」3巻210、「ダンマサンガニ」1221、「ヴィバーハ」938)誤った見解(を持つ)、輪廻から解脱したい者が、不浄な道において清浄な道を求めること、五蘊において自己と自己のものという見解を持つこと、(これら)を得るから、それら(の見解)も渇愛の依止であると理解すべきである。同時に生じるものについては、同時に生じる、互いに依り頼む、結合している、存在する、失われない原因によって、渇愛は原因となる。それらすべてを指して、「同時に生じる極限」と説かれている。
Tathāti upanissayakoṭiyā ceva sahajātakoṭiyā cāti attho. Bhavassāti kammabhavassa ceva upapattibhavassa ca. Tattha cetanādisaṅkhā taṃ sabbaṃ bhavagāmikammaṃ kammabhavo, kāmabhavādiko navavidho upapattibhavo, tesaṃ upapattibhavassa catubbidhampi upādānaṃ upapattibhavakāraṇakammabhavakāraṇabhāvato , tassa ca sahāyabhāvūpagamanato pakatūpanissayavasena paccayo hoti. Kammārammaṇakaraṇakāle pana kammasahajātakāmupādānaṃ upapattibhavassa ārammaṇapaccayena paccayo hoti. Kammabhavassa pana sahajātassa sahajātaṃ upādānaṃ sahajātaaññamaññanissayasampayuttaatthiavigatavasena ceva hetumaggavasena ca anekadhā paccayo hoti, asahajātassa anantarasamanantaraanantarūpanissayanatthivigatāsevanavasena, itarassa pakatūpanissayavasena, sammasanādikālesu ārammaṇavasena ca paccayo hoti. Tattha anantarādike upanissayapaccaye, sahajātādike sahajātapaccaye pakkhipitvā vuttaṃ **‘‘upanissayakoṭiyā ceva sahajātakoṭiyā cā’’**ti.
「すなわち」とは、依止の極限と同時に生じる極限、という意である。「生」とは、行為の生と、再生の生の両方についてである。その中で、意図などからなる、それらすべてを生に導く行為が、行為の生であり、欲の生、物質の生など九つの再生の生である。それらの再生の生について、四種の執着も、再生の生の原因、行為の生の原因となるから、その助けとなるものとなるから、真の依止によって原因となる。行為の対象となる時、行為と同時に生じる欲の執着は、再生の生の原因として原因となる。行為の生については、同時に生じるものについては、同時に生じる、互いに依り頼む、結合している、存在する、失われない原因によって、また、原因と道によって、多くの原因となる。同時に生じないものについては、直近の、その直近の、さらに直近の、依止の、存在、習慣、原因によって。それ以外のものについては、真の依止によって。考察などの時、対象によって、原因となる。その中で、直近のものなどに依る原因、同時に生じるものなどに依る原因を含めて、「依止の極限と同時に生じる極限」と説かれている。
Bhavo jātiyāti ettha bhavoti kammabhavo adhippeto. So hi jātiyā paccayo, na upapattibhavo. Upapattibhavo hi paṭhamābhinibbattā khandhā jātiyeva. Tena vuttaṃ ‘‘jātīti panettha savikārā pañcakkhandhā daṭṭhabbā’’ti. Savikārāti ca nibbattivikārena savikārā, te ca atthato upapattibhavoyeva. Na hi tadeva tassa kāraṇaṃ bhavituṃ yuttanti. Kammabhavo ca upapattibhavassa kammapaccayena ceva upanissayapaccayena ca paccayo hotīti āha ‘‘bhavo jātiyā upanissayakoṭiyā paccayo’’ti.
「生」が「誕生」であるとは、ここで「生」は行為の生を指す。それは誕生の原因となるのであって、再生の生ではない。再生の生は、最初に現れた五蘊、すなわち誕生である。それゆえ、「誕生とは、変化を伴う五蘊と理解すべきである」と説かれている。変化を伴うとは、生じた変化を伴うということであり、それらは実際には再生の生である。そうでないと、それ自身がその原因であることは適切ではないからである。行為の生は、再生の生の原因として、原因によって、また依止によって原因となるから、「生は誕生の依止の原因となる」と説かれている。
Yasmā ca sati jātiyā jarāmaraṇaṃ, jarāmaraṇādinā phuṭṭhassa bālassa sokādayo ca sambhavanti, nāsati, tasmā **‘‘jāti…pe… paccayo hotī’’**ti vuttaṃ. Sahajātūpanissayasīsena paccayavicāraṇāya dassitattā, aṅgavicāraṇāya ca anāmaṭṭhattā āha **‘‘ayamettha saṅkhepo’’**ti. Mahāvisayattā paṭiccasamuppādavicāraṇāya sā niravasesā kuto laddhabbāti āha **‘‘vitthārato’’**tiādi. Ekadesena cettha kathitassa paṭiccasamuppādassa tathā kathane saddhiṃ udāharaṇena kāraṇaṃ dassento **‘‘bhagavā hī’’**tiādimāha. Tattha koṭi na paññāyatīti asukassa nāma sammāsambuddhassa, cakkavattino vā kāle avijjā uppannā, na tato pubbeti avijjāya ādimariyādā appaṭihatassa mama sabbaññutaññāṇassāpi na paññāyati avijjamānattāyevāti attho. Ayaṃ paccayo idappaccayo, tasmā idappaccayā, imasmā kāraṇā āsavapaccayāti attho. Bhavataṇhāyāti bhavasaṃyojanabhūtāya taṇhāya. Bhavadiṭṭhiyāti sassatadiṭṭhiyā. **‘‘Ito ettha etto idhā’’**ti apariyantaṃ aparāparuppattiṃ dasseti.
そして、誕生があれば老死があり、老死などに苦しむ無知な者には、悲しみなどが生じるが、なければ生じないから、「誕生は…(省略)…原因となる」と説かれている。同時に生じる依止を主として原因を考察することが示されているため、要素の考察は触れられていないから、「ここに概要がある」と説かれている。広大な対象であるため、縁起の考察はどのように完全に得られるのかと問うから、「詳細には」と説き始めている。ここで一部が説かれた縁起が、そのように説かれることについて、例とともに原因を示し、「尊師は」と説き始めている。その中で、極限は知られないとは、ある覚者や転輪王の時代に無明が生じた、それ以前にではない、という無明の始まりと終わりは、私のすべての知識をもってしても知られない、すなわち存在しないからである、という意味である。この原因は、これに原因があり、それゆえ、これに原因があり、この原因から、煩悩の原因、という意味である。行為の渇愛とは、行為と結びつく渇愛である。行為の見解とは、常住論の見解である。「ここから、ここで、これらから、ここで」と、果てしない再生を示す。
Vivaṭṭakathādi 解脱の物語の終焉
145. ‘‘Yato kho, bhikkhave, bhikkhu channaṃ phassāyatanānaṃ samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ imehi sabbeheva uttaritaraṃ pajānāti.
145. 「比丘たちよ、しかし、修行者が六つの触処の生起(samudaya)と消滅(atthaṅgama)、その味わい(assāda)、その災い(ādīnava)、その離脱(nissaraṇa)を、ありのままに理解するとき、この者(修行者)は、これらのすべて(見解)よりも優れたものを理解するのである。」
145. Evaṃ diṭṭhigatikādhiṭṭhānaṃ vaṭṭaṃ kathetvā idāni yuttayogabhikkhuadhiṭṭhānaṃ katvā vivaṭṭaṃ dassento – ‘‘yato kho, bhikkhave, bhikkhū’’tiādimāha. Tattha yatoti yadā. Channaṃ phassāyatanānanti yehi chahi phassāyatanehi phusitvā paṭisaṃvedayamānānaṃ diṭṭhigatikānaṃ vaṭṭaṃ vattati, tesaṃyeva channaṃ phassāyatanānaṃ. Samudayantiādīsu avijjāsamudayā cakkhusamudayotiādinā vedanākammaṭṭhāne vuttanayena phassāyatanānaṃ samudayādayo veditabbā. Yathā pana tattha ‘‘phassasamudayā phassanirodhā’’ti vuttaṃ, evamidha, taṃ cakkhādīsu – ‘‘āhārasamudayā āhāranirodhā’’ti veditabbaṃ. Manāyatane ‘‘nāmarūpasamudayā nāmarūpanirodhā’’ti.
145.このように、(誤った)見解に捉われた輪廻の輪を説いた後、次に、適切な修行者の努力によって解脱の輪廻を示すために、「比丘たちよ、修行者が…」といった説法がなされた。 「六つの接触器官(ファッサ・アーヤタナ)が…」とは、それら六つの接触器官によって接触し、感覚することによって、(誤った)見解に捉われた輪廻が生じる、それらの六つの接触器官のことである。 「生じる」などとは、無明の発生から眼の発生のように、感覚(ヴェーダナー)の対象として説かれた通りに、接触器官の発生などを理解すべきである。ちょうどそこで、「接触の発生から接触の消滅へ」と言われたように、ここでは、それらの眼などについて、「食物の発生から食物の消滅へ」と理解すべきである。 心の領域においては、「名色(ナーマルーパ)の発生から名色(ナーマルーパ)の消滅へ」と。
Uttaritaraṃ pajānātīti diṭṭhigatiko diṭṭhimeva jānāti. Ayaṃ pana diṭṭhiñca diṭṭhito ca uttaritaraṃ sīlasamādhipaññāvimuttinti yāva arahattā jānāti. Ko evaṃ jānātīti? Khīṇāsavo jānāti, anāgāmī, sakadāgāmī, sotāpanno, bahussuto, ganthadharo bhikkhu jānāti, āraddhavipassako jānāti. Desanā pana arahattanikūṭeneva niṭṭhāpitāti.
「さらに理解する」とは、(誤った)見解を持つ者は、見解だけを理解する。しかし、この者は、見解と、見解からさらに、戒(シーラ)、禅定(サマーディ)、智慧(パンニャー)、解脱(ヴィムッティ)まで、アラハンになるまで理解するのである。 誰がこのように理解するのか? 煩悩を滅した者、不還者(アーナーガーミー)、一度だけ還る者(サカダーガーミー)、善き流れに入る者(ソーダーパンナ)、多くのことを聞いた者(バフッスータ)、教えを記憶する者(ガンタダラ)、修行を始めた者(アーラッダ・ヴィパッサカ)が理解するのである。 説法は、アラハンになることによって完了した。
145. ‘‘Vedanānaṃ samudaya’’ntiādipāḷi vedanākammaṭṭhānanti daṭṭhabbā. Tanti ‘‘phassasamudayā phassanirodhā’’ti vuttaphassaṭṭhānaṃ. Āhāroti kabaḷīkāro āhāro veditabbo. So hi ‘‘kabaḷīkāro āhāro imassa kāyassa āhārapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.paccayaniddesa 429) vacanato kammasamuṭṭhānānampi upatthambhakapaccayo hotiyeva. Yadipi sotāpannādayo yathābhūtaṃ pajānanti, ukkaṃsagativijānanavasena pana desanā arahattanikūṭena niṭṭhāpitā. Ettha ca ‘‘yato kho bhikkhave bhikkhu…pe… yathābhūtaṃ pajānātī’’ti etena dhammassa niyyānikabhāvena saddhiṃ saṅghassa suppaṭipattiṃ dasseti. Teneva hi aṭṭhakathāyamettha ‘‘ko evaṃ jānātīti? Khīṇāsavo jānāti, yāva āraddhavipassako jānātī’’ti paripuṇṇaṃ katvā bhikkhusaṅgho dassito, tena yaṃ vuttaṃ ‘‘bhikkhusaṅghavasenapi dīpetuṃ vaṭṭatī’’ti, (dī. ni. aṭṭha. 1.8) taṃ yathārutavaseneva dīpitaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.
145. 「感受の生起」などの経文は、感受の瞑想対象と理解すべきである。それは、「触の生起から触の消滅まで」と説かれた触の場所である。食とは、食べ物(の食)である。それは、「食べ物(の食)は、この身体の、食を原因とする原因となる」と(『パッターナ』1巻、原因の分類、429)正しく説かれているように、行為によって生じるものにも、支えとなる原因となる。たとえ、声聞の位に達した者などが、ありのままに理解しても、最高の境地の理解をもって、解脱(阿羅漢)の頂点として説かれた。ここで、「比丘たちよ、…(省略)…ありのままに理解する」と、それが法の導きとなることとともに、僧伽の優れた実践を示している。それゆえ、注釈書において、「誰がこのように理解するのか。煩悩が尽きた者が理解する、ヴィパッサナー(洞察)を始めた者が理解する」と完全に述べて、比丘僧伽が示されている。それゆえ、「比丘僧伽によっても示すことができる」と(『長部経典』注釈書1巻8)、そのままの意味で示されていると理解すべきである。
146. ‘‘Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā pubbantakappikā vā aparantakappikā vā pubbantāparantakappikā vā pubbantāparantānudiṭṭhino pubbantāparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti, sabbe te imeheva dvāsaṭṭhiyā vatthūhi antojālīkatā, ettha sitāva ummujjamānā ummujjanti, ettha pariyāpannā antojālīkatāva ummujjamānā ummujjanti.
146. 「比丘たちよ、いかなる沙門またはバラモンも、過去世論者であれ、後世論者であれ、過去世・後世両論者であれ、過去世と後世に関する種々の見解を説く者も、すべてこれらの六十二の要因によって、網(antu)に絡め取られている。彼らは、網にかかったまま、もがきながらも、もがいて(困難のうちに)浮上するのである。」
‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, dakkho kevaṭṭo vā kevaṭṭantevāsī vā sukhumacchikena jālena parittaṃ udakadahaṃ udakarahadaṃ (sī. syā. pī.) otthareyya. Tassa evamassa – ‘ye kho keci imasmiṃ udakadahe oḷārikā pāṇā, sabbe te antojālīkatā. Ettha sitāva ummujjamānā ummujjanti; ettha pariyāpannā antojālīkatāva ummujjamānā ummujjantī’ti; evameva kho, bhikkhave, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā pubbantakappikā vā aparantakappikā vā pubbantāparantakappikā vā pubbantāparantānudiṭṭhino pubbantāparantaṃ ārabbha anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti, sabbe te imeheva dvāsaṭṭhiyā vatthūhi antojālīkatā ettha sitāva ummujjamānā ummujjanti, ettha pariyāpannā antojālīkatāva ummujjamānā ummujjanti.
「比丘たちよ、それはちょうど、熟練した漁師、または漁師の弟子が、細かい網で、小さな池の水を張って、そこに含まれるすべての生き物を捕らえるかのようである。そして、彼はこう言うだろう。『この池にいるあらゆる生き物は、すべて網にかかった。彼らは、網にかかったまま、もがきながらも、もがいて(困難のうちに)浮上する。』比丘たちよ、それと同様に、いかなる沙門またはバラモンも、過去世論者であれ、後世論者であれ、過去世・後世両論者であれ、過去世と後世に関する種々の見解を説く者も、すべてこれらの六十二の要因によって、網に絡め取られている。彼らは、網にかかったまま、もがきながらも、もがいて(困難のうちに)浮上するのである。」
146. Evaṃ vivaṭṭaṃ kathetvā idāni ‘‘desanājālavimutto diṭṭhigatiko nāma natthī’’ti dassanatthaṃ puna – ‘‘ye hi keci, bhikkhave’’ti ārabhi. Tattha antojālīkatāti imassa mayhaṃ desanājālassa antoyeva katā. Ettha sitā vāti etasmiṃ mama desanājāle sitā nissitā avasitāva. Ummujjamānā ummujjantīti kiṃ vuttaṃ hoti? Te adho osīdantāpi uddhaṃ uggacchantāpi mama desanājāle sitāva hutvā osīdanti ca uggacchanti ca. Ettha pariyāpannāti ettha mayhaṃ desanājāle pariyāpannā, etena ābaddhā antojālīkatā ca hutvā ummujjamānā ummujjanti, na hettha asaṅgahito diṭṭhigatiko nāma atthīti.
146.このように解脱の輪廻を説いた後、次に、「説法の網から解脱した者は、(誤った)見解を持つ者ではない」ということを示すために、「比丘たちよ、たとえ誰であっても…」という説法が始められた。 「私の説法の網の中では、網の中にとらわれている」とは、この私の説法の網の中に、とらわれ、依存し、住んでいるということである。 「抜け出ようとしている」とは、どういうことか? 彼らは下へ沈み、上へ這い上がろうとしても、私の説法の網の中に住んでいるので、沈み、這い上がるのである。 「この中に含まれている」とは、この私の説法の網の中に含まれ、これによって縛られ、網の中にとらわれ、抜け出そうとしているのである。この中には、網から自由な(誤った)見解を持つ者はいない。 ということである。
Sukhumacchikenāti saṇhaacchikena sukhumacchiddenāti attho. Kevaṭṭo viya hi bhagavā, jālaṃ viya desanā, parittaudakaṃ viya dasasahassilokadhātu, oḷārikā pāṇā viya dvāsaṭṭhidiṭṭhigatikā. Tassa tīre ṭhatvā olokentassa oḷārikānaṃ pāṇānaṃ antojālīkatabhāvadassanaṃ viya bhagavato sabbadiṭṭhigatānaṃ desanājālassa antokatabhāvadassananti evamettha opammasaṃsandanaṃ veditabbaṃ.
「微細な網」とは、精緻な網ということである。 世尊は漁師のようであり、説法は網のようであり、世界は小さな水のようなものである。六十二の(誤った)見解を持つ生命は、大きな魚のようなものである。 岸辺に立って見ている世尊にとって、大きな魚が網の中にとらわれている様が見えるように、世尊のすべての(誤った)見解が説法の網の中にとらわれている様が見える、とこのように比喩の関連性を理解すべきである。
146. Anto jālassāti antojālaṃ, antojāle katāti antojālīkatā. Apāyūpapattivasena adho osīdanaṃ, sampattibhavavasena uddhaṃ uggamanaṃ. Tathā parittabhūmimahaggatabhūmivasena, olīnatā’tidhāvanavasena, pubbantānudiṭṭhiaparantānudiṭṭhivasena ca yathākkamaṃ adho osīdanaṃ uddhaṃ uggamanaṃ yojetabbaṃ. **‘‘Dasasahassilokadhātū’’**ti jātikhettaṃ sandhāyāha.
146. 「網の内」とは、網の内側、網の内側で行われた、ということである。悪趣への転落によって下へ沈むこと、幸福な生への転生によって上へ昇ること。同様に、狭い土地と広い土地による、東へ走ること、西へ走ること、過去世の見解と未来世の見解による、それぞれ下へ沈むこと、上へ昇ることと理解すべきである。「千の世界」とは、誕生の領域を指して言われている。
147. ‘‘Ucchinnabhavanettiko, bhikkhave, tathāgatassa kāyo tiṭṭhati. Yāvassa kāyo ṭhassati, tāva naṃ dakkhanti devamanussā. Kāyassa bhedā uddhaṃ jīvitapariyādānā na naṃ dakkhanti devamanussā.
147. 「比丘たちよ、世尊の身体(kāya)は、生死の根源が断たれた(ucchinna)かのようである。身体がある間は、神々も人間も彼を見るであろう。しかし、身体が滅び、生命が終わった後には、神々も人間も彼を見ることはない。」
‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, ambapiṇḍiyā vaṇṭacchinnāya yāni kānici ambāni vaṇṭapaṭibandhāni vaṇṭūpanibandhanāni (sī. pī.), vaṇḍapaṭibaddhāni (ka.) , sabbāni tāni tadanvayāni bhavanti; evameva kho, bhikkhave, ucchinnabhavanettiko tathāgatassa kāyo tiṭṭhati, yāvassa kāyo ṭhassati, tāva naṃ dakkhanti devamanussā, kāyassa bhedā uddhaṃ jīvitapariyādānā na naṃ dakkhanti devamanussā’’ti.
「比丘たちよ、それはちょうど、マンゴーの実の軸が切り離されたときに、軸につながっていたすべてのマンゴーが、それに従うかのようである。比丘たちよ、それと同様に、世尊の身体は、生死の根源が断たれたかのようである。身体がある間は、神々も人間も彼を見るであろう。しかし、身体が滅び、生命が終わった後には、神々も人間も彼を見ることはない。」
147. Evaṃ imāhi dvāsaṭṭhiyā diṭṭhīhi sabbadiṭṭhīnaṃ saṅgahitattā sabbesaṃ diṭṭhigatikānaṃ etasmiṃ desanājāle pariyāpannabhāvaṃ dassetvā idāni attano katthaci apariyāpannabhāvaṃ dassento – ‘‘ucchinnabhavanettiko, bhikkhave, tathāgatassa kāyo’’tiādimāha. Tattha nayanti etāyāti netti. Nayantīti gīvāya bandhitvā ākaḍḍhanti, rajjuyā etaṃ nāmaṃ. Idha pana nettisadisatāya bhavataṇhā nettīti adhippetā. Sā hi mahājanaṃ gīvāya bandhitvā taṃ taṃ bhavaṃ neti upanetīti bhavanetti. Arahattamaggasatthena ucchinnā bhavanetti assāti ucchinnabhavanettiko.
147.このように、六十二の(誤った)見解によって、すべての(誤った)見解が網羅されていることを示し、すべての(誤った)見解を持つ者が、この説法の網の中に含まれていることを示した後、次に、自分自身はどこにも含まれていないことを示すために、「比丘たちよ、覚者の肉体は、存在の網から断たれている」といった説法がなされた。 「網」とは、道、すなわち、人生を導くものである。それは、ロープで首に縛って引きずり回すもの、すなわち、ロープのことである。 ここで、導くものに似ていることから、存在への渇愛を「存在の網」と解釈される。なぜなら、それは多くの人々を首に縛って、その存在へと導き入れるからである。 アラハントの道によって、存在の網は断たれている、すなわち、「存在の網から断たれている」ということである。
Kāyassa bhedā uddhanti kāyassa bhedato uddhaṃ. Jīvitapariyādānāti jīvitassa sabbaso pariyādinnattā parikkhīṇattā, puna appaṭisandhikabhāvāti attho. Na taṃ dakkhantīti taṃ tathāgataṃ. Devā vā manussā vā na dakkhissanti, apaṇṇattikabhāvaṃ gamissatīti attho.
「肉体が崩壊した後、さらに」とは、肉体が崩壊した後、さらにである。 「生命が尽きた」とは、生命が完全に尽き、消滅した、再び生まれ変わらないということである。 「それを見ることはない」とは、その覚者を見ることはない。神々も人間も、それを見ることはなく、名無しの状態になる、ということである。
Seyyathāpi , bhikkhaveti, upamāyaṃ pana idaṃ saṃsandanaṃ. Ambarukkho viya hi tathāgatassa kāyo, rukkhe jātamahāvaṇṭo viya taṃ nissāya pubbe pavattataṇhā. Tasmiṃ vaṇṭe upanibaddhā pañcapakkadvādasapakkaaṭṭhārasapakkaparimāṇā ambapiṇḍī viya taṇhāya sati taṇhūpanibandhanā hutvā āyatiṃ nibbattanakā pañcakkhandhā dvādasāyatanāni aṭṭhārasa dhātuyo. Yathā pana tasmiṃ vaṇṭe chinne sabbāni tāni ambāni tadanvayāni honti, taṃyeva vaṇṭaṃ anugatāni, vaṇṭacchedā chinnāni yevāti attho; evameva ye bhavanettivaṇṭassa anupacchinnattā āyatiṃ uppajjeyyuṃ pañcakkhandhā dvādasāyatanāni aṭṭhārasadhātuyo, sabbe te dhammā tadanvayā honti bhavanettiṃ anugatā, tāya chinnāya chinnā yevāti attho.
それは、比丘たちよ、たとえである。たとえば、芒果の木のように、如来の身体があり、その木に生えた蔓のように、かつて存在した渇愛がそれによって支えられていた。その蔓に、五蘊、十二処、十八界が、芒果の実のようにつながって、渇愛があれば、渇愛によってつながれて、将来生まれるものとなる。その蔓が断たれれば、それらすべての芒果がそれにつながっていたように、蔓に従って、蔓が断たれたので断たれた、という意味である。それと同様に、存在への蔓が断たれなければ将来生まれるであろう五蘊、十二処、十八界もすべて、それに繋がっていて、存在への蔓に従い、それが断たれたので断たれた、という意味である。
Yathā pana tasmimpi rukkhe maṇḍūkakaṇṭakavisasamphassaṃ āgamma anupubbena sussitvā mate – ‘‘imasmiṃ ṭhāne evarūpo nāma rukkho ahosī’’ti vohāramattameva hoti, na taṃ rukkhaṃ koci passati, evaṃ ariyamaggasamphassaṃ āgamma taṇhāsinehassa pariyādinnattā anupubbena sussitvā viya bhinne imasmiṃ kāye, kāyassa bhedā uddhaṃ jīvitapariyādānā na taṃ dakkhanti, tathāgatampi devamanussā na dakkhissanti, evarūpassa nāma kira satthuno idaṃ sāsananti vohāramattameva bhavissatīti anupādisesanibbānadhātuṃ pāpetvā desanaṃ niṭṭhapesi.
その木が、両生類の毒に触れて、徐々に枯れて死んだように、その場所にはこのような木があった、というだけの呼び名になり、その木を見る者は誰もいない。それと同様に、聖なる道に触れることによって、渇愛の粘液が尽き、徐々に枯れて、この身体が壊れるように、身体が壊れた後、命が終わるにつれて、如来を見ることはなくなり、この世の諸仏や人々の間でも、そのような仏陀の教えがあった、というだけの呼び名になるであろう、と(不食の涅槃に達したと)説いて、説法を終えられた。
147. Apaṇṇattikabhāvanti dharamānakapaṇṇattiyā apaṇṇattikabhāvaṃ. Atītabhāvena pana tathā paṇṇatti yāva sāsanantaradhānā, tato uddhampi aññabuddhuppādesu vattati eva. Tathā hi vakkhati ‘‘vohāramattameva bhavissatī’’ti (dī. ni. aṭṭha. 1.147). Kāyoti attabhāvo, yo rūpārūpadhammasamūho. Evaṃ hissa ambarukkhasadisatā, tadavayavānañca rūpakkhandhacakkhādīnaṃ ambapakkasadisatā yujjatīti. Ettha ca vaṇṭacchede vaṇṭūpanibandhānaṃ ambapakkānaṃ ambarukkhato vicchedo viya bhavanettichede tadupanibandhānaṃ rūpakkhandhādīnaṃ santānato vicchedoti ettāvatā opammaṃ daṭṭhabbaṃ.
147. 「概念でないこと」とは、存在している概念でないこと。「過去世」としては、そのように概念化されたものが、教えが滅びるまで、それ以降も、他の仏の出現の際に存在する。それゆえ、「言葉遣いにすぎなくなるだろう」と(『長部経典』注釈書1巻147)説くであろう。身体とは、自己の姿であり、それは物質的・非物質的なもの(の集まり)である。このように、マンゴーの木に似ていること、その部分である五蘊や眼などがマンゴーの果実に似ていること。(それが)可能性がある。ここで、枝の切り離しにおいて、マンゴーの果実がマンゴーの木から切り離されるように、生(の連鎖)の切り離しにおいて、その部分である五蘊などが、連続から切り離される、ということまでを比喩として理解すべきである。
148. Evaṃ vutte āyasmā ānando bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘acchariyaṃ, bhante, abbhutaṃ, bhante, ko nāmo ayaṃ, bhante, dhammapariyāyo’’ti? ‘‘Tasmātiha tvaṃ, ānanda, imaṃ dhammapariyāyaṃ atthajālantipi naṃ dhārehi, dhammajālantipi naṃ dhārehi, brahmajālantipi naṃ dhārehi, diṭṭhijālantipi naṃ dhārehi, anuttaro saṅgāmavijayotipi naṃ dhārehī’’ti. Idamavoca bhagavā.
148. こう説かれたとき、尊者アーナンダは世尊にこのように言った。「世尊よ、不思議です。世尊よ、驚くべきことです。世尊よ、この教えの説示(dhammapariyāya)は何と呼ばれるのですか。」「それゆえ、アーナンダよ、この教えの説示を、ものの広がり(atthajāla)、法の広がり(dhammajāla)、梵天の広がり(brahmajāla)、見解の広がり(diṭṭhijāla)として記憶せよ。また、比類なき戦勝(anuttara saṅgāmavijaya)として記憶せよ。」世尊はこう語られた。
148. Evaṃ vutte āyasmā ānandoti evaṃ bhagavatā imasmiṃ sutte vutte thero ādito paṭṭhāya sabbaṃ suttaṃ samannāharitvā evaṃ buddhabalaṃ dīpetvā kathitasuttassa na bhagavatā nāmaṃ gahitaṃ, handassa nāmaṃ gaṇhāpessāmīti cintetvā bhagavantaṃ etadavoca.
148. このように説かれたとき、尊いアーナンダは、世尊がこの経で説かれたのを聞いて、初めからすべての経を思い起こし、このように仏の力を示して説かれた経に世尊は名前をつけられなかった。そこで、名前をつけさせようと思い、世尊にこのように言った。
Tasmātiha tvantiādīsu ayamatthayojanā – ānanda, yasmā imasmiṃ dhammapariyāye idhatthopi paratthopi vibhatto, tasmātiha tvaṃ imaṃ dhammapariyāyaṃ ‘‘atthajāla’’ntipi naṃ dhārehi; yasmā panettha bahū tantidhammā kathitā, tasmā ‘‘dhammajāla’’ntipi naṃ dhārehi; yasmā ca ettha seṭṭhaṭṭhena brahmaṃ sabbaññutaññāṇaṃ vibhattaṃ, tasmā ‘‘brahmajāla’’ntipi naṃ dhārehi; yasmā ettha dvāsaṭṭhidiṭṭhiyo vibhattā, tasmā ‘‘diṭṭhijāla’’ntipi naṃ dhārehi; yasmā pana imaṃ dhammapariyāyaṃ sutvā devaputtamārampi khandhamārampi maccumārampi kilesamārampi sakkā maddituṃ, tasmā ‘‘anuttaro saṅgāmavijayotipi naṃ dhārehī’’ti.
「それゆえ、ここに」というような言葉においては、このような意味の解釈がある。アーナンダよ、この法義において、ここにいる者にも、あちらにいる者にも、分け与えられているので、それゆえ、この法義を「宝の網」とも保持しなさい。多くの網の法が説かれているので、「法の網」とも保持しなさい。また、ここに最高の、すなわち、すべてを知る智慧が分け与えられているので、「梵網」とも保持しなさい。ここに十二の誤った見解が分け与えられているので、「見解の網」とも保持しなさい。また、この法義を聞いて、天子、魔、蘊、死、煩悩、魔を打ち負かすことができるので、「無上なる戦勝」とも保持しなさい。
Idamavoca bhagavāti idaṃ nidānāvasānato pabhuti yāva ‘‘anuttaro saṅgāmavijayotipi naṃ dhārehī’’ti sakalaṃ suttantaṃ bhagavā paresaṃ paññāya alabbhaneyyapatiṭṭhaṃ paramagambhīraṃ sabbaññutaññāṇaṃ pakāsento sūriyo viya andhakāraṃ diṭṭhigatamahandhakāraṃ vidhamanto avoca.
「世尊はこう言われた」とは、この導入から結びまで、「無上なる戦勝」とも保持しなさい、というところまで、すべての経典を、他者が理解できない、極めて深い、すべてを知る智慧を示すために、太陽が闇を滅するように、誤った見解の深い闇を滅しながら、世尊が言われた。
148. Dhammapariyāyeti pāḷiyaṃ. Idhatthoti diṭṭhadhammahitaṃ. Paratthoti samparāyahitaṃ. Saṅgāmaṃ vijināti etenāti saṅgāmavijayo. Atthasampattiyā atthajālaṃ. Byañjanasampattiyā, sīlādianavajjadhammaniddesato ca dhammajālaṃ. Seṭṭhaṭṭhena brahmabhūtānaṃ maggaphalanibbānānaṃ vibhattattā brahmajālaṃ. Diṭṭhivivecanamukhena suññatāpakāsanena sammādiṭṭhiyā vibhāvitattā diṭṭhijālaṃ. Titthiyavādanimmaddanūpāyattā anuttaro saṅgāmavijayoti evampettha yojanā veditabbā.
148. 「法の経典」とは、経典において。この世での利益とは、現世での利益。あの世での利益とは、来世での利益。戦争を征服する、ということによって「戦勝」。財産の獲得によって、財産の網。言葉遣いの豊かさ、戒律などの欠点のない法(の教え)の記述によって、法の網。最も優れた、梵(神)となった道、果、涅槃が説かれているから、梵網。見解の分別という方法によって、空性の顕現によって、正見によって明らかにされたから、見解の網。異教徒の教えを打ち砕く方法であるから、無上の戦勝、このようにここで解釈を理解すべきである。
149. Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti. Imasmiñca pana veyyākaraṇasmiṃ bhaññamāne dasasahassī sahassī (katthaci) lokadhātu akampitthāti.
149. 満足した比丘たちは、世尊の言葉を喜んだ。そして、この説示が語られている間、十千の世界(lokadhātu)が揺れ動いた。
Brahmajālasuttaṃ niṭṭhitaṃ paṭhamaṃ.
梵網経第一(終)
149. Attamanā te bhikkhūti te bhikkhū attamanā sakamanā, buddhagatāya pītiyā udaggacittā hutvāti vuttaṃ hoti. Bhagavato bhāsitanti evaṃ vicitranayadesanāvilāsayuttaṃ idaṃ suttaṃ karavīkarutamañjunā kaṇṇasukhena paṇḍitajanahadayānaṃ amatābhisekasadisena brahmassarena bhāsamānassa bhagavato vacanaṃ. Abhinandunti anumodiṃsu ceva sampaṭicchiṃsu ca. Ayañhi abhinandasaddo – ‘‘abhinandati abhivadatī’’tiādīsu (saṃ. ni. 3.5) taṇhāyampi āgato. ‘‘Annamevābhinandanti, ubhaye devamānusā’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.43) upagamanepi.
149. 喜んだ比丘たちよ、その比丘たちは、喜んで、心が高揚し、仏への喜びに満ちた心になっていた、と述べられている。世尊の言葉とは、このように多様な教えの示し方と美しさを持つこの経を、カラヴィンカ鳥のような心地よい声で、賢者の心を潤す不老不死の祝福のような梵声で説かれる世尊の言葉である。賛美した、とは、賛成し、受け入れた、ということである。この「賛美する」という言葉は、「賛美する、讃える」などの(サンユッタ・ニカーヤ3.5)渇愛にも使われる。「両方の天と人間の者たちは、ただそれを賛美する」などの(サンユッタ・ニカーヤ1.43)近づくことにも使われる。
‘‘Cirappavāsiṃ purisaṃ, dūrato sotthimāgataṃ;
「長い間旅をしていた者、遠くから無事に帰ってきた者、
Ñātimittā suhajjā ca, abhinandanti āgata’’nti. (dha. pa. 219);
親戚や友人、知人たちは、帰ってきた者を喜ぶ」と。(ダンマパダ219)
Ādīsu sampaṭicchanepi. ‘‘Abhinanditvā anumoditvā’’tiādīsu (ma. ni. 1.205) anumodanepi. Svāyamidha anumodanasampaṭicchanesu yujjati. Tena vuttaṃ – ‘‘abhinandunti anumodiṃsu ceva sampaṭicchiṃsu cā’’ti.
「喜ぶ」という言葉は、受け入れることにも使われる。「喜んで、賛美して」などの(マッジマ・ニカーヤ1.205)賛美にも使われる。これは、ここで、賛成し、受け入れた、という意味である。それゆえ、「喜んだ、とは、賛成し、受け入れた、ということである」と述べられている。
Subhāsitaṃ sulapitaṃ, ‘‘sādhu sādhū’’ti tādino;
「よく説かれた、よく話された、素晴らしい、素晴らしい、」と、そのように(言った)。
Anumodamānā sirasā, sampaṭicchiṃsu bhikkhavoti.
賛美しながら、頭を下げて、比丘たちは受け入れた。
Imasmiñca pana veyyākaraṇasminti imasmiṃ niggāthakasutte. Niggāthakattā hi idaṃ veyyākaraṇanti vuttaṃ.
この「解説」とは、この詩の形式の経である。詩の形式であるので、「解説」と言われる。
Dasasahassī lokadhātūti dasasahassacakkavāḷaparimāṇā lokadhātu. Akampitthāti na suttapariyosāneyeva akampitthāti veditabbā. Bhaññamāneti hi vuttaṃ. Tasmā dvāsaṭṭhiyā diṭṭhigatesu viniveṭhetvā desiyamānesu tassa tassa diṭṭhigatassa pariyosāne pariyosāneti dvāsaṭṭhiyā ṭhānesu akampitthāti veditabbā.
「十千の世界」とは、十千の円盤に相当する世界。揺れなかった、とは、経の終わりにだけ揺れなかった、と理解すべきである。説かれている、と言われた。それゆえ、六十二の誤った見解に包まれ、説かれているとき、それぞれの誤った見解の終わりに、六十二の終わりに、揺れなかった、と理解すべきである。
Tattha aṭṭhahi kāraṇehi pathavīkampo veditabbo – dhātukkhobhena, iddhimato ānubhāvena, bodhisattassa gabbhokkantiyā, mātukucchito nikkhamanena, sambodhippattiyā, dhammacakkappavattanena, āyusaṅkhārossajjanena, parinibbānenāti. Tesaṃ vinicchayaṃ – ‘‘aṭṭha kho ime, ānanda, hetū aṭṭha paccayā mahato bhūmicālassa pātubhāvāyā’’ti evaṃ mahāparinibbāne āgatāya tantiyā vaṇṇanākāle vakkhāma. Ayaṃ pana mahāpathavī aparesupi aṭṭhasu ṭhānesu akampittha – mahābhinikkhamane, bodhimaṇḍūpasaṅkamane, paṃsukūlaggahaṇe, paṃsukūladhovane, kāḷakārāmasutte, gotamakasutte, vessantarajātake, imasmiṃ brahmajāleti. Tattha mahābhinikkhamanabodhimaṇḍūpasaṅkamanesu vīriyabalena akampittha. Paṃsukūlaggahaṇe dvisahassadīpaparivāre cattāro mahādīpe pahāya pabbajitvā susānaṃ gantvā paṃsukūlaṃ gaṇhantena dukkaraṃ bhagavatā katanti acchariyavegābhihatā akampittha. Paṃsukūladhovanavessantarajātakesu akālakampanena akampittha. Kāḷakārāmagotamakasuttesu – ‘‘ahaṃ sakkhī bhagavā’’ti sakkhibhāvena akampittha. Imasmiṃ pana brahmajāle dvāsaṭṭhiyā diṭṭhigatesu vijaṭetvā niggumbaṃ katvā desiyamānesu sādhukāradānavasena akampitthāti veditabbā.
ここで、八つの原因で大地が揺れることを説明する。すなわち、要素の変動、神通力を持つ者の威力、菩薩の入胎、母の胎からの誕生、悟りを得たこと、法輪を転じたこと、寿命の因縁を放すこと、涅槃に入ることである。その決定は、「アーナンダよ、これら八つの原因、八つの条件が、大いなる地震の出現である」と、大般涅槃経の経文で述べられているように、その解説の時に説明する。この大地は、他の八つの場所でも揺れた。すなわち、大出離、菩提樹下の座、死体の衣の取得、死体の衣の洗濯、黒い森の経、ゴータマの経、ヴェッサントラジャータカ、この梵網経である。そこで、大出離と菩提樹下の座においては、努力の力によって揺れなかった。死体の衣の取得においては、二千の島に囲まれた四つの大島を捨てて出家し、墓地に行って死体の衣を採取するという困難を、世尊が行ったことに対する驚きの勢いに打たれて、揺れなかった。死体の衣の洗濯、ヴェッサントラジャータカにおいては、時期外れの揺れによって揺れなかった。黒い森の経、ゴータマの経においては、「私は証人である、世尊である」という証人であることによって揺れなかった。この梵網経においては、六十二の誤った見解を解きほぐし、散乱させて説かれているとき、賞賛の念から揺れなかった、と理解すべきである。
Na kevalañca etesu ṭhānesuyeva pathavī akampittha, atha kho tīsu saṅgahesupi mahāmahindattherassa imaṃ dīpaṃ āgantvā jotivane nisīditvā dhammaṃ desitadivasepi akampittha. Kalyāṇiyavihāre ca piṇḍapātiyattherassa cetiyaṅgaṇaṃ sammajjitvā tattheva nisīditvā buddhārammaṇaṃ pītiṃ gahetvā imaṃ suttantaṃ āraddhassa suttapariyosāne udakapariyantaṃ katvā akampittha. Lohapāsādassa pācīnaambalaṭṭhikaṭṭhānaṃ nāma ahosi. Tattha nisīditvā dīghabhāṇakattherā brahmajālasuttaṃ ārabhiṃsu, tesaṃ sajjhāyapariyosānepi udakapariyantameva katvā pathavī akampitthāti.
大地は、これらの場所だけで揺れたのではなく、三つの集合においても、大マヒンダ長老がこの島に来て、ジョーティヴァナに座って説法された日にも揺れた。カリヤニ寺院で、托鉢僧長老が仏塔の庭を掃いて、そこで座って仏への想いを抱き、この経を説き始めたとき、経の終わりに、水辺まで至って揺れた。ローハパサーダの東のアンバラッティカの場所があった。そこで座って、長編の読誦者たちが梵網経を説き始めたとき、彼らの読経の終わりに、水辺まで至って大地は揺れた。
Evaṃ yassānubhāvena, akampittha anekaso;
このように、その威力によって、何度も揺れなかった。
Medanī suttaseṭṭhassa, desitassa sayambhunā.
大地は、自ら説かれた、最も優れた経のために。
Brahmajālassa tassīdha, dhammaṃ atthañca paṇḍitā;
この梵網経の、経と意味を、賢者たちは。
Sakkaccaṃ uggahetvāna, paṭipajjantu yonisoti.
熱心に習得して、正しく実践しなさい。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
このように、スマングルヴィーラシニーのディーガ・ニカーヤの注釈書において、
Brahmajālasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
梵網経の注釈が終わる。
149. Attamanāti pītiyā gahitacittā. Tenevāha **‘‘buddhagatāyā’’**tiādi. Yathā pana anattamanā attano anatthacaratāya paramanā verimanā nāma honti. Yathāha ‘‘diso disa’’nti (dha. pa. 42; udā. 33) gāthā, na evaṃ attamanā. Ime pana attano atthacaratāya sakamanā hontīti āha **‘‘attamanāti sakamanā’’**ti. Atha vā attamanāti samattamanā, imāya desanāya paripuṇṇamanasaṅkappāti attho. Abhinandatīti taṇhāyatīti atthoti āha **‘‘taṇhāyampi āgato’’**ti. Anekatthattā dhātūnaṃ abhinandantīti upagacchanti sevantīti atthoti āha **‘‘upagamanepi āgato’’**ti. Tathā abhinandantīti sampaṭicchantīti atthoti āha **‘‘sampaṭicchanepi āgato’’**ti. **‘‘Abhinanditvā’’**ti iminā padena vuttoyeva attho **‘‘anumoditvā’’**ti iminā pakāsīyatīti abhinandanasaddo idha anumodanasaddatthoti āha **‘‘anumodanepi āgato’’**ti. ‘‘Katamañca taṃ bhikkhave’’tiādinā (dī. ni. 1.7) tattha tattha pavattāya kathetukamyatāpucchāya vissajjanavasena pavattattā idaṃ suttaṃ veyyākaraṇaṃ hoti. Yasmā pana pucchāvissajjanavasena pavattampi sagāthakaṃ suttaṃ geyyaṃ nāma hoti, niggāthakattameva pana aṅganti gāthārahitaṃ veyyākaraṇaṃ, tasmā vuttaṃ **‘‘niggāthakattā hi idaṃ veyyākaraṇanti vutta’’**nti.
149. 満足した心で喜びにあふれる。それゆえ「仏に帰依する」などと言われる。しかし、不満な心は、自分の利益にならない行いをするために、他人を避けることになる。例えば、「見よ、見よ」という偈(詩)(Dhp. 42; Ud. 33) のように、満足した心とはそうではない。これらは自分の利益になる行いをするために、自分自身に仕えるものである。ゆえに「満足した心とは、自分に仕えること」と言われる。あるいは、満足した心とは、完成された心のあり方であり、この教えによって完璧な心のあり方である、という意味である。「喜ぶ」とは、渇愛することである。ゆえに「渇愛にも至る」と言われる。多くの意味を持つ語根であるため、「喜ぶ」とは、近づき、従うことである。ゆえに「近づくことにも至る」と言われる。同様に「喜ぶ」とは、受け入れることである。ゆえに「受け入れることにも至る」と言われる。「喜んだ後」という言葉で意味は示されているが、「賛同した後」という言葉で明らかにされる。ゆえに「喜ぶ」という言葉は、ここでは「賛同する」という意味である。「賛同することにも至る」と言われる。「比丘たちよ、それはどのようなものか」など(D.N. 1.7)で、そこで述べられている教えを問うことへの応答として説かれたこの経は、解釈(Veyyākaraṇa)である。なぜなら、質問と応答によって説かれた、偈を含む経は(Geyya)と呼ばれるが、偈を含まないものは解釈(Veyyākaraṇa)であるので、「偈を含まないため、これは解釈である」と言われる。
Aparesupīti ettha pisaddena pāramiparicayampi saṅgaṇhāti. Vuttañhi buddhavaṃse –
「さらに、これらの」という言葉は、「完成」という言葉で、完成の修行も含まれることを示している。というのは、仏伝にはこう記されている。
‘‘Ime dhamme sammasato, sabhāvasarasalakkhaṇe;
「これらの法を考察する者、その本質と特徴を。法なる力によって、大地は、一万(の世界)は震動する。」(Bu. Vaṃ. 2.166);
Dhammatejena vasudhā, dasasahassī pakampathā’’ti. (bu. vaṃ. 2.166);
「勇気の力によって」とは、偉大な出家の際の、輪王の富を捨てることになった勇気の力、悟りの座に至る際の「たとえ皮膚と腱と骨とが残るだけでも」(M.N. 2.184; S.N. 2.22; Mahāni. 196) と述べられた四つの要素を備えた勇気の力のことである。「不思議な勢いに打たれた」とは、驚くべき行為の力によって揺さぶられることである。土を払うことについて、ある者は「功徳の力によって」と言うが、不思議な勢いに打たれた、というのは妥当に見える。ヴェーサンタラジャータカでは、完成の功徳の力によって何度も揺れ動いたため、「時ならぬ震動」と言われている。善い行いの声によって、大地は揺れなかった。例えば、法輪を回す時(S.N. 5.1081; Mahāva. 13; Paṭi. Ma. 2.30) のように。結集の時などにも、善い行いの声によって大地は揺れなかったと知るべきである。ここに、註釈書の隠された意味の解説がある。
Vīriyabalenāti mahābhinikkhamane cakkavattisiripariccāgahetubhūtavīriyappabhāvena, bodhimaṇḍūpasaṅkamane ‘‘kāmaṃ taco ca nhāru ca, aṭṭhi ca avasissatū’’tiādinā (ma. ni. 2.184; saṃ. ni. 2.22; mahāni. 196) vuttacaturaṅgasamannāgatavīriyānubhāvena. Acchariyavegābhihatāti vimhayāvahakiriyānubhāvaghaṭṭitā . Paṃsukūladhovane keci ‘‘puññatejenā’’ti vadanti , acchariyavegābhihatāti yuttaṃ viya dissati, vessantarajātake pāramiparipūraṇapuññatejena anekakkhattuṃ kampitattā **‘‘akālakampanenā’’**ti vuttaṃ. Sādhukāradānavasena akampittha yathā taṃ dhammacakkappavattane (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 13; paṭi. ma. 2.30). Saṅgītikālādīsupi sādhukāradānavasena akampitthāti veditabbaṃ. Ayaṃ tāvettha aṭṭhakathāya līnatthavaṇṇanā.
説話の根拠についての解説
Ayaṃ pana pakaraṇanayena pāḷiyā atthavaṇṇanā – sā panāyaṃ atthavaṇṇanā yasmā desanāya samuṭṭhānappayojanabhājanesu piṇḍatthesu ca niddhāritesu sukarā hoti suviññeyyā ca, tasmā suttadesanāya samuṭṭhānādīni paṭhamaṃ niddhārayissāma. Tattha samuṭṭhānaṃ tāva vuttaṃ ‘‘vaṇṇāvaṇṇabhaṇana’’nti. Apica nindāpasaṃsāsu vineyyāghātānandādibhāvānāpatti, tattha ca ādīnavadassanaṃ samuṭṭhānaṃ. Tathā nindāpasaṃsāsu paṭipajjanakkamassa, pasaṃsāvisayassa khuddakādivasena anekavidhassa sīlassa, sabbaññutaññāṇassa sassatādidiṭṭhiṭṭhānesu tatuttari ca appaṭihatacāratāya, tathāgatassa ca katthaci apariyāpannatāya anavabodho samuṭṭhānaṃ.
説話の逆もまた、目的として知られるべきである。教化されるべき者の妨害と喜びへの転換などが、この説話の目的である。同様に、策略や偽りの言葉などの様々な不正な生き方の破壊、六十二の見解の網からの解放、見解の頂点としての縁起の分析、六つの接触の場所に基づく四つの真理の修行、全ての見解の完全な包含、そして自己の非執着による涅槃の明示が、目的である。
Vuttavipariyāyena payojanaṃ veditabbaṃ. Vineyyāghātānandādibhāvāpatti ādikañhi imaṃ desanaṃ payojetīti. Tathā kuhanalapanādinānāvidhamicchājīvaviddhaṃsanaṃ, dvāsaṭṭhidiṭṭhijālaviniveṭhanaṃ, diṭṭhisīsena paccayākāravibhāvanaṃ, chaphassāyatanavasena catusaccakammaṭṭhānaniddeso, sabbadiṭṭhigatānaṃ anavasesapariyādānaṃ, attano anupādāparinibbānadīpanañca payojanāni.
「称賛と非難」の根拠として、執着と反対の心を持つ者、策略や様々な不正な生き方に熱中し、常住などの見解の泥沼にはまり、戒律の完成において不完全であるため、理解されていない功徳の特別な知識を持つ、教化されるべき者が、この法話の対象である。
Vaṇṇāvaṇṇanimittaṃ anurodhavirodhavantacittā kuhanādivividhamicchājīvaniratā sassatādidiṭṭhipaṅkaṃ nimuggā, sīlakkhandhādīsu aparipūrakāritāya anavabuddhaguṇavisesañāṇā vineyyā imissā dhammadesanāya bhājanaṃ.
要点としては、怒りなどの行為の禁止という言葉によって、約束に沿った比丘としての認識の割り当て、忍耐と静けさの実践、四無量心の修行の継続、信と慧の結びつき、注意と明晰さの確立、反省と修行の力の完成、心の支配と潜在的な汚れの除去、両方の利益への実践、世俗の事柄への非執着などが示されている。同様に、殺生などからの離脱という言葉によって、戒律の清浄さが示されている。それによって、恥と恐れへの配慮、慈悲の心との結合、越えることの除去、その一部の除去、悪行の混雑の除去、三つの離脱の完成、好ましい心のあり方の育成と完成、利益と尊敬と名声の獲得、止と観の確立、不善の根の模倣、善の根の植え付け、両方の(善と不善の)利益からの遠ざかり、集会での落ち着き、怠らない生き方、他者によって容易に破壊されないこと、後悔のない心との結合などが示されている。
Piṇḍatthā pana āghātādīnaṃ akaraṇīyatāvacanena paṭiññānurūpaṃ samaṇasaññāya niyojanaṃ, khantisoraccānuṭṭhānaṃ, brahmavihārabhāvanānuyogo, saddhāpaññāsamāyogo, satisampajaññādhiṭṭhānaṃ, paṭisaṅkhānabhāvanābalasiddhi, pariyuṭṭhānānusayappahānaṃ, ubhayahitapaṭipatti, lokadhammehi anupalepo ca dassitā honti. Tathā pāṇātipātādīhi paṭivirativacanena sīlavisuddhi dassitā, tāya ca hirottappasampatti, mettākaruṇāsamaṅgitā , vītikkamappahānaṃ, tadaṅgapahānaṃ, duccaritasaṃkilesappahānaṃ, viratittayasiddhi, piyamanāpagarubhāvanīyatānipphatti, lābhasakkārasilokasamudāgamo, samathavipassanānaṃ adhiṭṭhānabhāvo, akusalamūlatanukaraṇaṃ, kusalamūlaropanaṃ, ubhayānatthadūrīkaraṇaṃ, parisāsu visāradatā, appamādavihāro,parehi duppadhaṃsiyatā, avippaṭisārādisamaṅgitā ca dassitā honti.
「深い」などの言葉によって、深い法の分析、得られない基盤、計り知れないほどの期間でも現れることの困難さ、非常に微細な知識でも直接認識することができないこと、法の流れに基づく推論の知識でも到達することの困難さ、静寂さと全ての真実の静けさ、静かな法の分析、美しい結末、飽くなきこと、努力の達成、真実の知識の対象、微細な性質、偉大な慧の分析などが示されている。「見解の灯」という言葉によって、簡潔に常住などの見解が示されており、そのために、沈み込むこと、上へ昇ること、隠されたものの分析、策略による結合の記述、誤った執着の指摘、悪の道への実践の明示、誤った理解の提示、間違った執着の包含、過去と未来の生への見解の確立、生と滅の見解の区別、渇愛と無知の展開、有と無の見解の記述、二つの極端への誘導、煩悩、流転、結合、執着の特別な分析などが示されている。同様に、「感覚の生起」などの言葉によって、四つの聖なる真理の理解と洞察の完成、抑圧による除去、渇愛と無知の消滅、善き法の永続の証拠の包含、到達の完成、両方の利益への実践、三つの慧の包含、注意と明晰さの実践、信と慧の結合、正しい努力の継続、止と観の展開などが示されている。
**‘‘Gambhīrā’’**tiādivacanehi gambhīradhammavibhāvanaṃ, alabbhaneyyapatiṭṭhatā, kappānaṃ asaṅkhyeyyenāpi dullabhapātubhāvatā, sukhumenapi ñāṇena paccakkhato paṭivijjhituṃ asakkuṇeyyatā, dhammanvayasaṅkhātena anumānañāṇenāpi duradhigamanīyatā, passaddhasabbadarathatā, santadhammavibhāvanaṃ, sobhanapariyosānatā, atittikarabhāvo, padhānabhāvappatti, yathābhūtañāṇagocaratā, sukhumasabhāvatā, mahāpaññāvibhāvanā ca dassitā honti. Diṭṭhidīpakapadehi samāsato sassatucchedadiṭṭhiyo pakāsitāti olīnatātidhāvanavibhāvanaṃ, upāyavinibaddhaniddeso, micchābhinivesakittanaṃ, kummaggapaṭipattiyā pakāsanā, vipariyesaggāhapaññāpanaṃ, parāmāsapariggaho, pubbantāparantānudiṭṭhipatiṭṭhāpanaṃ, bhavavibhavadiṭṭhivibhāgo, taṇhāvijjāpavatti, antavānantavādiṭṭhiniddeso, antadvayāvatāraṇaṃ, āsavoghayogakilesaganthasaṃyojanūpādānavisesavibhajjanañca dassitāni honti. Tathā **‘‘vedanānaṃ samudaya’’**ntiādivacanehi catunnaṃ ariyasaccānaṃ anubodhapaṭivedhasiddhi, vikkhambhanasamucchedappahānaṃ , taṇhāvijjāvigamo, saddhammaṭṭhitinimittapariggaho, āgamādhigamasampatti, ubhayahitapaṭipatti, tividhapaññāpariggaho, satisampajaññānuṭṭhānaṃ, saddhāpaññāsamāyogo, sammāvīriyasamathānuyojanaṃ, samathavipassanānipphatti ca dassitā honti.
「知らない者、見ない者」という言葉は、無知の完成を意味する。「渇愛に囚われた者たちは、渇望してさまよう」という言葉は、渇愛の完成を意味する。そして、それら二つによって、五つの障害と結合の二つの完成、無限の輪廻の連鎖の断絶、過去と未来の生へのつながり、過去と現在の時間の流れに基づく原因の区別、無知と渇愛の互いに超越しないことによる互いの依存、慧による解脱と心の解脱の妨げの提示などが示されている。「それはまた、接触を条件とする」という言葉は、常住などの見解の提示は、条件に依存した働きであることを述べることによって、法の常住性の否定、無常性の確立、究極的には行為者などの否定、このように法の性質などの記述、空性の提示、均衡の法則、条件の性質の分析などが示されている。
**‘‘Ajānataṃ apassata’’**nti avijjāsiddhi, ‘‘taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditanti taṇhāsiddhi, tadubhayena ca nīvaraṇasaṃyojanadvayasiddhi, anamataggasaṃsāravaṭṭānucchedo, pubbantāharaṇaaparantapaṭisandhānāni, atītapaccuppannakālavasena hetuvibhāgo, avijjātaṇhānaṃ aññamaññānativattanaṭṭhena aññamaññūpakāritā, paññāvimutticetovimuttīnaṃ paṭipakkhaniddeso ca dassitā honti. **‘‘Tadapi phassapaccayā’’**ti sassatādipaññāpanassa paccayādhīnavuttitākathanena dhammānaṃ niccatāpaṭisedho, aniccatāpatiṭṭhāpanaṃ, paramatthato kārakādipaṭikkhepo, evaṃdhammatādiniddeso, suññatāpakāsanaṃ, samattaniyāmapaccayalakkhaṇavibhāvanañca dassitāni honti.
「生が断たれた者」などの言葉によって、世尊の捨てることの完成、智慧への帰依、支配力、三つの修行の完成、二つの涅槃の区別、四つの確立の完成、生起などにおける非所属なども示されている。全ての経の言葉によって、好ましいことと好ましくないことにおける世尊のそのようなあり方、そして他者への確立、善なる法、始まりの二つの法、三つの修行の教え、自己の修行者などの四つの完成、黒と白の果報などの行為の四つの区別、四つの無限の対象の記述、生起など五つのものの真実の理解、六つの共有される法の分析、十の力のある法の確立など、このように理解すべきである。
**‘‘Ucchinnabhavanettiko’’**tiādinā bhagavato pahānasampatti, vijjādhimutti, vasībhāvo, sikkhattayanipphatti, nibbānadhātudvayavibhāgo, caturadhiṭṭhānaparipūraṇaṃ, bhavayoniādīsu apariyāpannatā ca dassitā honti. Sakalena pana suttapadena iṭṭhāniṭṭhesu bhagavato tādibhāvo, tattha ca paresaṃ patiṭṭhāpanaṃ, kusaladhammānaṃ ādibhūtadhammadvayassa niddeso, sikkhattayūpadeso, attantapādipuggalacatukkasiddhi, kaṇhākaṇhavipākādikammacatukkavibhāgo, caturappamaññāvisayaniddeso, samudayādipañcakassa yathābhūtāvabodho, chasāraṇīyadhammavibhāvanā , dasanāthakaradhammapatiṭṭhāpanti evamādayo niddhāretabbā.
解説(ヴァルナナー)
Tattha ‘‘attā, loko’’ti ca diṭṭhiyā adhiṭṭhānabhāvena, vedanāphassāyatanādimukhena ca gahitesu pañcasu upādānakkhandhesu taṇhāvajjā pañcupādānakkhandhā dukkhasaccaṃ. Taṇhā samudayasaccaṃ. Sā pana paritassanāggahaṇena ‘‘taṇhāgatāna’’nti, ‘‘vedanāpaccayā taṇhā’’ti ca sarūpeneva samudayaggahaṇena, bhavanettiggahaṇena ca pāḷiyaṃ gahitāva. Ayaṃ tāva suttantanayo. Abhidhammanayena pana āghātānandādivacanehi, ātappādipadehi, cittappadosavacanena, sabbadiṭṭhidīpakapadehi, kusalākusalaggahaṇena, bhavaggahaṇena, sokādiggahaṇena, tattha tattha samudayaggahaṇena cāti saṅkhepato sabbalokiyakusalākusaladhammavibhāvanapadehi gahitā kammakilesā samudayasaccaṃ. Ubhinnaṃ appavatti nirodhasaccaṃ. Tassa tattha tattha vedanānaṃ atthaṅgamanissaraṇapariyāyehi, paccattaṃ nibbutivacanena, anupādāvimuttivacanena ca pāḷiyaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ. Nirodhapajānanā paṭipadā maggasaccaṃ. Tassāpi tattha tattha vedanānaṃ samudayādiyathābhūtavedanāpadesena, channaṃ phassāyatanānaṃ samudayādiyathābhūtapajānanapariyāyena, bhavanettiyā ucchedapariyāyena ca gahaṇaṃ veditabbaṃ. Tattha samudayena assādo, dukkhena ādīnavo, magganirodhehi nissaraṇanti evaṃ catusaccavasena, yāni pāḷiyaṃ (netti. 9) sarūpeneva āgatāni assādādīnavanissaraṇāni, tesañca vasena idha assādādayo veditabbā. Vineyyānantādibhāvāpattiādikaṃ yathāvuttavibhāgaṃ payojanameva phalaṃ. Āghātādīnaṃ akaraṇīyatā, āghātādiphalassa ca anaññasantānabhāvitā, nindāpasaṃsāsu yathāsabhāvapaṭijānananibbeṭhanāti evaṃ taṃtaṃpayojanādhigamahetu upāyo. Āghātādīnaṃ karaṇapaṭisedhanādiapadesena dhammarājassa āṇatti veditabbāti ayaṃ desanāhāro.
分析の解説
Kappanābhāvepi vohāravasena, anuvādavasena ca ‘‘mama’’nti vuttaṃ, niyamābhāvato vikappanatthaṃ vāggahaṇaṃ kataṃ, guṇasamaṅgitāya, abhimukhīkaraṇāya ca **‘‘bhikkhave’’**ti āmantanaṃ. Aññabhāvato, paṭiviruddhabhāvato ca **‘‘pare’’**ti vuttaṃ, vaṇṇapaṭipakkhato, avaṇṇanīyato ca ‘‘avaṇṇa’’nti vuttaṃ. Byattivasena, vitthāravasena ca ‘‘bhāseyyu’’nti vuttaṃ, dhāraṇabhāvato, adhammapaṭipakkhato ca ‘‘dhammassā’’ti vuttaṃ, diṭṭhisīlehi saṃhatabhāvato, kilesānaṃ saṅghātakaraṇato ca ‘‘saṅghassā’’ti vuttaṃ. Vuttapaṭiniddesato, vacanupanyāsanato ca ‘‘tatrā’’ti vuttaṃ, sammukhabhāvato, puthubhāvato ca ‘‘tumhehī’’ti vuttaṃ. Cittassa hananato, ārammaṇābhighātato ca ‘‘āghāto’’ti vuttaṃ, ārammaṇe saṅkocavuttiyā, atuṭṭhākāratāya ca ‘‘appaccayo’’ti vuttaṃ, ārammaṇacintanato, nissayato ca ‘‘cetaso’’ti vuttaṃ, atthāsādhanato, anu anu ‘‘anatthasādhanato’’ ca ‘‘anabhiraddhī’’ti vuttaṃ, kāraṇānarahattā, satthusāsane ṭhitehi kātuṃ asakkuṇeyyattā ca ‘‘na karaṇīyā’’ti vuttanti. Iminā nayena sabbapadesu vinicchayo kātabbo. Iti anupadavicayato vicayo hāro ativitthārabhayena, sakkā ca aṭṭhakathaṃ tassā līnatthavaṇṇanañca anugantvā ayamattho viññunā vibhāvetunti na vitthārayimha.
たとえそれを回避する能力がなくても、「私のもの」という言葉は、世間一般の習慣や、単に繰り返し言われることによって「母親」と表現される。もし、それらに秩序がないために、それが選択されたものであるならば、「比丘たちよ」という呼びかけは、美徳を備え、注意を向けるためである。反対の立場や、それに相反する立場から「他者」と言われ、「賛美」の反対だから「非賛美」と言われる。明白なように、そして詳細に言えば、「話すだろう」と言われる。「法」と言われるのは、それを保持するため、そして法に反するものではないからである。「サンガ」と言われるのは、見解や戒律と一致しているから、そして煩悩の集まりであるからである。「そこで」と言われるのは、それらが説明され、表明されるからである。「あなたたちによって」と言われるのは、目の前にあり、そして広範囲にわたるからである。「怒り」と言われるのは、心を滅ぼすこと、そして対象を打ち負かすことだからである。「不満足」と言われるのは、対象への執着が縮小し、そして不満だからである。「心」と言われるのは、対象を熟考し、そして依存しているからである。「達成されない」と言われるのは、達成されず、そして「満足されない」と言われるのは、原因が欠けているから、そして導師の教えに従っていても行うことができないからである。「行われるべきではない」と言われる。この方法で、すべての箇所で判断が下されるべきである。このように、言葉ごとの分析から、分析は理解され、詳細すぎることを避けるため、そして奥義書の注釈やその隠された意味の解説をたどることなく、それは理解によって明らかにされるであろうから、私たちはそれを詳述しなかった。
Sabbena sabbaṃ āghātādīnaṃ akaraṇaṃ tādibhāvāya saṃvattatīti yujjati iṭṭhāniṭṭhesu samappavattisabbhāvato. Yasmiṃ santāne āghātādayo uppannā, tannimittako antarāyo tasseva sampattivibandhāya saṃvattatīti yujjati. Kasmā? Santānantaresu asaṅkamanato. Cittaṃ abhibhavitvā uppannā āghātādayo subhāsitādisallakkhaṇepi asamatthatāya saṃvattantīti yujjati sakodhalobhānaṃ andhatamasabbhāvato. Pāṇātipātādidussīlyato veramaṇi sabbasattānaṃ pāmojjapāsaṃsabhāvāya saṃvattatīti yujjati. Sīlasampattiyā hi mahato kittisaddassa abbhuggamo hotīti. Gambhīratādivisesayuttena guṇena tathāgatassa vaṇṇanā ekadesabhūtāpi sakalasabbaññuguṇaggahaṇāya saṃvattatīti yujjati anaññasādhāraṇattā. Tajjāayonisomanasikāraparikkhatāni adhigamatakkanāni sassatavādādiabhinivesāya saṃvattantīti yujjati kappanājālassa asamugghāṭitattā. Vedanādīnavānavabodhena vedanāya taṇhā pavaḍḍhatīti yujjati assādānupassanāsabbhāvato. Sati ca vedayitarāge tattha attattaniyagāho, sassatādigāho ca vipariphandatīti yujjati kāraṇassa sannihitattā. Taṇhāpaccayā hi upādānaṃ sassatādivāde paññapentānaṃ , tadanucchavikaṃ vā vedanaṃ vedayantānaṃ phasso hetūti yujjati visayindriyaviññāṇasaṅgatiyā vinā tadabhāvato. Chaphassāyatananimittavaṭṭassa anupacchedoti yujjati tattha avijjātaṇhānaṃ appahīnattā. Channaṃ phassāyatanānaṃ samudayādipajānanā sabbadiṭṭhigatikasaññaṃ aticca tiṭṭhatīti yujjati catusaccapaṭivedhabhāvato. Imāheva dvāsaṭṭhiyā diṭṭhīhi sabbadiṭṭhigatānaṃ antojālīkatabhāvoti yujjati akiriyavādādīnaṃ issaravādādīnañca tadantogadhattā. Tathā ceva saṃvaṇṇitaṃ. Ucchinnabhavanettiko tathāgatassa kāyoti yujjati, yasmā bhagavā abhinīhārasampattiyā catūsu satipaṭṭhānesu patiṭṭhitacitto sattabojjhaṅgeyeva yathābhūtaṃ bhāvesi. Kāyassa bhedā parinibbutaṃ na dakkhantīti yujjati anupādisesanibbānappattiyaṃ rūpādīsu kassacipi anavasesatoti ayaṃ yuttihāro.
あらゆるものがあらゆるものに完全にあたることは、「ユッティ」と「ハーラ」であり、それは、望ましいものと望ましくないものに常に生じるあらゆるものから生じる。怒りなどが生じたサンタナ(心の流れ)では、それらが原因となる障害は、それ自身の成功の妨げとなるゆえに、「ユッティ」である。なぜか? それは、他のサンタナに伝播しないからである。心に打ち勝って生じた怒りなどは、正しく説かれたものなどを区別しても、それらを理解できないゆえに、「ユッティ」である。殺生などの悪徳から遠ざかることは、すべての生きとし生けるものに喜びと称賛をもたらすゆえに、「ユッティ」である。戒律の完成によって、偉大な名声が生まれるからである。深遠さなどの様々な特徴を持つ功徳によって、如来の解説は一部にすぎないが、すべての知見の功徳を理解することにつながるゆえに、「ユッティ」である。それは、他にはないからである。それらに注意深く集中し、それらを熟考することは、常住説などの執着につながるゆえに、「ユッティ」である。それは、常住説の根がまだ引き抜かれていないからである。感覚などの欠点と無益さを理解することによって、感覚への渇愛が増大するゆえに、「ユッティ」である。そして、感覚への渇愛があれば、そこに自己の認識、常住説などの認識も混乱するゆえに、「ユッティ」である。それは、原因が近くにあるからである。渇愛を原因として、執着が生じる。常住説などを説く人々が、それに応じて感覚を経験するならば、接触が原因となるゆえに、「ユッティ」である。それは、対象、感覚器官、そして認識の結合なしには、それらが存在しないからである。六つの接触の感覚器官の円環が途切れないゆえに、「ユッティ」である。それは、無知と渇愛がまだ捨てられていないからである。六つの接触の感覚器官の発生などを理解することは、すべての見解の認識を超えて立ち止まるゆえに、「ユッティ」である。それは、四つの聖なる真理の理解によるからである。これらの六十二の見解によって、すべて見解の網が内側に閉じ込められるゆえに、「ユッティ」である。それは、不作為説や、至高者説などがそれらに含まれるからである。それらは、そのように説明されている。「滅びた存在の目」は、如来の体であるゆえに、「ユッティ」である。なぜなら、世尊は、熱意の完成によって、四つの心の拠り所に心を置き、七つの覚醒の要素を正しく発展させたからである。体の崩壊後、涅槃に入ることは見られないであろうゆえに、「ユッティ」である。それは、無余涅槃の獲得において、色などの何ものも残らないからである。これが「ユッティハーラ」である。
Avaṇṇārahaavaṇṇānurūpasampattānādeyyavacanatādivipattīnaṃ padaṭṭhānaṃ. Vaṇṇārahavaṇṇānurūsampattasaddheyyavacanatādisampattīnaṃ padaṭṭhānaṃ. Tathā āghātādayo nirayādidukkhassa padaṭṭhānaṃ. Āghātādīnaṃ akaraṇaṃ saggasampattiādisabbasampattīnaṃ padaṭṭhānaṃ. Pāṇātipātādīhi paṭivirati ariyassa sīlakkhandhassa padaṭṭhānaṃ. Ariyo sīlakkhandho ariyassa samādhikkhandhassa padaṭṭhānaṃ. Ariyo samādhikkhandho ariyassa paññākkhandhassa padaṭṭhānaṃ. Gambhīratādivisesayuttaṃ bhagavato paṭivedhappakārañāṇaṃ desanāñāṇassa padaṭṭhānaṃ. Desanāñāṇaṃ vineyyānaṃ sakalavaṭṭadukkhanissaraṇassa padaṭṭhānaṃ. Sabbāpi diṭṭhi diṭṭhupādānti sā yathārahaṃ navavidhassāpi bhavassa padaṭṭhānaṃ. Bhavo jātiyā, jāti jarāmaraṇassa, sokādīnañca padaṭṭhānaṃ. Vedanānaṃ samudayādiyathābhūtavedanaṃ catunnaṃ ariyasaccānaṃ anubodhapaṭivedho. Tattha anubodho paṭivedhassa padaṭṭhānaṃ, paṭivedho catubbidhassa sāmaññaphalassa padaṭṭhānaṃ. ‘‘Ajānataṃ apassata’’nti avijjāgahaṇaṃ, tattha avijjā saṅkhārānaṃ padaṭṭhānti yāva vedanā taṇhāya padaṭṭhānti netabbaṃ. ‘‘Taṇhāgatānaṃ paritassitavipphandita’’nti ettha taṇhā upādānassa padaṭṭhānaṃ. ‘‘Tadapi phassapaccayā’’ti ettha sassatādipaññāpanaṃ paresaṃ micchābhinivesassa padaṭṭhānaṃ, micchābhiniveso saddhammassavanasappurisūpassayayonisomanasikāradhammānudhammapaṭipattīhi vimukhatāya, asaddhammassavanādīnañca padaṭṭhānaṃ, ‘‘aññatra phassā’’tiādīsu phasso vedanāya padaṭṭhānaṃ, cha phassāyatanāni phassassa, sakalavaṭṭadukkhassa ca padaṭṭhānaṃ, channaṃ phassāyatanānaṃ samudayādiyathābhūtappajānanaṃ nibbidāya padaṭṭhānaṃ, nibbidā virāgassāti yāva anupādāparinibbānaṃ netabbaṃ. Bhagavato bhavanettisamucchedo sabbaññutāya padaṭṭhānaṃ. Tathā anupādāparinibbānassāti ayaṃ padaṭṭhānahāro.
非難に値する非難にふさわしい、あるいは、ふさわしいことのない、そのようなものではない、など。それらは、悪行やその他の悪徳の根源である。賞賛に値する賞賛にふさわしい、あるいは、ふさわしいことのない、そのようなものである、など。それらは、信仰や賞賛、そしてそのような善行の根源である。同様に、怒りなどは、地獄などの苦しみの根源である。怒りなどをしないことは、天国やその他のすべての幸福の根源である。殺生などをしないことは、聖者の戒律の根源である。聖者の戒律は、聖者の瞑想の根源である。聖者の瞑想は、聖者の知恵の根源である。深遠さなどの様々な特徴を持つ世尊の悟りの様式は、教えの知恵の根源である。教えの知恵は、教化されるべき人々の、すべての輪廻の苦しみからの解放の根源である。すべての見解は、見解の執着である。それは、それぞれ、九つの存在の根源である。存在は、誕生の根源であり、誕生は、老いや死、そして悲しみなどの根源である。感覚の発生などを正しく理解することは、四つの聖なる真理の理解である。そこで、理解は、悟りの根源であり、悟りは、四つの聖なる果実の根源である。「知らない者、見ない者」とは、無知の執着のことである。そこで、無知は、形成の根源である。つまり、感覚まで、渇愛の根源であると理解されるべきである。「渇愛に囚われた人々は、嘆き、もがき苦しむ」とは、そこで、渇愛は、執着の根源である。「それも、接触によって」とは、そこで、常住説などを説くことは、他者の誤った執着の根源であり、誤った執着は、善法を聞くこと、善き人々に近づくこと、正しく考察すること、法に従って実践することからの解放の根源であり、悪法を聞くことなどの根源である。「接触以外」などにおいては、接触は、感覚の根源であり、六つの接触の感覚器官は、接触の根源であり、そしてすべての輪廻の苦しみの根源である。六つの接触の感覚器官の発生などを正しく理解することは、嫌悪の根源であり、嫌悪は、離欲の根源である。これは、執着のない涅槃まで理解されるべきである。世尊の存在の輪廻の断滅は、すべての知見の根源である。同様に、執着のない涅槃もそうである。これが「パーダッタハーラ」である。
Āghātādiggahaṇena kodhupanāhamakkhapalāsaissāmacchariyasārambhaparavambhanādīnaṃ saṅgaho paṭighacittuppādapariyāpannatāya ekalakkhaṇattā. Ānandādiggahaṇena abhijjhāvisamalobhamānātimānamadappamādādīnaṃ saṅgaho lobhacittuppādapariyāpannatāya samānalakkhaṇattā. Tathā āghātaggahaṇena avasiṭṭhaganthanīvaraṇānaṃ saṅgaho kāyaganthanīvaraṇalakkhaṇena ekalakkhaṇattā. Ānandaggahaṇena phassādīnaṃ saṅgaho saṅkhārakkhandhalakkhaṇena ekalakkhaṇattā. Sīlaggahaṇena adhicittaadhipaññāsikkhānampi saṅgaho sikkhālakkhaṇena ekalakkhaṇattā. Idha pana sīlasseva indriyasaṃvarādikassa daṭṭhabbaṃ. Diṭṭhiggahaṇena avasiṭṭhaupādānānampi saṅgaho upādānalakkhaṇena ekalakkhaṇattā. ‘‘Vedanāna’’nti ettha vedanāggahaṇena avasiṭṭhaupādānakkhandhānampi saṅgaho khandhalakkhaṇena ekalakkhaṇattā. Tathā vedanāya dhammāyatanadhammadhātupariyāpannattā sammasanūpagānaṃ sabbesaṃ āyatanānaṃ dhātūnañca saṅgaho āyatanalakkhaṇena, dhātulakkhaṇena ca ekalakkhaṇattā. ‘‘Ajānataṃ apassata’’nti ettha avijjāggahaṇena hetuāsavoghayoganīvaraṇādisaṅgaho hetādilakkhaṇena ekalakkhaṇattā avijjāya, tathā ‘‘taṇhāgatānaṃ paritassitavipphandita’’nti ettha taṇhāggahaṇenāpi. ‘‘Tadapi phassapaccayā’’ti ettha phassaggahaṇena saññāsaṅkhāraviññāṇānaṃ saṅgaho vipallāsahetubhāvena, khandhalakkhaṇena ca ekalakkhaṇattā. Chaphassāyatanaggahaṇena khandhindriyadhātādīnaṃ saṅgaho phassuppattinimittatāya, sammasanasabhāvena ca ekalakkhaṇattā. Bhavanettiggahaṇena avijjādīnampi saṃkilesadhammānaṃ saṅgaho vaṭṭahetubhāvena ekalakkhaṇattāti ayaṃ lakkhaṇahāro.
怒りなどの理解には、怒り、憎しみ、偽善、嫉妬、貪欲、傲慢、怠惰、不注意などが含まれる。それは、怒りの心の発生に含まれるため、一つの特徴である。喜びなどの理解には、貪欲、偽りの貪欲、傲慢、そして、不注意などが含まれる。それは、喜びの心の発生に含まれるため、一つの特徴である。同様に、怒りの理解には、残りの束縛や妨げが含まれる。それは、体の束縛や妨げの特徴を持つため、一つの特徴である。喜びの理解には、接触などが含まれる。それは、形成の束縛の特徴を持つため、一つの特徴である。戒律の理解には、より高い心や知恵の訓練も含まれる。それは、訓練の特徴を持つため、一つの特徴である。ここでは、戒律そのものが、感覚器官の制御などと見なされるべきである。見解の理解には、残りの執着も含まれる。それは、執着の特徴を持つため、一つの特徴である。「感覚」においては、感覚の理解には、残りの執着の要素も含まれる。それは、要素の特徴を持つため、一つの特徴である。同様に、感覚は、法、感覚器官、そして法の要素に含まれるため、それらのすべての要素と法の要素の理解も、要素の特徴、そして法の要素の特徴を持つため、一つの特徴である。「知らない者、見ない者」においては、無知の理解には、原因、煩悩、結合、妨げなどが含まれる。それは、無知の根源的な特徴を持つため、一つの特徴である。同様に、「渇愛に囚われた人々」においては、渇愛の理解もそうである。「それも、接触によって」においては、接触の理解には、認識、形成、そして意識が含まれる。それは、誤った理解の原因であるため、要素の特徴を持つため、一つの特徴である。六つの接触の感覚器官の理解には、要素、感覚器官、そして法の要素などが含まれる。それは、接触の発生の原因であるため、そして認識の性質であるため、一つの特徴である。存在の輪廻の断滅の理解には、無知などの煩悩も含まれる。それは、輪廻の原因であるため、一つの特徴である。これが「ラクカナハーラ」である。
Nindāpasaṃsāhi sammākampitacetasā micchājīvato anoratā sassatādimicchābhinivesino sīlādidhammakkhandhesu appatiṭṭhitatāya sammāsambuddhaguṇarasassādavimukhā veneyyā imissā desanāya nidānaṃ. Te yathāvuttadosavinimuttā kathaṃ nu kho sammāpaṭipattiyā ubhayahitaparā bhaveyyunti ayamettha bhagavato adhippāyo. Padanibbacanaṃ nirutti. Taṃ ‘‘eva’’ntiādinidānapadānaṃ, ‘‘mama’’ntiādipāḷipadānañca aṭṭhakathāvasena suviññeyyattā ativitthārabhayena na vitthārayimha. Padapadatthaniddesanikkhepasuttadesanāsandhivasena chabbidhā sandhi. Tattha padassa padantarena sambandho padasandhi. Tathā padatthassa padatthantarena sambandho padatthasandhi . Nānānusandhikassa suttassa taṃtaṃanusandhīhi sambandho, ekānusandhikassa ca pubbāparasambandho niddesasandhi , yā aṭṭhakathāyaṃ pucchānusandhiajjhāsayānusandhiyathānusandhivasena tividhā vibhattā, tā panetā tissopi sandhiyo aṭṭhakathāyaṃ vicāritā eva. Suttasandhi ca paṭhamaṃ nikkhepavasena amhehi pubbe dassitāyeva. Ekissā desanāya desanāntarena saddhiṃ saṃsandanaṃ desanāsandhi, sā evaṃ veditabbā – ‘‘mamaṃ vā bhikkhave…pe… na cetaso anabhiraddhi karaṇīyā’’ti ayaṃ desanā ‘‘ubhatodaṇḍakena cepi bhikkhave kakacena corā ocarakā aṅgamaṅgāni okkanteyyuṃ, tatrapi yo mano padūseyya, na me so tena sāsanakaro’’ti (ma. ni. 1.232) imāya desanāya saddhiṃ saṃsandati. ‘‘Tumhaṃ yevassa tena antarāyo’’ti ‘‘kammassakā māṇava sattā…pe… dāyādā bhavissantī’’ti (a. ni. 10.216) imāya desanāya saṃsandati. ‘‘Api tumhe…pe… ājāneyyāthā’’ti ‘‘kuddho atthaṃ…pe… sahate nara’’nti (a. ni. 7.64; mahāni. 5, 156, 195) imāya desanāya saṃsandati.
非難と賞賛によって揺れ動く心を持ち、不正な生業に従事し、常住説などの誤った見解に囚われ、戒律などの法的な要素に定着せず、正等覚者の功徳の味から遠ざかっている教化されるべき人々が、この説法の原因である。彼らが上記のような欠点から解放され、どのようにして正しい実践によって両方の利益に貢献できるのだろうか。これが世尊の意図である。単語の解釈は、文法である。それは、「このように」などの始まりの単語、そして「私の」などの経典の単語を、注釈の観点から理解できるため、詳細すぎることを避けて、私たちはそれを詳述しなかった。単語、単語の意味、そして説法の順序の結合から、六つの結合がある。そこで、単語と単語の間の結合は、単語の結合である。同様に、単語の意味と単語の意味の間の結合は、単語の意味の結合である。様々な結合を持つ経典の、それぞれの結合との結合、そして一つの結合を持つ経典の、前の単語と後の単語の間の結合は、説明の結合である。それは、注釈において、質問の結合、意図の結合、そして真実の結合の三つに分けられているが、それら三つの結合も注釈で検討されている。経典の結合は、まず、説明の順序に従って、私たちが以前に示したようにである。一つの説法が、他の説法と結合することは、説法の結合である。それは、このように理解されるべきである。「私のもの、比丘たちよ、他者の賞賛…悲しみ、比丘たちよ、それは行われるべきではない」というこの説法は、「比丘たちよ、法も捨て去られるべきであり、ましてや不法は(マジュリマ・ニカーヤ 1.240)。比丘たちよ、私は筏のような法を説く。渡るためであり、掴むためではない(マジュリマ・ニカーヤ 1.240)」というこの説法と結合する。「そこで、あなたたちによって…悲しみ、あなたたち自身にその理由がある」というこの説法は、「怒り、それは結果…耐える人(アッタカナパータ 88;マジュリマ・ニカーヤ 5.156, 195;チュラニカーヤ 128)」というこの説法と結合する。「欲望に盲目になり、網に覆われ、渇愛の布で覆われた(ウーダーナ 64;ネッティ 27, 90;ペタコパティ 14)」というこれらの説法と結合する。
‘‘Mamaṃ vā bhikkhave pare vaṇṇaṃ…pe… na cetaso ubbillāvitattaṃ karaṇīya’’nti ‘‘dhammāpi vo bhikkhave pahātabbā, pageva adhammā (ma. ni. 1.240). Kullūpamaṃ vo bhikkhave dhammaṃ desessāmi, nittharaṇatthāya, no gahaṇatthāyā’’ti (ma. ni. 1.240) imāya desanāya saṃsandati. ‘‘Tatra ce tumhehi…pe… ubbilāvitā, tumhaṃ yevassa tena antarāyo’’ti ‘‘luddhoatthaṃ…pe… sahate nara’’nti (itivu. 88; mahāni. 5.156, 195; cūḷani. 128) ‘‘kāmandhā jālasañchannā, taṇhāchadanachāditā’’ti (udā. 64; netti. 27, 90; peṭako. 14) imāhi desanāhi saṃsandati.
「私のもの、比丘たちよ、他者の賞賛…悲しみ、比丘たちよ、それは行われるべきではない」というこの説法は、「比丘たちよ、法も捨て去られるべきであり、ましてや不法は(マジュリマ・ニカーヤ 1.240)。比丘たちよ、私は筏のような法を説く。渡るためであり、掴むためではない(マジュリマ・ニカーヤ 1.240)」というこの説法と結合する。「そこで、あなたたちによって…悲しみ、あなたたち自身にその理由がある」というこの説法は、「怒り、それは結果…耐える人(アッタカナパータ 88;マジュリマ・ニカーヤ 5.156, 195;チュラニカーヤ 128)」というこの説法と結合する。「欲望に盲目になり、網に覆われ、渇愛の布で覆われた(ウーダーナ 64;ネッティ 27, 90;ペタコパティ 14)」というこれらの説法と結合する。
‘‘Appamattakaṃ…pe… sīlamattaka’’nti ‘‘paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Ayaṃ kho brāhmaṇa yañño purimehi yaññehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’tiādikāya (dī. ni. 1.353) desanāya saṃsandati, paṭhamajjhānassa sīlato mahapphalamahānisaṃsatarabhāvavacanena jhānato sīlassa appabhāvadīpanato.
「わずか…戒律だけ」というこの説法は、「第一禅定に入り、そこに留まる。バラモンよ、この供犠は、以前の供犠よりも少なく、そして以前の供犠よりも早く達成され、そしてより大きな結果とより大きな恩恵をもたらす(ディーガ・ニカーヤ 1.353)」というこの説法と結合する。それは、第一禅定が戒律よりも大きな結果と恩恵をもたらすこと、そして禅定が戒律よりも少ないことを示しているからである。
‘‘Pāṇātipātaṃ pahāyā’’tiādi ‘‘samaṇo khalu bho gotamo sīlavā…pe… kusalasīlena samannāgato’’tiādikāhi (dī. ni. 1.304) desanāhi saṃsandati.
「殺生を捨てて」などのこの説法は、「ゴータマという沙門は、戒律を守り…善い戒律を備えている(ディーガ・ニカーヤ 1.304)」などのこれらの説法と結合する。
‘‘Aññeva dhammā gambhīrā’’tiādi ‘‘adhigato kho myāyaṃ dhammo gambhīro’’tiādi (dī. ni. 2.67; ma. ni. 1.281; 2.337; saṃ. ni. 1.172; mahāva. 7, 8) pāḷiyā saṃsandati. Gambhīratādivisesayuttadhammapaṭivedhena hi ñāṇassa gambhīrādibhāvo viññāyatīti.
「他の法は深遠である」などのこの説法は、「私のこの法は深遠である(ディーガ・ニカーヤ 2.67;マジュリマ・ニカーヤ 1.281; 2.337; サンユッタ・ニカーヤ 1.172; マハーヴァッガ 7, 8)」という経典と結合する。深遠さなどの様々な特徴を持つ法を理解することによって、知恵の深遠さなどが理解されるからである。
‘‘Santi bhikkhave eke samaṇabrāhmaṇā’’tiādi ‘‘santi bhikkhave eke samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā…pe… abhivadanti, sassato attā ca loko ca, idameva saccaṃ, moghamaññanti ittheke abhivadanti, asassato, sassato ca asassato ca, neva sassato ca nāsassato ca, antavā, anantavā, antavā ca anantavā ca, nevantavā nānantavā ca attā ca loko ca idameva saccaṃ, moghamaññanti ittheke abhivadantī’’tiādikāhi (ma. ni. 3.27) desanāhi saṃsandati.
「比丘たちよ、世の中には沙門やバラモンたちがいる」といった「比丘たちよ、世の中には沙門やバラモンたちがいる。永遠であるというのは、自己と世界は永遠であり、これだけが真実であり、他はすべて虚偽であると主張する者たちである。――永遠ではない、永遠でもなく、永遠でもあるし、永遠でもない、――辺際がある、辺際がない、――辺際があるのとないのがある、――辺際があるともないとも言えない、自己と世界は辺際がある、あるいは辺際がない、あるいは辺際があるのとないのがあり、あるいは辺際があるともないとも言えない、これだけが真実であり、他はすべて虚偽であると主張する者たちである」といった(『中部経典』3・27)説法と合致する。
‘‘Santi bhikkhave eke samaṇabrāhmaṇā aparantakappikā’’tiādi ‘‘santi bhikkhave eke samaṇabrāhmaṇā aparantakappikā…pe… abhivadanti, saññī attā hoti arogo paraṃ maraṇā. Ittheke abhivadanti asaññī, nevasaññīnāsaññī ca attā hoti arogo paraṃ maraṇā. Ittheke abhivadanti sato vā pana sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapenti, diṭṭhadhammanibbānaṃ vā paneke abhivadantī’’tiādikāhi (ma. ni. 3.21) desanāhi saṃsandati. ‘‘Vedanānaṃ…pe… tathāgato’’ti ‘‘tayidaṃ saṅkhataṃ oḷārikaṃ, atthi kho pana saṅkhārānaṃ nirodho, atthetanti iti viditvā tassa nissaraṇadassāvī tathāgato tadupātivatto’’tiādikāhi (ma. ni. 3.28) desanāhi saṃsandati.
「比丘たちよ、世の中には沙門やバラモンたちがいる」といった「比丘たちよ、世の中には沙門やバラモンたちがいる。――死後も自己は認識があり、病気ではないと主張する者たち。――認識がないと主張する者たち。――認識があるともないとも言えないと主張する者たち。――あるいは、生けるものの断滅、消滅、無有を説く者たち。――あるいは、現世における涅槃を説く者たち」といった(『中部経典』3・21)説法と合致する。「苦痛には……(中略)……如来である」といった「これらはすべて、造られたものであり、粗大なものである。しかし、これらの想起には滅するものがある。これをこのように知って、それからの解脱を見た如来は、それに執着しない」といった(『中部経典』3・28)説法と合致する。
‘‘Tadapi tesaṃ…pe… vipphanditamevā’’ti idaṃ ‘‘tesaṃ bhavataṃ aññatreva chandāya aññatra ruciyā aññatra anussavā aññatra ākāraparivitakkā aññatra diṭṭhinijjhānakkhantiyā paccattaṃyeva ñāṇaṃ bhavissati parisuddhaṃ pariyodātanti netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Paccattaṃ kho pana bhikkhave ñāṇe asati parisuddhe pariyodāte yadapi te bhonto samaṇabrāhmaṇā tattha ñāṇabhāgamattameva pariyodāpenti, tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ upādānamakkhāyatī’’tiādikāhi (ma. ni. 3.29) desanāhi saṃsandati.
「それもまた、彼ら……(中略)……まったく徒労である」といった「彼ら、尊い方々が、欲、嗜好、伝承、推論、見解への執着とは別に、それぞれの知見によって、浄らかで澄みきったものがあるというのは、ありえない。比丘たちよ、それぞれの知見が、浄らかで澄みきったものでないならば、彼ら、尊い沙門やバラモンたちが、その知見のわずかな部分でも浄らかにし、澄みきったものにしたとしても、それは彼ら、尊い沙門やバラモンたちの執着であると見なされる」といった(『中部経典』3・29)説法と合致する。
‘‘Tadapi phassapaccayā’’ti idañca ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso, phassapaccayā vedanā, vedanāpaccayā taṇhā, taṇhāpaccayā upādāna’’nti, (saṃ. ni. 2.44) ‘‘chandamūlakā ime āvuso dhammā manasikārasamuṭṭhānā phassasamodhānā vedanāsamosaraṇā’’ti (a. ni. 8.83) ca ādikāhi desanāhi saṃsandati.
「それもまた、触によって」といった「眼と形とによって眼識が生じる。三つの結合が触であり、触によって苦痛が生じ、苦痛によって渇愛が生じ、渇愛によって執着が生じる」といった(『相応部経典』2・44)、「これら、友よ、すべての法は、欲に根ざし、意にかなわなければ生じ、触によって集まり、苦痛に流れ込む」といった(『増支部経典』8・83)などの説法と合致する。
‘‘Yato kho bhikkhave bhikkhu channaṃ phassāyatanāna’’ntiādi ‘‘yato kho ānanda bhikkhu neva vedanaṃ attānaṃ samanupassati, na saññaṃ, na saṅkhāre, na viññāṇaṃ attānaṃ samanupassati, so evaṃ asamanupassanto na kiñci loke upādiyati, anupādiyaṃ na paritassati, aparitassaṃ paccattaṃyeva parinibbāyatī’’tiādikāhi desanāhi saṃsandati.
「比丘たちよ、長老が六つの触境を……(中略)……」といった「アーナンダよ、比丘が苦痛も、知覚も、想起も、識も、自己として見なさないとき、このように見なさない彼は、世の中のいかなるものにも執着しない。執着しないので、彼は苦しまない。苦しまないので、彼はそれぞれに涅槃に入る」といった説法と合致する。
‘‘Sabbe te imeheva dvāsaṭṭhiyā vatthūhi antojālīkatā’’tiādi ‘‘ye hi keci bhikkhave…pe… abhivadanti, sabbe te imāneva pañca kāyāni abhivadanti etesaṃ vā aññatara’’ntiādikāhi (ma. ni. 3.26) desanāhi saṃsandati. ‘‘Kāyassa bhedā…pe… devamanussā’’ti –
「それらすべて、この六十二の対象によって、内なる網に絡め取られている」といった「比丘たちよ、……(中略)……主張する者たち。それらすべては、この五つの身体のいずれかを主張する」といった(『中部経典』3・26)説法と合致する。「身体の崩壊……(中略)……神々と人間」といった──
‘‘Accī yathā vātavegena khittā, (upasivāti bhagavā)
「風によって吹き飛ばされた炎のように、
Atthaṃ paleti na upeti saṅkhaṃ;
滅びて、数に数えられない。
Evaṃ munī nāmakāyā vimutto,
このように、名前と身体から解脱した賢者は、
Atthaṃ paleti na upeti saṅkha’’nti. (su. ni. 1080; cūḷani. 43);
滅びて、数に数えられない。」(『相応部経典』1080;『小部経典』43)
::unindented Ādikāhi desanāhi saṃsandatīti ayaṃ cātubyūho hāro. ::
「といった説法が合致する」というのは、この四つの区分からなる説法である。
Āghātādīnaṃ akaraṇīyatāvacanena khantisoraccānuṭṭhānaṃ. Tattha khantiyā saddhāpaññāparāpakāradukkhasahagatānaṃ saṅgaho, soraccena sīlassa. Saddhādiggahaṇena ca saddhindriyādisakalabodhipakkhiyadhammā āvattanti. Sīlaggahaṇena avippaṭisārādayo sabbepi sīlānisaṃsadhammā āvattanti. Pāṇātipātādīhi paṭivirativacanena appamādavihāro, tena sakalaṃ sāsanabrahmacariyaṃ āvattati. Gambhīratādivisesayuttadhammaggahaṇena mahābodhipakittanaṃ. Anāvaraṇañāṇapadaṭṭhānañhi āsavakkhayañāṇaṃ, āsavakkhayañāṇapadaṭṭhānañca anāvaraṇañāṇaṃ mahābodhi, tena dasabalādayo sabbe buddhaguṇā āvattanti. Sassatādidiṭṭhiggahaṇena taṇhāvijjāya saṅgaho, tāhi anamataggasaṃsāravaṭṭaṃ āvattati. Vedanānaṃ samudayādiyathābhūtavedanena bhagavato pariññāttayavisuddhi, tāya paññāpāramimukhena sabbapāramiyo āvattanti. ‘‘Ajānataṃ apassata’’nti avijjāggahaṇena ayonisomanasikārapariggaho, tena ca ayonisomanasikāramūlakā dhammā āvattanti. ‘‘Taṇhāgatānaṃ paritassitavipphandita’’nti taṇhāggahaṇena nava taṇhāmūlakā dhammā āvattanti, ‘‘tadapi phassapaccayā’’tiādi sassatādipaññāpanassa paccayādhīnavuttidassanaṃ, tena aniccatādilakkhaṇattayaṃ āvattati. Channaṃ phassāyatanānaṃ yathābhūtaṃ pajānanena vimuttisampadāniddeso, tena sattapi visuddhiyo āvattanti. ‘‘Ucchinnabhavanettiko tathāgatassa kāyo’’ti taṇhāpahānaṃ, tena bhagavato sakalasaṃkilesappahānaṃ āvattatīti ayaṃ āvatto hāro.
怒りなどの悪行を行わないことは、忍耐と穏やかさの実践である。その中で、忍耐は、信仰、知恵、軽視、苦痛を伴うものであり、穏やかさは戒律を伴う。信仰などの言葉によって、感覚器官の力、すなわち菩提の要素となるすべての法が包含される。戒律の言葉によって、後悔のないことなど、戒律のすべての利益となる法が包含される。殺生などの禁止を説くことによって、不放逸の実践が包含される。これにより、すべての聖なる教えが包含される。深遠さなどの徳を備えた法を説くことによって、偉大な菩提の要素が包含される。障壁のない知恵の基盤である煩悩の滅尽の知恵は、障壁のない知恵の基盤であり、偉大な菩提である。それによって、十力などのすべての仏陀の徳が包含される。永遠などの見解を説くことによって、渇愛の広がりが包含される。それによって、無始無終の輪廻の輪が回る。苦痛の生起と滅尽の真実の理解によって、世尊の完全な理解の清浄さが包含される。それによって、般若波羅蜜多をはじめとするすべての波羅蜜多が包含される。「知らない、見ない」ということにおける無知を説くことによって、不適切な思慮が包含される。それによって、不適切な思慮に根ざした法が包含される。「渇愛に陥った者たちの苦しみ」という言葉における渇愛を説くことによって、九つの渇愛に根ざした法が包含される。「それもまた、触によって」といった、永遠などの説明に、原因によって依存して生じるという見方を示すことによって、無常などの三つの相が包含される。六つの触境を真に理解することによって、解脱の成就が示される。それによって、七つの清浄さが包含される。「如来の身体は、存在の消滅である」という言葉における渇愛の放棄によって、世尊のすべての汚れの放棄が包含される。これが反復説法である。
Āghātānandādayo akusalā dhammā, tesaṃ ayonisomanasikārādi padaṭṭhānaṃ. Yehi pana dhammehi āghātānandādīnaṃ akaraṇaṃ appavatti, te abyāpādādayo kusalā dhammā, tesaṃ yonisomanasikārādi padaṭṭhānaṃ. Tesu āghātādayo kāmāvacarāva, abyāpādādayo catubhūmakā. Tathā pāṇātipātādīhi paṭivirati kusalā vā abyākatā vā, tassā hirottappādayo dhammā padaṭṭhānaṃ. Tattha kusalā siyā kāmāvacarā, siyā lokuttarā, abyākatā lokuttarāva. ‘‘Atthi bhikkhave aññeva dhammā gambhīrā’’ti vuttadhammā siyā kusalā, siyā abyākatā, tattha kusalānaṃ vuṭṭhānagāminivipassanā padaṭṭhānaṃ. Abyākatānaṃ maggadhammā, vipassanā, āvajjanā vā padaṭṭhānaṃ. Tesu kusalā lokuttarā, abyākatā siyā kāmāvacarā, siyā lokuttarā, sabbāpi diṭṭhiyo akusalāva kāmāvacarāva, tāsaṃ avisesena micchābhinivese ayonisomanasikāro padaṭṭhānaṃ. Visesato pana santatighanavinibbhogābhāvato ekattanayassa micchāgāho atītajātianussaraṇatakkasahito sassatadiṭṭhiyā padaṭṭhānaṃ. Hetuphalabhāvena sambandhabhāvassa aggahaṇato nānattanayassa micchāgāho tajjāsamannāhārasahito ucchedadiṭṭhiyā padaṭṭhānaṃ. Evaṃ sesadiṭṭhīnampi yathāsambhavaṃ vattabbaṃ. ‘‘Vedanāna’’nti ettha vedanā siyā kusalā, siyā abyākatā, siyā kāmāvacarā, siyā rūpāvacarā, siyā arūpāvacarā, phasso tāsaṃ padaṭṭhānaṃ. Vedanānaṃ samudayādiyathābhūtavedanaṃ maggañāṇaṃ, anupādāvimutti phalaṃ , tesaṃ ‘‘aññeva dhammā gambhīrā’’ti ettha vuttanayena dhammādivibhāgo netabbo. ‘‘Ajānataṃ apassata’’ntiādīsu avijjā taṇhā akusalā kāmāvacarā, tāsu avijjāya āsavā, ayonisomanasikāro eva vā padaṭṭhānaṃ. Taṇhāya saṃyojaniyesu dhammesu assādadassanaṃ padaṭṭhānaṃ. ‘‘Tadapi phassapaccayā’’ti ettha phassassa vedanāya viya dhammādivibhāgo veditabbo. Iminā nayena phassāyatanādīnampi yathārahaṃ dhammādivibhāgo netabboti ayaṃ vibhattihāro.
怒り、喜びなど、不善の法とその根拠である不適切な思慮など。しかし、怒り、喜びなどの不善の法が生じない法、すなわち、怒りでないこと、喜びでないことなどの善法とその根拠である適切な思慮など。その中で、怒りなどは欲界に属する。怒りでないこと、喜びでないことなどは、四つの領域に属する。同様に、殺生などの禁止も、善または不可測の法である。それには、恥、畏れなどの法が根拠となる。その中で、善は欲界に属するか、あるいは超世に属する。不可測は超世に属する。「比丘たちよ、世の中には他の法もある」という法は、善であるか、あるいは不可測である。その中で、善の根拠は、洞察の知恵である。不可測の根拠は、道、洞察の知恵、あるいは導入である。その中で、善は超世に属する。不可測は欲界に属するか、あるいは超世に属する。すべての見解は不善であり、欲界に属する。それらの不適切な思慮が根拠となる。特に、持続、密集、分離がないという理由で、単一の様式での誤った執着が、過去の生を思い出すことに伴う永遠の見解の根拠となる。原因と結果の関係がないという理由で、複数の様式での誤った執着が、それに伴う断滅の見解の根拠となる。このように、残りの見解についても、それぞれに応じて説明されるべきである。「苦痛」という言葉において、苦痛は善であるか、不可測であるか、欲界に属するか、色界に属するか、無色界に属するかである。触はそれらの根拠である。苦痛の生起と滅尽の真実の理解は、道であり、執着なき解脱は結果である。それらの「他の法もある」という言葉で説明されるように、法などの分類がなされるべきである。「知らない、見ない」といった言葉において、無知と渇愛は不善であり、欲界に属する。それらの無知の根拠は、煩悩、あるいは不適切な思慮である。渇愛の根拠は、結合する法への執着である。「それもまた、触によって」という言葉において、触の苦痛のような法などの分類が理解されるべきである。このように、触境などの法についても、それぞれに応じて分類がなされるべきである。これが分割説法である。
Āghātādīnaṃ akaraṇaṃ khantisoraccāni anubrūhetvā paṭisaṅkhānabhāvanābalasiddhiyā ubhayahitapaṭipattiṃ āvahati. Āghātādayo pana pavattiyamānā dubbaṇṇataṃ dukkhaseyyaṃ bhogahāniṃ akittiṃ parehi durupasaṅkamanatañca nipphādentā nirayādīsu mahādukkhaṃ āvahanti. Pāṇātipātādīhi paṭivirati avippaṭisārādikalyāṇaṃ paramparaṃ āvahati. Pāṇātipātādi pana vippaṭisārādiakalyāṇaṃ paramparaṃ, gambhīratādivisesayuttaṃ ñāṇaṃ vineyyānaṃ yathārahaṃ vijjābhiññādiguṇavisesaṃ āvahati sabbañeyyaṃ yathāsabhāvāvabodhato. Tathā gambhīratādivisesarahitaṃ pana ñāṇaṃ ñeyyesu sāvaraṇato yathāvuttaguṇavisesaṃ nāvahati. Sabbāpi cetā diṭṭhiyo yathārahaṃ sassatucchedabhāvato antadvayabhūtā sakkāyatīraṃ nātivattanti aniyyānikasabhāvattā. Niyyānikasabhāvattā pana sammādiṭṭhi saparikkhārā majjhimapaṭipadābhūtā atikkamma sakkāyatīraṃ pāraṃ āgacchati. Vedanānaṃ samudayādiyathābhūtavedanaṃ anupādāvimuttiṃ āvahati maggabhāvato. Vedanānaṃ samudayādiasampaṭivedho saṃsāracārakāvarodhaṃ āvahati saṅkhārānaṃ paccayabhāvato. Vedayitasabhāvapaṭicchādako sammoho tadabhinandanaṃ āvahati . Yathābhūtāvabodho pana tattha nibbedaṃ virāgañca āvahati. Micchābhinivese ayonisomanasikārasahitā taṇhā anekavihitaṃ diṭṭhijālaṃ pasāreti. Yathāvuttataṇhāsamucchedo paṭhamamaggo taṃ diṭṭhijālaṃ saṅkoceti. Sassatavādādipaññāpanassa phasso paccayo hoti asati phasse tadabhāvato. Diṭṭhibandhanabandhānaṃ phassāyatanādīnaṃ anirodhena phassādianirodho saṃsāradukkhassa anivattiyeva, yāthāvato phassāyatanādipariññā sabbadiṭṭhidassanāni ativattati, phassāyatanādiapariññā taṃdiṭṭhigahanaṃ nātivattati, bhavanettisamucchedo āyatiṃ attabhāvassa anibbattiyā saṃvattati, asamucchinnāya bhavanettiyā anāgate bhavappabandho parivattatiyevāti ayaṃ parivatto hāro.
怒りなどを起こさないことを、忍耐と穏やかさによって繰り返し実践することで、反省と瞑想の力が得られ、両方の利益をもたらす。怒りなどが生じると、醜さ、苦しい臥床、富の喪失、不名誉、他者からの接近の困難さをもたらし、地獄などの大きな苦しみをもたらす。殺生などを禁止することによって、後悔のないことなどが連鎖的にもたらされる。殺生などがあれば、後悔のないことなどの欠如が連鎖的にもたらされる。深遠さなどの徳を備えた知恵は、教化されるべき者たちに、それぞれに応じて、真実の知識などの徳の特別な利益をもたらす。しかし、深遠さなどの徳を備えていない知恵は、知られるべきものへの障壁があるため、前述の特別な利益をもたらさない。すべての見解は、それぞれに応じて、永遠と断滅という二つの極限である有身見の領域を、それぞれが非導きの性質を持つため、超えることはない。しかし、正見は、導きの性質を持つため、六つの境界の領域を超えて、彼岸に到達する。苦痛の生起と滅尽の真実の理解は、道であるため、執着なき解脱をもたらす。苦痛の生起と滅尽の理解がないことは、輪廻の道に留まることをもたらす。想起の因となるためである。苦痛の生起を隠す無知は、それに満足することをもたらす。真実の理解は、そこに嫌悪と離欲をもたらす。不適切な思慮を伴う渇愛は、様々な見解の網を広げる。前述の渇愛の断滅は、第一の道であり、その見解の網を収縮させる。永遠などの説明には、触が原因となる。触がなければ、それは存在しない。見解の束縛に縛られる触境などへの執着がないことは、触などへの執着がないことを意味し、輪廻の苦しみは終わらない。しかし、触境などを完全に理解することは、すべての見解の領域を超える。触境などを完全に理解しないことは、その見解の執着を超えることはなく、存在の消滅がないことは、来世の存在が生じないことをもたらす。存在の消滅がない場合、来世の存在の連鎖は続く。これが転回説法である。
‘‘Mama mayhaṃ me’’ti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Bhikkhave samaṇā tapassino’’ti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Pare aññe paṭiviruddhā’’ti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Avaṇṇaṃ akittiṃ ninda’’nti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Bhāseyyuṃ bhaṇeyyuṃ kareyyu’’nti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Dhammassa vinayassa satthusāsanassā’’ti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Saṅghassa samūhassa gaṇassā’’ti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Tatra tattha tesū’’ti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Tumhehi vo bhavantehī’’ti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Āghāto doso byāpādo’’ti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Appaccayo domanassaṃ cetasikadukkha’’nti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Cetaso anabhiraddhi cittassa byāpatti manopadoso’’ti pariyāyavacanaṃ. ‘‘Na karaṇīyā na uppādetabbā na pavattetabbā’’ti pariyāyavacanaṃ. Iti iminā nayena sabbapadesu vevacanaṃ vattabbanti ayaṃ vevacano hāro.
「私、私の、私に」は同義語である。「比丘たちよ、沙門、苦行者」は同義語である。「他者、他の、反対者」は同義語である。「非難、不名誉、悪評」は同義語である。「言うだろう、話すだろう、行うだろう」は同義語である。「法、戒律、師の教え」は同義語である。「サンガ、集団、群衆」は同義語である。「そこに、そこに、それらのうち」は同義語である。「あなたたち、尊い方々」は同義語である。「怒り、憎しみ、敵意」は同義語である。「不満、悲しみ、心の苦痛」は同義語である。「心の不満、心の敵意、心の怒り」は同義語である。「行うべきではない、生じさせるべきではない、広めるべきではない」は同義語である。このように、すべての箇所で同義語を説明する。これが異名説法である。
Āghāto vatthuvasena dasavidhena ekūnavīsatividhena vā paññatto. Appaccayo upavicāravasena chadhā paññatto. Ānandopītiādivasena navadhā paññatto. Pīti sāmaññato khuddikādivasena pañcadhā paññattā. Somanassaṃ upavicāravasena chadhā paññattaṃ. Sīlaṃ vārittacārittādivasena anekadhā paññattaṃ. Gambhīratādivisesayuttaṃ ñāṇaṃ cittuppādavasena catudhā, dvādasavidhena vā, visayabhedato anekadhā ca paññattaṃ. Diṭṭhisassatādivasena dvāsaṭṭhiyā bhedehi, tadantogadhavibhāgena anekadhā ca paññattā. Vedanā chadhā aṭṭhasatadhā anekadhā ca paññattā. Tassā samudayo pañcadhā paññatto, tathā atthaṅgamo. Assādo duvidhena paññatto. Ādīnavo tividhena paññatto. Nissaraṇaṃ ekadhā catudhā ca paññattaṃ…pe… anupādāvimutti duvidhena paññattā.
怒りは、対象によって十種類、あるいは十九種類に規定される。不満は、副次的な領域によって六種類に規定される。喜び、あるいは喜びなどによって、九種類に規定される。喜悦は、一般的に、小さいものなどによって五種類に規定される。快楽は、副次的な領域によって六種類に規定される。戒律は、禁止と実践の領域によって、多くの種類に規定される。深遠さなどの徳を備えた知恵は、心の生起の領域によって四種類、十二種類、あるいは対象の性質によって多くの種類に規定される。見解は、永遠などという性質によって六十二種類に規定され、その範囲内の分類によって多くの種類に規定される。苦痛は、六種類、八十八種類、あるいは多くの種類に規定される。その生起は五種類に規定され、その滅尽も同様である。執着は二種類に規定される。欠点は三種類に規定される。解脱は一種類、四種類に規定される……(中略)……執着なき解脱は二種類に規定される。
‘‘Ajānataṃ apassata’’nti vuttā avijjā visayabhedena catudhā aṭṭhadhā ca paññattā. ‘‘Taṇhāgatāna’’ntiādinā vuttā taṇhā chadhā aṭṭhasatadhā anekadhā ca paññattā. Phasso nissayavasena chadhā paññatto. Upādānaṃ catudhā paññattaṃ. Bhavo dvidhā anekadhā ca paññatto. Jāti vevacanavasena chadhā paññattā. Tathā jarā sattadhā paññattā. Maraṇaṃ aṭṭhadhā navadhā ca paññattaṃ. Soko pañcadhā paññatto. Paridevo chadhā paññatto. Dukkhaṃ catudhā paññattaṃ, tathā domanassaṃ. Upāyāso catudhā paññatto. ‘‘Samudayo hotī’’ti pabhavapaññatti, ‘‘yathābhūtaṃ pajānātī’’ti dukkhassa pariññāpaññatti, samudayassa pahānapaññatti, nirodhassa sacchikiriyāpaññatti, maggassa bhāvanāpaññatti.
「知らざる者、見ざる者」と説かれる無明は、対象の違いによって四種、八種と説かれる。「渇愛(どんよく)ある者」などのように説かれる渇愛(どんよく)は、六種、百八種、 अनेक種と説かれる。触は、依る(たよる)によって六種と説かれる。取は四種と説かれる。有は二種、 अनेक種と説かれる。生は、言葉(ことば)によって六種と説かれる。また、老は七種と説かれる。死は八種、九種と説かれる。憂は五種と説かれる。悲は六種と説かれる。苦は四種と説かれる。また、愁(うれ)いもそうである。苦悩は四種と説かれる。「生起(しょうき)する」とは、生起の想定(そうじょう)、「ありのままに知る」とは、苦の遍知(へんち)の想定、生起の断滅(だんめつ)の想定、滅の証(あかし)の想定、道の修習(しゅうじゅう)の想定である。
‘‘Antojālīkatā’’tiādi sabbadiṭṭhīnaṃ saṅgahapaññatti. ‘‘Ucchinnabhavanettiko’’tiādi duvidhena parinibbānapaññatti. Evaṃ āghātādīnaṃ akusalakusalādidhammānaṃ yathāpabhavapaññattiādivasena, tathā ‘‘āghāto’’ti byāpādassa vevacanapaññatti, ‘‘appaccayo’’ti domanassassa vevacanapaññattītiādinā nayena paññattibhedo vibhajitabboti ayaṃ paññattihāro.
「内(うち)に捕らわれし者」などは、すべての見解(けんげ)の収摂(しゅうせつ)の想定である。「断滅せし有(う)の網(あみ)のごとき」などのように説かれるのは、二種の般涅槃(はんはつがん)の想定である。このように、怒りなどの、不善・善などの法(ほう)の、その生起の想定などにより、また、「怒り」とは、悪意(あくい)の言葉の想定、「無償(むしょう)の返済」とは、愁(うれ)いの言葉の想定などというように、想定の区別は分別(ふんべつ)されるべきである。これが想定の解説である。
Āghātaggahaṇena saṅkhārakkhandhasaṅgaho, tathā anabhiraddhigahaṇena. Appaccayaggahaṇena vedanākkhandhasaṅgahoti idaṃ khandhamukhena otaraṇaṃ. Tathā āghātādiggahaṇena dhammāyatanaṃ dhammadhātu dukkhasaccaṃ samudayasaccaṃ vā gahitanti idaṃ āyatanamukhena dhātumukhena saccamukhena ca otaraṇaṃ. Tathā āghātādīnaṃ sahajātā avijjā hetusahajātaaññamaññanissayasampayuttaatthiavigatapaccayehi paccayo hoti, asahajātā pana anantarasamanantaraanantarūpanissayanatthivigatāsevanapaccayehi paccayo hoti, anantarā upanissayavaseneva paccayo hoti . Taṇhāupādānādīnaṃ, phassādīnampi tesaṃ sahajātānaṃ asahajātānañca yathārahaṃ paccayabhāvo vattabbo. Koci panettha adhipativasena, koci kammavasena, koci āhāravasena, koci indriyavasena, koci jhānavasena, koci maggavasenapi paccayo hotīti. Ayampi viseso veditabboti idaṃ paṭiccasamuppādamukhena otaraṇaṃ. Ānandādīnampi imināva nayena khandhādimukhena otaraṇaṃ vibhāvetabbaṃ.
怒りなどという言葉によって、想(そう)の蘊(うん)がおさえられる。また、満足(まんぞく)しないという言葉によっても同様である。無償(むしょう)の返済(へんさい)という言葉によって、受(じゅ)の蘊がおさえられる。これが、蘊(うん)という側面からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))。また、怒りなどという言葉によって、法(ほう)の眼(がん)、法(ほう)の界(かい)、苦諦(くたい)、集諦(じったい)がおさえられる。これが、眼(がん)という側面からの、界(かい)という側面からの、諦(たい)という側面からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))。また、怒りなどの、同時(どうじ)に生(しょう)ずる無明(むみょう)は、縁(えん)と同時(どうじ)に生(しょう)ずる、互(たが)いに依(よ)る、配合(はいごう)してあり、実(じつ)としてあり、消滅(しょうめつ)せし縁(えん)によって縁(えん)となる。同時(どうじ)に生(しょう)じないものは、近(ちか)い、直(ちょく)なる、近(ちか)い、依(よ)る、実(じつ)としてあり、消滅(しょうめつ)せし縁(えん)によって縁(えん)となる。近いものは、依(よ)るという縁(えん)によってのみ縁(えん)となる。渇愛(どんよく)、取(しゅ)、などの、触(そく)などの、それらの同時(どうじ)に生(しょう)ずるもの、同時(どうじ)に生(しょう)じないものの、それぞれの縁(えん)となるさま(あるいは、理解(りかい))はおさえられるべきである。ある者(もの)は、ここでは、優越(ゆうえつ)という縁(えん)によって、ある者(もの)は、業(ごう)という縁(えん)によって、ある者(もの)は、食(じき)という縁(えん)によって、ある者(もの)は、根(こん)という縁(えん)によって、ある者(もの)は、禅(ぜん)という縁(えん)によって、ある者(もの)は、道(どう)という縁(えん)によっても縁(えん)となる。このこともまた、区別(くべつ)として知られるべきである。これが、縁起(えんぎ)という側面からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))である。阿難(あなん)などについても、この次第(しだい)によって、蘊(うん)などという側面からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))は分別(ふんべつ)されるべきである。
Tathā sīlaṃ pāṇātipātādīhi viraticetanā, abyāpādādicetasikadhammā ca, pāṇātipātādayo cetanāva, tesaṃ tadupakārakadhammānañca lajjādayādīnaṃ saṅkhārakkhandhadhammāyatanādisaṅgaho, purimanayeneva khandhādimukhena ca otaraṇaṃ vibhāvetabbaṃ. Esa nayo ñāṇadiṭṭhivedanāavijjātaṇhādiggahaṇesu. Nissaraṇaanupādāvimuttigahaṇesu asaṅkhatadhātuvasenapi dhātumukhena otaraṇaṃ vibhāvetabbaṃ. Tathā ‘‘vedanānaṃ…pe… anupādāvimutto’’ti etena bhagavato sīlādayo pañca dhammakkhandhā, satipaṭṭhānādayo ca bodhipakkhiyadhammā pakāsitā hontīti taṃ mukhenapi otaraṇaṃ veditabbaṃ. ‘‘Tadapi phassapaccayā’’ti diṭṭhipaññāpanassa paccayādhīnavuttitādīpanena aniccatāmukhena otaraṇaṃ, tathā evaṃdhammatāya paṭiccasamuppādamukhena otaraṇaṃ, aniccassa dukkhānattabhāvato appaṇihitamukhena suññatāmukhena ca otaraṇaṃ. Sesapadesupi eseva nayoti ayaṃ otaraṇo hāro.
また、戒(かい)は、殺生(せっしょう)などからの離(はな)れるという思(おも)い、悪意(あくい)などという心の働き(はたらき)であり、殺生(せっしょう)などは思(おも)いである。それらの助(たす)けとなる法(ほう)の、恥(はじ)などのおさえられ方(かた)。想(そう)の蘊(うん)、法(ほう)の眼(がん)、などの、おさえられ方(かた)は、以前(いぜん)の次第(しだい)によって、蘊(うん)などという側面からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))は分別(ふんべつ)されるべきである。この次第(しだい)は、智(ち)、見(けん)、受(じゅ)、無明(むみょう)、渇愛(どんよく)などという言葉(ことば)がおさえられる場合(ばあい)においても同様である。離(はな)れるということ、取(しゅ)らないことから解脱(げだつ)するという言葉(ことば)がおさえられる場合(ばあい)においては、無為(むい)の界(かい)という側面からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))も分別(ふんべつ)されるべきである。また、「受(じゅ)の…(省略)…取(しゅ)らないことから解脱(げだつ)した」という、この言葉(ことば)によって、世尊(せそん)の戒(かい)などの五(ご)つの法(ほう)の蘊(うん)、念(ねん)の処(しょ)などの、覚(かく)の法(ほう)の助(たす)けとなる法(ほう)が示(しめ)されている。それらの側面(めん)からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))も知られるべきである。「それもまた、触(そく)の縁(えん)による」と、見解(けんげ)の想定(そうじょう)の、縁(えん)に依存(いそん)する働き(はたらき)などを示(しめ)すことによって、無常(むじょう)という側面からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))である。また、このように法(ほう)であることによって、縁起(えんぎ)という側面からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))である。無常(むじょう)の、苦(く)、無我(むが)という性質(せいしつ)から、望(のぞ)まないという側面からの、空(くう)という側面からの落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))である。残(のこ)りの箇所(かしょ)においても、この次第(しだい)は同様である。これが、落ちていく(おちていく)さま(あるいは、理解(りかい))の解説(かいせつ)である。
‘‘Mamaṃ vā…pe… bhāseyyu’’nti ārambho. ‘‘Dhammassa…pe… saṅghassa…pe… bhāseyyu’’nti padasuddhi, no ārambhasuddhi. ‘‘Tatra tumhehi…pe… karaṇīyā’’ti padasuddhi ceva ārambhasuddhi ca. Dutiyanayādīsupi eseva nayo . Tathā ‘‘appamattakaṃ kho paneta’’ntiādi ārambho. ‘‘Katama’’ntiādi pucchā. ‘‘Pāṇātipātaṃ pahāyā’’tiādi padasuddhi, no ārambhasuddhi, no ca pucchāsuddhi. ‘‘Idaṃ kho’’tiādi pucchāsuddhi ceva padasuddhi ca ārambhasuddhi ca.
「私(わたし)に…(省略)…言うであろう」という、始まり(はじまり)。「法(ほう)に…(省略)…僧(そう)に…(省略)…言うであろう」という、言葉(ことば)の清浄(せいじょう)であって、始まり(はじまり)の清浄(せいじょう)ではない。「そこで、あなたがたは…(省略)…すべきである」という、言葉(ことば)の清浄(せいじょう)であり、かつ、始まり(はじまり)の清浄(せいじょう)でもある。第二の次第(しだい)などにおいても、この次第(しだい)は同様である。また、「わずかであるが、しかし」などという、始まり(はじまり)。「どのような(どのような)」という、問い(とい)。「殺生(せっしょう)を離(はな)れて」などという、言葉(ことば)の清浄(せいじょう)であって、始まり(はじまり)の清浄(せいじょう)ではなく、また、問い(とい)の清浄(せいじょう)でもない。「これは…(省略)」という、問い(とい)の清浄(せいじょう)であり、かつ、言葉(ことば)の清浄(せいじょう)であり、かつ、始まり(はじまり)の清浄(せいじょう)でもある。
Tathā ‘‘atthi bhikkhave’’tiādi ārambho. ‘‘Katame ca te’’tiādi pucchā. ‘‘Santi bhikkhave’’tiādi **ārambho. ‘‘Ki’’**ntiādi ārambha pucchā. ‘‘Yathāsamāhite’’tiādi padasuddhi, no ārambhasuddhi no ca pucchāsuddhi. ‘‘Ime kho te’’tiādi padasuddhi ceva pucchāsuddhi ca ārambhasuddhi ca. Iminā nayena sabbattha ārambhādayo veditabbāti. Ayaṃ sodhano hāro.
また、「ある、比丘(びく)たちよ」などという、始まり(はじまり)。「どのような(どのような)ものであるか」という、問い(とい)。「ある、比丘(びく)たちよ」などという、**始まり(はじまり)。「何(なん)」**という、始まり(はじまり)の問い(とい)。「そのまま(そのまま)保たれた」などという、言葉(ことば)の清浄(せいじょう)であって、始まり(はじまり)の清浄(せいじょう)ではなく、また、問い(とい)の清浄(せいじょう)でもない。「これらの、比丘(びく)たちよ」などという、言葉(ことば)の清浄(せいじょう)であり、かつ、問い(とい)の清浄(せいじょう)であり、かつ、始まり(はじまり)の清浄(せいじょう)でもある。この次第(しだい)によって、すべての場所(ばしょ)において、始まり(はじまり)など(あるいは、理解(りかい))は知られるべきである。これが、清浄(せいじょう)にする、たちのぼる(たちのぼる)さまの解説(かいせつ)である。
‘‘Avaṇṇa’’nti sāmaññato adhiṭṭhānaṃ taṃ, avikappetvā visesavacanaṃ ‘‘mamaṃ vā dhammassa vā saṅghassa vā’’ti. Sukkapakkhepi eseva nayo.
「非難(ひなん)」というのは、一般(いっぱん)の決意(けつい)であり、それを分別(ふんべつ)せずに、特別(とくべつ)な言葉(ことば)で、「私(わたし)に、あるいは法(ほう)に、あるいは僧(そう)に」というのである。清浄(せいじょう)な場合(ばあい)においても、この次第(しだい)は同様である。
Tathā ‘‘sīla’’nti sāmaññato adhiṭṭhānaṃ, taṃ avikappetvā visesavacanaṃ ‘‘pāṇātipātā paṭivirato’’tiādi.
また、「戒(かい)」というのは、一般(いっぱん)の決意(けつい)であり、それを分別(ふんべつ)せずに、特別(とくべつ)な言葉(ことば)で、「殺生(せっしょう)を離(はな)れた」などというのである。
‘‘Aññeva dhammā’’tiādi sāmaññato adhiṭṭhānaṃ, taṃ avikappetvā visesavacanaṃ ‘‘tayidaṃ bhikkhave tathāgato pajānātī’’tiādi.
「他の法(ほう)」などというのは、一般(いっぱん)の決意(けつい)であり、それを分別(ふんべつ)せずに、特別(とくべつ)な言葉(ことば)で、「それら、比丘(びく)たちよ、如来(にょらい)は知る」などというのである。
Tathā ‘‘pubbantakappikā’’tiādi sāmaññato adhiṭṭhānaṃ, taṃ avikappetvā visesavacanaṃ ‘‘sassatavādā’’tiādi. Iminā nayena sabbattha sāmaññaviseso niddhāretabboti ayaṃ adhiṭṭhāno hāro.
また、「過去(かこ)の世(よ)に属(ぞく)する者(もの)」などというのは、一般(いっぱん)の決意(けつい)であり、それを分別(ふんべつ)せずに、特別(とくべつ)な言葉(ことば)で、「常住(じょうじゅう)論(ろん)」などというのである。この次第(しだい)によって、すべての場所(ばしょ)において、一般(いっぱん)と特別(とくべつ)の区別(くべつ)は決定(けってい)されるべきである。これが、決意(けつい)の、たちのぼる(たちのぼる)さまの解説(かいせつ)である。
Āghātādīnaṃ ‘‘anatthaṃ me acarī’’tiādīni (dha. sa. 1237; vibha. 909) ca ekūnavīsati āghātavatthūni hetu. Ānandādīnaṃ ārammaṇe abhisineho hetu. Sīlassa hiriottappaṃ appicchatādayo ca hetu. ‘‘Gambhīrā’’tiādinā vuttadhammassa sabbāpi pāramiyo hetu, visesena paññāpāramī. Diṭṭhīnaṃ asappurisūpassayo, asaddhammassavanaṃ, micchābhinivesena ayonisomanasikāro ca avisesena hetu, visesena pana sassatavādādīnaṃ atītajātianussaraṇādi hetu. Vedanānaṃ avijjātaṇhākammāni phasso ca hetu. Anupādāvimuttiyā ariyamaggo hetu. Paññāpanassa ayonisomanasikāro hetu. Taṇhāya saṃyojaniyesu assādānupassanā hetu. Phassassa chaḷāyatanāni, chaḷāyatanassa nāmarūpaṃ hetu. Bhavanettisamucchedassa visuddhibhāvanā hetūti ayaṃ parikkhāro hāro.
怒りなどの、「害(がい)を私(わたし)になした」など( dhamma SANGANI 1237; VIBHANGA 909)という、十九種の怒りの対象(たいしょう)が原因(げんいん)である。阿難(あなん)などの、対象(たいしょう)への執着(しゅうじゃく)が原因(げんいん)である。戒(かい)の、羞恥心(しゅうちしん)、後悔(こうかい)の念(ねん)、わずかな望(のぞ)みなど(あるいは、理解(りかい))が原因(げんいん)である。「深遠(しんえん)」などと説(と)かれる法(ほう)の、すべての波羅蜜(はらみつ)が原因(げんいん)であり、特に、智慧(ちえ)の波羅蜜(はらみつ)である。見解(けんげ)の、悪(あ)しき友(とも)との交際(こうさい)、悪(あ)しき法(ほう)を聞(き)くこと、邪(よこしま)な固執(こしゅう)、不適切(ふてきせつ)な思考(しこう)が、一般(いっぱん)の原因(げんいん)であり、特に、常住(じょうじゅう)論(ろん)などの、過去(かこ)の生(しょう)の記憶(きおく)などが原因(げんいん)である。受(じゅ)の、無明(むみょう)、渇愛(どんよく)、業(ごう)は原因(げんいん)であり、触(そく)も原因(げんいん)である。取(しゅ)らないことから解脱(げだつ)することの、聖(せい)なる道(どう)が原因(げんいん)である。想定(そうじょう)の、不適切(ふてきせつ)な思考(しこう)が原因(げんいん)である。渇愛(どんよく)の、結びつけるものへの、満足(まんぞく)の観察(かんさつ)が原因(げんいん)である。触(そく)の、六(ろく)つの感覚器官(かんかくきかん)の処(しょ)であり、六(ろく)つの感覚器官(かんかくきかん)の処(しょ)の、名(な)と形(かたち)が原因(げんいん)である。有(う)の網(あみ)の断(だん)つことの、清浄(せいじょう)なる修習(しゅうじゅう)が原因(げんいん)である。これが、調査(ちょうさ)の、たちのぼる(たちのぼる)さまの解説(かいせつ)である。
Āghātādīnaṃ akaraṇīyatāvacanena khantisampadā dassitā hoti. ‘‘Appamattakaṃ kho paneta’’ntiādinā soraccasampadā, ‘‘atthi bhikkhave’’tiādinā ñāṇasampadā, ‘‘aparāmasato cassa paccattaññeva nibbuti viditā’’ti, ‘‘vedanānaṃ…pe… yathābhūtaṃ viditvā anupādāvimutto’’ti etehi samādhisampadāya saddhiṃ vijjāvimuttivasībhāvasampadā dassitā hoti. Tattha khantisampadā paṭisaṅkhānabalasiddhito soraccasampadāya padaṭṭhānaṃ. Soraccasampadā pana atthato sīlameva, tathā pāṇātipātādīhi paṭivirativacanaṃ sīlassa pariyāyavibhāgadassanatthaṃ. Tattha sīlaṃ samādhissa padaṭṭhānaṃ, samādhi paññāya padaṭṭhānaṃ. Tesu sīlena vītikkamappahānaṃ duccaritasaṃkilesappahānañca sijjhati, samādhinā pariyuṭṭhānappahānaṃ, vikkhambhanappahānaṃ, taṇhāsaṃkilesappahānañca sijjhati. Paññāya diṭṭhisaṃkilesappahānaṃ, samucchedappahānaṃ, anusayappahānañca sijjhatīti sīlādīhi tīhi dhammakkhandhehi samathavipassanābhāvanāpāripūrī, pahānattayasiddhi cāti ayaṃ samāropano hāro.
怒りなどの、しないことという言葉(ことば)によって、忍耐(にんたい)の完成(かんせい)が示(しめ)されている。「わずかであるが、しかし」などという言葉(ことば)によって、端正(たんせい)の完成(かんせい)が示(しめ)されている。「ある、比丘(びく)たちよ」などという言葉(ことば)によって、智(ち)の完成(かんせい)が示(しめ)されている。「それを、何(なん)も取(と)らない者(もの)の、それぞれにおいて、滅(めつ)を知(し)った」ということ、そして、「受(じゅ)の…(省略)…ありのままに知(し)って、取(しゅ)らないことから解脱(げだつ)した」という、これらの言葉(ことば)によって、定(じょう)の完成(かんせい)、そして、智(ち)と解脱(げだつ)の自在(じざい)の完成(かんせい)が示(しめ)されている。そこで、忍耐(にんたい)の完成(かんせい)は、反省(はんせい)の力(ちから)によって達成(たっせい)される。端正(たんせい)の完成(かんせい)は、本質(ほんしつ)において戒(かい)である。また、殺生(せっしょう)などからの離(はな)れるという言葉(ことば)は、戒(かい)の、様々な分別(ふんべつ)を見(み)せるためである。そこで、戒(かい)は、定(じょう)の基礎(きそ)である。定(じょう)は、智(ち)の基礎(きそ)である。それらの戒(かい)によって、越(こ)えていくこと、悪(あ)しき行(おこな)いを断(た)つことが達成(たっせい)される。定(じょう)によって、覆(おお)い隠(かく)すこと、一時的(いちじてき)な抑圧(よくあつ)、渇愛(どんよく)の汚(けが)れを断(た)つことが達成(たっせい)される。智(ち)によって、見解(けんげ)の汚(けが)れ、断(だん)滅(めつ)の汚(けが)れ、煩悩(ぼんのう)を断(た)つことが達成(たっせい)される。このように、戒(かい)などの三(さん)つの法(ほう)の蘊(うん)によって、止(し)と観(かん)の修習(しゅうじゅう)の完成(かんせい)、そして、断(だん)滅(めつ)の三(さん)つの達成(たっせい)が達成(たっせい)される。これが、集約(しゅうやく)の、たちのぼる(たちのぼる)さまの解説(かいせつ)である。
Soḷasahāravaṇṇanā niṭṭhitā.
十六(じゅうろく)の、たちのぼる(たちのぼる)さまの解説(かいせつ)が終(お)わる。
Āghātādīnaṃ akaraṇavacanena taṇhāvijjāsaṅkoco dassito hoti. Sati hi attattaniyavatthūsu sinehe sammose ca ‘‘anatthaṃ me acarī’’tiādinā (dha. sa. 1237, vibha. 909) āghāto jāyatīti, tathā ‘‘pāṇātipātā paṭivirato’’tiādivacanehi , ‘‘paccattaññeva nibbuti viditā, anupādāvimutto, channaṃ phassāyatanānaṃ…pe… yathābhūtaṃ pajānātī’’tiādīhi vacanehi ca taṇhāvijjānaṃ accantappahānaṃ dassitaṃ hoti. Tāsaṃ pana pubbantakappikādipadehi ‘‘ajānataṃ apassata’’ntiādipadehi ca sarūpato dassitānaṃ taṇhāvijjānaṃ rūpadhammā arūpadhammā ca adhiṭṭhānaṃ. Yathākkamaṃ samatho ca vipassanā ca paṭipakkho. Tesaṃ cetovimutti paññāvimutti ca phalaṃ. Tattha taṇhā, taṇhāvijjā vā samudayasaccaṃ, tadadhiṭṭhānabhūtā rūpārūpadhammā dukkhasaccaṃ, tesaṃ appavatti nirodhasaccaṃ, nirodhapajānanā samathavipassanā maggasaccanti evaṃ catusaccayojanā veditabbā. Taṇhāggahaṇena cettha māyāsāṭheyyamānātimānamadappamādapāpicchatāpāpamittatāahirikānottappādivasena sabbo akusalapakkho netabbo. Tathā avijjāggahaṇena viparītamanasikārakodhupanāhamakkhapalāsaissāmacchariyasārambhadovacassatā- bhavadiṭṭhivibhavadiṭṭhādivasena akusalapakkho netabbo. Vuttavipariyāyena amāyāasāṭheyyādiaviparītamanasikārādivasena, tathā samathapakkhiyānaṃ saddhindriyādīnaṃ, vipassanāpakkhiyānañca aniccasaññādīnaṃ vasena kusalapakkho netabboti. Ayaṃ nandiyāvaṭṭassa nayassa bhūmi.
怒りなどの、しないことという言葉(ことば)によって、渇愛(どんよく)と無明(むみょう)の縮小(しゅくしょう)が示(しめ)されている。なぜなら、自己(じこ)と自己(じこ)のものへの愛情(あいじょう)、そして、迷(まよ)いにおいて、「私(わたし)に害(がい)をなした」など(DHAMMA SANGANI 1237, VIBHANGA 909)というように、怒り(いかり)が生(しょう)じるからである。また、「殺生(せっしょう)を離(はな)れた」などという言葉(ことば)によって、そして、「それぞれにおいて、滅(めつ)を知(し)った、取(しゅ)らないことから解脱(げだつ)した、六(ろく)つの感覚器官(かんかくきかん)の処(しょ)の…(省略)…ありのままに知(し)る」などという言葉(ことば)によって、渇愛(どんよく)と無明(むみょう)の完全(かんぜん)な断(だん)滅(めつ)が示(しめ)されている。それらの、過去(かこ)の世(よ)に属(ぞく)する者(もの)などの言葉(ことば)、そして、「知(し)らざる者(もの)、見(み)ざる者(もの)」などの言葉(ことば)によって、その姿(すがた)で示(しめ)される渇愛(どんよく)と無明(むみょう)の基礎(きそ)は、形(かたち)ある法(ほう)と形(かたち)なき法(ほう)である。それぞれ、止(し)と観(かん)が対抗(たいこう)するものである。それらの、心の解脱(げだつ)と智慧(ちえ)の解脱(げだつ)が結果(けっか)である。そこで、渇愛(どんよく)と、渇愛(どんよく)と無明(むみょう)は集諦(じったい)である。それらに基礎(きそ)を置(お)く、取(しゅ)の対象(たいしょう)となる形(かたち)ある法(ほう)と形(かたち)なき法(ほう)は苦諦(くたい)である。それらの、生(しょう)じないこと(あるいは、理解(りかい))は滅諦(めったい)である。滅(めつ)を知(し)ること(あるいは、理解(りかい))は、止(し)と観(かん)による道諦(どうたい)である。このように、四(し)つの諦(たい)の結びつき(むすびつき)は知られるべきである。渇愛(どんよく)という言葉(ことば)によって、ここでは、欺瞞(ぎまん)、偽善(ぎぜん)、過度(かど)の慢心(まんしん)、油断(ゆだん)、わずかな望(のぞ)み、悪(あ)しき友(とも)との交際(こうさい)、無恥(むち)、後悔(こうかい)の念(ねん)などによって、すべての不善(ふぜん)の側面(めん)が理解(りかい)されるべきである。また、無明(むみょう)という言葉(ことば)によって、逆(ぎゃく)の思考(しこう)、隠(かく)しだて、嫉妬(しっと)、強欲(ごうよく)、不法(ふほう)な財産(ざいさん)、喋々(しゃべり)、世間(せけん)の信(しん)など、有(う)の見解(けんげ)、無(む)の見解(けんげ)などによって、不善(ふぜん)の側面(めん)が理解(りかい)されるべきである。説(と)かれることの逆(ぎゃく)によって、欺瞞(ぎまん)のないこと、逆(ぎゃく)の思考(しこう)などによって、また、止(し)の側面(めん)に属(ぞく)するもの、信(しん)の根(こん)など、観(かん)の側面(めん)に属(ぞく)するもの、無常(むじょう)という認識(にんしき)などによって、善(ぜん)の側面(めん)が理解(りかい)されるべきである。これが、喜び(よろこび)の、たちのぼる(たちのぼる)さまの基礎(きそ)である。
Āghātādīnaṃ akaraṇavacanena adosasiddhi, tathā pāṇātipātapharusavācāhi paṭivirativacanena. Ānandādīnaṃ akaraṇavacanena alobhasiddhi, tathā abrahmacariyato paṭivirativacanena. Adinnādānādīhi pana paṭivirativacanena ubhayasiddhi. ‘‘Tayidaṃ bhikkhave tathāgato pajānātī’’tiādinā amohasiddhi. Iti tīhi akusalamūlehi gahitehi tappaṭipakkhato, āghātādiakaraṇavacanena ca tīṇi kusalamūlāni siddhāniyeva honti. Tattha tīhi akusalamūlehi tividhaduccaritasaṃkilesamalavisamākusalasaññāvitakkāsaddhammādivasena sabbo akusalapakkho vitthāretabbo. Tathā tīhi kusalamūlehi tividhasucaritavodānasamakusalasaññāvitakkapaññāsaddhammasamādhi- vimokkhamukhavimokkhādivasena sabbo kusalapakkho vibhāvetabbo. Etthāpi ca saccayojanā veditabbā. Kathaṃ? Lobho sabbāni vā kusalākusalamūlāni samudayasaccaṃ, tehi pana nibbattā tesaṃ adhiṭṭhānagocarabhūtā upādānakkhandhā dukkhasaccantiādinā nayena saccayojanā veditabbāti ayaṃ tipukkhalassa nayassa bhūmi.
怒りなどの、しないことという言葉(ことば)によって、誤(あやま)りのないことの達成(たっせい)、また、殺生(せっしょう)、偽(いつわり)の言葉(ことば)からの離(はな)れるという言葉(ことば)によっても同様である。阿難(あなん)などの、しないことという言葉(ことば)によって、貪欲(とんよく)のないことの達成(たっせい)、また、不善(ふぜん)の行(おこな)いからの離(はな)れるという言葉(ことば)によっても同様である。盗(ぬす)みなどからの離(はな)れるという言葉(ことば)によって、両方(りょうほう)の達成(たっせい)がある。また、「それら、比丘(びく)たちよ、如来(にょらい)は知る」などという言葉(ことば)によって、無知(むち)のないことの達成(たっせい)がある。このように、三(さん)つの不善(ふぜん)の根本(こんぽん)がおさえられることによって、それらの対抗(たいこう)するものから、怒り(いかり)などしないことという言葉(ことば)によって、三(さん)つの善(ぜん)の根本(こんぽん)が達成(たっせい)されるのである。そこで、三(さん)つの不善(ふぜん)の根本(こんぽん)によって、三(さん)つの悪(あ)しき行(おこな)いの汚(けが)れ、不善(ふぜん)の認識(にんしき)と思考(しこう)などによって、すべての不善(ふぜん)の側面(めん)は詳(くわ)しく説(と)かれるべきである。また、三(さん)つの善(ぜん)の根本(こんぽん)によって、三(さん)つの善(ぜん)なる行(おこな)いの浄化(じょうか)、善(ぜん)なる認識(にんしき)と思考(しこう)、智慧(ちえ)、定(じょう)、解脱(げだつ)の入口(いりぐち)、解脱(げだつ)などによって、すべての善(ぜん)の側面(めん)は分別(ふんべつ)されるべきである。ここでも、諦(たい)の結びつき(むすびつき)は知られるべきである。どのようにか? 貪欲(とんよく)は、すべての善(ぜん)と不善(ふぜん)の根本(こんぽん)であり、集諦(じったい)である。それらによって生(しょう)じた、それらに基礎(きそ)を置(お)く、執着(しゅうじゃく)の蘊(うん)は苦諦(くたい)である、などという次第(しだい)によって、諦(たい)の結びつき(むすびつき)は知られるべきである。これが、三(さん)つのたちほこる(たちほこる)さまの基礎(きそ)である。
Āghātānandanādīnaṃ akaraṇavacanena satisiddhi. Satiyā hi sāvajjānavajje, tattha ca ādīnavānisaṃse sallakkhetvā sāvajjaṃ pahāya anavajjaṃ samādāya vattatīti. Tathā micchājīvā paṭivirativacanena vīriyasiddhi. Vīriyena hi kāmabyāpādavihiṃsāvitakke vinodeti, vīriyasādhanañca ājīvapārisuddhisīlanti. Pāṇātipātādīhi paṭivirativacanena satisiddhi. Satiyā hi sāvajjānavajje, tattha ca ādīnavānisaṃse sallakkhetvā sāvajjaṃ pahāya anavajjaṃ samādāya vattati. Tathā hi sā ‘‘visayābhimukhabhāvapaccupaṭṭhānā’’ti ca vuccati. ‘‘Tayidaṃ bhikkhave tathāgato pajānātī’’tiādinā samādhipaññāsiddhi. Paññāya hi yathābhūtāvabodho, samāhito ca yathābhūtaṃ pajānātīti. Tathā ‘‘nicco dhuvo’’tiādinā anicce ‘‘nicca’’nti vipallāso, ‘‘arogo paraṃ maraṇā, ekantasukhī attā diṭṭhadhammanibbānappatto’’ti ca evamādīhi asukhe ‘‘sukha’’nti vipallāso, ‘‘pañcahi kāmaguṇehi samappito’’tiādinā asubhe ‘‘subha’’nti vipallāso, sabbeheva ca diṭṭhidīpakapadehi anattani ‘‘attā’’ti vipallāsoti evamettha cattāro vipallāsā siddhā honti, tesaṃ paṭipakkhato cattāri satipaṭṭhānāni siddhāneva honti. Tattha catūhi indriyehi cattāro puggalā niddisitabbā.
怒りや嫌悪の増長を防ぐことによる心の集中。なぜなら、善悪を知り、そこに過失と利益を熟知した上で、悪を捨て善を修めていくからです。同様に、不正な生計から離れることによる活力の充実。なぜなら、活力によって欲、怒り、害意の思いを追い払い、活力の達成は生計の清浄である戒によるからです。殺生などから離れることによる心の集中。なぜなら、善悪を知り、そこに過失と利益を熟知した上で、悪を捨て善を修めていくからです。このように、それは「対象に向かう心の働き」とも言われます。「世尊はそれを知っておられる」というような言葉から、心の集中と智慧の充実。なぜなら、智慧によってありのままを知り、心の集中によってありのままを知るからです。同様に、「永遠で不動である」というような言葉から、無常なものを「永遠である」と誤解すること、また「病気でなく、死後も永遠に幸福で、最高の喜びを得た境地にある」というような言葉から、苦を「楽である」と誤解すること、さらに「五つの感覚的な喜びによって満たされている」というような言葉から、不浄なものを「浄である」と誤解すること、そしてすべての見解を照らし出す言葉によって、無我なものを「我である」と誤解すること、このようにここでは四つの誤解が完成します。それらに対抗するものとして、四つの念処が完成するのです。その中で、四つの感覚器官によって、四人の人物が示されるべきです。
Kathaṃ? Duvidho hi taṇhācarito mudindriyo ca tikkhindriyo cāti, tathā diṭṭhicarito. Tesu paṭhamo asubhe ‘‘subha’’nti vipallattadiṭṭhi satibalena yathābhūtaṃ kāyasabhāvaṃ sallakkhetvā sammattaniyāmaṃ okkamati. Dutiyo asukhe ‘‘sukha’’nti vipallattadiṭṭhi ‘‘uppannaṃ kāmavitakkaṃ nādhivāsetī’’tiādinā (ma. ni. 1.26; a. ni. 4.14; 6.58) vuttena vīriyasaṃvarasaṅkhātena vīriyabalena taṃ vipallāsaṃ vidhamati. Tatiyo anicce ‘‘nicca’’nti ayāthāvagāhī samathabalena samāhitabhāvato saṅkhārānaṃ khaṇikabhāvaṃ yathābhūtaṃ paṭivijjhati. Catuttho santatisamūhakiccārammaṇaghanavicittattā phassādidhammapuñjamatte anattani ‘‘attā’’ti micchābhinivesī catukoṭikasuññatāmanasikārena taṃ micchābhinivesaṃ viddhaṃseti. Catūhi cettha vipallāsehi caturāsavoghayogakāyaganthaagatitaṇhuppādupādānasattaviññāṇaṭṭhitiapariññādivasena sabbo akusalapakkho netabbo. Tathā catūhi satipaṭṭhānehi catubbidhajhānavihārādhiṭṭhānasukhabhāgiyadhammaappamaññāsammappadhānaiddhipādādivasena sabbo vodānapakkho netabboti ayaṃ sīhavikkīḷitassa nayassa bhūmi. Idhāpi subhasaññāsukhasaññāhi, catūhipi vā vipallāsehi samudayasaccaṃ , tesaṃ adhiṭṭhānārammaṇabhūtā pañcupādānakkhandhā dukkhasaccantiādinā saccayojanā veditabbā.
どのようにしてか? 渇愛のあり方には、鈍い感覚器官を持つ者と鋭い感覚器官を持つ者、同様に、見解のあり方があります。その中で、最初の者は、不浄なものを「浄である」と誤解した見解を、心の力によってありのままの身体のあり方を熟知し、定まった道に進みます。二番目の者は、苦を「楽である」と誤解した見解を、「生じた欲の思いを耐え忍ばない」というように(マッジマ・ニカーヤ 1.26; アンジュッタラ・ニカーヤ 4.14; 6.58)説かれた活力による制御という活力の力によって、その誤解を打ち砕きます。三番目の者は、無常なものを「永遠である」と誤解した、ありのままを捉えられない者を、止の力によって心の集中した状態から、諸行の刹那的なあり方をありのままに悟ります。四番目の者は、連続性、集合、行為、対象、密集、多様性といったものからなる触などの法が集まったものに、無我なものを「我である」と誤解した、誤った執着を持つ者を、四つの限界が空であるという観想によって、その誤った執着を滅ぼします。ここでは、四つの誤解によって、四つの煩悩の流れ、煩悩の結合、煩悩の束縛、渇愛の生起、執着、識の住処の完全な理解などによって、すべての不善の側面が理解されるべきです。同様に、四つの念処によって、四つの禅定の住処、喜びの享受、無制限の慈悲、正しい精進、神通力などによって、すべての善の側面が理解されるべきです。これが獅子の戯れ( sīhavikkīḷita)の道( nayassa)の領域です。ここでも、浄であるという認識、楽であるという認識、あるいは四つの誤解によって、集起する真理( samudayasaccaṃ)が、それらを拠り所とする五つの執着の集まり( pañcupādānakkhandhā)は苦諦( dukkhasaccanti)である、というように、真理の結合( saccayojanā)が理解されるべきです。
Iti tiṇṇaṃ atthanayānaṃ siddhiyā vohāranayadvayampi siddhameva hoti. Tathā hi atthanayadisābhūtadhammānaṃ samālocanaṃ disālocanaṃ, tesaṃ samānayanaṃ aṅkusoti niyuttā pañca nayā.
このように、三つの意味の道( atthanaya)が完成することによって、二つの語義の道( vohāranaya)も完成するのである。意味の道である方向( disā)のようになった法( dhamm)を総合して調べることを「方向の指示( disālocana)」といい、それらを総合することを「指示棒( aṅkusa)」と規定し、五つの道があるのである。
Pañcavidhanayavaṇṇanā niṭṭhitā.
五つの道の解説、完了。
Idaṃ suttaṃ soḷasavidhe suttantapaṭṭhāne saṃkilesavāsanāsekkhabhāgiyaṃ, saṃkilesanibbedhāsekkhabhāgiyameva vā. Aṭṭhavīsatividhe pana suttantapaṭṭhāne lokiyalokuttaraṃ sattadhammādhiṭṭhānaṃ ñāṇañeyyadassanabhāvanaṃ sakavacanaparavacanaṃ vissajjanīyāvissajjanīyaṃ kusalākusalaṃ anuññātapaṭikkhittañcāti veditabbaṃ.
この経は、16の経の法の様相において、煩悩の結びつきの住処であり、修行の道でもある。あるいは、煩悩の結びつきを断ち切る修行の道でもある。さらに、28の経の法の様相において、世俗的( lokiya)なものと超世俗的( lokuttara)なもの、7つの法の拠り所、認識と知るべきもの( ñāṇañeyya)の認識、修習( dassanabhāvana)、自己の言葉( sakāvacana)と他者の言葉( paravacana)、放出されるもの( vissajjanīya)と放出されないもの( āvissajjanīya)、善( kusal)と不善( akusal)、許されたもの( anuññāta)と禁じられたもの( paṭikkhitta)として理解されるべきである。
Pakaraṇanayavaṇṇanā niṭṭhitā.
章の法の解説、完了。
Brahmajālasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
梵網経の解説、完了。
2. Sāmaññaphalasuttaṃ 2. 沙門果経
Rājāmaccakathā 大臣たちの物語
150. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati jīvakassa komārabhaccassa ambavane mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ aḍḍhateḷasehi bhikkhusatehi. Tena kho pana samayena rājā māgadho ajātasattu vedehiputto tadahuposathe pannarase komudiyā cātumāsiniyā puṇṇāya puṇṇamāya rattiyā rājāmaccaparivuto uparipāsādavaragato nisinno hoti. Atha kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto tadahuposathe udānaṃ udānesi – ‘‘ramaṇīyā vata bho dosinā ratti, abhirūpā vata bho dosinā ratti, dassanīyā vata bho dosinā ratti, pāsādikā vata bho dosinā ratti, lakkhaññā vata bho dosinā ratti. Kaṃ nu khvajja samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā payirupāseyyāma, yaṃ no payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti?
150. 私はこのように聞いた。ある時、世尊は、マガダ国の王、アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタ(Ajātasattu Vedahiputta)の、ジヴァカ(Jīvaka)のマンゴー園(ambavana)に、十三百人の比丘の大きな僧伽(saṅgha)と共に滞在されていた。その時、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは、その日、ポソスの日(upasatha)の満月(paṇṇarasa komudiyā cātumāsiniyā puṇṇāya puṇṇamāya rattiyā)に、大臣たちに囲まれて、宮殿の最上階に座っていた。その時、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは、その日、ポソスの日の満月に、このように嘆いた。「良きかな、この月夜。美しきかな、この月夜。見事かな、この月夜。清々しきかな、この月夜。輝かしきかな、この月夜。今日、どのような沙門またはバラモンに近づけば、我らの心が満たされるであろうか?」
150. Evaṃ me sutaṃ…pe… rājagaheti sāmaññaphalasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā – rājagaheti evaṃnāmake nagare. Tañhi mandhātumahāgovindādīhi pariggahitattā rājagahanti vuccati. Aññepi ettha pakāre vaṇṇayanti, kiṃ tehi? Nāmamattametaṃ tassa nagarassa. Taṃ panetaṃ buddhakāle ca cakkavattikāle ca nagaraṃ hoti, sesakāle suññaṃ hoti yakkhapariggahitaṃ, tesaṃ vasanavanaṃ hutvā tiṭṭhati. Viharatīti avisesena iriyāpathadibbabrahmaariyavihāresu aññataravihārasamaṅgiparidīpanametaṃ. Idha pana ṭhānagamananisajjasayanappabhedesu iriyāpathesu aññatarairiyāpathasamāyogaparidīpanaṃ. Tena ṭhitopi gacchantopi nisinnopi sayānopi bhagavā viharati ceva veditabbo. So hi ekaṃ iriyāpathabādhanaṃ aññena iriyāpathena vicchinditvā aparipatantaṃ attabhāvaṃ harati pavatteti, tasmā viharatīti vuccati.
150. このように、私は聞いた…(省略)…ラージャガハ、とは、沙門果経である。その中で、この見慣れない言葉の注釈は、ラージャガハ、とは、そのような名前の都市である。それは、マーンダーチュー、マハーゴーヴィンダなどによって守られていたので、ラージャガハと呼ばれる。ここでは、他の種類も説明されているが、それらはどうしたのか? それは、その都市の名前である。それは、仏陀の時代とチャクラヴァルティの時代には都市であったが、それ以外の時代には、ヤクシャによって守られた空虚な場所であった。それらの住処の森として存在していた。住んでいた、とは、特別なことなく、歩行、座禅、睡眠、横臥などの四つの清浄な住まいの中のいずれかの住まいに住んでいた、ということである。ここでは、立っていること、歩いていること、座っていること、横になっていることなどの四つの姿勢の中で、いずれかの姿勢で過ごしていた、ということである。だから、立っていても、歩いていても、座っていても、横になっていても、世尊は住んでいた、と理解すべきである。彼は、一つの姿勢の不快さを、別の姿勢で断ち切り、変化しない身体を保ち、動かし続けているので、住んでいた、と言われる。
Jīvakassa komārabhaccassa ambavaneti idamassa yaṃ gocaragāmaṃ upanissāya viharati, tassa samīpanivāsanaṭṭhānaparidīpanaṃ. Tasmā – rājagahe viharati jīvakassa komārabhaccassa ambavaneti rājagahasamīpe jīvakassa komārabhaccassa ambavane viharatīti evamettha attho veditabbo. Samīpatthe hetaṃ bhummavacanaṃ. Tattha jīvatīti jīvako, kumārena bhatoti komārabhacco. Yathāha – ‘‘kiṃ bhaṇe, etaṃ kākehi samparikiṇṇanti? Dārako devāti. Jīvati bhaṇeti? Jīvati, devāti. Tena hi, bhaṇe taṃ dārakaṃ amhākaṃ antepuraṃ netvā dhātīnaṃ detha posetunti. Tassa jīvatīti jīvakoti nāmaṃ akaṃsu. Kumārena posāpitoti komārabhaccoti nāmaṃ akaṃsū’’ti (mahāva. 328) ayaṃ panettha saṅkhepo. Vitthārena pana jīvakavatthukhandhake āgatameva. Vinicchayakathāpissa samantapāsādikāya vinayaṭṭhakathāyaṃ vuttā.
ジーヴァカ・コマーラバッチャのマンゴー園、とは、彼の領域の村の近くに住んでいた、その近くに住んでいた場所を示している。だから、「ラージャガハに住んでいた、ジーヴァカ・コマーラバッチャのマンゴー園、」とは、ラージャガハの近くにある、ジーヴァカ・コマーラバッチャのマンゴー園に住んでいた、という意味である。ここでは、近くという意味で、場所を示す言葉である。そこで、ジーヴァカ、とは、ジーヴァカであり、子供に育てられたので、コマーラバッチャである。彼は言った、「何と言われたのですか、これはカラスに囲まれていますか?」「子供です、ご主人様。」「ジーヴァカなのですか?」「ジーヴァカです、ご主人様。」「それならば、子供を私たちの内宮に連れて行って、乳母に養育させなさい。」このようにして、ジーヴァカという名前をつけられた。子供に育てられたので、コマーラバッチャという名前をつけられた。」(マハーヴァッタ1.328)これがその概要である。詳細については、ジーヴァカの物語の章で述べられている。決定的な物語は、サマーンタパーサーディカーのヴィナヤ注釈書で述べられている。
Ayaṃ pana jīvako ekasmiṃ samaye bhagavato dosābhisannaṃ kāyaṃ virecetvā siveyyakaṃ dussayugaṃ datvā vatthānumodanāpariyosāne sotāpattiphale patiṭṭhāya cintesi – ‘‘mayā divasassa dvattikkhattuṃ buddhupaṭṭhānaṃ gantabbaṃ, idañca veḷuvanaṃ atidūre, mayhaṃ pana ambavanaṃ uyyānaṃ āsannataraṃ, yaṃnūnāhaṃ ettha bhagavato vihāraṃ kāreyya’’nti. So tasmiṃ ambavane rattiṭṭhānadivāṭhānaleṇakuṭimaṇḍapādīni sampādetvā bhagavato anucchavikaṃ gandhakuṭiṃ kārāpetvā ambavanaṃ aṭṭhārasahatthubbedhena tambapaṭṭavaṇṇena pākārena parikkhipāpetvā buddhappamukhaṃ bhikkhusaṅghaṃ sacīvarabhattena santappetvā dakkhiṇodakaṃ pātetvā vihāraṃ niyyātesi. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘jīvakassa komārabhaccassa ambavane’’ti.
このジーヴァカは、ある時、世尊の病んだ身体を治し、上質の絹の衣を二枚与えた後、衣服の賞賛の終わりに、ソーダーパンナの果位に到達したことを思って、「私は一日に二、三回、仏陀に仕えに行かなければならない。しかし、この竹林は遠すぎる。私のマンゴー園は、より近くにある。なぜここに世尊の住居を建てないのだろうか?」と思った。彼は、そのマンゴー園に、夜の滞在場所、昼の滞在場所、洞窟、小屋、広場などを準備し、世尊に適した香堂を建てさせ、マンゴー園を十八腕の幅の銅板の囲いで囲ませ、仏陀をはじめとする比丘僧団に、衣と食事を十分に与えてもてなし、祝福の水を注いで、住居を寄進した。それについて、「ジーヴァカ・コマーラバッチャのマンゴー園」と述べられている。
Aḍḍhateḷasehi bhikkhusatehīti aḍḍhasatena ūnehi terasahi bhikkhusatehi. Rājātiādīsu rājati attano issariyasampattiyā catūhi saṅgahavatthūhi mahājanaṃ rañjeti vaḍḍhetīti rājā. Magadhānaṃ issaroti māgadho. Ajātoyeva rañño sattu bhavissatīti nemittakehi niddiṭṭhoti ajātasattu.
「十三百人の比丘たち」とは、百人から四十七人を引いた千三百人の比丘たち。「王」とは、その王位の富によって、四つの施しによって、多くの人々を喜ばせ、成長させる者、すなわち王である。「マガダの支配者」とは、マガダ人である。「アジャータサットゥ」とは、まだ生まれていないのに、占師によって王になると予言されたので、アジャータサットゥである。
Tasmiṃ kira kucchigate deviyā evarūpo dohaḷo uppajji – ‘‘aho vatāhaṃ rañño dakkhiṇabāhulohitaṃ piveyya’’nti, sā ‘‘bhāriye ṭhāne dohaḷo uppanno, na sakkā kassaci ārocetu’’nti taṃ kathetuṃ asakkontī kisā dubbaṇṇā ahosi. Taṃ rājā pucchi – ‘‘bhadde, tuyhaṃ attabhāvo na pakativaṇṇo, kiṃ kāraṇa’’nti? ‘‘Mā puccha, mahārājāti’’. ‘‘Bhadde, tvaṃ attano ajjhāsayaṃ mayhaṃ akathentī kassa kathessasī’’ti tathā tathā nibandhitvā kathāpesi. Sutvā ca – ‘‘bāle, kiṃ ettha tuyhaṃ bhāriyasaññā ahosī’’ti vejjaṃ pakkosāpetvā suvaṇṇasatthakena bāhuṃ phālāpetvā suvaṇṇasarakena lohitaṃ gahetvā udakena sambhinditvā pāyesi. Nemittakā taṃ sutvā – ‘‘esa gabbho rañño sattu bhavissati, iminā rājā haññissatī’’ti byākariṃsu. Devī sutvā – ‘‘mayhaṃ kira kucchito nikkhanto rājānaṃ māressatī’’ti gabbhaṃ pātetukāmā uyyānaṃ gantvā kucchiṃ maddāpesi, gabbho na patati. Sā punappunaṃ gantvā tatheva kāresi. Rājā kimatthaṃ ayaṃ abhiṇhaṃ uyyānaṃ gacchatīti parivīmaṃsanto taṃ kāraṇaṃ sutvā – ‘‘bhadde, tava kucchiyaṃ puttoti vā dhītāti vā na paññāyati, attano nibbattadārakaṃ evamakāsīti mahā aguṇarāsipi no jambudīpatale āvibhavissati, mā tvaṃ evaṃ karohī’’ti nivāretvā ārakkhaṃ adāsi. Sā gabbhavuṭṭhānakāle ‘‘māressāmī’’ti cintesi. Tadāpi ārakkhamanussā dārakaṃ apanayiṃsu. Athāparena samayena vuḍḍhippattaṃ kumāraṃ deviyā dassesuṃ. Sā taṃ disvāva puttasinehaṃ uppādesi, tena naṃ māretuṃ nāsakkhi. Rājāpi anukkamena puttassa oparajjamadāsi.
その妃が懐妊していたとき、妃は「ああ、王の右腕から出た血を飲みたい」というような、そのような妊娠中の欲求(どはる)を抱いた。妃は「これは危うい状況で妊娠中の欲求が起こった。誰にも言うことができない」と言って、それを話すことができず、痩せて容色が悪くなった。王は尋ねた。「奥方よ、あなたの様子がおかしいようですが、何か理由があるのですか。」「王よ、お尋ねにならないでください。」「奥方よ、あなたはあなたの心の思いを私に話さないで、誰に話すのですか。」王はさまざまに説得して話させた。王はそれを聞いて、「愚かな者め、お前は妻であるという自覚があったのか」と言って、医者を呼び寄せ、金製のノミで腕を切り開き、金製の容器に入れた血を水で薄めて飲ませた。占師たちはそれを聞いて、「この子は王の敵となるだろう。この子によって王は殺されるだろう」と占った。妃はそれを聞いて、「私の懐から生まれた子が王を殺すだろう」と思い、流産させようと、庭に行き、腹を揉ませた。しかし、胎児は落ちなかった。妃は何度も行って、同じことをした。王は、なぜこの妃が頻繁に庭に行くのかと不思議に思い、その理由を聞いて、「奥方よ、あなたの腹の中にいるのが男の子なのか女の子なのか分からない。自分の産む子にこのようなことをさせたのか。偉大な悪徳の山でさえ、この世に現れることはないだろう。お前はそんなことをしてはいけない」と戒めて、見張りをつけた。妃は出産時に「殺そう」と思った。その時も、見張りの兵士たちが子供を連れ去った。その後、成長した王子を妃に見せた。妃はそれを見て、我が子への愛情が芽生え、そのため子を殺すことができなかった。王も次第に、息子に王位を譲った。
Athekasmiṃ samaye devadatto rahogato cintesi – ‘‘sāriputtassa parisā mahāmoggallānassa parisā mahākassapassa parisāti, evamime visuṃ visuṃ dhurā, ahampi ekaṃ dhuraṃ nīharāmī’’ti. So ‘‘na sakkā vinā lābhena parisaṃ uppādetuṃ, handāhaṃ lābhaṃ nibbattemī’’ti cintetvā khandhake āgatanayena ajātasattuṃ kumāraṃ iddhipāṭihāriyena pasādetvā sāyaṃ pātaṃ pañcahi rathasatehi upaṭṭhānaṃ āgacchantaṃ ativissatthaṃ ñatvā ekadivasaṃ upasaṅkamitvā etadavoca – ‘‘pubbe kho, kumāra, manussā dīghāyukā, etarahi appāyukā, tena hi tvaṃ kumāra, pitaraṃ hantvā rājā hohi, ahaṃ bhagavantaṃ hantvā buddho bhavissāmī’’ti kumāraṃ pituvadhe uyyojeti.
ある時、提婆達多は一人になって、「舎利弗の僧団、大目犍連の僧団、大迦葉の僧団のように、それぞれが別々に役目を持っている。私も一つ役目を果たそう」と思った。彼は「得ることなしに僧団を維持することはできない。さあ、得られるようにしよう」と思い、戒律の規定に従って、阿闍世王子を神通力で感服させ、夕方には五百台の車で供養に来るという、その豪華さを知って、ある日王子に近づき、こう言った。「昔は王子よ、人々は長生きだった。今は短命だ。それゆえ、王子よ、父を殺して王になれ。私は仏を殺して仏になろう。」こうして王子に父殺しを仕向けた。
So – ‘‘ayyo devadatto mahānubhāvo, etassa aviditaṃ nāma natthī’’ti ūruyā potthaniyaṃ bandhitvā divā divassa bhīto ubbiggo ussaṅkī utrasto antepuraṃ pavisitvā vuttappakāraṃ vippakāraṃ akāsi. Atha naṃ amaccā gahetvā anuyuñjitvā – ‘‘kumāro ca hantabbo, devadatto ca, sabbe ca bhikkhū hantabbā’’ti sammantayitvā rañño āṇāvasena karissāmāti rañño ārocesuṃ.
王子は、「提婆達多尊師は偉大な徳をお持ちだ。尊師にご存知ないことは何もない」と思い、太ももに布を巻き付け、昼間、恐れおののき、不安になり、疑い、怯えながら、内宮に入り、前述のような騒ぎを起こした。大臣たちは王子を捕らえ、尋問した。「王子も殺すべきだ、提婆達多も殺すべきだ、すべての比丘も殺すべきだ」と相談し、王の命令に従って実行しようと、王に報告した。
Rājā ye amaccā māretukāmā ahesuṃ, tesaṃ ṭhānantarāni acchinditvā, ye na māretukāmā, te uccesu ṭhānesu ṭhapetvā kumāraṃ pucchi – ‘‘kissa pana tvaṃ, kumāra, maṃ māretukāmosī’’ti? ‘‘Rajjenamhi, deva, atthiko’’ti. Rājā tassa rajjaṃ adāsi.
王は、殺そうとしていた大臣たちの地位を取り上げ、殺そうとしていなかった大臣たちは高い地位につけ、王子に尋ねた。「王子よ、なぜ私を殺そうとしたのか。」「王位を求めております、王よ。」王は王子に王位を与えた。
So mayhaṃ manoratho nipphannoti devadattassa ārocesi. Tato naṃ so āha – ‘‘tvaṃ siṅgālaṃ antokatvā bheripariyonaddhapuriso viya sukiccakārimhīti maññasi, katipāheneva te pitā tayā kataṃ avamānaṃ cintetvā sayameva rājā bhavissatī’’ti. Atha, bhante, kiṃ karomīti? Mūlaghaccaṃ ghātehīti. Nanu, bhante, mayhaṃ pitā na satthavajjhoti? Āhārupacchedena naṃ mārehīti. So pitaraṃ tāpanagehe pakkhipāpesi, tāpanagehaṃ nāma kammakaraṇatthāya kataṃ dhūmagharaṃ. ‘‘Mama mātaraṃ ṭhapetvā aññassa daṭṭhuṃ mā dethā’’ti āha. Devī suvaṇṇasarake bhattaṃ pakkhipitvā ucchaṅgenādāya pavisati. Rājā taṃ bhuñjitvā yāpeti. So – ‘‘mayhaṃ pitā kathaṃ yāpetī’’ti pucchitvā taṃ pavattiṃ sutvā – ‘‘mayhaṃ mātu ucchaṅgaṃ katvā pavisituṃ mā dethā’’ti āha. Tato paṭṭhāya devī moḷiyaṃ pakkhipitvā pavisati. Tampi sutvā ‘‘moḷiṃ bandhitvā pavisituṃ mā dethā’’ti. Tato suvaṇṇapādukāsu bhattaṃ ṭhapetvā pidahitvā pādukā āruyha pavisati. Rājā tena yāpeti. Puna ‘‘kathaṃ yāpetī’’ti pucchitvā tamatthaṃ sutvā ‘‘pādukā āruyha pavisitumpi mā dethā’’ti āha. Tato paṭṭhāya devī gandhodakena nhāyitvā sarīraṃ catumadhurena makkhetvā pārupitvā pavisati. Rājā tassā sarīraṃ lehitvā yāpeti. Puna pucchitvā taṃ pavattiṃ sutvā ‘‘ito paṭṭhāya mayhaṃ mātu pavesanaṃ nivārethā’’ti āha. Devī dvāramūle ṭhatvā ‘‘sāmi, bimbisāra, etaṃ daharakāle māretuṃ na adāsi, attano sattuṃ attanāva posesi, idaṃ pana dāni te pacchimadassanaṃ, nāhaṃ ito paṭṭhāya tumhe passituṃ labhāmi, sace mayhaṃ doso atthi, khamatha devā’’ti roditvā kanditvā nivatti.
王子は、「私の願いが叶った」と提婆達多に報告した。すると提婆達多は言った。「お前は狐のように身を飾り、恐ろしい装束をまとった男のように、うまくやったと思っているだろうが、数日のうちに、お前の父はお前がした侮辱を思い出し、自ら王になるだろう。」「では、尊師、どうすればよろしいでしょうか。」「根本から断ち切って殺せ。」「しかし尊師、私の父は(あなたに)従わないのですか。」「食事を断つことによって殺せ。」王子は父を火屋に閉じ込めた。火屋とは、労働者のための窯のことである。「私の母以外の人に(食事を)見せないように。」と言った。妃は金製の容器に食事を入れ、抱えて入っていった。王はそれを食べて過ごした。王子は、「私の父はどうやって過ごしているのだろうか」と尋ね、その状況を聞いて、「私の母の抱えるものを持って入ることを許すな」と言った。それ以来、妃は頭飾りをして入っていった。それを聞いて、「頭飾りをして入ることを許すな」と言った。それから、金製の履物に食事を入れ、蓋をして、履物を履いて入っていった。王はそれで過ごした。再び「どうやって過ごしているのか」と尋ね、その事情を聞いて、「履物を履いて入ることも許すな」と言った。それ以来、妃は香水で身を洗い、四つの甘いもので体を塗り、衣服をまとって入っていった。王はその妃の体の匂いを嗅いで過ごした。再び尋ね、その状況を聞いて、「今日から私の母の入室を禁じなさい」と言った。妃は門のところに立ち、「王よ、頻婆娑羅よ。この子を幼い頃に殺させなかった。自分の敵を自分で育てた。これが今生の別れです。私は今日からあなたにお会いすることはできません。もし私の過ちがあったなら、神々よ、お許しください」と言って、泣き叫んで立ち去った。
Tato paṭṭhāya rañño āhāro natthi. Rājā maggaphalasukhena caṅkamena yāpeti. Ativiya assa attabhāvo virocati. So – ‘‘kathaṃ, me bhaṇe, pitā yāpetī’’ti pucchitvā ‘‘caṅkamena, deva, yāpeti; ativiya cassa attabhāvo virocatī’’ti sutvā ‘caṅkamaṃ dānissa hāressāmī’ti cintetvā – ‘‘mayhaṃ pitu pāde khurena phāletvā loṇatelena makkhetvā khadiraṅgārehi vītaccitehi pacathā’’ti nhāpite pesesi. Rājā te disvā – ‘‘nūna mayhaṃ putto kenaci saññatto bhavissati, ime mama massukaraṇatthāyāgatā’’ti cintesi. Te gantvā vanditvā aṭṭhaṃsu. ‘Kasmā āgatatthā’ti ca puṭṭhā taṃ sāsanaṃ ārocesuṃ. ‘‘Tumhākaṃ rañño manaṃ karothā’’ti ca vuttā ‘nisīda, devā’ti vatvā ca rājānaṃ vanditvā – ‘‘deva, mayaṃ rañño āṇaṃ karoma, mā amhākaṃ kujjhittha, nayidaṃ tumhādisānaṃ dhammarājūnaṃ anucchavika’’nti vatvā vāmahatthena gopphake gahetvā dakkhiṇahatthena khuraṃ gahetvā pādatalāni phāletvā loṇatelena makkhetvā khadiraṅgārehi vītaccitehi paciṃsu. Rājā kira pubbe cetiyaṅgaṇe saupāhano agamāsi, nisajjanatthāya paññattakaṭasārakañca adhotehi pādehi akkami, tassāyaṃ nissandoti vadanti. Rañño balavavedanā uppannā. So – ‘‘aho buddho, aho dhammo, aho saṅgho’’ti anussarantoyeva cetiyaṅgaṇe khittamālā viya milāyitvā cātumahārājikadevaloke vessavaṇassa paricārako janavasabho nāma yakkho hutvā nibbatti.
それ以来、王の食事はなくなった。王は悟りの境地の喜びによって、歩きながら過ごした。その体は非常に輝いていた。王子は、「私の父はどのように過ごしているのか」と尋ね、「歩きながら過ごしておられます、王よ。その体は非常に輝いておられます」と聞いて、「父に歩くことをさせよう」と思い、「私の父の足を、爪で切り、油と塩をつけて、白檀の炭で焼いたもので焼くように」と言って、剃髪させた。王はそれらを見て、「きっと私の息子は何か企みがあるのだろう。これらは私のために髭を剃りに来たのだろう」と思った。彼らは行って、王に挨拶をして、そこで待っていた。「なぜ来たのですか」と尋ねると、その命令を伝えた。「あなたたちの王の命令に従え」と言われ、「座ってください、神々よ」と言って、王に挨拶をして、「王よ、私たちは王の命令に従います。私たちにお怒りにならないでください。このような法王にはふさわしくありません」と言って、左手で足首をつかみ、右手で爪を取り、足の裏を切り、油と塩をつけて、白檀の炭で焼いたもので焼いた。王はかつて、仏塔の庭に履物を履いて入った。座るために敷かれた座に、汚れた足で踏みつけた。その報いであると人々は言った。王には激しい苦痛が生じた。王は「ああ、仏よ、ああ、法よ、ああ、僧よ」と念じながら、仏塔の庭に投げられた花のように衰え、四天王天のヴェッサヴァナの従者であるヤクシャ、ジャナヴァーサと生まれ変わった。
Taṃ divasameva ajātasattussa putto jāto, puttassa jātabhāvañca pitumatabhāvañca nivedetuṃ dve lekhā ekakkhaṇeyeva āgatā. Amaccā – ‘‘paṭhamaṃ puttassa jātabhāvaṃ ārocessāmā’’ti taṃ lekhaṃ rañño hatthe ṭhapesuṃ. Rañño taṅkhaṇeyeva puttasineho uppajjitvā sakalasarīraṃ khobhetvā aṭṭhimiñjaṃ āhacca aṭṭhāsi. Tasmiṃ khaṇe pituguṇamaññāsi – ‘‘mayi jātepi mayhaṃ pitu evameva sineho uppanno’’ti. So – ‘‘gacchatha, bhaṇe, mayhaṃ pitaraṃ vissajjethā’’ti āha. ‘‘Kiṃ vissajjāpetha, devā’’ti itaraṃ lekhaṃ hatthe ṭhapayiṃsu.
その日、阿闍世王に息子が生まれた。息子の誕生と母の死を知らせる二通の手紙が同時に届いた。大臣たちは、「まず息子の誕生を知らせよう」と思い、その手紙を王の手に置いた。王はその瞬間、息子への愛情が芽生え、全身を震わせ、骨まで響いて、立ち上がった。その時、父の恩を感じ、「私が生まれた時も、父は私に同じような愛情を抱いたのだ」と思った。王は、「行きなさい、使者たちよ、私の父を釈放してやりなさい」と言った。「なぜ釈放なさるのですか、王よ」と、もう一方の手紙を王の手に置いた。
So taṃ pavattiṃ sutvā rodamāno mātusamīpaṃ gantvā – ‘‘ahosi nu, kho, amma, mayhaṃ pitu mayi jāte sineho’’ti? Sā āha – ‘‘bālaputta, kiṃ vadesi, tava daharakāle aṅguliyā pīḷakā uṭṭhahi. Atha taṃ rodamānaṃ saññāpetuṃ asakkontā taṃ gahetvā vinicchayaṭṭhāne nisinnassa tava pitu santikaṃ agamaṃsu. Pitā te aṅguliṃ mukhe ṭhapesi. Pīḷakā mukheyeva bhijji. Atha kho pitā tava sinehena taṃ lohitamissakaṃ pubbaṃ aniṭṭhubhitvāva ajjhohari. Evarūpo te pitu sineho’’ti. So roditvā paridevitvā pitu sarīrakiccaṃ akāsi.
王子は、その状況を聞いて泣きながら母の元へ行き、「母上、私の父は私が生まれた時、愛情を抱かれましたか」と尋ねた。母は言った。「幼い子よ、何を言っているのですか。お前が幼い頃、指に腫れ物ができた。その時、泣いているお前をなだめることができず、お前を抱えて裁判所に座っていたお前の父の元へ行った。父はお前の指を口に含んだ。腫れ物は口の中で潰れた。その時、父はお前の愛情から、その血の混じった痰を吐き出さずに飲み込んだ。そのような愛情を父はお前にお持ちでした。」王子は泣き叫び、父の葬儀を行った。
Devadattopi ajātasattuṃ upasaṅkamitvā – ‘‘purise, mahārāja, āṇāpehi, ye samaṇaṃ gotamaṃ jīvitā voropessantī’’ti vatvā tena dinne purise pesetvā sayaṃ gijjhakūṭaṃ āruyha yantena silaṃ pavijjhitvā nāḷāgirihatthiṃ muñcāpetvāpi kenaci upāyena bhagavantaṃ māretuṃ asakkonto parihīnalābhasakkāro pañca vatthūni yācitvā tāni alabhamāno tehi janaṃ saññāpessāmīti saṅghabhedaṃ katvā sāriputtamoggallānesu parisaṃ ādāya pakkantesu uṇhalohitaṃ mukhena chaḍḍetvā navamāse gilānamañce nipajjitvā vippaṭisārajāto – ‘‘kuhiṃ etarahi satthā vasatī’’ti pucchitvā ‘‘jetavane’’ti vutte mañcakena maṃ āharitvā satthāraṃ dassethāti vatvā āhariyamāno bhagavato dassanārahassa kammassa akatattā jetavane pokkharaṇīsamīpeyeva dvedhā bhinnaṃ pathaviṃ pavisitvā mahāniraye patiṭṭhitoti. Ayamettha saṅkhepo. Vitthārakathānayo khandhake āgato. Āgatattā pana sabbaṃ na vuttanti. Evaṃ ajātoyeva rañño sattu bhavissatīti nemittakehi niddiṭṭhoti ajātasattu.
提婆達多も阿闍世王子に近づき、「王子よ、王よ、命令してください。釈迦世尊を殺す者を。」と言って、彼が与えた者たちを送り出し、自身は霊鷲山に登り、仕掛けを投げつけ、ナーラーギリ象を放っても、どのような方法でも世尊を殺すことができず、利益と尊敬を失い、五つのものを要求したが、それらを得られず、それらで人々を感服させようとして、僧団を分裂させ、舎利弗と目犍連が僧団を連れて去った後、熱い血を口から吐き出し、九ヶ月間病床に伏し、後悔の念に苛まれ、「今、師はどこに住んでおられるか」と尋ね、「祇園精舎に」と聞くと、「輿で私を連れて行き、師を見せてください」と言って、運ばれた。世尊の尊敬に値する行いのために、祇園精舎の池のそばで、大地が二つに裂け、地獄に落ちたとされる。これがその概要である。詳細な物語は戒律に記載されている。記載されているため、すべてを語ることはできない。このように、生まれる前に王の敵となるだろうと占師たちが占った、それが阿闍世である。
Vedehiputtoti ayaṃ kosalarañño dhītāya putto, na videharañño. Vedehīti pana paṇḍitādhivacanametaṃ. Yathāha – ‘‘vedehikā gahapatānī (ma. ni. 1.226), ayyo ānando vedehamunī’’ti (saṃ. ni. 2.154). Tatrāyaṃ vacanattho – vidanti etenāti vedo, ñāṇassetaṃ adhivacanaṃ. Vedena īhati ghaṭati vāyamatīti vedehī. Vedehiyā putto vedehiputto.
ヴィデーハの子とは、コーサラ国の王女の息子であり、ヴィデーハ国の王の息子ではない。ヴィデーヒーとは、賢者の呼び名である。例えば、「ヴィデーヒーという在家女性(マッジマ・ニカーヤ 1.226)、アーナンダ尊者はヴィデーハの賢者である」(サンユッタ・ニカーヤ 2.154)と言われる。その言葉の意味は、「これで知る」という意味のヴェーダであり、これは知識の別名である。ヴィデーハによって努力し、奮闘し、励むのがヴィデーヒーである。ヴィデーヒーの息子がヴィデーハの子である。
Tadahūti tasmiṃ ahu, tasmiṃ divaseti attho. Upavasanti etthāti uposatho, upavasantīti sīlena vā anasanena vā upetā hutvā vasantīti attho. Ayaṃ panettha atthuddhāro – ‘‘āyāmāvuso, kappina, uposathaṃ gamissāmā’’tiādīsu pātimokkhuddeso uposatho. ‘‘Evaṃ aṭṭhaṅgasamannāgato kho, visākhe, uposatho upavuttho’’tiādīsu (a. ni. 8.43) sīlaṃ. ‘‘Suddhassa ve sadā phaggu, suddhassuposatho sadā’’tiādīsu (ma. ni. 1.79) upavāso. ‘‘Uposatho nāma nāgarājā’’tiādīsu (dī. ni. 2.246) paññatti . ‘‘Na, bhikkhave, tadahuposathe sabhikkhukā āvāsā’’tiādīsu (mahāva. 181) upavasitabbadivaso. Idhāpi soyeva adhippeto. So panesa aṭṭhamī cātuddasī pannarasībhedena tividho. Tasmā sesadvayanivāraṇatthaṃ pannaraseti vuttaṃ. Teneva vuttaṃ – ‘‘upavasanti etthāti uposatho’’ti.
その時というのは、その時にあった、その日という意味である。ここで修行するという意味でウポサタ(斎日)という。修行する者たちが、戒律によって、あるいは断食によって、満ち足りて過ごすという意味である。その意味は、「さあ、友よ、カッピナよ、斎日に行こう」などのパーリ語の読誦(パティモッカ)が斎日である。「このように、八つの要素を備えた、ヴィシャーカよ、斎日が守られた」(アングッタラ・ニカーヤ 8.43)というのは戒律である。「清らかな者のためのファッグー、清らかな者のための斎日」(マッジマ・ニカーヤ 1.79)というのは断食である。「斎日というのはナーガラージャである」(ディーガ・ニカーヤ 2.246)というのは規定である。「比丘たちよ、その斎日、比丘たちの住居はなかった」(マハーヴァッガ 181)というのは斎日を過ごすべき日である。ここでもそれと同じ意味が意図されている。それは八日、十四日、十五日の三種類である。それゆえ、残りの二つを排除するために十五日と述べられた。それゆえ、「ここで修行するという意味でウポサタ(斎日)」と言われた。
Komudiyāti kumudavatiyā. Tadā kira kumudāni supupphitāni honti, tāni ettha santīti komudī. Cātumāsiniyāti cātumāsiyā, sā hi catunnaṃ māsānaṃ pariyosānabhūtāti cātumāsī. Idha pana cātumāsinīti vuccati. Māsapuṇṇatāya utupuṇṇatāya saṃvaccharapuṇṇatāya puṇṇā sampuṇṇāti puṇṇā. Mā iti cando vuccati, so ettha puṇṇoti puṇṇamā. Evaṃ puṇṇāya puṇṇamāyāti imasmiṃ padadvaye ca attho veditabbo.
コームディとはクムダヴァティー(蓮の花咲く場所)のことである。その時、蓮の花が美しく咲いていた。それらがここにあるので、コームディという。カーツマージニーとはカーツマーシー(四ヶ月の祭り)のことである。それは四ヶ月の終わりであるので、カーツマーシーという。ここではカーツマージニーと呼ばれる。月の満ちるとき、季節の満ちるとき、一年の満ちるときに、満ちている、満ちているという意味である。マース(月)というのは月を指す。それはここで満ちているので、プンナマース(満月)である。このように、満ちた満月という意味である。この二つの言葉の意味は理解されるべきである。
Rājāmaccaparivutoti evarūpāya rajataghaṭaviniggatāhi khīradhārāhi dhoviyamānadisābhāgāya viya, rajatavimānaviccutehi muttāvaḷisumanakusumadāmasetadukūlakumudavisarehi samparikiṇṇāya viya ca, caturupakkilesavimuttapuṇṇacandappabhāsamudayobhāsitāya rattiyā rājāmaccehi parivutoti attho. Uparipāsādavaragatoti pāsādavarassa uparigato. Mahārahe samussitasetacchatte kañcanāsane nisinno hoti. Kasmā nisinno? Niddāvinodanatthaṃ. Ayañhi rājā pitari upakkantadivasato paṭṭhāya – ‘‘niddaṃ okkamissāmī’’ti nimīlitamattesuyeva akkhīsu sattisataabbhāhato viya kandamānoyeva pabujjhi. Kimetanti ca vutte, na kiñcīti vadati. Tenassa amanāpā niddā, iti niddāvinodanatthaṃ nisinno. Api ca tasmiṃ divase nakkhattaṃ saṅghuṭṭhaṃ hoti. Sabbaṃ nagaraṃ sittasammaṭṭhaṃ vippakiṇṇavālukaṃ pañcavaṇṇakusumalājapuṇṇaghaṭapaṭimaṇḍitagharadvāraṃ samussitadhajapaṭākavicitrasamujjalitadīpamālālaṅkatasabbadisābhāgaṃ vīthisabhāgena racchāsabhāgena nakkhattakīḷaṃ anubhavamānena mahājanena samākiṇṇaṃ hoti. Iti nakkhattadivasatāyapi nisinnoti vadanti. Evaṃ pana vatvāpi – ‘‘rājakulassa nāma sadāpi nakkhattameva, niddāvinodanatthaṃyeva panesa nisinno’’ti sanniṭṭhānaṃ kataṃ.
王の臣たちに囲まれている、とは、銀の器から流れ出る乳の筋のように、あらゆる方向が洗い清められているかのようであり、銀の宮殿からこぼれ落ちた真珠の連なり、スマンの花の飾り、セータドゥクの布、クムダの花の広がりで覆われているかのようであり、四つの汚れから解放された満月のように輝く光が照らし出す夜に、王が臣たちに囲まれている、という意味である。宮殿の上にいる、とは、宮殿の屋上にいることである。高価な日傘が立てかけられた玉座に座っている。なぜ座っているのか。眠気を追い払うためである。この王は、父が亡くなった日以来、「眠ろう」と思っていながら、目を閉じた途端、七百本の槍に打たれたかのように、叫びながら目覚めるのであった。何事かと問われても、何も無いと答える。それゆえ、彼にとって不快な眠りなので、眠気を追い払うために座っているのである。また、その日、星祭りが盛大に行われた。町全体は、掃き清められ、砂がまかれ、五色の花輪、満たされた器、彫像で飾られた家の入り口、高く掲げられた旗や垂れ幕で飾られ、輝く灯りの列で全ての方向を照らした。通りや広場が星祭りの遊びを楽しむ大勢の人々で賑わっていた。このように、星祭りの日であるにもかかわらず、座っていると(人々は)言う。しかし、(王は)このように言ったとしても、「王家というものは、常に星祭りである。これは眠気を追い払うため座っているのであって」と決断された。
Udānaṃ udānesīti udāhāraṃ udāhari, yathā hi yaṃ telaṃ mānaṃ gahetuṃ na sakkoti, vissanditvā gacchati, taṃ avasekoti vuccati. Yañca jalaṃ taḷākaṃ gahetuṃ na sakkoti, ajjhottharitvā gacchati, taṃ oghoti vuccati; evameva yaṃ pītivacanaṃ hadayaṃ gahetuṃ na sakkoti, adhikaṃ hutvā anto asaṇṭhahitvā bahinikkhamati, taṃ udānanti vuccati. Evarūpaṃ pītimayaṃ vacanaṃ nicchāresīti attho.
「ウダーナ」とは、「ウダーナした」ということで、例として、容器に満たすことができない油は、溢れて流れ落ちる、これは「ヴィッサンダ」と呼ばれる。また、池に満たすことができない水は、溢れ出して流れていく、これは「オガ」と呼ばれる。それと同様に、心で抑えきれない喜びの言葉は、増しすぎて心に収まらず、外に出てくる、これは「ウダーナ」と呼ばれる。このような喜びの言葉を吐き出した、という意味である。
Dosināti dosāpagatā, abbhā, mahikā, dhūmo, rajo, rāhūti imehi pañcahi upakkilesehi virahitāti vuttaṃ hoti. Tasmā ramaṇīyātiādīni pañca thomanavacanāni. Sā hi mahājanassa manaṃ ramayatīti ramaṇīyā. Vuttadosavimuttāya candappabhāya obhāsitattā ativiya surūpāti abhirūpā. Dassituṃ yuttāti dassanīyā. Cittaṃ pasādetīti pāsādikā. Divasamāsādīnaṃ lakkhaṇaṃ bhavituṃ yuttāti lakkhaññā.
「ドサ」とは、汚れから離れていること。「アッバ」、ほこり、煙、塵、ラフ、これらの五つの汚れから離れている、と言われたことである。それゆえ、「ラマニヤ」などは五つの称賛の言葉である。それは大衆の心を喜ばせるから「ラマニヤ」である。言われた汚れから解放された月の光で照らされているから、非常に美しい、「アヒルパー」である。見せるのにふさわしい、「ダッサニヤ」である。心を晴れやかにする、「パーサーディカー」である。日などの特徴であるのにふさわしい、「ラカンニャー」である。
Kaṃ nu khvajjāti kaṃ nu kho ajja. Samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vāti samitapāpatāya samaṇaṃ. Bāhitapāpatāya brāhmaṇaṃ. Yaṃ no payirupāsatoti vacanabyattayo esa, yaṃ amhākaṃ pañhapucchanavasena payirupāsantānaṃ madhuraṃ dhammaṃ sutvā cittaṃ pasīdeyyāti attho. Iti rājā iminā sabbenapi vacanena obhāsanimittakammaṃ akāsi. Kassa akāsīti? Jīvakassa. Kimatthaṃ? Bhagavato dassanatthaṃ. Kiṃ bhagavantaṃ sayaṃ dassanāya upagantuṃ na sakkotīti? Āma, na sakkoti. Kasmā? Mahāparādhatāya.
「コン・ヌ・クヴァッジャ」とは、「今日、誰を」ということ。「サマナ」か「バラモン」か。修行を積んだ者だから「サマナ」。悪行を避けた者だから「バラモン」。「ヤン・ノ・パイルパーサト」とは、言葉の達者さ、我々に質問するに応じて、親切に接してくれる、甘い法を聞いて心が晴れるだろう、という意味である。このように王は、この全ての言葉で、暗示の働きをした。誰のためにしたのか。ジーヴァカのために。何のために。尊師に会うため。なぜ尊師に自分で会いにいけないのか。はい、いけない。「マハーパーラダヤ」のため。
Tena hi bhagavato upaṭṭhāko ariyasāvako attano pitā mārito, devadatto ca tameva nissāya bhagavato bahuṃ anatthamakāsi, iti mahāparādho esa, tāya mahāparādhatāya sayaṃ gantuṃ na sakkoti. Jīvako pana bhagavato upaṭṭhāko, tassa piṭṭhichāyāya bhagavantaṃ passissāmīti obhāsanimittakammaṃ akāsi. Kiṃ jīvako pana – ‘‘mayhaṃ idaṃ obhāsanimittakamma’’nti jānātīti? Āma jānāti. Atha kasmā tuṇhī ahosīti? Vikkhepapacchedanatthaṃ.
それゆえ、尊師の侍者である聖なる弟子である父は殺された。デヴァダッタも、それを頼りにして尊師に多くの害をなした。このように、これは大きな過ちである。その大きな過ちのために、自分でいくことはできない。しかし、ジーヴァカは尊師の侍者である。彼の影に隠れて尊師を見ようと、暗示の働きをした。ジーヴァカは、「これは私の暗示の働きである」と知っているのか。はい、知っている。それなのに、なぜ黙っていたのか。気を紛らわせるため。
Tassañhi parisati channaṃ satthārānaṃ upaṭṭhākā bahū sannipatitā, te asikkhitānaṃ payirupāsanena sayampi asikkhitāva. Te mayi bhagavato guṇakathaṃ āraddhe antarantarā uṭṭhāyuṭṭhāya attano satthārānaṃ guṇaṃ kathessanti, evaṃ me satthu guṇakathā pariyosānaṃ na gamissati. Rājā pana imesaṃ kulūpake upasaṅkamitvā gahitāsāratāya tesaṃ guṇakathāya anattamano hutvā maṃ paṭipucchissati, athāhaṃ nibbikkhepaṃ satthu guṇaṃ kathetvā rājānaṃ satthu santikaṃ gahetvā gamissāmīti jānantova vikkhepapacchedanatthaṃ tuṇhī ahosīti.
彼の集会には、六人の師の侍者たちが多く集まっていた。彼らは、修行の足りない者たちの親切なもてなしで、自分たちも修行が足りない。私が尊師の徳を語り始めると、彼らは途中で立ち上がり、自分の師の徳を語るだろう。このように、私の師の徳の話は終わらないだろう。王は、これらの有力者たちに近づいて、約束を取り付けたので、彼らの徳の話に不機嫌になり、私に尋ねるだろう。そうすれば、私は妨げなく師の徳を語って、王を師の元へ連れて行くだろう。と知っていたので、気を紛らわせるために黙っていたのである。
Tepi amaccā evaṃ cintesuṃ – ‘‘ajja rājā pañcahi padehi rattiṃ thometi, addhā kiñci samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchitvā dhammaṃ sotukāmo, yassa cesa dhammaṃ sutvā pasīdissati, tassa ca mahantaṃ sakkāraṃ karissati, yassa pana kulūpako samaṇo rājakulūpako hoti, bhaddaṃ tassā’’ti.
その大臣たちもこのように考えた。「今日、王は五つの言葉で夜を称賛している。きっと、あるサマナかバラモンに近づいて、質問をして法を聞きたいのだろう。彼が法を聞いて満足する者には、大きな尊敬を与えるだろう。しかし、王族に仕えるサマナがいるとすれば、それは幸運だろう」と。
150. Rājagaheti ettha duggajanapadaṭṭhānavisesasampadādiyogato padhānabhāvena rājūhi gahitanti rājagahanti āha ‘‘mandhātu…pe… vuccatī’’ti. Tattha mahāgovindena mahāsattena pariggahitaṃ reṇuādīhi rājūhi pariggahitameva hotīti mahāgovindaggahaṇaṃ. Mahāgovindoti mahānubhāvo eko purātano rājāti keci. Pariggahitattāti rājadhānībhāvena pariggahitattā. Pakāreti nagaramāpanena raññā kāritasabbagehattā rājagahaṃ, gijjhakūṭādīhi parikkhittattā pabbatarājehi parikkhittagehasadisantipi rājagahaṃ, sampannabhavanatāya rājamānaṃ gehanti pi rājagahaṃ, saṃvihitārakkhatāya anatthāvahabhāvena upagatānaṃ paṭirājūnaṃ gahaṃ gehabhūtantipi rājagahaṃ, rājūhi disvā sammā patiṭṭhāpitattā tesaṃ gahaṃ gehabhūtantipi rājagahaṃ, ārāmarāmaṇeyyakādīhi rājate, nivāsasukhatādinā sattehi mamattavasena gayhati, pariggayhatīti vā rājagahanti edise pakāre so padeso ṭhānavisesabhāvena uḷārasattaparibhogoti āha **‘‘taṃ paneta’’**ntiādi. Tesanti yakkhānaṃ. Vasanavananti āpānabhūmibhūtaṃ upavanaṃ.
150. 「王舎城」とは、ここでは難解な言葉の解説の特別な便宜による、主要なものとして王たちによって取られた、という意味で「王舎城」と言われる。「苦悩にあえぐ…(省略)…と言われる」という。その中で、大いなるゴヴィンダ( mahāgovinda)によって、大いなるサッタ( mahāsatta)によって囲まれたレヌ( reṇu)などによって王たちによって囲まれたのである、というのが大いなるゴヴィンダの捕獲である。大いなるゴヴィンダとは、偉大な力を持つ古代の王である、と一部の人は言う。囲まれている、とは王都として囲まれているからである。宮殿の建設によって王によって建てられた、だから「王舎城」である。耆闍崛山などによって囲まれた山の王である家のようなものでもあるから「王舎城」である。豊かに発展した状態の、王が統治する家であるから「王舎城」である。厳重に警備され、害がない状態になった、敵対する王たちの家であるから「王舎城」である。王たちが見て、正しく確立された、それらの家であるから「王舎城」である。庭園の美しさなどによって王が統治し、住むことの快適さなどで人々によって執着され、囲まれているから、というような意味で、その場所は特別な場所として、豊かな人々の享受の場所である、と「それは、…」という言葉で言われる。それらとは、ヤクシャ( yakkhānaṃ)のことである。住む森とは、遊び場である、ということです。
Avisesenāti ‘‘pātimokkhasaṃvarasaṃvuto viharati’’ (ma. ni. 1.69; 3.75; vibha. 508), ‘‘paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, (dī. ni. 1.226; saṃ. ni. 2.152; a. ni. 4.123; pārā. 11) ‘‘mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharati’’, (dī. ni. 1.556; 3.308; ma. ni. 1.77, 459, 509; 2.309, 315, 451, 471; 3.230; vibha. 642) ‘‘sabbanimittānaṃ amanasikārā animittaṃ cetosamādhiṃ samāpajjitvā viharatī’’tiādīsu (ma. ni. 1.459) viya saddantarasannidhānasiddhena visesaparāmasanena vinā. Iriyāya kāyikakiriyāya pavattanūpāyabhāvato pathoti iriyāpatho. Ṭhānādīnañhi gatinivatti ādiavatthāhi vinā na kañci kāyikakiriyaṃ pavattetuṃ sakkā. Viharati pavattati etena, viharaṇañcāti vihāro, dibbabhāvāvaho vihāro dibbavihāro, mahaggatajjhānāni. Nettiyaṃ pana ‘‘catasso āruppasamāpattiyo āneñjā vihārā’’ti vuttaṃ . Taṃ tāsaṃ mettājhānādīnaṃ brahmavihāratā viya bhāvanāvisesabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Aṭṭhakathāsu pana dibbabhāvāvahasāmaññato tāpi ‘‘dibbavihārā’’ tveva vuttā. Hitūpasaṃhārādivasena pavattiyā brahmabhūtā seṭṭhabhūtā vihārāti brahmavihārā, mettājhānādikā. Anaññasādhāraṇattā ariyānaṃ vihārāti ariyavihārā, catassopi phalasamāpattiyo. Samaṅgīparidīpananti samaṅgibhāvaparidīpanaṃ. Iriyāpathasamāyogaparidīpanaṃ itaravihārasamāyogaparidīpanassa visesavacanassa abhāvato, iriyāpathasamāyogaparidīpanassa ca atthasiddhattā. Viharatīti ettha vi-saddo vicchedatthajotano, haratīti neti, pavattetīti attho. Tattha kassa kena vicchindanaṃ, kathaṃ kassa pavattananti antolīnaṃ codanaṃ sandhāyāha **‘‘so hī’’**tiādi.
「適切に」とは、「波羅提木叉の戒律を守って住んでいる」(マッジマ・ニカーヤ 1.69; 3.75; ヴィバハンガ 508)、「初禅に入って住んでいる」(ディーガ・ニカーヤ 1.226; サンユッタ・ニカーヤ 2.152; アンジュッタラ・ニカーヤ 4.123; パラージカ 11)、「慈悲の心で一方を包んで住んでいる」(ディーガ・ニカーヤ 1.556; 3.308; マッジマ・ニカーヤ 1.77, 459, 509; 2.309, 315, 451, 471; 3.230; ヴィバハンガ 642)、「すべての兆候に心を向けず、無兆候の心の集中に入って住んでいる」(マッジマ・ニカーヤ 1.459)などのように、他の兆候の存在を伴わずに、特別な認識によってである。姿勢とは、身体の動きの継続の仕方である。なぜなら、姿勢、場所などにおいて、歩行、停止などの状態がなければ、いかなる身体の動きも継続させることはできないからである。住むとは、これによって住むこと、住むことである、住居( vihāro)である。天の如き住居は天の住居( dibbavihāro)である、これは広大な禅定( mahaggatajjhānaṃ)である。しかし、ネッティ( netti)においては、「四つの無色定( āruppasamāpatti)は不動の住居である」と述べられている。それは、それらの慈悲の禅定などの、ブラフマーの住処のような、修行の特別な状態を指して言われたものである。注釈書においては、天の如き状態であるという共通性から、それらも「天の住居」と呼ばれている。善意の合体などによって継続される、ブラフマーとなった、最高の住居であるからブラフマーの住処( brahmavihārā)であり、慈悲の禅定などである。他者と共有しないという理由から、聖者の住居( ariyavihārā)であり、四つの果報の定( phalasamāpatti)である。静寂の合体を示すこととは、静寂の合体を示すことである。姿勢の合体を示すことは、他の住居の合体を示すことの特別さがなく、姿勢の合体を示すことには意味があるからである。「住んでいる」という言葉の「vi」は分離の意味を示し、「harati」は導く、継続させるという意味である。その中で、何が何から分離され、どのように継続されるのか、という内的な問いかけを指して、「彼は…」という言葉で言われる。
Gocaragāmadassanatthaṃ ‘‘rājagahe’’ti vatvā buddhānaṃ anurūpanivāsanaṭṭhānadassanatthaṃ ‘‘ambavane’’ti vuttanti āha **‘‘idamassā’’**tiādi. Etanti etaṃ ‘‘rājagahe’’ti bhummavacanaṃ samīpatthe ‘‘gaṅgāya gāvo caranti, kūpe gaggakula’’nti ca yathā. Kumārena bhatoti kumārabhato, so eva komārabhacco yathā bhisaggameva bhesajjaṃ. Dosābhisannanti vātapittādivasena ussannadosaṃ. Virecetvāti dosapakopato vivecetvā.
「王舎城」と言ったのは、場所を示すためであり、「アンバヴァーナ( mango grove)」と言ったのは、仏陀に適した住処を示すためである、と「これは…」という言葉で言われる。これは、「王舎城」という場所を示す言葉であり、近くを示す「ガンジス川の牛が草を食む、井戸のそばにガッガクラ( gaggakula)がいる」というようなものである。王によって養育された、とは王の養育であり、それは「医者が薬を(調合する)」というようなものである。苦しめられた、とは風や胆汁などの病気によって悪化させた、という意味である。排出させるとは、毒を活性化させてから、排出させることである。
Aḍḍhateḷasahīti aḍḍhena terasahi aḍḍhaterasahi bhikkhusatehi. Tāni pana paññāsāya ūnāni terasabhikkhusatāni hontīti āha **‘‘aḍḍhasatenā’’**tiādi.
「千三百五十」とは、千三百に五十を足した、千三百五十人の僧侶のことである。それは、千三百人から五十人を引いた、千二百五十人になる、と「三百五十人…」という言葉で言われる。
Rājatīti dibbati, sobhatīti attho. Rañjetīti rameti. Raññoti pitu bimbisārarañño. Sāsanaṭṭhena hiṃsanaṭṭhena sattu.
「輝いている」とは、輝いている、美しく輝いている、という意味である。「楽しませる」とは、楽しませる、という意味である。「王」とは、父であるビンビサーラ王のことである。「教えを説くこと」と「害すること」は、敵である。
Bhāriyeti garuke aññesaṃ asakkuṇeyye vā. Suvaṇṇasatthakenāti suvaṇṇamayena satthakena. Ayomayañhi rañño sarīraṃ upanetuṃ ayuttanti vadati. Suvaṇṇasatthakenāti vā suvaṇṇaparikkhatena satthakena bāhuṃ phālāpetvāti sirāvedhavasena bāhuṃ phalāpetvā udakena sambhinditvā pāyesi kevalassa lohitassa gabbhinitthiyā dujjīrabhāvato. Dhurāti dhurabhūtā, gaṇassa , dhorayhāti attho. Dhuraṃ nīharāmīti gaṇadhuraṃ gaṇabandhiyaṃ nibbattemi. **‘‘Pubbe kho’’**tiādi khandhakapāḷi eva.
「妻」とは、尊敬すべき者、あるいは他の者にはできない者である。「金色の剣で」とは、金でできた剣で。「鉄の剣では、王の遺体を運ぶのは不適切である」と彼は言う。「金色の剣で」とは、あるいは金で飾られた剣で、腕を切り開いた、という意味で、静脈を切開して、血液だけでは孕んだ女性の消化が悪くなるから、飲ませた。重荷とは、重荷となっている、集団の、という意味である。重荷を担ぐ、とは集団の重荷を、集団の結束を完成させる、という意味である。「以前は…」という言葉は、犍度( khandハカ)の経文通りである。
Potthaniyanti churikaṃ, yaṃ ‘‘nakhara’’ntipi [pothanikanti churikaṃ, yaṃ kharantipi (sārattha. ṭī. 3.339) pothanikanti churikaṃ, kharantipi (vi. vi. ṭī. 2.cūḷavaggavaṇṇanā 339)] vuccati. Divā divassāti divassapi divā, majjhanhikavelāyanti attho.
「ナイフ」とは、刃物、「ナカラ」とも呼ばれる。(サーラッタ・ティーカ 3.339)「ポタニカ」とは刃物、「ハランティ」とも呼ばれる。(ヴィ・ヴィ・ティーカ 2.チュラヴァッガ・ヴァーンナナ 339)「ポタニカ」とは刃物、「ハランティ」とも呼ばれる。「昼」とは、昼間、正午のことである。
Tassā sarīraṃ lehitvā yāpeti attūpakkamena maraṇaṃ na yuttanti. Na hi ariyasāvakā attānaṃ vinipātentīti. Maggaphalasukhenāti maggaphalasukhāvahena sotāpattimaggaphalasukhūpasañhitena caṅkamena yāpeti. Cetiyaṅgaṇeti gandhapupphādīhi pūjanaṭṭhānabhūte cetiyaṅgaṇe . Nisajjanatthāyāti bhikkhusaṅghanisīdanatthāya. Cātumahārājikadevaloke…pe… yakkho hutvā nibbatti tattha bahulaṃ nibbattapubbatāya ciraparicitanikantivasena.
「その遺体を舐めて生活する」とは、自らの力で死ぬのは適切ではない。「なぜなら、聖者の弟子は自らを滅ぼさないからである」と。果報の喜びとは、道と果報の喜びをもたらす、聖流( sotāpatti)の道と果報の喜びを伴う歩行によって生活する。舎利塔の庭とは、香や花などで供養する場所である舎利塔の庭。「座るため」とは、僧伽が座るためである。四天王の神々の世界…(省略)…ヤクシャ( yakṣa)として生まれ、そこで何度も生まれているため、長い間馴染みのある場所である。
Khobhetvāti puttasinehassa balavabhāvato, sahajātapītivegassa ca savipphāratāya taṃsamuṭṭhānarūpadhammehi pharaṇavasena sakalasarīraṃ āloḷetvā. Tenāha **‘‘aṭṭhimiñjaṃ āhacca aṭṭhāsī’’**ti. Pituguṇanti pitu attani sinehaguṇaṃ. Muñcāpetvāti ettha iti-saddo pakārattho, tena ‘‘abhimārakapurisapesanādippakārenā’’ti vutte eva pakāre paccāmasati. Vitthārakathānayoti ajātasattupasādanādivasena vitthārato vattabbāya kathāya nayamattaṃ. Kasmā panettha vitthāranayā kathā na vuttāti āha **‘‘āgatattā pana sabbaṃ na vutta’’**nti.
「動揺させた」とは、息子の愛情が強いこと、生まれながらの喜びの勢いが広がるため、その上昇する状態の法によって、全身をかき乱すこと。「だから、『骨や髄にまで及んだ』と言われる」という。「父の徳」とは、父が自分に対して持つ愛情の徳。「解放させた」とは、ここでは「iti」という言葉は様態を示し、「父の如き人物を派遣するなど、様々な方法で」と言ったのと同じ意味である。詳細な物語の道とは、まだ生まれていない(アジャータサットゥ)王の満足などによって、詳細に語られるべき物語の道。「なぜここで詳細な物語が語られていないのか」と問われると、「すべてが語られているから、語られていない」と答える。
Kosalaraññoti mahākosalarañño. Paṇḍitādhivacananti paṇḍitavevacanaṃ. Vidantīti jānanti. Vedena ñāṇena karaṇabhūtena īhati pavattatīti vedehi.
「コーサラ王」とは、マハコーサラ王のことである。「賢者の異名」とは、賢者の別名である。「知っている」とは、知っている。「ヴェーダ( vedena)」とは、知識であり、原因となるものであり、「イーハティ( īhati)」は進む、という意味である。
Etthāti etasmiṃ divase. Anasanena vāti vā-saddo aniyamattho, tena ekaccamanoduccaritadussīlyādīni saṅgaṇhāti. Tathā hi gopālakūposatho abhijjhāsahagatacittassa vasena vutto, nigaṇṭhuposatho mosavajjādivasena. Yathāha ‘‘so tena abhijjhāsahagatena cetasā divasaṃ atināmetī’’ti (a. ni. 1.71), ‘‘iti yasmiṃ samaye sacce samādapetabbā, musāvāde tasmiṃ samaye samādapentī’’ti (a. ni. 1.71) ca ādi. Etthāti uposathasadde. Atthuddhāroti vattabbaatthānaṃ uddhāraṇaṃ.
「ここで」とは、この日である。「断食によって」という言葉の「va」は不確定性を示し、それゆえ、一部の悪行や悪行などを包括する。同様に、牛飼いの断食は、貪欲な心によるものとして語られ、ニガンタ( nigantha)の断食は、嘘や悪口などによるものである。というように、「その者がその貪欲な心で一日を過ごす」(アンジュッタラ・ニカーヤ 1.71)、「真実を確立すべき時に、偽りを確立する」(アンジュッタラ・ニカーヤ 1.71)など、と語られる。「ここで」とは、斎日( uposatha)の言葉である。「抽出」とは、語るべきことの抽出である。
Nanu ca atthamattaṃ pati saddā abhinivisantīti na ekena saddena aneke atthā abhidhīyantīti? Saccametaṃ saddavisese apekkhite, tesaṃ pana atthānaṃ uposathasaddavacanīyatā sāmaññaṃ upādāya vuccamāno ayaṃ vicāro uposathasaddassa atthuddhāroti vutto. Heṭṭhā ‘‘evaṃ me suta’’ntiādīsu āgate atthuddhārepi eseva nayo. Kāmañca pātimokkhuddesādivisayopi uposathasaddo sāmaññarūpo eva visesasaddassa avācakabhāvato, tādisaṃ pana sāmaññaṃ anādiyitvā ayamattho vuttoti veditabbaṃ. Sīlasuddhivasena upetehi samaggehi vasīyati anuṭṭhīyatīti uposatho, pātimokkhuddeso. Samādānavasena adhiṭṭhānavasena vā upecca ariyavāsādiatthaṃ vasitabbato uposatho, sīlaṃ. Anasanādivasena upecca vasitabbato anuvasitabbato uposatho. Upavāsoti samādānaṃ. Uposathakulabhūtatāya navamahatthinikāyapariyāpanne hatthināge kiñci kiriyaṃ anapekkhitvā rūḷhivasena samaññāmattaṃ uposathoti āha **‘‘uposatho nāgarājātiādīsu paññattī’’**ti. Divase pana uposathasaddappavatti aṭṭhakathāyaṃ vuttā eva. Suddhassa ve sadā phaggūti ettha pana suddhassāti sabbaso kilesamalābhāvena suddhassa. Veti nipātamattaṃ. Veti vā byattanti attho. Sadā phaggūti niccakālampi phagguṇanakkhattameva. Yassa hi phagguṇamāse uttaraphagguṇadivase titthanhānaṃ karontassa saṃvaccharikapāpapavāhanaṃ hotīti laddhi, taṃ tato vivecetuṃ idaṃ bhagavatā vuttaṃ. Suddhassuposatho sadāti yathāvuttasuddhiyā suddhassa uposathaṅgāni vatasamādānāni ca asamādiyatopi niccaṃ uposatho, uposathavāso evāti attho. Pañcadasannaṃ tithīnaṃ pūraṇavasena pannaraso.
「 あなたは、一つの音で多くの意味が表されるのではなく、多くの意味が一つずつ表されると 信じておられるのですか。それは真実です。音の区別が考慮されなければ、それらの意味は区別されません。しかし、それらの意味が「ポーソット」(斎日)という言葉で表されることは、共通性をもって言われているのです。先に「このように私は聞いた」と述べた場合も、同様の義です。なお、「ポーソット」という言葉は、パティモッカの節を述べる場合にも共通する形であり、特定の義を説明しないことから、その共通性を考慮せず、この義が述べられたと理解すべきです。「ポーソット」とは、戒律の清浄さによって保持され、調和して実践されるものであるため、パティモッカの節のことです。あるいは、精神統一の決意によって、聖者の生活などの義を実践するために保持されるもの、すなわち戒律のことです。断食などの実践のために保持されるものです。「ポー」(近く)、「ヴァーサ」(住む)という言葉から、「ポーソット」とは決意のことです。「ポーソット」は、九頭の象を飼育する象使いの長老の慣習に由来する言葉であり、それ自体に何も期待することなく、単なる慣習として「ポーソット」と呼ばれているのです**「ポーソットは象の王である」などの命名**。毎日の「ポーソット」という言葉の使用は、注釈書に述べられています。ここでは、「清浄な者は常にフアグーである」という言葉において、「清浄な者」とは、すべての汚れのない者、「ヴェー」(行く)は補助的な言葉です。「ヴェー」(行く)あるいは「ビヤッティ」(明らかである)という意味です。「常にフアグー」とは、常にフアグー星のことです。フアグー月の満月の日、満月の日に行われる沐浴が、一年間の罪の清算になると信じている人から、それを区別するために、この言葉が仏陀によって述べられました。「清浄な者は常にポーソットである」というのは、先に述べた清浄さを持つ者にとっては、ポーソットの要素である決意の習得はなくても、常にポーソット、すなわちポーソットの生活である、という意味です。十五日の満月であるからです。
Bahuso , atisayato vā kumudāni ettha santīti kumudavatī, tissaṃ kumudavatiyā. Catunnaṃ māsānaṃ pāripūribhūtāti cātumāsī. Sā eva pāḷiyaṃ cātumāsinīti vuttāti āha **‘‘idha pana cātumāsinīti vuccatī’’**ti. Tadā kattikamāsassa puṇṇatāya māsapuṇṇatā. Vassānassa utuno puṇṇatāya utupuṇṇatā. Kattikamāsalakkhitassa saṃvaccharassa puṇṇatāya saṃvaccharapuṇṇatā. ‘‘Mā’’ iti cando vuccati tassa gatiyā divasassa minitabbato. Ettha puṇṇoti etissā rattiyā sabbakalāpāripūriyā puṇṇo. Tadā hi cando sabbaso paripuṇṇo hutvā dissati. Ettha ca ‘‘tadahuposathe pannarase’’ti padāni divasavasena vuttāni, ‘‘komudiyā’’tiādīni rattivasena.
多くの 、あるいは、多くの蓮があるからクムダヴァティー、そのクムダヴァティーに。四ヶ月の満月だからチャトゥマーシー。それがパリヤでチャトゥマーシンニーと呼ばれているのです**「ここではチャトゥマーシンニーと呼ばれる」**。その時、カッティカ月の満月だから月の満月。雨季の季節の満月だから季節の満月。カッティカ月を特徴とする年の満月だから年の満月。「マー」とは月のこと、その運行によって一日を測るからです。ここでは「プンナ」とは、この夜のすべての部分が満ちるから満月です。その時、月は完全に満ちて見えるからです。ここでは「そのポーソットの 十五日」という言葉は日を指し、「コムディヤー」などは夜を指します。
Rājāmaccaparivutoti rājakulasamudāgatehi amaccehi parivuto. Atha vā anuyuttakarājūhi ceva amaccehi ca parivuto. Caturupakkilesāti abbhā mahikā dhūmarajo rāhūti imehi catūhi upakkilesehi. Sanniṭṭhānaṃ kataṃ aṭṭhakathāyaṃ.
王の家来に囲まれている、とは、王の家臣に囲まれている、という意味です。あるいは、忠実な王と家臣に囲まれている、という意味です。四つの汚染とは、雲、霧、煙、塵、ラーフという四つの汚染のことです。注釈書に注釈が書かれている。
Pītivacananti pītisamuṭṭhānaṃ vacanaṃ. Yañhi vacanaṃ paṭiggāhakanirapekkhaṃ kevalaṃ uḷārāya pītiyā vasena sarasato sahasāva mukhato niccharati, taṃ idha ‘‘udāna’’nti adhippetaṃ. Tenāha **‘‘yaṃ pītivacanaṃ hadayaṃ gahetuṃ na sakkotī’’**tiādi.
喜びの言葉とは、喜びの感情が湧き上がる言葉のことです。言葉が受け取る側を気にせず、ただ純粋な喜びの感情から、自然に口から出るとき、それはここで「ウドーナ」と意図されています。それゆえ**「喜びの言葉は心を掴んで離さない」**などと述べられています。
Dosehi itā gatā apagatāti dosinā ta-kārassa na-kāraṃ katvā yathā ‘‘kilese jito vijitāvīti jino’’ti. Anīya-saddo kattuatthe veditabboti āha **‘‘manaṃ ramayatī’’ti ‘‘ramaṇīyā’’**ti yathā ‘‘niyyānikā dhammā’’ti. Juṇhavasena rattiyā surūpatāti āha **‘‘vuttadosavimuttāyā’’**tiādi. Tattha abbhādayo vuttadosā, tabbigameneva cassā dassanīyatā, tena, utusampattiyā ca pāsādikatā veditabbā. Lakkhaṇaṃ bhavituṃ yuttāti etissā rattiyā yutto divaso māso utu saṃvaccharoti evaṃ divasamāsautusaṃvaccharānaṃ sallakkhaṇaṃ bhavituṃ yuttā lakkhaññā, lakkhaṇīyāti attho.
罪から離れた、とは、罪深い者(ドーシン)の「タ」の音を「ナ」の音に変えて、「煩悩を征服した者が征服者である」というように。ニーヤ・(行く)という言葉は、行為者を示す言葉として理解すべきです**「心を楽しましめる」ゆえに「楽しましむべき」**、すなわち「ニーヤーニカー(導く)ダルマ」のように。月の美しさゆえに、夜の美しさ、すなわち**「述べられた罪から解放された」**などと述べられています。そこでは、雲などが述べられた罪であり、その解放だけがその美しさであり、それゆえ季節の到来による魅力も理解すべきです。特徴を持つべきである、とは、この夜にふさわしい日、月、季節、年、すなわち日、月、季節、年の特徴を持つべきである、すなわち特徴づけられるべきである、という意味です。
‘‘Yaṃ no payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti vuttattā ‘‘samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā’’ti ettha paramatthasamaṇo ca paramatthabrāhmaṇo ca adhippeto, na pabbajjāmattasamaṇo, na jātimattabrāhmaṇo cāti āha **‘‘samitapāpatāya samaṇaṃ. Bāhitapāpatāya brāhmaṇa’’**nti. Bahuvacane vattabbe ekavacanaṃ, ekavacane vā vattabbe bahuvacanaṃ vacanabyatayo. Aṭṭhakathāyaṃ pana ekavacanavaseneva byatayo dassito. Attani, garuṭṭhāniye ca ekasmimpi bahuvacanappayogo nirūḷhoti. Sabbenapīti ‘‘ramaṇīyā vatā’’tiādinā sabbena vacanena. Obhāsanimittakammanti obhāsabhūtanimittakammaṃ paribyattaṃ nimittakaraṇanti attho. Devadatto cāti. Ca-saddo attūpanayane, tena yathā rājā ajātasattu attano pitu ariyasāvakassa satthuupaṭṭhākassa ghātanena mahāparādho , evaṃ bhagavato mahāanatthakarassa devadattassa avassayabhāvena pīti imamatthaṃ upaneti. Tassa piṭṭhichāyāyāti tassa jīvakassa piṭṭhiapassayena, taṃ pamukhaṃ katvā taṃ apassāyāti attho. Vikkhepapacchedanatthanti bhāviniyā attano kathāya uppajjanakavikkhepanassa pacchindanatthaṃ, anuppattiatthanti adhippāyo. Tenāha **‘‘tassaṃ hī’’**tiādi.
「私たちが尊敬する時、心が安らぐ」と述べられているように、「修行者、あるいはバラモン」とは、究極の修行者、究極のバラモンを指し、出家しただけの修行者、あるいは生まれだけのバラモンを指すのではない、と述べられています**「煩悩を鎮めたから修行者。煩悩を打ち破ったからバラモン」**。複数形を言うべきところに単数形、単数形を言うべきところに複数形、言葉の誤りです。注釈書では、単数形と複数形の誤りが示されています。注釈書では、単数形と複数形の誤りが示されています。また、尊敬されるべきものにおいても、単数形に複数形が使われることは一般的です。すべてにおいて、という言葉は、「楽しいことよ」などのすべての言葉を指します。光の徴候の行為とは、光となる徴候の行為、すなわち行為を明らかにすることです。デーヴァダッタも同様です。そして、という言葉は、自己への適用を意味します。それゆえ、王アジャータサットゥが、自身の父親であり、尊敬されるべき弟子であり、仏陀の支援者であった人物を殺害したことで大きな罪を犯したように、仏陀に多大な害をなしたデーヴァダッタの離散によって、喜びがこの義をもたらします。その背後にある、とは、その生きている者の背後にある、それを中心にして、それなしでは、という意味です。散乱を断ち切るための、とは、将来の自身の説法で生じる散乱を断ち切るための、すなわち、到来しないようにするため、という意味です。それゆえ**「その時」**などと述べられています。
151. Evaṃ vutte, aññataro rājāmacco rājānaṃ māgadhaṃ ajātasattuṃ vedehiputtaṃ etadavoca – ‘‘ayaṃ, deva, pūraṇo kassapo saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa rattaññū cirapabbajito addhagato vayoanuppatto. Taṃ devo pūraṇaṃ kassapaṃ payirupāsatu. Appeva nāma devassa pūraṇaṃ kassapaṃ payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti. Evaṃ vutte, rājā māgadho ajātasattu vedehiputto tuṇhī ahosi.
151. こう言われたとき、ある大臣がマガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタにこのように言った。「御意、プーラナ・カッサパ(Pūraṇa Kassapa)は、集団(saṅghī)であり、集団の長(gaṇī)であり、集団の指導者(gaṇācariyo)であり、著名で、尊敬され、多くの人々に賞賛され、長年出家し、老境に達した人物です。御意は、プーラナ・カッサパに近づいてください。もしかしたら、御意はプーラナ・カッサパに近づくことで、心が満たされるかもしれません。」こう言われたとき、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは黙っていた。
151. **‘‘So kirā’’**tiādi porāṇaṭṭhakathāya āgatanayo. Eseva nayo parato makkhalipadanibbacanepi . Upasaṅkamantīti upagatā. Tadeva pabbajjaṃ aggahesīti tadeva naggarūpaṃ pabbajjaṃ katvā gaṇhi.
151. 「彼は、」などの言葉は、古代の注釈書に由来するものです。マッカリの言葉の解釈にも同様の義があります。近づいた、とは、近づいた。その出家を受け入れた、とは、その都市の形を出家として受け入れた。
Pabbajitasamūhasaṅkhāto saṅghoti pabbajitasamūhatāmattena saṅgho, na niyyānikadiṭṭhisuvisuddhasīlasāmaññavasena saṃhatattāti adhippāyo. Assa atthīti assa satthupaṭiññassa parivārabhūto atthi. Svevāti pabbajitasamūhasaṅkhātova. Keci pana ‘‘pabbajitasamūhavasena saṅghī, gahaṭṭhasamūhavasena **gaṇī’’**ti vadanti, taṃ tesaṃ matimattaṃ gaṇe eva loke saṅgha-saddassa nirūḷhattā. Ācārasikkhāpanavasenāti acelaka vatacariyādiācārasikkhāpanavasena. Pākaṭoti saṅghīādibhāvena pakāsito. ‘‘Appiccho’’ti vatvā tattha labbhamānaṃ appicchattaṃ dassetuṃ **‘‘appicchatāya vatthampi na nivāsetī’’**ti vuttaṃ. Na hi tasmiṃ sāsanike viya santaguṇanigūhaṇalakkhaṇā appicchatā labbhatīti. Yasoti kittisaddo. ‘‘Taranti etena saṃsārogha’’nti evaṃ sammatattā titthaṃ vuccati laddhīti āha **‘‘titthakaroti laddhikaro’’**ti. Sādhusammatoti ‘‘sādhū’’ti sammato, na sādhūhi sammatoti āha **‘‘ayaṃ sādhū’’**tiādi. ‘‘Imāni me vatasamādānāni ettakaṃ kālaṃ suciṇānī’’ti pabbajitato paṭṭhāya atikkantā bahū rattiyo jānātīti rattaññū. Tā panassa rattiyo cirakālabhūtāti katvā ciraṃ pabbajitassa assāti cirapabbajito. Tattha cirapabbajitatāgahaṇena buddhisīlataṃ dasseti, rattaññutāgahaṇena tattha sampajānataṃ. Addhānanti dīghakālaṃ. Kittako pana soti āha **‘‘dve tayo rājaparivaṭṭe’’**ti, dvinnaṃ tiṇṇaṃ rājūnaṃ rajjaṃ anusāsanapaṭipāṭiyoti attho. **‘‘Addhagato’’**ti vatvā kataṃ vayogahaṇaṃ osānavayāpekkhanti āha **‘‘pacchimavayaṃ anuppatto’’**ti. Ubhayanti ‘‘addhagato, vayoanuppatto’’ti padadvayaṃ.
出家者の集団である サンガとは、出家者の集団であるというだけでサンガであり、導くべき教えや戒律の清浄さの共通性によって集まったわけではない、という意味です。彼の、とは、彼の師の教えの、それに従う者である、という意味です。その通り、とは、出家者の集団であるサンガの通りです。しかし、一部の人々は「出家者の集団だからサンガ、在家者の集団だからガニー」と言うが、それは彼らの意見に過ぎない。ガニーという言葉は、世間ではサンガという言葉が一般的に使われているからである。行為の教えの、とは、衣を着ない者の戒律や師の行為の教えの、という意味です。明白な、とは、サンガなどのように明らかにされた。**「欲が少ない」**と述べて、そこで得られる欲の少なさを示すために**「欲が少ないから衣も着ない」**と述べられています。なぜなら、この教えにおいては、真の徳を隠すような欲の少なさは得られないからである。キッティとは、名声のことです。「これによって輪廻の川を渡る」と信じられていることから、ティッタン(渡る)は、得ること、すなわち、**「ティッダカラ(渡る者)は、得る者である」**と述べられています。善き者として認められる、とは、「善き者」として認められるのであって、善き者たちに認められるのではない、と**「この者は善き者だ」**などと述べられています。「これらの私の決意による行為は、これほどの間、清らかに守られてきた」と、出家してから経過した多くの日々を知っている、すなわち、長年修行した者。その日々は長く経過したものなので、長い間出家した者、すなわち、長年出家した者である。そこで、長い間出家したことを示すことで、知性と戒律の清浄さを示し、長年修行したことを示すことで、その中で意識することを示しています。アッダーナとは、長い期間のことです。どれほどですか、と**「二、三人の王の治世」**と述べられています。二、三人の王の統治、すなわち統治の秩序という意味です。**「長い道のり」**と述べて、年齢の経過を示す言葉は、終わりの時期を指す、と**「最後の時期に達した」**と述べられています。両方とは、「長い道のり」と「最後の時期に達した」という二つの言葉です。
Pubbe pitarā saddhiṃ satthu santikaṃ gantvā desanāya sutapubbataṃ sandhāyāha **‘‘jhānābhiññādi…pe… sotukāmo’’**ti. Dassanenāti na dassanamattaṃ, disvā pana tena saddhiṃ ālāpasallāpaṃ katvā tato akiriyavādaṃ sutvā tesaṃ anattamano ahosi. Guṇakathāyāti abhūtaguṇakathāya. Tenāha **‘‘suṭṭhutaraṃ anattamano hutvā’’**ti. Yadi anattamano, kasmā tuṇhī ahosīti āha **‘‘anattamano samānopī’’**tiādi.
以前、父親と共に師の元へ行き、説法を聞いたことがあることを念頭に置いて**「禅定や神通力などを…」**などと述べられています。見る、とは、ただ見るだけでなく、見て、その人と話し、それから無活動説を聞いて、不快に思った。徳の話とは、偽りの徳の話のことです。それゆえ**「非常に不快になった」**と述べられています。もし不快になったなら、なぜ黙っていたのか、と**「不快に思いながらも」**などと述べられています。
152. Aññataropi kho rājāmacco rājānaṃ māgadhaṃ ajātasattuṃ vedehiputtaṃ etadavoca – ‘‘ayaṃ, deva, makkhali gosālo saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa rattaññū cirapabbajito addhagato vayoanuppatto. Taṃ devo makkhaliṃ gosālaṃ payirupāsatu. Appeva nāma devassa makkhaliṃ gosālaṃ payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti. Evaṃ vutte, rājā māgadho ajātasattu vedehiputto tuṇhī ahosi.
152. ある大臣が、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタにこのように言った。「御意、マッカリ・ゴーサーラ(Makkhali Gosāla)は、集団であり、集団の長であり、集団の指導者であり、著名で、尊敬され、多くの人々に賞賛され、長年出家し、老境に達した人物です。御意は、マッカリ・ゴーサーラに近づいてください。もしかしたら、御意はマッカリ・ゴーサーラに近づくことで、心が満たされるかもしれません。」こう言われたとき、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは黙っていた。
151-152. Te evaṃ cintetvā – ‘‘ahaṃ attano kulūpakasamaṇassa vaṇṇaṃ vatvā rājānaṃ gahetvā gamissāmi, ahaṃ gamissāmī’’ti attano attano kulūpakānaṃ vaṇṇaṃ kathetuṃ āraddhā. Tenāha – **‘‘evaṃ vutte aññataro rājāmacco’’**tiādi. Tattha pūraṇoti tassa satthupaṭiññassa nāmaṃ. Kassapoti gottaṃ. So kira aññatarassa kulassa ekūnadāsasataṃ pūrayamāno jāto, tenassa pūraṇoti nāmaṃ akaṃsu. Maṅgaladāsattā cassa ‘‘dukkaṭa’’nti vattā natthi, akataṃ vā na katanti. So ‘‘kimahaṃ ettha vasāmī’’ti palāyi. Athassa corā vatthāni acchindiṃsu, so paṇṇena vā tiṇena vā paṭicchādetumpi ajānanto jātarūpeneva ekaṃ gāmaṃ pāvisi. Manussā taṃ disvā ‘‘ayaṃ samaṇo arahā appiccho, natthi iminā sadiso’’ti pūvabhattādīni gahetvā upasaṅkamanti. So – ‘‘mayhaṃ sāṭakaṃ anivatthabhāvena idaṃ uppanna’’nti tato paṭṭhāya sāṭakaṃ labhitvāpi na nivāsesi, tadeva pabbajjaṃ aggahesi, tassa santike aññepi aññepīti pañcasatamanussā pabbajiṃsu. Taṃ sandhāyāha – ‘‘pūraṇo kassapo’’ti.
151-152。彼らはこのように考えて、「私は自分の王族に仕えるサマナの賞賛を語って、王を連れて行こう。私は行こう」と、それぞれ自分の王族に仕える者たちの賞賛を語り始めた。それゆえ、彼は言った。「このように言われたとき、ある王の大臣が」と。そこで「プーラナ」とは、その師との約束の名前である。「カッサパ」とは、氏族である。彼は、ある一族の百人未満の子供を産んで生まれたので、「プーラナ」と名付けられた。彼は「マガラダッサ」なので、「ドゥッカ」とは言わない、行われなかったことでも「行われなかった」とは言わない。彼は「ここで何をしているのか」と逃げ出した。すると盗賊が衣を奪った。彼は葉や草で覆うことさえ知らず、黄金のままある村に入った。人々はそれを見て、「このサマナはアラハントで、欲がない。彼に匹敵する者はいない」と、粥や食べ物を持って近づいてきた。彼は「私は布をまとっていないために、これが起きた」と、それ以来、布を得ても着なかった。その修行を選んだ。彼の元に、他の者も、他の者もと、五百人の人々が修行を選んだ。それを指して言った。「プーラナ・カッサパ」と。
Pabbajitasamūhasaṅkhāto saṅgho assa atthīti saṅghī. Sveva gaṇo assa atthīti gaṇī. Ācārasikkhāpanavasena tassa gaṇassa ācariyoti gaṇācariyo. Ñātoti paññāto pākaṭo. ‘‘Appiccho santuṭṭho. Appicchatāya vatthampi na nivāsetī’’ti evaṃ samuggato yaso assa atthīti yasassī. Titthakaroti laddhikaro. Sādhusammatoti ayaṃ sādhu, sundaro, sappurisoti evaṃ sammato. Bahujanassāti assutavato andhabālaputhujjanassa. Pabbajitato paṭṭhāya atikkantā bahū rattiyo jānātīti rattaññū. Ciraṃ pabbajitassa assāti cirapabbajito, acirapabbajitassa hi kathā okappanīyā na hoti, tenāha ‘‘cirapabbajito’’ti. Addhagatoti addhānaṃ gato, dve tayo rājaparivaṭṭe atītoti adhippāyo. Vayoanuppattoti pacchimavayaṃ anuppatto. Idaṃ ubhayampi – ‘‘daharassa kathā okappanīyā na hotī’’ti etaṃ sandhāya vuttaṃ.
修行者の集まりを「サンガ」という。彼がいるから「サンギー」。その集団がいるから「ガニー」。行動を教えることから、その集団の師であるから「ガナチャリヤ」。知られている、とは、公に知られていること。「欲が少なく、満足している。欲が少ないために、衣も着ない」と、このように広まった名声があるから「ヤサッシー」。ティッタカラとは、権利を持つ者。善き者と認められている、とは、これは善き者、美しい、善良な者、とこのように認められていること。多くの人々、とは、聞かない者、盲目な愚かな凡夫。修行から以来、多くの夜が過ぎたことを知っているから「ラタンニョ」。長い間修行した者、とは、「チラパッバジト」、短い間修行した者の話は、受け入れられるものではない。それゆえ、「チラパッバジト」と言った。アッハガトとは、道を行く者、二、三回の王の交代が過ぎた、という意味である。年齢の到達、とは、最後の年齢に到達した。これは両方とも、「若い者の話は受け入れられるものではない」ということを指して言われた。
Tuṇhī ahosīti suvaṇṇavaṇṇaṃ madhurarasaṃ ambapakkaṃ khāditukāmo puriso āharitvā hatthe ṭhapitaṃ kājarapakkaṃ disvā viya jhānābhiññādiguṇayuttaṃ tilakkhaṇabbhāhataṃ madhuraṃ dhammakathaṃ sotukāmo pubbe pūraṇassa dassanenāpi anattamano idāni guṇakathāya suṭṭhutaraṃ anattamano hutvā tuṇhī ahosi. Anattamano samānopi pana ‘‘sacāhaṃ etaṃ tajjetvā gīvāyaṃ gahetvā nīharāpessāmi, ‘yo yo kathesi, taṃ taṃ rājā evaṃ karotī’ti bhīto aññopi koci kiñci na kathessatī’’ti amanāpampi taṃ kathaṃ adhivāsetvā tuṇhī eva ahosi. Athañño – ‘‘ahaṃ attano kulūpakassa vaṇṇaṃ kathessāmī’’ti cintetvā vattuṃ ārabhi. Tena vuttaṃ – aññataropi khotiādi. Taṃ sabbaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.
「トンヒー・アホスィ」とは、黄金色の甘い味のマンゴーを食べたい男が、持ってきて手に置かれた黒いマンゴーを見て、禅定の超常的な力を持つ、三つの特徴に打たれた甘い法話を聞きたいと、以前プーラナを見たことで不機嫌になり、今、徳の話でさらに不機嫌になって、黙っていた。不機嫌でありながらも、「もし私がこれを叱りつけて、首根っこを掴んで追い出したら、『誰が話したか、王は皆こうする』と恐れて、他の者も誰も何も話さないだろう」と、嫌なことも我慢して、黙っていた。すると別の者は、「私は自分の王族に仕える者の賞賛を語ろう」と考えて、語り始めた。それゆえ言われた。「ある者もまた」と。それは全て、言われた通りに理解すべきである。
Ettha pana makkhalīti tassa nāmaṃ. Gosālāya jātattā gosāloti dutiyaṃ nāmaṃ. Taṃ kira sakaddamāya bhūmiyā telaghaṭaṃ gahetvā gacchantaṃ – ‘‘tāta, mā khalī’’ti sāmiko āha. So pamādena khalitvā patitvā sāmikassa bhayena palāyituṃ āraddho. Sāmiko upadhāvitvā dussakaṇṇe aggahesi. So sāṭakaṃ chaḍḍetvā acelako hutvā palāyi. Sesaṃ pūraṇasadisameva.
ここでは「マッカリ」とは、その名前である。「ゴサラ」で生まれたから「ゴサラ」と第二の名前である。彼は、泥の地面に油の壺を持って行っていた。「坊や、滑るな」と主人が言った。彼は不注意で滑って転び、主人の恐れから逃げ始めた。主人は追いかけて、裾を掴んだ。彼は衣を捨てて、衣なしで逃げた。残りはプーラナと同じである。
152. Gosālāyāti evaṃ nāmake gāme. Vassānakāle gunnaṃ tiṭṭhanasālāti eke.
152. ゴーサーラーという名前の村で。雨季の間の、休憩所、と一部の人々は言う。
153. Aññataropi kho rājāmacco rājānaṃ māgadhaṃ ajātasattuṃ vedehiputtaṃ etadavoca – ‘‘ayaṃ, deva, ajito kesakambalo saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa rattaññū cirapabbajito addhagato vayoanuppatto. Taṃ devo ajitaṃ kesakambalaṃ payirupāsatu. Appeva nāma devassa ajitaṃ kesakambalaṃ payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti. Evaṃ vutte, rājā māgadho ajātasattu vedehiputto tuṇhī ahosi.
153. ある大臣が、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタにこのように言った。「御意、アジタ・ケーサカンバリン(Ajita Kesakambalin)は、集団であり、集団の長であり、集団の指導者であり、著名で、尊敬され、多くの人々に賞賛され、長年出家し、老境に達した人物です。御意は、アジタ・ケーサカンバリンに近づいてください。もしかしたら、御意はアジタ・ケーサカンバリンに近づくことで、心が満たされるかもしれません。」こう言われたとき、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは黙っていた。
153. Ajitoti tassa nāmaṃ. Kesakambalaṃ dhāretīti kesakambalo. Iti nāmadvayaṃ saṃsanditvā ajito kesakambaloti vuccati . Tattha kesakambalo nāma manussakesehi katakambalo. Tato paṭikiṭṭhataraṃ vatthaṃ nāma natthi. Yathāha – ‘‘seyyathāpi, bhikkhave, yāni kānici tantāvutānaṃ vatthānaṃ, kesakambalo tesaṃ paṭikiṭṭho akkhāyati. Kesakambalo, bhikkhave, sīte sīto, uṇhe uṇho, dubbaṇṇo duggandho dukkhasamphasso’’ti (a. ni. 3.138).
153.「アジト」とは、その名前である。「ケサカンバラ」をまとっているから「ケサカンバロ」。このように二つの名前が合わさって「アジト・ケサカンバロ」と呼ばれる。そこで「ケサカンバロ」とは、人間の毛でできた衣のことである。それより嫌な衣はない。彼が言ったように。「修行者たちよ、どのような織物でも、ケサカンバロはそれらのうちで最も嫌われると語られる。ケサカンバロ、修行者たちよ、寒いときは寒い、暑いときは暑い、色が悪く、臭く、触り心地が悪い」と(ア.ニ. 3.138)。
153. Paṭikiṭṭhataranti nihīnataraṃ. Tantāvutānīti tante pasāretvā vītāni. **‘‘Sīte sīto’’**tiādinā chahākārehi tassa nihīnassa nihīnatarataṃ dasseti.
153. 最も卑しい、とは、最も劣った。糸に編まれた、とは、糸に広げて編まれた。**「寒い時に寒い」**などという六つの状況で、その卑しさの最も卑しいことを示しています。
154. Aññataropi kho rājāmacco rājānaṃ māgadhaṃ ajātasattuṃ vedehiputtaṃ etadavoca – ‘‘ayaṃ, deva, pakudho pakuddho (sī.) kaccāyano saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa rattaññū cirapabbajito addhagato vayoanuppatto. Taṃ devo pakudhaṃ kaccāyanaṃ payirupāsatu. Appeva nāma devassa pakudhaṃ kaccāyanaṃ payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti. Evaṃ vutte, rājā māgadho ajātasattu vedehiputto tuṇhī ahosi.
154. ある大臣が、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタにこのように言った。「御意、パクダ・カッチャーヤナ(Pakudha Kaccāyana)は、集団であり、集団の長であり、集団の指導者であり、著名で、尊敬され、多くの人々に賞賛され、長年出家し、老境に達した人物です。御意は、パクダ・カッチャーヤナに近づいてください。もしかしたら、御意はパクダ・カッチャーヤナに近づくことで、心が満たされるかもしれません。」こう言われたとき、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは黙っていた。
154. Pakudhoti tassa nāmaṃ. Kaccāyanoti gottaṃ. Iti nāmagottaṃ saṃsanditvā pakudho kaccāyanoti vuccati. Sītudakapaṭikkhittako esa, vaccaṃ katvāpi udakakiccaṃ na karoti, uṇhodakaṃ vā kañjiyaṃ vā labhitvā karoti, nadiṃ vā maggodakaṃ vā atikkamma – ‘‘sīlaṃ me bhinna’’nti vālikathūpaṃ katvā sīlaṃ adhiṭṭhāya gacchati. Evarūpo nissirīkaladdhiko esa.
154.「パクウド」とは、その名前である。「カッチャーヤナ」とは、氏族である。このように名前と氏族が合わさって「パクウド・カッチャーヤナ」と呼ばれる。冷たい水に耐える者、排泄した後も水の行為をしない、温かい水か粥を得て行う。川か道の水を越えて、「戒律が破れた」と言って、砂の山を作って戒律を確立して行く。このような、不運な者、悪徳な者である。
154. Vaccaṃ katvāpīti pi-saddena bhojanaṃ bhuñjitvāpi kenaci asucinā makkhito pīti imamatthaṃ sampiṇḍeti. Vālikathūpaṃ katvāti vattavasena vālikāya thūpaṃ katvā.
154. 汚物行為をした後も、という言葉は、食事をした後も、誰かによって不浄なものに汚された、という意味をすべて含んでいます。砂の塔を作った、とは、言葉の通り、砂で塔を作った。
155. Aññataropi kho rājāmacco rājānaṃ māgadhaṃ ajātasattuṃ vedehiputtaṃ etadavoca – ‘‘ayaṃ, deva, sañcayo sañjayo (sī. syā.) belaṭṭhaputto bellaṭṭhiputto (sī.), velaṭṭhaputto (syā.) saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa rattaññū cirapabbajito addhagato vayoanuppatto. Taṃ devo sañcayaṃ belaṭṭhaputtaṃ payirupāsatu. Appeva nāma devassa sañcayaṃ belaṭṭhaputtaṃ payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti. Evaṃ vutte, rājā māgadho ajātasattu vedehiputto tuṇhī ahosi.
155. ある大臣がマガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタにこう言った。「陛下、このサンジャヤ・ベーラッティプッタは、集団であり、指導者であり、学派の師であり、名声高く、尊敬され、教団を創設し、多くの人々に支持され、賢者として知られ、長く修行し、人生の後半に達した者です。陛下、このサンジャヤ・ベーラッティプッタに近づいてください。そうすれば、陛下はこのサンジャヤ・ベーラッティプッタに近づくことで、心が静まるかもしれません。」こう言われて、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは黙っていた。
155. Sañcayoti tassa nāmaṃ. Belaṭṭhassa puttoti belaṭṭhaputto.
155.「サンチャヤ」とは、その名前である。「ベラッタ」の息子とは、「ベラッタプット」。
156. Aññataropi kho rājāmacco rājānaṃ māgadhaṃ ajātasattuṃ vedehiputtaṃ etadavoca – ‘‘ayaṃ, deva, nigaṇṭho nāṭaputto nāthaputto (sī.), nātaputto (pī.) saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa rattaññū cirapabbajito addhagato vayoanuppatto. Taṃ devo nigaṇṭhaṃ nāṭaputtaṃ payirupāsatu. Appeva nāma devassa nigaṇṭhaṃ nāṭaputtaṃ payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti. Evaṃ vutte, rājā māgadho ajātasattu vedehiputto tuṇhī ahosi.
156. ある大臣がマガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタにこう言った。「陛下、このニガンタ・ナータプッタは、集団であり、指導者であり、学派の師であり、名声高く、尊敬され、教団を創設し、多くの人々に支持され、賢者として知られ、長く修行し、人生の後半に達した者です。陛下、このニガンタ・ナータプッタに近づいてください。そうすれば、陛下はこのニガンタ・ナータプッタに近づくことで、心が静まるかもしれません。」こう言われて、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは黙っていた。
156. Amhākaṃ gaṇṭhanakileso palibandhanakileso natthi, kilesagaṇṭharahitā mayanti evaṃvāditāya laddhanāmavasena nigaṇṭho. Nāṭassa putto nāṭaputto.
156.「我々には結び目の汚れ、妨げの汚れはない。我々は汚れの結び目から解放されている」と、このように言う名前に基づいて「ニガンタ」。「ナータ」の息子とは、「ナータプット」。
156. Palibuddhanakilesoti saṃsāre palibuddhanakicco rāgādikileso khettavatthuputtadārādivisayo.
156. 煩悩に囚われた、とは、輪廻において煩悩に囚われた、すなわち、貪欲などの煩悩、畑、家、子供、妻などの対象のことです。
Komārabhaccajīvakakathā ジーヴァカ・コーマラーバッチャの物語
157. Tena kho pana samayena jīvako komārabhacco rañño māgadhassa ajātasattussa vedehiputtassa avidūre tuṇhībhūto nisinno hoti. Atha kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto jīvakaṃ komārabhaccaṃ etadavoca – ‘‘tvaṃ pana, samma jīvaka, kiṃ tuṇhī’’ti? ‘‘Ayaṃ, deva, bhagavā arahaṃ sammāsambuddho amhākaṃ ambavane viharati mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ aḍḍhateḷasehi bhikkhusatehi. Taṃ kho pana bhagavantaṃ bhagavantaṃ gotamaṃ (sī. ka. pī.) evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti. Taṃ devo bhagavantaṃ payirupāsatu. Appeva nāma devassa bhagavantaṃ payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’ti.
157. その時、コーマラーバッチャのジーヴァカは、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタの近くに静かに座っていた。そこでマガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタはコーマラーバッチャのジーヴァカにこう言った。「あなたはどうして黙っているのですか、ジーヴァカ?」 「陛下、かの世尊、阿羅漢、正等覚者は、私たちのマンゴー園に、1300人の比丘の大きな僧伽と共に滞在されています。かの世尊について、このように素晴らしい評判が広まっています。『かの世尊は、阿羅漢、正等覚者、明行具足、善逝、世間を知る者、無上の調御丈夫、天人師、仏陀、世尊である』と。陛下、かの世尊に近づいてください。そうすれば、陛下はこの世尊に近づくことで、心が静まるかもしれません。」
157. Atha kho rājāti rājā kira tesaṃ vacanaṃ sutvā cintesi – ‘‘ahaṃ yassa yassa vacanaṃ na sotukāmo, so so eva kathesi. Yassa panamhi vacanaṃ sotukāmo, esa nāgavasaṃ pivitvā ṭhito supaṇṇo viya tuṇhībhūto, anattho vata me’’ti. Athassa etadahosi – ‘‘jīvako upasantassa buddhassa bhagavato upaṭṭhāko, sayampi upasanto, tasmā vattasampanno bhikkhu viya tuṇhībhūtova nisinno, na esa mayi akathente kathessati, hatthimhi kho pana maddante hatthisseva pādo gahetabbo’’ti tena saddhiṃ sayaṃ mantetumāraddho. Tena vuttaṃ – ‘‘atha kho rājā’’ti. Tattha kiṃ tuṇhīti kena kāraṇena tuṇhī. Imesaṃ amaccānaṃ attano attano kulūpakasamaṇassa vaṇṇaṃ kathentānaṃ mukhaṃ nappahoti . Kiṃ yathā etesaṃ, evaṃ tava kulūpakasamaṇo natthi, kiṃ tvaṃ daliddo, na te mama pitarā issariyaṃ dinnaṃ, udāhu assaddhoti pucchati.
157.「それから王は」とは、王は彼らの言葉を聞いてこう考えた。「私が聞きたくない者の言葉は、皆こう言った。私が聞きたい者の言葉は、彼はガルーダが蛇を飲んで静止したように、静かになってしまった。無益だった、私の」と。そして彼にこう思った。「ジーヴァカは、静まった仏、尊師の侍者である。彼自身も静まっている。それゆえ、修行を積んだ比丘のように、静かに座っている。彼は私が話さないのに話さないだろう。象の足に踏まれたら、象の足を取るのが道理だ」と、彼と共に自分で話し始めた。それゆえ言った。「それから王は」と。そこで「なぜ静かなのか」とは、どの理由で静かなのか。これらの大臣が、それぞれ自分の王族に仕える者の賞賛を語っているのに、口が止まらない。彼らのように、あなたの王族に仕える者はいないのか。あなたは貧しいのか。あなたの父から財産を与えられなかったのか。あるいは信仰がないのか、と尋ねる。
Tato jīvakassa etadahosi – ‘‘ayaṃ rājā maṃ kulūpakasamaṇassa guṇaṃ kathāpeti, na dāni me tuṇhībhāvassa kālo, yathā kho panime rājānaṃ vanditvā nisinnāva attano kulūpakasamaṇānaṃ guṇaṃ kathayiṃsu, na mayhaṃ evaṃ satthuguṇe kathetuṃ yutta’’nti uṭṭhāyāsanā bhagavato vihārābhimukho pañcapatiṭṭhitena vanditvā dasanakhasamodhānasamujjalaṃ añjaliṃ sirasi paggahetvā – ‘‘mahārāja, mā maṃ evaṃ cintayittha, ‘ayaṃ yaṃ vā taṃ vā samaṇaṃ upasaṅkamatī’ti, mama satthuno hi mātukucchiokkamane, mātukucchito nikkhamane, mahābhinikkhamane, sambodhiyaṃ, dhammacakkappavattane ca, dasasahassilokadhātu kampittha, evaṃ yamakapāṭihāriyaṃ akāsi, evaṃ devorohaṇaṃ, ahaṃ satthuno guṇe kathayissāmi, ekaggacitto suṇa, mahārājā’’ti vatvā – ‘‘ayaṃ deva, bhagavā arahaṃ sammāsambuddho’’tiādimāha. Tattha taṃ kho pana bhagavantanti itthambhūtākhyānatthe upayogavacanaṃ, tassa kho pana bhagavatoti attho. Kalyāṇoti kalyāṇaguṇasamannāgato, seṭṭhoti vuttaṃ hoti. Kittisaddoti kittiyeva. Thutighoso vā. Abbhuggatoti sadevakaṃ lokaṃ ajjhottharitvā uggato. Kinti? ‘‘Itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho…pe… bhagavā’’ti.
それからジーヴァカはこう思った。「この王は、私に王族に仕える者の徳を語らせようとしている。もう私が黙っている時ではない。これらの人々が王に挨拶して座るなり、それぞれ自分の王族に仕える者の徳を語ったように、私はこのように師の徳を語るのがふさわしい」と、立ち上がって席を離れ、尊師の僧院の方へ向かって、五体投地して挨拶し、十本の指の爪の輝きで光る合掌を頭に掲げて、「陛下、私をこのように思わないでください。『この者は、あちこちのサマナに近づく』と。私の師は、母の胎に入るとき、母の胎から出るとき、大出離のとき、悟りのとき、法輪転のときに、十千世界が揺れ動いた。このように、二重の奇跡を行った。このように、天界への下降。私は師の徳を語りましょう。心を一つにして聞きなさい、陛下」と言って、「この尊者は、尊師、アラハント、正等覚者である」と始めた。そこで、「その尊師」とは、このようなことを説明するのに、注意を払う言葉である。その尊師とは、という意味である。「ラマニヤ」とは、善き徳を備えた、最高である、と言われたことである。「キッティサッダ」とは、名声のこと。あるいは「シュタゴショ」。アッブグガトとは、神々を含む世界を貫いて現れた。「何が」と。「この尊者も、尊師、アラハント、正等覚者である……(以下略)……尊師である」と。
Tatrāyaṃ padasambandho – so bhagavā itipi arahaṃ itipi sammāsambuddho…pe… itipi bhagavāti. Iminā ca iminā ca kāraṇenāti vuttaṃ hoti. Tattha ārakattā arīnaṃ, arānañca hatattā, paccayādīnaṃ arahattā, pāpakaraṇe rahābhāvāti, imehi tāva kāraṇehi so bhagavā arahanti veditabbotiādinā nayena mātikaṃ nikkhipitvā sabbāneva cetāni padāni visuddhimagge buddhānussatiniddese vitthāritānīti tato nesaṃ vitthāro gahetabbo.
そこでは「尊師は、このように、阿羅漢であり、このように、正等覚者であり…このように、世尊である」と、このように言葉のつながりがある。「この理由と、この理由によって」と、このように言われたのである。そこで、「(汚れを)遠ざけるゆえに、羅漢(阿羅漢)は、(悪行を)羅漢(阿羅漢)によって滅ぼしたこと、原因(縁起)の羅漢(阿羅漢)たること、悪行をなすことを遠ざけること」によって、これらの理由によって、尊師は阿羅漢であると知られるべきである」というように、まず論(マティカ)を提示した後、これらの言葉はすべて、仏道修行の教え(仏陀念経)において詳しく説明されているので、その説明を参照すべきである。
Jīvako pana ekamekassa padassa atthaṃ niṭṭhāpetvā – ‘‘evaṃ, mahārāja, arahaṃ mayhaṃ satthā, evaṃ sammāsambuddho…pe… evaṃ bhagavā’’ti vatvā – ‘‘taṃ, devo, bhagavantaṃ payirupāsatu, appeva nāma devassa taṃ bhagavantaṃ payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti āha. Ettha ca taṃ devo payirupāsatūti vadanto ‘‘mahārāja, tumhādisānañhi satenapi sahassenapi satasahassenapi puṭṭhassa mayhaṃ satthuno sabbesaṃ cittaṃ gahetvā kathetuṃ thāmo ca balañca atthi, vissattho upasaṅkamitvā puccheyyāsi mahārājā’’ti āha.
ジーヴァカは、一つ一つの言葉の意味を説明し終えてから、「王よ、このように、私の師は阿羅漢であり、このように、正等覚者であり…このように、世尊であります」と言ってから、「殿下、その尊師に近づいてください。そうすれば、殿下の心がその尊師に近づくことによって、静まるかもしれません」と言った。そこで、「王よ、あなたのような人々であっても、千人、あるいは十万人いても、質問されても、私の師のすべての人々の心を掴んで語る力と能力があります。安心して近づいて質問してください」と言った。
Raññopi bhagavato guṇakathaṃ suṇantassa sakalasarīraṃ pañcavaṇṇāya pītiyā nirantaraṃ phuṭaṃ ahosi. So taṅkhaṇaññeva gantukāmo hutvā – ‘‘imāya kho pana velāya mayhaṃ dasabalassa santikaṃ gacchato na añño koci khippaṃ yānāni yojetuṃ sakkhissati aññatra jīvakā’’ti cintetvā – ‘‘tena hi, samma jīvaka, hatthiyānāni kappāpehī’’ti āha.
王もまた、尊師の徳について聞いているうちに、全身が五色の喜びに絶えず満たされた。彼はその場で、行こうとする思いになり、「今この時、私が十力(仏)の元へ行くにあたり、ジーヴァカ以外に、誰が速やかに乗り物を準備できるだろうか」と考え、「では、ジーヴァカよ、象の乗り物を準備してください」と言った。
157. Na yathādhippāyaṃ vattatīti katvā vuttaṃ **‘‘anattho vata me’’**ti. Jīvakassa tuṇhībhāvo mama adhippāyassa maddanasadiso, tasmā taṃ pucchitvā kathāpanena mama adhippāyo pūretabboti ayamettha rañño ajjhāsayoti dassento **‘‘hatthimhi nu kho panā’’**tiādimāha. Kiṃ tuṇhīti kiṃ kāraṇā tuṇhī, kiṃ taṃ kāraṇaṃ, yena tuvaṃ tuṇhīti vuttaṃ hoti. Tenāha **‘‘kena kāraṇena tuṇhī’’**ti.
157. 意図した通りにならない、と述べて**「私の目的は達成されなかった」**と述べられています。ジーヴァカが黙っていたのは、私の意図を無視することに等しい。それゆえ、彼に尋ねて話をさせることで、私の意図を達成すべきである、という王の意図を示し**「象に、あるいは」**などと述べられています。なぜ黙っているのですか、とは、どのような理由で黙っているのか、なぜあなたが黙っているのか、という意味です。それゆえ**「どのような理由で黙っているのですか」**と述べられています。
Kāmaṃ sabbāpi tathāgatassa paṭipatti anaññasādhāraṇā acchariyaabbhutarūpā ca, tathāpi gabbhokkanti- abhijātiabhinikkhamanaabhisambodhidhammacakkappavattana- yamakapāṭihāriyadevorohaṇāni sadevake loke ativiya supākaṭāni, na sakkā kenaci paṭibāhitunti tāniyevettha uddhaṭāni. Itthambhūtākhyānattheti itthaṃ evaṃ pakāro bhūto jātoti evaṃ kathanatthe. Upayogavacananti. ‘‘Abbhuggato’’ti ettha abhīti upasaggo itthambhūtākhyānatthajotako, tena yogato ‘‘taṃ kho pana bhagavanta’’nti idaṃ sāmiatthe upayogavacanaṃ, tenāha **‘‘tassa kho pana bhagavatoti attho’’**ti. Kalyāṇaguṇasamannāgatoti kalyāṇehi guṇehi yutto, taṃ nissito tabbisayatāyāti adhippāyo. Seṭṭhoti etthāpi eseva nayo. Kittetabbato kitti, sā eva saddanīyato saddoti āha **‘‘kittisaddoti kittiyevā’’**ti. Abhitthavanavasena pavatto saddo thutighoso. Anaññasādhāraṇaguṇe ārabbha pavattattā sadevakaṃ lokaṃ ajjhottharitvā abhibhavitvā uggato.
確かに、すべての如来の行いは、他とは異なり、驚くべきものである。しかし、胎児への宿り、誕生、出家、悟り、法輪の転動、神通力、天上からの降臨は、神々や人々にとって特に明白であり、誰にも否定できない。それゆえ、それらがここで引用されている。このような出来事があった、とは、このように、このような出来事が起こった、ということを述べること。利用、とは。**「上昇した」**という言葉において、アビは、このような出来事があったことを示す接頭辞であり、それゆえ「その尊師」という言葉は、所有を示す利用の言葉であり、それゆえ**「その尊師」という意味です**。優れた徳を持つ、とは、優れた徳を持つ、それに依存する、その対象である、という意味です。最も優れた、ここでも同様の義です。称賛されるべきことから、称賛、それが言葉になるから、言葉、と**「称賛の言葉、すなわち称賛」**と述べられています。称賛の言葉は、称賛の叫びです。他とは異なる徳を対象として、神々や人々を圧倒して、上昇した。
So bhagavāti yo so samatiṃ sapāramiyo pūretvā sabbakilese bhañjitvā anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddho devānaṃ atidevo sakkānaṃ atisakko brahmānaṃ atibrahmā lokanātho bhāgyavantatādīhi kāraṇehi sadevake loke ‘‘bhagavā’’ti sabbattha patthaṭakittisaddo, so bhagavā. **‘‘Bhagavā’’**ti ca idaṃ satthu nāmakittanaṃ. Tenāha āyasmā dhammasenāpati ‘‘bhagavāti netaṃ nāmaṃ mātarā kata’’ntiādi (mahāni. 84). Parato pana bhagavāti guṇakittanaṃ.
その尊師とは、すべての功徳とパラミタを成就し、すべての煩悩を打ち破り、比類なき正等覚を 悟り、神々の神、帝釈天の帝釈天、梵天の梵天、世界の主、幸運などの理由で、神々や人々の間で「尊師」という言葉が広く知られている、その尊師である。**「尊師」**という言葉は、師の名前を呼ぶことです。それゆえ、長老ダルマセーナパティは「尊師という名前は母親がつけたものではない」などと述べました(マハーニ。84)。後になって「尊師」とは、徳を称賛することです。
Yathā kammaṭṭhānikena ‘‘araha’’ntiādīsu navaṭṭhānesu paccekaṃ iti-saddaṃ yojetvā buddhaguṇā anussarīyanti, evaṃ buddhaguṇasaṅkittakenāpīti dassento **‘‘itipi arahaṃ, itipi sammāsambuddho…pe… itipi bhagavā’’**ti āha. ‘‘Itipetaṃ abhūtaṃ, itipetaṃ ataccha’’ntiādīsu (dī. ni. 1.5) viya idha iti-saddo āsannapaccakkhakaraṇattho, pi-saddo sampiṇḍanattho, tena ca tesaṃ guṇānaṃ bahubhāvo dīpito. Tāni ca saṅkittentena viññunā cittassa sammukhībhūtāneva katvā saṅkittetabbānīti dassento **‘‘iminā ca iminā ca kāraṇenāti vuttaṃ hotī’’**ti āha. Evañhi nirūpetvā kittente yassa saṅkitteti, tassa bhagavati ativiya abhippasādo hoti. Ārakattāti suvidūrattā. Arīnanti kilesārīnaṃ. Arānanti saṃsāracakkassa arānaṃ. Hatattāti vihatattā. Paccayādīnanti cīvarādipaccayānañceva pūjāvisesānañca. Tatoti visuddhimaggato. Yathā ca visuddhimaggato, evaṃ taṃsaṃvaṇṇanatopi nesaṃ vitthāro gahetabbo.
「アラハ」など九つの境地において、それぞれ「イティ」という言葉を添えて仏の徳を念ずると同様に、仏徳を讃嘆することによっても(念ずることができる)と示そうとして、「イティ アラハン、イティ サンマサンブッヅォ…(中略)…イティ バガヴァー」と言われたのである。「イティ」という言葉は、まさに目の前にあるということを示す意味、「ピ」という言葉は、集めるという意味であり、それによってこれらの徳の多さが示されたのである。それらを讃嘆するにあたっては、賢明な者は心を目の前に現したまま讃嘆すべきであると示そうとして、「このこの理由によってであると、こう言われているのである」と言われたのである。このように詳しく調べて讃嘆するとき、誰が讃嘆するか、その人には世尊に対して非常に大きな信が生まれるのである。「アラハ」とは、善く遠く離れていることである。善く離れているとは、煩悩の敵から離れていることである。輪廻の車輪の敵から離れていることである。離れているとは、打ち負かされていることである。衣などの「応供」とは、衣などの布施や特別な供養のことである。「タト」とは、『ヴィスッディマガ』からである。『ヴィスッディマガ』からと同様に、それらの賞賛からもそれらの(徳の)詳細を理解すべきである。
Yasmā jīvako bahuso satthusantike buddhaguṇe sutvā ṭhito, diṭṭhasaccatāya ca satthusāsane vigatakathaṃkatho vesārajjappatto, tasmā āha **‘‘jīvako panā’’**tiādi. Pañcavaṇṇāyāti khuddikādivasena pañcappakārāya. Nirantaraṃ phuṭaṃ ahosi katādhikārabhāvato. Kammantarāyavasena hissa rañño guṇasarīraṃ khatupahataṃ ahosi.
ジーヴァカがしばしば世尊のそばで仏の徳を聞いて(その場に)いたのであり、真実を見たことによって世尊の教えについて疑いがなくなり、恐れることのない状態になったので、彼は「ところでジーヴァカは…」などと言われたのである。「五つの種類」とは、小さいものなどによる五つの種類である。「絶え間なく触れた」とは、(供養の)行為をしたので、(仏の徳が)達せられたからである。王の邪魔によって、彼の王の徳の体は傷つけられていたのである。
158. ‘‘Tena hi, samma jīvaka, hatthiyānāni kappāpehī’’ti. ‘‘Evaṃ, devā’’ti kho jīvako komārabhacco rañño māgadhassa ajātasattussa vedehiputtassa paṭissuṇitvā pañcamattāni hatthinikāsatāni kappāpetvā rañño ca ārohaṇīyaṃ nāgaṃ, rañño māgadhassa ajātasattussa vedehiputtassa paṭivedesi – ‘‘kappitāni kho te, deva, hatthiyānāni, yassadāni kālaṃ maññasī’’ti.
158. 「それでは、ジーヴァカよ、象の行列を準備させよ。」 「承知いたしました、陛下。」コーマラーバッチャのジーヴァカは、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタの言葉を聞いて、500頭の象の乗り物を準備させ、王の乗る象を整え、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタに報告した。「陛下、象の乗り物は準備が整いました。いつ出発なさいますか?」
158. Tattha tena hīti uyyojanatthe nipāto. Gaccha, samma jīvakāti vuttaṃ hoti. Hatthiyānānīti anekesu assarathādīsu yānesu vijjamānesupi hatthiyānaṃ uttamaṃ; uttamassa santikaṃ uttamayāneneva gantabbanti ca, assayānarathayānāni sasaddāni, dūratova tesaṃ saddo suyyati, hatthiyānassa padānupadaṃ gacchantāpi saddaṃ na suṇanti. Nibbutassa pana kho bhagavato santike nibbuteheva yānehi gantabbanti ca cintayitvā hatthiyānānīti āha.
158. そこでの「では」とは、派遣する意味の助詞である。「行け、ジーヴァカよ」と言われたのである。象の乗り物とは、多くの馬車や車がある中でも、象の乗り物が最も優れていること。最上のものに近づくには、最上の乗り物で行くべきであること、馬車や車は音を立て、遠くからその音が聞こえるが、象の乗り物の跡について行っても音は聞こえない。静かな尊師の元へは、静かな乗り物で行くべきである」と考え、象の乗り物と言ったのである。
Pañcamattāni hatthinikāsatānīti pañca kareṇusatāni. Kappāpetvāti ārohaṇasajjāni kāretvā. Ārohaṇīyanti ārohaṇayoggaṃ, opaguyhanti attho. Kiṃ panesa raññā vuttaṃ akāsi avuttanti? Avuttaṃ. Kasmā? Paṇḍitatāya. Evaṃ kirassa ahosi – rājā imāya velāya gacchāmīti vadati, rājāno ca nāma bahupaccatthikā. Sace antarāmagge koci antarāyo hoti, mampi garahissanti – ‘‘jīvako rājā me kathaṃ gaṇhātīti akālepi rājānaṃ gahetvā nikkhamatī’’ti. Bhagavantampi garahissanti ‘‘samaṇo gotamo, ‘mayhaṃ kathā vattatī’ti kālaṃ asallakkhetvāva dhammaṃ kathetī’’ti. Tasmā yathā neva mayhaṃ, na bhagavato, garahā uppajjati; rañño ca rakkhā susaṃvihitā hoti, tathā karissāmī’’ti.
五頭の象の乗り物とは、五百頭の象のことである。「準備させて」とは、乗るのにふさわしいようにさせて、という意味である。王は何ゆえに、言われたことをしなかったのか? 彼はしなかった。なぜか? 賢明だからである。彼はこのように考えた。「王は今、行こうと言っているが、王というものは、多くの敵がいるものである。もし途中で何か問題が起これば、私まで非難されるだろう。「ジーヴァカは王の言葉を聞かないで、不適切な時にも王を連れ出してしまった」と。尊師まで非難されるだろう。「ゴータマ沙門は、『私の話をしている』と思って、時を考えずに説法している」と。それゆえ、私にも、尊師にも非難が生じず、王の護衛も万全になるようにしよう」と考えたのである。
Tato itthiyo nissāya purisānaṃ bhayaṃ nāma natthi, ‘sukhaṃ itthiparivuto gamissāmī’ti pañca hatthinikāsatāni kappāpetvā pañca itthisatāni purisavesaṃ gāhāpetvā – ‘‘asitomarahatthā rājānaṃ parivāreyyāthā’’ti vatvā puna cintesi – ‘‘imassa rañño imasmiṃ attabhāve maggaphalānaṃ upanissayo natthi, buddhā ca nāma upanissayaṃ disvāva dhammaṃ kathenti. Handāhaṃ, mahājanaṃ sannipātāpemi, evañhi sati satthā kassacideva upanissayena dhammaṃ desessati, sā mahājanassa upakārāya bhavissatī’’ti. So tattha tattha sāsanaṃ pesesi, bheriṃ carāpesi – ‘‘ajja rājā bhagavato santikaṃ gacchati, sabbe attano vibhavānurūpena rañño ārakkhaṃ gaṇhantū’’ti.
そこから、女性を従えれば、男性に恐れはない。「女性に囲まれて快適に旅をするだろう」と考え、五頭の象の乗り物を準備させ、五百人の女性を男装させて、「剣と盾を持たせて、王を護衛させよ」と言って、さらに考えた。「この王は、今生では悟り(道果)を得る縁はない。仏というものは、縁を見て説法するものである。よし、大衆を集めよう。そうすれば、師は誰かの縁によって説法するだろう。それは大衆の利益になるだろう」と考えた。そこで、あちこちに布告を出し、太鼓を鳴らした。「今日、王は尊師の元へ行く。各自、それぞれの身分に応じて、王の護衛をせよ」と。
Tato mahājano cintesi – ‘‘rājā kira satthudassanatthaṃ gacchati, kīdisī vata bho dhammadesanā bhavissati, kiṃ no nakkhattakīḷāya, tattheva gamissāmā’’ti. Sabbe gandhamālādīni gahetvā rañño āgamanaṃ ākaṅkhamānā magge aṭṭhaṃsu. Jīvakopi rañño paṭivedesi – ‘‘kappitāni kho te, deva, hatthiyānāni, yassa dāni kālaṃ maññasī’’ti. Tattha yassa dāni kālaṃ maññasīti upacāravacanametaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘yaṃ tayā āṇattaṃ, taṃ mayā kataṃ, idāni tvaṃ yassa gamanassa vā agamanassa vā kālaṃ maññasi, tadeva attano ruciyā karohī’’ti.
そこで大衆は、「王は師に会うために行くのだ。どんな説法になるのだろうか。私たちの星占いはどうでもいい。そこへ行こう」と考えた。皆、香や花などを持って、王の到着を待って道端に立っていた。ジーヴァカも王に報告した。「王よ、象の乗り物は準備されました。いつ行くのが良いとお考えですか」と。そこで、「いつ行くのが良いとお考えですか」とは、時を促す言葉である。これは、「あなたが命じたことは、私が実行しました。今、あなたが行く時か行かない時かを決めてください。あなたの意志に従ってください」と言ったのである。
158. ‘‘Uttama’’nti vatvā na kevalaṃ seṭṭhabhāvo evettha kāraṇaṃ, atha kho appasaddatāpi kāraṇanti dassetuṃ **‘‘assayānarathayānānī’’**tiādi vuttaṃ. Hatthiyānesu nibbisevanameva gaṇhanto hatthiniyova kappāpesi. Rañño āsaṅkānivattanatthaṃ āsannacārībhāvena tattha itthiyova nisajjāpitā. Rañño paresaṃ durupasaṅkamanabhāvadassanatthaṃ tā purisavesaṃ gāhāpetvā āvudhahatthā kāritā. Paṭivedesīti ñāpesi. Tadevāti gamanaṃ, agamanameva vā.
158. 「最高の」と言って、単に最も優れているということだけが理由ではない、むしろ信仰心のなさも理由であると示そうとして、「馬に乗ることも、車に乗ることも…」などと言われた。象の乗り物で(敵を)世話しないことだけを捉えて、象の世話をする者だけを配置した。王の疑いを晴らすために、身近に仕える者として、そこに女性だけを座らせた。王が他人によって容易に近づけないことを示すために、男性の服装をさせて、武器を持たせて作らせた。「告げた」とは、知らせたのである。それだけとは、行くこと、あるいは行かないことである。
159. Atha kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto pañcasu hatthinikāsatesu paccekā itthiyo āropetvā ārohaṇīyaṃ nāgaṃ abhiruhitvā ukkāsu dhāriyamānāsu rājagahamhā niyyāsi mahaccarājānubhāvena, yena jīvakassa komārabhaccassa ambavanaṃ tena pāyāsi.
159. その時、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは、500頭の象の乗り物にそれぞれ女性を乗せ、王の乗る象に乗り、松明を灯しながら、ラージャガハを出発し、大王の威光をもって、コーマラーバッチャのジーヴァカのマンゴー園へと向かった。
Atha kho rañño māgadhassa ajātasattussa vedehiputtassa avidūre ambavanassa ahudeva bhayaṃ, ahu chambhitattaṃ, ahu lomahaṃso. Atha kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto bhīto saṃviggo lomahaṭṭhajāto jīvakaṃ komārabhaccaṃ etadavoca – ‘‘kacci maṃ, samma jīvaka, na vañcesi? Kacci maṃ, samma jīvaka, na palambhesi? Kacci maṃ, samma jīvaka, na paccatthikānaṃ desi ? Kathañhi nāma tāva mahato bhikkhusaṅghassa aḍḍhateḷasānaṃ bhikkhusatānaṃ neva khipitasaddo bhavissati, na ukkāsitasaddo na nigghoso’’ti.
すると、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタのマンゴー園の近くに、恐れ、震え、鳥肌が立った。そこでマガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは、恐れおののき、鳥肌を立てながら、コーマラーバッチャのジーヴァカにこう言った。「ジーヴァカよ、あなたは私を騙していないでしょうね? ジーヴァカよ、あなたは私を欺いていないでしょうね? ジーヴァカよ、あなたは敵に私を引き渡していないでしょうね? どうして、あんなに多くの比丘、1300人の比丘の大きな僧伽の、松明の音も、叫び声も、喧騒も聞こえないのでしょう?」
‘‘Mā bhāyi, mahārāja, mā bhāyi, mahārāja. Na taṃ deva, vañcemi; na taṃ, deva, palambhāmi ; na taṃ, deva, paccatthikānaṃ demi. Abhikkama, mahārāja, abhikkama, mahārāja, ete maṇḍalamāḷe dīpā padīpā (sī. syā.) jhāyantī’’ti.
「恐れることはありません、大王。恐れることはありません、大王。陛下を騙してはいません。陛下を欺いてはいません。敵に陛下を引き渡してはいません。進んでください、大王、進んでください、大王。それらは周囲を囲む光、輝く灯火です。」
159. Paccekā itthiyoti pāṭiyekkā itthiyo, ekekissā hatthiniyā ekekaṃ itthinti vuttaṃ hoti. Ukkāsu dhāriyamānāsūti daṇḍadīpikāsu dhāriyamānāsu. Mahacca rājānubhāvenāti mahatā rājānubhāvena. Mahaccātipi pāḷi, mahatiyāti attho, liṅgavipariyāyo esa. Rājānubhāvo vuccati rājiddhi. Kā panassa rājiddhi? Tiyojanasatānaṃ dvinnaṃ mahāraṭṭhānaṃ issariyasirī. Tassa hi asukadivasaṃ rājā tathāgataṃ upasaṅkamissatīti paṭhamataraṃ saṃvidahane asatipi taṅkhaṇaññeva pañca itthisatāni purisavesaṃ gahetvā paṭimukkaveṭhanāni aṃse āsattakhaggāni maṇidaṇḍatomare gahetvā nikkhamiṃsu. Yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘paccekā itthiyo āropetvā’’ti.
159. 個々の女性とは、それぞれの女性のこと。一頭の象に一人の女性を乗せた、という意味である。「松明を持って」とは、棒のついた灯りを持って、という意味である。「偉大な王の威光によって」とは、偉大な王の威光によってである。「偉大な」とも経典にはあるが、「偉大な」という意味である。これは性別の転換である。王の威光とは、王の権勢である。彼の権勢とは何か? 三百ヨージャナ(約4800km)の二つの大国を支配する栄光である。その日、王は預言者(如来)に会うことになっていたが、最初に準備ができていなくても、その場で五百人の女性を男装させ、武装を整え、剣を帯びて、宝石のついた杖や槍を持って現れた。これは、「個々の女性を乗せて」と言ったことに関連している。
Aparāpi soḷasasahassakhattiyanāṭakitthiyo rājānaṃ parivāresuṃ. Tāsaṃ pariyante khujjavāmanakakirātādayo. Tāsaṃ pariyante antepurapālakā vissāsikapurisā. Tesaṃ pariyante vicitravesavilāsino saṭṭhisahassamattā mahāmattā. Tesaṃ pariyante vividhālaṅkārapaṭimaṇḍitā nānappakāraāvudhahatthā vijjādharataruṇā viya navutisahassamattā raṭṭhiyaputtā. Tesaṃ pariyante satagghanikāni nivāsetvā pañcasatagghanikāni ekaṃsaṃ katvā sunhātā suvilittā kañcanamālādinānābharaṇasobhitā dasasahassamattā brāhmaṇā dakkhiṇahatthaṃ ussāpetvā jayasaddaṃ ghosantā gacchanti. Tesaṃ pariyante pañcaṅgikāni tūriyāni. Tesaṃ pariyante dhanupantiparikkhepo. Tassa pariyante hatthighaṭā. Hatthīnaṃ pariyante gīvāya gīvaṃ paharamānā assapanti. Assapariyante aññamaññaṃ saṅghaṭṭanarathā. Rathapariyante bāhāya bāhaṃ paharayamānā yodhā. Tesaṃ pariyante attano attano anurūpāya ābharaṇasampattiyā virocamānā aṭṭhārasa seniyo. Iti yathā pariyante ṭhatvā khitto saro rājānaṃ na pāpuṇāti, evaṃ jīvako komārabhacco rañño parisaṃ saṃvidahitvā attanā rañño avidūreneva gacchati – ‘‘sace koci upaddavo hoti, paṭhamatara rañño jīvitadānaṃ dassāmī’’ti. Ukkānaṃ pana ettakāni satāni vā sahassāni vāti paricchedo natthīti evarūpiṃ rājiddhiṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘mahaccarājānubhāvena yena jīvakassa komārabhaccassa ambavanaṃ, tena pāyāsī’’ti.
さらに十六万人のクシャトリヤの踊り子が王を護衛した。その周囲には、背の低い者、背の高い者、猟師などがいた。その周囲には、内廷の警護兵や信頼できる家臣がいた。その周囲には、色とりどりの衣装を飾り、様々な武器を持った、六万人の大臣がいた。その周囲には、様々な装飾を施し、様々な武器を持った、宝珠の化身のような九万人の王子がいた。その周囲には、百金貨の衣服を着て、五十金貨の衣服を肩にかけ、よく浴びて、よく化粧し、金の冠などの様々な装飾で飾られた、一万人のバラモンが、右手を掲げて勝利の鬨の声をあげて進んでいた。その周囲には、五種の楽器があった。その周囲には、弓を構えた警護兵がいた。その周囲には、象の群れがいた。象の周囲には、首をぶつけ合って進む馬がいた。馬の周囲には、互いにぶつかり合って進む戦車があった。戦車の周囲には、腕をぶつけ合って進む兵士がいた。その周囲には、それぞれの装飾の富で輝く十八軍団がいた。このように、周囲に立って放たれた矢が王に届かないように、ジーヴァカは王の従者を準備し、王のすぐ近くを歩いていた。「もし何か問題が起これば、まず王の命を守ろう」と。松明については、百本か千本かという区別はない。このように偉大な王の権勢を考えて、「偉大な王の威光によって、ジーヴァカの果樹園へ、そこへ歩み去った」と言われたのである。
Ahudeva bhayanti ettha cittutrāsabhayaṃ, ñāṇabhayaṃ, ārammaṇabhayaṃ, ottappabhayanti catubbidhaṃ bhayaṃ, tattha ‘‘jātiṃ paṭicca bhayaṃ bhayānaka’’ntiādinā nayena vuttaṃ cittutrāsabhayaṃ nāma. ‘‘Tepi tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā yebhuyyena bhayaṃ saṃvegaṃ santāsaṃ āpajjantī’’ti (saṃ. ni. 3.78) evamāgataṃ ñāṇabhayaṃ nāma. ‘‘Etaṃ nūna taṃ bhayabheravaṃ āgacchatī’’ti (ma. ni. 1.49) ettha vuttaṃ ārammaṇabhayaṃ nāma.
「恐れ」という言葉には、心の動揺による恐れ、知識による恐れ、対象による恐れ、そして恥じらいによる恐れの四種類がある。そこで、「生まれによって恐れが生じる、恐ろしい」というように言われた心の動揺による恐れのことである。「彼らもまた、預言者(如来)の説法を聞いて、多くの場合、恐れ、畏敬の念、不安を感じる」(サンユッタ・ニカーヤ 3.78)とこのように書かれている知識による恐れのことである。「これが、あの恐ろしいものだろうか」(マッジマ・ニカーヤ 1.49)と、ここでは対象による恐れのことである。
‘‘Bhīruṃ pasaṃsanti, na hi tattha sūraṃ;
「臆病者を褒める、そこには勇者はいない;
Bhayā hi santo, na karonti pāpa’’nti . (saṃ. ni. 1.33);
恐れる者たちは、悪を行わない。」(サンユッタ・ニカーヤ 1.33);
Idaṃ ottappabhayaṃ nāma. Tesu idha cittutrāsabhayaṃ, ahu ahosīti attho. Chambhitattanti chambhitassa bhāvo. Sakalasarīracalananti attho. Lomahaṃsoti lomahaṃsanaṃ, uddhaṃ ṭhitalomatāti attho. So panāyaṃ lomahaṃso dhammassavanādīsu pītiuppattikāle pītiyāpi hoti . Bhīrukajātikānaṃ sampahārapisācādidassanesu bhayenāpi. Idha bhayalomahaṃsoti veditabbo.
これは恥じらいによる恐れのことである。その中で、ここでは心の動揺による恐れ、「あった、あった」という意味である。「恐怖による」とは、恐怖の状態のことである。全身の震えとは、全身が震えることである。鳥肌とは、鳥肌が立つこと、毛が逆立つことである。この鳥肌は、法を聞くなどの際に、喜びが生じる時に、喜びによっても起こる。臆病な人々が、鬼や悪魔などを見た時に、恐れによっても起こる。ここでは、恐れによる鳥肌であると理解すべきである。
Kasmā panesa bhītoti? Andhakārenāti eke vadanti. Rājagahe kira dvattiṃsa mahādvārāni, catusaṭṭhi khuddakadvārāni. Jīvakassa ambavanaṃ pākārassa ca gijjhakūṭassa ca antarā hoti. So pācīnadvārena nikkhamitvā pabbatacchāyāya pāvisi, tattha pabbatakūṭena cando chādito, pabbatacchāyāya ca rukkhacchāyāya ca andhakāraṃ ahosīti, tampi akāraṇaṃ. Tadā hi ukkānaṃ satasahassānampi paricchedo natthi.
なぜ彼は恐れたのか? 「闇によって」と、ある人は言う。ラージャガハには、三十二の大門と、六十四の小さな門があった。ジーヴァカの果樹園は、城壁と、霊鷲山の間にある。彼は東門から出て、山の影に入った。そこで山の峰で月が隠され、山の影と木の影によって闇となった。しかし、それは理由にならない。その時、松明は数百本あっても、区別はなかったからである。
Ayaṃ pana appasaddataṃ nissāya jīvake āsaṅkāya bhīto. Jīvako kirassa uparipāsādeyeva ārocesi – ‘‘mahārāja appasaddakāmo bhagavā, appasaddeneva upasaṅkamitabbo’’ti. Tasmā rājā tūriyasaddaṃ nivāresi. Tūriyāni kevalaṃ gahitamattāneva honti, vācampi uccaṃ anicchārayamānā accharāsaññāya gacchanti. Ambavanepi kassaci khipitasaddopi na suyyati. Rājāno ca nāma saddābhiratā honti. So taṃ appasaddataṃ nissāya ukkaṇṭhito jīvakepi āsaṅkaṃ uppādesi. ‘‘Ayaṃ jīvako mayhaṃ ambavane aḍḍhateḷasāni bhikkhusatānī’’ti āha. Ettha ca khipitasaddamattampi na suyyati, abhūtaṃ maññe, esa vañcetvā maṃ nagarato nīharitvā purato balakāyaṃ upaṭṭhapetvā maṃ gaṇhitvā attanā chattaṃ ussāpetukāmo. Ayañhi pañcannaṃ hatthīnaṃ balaṃ dhāreti. Mama ca avidūreneva gacchati, santike ca me āvudhahattho ekapurisopi natthi. Aho vata me anattho’’ti. Evaṃ bhāyitvā ca pana abhīto viya sandhāretumpi nāsakkhi. Attano bhītabhāvaṃ tassa āvi akāsi. Tena vuttaṃ. ‘‘Atha kho rājā…pe… na nigghoso’’ti. Tattha sammāti vayassābhilāpo esa, kacci maṃ vayassāti vuttaṃ hoti. Na palambhesīti yaṃ natthi taṃ atthīti vatvā kacci maṃ na vippalambhayasi. Nigghosoti kathāsallāpanigghoso.
しかし、彼は軽率さ(無音)を頼りに、ジーヴァカを疑って恐れた。ジーヴァカは彼に、「王よ、王は軽率な(静かな)ことを好まれる。静かに近づくべきです」と伝えていた。そのため、王は楽器の音を止めた。楽器はわずかに鳴るだけで、声も高く上げず、音もなく進む。果樹園でも、わずかな音さえ聞こえない。王というものは、音を楽しむものである。彼はその軽率さ(無音)を頼りに、落胆し、ジーヴァカまで疑いを抱いた。「このジーヴァカは、私の果樹園に百三十人の比丘がいると言った。ここでは、わずかな音さえ聞こえない。それは嘘だろう。彼は私を騙して、都から連れ出し、兵士を配置して、私を捕らえ、自分で傘を掲げようとしている。彼は五頭の象の力を持っている。私のすぐ近くを歩いている。私の近くに武器を持った者は一人もいない。ああ、私に災いが起きた」と。このように恐れても、恐れていないかのように平静を装うことさえできなかった。彼は自分の恐れを彼に明らかにした。だから、「そこで王は…音もなく」と言われたのである。そこでの「静かに」とは、親しい者への呼びかけである。「騙していないだろうね」とは、「ないものを、あると言って、私を欺いていないだろうね」という意味である。「音もなく」とは、会話の静寂である。
Mā bhāyi, mahārājāti jīvako – ‘‘ayaṃ rājā maṃ na jānāti ‘nāyaṃ paraṃ jīvitā voropetī’ti; sace kho pana naṃ na assāsessāmi, vinasseyyā’’ti cintayitvā daḷhaṃ katvā samassāsento ‘‘mā bhāyi mahārājā’’ti vatvā **‘‘na taṃ devā’’**tiādimāha. Abhikkamāti abhimukho kama gaccha, pavisāti attho. Sakiṃ vutte pana daḷhaṃ na hotīti taramānova dvikkhattuṃ āha. Ete maṇḍalamāḷe dīpā jhāyantīti mahārāja, corabalaṃ nāma na dīpe jāletvā tiṭṭhati, ete ca maṇḍalamāḷe dīpā jalanti. Etāya dīpasaññāya yāhi mahārājāti vadati.
ジーヴァカは、「恐れないでください、王よ」と言い、「この王は私を知らない。『この者は他人を殺そうとしない』と。しかし、もし私が彼を安心させなければ、彼は滅びるだろう」と考え、確信を持って彼を安心させるために、「恐れないでください、王よ」と言って、「殿下、」という言葉から始めた。 「進んでください」とは、正面に進んでください、入ってください、という意味である。一度言っただけでは確信が得られないので、急いで二度言った。「これらの円形の光が燃えています」とは、「王よ、盗賊の軍隊は、灯りを灯してそこにいるものではありません。これらの円形の光が燃えています。この灯りの合図で、進んでください、王よ」と言っているのである。
159. Mahañcāti karaṇatthe paccattavacananti āha ‘‘mahatācā’’ti. Mahaccāti mahatiyā , liṅgavipallāsavasena vuttaṃ, mahantenāti vuttaṃ hoti. Tenāha **‘‘rājānubhāvenā’’**ti **‘‘dvinnaṃ mahāraṭṭhānaṃ issariyasirī’’**ti aṅgamagadharaṭṭhānaṃ ādhipaccamāha. Āsattakhaggānīti aṃse olambanavasena sannaddhaasīni. Kulabhogaissariyādivasena mahatī mattā etesanti mahāmattā, mahānubhāvā rājapurisā. Vijjādharataruṇā viyāti vijjādharakumārā viya. Raṭṭhiyaputtāti bhojaputtā. Hatthighaṭāti hatthisamūhā. Aññamaññasaṅghaṭṭanāti avicchedavasena gamanena aññamaññasambandhā.
159. 「偉大な」とは、理由において「〜の」と『カランナ』に言われている。「偉大な」とは、「偉大な」という意味であり、語尾の変化によって言われており、「偉大な」と言っているのと同じである。それゆえ、「王の威光によって」と言い、「二つの偉大な国の王権」とは、アンガとマガダの国の支配権を指している。「剣を帯びている」とは、肩に掛けた状態ですぐに使えるようにしている。「王族」とは、富と権力などによる偉大な集団であり、偉大な権威を持つ王の家来である。「魔法使いの若者のように」とは、魔法使いの若者のように。「王族の息子」とは、王の側近のことである。「象の群れ」とは、象の群れである。「互いにぶつかること」とは、絶え間なく進むことによる互いの関係である。
Cittutrāso sayaṃ bhāyanaṭṭhena bhayaṃ yathā tathā bhāyatīti katvā. Ñāṇaṃ bhāyitabbe eva vatthusmiṃ bhayato upaṭṭhite ‘‘bhāyitabbamida’’nti bhayato tīraṇato bhayaṃ. Tenevāha ‘‘bhayatupaṭṭhānañāṇaṃ pana bhāyati nabhāyatīti? Na bhāyati. Tañhi atītā saṅkhārā niruddhā, paccuppannā nirujjhanti, anāgatā nirujjhissantīti tīraṇamattameva hotī’’ti (visuddhi. 2.751). Ārammaṇaṃ bhāyati etasmāti bhayaṃ. Otappaṃ pāpato bhāyati etenāti bhayaṃ. Bhayānakanti bhāyanākāro. Bhayanti ñāṇabhayaṃ. Saṃveganti sahottappañāṇaṃ santāsanti sabbaso ubbijjanaṃ. Bhāyitabbaṭṭhena bhayaṃ bhīmabhāvena bheravanti bhayabheravaṃ, bhītabbavatthu. Tenāha **‘‘āgacchatī’’**ti.
「心の恐怖」とは、それ自体が恐怖であるので、恐ろしいもののように恐れることである。「知識」とは、恐れるべき対象において、恐れが生じたときに、「これは恐れるべきものである」という恐れ、区別からの恐怖である。それゆえ、「知識による恐怖は、恐れるか恐れないか? 恐れない。それは過去のサンカーラが滅び、現在のものが滅び、未来のものが滅びるであろうという区別だけである」(『ヴィスッディ』2.751)と言われている。「対象」とは、これから恐れるものであるゆえに「恐怖」である。「オータッパ(呵責)」とは、悪から恐れるものであるゆえに「恐怖」である。「恐ろしい」とは、恐ろしい様である。「恐怖」とは、知識の恐怖である。「サンヴェーガ」とは、オータッパと知識が一緒になったこと、「サンターサ」とは、完全に驚くことである。「恐れるべきもの」としての恐怖、「恐ろしいもの」としての恐怖、恐ろしいもの、恐ろしい対象である。それゆえ、「来る」と言われたのである。
Bhīruṃ pasaṃsantīti pāpato bhāyanato uttasanato bhīruṃ pasaṃsanti paṇḍitā. Na hi tattha sūranti tasmiṃ pāpakaraṇe sūraṃ pagabbhadhaṃsinaṃ na hi pasaṃsanti. Tenāha **‘‘bhayā hi santo na karonti pāpa’’**nti. Tattha bhayāti pāputrāsato, ottappahetūti attho. Sarīracalananti bhayavasenasarīrasaṃkampo. Eketi uttaravihāravāsino. **‘‘Rājagahe’’**tiādi tesaṃ adhippāyavivaraṇaṃ. Kāmaṃ vayatulyo ‘‘vayasso’’ti vuccati, rūḷhireso, yo koci pana sahāyo vayasso, tasmā vayassābhilāpoti sahāyābhilāpo. Na vippalambhesīti na visaṃvādesi. Vinasseyyāti cittavighātena vihaññeyya.
「臆病な者を賞賛する」とは、悪から恐れること、恐れおののくことから、賢者は臆病な者を賞賛するのである。なぜなら、そこ(悪を行うこと)において、勇敢な者、大胆な者を賞賛しないからである。それゆえ、「恐れる者は悪を行わない」と言われたのである。そこで、「恐れ」とは、悪を恐れること、オータッパの原因であるという意味である。「体の震え」とは、恐怖のために体が震えることである。「一人」とは、北の精舎に住む者である。「ラージャガハ(王舎城)」などとは、それらの意図の説明である。「カマム」とは、同輩という意味で「ヴァヤッソー」と呼ばれるが、これは慣習であり、誰でも仲間はヴァヤッソーなので、ヴァヤッサという呼びかけである。裏切らない」とは、欺かないのである。「滅びる」とは、心の妨げによって苦しむことである。
Sāmaññaphalapucchā 沙門果の問い
160. Atha kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto yāvatikā nāgassa bhūmi nāgena gantvā, nāgā paccorohitvā, pattikova padikova (syā.) yena maṇḍalamāḷassa dvāraṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā jīvakaṃ komārabhaccaṃ etadavoca – ‘‘kahaṃ pana, samma jīvaka, bhagavā’’ti? ‘‘Eso, mahārāja, bhagavā; eso, mahārāja, bhagavā majjhimaṃ thambhaṃ nissāya puratthābhimukho nisinno purakkhato bhikkhusaṅghassā’’ti.
160. その時、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは、象の歩ける距離だけ進み、象から降りて、足でマンゴー園の門へと向かった。門に着くと、コーマラーバッチャのジーヴァカにこう言った。「ジーヴァカよ、世尊はどこにおられますか?」 「大王、あちらです。大王、あちらです。中央の柱に寄りかかり、東を向いて、比丘僧に囲まれて座しておられます。」
160. Nāgassa bhūmīti yattha sakkā hatthiṃ abhirūḷhena gantuṃ, ayaṃ nāgassa bhūmi nāma. Nāgā paccorohitvāti vihārassa bahidvārakoṭṭhake hatthito orohitvā. Bhūmiyaṃ patiṭṭhitasamakālameva pana bhagavato tejo rañño sarīraṃ phari. Athassa tāvadeva sakalasarīrato sedā mucciṃsu, sāṭakā pīḷetvā apanetabbā viya ahesuṃ. Attano aparādhaṃ saritvā mahābhayaṃ uppajji. So ujukaṃ bhagavato santikaṃ gantuṃ asakkonto jīvakaṃ hatthe gahetvā ārāmacārikaṃ caramāno viya ‘‘idaṃ te samma jīvaka suṭṭhu kāritaṃ idaṃ suṭṭhu kārita’’nti vihārassa vaṇṇaṃ bhaṇamāno anukkamena yena maṇḍalamāḷassa dvāraṃ tenupasaṅkami, sampattoti attho.
160. 象の土地とは、象に乗って行くことができる場所、これが象の土地である。「象が降りて」とは、精舎の外側の入り口で象から降りて、という意味である。地面に降り立ったのと同時に、尊師の熱が王の体に満ちた。するとすぐに、彼の全身から汗が噴き出し、服が絞られるように濡れた。自分の罪を思い出し、大きな恐怖が生じた。彼はまっすぐに尊師の元へ行くことができず、ジーヴァカの手を取って、庭園を散策するように、「これはジーヴァカよ、あなたがよくやった、よくやった」と言いながら、精舎の素晴らしさを語り、次第に円形の場所の入り口に近づいた。到達した、という意味である。
Kahaṃ pana sammāti kasmā pucchīti. Eke tāva ‘‘ajānanto’’ti vadanti. Iminā kira daharakāle pitarā saddhiṃ āgamma bhagavā diṭṭhapubbo, pacchā pana pāpamittasaṃsaggena pitughātaṃ katvā abhimāre pesetvā dhanapālaṃ muñcāpetvā mahāparādho hutvā bhagavato sammukhībhāvaṃ na upagatapubboti asañjānanto pucchatīti. Taṃ akāraṇaṃ, bhagavā hi ākiṇṇavaralakkhaṇo anubyañjanapaṭimaṇḍito chabbaṇṇāhi rasmīhi sakalaṃ ārāmaṃ obhāsetvā tārāgaṇaparivuto viya puṇṇacando bhikkhugaṇaparivuto maṇḍalamāḷamajjhe nisinno, taṃ ko na jāneyya. Ayaṃ pana attano issariyalīlāya pucchati. Pakati hesā rājakulānaṃ, yaṃ jānantāpi ajānantā viya pucchanti. Jīvako pana taṃ sutvā – ‘ayaṃ rājā pathaviyaṃ ṭhatvā kuhiṃ pathavīti, nabhaṃ ulloketvā kuhiṃ candimasūriyāti, sinerumūle ṭhatvā kuhiṃ sinerūti vadamāno viya dasabalassa purato ṭhatvā kuhiṃ bhagavā’ti pucchati. ‘‘Handassa bhagavantaṃ dassessāmī’’ti cintetvā yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā ‘‘eso mahārājā’’tiādimāha. Purakkhatoti parivāretvā nisinnassa purato nisinno.
「では、どこで(悟ったのですか)」と尋ねたのは、なぜか。ある人たちは「知らないから」と言う。「この御方が幼い頃、父と共に来て、世尊は既にご覧になった。その後、悪友との交わりにより父を殺害し、デーヴァダッタに仕えさせ、大罪を犯した身となって、世尊の御前に出られなかったのだから、知らないゆえに尋ねているのだ」と。それは理由にならない。なぜなら、世尊は清らかな相に満ち、祥相で飾られ、六色の光明で御堂全体を照らし、星々を従えた満月のように、比丘たちの集まりに囲まれ、真円の中心に座っておられた。誰がそれを知らなかったであろうか。この王は、自身の威厳を示すために尋ねているのだ。王族にはよくあることだが、知っていても知らないかのように尋ねるのである。ジーヴァカがそれを聞いて、「この王は、大地に立って『大地はどこにあるのか』、空を見上げて『月と太陽はどこにあるのか』、須弥山の麓に立って 『須弥山はどこにあるのか』と言うような者だ。まさに、十力尊の前で『世尊はどこですか』と尋ねているのだ」と(思った)。「世尊に(お会い)させよう」と思い、世尊のもとへ行って合掌し、「この王が…」と言った。王は、王に仕える者たちに囲まれて座った。その座の前に座った。
160. Bhagavato tejoti buddhānubhāvo. Rañño sarīraṃ phari yathā taṃ soṇadaṇḍassa brāhmaṇassa bhagavato santikaṃ gacchantassa antovanasaṇḍagatassa. Eketi uttaravihāravāsino.
160. 「世尊の輝き」とは、仏の威光である。王の体は、そのソーナダンタというバラモンの、世尊のもとへ行く途中の、王宮の敷地内に入ったときに、満ち足りていた。一人」とは、北の精舎に住む者である。
161. Atha kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto tuṇhībhūtaṃ tuṇhībhūtaṃ bhikkhusaṅghaṃ anuviloketvā rahadamiva vippasannaṃ udānaṃ udānesi – ‘‘iminā me upasamena udayabhaddo udāyibhaddo (sī. pī.) kumāro samannāgato hotu, yenetarahi upasamena bhikkhusaṅgho samannāgato’’ti. ‘‘Agamā kho tvaṃ, mahārāja, yathāpema’’nti. ‘‘Piyo me, bhante, udayabhaddo kumāro. Iminā me, bhante, upasamena udayabhaddo kumāro samannāgato hotu yenetarahi upasamena bhikkhusaṅgho samannāgato’’ti.
161. その時、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは、世尊の元へと向かい、近づいて、片側に立った。片側に立ったマガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは、静寂に包まれた比丘僧を見て、湖のように澄み切った心でこう言った。「ウーダーヤ王子も、今、比丘僧が示しているこの静寂と同じ静寂を得られますように。」「大王、あなたは正確に理解しました。」「親愛なる方、ウーダーヤ王子は私の愛する者です。親愛なる方、ウーダーヤ王子が、今、比丘僧が示しているこの静寂と同じ静寂を得られますように。」
161. Yena bhagavā tenupasaṅkamīti yattha bhagavā tattha gato, bhagavato santikaṃ upagatoti attho. Ekamantaṃ aṭṭhāsīti bhagavantaṃ vā bhikkhusaṃghaṃ vā asaṅghaṭṭayamāno attano ṭhātuṃ anucchavike ekasmiṃ padese bhagavantaṃ abhivādetvā ekova aṭṭhāsi. Tuṇhībhūtaṃ tuṇhībhūtanti yato yato anuviloketi, tato tato tuṇhībhūtamevāti attho. Tattha hi ekabhikkhussapi hatthakukkuccaṃ vā pādakukkuccaṃ vā khipitasaddo vā natthi, sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitaṃ nāṭakaparivāraṃ bhagavato abhimukhe ṭhitaṃ rājānaṃ vā rājaparisaṃ vā ekabhikkhupi na olokesi. Sabbe bhagavantaṃyeva olokayamānā nisīdiṃsu.
161. 世尊のもとへ行った。「世尊がいらっしゃるところへ行った」ということであり、世尊のそばへ行ったという意味である。片隅に立った。「世尊や比丘たちの集まりを邪魔しないように、自分の立つべき適切な場所に、世尊を礼拝して一人で立っていた」という意味である。静まり返っていた。「どこから見ても、どこから見ても静まり返っていた」という意味である。そこでは、一人の比丘でさえ、手に持つものや足の動き、あるいは咳払いをする音もなく、すべての装飾品で飾られた 、劇団の随行者(のような)王が、あるいは王の集会が、世尊の前に立っていたのに、一人として見なかった。皆、世尊だけを見て座っていた。
Rājā tesaṃ upasame pasīditvā vigatapaṅkatāya vippasannarahadamiva upasantindriyaṃ bhikkhusaṅghaṃ punappunaṃ anuviloketvā udānaṃ udānesi. Tattha imināti yena kāyikena ca vācasikena ca mānasikena ca sīlūpasamena bhikkhusaṅgho upasanto, iminā upasamenāti dīpeti. Tattha ‘‘aho vata me putto pabbajitvā ime bhikkhū viya upasanto bhaveyyā’’ti nayidaṃ sandhāya esa evamāha. Ayaṃ pana bhikkhusaṅghaṃ disvā pasanno puttaṃ anussari. Dullabhañhi laddhā acchariyaṃ vā disvā piyānaṃ ñātimittādīnaṃ anussaraṇaṃ nāma lokassa pakatiyeva. Iti bhikkhusaṅghaṃ disvā puttaṃ anussaramāno esa evamāha.
王は、彼らの静けさに満足し、泥がなくなった澄んだ池のように、静かな心の比丘たちの集まりを何度も見回して、感嘆の声を上げた。そこで、「これによって」と、どのような身体的、言語的、 そして精神的な戒律による静けさによって、比丘たちの集まりが静まったのか、「これによって」と示している。「ああ、私の息子も出家して、これらの比丘のように静かであればなあ」と、このことを意図して、彼はこのように言ったのではない。彼は比丘たちの集まりを見て、満足して、息子を思い出したのである。得がたいものを得て、不思議なものを見たときに、愛する親族や友人などを思い出すのは、世の常である。このように、比丘たちの集まりを見て、息子を思い出しながら、彼はこのように言ったのである。
Api ca putte āsaṅkāya tassa upasamaṃ icchamāno pesa evamāha. Evaṃ kirassa ahosi, putto me pucchissati – ‘‘mayhaṃ pitā daharo. Ayyako me kuhi’’nti. So ‘‘pitarā te ghātito’’ti sutvā ‘‘ahampi pitaraṃ ghātetvā rajjaṃ kāressāmī’’ti maññissati. Iti putte āsaṅkāya tassa upasamaṃ icchamāno pesa evamāha. Kiñcāpi hi esa evamāha. Atha kho naṃ putto ghātessatiyeva. Tasmiñhi vaṃse pituvadho pañcaparivaṭṭe gato. Ajātasattu bimbisāraṃ ghātesi, udayo ajātasattuṃ . Tassa putto mahāmuṇḍiko nāma udayaṃ. Tassa putto anuruddho nāma mahāmuṇḍikaṃ. Tassa putto nāgadāso nāma anuruddhaṃ. Nāgadāsaṃ pana – ‘‘vaṃsacchedakarājāno ime, kiṃ imehī’’ti raṭṭhavāsino kupitā ghātesuṃ.
さらに、息子を心配するあまり、彼の静かな状態を願って、彼はこのように言った。「彼は『私の息子は若い。私の師はどこにいるのですか』と尋ねるだろう」と、彼はこのように思った。「『あなたの父に殺されたのだ』と聞けば、『私も父を殺して、王位に就こう』と思うだろう」と。このように、息子を心配するあまり、彼の静かな状態を願って、彼はこのように言ったのである。たとえ彼がこのように言ったとしても。それでも、息子は彼を殺すだろう。なぜなら、その家系では、父殺しは五代続いているからだ。アジャータサットゥはビンビサーラを殺した。ウダヤはアジャータサットゥを 殺した。その息子はマハムンダコというウダヤ。その息子はマハムンダコというアヌルッダ。その息子はアヌルッダというナーガダーサ。ナーガダーサは、「血筋を絶やす王たちだ、彼らと何が関係あるのか」と、民衆が怒って殺したのである。
Agamā kho tvanti kasmā evamāha? Bhagavā kira rañño vacībhede akateyeva cintesi – ‘‘ayaṃ rājā āgantvā tuṇhī niravo ṭhito, kiṃ nu kho cintesī’’ti. Athassa cittaṃ ñatvā – ‘‘ayaṃ mayā saddhiṃ sallapituṃ asakkonto bhikkhusaṅghaṃ anuviloketvā puttaṃ anussari, na kho panāyaṃ mayi anālapante kiñci kathetuṃ sakkhissati, karomi tena saddhiṃ kathāsallāpa’’nti. Tasmā rañño vacanānantaraṃ **‘‘agamā kho tvaṃ, mahārāja, yathāpema’’**nti āha. Tassattho – mahārāja, yathā nāma unname vuṭṭhaṃ udakaṃ yena ninnaṃ tena gacchati, evameva tvaṃ bhikkhusaṅghaṃ anuviloketvā yena pemaṃ tena gatoti.
「あなたは来た」と、なぜこのように言ったのか。世尊は、王の言葉の区切りがないうちに、「この王は来て、静かに何も言わずに座っているが、何を考えているのだろうか」と考えられた。「彼の心を知って、『この者は私と話すことができないので、比丘たちの集まりを 見回して、息子を思い出したのだ。しかし、私が話しかけなければ、彼は何も語ることはできないだろう。彼と話そう』と(思われた)。」それゆえ、王の言葉の後に、**「あなたは来た、偉大な王よ、愛する者(へと)向かった」**と言われた。その意味は、「偉大な王よ、ちょうど上方に降った水が低い方へ流れるように、あなたも比丘たちの集まりを見て、愛する者(へと)向かった」ということである。
Atha rañño etadahosi – ‘‘aho acchariyā buddhaguṇā, mayā sadiso bhagavato aparādhakārako nāma natthi, mayā hissa aggupaṭṭhāko ghātito, devadattassa ca kathaṃ gahetvā abhimārā pesitā, nāḷāgiri mutto, maṃ nissāya devadattena silā paviddhā, evaṃ mahāparādhaṃ nāma maṃ ālapato dasabalassa mukhaṃ nappahoti; aho bhagavā pañcahākārehi tādilakkhaṇe suppatiṭṭhito. Evarūpaṃ nāma satthāraṃ pahāya bahiddhā na pariyesissāmā’’ti so somanassajāto bhagavantaṃ ālapanto ‘‘piyo me, bhante’’tiādimāha.
すると王は、「ああ、驚くべき仏の功徳よ。私のような世尊に罪を犯した者はいない。私は彼の第一の奉仕者を殺害し、デーヴァダッタの言葉を取り入れて、彼に仕えさせ、ナーラーギリを放った。私を頼ってデーヴァダッタが石を投げた。これほどの大罪を犯した私と話すのに、十力尊の口は足りない。ああ、世尊は五つの点でそのような特徴に満ちておられる。このような師を離れて、外に求めることはしないだろう」と思い、歓喜して世尊に語りかけ、「親愛なる(師)よ、あなたは私の」と言った。
161. Yena, tenāti ca bhummatthe karaṇavacananti āha **‘‘yattha bhagavā, tattha gato’’**ti. Tadā tasmiṃ bhikkhusaṅghe tuṇhībhāvassa anavasesato byāpibhāvaṃ dassetuṃ ‘‘tuṇhībhūtaṃ tuṇhībhūta’’nti vuttanti āha **‘‘yato yato…pe… mevāti attho’’**ti. Hatthassa kukatattā asaṃyamo asampajaññakiriyā hatthakukkuccanti veditabbo. Vā-saddo avuttavikappattho, tena tadañño asaṃyamabhāvo vibhāvitoti daṭṭhabbaṃ. Tattha pana cakkhuasaṃyamo sabbapaṭhamo, dunnivāro cāti tadabhāvaṃ dassetuṃ **‘‘sabbālaṅkārapaṭimaṇḍita’’**ntiādi vuttaṃ. Kāyikavācasikena upasamena laddhena itaropi anumānato laddho eva hotīti āha **‘‘mānasikena cā’’**ti. Upasamanti saṃyamaṃ, ācārasampattinti attho. Pañcaparivaṭṭeti pañcapurisaparivaṭṭe. Pañcahākārehīti ‘‘iṭṭhāniṭṭhe tādī’’ti (mahāni. 38, 192) evaṃ ādinā āgatehi, pañcavidhaariyiddhisiddhehi ca pañcahi pakārehi. Tādilakkhaṇeti tādibhāve.
161. 「〜で、〜である」という言葉は、場所を示す言葉であり、理由を示す言葉でもあると、「世尊がいらっしゃる場所へ行った」と言われた。その時、その僧伽において、沈黙が完全に(敵意を)失ったことを示すために、「沈黙になった、沈黙になった」と言われたのである。「どこからどこまで…(中略)…という意味である」と言われた。象の制御ができていないこと、制御できていない行為は、象の制御のなさであると理解すべきである。「ヴァー」という言葉は、他の可能性を示す言葉であり、それゆえ、その時の他の制御できない状態が示されたと理解すべきである。そこで、目の制御が最も最初であり、制御が難しいので、その状態を示すために、「すべての装飾で飾られた」などと言われた。「身体的、言語的な静寂によって得られた」とは、他の(心の)静寂も推測によって得られたものであると、「精神的なものも」と言われた。「静寂」とは、制御、戒律の完成という意味である。「五つの輪」とは、五人の人間の輪である。「五つの方法で」とは、「望ましいこと、望ましくないこと…(中略)…」(『マハーニ』38, 192)のように現れるもの、五つの超能力による成就である五つの方法である。「〜という特徴」とは、〜という状態である。
162. Atha kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto bhagavantaṃ abhivādetvā, bhikkhusaṅghassa añjaliṃ paṇāmetvā , ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘puccheyyāmahaṃ, bhante, bhagavantaṃ kiñcideva desaṃ kiñcideva desaṃ lesamattaṃ (syā. kaṃ. ka.) ; sace me bhagavā okāsaṃ karoti pañhassa veyyākaraṇāyā’’ti. ‘‘Puccha, mahārāja, yadākaṅkhasī’’ti.
162. その時、マガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは、世尊を礼拝し、比丘僧に合掌して、片側に座った。片側に座ったマガダ国の王アジャータサットゥ・ヴェーデーヒプッタは、世尊にこう言った。「親愛なる方、私は世尊に少々お尋ねしたいことがあります。もし世尊が私の質問にお答えくださるなら。」「尋ねなさい、大王、望むように。」
162. Bhikkhusaṅghassa añjaliṃ paṇāmetvāti evaṃ kirassa ahosi bhagavantaṃ vanditvā itocito ca gantvā bhikkhusaṅghaṃ vandantena ca bhagavā piṭṭhito kātabbo hoti, garukāropi cesa na hoti. Rājānaṃ vanditvā uparājānaṃ vandantenapi hi rañño agāravo kato hoti. Tasmā bhagavantaṃ vanditvā ṭhitaṭṭhāneyeva bhikkhusaṅghassa añjaliṃ paṇāmetvā ekamantaṃ nisīdi. Kañcideva desanti kañci okāsaṃ.
162. 比丘たちの集まりに 合掌した。「世尊を礼拝してから、ここへ来て、比丘たちの集まりを礼拝する者には、世尊が後ろになるだろう」と思ったからだ。また、敬意も払われない。王を礼拝してから副王を礼拝する者でさえ、王に対して無礼を働いたことになる。それゆえ、世尊を礼拝して、その場に立ったまま、比丘たちの集まりに合掌して、片隅に座った。ある(場所)を授ける。「ある場所」を。
Athassa bhagavā pañhapucchane ussāhaṃ janento āha – **‘‘puccha, mahārāja, yadākaṅkhasī’’**ti. Tassattho – ‘‘puccha yadi ākaṅkhasi, na me pañhavissajjane bhāro atthi’’. Atha vā ‘‘puccha, yaṃ ākaṅkhasi, sabbaṃ te vissajjessāmī’’ti sabbaññupavāraṇaṃ pavāresi, asādhāraṇaṃ paccekabuddhaaggasāvakamahāsāvakehi. Te hi yadākaṅkhasīti na vadanti, sutvā vedissāmāti vadanti. Buddhā pana – ‘‘puccha, āvuso, yadākaṅkhasī’’ti (saṃ. ni. 1.237), vā ‘‘puccha, mahārāja, yadākaṅkhasī’’ti vā,
すると世尊は、質問を促すために、「**質問したまえ、偉大な王よ、望むように**」と言われた。その意味は、「望むなら質問したまえ、質問に答えるのに負担はない」ということである。あるいは、「質問したまえ、望むことは何でも、すべて答えてあげよう」と、すべてを知る者としての約束を約束された。それは、独覚や大弟子、偉大な弟子とは異なる(約束)である。彼らは「望むなら」とは言わず、「聞いたら答えます」と言う。仏たちは 「友よ、望むなら質問したまえ」(サンニカーヤ 1.237)とか、「偉大な王よ、望むなら質問したまえ」(サンニカーヤ 1.237)などと言われる。
‘‘Puccha, vāsava, maṃ pañhaṃ, yaṃ kiñci manasicchasi;
「ヴァーサヴァよ、私に質問したまえ、心に思うことすべてを。 その質問すべてに、私が答えを与えよう。」(ディープニカーヤ 2.356)とか、
Tassa tasseva pañhassa, ahaṃ antaṃ karomi te’’ti. (dī. ni. 2.356) vā;
「その質問すべてに、私が答えを与えよう。」(ディープニカーヤ 2.356)とか、
Tena hi tvaṃ, bhikkhu, sake āsane nisīditvā puccha, yadākaṅkhasīti vā,
「それならば、比丘よ、あなたの席に座って質問したまえ、望むように」とか、
‘‘Bāvarissa ca tuyhaṃ vā, sabbesaṃ sabbasaṃsayaṃ;
「バーヴァリとあなた、そしてすべての者のすべての疑問。 機会を与えられたので、心に思うことを尋ねてください。」(スッターニパータ 1036)とか、
Katāvakāsā pucchavho, yaṃ kiñci manasicchathā’’ti. (su. ni. 1036) vā;
「バーヴァリとあなた、そしてすべての者のすべての疑問。 機会を与えられたので、心に思うことを尋ねてください。」(スッターニパータ 1036)とか、
‘‘Puccha maṃ, sabhiya, pañhaṃ, yaṃ kiñci manasicchasi;
「サビヤよ、私に質問したまえ、心に思うことすべてを。 その質問すべてに、私が答えを与えよう。」(スッターニパータ 517)とか、
Tassa tasseva pañhassa, ahaṃ antaṃ karomi te’’ti. (su. ni. 517) vā;
「その質問すべてに、私が答えを与えよう。」(スッターニパータ 517)とか、
Tesaṃ tesaṃ yakkhanarindadevasamaṇabrāhmaṇaparibbājakānaṃ sabbaññupavāraṇaṃ pavārenti. Anacchariyañcetaṃ, yaṃ bhagavā buddhabhūmiṃ patvā etaṃ pavāraṇaṃ pavāreyya. Yo bodhisattabhūmiyaṃ padesañāṇe ṭhito –
これらのヤッカ、王、神々、沙門、バラモン、遊行者たちすべてに、すべてを知る者としての約束が約束される。これは驚くべきことではない。世尊が仏の地位に達して、この約束を約束されたのだ。菩薩の地位にいたとき、分野ごとの知識を持っていた者は──
‘‘Koṇḍañña , pañhāni viyākarohi;
「コーンダンニャよ、質問に答えなさい。 聖者たちはあなたに尋ねています。
Yācanti taṃ isayo sādhurūpā.
「コーンダンニャよ、質問に答えなさい。 聖者たちはあなたに尋ねています。
Koṇḍañña, eso manujesu dhammo;
コーンダンニャよ、これは人間の法である。 成長した者にこの重荷が来るのだ。」(ジャータカ 2.17.60)
Yaṃ vuddhamāgacchati esa bhāro’’ti. (jā. 2.17.60);
「コーンダンニャよ、これは人間の法である。 成長した者にこの重荷が来るのだ。」(ジャータカ 2.17.60)
Evaṃ sakkādīnaṃ atthāya isīhi yācito –
このように、シャークラ(インドラ)たちのため、聖者たちに尋ねられた──
‘‘Katāvakāsā pucchantu bhonto,
「機会を与えられたので、尋ねてください、尊師方よ。
Yaṃ kiñci pañhaṃ manasābhipatthitaṃ;
心に願うことを何でも。 私はあなた方にそれを一つ一つ説明しましょう。 私自身がこの世とあの世を知って。」(ジャータカ 2.17.61)
Ahañhi taṃ taṃ vo viyākarissaṃ,
「機会を与えられたので、尋ねてください、尊師方よ。
Ñatvā sayaṃ lokamimaṃ parañcā’’ti. (jā. 2.17.61);
「機会を与えられたので、尋ねてください、尊師方よ。 心に願うことを何でも。 私はあなた方にそれを一つ一つ説明しましょう。 私自身がこの世とあの世を知って。」(ジャータカ 2.17.61)
Evaṃ sarabhaṅgakāle. Sambhavajātake ca sakalajambudīpaṃ tikkhattuṃ vicaritvā pañhānaṃ antakaraṃ adisvā suciratena brāhmaṇena, pañhaṃ puṭṭhuṃ okāse kārite jātiyā sattavassiko rathikāya paṃsuṃ kīḷanto pallaṅkamābhujitvā antaravīthiyaṃ nisinnova –
このように、サラバンガ(の時期)において。サンバヴァ・ジャータカでは、ジャンブディーパ全体を三度巡り、質問の答えを見つけることができず、長い間、バラモンが質問する機会を与えたときに、7歳で、車輪で砂遊びをしていたところ、横断歩道に座って──
‘‘Taggha te ahamakkhissaṃ, yathāpi kusalo tathā;
「確かに、私はあなたに教えましょう。巧みな者と同じように。 しかし、王はそれを知っています。彼がするかしないか。」(ジャータカ 1.16.172)
Rājā ca kho taṃ jānāti, yadi kāhati vā na vā’’ti. (jā. 1.16.172);
「確かに、私はあなたに教えましょう。巧みな者と同じように。 しかし、王はそれを知っています。彼がするかしないか。」(ジャータカ 1.16.172)
Sabbaññupavāraṇaṃ pavāresi.
すべてを知る者としての約束を約束された。
162. Na me pañhavissajjane bhāro atthīti satthu sabbattha appaṭihatañāṇacāratādassanaṃ. Yadākaṅkhasīti na vadanti, kathaṃ pana vadantīti āha **‘‘sutvā vedissāmā’’**ti padesañāṇe ṭhitattā. Buddhā pana sabbaññupavāraṇaṃ pavārentīti sambandho. **‘‘Yakkhanarindadevasamaṇabrāhmaṇaparibbājakāna’’**nti idaṃ ‘‘pucchāvuso yadākaṅkhasī’’tiādīni (saṃ. ni. 1.237, 246; su. ni. āḷavakasutte) suttapadāni pucchantānaṃ yesaṃ puggalānaṃ vasena āgatāni, taṃ dassanatthaṃ. **‘‘Pucchāvuso yadākaṅkhasī’’**ti idaṃ āḷavakassa yakkhassa okāsakaraṇaṃ, sesāni narindādīnaṃ. Manasicchasīti manasā icchasi. Pucchavho, yaṃ kiñci manasicchathāti bāvarissa saṃsayaṃ manasā pucchavho. Tumhākaṃ pana sabbesaṃ yaṃ kiñci sabbasaṃsayaṃ manasā, aññathā ca, yathā icchatha, tathā pucchavhoti adhippāyo.
162. 「私の問いに答えることに負担はない」とは、世尊のあらゆる場所への妨げられない知識の働きを示すことである。「望むなら」と言うのではなく、どのように言うのかというと、「聞いて、知るだろう」と、限定的な知識にとどまっているからである。仏は、すべてを知っているという宣言を(世に)広めるのである、という関係である。「ヤッカ、王、神、修行者、バラモン、遍歴者たちの」とは、この「問いなさい、友よ、望むなら」など(『サンニ』1.237, 246; 『スニ』アーラヴァカ経)という経典の言葉は、尋ねる人々の、どの人物の言葉として現れたのか、それを示すためである。「問いなさい、友よ、望むなら」とは、アーラヴァカというヤッカに機会を与えること、残りは王などである。「心に留めなさい」とは、心で望むことである。「尋ねなさい、何でも心で望むことを」と、バヴァラ(Bāvara)の疑問を心で尋ねなさい。あなたたち全員にとって、何でも、すべての疑問を心で、あるいは他の方法で、望むように尋ねなさい、というのが意図である。
Sādhurūpāti sādhusabhāvā. Dhammoti paveṇīdhammo. Vuddhanti sīlādīhi buddhippattaṃ, garunti attho. Esa bhāroti esa saṃsayūpacchedanasaṅkhāto bhāro, āgato bhāro avassaṃ āvahitabboti adhippāyo. Ñatvā sayanti parūpadesena vinā sayameva ñatvā.
「立派な姿」とは、立派な性質である。「法」とは、伝統的な法である。「賢い」とは、戒律などによって悟った、「重い」という意味である。「この負担」とは、この疑問を断ち切るという負担、来た負担は必ず負うべきである、というのが意図である。「知る」とは、他人の教えによらず、自分自身で知ることである。
Suciratenāti evaṃ nāmakena brāhmaṇena. Tagghāti ekaṃsena. Yathāpi kusalo tathāti yathā sabbadhammakusalo sabbavidū jānāti katheti, tathā ahamakkhissaṃ. Rājā ca kho taṃ yadi kāhati vā na vāti yo taṃ idha pucchituṃ pesesi, so rājānaṃ tayā pucchitaṃ karotu vā mā vā, ahaṃ pana te akkhissaṃ akkhissāmi, ācikkhissāmīti attho.
「長い間」とは、その名前のバラモンである。「確かに」とは、確実に、あるいは「一つに」という意味である。まるで熟達した者が、すべての法に熟達した者が知るように、話すように、私も話すだろう。王は、彼が(その答えを)するかしないか、誰がそれを尋ねるために送ったのか、その王があなたによって尋ねられたことをするかしないかは知らないが、私はあなたに話そう、話すだろう、教えよう、という意味である。
163. ‘‘Yathā nu kho imāni, bhante, puthusippāyatanāni, seyyathidaṃ – hatthārohā assārohā rathikā dhanuggahā celakā calakā piṇḍadāyakā uggā rājaputtā pakkhandino mahānāgā sūrā cammayodhino dāsikaputtā āḷārikā kappakā nhāpakā nahāpikā (sī.), nhāpikā (syā.) sūdā mālākārā rajakā pesakārā naḷakārā kumbhakārā gaṇakā muddikā, yāni vā panaññānipi evaṃgatāni puthusippāyatanāni, te diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sippaphalaṃ upajīvanti; te tena attānaṃ sukhenti pīṇenti pīnenti (katthaci) , mātāpitaro sukhenti pīṇenti, puttadāraṃ sukhenti pīṇenti, mittāmacce sukhenti pīṇenti, samaṇabrāhmaṇesu samaṇesu brāhmaṇesu (ka.) uddhaggikaṃ dakkhiṇaṃ patiṭṭhapenti sovaggikaṃ sukhavipākaṃ saggasaṃvattanikaṃ. Sakkā nu kho, bhante, evameva diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetu’’nti?
163. 「親愛なる方、この世には多くの様々な技術があります。例えば、象乗り、馬乗り、戦車乗り、弓術、戦士、歩兵、食料供給者、貴族、王族、突撃兵、象兵、勇者、剣士、奴隷の子、工匠、大工、料理人、理髪師、料理人、花屋、染物屋、織物屋、陶芸家、計算手、印章係などがあります。これらのような様々な技術は、現世で、その場で結果をもたらします。それによって、彼ら自身、両親、妻や子供、友人や同僚を養い、満足させます。また、沙門やバラモンに対して、最高のものとして寄付をし、天国への道、幸福な結果、天国への導きとなります。親愛なる方、このようにも、現世で、その場で沙門の果実をもたらすことは可能でしょうか?」
163. Evaṃ bhagavatā sabbaññupavāraṇāya pavāritāya attamano rājā pañhaṃ pucchanto – ‘‘yathā nu kho imāni, bhante’’tiādimāha. Tattha sippameva sippāyatanaṃ. Puthusippāyatanānīti bahūni sippāni. Seyyathidanti katame pana te. Hatthārohātiādīhi ye taṃ taṃ sippaṃ nissāya jīvanti, te dasseti. Ayañhi assādhippāyo – ‘‘yathā imesaṃ sippūpajīvīnaṃ taṃ taṃ sippaṃ nissāya sandiṭṭhikaṃ sippaphalaṃ paññāyati. Sakkā nu kho evaṃ sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññāpetu’’nti. Tasmā sippāyatanāni āharitvā sippūpajīvino dasseti.
163. このように、世尊がすべてを知る者としての約束を約束されたので、満足した王は質問を始めた。「そもそも、尊師よ、このよう(なもの)は」と言った。そこで、技術とは、技術の対象である。多くの技術の対象とは、多くの技術である。たとえば、このように、どのようなものか。象に乗る者など、その技術を頼りに生きている人々を示している。この(質問の)趣旨は、「これらの技術に依存する者たちに、その技術の直接的な結果が知られるように、出家という直接的な結果を知ることもできるであろうか」ということである。それゆえ、技術の対象を挙げて、技術に依存する人々を示している。
Tattha hatthārohāti sabbepi hatthācariyahatthivejjahatthimeṇḍādayo dasseti. Assārohāti sabbepi assācariyaassavejjaassameṇḍādayo. Rathikāti sabbepi rathācariyarathayodharatharakkhādayo. Dhanuggahāti dhanuācariyā issāsā. Celakāti ye yuddhe jayadhajaṃ gahetvā purato gacchanti. Calakāti idha rañño ṭhānaṃ hotu, idha asukamahāmattassāti evaṃ senābyūhakārakā. Piṇḍadāyakāti sāhasikamahāyodhā. Te kira parasenaṃ pavisitvā parasīsaṃ piṇḍamiva chetvā chetvā dayanti, uppatitvā uppatitvā niggacchantīti attho. Ye vā saṅgāmamajjhe yodhānaṃ bhattapātiṃ gahetvā parivisanti, tesampetaṃ nāmaṃ. Uggā rājaputtāti uggatuggatā saṅgāmāvacarā rājaputtā. Pakkhandinoti ye ‘‘kassa sīsaṃ vā āvudhaṃ vā āharāmā’’ti ‘‘vatvā asukassā’’ti vuttā saṅgāmaṃ pakkhanditvā tadeva āharanti, ime pakkhandantīti pakkhandino. Mahānāgāti mahānāgā viya mahānāgā, hatthiādīsupi abhimukhaṃ āgacchantesu anivattitayodhānametaṃ adhivacanaṃ. Sūrāti ekantasūrā, ye sajālikāpi sacammikāpi samuddaṃ tarituṃ sakkonti. Cammayodhinoti ye cammakañcukaṃ vā pavisitvā saraparittāṇacammaṃ vā gahetvā yujjhanti. Dāsikaputtāti balavasinehā gharadāsayodhā. Āḷārikāti pūvikā. Kappakāti nhāpikā. Nhāpakāti ye nhāpenti. Sūdāti bhattakārakā. Mālākārādayo pākaṭāyeva. Gaṇakāti acchiddakapāṭhakā. Muddikāti hatthamuddāya gaṇanaṃ nissāya jīvino. Yāni vā panaññānipīti ayakāradantakāracittakārādīni. Evaṃgatānīti evaṃ pavattāni. Te diṭṭheva dhammeti te hatthārohādayo tāni puthusippāyatanāni dassetvā rājakulato mahāsampattiṃ labhamānā sandiṭṭhikameva sippaphalaṃ upajīvanti. Sukhentīti sukhitaṃ karonti. Pīṇentīti pīṇitaṃ thāmabalūpetaṃ karonti. Uddhaggikādīsu upari phalanibbattanato uddhaṃ aggamassā atthīti uddhaggikā. Saggaṃ arahatīti sovaggikā. Sukho vipāko assāti sukhavipākā. Suṭṭhu agge rūpasaddagandharasaphoṭṭhabbaāyuvaṇṇasukhayasaādhipateyyasaṅkhāte dasa dhamme saṃvatteti nibbattetīti saggasaṃvattanikā. Taṃ evarūpaṃ dakkhiṇaṃ dānaṃ patiṭṭhapentīti attho. Sāmaññaphalanti ettha paramatthato maggo sāmaññaṃ. Ariyaphalaṃ sāmaññaphalaṃ. Yathāha – ‘‘katamañca, bhikkhave, sāmaññaṃ? Ayameva ariyo aṭṭhaṅgiko maggo. Seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi…pe… sammāsamādhi. Idaṃ vuccati, bhikkhave, sāmaññaṃ. Katamāni ca, bhikkhave, sāmaññaphalāni? Sotāpattiphalaṃ…pe… arahattaphala’’nti (saṃ. ni. 5.35). Taṃ esa rājā na jānāti. Upari āgataṃ pana dāsakassakopamaṃ sandhāya pucchati.
そこで、「象に乗る者」とは、すべての象の調教師、象の医者、象の世話係などを指している。「馬に乗る者」とは、すべての馬の調教師、馬の医者、馬の世話係などを指している。「戦車に乗る者」とは、すべての戦車兵、戦車兵の隊長、戦車の守備兵などを指している。「弓を射る者」とは、弓の達人、射手のことである。「旗持ち」とは、戦争で勝利の旗を掲げて先頭を進む者である。「行列を整える者」とは、ここでは王の地位、ここでは〇〇大臣などのように、軍隊を配置する者である。「供物を与える者」とは、勇敢な兵士のことである。彼らは敵陣に侵入し、敵の首を供物のように切り落として与える。飛びかかって、飛びかかって、立ち去るという意味である。あるいは、戦いの最中に兵士たちの食事を運んで配る者たちも、この名前で呼ばれる。「威勢の良い王族の子」とは、勇猛果敢な戦士である王族の子のことである。「突撃する者」とは、「誰の首か、武器かを持ってくる」と言って、〇〇の者だと名指しされた者は、戦いに突撃して、それを取ってくる者たちのことである。「偉大な象」とは、偉大な象のように偉大な象のことである。象などに直面して退かない兵士たちの別名である。「勇敢な者」とは、純粋に勇敢な者たちのことである。彼らは、たとえ一人であっても、一人で海を渡ることができる。「革鎧の戦士」とは、革鎧を着て、あるいは革の防具を身につけて戦う者たちのことである。「奴隷の子」とは、力強い愛情を持つ家庭の奴隷兵士のことである。「刀を振るう者」とは、刀を振るう者である。「湯浴びをする者」とは、湯浴びをさせる者である。「湯浴びをする者」とは、湯浴びをする者である。「料理人」とは、食事を作る者である。「花飾り職人」など、明白である。「計算係」とは、穴のない(記録)を保つ者である。「印章係」とは、手印によって計算を頼りに生きる者である。あるいは、その他のものとして、鉄器職人、牙細工職人、絵師などを指す。「このように進む者」とは、このように進む者である。彼らは、象乗りなどのように、多くの技術の対象を示して、王家から大きな富を得て、直接的な技術の果実を享受する。「幸福にする」とは、幸福にさせる。「満足させる」とは、満足させ、力強くさせる。「上に頂を持つ者」とは、上に頂を持つ。「天国に値する者」とは、天国に値する者である。「幸福な結果を持つ者」とは、幸福な結果を持つ者である。「完全に、最上級の形、音、香り、味、触覚、空、色、幸福、名声、支配の10の徳を完成させる」とは、天国への道を示す者である。そのように、見返り(の恵み)を確立するという意味である。「出家者の果実」とは、ここでは究極的には道が出家である。聖者の果実が出家者の果実である。たとえば、「比丘たちよ、出家とは何か。まさにこの聖なる八正道である。すなわち、正見…(中略)…正定である。これを比丘たちよ、出家と言う。比丘たちよ、出家者の果実とは何か。すなわち、預流果…(中略)…阿羅漢果である」(サンニカーヤ 5.35)と。その(意味)をこの王は知らない。上に登場する奴隷のたとえを意図して尋ねている。
Atha bhagavā pañhaṃ avissajjetvāva cintesi – ‘‘ime bahū aññatitthiyasāvakā rājāmaccā idhāgatā, te kaṇhapakkhañca sukkapakkhañca dīpetvā kathīyamāne amhākaṃ rājā mahantena ussāhena idhāgato, tassāgatakālato paṭṭhāya samaṇo gotamo samaṇakolāhalaṃ samaṇabhaṇḍanameva kathetīti ujjhāyissanti, na sakkaccaṃ dhammaṃ sossanti, raññā pana kathīyamāne ujjhāyituṃ na sakkhissanti, rājānameva anuvattissanti. Issarānuvattako hi loko. ‘Handāhaṃ raññova bhāraṃ karomī’ti rañño bhāraṃ karonto **‘‘abhijānāsi no tva’’**ntiādimāha.
そこで、世尊は問いに答えられることなく、お考えになった。「今、多くの異教徒の弟子たち、王の臣下がここに来ている。彼らは、黒い半月と白い半月とを説き示して語られている間、我々の王は多大な 労力をもってここに来られた。その来られた時から、沙門ゴータマは、沙門たちの騒ぎ、沙門たちの争いばかりを説いている」と不満に思うだろう。まともに法を聞かないだろう。王が語られる間は不満に思うことはできず、王に従うだけだろう。人々は支配者に従うものである。「よし、王の重荷を負おう」と思って、王の重荷を負うように、**「あなたは覚えているか」**などと言われた。
163. Sippanaṭṭhena sikkhitabbatāya ca sippameva sippāyatanaṃ jīvikāya kāraṇabhāvato . Seyyathidanti nipāto, tassa te katameti attho. Puthu sippāyatanānīti hi sādhāraṇato sippāni uddisitvā upari taṃtaṃsippūpajīvino niddiṭṭhā puggalādhiṭṭhānakathāya papañcaṃ pariharituṃ. Aññathā yathādhippetāni tāva sippāyatanāni dassetvā puna taṃtaṃsippūpajīvīsu dassiyamānesu papañco siyāti. Tenāha **‘‘hatthārohā’’**tiādi.
163. 「技芸」とは、学ぶべきことであること、技芸そのものが「技芸の領域」であり、生計の理由であるからである。「例えば」という言葉は、副詞であり、「あなたのために何をしたか」という意味である。多くの技芸の領域とは、まず一般的な技芸を挙げて、その上に、それぞれの技芸で生計を立てる人々を特定して、詳細に説明することを避けるためである。そうでなければ、意図された技芸の領域を示してから、再びそれぞれの技芸で生計を立てる人々に示すと、冗長になるであろう。それゆえ、「象に乗る者」などと言われたのである。
Hatthiṃ ārohanti, ārohāpayanti cāti hatthārohā. Yehi payogehi puriso hatthino ārohanayoggo hoti, hatthissa taṃ payogaṃ vidhāyataṃ sabbesaṃ petesaṃ gahaṇaṃ. Tenāha **‘‘sabbepī’’**tiādi. Tattha hatthācariyā nāma ye hatthino hatthārohakānañca sikkhapakā. Hatthivejjā nāma hatthibhisakkā. Hatthimeṇḍā nāma hatthīnaṃ pādarakkhakā. Ādi-saddena hatthīnaṃ yavasadāyakādike saṅgaṇhāti. Assārohā rathikāti etthāpi eseva nayo. Rathe niyuttā rathikā. Ratharakkhā nāma rathassa āṇirakkhakā. Dhanuṃ gaṇhanti, gaṇhāpenti cāti dhanuggahā, issāsā dhanusippassa sikkhāpakā ca. Tenāha **‘‘dhanuācariyā issāsā’’**ti. Celena celapaṭākāya yuddhe akanti gacchantīti celakāti āha **‘‘ye yuddhe jayadhajaṃ gahetvā purato gacchantī’’**ti. Yathā tathā ṭhite senike byūhakaraṇavasena tato calayanti uccālentīti calakā. Sakuṇagghiādayo viya maṃsapiṇḍaṃ parasenāsamūhaṃ sāhasikamahāyodhatāya chetvā chetvā dayanti uppatitvā uppatitvā gacchantīti piṇḍadāyakā. Dutiyavikappe piṇḍe dayanti janasammadde uppatantā viya gacchantīti piṇḍadāyakāti attho veditabbo. Uggatuggatāti thāmajavaparakkamādivasena ativiya uggatā uggāti attho. Pakkhandantīti attano vīrasūrabhāvena asajjamānā parasenaṃ anupavisantīti attho. Thāmajavabalaparakkamādisampattiyā mahānāgā viya mahānāgā. Ekantasūrāti ekākisūrā attano sūrabhāveneva ekākino hutvā yujjhanakā. Sajālikāti savammikā. Saraparittāṇacammanti cammaparisibbitaṃ kheṭakaṃ, cammamayaṃ vā phalakaṃ. Gharadāsayodhāti antojātayodhā.
象に乗ること、乗せること、それらをする者を「象に乗る者」と呼ぶ。どのような方法で人が象に乗るのに適した状態になるのか、象をそのように扱うこと、それらすべてを指す。それゆえ、「すべて」などと言われたのである。そこで「象の調教師」とは、象を調教し、象に乗る者たちを訓練する者である。「象の医者」とは、象の治療者である。「象の履物職人」とは、象の足の保護者である。「adi-saddena」とは、象に飼料を与える者などを含む。「馬に乗る者、戦車に乗る者」も同様である。戦車に配置された者を「戦車に乗る者」と呼ぶ。戦車の保護者とは、戦車の車輪の保護者である。「弓を持つ者」とは、弓を持ち、弓を引く者、弓の技芸の訓練者である。それゆえ、「弓の師、射手」と言われたのである。「衣」とは、衣の旗を持って戦いに行く者を「celaka」と呼ぶ。「彼らが戦いで勝利の旗を持って先頭を行く者」と言われた。どのように整然と配置された軍隊を、隊列を組むことによって、そこから動かし、進ませる者を「calaka」と呼ぶ。鳥や鷲のように、肉塊を敵の集団に、勇敢な戦士として切り刻み、切り刻み、食べさせる者、飛び上がり飛び上がり行く者を「piṇḍadāyaka」(肉塊を与える者)と呼ぶ。第二の例では、肉塊を与える者、群衆の中で飛び上がるように行く者、という意味であると理解すべきである。「非常に進んだ」とは、力や勇気などによって非常に進んだ、進んだという意味である。「突撃する」とは、自身の勇猛さによって敵に突入していくという意味である。力、勇気などの成就によって、偉大な象のように、偉大な象である。「ただ一人の勇敢な者」とは、ただ一人の勇敢な者として戦う者である。「家族と共に」とは、家族と共にいる者である。「皮の盾」とは、皮で覆われた盾、皮製の盾である。「城の奴隷戦士」とは、城の中の戦士である。
Āḷāraṃ vuccati mahānasaṃ, tattha niyuttāti āḷārikā, bhattakārā. Pūvikāti pūvasampādakā, ye pūvameva nānappakārato sampādetvā vikkiṇantā jīvanti. Kesanakhalikhanādivasena manussānaṃ alaṅkāravidhiṃ kappenti saṃvidahantīti kappakā. Nhāpakāti cuṇṇavilepanādīhi malaharaṇavaṇṇasampādanavidhinā nhāpentīti nhāpakā. Navantādividhinā pavatto gaṇanagantho antarā chiddābhāvena acchiddakoti vuccati, taṃ gaṇanaṃ upanissāya jīvantā acchiddakapāṭhakā. Hatthena adhippāyaviññāpanaṃ hatthamuddā hattha-saddo cettha tadekadesesu aṅgulīsu daṭṭhabbo. ‘‘Na bhuñjamāno sabbaṃ hatthaṃ mukhe pakkhipissāmī’’tiādīsu viya, tasmā aṅgulisaṅkocanādinā gaṇanā hatthamuddāya gaṇanā. Cittakārādīnīti. Ādi-saddena bhamakārakoṭṭakalekhaka vilīvakārādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Diṭṭheva dhammeti imasmiṃyeva attabhāve. Sandiṭṭhikamevāti asamparāyikatāya sāmaṃ daṭṭhabbaṃ, sayaṃ anubhavitabbaṃ attapaccakkhaṃ diṭṭhadhammikanti attho. Sukhitanti sukhappattaṃ. Uparīti devaloke. So hi manussalokato uparimo. Kammassa katattā nibbattanato tassa phalaṃ tassa aggisikhā viya hoti, tañca uddhaṃ devaloketi āha **‘‘uddhaṃ aggaṃ assā atthīti uddhaggikā’’**ti. Saggaṃ arahatīti attano phalabhūtaṃ saggaṃ arahati, tattha sā nibbattanārahoti attho. Sukhavipākāti iṭṭhavipākavipaccanīkā. Suṭṭhu aggeti ativiya uttame uḷāre. Dakkhanti vaḍḍhanti etāyāti dakkhiṇā, pariccāgamayaṃ puññanti āha **‘‘dakkhiṇaṃ dāna’’**nti.
「アラーラ」とは台所のこと、そこに配置された者を「アラーラ」と呼ぶ、料理人である。「菓子職人」とは、様々に菓子を作って売って生計を立てる者である。髪や爪を切るなどの方法で、人々の装飾を整える者を「仕立て屋」と呼ぶ。「沐浴させる者」とは、粉や香油などで汚れを落とし、色を整える方法で沐浴させる者を「沐浴させる者」と呼ぶ。「新しく、あるいは古い」という方法で営まれる計算の結びつきは、途中に隙間がないので、「隙間がない」と vuccati、その計算を頼りにして生きる者を「隙間がない仕立て屋」と呼ぶ。「手」とは、意図を伝えること、「手印」である。ここで「手」という言葉は、指の部分に見るべきである。「食べる時に、すべての手を口に入れない」などというように、指を縮めるなどの計算は「手印」による計算である。「絵師」などとは。「adi-saddena」とは、ろくろ職人、石工、書記、粘土細工職人などを含むと理解すべきである。「現世で」とは、この世で、この生涯で。「現に証される」とは、来世ではなく、自分で見るべきもの、自分で体験すべきもの、自分の目の前で証されるという意味である。「幸せ」とは、幸せを得たこと。「上に」とは、天上界である。それは人間の世界より上である。業がなされたので、その結果は、炎の先のように、それも天上界であると、「上に頂点がある」という意味で「頂点を持つ者」と言われたのである。「天国を求める」とは、自身の結果である天国を求める、そこで生まれる資格があるという意味である。「幸福な結果」とは、望ましい結果の対極である。「非常に優れた」とは、非常に優れた、高貴な。「ダーッリ」とは、増える、という意味で、ダーッラ(布施)である。なぜなら、それは「ダーッラ(布施)」であると言われたのである。
Maggo sāmaññaṃ samitapāpasamaṇabhāvoti katvā. Yasmā ayaṃ rājā pabbajitānaṃ dāsakassakādīnaṃ lokato abhivādanādilābho sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalanti cintetvā ‘‘atthi nu kho koci samaṇo vā brāhmaṇo vā īdisamatthaṃ jānanto’’ti vīmaṃsanto pūraṇādike pucchitvā tesaṃ kathāya anārādhitacitto bhagavantampi tamatthaṃ pucchi, tasmā vuttaṃ **‘‘upari āgataṃ pana dāsakassakopamaṃ sandhāya pucchatī’’**ti.
道(まつ)とは、出家して修行者(沙門)となり、罪悪を滅し尽くした者である、とこのように解釈して。なぜなら、この王は、出家した者たちの奴隷であった者(アージヴァカ)などからの世俗的な尊敬や報酬を得ることを、現世での修行の果報であると考え、「修行者(沙門)やバラモンの中に、このような意味を知っている者はいるだろうか」と探求し、プーラナ(プーラナ・カッサパ)などに尋ねたが、彼らの言葉では満足できず、世尊にもその意味を尋ねた。それゆえに、「上に述べた奴隷の比喩は、このことを指して尋ねているのである」と言われたのである。
Kaṇhapakkhanti yathāpucchite atthe labbhamānaṃ diṭṭhigatūpasañhitaṃ saṃkilesapakkhaṃ. Sukkapakkhanti tabbidhuraṃ uparisuttāgataṃ vodānapakkhaṃ. Samaṇakolāhalanti samaṇakotūhalaṃ taṃtaṃsamaṇavādānaṃ aññamaññavirodhaṃ. Samaṇabhaṇḍananti teneva virodhena ‘‘evaṃvādīnaṃ tesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ayaṃ doso, evaṃvādīnaṃ ayaṃ doso’’ti evaṃ taṃtaṃvādassa paribhāsanaṃ. Rañño bhāraṃ karonto attano desanākosallenāti adhippāyo.
「黒い半月(が重んじられる)」とは、問われた意味から得られる、見解に結びついた、煩悩の半月(が重んじられる)ことである。「白い半月(が重んじられる)」とは、それとは異なり、上に述べた清浄の半月(が重んじられる)ことである。「修行者の騒ぎ」とは、修行者たちへの興味のこと、その修行者たちの互いの矛盾である。「修行者のための道具(を非難する)」とは、それによる矛盾から、「このように言う者たちにはこのような欠点があり、このように言う者たちにはこのような欠点がある」と、それぞれの主張を非難することである。王の重荷を背負うこと(を助ける)こと、すなわち、自分の説法の上手さによる、というのが趣旨である。
164. ‘‘Abhijānāsi no tvaṃ, mahārāja, imaṃ pañhaṃ aññe samaṇabrāhmaṇe pucchitā’’ti ? ‘‘Abhijānāmahaṃ, bhante, imaṃ pañhaṃ aññe samaṇabrāhmaṇe pucchitā’’ti. ‘‘Yathā kathaṃ pana te, mahārāja, byākariṃsu, sace te agaru bhāsassū’’ti. ‘‘Na kho me, bhante, garu, yatthassa bhagavā nisinno, bhagavantarūpo vā’’ti cāti (sī. ka.) . ‘‘Tena hi, mahārāja, bhāsassū’’ti.
164. 「大王、この質問を他の沙門やバラモンに尋ねたことを覚えていますか?」 「はい、親愛なる方、この質問を他の沙門やバラモンに尋ねたことを覚えています。」「それでは、彼らはあなたにどのように答えましたか? もし差し支えなければ、お話しください。」「親愛なる方、差し支えありません。世尊がお座りになっている場所、または世尊のような方がいる場所では、話すことは問題ありません。」「それでは、大王、お話しください。」
164. Tattha abhijānāsi no tvanti abhijānāsi nu tvaṃ. Ayañca no-saddo parato pucchitāti padena yojetabbo. Idañhi vuttaṃ hoti – ‘‘mahārāja, tvaṃ imaṃ pañhaṃ aññe samaṇabrāhmaṇe pucchitā nu, abhijānāsi ca naṃ puṭṭhabhāvaṃ, na te sammuṭṭha’’nti. Sace te agarūti sace tuyhaṃ yathā te byākariṃsu, tathā idha bhāsituṃ bhāriyaṃ na hoti, yadi na koci aphāsukabhāvo atthi, bhāsassūti attho. Na kho me bhanteti kiṃ sandhāyāha? Paṇḍitapatirūpakānañhi santike kathetuṃ dukkhaṃ hoti, te pade pade akkhare akkhare dosameva vadanti. Ekantapaṇḍitā pana kathaṃ sutvā sukathitaṃ pasaṃsanti, dukkathitesu pāḷipadaatthabyañjanesu yaṃ yaṃ virujjhati, taṃ taṃ ujukaṃ katvā denti. Bhagavatā ca sadiso ekantapaṇḍito nāma natthi. Tenāha – ‘‘na kho me, bhante, garu; yatthassa bhagavā nisinno bhagavantarūpo vā’’ti.
164. ここで「あなたは覚えているか」とは、「あなたは覚えているか」ということである。そして「か」という疑問詞は、他に尋ねるという言葉につなげて解釈すべきである。これは、「王よ、あなたはこの問いを、他の沙門やバラモンたちに尋ねられたのか。そして、尋ねられたことを覚えているか、忘れていないのか」と言っているのである。もし、あなたが(他のバラモンたちが)答えたように、ここで答えることが差し支えないのであれば、もし誰も不快に思うことがないのであれば、答えなさい、という意味である。 「師よ、私には差し支えありません」とは、何を指して言ったのか? 賢者のように見せかける者たちの前で話すのは難しい。彼らは一語一句、あら探しをして非難するからだ。しかし、真の賢者は、説かれた法を聞いて、うまく説かれたことを賞賛し、うまく説かれない法語や意味、表現において、もし何か誤りがあれば、それをまっすぐに正して与える。世尊は、真の賢者と比べる者はいない。だからこそ、「師よ、私には差し支えありません。世尊がいらっしゃるところ、あるいは世尊のお姿のごとく(おられるなら)」と言われたのである。
164. Paṇḍitapatirūpakānanti āmaṃ viya pakkānaṃ paṇḍitābhāsānaṃ.
164. 「賢者のように見える者たち」とは、熟したように見える(しかし熟していない)賢者のような者たちのことである。
Pūraṇakassapavādo プレナ・カッサパの教説
165. ‘‘Ekamidāhaṃ, bhante, samayaṃ yena pūraṇo kassapo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā pūraṇena kassapena saddhiṃ sammodiṃ. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃ. Ekamantaṃ nisinno kho ahaṃ, bhante, pūraṇaṃ kassapaṃ etadavocaṃ – ‘yathā nu kho imāni, bho kassapa, puthusippāyatanāni, seyyathidaṃ – hatthārohā assārohā rathikā dhanuggahā celakā calakā piṇḍadāyakā uggā rājaputtā pakkhandino mahānāgā sūrā cammayodhino dāsikaputtā āḷārikā kappakā nhāpakā sūdā mālākārā rajakā pesakārā naḷakārā kumbhakārā gaṇakā muddikā, yāni vā panaññānipi evaṃgatāni puthusippāyatanāni- te diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sippaphalaṃ upajīvanti; te tena attānaṃ sukhenti pīṇenti, mātāpitaro sukhenti pīṇenti, puttadāraṃ sukhenti pīṇenti, mittāmacce sukhenti pīṇenti, samaṇabrāhmaṇesu uddhaggikaṃ dakkhiṇaṃ patiṭṭhapenti sovaggikaṃ sukhavipākaṃ saggasaṃvattanikaṃ. Sakkā nu kho, bho kassapa, evameva diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetu’nti?
165. 「親愛なる方、ある時、私はプレナ・カッサパの元へ行きました。行って、プレナ・カッサパと挨拶を交わしました。挨拶と世間話の後、片側に座りました。片側に座った私は、プレナ・カッサパにこう言いました。『尊敬するカッサパよ、この世には多くの様々な技術があります。例えば、象乗り、馬乗り、戦車乗り、弓術、戦士、歩兵、食料供給者、貴族、王族、突撃兵、象兵、勇者、剣士、奴隷の子、工匠、大工、料理人、理髪師、料理人、花屋、染物屋、織物屋、陶芸家、計算手、印章係などがあります。これらのような様々な技術は、現世で、その場で結果をもたらします。それによって、彼ら自身、両親、妻や子供、友人や同僚を養い、満足させます。また、沙門やバラモンに対して、最高のものとして寄付をし、天国への道、幸福な結果、天国への導きとなります。尊敬するカッサパよ、このようにも、現世で、その場で沙門の果実をもたらすことは可能でしょうか?』」
165. Ekamidāhanti ekaṃ idha ahaṃ. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvāti sammodajanakaṃ saritabbayuttakaṃ kathaṃ pariyosāpetvā.
165. 「一つの」とは、ここで「一つの」ということである。「和やかな語らい」とは、互いを喜ばせるような、思い出して語るのにふさわしい語らいを終えて、ということである。
165. Ekaṃ idāhanti ekāhaṃ. Idha-saddo cettha nipātamattaṃ, ekāhaṃ samayaṃ ticceva attho. Saritabbayuttanti anussaraṇānucchavikaṃ.
165. 「ある日」とは、一日である。「この」という言葉は、ここでは副詞に過ぎず、「一日、ある時」という意味である。「思い出すのにふさわしい」とは、思い出すことにふさわしいことである。
166. ‘‘Evaṃ vutte, bhante, pūraṇo kassapo maṃ etadavoca – ‘karoto kho, mahārāja, kārayato, chindato chedāpayato, pacato pācāpayato socayato, socāpayato, kilamato kilamāpayato, phandato phandāpayato, pāṇamatipātāpayato, adinnaṃ ādiyato, sandhiṃ chindato, nillopaṃ harato, ekāgārikaṃ karoto, paripanthe tiṭṭhato, paradāraṃ gacchato, musā bhaṇato, karoto na karīyati pāpaṃ. Khurapariyantena cepi cakkena yo imissā pathaviyā pāṇe ekaṃ maṃsakhalaṃ ekaṃ maṃsapuñjaṃ kareyya, natthi tatonidānaṃ pāpaṃ, natthi pāpassa āgamo. Dakkhiṇaṃ cepi gaṅgāya tīraṃ gaccheyya hananto ghātento chindanto chedāpento pacanto pācāpento, natthi tatonidānaṃ pāpaṃ, natthi pāpassa āgamo. Uttarañcepi gaṅgāya tīraṃ gaccheyya dadanto dāpento yajanto yajāpento, natthi tatonidānaṃ puññaṃ, natthi puññassa āgamo. Dānena damena saṃyamena saccavajjena natthi puññaṃ, natthi puññassa āgamo’ti. Itthaṃ kho me, bhante, pūraṇo kassapo sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno akiriyaṃ byākāsi.
166. 「こう言われた時、親愛なる方、プレナ・カッサパは私にこう言いました。『大王、行為する者、させる者、切る者、切らせる者、悲しむ者、悲しませる者、苦しむ者、苦しませる者、命を奪う者、奪わせる者、盗む者、盗ませる者、裏切る者、密告する者、空き家に侵入する者、密通する者、嘘をつく者。行為によって、罪は生じない。罪の生じる原因はない。たとえ、剃刀の刃のような車輪で、この大地から、肉の塊、肉の山を作ったとしても、それによって罪は生じない、罪の生じる原因はない。たとえ、ガンジス川の岸辺まで行って、殺し、殺させ、切り、切らせ、調理し、調理させ、悲しみ、悲しませ、苦しみ、苦しませたとしても、それによって罪は生じない、罪の生じる原因はない。たとえ、ガンジス川の岸辺まで行って、与え、与えさせ、祭壇を築き、築かせたとしても、それによって功徳は生じない、功徳の生じる原因はない。施し、調御、抑制、真実を語ることによって、功徳は生じない、功徳の生じる原因はない。』このように、親愛なる方、私は沙門の現世での果実について尋ねましたが、プレナ・カッサパは無行為を説きました。」
‘‘Seyyathāpi, bhante, ambaṃ vā puṭṭho labujaṃ byākareyya , labujaṃ vā puṭṭho ambaṃ byākareyya; evameva kho me, bhante, pūraṇo kassapo sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno akiriyaṃ byākāsi. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘kathañhi nāma mādiso samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā vijite vasantaṃ apasādetabbaṃ maññeyyā’ti. So kho ahaṃ, bhante, pūraṇassa kassapassa bhāsitaṃ neva abhinandiṃ nappaṭikkosiṃ. Anabhinanditvā appaṭikositvā anattamano, anattamanavācaṃ anicchāretvā, tameva vācaṃ anuggaṇhanto anikkujjanto anikkujjento (syā. kaṃ. ka.) uṭṭhāyāsanā pakkamiṃ pakkāmiṃ (sī. syā. kaṃ. pī.) .
「親愛なる方、例えば、マンゴーについて尋ねられたのに、ジャックフルーツについて答えるようなものです。あるいは、ジャックフルーツについて尋ねられたのに、マンゴーについて答えるようなものです。このように、親愛なる方、私は沙門の現世での果実について尋ねましたが、プレナ・カッサパは無行為を説きました。その時、私はこう思いました。『私のような者が、この王国に住んでいるのに、なぜ沙門やバラモンを軽んじるのか?』そこで私は、親愛なる方、プレナ・カッサパの言葉を肯定も否定もせず、肯定も否定もせず、不快な気持ちで、不快な顔で、その言葉に同意せず、それに反対もせず、起立して、その場を去りました。」
166. **‘‘Karoto kho, mahārāja, kārayato’’**tiādīsu karototi sahatthā karontassa. Kārayatoti āṇattiyā kārentassa. Chindatoti paresaṃ hatthādīni chindantassa. Pacatoti pare daṇḍena pīḷentassa. Socayatoti parassa bhaṇḍaharaṇādīhi socayato. Socāpayatoti sokaṃ sayaṃ karontassapi parehi kārāpentassapi . Kilamatoti āhārupacchedabandhanāgārappavesanādīhi sayaṃ kilamantassapi parehi kilamāpentassapi. Phandato phandāpayatoti paraṃ phandantaṃ phandanakāle sayampi phandato parampi phandāpayato. Pāṇamatipātāpayatoti pāṇaṃ hanantassapi hanāpentassapi. Evaṃ sabbattha karaṇakāraṇavaseneva attho veditabbo.
166. **「行い、行わせる、王よ」**などにおいては、「行い」とは自らの手で行う者。「行わせる」とは命令して行わせる者。「切り裂く」とは他人の手などを切り裂く者。「罰する」とは、他人が棒などで苦しめる者。「悲しませる」とは、他人の財産を奪うなどで悲しませる者。「悲しませさせる」とは、自ら悲しむだけでなく、他人に悲しませさせること。「苦しめる」とは、食事を断つこと、牢獄に閉じ込めることなどで、自ら苦しむだけでなく、他人に苦しませさせること。「動揺させる」とは、他人が動揺している時に、自分も動揺し、他人も動揺させること。「命を奪わせる」とは、自ら命を奪うだけでなく、他人に命を奪わせること。このように、すべての箇所で、「行う」ことと「行わせる」ことの道理によって意味を理解すべきである。
Sandhinti gharasandhiṃ. Nillopanti mahāvilopaṃ. Ekāgārikanti ekameva gharaṃ parivāretvā viluppanaṃ. Paripantheti āgatāgatānaṃ acchindanatthaṃ magge tiṭṭhato. Karoto na karīyati pāpanti yaṃ kiñci pāpaṃ karomīti saññāya karotopi pāpaṃ na karīyati, natthi pāpaṃ. Sattā pana pāpaṃ karomāti evaṃsaññino hontīti dīpeti. Khurapariyantenāti khuraneminā, khuradhārasadisapariyantena vā. Ekaṃ maṃsakhalanti ekaṃ maṃsarāsiṃ. Puñjanti tasseva vevacanaṃ. Tatonidānanti ekamaṃsakhalakaraṇanidānaṃ.
「家」とは、家の「つなぎ目」。 「略奪する」とは、大規模な略奪。「一軒家」とは、一軒の家だけを包囲して略奪すること。「待ち受ける」とは、やってくる者たちを奪わないために、道に立っていること。「行っても罪にならない」とは、何か罪を行おうと認識していても、罪にならない、罪はない、ということである。人々は「罪を行おう」と認識していても、そのように(罪にならない)なることを示している。「刃の縁」とは、 刃の縁、刃の縁のような縁のこと。「一つの肉塊」とは、一つの肉の塊。「山積み」とは、その同義語。「それから生じる」とは、一つの肉塊を生じさせる原因のこと。
Dakkhiṇanti dakkhiṇatīre manussā kakkhaḷā dāruṇā, te sandhāya ‘‘hananto’’tiādimāha. Uttaratīre sattā saddhā honti pasannā buddhamāmakā dhammamāmakā saṅghamāmakā, te sandhāya dadantotiādimāha. Tattha yajantoti mahāyāgaṃ karonto. Damenāti indriyadamena uposathakammena vā. Saṃyamenāti sīlasaṃyamena. Saccavajjenāti saccavacanena. Āgamoti āgamanaṃ, pavattīti attho. Sabbathāpi pāpapuññānaṃ kiriyameva paṭikkhipati.
「南」とは、南岸の人々は頑固で残酷である。それらを指して「殺す」などと言われた。北岸の人々は、信仰深く、仏教徒、法教徒、僧伽教徒であり、それらを指して「与える」などと言われた。そこで「犠牲を捧げる」とは、大規模な犠牲を捧げること。「制御する」とは、感覚を制御すること、あるいは断食の行いをすること。「戒律を守る」とは、戒律を守ること。「真実を語る」とは、真実を語ること。「到来」とは、到来、すなわち「起こる」という意味である。すべての箇所で、善悪の行為そのものを否定している。
Ambaṃ puṭṭho labujaṃ byākaroti nāma, yo kīdiso ambo kīdisāni vā ambassa khandhapaṇṇapupphaphalānīti vutte ediso labujo edisāni vā labujassa khandhapaṇṇapupphaphalānīti byākaroti. Vijiteti āṇāpavattidese. Apasādetabbanti viheṭhetabbaṃ. Anabhinanditvāti ‘‘sādhu sādhū’’ti evaṃ pasaṃsaṃ akatvā. Appaṭikkositvāti bāladubbhāsitaṃ tayā bhāsitanti evaṃ appaṭibāhitvā. Anuggaṇhantoti sārato aggaṇhanto. Anikkujjantoti sāravaseneva idaṃ nissaraṇaṃ, ayaṃ paramatthoti hadaye aṭṭhapento. Byañjanaṃ pana tena uggahitañceva nikkujjitañca.
「マンゴーについて尋ねられて、ジャムンを答える」とは、どのようなマンゴーで、どのようなマンゴーの枝、葉、花、実かと問われたときに、どのようなジャムンで、どのようなジャムンの枝、葉、花、実かと答えることである。「支配する」とは、支配の及ぶ範囲。「邪魔する」とは、邪魔されるべきこと。「喜ばない」とは、「素晴らしい、素晴らしい」と賞賛しないこと。「反論しない」とは、「愚かな悪口をあなたに言われた」と反論しないこと。「受け入れない」とは、本質を受け取らないこと。「心に留めない」とは、「これが本質であり、これが究極の真理である」と心に留めないこと。しかし、表現は、彼によって理解され、そして反論される。
166. Sahatthā karontassāti sahattheneva karontassa. Nissaggiyathāvarādayopi idha sahatthakaraṇeneva saṅgahitā. Hatthādīnīti hatthapādakaṇṇanāsādīni. Pacanaṃ dahanaṃ vibādhananti āha **‘‘daṇḍena uppīḷentassā’’**ti. Papañcasūdaniyaṃ ‘‘tajjentassa vā’’ti attho vutto, idha pana tajjanaṃ paribhāsanaṃ daṇḍeneva saṅgahetvā ‘‘daṇḍena uppīḷentassa’’ icceva vuttaṃ. Sokaṃ sayaṃ karontassāti parassa sokakāraṇaṃ sayaṃ karontassa, sokaṃ vā uppādentassa. Parehīti attano vacanakarehi. Sayampi phandatoti parassa vibādhanapayogena sayampi phandato. **‘‘Atipātāpayato’’**ti padaṃ suddhakattuatthe hetukattuatthe ca vattatīti āha **‘‘hanantassāpi hanāpentassāpī’’**ti. Kāraṇavasenāti kārāpanavasena.
166. 「自らの手で行う者」とは、自らの手で(殺生など)を行う者である。捨てるべきもの(尼薩耆夜)なども、ここでは自らの手で行うことによってすべて含められている。「手など」とは、手、足、耳、鼻などのことである。「調理すること、燃やすこと、苦しめること」とは、「棒で圧迫する者」と言われていることである。「煩悩を滅ぼす」とは、「責める者」という意味が述べられているが、ここでは責めることを棒で圧迫することに含めて、「棒で圧迫する者」とだけ言われている。「悲しみを自ら」とは、他人の悲しみの原因を自ら作り出すこと、悲しみを引き起こすことである。「他者によって」とは、自分の言うことを聞く者によってである。「自らも震える」とは、他者を苦しめることによって、自らも(恐怖などで)震えることである。「過度に苦しめる」という言葉は、苦しめることと滅ぼすことの両方で使われる、と述べて、「殺す者にも、殺させる者にも」と言われている。「原因によって」とは、牢獄に閉じ込めることによって、という意味である。
Gharassa bhitti anto bahi ca sandhitā hutvā ṭhitā gharasandhi. Kiñcipi asesetvā niravaseso lopo nillopo. Ekāgāre niyutto vilopo ekāgāriko. Parito sabbaso panthe hananaṃ paripantho. Pāpaṃ na karīyati pubbe asaññato uppādetuṃ asakkuṇeyyattā, tasmā natthi pāpaṃ. Yadi evaṃ kathaṃ sattā pāpe paṭipajjantīti āha **‘‘sattā pana pāpaṃ karomāti evaṃ saññino hontī’’**ti. Evaṃ kirassa hoti – imesañhi sattānaṃ hiṃsādikiriyā na attānaṃ phusati tassa niccatāya nibbikārattā sarīraṃ pana acetanaṃ kaṭṭhakaliṅgarūpamaṃ, tasmiṃ vikopitepi na kiñci pāpanti. Khuranemināti nisitakhuramayaneminā.
「家」の「壁」とは、内側と外側で隙間なく建てられた家の壁のことである。「少しも残さず」とは、残らず、完全に失われること、消滅することである。「一つの家に任命された」とは、一つの家に任命された者、すなわち、宮殿に仕える者である。「周り」とは、すべての方面で、道(の邪魔になること)を殺すこと、すなわち、妨害のことである。「悪を行わない」とは、以前は、制御されていなかったために、生み出すことができなかったからである。それゆえに、悪はない。もしそうならば、なぜ人々は悪を行うのか、と述べて、「しかし人々は、悪を行います、このように知って」と言われている。これは、このように起こるからである。すなわち、これらの人々の殺生などの行いは、自分自身に触れない。それは、固定していて変化しないからであり、体は無生物で、木の棒のようなものである。それを動かしても、何も悪はない。 「刃の縁」とは、鋭い刃の縁のことである。
Gaṅgāya dakkhiṇā disā appatirūpadeso, uttarā disā patirūpadesoti adhippāyena‘‘dakkhiṇañca’’tiādi vuttanti āha **‘‘dakkhiṇatīre manussā kakkhaḷā’’**tiādi. Mahāyāganti mahāvijitayaññasadisaṃ mahāyāgaṃ. Uposathakammena vāti uposathakammena ca. Dama-saddo hi indriyasaṃvarassa uposathasīlassa ca vācako idhādhippeto. Keci pana ‘‘uposathakammenāti idaṃ indriyadamanassa visesanaṃ, tasmā ‘uposathakammabhūtena indriyadamanenā’’ti atthaṃ vadanti . Sīlasaṃyamenāti kāyikavācasikasaṃvarena . Saccavajjenāti saccavācāya, tassā visuṃ vacanaṃ loke garutarapuññasammatabhāvato. Yathā hi pāpadhammesu musāvādo garu, evaṃ puññadhammesu saccavācā. Tenāha bhagavā ‘‘ekaṃ dhammaṃ atītassā’’tiādi. Pavattīti yo ‘‘karotī’’ti vuccati, tassa santāne phaluppattipaccayabhāvena uppatti. Sabbathāti ‘‘karoto’’tiādinā vuttena sabbappakārena. Kiriyameva paṭikkhipati, na raññā puṭṭhaṃ sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ byākarotīti adhippāyo. Idaṃ avadhāraṇaṃ vipākapaṭikkhepanivattanatthaṃ. Yo hi kammaṃ paṭikkhipati, tena atthato vipākopi paṭikkhitto eva nāma hoti. Tathā hi vakkhati ‘‘kammaṃ paṭibāhantenāpī’’tiādi (dī. ni. aṭṭha. 1.170-172).
「ガンジス川の南の岸」とは、ふさわしくない場所、「北の岸」とは、ふさわしい場所、というのが趣旨で、「南も」などと述べられている。「南の岸の人々は、粗野である」などと述べられている。「大いなる犠牲」とは、大いなる勝利の犠牲に似た、大いなる犠牲である。「斎戒の行いによって」とは、斎戒の行いによって、である。 「制戒」という言葉は、ここでは感覚の制御と斎戒の戒律の両方を意味する。しかし、「斎戒の行いによって」とは、これは感覚の制御の形容詞であり、それゆえに、「斎戒の行いによってなされる感覚の制御によって」という意味である、と述べる者もいる。「戒律による制御によって」とは、身と口の制御によってである。「真実を語ることによって」とは、真実を語ることによって、それは、世界で最も尊い功徳とみなされるがゆえに、別途述べられている。あたかも悪法において偽りが重大であるように、善法において真実を語ることが(重大である)。それゆえに、世尊は「一つの法を過ぎた者」などと言われている。「生じること」とは、「行う者」と呼ばれる者の流れにおいて、結果を生じさせる原因として生じることである。「すべて」とは、「行う者」などで述べられた、すべての方面のことである。行為そのものを否定している。王が尋ねた現世での修行の果報を説いているのではない、というのが趣旨である。この「(否定)」は、結果の否定を留めるためである。行いを否定する者は、結果も否定することになる。あたかも、「行為を退ける者によっても」などと言われるように。(ディーガ・ニカーヤ、註釈書、1巻、170~172ページ)。
Paṭirājūhi anabhibhavanīyabhāvena visesato jitanti vijitaṃ, āṇāpavattideso. ‘‘Mā mayhaṃ vijite vasathā’’ti apasādanā pabbajitassa viheṭhanā pabbājanāti katvā vuttaṃ **‘‘apasādetabbanti viheṭhetabba’’**nti. Uggaṇhanaṃ tena vuttassa atthassa ‘‘evameta’’nti upadhāraṇaṃ sallakkhaṇaṃ, nikujjanaṃ tassa addhaniyabhāvāpādanavasena cittena sandhāraṇaṃ. Tadubhayaṃ paṭikkhipanto āha **‘‘anuggaṇhanto anikujjanto’’**ti. Tenāha **‘‘sāravasena aggaṇhanto’’**tiādi.
「他の王によって侵されることのない」という性質によって、特に勝利した、すなわち、支配が及ぶ場所である。「私の支配地域に住まないでください」という拒絶は、出家者を苦しめること、すなわち、出家させることである、と解釈して、「拒絶する」とは、「苦しめる」ということである、と言われている。「受け入れること」とは、その述べられた意味を「その通りである」と認識すること、注意することである。「ひっくり返すこと」とは、それに従わないようにすること、心によって保持することである。その両方を否定して、「受け入れず、ひっくり返さない」と言っている。それゆえに、「本質によって受け入れず」などと言われている。
Makkhaligosālavādo マッカリ・ゴーシャラの実践
167. ‘‘Ekamidāhaṃ, bhante, samayaṃ yena makkhali gosālo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā makkhalinā gosālena saddhiṃ sammodiṃ. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃ. Ekamantaṃ nisinno kho ahaṃ, bhante, makkhaliṃ gosālaṃ etadavocaṃ – ‘yathā nu kho imāni, bho gosāla, puthusippāyatanāni…pe… sakkā nu kho, bho gosāla, evameva diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetu’nti?
167. 「親愛なる方、ある時、私はマッカリ・ゴーシャラの元へ行きました。行って、マッカリ・ゴーシャラと挨拶を交わしました。挨拶と世間話の後、片側に座りました。片側に座った私は、マッカリ・ゴーシャラにこう言いました。『尊敬するゴーシャラよ、この世には多くの様々な技術があります。例えば、象乗り、馬乗り、戦車乗り、弓術、戦士、歩兵、食料供給者、貴族、王族、突撃兵、象兵、勇者、剣士、奴隷の子、工匠、大工、料理人、理髪師、料理人、花屋、染物屋、織物屋、陶芸家、計算手、印章係などがあります。これらのような様々な技術は、現世で、その場で結果をもたらします。それによって、彼ら自身、両親、妻や子供、友人や同僚を養い、満足させます。また、沙門やバラモンに対して、最高のものとして寄付をし、天国への道、幸福な結果、天国への導きとなります。尊敬するゴーシャラよ、このようにも、現世で、その場で沙門の果実をもたらすことは可能でしょうか?』」
168. ‘‘Evaṃ vutte, bhante, makkhali gosālo maṃ etadavoca – ‘natthi mahārāja hetu natthi paccayo sattānaṃ saṃkilesāya, ahetū ahetu (katthaci) apaccayā sattā saṃkilissanti. Natthi hetu, natthi paccayo sattānaṃ visuddhiyā, ahetū apaccayā sattā visujjhanti. Natthi attakāre, natthi parakāre, natthi purisakāre, natthi balaṃ, natthi vīriyaṃ, natthi purisathāmo, natthi purisaparakkamo . Sabbe sattā sabbe pāṇā sabbe bhūtā sabbe jīvā avasā abalā avīriyā niyatisaṅgatibhāvapariṇatā chasvevābhijātīsu sukhadukkhaṃ sukhañca dukkhañca (syā.) paṭisaṃvedenti. Cuddasa kho panimāni yonipamukhasatasahassāni saṭṭhi ca satāni cha ca satāni pañca ca kammuno satāni pañca ca kammāni tīṇi ca kammāni kamme ca aḍḍhakamme ca dvaṭṭhipaṭipadā dvaṭṭhantarakappā chaḷābhijātiyo aṭṭha purisabhūmiyo ekūnapaññāsa ājīvakasate ekūnapaññāsa paribbājakasate ekūnapaññāsa nāgāvāsasate vīse indriyasate tiṃse nirayasate chattiṃsa rajodhātuyo satta saññīgabbhā satta asaññīgabbhā satta nigaṇṭhigabbhā satta devā satta mānusā satta pisācā satta sarā satta pavuṭā sapuṭā (ka.), pabuṭā (sī.) satta pavuṭasatāni satta papātā satta papātasatāni satta supinā satta supinasatāni cullāsīti mahākappino mahākappuno (ka. sī. pī.) satasahassāni, yāni bāle ca paṇḍite ca sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karissanti. Tattha natthi ‘‘imināhaṃ sīlena vā vatena vā tapena vā brahmacariyena vā aparipakkaṃ vā kammaṃ paripācessāmi, paripakkaṃ vā kammaṃ phussa phussa byantiṃ karissāmī’ti hevaṃ natthi. Doṇamite sukhadukkhe pariyantakate saṃsāre , natthi hāyanavaḍḍhane, natthi ukkaṃsāvakaṃse. Seyyathāpi nāma suttaguḷe khitte nibbeṭhiyamānameva paleti, evameva bāle ca paṇḍite ca sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karissantī’ti.
168. 「そのように言われたので、尊師よ、マッカリ・ゴーサーラは私にこう言いました。「王よ、衆生が煩悩に汚れる原因もなければ、条件もない。原因も条件もなく、衆生は煩悩に汚れるのです。衆生が清浄になる原因もなく、条件もない。原因も条件もなく、衆生は清浄になるのです。自己による行為もなく、他者による行為もなく、人の力もなく、力もなく、精進もなく、人の気力もなく、人の活力もなく、すべての衆生、すべての生命、すべての存在、すべての生きとし生けるものは、意志に反して、力なく、精進なく、定められた運命に導かれて、六つの生まれのうちで、苦楽を経験します。十四万もの生殖器の開口部、六十万もの、六百もの、五百もの、五つの業、三つの業、業の中の業、半分の業、二十八の歩み、二十八の期間、六つの生まれ、八つの人間の領域、四十九の在家者の百、四十九の遊行者の百、四十九の龍の住処の百、二十の感覚器官の百、三十の地獄の百、三十六の塵の要素、七つの有想卵、七つの無想卵、七つの裸体(ニガンタ)の卵、七つの神、七つの人間、七つのピシャーチャ、七つの水、七つの水(の領域)、七百もの水(の領域)、七つの滝、七百もの滝、七つの夢、七百もの夢、八万四千の(死後)の(輪廻の)大周期があります。これらすべてを、愚者も賢者も、さまよいながら、巡りながら、苦しみの終わりを経験するでしょう。そこで、『私はこの戒によって、あるいは修行によって、あるいは苦行によって、あるいは清浄な行によって、成熟していない業を成熟させよう』とか、『成熟した業に触れながら、それを終わりにしよう』ということはありません。定められた苦楽のある輪廻において、減少も増加もなく、高下もありません。ちょうど投げられた糸玉が、転がりながら転がっていくように、愚者も賢者も、さまよいながら、巡りながら、苦しみの終わりを経験するのです。」
168. Ubhayenāti hetupaccayapaṭisedhanavacanena. Saṃkilesapaccayanti saṃkilissanassa malīnabhāvassa kāraṇaṃ. Visuddhipaccayanti saṅkikilesato visuddhiyā vodānassa kāraṇaṃ. Attakāroti tena tena sattena attanā kātabbakammaṃ attanā nipphādetabbapayogo. Parakāranti parassa vāhasā ijjhanakapayojanaṃ. Tenāha **‘‘yenā’’**tiādi. Mahāsattanti antimabhavikaṃ mahābodhisattaṃ, paccekabodhisattassapi ettheva saṅgaho veditabbo. Manussasobhagyatanti manussesu subhagabhāvaṃ. Evanti vuttappakārena. Kammavādassa kiriyavādassa paṭikkhipanena ‘‘atthi bhikkhave kammaṃ kaṇhaṃ kaṇhavipāka’’ntiādi (a. ni. 4.232) nayappavatte jinacakke pahāraṃ deti nāma. Natthi purisakāreti yathāvuttaattakāraparakārābhāvato eva sattānaṃ paccattapurisakāro nāma koci natthīti attho. Tenāha **‘‘yenā’’**tiādi. Natthi balanti sattānaṃ diṭṭhadhammikasamparāyikanibbānasampattiāvahaṃ balaṃ nāma kiñci natthi. Tenāha **‘‘yamhī’’**tiādi. Nidassanamattañcetaṃ, saṃkilesikampi cāyaṃ balaṃ paṭikkhipateva. Yadi vīriyādīni purisakāravevacanāni, kasmā visuṃ gahaṇanti āha **‘‘idaṃ no vīriyenā’’**tiādi. Saddatthato pana tassā tassā kiriyāya ussannaṭṭhena balaṃ. Sūravīrabhāvāvahaṭṭhena vīriyaṃ. Tadeva daḷhabhāvato, porisadhuraṃ vahantena pavattetabbato ca purisathāmo. Paraṃ paraṃ ṭhānaṃ akkamanappavattiyā purisaparakkamoti vuttoti veditabbaṃ.
168. 「両方によって」とは、原因の否定と、煩悩の(否定)である。「煩悩の原因」とは、煩悩(汚れ)の原因である。「清浄の原因」とは、煩悩から清浄になる(結果)の原因である。「自らの行い」とは、そのその行為によって、自らが行うべき仕事、自らによって完成されるべき努力である。「他者の行い」とは、他者の力によって成し遂げられる目的である。それゆえに、「何によって」などと言われている。「大菩薩」とは、最後の生を受ける大菩薩、独自に悟りを開いた菩薩も、ここに含めて理解すべきである。「人間の素晴らしさ」とは、人間の中での素晴らしさである。「このように」とは、述べられたように。「行為の説」とは、行いの説を否定することによって、「行いがあり、黒く、黒い結果がある」などと(アングッタラ・ニカーヤ、4巻、232ページ)説かれた「ジン(仏陀)」の教えに打撃を与えることになる。「人間の行いはない」とは、述べられた自らの行い、他者の行いがないことによって、人々には固有の行いというものはない、という意味である。それゆえに、「何によって」などと言われている。「力はない」とは、人々の現世と来世の解脱に達するのに役立つ力というものはない、という意味である。それゆえに、「何が」などと言われている。これは例示に過ぎない。煩悩の力も否定するのである。「もし、努力などが人間の行いの言葉であるならば、なぜ別途に掴むのか」と述べて、「これは私たちの努力によって」などと言われている。意味から言えば、そのそれぞれの行いに優れていることによって、「力」である。勇敢な者であることによって、「努力」である。それ自体が堅固であることによって、人間の重荷を背負うことによって、「人間の力」である。さらにさらに進んで、進むことによって、「人間の精励」と言われると理解すべきである。
Sattayogato rūpādīsu sattavisattatāya sattā. Pāṇanato assasanapassasanavasena pavattiyā pāṇā. Te pana so ekindriyādivasena vibhajitvā vadatīti āha **‘‘ekindriyo’’**tiādi. Aṇḍakosādīsu bhavanato **‘‘bhūtā’’**ti vuccantīti āha **‘‘aṇḍakosa…pe… vadatī’’**ti . Jīvanato pāṇaṃ dhārentā viya vaḍḍhanato jīvā. Tenāha **‘‘sāliyavā’’**tiādi. Natthi etesaṃ saṃkilesavisuddhīsu vasoti avasā. Natthi nesaṃ balaṃ vīriyaṃ cāti abalā avīriyā. Niyatāti acchejjasuttāvutābhejjamaṇino viya niyatappavattitāya gatijātibandhāpavaggavasena niyāmo. Tattha tattha gamananti channaṃ abhijātīnaṃ tāsu tāsu gatīsu upagamanaṃ samavāyena samāgamo. Sabhāvoyevāti yathā kaṇṭakassa tikhiṇatā, kapitthaphalānaṃ parimaṇḍalatā, migapakkhīnaṃ vicittākāratā, evaṃ sabbassāpi lokassa hetupaccayena vinā tathā tathā pariṇāmo ayaṃ sabhāvo eva akittimoyeva. Tenāha **‘‘yena hī’’**tiādi. Chaḷābhijātiyo parato vitthārīyanti. **‘‘Sukhañca dukkhañca paṭisaṃvedentī’’**ti vadanto adukkhamasukhabhūmiṃ sabbena sabbaṃ na jānātīti ulliṅganto **‘‘aññā adukkhamasukhabhūmi natthīti dassetī’’**ti āha.
「七つの結合」とは、形などへの七つの執着によって、人々である。「生命」とは、息を吸ったり吐いたりすることによって、生きている生命である。それらは、一つの感覚器官などによって区別して語ると述べて、「一つの感覚器官を持つ者」などと言われている。「卵の殻などから生まれる」ことによって、「存在する者」と呼ばれる、と述べて、「卵の殻…(省略)…と述べている」。「生きている」ことによって、生命を維持しているかのように、成長することによって、生命である。それゆえに、「稲(を育てる者)」などと言われている。「これらには、煩悩や清浄に留まるものはない」ので、留まらない。「これらには、力も、努力もない」ので、力もなく、努力もない。「定められた」とは、断ち切れない、壊れない、揺るぎない、と信じる者たちの、定められたあり方、すなわち、生まれや性質の束縛からの解放のゆえに、定められたものである。「そこへそこへ行くこと」とは、六つの生まれの、そこでのそれぞれの場所への到達、すなわち、一緒になることである。「当然のこと」とは、例えば、茨の鋭さ、カピッタの実の丸さ、動物や鳥の様々な形のように、すべての世界の、原因と結果によらず、そのようにそのように変化すること、これが当然のことであり、称賛されるべきものではない、ということである。それゆえに、「何によって」などと言われている。「六つの生まれ」は、後で詳しく説明される。「喜びと苦しみを経験する」と述べる者は、苦楽のない世界をまったく知らない、と指し示して、「別の苦楽のない世界はない、と示している」と言われている。
Pamukhayonīnanti manussatiracchānādīsu khattiyabrāhmaṇādisīhabyagghādivasena padhānayonīnaṃ. Saṭṭhisatānīti chasahassāni. ‘‘Pañca ca kammuno satānī’’ti padassa atthadassanaṃ **‘‘pañcakammasatāni cā’’**ti. **‘‘Eseva nayo’’**ti iminā ‘‘kevalaṃ takkamattakena niratthakaṃ diṭṭhiṃ dīpetī’’ti imamevatthaṃ atidisati. Ettha ca **‘‘takkamattakenā’’**ti iminā yasmā takkikā niraṅkusatāya parikappanassa yaṃ kiñci attano parikappitaṃ sārato maññamānā tatheva abhinivissa takkadiṭṭhigāhaṃ gaṇhanti, tasmā na tesaṃ diṭṭhivatthusmiṃ viññūhi vicāraṇā kātabbāti dasseti. Kecīti uttaravihāravāsino. Te hi ‘‘pañca kammānīti cakkhusotaghānajivhākāyā imāni pañcindriyāni ‘pañca kammānī’ti paññāpentī’’ti vadanti. Kammanti laddhīti oḷārikabhāvato paripuṇṇakammanti laddhi. Manokammaṃ anoḷārikattā upaḍḍhakammanti laddhīti yojanā. Dvaṭṭhipaṭipadāti ‘‘dvāsaṭṭhi paṭipadā’’ti vattabbe sabhāvaniruttiṃ ajānanto ‘‘dvaṭṭhipaṭipadā’’ti vadati. Ekasmiṃ kappeti ekasmiṃ mahākappe, tatthāpi ca vivaṭṭaṭṭhāyīsaññite ekasmiṃ asaṅkhyeyyekappe.
「主要な種族」とは、人間、動物などの、クシャトリア、バラモンなどの、主要な種族のことである。「六百」とは、六千である。「行為の五百」という言葉の意味は、「行為の五百」である。「これがその法則である」という言葉で、「単に論理だけで、無意味な見解を広めている」というこの意味を指示している。ここで、「単に論理だけで」という言葉は、なぜなら、論理学者たちは、制限なく、自分で考えたことを、あたかも真実であるかのように信じ、論理的な見解に固執するからである。それゆえに、彼らの見解の対象について、賢明な者たちは、考察すべきではない、と示している。「ある者たち」とは、北方の僧院に住む者たちのことである。彼らは、「五つの行為」とは、眼、耳、鼻、舌、身の五つの感覚器官であり、「五つの行為」と名付けている、と述べている。「行為」とは、得ること、すなわち、粗大なものとしての完全な行為を得ることである。「心の行為」とは、粗大でないために、半分の行為を得ること、と解釈される。「二十六の道」とは、「六十二の道」と言うべきところを、自然な言葉遣いを理解せずに、「二十六の道」と言っている。「一つの」とは、一つの世界(カルパ)において、そこでもまた、崩壊せずに存続するとされる、一つの数えきれない世界(カルパ)においてである。
Urabbhe hanantīti orabbhikā. Evaṃ sūkarikādayo veditabbā. Luddāti aññepi ye keci māgavikanesādā. Te pāpakammapasutatāya **‘‘kaṇhābhijātīti vadati. Bhikkhū’’**ti buddhasāsane bhikkhū. Te kira ‘‘sachandarāgā paribhuñjantī’’ti adhippāyena **‘‘catūsu paccayesu kaṇṭake pakkhipitvā khādantī’’**ti vadati. Kasmāti ce? Yasmā ‘‘te paṇītapaṇīte paccaye paṭisevantī’’ti tassa micchāgāho, tasmā ñāyaladdhepi paccaye bhuñjamānā ājīvakasamayassa vilomagāhitāya paccayesu kaṇṭake pakkhipitvā khādanti nāmāti vadatīti apare. Eke pabbajitā, ye savisesaṃ attakilamathānuyogaṃ anuyuttā. Tathā hi te kaṇṭake vattantā viya hontīti **‘‘kaṇṭakavuttikā’’**ti vuttā. Ṭhatvā bhuñjananahānapaṭikkhepādivatasamāyogena paṇḍaratarā . **‘‘Acelakasāvakā’’**ti ājīvakasāvake vadati. Te kira ājīvakaladdhiyā visuddhacittatāya nigaṇṭhehipi paṇḍaratarā. Nandādayo hi tathārūpaṃ ājīvakapaṭipattiṃ ukkaṃsaṃ pāpetvā ṭhitā. Tasmā nigaṇṭhehi ājīvakasāvakehi ca paṇḍaratarā paramasukkābhijātīti ayaṃ tassa laddhi.
「羊を殺す」とは、羊飼いである。このように、豚飼いなども理解すべきである。「欲望」とは、他の者たち、すなわち、猟師や漁師などもそうである。彼らは、悪行に没頭しているがゆえに、「黒い種族である」と述べている。「比丘」とは、仏陀の教えにおける比丘である。彼らは、「貪欲に満ちて消費している」というのが趣旨で、「四つの供物(食事など)に棘を仕込んで食べている」と述べている。「なぜなら」と尋ねると、なぜなら、「彼らは最高の最高の供物を享受している」というのが、その誤った見解である。それゆえに、正当に得た供物であっても、消費する際には、アージーヴァカの時代の誤った見解によって、供物に棘を仕込んで食べている、と他の者たちは述べている。「ある者たち」とは、出家者であり、特に苦行に励む者たちである。彼らは、棘の上を歩く者のようである、それゆえに、「棘の上に生きる者」と言われている。「立って、食べること、顔を洗うことの否定などの戒律を守ること」によって、より白くなった。「裸の弟子」とは、アージーヴァカの弟子を指している。彼らは、アージーヴァカから得たもので、心が清浄であることによって、ニガンタ(ジャイナ教徒)よりも、より白くなった。ナンダたちなどは、そのようなアージーヴァカの行いを最高のものとして、守っていた。それゆえに、ニガンタたちやアージーヴァカの弟子たちよりも、より白くなった、すなわち、最も清浄な種族である、というのがその見解である。
Purisabhūmiyoti padhānapuggalena niddeso. Itthīnampi tā bhūmiyo icchanteva. **‘‘Bhikkhu ca pannako’’**tiādi tesaṃ pāḷiyeva. Tattha pannakoti bhikkhāya vicaraṇako, tesaṃ vā paṭipattiyā paṭipannako. Jinoti jiṇṇo jarāvasena hīnadhātuko, attano vā paṭipattiyā paṭipakkhaṃ jinitvā ṭhito. So kira tathābhūto dhammampi kassaci na kathesi. Tenāha **‘‘na kiñci āhā’’**ti. Oṭṭhavadanādivippakāre katepi khamanavasena na kiñci vadatītipi vadanti. Alābhinti ‘‘so na kumbhimukhā paṭiggaṇhātī’’tiādinā (dī. ni. 1.394) nayena vuttaalābhahetusamāyogena alābhiṃ, tatoyeva jighacchādubbalaparetatāya sayanaparāyanaṃ **‘‘samaṇaṃ pannabhūmī’’**ti vadati.
「人間の領域」とは、主要な人間によって、そのように表現されている。女性もまた、その領域を望んでいる。「比丘であり、教えを理解した者」など、それらは経典そのものである。そこで、「教えを理解した者」とは、托鉢をしながら歩き回る者、すなわち、その行いに従った者である。「勝利した者」とは、老いによって、老いた資質を持った者、あるいは、自分の行いによって、敵を打ち破って、そこに留まる者である。彼は、そのような(教えを)誰にも語らなかった。それゆえに、「何も言わなかった」と言われている。「口などが不格好である」とされても、耐えることによって、何も言わない、とも述べている。「得られないこと」とは、「彼は壺の口から受け取らない」などと(ディーガ・ニカーヤ、1巻、394ページ)言われているように、得られない原因と結びついて、得られないこと、それゆえに、飢えと弱さによって、横になって休むことを、「教えを理解した沙門」と言っている。
Ājīvavuttisatānīti sattānaṃ ājīvabhūtāni jīvikāvuttisatāni. Pasuggahaṇena eḷakajāti gahitā, migaggahaṇena rurugavayādisabbamigajāti. Bahū devāti cātumahārājikādibrahmakāyikādivasena, tesaṃ antarabhedavasena bahū devā. Tattha cātumahārājikānaṃ ekaccabhedo mahāsamayasuttavasena (dī. ni. 2.331) dīpetabbo. Manussāpi anantāti dīpadesakulavaṃsājīvādivibhāgavasena manussāpi anantabhedā. Pisācā eva pesācā. Te aparapetādayo mahantamahantā. Chaddantadahamandākiniyo kuvāḷiyamucalindanāmena vadati.
「人生の手段」とは、生きるための手段である百の生計のことである。捕獲という言葉で、羊の仲間が捕らえられ、獣の捕獲という言葉で、ルルやガヤなどの獣の仲間が捕らえられた。多くの神々とは、四王天、帝釈天、梵天などの神々の階級を指し、その階級の区別によって多くの神々がいる。その中で、四王天の神々については、大集会経(ディーガ・ニカーヤ、2.331)によって、その一部を説明することができる。人間も無数であるとは、島、国、氏族、生計などの区分によって、人間も無数の種類がいるということである。悪鬼とは、まさに悪鬼のことである。彼らはペータなどの名前で、非常に恐ろしい。六頭の象、ダハム、マンダキニー、クヴァリア、ムチャリンダという名前で語られる。
Pavuṭāti pabbagaṇṭhikā. Paṇḍitopi …pe… uddhaṃ na gacchati, kasmā? Sattānaṃ saṃsaraṇakālassa niyatabhāvato. Aparipakkaṃ saṃsaraṇanimittaṃ sīlādinā paripāceti nāma sīghaṃyeva visuddhippattiyā. Paripakkaṃ kammaṃ phussa phussa patvā patvā kālena paripakkabhāvānāpādanena byantiṃ karoti nāma.
「覆われた」とは、山に覆われたことである。賢者も …省略…上に進まないのはなぜか。それは、衆生の輪廻の時期が定められているからである。未熟な輪廻の兆候を、戒律などで成熟させるならば、すぐに清浄を得るのである。成熟した業は、触れて触れて、時期に成熟して、滅尽するのをさせるのである。
Suttaguḷeti suttavaṭṭiyaṃ. **‘‘Nibbeṭhiyamānameva paletī’’**ti upamāya sattānaṃ saṃsāro anukkamena khīyateva, na tassa vaḍḍhatīti dasseti paricchinnarūpattā.
「糸玉」とは、糸の輪である。**「巻き取られながらも逃げる」**という比喩で、衆生の輪廻は次第に衰えていくのであり、増えていくのではないことを、その限定された形によって示している。
169. ‘‘Itthaṃ kho me, bhante, makkhali gosālo sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno saṃsārasuddhiṃ byākāsi. Seyyathāpi, bhante, ambaṃ vā puṭṭho labujaṃ byākareyya, labujaṃ vā puṭṭho ambaṃ byākareyya; evameva kho me, bhante, makkhali gosālo sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno saṃsārasuddhiṃ byākāsi. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘kathañhi nāma mādiso samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā vijite vasantaṃ apasādetabbaṃ maññeyyā’ti. So kho ahaṃ, bhante, makkhalissa gosālassa bhāsitaṃ neva abhinandiṃ nappaṭikkosiṃ. Anabhinanditvā appaṭikkositvā anattamano, anattamanavācaṃ anicchāretvā, tameva vācaṃ anuggaṇhanto anikkujjanto uṭṭhāyāsanā pakkamiṃ.
169. 「尊師よ、このように、マッカリ・ゴーサーラは、現世での沙門の果報について問われて、輪廻の清浄について説きました。尊師よ、たとえば、マンゴーについて問われて、ジャボティカーについて説いたり、ジャボティカーについて問われて、マンゴーについて説いたりするように。尊師よ、このように、マッカリ・ゴーサーラは、現世での沙門の果報について問われて、輪廻の清浄について説きました。尊師よ、私にはこう思われました。『私のような者が、在家者として住んでいる沙門やバラモンを侮辱すべきであると考えるだろうか。』そこで尊師よ、私はマッカリ・ゴーサーラの言葉を肯定もせず、否定もしませんでした。肯定もせず、否定もせず、気分が乗らなかったので、気分が乗らない言葉を無理に発することもせず、その言葉を支持することも、従うこともせず、席を立って去りました。」
167-169. Makkhalivāde paccayoti hetuvevacanameva, ubhayenāpi vijjamānameva kāyaduccaritādīnaṃ saṃkilesapaccayaṃ, kāyasucaritādīnañca visuddhipaccayaṃ paṭikkhipati. Attakāreti attakāro. Yena attanā katakammena ime sattā devattampi mārattampi brahmattampi sāvakabodhimpi paccekabodhimpi sabbaññutampi pāpuṇanti, tampi paṭikkhipati. Dutiyapadena yaṃ parakāraṃ parassa ovādānusāsaniṃ nissāya ṭhapetvā mahāsattaṃ avaseso jano manussasobhagyataṃ ādiṃ katvā yāva arahattaṃ pāpuṇāti, taṃ parakāraṃ paṭikkhipati. Evamayaṃ bālo jinacakke pahāraṃ deti nāma. Natthi purisakāreti yena purisakārena sattā vuttappakārā sampattiyo pāpuṇanti , tampi paṭikkhipati. Natthi balanti yamhi attano bale patiṭṭhitā sattā vīriyaṃ katvā tā sampattiyo pāpuṇanti, taṃ balaṃ paṭikkhipati. Natthi vīriyantiādīni sabbāni purisakāravevacanāneva. ‘‘Idaṃ no vīriyena idaṃ purisathāmena, idaṃ purisaparakkamena pavatta’’nti evaṃ pavattavacanapaṭikkhepakaraṇavasena panetāni visuṃ ādiyanti.
167-169. 「マッカリの説における原因」とは、原因という言葉にすぎない。どちらにしても、存在する身体の悪行などの「汚れの原因」と、身体の善行などの「清めの原因」を否定している。「自らの行い」とは、自らの行い。どのような自らの行いによって、これらの生きとし生けるものが 天界や魔界、梵界、声聞の悟り、独覚の悟り、一切知の悟りをも得ることができるのか、それも否定している。第二の言葉で、「他者の行い」とは、他者の教えや指導に頼って、偉大な存在(菩薩)以外の人々が、人間の素晴らしさから始まり、阿羅漢に至るまで得るものを、他者の行いとして否定している。このように、この愚か者は「仏陀の輪」に一撃を加えることになる。 「人間の行いはない」とは、どの人間の行いによって、生きとし生けるものが説かれたような境涯を得るのか、 それも否定している。「力はない」とは、どの力に頼って、生きとし生けるものが努力して、それらの境涯を得るのか、その力を否定している。「勇気はない」など、すべて人間の行いの同義語である。 「これは私たちの勇気によって、これは人間の奮起によって、これは人間の奮闘によって成し遂げられた」と、このように、起こったことを否定する行為のゆえに、これらを個別に挙げている。
Sabbe sattāti oṭṭhagoṇagadrabhādayo anavasese pariggaṇhāti. Sabbe pāṇāti ekindriyo pāṇo, dvindriyo pāṇotiādivasena vadati. Sabbe bhūtāti aṇḍakosavatthikosesu bhūte sandhāya vadati. Sabbe jīvāti sāliyavagodhumādayo sandhāya vadati. Tesu hi so virūhanabhāvena jīvasaññī. Avasā abalā avīriyāti tesaṃ attano vaso vā balaṃ vā vīriyaṃ vā natthi. Niyatisaṅgatibhāvapariṇatāti ettha niyatīti niyatā. Saṅgatīti channaṃ abhijātīnaṃ tattha tattha gamanaṃ. Bhāvoti sabhāvoyeva. Evaṃ niyatiyā ca saṅgatiyā ca bhāvena ca pariṇatā nānappakārataṃ pattā. Yena hi yathā bhavitabbaṃ, so tatheva bhavati. Yena na bhavitabbaṃ, so na bhavatīti dasseti. Chasvevābhijātīsūti chasu eva abhijātīsu ṭhatvā sukhañca dukkhañca paṭisaṃvedenti. Aññā sukhadukkhabhūmi natthīti dasseti.
「すべての生きとし生けるもの」とは、牛、羊、山羊、馬などの、残らずすべてを包括している。「すべての命」とは、一つの感覚器官を持つ命、二つの感覚器官を持つ命などと、(それらを区別して)言っている。「すべての存在」とは、卵から生まれるもの、胎内から生まれるものなどの存在を指して言っている。「すべての生命」とは、米、麦、大麦などの生命を指して言っている。それらには、成長する性質によって生命という認識があるからである。残りは、力なく、勇気がない、とは、それらの自らの支配も、力も、勇気もない、ということである。「定まった性質によって、集まりによって、存在によって、変化した」とは、ここで「定まった性質」とは、定まったもの。「集まり」とは、六つの階級(種族)の、それぞれの場所への移行。「存在」とは、その性質そのものである。このように、定まった性質と、集まりと、存在によって変化し、多様になった。どのように生まれるべきか、それに応じて生まれる。生まれるべきでないものは、生まれない、と示している。「六つの階級(種族)にのみ」とは、六つの階級(種族)にのみあって、幸福と苦しみを感覚している。それ以外の幸福と苦しみの境地はない、と示している。
Yonipamukhasatasahassānīti pamukhayonīnaṃ uttamayonīnaṃ cuddasasatasahassāni aññāni ca saṭṭhisatāni aññāni ca chasatāni. Pañca ca kammuno satānīti pañcakammasatāni ca. Kevalaṃ takkamattakena niratthakaṃ diṭṭhiṃ dīpeti. Pañca ca kammāni tīṇi ca kammānītiādīsupi eseva nayo. Keci panāhu – ‘‘pañca ca kammānīti pañcindriyavasena bhaṇati. Tīṇīti kāyakammādivasenā’’ti. Kamme ca upaḍḍhakamme cāti ettha panassa kāyakammañca vacīkammañca kammanti laddhi, manokammaṃ upaḍḍhakammanti. Dvaṭṭhipaṭipadāti dvāsaṭṭhi paṭipadāti vadati. Dvaṭṭhantarakappāti ekasmiṃ kappe catusaṭṭhi antarakappā nāma honti. Ayaṃ pana aññe dve ajānanto evamāha.
「百千の主要な母胎」とは、主要な母胎の、十四万、さらに六百、さらに六百のこと。 「五百の業」とは、五百の業のこと。「ただ思弁だけでは無意味な」見解を示している。「五つの業、三つの業」などにおいても、これは同じ道理である。しかし、ある人々は「五つの業とは、五つの感覚器官によって言っている。三つとは、身体の業などによって」と言っている。「業と半業」とは、ここで、彼の身体の業、言葉の業を「業」と呼び、心の業を「半業」と呼んでいる。「六十二の道」とは、六十二の道と、言っている。「六十二の中劫」とは、一つの劫に六十四の中劫がある。「しかし、この(者は)、他の二つを知らずに、このように言っている。」
Chaḷābhijātiyoti kaṇhābhijāti, nīlābhijāti, lohitābhijāti, haliddābhijāti, sukkābhijāti, paramasukkābhijātīti imā cha abhijātiyo vadati. Tattha orabbhikā, sākuṇikā, māgavikā, sūkarikā, luddā, macchaghātakā corā, coraghātakā, bandhanāgārikā, ye vā panaññepi keci kurūrakammantā, ayaṃ kaṇhābhijātīti (a. ni. 6.57) vadati. Bhikkhū nīlābhijātīti vadati, te kira catūsu paccayesu kaṇṭake pakkhipitvā khādanti. ‘‘Bhikkhū kaṇṭakavuttikā’’ti (a. ni. 6.57) ayañhissa pāḷiyeva. Atha vā kaṇṭakavuttikā eva nāma eke pabbajitāti vadati. Lohitābhijāti nāma nigaṇṭhā ekasāṭakāti vadati. Ime kira purimehi dvīhi paṇḍaratarā. Gihī odātavasanā acelakasāvakā haliddābhijātīti vadati. Evaṃ attano paccayadāyake nigaṇṭhehipi jeṭṭhakatare karoti. Ājīvakā ājīvakiniyo sukkābhijātīti vadati. Te kira purimehi catūhi paṇḍaratarā. Nando, vaccho, kiso, saṅkiccho, makkhaligosālo, paramasukkābhijātīti (a. ni. 6.57) vadati. Te kira sabbehi paṇḍaratarā.
「六つの階級(種族)」とは、黒、青、赤、黄、白、極白の六つの階級(種族)のことを言っている。そこで「屠殺者、鳥刺し、猟師、豚殺し、罠師、魚殺し、盗賊、捕吏、牢獄看守、その他、カラスのような仕事をする者」は、黒い階級(種族)である(A.Ni. 6.57)と言っている。 「僧侶は青い階級(種族)」である、と言っている。彼らは四つの必需品(衣食住など)を(法外な値段で)手に入れて、それを食べている。「僧侶は、棘(の価値)で生きている」(A.Ni. 6.57)これが彼の経典である。あるいは、「棘で生きる者」という名前の、ある出家者がいる、と言っている。「赤い階級(種族)」とは、ニガンタ(裸行者)たちの、一枚の布をまとった者たち、と言っている。彼らは、前の二つの階級(種族)よりも白い(清らか)である。在家者は、白い衣服を着た、裸行者の弟子たち、黄色の階級(種族)である、と言っている。このように、自らの施しを与える者たちであるニガンタたちをも、より偉大な者とする。「アージーヴァカ」の、アージーヴァカの女性たちは、白い階級(種族)である、と言っている。彼女たちは、前の四つの階級(種族)よりも白い(清らか)である。「ナンダ、ヴァッチャ、キソ、サンキッチャ、マッカリ・ゴーシャラ」は、極白の階級(種族)である(A.Ni. 6.57)と言っている。彼らは、すべての人々よりも白い(清らか)である。
Aṭṭha purisabhūmiyoti mandabhūmi, khiḍḍābhūmi, padavīmaṃsabhūmi, ujugatabhūmi, sekkhabhūmi, samaṇabhūmi , jinabhūmi, pannabhūmīti imā aṭṭha purisabhūmiyoti vadati. Tattha jātadivasato paṭṭhāya sattadivase sambādhaṭṭhānato nikkhantattā sattā mandā honti momūhā, ayaṃ mandabhūmīti vadati. Ye pana duggatito āgatā honti, te abhiṇhaṃ rodanti ceva viravanti ca, sugatito āgatā taṃ anussaritvā hasanti, ayaṃ khiḍḍābhūmi nāma. Mātāpitūnaṃ hatthaṃ vā pādaṃ vā mañcaṃ vā pīṭhaṃ vā gahetvā bhūmiyaṃ padanikkhipanaṃ padavīmaṃsabhūmi nāma. Padasā gantuṃ samatthakāle ujugatabhūmi nāma. Sippāni sikkhitakāle sekkhabhūmi nāma. Gharā nikkhamma pabbajitakāle samaṇabhūmi nāma. Ācariyaṃ sevitvā jānanakāle jinabhūmi nāma. Bhikkhu ca pannako jino na kiñci āhāti evaṃ alābhiṃ samaṇaṃ pannabhūmīti vadati.
「八つの人間の段階」とは、鈍い段階、遊びの段階、足跡の段階、まっすぐ進む段階、学ぶ段階、修行者の段階、 仏陀の段階、悟りの段階、という八つの人間の段階のことである、と言っている。そこで、生まれた日から七日目に、混雑した場所から出たので、生きとし生けるものは鈍く、愚かである、これが鈍い段階である、と言っている。しかし、貧しい境遇から来た者は、頻繁に泣き、叫ぶ。良い境遇から来た者は、それを思い出して笑う、これが遊びの段階である。両親の手や足、あるいは椅子や座を掴んで、地面に足を踏み出すことを、足跡の段階と言う。足で歩くことができるようになった時、まっすぐ進む段階と言う。技芸を学ぶ時、学ぶ段階と言う。家を出て出家する時、修行者の段階と言う。師に仕え、知るようになった時、仏陀の段階と言う。僧侶であり、悟りを開いた仏陀は何も言わない、このように、得られない修行者を、悟りの段階と言う。
Ekūnapaññāsa ājīvakasateti ekūnapaññāsaājīvakavuttisatāni. Paribbājakasateti paribbājakapabbajjāsatāni. Nāgāvāsasateti nāgamaṇḍalasatāni. Vīse indriyasateti vīsatindriyasatāni. Tiṃse nirayasateti tiṃsa nirayasatāni. Rajodhātuyoti rajaokiraṇaṭṭhānāni, hatthapiṭṭhipādapiṭṭhādīni sandhāya vadati. Satta saññīgabbhāti oṭṭhagoṇagadrabhaajapasumigamahiṃse sandhāya vadati. Satta asaññīgabbhāti sālivīhiyavagodhūmakaṅguvarakakudrūsake sandhāya vadati. Nigaṇṭhigabbhāti gaṇṭhimhi jātagabbhā, ucchuveḷunaḷādayo sandhāya vadati. Satta devāti bahū devā. So pana sattāti vadati. Manussāpi anantā, so sattāti vadati. Satta pisācāti pisācā mahantamahantā sattāti vadati. Sarāti mahāsarā, kaṇṇamuṇḍarathakāraanotattasīhappapātachaddantamandākinīkuṇāladahe gahetvā vadati.
「四十九の百(の道)」とは、四十九の道のこと。「百(の道)の林」とは、林に隠れて住む者たちの百のこと。「百(の座)の蛇の住処」とは、蛇の群れの百のこと。「二十の百(の感覚器官)」とは、二十の感覚器官の百のこと。「三十の百(の地獄)」とは、三十の地獄の百のこと。「塵の領域」とは、塵が散らばる場所、つまり手の甲、足の甲などを指して言っている。「七つの感覚のある胎」とは、牛、羊、山羊、馬、鹿、獣、人間を指して言っている。「七つの感覚のない胎」とは、米、麦、大麦、キビ、アワ、ヒエなどを指して言っている。「ニガンタの胎」とは、結び目にできた胎、サトウキビ、竹などを指して言っている。「七つの神」とは、多くの神々。「その七つ」と言う。人間も無限だが、「その七つ」と言う。「七つのピシャーチャ」とは、巨大なピシャーチャたちのことである、と言っている。「湖」とは、巨大な湖、コップ(水差し)、ムンダラ(茶碗)、タカラ(職人)、アノタッタ(湖)、シーハ(ライオン)、パタ(岩)、チャッダ(象)、マンダキニ(天の川)、クナラ(鳥)、ダヘ(池)などを指して言っている。
Pavuṭāti gaṇṭhikā. Papātāti mahāpapātā. Papātasatānīti khuddakapapātasatāni. Supināti mahāsupinā. Supinasatānīti khuddakasupinasatāni. Mahākappinoti mahākappānaṃ. Tattha ekamhā mahāsarā vassasate vassasate kusaggena ekaṃ udakabinduṃ nīharitvā sattakkhattuṃ tamhi sare nirudake kate eko mahākappoti vadati. Evarūpānaṃ mahākappānaṃ caturāsītisatasahassāni khepetvā bāle ca paṇḍite ca dukkhassantaṃ karontīti ayamassa laddhi. Paṇḍitopi kira antarā visujjhituṃ na sakkoti. Bālopi tato uddhaṃ na gacchati.
「滝」とは、巨大な滝。「滝壺」とは、巨大な滝壺。「百の滝壺」とは、小さな滝壺の百のこと。「幻」とは、巨大な幻。「百の幻」とは、小さな幻の百のこと。「大劫」とは、大劫のこと。そこで「一つの巨大な湖から、百年の間に、一粒の草の先端ほどの水を運び出して、七度その湖が水なくなった時に、一つの大劫である」と言っている。このような大劫を、八万四千回経て、愚か者も賢者も苦しみの終わりを遂げる、というのが彼の説である。賢者も途中で清らかになることはできない。愚か者もそれ以上進むことはできない。
Sīlenāti acelakasīlena vā aññena vā yena kenaci. Vatenāti tādiseneva vatena. Tapenāti tapokammena. Aparipakkaṃ paripāceti nāma, yo ‘‘ahaṃ paṇḍito’’ti antarā visujjhati. Paripakkaṃ phussa phussa byantiṃ karoti nāma yo ‘‘ahaṃ bālo’’ti vuttaparimāṇaṃ kālaṃ atikkamitvā yāti. Hevaṃ natthīti evaṃ natthi. Tañhi ubhayampi na sakkā kātunti dīpeti. Doṇamiteti doṇena mitaṃ viya. Sukhadukkheti sukhadukkhaṃ. Pariyantakateti vuttaparimāṇena kālena katapariyante. Natthi hāyanavaḍḍhaneti natthi hāyanavaḍḍhanāni. Na saṃsāro paṇḍitassa hāyati, na bālassa vaḍḍhatīti attho. Ukkaṃsāvakaṃseti ukkaṃsāvakaṃsā. Hāyanavaḍḍhanānametaṃ adhivacanaṃ.
「戒(シーラ)」とは、裸行者などの、あるいはその他のいかなるものでも戒と称されるものである。「戒律(ヴァタ)」とは、そのような戒律のことである。「苦行(タパ)」とは、苦行のことである。「熟していないものを熟させる」とは、あたかも「私が賢者である」と途中で満足する者のことである。「熟したものを熟させる」とは、あたかも「私は愚者である」と言われて、その限度を超えて去る者のことである。このように「ない」とは、このように存在しないということである。なぜなら、その両方を行うことはできない、と示しているからである。「枡(ドナ)」とは、枡で量ったかのようである。「苦楽(スクドゥッカ)」とは、苦楽のことである。「限られたもの(パリアンタカタ)」とは、言われた限度までの期間で完了したことである。「増減がない(ハーヤナヴァッダナ)」とは、増減がないことである。輪廻は賢者のもので減ることもなく、愚者のもので増えることもない、という意味である。「上昇と下降(ウッカングサヴァカングサ)」とは、上昇と下降のことである。これは増減という言葉の別名である。
Idāni tamatthaṃ upamāya sādhento ‘‘seyyathāpi nāmā’’tiādimāha. Tattha suttaguḷeti veṭhetvā katasuttaguḷe. Nibbeṭhiyamānameva paletīti pabbate vā rukkhagge vā ṭhatvā khittaṃ suttappamāṇena nibbeṭhiyamānameva gacchati, sutte khīṇe tattheva tiṭṭhati, na gacchati. Evameva vuttakālato uddhaṃ na gacchatīti dasseti.
今、その意味をたとえで示しながら、「たとえば」というように言っている。「糸玉(スットゥグッラ)」とは、巻きつけられた糸玉のことである。「ほどかれながら転がる」とは、山の上や木のてっぺんに立って投げられた糸玉の量で、ほどかれながら進み、糸がなくなるとその場で止まり、進まない。それと同じように、言われた期間を過ぎて進まないことを示している。
Ajitakesakambalavādo アジタ・ケーサカンバリンの教説
170. ‘‘Ekamidāhaṃ, bhante, samayaṃ yena ajito kesakambalo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā ajitena kesakambalena saddhiṃ sammodiṃ. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃ. Ekamantaṃ nisinno kho ahaṃ, bhante, ajitaṃ kesakambalaṃ etadavocaṃ – ‘yathā nu kho imāni, bho ajita, puthusippāyatanāni…pe… sakkā nu kho, bho ajita, evameva diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetu’nti?
170. 「尊師よ、ある時、私はアジタ・ケーサカンバリンのもとへ行った。訪ねて行って、アジタ・ケーサカンバリンと挨拶を交わした。親しみのある言葉、記憶に残る言葉を交わした後、片隅に座った。尊師よ、片隅に座った私は、アジタ・ケーサカンバリンにこう言いました。『友アジタよ、多くの様々な技芸があるように…(中略)…友アジタよ、このように、この世で、現世で、沙門の果報を確立することは可能でしょうか。』
171. ‘‘Evaṃ vutte, bhante, ajito kesakambalo maṃ etadavoca – ‘natthi, mahārāja, dinnaṃ , natthi yiṭṭhaṃ, natthi hutaṃ, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko, natthi ayaṃ loko paraloko (syā.) , natthi paro loko, natthi mātā, natthi pitā, natthi sattā opapātikā, natthi loke samaṇabrāhmaṇā sammaggatā samaggatā (ka.), samaggatā (syā.) sammāpaṭipannā, ye imañca lokaṃ parañca lokaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedenti. Cātumahābhūtiko ayaṃ puriso, yadā kālaṅkaroti, pathavī pathavikāyaṃ anupeti anupagacchati, āpo āpokāyaṃ anupeti anupagacchati, tejo tejokāyaṃ anupeti anupagacchati, vāyo vāyokāyaṃ anupeti anupagacchati, ākāsaṃ indriyāni saṅkamanti. Āsandipañcamā purisā mataṃ ādāya gacchanti. Yāvāḷāhanā padāni paññāyanti. Kāpotakāni aṭṭhīni bhavanti, bhassantā āhutiyo. Dattupaññattaṃ yadidaṃ dānaṃ. Tesaṃ tucchaṃ musā vilāpo ye keci atthikavādaṃ vadanti. Bāle ca paṇḍite ca kāyassa bhedā ucchijjanti vinassanti, na honti paraṃ maraṇā’ti.
171. 「そのように言われたので、尊師よ、アジタ・ケーサカンバリンは私にこう言いました。『王よ、施しはなく、供犠はなく、捧げ物はなく、善行悪行の業の報いも結果もない。この世はなく、あの世もなく、母はなく、父はなく、突如として生まれる生命もなく、この世とあの世を自己の智慧で知り、悟って説く、正しく進む沙門やバラモンはいない。この人間は四大から成る。彼が死ぬとき、地は地界に、水は水界に、火は火界に、風は風界に帰する。感覚器官は空に移動する。五つの座に乗った人々が、死体を運んでいく。火葬場まで足跡が見える。骨は鳩の糞のようになり、供犠は消滅する。施しとは、空虚で虚偽の言葉である。どのような聖典の学者も、骨について語る者は、虚偽である。愚者も賢者も、肉体の崩壊とともに滅び、消滅する。死後、彼らは存在しない。』
171. Dinnanti deyyadhammasīsena dānaṃ vuttanti āha **‘‘dinnassa phalābhāvaṃ vadatī’’**ti, dinnaṃ pana annādivatthuṃ kathaṃ paṭikkhipati. Eseva nayo yiṭṭhaṃ hutanti etthāpi. Mahāyāgoti sabbasādhāraṇaṃ mahādānaṃ. Pāhunakasakkāroti pāhunabhāvena kātabbasakkāro. Phalanti ānisaṃsaphalaṃ, nissandaphalañca. Vipākoti sadisaphalaṃ. Paraloke ṭhitassa ayaṃ loko natthīti paraloke ṭhitassa kammunā laddhabbo ayaṃ loko na hoti. Idhaloke ṭhitassāpi paraloko natthīti idhaloke ṭhitassa kammunā laddhabbo paraloko na hoti. Tattha kāraṇamāha ‘‘sabbe **tattha tattheva ucchijjantī’’**ti. Ime sattā yattha yattha bhave, yoniādīsu ca ṭhitā tattha tattheva ucchijjanti nirudayavināsavasena vinassanti. Phalābhāvavasenāti mātāpitūsu sammāpaṭipattimicchāpaṭipattīnaṃ phalassa abhāvavasena ‘‘natthi mātā, natthi pitā’’ti vadati, na mātāpitūnaṃ, nāpi tesu idāni kayiramānasakkārāsakkārānaṃ abhāvavasena tesaṃ lokapaccakkhattā. Pubbuḷakassa viya imesaṃ sattānaṃ uppādo nāma kevalo, na cavitvā āgamanapubbakoti dassanatthaṃ ‘‘natthi sattā opapātikā’’ti vuttanti āha **‘‘cavitvā upapajjanakasattā nāma natthīti vadatī’’**ti. Samaṇena nāma yāthāvato jānantena kassaci kiñci akathetvā saññatena bhavitabbaṃ, aññathā āhopurisikā nāma siyā. Kiñhi paro parassa karissati? Tathā ca attano sampādanassa kassaci avassayo eva na siyā tattha tattheva ucchijjanatoti āha **‘‘ye imañca…pe… pavedentī’’**ti.
171. 「与えられた」とは、 与えられたものの果実の有無を説くという言葉で、与えられたもの、つまり食べ物やその他のものをどのように否定するかということである。 esteve mesmo é o que é dado. 「大供犠」とは、すべての人に共通する大供犠である。「客人への敬意」とは、客人としてなされるべき敬意である。「果実」とは、功徳の果実、滴り落ちる果実のことである。「報い」とは、似たような果実のことである。来世にいる者にとって、この世はない、とは、来世にいる者が業によって得るこの世は存在しないということである。この世にいる者にとっても、来世はない、とは、この世にいる者が業によって得る来世は存在しないということである。その理由を、「すべて そこでそこで滅びる」と述べている。これらの衆生は、どこに、どのように存在し、どのように存在するかに関わらず、そこでそこで滅びる、すなわち、現れずに消滅する。果実がないことによる、とは、親に対して、正しい行いと間違った行いの果実がないことによって、「母はいない、父はいない」と言うのであって、母や父、またはそれらに対する現在の敬意や軽蔑の欠如によるものではなく、それらが世間的に知られているからである。泡のようなもののように、これらの衆生の出現は単に、死んでから現れる前のものではないことを示すために、「出現して生まれる衆生はいない」と言っている。それは、**「死んでから生まれる衆生はいないと言っている」**ということである。修行者であるならば、正しく知っていて、誰にも何も語らず、自己を抑制して存在すべきである。そうでなければ、それは恣意的なものになるだろう。なぜなら、他人が他人のために何をするのだろうか。そうして、自分の達成に誰も依存しないならば、そこでそこで滅びるということはなくなるだろう、と述べている。**「これと…省略…広める」**ということである。
Catūsu mahābhūtesu niyuttoti cātumahābhūtiko. Yathā pana mattikāya nibbattaṃ bhājanaṃ mattikāmayaṃ, evaṃ ayaṃ catūhi mahābhūtehi nibbattoti āha **‘‘catumahābhūtamayo’’**ti. Ajjhattikapathavīdhātūti sattasantānagatā pathavīdhātu. Bāhirapathavīdhātunti bahiddhā mahāpathaviṃ. Upagacchatīti bāhirapathavikāyato tadekadesabhūtā pathavī āgantvā ajjhattikabhāvappattiyā sattabhāvena saṇṭhitā idāni ghaṭādigatapathavī viya tameva bāhirapathavikāyaṃ upeti upagacchati sabbaso tena nibbisesataṃ ekībhāvameva gacchati. Āpādīsupi eseva nayoti ettha pajjunnena mahāsamuddato gahitaāpo viya vassodakabhāvena punapi mahāsamuddameva, sūriyarasmito gahitaṃ indaggisaṅkhātatejo viya puna sūriyarasmiṃ, mahāvāyukhandhato niggatamahāvāto viya tameva vāyukhandhaṃ upeti upagacchatīti diṭṭhigatikassa adhippāyo. Manacchaṭṭhāni indriyāni ākāsaṃ pakkhandanti tesaṃ visayābhāvāti vadanti. Visayigahaṇena hi visayāpi gahitā eva hontīti. Guṇāguṇapadānīti guṇadosakoṭṭhāsā. Sarīrameva padānīti adhippetaṃ sarīrena taṃtaṃkiriyāya pajjitabbato. Dabbanti muyhantīti dattū, mūḷhapuggalā. Tehi dattūhi bālamanussehi. ‘‘Paraloko atthī’’ti mati yesaṃ, te atthikā, tesaṃ vādoti atthikavādo, taṃ atthikavādaṃ.
四つの大元素に用いられるとは、四つの大元素からなることである。粘土から作られた器が粘土製であるように、これは四つの大元素から作られている、と述べている。**「四つの大元素からできている」**ということである。内なる地界とは、衆生の連続体にある地界である。外なる地界とは、外部の広大な大地である。「至る」とは、外部の広大な大地の一部である地界が、内なるものに至り、衆生として定着した状態を指す。これは、現在、壺などに含まれる地界のように、その外部の広大な大地に至り、完全に一体化することである。水においても、この法則は同様である。雨によって大洋から取られた水が、雨水として再び大洋に至るように、太陽の光線から取られたインドラの炎のような熱が、再び太陽の光線に至るように、大風の塊から出てきた大風が、その大風の塊に至るように、という見解の意図である。六つの感覚器官は空虚に至ると、その対象がないからだと述べている。対象を捉えることで、対象も捉えられているからである。「善と悪の領域」とは、善と悪の区分である。「体そのものが領域である」とは、体によって、その特定の活動で、 成し遂げられるべきものとして意図されている。盲目とは、迷う者である。彼らによって、盲目、愚かな人々。来世があると信じる者、彼らは存在者であり、その教義である、その存在論を。
Kammaṃ paṭibāhati akiriyavādibhāvato. Vipākaṃ paṭibāhati sabbena sabbaṃ āyatiṃ upapattiyā paṭikkhipanato. Ubhayaṃ paṭibāhati sabbaso hetupaṭibāhaneneva phalassapi paṭikkhittattā. Ubhayanti hi kammaṃ vipākañcāti ubhayaṃ. So hi ‘‘ahetū appaccayā sattā saṃkilissanti, visujjhanti cā’’ti (dī. ni. 1.168; ma. ni. 2.100, 227; saṃ. ni. 3.212) vadanto kammassa viya vipākassāpi saṃkilesavisuddhīnaṃ paccayattābhāvavacanato tadubhayaṃ paṭibāhati nāma. Vipāko paṭibāhito hoti asati kamme vipākābhāvato. Kammaṃ paṭibāhitaṃ hoti asati vipāke kammassa niratthakabhāvāpattito. Atthatoti sarūpena. Ubhayappaṭibāhakāti visuṃ visuṃ taṃtaṃdiṭṭhidīpakabhāvena pāḷiyaṃ āgatāpi paccekaṃ tividhadiṭṭhikā eva ubhayapaṭibāhakattā. Ubhayappaṭibāhakāti hi hetuvacanaṃ. **‘‘Ahetukavādā cevā’’**tiādi paṭiññāvacanaṃ. Yo hi vipākapaṭibāhanena natthikadiṭṭhiko ucchedavādī, so atthato kammapaṭibāhanena akiriyadiṭṭhiko, ubhayapaṭibāhanena ahetukadiṭṭhiko ca hoti. Sesadvayepi eseva nayo.
業を否定するのは、無業論であるからだ。結果を否定するのは、すべてにおいて、将来の出現を否定するからである。両方を否定するのは、すべてにおいて、原因の否定によって結果も否定されるからである。両方とは、業と結果の両方である。彼は「原因なく、条件なく、衆生は汚染され、清浄になる」(ディーガ・ニカーヤ、1.168;マッジマ・ニカーヤ、2.100, 227;サンユッタ・ニカーヤ、3.212)と説き、業と同様に結果も、汚染と清浄の原因がないから、両方を否定するのである。結果が否定されるのは、業がないと結果がないからである。業が否定されるのは、結果がないと業が無意味になるからである。「形」とは、その形である。「両方を否定する」とは、それぞれの教義を示すことによって、経典に現れるが、それぞれ三つの教義は、両方を否定するからである。「両方を否定する」とは、原因の言葉である。**「無因論者である」**というような声明の言葉である。結果を否定することによって、この世にないという見解を持つ破壊論者は、実際には業を否定することによって、無為論者であり、両方を否定することによって、無因論者でもある。残りの二つも同様である。
Sajjhāyantīti taṃ diṭṭhidīpakaṃ ganthaṃ uggahetvā paṭhanti. Vīmaṃsantīti tassa atthaṃ vicārenti. **‘‘Tesa’’**ntiādi vīmaṃsanākāradassanaṃ. Tasmiṃ ārammaṇeti yathāparikappitakammaphalābhāvādike ‘‘karoto na karīyati pāpa’’nti ādinayappavattāya laddhiyā ārammaṇe. Micchāsati santiṭṭhatīti ‘‘karoto na karīyati pāpa’’ntiādivasena anussavūpaladdhe atthe tadākāraparivitakkanehi saviggahe viya sarūpato cittassa paccupaṭṭhite cirakālaparicayena evametanti nijjhānakkhamabhāvūpagamanena nijjhānakkhantiyā tathāgahite punappunaṃ tatheva āsevantassa bahulīkarontassa micchāvitakkena samādiyamānā micchāvāyāmūpatthambhitā ataṃsabhāvaṃ ‘‘taṃsabhāva’’nti gaṇhantī micchāsatīti laddhanāmā taṃladdhisahagatā taṇhā santiṭṭhati. Cittaṃ ekaggaṃ hotīti yathāsakaṃ vitakkādipaccayalābhena tasmiṃ ārammaṇe avaṭṭhitatāya anekaggataṃ pahāya ekaggaṃ appitaṃ viya hoti. Cittasīsena micchāsamādhi eva vutto. Sopi hi paccayavisesehi laddhabhāvanābalo īdise ṭhāne samādhānapatirūpakiccakaroyeva, vāḷavijjhanādīsu viyāti daṭṭhabbaṃ. Javanāni javantīti anekakkhattuṃ tenākārena pubbabhāgiyesu javanavāresu pavattesu sabbapacchime javanavāre satta javanāni javanti. Paṭhame javane satekicchā honti. Tathā dutiyādīsūti dhammasabhāvadassanamattametaṃ, na pana tasmiṃ khaṇe tesaṃ tikicchā kenaci sakkā kātuṃ.
「復唱する」とは、その教義を示す経典を習得して読むことである。「熟考する」とは、その意味を熟考することである。**「それらの」**という言葉は、熟考の仕方を説明している。その対象において、とは、想定された業の結果がないというような、「行っても罪は犯されない」というような教えの対象において。邪念に固執するとは、「行っても罪は犯されない」というような言葉で、伝え聞くことで得られた意味において、そのように考え続けることによって、あたかもそれらが捉えられているかのように、長年の習慣によって、このようにして、固執できるようになり、長年の習慣によって、邪悪な思考によって、そのようになる。「それに固執する」という名前を得て、その獲得に付随する渇愛が固執する。心が一点に集中するとは、それぞれの思考などの原因によって得られた、その対象に留まることによって、多様性を捨てて一点に集中し、あたかも固定されたかのようになる。心の頂点とは、邪悪な集中そのものである。それも、特定の原因によって得られた修行の力によって、このような場所で集中に似た働きをするのであり、悪魔を退治するように、と理解すべきである。速流が速流するとは、何度もそのように前段で速流した結果、最後の速流において七つの速流が速流する。最初の速流では、多くの選択肢がある。第二などの場合も同様である。これは、事物の性質を見るだけであり、その瞬間には、それらの選択肢は誰にも行うことができない。
Tatthāti tesu tīsu micchādassanesu. Koci ekaṃ dassanaṃ okkamatīti yassa ekasmiṃyeva abhiniveso āsevanā ca pavattā, so ekameva dassanaṃ okkamati. Yassa pana dvīsu tīsupi vā abhiniveso āsevanā ca pavattā, so dve tīṇipi okkamati, etena yā pubbe ubhayapaṭibāhakatāmukhena dīpitā atthasiddhā sabbadiṭṭhikatā, sā pubbabhāgiyā. Yā pana micchattaniyāmokkantibhūtā, sā yathāsakaṃ paccayasamudāgamasiddhito bhinnārammaṇānaṃ viya visesādhigamānaṃ ekajjhaṃ anuppattiyā asaṅkiṇṇā evāti dasseti. **‘‘Ekasmiṃ okkantepī’’**tiādinā tissannampi diṭṭhīnaṃ samānabalataṃ samānaphalatañca dasseti. Tasmā tissopi cetā ekassa uppannā abbokiṇṇā eva, ekāya vipāke dinne itarā anubalappadāyikāyo honti. **‘‘Vaṭṭakhāṇu nāmesā’’**ti idaṃ vacanaṃ neyyatthaṃ, na nītatthaṃ. Tathā hi papañcasūdaniyaṃ ‘‘kiṃ panesa ekasmiṃyeva attabhāve niyato hoti, udāhu aññasmiṃ pīti? Ekasmiṃyeva niyato, āsevanavasena pana bhavantarepi taṃ taṃ diṭṭhiṃ roceti yevā’’ti (ma. ni. aṭṭha. 3.129) vuttaṃ. Akusalañhi nāmetaṃ abalaṃ dubbalaṃ, na kusalaṃ viya sabalaṃ mahābalaṃ. Tasmā ‘‘ekasmiṃyeva attabhāve niyato’’ti vuttaṃ. Aññathā sammattaniyāmo viya micchattaniyāmopi accantiko siyā, na ca accantiko. Yadi evaṃ vaṭṭakhāṇujotanā kathanti āha ‘‘āsevanavasena panā’’tiādi. Tasmā yathā ‘‘sakiṃ nimuggopi nimuggo eva bālo’’ti vuttaṃ, evaṃ vaṭṭakhāṇujotanā. Yādise hi paccaye paṭicca ayaṃ taṃ taṃ dassanaṃ okkanto puna kadāci tappaṭipakkhe paccaye paṭicca tato sīsukkhipanamassa na hotīti na vattabbaṃ, tasmā **‘‘yebhuyyena hi evarūpassa bhavato vuṭṭhānaṃ nāma natthī’’**ti vuttaṃ.
「そこで」とは、その三つの誤った見解において。ある者は一つの見解に入る、とは、ある一つのものに固執し、それを実践する者は、一つの見解に入る。しかし、二つまたは三つのものに固執し、実践する者は、二つまたは三つすべてに入る。これにより、以前に両方を否定するという方法で示された、事物の達成のすべての見解、それは前段である。しかし、誤ったものに固定されることによって、それぞれの原因の集まりによって達成されるものとは異なり、対象が異なるように、達成の増進に単一にならないため、混ざり合わないことを示している。**「一つのものに入っても」**という言葉は、三つの見解の均等な力と均等な結果を示している。したがって、それらの三つも、一つから生じると、混ざり合っている。一つの結果が与えられると、 残りの二つは、それを助けるものとなる。**「車輪の車軸、それは」**という言葉は、解釈されるべきものであり、直接的な意味ではない。なぜなら、パンパサ・スダニヤには、「彼は一つの自己に固定されるのか、それとも他の自己にもか? 一つの自己に固定される。しかし、実践によって、彼はその異なった見解を好む」(マッジマ・ニカーヤ、注解、3.129)と述べられている。それは、不善であり、無力で弱いものではなく、善のように力強く、偉大な力を持つものではない。したがって、「一つの自己にのみ固定される」と述べられている。そうでなければ、正しい固定のように、誤った固定も絶対的であるはずだが、絶対的ではない。もしそうなら、車輪の車軸の解釈はどのように行われるのか。**「実践によって」**という言葉で説明されている。したがって、「一度沈んだ者も、やはり沈んだ者である愚か者」というように述べられている。このようないくつかの原因によって、その誤った見解に沈んだ者は、再び反対の原因によって、そこから頭を上げることはない、ということはできない。したがって、**「ほとんどの場合、このような者は、立ち上がることはない」**と述べられている。
Tasmāti yasmā evaṃ saṃsārakhāṇubhāvassapi paccayo apaṇṇakajāto, tasmā. Bhūtikāmoti diṭṭhadhammikasamparāyikaparamatthānaṃ vasena attano guṇehi vaḍḍhikāmo.
「したがって」とは、なぜなら、このように輪廻の絆の性質であっても、原因は罪のないものだからである。「繁栄を願う者」とは、この世と来世の究極的な真理の観点から、自分の長所を増やすことを願う者である。
172. ‘‘Itthaṃ kho me, bhante, ajito kesakambalo sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno ucchedaṃ byākāsi. Seyyathāpi, bhante, ambaṃ vā puṭṭho labujaṃ byākareyya , labujaṃ vā puṭṭho ambaṃ byākareyya; evameva kho me, bhante, ajito kesakambalo sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno ucchedaṃ byākāsi. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘kathañhi nāma mādiso samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā vijite vasantaṃ apasādetabbaṃ maññeyyā’ti. So kho ahaṃ, bhante, ajitassa kesakambalassa bhāsitaṃ neva abhinandiṃ nappaṭikkosiṃ. Anabhinanditvā appaṭikkositvā anattamano anattamanavācaṃ anicchāretvā tameva vācaṃ anuggaṇhanto anikkujjanto uṭṭhāyāsanā pakkamiṃ.
172. 「尊師よ、このように、アジタ・ケーサカンバリンは、現世での沙門の果報について問われて、断滅について説きました。尊師よ、たとえば、マンゴーについて問われて、ジャボティカーについて説いたり、ジャボティカーについて問われて、マンゴーについて説いたりするように。尊師よ、このように、アジタ・ケーサカンバリンは、現世での沙門の果報について問われて、断滅について説きました。尊師よ、私にはこう思われました。『私のような者が、在家者として住んでいる沙門やバラモンを侮辱すべきであると考えるだろうか。』そこで尊師よ、私はアジタ・ケーサカンバリンの言葉を肯定もせず、否定もしませんでした。肯定もせず、否定もせず、気分が乗らなかったので、気分が乗らない言葉を無理に発することもせず、その言葉を支持することも、従うこともせず、席を立って去りました。」
170-172. Ajitavāde natthi dinnanti dinnaphalābhāvaṃ sandhāya vadati. Yiṭṭhaṃ vuccati mahāyāgo. Hutanti paheṇakasakkāro adhippeto. Tampi ubhayaṃ phalābhāvameva sandhāya paṭikkhipati. Sukatadukkaṭānanti sukatadukkaṭānaṃ, kusalākusalānanti attho. Phalaṃ vipākoti yaṃ phalanti vā vipākoti vā vuccati, taṃ natthīti vadati. Natthi ayaṃ lokoti paraloke ṭhitassa ayaṃ loko natthi, natthi paro lokoti idha loke ṭhitassāpi paro loko natthi, sabbe tattha tattheva ucchijjantīti dasseti. Natthi mātā natthi pitāti tesu sammāpaṭipattimicchāpaṭipattīnaṃ phalābhāvavasena vadati. Natthi sattā opapātikāti cavitvā upapajjanakā sattā nāma natthīti vadati.
170-172. アジタの教説において「与えても(ディンナ)ない」と言うのは、与えたことの果報がないことを指して言う。「供犠(イッタ)」とは、盛大な犠牲のことである。「供養(フタ)」とは、捧げ物のもてなしのことである。それら両方とも、果報がないことを指して否定するのである。「善行と悪行(スカタドゥッカタン)」とは、善行と悪行、すなわち善と悪のことである。「果報(ファラ)」とは、果報とも報いとも言われるものが「ない」と彼は言う。「この世(アイヤンローカ)はない」とは、あの世にいる者にとっては、この世はない、ということである。「あの世(パロローカ)はない」とは、この世にいる者にとっても、あの世はない、すなわち、すべてがその場で消滅する、と示している。「母(マータ)はなく、父(ピタ)はない」と言うのは、それらに対する正しく実践することと誤って実践することの果報がないゆえに言う。「化生(オパパーティカ)の衆生(サッタ)はない」とは、死んで生まれ変わる衆生はいない、と彼は言う。
Cātumahābhūtikoti catumahābhūtamayo. Pathavī pathavikāyanti ajjhattikapathavīdhātu bāhirapathavīdhātuṃ. Anupetīti anuyāyati. Anupagacchatīti tasseva vevacanaṃ. Anugacchatītipi attho. Ubhayenāpi upeti, upagacchatīti dasseti. Āpādīsupi eseva nayo. Indriyānīti manacchaṭṭhāni indriyāni ākāsaṃ pakkhandanti. Āsandipañcamāti nipannamañcena pañcamā, mañco ceva cattāro mañcapāde gahetvā ṭhitā cattāro purisā cāti attho. Yāvāḷāhanāti yāva susānā. Padānīti ‘ayaṃ evaṃ sīlavā ahosi, evaṃ dussīlo’tiādinā nayena pavattāni guṇāguṇapadāni, sarīrameva vā ettha padānīti adhippetaṃ. Kāpotakānīti kapotavaṇṇāni, pārāvatapakkhavaṇṇānīti attho. Bhassantāti bhasmantā, ayameva vā pāḷi. Āhutiyoti yaṃ paheṇakasakkārādibhedaṃ dinnadānaṃ, sabbaṃ taṃ chārikāvasānameva hoti, na tato paraṃ phaladāyakaṃ hutvā gacchatīti attho. Dattupaññattanti dattūhi bālamanussehi paññattaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘bālehi abuddhīhi paññattamidaṃ dānaṃ, na paṇḍitehi. Bālā denti, paṇḍitā gaṇhantī’ti dasseti.
「四大(チャーツマハーブータ)」とは、四大から成るものである。「地(パタヴィ)」とは、地のことである。「地の塊(パタヴィカーヤ)」とは、内なる地の要素と外なる地の要素のことである。「従う(アヌペーティ)」とは、従うことである。「従っていく(アヌパガッチャティ)」とは、それと同じ言葉である。「従う(アヌガッチャティ)」とも意味する。どちらにしても、従い、近づいていくことを示している。水などにも同じことである。「感覚器官(インディヤーニ)」とは、心を除いた六つの感覚器官のことである。「空(アーカーサ)に飛び込む」。「座(アーサンダ)から五人(パンチャマ)」とは、敷かれた座と、それに付随する四人の人々、すなわち、座と、座を支える四人の人々を捉えて立つ四人の男たち、という意味である。「火葬場(ヤーヴァーラハーナ)」とは、火葬場までである。「言葉(パダーニ)」とは、「この人はこのように戒律を守っていた、このように戒律を破っていた」といった具合に、善行や悪行についての言葉、あるいは単に肉体そのものを指す、という意味である。「鳩の色(カポータカーニ)」とは、鳩の色をしたもの、すなわち、鳩の羽根の色をしたもの、という意味である。「灰(バッサンティ)」とは、灰のこと、あるいはこの経典の通りである。「供物(アフティ)」とは、捧げ物のもてなしなどの施し、すべてが灰に終わるだけで、それ以上の果報を与えるものとして存在しない、という意味である。「与えることによって定められた(ダットゥパンニャッタ)」とは、愚かな人々によって定められたものである。これは、「愚かで知恵のない者たちによって定められたものであり、賢者によって定められたものではない。愚か者が与え、賢者が受け取る」という意味を示している。
Tattha pūraṇo ‘‘karoto na karīyati pāpa’’nti vadanto kammaṃ paṭibāhati. Ajito ‘‘kāyassa bhedā ucchijjatī’’ti vadanto vipākaṃ paṭibāhati. Makkhali ‘‘natthi hetū’’ti vadanto ubhayaṃ paṭibāhati. Tattha kammaṃ paṭibāhantenāpi vipāko paṭibāhito hoti, vipākaṃ paṭibāhantenāpi kammaṃ paṭibāhitaṃ hoti. Iti sabbepete atthato ubhayappaṭibāhakā ahetukavādā ceva akiriyavādā ca natthikavādā ca honti.
その中で、プラナは「行為しても(カロト)罪(パーパ)は行われない(ナカリヤティ)」と言って、業を否定する。アジタは「肉体の崩壊(カーヤッサベーダー)とともに消滅する(ウッチジャッティ)」と言って、結果を否定する。マッカリは「原因(ヘートゥ)はない」と言って、両方を否定する。その中で、業を否定することによって、結果も否定される。結果を否定することによって、業も否定される。このように、これらすべては、結果において両方を否定する、原因なき論者(ヘートゥカヴァーダ)、行為なき論者(アキリヤヴァーダ)、そして無神論者(ナッティカヴァーダ)である。
Ye vā pana tesaṃ laddhiṃ gahetvā rattiṭṭhāne divāṭhāne nisinnā sajjhāyanti vīmaṃsanti, tesaṃ ‘‘karoto na karīyati pāpaṃ, natthi hetu, natthi paccayo, mato ucchijjatī’’ti tasmiṃ ārammaṇe micchāsati santiṭṭhati, cittaṃ ekaggaṃ hoti, javanāni javanti, paṭhamajavane satekicchā honti, tathā dutiyādīsu, sattame buddhānampi atekicchā anivattino ariṭṭhakaṇṭakasadisā. Tattha koci ekaṃ dassanaṃ okkamati, koci dve, koci tīṇipi, ekasmiṃ okkantepi, dvīsu tīsu okkantesupi, niyatamicchādiṭṭhikova hoti; patto saggamaggāvaraṇañceva mokkhamaggāvaraṇañca, abhabbo tassattabhāvassa anantaraṃ saggampi gantuṃ, pageva mokkhaṃ. Vaṭṭakhāṇu nāmesa satto pathavigopako, yebhuyyena evarūpassa bhavato vuṭṭhānaṃ natthi.
あるいは、彼らの見解を受け継いで、夜に昼に座って、聖典を唱え、熟考する者たちには、「行為しても罪は行われず、原因はなく、条件もなく、死ねば消滅する」というその対象に、誤った念(ミッチャサティ)が定着し、心が一つになり、衝動が駆け巡り、最初の衝動には多くの疑念がある。第二、第三と続くにつれて、第七の衝動では仏陀でさえ疑念がなく、引き返せない、アリッティカカンダの石のように。その中で、ある者は一つの真理に到達し、ある者は二つ、ある者は三つに到達する。一つに到達しても、二つ、三つに到達しても、彼は必ず誤った見解(ニヤタミッチャディッティ)を持つ。彼は天上界への道(サッガマッガ)と解脱への道(モッハマッガ)を妨げられ、それ以降、天上界に行くことも、ましてや解脱することもできない。この種の子(ヴァッタカーヌ)は、大地を覆う者であり、ほとんどの場合、このような者には悟りが訪れない。
‘‘Tasmā akalyāṇajanaṃ, āsīvisamivoragaṃ;
「それゆえ、悪しき友は、毒蛇のように、
Ārakā parivajjeyya, bhūtikāmo vicakkhaṇo’’ti.
賢明な者は、富を望むならば、遠く避けるべきである。」
Pakudhakaccāyanavādo パクダ・カッチャーヤナの教説
173. ‘‘Ekamidāhaṃ, bhante, samayaṃ yena pakudho kaccāyano tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā pakudhena kaccāyanena saddhiṃ sammodiṃ. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃ. Ekamantaṃ nisinno kho ahaṃ, bhante, pakudhaṃ kaccāyanaṃ etadavocaṃ – ‘yathā nu kho imāni, bho kaccāyana, puthusippāyatanāni…pe… sakkā nu kho, bho kaccāyana, evameva diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetu’nti?
173. 「尊師よ、ある時、私はパクダ・カッチャーヤナのもとへ行った。訪ねて行って、パクダ・カッチャーヤナと挨拶を交わした。親しみのある言葉、記憶に残る言葉を交わした後、片隅に座った。尊師よ、片隅に座った私は、パクダ・カッチャーヤナにこう言いました。『友カッチャーヤナよ、多くの様々な技芸があるように…(中略)…友カッチャーヤナよ、このように、この世で、現世で、沙門の果報を確立することは可能でしょうか。』
174. ‘‘Evaṃ vutte, bhante, pakudho kaccāyano maṃ etadavoca – ‘sattime, mahārāja, kāyā akaṭā akaṭavidhā animmitā animmātā vañjhā kūṭaṭṭhā esikaṭṭhāyiṭṭhitā. Te na iñjanti , na vipariṇamanti, na aññamaññaṃ byābādhenti, nālaṃ aññamaññassa sukhāya vā dukkhāya vā sukhadukkhāya vā. Katame satta? Pathavikāyo, āpokāyo, tejokāyo, vāyokāyo, sukhe, dukkhe, jīve sattame – ime satta kāyā akaṭā akaṭavidhā animmitā animmātā vañjhā kūṭaṭṭhā esikaṭṭhāyiṭṭhitā. Te na iñjanti, na vipariṇamanti, na aññamaññaṃ byābādhenti, nālaṃ aññamaññassa sukhāya vā dukkhāya vā sukhadukkhāya vā. Tattha natthi hantā vā ghātetā vā, sotā vā sāvetā vā, viññātā vā viññāpetā vā. Yopi tiṇhena satthena sīsaṃ chindati, na koci kiñci kañci (kaṃ.) jīvitā voropeti; sattannaṃ tveva sattannaṃ yeva (sī. syā. kaṃ. pī.) kāyānamantarena satthaṃ vivaramanupatatī’ti.
174. 「そのように言われたので、尊師よ、パクダ・カッチャーヤナは私にこう言いました。『王よ、七つの身体があります。これらは作られず、作られたものではなく、創造されず、創造されたものではなく、空虚で、不動で、固定され、堅固なものです。これらは動きません、変化しません、互いを害しません。互いの幸福にも、不幸にも、幸福と不幸にもなりません。七つとは何か。地界の身体、水界の身体、火界の身体、風界の身体、幸福、不幸、そして七番目の生命(の身体)です。これら七つの身体は、作られず、作られたものではなく、創造されず、創造されたものではなく、空虚で、不動で、固定され、堅固なものです。これらは動きません、変化しません、互いを害しません。互いの幸福にも、不幸にも、幸福と不幸にもなりません。そこには殺す者も、殺される者も、聞かせる者も、聞かされる者も、理解する者も、理解させる者もいません。たとえ鋭い剣で頭を斬っても、誰も誰かを命から奪うことはありません。ただ七つの身体の間で剣が通るだけなのです。』
174. Akatāti samena visamena vā kenaci hetunā na katā na vihitā. Katavidho karaṇavidhi natthi etesanti akatavidhānā . Padadvayenāpi loke kenaci hetupaccayena nesaṃ anibbattanabhāvaṃ dasseti. Iddhiyāpi na nimmitāti kassaci iddhimato cetovasippattassa devassa , issarādino vā iddhiyāpi na nimmitā. Animmāpitā kassaci animmāpitā. Vuttatthamevāti brahmajālavaṇṇanāyaṃ (dī. ni. aṭṭha. 1.30) vuttatthameva. Vañjhāti vañjhapasuvañjhatālādayo viya aphalā, kassaci ajanakāti attho, etena pathavikāyādīnaṃ rūpādijanakabhāvaṃ paṭikkhipati. Rūpasaddādayo hi pathavikāyādīhi appaṭibaddhavuttikāti tassa laddhi. Pabbatakūṭaṃ viya ṭhitāti kūṭaṭṭhā, yathā pabbatakūṭaṃ kenaci anibbattitaṃ, kassaci ca anibbattakaṃ, evamete pīti adhippāyo. Yamidaṃ ‘‘bījato aṅkurādi jāyatī’’ti vuccati, taṃ vijjamānameva tato nikkhamati, na avijjamānaṃ, aññathā aññatopi aññassa upaladdhi siyāti adhippāyo. Ṭhitattāti nibbikārābhāvena ṭhitattā. Na calantīti vikāraṃ nāpajjanti. Vikārābhāvato hi tesaṃ sattannaṃ kāyānaṃ esikaṭṭhāyiṭṭhitatā. Aniñjanañca attano pakatiyā avaṭṭhānameva. Tenāha **‘‘na vipariṇamantī’’**ti. Avipariṇāmadhammattā eva hi te aññamaññaṃ na byābādhenti. Sati hi vikāraṃ āpādetabbatāya byābādhakatāpi siyā, tathā anuggahetabbatāya anuggāhakatāti tadabhāvaṃ dassetuṃ pāḷiyaṃ nālantiādi vuttaṃ. Pathavī eva kāyekadesattā pathavikāyo. Jīvasattamānaṃ kāyānaṃ niccatāya nibbikārabhāvato na hantabbatā, na ghātetabbatā cāti neva koci hantā vā ghātetā vā, tenevāha **‘‘sattannaṃ tveva kāyāna’’**ntiādi. Yadi koci hantā natthi, kathaṃ satthappahāroti āha **‘‘yathā muggarāsi ādīsū’’**tiādi. Kevalaṃ saññāmattameva hoti. Hananaghātanādi pana paramatthato nattheva kāyānaṃ avikopanīyabhāvatoti adhippāyo.
174. 「作られていない」とは、 平等であれ不平等であれ、いかなる原因によっても作られず、創造されていない。製法の種類がない、とは、製法がないということである。 二つの言葉でも、世の中でいかなる原因によっても、それらが現れないことを示している。力によっても作られていない、とは、いかなる神通力を持つ者、心の安定を得た神、あるいはイッサラなどの力によっても作られていない。創造されていない、とは、誰にも創造されていないということである。「意味は語られている」とは、ブラフマジャーラ経の解説(ディーガ・ニカーヤ、注解、1.30)で語られた意味と同じである。「実を結ばない」とは、実を結ばない動物のように、実を結ばない、誰にも生み出されない、という意味である。これにより、地界などが形や音などを生み出すということを否定している。形や音などは、地界などとは無関係に機能する、というその教義である。「山の頂のように立っている」とは、不動である、山の頂が誰にも作られず、誰にも作られないように、これらも同様である、という意図である。もし「種から芽などが出る」と言われるなら、それは存在するものから出てくるのであって、存在しないものからではない。そうでなければ、他のものからも他のものが見出されるだろう、という意図である。「安定している」とは、変化がないために安定しているからである。「動かない」とは、変化しない。「変化がない」ために、それらの衆生の体は、永遠にそこに留まる。そして、動かないこと、それは、その性質に留まることである。それゆえ、**「変化しない」**と述べている。変化しない性質であるため、それらは互いに妨げ合わない。変化があれば、妨げることもできるだろう。同様に、助けることもできるだろう。そのことを示すために、経典では「〜できない」などと述べられている。地界そのものが体の一部であるため、地界である。生きている衆生の体は、永遠で変化しないため、 殺されることはなく、殺されることもない。それゆえ、**「七つの体において」**と述べている。もし殺す者がいないなら、どのようにして剣で斬るのか。**「鉄の塊などのように」**と述べている。単に認識だけがある。殺したり斬ったりすることは、究極的には、体の変化がないため、存在しない、という意図である。
175. ‘‘Itthaṃ kho me, bhante, pakudho kaccāyano sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno aññena aññaṃ byākāsi. Seyyathāpi, bhante, ambaṃ vā puṭṭho labujaṃ byākareyya, labujaṃ vā puṭṭho ambaṃ byākareyya; evameva kho me, bhante, pakudho kaccāyano sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno aññena aññaṃ byākāsi. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘kathañhi nāma mādiso samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā vijite vasantaṃ apasādetabbaṃ maññeyyā’ti. So kho ahaṃ, bhante, pakudhassa kaccāyanassa bhāsitaṃ neva abhinandiṃ nappaṭikkosiṃ, anabhinanditvā appaṭikkositvā anattamano, anattamanavācaṃ anicchāretvā tameva vācaṃ anuggaṇhanto anikkujjanto uṭṭhāyāsanā pakkamiṃ.
175. 「尊師よ、このように、パクダ・カッチャーヤナは、現世での沙門の果報について問われて、別のものについて別のものを説きました。尊師よ、たとえば、マンゴーについて問われて、ジャボティカーについて説いたり、ジャボティカーについて問われて、マンゴーについて説いたりするように。尊師よ、このように、パクダ・カッチャーヤナは、現世での沙門の果報について問われて、別のものについて別のものを説きました。尊師よ、私にはこう思われました。『私のような者が、在家者として住んでいる沙門やバラモンを侮辱すべきであると考えるだろうか。』そこで尊師よ、私はパクダ・カッチャーヤナの言葉を肯定もせず、否定もしませんでした。肯定もせず、否定もせず、気分が乗らなかったので、気分が乗らない言葉を無理に発することもせず、その言葉を支持することも、従うこともせず、席を立って去りました。」
173-175. Pakudhavāde akaṭāti akatā. Akaṭavidhāti akatavidhānā. Evaṃ karohīti kenaci kārāpitāpi na hontīti attho. Animmitāti iddhiyāpi na nimmitā. Animmātāti animmāpitā, keci animmāpetabbāti padaṃ vadanti, taṃ neva pāḷiyaṃ, na aṭṭhakathāyaṃ dissati. Vañjhādipadattayaṃ vuttatthameva. Na iñjantīti esikatthambho viya ṭhitattā na calanti. Na vipariṇamantīti pakatiṃ na jahanti. Na aññamaññaṃ byābādhentīti na aññamaññaṃ upahananti. Nālanti na samatthā. Pathavikāyotiādīsu pathavīyeva pathavikāyo, pathavisamūho vā. Tatthāti tesu jīvasattamesu kāyesu. Sattannaṃ tveva kāyānanti yathā muggarāsiādīsu pahataṃ satthaṃ muggādīnaṃ antarena pavisati, evaṃ sattannaṃ kāyānaṃ antarena chiddena vivarena satthaṃ pavisati. Tattha ahaṃ imaṃ jīvitā voropemīti kevalaṃ saññāmattameva hotīti dasseti.
173-175. プクダの教説において「為されず(アカータ)」とは、為されないことである。「為されざる(アカータヴィダ)」とは、為されざる計画のことである。このように「為せ」と誰かに命じられても、為されない、という意味である。「創造されず(アニンミタ)」とは、神通力によっても創造されない。「創造されなかった(アニンマータ)」とは、創造されなかった、ある人々は「創造されない」という言葉を使うが、それは経典にも注釈にも見られない。束の間の言葉(ヴァンジャ)」は、言われた意味と同じである。「揺るがず(インジャ)」とは、石柱のように立っていて動かない。「変化せず(ヴィパリナマンティ)」とは、本質を離れない。「互いに害せず(アンニャマンニャム・ビヤバッダレンタ)」とは、互いに傷つけない。「力がない(ナーラ)」とは、力がないことである。「地の塊(パタヴィカーヤ)」などにおいては、地そのものが地の塊、あるいは地の集まりである。「それらの中で(タットゥ)」とは、それらの七つの身体の中で。「七つの塊(サッタンナントゥエヴァ・カーヤーナ)」とは、豆の束のようなものの中で、撃たれた武器が豆の間に侵入するように、七つの塊の間に、開いた隙間から武器が侵入する。その中で、「私はこの命を奪う」というのは、単なる認識にすぎないと示している。
Nigaṇṭhanāṭaputtavādo ニガンタ・ナータプッタの教説
176. ‘‘Ekamidāhaṃ, bhante, samayaṃ yena nigaṇṭho nāṭaputto tenupasaṅkamiṃ ; upasaṅkamitvā nigaṇṭhena nāṭaputtena saddhiṃ sammodiṃ. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃ. Ekamantaṃ nisinno kho ahaṃ, bhante, nigaṇṭhaṃ nāṭaputtaṃ etadavocaṃ – ‘yathā nu kho imāni, bho aggivessana, puthusippāyatanāni…pe… sakkā nu kho, bho aggivessana, evameva diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetu’nti?
176. 「尊師よ、ある時、私はニガンタ・ナータプッタのもとへ行った。訪ねて行って、ニガンタ・ナータプッタと挨拶を交わした。親しみのある言葉、記憶に残る言葉を交わした後、片隅に座った。尊師よ、片隅に座った私は、ニガンタ・ナータプッタにこう言いました。『友アッギヴェッサナよ、多くの様々な技芸があるように…(中略)…友アッギヴェッサナよ、このように、この世で、現世で、沙門の果報を確立することは可能でしょうか。』
177. ‘‘Evaṃ vutte, bhante, nigaṇṭho nāṭaputto maṃ etadavoca – ‘idha, mahārāja, nigaṇṭho cātuyāmasaṃvarasaṃvuto hoti. Kathañca, mahārāja, nigaṇṭho cātuyāmasaṃvarasaṃvuto hoti? Idha, mahārāja, nigaṇṭho sabbavārivārito ca hoti, sabbavāriyutto ca, sabbavāridhuto ca, sabbavāriphuṭo ca. Evaṃ kho, mahārāja, nigaṇṭho cātuyāmasaṃvarasaṃvuto hoti . Yato kho, mahārāja, nigaṇṭho evaṃ cātuyāmasaṃvarasaṃvuto hoti; ayaṃ vuccati, mahārāja, nigaṇṭho nigaṇṭho nāṭaputto (syā. ka.) gatatto ca yatatto ca ṭhitatto cā’ti.
177. 「そのように言われたので、尊師よ、ニガンタ・ナータプッタは私にこう言いました。『王よ、ここで、ニガンタは四つの抑制に抑制されています。王よ、ニガンタはどのように四つの抑制に抑制されているのでしょうか。ここで、王よ、ニガンタはすべての悪を避け、すべての悪に備え、すべての悪を拒み、すべての悪から守られています。王よ、このように、ニガンタは四つの抑制に抑制されています。王よ、ニガンタがこのように四つの抑制に抑制されているとき、王よ、このニガンタは、制御された者、自制した者、定まった者と呼ばれます。』
177. Cattāro yāmā bhāgā catuyāmā, catuyāmā eva cātuyāmā, bhāgattho hi idha yāma-saddo yathā ‘‘rattiyā paṭhamo yāmo’’ti . So panettha bhāgo saṃvaralakkhaṇoti āha **‘‘cātuyāmasaṃvutoti catukoṭṭhāsena saṃvarena saṃvuto’’**ti. Paṭikkhittasabbasītodakoti paṭikkhittasabbasītodakaparibhogo. Sabbena pāpavāraṇena yuttoti sabbappakārena saṃvaralakkhaṇena samannāgato. Dhutapāpoti sabbena nijjaralakkhaṇena pāpavāraṇena vidhutapāpo. Phuṭṭhoti aṭṭhannampi kammānaṃ khepanena mokkhappattiyā kammakkhayalakkhaṇena sabbena pāpavāraṇena phuṭṭho taṃ patvā ṭhito. Koṭippattacittoti mokkhādhigameneva uttamamariyādappattacitto. Yatattoti kāyādīsu indriyesu saṃyametabbassa abhāvato saṃyatacitto. Suppatiṭṭhitacittoti nissesato suṭṭhu patiṭṭhitacitto. Sāsanānulomaṃ nāma pāpavāraṇena yuttatā. Tenāha ‘‘dhutapāpo’’tiādi. Asuddhaladdhitāyāti ‘‘atthi jīvo, so ca siyā nicco, siyā anicco’’ti evamādiasuddhaladdhitāya . Sabbāti kammapakativibhāgādivisayā sabbā nijjhānakkhantiyo. Diṭṭhiye vāti micchādiṭṭhiyo eva jātā.
177. 四昼夜(cattāro yāmā)とは、四昼夜(catuyāmā)、四昼夜(catuyāmā)そのものの昼夜(cātuyāmā)であり、昼夜(yāma)という言葉はここでは「夜の第一昼夜」のように部分を意味する。この部分を「四昼夜に制せられた(cātuyāmasaṃvuto)」といい、「四つの部分(catukoṭṭhāsena)からの制戒(saṃvarena)によって制せられた(saṃvuto)」という意味である。一切の悪の遮断(paṭikkhittasabbasītodakoti)とは、一切の悪の遮断(paṭikkhittasabbasītodaka)の摂取(paribhogo)である。あらゆる悪(sabbena pāpavāraṇena)を備えている(yuttoti)とは、あらゆる方面(sabbappakārena)からの制戒(saṃvara)を備えている(samannāgato)ことである。苦行(dhutapāpoti)とは、あらゆる滅尽(nijjaralakkhaṇena)の悪(pāpavāraṇena)によって清められた(vidhutapāpo)悪である。触れられた(phuṭṭhoti)とは、八つの業(aṭṭhannampi kammānaṃ)の滅尽(khepanena)によって解脱(mokkhappattiya)に至り、業の消滅(kammakkhayalakkhaṇena)に触れられた(phuṭṭho)ことである。心の境涯(koṭippattacittoti)とは、解脱(mokkhādhigama)によって最高の境地(uttamamariyādappatti)に至った心(citta)である。自制された(yatattoti)とは、感覚器官(indriyesu)における制御すべきものがなくなった(abhāvato)ゆえに、制御された(saṃyatacitta)心である。よく確立された心(suppatiṭṭhitacittoti)とは、依拠なく(nissesato)よく確立された(suṭṭhu patiṭṭhita)心である。教えに沿っている(sāsanānulomaṃ)とは、悪の遮断(pāpavāraṇena)を備えている(yuttatā)ことである。それゆえ「苦行(dhutapāpo)」などと言われる。清くない見解(asuddhaladdhitāyāti)とは、「生命(jīvo)があり、それは永遠(nicco)であるかもしれないし、永遠でない(anicco)かもしれない」というような清くない見解(evamādiasuddhaladdhitāya)である。すべて(sabbāti)とは、業の性質(kammapakativibhāgādi)などの対象(visayā)であり、すべての静慮(nijjhānakkhantiyo)である。見解(diṭṭhiye)とは、邪見(micchādiṭṭhiyo)のことである。
178. ‘‘Itthaṃ kho me, bhante, nigaṇṭho nāṭaputto sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno cātuyāmasaṃvaraṃ byākāsi. Seyyathāpi, bhante, ambaṃ vā puṭṭho labujaṃ byākareyya, labujaṃ vā puṭṭho ambaṃ byākareyya; evameva kho me, bhante, nigaṇṭho nāṭaputto sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno cātuyāmasaṃvaraṃ byākāsi. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘kathañhi nāma mādiso samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā vijite vasantaṃ apasādetabbaṃ maññeyyā’ti . So kho ahaṃ, bhante, nigaṇṭhassa nāṭaputtassa bhāsitaṃ neva abhinandiṃ nappaṭikkosiṃ. Anabhinanditvā appaṭikkositvā anattamano anattamanavācaṃ anicchāretvā tameva vācaṃ anuggaṇhanto anikkujjanto uṭṭhāyāsanā pakkamiṃ.
178. 「尊師よ、このように、ニガンタ・ナータプッタは、現世での沙門の果報について問われて、四つの抑制について説きました。尊師よ、たとえば、マンゴーについて問われて、ジャボティカーについて説いたり、ジャボティカーについて問われて、マンゴーについて説いたりするように。尊師よ、このように、ニガンタ・ナータプッタは、現世での沙門の果報について問われて、四つの抑制について説きました。尊師よ、私にはこう思われました。『私のような者が、在家者として住んでいる沙門やバラモンを侮辱すべきであると考えるだろうか。』そこで尊師よ、私はニガンタ・ナータプッタの言葉を肯定もせず、否定もしませんでした。肯定もせず、否定もせず、気分が乗らなかったので、気分が乗らない言葉を無理に発することもせず、その言葉を支持することも、従うこともせず、席を立って去りました。」
176-178. Nāṭaputtavāde cātuyāmasaṃvarasaṃvutoti catukoṭṭhāsena saṃvarena saṃvuto. Sabbavārivārito cāti vāritasabbaudako paṭikkhittasabbasītodakoti attho. So kira sītodake sattasaññī hoti, tasmā na taṃ vaḷañjeti. Sabbavāriyuttoti sabbena pāpavāraṇena yutto. Sabbavāridhutoti sabbena pāpavāraṇena dhutapāpo. Sabbavāriphuṭoti sabbena pāpavāraṇena phuṭṭho. Gatattoti koṭippattacitto. Yatattoti saṃyatacitto. Ṭhitattoti suppatiṭṭhitacitto. Etassa vāde kiñci sāsanānulomampi atthi, asuddhaladdhitāya pana sabbā diṭṭhiyeva jātā.
176-178. ナータプッタの教説において「四つの段階で調和(チャーテュヤーマサンヴァラサンヴータ)」とは、四つの段階の調和で調和していることである。「すべての障壁(サッバヴァーリヴァーリト)」とは、すべての水から遮られ、すべての清浄さを妨げられた、という意味である。彼は清浄な水の中で「生きている」と認識するので、それを触れない。それは「すべての障壁に満ちている(サッバヴァーリユット)」、「すべての障壁で清められた(サッバヴァーリドゥータ)」、「すべての障壁に満ちている(サッバヴァーリプッタ)」、そして「目的を達した(ガタッタ)」、「自己を制御した(ヤタッタ)」、「定まった(ティタッタ)」である。この教説には、ある教えに沿うものもあるが、清浄でない見解のために、すべてが見解となった。
Sañcayabelaṭṭhaputtavādo サンジャヤ・ベーラッタプッタの教説
179. ‘‘Ekamidāhaṃ, bhante, samayaṃ yena sañcayo belaṭṭhaputto tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā sañcayena belaṭṭhaputtena saddhiṃ sammodiṃ. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃ. Ekamantaṃ nisinno kho ahaṃ bhante, sañcayaṃ belaṭṭhaputtaṃ etadavocaṃ – ‘yathā nu kho imāni, bho sañcaya, puthusippāyatanāni…pe… sakkā nu kho, bho sañcaya, evameva diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetu’nti?
179. 「尊師よ、ある時、私はサンジャヤ・ベーラッタプッタのもとへ行った。訪ねて行って、サンジャヤ・ベーラッタプッタと挨拶を交わした。親しみのある言葉、記憶に残る言葉を交わした後、片隅に座った。尊師よ、片隅に座った私は、サンジャヤ・ベーラッタプッタにこう言いました。『友サンジャヤよ、多くの様々な技芸があるように…(中略)…友サンジャヤよ、このように、この世で、現世で、沙門の果報を確立することは可能でしょうか。』
180. ‘‘Evaṃ vutte, bhante, sañcayo belaṭṭhaputto maṃ etadavoca – ‘atthi paro lokoti iti ce maṃ pucchasi, atthi paro lokoti iti ce me assa, atthi paro lokoti iti te naṃ byākareyyaṃ. Evantipi me no, tathātipi me no, aññathātipi me no, notipi me no, no notipi me no. Natthi paro loko…pe… atthi ca natthi ca paro loko…pe… nevatthi na natthi paro loko…pe… atthi sattā opapātikā…pe… natthi sattā opapātikā…pe… atthi ca natthi ca sattā opapātikā…pe… nevatthi na natthi sattā opapātikā…pe… atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko…pe… natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko…pe…atthi ca natthi ca sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko…pe… nevatthi na natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko…pe… hoti tathāgato paraṃ maraṇā…pe… na hoti tathāgato paraṃ maraṇā…pe… hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā…pe… neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇāti iti ce maṃ pucchasi, neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇāti iti ce me assa, neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇāti iti te naṃ byākareyyaṃ. Evantipi me no, tathātipi me no, aññathātipi me no, notipi me no, no notipi me no’ti.
180. 「尊師よ、このように言われたとき、ベラッハプッタのサンジャヤは私にこう言いました。「もし『あの世は存在する』と私に尋ねるならば、『あの世は存在する』と私に言ったであろう。しかし、そうではないとも、あるいはそうであるとも、あるいはそうでもなく、あるいはそうでもないとも言わない。あの世は存在しない…(中略)…あの世は存在し、かつ存在しない…(中略)…あの世は存在もせず、存在もしない…(中略)…有情は自然に生じるものが存在する…(中略)…有情は自然に生じるものが存在しない…(中略)…有情は自然に生じるものが存在し、かつ存在しない…(中略)…有情は自然に生じるものが存在もせず、存在もしない…(中略)…善行悪行の業には結果と報いがある…(中略)…善行悪行の業には結果と報いがない…(中略)…善行悪行の業には結果と報いがあり、かつなく…(中略)…善行悪行の業には結果と報いもなく、かつない…(中略)…如来は死後存在する…(中略)…如来は死後存在しない…(中略)…如来は死後存在し、かつ存在しない…(中略)…如来は死後存在もせず、かつ存在しない」と、もし私に尋ねるならば、「如来は死後存在もせず、かつ存在しない」と私は答えるでしょう。それはそうとも言わず、そうとも言わず、そうでないとも言わず、そうとも言わず、そうでもないとさえ言いません」と。
181. ‘‘Itthaṃ kho me, bhante, sañcayo belaṭṭhaputto sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno vikkhepaṃ byākāsi. Seyyathāpi, bhante, ambaṃ vā puṭṭho labujaṃ byākareyya, labujaṃ vā puṭṭho ambaṃ byākareyya; evameva kho me, bhante, sañcayo belaṭṭhaputto sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno vikkhepaṃ byākāsi. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘ayañca imesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ sabbabālo sabbamūḷho. Kathañhi nāma sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ puṭṭho samāno vikkhepaṃ byākarissatī’ti. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘kathañhi nāma mādiso samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā vijite vasantaṃ apasādetabbaṃ maññeyyā’ti. So kho ahaṃ, bhante, sañcayassa belaṭṭhaputtassa bhāsitaṃ neva abhinandiṃ nappaṭikkosiṃ. Anabhinanditvā appaṭikkositvā anattamano anattamanavācaṃ anicchāretvā tameva vācaṃ anuggaṇhanto anikkujjanto uṭṭhāyāsanā pakkamiṃ.
181. 「尊師よ、このように、サンジャヤ・ベラッハプッタは、この世で現実に得られる修行の果実について問われたにもかかわらず、回避的な答えをしました。尊師よ、それはまるで、マンゴーについて問われたのにイチジクについて答えたり、イチジクについて問われたのにマンゴーについて答えるようなものです。尊師よ、このように、サンジャヤ・ベラッハプッタは、この世で現実に得られる修行の果実について問われたにもかかわらず、回避的な答えをしました。そのとき私は思いました。「これらの沙門やバラモンたちの中で、サンジャヤは最も愚かで、最も無知である。なぜなら、この世で現実に得られる修行の果実について問われたのに、回避的な答えをするなどとは!」そのとき私は思いました。「私のような者が、王国に住む沙門やバラモンを軽んじることができるだろうか?」尊師よ、私はサンジャヤ・ベラッハプッタの言葉を肯定も否定もしませんでした。肯定も否定もせず、不満も表明せず、不満な言葉も口にせず、その言葉を肯定もせず、うなずきもせず、座を立って去りました。」
179-181. Sañcayavādo amarāvikkhepe vuttanayo eva.
179-181. サンチャヤの教説は、アマラーヴィックサペの教説と同じである。
179-181. Amarāvikkhepe vuttanayo evāti brahmajāle amarāvikkhepavādasaṃvaṇṇanāyaṃ (dī. ni. aṭṭha. 1.61-63) vuttanayo eva vikkhepabyākaraṇabhāvato, tatheva cettha vikkhepavādassa āgatattā.
179-181. アマーラヴィクシェーパ(Amarāvikkhepe)で述べられた通り(vuttanayo evāti)。ブラフマジャーラ(brahmajāle)におけるアマーラヴィクシェーパの議論の解説(amarāvikkhepavādasaṃvaṇṇanāyaṃ)に(dī. ni. aṭṭha. 1.61-63)、述べられている通り(vuttanayo eva)である。なぜなら、ここでも議論(vikkhepavādassa)が述べられているから(āgatattā)である。
Paṭhamasandiṭṭhikasāmaññaphalaṃ 第一の、この世で現実に得られる修行の果実
182. ‘‘Sohaṃ, bhante, bhagavantampi pucchāmi – ‘yathā nu kho imāni, bhante, puthusippāyatanāni seyyathidaṃ – hatthārohā assārohā rathikā dhanuggahā celakā calakā piṇḍadāyakā uggā rājaputtā pakkhandino mahānāgā sūrā cammayodhino dāsikaputtā āḷārikā kappakā nhāpakā sūdā mālākārā rajakā pesakārā naḷakārā kumbhakārā gaṇakā muddikā, yāni vā panaññānipi evaṃgatāni puthusippāyatanāni, te diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sippaphalaṃ upajīvanti, te tena attānaṃ sukhenti pīṇenti, mātāpitaro sukhenti pīṇenti, puttadāraṃ sukhenti pīṇenti, mittāmacce sukhenti pīṇenti, samaṇabrāhmaṇesu uddhaggikaṃ dakkhiṇaṃ patiṭṭhapenti sovaggikaṃ sukhavipākaṃ saggasaṃvattanikaṃ. Sakkā nu kho me , bhante, evameva diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetu’nti?
182. 「尊師よ、お尋ねします。尊師よ、例えば、弓術、馬術、戦車術、弓術、衣装、踊り、歌、物乞い、王子、象使い、偉大な象、勇敢な戦士、革鎧の兵士、召使いの息子、重い荷物を運ぶ者、配達人、調理人、花飾り職人、染物職人、織物職人、竹職人、陶工、計算士、宝石職人など、多くの様々な技芸がありますが、これらの技芸は、この世で現実に得られる技術の果実として、その人々を養い、満たしています。彼らは、両親を養い、満たし、子供や妻を養い、満たし、友人や仲間を養い、満たしています。そして、沙門やバラモンたちに、より豊かな、天国に値する、幸福な結果をもたらし、天国へ導くような施しをしています。尊師よ、私にも、このように、この世で現実に得られる修行の果実を悟ることは可能でしょうか?」
182. Sohaṃ , bhanteti so ahaṃ bhante, vālukaṃ pīḷetvā telaṃ alabhamāno viya titthiyavādesu sāraṃ alabhanto bhagavantaṃ pucchāmīti attho.
182. 「尊者よ、私が(ソーハン、バンテ)」とは、「私が、尊者よ、砂を絞って油を得られないように、異教徒の教説に真実を得られないまま、仏陀に尋ねます」という意味である。
183. ‘‘Sakkā, mahārāja. Tena hi, mahārāja, taññevettha paṭipucchissāmi. Yathā te khameyya, tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idha te assa puriso dāso kammakāro kammakaro (sī. syā. kaṃ. pī.) pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṅkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī mukhullokako mukhullokiko (syā. kaṃ. ka.) . Tassa evamassa – ‘acchariyaṃ, vata bho, abbhutaṃ, vata bho, puññānaṃ gati, puññānaṃ vipāko. Ayañhi rājā māgadho ajātasattu vedehiputto manusso ; ahampi manusso. Ayañhi rājā māgadho ajātasattu vedehiputto pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreti, devo maññe. Ahaṃ panamhissa dāso kammakāro pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṅkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī mukhullokako. So vatassāhaṃ puññāni kareyyaṃ. Yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya’nti. So aparena samayena kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya. So evaṃ pabbajito samāno kāyena saṃvuto vihareyya, vācāya saṃvuto vihareyya, manasā saṃvuto vihareyya, ghāsacchādanaparamatāya santuṭṭho, abhirato paviveke. Taṃ ce te purisā evamāroceyyuṃ – ‘yagghe deva jāneyyāsi, yo te so puriso yo te puriso (sī. ka.) dāso kammakāro pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṅkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī mukhullokako; so, deva, kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito. So evaṃ pabbajito samāno kāyena saṃvuto viharati, vācāya saṃvuto viharati, manasā saṃvuto viharati, ghāsacchādanaparamatāya santuṭṭho, abhirato paviveke’ti. Api nu tvaṃ evaṃ vadeyyāsi – ‘etu me, bho, so puriso, punadeva hotu dāso kammakāro pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṅkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī mukhullokako’ti?
183. 「可能です、大王。それでは、大王、ここであなたに質問します。あなたが満足すれば、それに答えるでしょう。大王、どう思いますか?もしここに、王が、マгада王アジャータサットゥ、ヴィデーハの子が、召使い、労働者、早起きで、夜遅くまで働き、指示を正確にこなし、機嫌を取り、喜んで話す者、顔色をうかがう者がいたとします。その者にこう思わせます。「おお、不思議なことだ、おお、驚くべきことだ、善行の道、善行の報いとは。このマгада王アジャータサットゥ、ヴィデーハの子は人間であり、私も人間である。このマгада王アジャータサットゥ、ヴィデーハの子は五つの感覚的な欲望に満たされ、楽しんでいますが、神のようです。しかし私は彼の召使い、労働者であり、早起きで、夜遅くまで働き、指示を正確にこなし、機嫌を取り、喜んで話す者、顔色をうかがう者です。彼のために善行を積むべきだ。なぜなら、髪や髭を剃り、袈裟を着て、家を出て、在家を離れて出家したならば、どうだろうか?」それで、彼は、髪や髭を剃り、袈裟を着て、家を出て、在家を離れて出家します。このように出家して、身体において節制し、言葉において節制し、心において節制し、食べ物と衣服だけで満足し、隠遁に喜びを見出すでしょう。もしその部下たちがあなたにこう告げたとしたら、「おお、陛下、ご存知ですか?あの召使い、労働者、早起きで、夜遅くまで働き、指示を正確にこなし、機嫌を取り、喜んで話す者、顔色をうかがう者が、髪や髭を剃り、袈裟を着て、家を出て、在家を離れて出家しました。このように出家して、身体において節制し、言葉において節制し、心において節制し、食べ物と衣服だけで満足し、隠遁に喜びを見出しています」と。あなたはこう言うでしょうか?「おお、彼を連れてこい、彼は再び私の召使い、労働者、早起きで、夜遅くまで働き、指示を正確にこなし、機嫌を取り、喜んで話す者、顔色をうかがう者となるだろう」と?
183. Yathā te khameyyāti yathā te rucceyya. Dāsoti antojātadhanakkītakaramarānītasāmaṃdāsabyopagatānaṃ aññataro. Kammakāroti analaso kammakaraṇasīloyeva. Dūrato disvā paṭhamameva uṭṭhahatīti pubbuṭṭhāyī. Evaṃ uṭṭhito sāmino āsanaṃ paññapetvā pādadhovanādikattabbakiccaṃ katvā pacchā nipatati nisīdatīti pacchānipātī. Sāmikamhi vā sayanato avuṭṭhite pubbeyeva vuṭṭhātīti pubbuṭṭhāyī. Paccūsakālato paṭṭhāya yāva sāmino rattiṃ niddokkamanaṃ, tāva sabbakiccāni katvā pacchā nipatati, seyyaṃ kappetīti pacchānipātī. Kiṃ karomi, kiṃ karomīti evaṃ kiṃkārameva paṭisuṇanto vicaratīti kiṃ kārapaṭissāvī. Manāpameva kiriyaṃ karotīti manāpacārī. Piyameva vadatīti piyavādī. Sāmino tuṭṭhapahaṭṭhaṃ mukhaṃ ullokayamāno vicaratīti mukhullokako.
183. 「あなたが満足するように(ヤターテ・カメヤ)」とは、あなたが望むように、という意味である。「奴隷(ダーサ)」とは、財産を買い取られ、連れてこられた奴隷、あるいはそれに準ずる者である。「労働者(カンマカーロ)」とは、勤勉な労働者である。「遠くから見て、最初に立ち上がる(ドゥーラトー・ディスヴァー・パタマメヴァ・ウッターハティ)」とは、早く起きる者である。そのように起きて、主人の座を用意し、足を洗うなどの必要なことをした後、後に横になる、あるいは座る、すなわち、後に横になる者である。あるいは、主人が寝ている間に、先に起きる者、すなわち、早く起きる者である。夜明けから主人が寝るまで、すべての用事を済ませて、後に横になり、休息をとる、すなわち、後に横になる者である。「何をしましょうか、何をしましょうか(キン・カロミ、キン・カロミ)」と、このように、何をするべきかを聞きながら、歩き回る者、すなわち、何をするべきかを聞く者である。「喜ばしいことだけをする(マナーパメヴァ・キリヤン・カロティ)」とは、喜ばしい行いをする者である。「喜ばしいことだけを言う(ピヤメヴァ・ヴァダティ)」とは、喜ばしいことを言う者である。主人の満足した、喜んだ顔を見ながら歩き回る者、すなわち、顔色をうかがう者である。
Devo maññeti devo viya. So vatassāhaṃ puññāni kareyyanti so vata ahaṃ evarūpo assaṃ, yadi puññāni kareyyanti attho. ‘‘So vatassa’ssa’’ntipi pāṭho, ayamevattho. Yaṃnūnāhanti sace dānaṃ dassāmi, yaṃ rājā ekadivasaṃ deti, tato satabhāgampi yāvajīvaṃ na sakkhissāmi dātunti pabbajjāyaṃ ussāhaṃ katvā evaṃ cintanabhāvaṃ dasseti.
「神(デーヴォ)と思う」とは、神のように思うことである。「ああ、私が善行(プンニャーニ)をしたら」とは、「ああ、もし私がこのようであったら、善行をしただろう」という意味である。「『ああ、~であっただろう』とも読まれるが、意味は同じである。「もし(ヤンヌーナー)」とは、「もし私が、王が一日与えるものよりも、生涯かけてもその百倍も与えることができないだろう」と考えて、出家の決意を固める、という意味である。
Kāyena saṃvutoti kāyena pihito hutvā akusalassa pavesanadvāraṃ thaketvāti attho. Eseva nayo sesapadadvayepi. Ghāsacchādanaparamatāyāti ghāsacchādanena paramatāya uttamatāya, etadatthampi anesanaṃ pahāya aggasallekhena santuṭṭhoti attho. Abhirato paviveketi ‘‘kāyaviveko ca vivekaṭṭhakāyānaṃ, cittaviveko ca nekkhammābhiratānaṃ, paramavodānappattānaṃ upadhiviveko ca nirupadhīnaṃ puggalānaṃ visaṅkhāragatāna’’nti evaṃ vutte tividhepi viveke rato; gaṇasaṅgaṇikaṃ pahāya kāyena eko viharati, cittakilesasaṅgaṇikaṃ pahāya aṭṭhasamāpattivasena eko viharati, phalasamāpattiṃ vā nirodhasamāpattiṃ vā pavisitvā nibbānaṃ patvā viharatīti attho. Yaggheti codanatthe nipāto.
「身によって調和している(カーイェナ・サンヴータ)」とは、身によって覆われ、悪への入り口を塞いでいる、という意味である。他の二つの言葉にも同じことが言える。「食べ物と衣服の究極(ガーサッチャーダナパラマターヤ)」とは、食べ物と衣服の究極、すなわち、この目的のために、不適切なものを避け、最高の苦行に満足すること、という意味である。「隠遁に喜び(アビラト・パヴィーケーティ)」とは、「身の隠遁(カーヤヴィーケー)」と「心の隠遁(チッタヴィーケー)」、すなわち、厭離に喜び、世俗的なものから離れた者たちの隠遁、そして「究極の清浄(パラマヴォダーナ)」に達した、一切の執着のない者たちの隠遁、すなわち、三種類の隠遁に喜んでいることである。群衆との交わりを避け、一人で住むこと、心の汚れとの交わりを避け、八つの禅定によって一人で住むこと、あるいは果報の禅定や滅尽の禅定に入って、涅槃に達して住むこと、という意味である。「~は(ヤッゲーティ)」とは、促す意味の助詞である。
183. Yathā te rucceyyāti idāni mayā pucchiyamāno attho yathā tava citte roceyya. Gharadāsiyā kucchismiṃ jāto antojāto. Dhanena kīto dhanakkīto. Bandhaggāhagahito karamarānīto. Sāmanti sayameva. Dāsabyanti dāsabhāvaṃ. Koci dāsopi samāno alaso kammaṃ akaronto ‘‘kammakāro’’ti na vuccatīti āha **‘‘analaso kammakaraṇasīloyevā’’**ti. Paṭhamamevāti āsannataraṭṭhānūpasaṅkamanato pageva puretarameva. Pacchāti sāmikassa nipajjāya pacchā. Sayanato avuṭṭhiteti rattiyā vibhāyanavelāya seyyato avuṭṭhite. Paccūsakālato paṭṭhāyāti atītāya rattiyā paccūsakālato paṭṭhāya. Yāva sāmino rattiṃ niddokkamananti aparāya padosavelāyaṃ yāva niddokkamanaṃ. Kiṃ kāranti kiṃ karaṇīyaṃ, kiṃkārabhāvato pucchitvā kātabbaveyyāvaccanti attho.
183. あなたが望むように(yathā te rucceyyāti)。今私が尋ねている意味が、あなたの心にどのように適うか(yathā tava citte roceyya)ということである。家僕の腹に生まれた( Gharadāsiyā kucchismiṃ jāto)とは、内生(antojāto)である。金で買われた(dhanena kīto)とは、金銭で購入された(dhanakkīto)である。親族の囚われ(bandhaggāhagahito)によって連れてこられた(karamarānīto)である。奴隷(sāmanti)とは、自分自身(svayam)のことである。奴隷の身分(dāsabyanti)とは、奴隷の身分(dāsabhāvaṃ)である。奴隷であっても(dāsopi samāno)、怠惰で(alasō)仕事をしない(kammaṃ akaronto)者は、「労働者(kammakāro)」と呼ばれない(na vuccatīti)と、ここで「怠惰でない労働を習慣とする者(analaso kammakaraṇasīloyevā)」と言っている。まず(paṭhamamevāti)とは、より近い場所(āsannataraṭṭhāna)への接近(ūpasaṅkama)より前に(pageva)より以前に(puretarameva)ということである。後に(pacchāti)とは、主人が寝た後(nipajjāya pacchā)である。寝床から起きない(sayanato avuṭṭhiteti)とは、夜の明ける頃(vibhāyanavelāya)に、寝床から起きない(seyyato avuṭṭhite)ことである。夜明け前から(paccūsakālato paṭṭhāyāti)とは、過ぎ去った夜(atītāya rattiyā)の夜明け前から(paccūsakālato paṭṭhāya)ということである。主人が眠りにつくまで(yāva sāmino rattiṃ niddokkamananti)とは、次の日の夕方(aparāya padosavelāyaṃ)に、眠りにつくまで(yāva niddokkamanaṃ)である。何のために(kiṃ kāranti)とは、すべきこと(karaṇīyaṃ)は何であるか(kiṃkaraṇabhāvato)と尋ね、すべきことをする(kātabbaveyyāvacanti)という意味である。
Devo viyāti ādhipaccaparivārādisampattisamannāgato padhānadevo viya. So vatassāhanti so vata assaṃ ahaṃ. So rājā viya ahampi bhaveyyaṃ, kathaṃ puññāni kareyyaṃ, yadi puññāni uḷārāni kareyyanti yojanā. **‘‘So vatassa’ssa’’**nti pāṭhe so rājā assa ahaṃ assaṃ vata, yadi puññāni kareyyanti yojanā. Tenāha **‘‘ayamevattho’’**ti. Assanti uttamapurisappayoge ahaṃ-saddo appayuttopi payutto eva hoti. Yāvajīvaṃ na sakkhissāmi dātunti yāvajīvaṃ dānatthāya ussāhaṃ karontopi yaṃ rājā ekaṃ divasaṃ deti , tato satabhāgampi dātuṃ na sakkhissāmi. Tasmā pabbajissāmīti pabbajjāyaṃ ussāhaṃ katvāti yojanā.
神のように(devo viyāti)とは、支配権(ādhipacca)や眷属(parivāra)などの財産を備えた(sampattisamannāgato)主要な神(padhāna-devo)のように、ということである。その人は~だろう(so vatassāhanti)とは、その人は~だろう、私が~だろう、ということである。その王のように、私も~だろう、もし私が善行(puññāni)を積むならば、もし私が偉大な善行(uḷārāni)を積むならば、という連想である。「その人は~だろう(so vatassa’ssa)」(pāṭhe)とは、その王が~だろう、私が~だろう、もし私が善行を積むならば、という連想である。それゆえ「これはまさにその意味である(ayamevattho)」(tenāha)と言っている。~だろう(assanti)とは、一人称(uttamapurisappayoge)で「私」という言葉は、使われていなくても(appayuttopi)使われているのと同じである(payutto eva hoti)。生涯~与えることができないだろう(yāvajīvaṃ na sakkhissāmi dātunti)とは、生涯(yāvajīvaṃ)与えるために努力しても(dānatthāya ussāhaṃ karontopi)、もし王が一日だけ与えても(yaṃ rājā ekaṃ divasaṃ deti)、それの百倍(satabhāgampi)も与えることができないだろう(na sakkhissāmi)。それゆえ出家しよう(tasmā pabbajissāmīti)と、出家(pabbajjāyaṃ)を志した(ussāhaṃ katvāti)という連想である。
Kāyena saṃvutoti kāyena saṃvaritabbaṃ kāyadvārena pavattanakaṃ pāpadhammaṃ saṃvaritvā vihareyyāti ayamettha atthoti āha **‘‘kāyena pihito hutvā’’**tiādi. Ghāsacchādanena paramatāyāti ghāsacchādanapariyesane sallekhavasena paramatāya, ukkaṭṭhabhāve saṇṭhito ghāsacchādanameva vā paramaṃ parā koṭi etassa, na tato paraṃ kiñci āmisajātaṃ pariyesati paccāsisati cāti ghāsacchādanaparamo, tabbhāvo ghāsacchādanaparamatā, tassā ghāsacchādanaparamatāya. Vivekaṭṭhakāyānanti gaṇasaṅgaṇikato pavivitte ṭhitakāyānaṃ. Nekkhammābhiratānanti jhānābhiratānaṃ. Tāya eva jhānābhiratiyā paramaṃ uttamaṃ vodānaṃ visuddhiṃ pattatāya paramavodānappattānaṃ. Kilesūpadhiabhisaṅkhārūpadhīnaṃ accantavigamena nirupadhīnaṃ. Visaṅkhāragatānanti adhigatanibbānānaṃ. Ettha ca paṭhamo viveko itarehi dvīhi vivekehi sahāpi pattabbo vināpi, tathā dutiyo. Tatiyo pana itarehi dvīhi saheva pattabbo, na vināti daṭṭhabbaṃ. Gaṇe janasamāgame sannipatanaṃ gaṇasaṅgaṇikā, taṃ pahāya eko viharati carati puggalavasena asahāyattā. Citte kilesānaṃ sannipatanaṃ cittakilesasaṅgaṇikā, taṃ pahāya eko viharati kilesavasena asahāyattā. Maggassa ekacittakkhaṇikattā, gotrabhuādīnañca ārammaṇamattattā na tesaṃ vasena sātisayā nibbutisukhasamphusanā, phalasamāpattinirodhasamāpattivasena sātisayāti āha **‘‘phalasamāpattiṃ vā nirodhasamāpattiṃ vā pavisitvā’’**ti. Phalapariyosāno hi nirodhoti.
身体によって制せられた(kāyena saṃvutoti)とは、身体(kāyena)で制御すべきもの(saṃvaritabbaṃ)を、身体の門(kāyadvāra)を通って生じる(pavaptanakaṃ)悪しき行い(pāpadhammaṃ)を制御して(saṃvaritvā)生きる(viharēyyāti)こと、これがその意味である(ayamettha atthoti)と、「身体によって覆われて(kāyena pihito hutvā)」(ādimāha)と言っている。食料と衣服(ghāsacchādanena)で満足する(paramatāyāti)とは、食料と衣服(ghāsacchādana)の探求(pariyesane)において、節制(sallekha)によって満足する(paramatāya)、最高の(ukkaṭṭhabhāve)状態にある(saṇṭhito)、食料と衣服(ghāsacchādana)のみが最高(paramam)であり、それ以上(na tato paraṃ)の物質(āmisajātaṃ)を探求したり(pariyesati)、摂取したり(paccāsisati)しない(cāti)ということ、食料と衣服を最高とする(ghāsacchādanaparaṃ)、その状態(tabbhāvo)が食料と衣服を最高とすること(ghāsacchādanaparamatā)、そのこと(tassā)が食料と衣服を最高とする状態(ghāsacchādanaparama-tāya)である。静寂を求める(vivekaṭṭhakāyānanti)とは、集団(gaṇasaṅgaṇikato)から離れて(pavivitte)いる身体(ṭhitakāyānaṃ)のことである。解脱を喜ぶ(nekkhammābhiratānanti)とは、禅定(jhānābhiratānaṃ)を喜ぶ(jhānābhiratānaṃ)ことである。その禅定の喜び(tāya eva jhānābhiratiyā)によって最高の(paramaṃ)清浄(vodānaṃ)を得た(pattatāya)こと、最高の清浄を得た(paramavodānappattānaṃ)ことである。煩悩(kilesūpadhi)と存在(abhisaṅkhāroupadhīnaṃ)が完全に消滅(accantavigama)したことによって、存在なき(nirupadhīnaṃ)者である。不作意(visaṅkhāragatānanti)に至った(adhigatanibbānānaṃ)者である。ここで、最初の静寂(paṭhamo viveko)は、他の二つの静寂(itarehi dvīhi vivekehi)と、共に(sahāpi)達成されることも(pattabbo)、達成されないことも(vināpi)ある。同様に二番目も(tathā dutiyo)。しかし三番目(tatiyo pana)は、他の二つの静寂(itarehi dvīhi)と、共にのみ(saheva)達成される(pattabbo)、達成されない(na vināti)ことはない(daṭṭhabbaṃ)と見なされるべきである。集団(gaṇe)とは、人々の集まり(janasamāgame)に赴くこと(sannipatanaṃ)であり、集団(gaṇasaṅgaṇikā)である。それを捨てて(taṃ pahāya)一人で(eko)生きる(viharati carati)ことは、個人の(puggalavasena)ゆえに、仲間がいない(asahāyattā)ことである。心(citte)における煩悩(kilesānaṃ)の集まり(sannipataṃ)は、心の煩悩の集まり(cittakilesasaṅgaṇikā)である。それを捨てて(taṃ pahāya)一人で(eko)生きる(viharati)ことは、煩悩(kilesa)のゆえに、仲間がいない(asahāyattā)ことである。道(maggo)は一心の瞬間(ekacittakkhaṇikattā)であり、世俗(gotrabhu)などの対象(ārammaṇamatta)であるゆえに、それら(tesaṃ vasena)によって、比較可能な(sātisayā)涅槃(nibbuti)の幸福(sukha)に触れる(samphusanā)ことはない。果報(phalasamāpatti)や滅尽定(nirodhasamāpatti)においては、比較可能である(sātisayāti)と、「果報(phalasamāpattiṃ)あるいは滅尽定(vā nirodhasamāpattiṃ)に入る(vā pavisitvā)」(ti)と言っている。果報の終わり(phalapariyosāno)が、滅尽定(nirodhoti)である。
184. ‘‘No hetaṃ, bhante. Atha kho naṃ mayameva abhivādeyyāmapi , paccuṭṭheyyāmapi, āsanenapi nimanteyyāma, abhinimanteyyāmapi naṃ cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārehi, dhammikampissa rakkhāvaraṇaguttiṃ saṃvidaheyyāmā’’ti.
184. 「いいえ、尊師。むしろ、私たちは彼に敬意を表し、立ち上がって迎え、席を用意し、衣、食、寝床、薬などの必需品で彼をもてなし、正当な保護と安全を与えましょう。」
184. Āsanenapi nimanteyyāmāti nisinnāsanaṃ papphoṭetvā idha nisīdathāti vadeyyāma. Abhinimanteyyāmapi nanti abhiharitvāpi naṃ nimanteyyāma. Tattha duvidho abhihāro – vācāya ceva kāyena ca. Tumhākaṃ icchiticchitakkhaṇe amhākaṃ cīvarādīhi vadeyyātha yenatthoti vadanto hi vācāya abhiharitvā nimanteti nāma. Cīvarādivekallaṃ sallakkhetvā idaṃ gaṇhāthāti tāni dento pana kāyena abhiharitvā nimanteti nāma. Tadubhayampi sandhāya abhinimanteyyāmapi nanti āha. Ettha ca gilānapaccayabhesajjaparikkhāroti yaṃ kiñci gilānassa sappāyaṃ osadhaṃ. Vacanattho pana visuddhimagge vutto. Rakkhāvaraṇaguttinti rakkhāsaṅkhātañceva āvaraṇasaṅkhātañca guttiṃ. Sā panesā na āvudhahatthe purise ṭhapentena dhammikā nāma saṃvidahitā hoti. Yathā pana avelāya kaṭṭhahārikapaṇṇahārikādayo vihāraṃ na pavisanti, migaluddakādayo vihārasīmāya mige vā macche vā na gaṇhanti, evaṃ saṃvidahantena dhammikā nāma rakkhā saṃvihitā hoti, taṃ sandhāyāha – ‘‘dhammika’’nti.
184. 「座(アーサナ)」さえも「招く(ニムンテッヤーマ)」とは、「座っている席を叩いて、ここに座ってください」と言うことである。「招き入れる(アビニムンテッヤーマ)」とは、持ってきて招き入れることである。その中で、持ってきて招き入れることには二種類ある。言葉によって、そして身体によって。あなたが望む時に、私たちの僧衣などで、それを使ってください、と言うのは、言葉によって持ってきて招き入れることである。僧衣などの不足に気づいて、これを受け取ってください、とそれらを与えるのは、身体によって持ってきて招き入れることである。その両方を指して、「招き入れる」と言っている。「その中で、病人のための薬(ギラーナ・パッチャイャ・ベサッジャ・パリカーロ)」とは、病人に適した薬のことである。その意味は、『清浄道論』に説かれている。「守護と保護(ラッハーヴァラナグッティ)」とは、守護という名の、保護という名の、そして保護である。それは、武器を持った男たちを配置することによって、合法的な守護がなされている、ということである。そして、適切な時でない時に、木や葉を拾う者などが僧院に入らないように、狩人などが僧院の境界で鹿や魚を捕らないように、それと同様に、合法的な守護がなされている、それを指して「合法的な」と言っている。
184. Abhiharitvāti abhimukhībhāvena netvā. ‘‘Ahaṃ cīvarādīhi payojanaṃ sādhessāmī’’ti vacanaseso. Sappāyanti sabbagelaññapaharaṇavasena upakārāvahaṃ. Bhāvinā anatthato paripālanavasena gopanā rakkhāgutti. Paccuppannassa nisedhavasena āvaraṇagutti.
運んで(abhiharitvāti)とは、正面(abhimukhībhāvena)に持ってきて(netvā)ということである。「私は衣(cīvarādīhi)で目的を達成するだろう(payojanaṃ sādhessāmī)」(ti vacana-seso)という言葉の残りである。適した(sappāyanti)とは、すべての病(sabbagelañña)の治療(paharaṇa)による(vasena)助けとなる(upakārāvahaṃ)ことである。将来の(bhāvinā)不利益(anatthato)からの保護(paripālana)による(vasena)保護(gopanā rakkhāgutti)である。現在の(paccuppannassa)禁止(nisedha)による(vasena)覆い(āvaraṇagutti)である。
185. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, yadi evaṃ sante hoti vā sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ no vā’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante hoti sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphala’’nti. ‘‘Idaṃ kho te, mahārāja, mayā paṭhamaṃ diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññatta’’nti.
185. 「大王、もしそうであるならば、この世で現実に得られる修行の果実は存在すると思いますか、それとも存在しないと思いますか?」 「尊師よ、もしそうであれば、この世で現実に得られる修行の果実は確かに存在します。」 「大王、これは、私があなたのために、この世で現実に得られる最初の修行の果実として悟ったものです。」
185. Yadi evaṃ santeti yadi tava dāso tuyhaṃ santikā abhivādanādīni labheyya. Evaṃ sante. Addhāti ekaṃsavacanametaṃ. Paṭhamanti bhaṇanto aññassāpi atthitaṃ dīpeti. Teneva ca rājā sakkā pana, bhante, aññampītiādimāha.
185. 「もしそうなら(ヤディ・サンテーティ)」とは、「もしあなたの奴隷が、あなたの元で、敬礼などを得ることができるなら」という意味である。「そうであるなら」。「真実(アッダー)」とは、確かに、という意味の言葉である。「第一に(パタマンティ)」と言うのは、他の者の重要性も示している。それによって、王は「尊者よ、他の者も可能でしょうか」と尋ねたのである。
Dutiyasandiṭṭhikasāmaññaphalaṃ 第二の、この世で現実に得られる修行の果実
186. ‘‘Sakkā pana, bhante, aññampi evameva diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetu’’nti? ‘‘Sakkā, mahārāja. Tena hi, mahārāja, taññevettha paṭipucchissāmi. Yathā te khameyya, tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idha te assa puriso kassako gahapatiko karakārako rāsivaḍḍhako. Tassa evamassa – ‘acchariyaṃ vata bho, abbhutaṃ vata bho, puññānaṃ gati, puññānaṃ vipāko. Ayañhi rājā māgadho ajātasattu vedehiputto manusso, ahampi manusso. Ayañhi rājā māgadho ajātasattu vedehiputto pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreti, devo maññe. Ahaṃ panamhissa kassako gahapatiko karakārako rāsivaḍḍhako. So vatassāhaṃ puññāni kareyyaṃ. Yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya’nti.
186. 「尊師よ、さらに、この世で現実に得られる修行の果実として、このように悟ることができるものはありますか?」 「可能です、大王。それでは、大王、ここであなたに質問します。あなたが満足すれば、それに答えるでしょう。大王、どう思いますか?もしここに、王が、マгада王アジャータサットゥ、ヴィデーハの子が、農夫、家長、耕作者、家畜の世話をする者がいたとします。その者にこう思わせます。「おお、不思議なことだ、おお、驚くべきことだ、善行の道、善行の報いとは。このマгада王アジャータサットゥ、ヴィデーハの子は人間であり、私も人間である。このマгада王アジャータサットゥ、ヴィデーハの子は五つの感覚的な欲望に満たされ、楽しんでいますが、神のようです。しかし私は彼の農夫、家長、耕作者、家畜の世話をする者です。彼のために善行を積むべきだ。なぜなら、髪や髭を剃り、袈裟を着て、家を出て、在家を離れて出家したならば、どうだろうか?」
‘‘So aparena samayena appaṃ vā bhogakkhandhaṃ pahāya mahantaṃ vā bhogakkhandhaṃ pahāya, appaṃ vā ñātiparivaṭṭaṃ pahāya mahantaṃ vā ñātiparivaṭṭaṃ pahāya kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya. So evaṃ pabbajito samāno kāyena saṃvuto vihareyya, vācāya saṃvuto vihareyya, manasā saṃvuto vihareyya, ghāsacchādanaparamatāya santuṭṭho, abhirato paviveke. Taṃ ce te purisā evamāroceyyuṃ – ‘yagghe, deva jāneyyāsi, yo te so puriso yo te puriso (sī.) kassako gahapatiko karakārako rāsivaḍḍhako; so deva kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito. So evaṃ pabbajito samāno kāyena saṃvuto viharati, vācāya saṃvuto viharati, manasā saṃvuto viharati, ghāsacchādanaparamatāya santuṭṭho, abhirato paviveke’’ti. Api nu tvaṃ evaṃ vadeyyāsi – ‘etu me, bho, so puriso, punadeva hotu kassako gahapatiko karakārako rāsivaḍḍhako’ti?
「それで、彼は、少額の財産を捨てて、あるいは多額の財産を捨てて、少額の親族関係を捨てて、あるいは多額の親族関係を捨てて、髪や髭を剃り、袈裟を着て、家を出て、在家を離れて出家します。このように出家して、身体において節制し、言葉において節制し、心において節制し、食べ物と衣服だけで満足し、隠遁に喜びを見出すでしょう。もしその部下たちがあなたにこう告げたとしたら、「おお、陛下、ご存知ですか?あの農夫、家長、耕作者、家畜の世話をする者が、髪や髭を剃り、袈裟を着て、家を出て、在家を離れて出家しました。このように出家して、身体において節制し、言葉において節制し、心において節制し、食べ物と衣服だけで満足し、隠遁に喜びを見出しています」と。あなたはこう言うでしょうか?「おお、彼を連れてこい、彼は再び私の農夫、家長、耕作者、家畜の世話をする者となるだろう」と?
186. Kasatīti kasiṃ karoti. Gahapatikoti ettha ka-saddo appatthoti āha **‘‘ekagehamatte jeṭṭhako’’**ti, tena anekakulajeṭṭhakabhāvaṃ paṭikkhipati. Karaṃ karotīti karaṃ sampādeti. Vaḍḍhetīti uparūpari sampādanena vaḍḍheti. Evaṃ appampi pahāya pabbajituṃ dukkaranti ayamattho laṭukikopamasuttena (ma. ni. 2.151, 152) dīpetabbo. Tenāha ‘‘seyyathāpi, udāyi, puriso daliddo assako anāḷhiyo, tassassa ekaṃ agārakaṃ oluggaviluggaṃ kākātidāyiṃ naparamarūpa’’nti vitthāro. Yadi appampi bhogaṃ pahāya pabbajituṃ dukkaraṃ, kasmā dāsavāre bhogaggahaṇaṃ na katanti āha **‘‘dāsavāre panā’’**tiādi. Yathā ca dāsassa bhogāpi abhogā parāyattabhāvato, evaṃ ñātayo pīti dāsavāre ñātiparivaṭṭaggahaṇampi na katanti daṭṭhabbaṃ.
186. 耕す(kasatīti)とは、耕作(kasiṃ)を行う(karoti)ことである。家長(gahapatikoti)とは、ここでは「ka」という音(ka-saddo)は軽い(appatthoti)と、「一軒の家(ekagehamatte)の長(jeṭṭhako)」(ti)と言っている。それゆえ、多くの家族(anekakulajeṭṭhakabhāvaṃ)の長であることを否定している(paṭikkhipati)。行う(karaṃ karotīti)とは、行い(karaṃ)を成し遂げる(sampādeti)ことである。増やす(vaḍḍhetīti)とは、次々と(uparūpari)成し遂げる(sampādanena)ことによって増やす(vaḍḍheti)ことである。このように、少しであっても(appampi)捨てて(pahāya)出家するのは難しい(pabbajituṃ dukkaranti)という、これがその意味である(ayamattho)。ウズラ(laṭukikopama-suttena)のたとえ話(ma. ni. 2.151, 152)で示されるべきである(dīpetabbo)。それゆえ「例えば(seyyathāpi)、ウダヨ(udāyi)、ある男が貧しく(puriso daliddo assako anāḷhiyo)、彼に一つの家(tassassa ekaṃ agārakaṃ)があり、それは古びて(oluggaviluggaṃ)カラス(kākāti)などに荒らされ(dāyiṃ)、ほとんど形をなさなかった(naparamarūpa)」(nti)と詳述されている(vitthāro)。もし少しであっても(appampi)財産(bhogaṃ)を捨てて(pahāya)出家するのが難しい(pabbajituṃ dukkaraṃ)のであれば、なぜ奴隷の日の(dāsavāre)財産の獲得(bhogaggahaṇaṃ)をしなかったのか(na katanti)と、「奴隷の日には(dāsavāre panā)」(tiādi)と言っている。奴隷(dāsassa)の財産(bhogāpi)は、奴隷である(parāyattabhāvato)ゆえに、所有でない(abhogā)のと同様に(yathā ca)、親族(ñātayo)もまた(pīti)、奴隷の日(dāsavāre)に親族の譲渡(ñātiparivaṭṭaggahaṇampi)を受けなかった(na katanti)と見なされるべきである(daṭṭhabbaṃ)。
187. ‘‘No hetaṃ, bhante. Atha kho naṃ mayameva abhivādeyyāmapi, paccuṭṭheyyāmapi, āsanenapi nimanteyyāma, abhinimanteyyāmapi naṃ cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārehi, dhammikampissa rakkhāvaraṇaguttiṃ saṃvidaheyyāmā’’ti.
187. 「いいえ、尊師。むしろ、私たちは彼に敬意を表し、立ち上がって迎え、席を用意し、衣、食、寝床、薬などの必需品で彼をもてなし、正当な保護と安全を与えましょう。」
188. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja? Yadi evaṃ sante hoti vā sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ no vā’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante hoti sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphala’’nti . ‘‘Idaṃ kho te, mahārāja, mayā dutiyaṃ diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññatta’’nti.
188. 「大王、どう思いますか?もしそうであるならば、この世で現実に得られる修行の果実は存在すると思いますか、それとも存在しないと思いますか?」 「尊師よ、もしそうであれば、この世で現実に得られる修行の果実は確かに存在します。」 「大王、これは、私があなたのために、この世で現実に得られる第二の修行の果実として悟ったものです。」
186-188. Kasatīti kassako. Gehassa pati, ekagehamatte jeṭṭhakoti gahapatiko. Balisaṅkhātaṃ karaṃ karotīti karakārako. Dhaññarāsiṃ dhanarāsiñca vaḍḍhetīti rāsivaḍḍhako.
186-188. 「耕す者(カサティ)」とは、農夫のことである。「家の主、一軒の家の長(ゲハッサ・パティ、エカゲハマッテ・ジェッタコ)」とは、家長である。「車輪(バリサンカータ)の車(カラ)を作る者」とは、車輪を作る者である。「穀物の山、財産の山を増やす者(ダンラシン・ダンラシンチャ・ヴァッダティ)」とは、山の増やす者である。
Appaṃ vāti parittakaṃ vā antamaso taṇḍulanāḷimattakampi. Bhogakkhandhanti bhogarāsiṃ. Mahantaṃ vāti vipulaṃ vā. Yathā hi mahantaṃ pahāya pabbajituṃ dukkaraṃ, evaṃ appampīti dassanatthaṃ ubhayamāha. Dāsavāre pana yasmā dāso attanopi anissaro, pageva bhogānaṃ. Yañhi tassa dhanaṃ, taṃ sāmikānaññeva hoti, tasmā bhogaggahaṇaṃ na kataṃ. Ñātiyeva ñātiparivaṭṭo.
「わずかな(パッパン)」とは、わずかな、あるいは最低でも一握りの米のことである。「富の山(ボガッカンダ)」とは、富の山である。「大きな(マハンタン)」とは、広大な、という意味である。なぜなら、大きなものを捨てて出家するのは困難だから、わずかなものでも、という意味で両方を言っている。奴隷の場合、奴隷は自分自身さえも自由ではないので、ましてや富である。なぜなら、彼の財産は主人のものであり、主人のものであるから、富を受け取ることはない。親族(ニャーティ)そのものが、親族の集まりである。
Paṇītatarasāmaññaphalaṃ さらに優れた修行の果実
189. ‘‘Sakkā pana, bhante, aññampi diṭṭheva dhamme sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññapetuṃ imehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañcā’’ti? ‘‘Sakkā, mahārāja. Tena hi, mahārāja, suṇohi, sādhukaṃ manasi karohi, bhāsissāmī’’ti. ‘‘Evaṃ, bhante’’ti kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto bhagavato paccassosi.
189. 「尊師よ、さらに、この世で現実に得られる修行の果実として、これらのこの世で現実に得られる修行の果実よりもさらに優れ、さらに素晴らしいものを悟ることは可能でしょうか?」 「可能です、大王。それでは、大王、聞きなさい、よく心に留めなさい、私は話します。」 「はい、尊師」と、マгада王アジャータサットゥ、ヴィデーハの子は尊師に答えた。
189. Sakkā pana, bhante, aññampi diṭṭheva dhammeti idha evamevāti na vuttaṃ. Taṃ kasmāti ce, evamevāti hi vuccamāne pahoti bhagavā sakalampi rattindivaṃ tato vā bhiyyopi evarūpāhi upamāhi sāmaññaphalaṃ dīpetuṃ. Tattha kiñcāpi etassa bhagavato vacanasavane pariyantaṃ nāma natthi, tathāpi attho tādisoyeva bhavissatīti cintetvā upari visesaṃ pucchanto evamevāti avatvā – ‘‘abhikkantatarañca paṇītatarañcā’’ti āha. Tattha abhikkantataranti abhimanāpataraṃ atiseṭṭhataranti attho. Paṇītataranti uttamataraṃ. Tena hīti uyyojanatthe nipāto. Savane uyyojento hi naṃ evamāha. Suṇohīti abhikkantatarañca paṇītatarañca sāmaññaphalaṃ suṇāti.
189. 「長官、長官、これはまさにこの世において、このように」とは言われなかったのでしょうか。なぜなら、もし「このように」と言われたならば、世尊は、夜も昼も、あるいはそれ以上に、この種の譬えを用いて、修行の果実を明らかにすることができるでしょう。たとえ世尊の説法を聞くことに限界はないとしても、その意味は同様であるだろうと考え、さらに詳細を尋ねようとして、「このように」とは言わずに、「さらに進んだ、さらに尊い」と言われました。そこで「さらに進んだ」とは、さらに喜ばしい、さらに優れたという意味です。「さらに尊い」とは、最も優れたという意味です。「なぜなら」は、促進の意味の助詞です。聞くことを促進するために、そのように言われました。「聞きなさい。さらに進んだ、さらに尊い修行の果実を聞きなさい」と。
Sādhukaṃ manasikarohīti ettha pana sādhukaṃ sādhūti ekatthametaṃ. Ayañhi sādhu-saddo āyācanasampaṭicchanasampahaṃsanasundara daḷhīkammādīsu dissati. ‘‘Sādhu me, bhante, bhagavā saṅkhittena dhammaṃ desetū’’tiādīsu (saṃ. ni. 4.95) hi āyācane dissati. ‘‘Sādhu, bhanteti kho so bhikkhu bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā’’tiādīsu (ma. ni. 3.86) sampaṭicchane. ‘‘Sādhu sādhu, sāriputtā’’tiādīsu (dī. ni. 3.349) sampahaṃsane.
「よく心に留めなさい」と。ここで「よく」と「善く」は同じ意味です。この「善き」という言葉は、依頼、承諾、称賛、美しい、確固たるものにする、などの意味で見られます。「長官、善きようにお説法を短く説いてください」などの(サンユッタ・ニカーヤ 4.95)依頼に見られます。「長官、善きかな」と、その比丘は世尊の言葉を喜び、賛同して、などの(マッジマ・ニカーヤ 3.86)承諾に見られます。「善きかな、善きかな、サーリプッタ」などの(ディーガ・ニカーヤ 3.349)称賛に見られます。
‘‘Sādhu dhammaruci rājā, sādhu paññāṇavā naro;
「善きかな、法に興味を持つ王よ、善きかな、知恵ある人よ。
Sādhu mittānamaddubbho, pāpassākaraṇaṃ sukha’’nti. (jā. 2.17.101);
善きかな、友を裏切らない人よ、悪行をしないことは幸福である」と。(ジャータカ 2.17.101);
Ādīsu sundare. ‘‘Tena hi, brāhmaṇa, suṇohi sādhukaṃ manasi karohī’’tiādīsu (a. ni. 5.192) sādhukasaddoyeva daḷhīkamme, āṇattiyantipi vuccati . Idhāpi assa ettheva daḷhīkamme ca āṇattiyañca veditabbo. Sundarepi vaṭṭati. Daḷhīkammatthena hi daḷhamimaṃ dhammaṃ suṇāhi, suggahitaṃ gaṇhanto. Āṇattiatthena mama āṇattiyā suṇāhi, sundaratthena sundaramimaṃ bhaddakaṃ dhammaṃ suṇāhīti evaṃ dīpitaṃ hoti.
などの「美しい」に見られます。「では、バラモン、よく心に留めなさい」などの(アングッタラ・ニカーヤ 5.192)「よく」という言葉は、確固たるものにするという意味であり、命令にも使われます。ここでも、確固たるものにするため、また命令のためであると理解されるべきです。「美しい」という場合にも当てはまります。「確固たるものにする」という意味では、この法をしっかりと聞きなさい、よく理解して受け取りなさい、という意味です。「命令」という意味では、私の命令を聞きなさい、という意味です。「美しい」という意味では、この素晴らしく良い法を聞きなさい、というように示されています。
Manasi karohīti āvajja, samannāharāti attho, avikkhittacitto hutvā nisāmehi, citte karohīti adhippāyo. Api cettha suṇohīti sotindriyavikkhepanivāraṇametaṃ. Sādhukaṃ manasi karohīti manasikāre daḷhīkammaniyojanena manindriyavikkhepanivāraṇaṃ. Purimañcettha byañjanavipallāsaggāhavāraṇaṃ, pacchimaṃ atthavipallāsaggāhavāraṇaṃ. Purimena ca dhammassavane niyojeti, pacchimena sutānaṃ dhammānaṃ dhāraṇūpaparikkhādīsu. Purimena ca sabyañjano ayaṃ dhammo, tasmā savanīyoti dīpeti . Pacchimena sattho, tasmā sādhukaṃ manasi kātabboti. Sādhukapadaṃ vā ubhayapadehi yojetvā yasmā ayaṃ dhammo dhammagambhīro ceva desanāgambhīro ca, tasmā suṇāhi sādhukaṃ, yasmā atthagambhīro ca paṭivedhagambhīro ca, tasmā sādhukaṃ manasi karohīti evaṃ yojanā veditabbā. Bhāsissāmīti sakkā mahārājāti evaṃ paṭiññātaṃ sāmaññaphaladesanaṃ vitthārato bhāsissāmi. ‘‘Desessāmī’’ti hi saṅkhittadīpanaṃ hoti. Bhāsissāmīti vitthāradīpanaṃ. Tenāha vaṅgīsatthero –
「心に留めなさい」とは、注意を向けなさい、集中しなさいという意味です。心を散らさずに聞きなさい、心に留めなさいということです。さらに、「聞きなさい」とは、聞く感覚の散乱を防ぐことです。「よく心に留めなさい」とは、心に留めることに確固たるものにするという意図を込めて、聞く感覚の散乱を防ぐことです。前者は言葉の誤解や不正確な理解を防ぐこと、後者は意味の誤解や不正確な理解を防ぐことです。前者によって法を聞くことに専念させ、後者によって聞いた法を記憶し、省察することなどに専念させます。前者によって、この法は言葉も含めて理解できるものであり、聞くに値すると示し、後者によって、その意味は重要であり、よく心に留めるべきであると示します。「よく」という言葉を両方の言葉に適用することもできます。この法は、法そのものも説法も奥深いので、よく聞きなさい。意味も理解も奥深いので、よく心に留めなさい、というように解釈すべきです。「説こう」とは、王よ、約束された修行の果実の説法を詳しく説こうという意味です。「説こう」という場合は、簡潔な説明となります。「説こう」という場合は、詳細な説明です。それゆえ、ヴァングーリッサ長老は言われました。
‘‘Saṅkhittenapi deseti, vitthārenapi bhāsati;
「簡潔に説き、詳細に語る。
Sāḷikāyiva nigghoso, paṭibhānaṃ udīrayī’’ti. (saṃ. ni. 1.214);
マイナ鳥のように響き渡り、閃きを放つ」(サンユッタ・ニカーヤ 1.214);
Evaṃ vutte ussāhajāto hutvā – ‘‘evaṃ, bhante’’ti kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto bhagavato paccassosi bhagavato vacanaṃ sampaṭicchi, paṭiggahesīti vuttaṃ hoti.
このように言われたとき、王マガーダのアジャータサットゥ・ヴェーデーィプッタは、意欲を高めて、「はい、長官」と、世尊の言葉を承諾し、受け入れました、という意味です。
189. Evarūpāhīti yathāvuttadāsakassakūpamāsadisāhi upamāhi sāmaññaphalaṃ dīpetuṃ pahoti bhagavā sakalampi rattindivaṃ tato bhiyyopi anantapaṭibhānatāya vicittanayadesanabhāvato. Tathāpīti satipi desanāya uttaruttarādhikanānānayavicittabhāve.
189. このような(evarūpāhīti)とは、述べられたような(yathāvutta)奴隷(dāsakassa)のたとえ(ūpamā)に似た(sadisāhi)たとえ(upamāhi)によって、一般的な果報(sāmaññaphalaṃ)を示す(dīpetuṃ pahoti)ことができる。世尊(bhagavā)は、一昼夜(sakalampi rattindivaṃ)も、それ以上に(tato bhiyyopi)無限の表現力(anantapaṭibhāna-tāya)によって、多様な教え方(vicittanayadesanabhāvato)をした。それにもかかわらず(tathāpīti)とは、教え方(desanāya)が、ますます(uttaruttarādhika)多様で(nānānaya)複雑(vicittabhāve)であっても、ということである。
Ekatthametaṃ padaṃ sādhusaddasseva ka-kārena vaḍḍhitvā vuttattā, teneva sādhuka-saddassa atthaṃ vadantena atthuddhāravasena sādhu-saddo udāhaṭo. Āyācaneti abhimukhayācane, abhipatthanāyanti attho . Sampaṭicchaneti paṭiggaṇhane . Sampahaṃsaneti saṃvijjamānaguṇavasena haṃsane tosane, udaggatākaraṇeti attho. Dhammarucīti puññakāmo. Paññāṇavāti paññavā. Addubbhoti adūsako, anupaghātakoti attho. Idhāpīti imasmiṃ sāmaññaphalepi. Ayaṃ sādhu-saddo. Daḷhīkammeti sakkacca kiriyāyaṃ. Āṇattiyanti āṇāpane. ‘‘Suṇohi sādhukaṃ manasi karohī’’ti hi vutte sādhuka-saddena savanamanasikārānaṃ sakkaccakiriyā viya tadāṇāpanampi jotitaṃ hoti, āyācanatthatā viya cassa āṇāpanatthatā veditabbā. Sundarepīti sundaratthepi. Idāni yathāvuttena sādhuka-saddassa atthattayena pakāsitaṃ visesaṃ dassetuṃ **‘‘daḷhīkammatthena hī’’**tiādi vuttaṃ.
この「善(sādhu)」という言葉は、「ka」の音によって(ka-kārena)増幅され(vaḍḍhitvā)て述べられている(vutta-ttā)という点で、一つの意味である(ekatthametaṃ padaṃ)。それゆえ、「善(sādhuka)」という言葉の意味を(atthaṃ)述べる(vadantena)際に、意味を深める(atthuddhāravasena)ために、「善(sādhu)」という言葉が例として挙げられている(udāhaṭo)。請い求めること(āyācaneti)とは、正面から請い求めること(abhimukhayācane)、熱望すること(abhipattthanāyanti)である。受け入れること(sampaṭicchaneti)とは、受け取ること(paṭiggaṇhane)である。喜ばせること(sampahaṃsaneti)とは、存在する(saṃvijjamāna)徳(guṇa)によって(vasena)喜ばせること(haṃsane tosane)、高揚させること(udaggatākaraṇeti)である。法を愛する者(dhammarucīti)とは、善行を求める者(puññakāmo)である。知恵のある者(paññāṇavāti)とは、知恵のある者(paññavā)である。傷つけない者(addubbhoti)とは、過ちのない者(adūsako)、害のない者(anupaghātakoti)という意味である。ここでも(idhāpīti)とは、この一般的な果報(sāmaññaphalepi)においてもである。これは「善(sādhu)」という言葉である。堅固にする(daḷhīkammeti)とは、真剣に行うこと(sakkacca kiriyāyaṃ)である。命令(āṇattiyanti)とは、命令すること(āṇāpane)である。「よく聞き、真剣に心に留めなさい(suṇohi sādhukaṃ manasi karohī)」(ti hi vutte)と、もし言われたら、「善(sādhuka)」という言葉によって、聞くこと(savana)と心に留めること(manasikāra)の真剣な実行(sakkaccakiriyā)のように、その命令(tadāṇāpanampi)も示されている(jotitaṃ hoti)。請い求めること(āyācanatthatā)のように、その命令すること(āṇāpanatthatā)も理解されるべきである(veditabbā)。美しいこと(sundarepīti)においても(sundaratthepi)である。今、述べられた「善(sādhuka)」という言葉の意味(atthattayena)を明らかに(pakāsitaṃ)するために、特別なこと(visesaṃ)を示す(dassetuṃ)ために、「堅固にする(daḷhīkammatthena hī)」(tiādi)と言われた。
Manasi karohīti ettha manasikāro na ārammaṇapaṭipādanalakkhaṇo, atha kho vīthipaṭipādanajavanapaṭipādanamanasikārapubbakaṃ citte ṭhapanalakkhaṇoti dassento **‘‘āvajjā’’**tiādimāha. Sotindriyavikkhepavāraṇaṃ savane niyojanavasena kiriyantarapaṭisedhanabhāvato, sotaṃ odahāti attho. Manindriyavikkhepavāraṇaṃ aññacintāpaṭisedhanato. Byañjanavipallāsaggāhavāraṇaṃ ‘‘sādhuka’’nti visesetvā vuttattā. Pacchimassa atthavipallāsaggāhavāraṇepi eseva nayo. Dhāraṇūpaparikkhādīsūti ādi-saddena tulanatīraṇādike, diṭṭhiyā suppaṭividhe ca saṅgaṇhāti. Sabyañjanoti ettha yathādhippetamatthaṃ byañjayatīti byañjanaṃ, sabhāvanirutti. Saha byañjanenāti sabyañjano, byañjanasampannoti attho. Sātthoti araṇīyato upagantabbato anudhātabbato attho, catupārisuddhisīlādiko . Tena saha atthenāti sāttho, atthasampannoti attho. Dhammagambhīrotiādīsu dhammo nāma tanti. Desanā nāma tassā manasā vavatthāpitāya tantiyā desanā. Attho nāma tantiyā attho. Paṭivedho nāma tantiyā, tantiatthassa ca yathābhūtāvabodho. Yasmā cete dhammadesanā atthappaṭivedhā sasādīhi viya mahāsamuddo mandabuddhīhi dukkhogāhā, alabbhaneyyapatiṭṭhā ca, tasmā gambhīrā. Tena vuttaṃ **‘‘yasmā ayaṃ dhammo…pe… sādhukaṃ manasi karohī’’**ti. Ettha ca paṭivedhassa dukkarabhāvato dhammatthānaṃ, desanāñāṇassa dukkarabhāvato desanāya dukkhogāhatā, paṭivedhassa pana uppādetuṃ asakkuṇeyyatāya, ñāṇuppattiyā ca dukkarabhāvato dukkhogāhatā veditabbā. Desanaṃ nāma uddisanaṃ, tassa niddisanaṃ bhāsananti idhādhippetanti āha **‘‘vitthārato bhāsissāmī’’**ti. Paribyattaṃ kathanañhi bhāsanaṃ, tenāha **‘‘desessāmīti…pe… vitthāradīpana’’**nti.
心に留めなさい(manasi karohīti)とは、ここでは心に留めること(manasikāro)は、対象を示す(ārammaṇapaṭipādana)性質(lakkhaṇo)ではなく、むしろ、心の働き(vīthipaṭipādana)と衝動(javanapaṭipādana)の前に(manasikārapubbakaṃ)、心に留める(citte ṭhapana)性質(lakkhaṇoti)であると示して(dassento)、「注意(āvajjā)」(tiādimāha)と言っている。聞く器官(sotindriya)の働きを妨げること(vikkhepavāraṇaṃ)は、聞くことに集中させる(savane niyojana)ことによって、他の行為(kiriyāntara)を否定する(paṭisedhana)性質(bhāvato)である、耳を傾ける(sotaṃ odahāti)という意味である。心の器官(manindriya)の働きを妨げること(vikkhepavāraṇaṃ)は、他のことを考えること(aññacintā)を否定する(paṭisedhana-to)ことである。文字(byañjana)の誤解(vipallāsa)と捉え方(aggāha)を妨げること(vāraṇaṃ)は、「善(sādhuka)」(nti)と特定して(visesetvā)述べられた(vutta-ttā)からである。最後の意味(pacchimassa)の誤解(atthavipallāsa)と捉え方(aggāhavāraṇepi)においても、この通りである(eseva nayo)。保存(dhāraṇūpaparikkhādi)など(sūti)とは、などが(ādi-saddena)比較(tulana)、検討(tīraṇa)などを指し(saṅgaṇhāti)、正しく理解された(suppaṭividhe)ことも含む(ca)。文字と共に(sabyañjanoti)とは、ここでは、意図した(yathādhippe-ta)意味(matthaṃ)を表現する(byañjayatīti)それが文字(byañjanaṃ)であり、その本質的な意味(sabhāvanirutti)である。文字と共に(saha byañjanenāti)とは、文字を持つ(sabyañjano)、文字を備えた(byañjanasampanno)という意味である。意味と共に(sātthoti)とは、近づくべき(araṇīya-to)であること、到達すべき(upagantabbato)であること、追従すべき(anudhātabbato)であること(attho)であり、四種完全な戒律(catupārisuddhi-sīlādiko)である。それ(tena)と共に(saha)意味(attheyāti)がある(attho)とは、意味のある(atthasampanno)ということである。法が深い(dhammagambhīrotiādi-su)とは、法(dhammo)とは、教え(tanti)である。教え(desanā)とは、その心(manasā)によって設定された(vavatthāpita-ya)教え(tantiyā)である。意味(attho)とは、教え(tantiyā)の意味(attho)である。理解(paṭivedho)とは、教え(tantiyā)、教えの意味(tantiatthassa)の、ありのままの(yathābhūta)理解(avabodho)である。なぜなら、これらの法(dhammadesanā)、教え(desanā)、意味(attho)、理解(paṭivedhā)は、賢者(sasādihi)にとって、大いなる海(mahāsamuddo)のように、鈍い知性(mandabuddhīhi)にとっては、理解しがたく(dukkho-gāhā)、到達できない(alabbhaneyya)土台(patiṭṭhā)でもある(ca)からである。それゆえ、深い(gambhirā)のである。それゆえ「なぜなら、この法(yasmā ayaṃ dhammo)…(pe)…よく心に留めなさい(sādhukaṃ manasi karohī)」(ti)と言われた。ここでは、理解(paṭivedhassa)が難しい(dukkarabhāvato)ゆえに、法(dhammatthānaṃ)や教え(desanāñāṇassa)が難しい(dukkarabhāvato)ゆえに、教え(desanāya)は理解しがたい(dukkho-gāhatā)。理解(paṭivedhassa)は、生み出すことが(uppādetuṃ)できない(asakkuṇeyya-tāya)から、また、知恵(ñāṇuppatti)が生じることが難しい(dukkarabhāvato)から、理解しがたい(dukkho-gāhatā)と理解されるべきである(veditabbā)。教え(desanaṃ)とは、提示すること(uddisanaṃ)である。その説明(niddisanaṃ)は、語ること(bhāsananti)である。ここで意図されている(idhādhippetanti)と、「詳しく語りましょう(vitthārato bhāsissāmī)」(ti)と言っている。周到な(paribyattaṃ)説明(kathanañhi)が語ること(bhāsanaṃ)である。それゆえ「説きましょう(desessāmīti)…(pe)…詳しく説明すること(vitthāradīpana)」(nti)と言っている。
Yathāvuttamatthaṃ suttapadena samatthetuṃ **‘‘tenāhā’’**tiādi vuttaṃ. Sāḷikāyiva nigghosoti sāḷikāya ālāpo viya madhuro kaṇṇasukho pemanīyo. Paṭibhānanti saddo. Udīrayīti uccārīyati, vuccati vā.
述べられた(yathāvutta)意味(matthaṃ)を、経典の言葉(suttapadena)で要約する(samathetuṃ)ために、「それゆえ言われた(tenāhā)」(tiādi)と言っている。マイナ(sāḷikāyiva)の声のように(nigghosoti)とは、マイナの声(sāḷikāya ālāpo)のように、甘く(madhuro)、耳に心地よく(kaṇṇasukho)、愛おしい(pemanīyo)ものである。才能(paṭibhānanti)とは、言葉(saddo)である。発する(udīrayīti)とは、発音される(uccārīyati)、言われる(vuccati)ということである。
Evaṃ vutte ussāhajātoti evaṃ ‘‘suṇohi sādhukaṃ manasi karohi bhāsissāmī’’ti vutte ‘‘na kira bhagavā saṅkhepeneva desessati, vitthārenapi bhāsissatī’’ti sañjātussāho haṭṭhatuṭṭho hutvā.
このように(evaṃ)言われた(vutte)ときに、意欲が生じた(ussāhajātoti)とは、このように、「よく聞き、真剣に心に留めなさい。語りましょう(suṇohi sādhukaṃ manasi karohi bhāsissāmī)」(ti)と言われたときに、「世尊は簡潔に(saṅkhepeneva)説かれるのではなく、詳しく(vitthārenapi)も説かれるだろう」と(na kira bhagavā saṅkhepeneva desessati, vitthārenapi bhāsissatīti)、意欲が生じて(sañjātussāho)、喜んで(haṭṭhatuṭṭho)となった(hutvā)ということである。
190. Bhagavā etadavoca – ‘‘idha, mahārāja, tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ, kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti.
190. 尊師はこう言われた。「大王よ、ここに、世尊、阿羅漢、正等覚者、明行具足、善逝、世間を知る者、無上の調御者、調御すべき人々を教え導く師、神々や人々を教える師、仏陀、世尊がこの世に生まれる。彼は、この世を、神々、魔、梵天、沙門やバラモン、人間や神々とともに、自ら証悟して明らかにし、説き示す。彼は、初めに美しく、中間に美しく、終わりに美しい、意味のある、言葉遣いの正しい、完全で清らかな修行の道を示し説く。」
190. Athassa bhagavā etadavoca, etaṃ avoca, idāni vattabbaṃ ‘‘idha mahārājā’’tiādiṃ sakalaṃ suttaṃ avocāti attho. Tattha idhāti desāpadese nipāto, svāyaṃ katthaci lokaṃ upādāya vuccati. Yathāha – ‘‘idha tathāgato loke uppajjatī’’ti. Katthaci sāsanaṃ yathāha – ‘‘idheva, bhikkhave, paṭhamo samaṇo, idha dutiyo samaṇo’’ti (a. ni. 4.241). Katthaci okāsaṃ. Yathāha –
190. そのとき世尊は彼にこのように言われました。この「長官」から始まる経典全体を説かれました、という意味です。そこで「この世に」とは、場所を示す助詞であり、しばしば世界を指して言われます。例えば、「この世に、タターガタは生まれる」と。しばしば、教えを指して言われます。「この世に、 bhikkhave、最初の沙門がおり、この世に二番目の沙門がいる」(アングッタラ・ニカーヤ 4.241)と。しばしば、場所を指して言われます。例えば。
‘‘Idheva tiṭṭhamānassa, devabhūtassa me sato;
「ここに、神となった私が、清明な意識をもって留まっていると。
Punarāyu ca me laddho, evaṃ jānāhi mārisā’’ti. (dī. ni. 2.369);
再び命を得た。マリーサよ、このように知りなさい」(ディーガ・ニカーヤ 2.369);
Katthaci padapūraṇamattameva. Yathāha ‘‘idhāhaṃ, bhikkhave, bhuttāvī assaṃ pavārito’’ti (ma. ni. 1.30). Idha pana lokaṃ upādāya vuttoti veditabbo. Mahārājāti yathā paṭiññātaṃ desanaṃ desetuṃ puna mahārājāti ālapati. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘mahārāja imasmiṃ loke tathāgato uppajjati arahaṃ…pe… buddho bhagavā’’ti. Tattha tathāgatasaddo brahmajāle vutto. Arahantiādayo visuddhimagge vitthāritā. Loke uppajjatīti ettha pana lokoti – okāsaloko sattaloko saṅkhāralokoti tividho. Idha pana sattaloko adhippeto. Sattaloke uppajjamānopi ca tathāgato na devaloke, na brahmaloke, manussalokeva uppajjati. Manussalokepi na aññasmiṃ cakkavāḷe, imasmiṃyeva cakkavāḷe. Tatrāpi na sabbaṭṭhānesu, ‘‘puratthimāya disāya gajaṅgalaṃ nāma nigamo tassāparena mahāsālo, tato parā paccantimā janapadā orato majjhe, puratthimadakkhiṇāya disāya salaḷavatī nāma nadī. Tato parā paccantimā janapadā, orato majjhe, dakkhiṇāya disāya setakaṇṇikaṃ nāma nigamo, tato parā paccantimā janapadā, orato majjhe, pacchimāya disāya thūṇaṃ nāma brāhmaṇagāmo, tato parā paccantimā janapadā, orato majjhe, uttarāya disāya usiraddhajo nāma pabbato, tato parā paccantimā janapadā orato majjhe’’ti evaṃ paricchinne āyāmato tiyojanasate, vitthārato aḍḍhateyyayojanasate, parikkhepato navayojanasate majjhimapadese uppajjati. Na kevalañca tathāgato, paccekabuddhā, aggasāvakā, asītimahātherā, buddhamātā, buddhapitā, cakkavattī rājā aññe ca sārappattā brāhmaṇagahapatikā etthevuppajjanti.
しばしば、単なる言葉を埋めるためだけです。例えば、「 bhikkhave、私は、食事を終えて、満足した」と(マッジマ・ニカーヤ 1.30)。ここでは、世界を指して言われたと理解されるべきです。「長官」とは、約束された説法を説くために、再び「長官」と呼びかけます。これは、「長官、この世に、タターガタが生まれる。アーラハント…(中略)…仏陀、世尊」という意味です。そこで「タターガタ」という言葉はブラフマーヤラ経で説明されています。「アーラハント」などは、ヴィスッディマッガで詳しく説明されています。「この世に生まれる」とは、ここで「世界」とは、空間世界、衆生世界、形成世界という三種類です。ここでは衆生世界が意図されています。衆生世界に生まれるとしても、タターガタはデーヴァ界や梵界ではなく、人界にのみ生まれます。人界でも、他の円(チャックラヴァーラ)ではなく、この円にのみ生まれます。そこでも、すべての場所ではなく、「東方にガジャ・ガランガという名の町があり、そのさらに南にマハーサーラというところがあり、さらに南方の辺境の地、東南の方向にはサーララヴァティーという名の川がある。さらに南方の辺境の地、そのさらに南、南方の方向にはセータカンニカという名の町があり、さらに南方の辺境の地、そのさらに南、西方の方向にはトゥーナという名のバラモン集落があり、さらに南方の辺境の地、そのさらに南、北方の方向にはウッシリッダジョという名の山があり、さらに南方の辺境の地、そのさらに南」というように、東西に百ヨージャナ、南北に四十八ヨージャナ、周囲に九十ヨージャナの中央部に生まれます。タターガタだけでなく、独覚仏、十大弟子、八十人の大長老、仏陀の母、仏陀の父、転輪王、その他の功徳あるバラモンや富豪もここに生まれます。
Tattha tathāgato sujātāya dinnamadhupāyāsabhojanato yāva arahattamaggo, tāva uppajjati nāma, arahattaphale uppanno nāma. Mahābhinikkhamanato vā yāva arahattamaggo. Tusitabhavanato vā yāva arahattamaggo. Dīpaṅkarapādamūlato vā yāva arahattamaggo, tāva uppajjati nāma, arahattaphale uppanno nāma. Idha sabbapaṭhamaṃ uppannabhāvaṃ sandhāya uppajjatīti vuttaṃ. Tathāgato loke uppanno hotīti ayañhettha attho.
そこで、タターガタは、良質な乳粥の供物から、アーラハントの道に至るまで、生まれるということ、アーラハントの果実に到達したときに生まれるということです。大出離から、あるいは、アーラハントの道に至るまで。トゥシタ界での生から、あるいは、アーラハントの道に至るまで。ディパンカラ仏の足元から、あるいは、アーラハントの道に至るまで、生まれるということ、アーラハントの果実に到達したときに生まれるということです。ここでは、最初に生まれたことを指して、「生まれる」と言われています。「タターガタはこの世に生まれた」というのが、ここで意味するところです。
So imaṃ lokanti so bhagavā imaṃ lokaṃ. Idāni vattabbaṃ nidasseti. Sadevakanti saha devehi sadevakaṃ. Evaṃ saha mārena samārakaṃ, saha brahmunā sabrahmakaṃ, saha samaṇabrāhmaṇehi sassamaṇabrāhmaṇiṃ. Pajātattā pajā, taṃ pajaṃ. Saha devamanussehi sadevamanussaṃ. Tattha sadevakavacanena pañca kāmāvacaradevaggahaṇaṃ veditabbaṃ. Samāraka – vacanena chaṭṭhakāmāvacaradevaggahaṇaṃ. Sabrahmakavacanena brahmakāyikādibrahmaggahaṇaṃ. Sassamaṇabrāhmaṇīvacanena sāsanassa paccatthikapaccāmittasamaṇabrāhmaṇaggahaṇaṃ, samitapāpabāhitapāpasamaṇabrāhmaṇaggahaṇañca. Pajāvacanena sattalokaggahaṇaṃ. Sadevamanussavacanena sammutidevaavasesamanussaggahaṇaṃ. Evamettha tīhi padehi okāsalokena saddhiṃ sattaloko. Dvīhi pajāvasena sattalokova gahitoti veditabbo.
「この世」とは、その世尊がこの世を。「今、説くべき」ことを示します。「デーヴァと共に」とは、デーヴァと共に、デーヴァと共に。同様に、マーラと共に、マーラと共に、梵と共に、梵と共に、沙門・バラモンと共に、沙門・バラモンと共に。子孫を持つ人々、その人々。デーヴァと人間と共に、デーヴァと人間と共に。そこで、「デーヴァと共に」とは、五つの欲界のデーヴァの領域を指すことを理解すべきです。「マーラと共に」という言葉で、六番目の欲界のデーヴァの領域を指します。「梵と共に」という言葉で、梵界の住人など、梵の領域を指します。「沙門・バラモンと共に」という言葉で、教えの敵対者、敵対する沙門・バラモンを指し、罪を滅ぼした沙門・バラモンを指すこともあります。「人々」という言葉で、衆生界を指します。「デーヴァと人間と共に」という言葉で、世俗のデーヴァや残りの人間を指します。このように、三つの言葉で、空間世界と共に衆生界。二つの言葉で、衆生という言葉で、衆生界も含まれると理解されるべきです。
Aparo nayo, sadevakaggahaṇena arūpāvacaradevaloko gahito. Samārakaggahaṇena cha kāmāvacaradevaloko. Sabrahmakaggahaṇena rūpī brahmaloko. Sassamaṇabrāhmaṇādiggahaṇena catuparisavasena sammutidevehi vā saha manussaloko, avasesasabbasattaloko vā.
別の解釈もあります。「デーヴァと共に」という言葉で、無色界のデーヴァの世界を含みます。「マーラと共に」という言葉で、六つの欲界のデーヴァの世界を含みます。「梵と共に」という言葉で、色界の梵天の世界を含みます。「沙門・バラモンと共に」という言葉で、四種の集会、あるいは世俗のデーヴァと共に人間界、あるいは残りのすべての衆生界を指します。
Api cettha sadevakavacanena ukkaṭṭhaparicchedato sabbassa lokassa sacchikatabhāvamāha. Tato yesaṃ ahosi – ‘‘māro mahānubhāvo cha kāmāvacarissaro vasavattī, kiṃ sopi etena sacchikato’’ti, tesaṃ vimatiṃ vidhamanto **‘‘samāraka’’**nti āha. Yesaṃ pana ahosi – ‘‘brahmā mahānubhāvo ekaṅguliyā ekasmiṃ cakkavāḷasahasse ālokaṃ pharati, dvīhi …pe… dasahi aṅgulīhi dasasu cakkavāḷasahassesu ālokaṃ pharati. Anuttarañca jhānasamāpattisukhaṃ paṭisaṃvedeti, kiṃ sopi sacchikato’’ti, tesaṃ vimatiṃ vidhamanto sabrahmakanti āha. Tato ye cintesuṃ – ‘‘puthū samaṇabrāhmaṇā sāsanassa paccatthikā, kiṃ tepi sacchikatā’’ti, tesaṃ vimatiṃ vidhamanto sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajanti āha. Evaṃ ukkaṭṭhukkaṭṭhānaṃ sacchikatabhāvaṃ pakāsetvā atha sammutideve avasesamanusse ca upādāya ukkaṭṭhaparicchedavasena sesasattalokassa sacchikatabhāvaṃ pakāsento sadevamanussanti āha. Ayamettha bhāvānukkamo.
さらに、ここでは「デーヴァと共に」という言葉で、最も高い境界から、すべての世界の実現を述べています。それゆえ、もし「マーラは偉大な力を持つ六欲界の主、ヴァサヴァッティであり、彼さえもこれで実現されたのか」と考えた人々には、その疑いを晴らすために「マーラと共に」と言われました。もし、「梵は偉大な力を持つ者であり、一本の指で一千の円に光を放ち、二本…(中略)…十本の指で十千の円に光を放つ。そして、無上の禅定の喜びを味わっている。彼さえも実現されたのか」と考えた人々には、その疑いを晴らすために「梵と共に」と言われました。それゆえ、もし「多くの沙門やバラモンは教えの敵対者である。彼らさえも実現されたのか」と考えた人々には、その疑いを晴らすために「沙門・バラモンと共に、人々」と言われました。このように、最も崇高な者たちの実現を明らかにした後、世俗のデーヴァや残りの人間を指して、最も高い境界としての残りの衆生界の実現を明らかにするために、「デーヴァと人間と共に」と言われました。これがここで、段階的な順序です。
Porāṇā panāhu sadevakanti devehi saddhiṃ avasesalokaṃ. Samārakanti mārena saddhiṃ avasesalokaṃ. Sabrahmakanti brahmehi saddhiṃ avasesalokaṃ. Evaṃ sabbepi tibhavūpage satte tīhākārehi tīsu padesu pakkhipitvā puna dvīhi padehi pariyādiyanto sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussanti āha. Evaṃ pañcahipi padehi tena tenākārena tedhātukameva pariyādinnanti.
古い師たちは言います。「デーヴァと共に」とは、デーヴァと共に、残りの世界。「マーラと共に」とは、マーラと共に、残りの世界。「梵と共に」とは、梵と共に、残りの世界。このように、三界に住むすべての衆生を、三つの方法で、三つの場所に含めた後、再び二つの言葉で包括し、「沙門・バラモンと共に、人々」と言いました。このように、五つの言葉でも、それぞれの方法で、三界が包括されるのです。
Sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedetīti ettha pana sayanti sāmaṃ aparaneyyo hutvā. Abhiññāti abhiññāya, adhikena ñāṇena ñatvāti attho. Sacchikatvāti paccakkhaṃ katvā, etena anumānādipaṭikkhepo kato hoti. Pavedetīti bodheti viññāpeti pakāseti.
「自ら、超能力によって、悟りを開き、説く」とは、ここで「自ら」とは、自己を、他者に依存せず。「超能力によって」とは、超能力によって、さらに上の知恵で知るという意味です。「悟りを開き」とは、直接体験し、これによって推論などを否定しています。「説く」とは、教え、知らせ、明らかにするという意味です。
So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ…pe… pariyosānakalyāṇanti so bhagavā sattesu kāruññataṃ paṭicca hitvāpi anuttaraṃ vivekasukhaṃ dhammaṃ deseti. Tañca kho appaṃ vā bahuṃ vā desento ādikalyāṇādippakārameva deseti. Ādimhipi, kalyāṇaṃ bhaddakaṃ anavajjameva katvā deseti, majjhepi, pariyosānepi, kalyāṇaṃ bhaddakaṃ anavajjameva katvā desetīti vuttaṃ hoti. Tattha atthi desanāya ādimajjhapariyosānaṃ, atthi sāsanassa. Desanāya tāva catuppadikāyapi gāthāya paṭhamapādo ādi nāma, tato dve majjhaṃ nāma, ante eko pariyosānaṃ nāma. Ekānusandhikassa suttassa nidānaṃ ādi, idamavocāti pariyosānaṃ, ubhinnamantarā majjhaṃ. Anekānusandhikassa suttassa paṭhamānusandhi ādi, ante anusandhi pariyosānaṃ, majjhe eko vā dve vā bahū vā majjhameva.
「彼は法を説く、初めに善く…(中略)…終わりに善く」とは、その世尊は衆生への慈悲から、至高の静寂の喜びを捨てて、法を説かれます。そして、それを少しでも多く説くとき、初めから終わりまで善く説かれます。初めに、善く、美しく、誤りのないように説き、中盤も、終盤も、善く、美しく、誤りのないように説く、という意味です。そこで、説法に初め、中盤、終りがあり、教えにも初め、中盤、終りがあります。説法では、四句の詩でも、最初の句が初め、その後の二句が中盤、最後の句が終りです。一つの連続した経典では、その根拠が初め、これを説いたが終り、その間の部分が中盤です。複数の連続した経典では、最初の連続が初め、最後の連続が終り、その間の部分が一つ、二つ、あるいは複数の中盤です。
Sāsanassa pana sīlasamādhivipassanā ādi nāma. Vuttampi cetaṃ – ‘‘ko cādi kusalānaṃ dhammānaṃ? Sīlañca suvisuddhaṃ diṭṭhi ca ujukā’’ti (saṃ. ni. 5.369). ‘‘Atthi, bhikkhave, majjhimā paṭipadā tathāgatena abhisambuddhā’’ti evaṃ vutto pana ariyamaggo majjhaṃ nāma. Phalañceva nibbānañca pariyosānaṃ nāma. ‘‘Etadatthamidaṃ, brāhmaṇa, brahmacariyaṃ, etaṃ sāraṃ, etaṃ pariyosāna’’nti (ma. ni. 1.324) hi ettha phalaṃ pariyosānanti vuttaṃ. ‘‘Nibbānogadhaṃ hi, āvuso visākha, brahmacariyaṃ vussati, nibbānaparāyanaṃ nibbānapariyosāna’’nti (ma. ni. 1.466) ettha nibbānaṃ pariyosānanti vuttaṃ. Idha desanāya ādimajjhapariyosānaṃ adhippetaṃ. Bhagavā hi dhammaṃ desento ādimhi sīlaṃ dassetvā majjhe maggaṃ pariyosāne nibbānaṃ dasseti. Tena vuttaṃ – ‘‘so dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇa’’nti. Tasmā aññopi dhammakathiko dhammaṃ kathento –
教えでは、戒律、禅定、智慧が初めです。また、「何が善行の初めか。戒律を非常に清らかにし、見解をまっすぐにすること」(サンユッタ・ニカーヤ 5.369)と説かれています。「 bhikkhave、タターガタが悟りを開いた中道がある」(アングッタラ・ニカーヤ)と説かれた尊い道が中盤です。果徳と涅槃が終りです。「このために、バラモン、この清浄行があり、これが本質であり、これが終りである」(マッジマ・ニカーヤ 1.324)と、ここで果徳が終りとして述べられています。「ヴィサーカよ、清浄行は涅槃に至り、涅槃に終わる、涅槃が終りである」(マッジマ・ニカーヤ 1.466)と、ここで涅槃が終りとして述べられています。ここでは説法の初め、中盤、終りが意図されています。世尊は法を説くとき、初めに戒律を示し、中盤に道を、終わりに涅槃を示されます。それゆえ、「彼は法を説く、初めに善く、中盤に善く、終わりに善く」と説かれています。したがって、他の法語り手も法を説くとき。
‘‘Ādimhi sīlaṃ dasseyya, majjhe maggaṃ vibhāvaye;
「初めに戒律を示し、中盤に道を明らかにせよ。
Pariyosānamhi nibbānaṃ, esā kathikasaṇṭhitī’’ti.
悟りこそが終局であり、これが「カティカ(賢者)たちの見解」である。」
Sātthaṃ sabyañjananti yassa hi yāgubhattaitthipurisādivaṇṇanānissitā desanā hoti, na so sātthaṃ deseti. Bhagavā pana tathārūpaṃ desanaṃ pahāya catusatipaṭṭhānādinissitaṃ desanaṃ deseti. Tasmā sātthaṃ desetīti vuccati. Yassa pana desanā ekabyañjanādiyuttā vā sabbaniroṭṭhabyañjanā vā sabbavissaṭṭhasabbaniggahītabyañjanā vā, tassa damiḷakirātasavarādimilakkhūnaṃ bhāsā viya byañjanapāripūriyā abhāvato abyañjanā nāma desanā hoti. Bhagavā pana –
「意味を成し、標識を備えた教え」とは、粥や飯、男女などを賛美することに依存した教えのことである。しかし、世尊はこのような教えを捨て、四念処などに依存した教えを説かれる。それゆえ、「意味を成す教え」と呼ばれるのである。「標識を備えた教え」とは、一つの標識や、あるいは全ての文字が母音のみで構成されている、または全ての文字が音節で構成され、母音の重複や母音の長短の区別がない教えのことである。しかし、世尊は「
‘‘Sithilaṃ dhanitañca dīgharassaṃ, garukaṃ lahukañca niggahītaṃ;
「緩やかな、そして硬い、長短、重い、軽い、そして促音」
Sambandhavavatthitaṃ vimuttaṃ, dasadhā byañjanabuddhiyā pabhedo’’ti.
「連鎖した、そして解き放たれた。これらが10種類の標識の認識における区別である。」
Evaṃ vuttaṃ dasavidhaṃ byañjanaṃ amakkhetvā paripuṇṇabyañjanameva katvā dhammaṃ deseti, tasmā sabyañjanaṃ dhammaṃ desetīti vuccati. Kevalaparipuṇṇanti ettha kevalanti sakalādhivacanaṃ. Paripuṇṇanti anūnādhikavacanaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti sakalaparipuṇṇameva deseti, ekadesanāpi aparipuṇṇā natthīti. Upanetabbaapanetabbassa abhāvato kevalaparipuṇṇanti veditabbaṃ. Parisuddhanti nirupakkilesaṃ. Yo hi imaṃ dhammadesanaṃ nissāya lābhaṃ vā sakkāraṃ vā labhissāmīti deseti, tassa aparisuddhā desanā hoti. Bhagavā pana lokāmisanirapekkho hitapharaṇena mettābhāvanāya muduhadayo ullumpanasabhāvasaṇṭhitena cittena deseti. Tasmā parisuddhaṃ dhammaṃ desetīti vuccati.
このように説かれた10種類の標識を隠すことなく、完全な標識を備えたまま法を説かれる。それゆえ、「標識を備えた法」と呼ばれるのである。「完全に」とは、全体のことであり、「満ち足りた」とは、不足も過剰もないことである。これは、「全体が満ち足りた教えを説かれる。一つの教えさえも不完全なものはない」という意味である。導入されるべきものも、導入されないものもないことから、「完全に満ち足りた」と理解されるべきである。「清らかな」とは、汚れのないことである。もし、この法を頼りにして「利益や尊敬を得よう」と思って説くならば、その教えは清らかではない。しかし、世尊は世間的な欲求や物質的な欲求に囚われず、慈悲の瞑想によって、柔らかな心で、ただ助けようという意図をもって説かれる。それゆえ、「清らかな法」を説かれると呼ばれるのである。
Brahmacariyaṃ pakāsetīti ettha panāyaṃ brahmacariya-saddo dāne veyyāvacce pañcasikkhāpadasīle appamaññāsu methunaviratiyaṃ sadārasantose vīriye uposathaṅgesu ariyamagge sāsaneti imesvatthesu dissati.
「梵行(聖なる行い)を明らかにされる」とは、ここで「梵行」という言葉は、布施、助け、五戒、四無量心、同性の行為をしないこと、妻との満足、精進、斎日、八正道など、これらの意味で使われている。
‘‘Kiṃ te vataṃ kiṃ pana brahmacariyaṃ,
「あなたの誓いとは何か、そしてあなたの梵行とは何か?
Kissa suciṇṇassa ayaṃ vipāko;
何が正しく行われたかの、これが結果ですか?
Iddhī jutī balavīriyūpapatti,
神通力、威光、力、そして精進の力、
Idañca te nāga, mahāvimānaṃ.
そしてこれ、あなたは、ナーガよ、偉大なヴィマーナ(宮殿)である。」
Ahañca bhariyā ca manussaloke,
「私も妻も、人間の世界で、
Saddhā ubho dānapatī ahumhā;
信じて、二人とも布施の主人であった。
Opānabhūtaṃ me gharaṃ tadāsi,
私の家は当時、水の供給所であった。
Santappitā samaṇabrāhmaṇā ca.
そして、修行僧やバラモンたちをもてなした。」
Taṃ me vataṃ taṃ pana brahmacariyaṃ,
「それが私の誓いであり、それが私の梵行であった。
Tassa suciṇṇassa ayaṃ vipāko;
それが正しく行われた、これがその結果である。
Iddhī jutī balavīriyūpapatti,
神通力、威光、力、そして精進の力、
Idañca me dhīra mahāvimāna’’nti. (jā. 2.17.1595);
そしてこれ、あなたは、賢者よ、偉大なヴィマーナである。」(ジャータカ 2.17.1595)
Imasmiñhi puṇṇakajātake dānaṃ brahmacariyanti vuttaṃ.
このプンナカ・ジャータカでは、布施が梵行であると述べられている。
‘‘Kena pāṇi kāmadado, kena pāṇi madhussavo;
「何のために、あなたは、愛欲を与える者、何のために、あなたは、甘い声の者?
Kena te brahmacariyena, puññaṃ pāṇimhi ijjhati.
何のために、あなたの梵行によって、功徳があなたの手に現れるのか?」
Tena pāṇi kāmadado, tena pāṇi madhussavo;
「それゆえ、私は、愛欲を与える者、それゆえ、私は、甘い声の者。
Tena me brahmacariyena, puññaṃ pāṇimhi ijjhatī’’ti. (pe. va. 275,277);
それゆえ、私の梵行によって、功徳が私の手に現れる。」(ペーティ・ヴァットゥ 275, 277)
Imasmiṃ aṅkurapetavatthumhi veyyāvaccaṃ brahmacariyanti vuttaṃ. ‘‘Evaṃ, kho taṃ bhikkhave, tittiriyaṃ nāma brahmacariyaṃ ahosī’’ti (cūḷava. 311) imasmiṃ tittirajātake pañcasikkhāpadasīlaṃ brahmacariyanti vuttaṃ. ‘‘Taṃ kho pana me, pañcasikha, brahmacariyaṃ neva nibbidāya na virāgāya na nirodhāya…pe… yāvadeva brahmalokūpapattiyā’’ti (dī. ni. 2.329) imasmiṃ mahāgovindasutte catasso appamaññāyo brahmacariyanti vuttā. ‘‘Pare abrahmacārī bhavissanti, mayamettha brahmacārī bhavissāmā’’ti (ma. ni. 1.83) imasmiṃ sallekhasutte methunavirati brahmacariyanti vuttā.
このアンクラペータ・ジャータカでは、助けることが梵行であると述べられている。「このように、比丘たちよ、それはティティリヤという名の梵行であった。」(チュッラヴァッガ 311)このティティリヤ・ジャータカでは、五戒が梵行であると述べられている。「私の梵行は、満足のためでも、執着を離れるためでも、消滅のためでもなく…」(ディーガ・ニカーヤ 2.329)このマハーゴーヴィンダ・スッタでは、四無量心が梵行であると述べられている。「彼らは非聖なる行いをし、我々はここで聖なる行いをしよう。」(マッジマ・ニカーヤ 1.83)このサルレカ・スッタでは、性行為を避けることが梵行であると述べられている。
‘‘Mayañca bhariyā nātikkamāma,
「私と妻は、(相手を)超えなかった。
Amhe ca bhariyā nātikkamanti;
そして妻も私たちを超えなかった。
Aññatra tāhi brahmacariyaṃ carāma,
妻以外で、私たちは梵行を行った。
Tasmā hi amhaṃ daharā na mīyare’’ti. (jā. 1.4.97);
だから、私たちの子供たちは早く死ななかった。」(ジャータカ 1.4.97)
Mahādhammapālajātake sadārasantoso brahmacariyanti vutto. ‘‘Abhijānāmi kho panāhaṃ, sāriputta, caturaṅgasamannāgataṃ brahmacariyaṃ caritā, tapassī sudaṃ homī’’ti (ma. ni. 1.155) lomahaṃsanasutte vīriyaṃ brahmacariyanti vuttaṃ.
マハーダンマパーラ・ジャータカでは、妻との満足が梵行であると述べられている。「私は覚えている、サーリプッタよ、四つの要素を備えた梵行を行ったことを、私は苦行者であった。」(マッジマ・ニカーヤ 1.155)このロマーハンサナ・スッタでは、精進が梵行であると述べられている。
‘‘Hīnena brahmacariyena, khattiye upapajjati;
「劣った梵行によって、クシャトリヤに生まれ変わる。
Majjhimena ca devattaṃ, uttamena visujjhatī’’ti. (jā. 1.8.75);
中間の梵行によって、神々に生まれ変わる。優れた梵行によって、清らかになる。」(ジャータカ 1.8.75)
Evaṃ nimijātake attadamanavasena kato aṭṭhaṅgiko uposatho brahmacariyanti vutto. ‘‘Idaṃ kho pana me, pañcasikha, brahmacariyaṃ ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya…pe… ayameva ariyo aṭṭhaṅgiko maggo’’ti (dī. ni. 2.329) mahāgovindasuttasmiṃyeva ariyamaggo brahmacariyanti vutto. ‘‘Tayidaṃ brahmacariyaṃ iddhañceva phītañca vitthārikaṃ bāhujaññaṃ puthubhūtaṃ yāva devamanussehi suppakāsita’’nti (dī. ni. 3.174) pāsādikasutte sikkhattayasaṅgahitaṃ sakalasāsanaṃ brahmacariyanti vuttaṃ. Imasmimpi ṭhāne idameva brahmacariyanti adhippetaṃ. Tasmā brahmacariyaṃ pakāsetīti so dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ…pe… parisuddhaṃ. Evaṃ desento ca sikkhattayasaṅgahitaṃ sakalasāsanaṃ brahmacariyaṃ pakāsetīti evamettha attho daṭṭhabbo. Brahmacariyanti seṭṭhaṭṭhena brahmabhūtaṃ cariyaṃ. Brahmabhūtānaṃ vā buddhādīnaṃ cariyanti vuttaṃ hoti.
このように、ニミ・ジャータカでは、自己を制することとして行われる八正道が梵行であると述べられている。「私の梵行は、満足、執着の離脱、消滅…」(ディーガ・ニカーヤ 2.329)このマハーゴーヴィンダ・スッタでは、八正道が梵行であると述べられている。「この梵行は、豊かで、栄え、広まり、多くの人に知られ、広大で、神々や人々に広く説かれている。」(ディーガ・ニカーヤ 3.174)このパーサーディカ・スッタでは、三学を含む全ての教えが梵行であると述べられている。この箇所でも、これが梵行であると意図されている。したがって、「梵行を明らかにされる」とは、法を説かれる、最初の部分から…清らかな法まで、という意味である。このように説かれるとき、三学を含む全ての教え、すなわち梵行を明らかにされるのである。このように、ここで意味を理解すべきである。「梵行」とは、最高の意味での、仏陀となった行いである。あるいは、仏陀などの行いであると述べられている。
190. **‘‘Idhā’’**ti iminā vuccamānaṃ adhikaraṇaṃ tathāgatassa uppattiṭṭhānabhūtaṃ adhippetanti āha **‘‘desāpadese nipāto’’**ti. **‘‘Svāya’’**nti sāmaññato idhasaddamattaṃ gaṇhāti, na yathāvisesitabbaṃ idha-saddaṃ. Tathā hi vakkhati ‘‘katthaci padapūraṇamattamevā’’ti (dī. ni. aṭṭha. 1.190). Lokaṃ upādāya vuccati loka-saddena samānādhikaraṇabhāvena vuttattā . Sesapadadvaye pana padantarasannidhānamattena taṃ taṃ upādāya vuttatā daṭṭhabbā. Idha tathāgato loketi hi jātikhettaṃ, tatthāpi ayaṃ cakkavāḷo ‘‘loko’’ti adhippeto. Samaṇoti sotāpanno. Dutiyo samaṇoti sakadāgāmī. Vuttañhetaṃ ‘‘katamo ca bhikkhave samaṇo? Idha bhikkhave bhikkhu tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpanno hotī’’tiādi (a. ni. 4.241). ‘‘Katamo ca bhikkhave dutiyo samaṇo? Idha bhikkhave bhikkhu tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā rāgadosamohānaṃ tanuttā’’tiādi (a. ni. 4.241). Okāsanti kañci padesaṃ. Idheva tiṭṭhamānassāti imissā eva indasālaguhāyaṃ tiṭṭhamānassa.
190. 「ここで(idhā)」(ti)とは、これから述べられる(vaccamānaṃ)状況(adhikaraṇaṃ)は、世尊(tathāgatassa)の出生地(uppattiṭṭhānabhūtaṃ)を指している(adhippetanti)と、「場所(desāpadese)の指示詞(nipāto)」(ti)と言っている。「この(svāya)」(nti)とは、一般的(sāmaññato)に「 idha」という言葉(idhasaddamattaṃ)を取る(gaṇhāti)、詳細に指定される(yathāvisesitabbaṃ)「 idha」という言葉ではない(na yathāvisesitabbaṃ idha-saddaṃ)。なぜなら、「場所を埋める(padapūraṇa)だけのこともある」(katthaci padapūraṇamattamevā)とも(ti)(dī. ni. aṭṭha. 1.190)言っているからである。世界(lokaṃ)を考慮して(upādāya)、「世界(loka-saddena)」(ti)という言葉が(vuttattā)併存する(samānādhikaraṇa-bhāvena)関係で(vasena)述べられている(vutta-ttā)。残りの二つの言葉(sesapadadvaye)では、他の言葉(padantara)との近さ(sannidhāna-mattena)によって、その(taṃ taṃ)対象を考慮して(upādāya)述べられている(vutta-tā)と見なされるべきである(daṭṭhabbā)。「ここで世尊は世界に(idha tathāgato loketi)」(hi jātikhettaṃ)とは、生まれ故郷(jātikhettaṃ)であるが、そこでも、この(tatthāpi ayaṃ)宇宙(cakkavāḷo)は「世界(loko)」(ti)と意図されている(abhipeto)。修行者(samaṇoti)とは、預流果(sotāpanno)である。第二の修行者(dutiyo samaṇoti)とは、一度だけ戻る者(sakadāgāmī)である。それは「修行者とは誰か(katamo ca bhikkhave samaṇo)?ここで比丘(idha bhikkhave bhikkhu)は三つの束縛(tiṇṇaṃ saṃyojanaṃ)を滅尽(parikkhayā)することによって預流果(sotāpanno hotī)」(tiādi)(a. ni. 4.241)と述べられている。そして「修行者とは誰か(katamo ca bhikkhave dutiyo samaṇo)?ここで比丘(idha bhikkhave bhikkhu)は三つの束縛(tiṇṇaṃ saṃyojanaṃ)を滅尽(parikkhayā)することによって、貪欲(rāga)、瞋恚(doṣa)、愚痴(moha)を減らす(tanuttā)」(tiādi)(a. ni. 4.241)と述べられている。場所(okāsanti)とは、ある場所(kañci padesaṃ)のことである。ここで(idheva)この(imissā)インドラの洞窟(indrasālaguhāyaṃ)に留まっている(tiṭṭhamānassāti)者。
Padapūraṇamattameva okāsāpadisanassāpi asambhavato atthantarassa abodhanato. Arahanti ādayo saddā vitthāritāti yojanā. Atthato vitthāraṇaṃ saddamukheneva hotīti saddaggahaṇaṃ. Yasmā. ‘‘Aparehipi aṭṭhahi kāraṇehi bhagavā tathāgato’’tiādinā udānaṭṭhakathādīsu, (udā. aṭṭha. 18; itivu. aṭṭha. 38) arahanti ādayo visuddhimaggaṭīkāyaṃ aparehi pakārehi vitthāritā , tasmātesu vuttānayenapi so (visuddhi. ṭī. 1.129, 130) attho veditabbo. Tathāgatassa sattanikāyantogadhatāya ‘‘idha pana sattaloko adhippeto’’ti vatvā tatthāyaṃ yasmiṃ sattanikāye yasmiñca okāse uppajjati, taṃ dassetuṃ **‘‘sattaloke uppajjamānopi cā’’**tiādi vuttaṃ. **‘‘Tathāgato na devaloke uppajjatī’’**tiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ parato āgamissati. Sārappattāti kulabhogissariyādivasena sārabhūtā. Brāhmaṇagahapatikāti brahmāyupokkharasātiādibrāhmaṇā ceva anāthapiṇḍikādigahapatikā ca.
ただ場所を埋めるだけで、占有の機会がないため、または別の意味を理解できないためです。アラハンティなどの語は広げられたものです。意味の広がりは言葉によって行われるため、言葉が取られています。なぜなら、「さらに八つの理由によって、世尊は如来である」というような( udā. aṭṭha. 18; itivu. aṭṭha. 38) udāna の注釈書などにおいて、アラハンティなどの語は、ヴィスッディマッガ の注釈書において、別の方法で広げられているので、それらに述べられているものと同様に、その意味も理解されるべきです。如来は七つの階層に内包されているので、「ここで言及されているのは七つの世界である」と言って、その七つの階層における、どの七つの階層の、どの場所で生じるかを示すために、「七つの世界に生じるとしても」と述べられています。「如来はデーヴァの世界には生じない」などの言葉で述べられることは、後で述べられるでしょう。サーラッパッターンティは、世襲の財産や支配権などによる、本質的なものです。バラモンと在家の人々とは、ブラフマーユポックハラサーティなどのバラモン、そしてアナータピンディカなどの在家の人々です。
**‘‘Sujātāyā’’**tiādinā vuttesu catūsu vikappesu paṭhamo vikappo buddhabhāvāya āsannatarapaṭipattidassanavasena vutto. Āsannatarāya hi paṭipattiyā ṭhito ‘‘uppajjatīti’’ vuccati uppādassa ekantikattā, pageva paṭipattiyā matthake ṭhito. Dutiyo buddhabhāvāvahapabbajjato paṭṭhāya āsannapaṭipattidassanavasena, tatiyo buddhakaradhamma pāripūrito paṭṭhāya buddhabhāvāya paṭipattidassanavasena. Na hi mahāsattānaṃ uppatibhavūpapattito paṭṭhāya bodhisambhārasambharaṇaṃ nāma atthi. Catuttho buddhakaradhammasamārambhato paṭṭhāya. Bodhiyā niyatabhāvappattito pabhuti hi viññūhi ‘‘buddho uppajjatī’’ti vattuṃ sakkā uppādassa ekantikattā. Yathā pana sandanti nadiyoti sandanakiriyāya avicchedamupādāya vattamānappayogo, evaṃ uppādatthāya paṭipajjanakiriyāya avicchedamupādāya catūsu vikappesu ‘‘uppajjati nāmā’’ti vuttaṃ. Sabbapaṭhamaṃ uppannabhāvanti catūsu vikappesu sabbapaṭhamaṃ vuttaṃ tathāgatassa uppannatāsaṅkhātaṃ atthibhāvaṃ. Tenāha **‘‘uppanno hotīti ayañhettha attho’’**ti.
「スジャーターヤー」などの言葉で述べられた四つの区分において、最初の区分は、仏陀になるための最も近い実践を見たことから述べられています。最も近い実践にいるとき、「生じる」と言われますが、それは生起が確実であるためです。ましてや、実践の頂点にいる場合はなおさらです。二番目の区分は、仏陀になるための出家から始まり、近い実践を見たことから述べられています。三番目の区分は、仏陀になるための善行が完成したときから始まり、仏陀になるための実践を見たことから述べられています。なぜなら、偉大な存在にとって、生起や転生から始まる修行の蓄積はないからです。四番目の区分は、仏陀になるための善行が開始されたときからです。悟りの確実な状態に達して以来、賢明な人々は「仏陀が生じる」と言うことができます。なぜなら、生起は確実であるからです。川が流れるという言葉が、流れる行為を絶え間なく修めることを意味するように、「生じる」という言葉は、生起のために実践する行為を絶え間なく修めることを意味して、四つの区分において「生じる」と言われています。すべての始まりにおいて生じた状態とは、四つの区分において、すべての始まりとして述べられている、如来の生じた状態、すなわち存在の状態です。それゆえ、「生じたのである、これがその意味である」と言われます。
So bhagavāti yo ‘‘tathāgato araha’’ntiādinā kittitaguṇo, so bhagavā. ‘‘Imaṃ loka’’nti nayidaṃ mahājanassa sammukhamattaṃ sandhāya vuttaṃ, atha kho anavasesaṃ pariyādāyāti dassetuṃ ‘‘sadevaka’’ntiādi vuttaṃ, tenāha **‘‘idāni vattabbaṃ nidassetī’’**ti. Pajātattāti yathāsakaṃ kammakilesehi nibbattattā. Pañcakāmāvacaradevaggahaṇaṃ pārisesañāyena itaresaṃ padantarehi saṅgahitattā. Sadevakanti ca avayavena viggaho samudāyo samāsattho. Chaṭṭhakāmāvacaradevaggahaṇaṃ paccāsattiñāyena. Tattha hi so jāto, taṃnivāsī ca. Brahmakāyikādibrahmaggahaṇanti etthāpi eseva nayo. Paccatthika …pe… samaṇabrāhmaṇaggahaṇanti nidassanamattametaṃ apaccatthikānaṃ, asamitābāhitapāpānañca samaṇabrāhmaṇānaṃ sassamaṇabrāhmaṇīvacanena gahitattā. Kāmaṃ ‘‘sadevaka’’ntiādi visesanānaṃ vasena sattavisayo lokasaddoti viññāyati tulyayogavisayattā tesaṃ, ‘‘salomako sapakkhako’’tiādīsu pana atulyayogepi ayaṃ samāso labbhatīti byabhicāradassanato pajāgahaṇanti āha **‘‘pajāvacanena sattalokaggahaṇa’’**nti.
その世尊とは、「如来であり、アラハンである」という言葉で称賛された徳を持つ、その世尊です。「この世界」という言葉は、大衆の前であることだけを指して言われたのではなく、むしろすべてを包み込むことを示すために、「デーヴァと共に」などの言葉が言われています。それゆえ、「今、言うべきことを示す」と言われます。生まれたとは、それぞれのカルマや汚れから生まれたことです。五つの欲界のデーヴァの獲得は、残りのすべてのものも含まれるという理解によります。「デーヴァと共に」という言葉は、部分的な対義語であり、複合語としての意味です。六つの欲界のデーヴァの獲得は、近接の理解によります。そこで彼は生まれ、そこに住んでいます。ブラフマー界のブラフマーの獲得についても、同様です。敵対者…(省略)…沙門とバラモンの獲得とは、敵対しない者、そして争いのない、罪のない者たちの、沙門とバラモンの言葉によって獲得されることです。たとえ「デーヴァと共に」などの言葉が、形容詞の観点から七つの世界を指すということが理解されるとしても、それはそれらが似たような対象であるためです。「毛むくじゃらと共に、仲間と共に」などの言葉においては、似ていないものであっても、この複合語は存在するので、混乱が見られるため、「生命」という言葉で言われたのです。「生命という言葉による、七つの世界の獲得」と言われます。
Arūpino sattā attano āneñjavihārena viharantā dibbantīti devāti imaṃ nibbacanaṃ labhantīti āha **‘‘sadevakaggahaṇena arūpāvacaraloko gahito’’**ti. Tenāha ‘‘ākāsānañcāyatanūpagānaṃ devānaṃ sahabyata’’nti (a. ni. 3.117). Samārakaggahaṇena chakāmāvacaradevaloko gahito tassa savisesaṃ mārassa vase vattanato. Rūpī brahmaloko gahito arūpībrahmalokassa visuṃ gahitattā. Catuparisavasenāti khattiyādicatuparisavasena, itarā pana catasso parisā samārakādiggahaṇena gahitā evāti. Avasesasabbasattaloko nāgagaruḷādibhedo.
形のない存在は、それぞれの不動の住処に住んでおり、それゆえ「デーヴァ」と呼ばれ、そのように解釈されると述べられています。「デーヴァと共に」という言葉によって、形のない世界も獲得されています。それゆえ、「アクチャーナンチャーヤタナに住むデーヴァとの共同生活」と( a. ni. 3.117)言われています。マーラという言葉によって、六つの欲界のデーヴァの世界が獲得されています。それはマーラの支配下にあるためです。有形のブラフマー界は獲得されています。形のないブラフマー界が別途獲得されているためです。四つの集まりによってとは、クシャトリヤなどの四つの集まりによります。他の四つの集まりは、マーラなどの言葉で獲得されているからです。残りのすべての世界とは、ナーガやガルーダなどの種別です。
Ettāvatā ca bhāgaso lokaṃ gahetvā yojanaṃ dassetvā idāni tena tena visesena abhāgaso lokaṃ gahetvā yojanaṃ dassetuṃ **‘‘api cetthā’’**tiādi vuttaṃ. Tattha ukkaṭṭhaparicchedatoti ukkaṃsagativijānanena. Pañcasu hi gatīsu devagatipariyāpannāva seṭṭhā, tatthāpi arūpino dūrasamussāritakilesadukkhatāya, santapaṇītaāneñjavihārasamaṅgitāya, atidīghāyukatāyāti evamādīhi visesehi ativiya ukkaṭṭhā. **‘‘Brahmā mahānubhāvo’’**tiādi dasasahassiyaṃ mahābrahmuno vasena vadati. ‘‘Ukkaṭṭhaparicchedato’’ti hi vuttaṃ. Anuttaranti seṭṭhaṃ nava lokuttaraṃ. Bhāvānukkamoti bhāvavasena paresaṃ ajjhāsayavasena ‘‘sadevaka’’ntiādīnaṃ padānaṃ anukkamo.
これまでのところ、部分的に世界を獲得し、意味を示してから、今、その特定の意味によって、部分ではない世界を獲得し、意味を示すために、「たとえここにいても」などの言葉が言われています。そこで、最も優れた区分とは、最も高い状態の認識によるものです。五つの状態のうち、デーヴァの状態が最も優れています。その中でも、形のない存在は、汚れの苦しみから遠く離れているため、平静な不動の住処に住んでいるため、非常に長生きであるためなど、そのような特別な理由から、非常に優れています。「ブラフマー、偉大な威光を持つ者」などの言葉は、一万の偉大なブラフマーの観点から語られています。「最も優れた区分から」と述べられています。最も優れているとは、最も優れた、九つの超世間です。状態の順番とは、状態によって、他の者の意向によって、「デーヴァと共に」などの言葉の順番です。
Tīhākārehīti devamārabrahmasahitatāsaṅkhātehi tīhi pakārehi. Tīsu padesūti ‘‘sadevaka’’ntiādīsu tīsu padesu. Tena tenākārenāti sadevakattādinā tena tena pakārena. Tedhātukameva pariyādinnanti porāṇā panāhūti yojanā.
三つの方法によってとは、デーヴァ、マーラ、ブラフマーと共にという三つの方法です。三つの箇所においてとは、「デーヴァと共に」などの三つの箇所です。そのように、その方法によってとは、デーヴァと共にであることなど、その方法です。三つの要素だけが包含されているとは、古代の人々も言っている、という意味です。
Abhiññāti ya-kāralopenāyaṃ niddeso, abhijānitvāti ayamettha atthoti āha **‘‘abhiññāya adhikena ñāṇena ñatvā’’**ti. Anumānādipaṭikkhepoti anumānaupamānaatthāpattiādipaṭikkhepo ekappamāṇattā. Sabbattha appaṭihatañāṇacāratāya hi sabbapaccakkhā buddhā bhagavanto.
「アビニャー」とは、ヤーカーラパ(文字の音)によるこの説明であり、「アビジャンニャー」がその意味であると述べられています。「アビニャーによって、さらに多くの知性によって知ること」と言われます。推論の否定とは、推論、比喩、意味の確立などの否定であり、一つの基準であるためです。すべての場所で、妨げられない知性の活動のために、すべての仏陀、世尊は、すべてを現実に知っているのです。
Anuttaraṃ vivekasukhanti phalasamāpattisukhaṃ, tena ṭhitimissāpi [vīthimissāpi (sārattha. ṭī. 1.verañjakaṇḍavaṇṇanāyaṃ) dhitimissāpi (ka)] kadāci bhagavato dhammadesanā hotīti hitvāpīti pi-saddaggahaṇaṃ. Bhagavā hi dhammaṃ desento yasmiṃ khaṇe parisā sādhukāraṃ vā deti, yathāsutaṃ vā dhammaṃ paccavekkhati, taṃ khaṇaṃ pubbabhāgena paricchinditvā phalasamāpattiṃ samāpajjati, yathāparicchedañca samāpattito vuṭṭhāya ṭhitaṭṭhānato paṭṭhāya dhammaṃ deseti. Ugghaṭitaññussa vasena appaṃ vā vipañcitaññussa, neyyassa vā vasena bahuṃ vā desento. Dhammassa kalyāṇatā niyyānikatāya, niyyānikatā ca sabbaso anavajjabhāvenevāti āha **‘‘anavajjameva katvā’’**ti. Desakāyattena āṇādividhinā abhisajjanaṃ pabodhanaṃ desanāti sā pariyattidhammavasena veditabbāti āha **‘‘desanāya tāva catuppadikāyapi gāthāyā’’**tiādi. Nidānanigamanānipi satthuno desanāya anuvidhānato tadantogadhāni evāti āha **‘‘nidānamādi, idaṃ evocāti pariyosāna’’**nti.
最も優れた孤独の喜びとは、果報の三昧の喜びであり、それによって、一時的にでも、世尊が説法をすることがあるので、「それもまた」という言葉が取られています。世尊が法を説くとき、その瞬間、聴衆が称賛の声をあげるか、聞いたままの法を省察するか、その瞬間を前触れとして区切り、果報の三昧に入り、区切られた三昧から出て、立っていた場所から法を説き始めます。すぐに理解する者には少なく、ゆっくり理解する者には多く、導かれるべき者には多く説きます。法の善さとは、導く力によるものであり、導く力とは、すべての面で非難されるべきところがないことによるものです。それゆえ、「非難されるべきところがなく、ただそれだけをして」と言われます。説法者としての権威などによる、宣伝、覚醒、説法とは、その教えの法によります。「説法には、まず四つの構成要素からなる詩」などと言われます。原因と結論も、師の説法に従うため、それに内包されています。「原因から始まり、これが結論である」と言われます。
Sāsitabbapuggalagatena yathāparādhādisāsitabbabhāvena anusāsanaṃ tadaṅgavinayādivasena vinayanaṃ sāsananti taṃ paṭipattidhammavasena veditabbanti āha **‘‘sīlasamādhivipassanā’’**tiādi. Kusalānaṃ dhammānanti anavajjadhammānaṃ sīlassa, samathavipassanānañca sīladiṭṭhīnaṃ ādibhāvo taṃ mūlakattā uttarimanussadhammānaṃ. Ariyamaggassa antadvayavigamena majjhimapaṭipadābhāvo viya, sammāpaṭipattiyā ārabbhanipphattīnaṃ vemajjhattāpi majjhabhāvoti vuttaṃ. **‘‘Atthi bhikkhave…pe… majjhaṃ nāmā’’**ti. Phalaṃ pariyosānaṃ nāma saupādisesatāvasena, nibbānaṃ pariyosānaṃ nāma anupādisesatāvasena. Idāni tesaṃ dvinnampi sāsanassa pariyosānataṃ āgamena dassetuṃ **‘‘etadatthamida’’**ntiādi āha. Idha desanāya ādimajjhapariyosānaṃ adhippetaṃ ‘‘sabyañjana’’ntiādi vacanato. Tasmiṃ tasmiṃ atthe katāvadhisaddappabandho gāthāvasena, suttavasena ca vavatthito pariyattidhammo, yo idha ‘‘desanā’’ti vutto, tassa pana attho visesato sīlādi evāti āha **‘‘bhagavā hi dhammaṃ desento…pe… dassetī’’**ti. Tattha sīlaṃ dassetvāti sīlaggahaṇena sasambhāraṃ sīlaṃ gahitaṃ, tathā maggaggahaṇena sasambhāro maggoti tadubhayavasena anavasesato pariyatti atthaṃ pariyādiyati. Tenāti sīlādidassanena. Atthavasena hi idha desanāya ādikalyāṇādibhāvo adhippeto. Kathikasaṇṭhitīti kathikassa saṇṭhānaṃ kathanavasena samavaṭṭhānaṃ.
指示されるべき人々に対する、過失などによる指示されるべき状態としての戒め、それによる戒め、それによる規律、それによる戒めとは、その実践の法によります。「戒律、三昧、観察」などと言われます。善なる法とは、非難されるべき法としての戒律、そして止観と戒律的な見解の始まりであり、それらに基づくため、さらに上の人間の法です。聖なる道が両端を失ったことによる、中道のあり方のように、正しい実践によって、開始と結果が中立であることによっても、中であることが述べられています。「比丘たちよ、…(省略)…中道というものがある」と。果報とは、結果であり、有余依涅槃の観点から、涅槃とは、結果であり、無余依涅槃の観点から。今、それらの両方の指示の終わりを示すために、「これがその目的である」などと言われます。ここで、説法の始まり、中間、終わりが意図されています。「文字と共に」などという言葉から明らかです。それぞれの意味において、限界のある言葉の連なりが、詩の形、経典の形によって定められた教えの法であり、ここで「説法」と呼ばれているものであり、その意味は特に戒律などです。「世尊が法を説くとき…(省略)…示される」と言われます。そこで、戒律を示すこととは、戒律という言葉によって、戒律全体が獲得されており、同様に、道という言葉によって、道全体が獲得されているので、それらの両方によって、教えの法全体が意味を理解するということです。それによってとは、戒律などの見解によるものです。意味によって、ここで説法の始まり、善さなどが意図されています。説法者の集まりとは、説法者の集まり、語りの観点からの集まりです。
Na so sātthaṃ deseti niyyānatthavirahato tassā desanāya. Ekabyañjanādiyuttā vāti sithilādibhedesu byañjanesu ekappakāremeva, dvipakāremeva vā byañjanena yuttā vā damiḷabhāsā viya . Vivaṭakaraṇatāya oṭṭhe aphusāpetvā uccāretabbato sabbaniroṭṭhabyañjanā vā kirātabhāsā viya. Sabbasseva [sabbattheva (sārattha. ṭī. 1.verañjakaṇḍavaṇṇanāyaṃ 1)] vissajjanīyayuttatāya sabbavissaṭṭhabyañjanā vā savarabhāsā [yavanabhāsā (sārattha. ṭī. 1.verañjakaṇḍavaṇṇanāyaṃ)] viya. Sabbasseva [sabbattheva (sārattha. ṭī. 1.verañjakaṇḍavaṇṇanāyaṃ)] sānusāratāya sabbaniggahitabyañjanā vā pārasikādimilakkhubhāsā viya. Sabbāpesā byañjanekadesavasena pavattiyā aparipuṇṇabyañjanāti katvā **‘‘abyañjanā’’**ti vuttā.
それは意味のあるものではなく、その説法の導きの意味がないためです。一つの文字などと結びついているとは、緩やかなものなどの区別において、一つの形だけの文字、二つの形だけの文字、または結びついているタミル語のように。開くことによって、唇に触れさせずに発音されるべき音であり、すべての唇に触れない文字、またはキラータ語のように。すべてが放出されることによって、すべてが放出される音、またはサワラ語のように。すべてが「サ」の音を伴うことによって、すべての吸い込まれる文字、またはパラス語などの外来語のように。これらすべては、文字の一つの側面によって生じるため、不完全な文字であると見なされ、「文字がない」と言われます。
Ṭhānakaraṇāni sithilāni katvā uccāretabbaṃ akkharaṃ pañcasu vaggesu paṭhamatatiyanti evamādi sithilaṃ. Tāni asithilāni katvā uccāretabbaṃ akkharaṃ vaggesu dutiyacatutthanti evamādi dhanitaṃ. Dvimattakālaṃ dīghaṃ. Ekamattakālaṃ rassaṃ tadeva lahukaṃ. Lahukameva saṃyogaparaṃ, dīghañca garukaṃ. Ṭhānakaraṇāni niggahetvā uccāretabbaṃ niggahitaṃ. Parena sambandhaṃ katvā uccāretabbaṃ sambandhaṃ. Tathā nasambandhaṃ vavatthitaṃ. Ṭhānakaraṇāni nissaṭṭhāni katvā uccāretabbaṃ vimuttaṃ. Dasadhāti evaṃ sithilādivasena byañjanabuddhiyā akkharuppādakacittassa sabbākārena pabhedo. Sabbāni hi akkharāni cittasamuṭṭhānāni yathādhippetatthaṃ byañjanato byañjanāni cāti.
発音の場所や方法を緩やかにして発音されるべき文字は、五つのグループの最初と三番目など、緩やかなものです。それらを緩やかにせずに発音されるべき文字は、グループの二番目と四番目など、力強いものです。二つの音価の時間、それは長いです。一つの音価の時間、それは短いです。それもまた軽いものです。軽いものは、子音の後ろに来るものであり、長いものは重いものです。発音の場所や方法を抑えて発音されるべき文字は、抑えられた文字です。後に連結させて発音されるべき文字は、連結された文字です。同様に、連結されないで定められたものです。発音の場所や方法を解放して発音されるべき文字は、解放された文字です。十通りとは、このように、緩やかなものなどの文字の認識において、文字の発生する心のすべての側面による区別です。すべての文字は、心によって発生し、意図された意味は、文字から文字へと、です。
Amakkhetvāti amilecchetvā, avināsetvā, ahāpetvāti vā attho. Bhagavā yamatthaṃ ñāpetuṃ ekaṃ gāthaṃ, ekaṃ vākyaṃ vā deseti, tamatthaṃ tāya desanāya parimaṇḍalapadabyañjanāya eva desetīti āha **‘‘paripuṇṇabyañjanameva katvā dhammaṃ desetī’’**ti. Idha kevalasaddo anavasesavācako, na avomissakādivācakoti āha **‘‘sakalādhivacana’’**nti. Paripuṇṇanti sabbaso puṇṇaṃ, taṃ pana kenaci ūnaṃ, adhikaṃ vā na hotīti **‘‘anūnādhikavacana’’**nti vuttaṃ. Tattha yadatthaṃ desito, tassa sādhakattā anūnatā veditabbā, tabbidhurassa pana asādhakattā anadhikatā. Sakalanti sabbabhāgavantaṃ. Paripuṇṇanti sabbaso paripuṇṇameva, tenāha **‘‘ekadesanāpi aparipuṇṇā natthī’’**ti. Aparisuddhā desanā hoti taṇhāya saṃkiliṭṭhattā. Lokāmisaṃ cīvarādayo paccayā tattha agadhitacittatāya lokāmisanirapekkho. Hitapharaṇenāti hitūpasaṃhārena. Mettābhāvanāya karaṇabhūtāya muduhadayo. Ullumpanasabhāvasaṇṭhitenāti sakalasaṃkilesato, vaṭṭadukkhato ca uddharaṇākārāvaṭṭhitena cittena, kāruṇādhippāyenāti attho.
汚すことなくとは、外来語にせず、破壊せず、あるいは失わない、という意味です。世尊が二つの意味を明らかにしようとして、一つの詩、あるいは一つの文を説くとき、その意味を、その説法における完全な言葉と文字で説くということです。「完全な文字で、ただ法を説く」と言われます。ここで「すべて」とは、すべてのことを意味する言葉であり、軽視するなどを示す言葉ではありません。「完全な言葉」と言われます。完全であるとは、すべての面で完全であることです。それは、何かが不足していたり、多すぎたりしないということです。「不足も過剰もない」と言われます。そこで、意図された意味のために説かれたので、不足がないことが理解され、それから外れていることが、不足がないことです。完全であるとは、すべての部分を持っていることです。完全であるとは、すべての面で完全であることです。それゆえ、「一つの説法も不完全ではない」と言われます。不完全な説法になるのは、渇望が混じっているためです。世俗的なものとは、衣などの資具であり、それに執着する心がないため、世俗的なものに依存しないことです。善意をもってとは、善意を伝えることです。慈悲の瞑想を実践することによって、穏やかさなどです。救済する性質によって支えられているとは、すべての混迷から、輪廻の苦しみから、救済するかのようである、ということです。慈悲の意図による、という意味です。
‘‘Ito paṭṭhāya dassāmeva, evañca dassāmī’’ti samādātabbaṭṭhena vataṃ. Paṇḍitapaññattatāya seṭṭhaṭṭhena brahmaṃ brahmānaṃ vā cariyanti brahmacariyaṃ dānaṃ. Macchariyalobhādiniggaṇhanena suciṇṇassa. Iddhīti deviddhi. Jutīti pabhā, ānubhāvo vā. Balavīriyūpapattīti evaṃ mahatā balena ca vīriyena ca samannāgamo. Puññanti puññaphalaṃ. Veyyāvaccaṃ brahmacariyaṃ seṭṭhā cariyāti katvā. Esa nayo sesepi.
「これから授ける、このように授ける」という約束をもって誓いを立てること。賢者の定められたもの(=仏陀)であるというので、最高の(=修行)であるので、梵(=涅槃)あるいは梵(=清浄なる者)への道を歩むことが、布施である。慳貪・貪欲などを制するため、よく修行された。神通とは、天人の神通力。光明とは、輝き、あるいは威光。力ある精進の具備とは、このように、大きな力と精進とを備え備えること。功徳とは、功徳の果報。扶助とは、最高の(=修行)である、とみなして(修行すること)。この道理は、残りの(節にも)適用される。
Tasmāti yasmā sikkhattayasaṅgahaṃ sakalaṃ sāsanaṃ idha ‘‘brahmacariya’’nti adhippetaṃ tasmā. ‘‘Brahmacariya’’nti iminā samānādhikaraṇāni sabbapadāni yojetvā atthaṃ dassento **‘‘so dhammaṃ deseti…pe… pakāsetīti evamettha attho daṭṭhabbo’’**ti āha.
それゆえ、一切の教えが三学(=戒・定・慧)の集まりである、とこの世で「梵行」と意図されているからである。「梵行」という言葉で、同義語である全ての言葉を繋げて意味を示すと**「彼は説法し…(省略)…明らかにする」**とこのようにここで意味を理解すべきである。
191. ‘‘Taṃ dhammaṃ suṇāti gahapati vā gahapatiputto vā aññatarasmiṃ vā kule paccājāto. So taṃ dhammaṃ sutvā tathāgate saddhaṃ paṭilabhati. So tena saddhāpaṭilābhena samannāgato iti paṭisañcikkhati – ‘sambādho gharāvāso rajopatho, abbhokāso pabbajjā. Nayidaṃ sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā ekantaparipuṇṇaṃ ekantaparisuddhaṃ saṅkhalikhitaṃ brahmacariyaṃ carituṃ. Yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya’nti.
191. 「大王よ、家長や家長の息子、あるいは他の家柄に生まれた者が、その教えを聞く。彼はその教えを聞いて、世尊に信仰を抱く。彼はその信仰によって、このように考える。「家庭生活は煩わしい道であり、出家は自由な道である。家庭に住んでいて、完全に清らかで、完全に清浄な修行の道を歩むことは容易ではない。髪や髭を剃り、袈裟を着て、家を出て、在家を離れて出家しよう。」
191. Taṃ dhammanti taṃ vuttappakārasampadaṃ dhammaṃ. Suṇāti gahapati vāti kasmā paṭhamaṃ gahapatiṃ niddisati? Nihatamānattā, ussannattā ca. Yebhuyyena hi khattiyakulato pabbajitā jātiṃ nissāya mānaṃ karonti. Brāhmaṇakulā pabbajitā mante nissāya mānaṃ karonti. Hīnajaccakulā pabbajitā attano attano vijātitāya patiṭṭhātuṃ na sakkonti. Gahapatidārakā pana kacchehi sedaṃ muñcantehi piṭṭhiyā loṇaṃ pupphamānāya bhūmiṃ kasitvā tādisassa mānassa abhāvato nihatamānadappā honti. Te pabbajitvā mānaṃ vā dappaṃ vā akatvā yathābalaṃ sakalabuddhavacanaṃ uggahetvā vipassanāya kammaṃ karontā sakkonti arahatte patiṭṭhātuṃ. Itarehi ca kulehi nikkhamitvā pabbajitā nāma na bahukā, gahapatikāva bahukā. Iti nihatamānattā ussannattā ca paṭhamaṃ gahapatiṃ niddisatīti.
191. 「その法」とは、そのように説かれた功徳を備えた法のことである。「在家者よ、聞く」と、なぜ最初に在家者を指すのか? 慢心がなく、高慢でないからである。多くの人は、カーストの出身であることを理由に慢心する。バラモンの家から出家した者は、聖典を理由に慢心する。低いカーストの出身者は、自分の出自を理由に、地位を確立することができない。しかし、在家の子弟は、汗を流し、背中に塩を背負って、土を耕し、そのような慢心がないため、慢心や高慢さから解放される。彼らが出家し、慢心や高慢さを持つことなく、それぞれの力に応じて仏陀の教えをすべて学び、観照によって修行し、阿羅漢の境地に到達することができる。また、他の家から出家する者は多くなく、在家者のほうが多い。このように、慢心や高慢さがないため、最初に在家者を指すのである。
Aññatarasmiṃ vāti itaresaṃ vā kulānaṃ aññatarasmiṃ. Paccājātoti patijāto. Tathāgate saddhaṃ paṭilabhatīti parisuddhaṃ dhammaṃ sutvā dhammassāmimhi tathāgate – ‘‘sammāsambuddho vata so bhagavā’’ti saddhaṃ paṭilabhati. Iti paṭisañcikkhatīti evaṃ paccavekkhati. Sambādho gharāvāsoti sacepi saṭṭhihatthe ghare yojanasatantarepi vā dve jāyampatikā vasanti, tathāpi nesaṃ sakiñcanasapalibodhaṭṭhena gharāvāso sambādhoyeva. Rajopathoti rāgarajādīnaṃ uṭṭhānaṭṭhānanti mahāaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Āgamanapathotipi vadanti. Alagganaṭṭhena abbhokāso viyāti abbhokāso. Pabbajito hi kūṭāgāraratanapāsādadevavimānādīsu pihitadvāravātapānesu paṭicchannesu vasantopi neva laggati, na sajjati, na bajjhati. Tena vuttaṃ – ‘‘abbhokāso pabbajjā’’ti. Api ca sambādho gharāvāso kusalakiriyāya okāsābhāvato. Rajopatho asaṃvutasaṅkāraṭṭhānaṃ viya rajānaṃ kilesarajānaṃ sannipātaṭṭhānato. Abbhokāso pabbajjā kusalakiriyāya yathāsukhaṃ okāsasabbhāvato.
「他の」とは、他の家の一つである。「再び生まれ変わった」とは、再び生まれたということである。「如来に信仰を得る」とは、清らかな法を聞いた後、法の所有者である如来に対して、「世尊は正しく悟られた仏陀である」と信仰を得るのである。「このように省みる」とは、このように熟考するということである。「混雑した家庭生活」とは、たとえ60軒の家が100ヨージャナ離れていても、二人の夫婦が住んでいれば、彼らは所有物と煩悩があるため、家庭生活は混雑しているのである。「愛欲の道」とは、貪欲などの愛欲が生じる場所であると、マハー・アッタカターに述べられている。「来る道」とも言う。執着がないことから、「空虚」である。出家者は、屋根付きの宮殿や宝の宮殿、神々のヴィマーナなどで、扉や窓が閉められた部屋に住んでいても、執着せず、絡みつかず、束縛されない。それゆえ、「空虚が出家である」と述べられている。また、混雑した家庭生活は、善行を行う余地がないためである。「愛欲の道」は、汚れた場所、すなわち煩悩の愛欲が集まる場所である。空虚が出家であるのは、善行を行うのに適した場所があるためである。
Nayidaṃ sukaraṃ…pe… pabbajeyyanti etthāyaṃ saṅkhepakathā, yadetaṃ sikkhattayabrahmacariyaṃ ekampi divasaṃ akhaṇḍaṃ katvā carimakacittaṃ pāpetabbatāya ekantaparipuṇṇaṃ, caritabbaṃ ekadivasampi ca kilesamalena amalīnaṃ katvā carimakacittaṃ pāpetabbatāya ekantaparisuddhaṃ . Saṅkhalikhitanti likhitasaṅkhasadisaṃ dhotasaṅkhasappaṭibhāgaṃ caritabbaṃ. Idaṃ na sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā agāramajjhe vasantena ekantaparipuṇṇaṃ…pe… carituṃ, yaṃnūnāhaṃ kese ca massuñca ohāretvā kasāyarasapītatāya kāsāyāni brahmacariyaṃ carantānaṃ anucchavikāni vatthāni acchādetvā paridahitvā agārasmā nikkhamitvā anagāriyaṃ pabbajeyyanti. Ettha ca yasmā agārassa hitaṃ kasivāṇijjādikammaṃ agāriyanti vuccati, tañca pabbajjāya natthi, tasmā pabbajjā anagāriyanti ñātabbā, taṃ anagāriyaṃ. Pabbajeyyanti paṭipajjeyyaṃ.
「これは容易ではない…出家しよう」ここに、この要約は、この三学の梵行は、一日でも欠けることなく、最後の心に到達させなければならないため、完全に満ち足りている。また、煩悩の汚れなく、最後の心に到達させなければならないため、完全に清らかである。「書かれたもののように」とは、書かれた貝殻のように、きれいにされた貝殻のように、行われなければならない。これは、家庭に住んでいる者にとっては容易ではない。家庭に住んでいて、完全に満ち足りた…行い、私は髪や髭を剃り、黄色い染料を飲んだために、黄色い衣をまとい、出家者としてふさわしい衣をまとい、身につけて、家を出て、非家に出家しよう。そして、家は、農業や商業などの行為をする者を意味するため、家庭に住むことは、出家にはない。それゆえ、出家は非家であると知るべきであり、それは非家である。出家しようとは、実践しようということである。
191. Vuttappakārasampadanti yathāvuttaṃ ādikalyāṇatādiguṇasampadaṃ, dūrasamussāritamānasseva sāsane sammāpaṭipatti sambhavati, na mānajātikassāti āha **‘‘nihatamānattā’’**ti. Ussannattāti bahulabhāvato. Bhogārogyādivatthukā madā suppaheyyā honti nimittassa anavatthānato, na tathā kulavijjāmadā, tasmā khattiyabrāhmaṇakulānaṃ pabbajitānampi jātivijjā nissāya mānajappanaṃ duppajahanti āha **‘‘yebhuyyena hi…pe… mānaṃ karontī’’**ti. Vijātitāyāti nihīnajātitāya. Patiṭṭhātuṃ na sakkontīti suvisuddhaṃ katvā sīlaṃ rakkhituṃ na sakkonti. Sīlavasena hi sāsane patiṭṭhā, patiṭṭhātunti vā saccapaṭivedhena lokuttarāya patiṭṭhāya patiṭṭhātuṃ. Sā hi nippariyāyato sāsane patiṭṭhā nāma, yebhuyyena ca upanissayasampannā sujātā eva honti, na dujjātā.
191. 説かれたような功徳の具備とは、説かれたような、初めから優れた性質などの功徳の具備である。慢心が高ぶっている者のように、教えにおいて正しく実践は生じるが、慢心のある者には生じない、と**「慢心を捨てた者」**と言われた。増大しているとは、多いということ。富や健康などの対象からの慢心は、手がかりを執着しないことから容易に捨てられるが、知識からの慢心はそうではない。それゆえ、王族やバラモンの家柄の出家者でさえ、生まれた家柄の知識に頼って慢心に耽ることは捨てがたい、と**「多くの場合…(省略)…慢心を起こす」**と言われた。生まれが低いとは、低い家柄であること。確立できないとは、非常に清らかにして戒を守ることができない。戒によって、教えにおいて確立される。確立されるとは、あるいは真理の獲得によって、この世を超えた確立のために確立されることである。それは、無条件に教えにおいて確立されることであり、多くの場合、縁に恵まれた者が生まれるのであり、そうでない者はそうではない。
Parisuddhanti rāgādīnaṃ accantameva pahānadīpanato nirupakkilesatāya sabbaso parisuddhaṃ. Saddhaṃ paṭilabhatīti pothujjanikasaddhāvasena saddahati. Viññūjātikānañhi dhammasampattiggahaṇapubbikā saddhā siddhi dhammappamāṇadhammappasannabhāvato. ‘‘Sammāsambuddho vata so bhagavā, yo evaṃ svākkhātadhammo’’ti saddhaṃ paṭilabhati. Jāyampatikāti gharaṇīpatikā. Kāmaṃ ‘‘jāyampatikā’’ti vutte gharasāmikagharasāminīvasena dvinnaṃyeva gahaṇaṃ viññāyati. Yassa pana purisassa anekā pajāpatiyo, tattha kiṃ vattabbaṃ, ekāyāpi saṃvāso sambādhoti dassanatthaṃ **‘‘dve’’**ti vuttaṃ. Rāgādinā sakiñcanaṭṭhena, khettavatthu ādinā sapalibodhaṭṭhena rāgarajādīnaṃ āgamanapathatāpi uṭṭhānaṭṭhānatā evāti dvepi vaṇṇanā ekatthā, byañjanameva nānaṃ. Alagganaṭṭhenāti assajjanaṭṭhena appaṭibaddhabhāvena. Evaṃ akusalakusalappavattīnaṃ ṭhānabhāvena gharāvāsapabbajjānaṃ sambādhabbhokāsataṃ dassetvā idāni kusalappavattiyā eva aṭṭhānaṭṭhānabhāvena tesaṃ taṃ dassetuṃ **‘‘apicā’’**tiādi vuttaṃ.
完全に清らかなとは、貪欲などの完全に捨てられたことを示し、汚れがないことから、全ての面で完全に清らかなこと。信を得るとは、俗人の信の力によって信じること。賢明な者が、功徳の獲得に先行する信は、獲得の対象としての功徳、功徳の尊さによって信じるからである。「まさに仏陀である、その尊師は、このようによく説かれた法である」と信を得る。妻帯者とは、妻である者。たとえ「妻帯者」と言うと、夫と妻の二者のみが認識される。もしある男性に多くの妻がいる場合、どう言うべきか。一人の妻であっても、共存は困難であることを示すために**「二者」**と言われた。貪欲などによって、何らかのものを持つこと、土地・家屋などによって、煩わしいことから、貪欲などが入ってくる経路も、立ち上がる場所も同じである、と、この二つも一つの意味であり、文字だけが異なる。執着しないこととは、執着しないこと、結びつかないこと。このように、不善・善の行いが起こる場所であることから、在家と出家の困難な状況を示して、今、善の行いだけが、起こる場所でも起こらない場所でもあることから、それを示すために**「さらに」**などと言われた。
Saṅkhepakathāti visuṃ visuṃ paduddhāraṃ akatvā samāsato atthavaṇṇanā. Ekampi divasanti ekadivasamattampi. Akhaṇḍaṃ katvāti dukkaṭamattassapi anāpajjanena akhaṇḍitaṃ katvā. Kilesamalena amalīnanti taṇhāsaṃkilesādinā asaṃkiliṭṭhaṃ katvā. Pariyodātaṭṭhena nimmalabhāvena saṅkhaṃ viya likhitaṃ dhotanti saṅkhalikhitanti āha **‘‘dhotasaṅkhasappaṭibhāga’’**nti. ‘‘Ajjhāvasatā’’ti padappayogena ‘‘agāra’’nti bhummatthe upayogavacananti āha **‘‘agāramajjhe’’**ti. Kasāyena rattāni vatthāni kāsāyānīti āha **‘‘kasāyarasapītatāyā’’**ti. Paridahitvāti nivāsetvā ceva pārupitvā ca. Agāravāso agāraṃ uttarapadalopena, tassa vaḍḍhiāvahaṃ agārassa hitaṃ.
要約された説明とは、それぞれ別々に引き出すことをせず、まとめて意味を説明すること。一日でもとは、一日だけでも。破らないでとは、わずかな罪でも犯さないようにして。煩悩の汚れがないとは、渇愛などの煩悩によって汚れていないこと。清らかなことから、泥のないように、塩を洗うように、と**「塩を洗ったような」**と言われた。「住むこと」という言葉の使い方で、「家」という場所を意味することを示すために**「家の中に」**と言われた。草木染めの染料で染まった衣は、袈裟である、と**「袈裟の色で染まったこと」**と言われた。着てとは、下に着て、そして上に羽織って。在家での生活は、家という言葉が終止符で、それの増加をもたらす、家にとっての利益。
192. ‘‘So aparena samayena appaṃ vā bhogakkhandhaṃ pahāya mahantaṃ vā bhogakkhandhaṃ pahāya appaṃ vā ñātiparivaṭṭaṃ pahāya mahantaṃ vā ñātiparivaṭṭaṃ pahāya kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajati.
192. 「それで、彼は、少額の財産を捨てて、あるいは多額の財産を捨てて、少額の親族関係を捨てて、あるいは多額の親族関係を捨てて、髪や髭を剃り、袈裟を着て、家を出て、在家を離れて出家します。
192. Bhogakkhandhoti bhogasamudāyo. Ābandhanaṭṭhenāti ‘‘putto nattā’’tiādinā pemavasena saparicchedaṃ bandhanaṭṭhena. ‘‘Amhākamete’’ti ñāyantīti ñātī. Pitāmahapituputtādivasena parivattanaṭṭhena parivaṭṭo.
192. 財産とは、財産の集まり。縛ることとは、「息子、孫」などへの愛情によって、範囲を定めて縛ること。「我々の者」と知ることとは、親戚。祖父、父、息子の順に巡ることによって、循環。
193. ‘‘So evaṃ pabbajito samāno pātimokkhasaṃvarasaṃvuto viharati ācāragocarasampanno, aṇumattesu vajjesu bhayadassāvī, samādāya sikkhati sikkhāpadesu, kāyakammavacīkammena samannāgato kusalena, parisuddhājīvo sīlasampanno, indriyesu guttadvāro guttadvāro, bhojane mattaññū (ka.) , satisampajaññena samannāgato, santuṭṭho.
193. 「このように還俗した者は、戒律を守り、行儀正しく、わずかな罪にも恐れを抱き、戒律を遵守し、善い身業、善い言葉遣いをなし、清らかな生計を立て、徳を備え、感覚器官を護り、〔摂食に〕度をわきまえ、念いと覚醒を備え、満足して暮らす。
192-193. Appaṃ vāti sahassato heṭṭhā bhogakkhandho appo nāma hoti, sahassato paṭṭhāya mahā. Ābandhanaṭṭhena ñātiyeva ñātiparivaṭṭo. Sopi vīsatiyā heṭṭhā appo nāma hoti, vīsatiyā paṭṭhāya mahā. Pātimokkhasaṃvarasaṃvutoti pātimokkhasaṃvarena samannāgato. Ācāragocarasampannoti ācārena ceva gocarena ca sampanno. Aṇumattesūti appamattakesu. Vajjesūti akusaladhammesu. Bhayadassāvīti bhayadassī. Samādāyāti sammā ādiyitvā. Sikkhati sikkhāpadesūti sikkhāpadesu taṃ taṃ sikkhāpadaṃ samādiyitvā sikkhati. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimagge vutto.
192-193. 「わずか」とは、千未満はわずかであり、千からが「大きい」。「絆」とは、親族のことである。親族の輪も、二十未満はわずかであり、二十からが「大きい」。「戒律を守っている」とは、戒律を守っていることである。「行儀や振る舞いに長けている」とは、行儀や振る舞いに長けていることである。「わずかな」とは、ごくわずかなことである。「罪」とは、不善法のことである。「恐れている」とは、恐れの念を抱いていることである。「学びます」とは、正しく学び、訓練することである。「訓練します」とは、訓練された戒律を正しく学び、訓練することである。ここに、これは要約である。詳細については、ヴィスッディマッガに述べられている。
Kāyakammavacīkammena samannāgato kusalena parisuddhājīvoti ettha ācāragocaraggahaṇeneva ca kusale kāyakammavacīkamme gahitepi yasmā idaṃ ājīvapārisuddhisīlaṃ nāma na ākāse vā rukkhaggādīsu vā uppajjati, kāyavacīdvāresuyeva pana uppajjati; tasmā tassa uppattidvāradassanatthaṃ kāyakammavacīkammena samannāgato kusalenāti vuttaṃ. Yasmā pana tena samannāgato, tasmā parisuddhājīvo. Samaṇamuṇḍikaputtasuttantavasena (ma. ni. 2.260) vā evaṃ vuttaṃ. Tattha hi ‘‘katame ca, thapati, kusalā sīlā? Kusalaṃ kāyakammaṃ, kusalaṃ vacīkammaṃ, parisuddhaṃ ājīvampi kho ahaṃ thapati sīlasmiṃ vadāmī’’ti vuttaṃ. Yasmā pana tena samannāgato, tasmā parisuddhājīvoti veditabbo.
「身体の行い、言葉の行い、そして清らかな生計を備えている」とは、行儀や振る舞いを考慮に入れることで、善い身体の行いや言葉の行いはすでに含まれているが、この「清らかな生計」という戒律は、空や木の先端などに生じるのではなく、身体と口という二つの門に生じる。それゆえ、それが生じる門を示すために、「善い身体の行い、言葉の行い、そして清らかな生計を備えている」と述べられている。そして、それらを備えているため、「清らかな生計」を持つのである。スマナ・ムンディカプッタ・スッタ(マッジマ・ニカーヤ 2.260)によると、それはそのように述べられている。そこでは、「どのような善き戒律か? 善き身体の行い、善き言葉の行い、そして清らかな生計も、私は、大工よ、戒律であると言う。」と述べられている。そして、それらを備えているため、「清らかな生計」を持つのであると理解すべきである。
Sīlasampannoti brahmajāle vuttena tividhena sīlena samannāgato hoti. Indriyesu guttadvāroti manacchaṭṭhesu indriyesu pihitadvāro hoti. Satisampajaññena samannāgatoti abhikkante paṭikkantetiādīsu sattasu ṭhānesu satiyā ceva sampajaññena ca samannāgato hoti. Santuṭṭhoti catūsu paccayesu tividhena santosena santuṭṭho hoti.
「戒律を備えている」とは、ブラフマジャラ・スッタに述べられている三種類の戒律を備えていることである。「感覚器官を制御している」とは、六つの感覚器官の門を閉じていることである。「注意と明晰さをもって」とは、歩く、戻るなどの七つの場面で、注意と明晰さをもって備えていることである。「満足している」とは、四つの必需品に関して、三種類の満足をもって満足していることである。
193. Pātimokkhasaṃvarasaṃvutoti pātimokkhasaṃvarena pihitakāyavacīdvāro, tathābhūto ca yasmā tena saṃvarena upeto nāma hoti , tasmā vuttaṃ **‘‘pātimokkhasaṃvarena samannāgato’’**ti. **‘‘Ācāragocarasampanno’’**tiādi tasseva pātimokkhasaṃvarasamannāgamassa paccayadassanaṃ. Appamattakesūti asañcicca āpannaanukhuddakesu ceva sahasā uppannaakusalacittuppādesu ca. Bhayadassāvīti bhayadassanasīlo. Sammā ādiyitvāti sakkaccaṃ yāvajīvaṃ avītikkamavasena ādiyitvā. Taṃ taṃ sikkhāpadanti taṃ taṃ sikkhākoṭṭhāsaṃ. Etthāti etasmiṃ ‘‘pātimokkhasaṃvarasaṃvuto’’ti pāṭhe. Saṅkhepoti saṅkhepavaṇṇanā. Vitthāro visuddhimagge (visuddhi. 1.14) vutto, tasmā so tattha, taṃsaṃvaṇṇanāya (visuddhi. ṭī. 1.14) ca vuttanayena veditabbo.
193. 波羅提木叉の戒によって制せられた者とは、波羅提木叉の戒によって、身と口の門を閉じられた者であり、そのように、その戒によって満たされた者である、とみなされるので、**「波羅提木叉の戒によって具備された者」**と言われた。「行儀・行動の対象に恵まれた者」などは、その波羅提木叉の戒によって具備されたことへの証拠である。わずかな(罪)とは、意図せず犯したわずかなこと、そして突然生じた不善の心の働き。恐怖を見る者とは、恐怖を見る性質。正しく受け入れるとは、丁重に、生涯を越えずに、受け入れること。その戒とは、その戒の領域。この「波羅提木叉の戒によって制せられた者」という箇所において。要約とは、要約された説明。詳細には、清浄道論(清浄道論 1.14)に説かれているので、それはそこで、その説明(清浄道論 注釈 1.14)にも説かれているように理解すべきである。
Ācāragocaraggahaṇenevāti ‘‘ācāragocarasampanno’’ti vacaneneva. Tenāha **‘‘kusale kāyakammavacīkamme gahitepī’’**ti. Adhikavacanaṃ aññamatthaṃ bodhetīti katvā tassa ājīvapārisuddhisīlassa uppattidvāradassanatthaṃ…pe… kusalenāti vuttaṃ, sabbaso anesanappahānena anavajjenāti attho. Yasmā ‘‘katame ca thapati kusalā sīlā kusalaṃ kāyakammaṃ kusalaṃ vacīkamma’’nti (ma. ni. 2.265) sīlassa kusalakāyavacībhāvaṃ dassetvā ‘‘ājīvaparisuddhampi kho ahaṃ thapati sīlasmiṃ vadāmī’’ti (ma. ni. 2.265) evaṃ pavattāya muṇḍikasuttadesanāya ‘‘kāyakammavacīkammena samannāgato kusalena, parisuddhājīvo’’ti ayaṃ desanā ekasaṅgahā aññadatthu saṃsandati sametīti dassento āha **‘‘muṇḍikasuttavasena vā evaṃ vutta’’**nti. Sīlasmiṃ vadāmīti ‘‘sīla’’nti vadāmi, ‘‘sīlasmiṃ antogadhaṃ pariyāpanna’’nti vadāmīti vā attho. Pariyādānatthanti pariggahatthaṃ.
行儀・行動の対象の獲得によって、と「行儀・行動の対象に恵まれた者」という言葉だけで。それゆえ**「善なる身の業・口の業が獲得されても」**と言われた。さらなる言葉は、他の意味を示すので、その生計の清浄さという戒の獲得の道を示すために…(省略)…善なるもの、と、あらゆる不当なものを捨て去ることによって、非難されることのない、という意味である。なぜなら、「どのような善なる戒、善なる身の業、善なる口の業か」と(中部経典 2.265)戒の善なる身・口の性質を示して、「生計の清浄さもまた、私は戒において言う」と(中部経典 2.265)このように説かれた髪を切る者の教えで、「身の業・口の業を備え、善なる生計」と、この教えは一つにまとめられ、他の意味も示す、と示して**「髪を切る者の教えによる」**とこのように言われた。戒において言う、とは「戒」と言う、あるいは「戒に含まれる、含まれる」という意味である。包含する意味とは、把握すること。
Tividhena sīlenāti cūḷasīlaṃ majjhimasīlaṃ mahāsīlanti evaṃ tividhena sīlena. Manacchaṭṭhesu indriyesu, na kāyapañcamesu. Yathālābhayathābalayathāsāruppappakāravasena tividhena santosena.
三種の戒によってとは、下品戒、中品戒、上品戒という三種の戒によって。六つの感覚器官において、五つの感覚器官においてではない。得られたまま、力のあるまま、それにふさわしいまま、という三種の満足によって。
Cūḷasīlaṃ 小戒
194. ‘‘Kathañca, mahārāja, bhikkhu sīlasampanno hoti? Idha, mahārāja, bhikkhu pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hoti. Nihitadaṇḍo nihitasattho lajjī dayāpanno sabbapāṇabhūtahitānukampī viharati. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
194. 「王よ、どうすれば比丘は徳を備えた者となるのか。王よ、ここに比丘は、生き物を殺すことをやめ、殺生から遠ざかり、杖や刃物を捨て、恥を知り、慈悲深く、すべての生きとし生けるものに思いやりを寄せ、住んでいる。これもまた、彼の徳の一部である。」
‘‘Adinnādānaṃ pahāya adinnādānā paṭivirato hoti dinnādāyī dinnapāṭikaṅkhī, athenena sucibhūtena attanā viharati. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「盗みを取ることをやめ、盗みから遠ざかり、与えられたものを受け取り、与えられることを期待する者となり、自らを清らかにして住む。これもまた、彼の徳の一部である。」
‘‘Abrahmacariyaṃ pahāya brahmacārī hoti ārācārī virato methunā gāmadhammā. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「不道徳な行いをやめ、不道徳な行いから遠ざかり、みだらな行いをしない者となる。これもまた、彼の徳の一部である。」
‘‘Musāvādaṃ pahāya musāvādā paṭivirato hoti saccavādī saccasandho theto paccayiko avisaṃvādako lokassa. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「嘘をつくことをやめ、嘘から遠ざかり、真実を語り、約束を守り、誠実で、人を欺かない者となる。これもまた、彼の徳の一部である。」
‘‘Pisuṇaṃ vācaṃ pahāya pisuṇāya vācāya paṭivirato hoti; ito sutvā na amutra akkhātā imesaṃ bhedāya; amutra vā sutvā na imesaṃ akkhātā, amūsaṃ bhedāya. Iti bhinnānaṃ vā sandhātā, sahitānaṃ vā anuppadātā, samaggārāmo samaggarato samagganandī samaggakaraṇiṃ vācaṃ bhāsitā hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「人を傷つける言葉をやめ、人を傷つける言葉から遠ざかる。ここでは聞いたことを、あちらでは話さず、彼らを分裂させることはしない。あちらで聞いたことを、こちらでは話さず、彼らを分裂させることはしない。このように、分裂した者たちを和解させ、和合した者たちをさらに結びつける、調和を愛し、調和を喜び、調和を楽しみ、調和を促す言葉を語る。これもまた、彼の徳の一部である。」
‘‘Pharusaṃ vācaṃ pahāya pharusāya vācāya paṭivirato hoti; yā sā vācā nelā kaṇṇasukhā pemanīyā hadayaṅgamā porī bahujanakantā bahujanamanāpā tathārūpiṃ vācaṃ bhāsitā hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「荒々しい言葉をやめ、荒々しい言葉から遠ざかる。優しく、耳に心地よく、愛情深く、心に響き、親しみやすく、多くの人に好かれ、多くの人に喜ばれるような言葉を語る。これもまた、彼の徳の一部である。」
‘‘Samphappalāpaṃ pahāya samphappalāpā paṭivirato hoti kālavādī bhūtavādī atthavādī dhammavādī vinayavādī, nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsitā hoti kālena sāpadesaṃ pariyantavatiṃ atthasaṃhitaṃ. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「無駄話をやめ、無駄話から遠ざかる。時宜を得た、真実の、有益な、法にかなった、戒律にかなった、意味のある、適切で、境界のある、実質的な言葉を語る。これもまた、彼の徳の一部である。」
‘‘Bījagāmabhūtagāmasamārambhā paṭivirato hoti…pe… ekabhattiko hoti rattūparato virato vikālabhojanā. Naccagītavāditavisūkadassanā paṭivirato hoti. Mālāgandhavilepanadhāraṇamaṇḍanavibhūsanaṭṭhānā paṭivirato hoti. Uccāsayanamahāsayanā paṭivirato hoti. Jātarūparajatapaṭiggahaṇā paṭivirato hoti. Āmakadhaññapaṭiggahaṇā paṭivirato hoti. Āmakamaṃsapaṭiggahaṇā paṭivirato hoti. Itthikumārikapaṭiggahaṇā paṭivirato hoti. Dāsidāsapaṭiggahaṇā paṭivirato hoti. Ajeḷakapaṭiggahaṇā paṭivirato hoti. Kukkuṭasūkarapaṭiggahaṇā paṭivirato hoti. Hatthigavassavaḷavapaṭiggahaṇā paṭivirato hoti. Khettavatthupaṭiggahaṇā paṭivirato hoti . Dūteyyapahiṇagamanānuyogā paṭivirato hoti. Kayavikkayā paṭivirato hoti. Tulākūṭakaṃsakūṭamānakūṭā paṭivirato hoti. Ukkoṭanavañcananikatisāciyogā paṭivirato hoti. Chedanavadhabandhanaviparāmosaālopasahasākārā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「種子や植物の生育を妨げることから遠ざかる…(中略)…一日一食とし、夜は断食し、不正な時間に食事をすることをやめる。踊り、歌、音楽、見世物をやめる。花輪、香料、化粧品、装飾品をつけることをやめる。高い寝床や豪奢な寝床をやめる。金銀を受け取ることをやめる。生の穀物を受け取ることをやめる。生の肉を受け取ることをやめる。女性や少女を受け取ることをやめる。召使いや奴隷を受け取ることをやめる。羊や山羊を受け取ることをやめる。鶏や豚を受け取ることをやめる。象、馬、牛、ラバを受け取ることをやめる。畑や土地を受け取ることをやめる。使いを送り迎えすることをやめる。売買をやめる。秤、度量衡、測りを不正に使うことをやめる。だまし取る、偽る、ごまかすことをやめる。切断、殴打、拘束、強盗、略奪、暴力行為をやめる。これもまた、彼の徳の一部である。」
Cūḷasīlaṃ niṭṭhitaṃ.
小戒了。
Majjhimasīlaṃ 中戒
195. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ bījagāmabhūtagāmasamārambhaṃ anuyuttā viharanti. Seyyathidaṃ – mūlabījaṃ khandhabījaṃ phaḷubījaṃ aggabījaṃ bījabījameva pañcamaṃ, iti evarūpā bījagāmabhūtagāmasamārambhā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
195. 「また、ある尊敬する修行者やバラモンたちは、信心から捧げられた食事を摂った後、種子や植物の生育を妨げることを行う。例えば、根の種子、茎の種子、芽の種子、実の種子、第五の種子である。このように、種子や植物の生育を妨げることから遠ざかる。これもまた、彼の徳の一部である。」
196. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ sannidhikāraparibhogaṃ anuyuttā viharanti. Seyyathidaṃ – annasannidhiṃ pānasannidhiṃ vatthasannidhiṃ yānasannidhiṃ sayanasannidhiṃ gandhasannidhiṃ āmisasannidhiṃ, iti vā iti evarūpā sannidhikāraparibhogā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「また、ある尊敬する修行者やバラモンたちは、信心から捧げられた食事を摂った後、貯蔵や使用を行う。例えば、食料の貯蔵、飲み物の貯蔵、衣類の貯蔵、乗り物の貯蔵、寝床の貯蔵、香料の貯蔵、財産の貯蔵である。このように、貯蔵や使用から遠ざかる。これもまた、彼の徳の一部である。」
197. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ visūkadassanaṃ anuyuttā viharanti. Seyyathidaṃ – naccaṃ gītaṃ vāditaṃ pekkhaṃ akkhānaṃ pāṇissaraṃ vetāḷaṃ kumbhathūṇaṃ sobhanakaṃ caṇḍālaṃ vaṃsaṃ dhovanaṃ hatthiyuddhaṃ assayuddhaṃ mahiṃsayuddhaṃ usabhayuddhaṃ ajayuddhaṃ meṇḍayuddhaṃ kukkuṭayuddhaṃ vaṭṭakayuddhaṃ daṇḍayuddhaṃ muṭṭhiyuddhaṃ nibbuddhaṃ uyyodhikaṃ balaggaṃ senābyūhaṃ anīkadassanaṃ iti vā iti evarūpā visūkadassanā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「また、ある尊敬する修行者やバラモンたちは、信心から捧げられた食事を摂った後、見世物を行う。例えば、踊り、歌、音楽、見世物、物語、叫び声、呪文、笛、管楽器、美しく奏でるもの、チャンダラ、竹、踊り、象の戦い、馬の戦い、水牛の戦い、雄牛の戦い、山羊の戦い、羊の戦い、鶏の戦い、鶉の戦い、棒術、拳闘、弓術、軍陣の戦い、兵士の行進、部隊の観覧などである。このように、見世物から遠ざかる。これもまた、彼の徳の一部である。」
198. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ jūtappamādaṭṭhānānuyogaṃ anuyuttā viharanti. Seyyathidaṃ – aṭṭhapadaṃ dasapadaṃ ākāsaṃ parihārapathaṃ santikaṃ khalikaṃ ghaṭikaṃ salākahatthaṃ akkhaṃ paṅgacīraṃ vaṅkakaṃ mokkhacikaṃ ciṅgulikaṃ pattāḷhakaṃ rathakaṃ dhanukaṃ akkharikaṃ manesikaṃ yathāvajjaṃ iti vā iti evarūpā jūtappamādaṭṭhānānuyogā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
199. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ uccāsayanamahāsayanaṃ anuyuttā viharanti. Seyyathidaṃ – āsandiṃ pallaṅkaṃ gonakaṃ cittakaṃ paṭikaṃ paṭalikaṃ tūlikaṃ vikatikaṃ uddalomiṃ ekantalomiṃ kaṭṭissaṃ koseyyaṃ kuttakaṃ hatthattharaṃ assattharaṃ rathattharaṃ ajinappaveṇiṃ kadalimigapavarapaccattharaṇaṃ sauttaracchadaṃ ubhatolohitakūpadhānaṃ iti vā iti evarūpā uccāsayanamahāsayanā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
200. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ maṇḍanavibhūsanaṭṭhānānuyogaṃ anuyuttā viharanti. Seyyathidaṃ – ucchādanaṃ parimaddanaṃ nhāpanaṃ sambāhanaṃ ādāsaṃ añjanaṃ mālāgandhavilepanaṃ mukhacuṇṇaṃ mukhalepanaṃ hatthabandhaṃ sikhābandhaṃ daṇḍaṃ nāḷikaṃ asiṃ khaggaṃ (sī. pī.), asiṃ khaggaṃ (syā. kaṃ.), khaggaṃ asiṃ (ka.) chattaṃ citrupāhanaṃ uṇhīsaṃ maṇiṃ vālabījaniṃ odātāni vatthāni dīghadasāni iti vā iti evarūpā maṇḍanavibhūsanaṭṭhānānuyogā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
201. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ tiracchānakathaṃ anuyuttā viharanti. Seyyathidaṃ – rājakathaṃ corakathaṃ mahāmattakathaṃ senākathaṃ bhayakathaṃ yuddhakathaṃ annakathaṃ pānakathaṃ vatthakathaṃ sayanakathaṃ mālākathaṃ gandhakathaṃ ñātikathaṃ yānakathaṃ gāmakathaṃ nigamakathaṃ nagarakathaṃ janapadakathaṃ itthikathaṃ itthikathaṃ purisakathaṃ kumārakathaṃ kumārikathaṃ (ka.) sūrakathaṃ visikhākathaṃ kumbhaṭṭhānakathaṃ pubbapetakathaṃ nānattakathaṃ lokakkhāyikaṃ samuddakkhāyikaṃ itibhavābhavakathaṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānakathāya paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
202. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ viggāhikakathaṃ anuyuttā viharanti. Seyyathidaṃ – na tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāsi, ahaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāmi, kiṃ tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānissasi, micchā paṭipanno tvamasi, ahamasmi sammā paṭipanno, sahitaṃ me, asahitaṃ te, pure vacanīyaṃ pacchā avaca, pacchā vacanīyaṃ pure avaca, adhiciṇṇaṃ te viparāvattaṃ, āropito te vādo, niggahito tvamasi, cara vādappamokkhāya, nibbeṭhehi vā sace pahosīti iti vā iti evarūpāya viggāhikakathāya paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
203. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpaṃ dūteyyapahiṇagamanānuyogaṃ anuyuttā viharanti. Seyyathidaṃ – raññaṃ, rājamahāmattānaṃ, khattiyānaṃ, brāhmaṇānaṃ, gahapatikānaṃ, kumārānaṃ – ‘idha gaccha, amutrāgaccha, idaṃ hara, amutra idaṃ āharā’ti iti vā iti evarūpā dūteyyapahiṇagamanānuyogā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
204. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te kuhakā ca honti lapakā ca nemittikā ca nippesikā ca lābhena lābhaṃ nijigīṃsitāro ca. Iti evarūpā kuhanalapanā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ’’.
Majjhimasīlaṃ niṭṭhitaṃ.
Mahāsīlaṃ
205. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti. Seyyathidaṃ – aṅgaṃ nimittaṃ uppātaṃ supinaṃ lakkhaṇaṃ mūsikacchinnaṃ aggihomaṃ dabbihomaṃ thusahomaṃ kaṇahomaṃ taṇḍulahomaṃ sappihomaṃ telahomaṃ mukhahomaṃ lohitahomaṃ aṅgavijjā vatthuvijjā khattavijjā sivavijjā bhūtavijjā bhūrivijjā ahivijjā visavijjā vicchikavijjā mūsikavijjā sakuṇavijjā vāyasavijjā pakkajjhānaṃ saraparittāṇaṃ migacakkaṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
206. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti. Seyyathidaṃ – maṇilakkhaṇaṃ vatthalakkhaṇaṃ daṇḍalakkhaṇaṃ satthalakkhaṇaṃ asilakkhaṇaṃ usulakkhaṇaṃ dhanulakkhaṇaṃ āvudhalakkhaṇaṃ itthilakkhaṇaṃ purisalakkhaṇaṃ kumāralakkhaṇaṃ kumārilakkhaṇaṃ dāsalakkhaṇaṃ dāsilakkhaṇaṃ hatthilakkhaṇaṃ assalakkhaṇaṃ mahiṃsalakkhaṇaṃ usabhalakkhaṇaṃ golakkhaṇaṃ ajalakkhaṇaṃ meṇḍalakkhaṇaṃ kukkuṭalakkhaṇaṃ vaṭṭakalakkhaṇaṃ godhālakkhaṇaṃ kaṇṇikalakkhaṇaṃ kacchapalakkhaṇaṃ migalakkhaṇaṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
207. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti. Seyyathidaṃ – raññaṃ niyyānaṃ bhavissati, raññaṃ aniyyānaṃ bhavissati, abbhantarānaṃ raññaṃ upayānaṃ bhavissati, bāhirānaṃ raññaṃ apayānaṃ bhavissati, bāhirānaṃ raññaṃ upayānaṃ bhavissati, abbhantarānaṃ raññaṃ apayānaṃ bhavissati, abbhantarānaṃ raññaṃ jayo bhavissati, bāhirānaṃ raññaṃ parājayo bhavissati, bāhirānaṃ raññaṃ jayo bhavissati, abbhantarānaṃ raññaṃ parājayo bhavissati, iti imassa jayo bhavissati, imassa parājayo bhavissati iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
207. 「ある種の修行者やバラモンは、信者から布施として受けた食物を食した後、そのような邪な生計によって生計を立てています。例えば、王に勝利をもたらすだろう、王に敗北をもたらすだろう、内なる王に勝利をもたらすだろう、外なる王に敗北をもたらすだろう、外なる王に勝利をもたらすだろう、内なる王に敗北をもたらすだろう、この者に勝利をもたらすだろう、あの者に敗北をもたらすだろう、など。このように、そのような邪な占いや詐術によって生計を立てることから離れています。これは、彼の戒律の中にあります。」
208. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti. Seyyathidaṃ – candaggāho bhavissati, sūriyaggāho bhavissati, nakkhattaggāho bhavissati, candimasūriyānaṃ pathagamanaṃ bhavissati, candimasūriyānaṃ uppathagamanaṃ bhavissati, nakkhattānaṃ pathagamanaṃ bhavissati, nakkhattānaṃ uppathagamanaṃ bhavissati , ukkāpāto bhavissati, disāḍāho bhavissati, bhūmicālo bhavissati, devadudrabhi bhavissati, candimasūriyanakkhattānaṃ uggamanaṃ ogamanaṃ saṃkilesaṃ vodānaṃ bhavissati, evaṃvipāko candaggāho bhavissati, evaṃvipāko sūriyaggāho bhavissati, evaṃvipāko nakkhattaggāho bhavissati, evaṃvipākaṃ candimasūriyānaṃ pathagamanaṃ bhavissati, evaṃvipākaṃ candimasūriyānaṃ uppathagamanaṃ bhavissati, evaṃvipākaṃ nakkhattānaṃ pathagamanaṃ bhavissati, evaṃvipākaṃ nakkhattānaṃ uppathagamanaṃ bhavissati, evaṃvipāko ukkāpāto bhavissati, evaṃvipāko disāḍāho bhavissati, evaṃvipāko bhūmicālo bhavissati, evaṃvipāko devadudrabhi bhavissati, evaṃvipākaṃ candimasūriyanakkhattānaṃ uggamanaṃ ogamanaṃ saṃkilesaṃ vodānaṃ bhavissati iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
208. 「ある種の修行者やバラモンは、信者から布施として受けた食物を食した後、そのような邪な生計によって生計を立てています。例えば、月食が起こるだろう、日食が起こるだろう、星食が起こるだろう、月と太陽の軌道、月と太陽の軌道外、星の軌道、星の軌道外、彗星の落下、方向の火、地変、神の雷鳴、月、太陽、星の昇り沈み、汚染、浄化が起こるだろう、など。そして、月食のこのような結果、日食のこのような結果、星食のこのような結果、月と太陽の軌道のこのような結果、月と太陽の軌道外のこのような結果、星の軌道のこのような結果、星の軌道外のこのような結果、彗星落下のこのような結果、方向の火のこのような結果、地変のこのような結果、神の雷鳴のこのような結果、月、太陽、星の昇り沈み、汚染、浄化のこのような結果が起こるだろう、など。このように、そのような邪な占いや詐術によって生計を立てることから離れています。これは、彼の戒律の中にあります。」
209. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti. Seyyathidaṃ – suvuṭṭhikā bhavissati, dubbuṭṭhikā bhavissati, subhikkhaṃ bhavissati, dubbhikkhaṃ bhavissati, khemaṃ bhavissati, bhayaṃ bhavissati, rogo bhavissati, ārogyaṃ bhavissati, muddā, gaṇanā, saṅkhānaṃ, kāveyyaṃ, lokāyataṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
209. 「ある種の修行者やバラモンは、信者から布施として受けた食物を食した後、そのような邪な生計によって生計を立てています。例えば、豊作だろう、凶作だろう、繁栄だろう、困窮だろう、平和だろう、恐怖だろう、病気だろう、健康だろう、印、計算、算術、詩、世俗の知識、など。このように、そのような邪な占いや詐術によって生計を立てることから離れています。これは、彼の戒律の中にあります。」
210. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti. Seyyathidaṃ – āvāhanaṃ vivāhanaṃ saṃvaraṇaṃ vivaraṇaṃ saṅkiraṇaṃ vikiraṇaṃ subhagakaraṇaṃ dubbhagakaraṇaṃ viruddhagabbhakaraṇaṃ jivhānibandhanaṃ hanusaṃhananaṃ hatthābhijappanaṃ hanujappanaṃ kaṇṇajappanaṃ ādāsapañhaṃ kumārikapañhaṃ devapañhaṃ ādiccupaṭṭhānaṃ mahatupaṭṭhānaṃ abbhujjalanaṃ sirivhāyanaṃ iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
210. 「ある種の修行者やバラモンは、信者から布施として受けた食物を食した後、そのような邪な生計によって生計を立てています。例えば、召喚、解雇、封印、解放、集結、拡散、魅力の創造、魅力の破壊、妊娠の妨害、舌の固定、顎の接合、手の操作、顎の操作、耳の操作、鏡の質問、少女の質問、神の質問、太陽の奉仕、偉大な奉仕、火の放出、幸運の兆し、など。このように、そのような邪な占いや詐術によって生計を立てることから離れています。これは、彼の戒律の中にあります。」
211. ‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti . Seyyathidaṃ – santikammaṃ paṇidhikammaṃ bhūtakammaṃ bhūrikammaṃ vassakammaṃ vossakammaṃ vatthukammaṃ vatthuparikammaṃ ācamanaṃ nhāpanaṃ juhanaṃ vamanaṃ virecanaṃ uddhaṃvirecanaṃ adhovirecanaṃ sīsavirecanaṃ kaṇṇatelaṃ nettatappanaṃ natthukammaṃ añjanaṃ paccañjanaṃ sālākiyaṃ sallakattiyaṃ dārakatikicchā, mūlabhesajjānaṃ anuppadānaṃ, osadhīnaṃ paṭimokkho iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
211. 「ある種の修行者やバラモンは、信者から布施として受けた食物を食した後、そのような邪な生計によって生計を立てています。例えば、穏やかな儀式、誓いの儀式、精霊の儀式、豊かな儀式、雨の儀式、雨の停止の儀式、場所の儀式、場所の準備、うがい、沐浴、供物、嘔吐、下痢、上方への下痢、下方への下痢、頭部への下痢、耳への油、目への薬、鼻への薬、塗薬、外科的処置、子供の治療、根の薬の供給、薬草の解毒、など。このように、そのような邪な占いや詐術によって生計を立てることから離れています。これは、彼の戒律の中にあります。」
194-211. Evaṃ mātikaṃ nikkhipitvā anupubbena bhājento **‘‘kathañca, mahārāja, bhikkhu sīlasampanno hotī’’**tiādimāha. Tattha idampissa hoti sīlasminti idampi assa bhikkhuno pāṇātipātā veramaṇi sīlasmiṃ ekaṃ sīlaṃ hotīti attho. Paccattavacanatthe vā etaṃ bhummaṃ. Mahāaṭṭhakathāyañhi idampi tassa samaṇassa sīlanti ayameva attho vutto. Sesaṃ brahmajāle vuttanayeneva veditabbaṃ. Idamassa hoti sīlasminti idaṃ assa sīlaṃ hotīti attho.
194-211. このように、マティカー(母格)を終えて、順に分割しながら、「どのように、偉大な王よ、比丘は戒律を備えているのか?」と始めた。そこで、「これらが、彼の戒律である」とは、これらが、この比丘の生命を奪うことから離れることなどの戒律であり、一つの戒律であるという意味である。これは、それぞれの意味での、この基礎である。マハー・アッタカターでも、これらが、その修行僧の戒律であると、この意味が述べられている。残りは、ブラフマジャラ・スッタに述べられている通りに理解すべきである。「これらが、彼の戒律である」とは、これらが、彼の戒律であるという意味である。
194-211. ‘‘Sīlasmi’’nti idaṃ niddhāraṇe bhummanti āha **‘‘ekaṃ sīlaṃ hotīti attho’’**ti. Ayameva atthoti paccattavacanattho eva. Brahmajāleti brahmajālavaṇṇanāyaṃ (dī. ni. aṭṭha. 1.7).
194-211. 「戒において」とは、この限定の場所である、と**「一つの戒がある、という意味である」**と言われた。まさにこの意味とは、個々の意味である。梵網経とは、梵網経の説明(長部経典 注釈 1.7)において。
212. ‘‘Sa kho so, mahārāja, bhikkhu evaṃ sīlasampanno na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ sīlasaṃvarato. Seyyathāpi – mahārāja, rājā khattiyo muddhābhisitto nihatapaccāmitto na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ paccatthikato; evameva kho, mahārāja, bhikkhu evaṃ sīlasampanno na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ sīlasaṃvarato. So iminā ariyena sīlakkhandhena samannāgato ajjhattaṃ anavajjasukhaṃ paṭisaṃvedeti. Evaṃ kho, mahārāja, bhikkhu sīlasampanno hoti.
212. 「王よ、ある比丘がこのように戒律を遵守しており、戒律による自己制御によって、どこからも恐れを感じません。王よ、あたかも王が、敵を打ち破った冠を戴いたクシャトリヤが、敵の存在によってどこからも恐れを感じないように。王よ、それと同じように、ある比丘がこのように戒律を遵守しており、戒律による自己制御によって、どこからも恐れを感じません。彼はこの聖なる戒律の集まりを身につけて、内なる非難のない幸福を体験します。王よ、比丘はこのように戒律を遵守しています。」
Mahāsīlaṃ niṭṭhitaṃ.
大戒律、終了。
212. Na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ sīlasaṃvaratoti yāni asaṃvaramūlakāni bhayāni uppajjanti, tesu yaṃ idaṃ bhayaṃ sīlasaṃvarato bhaveyya, taṃ kutoci ekasaṃvaratopi na samanupassati. Kasmā? Saṃvarato asaṃvaramūlakassa bhayassa abhāvā. Muddhābhisittoti yathāvidhānavihitena khattiyābhisekena muddhani avasitto. Yadidaṃ paccatthikatoti yaṃ kutoci ekapaccatthikatopi bhayaṃ bhaveyya, taṃ na samanupassati. Kasmā? Yasmā nihatapaccāmitto. Ajjhattanti niyakajjhattaṃ, attano santāneti attho. Anavajjasukhanti anavajjaṃ aninditaṃ kusalaṃ sīlapadaṭṭhānehi avippaṭisārapāmojjapītipassaddhidhammehi pariggahitaṃ kāyikacetasikasukhaṃ paṭisaṃvedeti. Evaṃ kho, mahārāja, bhikkhu sīlasampanno hotīti evaṃ nirantaraṃ vitthāretvā dassitena tividhena sīlena samannāgato bhikkhu sīlasampanno nāma hotīti sīlakathaṃ niṭṭhāpesi.
212. いかなるものからも恐れを感じず、戒律による抑制(戒禁戒)によって生じる恐れを、いかなる戒律による抑制(戒禁戒)からも感じない。なぜか? 抑制することによって、抑制されないことから生じる恐れがなくなるからである。灌頂(かんじょう)とは、法に従って執り行われる王位継承の灌頂によって、頭に灌がれること。敵対者とは、いかなる敵対者からの恐れも感じない。なぜか? 敵を打ち破っているからである。内面とは、自己の内面のこと、すなわち自己の境遇のことである。非難のない喜びとは、非難されることのない、罪のない善い戒律の行いによる、後悔のない喜び、法悦、静けさ、安らぎといった、身と心の喜びを経験することである。このようにして、マハーラージャよ、比丘は戒律を具えた者となるのである。このように、絶え間なく広げられて示された三種の戒律を具えた比丘は、戒律を具えた者と呼ばれるのである、と戒律の教えは終わった。
212. Attānuvādaparānuvādadaṇḍabhayādīni asaṃvaramūlakāni. Sīlassāsaṃvaratoti sīlassa asaṃvaraṇato, sīlasaṃvarābhāvatoti attho. Bhaveyyāti uppajjeyya. Yathāvidhānavihitenāti yathāvidhānasampāditena. Avippaṭisārādinimittaṃ uppannacetasikasukhasamuṭṭhānehi paṇītarūpehi phuṭṭhasarīrassa uḷāraṃ kāyikaṃ sukhaṃ bhavatīti āha **‘‘avippaṭisāra…pe… paṭisaṃvedetī’’**ti.
212. 自己を責めること、他人を責めること、罰の恐怖など、制しないことから生じる。戒の不制とは、戒を制しないことから、戒の制がないこと、という意味である。生じるであろうとは、生じる。教えに従って修められたとは、教えに従って成就された。後悔しないことなどの原因、生じた心の喜びの現れによって、素晴らしい身体の感覚に満たされた者の、この上ない身体的な喜びが生じると、**「後悔しない…(省略)…感じる」**と言われた。
Indriyasaṃvaro 感覚の制御
213. ‘‘Kathañca, mahārāja, bhikkhu indriyesu guttadvāro hoti? Idha, mahārāja, bhikkhu cakkhunā rūpaṃ disvā na nimittaggāhī hoti nānubyañjanaggāhī. Yatvādhikaraṇamenaṃ cakkhundriyaṃ asaṃvutaṃ viharantaṃ abhijjhā domanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssaveyyuṃ, tassa saṃvarāya paṭipajjati, rakkhati cakkhundriyaṃ, cakkhundriye saṃvaraṃ āpajjati. Sotena saddaṃ sutvā…pe… ghānena gandhaṃ ghāyitvā…pe… jivhāya rasaṃ sāyitvā…pe… kāyena phoṭṭhabbaṃ phusitvā…pe… manasā dhammaṃ viññāya na nimittaggāhī hoti nānubyañjanaggāhī. Yatvādhikaraṇamenaṃ manindriyaṃ asaṃvutaṃ viharantaṃ abhijjhā domanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssaveyyuṃ, tassa saṃvarāya paṭipajjati, rakkhati manindriyaṃ, manindriye saṃvaraṃ āpajjati. So iminā ariyena indriyasaṃvarena samannāgato ajjhattaṃ abyāsekasukhaṃ paṭisaṃvedeti. Evaṃ kho, mahārāja, bhikkhu indriyesu guttadvāro hoti.
213. 「王よ、どのように比丘は感覚の門を制御するのでしょうか? 王よ、ここに、比丘は眼で形を見たとき、特徴や細部に固執しません。眼の感覚が制御されずにいると、貪欲や不快感が優勢になり、悪しき不善の法が流入するでしょう。それを防ぐために努力し、眼の感覚を保護し、眼の感覚において制御を達成します。耳で音を聞いたとき…(省略)…鼻で香りを嗅いだとき…(省略)…舌で味を味わったとき…(省略)…身体で触覚に触れたとき…(省略)…心で法を理解したとき、特徴や細部に固執しません。心の感覚が制御されずにいると、貪欲や不快感が優勢になり、悪しき不善の法が流入するでしょう。それを防ぐために努力し、心の感覚を保護し、心の感覚において制御を達成します。王よ、彼はこの聖なる感覚の制御を身につけて、内なる苦痛のない幸福を体験します。王よ、比丘は感覚の門をこのように制御します。」
213. Indriyesu guttadvārabhājanīye cakkhunā rūpanti ayaṃ cakkhusaddo katthaci buddhacakkhumhi vattati, yathāha – ‘‘buddhacakkhunā lokaṃ volokesī’’ti (mahāva. 9). Katthaci sabbaññutaññāṇasaṅkhāte samantacakkhumhi, yathāha – ‘‘tathūpamaṃ dhammamayaṃ, sumedha, pāsādamāruyha samantacakkhū’’ti (mahāva. 8). Katthaci dhammacakkhumhi ‘‘virajaṃ vītamalaṃ dhammacakkhuṃ udapādī’’ti (mahāva. 16) hi ettha ariyamaggattayapaññā. ‘‘Cakkhuṃ udapādi ñāṇaṃ udapādī’’ti (mahāva. 15) ettha pubbenivāsādiñāṇaṃ paññācakkhūti vuccati. ‘‘Dibbena cakkhunā’’ti (ma. ni. 1.284) āgataṭṭhānesu dibbacakkhumhi vattati. ‘‘Cakkhuñca paṭicca rūpe cā’’ti ettha pasādacakkhumhi vattati. Idha panāyaṃ pasādacakkhuvohārena cakkhuviññāṇe vattati, tasmā cakkhuviññāṇena rūpaṃ disvāti ayametthattho. Sesapadesu yaṃ vattabbaṃ siyā, taṃ sabbaṃ visuddhimagge vuttaṃ. Abyāsekasukhanti kilesabyāsekavirahitattā abyāsekaṃ asammissaṃ parisuddhaṃ adhicittasukhaṃ paṭisaṃvedetīti.
213. 感覚器官の門を護ることについて。眼は色を認識する。ここで「眼」という言葉は、あるときは仏の眼を指す。「仏の眼をもって世界を観察したもう」(大般涅槃経9)。あるときは、一切を知る智慧である遍く眼を指す。「善き智慧よ、このように譬えられる宮殿に登り、遍く眼をもって」(大般涅槃経8)。あるときは、法眼を指す。「清浄で汚れのない法眼が生じた」(大般涅槃経16)。ここでは、聖なる八正道である智慧のことである。「眼が生じ、智慧が生じた」(大般涅槃経15)。ここでは、過去世の智慧、すなわち智慧の眼と呼ばれる。 「天眼をもって」(長阿含経1.284)とあるところでは、天眼を指す。「眼を因として色を認識し」(中部経典1.334)とあるところでは、受容器官としての眼を指す。ここでは、受容器官としての眼という言葉で、眼識を指している。したがって、眼識によって色を見た、というのがここでの意味である。残りの箇所については、清浄道論に述べられている。妨げのない喜びとは、煩悩の妨げがないこと、すなわち妨げのない、混じりけのない、清浄な、より高次の心の喜びを経験することである。
213. Viseso kammatthāpekkhatāya sāmaññassa na tehi paricattoti āha **‘‘cakkhu-saddo katthaci buddhacakkhumhi vattatī’’**ti. Vijjamānameva hi abhidheyye visesatthaṃ visesantaranivattanavasena visesasaddo vibhāveti, na avijjamānaṃ. Sesapadesupi eseva nayo. Aññehi asādhāraṇaṃ buddhānaṃyeva cakkhudassananti buddhacakkhu, āsayānusayañāṇaṃ, indriyaparopariyattañāṇañca. Samantato sabbaso dassanaṭṭhena samantacakkhu, sabbaññutaññāṇaṃ. Ariyamaggattayapaññāti heṭṭhime ariyamaggattaye paññā. Idhāti ‘‘cakkhunā rūpa’’nti imasmiṃ pāṭhe. Ayaṃ cakkhu-saddo pasāda…pe… vattati nissayavohāre nissitassa vattabbato yathā. ‘‘Mañcā ukkuṭṭhiṃ karontī’’ti. Asammissanti kilesadukkhena avomissaṃ. Tenāha **‘‘parisuddha’’**nti . Sati hi suvisuddhe indriyasaṃvare, padhānabhūtapāpadhammavigamena adhicittānuyogo hatthagato evaṃ hotīti āha **‘‘adhicittasukhaṃ paṭisaṃvedetī’’**ti.
213. 違いとは、対象を対象とするから、一般的なものではなく、それらから離れていない、と**「眼という言葉は、ある時は仏の眼を指す」**と言われた。存在しているものだけが、名指されるべきものに、他との違いをなくすことから、「違い」という言葉は区別されるのであり、存在しないものではない。残りの言葉も同様の道理である。他のものと並ばない、仏陀だけに見える眼とは、仏の眼、潜在的な傾向を知る智慧、感覚器官の習熟を知る智慧。あらゆる方向から見ることから、あらゆる方向の眼、一切を知る智慧。聖なる八正道の智慧とは、下の聖なる八正道における智慧。この「眼で形を見る」という箇所において。この眼という言葉は、清らかな…(省略)…依拠することによって、依拠するものについて、例えば「座の上で、しゃがみこむ」と。混ざらないとは、煩悩の苦しみと混ざらない。それゆえ**「清らかな」**と言われた。留意すれば、非常に清らかな感覚器官の制、熱心な努力によって、不善の法が消滅し、さらに上の心の修行が達成される、と**「さらに上の心の喜びを感じる」**と言われた。
Satisampajaññaṃ 念と明晰さ
214. ‘‘Kathañca , mahārāja, bhikkhu satisampajaññena samannāgato hoti? Idha, mahārāja, bhikkhu abhikkante paṭikkante sampajānakārī hoti, ālokite vilokite sampajānakārī hoti, samiñjite pasārite sampajānakārī hoti, saṅghāṭipattacīvaradhāraṇe sampajānakārī hoti, asite pīte khāyite sāyite sampajānakārī hoti, uccārapassāvakamme sampajānakārī hoti, gate ṭhite nisinne sutte jāgarite bhāsite tuṇhībhāve sampajānakārī hoti. Evaṃ kho, mahārāja , bhikkhu satisampajaññena samannāgato hoti.
214. 「王よ、どのように比丘は念と明晰さによって満たされているのでしょうか? 王よ、ここに、比丘は進むときも退くときも、注意深く行動します。見るときも、見るときも、注意深く行動します。曲げるときも、伸ばすときも、注意深く行動します。僧衣や袈裟を身につけるとき、注意深く行動します。飲食するとき、注意深く行動します。排泄するとき、注意深く行動します。歩くとき、立つとき、座るとき、寝るとき、起きているとき、話すとき、沈黙するとき、注意深く行動します。王よ、比丘は念と明晰さによってこのように満たされています。」
214. Satisampajaññabhājanīyamhi abhikkante paṭikkanteti ettha tāva abhikkantaṃ vuccati gamanaṃ, paṭikkantaṃ nivattanaṃ, tadubhayampi catūsu iriyāpathesu labbhati. Gamane tāva purato kāyaṃ abhiharanto abhikkamati nāma . Paṭinivattanto paṭikkamati nāma. Ṭhānepi ṭhitakova kāyaṃ purato onāmento abhikkamati nāma, pacchato apanāmento paṭikkamati nāma. Nisajjāya nisinnakova āsanassa purimaaṅgābhimukho saṃsaranto abhikkamati nāma, pacchimaaṅgapadesaṃ paccāsaṃsaranto paṭikkamati nāma. Nipajjanepi eseva nayo.
214. 念と正知の具備について。「進むこと、退くこと」。ここでは、まず進むことは歩むこと、退くことは戻ること、その両方は四つの行儀作法において見られる。歩むことにおいて、体を前に進めながら進むことを「 abhikkamati」と呼ぶ。戻ることを「paṭikkamati」と呼ぶ。立つことにおいても、立ったまま体を前に傾けることを「abhikkamati」と呼び、後ろに傾けることを「paṭikkamati」と呼ぶ。座ることにおいても、座ったまま、座席の前面に向かって体を移動させることを「abhikkamati」と呼び、後面に向かって移動させることを「paṭikkamati」と呼ぶ。横になることにおいても、この通りである。
Sampajānakārī hotīti sampajaññena sabbakiccakārī. Sampajaññameva vā kārī. So hi abhikkantādīsu sampajaññaṃ karoteva. Na katthaci sampajaññavirahito hoti. Tattha sātthakasampajaññaṃ, sappāyasampajaññaṃ, gocarasampajaññaṃ asammohasampajaññanti catubbidhaṃ sampajaññaṃ. Tattha abhikkamanacitte uppanne cittavaseneva agantvā – ‘‘kinnu me ettha gatena attho atthi natthī’’ti atthānatthaṃ pariggahetvā atthapariggaṇhanaṃ sātthakasampajaññaṃ. Tattha ca atthoti cetiyadassanabodhisaṅghatheraasubhadassanādivasena dhammato vuḍḍhi. Cetiyaṃ vā bodhiṃ vā disvāpi hi buddhārammaṇaṃ, saṅghadassanena saṅghārammaṇaṃ, pītiṃ uppādetvā tadeva khayavayato sammasanto arahattaṃ pāpuṇāti. There disvā tesaṃ ovāde patiṭṭhāya, asubhaṃ disvā tattha paṭhamajjhānaṃ uppādetvā tadeva khayavayato sammasanto arahattaṃ pāpuṇāti. Tasmā etesaṃ dassanaṃ sātthakanti vuttaṃ. Keci pana āmisatopi vuḍḍhi atthoyeva, taṃ nissāya brahmacariyānuggahāya paṭipannattāti vadanti.
正知をもって行う者とは、正知をもってすべての行為を行う者である。あるいは、正知そのものをもって行う者である。彼は、進むことなどにおいて正知を行っている。いかなる時も正知を欠いていない。そこでは、有益な正知、適した正知、対象の正知、迷いのない正知という四種の正知がある。進むという心の起こりにおいては、心の働きによって、「ここで私がここに行くことに意味があるのか、ないのか」と、意味と無意味を理解し、意味を把握することを有益な正知とする。そこでは、意味とは、仏塔の拝観、菩提樹の拝観、長老の拝観などによる、法による成長である。仏塔や菩提樹を見ても、仏を対象とし、僧伽を見ることによって僧伽を対象とし、喜悦を生じさせ、その衰退を観察することによって解脱を得る。長老たちを見て、その教えに留まり、不浄なものを見て、そこで初禅を得て、その衰退を観察することによって解脱を得る。したがって、これらの拝観は有益であると述べられている。しかし、ある人々は、布施による成長もあるとし、それを頼りとして、梵行の助けを得て実践していると述べている。
Tasmiṃ pana gamane sappāyāsappāyaṃ pariggahetvā sappāyapariggaṇhanaṃ sappāyasampajaññaṃ. Seyyathidaṃ – cetiyadassanaṃ tāva sātthakaṃ, sace pana cetiyassa mahāpūjāya dasadvādasayojanantare parisā sannipatanti, attano vibhavānurūpā itthiyopi purisāpi alaṅkatapaṭiyattā cittakammarūpakāni viya sañcaranti. Tatra cassa iṭṭhe ārammaṇe lobho hoti, aniṭṭhe paṭigho, asamapekkhane moho uppajjati, kāyasaṃsaggāpattiṃ vā āpajjati. Jīvitabrahmacariyānaṃ vā antarāyo hoti, evaṃ taṃ ṭhānaṃ asappāyaṃ hoti. Vuttappakāraantarāyābhāve sappāyaṃ. Bodhidassanepi eseva nayo. Saṅghadassanampi sātthaṃ. Sace pana antogāme mahāmaṇḍapaṃ kāretvā sabbarattiṃ dhammassavanaṃ karontesu manussesu vuttappakāreneva janasannipāto ceva antarāyo ca hoti, evaṃ taṃ ṭhānaṃ asappāyaṃ hoti. Antarāyābhāve sappāyaṃ. Mahāparisaparivārānaṃ therānaṃ dassanepi eseva nayo.
その歩むことにおいて、適切か不適切かを理解し、適切であると理解することを適した正知とする。例えば、仏塔の拝観は有益である。しかし、仏塔の盛大な供養のために、二、三十由旬の距離から集まる人々は、それぞれの豊かさに応じて、女性も男性も、飾られた衣服を身につけ、まるで絵画のような姿で往来する。その中で、好ましい対象に執着が生じ、好ましくない対象に反感が生じ、無関心であれば、迷いが生じる。あるいは、身体的な接触を犯すことを犯す。あるいは、生命と梵行に障害が生じる。このように、その場所は不適切である。上述のような障害がない場合は、適切である。菩提樹の拝観においても、この通りである。僧伽の拝観も有益である。しかし、町の中で、大きな会堂を設けて、夜通し法を聞いている人々の間で、上述のような人々の集まりや障害が生じる場合、その場所は不適切である。障害がない場合は、適切である。多くの人々を伴う長老たちの拝観においても、この通りである。
Asubhadassanampi sātthaṃ, tadatthadīpanatthañca idaṃ vatthu – eko kira daharabhikkhu sāmaṇeraṃ gahetvā dantakaṭṭhatthāya gato. Sāmaṇero maggā okkamitvā purato gacchanto asubhaṃ disvā paṭhamajjhānaṃ nibbattetvā tadeva pādakaṃ katvā saṅkhāre sammasanto tīṇi phalāni sacchikatvā uparimaggatthāya kammaṭṭhānaṃ pariggahetvā aṭṭhāsi. Daharo taṃ apassanto sāmaṇerāti pakkosi. So ‘mayā pabbajitadivasato paṭṭhāya bhikkhunā saddhiṃ dve kathā nāma na kathitapubbā. Aññasmimpi divase upari visesaṃ nibbattessāmī’ti cintetvā kiṃ, bhanteti paṭivacanamadāsi. ‘Ehī’ti ca vutte ekavacaneneva āgantvā, ‘bhante, iminā tāva maggeneva gantvā mayā ṭhitokāse muhuttaṃ puratthābhimukho ṭhatvā olokethā’ti āha. So tathā katvā tena pattavisesameva pāpuṇi. Evaṃ ekaṃ asubhaṃ dvinnaṃ janānaṃ atthāya jātaṃ. Evaṃ sātthampi panetaṃ purisassa mātugāmāsubhaṃ asappāyaṃ, mātugāmassa ca purisāsubhaṃ asappāyaṃ, sabhāgameva sappāyanti evaṃ sappāyapariggaṇhanaṃ sappāyasampajaññaṃ nāma.
不浄なものの拝観も有益である。その意味を明らかにするために、この話がある。ある若き比丘が、沙弥を連れて歯磨きの枝を取りに行った。沙弥は道から外れて、前を歩きながら不浄なものを見て、初禅を得て、それを足がかりとして、諸行を観察し、三つの果実を悟って、さらに修行するために、修行の対象を選んで、そこに留まった。若き比丘はそれを見つけず、沙弥と呼んだ。彼は「私が比丘となったその日から、比丘と二言しか話したことがない。他の日にも、後に特別なことを成し遂げよう」と考えて、「何ですか、師よ」と答えた。「さあ」と言われて、一言で来て、「師よ、ここからこの道を通って、私が立っていた場所に来て、しばらく東を向いて見てください」と言った。彼はその通りにして、そこに立っていた場所で、そこに到達した。このように、一つの不浄なものが、二人の人々のために役立った。このように、有益でありながらも、男性にとって女性の不浄なものは不適切であり、女性にとって男性の不浄なものは不適切であるが、法廷でさえ適切である、というように、適切さを理解することを、適した正知と呼ぶ。
Evaṃ pariggahitasātthakasappāyassa pana aṭṭhatiṃsāya kammaṭṭhānesu attano cittaruciyaṃ kammaṭṭhānasaṅkhātaṃ gocaraṃ uggahetvā bhikkhācāragocare taṃ gahetvāva gamanaṃ gocarasampajaññaṃ nāma. Tassāvibhāvanatthaṃ idaṃ catukkaṃ veditabbaṃ –
このように理解された、有益で適切なものについて、三十八の修行の対象の中から、自分の心に合った修行の対象を選んで、托鉢の際の対象として、それを持って歩くことを、対象の正知と呼ぶ。その発展のために、この四つを知るべきである。
Idhekacco bhikkhu harati, na paccāharati; ekacco paccāharati, na harati; ekacco pana neva harati, na paccāharati; ekacco harati ca, paccāharati cāti. Tattha yo bhikkhu divasaṃ caṅkamena nisajjāya ca āvaraṇīyehi dhammehi cittaṃ parisodhetvā tathā rattiyā paṭhamayāme, majjhimayāme seyyaṃ kappetvā pacchimayāmepi nisajjacaṅkamehi vītināmetvā pageva cetiyaṅgaṇabodhiyaṅgaṇavattaṃ katvā bodhirukkhe udakaṃ āsiñcitvā, pānīyaṃ paribhojanīyaṃ paccupaṭṭhapetvā ācariyupajjhāyavattādīni sabbāni khandhakavattāni samādāya vattati. So sarīraparikammaṃ katvā senāsanaṃ pavisitvā dve tayo pallaṅke usumaṃ gāhāpento kammaṭṭhānaṃ anuyuñjitvā bhikkhācāravelāyaṃ uṭṭhahitvā kammaṭṭhānasīseneva pattacīvaramādāya senāsanato nikkhamitvā kammaṭṭhānaṃ manasikarontova cetiyaṅgaṇaṃ gantvā, sace buddhānussatikammaṭṭhānaṃ hoti, taṃ avissajjetvāva cetiyaṅgaṇaṃ pavisati. Aññaṃ ce kammaṭṭhānaṃ hoti, sopānamūle ṭhatvā hatthena gahitabhaṇḍaṃ viya taṃ ṭhapetvā buddhārammaṇaṃ pītiṃ gahetvā cetiyaṅgaṇaṃ āruyha, mahantaṃ cetiyaṃ ce, tikkhattuṃ padakkhiṇaṃ katvā catūsu ṭhānesu vanditabbaṃ. Khuddakaṃ cetiyaṃ ce, tatheva padakkhiṇaṃ katvā aṭṭhasu ṭhānesu vanditabbaṃ. Cetiyaṃ vanditvā bodhiyaṅgaṇaṃ pattenāpi buddhassa bhagavato sammukhā viya nipaccākāraṃ dassetvā bodhi vanditabbā. So evaṃ cetiyañca bodhiñca vanditvā paṭisāmitaṭṭhānaṃ gantvā paṭisāmitabhaṇḍakaṃ hatthena gaṇhanto viya nikkhittakammaṭṭhānaṃ gahetvā gāmasamīpe kammaṭṭhānasīseneva cīvaraṃ pārupitvā gāmaṃ piṇḍāya pavisati. Atha naṃ manussā disvā ayyo no āgatoti paccuggantvā pattaṃ gahetvā āsanasālāya vā gehe vā nisīdāpetvā yāguṃ datvā yāva bhattaṃ na niṭṭhāti, tāva pāde dhovitvā telena makkhetvā purato te nisīditvā pañhaṃ vā pucchanti, dhammaṃ vā sotukāmā honti. Sacepi na kathāpenti, janasaṅgahatthaṃ dhammakathā nāma kātabbā yevāti aṭṭhakathācariyā vadanti. Dhammakathā hi kammaṭṭhānavinimuttā nāma natthi, tasmā kammaṭṭhānasīseneva dhammakathaṃ kathetvā kammaṭṭhānasīseneva āhāraṃ paribhuñjitvā anumodanaṃ katvā nivattiyamānehipi manussehi anugatova gāmato nikkhamitvā tattha te nivattetvā maggaṃ paṭipajjati.
ある比丘は、進むが戻らない。ある比丘は、戻るが進まない。ある比丘は、進みも戻りもしない。ある比丘は、進みも戻りもする。ここで、ある比丘は、昼間は歩行や座禅によって、覆い隠されるべきものを浄化し、このように夜の最初の時、真ん中の時、座禅や歩行で過ごし、さらに仏塔や菩提樹の周りを清掃し、菩提樹に水を注ぎ、飲み物や食べ物を用意し、師や師匠への務めなど、すべての僧伽の務めを果たしながら、日々を送っている。彼は身の回りのことを済ませ、座席に入り、二、三回寝返りを打ちながら、修行の対象を修習し、托鉢の時間に起きて、修行の対象を心に留めながら、座席から出て、修行の対象を心に留めながら、仏塔の庭へ行き、もし仏を念ずる修行の対象があれば、それを解かずに仏塔の庭に入る。もし他の修行の対象があれば、階段の下に立って、手に持った道具のようにそれを置き、仏を対象とする喜悦を得て、仏塔の庭に登り、大きな仏塔であれば、三回周回して、四つの場所で礼拝すべきである。小さな仏塔であれば、同様に周回して、八つの場所で礼拝すべきである。仏塔を礼拝した後、菩提樹の庭で、まるで仏の面前であるかのように、横たわる姿勢で礼拝し、菩提樹を礼拝すべきである。彼はこのように、仏塔と菩提樹を礼拝した後、元の場所に戻って、元の道具を手に取るように、置いた修行の対象を持って、村の近くで、修行の対象を心に留めながら、衣服をまとい、村へ托鉢に入る。すると人々は、彼を見て、「尊師がお越しになった」と、迎えて、鉢を受け取り、座席の間に、あるいは家で、座らせて、粥を与え、食事が終わるまで、足を洗って油を塗り、その前に座って、質問をするか、法を聞きたいと思う。もし話さなくても、人々のために法を説くことは、必ず行われるべきだと、注釈家は述べている。法を説くことは、修行の対象から離れては存在しない。したがって、修行の対象を心に留めながら法を説き、修行の対象を心に留めながら食事をし、祝福の言葉を述べた後、戻る人々にも見送られながら、村から出て、そこで彼らを止めて、道に入る。
Atha naṃ puretaraṃ nikkhamitvā bahigāme katabhattakiccā sāmaṇeradaharabhikkhū disvā paccuggantvā pattacīvaramassa gaṇhanti. Porāṇakabhikkhū kira amhākaṃ upajjhāyo ācariyoti na mukhaṃ oloketvā vattaṃ karonti, sampattaparicchedeneva karonti. Te taṃ pucchanti – ‘‘bhante, ete manussā tumhākaṃ kiṃ honti, mātipakkhato sambandhā pitipakkhato’’ti? Kiṃ disvā pucchathāti? Tumhesu etesaṃ pemaṃ bahumānanti. Āvuso, yaṃ mātāpitūhipi dukkaraṃ, taṃ ete amhākaṃ karonti, pattacīvarampi no etesaṃ santakameva, etesaṃ ānubhāvena neva bhaye bhayaṃ, na chātake chātakaṃ jānāma. Īdisā nāma amhākaṃ upakārino natthīti tesaṃ guṇe kathento gacchati. Ayaṃ vuccati harati na paccāharatīti.
そして、村の外に出て、村で食事を済ませた後、沙弥や若い比丘たちを見て、迎えて、鉢と衣服を取る。昔の比丘たちは、「私たちの師匠は、師匠である」と、顔色を窺わずに務めを果たし、到達した程度によって務めを果たした。彼らは彼に尋ねる。「尊師よ、これらの人々はあなたの何にあたるのですか、母方の縁ですか、父方の縁ですか?」「何を見て尋ねるのですか?」「あなた方に対する彼らの愛情と尊敬からです」「友よ、父母でさえ困難なことを、彼らは私たちのために行っています。鉢や衣服も、彼らのものです。彼らの力によって、恐れにも恐れず、渇望にも渇望を抱きません。このような恩人はいません」と、彼らの徳を語りながら歩く。これが、「進むが戻らない」と呼ばれる。
Yassa pana pageva vuttappakāraṃ vattapaṭipattiṃ karontassa kammajatejodhātu pajjalati, anupādinnakaṃ muñcitvā upādinnakaṃ gaṇhāti, sarīrato sedā muñcanti, kammaṭṭhānaṃ vīthiṃ nārohati, so pageva pattacīvaramādāya vegasā cetiyaṃ vanditvā gorūpānaṃ nikkhamanavelāyameva gāmaṃ yāgubhikkhāya pavisitvā yāguṃ labhitvā āsanasālaṃ gantvā pivati, athassa dvattikkhattuṃ ajjhoharaṇamatteneva kammajatejodhātu upādinnakaṃ muñcitvā anupādinnakaṃ gaṇhāti, ghaṭasatena nhāto viya tejodhātu pariḷāhanibbānaṃ patvā kammaṭṭhānasīsena yāguṃ paribhuñjitvā pattañca mukhañca dhovitvā antarābhatte kammaṭṭhānaṃ manasikatvā avasesaṭṭhāne piṇḍāya caritvā kammaṭṭhānasīsena āhārañca paribhuñjitvā tato paṭṭhāya poṅkhānupoṅkhaṃ upaṭṭhahamānaṃ kammaṭṭhānaṃ gahetvā āgacchati, ayaṃ vuccati paccāharati na haratīti. Edisā ca bhikkhū yāguṃ pivitvā vipassanaṃ ārabhitvā buddhasāsane arahattappattā nāma gaṇanapathaṃ vītivattā. Sīhaḷadīpeyeva tesu tesu gāmesu āsanasālāyaṃ vā na taṃ āsanamatthi, yattha yāguṃ pivitvā arahattappattā bhikkhū natthīti.
しかし、もし彼が、先に述べられたような務めを果たしていると、彼の業の力である火の要素が燃え上がり、固着したものを手放し、固着していないものを掴み、体から汗が流れ、修行の対象の道に入らない場合、彼はまず鉢と衣服を持って、急いで仏塔を礼拝し、牛が通り過ぎる時間に合わせて、村へ粥の托鉢に入り、粥を得て、座席の間に来て飲む。すると彼は、二、三度食べるだけで、業の力である火の要素が固着したものを手放し、固着していないものを掴み、数百の桶で洗ったかのように、力のある火の要素が燃え尽きることを得て、修行の対象を心に留めながら粥を食し、鉢と顔を洗って、途中で食べたものを修行の対象として心に留め、残りの場所で托鉢をして、修行の対象を心に留めながら食事をし、それ以来、次々と現れる修行の対象を掴んで来る。これが、「戻るが進まない」と呼ばれる。このような比丘は、粥を飲んで観察を始め、仏の教えの中で解脱を得た者は、数えきれないほどいる。セイロン島では、それぞれの村の座席の間に、粥を飲んで解脱を得た比丘がいない場所はない。
Yo pana pamādavihārī hoti, nikkhittadhuro sabbavattāni bhinditvā pañcavidhacetokhīlavinibandhacitto viharanto – ‘‘kammaṭṭhānaṃ nāma atthī’’ti saññampi akatvā gāmaṃ piṇḍāya pavisitvā ananulomikena gihisaṃsaggena saṃsaṭṭho caritvā ca bhuñjitvā ca tuccho nikkhamati, ayaṃ vuccati neva harati na paccāharatīti.
しかし、怠惰に住み、一切の責任を放棄し、五つの心の障害の束縛から解き放たれて住んでいる者は、「禅定というものがある」という認識さえ抱かず、村に托鉢に入り、道理に合わない俗人との交わりを重ね、飲食した後、空虚なまま出て行く。このような者を「進むことも戻ることもできない者」と呼ぶ。
Yo panāyaṃ – ‘‘harati ca paccāharati cā’’ti vutto, so gatapaccāgatavattavaseneva veditabbo. Attakāmā hi kulaputtā sāsane pabbajitvā dasapi vīsampi tiṃsampi cattālīsampi paññāsampi satampi ekato vasantā katikavattaṃ katvā viharanti, ‘‘āvuso, tumhe na iṇaṭṭā, na bhayaṭṭā, na jīvikāpakatā pabbajitā, dukkhā muccitukāmā panettha pabbajitā, tasmā gamane uppannakilesaṃ gamaneyeva niggaṇhatha, tathā ṭhāne, nisajjāya, sayane uppannakilesaṃ sayaneva niggaṇhathā’’ti.
「進むことも戻ることもできる」と言われる者は、往復という規則に従っている者と理解すべきである。自己の欲望を満たしたいと願う世俗の息子たちは、教えに帰依して出家した後、十、二十、三十、四十、五十、百人の仲間と共に住み、規則を定めて住んでいる。「兄弟よ、あなたがたは借金があるからでも、恐れがあるからでも、生計のためでもなく、苦しみから解放されたいと願うから出家したのだ。ゆえに、行く途中で生じる汚れは、行く途中で制しなさい。同様に、立つとき、座るとき、寝るときに生じる汚れは、その場で制しなさい」と。
Te evaṃ katikavattaṃ katvā bhikkhācāraṃ gacchantā aḍḍhausabhausabhaaḍḍhagāvutagāvutantaresu pāsāṇā honti, tāya saññāya kammaṭṭhānaṃ manasikarontāva gacchanti. Sace kassaci gamane kileso uppajjati, tattheva naṃ niggaṇhāti. Tathā asakkonto tiṭṭhati, athassa pacchato āgacchantopi tiṭṭhati. So ‘‘ayaṃ bhikkhu tuyhaṃ uppannavitakkaṃ jānāti, ananucchavikaṃ te eta’’nti attānaṃ paṭicodetvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā tattheva ariyabhūmiṃ okkamati; tathā asakkonto nisīdati. Athassa pacchato āgacchantopi nisīdatīti soyeva nayo. Ariyabhūmiṃ okkamituṃ asakkontopi taṃ kilesaṃ vikkhambhetvā kammaṭṭhānaṃ manasikarontova gacchati, na kammaṭṭhānavippayuttena cittena pādaṃ uddharati, uddharati ce, paṭinivattitvā purimapadesaṃyeva eti. Ālindakavāsī mahāphussadevatthero viya.
彼らはこのように規則を定めて、托鉢に出かける。四、八、十二、二十里の範囲に石がある場合、その認識によって、禅定を念じながら進む。もし行く途中に汚れが生じれば、その場でそれを制する。そのように、もしできないならば、立ち止まる。そうすれば、後から来る者も立ち止まる。「この比丘は、あなたが起こした思いを知っている。それはあなたにふさわしくない」と自分を責め、観想を深めて、その場で聖者の境地に入る。座るときも同様である。後から来る者も座る。それは前述と同じことである。聖者の境地に入ることはできないまでも、その汚れを抑え、禅定を念じながら進む。禅定から離れた心で足を進めることはない。もし進めば、戻って元の場所に戻る。例えば、アリンダクの住人であったマハープッサデーヴァ長老のように。
So kira ekūnavīsativassāni gatapaccāgatavattaṃ pūrento eva vihāsi, manussāpi addasaṃsu antarāmagge kasantā ca vapantā ca maddantā ca kammāni ca karontā theraṃ tathāgacchantaṃ disvā – ‘‘ayaṃ thero punappunaṃ nivattitvā gacchati, kinnu kho maggamūḷho, udāhu kiñci pamuṭṭho’’ti samullapanti. So taṃ anādiyitvā kammaṭṭhānayuttacitteneva samaṇadhammaṃ karonto vīsativassabbhantare arahattaṃ pāpuṇi, arahattappattadivase cassa caṅkamanakoṭiyaṃ adhivatthā devatā aṅgulīhi dīpaṃ ujjāletvā aṭṭhāsi. Cattāropi mahārājāno sakko ca devānamindo brahmā ca sahampati upaṭṭhānaṃ agamaṃsu. Tañca obhāsaṃ disvā vanavāsī mahātissatthero taṃ dutiyadivase pucchi – ‘‘rattibhāge āyasmato santike obhāso ahosi, kiṃ so obhāso’’ti? Thero vikkhepaṃ karonto obhāso nāma dīpobhāsopi hoti, maṇiobhāsopīti evamādimāha. Tato ‘paṭicchādetha tumhe’ti nibaddho ‘āmā’ti paṭijānitvā ārocesi. Kāḷavallimaṇḍapavāsī mahānāgatthero viya ca.
彼は、二十年前後、往復の規則を守ってこのように住んだ。人々は、畑を耕し、種をまき、農作業をしながら、長老がこのように往復しているのを見て、「この長老は何度も戻ってくるが、道に迷ったのだろうか、それとも何か忘れたのだろうか」と囁きあった。彼はそれに構わず、禅定に集中した心で修行を続け、二十年以内に阿羅漢果を得た。阿羅漢果を得た日、彼の歩行の端に住んでいた神が、指で灯を灯してそこにいた。四方の偉大な王たち、帝釈天、梵天も供養に訪れた。その光を見て、森の住人であったマハティッサ長老は、翌日彼に尋ねた。「夜中に、あなたのそばに光がありましたが、それは何でしたか?」長老は言葉を濁し、「光とは、灯の光もあれば、宝の光もある」などと言った。そこで、彼が「あなたたちは隠してください」と頼むと、「はい」と答えて、彼はすべてを明かした。例えば、カアラヴァマンダパの住人であったマハーナーガ長老のように。
Sopi kira gatapaccāgatavattaṃ pūrento – paṭhamaṃ tāva bhagavato mahāpadhānaṃ pūjessāmīti sattavassāni ṭhānacaṅkamameva adhiṭṭhāsi. Puna soḷasavassāni gatapaccāgatavattaṃ pūretvā arahattaṃ pāpuṇi. So kammaṭṭhānayutteneva cittena pādaṃ uddharanto, viyuttena uddhaṭe paṭinivattento gāmasamīpaṃ gantvā ‘‘gāvī nu pabbajito nū’’ti āsaṅkanīyapadese ṭhatvā cīvaraṃ pārupitvā kacchakantarato udakena pattaṃ dhovitvā udakagaṇḍūsaṃ karoti. Kiṃ kāraṇā? Mā me bhikkhaṃ dātuṃ vā vandituṃ vā āgate manusse ‘dīghāyukā hothā’ti vacanamattenāpi kammaṭṭhānavikkhepo ahosīti. ‘‘Ajja, bhante, katimī’’ti divasaṃ vā bhikkhugaṇanaṃ vā pañhaṃ vā pucchito pana udakaṃ gilitvā āroceti. Sace divasādīni pucchakā na honti, nikkhamanavelāya gāmadvāre niṭṭhubhitvāva yāti.
彼もまた、往復の規則を守り、まず、仏陀の偉大な精進を称えようと、七年間、歩行と静止を続けた。その後、十六年間、往復の規則を守って、阿羅漢果を得た。彼は禅定に集中した心で足を進め、離れた心で進んだ場合は、戻って、村の近くまで来て、「牛がいるのか、それとも出家者がいるのか」と疑わしい場所で立ち止まり、僧衣をまとい、壺から水を汲んで、水杯を満たした。なぜか? 誰かが施しをするために、あるいは敬意を払うために来たとき、「長寿であれ」と言うだけで、禅定の集中が乱れてしまうことを恐れたからである。「長老、今日は何日ですか?」と尋ねられた場合、日数を数えて、あるいは托鉢の数を数えて答えた。もし尋ねる者がいなければ、村を出る時に、村の門で吐き出して(つまり、わざと汚して)から立ち去った。
Kalambatitthavihāre vassūpagatā paññāsabhikkhū viya ca. Te kira āsaḷhipuṇṇamāyaṃ katikavattaṃ akaṃsu – ‘‘arahattaṃ appatvā aññamaññaṃ nālapissāmā’’ti, gāmañca piṇḍāya pavisantā udakagaṇḍūsaṃ katvā pavisiṃsu. Divasādīsu pucchitesu vuttanayeneva paṭipajjiṃsu. Tattha manussā niṭṭhubhanaṃ disvā jāniṃsu – ‘‘ajjeko āgato, ajja dve’’ti. Evañca cintesuṃ – ‘‘kinnu kho ete amhehiyeva saddhiṃ na sallapanti, udāhu aññamaññampi. Sace aññamaññampi na sallapanti, addhā vivādajātā bhavissanti. Etha ne aññamaññaṃ khamāpessāmā’’ti, sabbe vihāraṃ gantvā paññāsāya bhikkhūsu dvepi bhikkhū ekokāse nāddasaṃsu. Tato yo tesu cakkhumā puriso, so āha – ‘‘na bho kalahakārakānaṃ vasanokāso īdiso hoti, susammaṭṭhaṃ cetiyaṅgaṇabodhiyaṅgaṇaṃ, sunikkhittā sammajjaniyo, sūpaṭṭhapitaṃ pānīyaṃ paribhojanīya’’nti, te tatova nivattā. Tepi bhikkhū anto temāseyeva arahattaṃ patvā mahāpavāraṇāya visuddhipavāraṇaṃ pavāresuṃ.
例えば、カラムバティッタ僧院の雨安居に入った五十人の比丘たちのように。彼らは、アサルハの満月の日に、「阿羅漢果を得るまで、互いに話さない」と規則を定めた。村に托鉢に入る時も、水杯を満たして入った。日数を尋ねられた場合、前述の通りに答えた。そこで人々は、吐き出すのを見て、知った。「今日は一人来た、今日は二人来た」と。そして彼らはこのように考えた。「なぜ彼らは私たちと話さないのか、あるいは互いにも話さないのか。もし互いにも話さないのなら、きっと争いが起きているのだろう。さあ、彼らを互いに仲直りさせよう」と、全員が僧院に行って、五十人の比丘のうち、二人を見つけられなかった。そこで、その中で賢い者は言った。「争う者の住む場所はこんなものではない。仏塔の庭も、菩提樹の庭も、ほうきも、水差しも、すべてきれいに整えられている」と、彼らはそこから引き返した。その比丘たちも、その月のうちに阿羅漢果を得て、偉大なパヴァーラナの日に、清らかなパヴァーラナを行った。
Evaṃ kāḷavallimaṇḍapavāsī mahānāgatthero viya, kalambatitthavihāre vassūpagatabhikkhū viya ca kammaṭṭhānayutteneva cittena pādaṃ uddharanto gāmasamīpaṃ gantvā udakagaṇḍūsaṃ katvā vīthiyo sallakkhetvā, yattha surāsoṇḍadhuttādayo kalahakārakā caṇḍahatthiassādayo vā natthi, taṃ vīthiṃ paṭipajjati. Tattha ca piṇḍāya caramāno na turitaturito viya javena gacchati. Na hi javena piṇḍapātiyadhutaṅgaṃ nāma kiñci atthi. Visamabhūmibhāgappattaṃ pana udakasakaṭaṃ viya niccalo hutvā gacchati. Anugharaṃ paviṭṭho ca dātukāmaṃ vā adātukāmaṃ vā sallakkhetvā tadanurūpaṃ kālaṃ āgamento bhikkhaṃ paṭilabhitvā ādāya antogāme vā bahigāme vā vihārameva vā āgantvā yathā phāsuke patirūpe okāse nisīditvā kammaṭṭhānaṃ manasikaronto āhāre paṭikūlasaññaṃ upaṭṭhapetvā akkhabbhañjana – vaṇalepanaputtamaṃsūpamavasena paccavekkhanto aṭṭhaṅgasamannāgataṃ āhāraṃ āhāreti, neva davāya na madāya na maṇḍanāya na vibhūsanāya…pe… bhuttāvī ca udakakiccaṃ katvā muhuttaṃ bhattakilamathaṃ paṭippassambhetvā yathā purebhattaṃ, evaṃ pacchābhattaṃ purimayāmaṃ pacchimayāmañca kammaṭṭhānameva manasi karoti, ayaṃ vuccati harati ca paccāharati cāti.
このように、カアラヴァマンダパの住人であったマハーナーガ長老のように、カラムバティッタ僧院の雨安居に入った比丘たちのように、禅定に集中した心で足を進め、村の近くまで来て、水杯を満たし、通りを観察し、酒を飲む者、賭博をする者、争う者、凶暴な象や馬などがいない道を選んで進んだ。そこで托鉢をしながら、急ぐことなく、ゆっくりと歩いた。なぜなら、速く歩く托鉢というものは、何もないからだ。不均一な地面を踏むときは、水に浮かぶ容器のように、揺るぎなく歩いた。家々に入るときは、与えたいと思う者か、与えたくないと思う者かを観察し、それに適した時に、食事を得て、それを持ち、村の中、あるいは村の外、あるいは僧院に戻って、快適でふさわしい場所に座り、禅定を念じながら、食事に不浄観を抱き、薬や塗り薬、傷薬、鼻薬のように、八支を備えた食事をした。それは、遊びのためでも、快楽のためでも、装飾のためでも、飾り立てるためでもなく…(中略)…食事が終わって、水を飲んだ後、しばらく食事の疲れを癒し、食前と同様に、食後も、夜の前半も、後半も、禅定を念じた。これが「進むことも戻ることもできる」ということである。
Idaṃ pana haraṇapaccāharaṇasaṅkhātaṃ gatapaccāgatavattaṃ pūrento yadi upanissayasampanno hoti, paṭhamavaye eva arahattaṃ pāpuṇāti. No ce paṭhamavaye pāpuṇāti, atha majjhimavaye; no ce majjhimavaye pāpuṇāti, atha maraṇasamaye; no ce maraṇasamaye pāpuṇāti, atha devaputto hutvā; no ce devaputto hutvā pāpuṇāti, anuppanne buddhe nibbatto paccekabodhiṃ sacchikaroti. No ce paccekabodhiṃ sacchikaroti, atha buddhānaṃ sammukhībhāve khippābhiñño hoti; seyyathāpi thero bāhiyo dārucīriyo mahāpañño vā, seyyathāpi thero sāriputto mahiddhiko vā, seyyathāpi thero mahāmoggallāno dhutavādo vā, seyyathāpi thero mahākassapo dibbacakkhuko vā, seyyathāpi thero anuruddho vinayadharo vā, seyyathāpi thero upāli dhammakathiko vā, seyyathāpi thero puṇṇo mantāṇiputto āraññiko vā, seyyathāpi thero revato bahussuto vā, seyyathāpi thero ānando bhikkhākāmo vā, seyyathāpi thero rāhulo buddhaputtoti. Iti imasmiṃ catukke yvāyaṃ harati ca paccāharati ca, tassa gocarasampajaññaṃ sikhāpattaṃ hoti.
この「進むこと、戻ること」という往復の規則を守って、もし、縁に恵まれていれば、最初に阿羅漢果を得る。もし最初に得られなければ、中頃に得る。もし中頃に得られなければ、死ぬときに得る。もし死ぬときに得られなければ、神となって得る。もし神となって得られなければ、仏陀が現れない時に生まれ、独覚の悟りを実現する。もし独覚の悟りを実現しなければ、仏陀の面前で、速やかに神通を得る。例えば、バーヒヤ長老(木を裂く者)のように、偉大な知恵を持つ者、例えばサーリプッタ長老(偉大な神通力を持つ者)のように、例えばマハーモッガッラナ長老(苦行を実践する者)のように、例えばマハーカッサパ長老(天眼を持つ者)のように、例えばアヌルッダ長老(戒律を守る者)のように、例えばウパーリ長老(説法者)のように、例えばプンナ長老(森に住む者)のように、例えばレーヴァタ長老(多くのことを学んだ者)のように、例えばアーナンダ長老(托鉢を好む者)のように、例えばラーフラ長老(仏陀の息子)のように。このように、この四つの場合のうち、「進むことも戻ることもできる」者は、その活動領域での明晰さを身につける。
Abhikkamādīsu pana asammuyhanaṃ asammohasampajaññaṃ, taṃ evaṃ veditabbaṃ – idha bhikkhu abhikkamanto vā paṭikkamanto vā yathā andhabālaputhujjanā abhikkamādīsu – ‘‘attā abhikkamati, attanā abhikkamo nibbattito’’ti vā, ‘‘ahaṃ abhikkamāmi, mayā abhikkamo nibbattito’’ti vā sammuyhanti, tathā asammuyhanto ‘‘abhikkamāmī’’ti citte uppajjamāne teneva cittena saddhiṃ cittasamuṭṭhānā vāyodhātu viññattiṃ janayamānā uppajjati. Iti cittakiriyavāyodhātuvipphāravasena ayaṃ kāyasammato aṭṭhisaṅghāto abhikkamati. Tassevaṃ abhikkamato ekekapāduddharaṇe pathavīdhātu āpodhātūti dve dhātuyo omattā honti mandā, itarā dve adhimattā honti balavatiyo; tathā atiharaṇavītiharaṇesu. Vossajjane tejodhātu vāyodhātūti dve dhātuyo omattā honti mandā, itarā dve adhimattā balavatiyo, tathā sannikkhepanasannirujjhanesu. Tattha uddharaṇe pavattā rūpārūpadhammā atiharaṇaṃ na pāpuṇanti, tathā atiharaṇe pavattā vītiharaṇaṃ, vītiharaṇe pavattā vossajjanaṃ, vossajjane pavattā sannikkhepanaṃ, sannikkhepane pavattā sannirujjhanaṃ na pāpuṇanti. Tattha tattheva pabbaṃ pabbaṃ sandhi sandhi odhi odhi hutvā tattakapāle pakkhittatilāni viya paṭapaṭāyantā bhijjanti. Tattha ko eko abhikkamati, kassa vā ekassa abhikkamanaṃ? Paramatthato hi dhātūnaṃyeva gamanaṃ, dhātūnaṃ ṭhānaṃ, dhātūnaṃ nisajjanaṃ, dhātūnaṃ sayanaṃ. Tasmiṃ tasmiṃ koṭṭhāse saddhiṃ rūpena.
歩行などにおいては、迷わないこと、すなわち、混乱しない明晰さである。それをこのように理解すべきである。ここに比丘がいる。歩くときも、戻るときも、無知な凡人のように、歩行などにおいて、「自分が歩いている」「自分が歩くことを成し遂げた」などと迷うことなく、歩く。「自分が歩いている」という心が起こるとき、その心と共に、心から生じる風の要素が、徴候を生じさせる。このように、心の働きと風の要素の広がりによって、この肉体という骨の集まりが動く。このように歩いているとき、一歩一歩足を上げるたびに、地大と水大の二つの要素は弱まり、他の二つの要素は強くなる。同様に、持ち上げるとき、持ち上げないとき。解き放つとき、火大と風大の二つの要素は弱まり、他の二つの要素は強くなる。同様に、集めるとき、固定するとき。ここで、持ち上げるときに生じる物質的・非物質的な現象は、持ち上げないことに達しない。同様に、持ち上げるときに生じる現象は、解き放つことに達しない。解き放つときに生じる現象は、集めることに達しない。集めるときに生じる現象は、固定することに達しない。そこで、その場で、山が山として、 संधिが संधिとして、境界が境界として、それぞれの場所に入れられたゴマのように、弾けて壊れる。そこで、誰が歩くのか、誰の歩行なのか? 究極的には、要素の移動であり、要素の場所であり、要素の座り方であり、要素の寝方である。それぞれの部分において、物質と共に。
Aññaṃ uppajjate cittaṃ, aññaṃ cittaṃ nirujjhati;
別の心が生まれ、別の心が消滅する。
Avīcimanusambandho, nadīsotova vattatīti.
無間地獄の連鎖は、川の流れのように続く。
Evaṃ abhikkamādīsu asammuyhanaṃ asammohasampajaññaṃ nāmāti.
このように、歩行などにおいて迷わないこと、すなわち、混乱しない明晰さである。
Niṭṭhito abhikkante paṭikkante sampajānakārī hotīti padassa attho.
「歩き、戻ることにおいて、明晰に働く者である」という言葉の意味である。
Ālokite vilokiteti ettha pana ālokitaṃ nāma purato pekkhaṇaṃ. Vilokitaṃ nāma anudisāpekkhaṇaṃ. Aññānipi heṭṭhā upari pacchato pekkhaṇavasena olokitaullokitāpalokitāni nāma honti, tāni idha na gahitāni. Sāruppavasena pana imāneva dve gahitāni, iminā vā mukhena sabbānipi tāni gahitānevāti.
「見ること」とは、前方を見ることである。「見ること」とは、あらゆる方向を見ることである。さらに、下、上、後ろを見ることも、「見ること」と呼ばれ、これらを「見ること」「見ること」「見ること」と呼ぶが、ここではそれらは含まれていない。それらは、ふさわしいものとして、これら二つだけが含まれている。あるいは、これで全てが含まれている。
Tattha ‘‘ālokessāmī’’ti citte uppanne cittavaseneva anoloketvā atthapariggaṇhanaṃ sātthakasampajaññaṃ, taṃ āyasmantaṃ nandaṃ kāyasakkhiṃ katvā veditabbaṃ. Vuttañhetaṃ bhagavatā – ‘‘sace, bhikkhave, nandassa puratthimā disā āloketabbā hoti, sabbaṃ cetasā samannāharitvā nando puratthimaṃ disaṃ āloketi – ‘evaṃ me puratthimaṃ disaṃ ālokayato na abhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssavissantī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti (a. ni. 8.9). Sace, bhikkhave, nandassa pacchimā disā…pe… uttarā disā…pe… dakkhiṇā disā…pe… uddhaṃ…pe… adho…pe… anudisā anuviloketabbā hoti, sabbaṃ cetasā samannāharitvā nando anudisaṃ anuviloketi – ‘evaṃ me anudisaṃ anuvilokayato na abhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssavissantī’ti. Itiha tattha sampajāno hotī’’ti.
そこで、「見よう」という心が起こるとき、心に従って、見ないこと、すなわち、目的を理解すること、有益な明晰さである。それを、アーヤスマート・ナンダを例として理解すべきである。仏陀はこう言われた。「比丘たちよ、もしナンダが東を見るべき場合、彼は心全体を集中させて東を見る。『このように東を見ているとき、貪欲や悪意、不快で不健全なものが私に襲いかからないように』と。このように、そこで明晰である。(アングッタラ・ニカーヤ 8.9)。比丘たちよ、もしナンダが西を見るべき場合…(中略)…北を見るべき場合…(中略)…南を見るべき場合…(中略)…上を見るべき場合…(中略)…下を見るべき場合…(中略)…あらゆる方向を見回すべき場合、彼は心全体を集中させてあらゆる方向を見回す。『このようにあらゆる方向を見回しているとき、貪欲や悪意、不快で不健全なものが私に襲いかからないように』と。このように、そこで明晰である。」と。
Api ca idhāpi pubbe vuttacetiyadassanādivaseneva sātthakatā ca sappāyatā ca veditabbā, kammaṭṭhānassa pana avijahanameva gocarasampajaññaṃ. Tasmā ettha khandhadhātuāyatanakammaṭṭhānikehi attano kammaṭṭhānavaseneva, kasiṇādikammaṭṭhānikehi vā pana kammaṭṭhānasīseneva ālokanaṃ vilokanaṃ kātabbaṃ. Abbhantare attā nāma āloketā vā viloketā vā natthi, ‘ālokessāmī’ti pana citte uppajjamāne teneva cittena saddhiṃ cittasamuṭṭhānā vāyodhātu viññattiṃ janayamānā uppajjati. Iti cittakiriyavāyodhātuvipphāravasena heṭṭhimaṃ akkhidalaṃ adho sīdati, uparimaṃ uddhaṃ laṅgheti. Koci yantakena vivaranto nāma natthi. Tato cakkhuviññāṇaṃ dassanakiccaṃ sādhentaṃ uppajjatīti evaṃ pajānanaṃ panettha asammohasampajaññaṃ nāma. Api ca mūlapariññā āgantukatāva kālikabhāvavasena pettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ. Mūlapariññāvasena tāva –
また、ここでも以前に述べられたように、舎利塔の視察などと同様に、有益で適切なものであると知るべきである。しかし、修行対象の場所を離れないことは、修行対象における認識である。それゆえ、 ここでは、身・法・処の修行対象者にあっては、自身の修行対象の場所によるものであり、または、地・空などの修行対象者にあっては、修行対象の場所そのものによるものであるべき観察・観照である。内面においては、観察する者、観照する者はいない。『観察しよう』と心に生じたとき、その心とともに、心から生じた風の要素が、認識を生みながら生じる。このように、心の働きと風の要素の広がりによって、下のまぶたは下がり、上のまぶたは上がる。何者かが機械で開けているわけではない。それゆえ、眼識が視覚の働きを成し遂げるために生じると、このように知ること、ここに「非迷いの正知」がある。また、「根本的な理解」は、生じてくるもの、一時的なものであることから、ここでも「非迷いの正知」を知るべきである。根本的な理解によって、まずは――
Bhavaṅgāvajjanañceva, dassanaṃ sampaṭicchanaṃ;
有分への転入、そして、視覚。 受容;
Santīraṇaṃ voṭṭhabbanaṃ, javanaṃ bhavati sattamaṃ.
尋求、決定; 速行が7番目である。
Tattha bhavaṅgaṃ upapattibhavassa aṅgakiccaṃ sādhayamānaṃ pavattati, taṃ āvaṭṭetvā kiriyamanodhātu āvajjanakiccaṃ sādhayamānā, taṃnirodhā cakkhuviññāṇaṃ dassanakiccaṃ sādhayamānaṃ, taṃnirodhā vipākamanodhātu sampaṭicchanakiccaṃ sādhayamānā, taṃnirodhā vipākamanoviññāṇadhātu santīraṇakiccaṃ sādhayamānā, taṃnirodhā kiriyamanoviññāṇadhātu voṭṭhabbanakiccaṃ sādhayamānā , taṃnirodhā sattakkhattuṃ javanaṃ javati. Tattha paṭhamajavanepi – ‘‘ayaṃ itthī, ayaṃ puriso’’ti rajjanadussanamuyhanavasena ālokitavilokitaṃ nāma na hoti. Dutiyajavanepi…pe… sattamajavanepi. Etesu pana yuddhamaṇḍale yodhesu viya heṭṭhupariyavasena bhijjitvā patitesu – ‘‘ayaṃ itthī, ayaṃ puriso’’ti rajjanādivasena ālokitavilokitaṃ hoti. Evaṃ tāvettha mūlapariññāvasena asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.
そこで、有分は、再生の生における部分の働きを成し遂げながら流れる。それを転入させて、作用の心(生起する心)が、転入の働きを成し遂げながら、それを止滅させて、眼識が視覚の働きを成し遂げながら、それを止滅させて、結果の心(生起する心)が、受容の働きを成し遂げながら、それを止滅させて、結果の眼識(生起する心)が、尋求の働きを成し遂げながら、それを止滅させて、作用の眼識(生起する心)が、決定の働きを成し遂げながら 、それを止滅させて、7回速行が速行する。そこで、最初の速行においても――「これは女性だ、これは男性だ」と、執着・嫌悪・迷いのために、観察・観照というものはない。2回目の速行においても…略…7回目の速行においても。これらの中で、戦場の戦士のように、下から上へと散り散りになって倒れたとき――「これは女性だ、これは男性だ」と、執着などによって、観察・観照となる。このように、まず「根本的な理解」によって「非迷いの正知」を知るべきである。
Cakkhudvāre pana rūpe āpāthamāgate bhavaṅgacalanato uddhaṃ sakakiccanipphādanavasena āvajjanādīsu uppajjitvā niruddhesu avasāne javanaṃ uppajjati, taṃ pubbe uppannānaṃ āvajjanādīnaṃ gehabhūte cakkhudvāre āgantukapuriso viya hoti. Tassa yathā paragehe kiñci yācituṃ paviṭṭhassa āgantukapurisassa gehassāmikesu tuṇhīmāsinesu āṇākaraṇaṃ na yuttaṃ, evaṃ āvajjanādīnaṃ gehabhūte cakkhudvāre āvajjanādīsupi arajjantesu adussantesu amuyhantesu ca rajjanadussanamuyhanaṃ ayuttanti evaṃ āgantukabhāvavasena asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.
眼の門においては、 形が触れた後、有分が動いてから、それぞれの働きを成就するために、転入などで生じて、止滅した後、最後に速行が生じる。それは、以前に生じた転入などの家である眼の門において、訪ねてきた人 のようなものである。その人が、他人の家で何かを頼むために入ってきた訪ねてきた人に、家の主人たちが沈黙していて、命令することが適切でないように、 転入などの家である眼の門において、転入などにも執着せず、嫌悪せず、迷わないとき、執着・嫌悪・迷いが適切でない。このように、訪ねてきた人であることから、「非迷いの正知」を知るべきである。
Yāni panetāni cakkhudvāre voṭṭhabbanapariyosānāni cittāni uppajjanti, tāni saddhiṃ sampayuttadhammehi tattha tattheva bhijjanti, aññamaññaṃ na passantīti, ittarāni tāvakālikāni honti. Tattha yathā ekasmiṃ ghare sabbesu mānusakesu matesu avasesassa ekassa taṅkhaṇaññeva maraṇadhammassa na yuttā naccagītādīsu abhirati nāma. Evameva ekadvāre sasampayuttesu āvajjanādīsu tattha tattheva matesu avasesassa taṅkhaṇeyeva maraṇadhammassa javanassāpi rajjanadussanamuyhanavasena abhirati nāma na yuttāti. Evaṃ tāvakālikabhāvavasena asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.
眼の門において決定をもって終わる、これらの心が生じるとき、それらは、結合した法とともに、その場で、それぞれ止滅し、互いに見えない。それらは、一時的なものである。そこで、一軒の家に、すべての人間が亡くなったときに、残った一人が、その瞬間に死すべき運命であるのに、踊りや歌などを楽しむことが適切でないように、同様に、一つの門において、結合した転入などが、その場で、その瞬間に亡くなったときに、残った人が、その瞬間に死すべき運命である速行にも、執着・嫌悪・迷いによる楽しみは適切でない。このように、一時的なものであることから、「非迷いの正知」を知るべきである。
Api ca khandhāyatanadhātupaccayapaccavekkhaṇavasena petaṃ veditabbaṃ. Ettha hi cakkhu ceva rūpā ca rūpakkhandho, dassanaṃ viññāṇakkhandho, taṃsampayuttā vedanā vedanākkhandho, saññā saññākkhandho, phassādikā saṅkhārakkhandho. Evametesaṃ pañcannaṃ khandhānaṃ samavāye ālokanavilokanaṃ paññāyati. Tattha ko eko āloketi, ko viloketi?
また、身・処・法・縁による観照によって、これも知るべきである。ここでは、眼と形とが、形の集まりであり、視覚が識の集まりであり、それに結合した受などが受の集まり、想が想の集まり、触などが想の集まりである。このように、これら5つの集まりが合わさって、観察・観照が知られる。そこで、誰が観察し、誰が観照するのか?
Tathā cakkhu cakkhāyatanaṃ, rūpaṃ rūpāyatanaṃ, dassanaṃ manāyatanaṃ, vedanādayo sampayuttadhammā dhammāyatanaṃ. Evametesaṃ catunnaṃ āyatanānaṃ samavāye ālokanavilokanaṃ paññāyati. Tattha ko eko āloketi, ko viloketi?
同様に、眼が眼の処であり、形が形の処であり、視覚が意の処であり、受などが結合した法が法の処である。このように、これら4つの処が合わさって、観察・観照が知られる。そこで、誰が観察し、誰が観照するのか?
Tathā cakkhu cakkhudhātu, rūpaṃ rūpadhātu, dassanaṃ cakkhuviññāṇadhātu, taṃsampayuttā vedanādayo dhammā dhammadhātu. Evametāsaṃ catunnaṃ dhātūnaṃ samavāye ālokanavilokanaṃ paññāyati. Tattha ko eko āloketi, ko viloketi?
同様に、眼が眼の法であり、形が形の法であり、視覚が眼識の法であり、それに結合した受などが結合した法が法の法である。このように、これら4つの法が合わさって、観察・観照が知られる。そこで、誰が観察し、誰が観照するのか?
Tathā cakkhu nissayapaccayo, rūpā ārammaṇapaccayo, āvajjanaṃ anantarasamanantarūpanissayanatthivigatapaccayo , āloko upanissayapaccayo, vedanādayo sahajātapaccayo. Evametesaṃ paccayānaṃ samavāye ālokanavilokanaṃ paññāyati. Tattha ko eko āloketi, ko viloketīti? Evamettha khandhāyatanadhātupaccayapaccavekkhaṇavasenapi asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.
同様に、眼が依る縁であり、形が対象の縁であり、転入が直近の縁・連鎖の縁・無くなった縁であり、 観照が依る縁であり、受などが共存の縁である。このように、これら縁が合わさって、 観察・観照が知られる。そこで、誰が観察し、誰が観照するのか?このように、身・処・法・縁による観照によっても、「非迷いの正知」を知るべきである。
Samiñjite pasāriteti pabbānaṃ samiñjanapasāraṇe. Tattha cittavaseneva samiñjanapasāraṇaṃ akatvā hatthapādānaṃ samiñjanapasāraṇapaccayā atthānatthaṃ pariggaṇhitvā atthapariggaṇhanaṃ sātthakasampajaññaṃ. Tattha hatthapāde aticiraṃ samiñjetvā vā pasāretvā vā ṭhitassa khaṇe khaṇe vedanā uppajjati, cittaṃ ekaggataṃ na labhati, kammaṭṭhānaṃ paripatati, visesaṃ nādhigacchati. Kāle samiñjentassa kāle pasārentassa pana tā vedanā nuppajjanti, cittaṃ ekaggaṃ hoti, kammaṭṭhānaṃ phātiṃ gacchati, visesamadhigacchatīti , evaṃ atthānatthapariggaṇhanaṃ veditabbaṃ.
縮めたり伸ばしたりする、というのは、山などを縮めたり伸ばしたりすることである。そこで、心の働きによって縮めたり伸ばしたりすることをせず、手足の縮め伸ばしの縁によって、有益なこと・無益なことを区別して、有益なことの認識。そこで、手足をあまり長く縮めたり伸ばしたりして置いたままだと、刻々と苦しみが生じ、心は一点に集中できない、修行対象は衰退し、悟りを得られない。時宜を得て縮め、時宜を得て伸ばすならば、その苦しみは生じず、心は一点に集中し、修行対象は広がり、悟りを得る。このように、有益なこと・無益なことの区別を知るべきである。
Atthe pana satipi sappāyāsappāyaṃ pariggaṇhitvā sappāyapariggaṇhanaṃ sappāyasampajaññaṃ. Tatrāyaṃ nayo –
有益なことにおいては、たとえ有益・無益であっても、区別して、有益なことの認識、有益なことの正知。その方法は――
Mahācetiyaṅgaṇe kira daharabhikkhū sajjhāyaṃ gaṇhanti, tesaṃ piṭṭhipassesu daharabhikkhuniyo dhammaṃ suṇanti. Tatreko daharo hatthaṃ pasārento kāyasaṃsaggaṃ patvā teneva kāraṇena gihī jāto. Aparo bhikkhu pādaṃ pasārento aggimhi pasāresi, aṭṭhimāhacca pādo jhāyi. Aparo vammike pasāresi, so āsīvisena ḍaṭṭho. Aparo cīvarakuṭidaṇḍake pasāresi, taṃ maṇisappo ḍaṃsi. Tasmā evarūpe asappāye apasāretvā sappāye pasāretabbaṃ. Idamettha sappāyasampajaññaṃ.
大舎利塔の庭では、若い比丘たちが読経をしていた。彼らの背後で、若い比丘尼たちが法を聞いていた。そこで一人の若い比丘が手を伸ばし、体に触れて、そのために世俗の人間になった。別の比丘が足を伸ばし、火に伸ばして、骨が焼けた。別の比丘が蟻塚に伸ばし、毒蛇に噛まれた。別の比丘が衣の裾のところに伸ばし、毒蛇に噛まれた。それゆえ、このような無益なことには伸ばさず、有益なことに伸ばすべきである。これが、ここで「有益なことの正知」である。
Gocarasampajaññaṃ pana mahātheravatthunā dīpetabbaṃ – mahāthero kira divāṭhāne nisinno antevāsikehi saddhiṃ kathayamāno sahasā hatthaṃ samiñjetvā puna yathāṭhāne ṭhapetvā saṇikaṃ samiñjesi. Taṃ antevāsikā pucchiṃsu – ‘‘kasmā, bhante, sahasā hatthaṃ samiñjitvā puna yathāṭhāne ṭhapetvā saṇikaṃ samiñjiyitthā’’ti? Yato paṭṭhāyāhaṃ, āvuso, kammaṭṭhānaṃ manasikātuṃ āraddho, na me kammaṭṭhānaṃ muñcitvā hattho samiñjitapubbo, idāni pana me tumhehi saddhiṃ kathayamānena kammaṭṭhānaṃ muñcitvā samiñjito. Tasmā puna yathāṭhāne ṭhapetvā samiñjesinti. Sādhu , bhante, bhikkhunā nāma evarūpena bhavitabbanti. Evametthāpi kammaṭṭhānāvijahanameva gocarasampajaññanti veditabbaṃ.
修行場所における認識は、大長老の物語によって示されるべきである――大長老が昼間に座っていて、弟子たちと話しているときに、突然手を縮め、元の場所に戻してから、ゆっくりと縮めた。弟子たちは尋ねた――「なぜ、長老、突然手を縮め、元の場所に戻してから、ゆっくりと縮められたのですか?」。「私が、友よ、修行対象に心を向け始めてから、修行対象から離れて手を縮めたことはなかった。今、あなたたちと話している間に、修行対象から離れて縮めてしまった。それゆえ、元の場所に戻してから縮めたのだ」と。良いことです、長老。比丘は、このようにあるべきです。このように、ここでも、修行場所を離れないことは、修行場所における認識であると知るべきである。
Abbhantare attā nāma koci samiñjento vā pasārento vā natthi, vuttappakāracittakiriyavāyodhātuvipphārena pana suttākaḍḍhanavasena dāruyantassa hatthapādalacalanaṃ viya samiñjanapasāraṇaṃ hotīti evaṃ parijānanaṃ panettha asammohasampajaññanti veditabbaṃ.
内面においては、縮める者も伸ばす者もいない。述べられたような心の働きと風の要素の広がりによって、経文を引っ張るように、木の機械の手足の動きのように、縮め伸ばしが行われる。このように、理解すること、ここに「非迷いの正知」があると知るべきである。
Saṅghāṭipattacīvaradhāraṇeti ettha saṅghāṭicīvarānaṃ nivāsanapārupanavasena pattassa bhikkhāpaṭiggahaṇādivasena paribhogo dhāraṇaṃ nāma. Tattha saṅghāṭicīvaradhāraṇe tāva nivāsetvā vā pārupitvā vā piṇḍāya carato āmisalābho sītassa paṭighātāyātiādinā nayena bhagavatā vuttappakāroyeva ca attho attho nāma. Tassa vasena sātthakasampajaññaṃ veditabbaṃ.
僧伽梨・鉢・衣の着用、ここでは、僧伽梨・衣の着用、あるいは、それをまとうこと、鉢で食物を受け取ることなどによる使用が、「着用」である。そこでは、僧伽梨・衣を着用すること、あるいは、それをまとって托鉢に出かけるとき、食物を得ること、それは暑さを防ぐためである、などというように、世尊が述べられた通りである。そのことから、「有益なことの正知」を知るべきである。
Uṇhapakatikassa pana dubbalassa ca cīvaraṃ sukhumaṃ sappāyaṃ, sītālukassa ghanaṃ dupaṭṭaṃ. Viparītaṃ asappāyaṃ. Yassa kassaci jiṇṇaṃ asappāyameva, aggaḷādidānena hissa taṃ palibodhakaraṃ hoti. Tathā paṭṭuṇṇadukūlādibhedaṃ lobhanīyacīvaraṃ. Tādisañhi araññe ekakassa nivāsantarāyakaraṃ jīvitantarāyakarañcāpi hoti. Nippariyāyena pana yaṃ nimittakammādimicchājīvavasena uppannaṃ, yañcassa sevamānassa akusalā dhammā abhivaḍḍhanti, kusalā dhammā parihāyanti, taṃ asappāyaṃ. Viparītaṃ sappāyaṃ. Tassa vasenettha sappāyasampajaññaṃ. Kammaṭṭhānāvijahanavaseneva gocarasampajaññaṃ veditabbaṃ.
暑がりで体力の弱い者には、薄い衣が適切である。寒がりの者には、厚い二重の衣が適切である。逆は不適切である。誰かの古くなった衣も不適切である。それを修理しても、障害となる。また、絹の衣などのように、魅力的な衣。そのようなものは、森で一人でいるとき、住むことを妨げ、生命を妨げることもある。無条件に、印や商売などの間違った生計から生じたもの、または、それを身につけていると不善法が増え、善法が減るものは、不適切である。逆は適切である。それによって、ここに「有益なことの正知」がある。修行場所を離れないことによる「修行場所における認識」を知るべきである。
Abbhantare attā nāma koci cīvaraṃ pārupento natthi, vuttappakārena cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva pana cīvarapārupanaṃ hoti. Tattha cīvarampi acetanaṃ, kāyopi acetano. Cīvaraṃ na jānāti – ‘‘mayā kāyo pārupito’’ti. Kāyopi na jānāti – ‘‘ahaṃ cīvarena pārupito’’ti. Dhātuyova dhātusamūhaṃ paṭicchādenti paṭapilotikāyapotthakarūpapaṭicchādane viya. Tasmā neva sundaraṃ cīvaraṃ labhitvā somanassaṃ kātabbaṃ, na asundaraṃ labhitvā domanassaṃ.
内面においては、衣をまとっている者はいません。述べられたような心の働きと風の要素の広がりによって、衣をまとうことなのです。そこでは、衣も無生物、体も無生物。衣は知らない――「私が体をおおった」と。体も知らない――「私は衣でおおわれた」と。法だけが、法の集まりをおおっている。まるで、厚い布で覆われた子供の体のようである。それゆえ、美しい衣を得ても喜ぶべきではなく、美しくない衣を得ても悲しむべきではない。
Nāgavammikacetiyarukkhādīsu hi keci mālāgandhadhūmavatthādīhi sakkāraṃ karonti, keci gūthamuttakaddamadaṇḍasatthappahārādīhi asakkāraṃ. Na tehi nāgavammikarukkhādayo somanassaṃ vā domanassaṃ vā karonti. Evameva neva sundaraṃ cīvaraṃ labhitvā somanassaṃ kātabbaṃ , na asundaraṃ labhitvā domanassanti, evaṃ pavattapaṭisaṅkhānavasenettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.
蛇の蟻塚、舎利塔、木などにおいては、 ある者は、花や香、煙、布などで供養し、ある者は、糞や泥、杖、刀などで侮辱する。彼らは、蛇の蟻塚、木などに対して、喜びも悲しみもしない。同様に、美しくない衣を得ても悲しむべきではない。このように、観察することによって、ここに「非迷いの正知」があると知るべきである。
Pattadhāraṇepi pattaṃ sahasāva aggahetvā imaṃ gahetvā piṇḍāya caramāno bhikkhaṃ labhissāmīti, evaṃ pattaggahaṇapaccayā paṭilabhitabbaṃ atthavasena sātthakasampajaññaṃ veditabbaṃ.
鉢の着用においても、 鉢を突然持たずに、「これを取って、托鉢に出かけよう、食物を得られるだろう」と、このように鉢を取ることの縁によって、得られるべき有益なことによって、「有益なことの正知」を知るべきである。
Kisadubbalasarīrassa pana garupatto asappāyo, yassa kassaci catupañcagaṇṭhikāhato dubbisodhanīyo asappāyova. Duddhotapattopi na vaṭṭati, taṃ dhovantasseva cassa palibodho hoti. Maṇivaṇṇapatto pana lobhanīyo, cīvare vuttanayeneva asappāyo, nimittakammādivasena laddho pana yañcassa sevamānassa akusalā dhammā abhivaḍḍhanti, kusalā dhammā parihāyanti, ayaṃ ekantaasappāyova. Viparīto sappāyo. Tassa vasenettha sappāyasampajaññaṃ. Kammaṭṭhānāvijahanavaseneva ca gocarasampajaññaṃ veditabbaṃ.
痩せた体の者には、重い鉢は不適切である。誰かの4つか5つの結び目があり、洗いにくいものは不適切である。洗いにくい鉢も適切ではない。それを洗うだけで大変な手間がかかる。玉のような色の鉢は魅力的であり、衣について述べられたように不適切である。印や商売などの方法で得られたもの、または、それを身につけていると不善法が増え、善法が減るものは、完全に不適切である。逆は適切である。それによって、ここに「有益なことの正知」がある。修行場所を離れないことによる「修行場所における認識」を知るべきである。
Abbhantare attā nāma koci pattaṃ gaṇhanto natthi, vuttappakārena cittakiriyavāyodhātuvipphāravaseneva pattaggahaṇaṃ nāma hoti. Tattha pattopi acetano, hatthāpi acetanā. Patto na jānāti – ‘‘ahaṃ hatthehi gahito’’ti. Hatthāpi na jānanti – ‘‘amhehi patto gahito’’ti. Dhātuyova dhātusamūhaṃ gaṇhanti, saṇḍāsena aggivaṇṇapattaggahaṇe viyāti. Evaṃ pavattapaṭisaṅkhānavasenettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.
内面においては、鉢を取る者はいません。述べられたような心の働きと風の要素の広がりによって、鉢を取ることなのです。そこでは、鉢も無生物、手も無生物。鉢は知らない――「私が手で取られた」と。手も知らない――「私たちが鉢を取った」と。法だけが、法の集まりを取る。火挟みで火色の鉢を取るように。このように、観察することによって、ここに「非迷いの正知」があると知るべきである。
Api ca yathā chinnahatthapāde vaṇamukhehi paggharitapubbalohitakimikule nīlamakkhikasamparikiṇṇe anāthasālāyaṃ nipanne anāthamanusse disvā, ye dayālukā purisā, te tesaṃ vaṇamattacoḷakāni ceva kapālādīhi ca bhesajjāni upanāmenti. Tattha coḷakānipi kesañci saṇhāni, kesañci thūlāni pāpuṇanti. Bhesajjakapālakānipi kesañci susaṇṭhānāni, kesañci dussaṇṭhānāni pāpuṇanti, na te tattha sumanā vā dummanā vā honti . Vaṇapaṭicchādanamatteneva hi coḷakena, bhesajjapaṭiggahaṇamatteneva ca kapālakena tesaṃ attho. Evameva yo bhikkhu vaṇacoḷakaṃ viya cīvaraṃ, bhesajjakapālakaṃ viya ca pattaṃ, kapāle bhesajjamiva ca patte laddhaṃ bhikkhaṃ sallakkheti, ayaṃ saṅghāṭipattacīvaradhāraṇe asammohasampajaññena uttamasampajānakārīti veditabbo.
さらに、手足をもがれ、傷口からは血が流れ、青い蝿がたかり、惨めな状態で横たわっている哀れな人々を見たとき、慈悲深い人々は、傷口に包帯を巻き、頭蓋骨やその他の器で薬を運んでくる。その際、布きれは、あるものは柔らかく、あるものは硬い。薬の器も、あるものは形が整っており、あるものは形が崩れているが、彼らはそれに満足したり不満だったりすることはない。包帯としての布きれと、薬を受け取るための器があれば、それで十分なのである。それと同様に、比丘が衣を傷口の包帯のように、鉢を薬の器のように、そして鉢に入った托鉢の食べ物を薬のように見なして、それらを注意深く見るとき、彼は、僧伽梨や鉢や衣を身につけることにおいて、混乱せず、明晰に注意を払う、最高の注意深さを持っている者であると知るべきである。
Asitādīsu asiteti piṇḍapātabhojane. Pīteti yāguādipāne. Khāyiteti piṭṭhakhajjādikhādane. Sāyiteti madhuphāṇitādisāyane. Tattha neva davāyātiādinā nayena vutto aṭṭhavidhopi attho attho nāma. Tasseva vasena sātthakasampajaññaṃ veditabbaṃ.
「黒いもの」とは、托鉢の食事のことである。「黄色いもの」とは、粥などの飲み物のことである。「噛むもの」とは、団子や菓子などの噛む食品のことである。「味わうもの」とは、蜂蜜や砂糖菓子などを味わうことである。そこでは、「与える」という言葉の次に続くものとして、八つの種類の意味が述べられている。それに基づいて、意味のある注意深さが理解されるべきである。
Lūkhapaṇītatittamadhurarasādīsu pana yena bhojanena yassa phāsu na hoti, taṃ tassa asappāyaṃ. Yaṃ pana nimittakammādivasena paṭiladdhaṃ, yañcassa bhuñjato akusalā dhammā abhivaḍḍhanti, kusalā dhammā parihāyanti, taṃ ekantaasappāyameva, viparītaṃ sappāyaṃ. Tassa vasenettha sappāyasampajaññaṃ. Kammaṭṭhānāvijahanavaseneva ca gocarasampajaññaṃ veditabbaṃ.
「粗いもの、繊細なもの、苦いもの、甘いもの」などに関して、どの食べ物がその人に快適でない場合、それはその人にとって不適当である。しかし、呪文やその他の行為によって得られたもの、あるいは、それを食べるときに不善なる心が育ち、善なる心が衰退するものは、完全に不適当であり、その逆が適当である。それに基づいて、ここでの適当さの注意深さが理解されるべきである。また、瞑想の対象から離れないという観点から、行動範囲の注意深さが理解されるべきである。
Abbhantare attā nāma koci bhuñjako natthi, vuttappakāracittakiriyavāyodhātuvipphāreneva pattappaṭiggahaṇaṃ nāma hoti. Cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva hatthassa patte otāraṇaṃ nāma hoti. Cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva ālopakaraṇaṃ ālopauddhāraṇaṃ mukhavivaraṇañca hoti, na koci kuñcikāya yantakena vā hanukaṭṭhīni vivarati. Cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva ālopassa mukhe ṭhapanaṃ, uparidantānaṃ musalakiccasādhanaṃ, heṭṭhimadantānaṃ udukkhalakiccasādhanaṃ, jivhāya hatthakiccasādhanañca hoti. Iti tattha aggajivhāya tanukakheḷo mūlajivhāya bahalakheḷo makkheti. Taṃ heṭṭhādantaudukkhale jivhāhatthaparivattakaṃ kheḷodakena temitaṃ uparidantamusalasañcuṇṇitaṃ koci kaṭacchunā vā dabbiyā vā antopavesento nāma natthi, vāyodhātuyāva pavisati. Paviṭṭhaṃ paviṭṭhaṃ koci palālasanthāraṃ katvā dhārento nāma natthi, vāyodhātuvaseneva tiṭṭhati. Ṭhitaṃ ṭhitaṃ koci uddhanaṃ katvā aggiṃ jāletvā pacanto nāma natthi, tejodhātuyāva paccati. Pakkaṃ pakkaṃ koci daṇḍakena vā yaṭṭhiyā vā bahi nīhārako nāma natthi, vāyodhātuyeva nīharati. Iti vāyodhātu paṭiharati ca, vītiharati ca, dhāreti ca, parivatteti ca, sañcuṇṇeti ca, visoseti ca, nīharati ca. Pathavīdhātu dhāreti ca, parivatteti ca, sañcuṇṇeti ca, visoseti ca. Āpodhātu sineheti ca, allattañca anupāleti. Tejodhātu antopaviṭṭhaṃ paripāceti. Ākāsadhātu añjaso hoti. Viññāṇadhātu tattha tattha sammāpayogamanvāya ābhujatīti. Evaṃ pavattapaṭisaṅkhānavasenettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.
内部には、食べるという主体は存在しない。上記のように、心の働きと風の要素の拡散によって、鉢を受け取ることが行われる。心の働きと風の要素の拡散によって、手が鉢に食べ物を受け取ることが行われる。心の働きと風の要素の拡散によって、一口の食べ物を作ることも、一口の食べ物を取り出すことも、口を開けることも行われる。鍵や機械で顎を開ける者はいない。心の働きと風の要素の拡散によって、一口の食べ物を口に入れること、上の歯による臼のような働き、下の歯による乳鉢のような働き、舌による手の働きが行われる。このように、舌の先は少量の唾液を、舌の根元は多量の唾液を分泌して、それを潤す。その潤ったものを、下の歯の乳鉢で舌の手のように回して、唾液で湿らせ、上の歯の臼で粉砕し、誰かが杓子や道具で中に入れるのではなく、風の要素によって入る。入ったものを、誰かが藁の敷物のようにして保持するのではなく、風の要素の力によってそのまま保持される。保持されたものを、誰かが火をつけて調理するのではなく、火の要素によって調理される。調理されたものを、誰かが棒や杖で外に出すのではなく、風の要素が外に出す。このように、風の要素は、運んだり、運んだり、保持したり、回したり、粉砕したり、乾かしたり、外に出したりする。地の要素は、保持し、回し、粉砕し、乾かす。水の要素は、潤し、湿らせ、保持する。火の要素は、中に入ったものを調理する。空の要素は、単に存在する。識の要素は、それらが適切に適用されるにつれて、それらに沿って摂取される。このように、観察のプロセスを通じて、ここでの混乱のない注意深さが理解されるべきである。
Api ca gamanato pariyesanato paribhogato āsayato nidhānato aparipakkato paripakkato phalato nissandato sammakkhanatoti, evaṃ dasavidhapaṭikūlabhāvapaccavekkhaṇato pettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ. Vitthārakathā panettha visuddhimagge āhārapaṭikūlasaññāniddesato gahetabbā.
さらに、移動、探索、消費、滞留、貯蔵、未熟、成熟、結果、流出、そして洗浄という10種類の嫌悪感の考察を通じて、ここでの混乱のない注意深さが理解されるべきである。詳細な説明は、清浄の道における食事の嫌悪感の認識の記述から得られるべきである。
Uccārapassāvakammeti uccārassa ca passāvassa ca karaṇe. Tattha pattakāle uccārapassāvaṃ akarontassa sakalasarīrato sedā muccanti, akkhīni bhamanti, cittaṃ na ekaggaṃ hoti, aññe ca rogā uppajjanti. Karontassa pana sabbaṃ taṃ na hotīti ayamettha attho. Tassa vasena sātthakasampajaññaṃ veditabbaṃ.
「排泄」とは、排尿と排便のことである。適切な時に排尿や排便をしないと、全身から汗が流れ、目がくらみ、心が集中せず、その他の病気が発生する。しかし、それを行う者には、それらはすべて起こらない。これがここでの意味である。それに基づいて、意味のある注意深さが理解されるべきである。
Aṭṭhāne uccārapassāvaṃ karontassa pana āpatti hoti, ayaso vaḍḍhati, jīvitantarāyo hoti, patirūpe ṭhāne karontassa sabbaṃ taṃ na hotīti idamettha sappāyaṃ tassa vasena sappāyasampajaññaṃ. Kammaṭṭhānāvijahanavaseneva ca gocarasampajaññaṃ veditabbaṃ.
不適切な場所で排尿や排便をすると、罪が生じ、悪名が高まり、生命の危険が生じる。しかし、適切な場所で行う者には、それらはすべて起こらない。これがここでの適当さであり、それに基づいて適当さの注意深さが理解されるべきである。また、瞑想の対象から離れないという観点から、行動範囲の注意深さが理解されるべきである。
Abbhantare attā nāma uccārapassāvakammaṃ karonto natthi, cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva pana uccārapassāvakammaṃ hoti . Yathā vā pana pakke gaṇḍe gaṇḍabhedena pubbalohitaṃ akāmatāya nikkhamati. Yathā ca atibharitā udakabhājanā udakaṃ akāmatāya nikkhamati. Evaṃ pakkāsayamuttavatthīsu sannicitā uccārapassāvā vāyuvegasamuppīḷitā akāmatāyapi nikkhamanti. So panāyaṃ evaṃ nikkhamanto uccārapassāvo neva tassa bhikkhuno attano hoti, na parassa, kevalaṃ sarīranissandova hoti. Yathā kiṃ? Yathā udakatumbato purāṇudakaṃ chaḍḍentassa neva taṃ attano hoti, na paresaṃ; kevalaṃ paṭijagganamattameva hoti; evaṃ pavattapaṭisaṅkhānavasenettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.
内部には、排泄という行為を行う主体は存在しない。しかし、心の働きと風の要素の拡散によって、排泄が行われる。例えば、熟した腫れ物が、自然に血液を分泌するように。また、満杯の水瓶から水が自然にこぼれるように。同様に、熟した腸に蓄積された排泄物は、風の力によって押し出され、自然に排出される。このように排出される排泄物は、その比丘自身のものでも、他人のものでもなく、単に身体からの排出物である。それは何に似ているか? 水瓶から古い水が捨てられるとき、それは彼自身のものでも、他人のものでもなく、単に保持するだけである。このように、観察のプロセスを通じて、ここでの混乱のない注意深さが理解されるべきである。
Gatādīsu gateti gamane. Ṭhiteti ṭhāne. Nisinneti nisajjāya. Sutteti sayane. Jāgariteti jāgaraṇe. Bhāsiteti kathane. Tuṇhībhāveti akathane. ‘‘Gacchanto vā gacchāmīti pajānāti, ṭhito vā ṭhitomhīti pajānāti, nisinno vā nisinnomhīti pajānāti, sayāno vā sayānomhīti pajānātī’’ti imasmiñhi sutte addhānairiyāpathā kathitā. ‘‘Abhikkante paṭikkante ālokite vilokite samiñjite pasārite’’ti imasmiṃ majjhimā. ‘‘Gate ṭhite nisinne sutte jāgarite’’ti idha pana khuddakacuṇṇiyairiyāpathā kathitā. Tasmā tesupi vuttanayeneva sampajānakāritā veditabbā.
「移動」などに関して、「移動」とは歩くことである。「停止」とは立つことである。「座る」とは座ることである。「寝る」とは寝ることである。「起きている」とは起きていることである。「話す」とは話すことである。「沈黙」とは話さないことである。この経では、「歩いているとき、歩いていると知る。立っているとき、立っていると知る。座っているとき、座っていると知る。寝ているとき、寝ていると知る」と、移動の歩き方が説かれている。「進むとき、退くとき、見るとき、見られるとき、縮めるとき、伸ばすとき」は、中間のものとされる。ここ、「歩く、立つ、座る、寝る、起きている」は、短い歩き方として説かれている。したがって、それらにおいても、説かれた方法で、注意深く行動することが理解されるべきである。
Tipiṭakamahāsivatthero panāha – yo ciraṃ gantvā vā caṅkamitvā vā aparabhāge ṭhito iti paṭisañcikkhati – ‘‘caṅkamanakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti . Ayaṃ gate sampajānakārī nāma.
トリピタカ・マハーシヴァ長老は言う――長く歩いた後、または散歩した後、後に立っていると考える――「散歩していた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「歩く」という注意深さである。
Yo sajjhāyaṃ vā karonto, pañhaṃ vā vissajjento, kammaṭṭhānaṃ vā manasikaronto ciraṃ ṭhatvā aparabhāge nisinno iti paṭisañcikkhati – ‘‘ṭhitakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Ayaṃ ṭhite sampajānakārī nāma.
読経をしたり、質問に答えたり、瞑想の対象を心に留めたりして、長く立って、後に座っていると考える――「立っていた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「立つ」という注意深さである。
Yo sajjhāyādikaraṇavaseneva ciraṃ nisīditvā aparabhāge uṭṭhāya iti paṭisañcikkhati – ‘‘nisinnakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Ayaṃ nisinne sampajānakārī nāma.
読経などの行為のために長く座って、後に立ち上がって、と考える――「座っていた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「座る」という注意深さである。
Yo pana nipannako sajjhāyaṃ vā karonto kammaṭṭhānaṃ vā manasikaronto niddaṃ okkamitvā aparabhāge uṭṭhāya iti paṭisañcikkhati – ‘‘sayanakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Ayaṃ sutte jāgarite ca sampajānakārī nāma. Kiriyamayacittānañhi appavattanaṃ soppaṃ nāma, pavattanaṃ jāgaritaṃ nāma.
横になって読経をしたり、瞑想の対象を心に留めたりして、眠りに落ち、後に起きて、と考える――「寝ていた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「寝る」と「起きている」という注意深さである。行為からなる心が生じないことは「眠り」であり、生じることは「起きている」である。
Yo pana bhāsamāno – ‘‘ayaṃ saddo nāma oṭṭhe ca paṭicca, dante ca jivhañca tāluñca paṭicca, cittassa ca tadanurūpaṃ payogaṃ paṭicca jāyatī’’ti sato sampajānova bhāsati. Ciraṃ vā pana kālaṃ sajjhāyaṃ vā katvā, dhammaṃ vā kathetvā, kammaṭṭhānaṃ vā pavattetvā, pañhaṃ vā vissajjetvā, aparabhāge tuṇhībhūto iti paṭisañcikkhati – ‘‘bhāsitakāle uppannā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Ayaṃ bhāsite sampajānakārī nāma.
話しているときに、「この音は、唇、歯、舌、そして口蓋に依存し、心とそれに適した努力に依存して生じる」と、意識的に注意深く話す。長く、またはしばらくの間、読経をしたり、法を説いたり、瞑想の対象を続けたり、質問に答えたりした後、後に沈黙していると考える――「話していた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「話す」という注意深さである。
Yo tuṇhībhūto ciraṃ dhammaṃ vā kammaṭṭhānaṃ vā manasikatvā aparabhāge iti paṭisañcikkhati – ‘‘tuṇhībhūtakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Upādārūpappavattiyañhi sati bhāsati nāma, asati tuṇhī bhavati nāmāti. Ayaṃ tuṇhībhāve sampajānakārī nāmāti.
沈黙していて、長く法や瞑想の対象を心に留め、後に、と考える――「沈黙していた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。物質的な現象が生じている時に話すことを「話す」といい、生じていない時に話さないことを「沈黙」という。これが「沈黙」という注意深さである。
Tayidaṃ mahāsivattherena vuttaṃ asammohadhuraṃ mahāsatipaṭṭhānasutte adhippetaṃ. Imasmiṃ pana sāmaññaphale sabbampi catubbidhaṃ sampajaññaṃ labbhati. Tasmā vuttanayeneva cettha catunnaṃ sampajaññānaṃ vasena sampajānakāritā veditabbā. Sampajānakārīti ca sabbapadesu satisampayuttasseva sampajaññassa vasena attho veditabbo. Satisampajaññena samannāgatoti etassa hi padassa ayaṃ vitthāro. Vibhaṅgappakaraṇe pana – ‘‘sato sampajāno abhikkamati, sato sampajāno paṭikkamatī’’ti evaṃ etāni padāni vibhattāneva. Evaṃ, kho mahārājāti evaṃ satisampayuttassa sampajaññassa vasena abhikkamādīni pavattento satisampajaññena samannāgato nāma hotīti attho.
これは、マハーシヴァ長老が述べた、混乱のない道、すなわち、大いなるマハーサティパッターナ経で意図されたものである。この一般的な結果において、四種類の注意深さがすべて得られる。したがって、ここでも、四種類の注意深さの観点から、注意深く行動することが理解されるべきである。注意深く行動する者とは、あらゆる場所で、常に注意と注意深さをもって、という意味である。これは、「常に注意と注意深さをもって」という言葉の広がりである。ヴィバンガ・カラナでは、「進むとき、注意深く進む。退くとき、注意深く退く」のように、これらの言葉が詳述されている。「このように、王よ」とは、常に注意と注意深さをもって、進むなどの行為を行う者は、「常に注意と注意深さをもって」いる者である、という意味である。
214. Samantato, pakaṭṭhaṃ vā savisesaṃ jānātīti sampajāno, sampajānassa bhāvo sampajaññaṃ, tathāpavattañāṇaṃ. Tassa vibhajanaṃ sampajaññabhājanīyaṃ, tasmiṃ sampajaññabhājanīyamhi. Abhikkamanaṃ abhikkantanti āha **‘‘abhikkantaṃ vuccati gamana’’**nti. Tathā paṭikkamanaṃ paṭikkantanti āha **‘‘paṭikkantaṃ nivattana’’**nti. Nivattananti ca nivattimattaṃ. Nivattitvā pana gamanaṃ gamanameva. Abhiharantoti gamanavasena kāyaṃ upanento. Ṭhānanisajjāsayanesu yo gamanavidhuro kāyassa purato abhihāro, so abhikkamo, pacchato apaharaṇaṃ paṭikkamoti dassento **‘‘ṭhānepī’’**tiādimāha. Āsanassāti pīṭhakādiāsanassa. Purimaaṅgābhimukhoti aṭanikādipurimāvayavābhimukho. Saṃsarantoti saṃsappanto. Paccāsaṃsarantoti paṭiāsappanto. **‘‘Eseva nayo’’**ti iminā nipannasseva abhimukhasaṃsappanapaṭiāsappanāni nidasseti.
214. あらゆる方向から、あるいは特別なものを知る、それが明知である。明知の性質、それが明知である。その分類、明知の対象、その明知の対象において。進むとは、進むこと、と**「進むとは、行くこと」**と言われた。同様に退くこと、退くこと、と**「退くとは、戻ること」**と言われた。戻ることとは、戻ることだけ。戻ってから行くことは、行くことである。運ぶとは、行くことによって身体を運ぶ。立つこと、座ること、寝ることにおいて、行くことに長けた身体の前への運搬、それが進むこと、後ろへの運搬が退くこと、と示して**「立つことでも」**などと言われた。座席とは、椅子などの座席。前の部分に向かうとは、足などの前の部分に向かう。這うとは、這う。這わないとは、這わないこと。**「この道理は」**という言葉で、横になったまま、向かって這うこと、這わないことを示す。
Sammā pajānanaṃ sampajānaṃ, tena attanā kātabbakiccassa karaṇasīlo sampajānakārīti āha **‘‘sampajaññena sabbakiccakārī’’**ti. Sampajānasaddassa sampajaññapariyāyatā pubbe vuttā eva. Sampajaññaṃ karotevāti abhikkantādīsu asammohaṃ uppādeti eva. Sampajaññassa vā kāro etassa atthīti sampajānakārī. Dhammato vaḍḍhisaṅkhātena saha atthena vattatīti sātthakaṃ, abhikkantādi. Sātthakassa sampajānanaṃ sātthakasampajaññaṃ. Sappāyassa attano hitassa sampajānanaṃ sappāyasampajaññaṃ. Abhikkamādīsu bhikkhācāragocare, aññatthāpi ca pavattesu avijahite kammaṭṭhānasaṅkhāte gocare sampajaññaṃ gocarasampajaññaṃ. Abhikkamādīsu asammuyhanameva sampajaññaṃ asammohasampajaññaṃ. Pariggahetvāti tūletvā tīretvā paṭisaṅkhāyāti, attho. Saṅghadassaneneva uposathapavāraṇādiatthaṃ gamanaṃ saṅgahitaṃ. Asubhadassanādīti ādi-saddena kasiṇaparikammādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo . Saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ **‘‘cetiyaṃ vā bodhiṃ vā disvāpi hī’’**tiādi vuttaṃ. Arahattaṃ pāpuṇātīti ukkaṭṭhaniddeso eso. Samathavipassanuppādanampi hi bhikkhuno vaḍḍhiyeva. Kecīti abhayagirivāsino.
正しく知ること、それが明知である。それによって、自分が行うべきことを行う性質、それが明知による全ての行為者である、と**「明知によって全ての行為を行う者」**と言われた。明知という言葉の明知の性質は、以前に説かれた通りである。明知を行う、とは、進むことなどにおいて、迷いを起こす。明知の、あるいは行為、これが、それを持つ者である、明知を持つ者。法から、増大という名前で、意味と共に歩む、それが、意味のあること、進むことなど。適した、自分にとっての利益、それを知ること、適した明知。進むことなどにおいて、托鉢の対象、他の場合でも、執着しない心の対象である、行の対象において、明知、対象の明知。進むことなどにおいて、迷わないことだけが、明知、迷いのない明知。把握してとは、数えて、測って、考察して、という意味である。僧伽の観察だけで、上座、応供などのため、行くことが把握された。不浄なものの観察など、 आदिという言葉で、火の観想などを含むことが理解される。要約して説かれた意味を明らかにするために**「供養塔、あるいは菩提樹を見ても」**などと言われた。阿羅漢になる、とは、最高の例示である。止と観の生起もまた、比丘にとっては増大である。ある人々とは、阿倍羅多寺の居住者。
Tasmiṃ panāti sātthakasampajaññavasena pariggahitaatthe. ‘‘Atthoti dhammato vaḍḍhī’’ti yaṃ sātthakanti adhippetaṃ, taṃ sappāyaṃ evāti siyā kassaci āsaṅkāti tannivattanatthaṃ **‘‘cetiyadassanaṃ tāvā’’**tiādi āraddhaṃ. Cittakammarūpakāni viyāti cittakammakatā paṭimāyo viya, yantapayogena vā vicittakammā paṭimāyo viya. Asamapekkhanaṃ gehassita aññāṇupekkhāvasena ārammaṇassa ayoniso gahaṇaṃ. Yaṃ sandhāya vuttaṃ. ‘‘Cakkhunā rūpaṃ disvā uppajjati upekkhā bālassa mūḷhassa puthujjanassā’’tiādi (ma. ni. 3.308). Hatthiādisammaddena jīvitantarāyo. Visabhāgarūpadassanādinā brahmacariyantarāyo.
その中で、とは、意味のある明知によって把握された意味において。「意味とは、法からの増大」と、それが適している、それは適している、と誰かが疑うかもしれないので、それを否定するために**「供養塔の観察だけでも」**などと言われた。絵画の形、まるで絵画で作られた像のように、機械で描かれた絵画のように。考慮しないこと、世俗的な、他の知恵の考慮の力によって、対象を不適切に捉えること。それは、**「眼で形を見て、不関心が生まれる。愚か者の、迷った者の、俗人の」**など(中部経典 3.308)ということに関連して言われた。象などの死、生命の危機。毒の交換の視覚など、梵行の危機。
Pabbajitadivasato paṭṭhāya bhikkhūnaṃ anuvattanakathā āciṇṇā, ananuvattanakathā pana tassā dutiyā nāma hotīti āha **‘‘dve kathā nāma na kathitapubbā’’**ti. Evanti ‘‘sace panā’’tiādikaṃ sabbampi vuttākāraṃ paccāmasati, na ‘‘purisassa mātugāmāsubha’’ntiādikaṃ vuccamānaṃ.
出家した日以来、比丘たちの従うことの話しは習慣となっていた。従わない話しは、その第二のものである、と**「二つの話しは、語られたことがない」**と言われた。このように、「もし…」など、全てが説かれた道理を指している。「男性の、母親の、不浄なもの」などは、説かれていることではない。
Yogakammassa pavattiṭṭhānatāya bhāvanāya ārammaṇaṃ ‘‘kammaṭṭhāna’’nti vuccatīti āha **‘‘kammaṭṭhānasaṅkhātaṃ gocara’’**nti. Uggahetvāti yathā uggahanimittaṃ uppajjati, evaṃ uggahakosallassa sampādanavasena uggahetvā .
瞑想の基盤となるので、「瞑想の対象」と呼ばれるのである。 **「瞑想の対象とされる領域」** と言われる。習得したとは、例えば習得の対象が生じ、その習得の巧みさによって習得した、という意味である。
Haratīti kammaṭṭhānaṃ pavatteti, yāva piṇḍapātapaṭikkamā anuyuñjatīti attho. Na paccāharatīti āhārūpayogato yāva divāṭhānupasaṅkamanā kammaṭṭhānaṃ na paṭineti. Sarīraparikammanti mukhadhovanādisarīrapaṭijagganaṃ. Dve tayo pallaṅketi dve tayo nisajjāvāre dve tīṇi uṇhāsanāni. Tenāha **‘‘usumaṃ gāhāpento’’**ti. Kammaṭṭhānasīsenevāti kammaṭṭhānamukheneva kammaṭṭhānaṃ avijahanto eva, tena ‘‘pattopi acetano’’tiādinā (dī. ni. aṭṭha. 1.214) vakkhamānaṃ kammaṭṭhānaṃ, yathāparihariyamānaṃ vā avijahitvāti dasseti. Tathevāti tikkhattumeva. Paribhogacetiyato sārīrikacetiyaṃ garutaranti katvā **‘‘cetiyaṃ vanditvā’’**ti pubbakālakiriyāya vasena vuttaṃ. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘cetiyaṃ bādhayamānā bodhisākhā haritabbā’’ti vuttā. Buddhaguṇānussaraṇavaseneva bodhiyaṃ paṇipātakaraṇanti āha **‘‘buddhassa bhagavato sammukhā viya nipaccakāraṃ dassetvā’’**ti. Gāmasamīpeti gāmassa upacāraṭṭhāne. Janasaṅgahatthanti ‘‘mayi akathente etesaṃ ko kathessatī’’ti dhammānuggahena janasaṅgahatthaṃ. Tasmāti yasmā ‘‘dhammakathā nāma kathetabbā evā’’ti aṭṭhakathācariyā vadanti, yasmā ca dhammakathā kammaṭṭhānavinimuttā nāma natthi, tasmā. Kammaṭṭhānasīsenevāti attanā parihariyamānaṃ kammaṭṭhānaṃ avijahanto tadanuguṇaṃyeva dhammakathaṃ kathetvā. Anumodanaṃ vatvāti etthāpi ‘‘kammaṭṭhānasīsenevā’’ti ānetvā sambandhitabbaṃ.
「運ぶ」とは、瞑想を続け、托鉢から戻るまで専念する、という意味である。「持ち帰らない」とは、食事をとることから昼の休息まで、瞑想を中断しない、という意味である。「身の世話」とは、顔を洗うなどの身の世話である。「二、三の座」とは、二、三度の座る時間、二、三回の食事である。だから **「熱を保ちながら」** と言われたのである。瞑想の対象の頭でも、とは、瞑想の対象の頭で、瞑想の対象から離れることなく、だから「倒れたとしても無心」など(ディーガ・ニカーヤ 解説 1.214)と言われる瞑想の対象を、正しく保っている、離れていない、ということである。そのようにとは、三度である。供養すべき舎利塔よりも身近な舎利塔の方が重いとして、**「舎利塔を礼拝して」** と、前行として言われた。なぜなら、註釈書には「舎利塔を苦しめながら菩提の枝を運ばねばならない」と書かれているからである。仏の功徳を念じることによって菩提に礼拝することである、と言われる **「仏陀、世尊の御前にいるかのように礼拝して」** と。里の近くとは、里の近隣である。人々の救済のためとは、「私が説かなければ、誰が説くだろうか」という、法による人々の救済のためである。それゆえ、とは、なぜなら「法話は説かれるべきものである」と註釈家は言うし、また法話は瞑想の対象から離れていないからである。瞑想の対象の頭でも、とは、自分で保っている瞑想の対象から離れることなく、それに適した法話を説く、ということである。「賛同する」と言う、とは、ここでも「瞑想の対象の頭でも」という言葉を導いて関連づけるべきである。
Sampattaparicchedenevāti ‘‘paricito aparicito’’tiādi vibhāgaṃ akatvā sampattakoṭiyā eva, samāgamamattenevāti attho. Bhayeti paracakkādibhaye.
「到達した限界において」とは、「到達した、到達していない」といった区別をせずに、到達した境地において、ということである。「集まることによって」とは、敵国などの脅威によってである。
**‘‘Kammajatejo’’**ti gahaṇiṃ sandhāyāha. Kammaṭṭhānaṃ vīthiṃ nārohati khudāparissamena kilantakāyattā samādhānābhāvato. Avasesaṭṭhāneti yāguyā aggahitaṭṭhāne. Poṅkhānupoṅkhanti kammaṭṭhānupaṭṭhānassa avicchedadassanametaṃ, yathā poṅkhānupoṅkhaṃ pavattāya sarapaṭipātiyā anavicchedo, evametassapīti.
**「煩悩の熱」** とは、 執着を指して言われる。瞑想の対象の道に入らないのは、渇望による疲労のため、集中できないからである。「残りの場所」とは、薬草が取れない場所である。「次々と」とは、瞑想の対象の維持が途切れることのない様子を指す。例えば、次々と流れる川のように途切れない、それのように。
Nikkhittadhuro bhāvanānuyoge. Vattapaṭipattiyā apūraṇena sabbavattāni bhinditvā. ‘‘Kāmesu avītarāgo hoti, kāye avītarāgo, rūpe avītarāgo, yāvadatthaṃ udarāvadehakaṃ bhuñjitvā seyyasukhaṃ passasukhaṃ middhasukhaṃ anuyutto viharati, aññataraṃ devanikāyaṃ paṇidhāya brahmacariyaṃ caratī’’ti (dī. ni. 3.320; ma. ni. 1.186) evaṃ vuttapañcavidhacetokhilavinibandhacitto. Caritvāti pavattitvā.
「義務を放棄した」とは、瞑想の修行において。変化の遵守を怠ることによって、すべての変化を破って。「欲に執着がない、身体に執着がない、形に執着がない、腹が満たされるまで食べて、安楽に、楽に、眠りに楽に、専念して生きる、ある天界を目標として、梵行を実践する」(ディーガ・ニカーヤ 3.320; マッジマ・ニカーヤ 1.186)とこのように言われた五つの心の障害を断ち切った心である。「実践した」とは、続けた、という意味である。
Gatapaccāgatikavattavasenāti bhāvanāsahitaṃyeva bhikkhāya gatapaccāgataṃ gamanapaccāgamanaṃ etassa atthīti gatapaccāgatikaṃ, tadeva vattaṃ, tassa vasena. Attakāmāti attano hitasukhaṃ icchantā, dhammacchandavantoti attho. Dhammo hi hitaṃ tannimittakañca sukhanti. Atha vā viññūnaṃ nibbisesattā, attabhāvapariyāpannattā ca attā nāma dhammo, taṃ kāmenti icchantīti attakāmā.
「往復の行い」とは、瞑想と一緒の托鉢の往復の行いがある、という意味である。この「往復の行い」の通りに。「自己を願う者」とは、自分自身の利益と幸福を願う者、法による欲望を持つ者、という意味である。法は利益であり、それに伴う幸福である。あるいは、賢者は区別がなく、自己の存在に包括されるので、自己とは法であり、それを願う者である、という意味である。
Usabhaṃ nāma vīsati yaṭṭhiyo. Tāya saññāyāti tāya pāsāṇasaññāya, ettakaṃ ṭhānaṃ āgatāti jānantāti adhippāyo. Soyeva nayoti ‘‘ayaṃ bhikkhū’’tiādiko yo ṭhāne vutto, so eva nisajjāyapi nayo. Pacchato āgacchantānaṃ chinnabhattabhāvabhayenapi yonisomanasikāraṃ paribrūheti. Maddantāti dhaññakaraṇaṭṭhāne sālisīsāni maddantā.
「牛」とは、二十本の棒のことである。「それで認識する」とは、その石の認識によって、これだけの場所に来た、と知っている、という意味である。それは同じ方法である。「この比丘は」など、場所で言われたその同じ方法が、座っている時にも適用される。後から来る者たちの食事が途絶えることへの恐れから、注意深く考えることをさらに促進する。 「潰す」とは、 穀物を潰す場所で、稲の穂を潰すことである。
Mahāpadhānaṃ pūjessāmīti amhākaṃ atthāya lokanāthena chavassāni kataṃ dukkaracariyamevāhaṃ yathāsatti pūjessāmīti. Paṭipattipūjā hi satthupūjā, na āmisapūjāti. **‘‘Ṭhānacaṅkamamevā’’**ti adhiṭṭhātabbairiyāpathavasena vuttaṃ, na bhojanādikālesu avassaṃ kattabbanisajjāya paṭikkhepavasena.
「大いなる修行を供養します」とは、私たちのために世尊が六年間行った苦行を、私の力に応じて供養します、という意味である。実践による供養こそが師への供養であり、物質的な供養ではない。「歩行」とは、 決意された歩行の姿勢によって言われたのであり、食事などの時に必ず座らなければならないことへの否定ではない。
Vīthiṃ otaritvā ito cito ca anoloketvā paṭhamameva vīthiyo sallakkhetabbāti āha **‘‘vīthiyo sallakkhetvā’’**ti. Yaṃ sandhāya vuccati ‘‘pāsādikena abhikkantenā’’ti, taṃ dassetuṃ ‘‘tattha cā’’tiādi vuttaṃ. **‘‘Āhāre paṭikkūlasaññaṃ upaṭṭhapetvā’’**tiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ parato āgamissati. Aṭṭhaṅgasamannāgatanti ‘‘yāvadeva imassa kāyassa ṭhitiyā’’tiādinā (ma. ni. 1.23; a. ni. 6.58; mahāni. 206) vuttehi aṭṭhahi aṅgehi samannāgataṃ katvā. **‘‘Neva davāyā’’**tiādi paṭikkhepadassanaṃ.
「道に入って、ここやそこここを見回さずに、まず道に注意を払うべきである」と、**「道に注意を払って」** と言われた。それについて「輝きをもって進む」と言われるのは、それを指して「そこで」などと言われたのである。**「食事に不浄観を立てて」** などで言われるべきことは、後で述べる。「八支具を備えた」とは、「ただこの身体の維持のために」(マッジマ・ニカーヤ 1.23; アングッタラ・ニカーヤ 6.58; マハー・ニパータ 206)と言われた八つの支具を備えて、という意味である。**「〜するのではなく」** などは否定を示す。
Paccekabodhiṃ sacchikaroti, yadi upanissayasampanno hotīti sambandho. Evaṃ sabbattha ito paresupi. Tattha paccekabodhiyā upanissayasampadā kappānaṃ dve asaṅkhyeyyāni, satasahassañca tajjāpuññañāṇasambharaṇaṃ. Sāvakabodhiyā aggasāvakānaṃ asaṅkhyeyyaṃ, kappasatasahassañca, mahāsāvakānaṃ (theragā. aṭṭha. 2.1288) satasahassameva tajjāpuññañāṇasambharaṇaṃ. Itaresaṃ atītāsu jātīsu vivaṭṭasannissayavasena nibbattitaṃ nibbedhabhāgiyaṃ kusalaṃ. Bāhiyo dārucīriyoti bāhiyavisaye sañjātasaṃvaḍḍhatāya bāhiyo, dārucīrapariharaṇena dārucīriyoti ca samaññāto. So hi āyasmā ‘‘tasmātiha te, bāhiya, evaṃ sikkhitabbaṃ ‘diṭṭhe diṭṭhamattaṃ bhavissati, sute, mute, viññāte viññātamattaṃ bhavissatī’ti, evañhi te bāhiya sikkhitabbaṃ. Yato kho te bāhiya diṭṭhe diṭṭhamattaṃ bhavissati, sute, mute, viññāte viññātamattaṃ bhavissati, tato tvaṃ, bāhiya, na tena. Yato tvaṃ, bāhiya, na tena, tato tvaṃ, bāhiya, na tattha. Yato tvaṃ, bāhiya, na tattha, tato tvaṃ, bāhiya, nevidha na huraṃ na ubhayamantarena. Esevanto dukkhassā’’ti (udā. 10) ettakāya desanāya arahattaṃ sacchākāsi. Evaṃ sāriputtattherādīnaṃ mahāpaññatādidīpanāni suttapadāni vitthārato veditabbāni.
「独覚の悟りを得る」とは、もし縁に恵まれていれば、という意味である。このように、すべてにおいて、ここから先も同様である。そこでは、独覚の悟りのための縁の恵みは、二つの計り知れないアセンゲヤ(劫)であり、百千のプンニャ(善行)とニャーナ(智慧)の蓄積である。声聞の悟りでは、最高の声聞は計り知れないアセンゲヤ(劫)と百千のプンニャ(善行)とニャーナ(智慧)の蓄積であり、大声聞(テーラガータ 解説 2.1288)は百千のプンニャ(善行)とニャーナ(智慧)の蓄積である。その他の者たちは、過去の生において、解脱に頼ることによって、生じた、見抜く力のある善行である。バーヒヤ、樹皮をまとう者とは、バーヒヤの領域で成長したためバーヒヤと呼ばれ、樹皮をまとうことによってバーヒヤ、樹皮をまとう者とも呼ばれた。彼は、尊師は「それゆえ、バーヒヤよ、このように学ぶべきである。『見られたものにおいては、ただ見られたというだけである。聞かれたもの、触れられたもの、知られたものにおいては、ただ知られたというだけである。』このように、バーヒヤよ、学ぶべきである。バーヒヤよ、見られたものにおいて、ただ見られたというだけであるとき、聞かれたもの、触れられたもの、知られたものにおいて、ただ知られたというだけであるとき、バーヒヤよ、あなたはそれによって(捕らえられない)。バーヒヤよ、あなたがそれによって(捕らえられない)とき、あなたはそこに(執着しない)。バーヒヤよ、あなたがそこに(執着しない)とき、あなたはここにでも、向こうにでも、あるいはその両方の間にも(執着しない)。これこそが苦の終わりである。」(ウダーナ 10)と、この教えによって阿羅漢果を得た。このように、サーリプッタ長老などの偉大な智慧などを例証する経文は、詳しく知るべきである。
Tanti asammuyhanaṃ evanti idāni vuccamānamākāreneva veditabbaṃ. **‘‘Attā abhikkamatī’’**ti iminā andhaputhujjanassa diṭṭhigāhavasena abhikkame sammuyhanaṃ dasseti, **‘‘ahaṃ abhikkamāmī’’**ti pana iminā mānagāhavasena. Tadubhayaṃ pana taṇhāya vinā na hotīti taṇhagāhavasenapi sammuyhanaṃ dassitameva hoti. ‘‘Tathā asammuyhanto’’ti vatvā taṃ asammuyhanaṃ yena ghanavinibbhogena hoti, taṃ dassento **‘‘abhikkamāmī’’**tiādimāha. Tattha yasmā vāyodhātuyā anugatā tejodhātu uddharaṇassa paccayo. Uddharaṇagatikā hi tejodhātūti. Uddharaṇe vāyodhātuyā tassā anugatabhāvo, tasmā imāsaṃ dvinnamettha sāmatthiyato adhimattatā, itarāsañca omattatāti dassento ‘‘ekekapāduddharaṇe…pe… balavatiyoti āha. Yasmā pana tejodhātuyā anugatā vāyodhātu atiharaṇavītiharaṇānaṃ paccayo. Tiriyagatikāya hi vāyodhātuyā atiharaṇavītiharaṇesu sātisayo byāpāroti. Tejodhātuyā tassā anugatabhāvo, tasmā imāsaṃ dvinnamettha sāmatthiyato adhimattatā, itarāsañca omattatāti dassento **‘‘tathā atiharaṇavītiharaṇesū’’**ti āha. Satipi anugamakaanugantabbatāvisese tejodhātuvāyodhātubhāvamattaṃ sandhāya tathā-saddaggahaṇaṃ,. Tattha akkantaṭṭhānato pādassa ukkhipanaṃ uddharaṇaṃ. Ṭhitaṭṭhānaṃ atikkamitvā purato haraṇaṃ atiharaṇaṃ, khāṇuādipariharaṇatthaṃ, patiṭṭhitapādaghaṭṭanapariharaṇatthaṃ vā passena haraṇaṃ vītiharaṇaṃ. Yāva patiṭṭhitapādo, tāva āharaṇaṃ atiharaṇaṃ, tato paraṃ haraṇaṃ vītiharaṇanti ayaṃ vā etesaṃ viseso.
「〜する」とは、迷わないことである。「〜する」とは、今述べられているやり方で知るべきである。**「自己が進む」** という言葉で、無知な凡夫の、執着する見解によって、進むことに迷うことを示し、**「私が進む」** という言葉で、慢の執着による迷いを示す。その両方とも、渇望なしにはありえない、と渇望の執着による迷いも示されている。「このように迷わない」と言って、その迷わないことが、どのような激しい分離によって起こるのかを示し、**「進む」** などと言われた。そこで、 水の要素に付随する火の要素は、持ち上げることの原因である。持ち上げる動きをする火の要素である。持ち上げるときに水の要素に付随する、それゆえ、これら二つの強さから、他は弱いと示して、「一つ一つの足を持ち上げること…省略…強い」と言われた。なぜなら、火の要素に付随する水の要素は、運び去ること、戻すことの原因である。横方向に動く水の要素は、運び去ること、戻すことに、より影響力のある働きをするからである。火の要素に付随する、それゆえ、これら二つの強さから、他は弱いと示して、 **「このように運び去ること、戻すことにおいて」** と言われた。付随していても、付随すべきでないという区別はないが、火の要素と水の要素という性質だけを指して、「このように」という言葉が使われた。そこで、地面に置かれた足を持ち上げることを「持ち上げること」と言う。立っている場所を越えて前に運ぶことを「運び去ること」と言う。杭などを避けるため、あるいは、据えられた足がぶつかるのを避けるために、横に運ぶことを「戻すこと」と言う。地面に置かれた足がある限り、運ぶことを「運び去ること」と言い、それ以降、運ぶことを「戻すこと」と言う、というのが、これら(二つ)の区別である。
Yasmā pathavīdhātuyā anugatā āpodhātu vossajjanassa paccayo. Garutarasabhāvā hi āpodhātūti. Vossajjane pathavīdhātuyā tassā anugatabhāvo, tasmā tāsaṃ dvinnamettha sāmatthiyato adhimattatā, itarāsañca omattatāti dassento āha **‘‘vossajjane…pe… balavatiyo’’**ti. Yasmā pana āpodhātuyā anugatā pathavīdhātu sannikkhepanassa paccayo, patiṭṭhābhāve viya patiṭṭhāpanepi tassā sātisayakiccattā āpodhātuyā tassā anugatabhāvo, tathā ghaṭṭanakiriyāya pathavīdhātuyā vasena sannirujjhanassa sijjhanato tatthāpi pathavīdhātuyā āpodhātuanugatabhāvo, tasmā vuttaṃ **‘‘tathā sannikkhepanasannirujjhanesū’’**ti.
なぜなら、地の要素に付随する水の要素は、放出することの原因である。重い性質を持つ水の要素である。放出するときに地の要素に付随する、それゆえ、これら二つの強さから、他は弱いと示して、**「放出すること…省略…強い」** と言われた。なぜなら、水の要素に付随する地の要素は、集めることの原因である。固定されていないように、固定することにおいても、それにより影響力のある働きをするからである。また、ぶつかる行為において、地の要素の働きによって、固まることが起こるので、そこでも地の要素が水の要素に付随する。それゆえ、**「このように集めること、固めることにおいて」** と言われた。
Tatthāti tasmiṃ abhikkamane, tesu vā vuttesu uddaraṇādīsu koṭṭhāsesu. Uddharaṇeti uddharaṇakkhaṇe. Rūpārūpadhammāti uddharaṇākārena pavattā rūpadhammā, taṃsamuṭṭhāpakā arūpadhammā ca. Atiharaṇaṃ na pāpuṇanti khaṇamattāvaṭṭhānato. Tattha tatthevāti yattha yattha uppannā, tattha tattheva. Na hi dhammānaṃ desantarasaṅkamanaṃ atthi. **‘‘Pabbaṃ pabba’’**tiādi uddharaṇādikoṭṭhāse sandhāya sabhāgasantativasena vuttanti veditabbaṃ. Atiittaro hi rūpadhammānampi pavattikkhaṇo, gamanassādīnaṃ, devaputtānaṃ heṭṭhupariyena paṭimukhaṃ dhāvantānaṃ sirasi pāde ca bandhakhuradhārā samāgamatopi sīghataro. Yathā tilānaṃ bhajjiyamānānaṃ paṭapaṭāyanena bhedo lakkhīyati, evaṃ saṅkhatadhammānaṃ uppādenāti dassanatthaṃ **‘‘paṭapaṭāyantā’’**ti vuttaṃ. Uppannā hi ekantato bhijjantīti. **‘‘Saddhiṃ rūpenā’’**ti idaṃ tassa tassa cittassa nirodhena saddhiṃ nirujjhanakarūpadhammānaṃ vasena vuttaṃ, yaṃ tato sattarasamacittassa uppādakkhaṇe uppannaṃ. Aññathā yadi rūpārūpadhammā samānakkhaṇā siyuṃ, ‘‘rūpaṃ garupariṇāmaṃ dandhanirodha’’ntiādivacanehi virodho siyā, tathā ‘‘nāhaṃ bhikkhave aññaṃ ekadhammampi samanupassāmi, yaṃ evaṃ lahuparivattaṃ, yathayidaṃ citta’’nti (a. ni. 1.48) evaṃ ādipāḷiyā. Cittacetasikā hi sārammaṇasabhāvā yathābalaṃ attano ārammaṇapaccayabhūtamatthaṃ vibhāvento eva uppajjantīti tesaṃ taṃsabhāvanipphattianantaraṃ nirodho. Rūpadhammā pana anārammaṇā pakāsetabbā, evaṃ tesaṃ pakāsetabbabhāvanipphatti soḷasahi cittehi hotīti taṅkhaṇāyukatā tesaṃ icchitā, lahuviññāṇavisayasaṅgatimattappaccayatāya tiṇṇaṃ khandhānaṃ, visayasaṅgatimattatāya ca viññāṇassa lahuparivattitā, dandhamahābhūtappaccayatāya rūpadhammānaṃ dandhaparivattitā. Nānādhātuyā yathābhūtañāṇaṃ kho pana tathāgatasseva, tena ca purejātapaccayo rūpadhammova vutto, pacchājātapaccayo ca tathevāti rūpārūpadhammānaṃ samānakkhaṇatā na yujjateva. Tasmā vuttanayenevettha attho veditabbo.
「そこで」とは、その進むことにおいて、あるいは、述べられた持ち上げることなどの部分において。「持ち上げること」とは、持ち上げる瞬間のことである。「形あるもの、形なきもの」とは、持ち上げることの動きで生じる形あるもの、それを生じさせる形なきもの、である。「運び去ること」とは、瞬間的なものなので、到達しない。「そこで、そこで」とは、生じた場所で、そこで、という意味である。なぜなら、法が別の場所に移動することはないからである。**「山、山」** などは、持ち上げることなどの部分を指して、同じ性質の連続として言われたと知るべきである。さらに、形あるものにも、 生じる瞬間があり、歩くことなどよりも、天人の、下から上へ向かってくる顔に、足の先端の刃がぶつかるよりも速い。例えば、ゴマが炒められるときに、パチパチという音で砕けるのがわかるように、形成された法が生じることを示すために、**「パチパチと鳴りながら」** と言われた。生じたものは、必ず砕けるからである。**「形とともに」** というのは、そのその心の滅びとともに、一緒に滅びる形あるものの働きを指して言われた。それは、 seventeen-thought-moment の生じる瞬間に生じたものである。そうでなければ、もし形あるもの、形なきものが同じ瞬間であれば、「形は重く、ゆっくりと滅びる」などの言葉と矛盾するだろう。また、「比丘たちよ、私は他に一つの法も知らない。これほど速く移り変わるものはない。それはこの心である。」(アングッタラ・ニカーヤ 1.48)などの経文とも矛盾するだろう。心と心の働きは、対象を持つ性質であり、それぞれの力に応じて、対象となる原因となるものとして生じるから、それらの性質が生じた後、滅びる。形あるものは、対象を持たないので、明らかにされるべきである。このように、それらが明らかにされる性質が生じるのは、 sixteen-thought-moment によってである。それゆえ、その瞬間に持続する、それらが望まれたものである。速く認識されるものと関連することによって、三つの階層の、あるいは、対象と関連することによって、心の速い移り変わり、ゆっくりとした大地と四大元素の原因となることによって、形あるもののゆっくりとした移り変わりがある。しかし、様々な要素の、そのままの知恵は、如来にのみあり、それによって、あらかじめ生じた原因は形あるものとして言われ、後から生じた原因も同様である。それゆえ、形あるものと形なきものの同じ瞬間は、成り立たない。それゆえ、述べられた方法で、ここで意味を理解すべきである。
Aññaṃ uppajjate cittaṃ, aññaṃ cittaṃ nirujjhatīti yaṃ purimuppannaṃ cittaṃ, taṃ aññaṃ, taṃ pana nirujjhantaṃ aparassa anantarādipaccayabhāveneva nirujjhatīti tathāladdhapaccayaṃ aññaṃ uppajjate cittaṃ. Yadi evaṃ tesaṃ antaro labbheyyāti? Noti āha **‘‘avīci manuppabandho’’**ti, yathā vīci antaro na labbhati, ‘‘tadeveta’’nti avisesavidū maññanti, evaṃ anu anu pabandho cittasantāno rūpasantāno ca nadīsotova nadiyaṃ udakappavāho viya vattati.
ある心が起こり、ある心が滅する。すなわち、先に生じたその心が、後から続いて絶え間なく生じる心に、その因縁によって滅していくのである。このようにして、条件を得たある心が起こる。もしそうであるならば、それらの間に隙間はできないのか。そこで、(経典には)「波が絶え間なく続く」とある。波の間に隙間がないように、(この心の継起も)「それと同じだ」と(賢者は)見なす。このように、心の流れも、物質の流れも、川の流れのように、川の水が流れるように、絶えず続いていくのである。
Abhimukhaṃ lokitaṃ ālokitanti āha **‘‘purato pekkhana’’**nti. Yasmā yaṃdisābhimukho gacchati, tiṭṭhati, nisīdati vā tadabhimukhaṃ pekkhanaṃ ālokitaṃ, tasmā tadanugatavidisālokanaṃ vilokitanti āha **‘‘vilokitaṃ nāma anudisāpekkhana’’**nti. Sammajjanaparibhaṇḍādikaraṇe olokitassa, ullokaharaṇādīsu ullokitassa, pacchato āgacchantaparissayassa parivajjanādīsu apalokitassa siyā sambhavoti āha **‘‘iminā vā mukhena sabbānipi tāni gahitānevā’’**ti.
「まっすぐ見ること」とは、正面を見ることである。なぜなら、人がまっすぐ歩くときも、立ち止まるときも、座るときも、その正面を見ることが「まっすぐ見ること」と呼ばれるからである。そして、その方向に従って、斜めに見ることが「見ること」と呼ばれる。「隅々まで見ること」とは、ほうきや道具などを整えるときに下を見ることであり、「見上げる」とは、物を見上げることである。「後ろを見る」とは、後ろから来る危険などを避けるために振り返ることである。しかし、「この顔で、すべてを捉えることができる」とも言える。
Kāyasakkhinti kāyena sacchikatavantaṃ, paccakkhakārinanti attho. So hi āyasmā vipassanākāle ‘‘yamevāhaṃ indriyesu aguttadvārataṃ nissāya sāsane anabhiratiādivippakāraṃ patto, tameva suṭṭhu niggahessāmī’’ti ussāhajāto balavahirottappo, tattha ca katādhikārattā indriyasaṃvare ukkaṃsapāramippatto, teneva naṃ satthā ‘‘etadaggaṃ bhikkhave mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ indriyesu guttadvārānaṃ, yadidaṃ nando’’ti (a. ni. 1.235) etadagge ṭhapesi.
「身をもって証悟した」とは、身をもって体験した、目の当たりにしたということである。その尊者は、観想の際に、「私が五根の門を制御しなかったために、仏道における喜びのなさなどを経験したが、それを完全に制御しよう」と決意し、強い精進を重ね、そこで修行を積んだため、五根の制御において最高の境地に達した。それゆえ、世尊は「比丘たちよ、私の弟子の中で、五根の門を制御する者の中で、ナンタが最も優れている」と(倶舎論1・235)言われた。
Sātthakatā ca sappāyatā ca veditabbā ālokitavilokitassāti ānetvā sambandho. Tasmāti kammaṭṭhānāvijahanasseva gocarasampajaññabhāvatoti vuttamevatthaṃ hetubhāvena paccāmasati. Attano kammaṭṭhānavaseneva ālokanavilokanaṃ kātabbaṃ, khandhādikammaṭṭhānā añño upāyo na gavesitabboti adhippāyo. Ālokitādisamaññāpi yasmā dhammamattasseva pavattiviseso, tasmā tassa yāthāvato pajānanaṃ asammohasampajaññanti dassetuṃ **‘‘abbhantare’’**tiādi vuttaṃ. Cittakiriyavāyodhātuvipphāravasenāti kiriyamayacittasamuṭṭhānāya vāyodhātuyā calanākārappavattivasena. Adho sīdatīti adho gacchati. Uddhaṃ laṅghetīti laṅghaṃ viya upari gacchati.
「意味があり、適切である」ことは、見ること・見ること(の行為)について知られるべきである、と(聖典を)持ち出して関係づける。したがって、それは、修行の対象から離れずに、常に注意を払っていることである、と(聖典に)述べられている、それが理由である。(修行の対象に)注意を払って見ること・見ること(の行為)は、自分自身の修行の対象に従って行うべきであり、五蘊などの修行の対象以外に、別の方法を探すべきではない、というのが意図である。見ること・見ること(の行為)という名称も、現象の単なる変化の様相である。したがって、それを正しく理解すること、それは「混乱しない注意深さ」である、と示すために「内側で」などと述べられている。心の働きによって、あるいは風の要素の広がりによって、である。風の要素が動く様相によって。下に沈むとは、下にいくことである。上に跳ぶとは、跳ぶように上にいくことである。
Aṅgakiccaṃ sādhayamānanti padhānabhūtaaṅgakiccaṃ nipphādentaṃ hutvāti attho. **‘‘Paṭhamajavanepi…pe… na hotī’’**ti idaṃ pañcadvāravīthiyaṃ ‘‘itthī puriso’’ti rajjanādīnaṃ abhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Tattha hi āvajjana voṭṭhabbapanānaṃ ayoniso āvajjanavoṭṭhabbanavasena iṭṭhe itthirūpādimhi lobhamattaṃ, aniṭṭhe ca paṭighamattaṃ uppajjati, manodvāre pana ‘‘itthī puriso’’ti rajjanādi hoti. Tassa pañcadvārajavanaṃ mūlaṃ, yathāvuttaṃ vā sabbaṃ bhavaṅgādi. Evaṃ manodvārajavanassa mūlavasena mūlapariññā vuttā. Āgantukatāvakālikatā pana pañcadvārajavanasseva apubbabhāvavasena, ittarabhāvavasena ca vuttā. **‘‘Heṭṭhupariyavasena bhijjitvā patitesū’’**ti heṭṭhimassa uparimassa ca aparāparaṃ bhaṅgappattimāha.
「主要な働きを成し遂げる」とは、主要な働きを完成させるということである。「最初の転生でも…(中略)…ない」とは、五門の意識の流れにおいて、「女性、男性」などへの執着がないことを指して述べられている。そこで、招きや決定においては、不注意な招きや決定によって、好ましい女性の姿などへの単なる執着、好ましくないものへの単なる嫌悪が生じる。しかし、意門においては、「女性、男性」などへの執着が生じる。その五門の意識の流れが根源であり、上記のすべてが、心臓の脈動などである。このように、意門の意識の流れの根源に従って、根源の理解が述べられている。一時的なもの、偶然生じたものであることは、五門の意識の流れが、以前にはなかったものであり、一時的なものであることから述べられている。「下から崩れて落ちたもの」とは、下にあるものと上にあるものが、次々と壊れていく様相を述べている。
Tanti javanaṃ, tassa ayuttanti sambandho. Āgantuko abbhāgato.
「それ」とは、意識の流れであり、「適切でない」とは、関係である。一時的なものとは、外部から来たものである。
Udayabbayaparicchinno tāvatako kālo etesanti tāvakālikāni.
「生滅によって区切られた、その時々のもの」とは、それらの「時々のもの」である。
Etaṃ asammohasampajaññaṃ. Samavāyeti sāmaggiyaṃ . Tatthāti pañcakkhandhavasena ālokanavilokane paññāyamāne tabbinimutto ko eko āloketi, ko viloketi.
これは、混乱しない注意深さである。「集まる」とは、一致のことである。そこでは、五蘊の様相によって、見ること・見ること(の行為)において、それらに限定されずに、誰が一人で見、誰が見るのか。
**‘‘Upanissayapaccayo’’**ti idaṃ suttantanayena pariyāyato vuttaṃ. Sahajātapaccayoti nidassanamattametaṃ aññamaññasampayuttaatthiavigatādipaccayānampi labbhanato.
「依存する条件」とは、経典の教えに従って、間接的に述べられている。共生する条件とは、互いに結びついた、互いに分離しないなどの条件も得られるということである。
Kāle samañchituṃ yuttakāle samañchantassa. Tathā pasārentassāti etthāpi. Maṇisappo nāma ekā sappajātīti vadanti. Laḷananti kampanaṃ, līḷākaraṇaṃ vā.
「適切な時に、満ちる」とは、適切な時に満ちる人である。同様に「広げる」とは、ここでもそうである。「宝石の蛇」とは、ある種の蛇のことであると言う。震えるとは、揺れること、あるいは戯れることである。
Uṇhapakatiko pariḷāhabahulakāyo. Sīlavidūsanena ahitāvahattā **micchājīvavasena uppannaṃ asappāyaṃ. ‘‘Cīvarampi acetana’’**ntiādinā cīvarassa viya kāyopi acetanoti kāyassa attasuññatāvibhāvanena ‘‘abbhantare’’tiādinā vuttamevatthaṃ paridīpento itarītarasantosassa kāraṇaṃ dasseti, tenāha **‘‘tasmā’’**tiādi.
「熱い」とは、火照った体である。戒律を破ることによって、不利益をもたらす「誤った生計」から生じた、不適切なものである。「衣も無生物」などとは、衣のように体も無生物である、という体の自己のない様相を観想することによって、「内側で」などと述べられていること、それをさらに示しており、それが「したがって」などと述べられている理由である。
Catupañcagaṇṭhikāhatoti āhatacatupañcagaṇṭhiko, catupañcagaṇṭhikāhi vā āhato tathā.
「四つか五つの結び目を打つ」とは、四つか五つの結び目を打たれた者、あるいは四つか五つの結び目によって打たれた者、ということである。
Aṭṭhavidhopi atthoti aṭṭhavidhopi payojanaviseso mahāsivattheravādavasena ‘‘imassa kāyassa ṭhitiyā’’tiādinā (ma. ni. 1.23, 422; ma. ni. 2.387; a. ni. 2.341; 8.9; dha. sa. 1355; vibha. 518; mahāni. 206) nayena vutto daṭṭhabbo. Imasmiṃ pakkhe ‘‘neva davāyātiādinā (ma. ni. 1.23, 422; ma. ni. 2.387; a. ni. 8.9; dha. sa. 1355; vibha. 518; mahāni. 206) **nayenā’’**ti pana paṭikkhepaṅgadassanamukhena desanāya āgatattā vuttanti daṭṭhabbaṃ.
「八つの方法も」とは、八つの方法による目的の違いも、偉大なシーヴァ長老の教えによると、「この体の維持のために」などと(マッジマ・ニカーヤ1・23、422;マッジマ・ニカーヤ2・387;アングッタラ・ニカーヤ2・341;8・9;ダンマパダー・サンガハ1355;ヴィバハンガ518;マハー・ニカーヤ206)述べられているように理解すべきである。この文脈では、「決して与えない」などと(マッジマ・ニカーヤ1・23、422;マッジマ・ニカーヤ2・387;アングッタラ・ニカーヤ8・9;ダンマパダー・サンガハ1355;ヴィバハンガ518;マハー・ニカーヤ206)「~によって」と、否定の後に肯定して教えられているため、そう述べられていると理解すべきである。
Pathavisandhārakajalassa taṃsandhārakavāyunā viya paribhuttassa āhārassa vāyodhātuyāva āsaye avaṭṭhānanti āha **‘‘vāyodhātuvaseneva tiṭṭhatī’’**ti. Atiharatīti yāva mukhā abhiharati. Vītiharatīti tato kucchiyaṃ vīmissaṃ karonto harati. Atiharatīti vā mukhadvāraṃ atikkāmento harati. Vītiharatīti kucchigataṃ passato harati, parivattetīti aparāparaṃ cāreti. Ettha ca āhārassa dhāraṇaparivattanasañcuṇṇanavisosanāni pathavīdhātusahitā eva vāyodhātu karoti, na kevalāti tāni pathavīdhātuyāpi kiccabhāvena vuttāni. Allattañca anupāletīti yathā vāyodhātu ādīhi aññehi visosanaṃ na hoti, tathā allattañca anupāleti. Tejodhātūti gahaṇīsaṅkhātā tejodhātu. Sā hi antopaviṭṭhaṃ āhāraṃ paripāceti. Añjaso hotīti āhārassa pavesanādīnaṃ maggo hoti. Ābhujatīti pariyesanavasena, ajjhoharaṇajiṇṇājiṇṇatādipaṭisaṃvedanavasena ca āvajjeti, vijānātīti attho. Taṃtaṃvijānanassa paccayabhūtoyeva hi payogo ‘‘sammāpayogo’’ti vutto. Yena hi payogena pariyesanādi nipphajjati, so tabbisayavijānanampi nipphādeti nāma tadavinābhāvato. Atha vā sammāpayogaṃ sammāpaṭipatti manvāya āgamma ābhujati samannāharati. Ābhogapubbako hi sabbopi viññāṇabyāpāroti tathā vuttaṃ.
「地界の水を、その水を運ぶ風のように、消化された食物も、風の要素によってのみ、その様態を保つ」と、「風の要素の力によって保たれる」と述べられている。消化するとは、口まで運ぶことである。通過させる、とは、そこから胃に混ぜて運ぶことである。消化する、とは、口の扉を越えて運ぶことである。通過させる、とは、胃に入ったものを、それを消化させて、繰り返し動かすことである。ここで、食物の保持、消化、粉砕、乾燥は、地界と協力して風の要素が行うのであり、単独ではない。それらは地界の働きとしても述べられている。「湿った状態を保ち、そして(乾いた状態にしない)」とは、風の要素などによって乾燥されないように、湿った状態を保つということである。「火の要素」とは、消化を司る火の要素である。それは、体内に取り込まれた食物を消化する。容易になる、とは、食物の摂取などの道筋ができる。「摂取する」とは、探求によって、あるいは、消化・未消化などを感じることによって、認識する、という意味である。それを認識することの条件であるからこそ、「正しい実践」と呼ばれている。なぜなら、探求などを完成させる実践は、その対象の認識も完成させるからである。あるいは、正しい実践、正しい実行を理解した上で、摂取し、調和させる。すべての心の働きは、注意の前に起こるから、そのように述べられている。
Gamanatoti bhikkhācāravasena gocaragāmaṃ uddissa gamanato. Pariyesanatoti gocaragāme bhikkhatthaṃ āhiṇḍanato. Paribhogatoti āhārassa paribhuñjanato. Āsayatoti pittādiāsayato. Āsayati ettha ekajjhaṃ pavattamānopi kammaphalavavatthito hutvā mariyādavasena aññamaññaṃ asaṅkarato sayati tiṭṭhati pavattatīti āsayo , āmāsayassa upari tiṭṭhanako pittādiko. Mariyādattho hi ayamākāro. Nidhānanti yathābhutto āhāro nicito hutvā tiṭṭhati etthāti nidhānaṃ, āmāsayo. Tato nidhānato. Aparipakkatoti gahaṇīsaṅkhātena kammajatejena avipakkato. Paripakkatoti yathābhuttassa āhārasa vipakkabhāvato. Phalatoti nipphattito. Nissandatoti ito cito ca nissandanato. Sammakkhanatoti sabbaso makkhanato. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimaggasaṃvaṇṇanāya (visuddhi. ṭī. 1.294) gahetabbo.
「歩くこと」とは、托鉢のために、食物を得る場所を目指して歩くことである。「探求」とは、食物を得る場所で、托鉢のために歩き回ることである。「摂取」とは、食物を摂取することである。「貯蔵場所」とは、胃などの貯蔵場所からである。「貯蔵」とは、摂取された食物が、蓄えられて、そこに留まること、すなわち胃である。そこから「貯蔵場所」へ。「未熟」とは、消化を司る羯磨の力によって、未熟なことである。「熟した」とは、摂取された食物が熟した状態になることである。「結果」とは、完成することである。「漏れ出す」とは、ここからそこへ漏れ出すことである。「完全に溶ける」とは、完全に溶けることである。これがここでの要約である。詳細は、ヴィスッディマッガの注釈(ヴィスッディマッガ・ティーカ1・294)で理解すべきである。
Sarīrato sedā muccantīti vegasaṃdhāraṇena uppannapariḷāhato sarīrato sedā muccanti. Aññe ca rogā kaṇṇasūlabhagandarādayo. Aṭṭhāneti manussāmanussapariggahite ayuttaṭṭhāne khettadevāyatanādike. Kuddhā hi amanussā, manussāpi vā jīvitakkhayaṃ pāpenti. Nissaṭṭhattā neva attano, kassaci anissajjitattā, jigucchanīyattā ca na parassa. Udakatumbatoti veḷunāḷiādiudakabhājanato. Tanti chaḍḍitaudakaṃ.
「体から汗が流れ出る」とは、緊張を保つことによって生じた火照りから、体から汗が流れ出る。「その他の病気」とは、耳の痛み、痔などである。「(人々や精霊が住む)不適切な場所」とは、人や精霊が住む、不適切な場所、すなわち、聖域などである。怒った精霊は、人々をも、生命の終焉に導く。解放されている、とは、自分自身にも、誰にも解放されていないから、また、忌み嫌われているから、他者にも解放されていない。「水の容器」とは、竹の管などの水の容器である。「それ」とは、捨てられた水のことである。
Addhānairiyāpathā ciratarappavattikā dīghakālikā iriyāpathā. Majjhimā bhikkhācaraṇādivasena pavattā. Cuṇṇiyairiyāpathā vihāre, aññatthāpi ito cito ca parivattanādivasena pavattāti vadanti. ‘‘Gateti gamane’’ti pubbe abhikkamapaṭikkamaggahaṇena gamanenapi purato pacchato ca kāyassa abhiharaṇaṃ vuttanti idha gamanameva gahitanti keci.
「長い間の歩き方」とは、長く続く歩き方である。「中間の歩き方」とは、托鉢などのように続くものである。「短い歩き方」とは、寺院やその他の場所で、ここからそこへと動くことによって続く、と言う人もいる。「歩くこと」とは、「歩くこと」は、以前に、前進と後退の動きを捉えることによって、歩くことにおいても、前後への体の動きが述べられている、ここでは歩くことだけが捉えられている、と一部の人は言う。
Yasmā mahāsivattheravāde anantare anantare iriyāpathe pavattarūpārūpadhammānaṃ tattha tattheva nirodhadassanavasena sampajānakāritā gahitāti taṃ sampajaññavipassanācāravasena veditabbaṃ. Tena vuttaṃ **‘‘tayidaṃ mahāsivattherena vuttaṃ asammohadhuraṃ mahāsatipaṭṭhānasutte adhippeta’’**nti. Imasmiṃ pana sāmaññaphale sabbampi catubbidhaṃ sampajaññaṃ labbhati yāvadeva sāmaññaphalavisesadassanaparattā imissā desanāya. **‘‘Satisampayuttassevā’’**ti idaṃ yathā sampajaññassa kiccato padhānatā gahitā, evaṃ satiyā pīti dassanatthaṃ vuttaṃ, na satiyā sabbhāvamattadassanatthaṃ. Na hi kadāci satirahitā ñāṇappavatti atthi. **‘‘Etassa hi padassa ayaṃ vitthāro’’**ti iminā satiyā ñāṇena samadhurataṃyeva vibhāveti. Etāni padānīti ‘‘abhikkante paṭikkante sampajānakārī hotī’’tiādīni padāni. Vibhattānevāti visuṃ katvā vibhattāniyeva, imināpi sampajaññassa viya satiyāpettha padhānatameva vibhāveti.
偉大なシーヴァ長老の教えでは、連続する、連続しない姿勢において、そこにある形と形のない現象が、その場で滅することを観照することによって、注意深く行われるものが捉えられている。したがって、それは注意深さの観照の修行として理解されるべきである。それゆえ、「これは偉大なシーヴァ長老が、混乱のない義務、すなわち偉大なマハー・サティパッターナ・スッタにおいて意図されたものである」と述べられている。この一般的な結果において、四種類の注意深さすべてが得られる。それは、一般的な結果の特別な認識を深めるための、この教えのためである。「注意と結びついている」とは、注意深さの働きが主要であると捉えられているように、喜びの認識のために述べられているのであって、注意がすべての状態を認識するためではない。注意に欠ける知識の働きは決してない。「この言葉のこの詳細」とは、これによって、注意と知識の調和が明らかにされる。「これらの言葉」とは、「歩くとき、立ち上がるとき、注意深く行う」などの言葉である。「別々に」とは、区別して、別々に、ということである。これによっても、注意深さのように、注意もここでは主要であると明らかにされている。
Majjhimabhāṇakā pana bhaṇanti – eko bhikkhu gacchanto aññaṃ cintento aññaṃ vitakkento gacchati, eko kammaṭṭhānaṃ avissajjetvāva gacchati. Tathā eko tiṭṭhanto…pe… nisīdanto…pe… sayanto aññaṃ cintento aññaṃ vitakkento sayati, eko kammaṭṭhānaṃ avissajjetvāva sayati, ettakena pana na pākaṭaṃ hotīti caṅkamanena dīpenti. Yo hi bhikkhu caṅkamaṃ otaritvā ca caṅkamanakoṭiyaṃ ṭhito pariggaṇhāti ‘‘pācīnacaṅkamanakoṭiyaṃ pavattā rūpārūpadhammā pacchimacaṅkamanakoṭiṃ appatvā ettheva niruddhā, pacchimacaṅkamanakoṭiyaṃ pavattāpi pācīnacaṅkamanakoṭiṃ appatvā ettheva niruddhā, caṅkamanamajjhe pavattā ubho koṭiyo appatvā ettheva niruddhā, caṅkamane pavattā rūpārūpadhammā ṭhānaṃ appatvā ettheva niruddhā, ṭhāne pavattā nisajjaṃ appatvā ettheva niruddhā, nisajjāya pavattā sayanaṃ appatvā ettheva niruddhā’’ti evaṃ pariggaṇhanto pariggaṇhantoyeva bhavaṅgaṃ otarati. Uṭṭhahanto kammaṭṭhānaṃ gahetvāva uṭṭhahati, ayaṃ bhikkhu gatādīsu sampajānakārī nāma hotīti . Evampi na sotte kammaṭṭhānaṃ avibhūtaṃ hoti, tasmā bhikkhu yāva sakkoti, tāva caṅkamitvā ṭhatvā nisīditvā sayamāno evaṃ pariggahetvā sayati ‘‘kāyo acetano, mañco acetano, kāyo na jānāti ‘ahaṃ mañce sayito’ti, mañco na jānāti ‘mayi kāyo sayito’ti, acetano kāyo acetane mañce sayito’’ti evaṃ pariggaṇhanto eva cittaṃ bhavaṅge otāreti. Pabujjhanto kammaṭṭhānaṃ gahetvāva pabujjhati, ayaṃ sotte sampajānakārī nāma hoti. Kāyādīkiriyānibbattanena tammayattā, āvajjanakiriyā samuṭṭhitattā ca javanaṃ sabbampi vā chadvārappavattaṃ kiriyamayapavattaṃ nāma. Tasmiṃ sati jāgaritaṃ nāma hotīti pariggaṇhanto jāgarite sampajānakārī nāma. Api ca rattindivaṃ cha koṭṭhāse katvā pañca koṭṭhāse jaggantopi jāgarite sampajānakārī nāma hoti. Vimuttāyatanasīsena dhammaṃ desentopi battiṃsatiracchānakathaṃ pahāya dasakathāvatthunissitasappāyakathaṃ kathentopi bhāsite sampajānakārī nāma. Aṭṭhatiṃsāya ārammaṇesu cittaruciyaṃ manasikāraṃ pavattentopi dutiyaṃ jhānaṃ samāpannopi tuṇhībhāve sampajānakārī nāma. Dutiyañhi jhānaṃ vacīsaṅkhāravirahato visesato tuṇhībhāvo nāmāti. Evanti vuttappakārena, sattasupi ṭhānesu catudhāti attho.
「しかし、真ん中ほどの教えを説く人々はこう言う。『一人の比丘が歩きながら、他のことを考え、他のことを思い巡らしながら歩いている。一人の比丘が、修行の対象から離れることなく歩いている』と。同様に、一人の比丘が立ちながら、座りながら、横になりながら、他のことを考え、他のことを思い巡らしながら座っている。一人の比丘が、修行の対象から離れることなく横になっている。このように、歩行によって(修行が)はっきりしないことを示している。もし比丘が歩行から離れて、歩行の端に立ち、『東の歩行の端で生じた物質的・非物質的現象は、西の歩行の端に達することなく、ここで消滅した。西の歩行の端で生じた物質的・非物質的現象も、東の歩行の端に達することなく、ここで消滅した。歩行の途中で生じた現象も、両端に達することなく、ここで消滅した。歩行中に生じた物質的・非物質的現象は、定まった場所に至ることなく、ここで消滅した。定まった場所で生じた現象も、座ることに達することなく、ここで消滅した。座ることに達した現象も、横になることに達することなく、ここで消滅した』とこのように考察しながら、(修行の対象を)考察し続けるうちに、生命維持の境地に入る。起き上がるときは、修行の対象を捉えたまま起き上がる。この比丘は、歩行などに際して、覚知して行動する者と呼ばれるのである。このようにしても、修行の対象は(心の)流れで消え失せない。それゆえ、比丘は、できる限り歩き、立ち、座り、横になりながら、『体は無意識である。寝床も無意識である。体は「私は寝床で横になっている」と知らない。寝床は「私の体に横になっている」と知らない。無意識の体が、無意識の寝床で横になっている』とこのように考察しながら、心を生命維持の境地に入れる。目覚めるときは、修行の対象を捉えたまま目覚める。これが、心の流れにおいて覚知して行動する者と呼ばれるのである。体の各部分の働きによって、それらのものとなり、観察の働きから生じる結果として、心の働きがすべて、あるいは六つの感覚門を通って生じる働きが、行為の働きと呼ばれる。それが存在するとき、覚知して行動する者と呼ばれる。また、昼夜を六つの部分に分けて、五つの部分で覚醒しているときも、覚知して行動する者と呼ばれる。解脱の領域という観点から法を説くときも、三十三の雑多な話を捨てて、十の法話の対象に依拠した話をするときも、話されているときに覚知して行動する者と呼ばれる。三十八の対象に心の関心を向けながら、第二禅定に入ったときも、沈黙のうちに覚知して行動する者と呼ばれる。第二禅定は、言葉による思考がないために、特に沈黙の状態と呼ばれるからである。このように、述べられた方法で、七つの状態でも、四つの状態でもある、という意味である。
Santoso 満足
215. ‘‘Kathañca, mahārāja, bhikkhu santuṭṭho hoti? Idha, mahārāja, bhikkhu santuṭṭho hoti kāyaparihārikena cīvarena, kucchiparihārikena piṇḍapātena . So yena yeneva pakkamati, samādāyeva pakkamati. Seyyathāpi, mahārāja, pakkhī sakuṇo yena yeneva ḍeti, sapattabhārova ḍeti. Evameva kho, mahārāja, bhikkhu santuṭṭho hoti kāyaparihārikena cīvarena kucchiparihārikena piṇḍapātena. So yena yeneva pakkamati, samādāyeva pakkamati. Evaṃ kho, mahārāja, bhikkhu santuṭṭho hoti.
215. 「王よ、どのように比丘は満足しているのでしょうか? 王よ、ここに、比丘は身体を支える衣と、腹を満たす食物で満足しています。どこへ行くにも、それを携えて行きます。王よ、あたかも鳥がどこへ飛ぶにも、翼を携えて飛ぶように。王よ、それと同じように、比丘は身体を支える衣と、腹を満たす食物で満足しています。どこへ行くにも、それを携えて行きます。王よ、比丘はこのように満足しています。」
215. Idha, mahārāja, bhikkhu santuṭṭho hotīti ettha santuṭṭhoti itarītarapaccayasantosena samannāgato. So panesa santoso dvādasavidho hoti, seyyathidaṃ – cīvare yathālābhasantoso, yathābalasantoso, yathāsāruppasantosoti tividho. Evaṃ piṇḍapātādīsu. Tassāyaṃ pabhedavaṇṇanā –
215. ここで、王よ、「比丘は満足している」とは、粗末なもので満足していることを意味する。この満足は、12種類ある。すなわち、衣に関しては、得られたものに満足する、力の及ぶ範囲で満足する、ふさわしいものに満足するという3種類である。食物などについても同様である。その分類と説明は次のとおりである――
Idha bhikkhu cīvaraṃ labhati, sundaraṃ vā asundaraṃ vā. So teneva yāpeti, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhati. Ayamassa cīvare yathālābhasantoso. Atha pana pakatidubbalo vā hoti, ābādhajarābhibhūto vā, garucīvaraṃ pārupanto kilamati. So sabhāgena bhikkhunā saddhiṃ taṃ parivattetvā lahukena yāpentopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa cīvare yathābalasantoso. Aparo paṇītapaccayalābhī hoti. So pattacīvarādīnaṃ aññataraṃ mahagghapattacīvaraṃ bahūni vā pana pattacīvarāni labhitvā idaṃ therānaṃ cirapabbajitānaṃ, idaṃ bahussutānaṃ anurūpaṃ, idaṃ gilānānaṃ, idaṃ appalābhīnaṃ hotūti datvā tesaṃ purāṇacīvaraṃ vā gahetvā saṅkārakūṭādito vā nantakāni uccinitvā tehi saṅghāṭiṃ katvā dhārentopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa cīvare yathāsāruppasantoso.
ここで比丘は衣を得る。それは美しくても醜くてもよい。彼はそれで満足し、他を求めない。得ても受け取らない。これが、衣に関する得られたものに満足することである。また、彼は生まれつき虚弱であったり、病気であったり、重い衣をまとうのに苦労したりする。彼は、仲間の比丘と交代して、軽い衣で満足して過ごす。これが、衣に関する力の及ぶ範囲で満足することである。また、ある者は、贅沢な布施を受ける。彼は、得た衣などのうち、長老で長年出家している者、博識な者、病気の者、布施を受け取るのが少ない者にふさわしいものとして与え、彼らの古い衣を受け取ったり、ゴミの山から布切れを拾い集めたりして、それらで僧伽梨を作り、それを身につけているときでも満足している。これが、衣に関するふさわしいものに満足することである。
Idha pana bhikkhu piṇḍapātaṃ labhati lūkhaṃ vā paṇītaṃ vā, so teneva yāpeti, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhati. Ayamassa piṇḍapāte yathālābhasantoso. Yo pana attano pakativiruddhaṃ vā byādhiviruddhaṃ vā piṇḍapātaṃ labhati, yenassa paribhuttena aphāsu hoti. So sabhāgassa bhikkhuno taṃ datvā tassa hatthato sappāyabhojanaṃ bhuñjitvā samaṇadhammaṃ karontopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa piṇḍapāte yathābalasantoso. Aparo bahuṃ paṇītaṃ piṇḍapātaṃ labhati. So taṃ cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhīgilānānaṃ datvā tesaṃ vā sesakaṃ piṇḍāya vā caritvā missakāhāraṃ bhuñjantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa piṇḍapāte yathāsāruppasantoso.
ここで比丘は、粗末なものでも贅沢なものでも、托鉢の食べ物を得る。彼はそれで満足し、他を求めない。得ても受け取らない。これが、托鉢の食べ物に関する得られたものに満足することである。また、彼は、自分の体質に合わないものや病気に合わないものを食べると、消化不良を起こす。彼は、仲間の比丘にそれを与え、彼から適した食事を食べて、修行を続けるときでも満足している。これが、托鉢の食べ物に関する力の及ぶ範囲で満足することである。また、彼は、贅沢な托鉢の食べ物をたくさん得る。彼は、それを衣のように、長老で長年出家している者、博識な者、病気の者、布施を受け取るのが少ない者に与え、彼らの残りを托鉢して、混ぜ合わせたものを食べるときでも満足している。これが、托鉢の食べ物に関するふさわしいものに満足することである。
Idha pana bhikkhu senāsanaṃ labhati, manāpaṃ vā amanāpaṃ vā, so tena neva somanassaṃ, na domanassaṃ uppādeti; antamaso tiṇasanthārakenapi yathāladdheneva tussati. Ayamassa senāsane yathālābhasantoso. Yo pana attano pakativiruddhaṃ vā byādhiviruddhaṃ vā senāsanaṃ labhati, yatthassa vasato aphāsu hoti, so taṃ sabhāgassa bhikkhuno datvā tassa santake sappāyasenāsane vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa senāsane yathābalasantoso.
ここで比丘は、住居を得る。それは快適でも不快でもよい。彼はそれで喜びも悲しみも抱かない。たとえ草を敷いただけの住居であっても、得られたもので満足する。これが、住居に関する得られたものに満足することである。また、彼は、自分の体質に合わないものや病気に合わない住居を得ると、そこに住むのに不快である。彼は、仲間の比丘にそれを与え、彼から適した住居に住むときでも満足している。これが、住居に関する力の及ぶ範囲で満足することである。
Aparo mahāpuñño leṇamaṇḍapakūṭāgārādīni bahūni paṇītasenāsanāni labhati. So tāni cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhīgilānānaṃ datvā yattha katthaci vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa senāsane yathāsāruppasantoso. Yopi – ‘‘uttamasenāsanaṃ nāma pamādaṭṭhānaṃ, tattha nisinnassa thinamiddhaṃ okkamati, niddābhibhūtassa puna paṭibujjhato kāmavitakkā pātubhavantī’’ti paṭisañcikkhitvā tādisaṃ senāsanaṃ pattampi na sampaṭicchati. So taṃ paṭikkhipitvā abbhokāsarukkhamūlādīsu vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayampissa senāsane yathāsāruppasantoso.
また、徳の高い人は、庵、精舎、楼閣など、多くの優れた住居を得る。その住居を、袈裟を愛する、長老に帰依した、多くのことを学んだ、貪欲でない、病気の比丘たちに与えて、どこに住んでいても満足する。これが彼の住居での満足である。また、「最高の住居とは怠惰の場所である。そこに座っていると、眠気・怠惰が襲ってくる。眠りに打ち負かされた者が再び目覚めると、欲の思いが生じる」と熟考し、そのような住居を得ても受け取らない。それを断って、野外の木の下などに住んでいても満足する。これが彼の住居での満足である。
Idha pana bhikkhu bhesajjaṃ labhati, lūkhaṃ vā paṇītaṃ vā, so yaṃ labhati, teneva tussati, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhati. Ayamassa gilānapaccaye yathālābhasantoso. Yo pana telena atthiko phāṇitaṃ labhati. So taṃ sabhāgassa bhikkhuno datvā tassa hatthato telaṃ gahetvā aññadeva vā pariyesitvā bhesajjaṃ karontopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa gilānapaccaye yathābalasantoso.
さて、ここに比丘が薬を得る。粗末なものでも、優れたものでも、得たもので満足し、他を求めず、得ても執着しない。これが彼の病気の際の得たものへの満足である。ある者は、油を欲して、蜜を得る。それを同僚の比丘に与えて、その人の手から油を受け取り、または別のものを探して薬を作っていても満足する。これが彼の病気の際の力への満足である。
Aparo mahāpuñño bahuṃ telamadhuphāṇitādipaṇītabhesajjaṃ labhati. So taṃ cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhīgilānānaṃ datvā tesaṃ ābhatena yena kenaci yāpentopi santuṭṭhova hoti. Yo pana ekasmiṃ bhājane muttaharīṭakaṃ ṭhapetvā ekasmiṃ catumadhuraṃ – ‘‘gaṇhāhi, bhante, yadicchasī’’ti vuccamāno sacassa tesu aññatarenapi rogo vūpasammati, atha muttaharīṭakaṃ nāma buddhādīhi vaṇṇitanti catumadhuraṃ paṭikkhipitvā muttaharīṭakeneva bhesajjaṃ karonto paramasantuṭṭhova hoti. Ayamassa gilānapaccaye yathāsāruppasantoso.
また、徳の高い人は、多くの油、蜜、蜜糖などの優れた薬を得る。その薬を、袈裟を愛する、長老に帰依した、多くのことを学んだ、貪欲でない、病気の比丘たちに与えて、彼らが持ってきたもので、何であれそれで満たされていても満足する。ある者は、一つの器に排泄物を入れ、一つの器に四つの甘いもの(蜜、蜜糖、油、蜂蜜)を入れて、「尊師、欲しいものを取ってください」と言われても、そのうちのどれか一つで病が癒えたならば、排泄物は仏などが称賛したものであるからと、蜜糖などを断り、排泄物だけで薬を作り、この上なく満足する。これが彼の病気の際の、その人の能力に合った満足である。
Iminā pana dvādasavidhena itarītarapaccayasantosena samannāgatassa bhikkhuno aṭṭha parikkhārā vaṭṭanti. Tīṇi cīvarāni, patto, dantakaṭṭhacchedanavāsi, ekā sūci, kāyabandhanaṃ parissāvananti. Vuttampi cetaṃ –
この十二種類の、互い違いの次第の満足を得ている比丘には、八つの所持品が適している。三つの衣、鉢、歯木、針、帯、濾水器である。また、こうも言われている。
‘‘Ticīvarañca patto ca, vāsi sūci ca bandhanaṃ;
「三つの衣と鉢、歯木と帯;
Parissāvanena aṭṭhete, yuttayogassa bhikkhuno’’ti.
濾水器で、これら八つは、精進する比丘に適している。」
Te sabbe kāyaparihārikāpi honti kucchiparihārikāpi. Kathaṃ? Ticīvaraṃ tāva nivāsetvā ca pārupitvā ca vicaraṇakāle kāyaṃ pariharati, posetīti kāyaparihārikaṃ hoti. Cīvarakaṇṇena udakaṃ parissāvetvā pivanakāle khāditabbaphalāphalagahaṇakāle ca kucchiṃ pariharati; posetīti kucchiparihārikaṃ hoti.
これらすべては、身体を保つためでもあり、腹を満たすためでもある。どのようにか? 三つの衣を、下に着て、上に羽織って、移動する際に身体を保つ。栄養を与える。これが身体を保つものである。衣の端で水を濾して、飲むとき、また、食べる果物を取るときに腹を満たす。栄養を与える。これが腹を満たすものである。
Pattopi tena udakaṃ uddharitvā nhānakāle kuṭiparibhaṇḍakaraṇakāle ca kāyaparihāriko hoti. Āhāraṃ gahetvā bhuñjanakāle kucchiparihāriko.
鉢も、それを使って水を汲み、沐浴するとき、住居の道具を整えるときに、身体を保つものである。食べ物を得て、食べるときに腹を満たすものである。
Vāsipi tāya dantakaṭṭhacchedanakāle mañcapīṭhānaṃ aṅgapādacīvarakuṭidaṇḍakasajjanakāle ca kāyaparihārikā hoti. Ucchuchedananāḷikerāditacchanakāle kucchiparihārikā.
歯木も、それを使って歯木を削るとき、寝台や座、手足、衣、住居の棒、結び紐を整えるときに、身体を保つものである。竹やココナッツなどを削るときに腹を満たすものである。
Sūcipi cīvarasibbanakāle kāyaparihārikā hoti. Pūvaṃ vā phalaṃ vā vijjhitvā khādanakāle kucchiparihārikā.
針も、衣を縫うときに、身体を保つものである。団子や果物を串に刺して食べるときに腹を満たすものである。
Kāyabandhanaṃ bandhitvā vicaraṇakāle kāyaparihārikaṃ. Ucchuādīni bandhitvā gahaṇakāle kucchiparihārikaṃ.
帯も、それを締めて移動するときに、身体を保つものである。竹などを結んで、掴むときに腹を満たすものである。
Parissāvanaṃ tena udakaṃ parissāvetvā nhānakāle, senāsanaparibhaṇḍakaraṇakāle ca kāyaparihārikaṃ. Pānīyaṃ parissāvanakāle, teneva tilataṇḍulaputhukādīni gahetvā khādanakāle ca kucchiparihāriyaṃ. Ayaṃ tāva aṭṭhaparikkhārikassa parikkhāramattā. Navaparikkhārikassa pana seyyaṃ pavisantassa tatraṭṭhakaṃ paccattharaṇaṃ vā kuñcikā vā vaṭṭati. Dasaparikkhārikassa nisīdanaṃ vā cammakhaṇḍaṃ vā vaṭṭati. Ekādasaparikkhārikassa pana kattarayaṭṭhi vā telanāḷikā vā vaṭṭati. Dvādasaparikkhārikassa chattaṃ vā upāhanaṃ vā vaṭṭati. Etesu ca aṭṭhaparikkhārikova santuṭṭho, itare asantuṭṭhā mahicchā mahābhārāti na vattabbā. Etepi hi appicchāva santuṭṭhāva subharāva sallahukavuttinova. Bhagavā pana na yimaṃ suttaṃ tesaṃ vasena kathesi, aṭṭhaparikkhārikassa vasena kathesi. So hi khuddakavāsiñca sūciñca parissāvane pakkhipitvā pattassa anto ṭhapetvā pattaṃ aṃsakūṭe laggetvā ticīvaraṃ kāyapaṭibaddhaṃ katvā yenicchakaṃ sukhaṃ pakkamati. Paṭinivattetvā gahetabbaṃ nāmassa na hoti. Iti imassa bhikkhuno sallahukavuttitaṃ dassento bhagavā – ‘‘santuṭṭho hoti kāyaparihārikena cīvarenā’’tiādimāha. Tattha kāyaparihārikenāti kāyapariharaṇamattakena. Kucchiparihārikenāti kucchipariharaṇamattakena. Samādāyeva pakkamatīti aṭṭhaparikkhāramattakaṃ sabbaṃ gahetvāva kāyapaṭibaddhaṃ katvāva gacchati. ‘‘Mama vihāro pariveṇaṃ upaṭṭhāko’’ti āsaṅgo vā bandho vā na hoti. So jiyā mutto saro viya, yūthā apakkanto madahatthī viya ca icchiticchitaṃ senāsanaṃ vanasaṇḍaṃ rukkhamūlaṃ vanapabbhāraṃ paribhuñjanto ekova tiṭṭhati, ekova nisīdati. Sabbiriyāpathesu ekova adutiyo.
濾水器も、それを使って水を濾して、沐浴するとき、住居の道具を整えるときに、身体を保つものである。飲み物を濾すとき、それを使って米粉などを掴んで食べるときに腹を満たすものである。これが八つの所持品の場合の、所持品の量である。九つの所持品を持つ者のために、敷物や毛布が適している。十の所持品を持つ者のために、座具や革の切れ端が適している。十一の所持品を持つ者のために、火をおこす棒や油の管が適している。十二の所持品を持つ者のために、傘や履物が適している。しかし、八つの所持品で満足する者が、他の者たちは満足せず、欲深く、重荷を背負っているとは言えない。彼らもまた、欲が少なく、満足しており、養いやすく、身軽に生活しているのである。世尊は、この経を彼らのために説かれたのではなく、八つの所持品を持つ者のために説かれたのである。彼は、小さな道具入れと針と濾水器を(衣の)中にしまい、鉢の中に入れ、鉢を肩にかけ、三つの衣を身体に巻き付け、好きなように快適に移動する。持って帰るべきものは何もない。このように、この比丘の身軽な生活を示すために、世尊は「衣によって身体を保つことに満足する」などと言われたのである。ここで、「身体を保つもの」とは、身体を保つためのものにすぎない。「腹を満たすもの」とは、腹を満たすためのものにすぎない。「持って移動する」とは、八つの所持品すべてを持って、身体に巻き付けて行くことである。「私の住居、寺院、世話人」というような執着や束縛はない。彼は、矢から放たれた矢のように、群れから離れた象のように、望むままの住居、森、木の下、山の洞窟を享受し、一人で立つ。一人で座る。すべての歩行において、一人であり、二人といない。
‘‘Cātuddiso appaṭigho ca hoti,
「四方の(すべての)ものを妨げなく、
Santussamāno itarītarena;
互い違いの(もの)で満足し;
Parissayānaṃ sahitā achambhī,
困難に耐え、動じず、
Eko care khaggavisāṇakappo’’ti. (su. ni. 42);
一人で犀の角のように歩む。」(スッタニパータ 42);
Evaṃ vaṇṇitaṃ khaggavisāṇakappataṃ āpajjati.
このように称賛された犀の角のような生き方を実現する。
Idāni tamatthaṃ upamāya sādhento – ‘‘seyyathāpī’’tiādimāha. Tattha pakkhī sakuṇoti pakkhayutto sakuṇo. Ḍetīti uppatati. Ayaṃ panettha saṅkhepattho – sakuṇā nāma ‘‘asukasmiṃ padese rukkho paripakkaphalo’’ti ñatvā nānādisāhi āgantvā nakhapattatuṇḍādīhi tassa phalāni vijjhantā vidhunantā khādanti. ‘Idaṃ ajjatanāya, idaṃ svātanāya bhavissatī’ti tesaṃ na hoti. Phale pana khīṇe neva rukkhassa ārakkhaṃ ṭhapenti, na tattha pattaṃ vā nakhaṃ vā tuṇḍaṃ vā ṭhapenti. Atha kho tasmiṃ rukkhe anapekkho hutvā, yo yaṃ disābhāgaṃ icchati, so tena sapattabhārova uppatitvā gacchati. Evameva ayaṃ bhikkhu nissaṅgo nirapekkho yena kāmaṃ pakkamati. Tena vuttaṃ ‘‘samādāyeva pakkamatī’’ti.
今、その意味をたとえで示しながら、「あたかも」と説かれている。ここで、「鳥」とは、鳥であり、翼を持つ鳥である。「飛び立つ」とは、飛び上がる。ここに、その要点は、鳥は「ある場所に熟した実のある木がある」と知って、様々な方角から来て、爪や嘴でその実を揺らし、落として食べる。「今日はこれを、明日はこれを」という考えはない。実がなくなると、木に執着せず、そこに爪や嘴を残さない。しかし、その木に執着なく、行きたい方角へ、敵対する者(かのように)飛び去って行く。それと同じように、この比丘は執着なく、無関心に、好きなように移動する。だから「持って移動する」と言われたのである。
215. Yassa santosassa attani atthitāya bhikkhu ‘‘santuṭṭho’’ti vuccati, taṃ dassento **‘‘itarītarapaccayasantosena samannāgato’’**ti āha. Cīvarādi yattha katthaci paccaye santussanena samaṅgībhūtoti attho. Atha vā itaraṃ vuccati hīnaṃ paṇītato aññattā, tathā paṇītaṃ itaraṃ hīnato aññattā. Apekkhāsiddhā hi itaratāti. Iti yena dhammena hīnena vā paṇītena vā cīvarādipaccayena santussati, so tathā pavatto alobho itarītarapaccayasantoso, tena samannāgato. Yathālābhaṃ attano lābhānurūpaṃ santoso yathālābhasantoso. Sesadvayepi eseva nayo. Labbhatīti vā lābho, yo yo lābho yathālābhaṃ, tena santoso yathālābhasantoso. Balanti kāyabalaṃ. Sāruppanti pakatidubbalādīnaṃ anucchavikatā.
215. 満足している者、その者自身が満足しているために、比丘は「満足している」と呼ばれる。それを示しながら、「様々な要因で満足している」と言っている。衣など、どのような要因であっても満足することによって、それと一体になっている、という意味である。あるいは、他のものとは、優れたもの以外の劣ったものを意味する。同様に、優れたものとは、劣ったもの以外のものを意味する。比較によって決定されるから、他のものと言うのである。このように、どのような要因、劣ったものであれ、優れたものであれ、衣などの要因で満足する、そのように生じる無欲が、様々な要因による満足であり、それと一体になっている。得られたもの、自身の得たものに応じた満足を得たものとしての満足。残りの二つも同様である。得られるから、得るという。どのような得られるものであれ、それによる満足を得たものとしての満足。力とは、体の力である。相応しいとは、生まれつき虚弱な者などにとって、ふさわしいことである。
Yathāladdhato aññassa apatthanā nāma siyā appicchatāyapi pavattiākāroti tato vinivattitameva santosassa sarūpaṃ dassento **‘‘labhantopi na gaṇhātī’’**ti āha. Taṃ parivattetvāti pakatidubbalādīnaṃ garucīvaraṃ na phāsubhāvāvahaṃ, sarīrakhedāvahañca hotīti payojanavasena, na atricchatādivasena taṃ parivattetvā. Lahukacīvaraparibhogo na santosavirodhīti āha **‘‘lahukena yāpentopi santuṭṭhova hotī’’**ti. Mahagghaṃ cīvaraṃ bahūni vā cīvarāni labhitvāpi tāni vissajjetvā tadaññassa gahaṇaṃ yathāsāruppanaye ṭhitattā na santosavirodhīti āha **‘‘tesaṃ…pe… dhārentopi santuṭṭhova hotī’’**ti. Evaṃ sesapaccayepi yathābalayathāsāruppaniddesesu api-saddaggahaṇe adhippāyo veditabbo.
得られたもの以外を求めないことが、少ない欲望のあり方であるから、それから離れることこそ、満足の本質を示しながら、「得ても取らない」と言っている。それを翻すとは、生まれつき虚弱な者などにとって、重い衣は快適さを与えず、体を疲労させるものであるから、その目的のために、貪欲さなどのためにではなく、それを翻すのである。軽い衣で生活していても、満足している、と言っている。「軽いもので生活していても、満足している」と。高価な衣や多くの衣を得ても、それらを捨てて、他の者に与えることは、相応しいあり方に留まるから、満足と矛盾しない、と言っている。「それらを…(中略)…着ていても、満足している」と。このように、残りの要因でも、力や相応しさに応じた説明で、なおかつ「〜でさえ」という言葉を付けることによって、その意図が理解されるべきである。
Muttaharītakanti gomuttaparibhāvitaṃ, pūtibhāvena vā chaḍḍitaṃ harītakaṃ. Buddhādīhi vaṇṇitanti ‘‘pūtimuttabhesajjaṃ nissāya pabbajjā’’tiādinā (mahāva. 73, 128) sammāsambuddhādīhi pasatthaṃ. Appicchatāsantuṭṭhīsu bhikkhū niyojento paramasantuṭṭhova hoti paramena ukkaṃsagatena santosena samannāgatattā.
「糞尿(の薬剤)」とは、牛の尿で浸した、あるいは腐敗して捨てられた薬草のことである。仏などによって称賛されているとは、「糞尿の薬草に頼って出家する」など(大般涅槃経73、128頁)と正しく覚醒した仏などによって称賛されていることである。少ない欲望と満足において、比丘を導くとき、彼は究極の満足者である、究極の境地に達した満足と一体になっているからである。
Kāyaṃ pariharanti posentīti kāyaparihārikā. Tathā kucchiparihārikā veditabbā. Kucchiparihārikatā ca ajjhoharaṇena sarīrassa ṭhitiyā upakārakatāvasena icchitāti bahiddhāva kāyassa upakārakatāvasena kāyaparihārikatā daṭṭhabbā.
体(の維持)を世話する、養う、とは体の世話である。同様に、腹の世話も理解されるべきである。腹の世話ができるとは、食事によって体の維持に役立つことによって望まれるのである。体の外側からの体の維持に役立つことによって、体の世話として見られるべきである。
Parikkhāramattāti parikkhāraggahaṇaṃ. Tatraṭṭhakapaccattharaṇanti attanā anadhiṭṭhahitvā tattheva tiṭṭhanakapaccattharaṇaṃ . Paccattharaṇādīnañcettha navamādibhāvo yathāvuttapaṭipāṭiyā daṭṭhabbo, na tesaṃ tathā patiniyatabhāvato. Kasmā? Tathā nadhāraṇato. Dupposabhāvena mahāgajā viyāti mahāgajā. Yadi itarepi appicchatādisabhāvā, kiṃ tesampi vasena ayaṃ desanā icchitāti? Noti āha **‘‘bhagavā panā’’**tiādi. Kāyaparihāro payojanaṃ etenāti kāyaparihārikaṃ. Tenāha **‘‘kāyaṃ pariharaṇamattakenā’’**ti.
「用具の数」とは、用具を取ることである。「在那里」とは、自分で扱わないで、そこに置かれている敷物である。敷物などについても、ここで九番目以降の順番は、述べられた順序に従って理解されるべきであり、それらがそのように定められているからではない。なぜなら、そのように保持されていないからである。「支えにくい」という性質から、大きな象のように、である。もし他の者も、少ない欲望などの性質を持っているならば、それらの者たちのために、この教えが望まれるのか。そうではない、と「世尊は…」と言っている。「体の世話」は、その目的であるから、体の世話である。それゆえ、「体の世話の数だけ」と言っている。
Catūsu disāsu sukhavihāratāya sukhavihāraṭṭhānabhūtā catasso disā etassāti catuddiso catuddiso eva cātuddiso. Tāsu eva katthaci satte vā saṅkhāre vā bhayena na paṭihanati, sayaṃ vā tena na paṭihaññatīti appaṭigho. Santussamāno itarītarenāti uccāvacena paccayena sakena, santena, samameva ca tussanako. Paricca sayanti, kāyacittāni parisayanti abhibhavantīti parissayā, sīhabyagghādayo, kāmacchandādayo ca, te parissaye adhivāsanakhantiyā vinayādīhi ca sahitā khantā, abhibhavitā ca. Thaddhabhāvakarabhayābhāvena achambhī. Eko careti ekākī hutvā carituṃ sakkuṇeyya. Khaggavisāṇakappoti tāya eva ekavihāritāya khaggamigasiṅgasamo.
四方に快適に住むことができるから、快適に住む場所である四つの方向を持つ者、それが四方である。それらの四方に、どこかで(恐れに)煩悩に、あるいは(恐れに)妨げられることなく、あるいはそれによって妨げられないから、妨げられない者である。様々な要因で満足している、とは、高い低い要因で、自身の、満ち足りた、満足する者である。侵略するとは、体や心が侵略される、支配される、それらが困難である、獅子や虎など、愛欲などでもある。それらの困難を、忍耐力と戒律などで耐え忍び、支配された者である。頑固さや恐れがないから、怯えない者である。一人で歩くとは、一人になって歩くことができる。犀の角のようであるとは、その一人で歩くことによって、犀の角のようである。
Asañjātavātābhighātehi siyā sakuṇo apakkhakoti **‘‘pakkhī sakuṇo’’**ti visesetvā vutto.
「風による障害」によって、鳥が翼を失ったように、「翼のある鳥」と特定して言っている。
Nīvaraṇappahānaṃ 五蓋の放棄
216. ‘‘So iminā ca ariyena sīlakkhandhena samannāgato, iminā ca ariyena indriyasaṃvarena samannāgato, iminā ca ariyena satisampajaññena samannāgato, imāya ca ariyāya santuṭṭhiyā samannāgato, vivittaṃ senāsanaṃ bhajati araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ. So pacchābhattaṃ piṇḍapātappaṭikkanto nisīdati pallaṅkaṃ ābhujitvā ujuṃ kāyaṃ paṇidhāya parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā.
216. 「彼は、この聖なる戒律の集まり、この聖なる感覚の制御、この聖なる念と明晰さ、この聖なる満足によって満たされ、隠れ家、木の根元、山、洞窟、山の洞窟、墓地、森、開けた場所、藁の山などの静かな場所を選びます。食事の後、托鉢から戻り、結跏趺坐して、身体をまっすぐに保ち、目の前に念を置きます。」
216. So iminā cātiādinā kiṃ dasseti? Araññavāsassa paccayasampattiṃ dasseti. Yassa hi ime cattāro paccayā natthi, tassa araññavāso na ijjhati. Tiracchānagatehi vā vanacarakehi vā saddhiṃ vattabbataṃ āpajjati. Araññe adhivatthā devatā – ‘‘kiṃ evarūpassa pāpabhikkhuno araññavāsenā’’ti bheravasaddaṃ sāventi, hatthehi sīsaṃ paharitvā palāyanākāraṃ karonti. ‘‘Asuko bhikkhu araññaṃ pavisitvā idañcidañca pāpakammaṃ akāsī’’ti ayaso pattharati. Yassa panete cattāro paccayā atthi, tassa araññavāso ijjhati. So hi attano sīlaṃ paccavekkhanto kiñci kāḷakaṃ vā tilakaṃ vā apassanto pītiṃ uppādetvā taṃ khayavayato sammasanto ariyabhūmiṃ okkamati. Araññe adhivatthā devatā attamanā vaṇṇaṃ bhaṇanti. Itissa udake pakkhittatelabindu viya yaso vitthāriko hoti.
216. 「そして」などから、何を示しているか? 山林での生活の資具の充足を示している。もしこれらの四つの資具がなければ、山林での生活は成り立たない。獣や、野に住む者たちと共に、非難される立場になる。山林に住む神々は、「なぜこのような悪比丘が山林に住むのか」と恐ろしい音を立てる。手を頭に打ち付けて逃げ出すふりをする。「○○比丘が山林に入って、こんな悪行をした」という悪評が広がる。もしこれらの四つの資具があるならば、山林での生活は成り立つ。彼は自分の戒を省みて、少しの黒いものや染みを見ないので、喜楽を生み出し、その(功徳の)減退を観察して、聖者の境地に入る。山林に住む神々は、喜んで彼の賞賛を唱える。彼の評判は、水に落とした油の滴のように広がる。
Tattha vivittanti suññaṃ, appasaddaṃ, appanigghosanti attho. Etadeva hi sandhāya vibhaṅge – ‘‘vivittanti santike cepi senāsanaṃ hoti, tañca anākiṇṇaṃ gahaṭṭhehi pabbajitehi. Tena taṃ vivitta’’nti vuttaṃ. Seti ceva āsati ca etthāti senāsanaṃ mañcapīṭhādīnametaṃ adhivacanaṃ. Tenāha – ‘‘senāsananti mañcopi senāsanaṃ , pīṭhampi, bhisipi, bimbohanampi, vihāropi, aḍḍhayogopi, pāsādopi, hammiyampi, guhāpi, aṭṭopi, māḷopi leṇampi, veḷugumbopi, rukkhamūlampi, maṇḍapopi, senāsanaṃ, yattha vā pana bhikkhū paṭikkamanti, sabbametaṃ senāsana’’nti (vibha. 527).
そこで、「隠れている」とは、静かで、物音がなく、騒がしくないという意味である。たとえ近くにある住居であっても、それが、在家者や出家者で混雑していなければ、それは隠れていると言われる。ここに座り、ここに寝るので、住居、すなわち寝台などである。だから、「住居とは、寝台も住居であり、座具も、敷物も、寝具も、住居であり、また、比丘が(一時的に)留まる場所も、すべて住居である」と言われている(ヴィバンガ 527)。
Api ca – ‘‘vihāro aḍḍhayogo pāsādo hammiyaṃ guhā’’ti idaṃ vihārasenāsanaṃ nāma. ‘‘Mañco pīṭhaṃ bhisi bimbohana’’nti idaṃ mañcapīṭhasenāsanaṃ nāma. ‘‘Cimilikā cammakhaṇḍo tiṇasanthāro paṇṇasanthāro’’ti idaṃ santhatasenāsanaṃ nāma. ‘‘Yattha vā pana bhikkhū paṭikkamantī’’ti idaṃ okāsasenāsanaṃ nāmāti. Evaṃ catubbidhaṃ senāsanaṃ hoti, taṃ sabbaṃ senāsanaggahaṇena saṅgahitameva.
また、「住居、二階建ての家、楼閣、宮殿」とは、住居としての住居である。「寝台、座具、敷物、寝具」とは、寝台・座具としての住居である。「床、革の切れ端、草の敷物、葉の敷物」とは、敷物としての住居である。「比丘が(一時的に)留まる場所」とは、場所としての住居である。このように四種類の住居があるが、それらすべては「住居」という言葉で包括されている。
Idha panassa sakuṇasadisassa cātuddisassa bhikkhuno anucchavikasenāsanaṃ dassento araññaṃ rukkhamūlantiādimāha. Tattha araññanti nikkhamitvā bahi indakhīlā sabbametaṃ araññanti. Idaṃ bhikkhunīnaṃ vasena āgataṃ. ‘‘Āraññakaṃ nāma senāsanaṃ pañcadhanusatikaṃ pacchima’’nti (pārā. 654) idaṃ pana imassa bhikkhuno anurūpaṃ. Tassa lakkhaṇaṃ visuddhimagge dhutaṅganiddese vuttaṃ. Rukkhamūlanti yaṃ kiñci sandacchāyaṃ vivittarukkhamūlaṃ. Pabbatanti selaṃ. Tattha hi udakasoṇḍīsu udakakiccaṃ katvā sītāya rukkhacchāyāya nisinnassa nānādisāsu khāyamānāsu sītena vātena bījiyamānassa cittaṃ ekaggaṃ hoti. Kandaranti kaṃ vuccati udakaṃ, tena dāritaṃ, udakena bhinnaṃ pabbatapadesaṃ. Yaṃ nadītumbantipi, nadīkuñjantipi vadanti. Tattha hi rajatapaṭṭasadisā vālikā hoti, matthake maṇivitānaṃ viya vanagahaṇaṃ, maṇikhandhasadisaṃ udakaṃ sandati. Evarūpaṃ kandaraṃ oruyha pānīyaṃ pivitvā gattāni sītāni katvā vālikaṃ ussāpetvā paṃsukūlacīvaraṃ paññapetvā nisinnassa samaṇadhammaṃ karoto cittaṃ ekaggaṃ hoti. Giriguhanti dvinnaṃ pabbatānaṃ antare, ekasmiṃyeva vā umaggasadisaṃ mahāvivaraṃ susānalakkhaṇaṃ visuddhimagge vuttaṃ. Vanapatthanti gāmantaṃ atikkamitvā manussānaṃ anupacāraṭṭhānaṃ, yattha na kasanti na vapanti, tenevāha – ‘‘vanapatthanti dūrānametaṃ senāsanānaṃ adhivacana’’ntiādi. Abbhokāsanti acchannaṃ. Ākaṅkhamāno panettha cīvarakuṭiṃ katvā vasati. Palālapuñjanti palālarāsi. Mahāpalālapuñjato hi palālaṃ nikkaḍḍhitvā pabbhāraleṇasadise ālaye karonti, gacchagumbhādīnampi upari palālaṃ pakkhipitvā heṭṭhā nisinnā samaṇadhammaṃ karonti. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ.
ここで、鳥のような四方の(すべての)ものを妨げなくする比丘のために、適切な住居として、山林、木の下などを説かれている。そこで、「山林」とは、(村を)出て、門の柱を越えたすべてを山林という。これは比丘尼のためのものである。「山林の住居は、五十弓の奥(にある)」(波羅夷 654)というのは、これはこの比丘に適している。その特徴は、ヴィスッディマッガの苦行の項で説かれている。「木の下」とは、何らかの木陰のある、隠れた木の下である。「山」とは、岩のことである。そこで、水の流れのそばで、水の用事を済ませて、涼しい木陰に座って、様々な方角から(雨が)降る、冷たい風で草が揺れるのを、心が一点に集中する。洞窟とは、水のことである。それによって裂けた、水によって開いた山の場所のことである。川の岸辺、川のほとりとも言う。そこには銀の帯のような砂があり、頭上には宝石の天蓋のような木々、宝石の塊のような水が流れている。そのような洞窟に降りて、水を飲んで、体を冷やして、砂を払って、パンスクーラ(ぼろ布)の衣を広げて座っている、禅定をしている者の心が一点に集中する。山の洞窟とは、二つの山の間の、あるいは一つの(山)道のような大きな空洞で、ヴィスッディマッガに説かれているような、澄んだ特徴を持つものである。「森」とは、村の端を越えて、人々が近づかない場所のことである。だから、「森とは、遠くの住居の別名である」などと言われている。「野外」とは、屋根のない場所である。望むならば、ここに衣の小屋を作って住む。「藁の山」とは、藁の山のことである。大きな藁の山から藁を掻き出して、山の洞窟のような小屋を作り、木の茂みなどの上に藁を敷き、下に座って禅定をしている。それを指して言われている。
Pacchābhattanti bhattassa pacchato. Piṇḍapātapaṭikkantoti piṇḍapātapariyesanato paṭikkanto. Pallaṅkanti samantato ūrubaddhāsanaṃ. Ābhujitvāti bandhitvā. Ujuṃ kāyaṃ paṇidhāyāti uparimaṃ sarīraṃ ujuṃ ṭhapetvā aṭṭhārasa piṭṭhikaṇṭakaṭṭhike koṭiyā koṭiṃ paṭipādetvā. Evañhi nisinnassa cammamaṃsanhārūni na paṇamanti. Athassa yā tesaṃ paṇamanapaccayā khaṇe khaṇe vedanā uppajjeyyuṃ, tā nuppajjanti. Tāsu anuppajjamānāsu cittaṃ ekaggaṃ hoti, kammaṭṭhānaṃ na paripatati, vuḍḍhiṃ phātiṃ vepullaṃ upagacchati. Parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvāti kammaṭṭhānābhimukhaṃ satiṃ ṭhapayitvā. Mukhasamīpe vā katvāti attho. Teneva vibhaṅge vuttaṃ – ‘‘ayaṃ sati upaṭṭhitā hoti sūpaṭṭhitā nāsikagge vā mukhanimitte vā, tena vuccati parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā’’ti (vibha. 537). Athavā parīti pariggahaṭṭho. Mukhanti niyyānaṭṭho. Satīti upaṭṭhānaṭṭho. Tena vuccati – ‘‘parimukhaṃ sati’’nti. Evaṃ paṭisambhidāyaṃ vuttanayenapettha attho daṭṭhabbo. Tatrāyaṃ saṅkhepo – ‘‘pariggahitaniyyānasatiṃ katvā’’ti.
「食事の後」とは、食事の後にいること。「托鉢から帰った」とは、托鉢の修行から帰ってきたこと。「座具」とは、四方を囲むようにして結ぶ座具のこと。「結んで」とは、結んで。「体をまっすぐに保って」とは、体の上の部分をまっすぐに保って、18の背骨の骨を一つ一つ正して。「このように座っていると、皮膚や筋肉や腱が伸びることはない」という。もし、そうした伸びることから生じる、刹那刹那の苦しみが生じるとしたら、それは生じない。「それが生じないとき、心は一点に集中し、修行の対象から逸れることがなく、増大し、広がり、充実する」。「周辺に念を置く」とは、修行の対象に向かって念を置くこと。「顔の近くに 置く」ということである。それについて、ヴィバンダにも「この念は、鼻先 や顔の目印に置かれ、よく置かれている。そのため、周辺に念を置く」と言われている(ヴィバンダ537)。あるいは、「周辺」とは、取り囲むこと。「顔」とは、出口。「念」とは、置くこと。そのため、「周辺に念を置く」と言われる。「このように、パティサンビダー(分別知)に説かれているように、ここでは意味を理解すべきである。ここでは、その要約は「取り囲む、出口、念を置く」ということである。」
216. Vattabbataṃ āpajjatīti ‘‘asukassa bhikkhuno araññe tiracchānagatānaṃ viya, vanacarakānaṃ viya ca nivāsamattameva, na pana araññavāsānucchavikā kāci sammāpaṭipattī’’ti apavādavasena vattabbataṃ, āraññakehi vā tiracchānagatehi, vanacaravisabhāgajanehi vā saddhiṃ vippaṭipattivasena vattabbataṃ āpajjati. Kāḷakasadisattā kāḷakaṃ, thullavajjaṃ. Tilakasadisattā tilakaṃ, aṇumattavajjaṃ.
216. 言われるべき状態になる、とは、「ある比丘が、森の中に、野生動物のように、あるいは森で生活する者たちのように、住むだけのものであり、森に住むのにふさわしい、正しい実践ではない」と非難されることによって、言われるべき状態になる。あるいは、森に住む者たち、森で生活する者たちと区別されることによって、言われるべき状態になる。黒いものに似ているから、黒いもの、重い罪である。Tilaka(額の飾り)に似ているから、Tilaka、わずかな罪である。
Vivittanti janavivittaṃ. Tenāha **‘‘suñña’’**nti. Taṃ pana janasaddaghosābhāveneva veditabbaṃ saddakaṇṭakattā jhānassāti āha **‘‘appasaddaṃ appanigghosanti attho’’**ti. Etadevāti nissaddataṃyeva. Vihāro pākāraparicchinno sakalo āvāso. Aḍḍhayogoti dīghapāsādo, ‘‘garuḷasaṇṭhānapāsādo’’tipi vadanti. Pāsādoti caturassapāsādo. Hammiyaṃ muṇḍacchadanapāsādo . Aṭṭo paṭirājūnaṃ paṭibāhanayoggo catupañcabhūmako patissayaviseso. Māḷo ekakūṭasaṅgahito anekakoṇavanto patissayaviseso. Aparo nayo vihāro nāma dīghamukhapāsādo. Aḍḍhayogo ekapassacchadanakasenāsanaṃ. Tassa kira ekapasse bhitti uccatarā hoti, itarapasse nīcā, tena taṃ ekapassachadanakaṃ hoti. Pāsādo nāma āyatacaturassapāsādo. Hammiyaṃ muṇḍacchadanakaṃ candikaṅgaṇayuttaṃ. Guhā nāma kevalā pabbataguhā. Leṇaṃ dvārabaddhaṃ pabbhāraṃ. Sesaṃ vuttanayameva. Maṇḍapoti sākhāmaṇḍapo.
「離れている」とは、人里離れていることである。それゆえ、「静かな」と言っている。それは、人々の声や騒音がないことによって理解されるべきである。瞑想の障害であるから、瞑想の静けさ、騒音がない、という意味である。「それ」とは、静けさのことである。住居とは、壁で囲まれた、すべての住まいである。「壮大な」とは、長い宮殿、「鷲の形をした宮殿」とも言う。宮殿とは、四角い宮殿である。宮殿とは、屋根のある宮殿である。八つの王に敵対するのに適した、四階または五階建ての建物である。塔とは、一つの頂点を持つ、多くの角を持つ建物である。別の解釈では、住居とは、長い正面の宮殿である。「壮大な」とは、片側の屋根がある寝室である。その片側は壁が高く、反対側は低い。それゆえ、片側の屋根があるものである。宮殿とは、長い四角い宮殿である。宮殿とは、屋根のある、装飾された建物である。洞窟とは、単なる山の洞窟である。穴とは、入口が閉じられた、岩の裂け目である。残りは述べられた通りである。小屋とは、枝の小屋である。
Vihārasenāsananti patissayabhūtaṃ senāsanaṃ. Mañcapīṭhasenāsananti mañcapīṭhañceva mañcapīṭhasambandhasenāsanañca. Cimilikādi santharitabbato santhatasenāsanaṃ. Abhisaṅkharaṇābhāvato sayanassa nisajjāya ca kevalaṃ okāsabhūtaṃ senāsanaṃ. ‘‘Vivittaṃ senāsana’’nti iminā senāsanaggahaṇena saṅgahitameva sāmaññajotanābhāvato.
「住居の寝具」とは、寝具となる寝具である。「椅子や寝台の寝具」とは、椅子や寝台、そして椅子や寝台に関連する寝具である。「敷物」とは、敷かれるべきものだから、敷かれた寝具である。修飾がないから、寝台や座るための単なる場所である寝具である。「離れた寝具」とは、この寝具という言葉で、一般的な意味合いを示すからである。
Yadi evaṃ kasmā ‘‘arañña’’ntiādi vuttanti āha **‘‘ima panā’’**tiādi. **‘‘Bhikkhunīnaṃ vasena āgata’’**nti idaṃ vinaye tathā āgatataṃ sandhāya vuttaṃ, abhidhammepi pana ‘‘araññanti nikkhamitvā bahi indakhīlā, sabbametaṃ arañña’’nti (vibha. 529) āgatameva. Tattha hi yaṃ na gāmapadesantogadhaṃ, taṃ ‘‘arañña’’nti nippariyāyavasena tathā vuttaṃ. Dhutaṅganiddese (visuddhi. 1.31) yaṃ vuttaṃ, taṃ yuttaṃ,tasmā tattha vuttanayena gahetabbanti adhippāyo. Rukkhamūlanti rukkhasamīpaṃ. Vuttañhetaṃ ‘‘yāvatā majjhanhike kāle samantā chāyā pharati, nivāte paṇṇāni nipatanti, ettāvatā rukkhamūla’’nti. Sela-saddo avisesato pabbatapariyāyoti katvā vuttaṃ **‘‘pabbatanti sela’’**nti, na silāmayameva, paṃsumayādiko tividhopi pabbato evāti. Vivaranti dvinnaṃ pabbatānaṃ mitho āsannatare ṭhitānaṃ ovarakādisadisaṃ vivaraṃ, ekasmiṃyeva vā pabbate. Umaṅgasadisanti suduṅgāsadisaṃ. Manussānaṃ anupacāraṭṭhānanti pakatisañcāravasena manussehi na sañcaritabbaṭṭhānaṃ. Ādi-saddena ‘‘vanapatthanti vanasaṇṭhānametaṃ senāsanānaṃ adhivacanaṃ, vanapatthanti bhīsanakānametaṃ, vanapatthanti salomahaṃsānametaṃ, vanapatthanti pariyantānametaṃ, vanapatthanti na manussūpacārānametaṃ, vanapatthanti durabhisambhavānametaṃ senāsanānaṃ adhivacana’’nti (vibha. 531) imaṃ pāḷisesaṃ saṅgaṇhāti. Acchannanti kenaci chadanena antamaso rukkhasākhāyapi na chāditaṃ. Nikkaḍḍhitvāti nīharitvā. Pabbhāraleṇasadiseti pabbhārasadise leṇasadise ca.
もしそうであるならば、なぜ「森」などと言われているのか、と「これは…」と言っている。「比丘尼たちのために来た」とは、戒律でそう来たと関連付けて言っている。阿毘達磨でも、「森とは、出て行って、町の境界の外、すべてこれは森である」(ヴィバッカ 529)と述べられている。そこでは、町やその周辺に含まれないものが、「森」と無条件にそのように言われている。苦行の解説(ヴィスッディマガー 1.31)で述べられたことは、正しい。それゆえ、そこで述べられた通りに理解すべきである、というのが意図である。「木の根元」とは、木の近くである。それは「昼間、太陽の光が全体に広がり、風のないところに葉が落ちる。その範囲が木の根元である」と述べられている。「岩」という言葉は、特に限定されない山の総称であるから、「岩とは山」と言われている。石でできたものだけでなく、土やその他の三種類すべての山である。「谷」とは、二つの山の近くに位置する、洞窟のような谷である。あるいは、一つの山にあるもの。「高台」とは、非常に高い場所のことである。「人間の立ち入りがない場所」とは、自然な移動の過程で、人間が立ち入ることができない場所である。「 आदि (adi)」という言葉は、「森の広がり」は、これらの住居の別名である。「森の広がり」は、恐ろしいものの、「森の広がり」は、毛深いものの、「森の広がり」は、辺境の、「森の広がり」は、人間の立ち入らない、「森の広がり」は、侵略されにくい住居の別名である」(ヴィバッカ 531)というこのパーリの一部を含む。「覆われていない」とは、何によっても覆われていない、最低限、木の枝でさえ覆われていない。「掃き出す」とは、運び出すことである。「崖の洞窟のような」とは、崖に似た洞窟のような。
Piṇḍapātapariyesanaṃ piṇḍapāto uttarapadalopenāti āha **‘‘piṇḍapātapariyesanato paṭikkanto’’**ti . Pallaṅkanti ettha parisaddo ‘‘samantato’’ti etassa atthe, tasmā vāmoruñca dakkhiṇoruñca samaṃ ṭhapetvā ubho pāde aññamaññaṃ sambandhitvā nisajjā pallaṅkanti āha **‘‘samantato ūrubaddhāsana’’**nti. Ūrūnaṃ bandhanavasena nisajjā pallaṅkaṃ. Ābhujitvāti ca yathā pallaṅkavasena nisajjā hoti, evaṃ ubho pāde ābhugge bhañjite katvā, taṃ pana ubhinnaṃ pādānaṃ tathā sambandhatākaraṇanti āha **‘‘bandhitvā’’**ti.
「托鉢の探求」とは、托鉢であり、後半の言葉を省略しているから、「托鉢の探求をやめた」と言っている。「結跏趺坐」とは、ここで「周囲」は「全体」という意味であり、それゆえ、左の太ももの上と右の太ももの上を、等しく置いて、両足を互いに結びつけて座ることを、結跏趺坐と言っている。「周囲の太ももで結ばれた座り方」と言っている。太ももを結ぶことによって座る結跏趺坐である。「曲げる」とは、結跏趺坐によって座るように、両足を曲げる、折ることである。しかし、それは両足をそのように結びつけることである、と言っている。「結んで」と。
Heṭṭhimakāyassa ca anujukaṃ ṭhapanaṃ nisajjāvacaneneva bodhitanti ‘‘ujuṃ kāya’’nti ettha kāya-saddo uparimakāyavisayoti āha **‘‘uparimaṃ sarīraṃ ujuṃ ṭhapetvā’’**ti. Taṃ pana ujukaṭhapanaṃ sarūpato, payojanato ca dassetuṃ **‘‘aṭṭhārasā’’**tiādi vuttaṃ. Na paṇamantīti na onamanti. Na paripatatīti na vigacchati vīthiṃ na laṅgheti. Tato eva pubbenāparaṃ visesappattiyā kammaṭṭhānaṃ vuḍḍhiṃ phātiṃ vepullaṃ upagacchati. Parimukhanti ettha parisaddo abhi-saddena samānatthoti āha **‘‘kammaṭṭhānābhimukha’’**nti, bahiddhā puthuttārammaṇato nivāretvā kammaṭṭhānaṃyeva purakkhatvāti attho. Samīpattho vā parisaddoti dassento **‘‘mukhasamīpe vā katvā’’**ti āha. Ettha ca yathā ‘‘vivittaṃ senāsanaṃ bhajatī’’tiādinā bhāvanānurūpaṃ senāsanaṃ dassitaṃ, evaṃ ‘‘nisīdatī’’ti iminā alīnānuddhaccapakkhiyo santo iriyāpatho dassito. ‘‘Pallaṅkaṃ ābhujitvā’’ti iminā nisajjāya daḷhabhāvo, ‘‘parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā’’ti iminā ārammaṇapariggahūpāyo. Parīti pariggahaṭṭho ‘‘pariṇāyikā’’tiādīsu viya. Mukhanti niyyānaṭṭho ‘‘suññatavimokkhamukha’’ntiādīsu viya. Paṭipakkhato niggamanaṭṭho hi niyyānaṭṭho, tasmā pariggahitaniyyānanti sabbathā gahitāsammosaṃ paricattasammosaṃ satiṃ katvā, paramaṃ satinepakkaṃ upaṭṭhapetvāti attho.
ヘーッティマカーヤッサ チャ アヌジュカン ターパナン ニサッジャーヴァチャネーヴァ ボーディナンティ «ウジュ ン カーヤ» ンティ エーッタ カーヤ=サッドー ウパリマカーヤヴィサヨーティ アーハ **«ウパリマ ン サリーラン ウジュ ン ターペッヴァ»** ンティ. タン パナ ウジュカターパナン サルーパトー, パーヨージャナトー チャ ダッセートゥン **«アッターラサ»** ンティアーディ ウッターマ. ナ パンマンティナンティ ナ オナマンティ. ナ パリパタティーティ ナ ヴィガッチャティ ヴィーシン ナ ランゲーティ. タトー エーヴァ プッベンーパラン ヴィセーサッパッティヤー カンマッダーナ ン ヴッディン パーシン ヴェープッラン ウパガッチャティ. パリマカンティ エーッタ パリサッドー アビ=サッ デーナ サマーナッタホーティ アーハ **«カンマッダーナービムカ»** ンティ, バーヒッダー プツッタランマナトー ニヴァーレヴァ カンマッダーナ ン イェーヴァ プランカッヴァーティ アートホー. サミーパットホー ヴァー パリサッドーティ ダッセン トー **«ムカスミーペ ヴァー カトヴァー»** ンティ アーハ. エーッタ チャ ヤター «ヴィヴィッタ ン セーナーサナン バージャティー» ンティアーディナー バーヴァナーヌルーパン セーナーサナン ダッシタン, エーヴァー «ニシーダティー» ンティ イミナー アリーンナヌッダッチャパックヒヨー サントー イリヤーパトー ダッシタン. «パッランカン アーブジャトヴァー» ンティ イミナー ニサッジャーヤ ダランバーヴァー, «パリマカン サチン ウパータペトヴァー» ンティ イミナー アーランマナパリンガパーーヨー. パリーティ パリンガハットホー «パリナーイカー» ンティアーディー スー ヴィヤ. ムカンティ ニッヤーナットホー «スニャタヴィモッカムカ» ンティアーディー スー ヴィヤ. パティパックハトー ニッガマナットホー ヒ ニッヤーナットホー, タスマーパー リンガヒターサーンモーサン パリチャッタサーンモーサン サチン カトヴァー, パラマン サティネパクカン ウパータペトヴァーティ アートホー.
217. ‘‘So abhijjhaṃ loke pahāya vigatābhijjhena cetasā viharati, abhijjhāya cittaṃ parisodheti. Byāpādapadosaṃ pahāya abyāpannacitto viharati sabbapāṇabhūtahitānukampī, byāpādapadosā cittaṃ parisodheti. Thinamiddhaṃ pahāya vigatathinamiddho viharati ālokasaññī, sato sampajāno, thinamiddhā cittaṃ parisodheti. Uddhaccakukkuccaṃ pahāya anuddhato viharati, ajjhattaṃ vūpasantacitto, uddhaccakukkuccā cittaṃ parisodheti. Vicikicchaṃ pahāya tiṇṇavicikiccho viharati, akathaṃkathī kusalesu dhammesu, vicikicchāya cittaṃ parisodheti.
217. 「彼は、貪欲を世に捨て、貪欲のない心で過ごし、貪欲から心を浄化します。悪意や憎しみを捨て、すべての生き物への慈悲の心で過ごし、悪意や憎しみから心を浄化します。倦怠と眠気を捨て、明るく、念があり、明晰であるように過ごし、倦怠と眠気から心を浄化します。落ち着きのなさや後悔を捨て、内なる平静な心で過ごし、落ち着きのなさや後悔から心を浄化します。疑いを捨て、疑いを越え、善法において迷わないように過ごし、疑いから心を浄化します。」
217. Abhijjhaṃ loketi ettha lujjanapalujjanaṭṭhena pañcupādānakkhandhā loko, tasmā pañcasu upādānakkhandhesu rāgaṃ pahāya kāmacchandaṃ vikkhambhetvāti ayametthattho. Vigatābhijjhenāti vikkhambhanavasena pahīnattā vigatābhijjhena, na cakkhuviññāṇasadisenāti attho. Abhijjhāya cittaṃ parisodhetīti abhijjhāto cittaṃ parimoceti. Yathā taṃ sā muñcati ceva, muñcitvā ca na puna gaṇhati, evaṃ karotīti attho. Byāpādapadosaṃ pahāyātiādīsupi eseva nayo. Byāpajjati iminā cittaṃ pūtikummāsādayo viya purimapakatiṃ vijahatīti byāpādo. Vikārāpattiyā padussati, paraṃ vā padūseti vināsetīti padoso. Ubhayametaṃ kodhassevādhivacanaṃ . Thinaṃ cittagelaññaṃ. Middhaṃ cetasikagelaññaṃ, thinañca middhañca thinamiddhaṃ. Ālokasaññīti rattimpi divādiṭṭhālokasañjānanasamatthāya vigatanīvaraṇāya parisuddhāya saññāya samannāgato. Sato sampajānoti satiyā ca ñāṇena ca samannāgato. Idaṃ ubhayaṃ ālokasaññāya upakārattā vuttaṃ. Uddhaccañca kukkuccañca uddhaccakukkuccaṃ. Tiṇṇavicikicchoti vicikicchaṃ taritvā atikkamitvā ṭhito. ‘‘Kathamidaṃ kathamida’’nti evaṃ nappavattatīti akathaṃkathī. Kusalesu dhammesūti anavajjesu dhammesu. ‘‘Ime nu kho kusalā kathamime kusalā’’ti evaṃ na vicikicchati. Na kaṅkhatīti attho. Ayamettha saṅkhepo. Imesu pana nīvaraṇesu vacanatthalakkhaṇādibhedato yaṃ vattabbaṃ siyā, taṃ sabbaṃ visuddhimagge vuttaṃ.
217. 「貪欲」とは、ここでは、滅びゆくという意味で、五つの執着すべき部分が「世」である。それゆえ、五つの執着すべき部分に貪欲を捨て、欲情を一時的に抑えること、これがその意味である。「貪欲がなくなった」とは、一時的に抑えられたがゆえに貪欲がなくなったのであって、眼識と同じではない、ということである。「貪欲によって心を清める」とは、貪欲になった心を解き放つこと。ちょうど、それが解き放たれて、再び捕らえられないようにする、ということである。「怒りと憎しみを捨て」などにも、この考え方が適用される。「怒る」とは、これによって心が腐敗した肉のように、元の性質を失うこと、これが怒りである。「悪化」によって汚れること、あるいは他人を汚したり滅ぼしたりすること、これが憎しみである。これら両方とも怒りの別名である 。「怠惰」とは、心の怠惰。「睡眠」とは、精神の怠惰。怠惰と睡眠、これらを合わせて「怠惰と睡眠」という。「光を知る」とは、夜でも昼でも光を知ることができる能力、障害がなく、清らかな認識を備えていること。「正念と正知」とは、念と知を備えていること。これら両方は、光を知ることに役立つので、述べられている。「散乱と後悔」を合わせて「散乱と後悔」という。「疑惑を越えた」とは、疑惑を乗り越えた状態である。「これはどうだろうか、あれはどうだろうか」というように、心は動かない、ということである。「善法」においては、不悪な法において。「これは善法だろうか、どうしてこれは善法だろうか」と、疑惑しないこと。疑わない、ということである。これがここでは、 要約である。これらの障害について、その名称や性質などの違いについて語るべきことはすべて、ヴィスッディマッガ(清浄道論)に述べられている。
217. Abhijjhāyati gijjhati abhikaṅkhati etāyāti abhijjhā, lobho. Lujjanaṭṭhenāti bhijjanaṭṭhena, khaṇe khaṇe bhijjanaṭṭhenāti attho. Vikkhambhanavasenāti ettha vikkhambhanaṃ anuppādanaṃ appavattanaṃ, na paṭipakkhānaṃ suppahīnatā. **‘‘Pahīnattā’’**ti ca pahīnasadisataṃ sandhāya vuttaṃ jhānassa anadhigatattā. Tathāpi nayidaṃ cakkhuviññāṇaṃ viya sabhāvato vigatābhijjhaṃ, atha kho bhāvanāvasena, tenāha **‘‘na cakkhuviññāṇasadisenā’’**ti. Eseva nayoti yathā imassa cittassa bhāvanāya paribhāvitattā vigatābhijjhatā, evaṃ abyāpannaṃ vigatathinamiddhaṃ anuddhataṃ nibbicikicchañcāti attho. Purimapakatinti parisuddhapaṇḍarasabhāvaṃ. ‘‘Yā cittassa akalyatāti’’ādinā (dha. sa. 1162; vibha. 546) thinassa, ‘‘yā kāyassa akalyatā’’tiādinā (dha. sa. 1163; vibha. 546) ca middhassa abhidhamme niddiṭṭhattā vuttaṃ **‘‘thinaṃ cittagelaññaṃ, middhaṃ cetasikagelañña’’**nti. Satipi aññamaññaṃ avippayoge cittakāyalahutādīnaṃ viya cittacetasikānaṃ yathākammaṃ taṃ taṃ visesassa yā tesaṃ akalyatādīnaṃ visesappaccayatā, ayametesaṃ sabhāvoti daṭṭhabbaṃ. Ālokasaññīti ettha atisayatthavisiṭṭhaatthi atthāvabodhako ayamīkāroti dassento āha **‘‘rattimpi…pe… samannāgato’’**ti. Idaṃ ubhayanti satisampajaññamāha. Atikkamitvā vikkhambhanavasena pajahitvā. ‘‘Kathamida’’nti pavattiyā kathaṅkathā, vicikicchā. Sā etassa atthīti kathaṅkathī, na kathaṅkathīti akathaṃkathī, nibbicikiccho. Lakkhaṇādibhedatoti ettha ādi-saddena paccayapahānapahāyakādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Tepi hi bhedato vattabbāti.
217. アビッジャーヤティ ギッジャティ アビカンカティ エーターヤティ アビッジャー, ロボー. ルッジャナッテーナーティ ビッジャナッテーナ, カンェー カンェー ビッジャナッテーナーティ アートホー. ヴィッカンバナヴァセーナーティ エーッタ ヴィッカンバナン アヌパーダーナン アッパヴァッタナン, ナ パティパックハーナン スッパヒーナター. **«パヒーナッタ»** ンティ チャ パヒーナサディサター サンダヤ ウッタ ー ジャンノーサ アンアディガタッタ. タタターピ ナヤイダン チャクウィニャーナン ヴィヤ サバーヴァトー ヴィガタービッジャン, アタ コ バヴァーナヴァセーナ, テナーハ **«ナ チャクウィニャーナサディセーナ»** ンティ. エーセーヴァ ナヨーティ ヤター イマッサ チッタッサ バヴァーヤ パリバーヴィタッタ ヴィガタービッジャター, エーヴァー アビヤーパンナン ヴィガタチナーミッダン アンウッダタン ニッビチッキッチャンチャティ アートホー. プーリマパカナンティ パリシュッダパンダラサバーヴァン. «ヤー チッタッサ アカリヤター» ンティアーディナー (ダ. サ. 1162; ヴィバ. 546) チナーサ, «ヤー カーヤサ アカリヤター» ンティアーディナー (ダ. サ. 1163; ヴィバ. 546) チャ ミッダッサ アビダンメー ニディッカタッタ ウッタ ー **«チナー ン チッタゲーランャ, ミッダ ン チタシカゲーランャ»** ンティ. サティピ アンニャマンニャ アヴィパッヤオーゲー チッタカーヤラフターディーナ ヴィヤ チッタチタシカーナン ヤターカッマ ン タン タン ヴィセーサッサ ヤー テサン アカリヤターディーナ ヴィセーサパッチャヤター, アヤメーテサン サバーーヴァーティ ダッタブバン. アーローカサンニャーティ エーッタ アーティサヤットハーヴィシッタットハーアッタブボーダコー アイカーーティ ダッセン トー アーハ **«ラッタンピ…ペ… サマンナガトー»** ンティ. イダン ウパーヤンティ サティサンパジャンニャマーハ. アティッカンヴァー ヴィッカンバナヴァセーナ パジャヒトヴァー. «カタンイダン» ンティ パヴァンティヤ カタンカター, ヴィチキッチャー. サ ー エータッサ アッティーティ カタンカティー, ナ カタンカティーティ アカタンカティー, ニッビチッキッチョー. ラッカナージベーダトーティ エーッタ アーディ=サッデーナ パッチャヤパハーナパハーヤーカージーナンピ サンガホー ダッタブバン. テピ ヒ ベーダトー タブバーティ.
218. ‘‘Seyyathāpi , mahārāja, puriso iṇaṃ ādāya kammante payojeyya. Tassa te kammantā samijjheyyuṃ. So yāni ca porāṇāni iṇamūlāni, tāni ca byantiṃ kareyya byantīkareyya (sī. syā. kaṃ.) , siyā cassa uttariṃ avasiṭṭhaṃ dārabharaṇāya. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe iṇaṃ ādāya kammante payojesiṃ. Tassa me te kammantā samijjhiṃsu. Sohaṃ yāni ca porāṇāni iṇamūlāni, tāni ca byantiṃ akāsiṃ, atthi ca me uttariṃ avasiṭṭhaṃ dārabharaṇāyā’ti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
218. 「王よ、ある人が借金をして商売を始めたとしましょう。その商売が成功したとします。彼は、古い借金をすべて返済し、さらに家族の生計を立てるのに十分な余剰金ができたとします。彼はこのように思うでしょう。『私は以前、借金をして商売を始めた。それが成功した。古い借金をすべて返済し、さらに家族の生計を立てるのに十分な余剰金ができた』と。彼はそれによって喜びを得て、幸福に至るでしょう。」
218. Yā panāyaṃ seyyathāpi mahārājāti upamā vuttā. Tattha iṇaṃ ādāyāti vaḍḍhiyā dhanaṃ gahetvā. Byantiṃ kareyyāti vigatantaṃ kareyya , yathā tesaṃ kākaṇikamattopi pariyanto nāma nāvasissati, evaṃ kareyya; sabbaso paṭiniyyāteyyāti attho. Tato nidānanti āṇaṇyanidānaṃ. So hi ‘‘aṇaṇomhī’’ti āvajjanto balavapāmojjaṃ labhati, somanassaṃ adhigacchati, tena vuttaṃ – **‘‘labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassa’’**nti.
218. 「ちょうど王よ、借金がない」という例えが述べられている。そこで、「借金をして」とは、利息のあるお金を借りて。「なくす」とは、終わりのない状態にする 。たとえ、それらが1カカニカ(硬貨の最小単位)さえも残らないようにする、ということである。すべて返済する、ということである。「それに起因して」とは、借金がないことに起因して。なぜなら、「借金がない」と思い巡らすと、力強い喜びを得て、喜びに到達するからである。そのため、「喜びを得て、喜びに到達する」と述べられている。
218. Tesanti iṇavasena gahitadhanānaṃ. Pariyantoti dātabbaseso. So balavapāmojjaṃ labhati ‘‘iṇapalibodhato muttomhī’’ti. Somanassaṃ adhigacchati ‘‘jīvikānimittaṃ atthī’’ti.
218. テサンティ イーナヴァセーナ ガーヒタダンナーナン. パリヤン トーティ ダータブバーセーソー. ソー バラヴァパーモッジャン ラバティ «イーナパリボーダートー ムットーモー» ンティ. ソーマナンサン アディガッチャティ «ジーヴィカーニンミッタ アッティ» ンティ.
219. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, puriso ābādhiko assa dukkhito bāḷhagilāno; bhattañcassa nacchādeyya, na cassa kāye balamattā. So aparena samayena tamhā ābādhā mucceyya; bhattaṃ cassa chādeyya, siyā cassa kāye balamattā. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe ābādhiko ahosiṃ dukkhito bāḷhagilāno; bhattañca me nacchādesi, na ca me āsi na cassa me (ka.) kāye balamattā. Somhi etarahi tamhā ābādhā mutto; bhattañca me chādeti, atthi ca me kāye balamattā’ti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
219. 「王よ、ある人が病気で苦しみ、重い病気だったとしましょう。食事も喉を通らず、体力もなかったとします。その後、その病気から回復し、食事も喉を通るようになり、体力もついたとします。彼はこのように思うでしょう。『私は以前、病気で苦しみ、重い病気だった。食事も喉を通らず、体力もなかった。今、その病気から回復し、食事も喉を通るようになり、体力もついた』と。彼はそれによって喜びを得て、幸福に至るでしょう。」
219. Visabhāgavedanuppattiyā kakaceneva catuiriyāpathaṃ chindanto ābādhatīti ābādho, svāssa atthīti ābādhiko. Taṃ samuṭṭhānena dukkhena dukkhito. Adhimattagilānoti bāḷhagilāno. Nacchādeyyāti adhimattabyādhiparetatāya na rucceyya. Balamattāti balameva, balañcassa kāye na bhaveyyāti attho. Tatonidānanti ārogyanidānaṃ. Tassa hi – ‘‘arogomhī’’ti āvajjayato tadubhayaṃ hoti. Tena vuttaṃ – **‘‘labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassa’’**nti.
219. 「病気」とは、偽りの感覚が生じることによって、たとえ五体満足でも、苦しむことである。それゆえ、苦しんでいる。「ひどく病んでいる」とは、ひどく病んでいる。「食欲がない」とは、ひどい病気にかかっているため、食欲がないこと。「力もない」とは、力がないこと。体に力がない、ということである。「それに起因して」とは、健康に起因して。なぜなら、「健康だ」と思い巡らすと、その両方が得られるからである。そのため、「喜びを得て、喜びに到達する」と述べられている。
219. Visabhāgavedanuppattiyāti dukkhavedanuppattiyā. Dukkhavedanā hi sukhavedanāya kusalavipākasantānassa virodhitāya visabhāgā. Catuiriyāpathaṃ chindantoti catubbidhampi iriyāpathappavattiṃ pacchindanto. Byādhiko hi yathā ṭhānagamanesu asamattho, evaṃ nisajjādīsupi asamattho hoti. Ābādhetīti pīḷeti. Vātādīnaṃ vikāro visamāvatthā byādhīti āha **‘‘taṃsamuṭṭhānena dukkhena dukkhito’’**ti. Dukkhavedanāya pana byādhibhāve mūlabyādhinā ābādhiko ādito bādhatīti katvā. Anubandhabyādhinā dukkhito aparāparaṃ sañjātadukkhoti katvā. Gilānoti dhātusaṅkhayena parikkhīṇasarīro. Appamattakaṃ vā balaṃ balamattā. Tadubhayanti pāmojjaṃ, somanassañca. Tattha labhetha pāmojjaṃ ‘‘rogato muttomhī’’ti. Adhigaccheyya somanassaṃ ‘‘atthi me kāye bala’’nti.
219. ヴィサバーガーヴェーダヌパッティヤーティ ドゥッカヴェーダヌパッティヤー. ドゥッカヴェーダー ヒ スーカヴェーダーヤ クサラヴィパーカサンターナッサ ヴィローディターヤ ヴィサバーガー. チャトゥイリヤーパタン チンダンティ チャトゥビッダンプイ イリヤーパタパヴァンティン パッチーダントー. ビヤーディコー ヒ ヤター ターナガマネー スー アサマットトー, エーヴァー ニシッジャー スーピ アサマットトー ホーティ. アーバーダティーティ ピーラティ. ヴァーター ディーナン ヴィカーロー ヴィサマーヴァッター ビヤーディーティ アーハ **«タ サムッタンエーン ドゥッケーン ドゥッキトー»** ンティ. ドゥッカヴェーダーヤ パナ ビヤーディバーーヴェー ムーラビヤーディナー アーバーディコー アーディトー バーダティーティ カトヴァー. アヌバンタビヤーディナー ドゥッキトー アパーーパラン サンジャーータドゥックホーティ カトヴァー. ギラーノーティ ダーツサンッカラヤーナ パリッシンナサリイロー. アッパマッタカン ヴァー バラン バランマッタ. タドゥバヤンティ パーモッジャン, ソーマナンサンチャ. タットゥ ハ ラベータ パーモッジャン «ローガトー ムットーモー» ンティ. アディガッチャヤ ソーマナンサン «アッティ メー カーヤ バラン» ンティ.
220. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, puriso bandhanāgāre baddho assa. So aparena samayena tamhā bandhanāgārā mucceyya sotthinā abbhayena ubbayena (sī. ka.) , na cassa kiñci bhogānaṃ vayo. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe bandhanāgāre baddho ahosiṃ, somhi etarahi tamhā bandhanāgārā mutto sotthinā abbhayena. Natthi ca me kiñci bhogānaṃ vayo’ti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
220. 「王よ、ある人が牢獄に囚われていたとしましょう。その後、無事に、何の危険もなく、財産を失うことなく解放されたとします。彼はこのように思うでしょう。『私は以前、牢獄に囚われていた。今、無事に、何の危険もなく解放された。財産を失うこともなかった』と。彼はそれによって喜びを得て、幸福に至るでしょう。」
220. Na cassa kiñci bhogānaṃ vayoti kākaṇikamattampi bhogānaṃ vayo na bhaveyya. Tatonidānanti bandhanāmokkhanidānaṃ. Sesaṃ vuttanayeneva sabbapadesu yojetabbaṃ.
220. 「そして、彼には財産の損失が何もない」とは、1カカニカ(硬貨の最小単位)ほどの財産の損失もない、ということである。「それに起因して」とは、束縛からの解放に起因して。残りは、述べられた通り、すべての箇所に適用すべきである。
220. Sesanti ‘‘tassa hi ‘bandhanā muttomhī’ti āvajjayato tadubhayaṃ hoti. Tena vutta’’nti evamādi. Vuttanayenevāti paṭhamadutiyapadesu vuttanayeneva. Sabbapadesūti avasiṭṭhapadesu tatiyādīsu koṭṭhāsesu.
220. セーサンティ «タッサ ヒ «バンタナー ムットーモー» ティ アーヴァッジャヤトー タドゥバヤン ホーティ. テナー ウッタ» ンティ エーヴァーディ. ウッタナヤーティ パータマドゥティヤパーデー スー ウッタナヤーナ. サッパデー スーティ アヴァスィッタ パーデー ティヤ アーディ スー コーッターセー スー.
221. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, puriso dāso assa anattādhīno parādhīno na yenakāmaṃgamo. So aparena samayena tamhā dāsabyā mucceyya attādhīno aparādhīno bhujisso yenakāmaṃgamo. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe dāso ahosiṃ anattādhīno parādhīno na yenakāmaṃgamo. Somhi etarahi tamhā dāsabyā mutto attādhīno aparādhīno bhujisso yenakāmaṃgamo’ti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
221. 「王よ、ある人が奴隷で、自分で決めることができず、他人に依存し、行きたいところに行けない身分だったとしましょう。その後、解放されて、自分で決めることができ、他人に依存せず、自由になり、行きたいところに行けるようになったとします。彼はこのように思うでしょう。『私は以前、奴隷で、自分で決めることができず、他人に依存し、行きたいところに行けない身分だった。今、解放されて、自分で決めることができ、他人に依存せず、自由になり、行きたいところに行けるようになった』と。彼はそれによって喜びを得て、幸福に至るでしょう。」
222. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, puriso sadhano sabhogo kantāraddhānamaggaṃ paṭipajjeyya dubbhikkhaṃ sappaṭibhayaṃ. So aparena samayena taṃ kantāraṃ nitthareyya sotthinā, gāmantaṃ anupāpuṇeyya khemaṃ appaṭibhayaṃ. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe sadhano sabhogo kantāraddhānamaggaṃ paṭipajjiṃ dubbhikkhaṃ sappaṭibhayaṃ. Somhi etarahi taṃ kantāraṃ nitthiṇṇo sotthinā, gāmantaṃ anuppatto khemaṃ appaṭibhaya’nti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
222. 「御意を得たもう王よ、例えば、ある人が豊かで財産を所有しているが、食料不足で危険な道なき道を進むとしよう。しばらくして、彼はその荒野を無事に通り抜け、安全で危険のない村の端にたどり着く。彼はこう思うだろう。「私は以前、豊かで財産を所有していたが、食料不足で危険な道なき道を進んだ。今、私はその荒野を無事に通り抜け、安全で危険のない村にたどり着いた」と。これによって、彼は喜びを得、幸福を経験するだろう。
221-222. Anattādhīnoti na attani adhīno, attano ruciyā kiñci kātuṃ na labhati. Parādhīnoti paresu adhīno parasseva ruciyā vattati. Na yena kāmaṃ gamoti yena disābhāgenassa gantukāmatā hoti, icchā uppajjati gamanāya, tena gantuṃ na labhati. Dāsabyāti dāsabhāvā. Bhujissoti attano santako. Tatonidānanti bhujissanidānaṃ. Kantāraddhānamagganti kantāraṃ addhānamaggaṃ, nirudakaṃ dīghamagganti attho. Tatonidānanti khemantabhūminidānaṃ.
221-222. 「自己に依存しない」とは、自己に依存せず、自分の好むように何かをすることができない。「他者に依存する」とは、他者に依存し、他者の好むように行動すること。「行きたい方へ行けない」とは、どの方向にでも行きたいという思いが生じ、行くという願望が生じても、行くことができない。「奴隷である」とは、 奴隷の状態である。「自由である」とは、自分の所有物である。「それに起因して」とは、自由であることに起因して。「荒野の道」とは、 荒野の道、水のない長い道、ということである。「それに起因して」とは、安全な土地に起因して。
221-222. Na attani adhīnoti na attāyatto. Parādhīnoti parāyatto. Aparādhīnatāya bhujo viya attano kicce esitabboti bhujisso. Savasoti āha **‘‘attano santako’’**ti. Anudakatāya kaṃ pānīyaṃ tārenti etthāti kantāroti āha **‘‘nirudakaṃ dīghamagga’’**nti.
221-222. ナ アッタニ アディホーティ ナ アッタヤットトー. パラーディホーティ パラーヤットトー. アパラーディナターヤ ブーッジョ ヴィヤ アッタノ キッチェー エーシタッバーティ ブッジャッソ. サヴァソーティ アーハ **«アッタノ サンタコー»** ンティ. アヌダカターヤ カン パニヤン ターランティ エッタ ー ティ カンターローティ アーハ **«ニルダカン ディーカマーッガ»** ンティ.
223. ‘‘Evameva kho, mahārāja, bhikkhu yathā iṇaṃ yathā rogaṃ yathā bandhanāgāraṃ yathā dāsabyaṃ yathā kantāraddhānamaggaṃ, evaṃ ime pañca nīvaraṇe appahīne attani samanupassati.
223. 「御意を得たもう王よ、それと同じように、修行者は、借金、病気、牢獄、奴隷、荒野を通り抜けることと同様に、まだ捨てられていない五つの悪しき心の状態(五蓋)が自分の中にあると見なす。」
223. Ime pañca nīvaraṇe appahīneti ettha bhagavā appahīnakāmacchandanīvaraṇaṃ iṇasadisaṃ, sesāni rogādisadisāni katvā dasseti. Tatrāyaṃ sadisatā. Yo hi paresaṃ iṇaṃ gahetvā vināseti, so tehi iṇaṃ dehīti vuccamānopi pharusaṃ vuccamānopi bajjhamānopi vadhīyamānopi kiñci paṭibāhituṃ na sakkoti, sabbaṃ titikkhati. Titikkhākāraṇaṃ hissa taṃ iṇaṃ hoti. Evameva yo yamhi kāmacchandena rajjati, taṇhāsahagatena taṃ vatthuṃ gaṇhati, so tena pharusaṃ vuccamānopi bajjhamānopi vadhīyamānopi sabbaṃ titikkhati, titikkhākāraṇaṃ hissa so kāmacchando hoti, gharasāmikehi vadhīyamānānaṃ itthīnaṃ viyāti, evaṃ iṇaṃ viya kāmacchando daṭṭhabbo.
223. 「これら五つの障害を捨てない」とは、ここでは、仏は、捨てられない欲情の障害を借金に例え、残りを病などに例えて示している。そこでの類似点は、借金をしてそれを滅ぼした人は、借金を返せと言われても、あるいは、殴られても、殺されても、 何も反抗することができない。すべて耐え忍ぶ。耐え忍ぶ理由は、その借金である。それと同じように、欲情に染まった人は、渇愛を伴ってその対象を掴むが、たとえ罵られても、殴られても、殺されても、すべて耐え忍ぶ。耐え忍ぶ理由は、その欲情である。家主によって殴られる女性たちのように、借金のように欲情を理解すべきである。
Yathā pana pittarogāturo madhusakkarādīsupi dinnesu pittarogāturatāya tesaṃ rasaṃ na vindati, ‘‘tittakaṃ tittaka’’nti uggiratiyeva. Evameva byāpannacitto hitakāmehi ācariyupajjhāyehi appamattakampi ovadiyamāno ovādaṃ na gaṇhati. ‘‘Ati viya me tumhe upaddavethā’’tiādīni vatvā vibbhamati. Pittarogāturatāya so puriso madhusakkarādīnaṃ viya kodhāturatāya jhānasukhādibhedaṃ sāsanarasaṃ na vindatīti. Evaṃ rogo viya byāpādo daṭṭhabbo.
ちょうど、胆汁病にかかった人が、蜂蜜や砂糖を食べても、胆汁病のためにその味を感じず、「苦い、苦い」と吐き出すように。それと同じように、怒った心は、恩師や師匠からたとえわずかでも教えられても、その教えを受け入れない。「あなたは私をひどく悩ませる」などと言って、混乱する。胆汁病のために、その人は蜂蜜や砂糖のように、怒りのために、禅定の喜びなどの法益を感じないのである。このように、病気のように怒りを理解すべきである。
Yathā pana nakkhattadivase bandhanāgāre baddho puriso nakkhattassa neva ādiṃ na majjhaṃ na pariyosānaṃ passati. So dutiyadivase mutto aho hiyyo nakkhattaṃ manāpaṃ, aho naccaṃ, aho gītantiādīni sutvāpi paṭivacanaṃ na deti. Kiṃ kāraṇā? Nakkhattassa ananubhūtattā. Evameva thinamiddhābhibhūto bhikkhu vicittanayepi dhammassavane pavattamāne neva tassa ādiṃ na majjhaṃ na pariyosānaṃ jānāti. Sopi uṭṭhite dhammassavane aho dhammassavanaṃ, aho kāraṇaṃ, aho upamāti dhammassavanassa vaṇṇaṃ bhaṇamānānaṃ sutvāpi paṭivacanaṃ na deti. Kiṃ kāraṇā? Thinamiddhavasena dhammakathāya ananubhūtattā. Evaṃ bandhanāgāraṃ viya thinamiddhaṃ daṭṭhabbaṃ.
ちょうど、祭りの日に牢獄に入れられた人は、祭りの始まりも、中間も、終わりも見ることができない。彼は次の日に釈放され、「ああ、昨日は祭りで、ああ、踊りや歌があった」と聞いても、返事をしない。なぜか?祭りを体験していないからである。それと同じように、 怠惰と睡眠に打ちひしがれた比丘は、たとえさまざまな法を聞く機会があっても、その始まりも、中間も、終わりも知らない。彼も、法を聞く機会が始まっても、「ああ、法を聞く機会だ、ああ、理由だ、ああ、たとえだ」と、法を聞く機会を称賛する人々の言葉を聞いても、返事をしない。なぜか?怠惰と睡眠のために、法を聞く機会を体験していないからである。このように、牢獄のように怠惰と睡眠を理解すべきである。
Yathā pana nakkhattaṃ kīḷantopi dāso – ‘‘idaṃ nāma accāyikaṃ karaṇīyaṃ atthi, sīghaṃ tattha gacchāhi. No ce gacchasi, hatthapādaṃ vā te chindāmi kaṇṇanāsaṃ vā’’ti vutto sīghaṃ gacchatiyeva . Nakkhattassa ādimajjhapariyosānaṃ anubhavituṃ na labhati, kasmā? Parādhīnatāya, evameva vinaye apakataññunā vivekatthāya araññaṃ paviṭṭhenāpi kismiñcideva antamaso kappiyamaṃsepi akappiyamaṃsasaññāya uppannāya vivekaṃ pahāya sīlavisodhanatthaṃ vinayadharassa santikaṃ gantabbaṃ hoti, vivekasukhaṃ anubhavituṃ na labhati, kasmā? Uddhaccakukkuccābhibhūtatāyāti. Evaṃ dāsabyaṃ viya uddhaccakukkuccaṃ daṭṭhabbaṃ.
ちょうど、祭りを遊んでいても、奴隷は「これは急いでやるべき仕事がある、すぐにそこへ行け。行かないなら、手足を切るぞ、あるいは耳鼻を切るぞ」と言われれば、すぐにでも行く 。祭りの始まり、中間、終わりを体験することはできない。なぜか?他者に依存しているからである。それと同じように、戒律を守らない者や、隠遁を求めて森に入った者でも、たとえわずかなことでも、あるいは、たとえ許されるべきことであっても、許されないべきことだという認識が生じた場合、隠遁を捨てて、戒律を清めるために戒律の師の元へ行くべきであるが、隠遁の喜びを体験することはできない。なぜか?散乱と後悔に打ちひしがれているからである。このように、奴隷であるように散乱と後悔を理解すべきである。
Yathā pana kantāraddhānamaggappaṭipanno puriso corehi manussānaṃ viluttokāsaṃ pahatokāsañca disvā daṇḍakasaddenapi sakuṇasaddenapi ‘‘corā āgatā’’ti ussaṅkitaparisaṅkitova hoti, gacchatipi tiṭṭhatipi nivattatipi, gataṭṭhānato agataṭṭhānameva bahutaraṃ hoti. So kicchena kasirena khemantabhūmiṃ pāpuṇāti vā na vā pāpuṇāti. Evameva yassa aṭṭhasu ṭhānesu vicikicchā uppannā hoti, so – ‘‘buddho nu kho, no nu kho buddho’’tiādinā nayena vicikicchanto adhimuccitvā saddhāya gaṇhituṃ na sakkoti. Asakkonto maggaṃ vā phalaṃ vā na pāpuṇātīti. Yathā kantāraddhānamagge – ‘‘corā atthi natthī’’ti punappunaṃ āsappanaparisappanaṃ apariyogāhanaṃ chambhitattaṃ cittassa uppādento khemantapattiyā antarāyaṃ karoti, evaṃ vicikicchāpi – ‘‘buddho nu kho, na buddho’’tiādinā nayena punappunaṃ āsappanaparisappanaṃ apariyogāhanaṃ chambhitattaṃ cittassa uppādayamānā ariyabhūmippattiyā antarāyaṃ karotīti kantāraddhānamaggo viya vicikicchā daṭṭhabbā.
ちょうど、荒野の道を行く人が、盗賊が人々を略奪した場所や、襲撃した場所を見て、杖の音や鳥の鳴き声にも「盗賊が来た」と疑い、不安に思うように、行くときも、立ち止まるときも、引き返そうとするときも、行った場所よりも行っていない場所の方がはるかに多くなる。彼は苦労して安全な土地にたどり着くか、あるいはたどり着けないかのどちらかである。それと同じように、八つの場所で疑惑が生じた人は、「仏であったのだろうか、そうでなかったのだろうか」というように、疑惑しながら、確信して受け入れることができない。受け入れられないので、道や果を得ることができないのである。ちょうど荒野の道で、「盗賊がいる、いない」と繰り返し疑い、恐れ、迷い、心の動揺を引き起こし、安全な土地への到達を妨げるように、疑惑も、「仏であったのだろうか、仏でなかったのだろうか」と繰り返し疑い、恐れ、迷い、心の動揺を引き起こし、聖なる境地への到達を妨げるのである。荒野の道のように疑惑を理解すべきである。
223. Tatrāti tasmiṃ dassane. Ayanti idāni vuccamānā sadisatā. Yena iṇādīnaṃ upamābhāvo, kāmacchandādīnañca upameyyabhāvo hoti, so nesaṃ upamopameyyasambandho sadisatāti daṭṭhabbaṃ. Yo yamhi kāmacchandena rajjatīti yo puggalo yamhi kāmarāgassa vatthubhūte puggale kāmacchandavasena ratto hoti. Taṃ vatthuṃ gaṇhātīti taṃ taṇhāvatthuṃ ‘‘mameta’’nti gaṇhāti.
223. タトラーティ タスミン ダッサン. アーヤンティ イダーニ ブッチャマーナー サディサター. イェーナ イーナーディナン ウパマーバーヴァー, カーマッチャンダーディナンチャ ウパメーヤバーヴァー ホーティ, ソー ネーサン ウパモーパメーヤサンバンドー サディサターティ ダッタブバン. ヨー ヤンミ カ ーマーチャンデーナ ラッジャティーティ ヨー プッガロー ヤンミ カーマラーガッサ ヴァートゥブーテー プッガレー カーマーチャンデーナ ラーットー ホーティ. タン ヴァートゥン ガーナティーティ タン タンハーヴァートゥン «マメー ター» ンティ ガーナティ.
Upaddavethāti upaddavaṃ karotha.
ウパッダヴェーダーティ ウパッダヴァン カロタ.
Nakkhattassāti mahassa. Muttoti bandhanato mutto.
ナッカッタッサティ マハッサ. ムットーティ バンダナトー ムットー.
Vinaye apakataññunāti vinayakkame akusalena. So hi kappiyākappiyaṃ yāthāvato na jānāti. Tenāha **‘‘kismiñcidevā’’**tiādi.
ヴィナヤ アパカタンニャーティ ヴィナヤッカメー アクサレーナ. ソー ヒ カッピヤーカッピヤン ヤターヴァトー ナ ジャーナティ. テナーハ **«キスミンチーデーヴァー»** ンティアーディ.
Gacchatipīti thokaṃ thokaṃ gacchatipi. Gacchanto pana tāya eva ussaṅkitaparisaṅkitatāya tattha tattha tiṭṭhatipi. Īdise kantāre gato ‘‘ko jānāti kiṃ bhavissatī’’ti nivattatipi, tasmā gataṭṭhānato agataṭṭhānameva bahutaraṃ hoti. Saddhāya gaṇhituṃ saddheyyaṃ vatthuṃ ‘‘idameva’’nti saddahituṃ na sakkoti. Atthi natthīti ‘‘atthi nu kho, natthi nu kho’’ti. Araññaṃ paviṭṭhassa ādimhi eva sappanaṃ āsappanaṃ. Pari parito, uparūpari vā sappanaṃ parisappanaṃ. Ubhayenapi tattheva paribbhamanaṃ vadati. Tenāha **‘‘apariyogāhana’’**nti. Chambhitattanti araññasaññāya uppannaṃ chambhitabhāvaṃ, utrāsanti attho.
ガッチャティピティ トーカン トーカン ガッチャティピ. ガッチャントー パナ ターヤ エーヴァー ウッサンキタパランキタターヤ タットゥ タットゥ ティッダティピ. イーディセー カンターレー ガトー «コー ジャーナティ キン バヴィッサティー» ンティ ニヴァッタティピ, タスマ ー ガタッダーナトー アガタッダーナメーヴァー バフタラ ホーティ. サッダーヤ ガーニトゥン サッデーヤン ヴァートゥン «イダメーヴァ» ンティ サッダヒトゥン ナ サッコティ. アッティ ナッティーティ «アッティ ヌ ホー, ナッティ ヌ ホー» ンティ. アランニャン パヴィッタッサ アーディムヒ エーヴァー サッパナン アーサッパナン. パリ パリトー, ウパー ルーパリ ヴァー サッパナン パリサッパナン. ウパーヤエナビ タットゥエヴァ パリバンマナン ヴァダティ. テナーハ **«アパリヨーガーハナ»** ンティ. チャンビタッタ タンティ アランニャサンニャーヤ ウッパンナン チャンビタバーヴァン, ウトラーサンティ アートホー.
224. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, yathā āṇaṇyaṃ yathā ārogyaṃ yathā bandhanāmokkhaṃ yathā bhujissaṃ yathā khemantabhūmiṃ; evameva kho, mahārāja, bhikkhu ime pañca nīvaraṇe pahīne attani samanupassati.
224. 「御意を得たもう王よ、借金がないこと、健康であること、牢獄から解放されること、自由の身であること、安全な土地にいることと同様に、修行者は、捨てられた五つの悪しき心の状態(五蓋)が自分の中にあると見なす。」
224. Idāni – **‘‘seyyathāpi, mahārāja, āṇaṇya’’**nti ettha bhagavā pahīnakāmacchandanīvaraṇaṃ āṇaṇyasadisaṃ, sesāni ārogyādisadisāni katvā dasseti. Tatrāyaṃ sadisatā, yathā hi puriso iṇaṃ ādāya kammante payojetvā samiddhataṃ patto – ‘‘idaṃ iṇaṃ nāma palibodhamūla’’nti cintetvā savaḍḍhikaṃ iṇaṃ niyyātetvā paṇṇaṃ phālāpeyya. Athassa tato paṭṭhāya neva koci dūtaṃ peseti, na paṇṇaṃ. So iṇasāmike disvāpi sace icchati, āsanā uṭṭhahati, no ce na uṭṭhahati, kasmā? Tehi saddhiṃ nillepatāya alaggatāya. Evameva bhikkhu – ‘‘ayaṃ kāmacchando nāma palibodhamūla’’nti cintetvā cha dhamme bhāvetvā kāmacchandanīvaraṇaṃ pajahati. Te pana cha dhamme mahāsatipaṭṭhāne vaṇṇayissāma. Tassevaṃ pahīnakāmacchandassa yathā iṇamuttassa purisassa iṇassāmike disvā neva bhayaṃ na chambhitattaṃ hoti. Evameva paravatthumhi neva saṅgo na baddho hoti. Dibbānipi rūpāni passato kileso na samudācarati. Tasmā bhagavā āṇaṇyamiva kāmacchandappahānaṃ āha.
224. 今、「ちょうど王よ、借金がない」という中で、仏は、捨てられた欲情の障害を借金がないことに例え、残りを健康などに例えて示している。そこでの類似点は、たとえば人が借金をして事業に投資し、成功したとき、「この借金は煩悩の元だ」と考え、利息のつく借金を返済して、証文を破棄したとする。そうすると、それ以降、誰も使いをよこさないし、証文もない。彼は借金の所有者を見ても、もし望むなら、席を立つが、望まないなら、立たない。なぜか?彼らと結びつくことがなく、執着しないからである。それと同じように、比丘は「この欲情は煩悩の元だ」と考え、六つの法を修行して、欲情の障害を捨てる。その六つの法は、大念処(マハー・サティパッターナ)で述べられる。そのように欲情を捨てた 、借金から解放された人のように、借金の所有者を見ても、恐れも、動揺もない。それと同じように、他のものへの執着も、結びつきも、ない。天上の姿を見ても、煩悩は生じない。それゆえ、仏は借金がないことのように、欲情を捨てることを説かれた。
Yathā pana so pittarogāturo puriso bhesajjakiriyāya taṃ rogaṃ vūpasametvā tato paṭṭhāya madhusakkarādīnaṃ rasaṃ vindati. Evameva bhikkhu ‘‘ayaṃ byāpādo nāma mahā anatthakaro’’ti cha dhamme bhāvetvā byāpādanīvaraṇaṃ pajahati. Sabbanīvaraṇesu cha dhamme mahāsatipaṭṭhāneyeva vaṇṇayissāma. Na kevalañca teyeva, yepi thinamiddhādīnaṃ pahānāya bhāvetabbā, tepi sabbe tattheva vaṇṇayissāma. So evaṃ pahīnabyāpādo yathā pittarogavimutto puriso madhusakkarādīnaṃ rasaṃ sampiyāyamāno paṭisevati, evameva ācārapaṇṇattiādīni sikkhāpadāni sirasā sampaṭicchitvā sampiyāyamāno sikkhati. Tasmā bhagavā ārogyamiva byāpādappahānaṃ āha.
ちょうど、その胆汁病にかかった人が、薬の治療によってその病気を治し、それ以降、蜂蜜や砂糖の味を感じるようになるように。それと同じように、比丘は「この怒りは大きな損失をもたらす」と考え、六つの法を修行して、怒りの障害を捨てる。すべての障害について、六つの法は、大念処(マハー・サティパッターナ)で述べられる。それだけでなく、怠惰や睡眠などを捨てるために修行すべきことも、すべてそこに述べられる。そのように怒りを捨てた、怒りの障害から解放された人は、ちょうど胆汁病から解放された人が蜂蜜や砂糖の味を味わいながらそれを享受するように、戒律の教えなどを真摯に受け入れて、実践する。それゆえ、仏は健康であることのように、怒りを捨てることを説かれた。
Yathā so nakkhattadivase bandhanāgāraṃ pavesito puriso aparasmiṃ nakkhattadivase – ‘‘pubbepi ahaṃ pamādadosena baddho, tena nakkhattaṃ nānubhaviṃ. Idāni appamatto bhavissāmī’’ti yathāssa paccatthikā okāsaṃ na labhanti, evaṃ appamatto hutvā nakkhattaṃ anubhavitvā – ‘aho nakkhattaṃ, aho nakkhatta’nti udānaṃ udānesi, evameva bhikkhu – ‘‘idaṃ thinamiddhaṃ nāma mahāanatthakara’’nti cha dhamme bhāvetvā thinamiddhanīvaraṇaṃ pajahati, so evaṃ pahīnathinamiddho yathā bandhanā mutto puriso sattāhampi nakkhattassa ādimajjhapariyosānaṃ anubhavati, evameva dhammanakkhattassa ādimajjhapariyosānaṃ anubhavanto saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇāti. Tasmā bhagavā bandhanā mokkhamiva thinamiddhappahānaṃ āha.
ちょうど、祭りの日に牢獄に入れられた人が、次の祭りの日に、「以前も私は不注意の罪で捕らえられた。今度は不注意にならないようにしよう」と、敵がつけ入る隙を与えないように、不注意にならないようにして、祭りを楽しんだ後、「ああ、祭りだ、ああ、祭りだ」と叫んだように。それと同じように、比丘は「この怠惰と睡眠は大きな損失をもたらす」と考え、六つの法を修行して、怠惰と睡眠の障害を捨てる。そのように怠惰と睡眠を捨てた、牢獄から解放された人が、七日間も祭りの始まり、中間、終わりを体験するように、それと同じように、法の祭りの始まり、中間、終わりを体験し、分別知とともに阿羅漢果に到達する。それゆえ、仏は牢獄からの解放のように、怠惰と睡眠を捨てることを説かれた。
Yathā pana dāso kiñcideva mittaṃ upanissāya sāmikānaṃ dhanaṃ datvā attānaṃ bhujissaṃ katvā tato paṭṭhāya yaṃ icchati, taṃ karoti. Evameva bhikkhu – ‘‘idaṃ uddhaccakukkuccaṃ nāma mahā anatthakara’’nti cha dhamme bhāvetvā uddhaccakukkuccaṃ pajahati. So evaṃ pahīnauddhaccakukkucco yathā bhujisso puriso yaṃ icchati, taṃ karoti, na taṃ koci balakkārena tato nivatteti , evameva yathā sukhaṃ nekkhammapaṭipadaṃ paṭipajjati, na taṃ uddhaccakukkuccaṃ balakkārena tato nivatteti. Tasmā bhagavā bhujissaṃ viya uddhaccakukkuccappahānaṃ āha.
召使いが親しい友人を頼って主人に財産を与え、自分を自由にしてから、望むことをするようになるように。それと同様に、比丘は「このそわそわする迷いは、大きな害をもたらすものだ」と(これらの)六つの法を修行して、そわそわする迷いを捨てる。彼はそのようにそわそわする迷いを捨てたので、自由になった人が望むことをするように、それを誰も力ずくで引き止めることはできない。それと同様に、安楽な出離の道に進む(比丘)を、そわそわする迷いが力ずくで引き止めることはできない。それゆえ、世尊は自由な人(の境地)のように、そわそわする迷いを捨てることを(奨励された)。
Yathā balavā puriso hatthasāraṃ gahetvā sajjāvudho saparivāro kantāraṃ paṭipajjeyya, taṃ corā dūratova disvā palāyeyyuṃ. So sotthinā taṃ kantāraṃ nittharitvā khemantaṃ patto haṭṭhatuṭṭho assa. Evameva bhikkhu ‘‘ayaṃ vicikicchā nāma mahā anatthakārikā’’ti cha dhamme bhāvetvā vicikicchaṃ pajahati . So evaṃ pahīnavicikiccho yathā balavā puriso sajjāvudho saparivāro nibbhayo core tiṇaṃ viya agaṇetvā sotthinā nikkhamitvā khemantabhūmiṃ pāpuṇāti, evameva bhikkhu duccaritakantāraṃ nittharitvā paramaṃ khemantabhūmiṃ amataṃ mahānibbānaṃ pāpuṇāti. Tasmā bhagavā khemantabhūmiṃ viya vicikicchāpahānaṃ āha.
力ある人が、武器を携え、従者を連れて荒野を進むとき、盗賊は遠くからそれを見て逃げ去るだろう。彼は無事にその荒野を通り抜けて、安全な場所に着いて喜ぶだろう。それと同様に、比丘は「この疑いは、大きな害をもたらすものだ」と(これらの)六つの法を修行して、疑いを捨てる。彼はそのように疑いを捨てたので、力ある人が武器を携え、従者を連れて恐れることなく、盗賊を草のように見くびって、無事に進み出て安全な土地に到達するように、それと同様に比丘は、悪行の荒野を通り抜けて、究極の安全な土地である不滅の偉大な涅槃に到達する。それゆえ、世尊は安全な土地のように、疑いを捨てることを(奨励された)。
224. Tatrāyaṃ sadisatāti etthāpi vuttanayānusārena sadisatā veditabbā. Yadaggena hi kāmacchandādayo iṇādisadisā, tadaggena tesaṃ pahānaṃ āṇaṇyādisadisaṃ abhāvoti katvā. Cha dhammeti asubhanimittassa uggaho, asubhabhāvanānuyogo, indriyesu guttadvāratā, bhojane mattaññutā, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti ime cha dhamme. Bhāvetvāti brūhetvā. Mahāsatipaṭṭhāne (dī. ni. 2.372-374) vaṇṇayissāma tatthassa anuppannānuppādanauppannapahānādivibhāvanavasena savisesaṃ pāḷiyā āgatattā. Esa nayo byāpādādippahānakabhāvepi. Paravatthumhīti ārammaṇabhūte parasmiṃ vatthusmiṃ.
224. タトラーヤン サディサターティ エートゥー ピ ウッタナヤーヌサーレーナ サディサター ヴェーダターヴァー. ヤダゲンナ ヒ カーマッチャンダーーダーヨ イーナーディサディサ, タダゲンナ テサン パハーナ アナーニャーディサダン アバーーヴァーティ カトヴァー. チャ ダンメーティ アスバンニミッタッサ ウッガホー, アスバババーナーヌヨーゴー, インディリイェー スー グッタドゥアーター, ブー ジャーニ マッタンヤタ, カリヤーナミッタター, サッパーヤカターティ イメー チャ ダンメー. バーーヴァトヴァーティ ブルーヘトヴァー. マハーサティパッダーネ (ディ. ニ. 2.372-374) ヴァンナイッシーマ タットハサ アンウッパンナヌッパダーナウッパンナパハーナーディヴィバーヴァーナヴァセーナ サヴィセーサパ パーリヤー アーガタッタ. エーセー ナヨー ビヤーダーディッパハーナカパーーヴァーピ. パラヴットゥーモーティ アーランマナブーテー パラサンミ ヴァットゥスミン.
Anatthakaroti attano parassa ca anatthāvaho. Cha dhammeti mettānimittassa uggaho, mettābhāvanānuyogo , kammassakatā, paṭisaṅkhānabahulatā, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti ime cha dhamme. Tatthevāti mahāsatipaṭṭhāneyeva (dī. ni. 2.372-374). Cārittasīlaṃ uddissa paññattasikkhāpadaṃ ācārapaṇṇatti.
アナッタカラオーティ アッタノ パラッサ チャ アナッタヴァーホー. チャ ダンメーティ メッタニンミッタッサ ウッガホー, メッタブバーナーヌヨーゴー , カンマッサカタ, パティサンカンナーバフラター, カリヤーナミッタター, サッパーヤカターティ イメー チャ ダンメー. タットゥエヴァーティ マハーサティパッダーネーヴァ (ディ. ニ. 2.372-374). チャリッタシン ラン ウディッサ パンニャッタ シンカーダ バダーチャーパパンナッティ.
Bandhanāgāraṃ pavesitattā aladdhanakkhattānubhavo puriso **‘‘nakkhattadivase bandhanāgāraṃ pavesito puriso’’**ti vutto, nakkhattadivase eva vā tadananubhavanatthaṃ tathā kato. Mahāanatthakaranti diṭṭhadhammikādiatthahāpanamukhena mahato anatthassa kārakaṃ. Cha dhammeti atibhojane nanimittaggāho, iriyāpathasamparivattanatā, ālokasaññāmanasikāro, abbhokāsavāso, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti ime cha dhamme.
バンタナーガーラン パヴェーシタッタ アラッダナッカッタヌバヴァー プーリソー **«ナッカッタディヴァーセ バンダナーガーラン パヴェーシトー プーリソー»** ンティ ウッタ ー, ナッカッタディセー ヴァー タダナンバヴァナッタ タンカーー カトー. マハーアナッタカラーンティ ディットゥダンミーカディットゥハパーナムカヘーナ マハト アナッタッサ カーラカン. チャ ダンメーティ アティブー ジャーニ ナンニンミッタッガホー, イリヤーパタサンパヴァーッタナー, アーローカサンニャーマンナシカーー, アッブホーカサヴァーソー, カリヤーナミッタター, サッパーヤカターティ イメー チャ ダンメー.
Uddhaccakukkucce mahāanatthakaranti parāyattatāpādanato vuttanayena mahato anatthassa kārakanti. Attho cha dhammeti bahussutatā, paripucchakatā, vinaye pakataññutā, vuḍḍhasevitā, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti ime cha dhamme.
ウッダッチャクックッチャ ー マハーアナッタカラーンティ パラーヤッタターパーーダナトー ウッタ ナヤナ マハト アナッタッサ カーランカティ. アートホー チャ ダンメーティ バフッスータター, パリプッチャカタ, ヴィナヤ アパカタンニャー, ヴッタセーヴァー, カリヤーナミッタター, サッパーヤカターティ イメー チャ ダンメー.
Balavāti paccatthikavidhamanasamatthena balena balavā. Sajjāvudhoti sannaddhadhanuādiāvudho. Sūravīrasevakajanavasena saparivāro. Tanti yathāvuttaṃ purisaṃ. Balavantatāya, sajjāvudhatāya, saparivāratāya ca corā dūratova disvā palāyeyyuṃ. Anatthakārikāti sammāpaṭipattiyā vibandhakaraṇato vuttanayena anatthakārikā. Cha dhammeti bahussutatā, paripucchakatā, vinaye pakataññutā, adhimokkhabahulatā, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti ime cha dhamme. Yathā bāhusaccādīni uddhaccakukkuccassa pahānāya saṃvattanti, evaṃ vicikicchāya pīti idhāpi bahussutatādayo gahitā. Kalyāṇamittatā sappāyakathā viya pañcannaṃ, tasmā tassa tassa anucchavikasevanatā veditabbā. Sammāpaṭipattiyā appaṭipattinimittatāmukhena vicikicchā micchāpaṭipattimeva paribrūhetīti tassā pahānaṃ duccaritavidhūnanūpāyoti āha **‘‘duccaritakantāraṃ nittharitvā’’**tiādi.
バラヴァーティ パタップパヴィダムナサマッテーナ バラレーナ バラヴァー. サッジャーヴドーティ サンナッダハナアーディ アーヴドー. スーラヴィーラセーヴァカジャーナヴァセーナ サパリバーーソー. タンティ ヤターヴッタ プーリサン. バラヴァンタターヤ, サッジャーヴダターヤ, サパリバーーターヤ チャ コーラー ドゥーラートーヴァ ディスヴァー パラーイエッユン. アナッタカープカーランティ サンマーパティパッティヤー ヴィバンタカランナトー ウッタ ナヤナ アナッタカーーカ. チャ ダンメーティ バフッスータター, パリプッチャカタ, ヴィナヤ アパカタンニャー, アディモッカタバフラター, カリヤーナミッタター, サッパーヤカターティ イメー チャ ダンメー. ヤター パーフッサッチャーディニ ウッダッチャクックッチャッサ パハーナヤ サンヴァンティ, エーヴァー ヴィチキッチャーヤ ピティ イダーピ バフッスータターダーヨー ガーヒター. カリヤーナミッタター サッパーヤカター ヴィヤ パンナンタンッサ, タスマ ー タッサ タッサ アンッチャーヴィカセーヴァナター ヴェーダターヴァー. サンマーパティパッティヤー アッパティパッティニンミッタタームカヘーナ ヴィチキッチャー ミッチャパティパッティメーヴァ パリブルヒーティ タッサ パハーナ ドゥッチャリッタヴィドゥーナヌパーヨーティ アーハ **«ドゥッチャリッタカンターラン ニッタリトヴァー»** ンティアーディ.
225. ‘‘Tassime pañca nīvaraṇe pahīne attani samanupassato pāmojjaṃ jāyati, pamuditassa pīti jāyati, pītimanassa kāyo passambhati, passaddhakāyo sukhaṃ vedeti, sukhino cittaṃ samādhiyati.
225. 「御意を得たもう王よ、修行者が、捨てられた五つの悪しき心の状態(五蓋)が自分の中にあると見なすと、喜びが生じ、喜んでいる者には法悦が生じ、法悦に満ちた者の身体は静まり、静まった身体は幸福を感じ、幸福な者は心が集中する。」
225. Pāmojjaṃ jāyatīti tuṭṭhākāro jāyati. Pamuditassa pīti jāyatīti tuṭṭhassa sakalasarīraṃ khobhayamānā pīti jāyati. Pītimanassa kāyo passambhatīti pītisampayuttacittassa puggalassa nāmakāyo passambhati, vigatadaratho hoti. Sukhaṃ vedetīti kāyikampi cetasikampi sukhaṃ vedayati. Cittaṃ samādhiyatīti iminā nekkhammasukhena sukhitassa upacāravasenapi appanāvasenapi cittaṃ samādhiyati.
225. 喜(pāmojja)が生ずるとは、満足した様(tuṭṭhākāra)が生ずることである。喜んだ者(pamuditassa)に歓喜(pīti)が生ずるとは、満足した者の全身を震撼させる歓喜が生ずることである。歓喜ある者(pītimanassa)の身体は静まるとは、歓喜を伴った心の(持主である)人の身体は静まり、苦痛がなくなることである。楽(sukha)を感じるとは、身体的な楽も精神的な楽も感じることである。心が定まるとは、この出離の楽によって満たされた者の、近行定(upacāra)によっても、安住定(appanā)によっても、心が定まることである。
225. Pāmojjaṃ nāma taruṇapīti, sā kathañcipi tuṭṭhāvatthāti āha **‘‘pāmojjaṃ jāyatīti tuṭṭhākāro jāyatī’’**ti. Tuṭṭhassāti okkantikabhāvappattāya pītiyā vasena tuṭṭhassa. Attano savipphārikatāya, attasamuṭṭhānapaṇītarūpuppattiyā ca sakalasarīraṃ khobhayamānā pharaṇalakkhaṇā pīti jāyati. Pītisahitaṃ pīti uttarapadalopena, kiṃ pana taṃ ? Mano. Pīti mano etassāti pītimano, tassa pītimanassa. Tayidaṃ atthamattameva dassento **‘‘pītisampayuttacittassā’’**ti āha. Kāyoti idha arūpakalāpo adhippeto, na vedanādikkhandhattayamevāti āha **‘‘nāmakāyo passambhatī’’**ti, passaddhidvayassa pītivasenettha passambhanaṃ adhippetaṃ. Vigatadarathoti pahīnauddhaccādikilesadaratho. Vuttappakārāya pubbabhāgabhāvanāya vasena cetasikasukhaṃ paṭisaṃvedentoyeva taṃsamuṭṭhānapaṇītarūpaphuṭṭhasarīratāya kāyikampi sukhaṃ vedetīti āha **‘‘kāyikampi cetasikampi sukhaṃ vedayatī’’**ti. Imināti ‘‘sukhaṃ paṭisaṃvedetī’’ti evaṃ vuttena. Saṃkilesapakkhato nikkhantattā, paṭhamajjhānapakkhikattā ca nekkhammasukhena. Sukhitassāti sukhino.
225. パーモッジャン ナマ タルーナピティ, サ ー カターンチピ トゥッダーヴァーティ アーハ **«パーモッジャン ジャーヤティティ トゥッダカーー ジャーヤティ»** ンティ. トゥッダッサティ オッカーンティカバーーパッパッターヤ ピティヤー ヴァセーナ トゥッダッサ. アッタノ サヴィッファーリカターヤ, アッタサムッタンパニータールーパッパッティヤー チャ サカラサリイラン ホーバヤマーナー パラアナラクサナー ピティ ジャーヤティ. ピティサヒタン ピティ ウッタラパダローペーナ, キン パナ タン ? マノー. ピティ マノー エータッサティ ピティマノー, タッサ ピティマナッサ. タヤイダン アタマッタメーヴァ ダッセン トー **«ピティサン パユッタチタッサ»** ンティ アーハ. カーヨーティ イダ アルーパカラポ アビペー トー, ナ ヴェーダナー ディッカンタッタヤメーヴァーティ アーハ **«ナーマカーヨー パサンバティ»** ンティ, パサンジドゥッヤッサ ピティヴァセーナエッタ パサンバンナン アビペー トー. ヴィガタダーラトーティ パヒーナウッダッチャディキレーサダーラトー. ウッタッパカーーヤ プーラバーーガバーーナヤ ヴァセーナ チタシカ スク パティサンヴェーデンタヨーヴァ タンサムッタン パニータールーパフッタ サリイラターヤ カーイカンプイ スク ヴェーテーティ アーハ **«カーイカンピ チタシカンピ スク ヴェーダヤティ»** ンティ. イミナーティ «スク パティサンヴェーダヤティ» ンティ エーヴァー ヴッタ ナ. サンキレイサパカッチャトー ニッカンタッタ, パータマジャナーカッパッカタ ー チャ ネーッカンマ スク ヘーナ. スクヒットッサティ スクヒノ.
Paṭhamajjhānaṃ 初禅
226. ‘‘So vivicceva kāmehi, vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ vivekajena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa vivekajena pītisukhena apphuṭaṃ hoti.
226. 「御意を得たもう王よ、修行者は、欲(カーマ)から離れ、不善(悪しき)な法から離れて、尋(ヴィタクッカ)と思量(ヴィチャーラ)を伴う、離から生じた法悦と幸福を伴う初禅に入り、そこに留まる。彼は、この身体全体を、離から生じた法悦と幸福で満たし、浸し、完成させ、行き渡らせる。修行者の身体のいかなる部分も、離から生じた法悦と幸福に触れていないところはない。」
226. So vivicceva kāmehi…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharatītiādi pana upacārasamādhinā samāhite citte uparivisesadassanatthaṃ appanāsamādhinā samāhite citte tassa samādhino pabhedadassanatthaṃ vuttanti veditabbaṃ. Imameva kāyanti imaṃ karajakāyaṃ. Abhisandetīti temeti sneheti, sabbattha pavattapītisukhaṃ karoti. Parisandetīti samantato sandeti. Paripūretīti vāyunā bhastaṃ viya pūreti. Parippharatīti samantato phusati. Sabbāvato kāyassāti assa bhikkhuno sabbakoṭṭhāsavato kāyassa kiñci upādinnakasantatipavattiṭṭhāne chavimaṃsalohitānugataṃ aṇumattampi ṭhānaṃ paṭhamajjhānasukhena aphuṭaṃ nāma na hoti.
226. 「彼は、欲(kāmehi)から離れて…(省略)…初禅に入って住む」とは、近行定によって集められた心に対して、さらに上の境地を見るために、安住定によって集められた心に対して、その定の分別を見るために説かれたと知るべきである。「この身体(kāya)とは」この物質的な身体のことである。「浸透させる(abhisandetī)とは」染み込ませ、潤すことである。全身に広がる歓喜の楽(pītisukha)を生じさせることである。「満たす(parisandetī)とは」四方八方に染み渡ることである。「完全に満たす(paripūretī)とは」空気が袋を満たすように満たすことである。「満ち渡る(paripharatī)とは」四方八方に触れることである。「全身に(sabbāvato kāyassa)とは」この比丘の全身の、わずかな部分であっても、皮膚・筋肉・血がつながった場所で、初禅の楽が触れていない箇所は一つもないということである。
226. ‘‘Cittaṃ samādhiyatī’’ti etena upacāravasenapi appanāvasenapi cittassa samādhānaṃ kathitaṃ. Evaṃ sante ‘‘so vivicceva kāmehī’’tiādikā desanā kimatthiyāti āha **‘‘so vivicceva kāmehi…pe… vutta’’**nti. Tattha uparivisesadassanatthanti paṭhamajjhānādiuparivattabbavisesadassanatthaṃ. Na hi upacārasamādhisamadhigamena vinā paṭhamajjhānādiviseso samadhigantuṃ sakkā. Pāmojjuppādādīhi kāraṇaparamparā dutiyajjhānādisamadhigamepi icchitabbāva paṭipadāñāṇadassanavisuddhi viya dutiyamaggādisamadhigameti daṭṭhabbaṃ. Tassa samādhinoti ‘‘sukhino cittaṃ samādhiyatī’’ti evaṃ sādhāraṇavasena vutto yo appanālakkhaṇo, tassa samādhino. Pabhedadassanatthanti dutiyajjhānādivibhāgassa ceva abhiññādivibhāgassa ca pabhedadassanatthaṃ. Karo vuccati pupphasambhavaṃ gabbhāsaye karīyatīti katvā, karato jāto kāyo karajakāyo, tadupasanissayo catusantatirūpasamudāyo. Kāmaṃ nāmakāyopi vivekajena pītisukhena tathāladdhupakāro, ‘‘abhisandetī’’tiādivacanato pana rūpakāyo idhādhippetoti āha **‘‘imaṃ karajakāya’’**nti. Abhisandetīti abhisandanaṃ karoti. Taṃ pana jhānamayena pītisukhena karajakāyassa tintabhāvāpādanaṃ, sabbatthakameva lūkhabhāvāpanayananti āha **‘‘temetī’’**tiādi, tayidaṃ abhisandanaṃ atthato yathāvuttapītisukhasamuṭṭhānehi paṇītarūpehi kāyassa parippharaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. **‘‘Parisandetī’’**tiādīsupi eseva nayo. Sabbaṃ etassa atthīti sabbavā, tassa sabbāvato. Avayavāvayavisambandhe avayavini sāmivacananti avayavīvisayo sabba-saddo, tasmā vuttaṃ **‘‘sabbakoṭṭhāsavato’’**ti. Aphuṭaṃ nāma na hoti yattha yattha kammajarūpaṃ, tattha tattha cittajarūpassa abhibyāpanato. Tenāha **‘‘upādinnakasantatī’’**tiādi.
226. 「心が定まる」ということによって、近行(ごう)の定(じょう)によっても、安止(あんじ)の定(じょう)によっても、心の定(じょう)が説かれている。このようにして、「彼は、欲(よく)から離れて…」といった教えは何のためかと問えば、**「彼は、欲(よく)から離れて…説かれた」**と答える。その「離れて」は、さらに上の特別な境地を見るためである。初禅(しょぜん)などの、さらに上の境地を見るためである。近行(ごう)の定(じょう)では到達できない特別な境地を見ることはできないからである。喜(き)の生起(しょうき)などから続く因縁(いんねん)によって、二禅(にぜん)などの境地に至ることも、道見(どうけん)の清浄(しょうじょう)のように、第二の道(どう)などに至ることも望ましいと見なければならない。その定(じょう)とは、「楽しく心が定まる」というように、一般的な意味で言われる、安止(あんじ)の相(そう)である定(じょう)のことである。区別を見るためである。二禅(にぜん)などの区別や、神通(じんつう)などの区別を区別して見るためである。「身」とは、花が咲いて胎内に宿ることから、「身」と呼ばれる。身から生まれた「身」、それに頼る四つの要素の集合体である。愛(あい)は、心の身体(しんたい)も、離(り)から生じる喜(き)と楽(らく)によって、そのように助けられるが、**「この身体(しんたい)」**という言葉から、色(しき)の身体(しんたい)がここで意図されていると(師は)言われる。滴り落ちる、とは滴り落ちることである。それは、禅(ぜん)によって生じる喜(き)と楽(らく)によって、身体(しんたい)を潤(うるお)い、あらゆるものの堅(かた)さを取り除くことである。それゆえ、**「それ(が)滴る」**などと言われる。すなわち、この滴り落ちることは、上述の喜(き)と楽(らく)から生じる、より優れた色(しき)によって身体(しんたい)が満ちされることであると見なければならない。**「一面に滴る」**などについても、この通りである。そのすべてが、そのものにある、ということである、そのすべての部分である。部分と全体の関係において、全体を指す言葉である。したがって、**「すべての部分を持つ」**と言われている。触れられていない、ということは、どこでも、生じた色(しき)があると、そこでも心の生じた色(しき)が影響を与えない、ということはない。それゆえ、**「執着(しゅうじゃく)した連続体」**などと言われる。
227. ‘‘Seyyathāpi , mahārāja, dakkho nhāpako vā nhāpakantevāsī vā kaṃsathāle nhānīyacuṇṇāni ākiritvā udakena paripphosakaṃ paripphosakaṃ sanneyya, sāyaṃ nhānīyapiṇḍi snehānugatā snehaparetā santarabāhirā phuṭā snehena, na ca paggharaṇī; evameva kho, mahārāja, bhikkhu imameva kāyaṃ vivekajena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa vivekajena pītisukhena apphuṭaṃ hoti. Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
227. 「御意を得たもう王よ、例えば、熟練した沐浴師、またはその弟子が、銅の器に沐浴用の粉を振りかけ、水をかけてよく練ると、その沐浴用の塊は油で満たされ、油に浸り、内も外も油で覆われて、こぼれることはない。御意を得たもう王よ、それと同じように、修行者は、この身体全体を、離から生じた法悦と幸福で満たし、浸し、完成させ、行き渡らせる。修行者の身体のいかなる部分も、離から生じた法悦と幸福に触れていないところはない。御意を得たもう王よ、これもまた、今ここで見られる修行の成果であり、以前の今ここで見られる修行の成果よりも、さらに進んでおり、さらに尊い。」
227. Dakkhoti cheko paṭibalo nhānīyacuṇṇāni kātuñceva payojetuñca sannetuñca. Kaṃsathāleti yena kenaci lohena katabhājane. Mattikabhājanaṃ pana thiraṃ na hoti. Sannentassa bhijjati. Tasmā taṃ na dasseti. Paripphosakaṃ paripphosakanti siñcitvā siñcitvā. Sanneyyāti vāmahatthena kaṃsathālaṃ gahetvā dakkhiṇahatthena pamāṇayuttaṃ udakaṃ siñcitvā siñcitvā parimaddanto piṇḍaṃ kareyya. Snehānugatāti udakasinehena anugatā. Snehaparetāti udakasinehena pariggahitā. Santarabāhirāti saddhiṃ antopadesena ceva bahipadesena ca sabbatthakameva udakasinehena phuṭāti attho. Na ca paggharaṇīti na ca bindu bindu udakaṃ paggharati, sakkā hoti hatthenapi dvīhipi tīhipi aṅgulīhi gahetuṃ ovaṭṭikāyapi kātunti attho.
227. 巧みな者(dakkho)とは、洗浄用の粉(nhānīyacuṇṇa)を作り、それを用い、それを混合することのできる者である。「青銅の器(kaṃsathāli)とは」どのような金属で作られた器のことである。粘土の器(mattikabhājana)は丈夫ではない。混合しようとすると壊れる。ゆえに、それ(粘土の器)は(例として)示されない。「振りかける(pariphosakaṃ)とは」振りかけ、振りかけることである。「混合する(sanneyyāti)とは」左手で青銅の器を持ち、右手で適量の水を振りかけ、振りかけながらこすって(衣の)塊を作ることである。「油で潤された(snehānugatāti)とは」水の油で潤されたもの。「油で覆われた(snehaparetāti)とは」水の油で覆われたもの。「内外ともに(santarabāhirāti)とは」内側も外側も、すべてが水の油で触れられている、ということである。「漏れ出ない(na ca paggharaṇīti)とは」一滴一滴の水が漏れ出ないこと、手で、あるいは二本、三本の指で掴むことができる、あるいは握りしめることができる、ということである。
227. Chekoti kusalo. Taṃ panassa kosallaṃ nhāniyacuṇṇānaṃ sannane piṇḍīkaraṇe ca samatthatāvasena veditabbanti āha **‘‘paṭibalo’’**tiādi. Kaṃsa-saddo ‘‘mahatiyā kaṃsapātiyā’’tiādīsu suvaṇṇe āgato.
227. 「熟練した」とは、巧みなことである。その巧みさは、湯浴みの粉(こ)の調合や、固めることにおいて、穏やかさによって知られると(師は)**「熟練した」**などと言われる。青銅(せいどう)という言葉は、「大きな青銅の皿」などにおいて、金(きん)について使われる。
‘‘Kaṃso upahato yathā’’tiādīsu (dha. pa. 134) kittimalohe, katthaci paṇṇattimatte ‘‘upakaṃso nāma rājāpi mahākaṃsassa atrajo’’tiādi, [jā. aṭṭha. 4.10 ghaṭapaṇḍitajātakavaṇṇanāyaṃ (atthato samānaṃ)] idha pana yattha katthaci loheti āha **‘‘yena kenaci lohena katabhājane’’**ti. Snehānugatāti udakasinehena anupavisanavasena gatā upagatā. Snehaparetāti udakasinehena parito gatā samantato phuṭṭhā, tato eva santarabāhirā phuṭṭhā sinehena, etena sabbaso udakena temitabhāvamāha. **‘‘Na ca paggharaṇī’’**ti etena tintassapi tassa ghanathaddhabhāvaṃ vadati. Tenāha **‘‘na ca binduṃ bindu’’**ntiādi.
「青銅(せいどう)が傷ついたように」など(ダンマパダ経典 134)では、真鍮(しんちゅう)について言われている。場合によっては、単に「王であるウパカーンソも、大青銅の子供である」など(ジャータカ物語 4.10、ガータパンダリタ・ジャータカの解説、内容としては同じ)と、ここでは、真鍮(しんちゅう)などについて**「どのような金属で作られた器であっても」**と言われる。油に浸った、とは、水油(みずあぶら)によって浸透した、到達した、ということである。油に満ちた、とは、水油(みずあぶら)によって全体が覆われ、四方から満たされた、それゆえ内外が油で満たされた、ということを意味する。それによって、すべてが水で湿った状態であることを言っている。**「そして、漏れない」**ということによって、湿った状態であっても、その固く重い状態を言っている。それゆえ、**「そして、一滴も滴らない」**などと言われる。
Dutiyajjhānaṃ 二禅
228. ‘‘Puna caparaṃ, mahārāja, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ samādhijena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa samādhijena pītisukhena apphuṭaṃ hoti.
228. 「御意を得たもう王よ、さらに、修行者は、尋(ヴィタクッカ)と思量(ヴィチャーラ)が静まると、内的な確信と心の統一、尋(ヴィタクッカ)と思量(ヴィチャーラ)がなく、集中から生じた法悦と幸福を伴う二禅に入り、そこに留まる。彼は、この身体全体を、集中から生じた法悦と幸福で満たし、浸し、完成させ、行き渡らせる。修行者の身体のいかなる部分も、集中から生じた法悦と幸福に触れていないところはない。」
229. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, udakarahado gambhīro ubbhidodako ubbhitodako (syā. kaṃ. ka.) tassa nevassa puratthimāya disāya udakassa āyamukhaṃ, na dakkhiṇāya disāya udakassa āyamukhaṃ, na pacchimāya disāya udakassa āyamukhaṃ, na uttarāya disāya udakassa āyamukhaṃ, devo ca na kālenakālaṃ sammādhāraṃ anuppaveccheyya. Atha kho tamhāva udakarahadā sītā vāridhārā ubbhijjitvā tameva udakarahadaṃ sītena vārinā abhisandeyya parisandeyya paripūreyya paripphareyya, nāssa kiñci sabbāvato udakarahadassa sītena vārinā apphuṭaṃ assa. Evameva kho, mahārāja, bhikkhu imameva kāyaṃ samādhijena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa samādhijena pītisukhena apphuṭaṃ hoti. Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
229. 「御意を得たもう王よ、例えば、深い泉があり、水が満ちているが、その泉には、東、南、西、北のいずれからも水の流入がなく、雨も適時に降らないとしよう。しかし、その泉から、冷たい水の流れが湧き上がり、その泉を冷たい水で満たし、浸し、完成させ、行き渡らせる。その泉のいかなる部分も、冷たい水に触れていないところはない。御意を得たもう王よ、それと同じように、修行者は、この身体全体を、集中から生じた法悦と幸福で満たし、浸し、完成させ、行き渡らせる。修行者の身体のいかなる部分も、集中から生じた法悦と幸福に触れていないところはない。御意を得たもう王よ、これもまた、今ここで見られる修行の成果であり、以前の今ここで見られる修行の成果よりも、さらに進んでおり、さらに尊い。」
228-229. Dutiyajjhānasukhūpamāyaṃ ubbhidodakoti ubbhinnaudako, na heṭṭhā ubbhijjitvā uggacchanakaudako. Antoyeva pana ubbhijjanakaudakoti attho. Āyamukhanti āgamanamaggo. Devoti megho. Kālena kālanti kāle kāle, anvaddhamāsaṃ vā anudasāhaṃ vāti attho. Dhāranti vuṭṭhiṃ. Na anuppaveccheyyāti na ca paveseyya, na vasseyyāti attho. Sītā vāridhārā ubbhijjitvāti sītaṃ dhāraṃ uggantvā rahadaṃ pūrayamānaṃ ubbhijjitvā. Heṭṭhā uggacchanaudakañhi uggantvā uggantvā bhijjantaṃ udakaṃ khobheti, catūhi disāhi pavisanaudakaṃ purāṇapaṇṇatiṇakaṭṭhadaṇḍakādīhi udakaṃ khobheti, vuṭṭhiudakaṃ dhārānipātapubbuḷakehi udakaṃ khobheti. Sannisinnameva pana hutvā iddhinimmitamiva uppajjamānaṃ udakaṃ imaṃ padesaṃ pharati, imaṃ padesaṃ na pharatīti natthi, tena aphuṭokāso nāma na hotīti. Tattha rahado viya karajakāyo. Udakaṃ viya dutiyajjhānasukhaṃ. Sesaṃ purimanayeneva veditabbaṃ.
228-229. 「二禅の楽に喩えられる、湧き上がる水(ubbhido)のあるもの」とは、上に湧き上がる水のあるもので、下に湧き上がって来る水ではない。内側から湧き上がる水、ということである。「水の入口(āyamukha)とは」水の入って来る道。「雲(devo)とは」雲のことである。「時々(kālena kālaṃ)とは」時々、半月ごと、あるいは数日ごと、ということである。「流れ(dhāra)とは」雨のことである。「降り注がない(na anuppaveccheyyāti)とは」注がない、降らない、ということである。「冷たい水の流れが湧き上がって」冷たい流れが湧き上がり、池を満たす。「下に湧き上がる水」は、湧き上がっては壊れる水をかき乱す。四方から入って来る水は、古い葉や枯れ枝などで水をかき乱す。雨水は、流れ落ちる泡で水をかき乱す。「座っている(sannisinnameva pana hutvā)だけで、神通力によって生じる水がこの場所を満たし、この場所は満たさない、ということがない。ゆえに、触れていない場所はない、ということである。」そこで、池のようなものは物質的な身体である。水のようなものは二禅の楽である。残りは、以前の教え(purimanaya)と同じように知るべきである。
229. Tāhi tāhi udakasirāhi ubbhijjatīti ubbhidaṃ, ubbhidaṃ udakaṃ etassāti ubbhidodako. Ubbhinnaudakoti nadītīre khatakūpako viya ubbhijjanakaudako. Uggacchanakaudakoti dhārāvasena uṭṭhahanaudako. Kasmā panettha ubbhidodakova rahado gahito, na itaroti āha **‘‘heṭṭhā uggacchanaudakañhī’’**tiādi. Dhārānipātapubbuḷakehīti dhārānipātehi udakapubbuḷakehi ca, ‘‘pheṇapaṭalehi cā’’ti vattabbaṃ. Sannisinnamevāti aparikkhobhatāya niccalameva, suppasannamevāti adhippāyo. Sesanti ‘‘abhisandetī’’tiādikaṃ.
229. 様々な水路から湧き上がる、という意味で「湧き上がる」と言う。湧き上がる水を持つ、という意味で「湧き上がる水」と言う。湧き上がる水が流れる、という意味で「湧き流れる」と言う。なぜここで、湧き上がる水を持つ池が取られ、他のものが取られないのかと問えば、**「下から湧き上がる水である」**などと(師は)言われる。水滴が落ち、泡立つものによって、とは、水滴が落ちること、そして泡立つことによってである。「泡の層によっても」と言うべきである。静止している、とは、揺るぎがないこと、非常に澄んでいる、という意味である。残りは、「滴り落ちる」などである。
Tatiyajjhānaṃ 三禅
230. ‘‘Puna caparaṃ, mahārāja, bhikkhu pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharati sato sampajāno, sukhañca kāyena paṭisaṃvedeti, yaṃ taṃ ariyā ācikkhanti – ‘upekkhako satimā sukhavihārī’ti, tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ nippītikena sukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa nippītikena sukhena apphuṭaṃ hoti.
230. 「御意を得たもう王よ、さらに、修行者は、法悦(ピーティ)から離れ、不動(ウペッカー)の心で、気づき(サーティ)と理解(サンパジャーナ)をもって、身体で幸福を感じながら、聖者が『不動で、気づきがあり、幸福に住する者』と呼ぶ三禅に入り、そこに留まる。彼は、この身体全体を、法悦のない幸福で満たし、浸し、完成させ、行き渡らせる。修行者の身体のいかなる部分も、法悦のない幸福に触れていないところはない。」
231. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, uppaliniyaṃ vā paduminiyaṃ vā puṇḍarīkiniyaṃ vā appekaccāni uppalāni vā padumāni vā puṇḍarīkāni vā udake jātāni udake saṃvaḍḍhāni udakānuggatāni antonimuggaposīni, tāni yāva caggā yāva ca mūlā sītena vārinā abhisannāni parisannāni abhisandāni parisandāni (ka.) paripūrāni paripphuṭāni paripphuṭṭhāni (pī.) , nāssa kiñci sabbāvataṃ uppalānaṃ vā padumānaṃ vā puṇḍarīkānaṃ vā sītena vārinā apphuṭaṃ assa; evameva kho, mahārāja, bhikkhu imameva kāyaṃ nippītikena sukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa nippītikena sukhena apphuṭaṃ hoti. Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
231. 「御意を得たもう王よ、例えば、蓮の池、または睡蓮の池、または青蓮の池に、ある蓮、睡蓮、青蓮が、水に生まれ、水で育ち、水に浸り、根まで水に沈んでいるとする。それらは、根本から先端まで冷たい水で満たされ、浸され、完成させ、行き渡っている。それら蓮、睡蓮、青蓮のいかなる部分も、冷たい水に触れていないところはない。御意を得たもう王よ、それと同じように、修行者は、この身体全体を、法悦のない幸福で満たし、浸し、完成させ、行き渡らせる。修行者の身体のいかなる部分も、法悦のない幸福に触れていないところはない。御意を得たもう王よ、これもまた、今ここで見られる修行の成果であり、以前の今ここで見られる修行の成果よりも、さらに進んでおり、さらに尊い。」
230-231. Tatiyajjhānasukhūpamāyaṃ uppalāni ettha santīti uppalinī. Sesapadadvayepi eseva nayo. Ettha ca setarattanīlesu yaṃ kiñci uppalaṃ uppalameva. Ūnakasatapattaṃ puṇḍarīkaṃ, satapattaṃ padumaṃ. Pattaniyamaṃ vā vināpi setaṃ padumaṃ, rattaṃ puṇḍarīkanti ayamettha vinicchayo. Udakānuggatānīti udakato na uggatāni. Anto nimuggaposīnīti udakatalassa anto nimuggāniyeva hutvā posīni, vaḍḍhīnīti attho. Sesaṃ purimanayeneva veditabbaṃ.
230-231. 「三禅の楽に喩えられる、蓮(uppala)のあるもの」とは、ここに蓮がある、ということである。残りの二つの言葉(padadvaye)も同様である。ここで、青や赤の蓮のうち、どのような蓮も蓮である。「千枚の花びら(ūṇakasataṃ)を持つ睡蓮(puṇḍarīka)、百枚の花びら(satapattam)を持つ蓮(paduma)。」あるいは、花びらの数に法則がない、白い蓮、赤い睡蓮、これがここでの区別である。「水に浸かった(udakānuggatā)とは」水から上には出ていない。「内部に沈んで成長するもの(anto nimuggaposīni)とは」水面下に沈んだままで成長するもの、すなわち発達するもの、ということである。残りは、以前の教えと同じように知るべきである。
231. Uppalānīti uppalagacchāni. Setarattanīlesūti uppalesu, setuppalarattuppalanīluppalesūti attho. Yaṃ kiñci uppalaṃ uppalameva sāmaññagahaṇato . Satapattanti ettha sata-saddo bahupariyāyo ‘‘satagghī’’tiādīsu viya, tena anekasatapattassapi saṅgaho siddho hoti. Loke pana ‘‘rattaṃ padumaṃ, setaṃ puṇḍarīka’’ntipi vuccati. Yāva aggā, yāva ca mūlā udakena abhisandanādisambhavadassanatthaṃ udakānuggataggahaṇaṃ. Idha uppalādīni viya karajakāyo, udakaṃ viya tatiyajjhānasukhaṃ.
231. 「蓮(はす)」とは、蓮(はす)の葉である。青、赤、青紫のもの、とは、蓮(はす)の中である。青、赤、青紫の蓮(はす)のことである。どのような蓮(はす)であっても、蓮(はす)そのものという一般的な捉え方である。**「百枚」**とは、ここで「百」という言葉は、「百の火」などと同様に、多くの数を示す。それゆえ、百枚以上のものも含まれることが達成される。世間では、「赤い花は、白い蓮(はす)」とも言われる。先端まで、そして根元まで水に浸かっている様子の描写のため、水に浸かった先端まで取る。ここで、蓮(はす)などと同様に、身体(しんたい)であり、水は第三禅(さんぜん)の楽(らく)である。
Catutthajjhānaṃ 四禅
232. ‘‘Puna caparaṃ, mahārāja, bhikkhu sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā, pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, so imameva kāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātena pharitvā nisinno hoti, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa parisuddhena cetasā pariyodātena apphuṭaṃ hoti.
232. 「御意を得たもう王よ、さらに、修行者は、幸福(スカ)と苦痛(ドゥッカ)を捨て、以前の喜び(ソマナッサ)と悲しみ(ドマナッサ)が消滅した後に、苦痛でもなく幸福でもない、不動(ウペッカー)、気づき(サーティ)による清浄さである四禅に入り、そこに留まる。彼は、この身体全体を、清浄で澄みきった心で満たし、通り抜けて座っている。修行者の身体のいかなる部分も、清浄で澄みきった心に触れていないところはない。」
233. ‘‘Seyyathāpi , mahārāja, puriso odātena vatthena sasīsaṃ pārupitvā nisinno assa, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa odātena vatthena apphuṭaṃ assa; evameva kho, mahārāja, bhikkhu imameva kāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātena pharitvā nisinno hoti, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa parisuddhena cetasā pariyodātena apphuṭaṃ hoti. Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
233. 「御意を得たもう王よ、例えば、ある人が白い布を頭からかぶり、座っているとする。その人の身体のいかなる部分も、白い布に触れていないところはない。御意を得たもう王よ、それと同じように、修行者は、この身体全体を、清浄で澄みきった心で満たし、通り抜けて座っている。修行者の身体のいかなる部分も、清浄で澄みきった心に触れていないところはない。御意を得たもう王よ、これもまた、今ここで見られる修行の成果であり、以前の今ここで見られる修行の成果よりも、さらに進んでおり、さらに尊い。」
232-233. Catutthajjhānasukhūpamāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātenāti ettha nirupakkilesaṭṭhena parisuddhaṃ, pabhassaraṭṭhena pariyodātanti veditabbaṃ. Odātena vatthenāti idaṃ utupharaṇatthaṃ vuttaṃ. Kiliṭṭhavatthena hi utupharaṇaṃ na hoti, taṅkhaṇadhotaparisuddhena utupharaṇaṃ balavaṃ hoti. Imissāya hi upamāya vatthaṃ viya karajakāyo, utupharaṇaṃ viya catutthajjhānasukhaṃ. Tasmā yathā sunhātassa purisassa parisuddhaṃ vatthaṃ sasīsaṃ pārupitvā nisinnassa sarīrato utu sabbameva vatthaṃ pharati. Na koci vatthassa aphuṭokāso hoti. Evaṃ catutthajjhānasukhena bhikkhuno karajakāyassa na koci okāso aphuṭo hotīti. Evamettha attho daṭṭhabbo. Imesaṃ pana catunnaṃ jhānānaṃ anupadavaṇṇanā ca bhāvanānayo ca visuddhimagge vuttoti idha na vitthārito.
232-233. 「四禅の楽に喩えられる、清らかな心(cetasā)で、澄みきった(pariyodātena)」とは、ここでは不純なところがないという点で清らか(parisuddha)であり、輝いているという点で澄みきっている(pariyodāta)と知るべきである。「白い衣服(odātena vatthena)で」とは、これは季節の装いのために言われたものである。汚れた衣服(kiliṭṭhavatthena)では季節の装いができない。その瞬間に洗われた清らかな(衣服)では季節の装いが力強い。この喩えにおいて、衣服のようなものは物質的な身体であり、季節の装いのようなものは四禅の楽である。ゆえに、よく洗った人の清らかな衣服が頭からかぶさって座っているとき、その衣服は身体に季節の装い(の暖かさ)を完全に満たす。衣服に触れていない場所はない。それと同様に、四禅の楽が比丘の物質的な身体に触れない場所はなく、そのようにここで意味を理解すべきである。これらの四つの禅の、詳細な説明と修行の方法は『清浄道論(visuddhimagge)』に説かれているので、ここでは詳しく述べない。
Ettāvatā cesa rūpajjhānalābhīyeva, na arūpajjhānalābhīti na veditabbo. Na hi aṭṭhasu samāpattīsu cuddasahākārehi ciṇṇavasībhāvaṃ vinā upari abhiññādhigamo hoti. Pāḷiyaṃ pana rūpajjhānāniyeva āgatāni. Arūpajjhānāni āharitvā kathetabbāni.
ここまでで、彼は色界の禅定を得た者(rūpajjhānalābhī)であって、無色界の禅定を得た者(arūpajjhānalābhī)ではない、と知ってはいけない。八つの定(samāpattī)において、十四の様式(kāra)で熟達(vasībhāva)しなければ、さらに上の神通(abhiññā)を得ることはできないからである。経典(pāḷiyaṃ)においては、色界の禅定のみが説かれている。無色界の禅定を(ここへ)持ってきて説くべきである。
233. Yasmā ‘‘parisuddhena cetasā’’ti catutthajjhānacittamāha, tañca rāgādiupakkilesāpagamanato nirupakkilesaṃ nimmalaṃ, tasmā āha **‘‘nirupakkilesaṭṭhena parisuddha’’**nti. Yasmā pana pārisuddhiyā eva paccayavisesena pavattiviseso pariyodātatā suvaṇṇassa nighaṃsanena pabhassaratā viya, tasmā āha **‘‘pabhassaraṭṭhena pariyodātanti veditabba’’**nti. Idanti odātavacanaṃ. Utupharaṇatthanti uṇhautuno pharaṇadassanatthaṃ. Utupharaṇaṃ na hoti savisesanti adhippāyo, tenāha **‘‘taṅkhaṇa…pe… balavaṃ hotī’’**ti. Vatthaṃ viya karajakāyoti yogino karajakāyo vatthaṃ viya daṭṭhabbo utupharaṇasadisena catutthajjhānasukhena pharitabbattā. Purisassa sarīraṃ viya catutthajjhānaṃ daṭṭhabbaṃ utupharaṇaṭṭhāniyassa sukhassa nissayabhāvato, tenāha **‘‘tasmā’’**tiādi. Ettha ca ‘‘parisuddhena cetasā’’ti ceto gahaṇena jhānasukhaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ, tenāha **‘‘utupharaṇaṃ viya catutthajjhānasukha’’**nti. Nanu ca catutthajjhāne sukhameva natthīti? Saccaṃ natthi sātalakkhaṇasantasabhāvattā panettha upekkhā ‘‘sukha’’nti adhippetā. Tena vuttaṃ sammohavinodaniyaṃ ‘‘upekkhā pana santattā, sukhamicceva bhāsitā’’ti. (Vibha. aṭṭha. 232; visuddhi. 2.644; paṭi. ma. 105, mahāni. aṭṭha. 27)
233. なぜなら、「清らかな心で」と第四禅(しぜん)の心を言っているからである。それは、貪欲(とんよく)などといった汚れが取り除かれた、汚れのない、清らかなものである。それゆえ、**「清らかであることによって、清らかである」**と(師は)言われる。なぜなら、その清らかさによって、特別な原因となって生じる変化が、金の精錬のように、輝きと光沢を持つからである。それゆえ、**「輝きを放つことによって、輝きを放つ」**と知るべきである。これは、輝きを放つという言葉である。季節の満たしのため、とは、温度と風の満たす様子を見るためである。温度と風の満たすことは、特別ではない、という意味である。それゆえ、**「その時…力強い」**などと言われる。布のように、身体(しんたい)も、修行者が身体(しんたい)を布のように見なければならない。季節の満たしに似た第四禅(しぜん)の楽(らく)によって満たされるからである。人の体のように、第四禅(しぜん)は、季節の満たしを支える楽(らく)であると見なければならない。それゆえ、**「したがって」**などと言われる。ここで、「清らかな心で」という心の言葉によって、禅(ぜん)の楽(らく)が説かれていると見なければならない。それゆえ、**「季節の満たしのような、第四禅(しぜん)の楽(らく)」**と(師は)言われる。しかし、第四禅(しぜん)には楽(らく)はないのではないか? 確かに、楽(らく)はない。穏やかな相(そう)であることによって、ここで、平静(へいじょう)が「楽(らく)」として意図されている。それゆえ、サッモハ・ヴィノダニー(無明の消滅)には、「しかし、平静(へいじょう)は穏やかであり、楽(らく)と呼ばれている」と説かれている。(ヴィバガ・アッタカー 232、ヴィスッディ・マガ 2.644、パティサリヴェーダ・マガ 105、マハーニ・アッタカー 27)。
Na arūpajjhānalābhīti na veditabbo avinābhāvato, tenāha **‘‘na hī’’**tiādi. Tattha cuddasahākārehīti kasiṇānulomato, kasiṇapaṭilomato, kasiṇānulomapaṭilomato, jhānānulomato, jhānapaṭilomato, jhānānulomapaṭilomato, jhānukkantikato, kasiṇukkantikato, jhānakasiṇukkantikato, aṅgasaṅkantito, ārammaṇasaṅkantito, aṅgārammaṇasaṅkantito, aṅgavavatthānato , ārammaṇavavatthānatoti imehi cuddasahākārehi. Satipi jhānesu āvajjanādivasībhāve ayaṃ vasībhāvo abhiññānibbattane ekantena icchitabboti dassento āha **‘‘na hi…pe… hotī’’**ti. Svāyaṃ nayo arūpasamāpattīhi vinā na ijjhatīti tāyapettha avinābhāvo veditabbo. Yadi evaṃ kasmā pāḷiyaṃ na āruppajjhānāni āgatānīti? Visesato ca rūpāvacaracatutthajjhānapādakattā sabbābhiññānaṃ tadantogadhā katvā tāya desitā, na arūpāvacarajjhānānaṃ idha anupayogato, tenāha **‘‘arūpajjhānāni āharitvā kathetabbānī’’**ti.
無色禅(むしょくぜん)の習得者ではない、とは、不可分であることによって知られる。それゆえ、**「いいえ」**などと言われる。その中で、十四の様式によって、とは、カーシ(瞑想対象)による順行(じゅんぎょう)、カーシ(瞑想対象)による逆行(ぎゃくこう)、カーシ(瞑想対象)による順逆行(じゅんぎゃくこう)、禅(ぜん)による順行(じゅんぎょう)、禅(ぜん)による逆行(ぎゃくこう)、禅(ぜん)による順逆行(じゅんぎゃくこう)、禅(ぜん)の超越(ちょうえつ)、カーシ(瞑想対象)の超越(ちょうえつ)、禅(ぜん)とカーシ(瞑想対象)の超越(ちょうえつ)、要素の移転(いてん)、対象の移転(いてん)、要素と対象の移転(いてん)、要素の確立(かくりつ)、対象の確立(かくりつ)といった、これらの十四の様式によってである。禅(ぜん)においても、随念(ずいねん)などの能力がある場合、この能力は、神通(じんつう)を生み出す上で、不可欠に望ましいものであると示し、**「いいえ…ない」**などと言われる。このことは、無色禅(むしょくぜん)なしには達成されない。それゆえ、ここで不可分であると知るべきである。もしそうであるならば、なぜ経典に無色禅(むしょくぜん)が挙げられていないのか? 色界(しきかい)の第四禅(しぜん)を基礎としていること、すべての神通(じんつう)がそれに含まれていることによって、それらが説かれているのであり、無色界(むしょくかい)の禅(ぜん)がここで用いられていないことによってである。それゆえ、**「無色禅(むしょくぜん)を持ち出して説かれなければならない」**などと言われる。
Vipassanāñāṇaṃ 観智
234. ‘‘So puna caparaṃ mahārāja bhikkhu so (ka.) evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So evaṃ pajānāti – ‘ayaṃ kho me kāyo rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo odanakummāsūpacayo aniccucchādana-parimaddana-bhedana-viddhaṃsana-dhammo; idañca pana me viññāṇaṃ ettha sitaṃ ettha paṭibaddha’nti.
234. 「御意を得たもう王よ、そのように集中した心は、清浄で、澄みきっており、汚れがなく、妨げがなく、柔軟で、仕事に適しており、動じない境地に達した。彼は、その心を知と洞察へと導き、向け入れる。彼はこのように理解する。『この私の身体は、四大元素から成り、父母から生まれ、飯や粥の集まりであり、無常であり、壊れやすく、砕けやすく、分裂しやすく、散りやすい性質のものである。そして、この私の意識は、ここに留まり、ここに結びついている』と。」
234. So evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatteti so cuddasahākārehi aṭṭhasu samāpattīsu ciṇṇavasībhāvo bhikkhūti dasseti . Sesamettha visuddhimagge vuttanayena veditabbaṃ. Ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharatīti ettha ñāṇadassananti maggañāṇampi, vuccati phalañāṇampi, sabbaññutaññāṇampi, paccavekkhaṇañāṇampi, vipassanāñāṇampi. ‘‘Kiṃ nu kho, āvuso, ñāṇadassanavisuddhatthaṃ bhagavati brahmacariyaṃ vussatī’’ti (mahāni. 1.257) ettha hi maggañāṇaṃ ñāṇadassananti vuttaṃ. ‘‘Ayamañño uttarimanussadhammo alamariyañāṇadassanaviseso adhigato phāsuvihāro’’ti (ma. ni. 1.328) ettha phalañāṇaṃ. ‘‘Bhagavatopi kho ñāṇadassanaṃ udapādi sattāhakālaṅkato āḷāro kālāmo’’ti (mahāva. 10) ettha sabbaññutaññāṇaṃ. ‘‘Ñāṇañca pana me dassanaṃ udapādi akuppā me vimutti, ayamantimā jātī’’ti (mahāva. 16) ettha paccavekkhaṇañāṇaṃ idha pana ñāṇadassanāya cittanti idaṃ vipassanāñāṇaṃ ñāṇadassananti vuttanti.
234. 「彼は、そのように心が定まって…(省略)…不動(āneñjappatta)に至る」とは、十四の様式で八つの定に熟達した比丘(vasībhāvo bhikkhūti)であることを示している。残りはここで『清浄道論』に説かれているように知るべきである。「智慧の境地(ñāṇadassanāya)に心を導く(abhinīharatī)とは」ここで智慧の境地(ñāṇadassana)とは、道(magga)の智慧も、果(phala)の智慧も、一切知(sabbaññuta)の智慧も、反省(paccavekkhaṇa)の智慧も、観察(vipassanā)の智慧も意味する。「賢者よ、世尊のもとで修行するのは、智慧の境地の清浄のためですか」(『中部経典』1.257)ここでは道(magga)の智慧が智慧の境地(ñāṇadassana)と呼ばれている。「これは、さらなる人間の境地、尊い者の智慧の境地の超越を得た、快適な住まいである」(『中部経典』1.328)ここでは果(phala)の智慧。「世尊にも智慧の境地が生じた、七日後にアーララ・カーラマが亡くなった」(『マッジマ・ニカーヤ』10)ここでは一切知(sabbaññuta)の智慧。「私にも智慧の境地が生じた、私の解脱は揺るぎない、これが最後の生である」(『マッジマ・ニカーヤ』16)ここでは反省(paccavekkhaṇa)の智慧。ここでは「智慧の境地に心を導く」とは、この観察(vipassanā)の智慧が智慧の境地(ñāṇadassana)と呼ばれているということである。
Abhinīharatīti vipassanāñāṇassa nibbattanatthāya tanninnaṃ tappoṇaṃ tappabbhāraṃ karoti. Rūpīti ādīnamattho vuttoyeva. Odanakummāsūpacayoti odanena ceva kummāsena ca upacito vaḍḍhito. Aniccucchādanaparimaddanabhedanaviddhaṃsanadhammoti hutvā abhāvaṭṭhena aniccadhammo. Duggandhavighātatthāya tanuvilepanena ucchādanadhammo. Aṅgapaccaṅgābādhavinodanatthāya khuddakasambāhanena parimaddanadhammo. Daharakāle vā ūrūsu sayāpetvā gabbhāvāsena dussaṇṭhitānaṃ tesaṃ tesaṃ aṅgānaṃ saṇṭhānasampādanatthaṃ añchanapīḷanādivasena parimaddanadhammo. Evaṃ pariharitopi bhedanaviddhaṃsanadhammo bhijjati ceva vikirati ca, evaṃ sabhāvoti attho. Tattha rūpī cātumahābhūtikotiādīsu chahi padehi samudayo kathito. Aniccapadena saddhiṃ pacchimehi dvīhi atthaṅgamo. Ettha sitaṃ ettha paṭibaddhanti ettha cātumahābhūtike kāye nissitañca paṭibaddhañca.
「導く(abhinīharatī)とは」観察の智慧(vipassanāñāṇa)を生じさせるために、それに没頭し、それを追求し、それを促進することである。「形あるもの(rūpī)など」の意味は既に説かれている。「ご飯や菓子(odanakummāsūpacayo)のように積み重なった」とは、ご飯や菓子によって積み重なり、増大した、ということである。「無常(aniccā)であり、擦り(ucchādana)つけられ、揉まれ(parimaddana)、壊され(bhedana)、粉砕(viddhaṃsana)される性質のものである」とは、存在しなくなるという性質(abhāvaṭṭhena)で無常(anicca)の法である。悪臭を取り除くために、薄く塗られる(tanuvilepana)ことで擦りつけられる(ucchādana)性質のものである。身体の部位の病気を除くために、軽く揉まれる(khuddakasambāhana)ことで揉まれる(parimaddana)性質のものである。このように世話をされても、壊され(bhedana)粉砕(viddhaṃsana)される性質のものであり、壊れ、散り散りになる、それがその性質である、ということである。そこで、「形あるもの(rūpī)であり、四大(cātumahābhūtikoti)からなる」などの六つの言葉で、集合(samudaya)が説かれている。「無常(anicca)」の言葉と共に、最後の二つの言葉で、消滅(aṭṭhaṅgama)が示される。ここでは「ここでは、四大の身体に宿り(nissitaṃ)、結びついた(paṭibaddha)ものである。」
234. Sesanti ‘‘evaṃ samāhite citte’’tiādīsu vattabbaṃ. Ñeyyaṃ jānātīti ñāṇaṃ, taṃ pana ñeyyaṃ paccakkhaṃ katvā passatīti dassanaṃ, ñāṇameva dassananti ñāṇadassanaṃ. Tayidaṃ ñāṇadassanapadaṃ sāsane aññattha ñāṇavisese nirūḷhaṃ, taṃ sabbaṃ atthuddhāravasena dassento **‘‘ñāṇadassananti maggañāṇampi vuccatī’’**tiādimāha. Yasmā vipassanāñāṇaṃ tebhūmakasaṅkhāre aniccādito jānāti, bhaṅgānupassanato paṭṭhāya paccakkhato ca te passati tasmā āha **‘‘idha pana…pe… ñāṇadassananti vutta’’**nti.
234. 残りは、「このように心が定まったとき」など(の説話)である。知られるべきものを知る、とは智慧(ちえ)である。しかし、それは、直接見て知る、ということである。智慧(ちえ)そのものが観察(かんさつ)である。この智慧(ちえ)と観察(かんさつ)という言葉は、教えの中で、他の智慧(ちえ)の特別な意味で確立されている。それらすべてを、内容をすべて引き出して示し、**「智慧(ちえ)と観察(かんさつ)とは、道(どう)の智慧(ちえ)とも呼ばれる」**などと(師は)言われる。なぜなら、観察(かんさつ)の智慧(ちえ)は、三界(さんがい)のすべての存在を無常(むじょう)などとして知るからである。そして、消滅(しょうめつ)の観察(かんさつ)から、直接それらを見るからである。それゆえ、**「ここで…智慧(ちえ)と観察(かんさつ)と言われる」**などと(師は)言われる。
Abhinīharatīti vuttanayena aṭṭhaṅgasamannāgate tasmiṃ citte vipassanākkamena jāte vipassanābhimukhaṃ peseti, tenāha **‘‘vipassanā…pe… karotī’’**ti. Tadabhimukhabhāvo eva hissa tanninnatādikaratā. Vuttoyeva brahmajāle. Odanakummāsehi upacīyatīti odanakummāsūpacayo. Aniccadhammoti pabhaṅgutāya addhuvasabhāvo. Duggandhavighātatthāyāti sarīre duggandhassa vigamāya. Ucchādanadhammoti ucchādetabbatāsabhāvo. Ucchādanena hi sarīre sedagūthapittasemhādidhātukkhobhagarubhāvaduggandhānaṃ apagamo hoti. Mahāsambāhanaṃ mallādīnaṃ bāhuvaḍḍhanādiatthaṃ hotīti **‘‘khuddakasambāhanenā’’**ti vuttaṃ. Parimaddanadhammoti parimadditabbatāsabhāvo. Bhijjati ceva vikirati cāti aniccatāvasena bhijjati ca bhinnañca kiñci payojanaṃ asādhentaṃ vippakiṇṇañca hoti. Rūpīti attano paccayabhūtena utuāhāralakkhaṇena rūpavāti ayamettha attho icchitoti āha **‘‘chahi padehi samudayo kathito’’**ti. Saṃsagge hi ayamīkāro. Saṇṭhānasampādanampi tathārūparūpuppādaneneva hotīti ucchādanaparimaddanapadehipi samudayo kathitoti vuttaṃ. Evaṃ navahi yathārahaṃ kāye samudayavayadhammānupassitā dassitā. Nissitañca chaṭṭhavatthunissitattā vipassanāñāṇassa. Paṭibaddhañca tena vinā appavattanato, kāyasaññitānaṃ rūpadhammānaṃ ārammaṇakaraṇato ca.
「導き出す」とは、説かれたように、八支を備えたその心に、観察(かんさつ)の段階で生じた、観察(かんさつ)に向かわせる。それゆえ、**「観察(かんさつ)…行う」**などと(師は)言われる。その方向に向かうことが、それに没頭していることなどである。ブラフマジャール経典(梵網経)に説かれている通りである。ご飯の塊によって積み上げられる、とは、ご飯の塊の積み重ねである。無常(むじょう)の法(ほう)、とは、消滅(しょうめつ)する性質である。悪臭を取り除くため、とは、身体(しんたい)の悪臭を取り除くためである。清める法(ほう)、とは、清められるべき性質である。清めることによって、身体(しんたい)の汗、便、尿、痰などの要素の動揺による悪臭が取り除かれる。大きな揉みほぐしは、レスラーなどの腕を鍛えるためである。それゆえ、**「小さな揉みほぐし」**と言われる。揉みほぐされる法(ほう)、とは、揉みほぐされるべき性質である。壊れる、そして散らばる、とは、無常(むじょう)の性質として壊れ、そして壊れたものは、どのような目的も果たさずに散らばる。色(しき)を持つ、とは、その原因となる温度と栄養の性質によって、色(しき)を持つ、ということである。それゆえ、**「六つの言葉で、発生が説かれている」**と(師は)言われる。混合において、この働きがある。形を整えることも、そのように形作られた形を生み出すことによって行われる。それゆえ、清めること、揉みほぐすことという言葉でも、発生が説かれていると(師は)言われる。このように、九つの言葉で、適切に、身体(しんたい)の発生と消滅の法(ほう)が観察(かんさつ)されていることが示されている。依存している、とは、六つの対象に依存していることによって、観察(かんさつ)の智慧(ちえ)である。結びついている、とは、それなしには動かないこと、身体(しんたい)に関連する形(けい)の法(ほう)の対象となることからである。
235. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato accho vippasanno anāvilo sabbākārasampanno. Tatrāssa suttaṃ āvutaṃ nīlaṃ vā pītaṃ vā lohitaṃ vā pītakaṃ vā lohitakaṃ vā (ka.) odātaṃ vā paṇḍusuttaṃ vā. Tamenaṃ cakkhumā puriso hatthe karitvā paccavekkheyya – ‘ayaṃ kho maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato accho vippasanno anāvilo sabbākārasampanno; tatridaṃ suttaṃ āvutaṃ nīlaṃ vā pītaṃ vā lohitaṃ vā odātaṃ vā paṇḍusuttaṃ vā’ti. Evameva kho, mahārāja, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So evaṃ pajānāti – ‘ayaṃ kho me kāyo rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo odanakummāsūpacayo aniccucchādanaparimaddanabhedanaviddhaṃsanadhammo; idañca pana me viññāṇaṃ ettha sitaṃ ettha paṭibaddha’nti. Idampi kho, mahārāja , sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
235. 「御意を得たもう王よ、例えば、美しく、生まれたばかりで、八面体で、よく磨かれ、清らかで、澄んでいて、曇りがなく、すべての点で完璧なベリリヤ宝石があるとしよう。その宝石には、青、黄、赤、白、あるいは淡い黄色の糸が巻かれている。それを見る賢い人は、それを手に取って観察する。『このベリリヤ宝石は、美しく、生まれたばかりで、八面体で、よく磨かれ、清らかで、澄んでいて、曇りがなく、すべての点で完璧である。そして、この青、黄、赤、白、あるいは淡い黄色の糸が巻かれている』と。御意を得たもう王よ、それと同じように、修行者は、そのように集中した心は、清浄で、澄みきっており、汚れがなく、妨げがなく、柔軟で、仕事に適しており、動じない境地に達した。彼は、その心を知と洞察へと導き、向け入れる。彼はこのように理解する。『この私の身体は、四大元素から成り、父母から生まれ、飯や粥の集まりであり、無常であり、壊れやすく、砕けやすく、分裂しやすく、散りやすい性質のものである。そして、この私の意識は、ここに留まり、ここに結びついている』と。御意を得たもう王よ、これもまた、今ここで見られる修行の成果であり、以前の今ここで見られる修行の成果よりも、さらに進んでおり、さらに尊い。」
235. Subhoti sundaro. Jātimāti parisuddhākarasamuṭṭhito. Suparikammakatoti suṭṭhu kataparikammo apanītapāsāṇasakkharo. Acchoti tanucchavi. Vippasannoti suṭṭhu pasanno. Sabbākārasampannoti dhovanavedhanādīhi sabbehi ākārehi sampanno. Nīlantiādīhi vaṇṇasampattiṃ dasseti. Tādisañhi āvutaṃ pākaṭaṃ hoti. Evameva khoti ettha evaṃ upamāsaṃsandanaṃ veditabbaṃ. Maṇi viya hi karajakāyo. Āvutasuttaṃ viya vipassanāñāṇaṃ. Cakkhumā puriso viya vipassanālābhī bhikkhu, hatthe karitvā paccavekkhato ayaṃ kho maṇīti maṇino āvibhūtakālo viya vipassanāñāṇaṃ, abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno cātumahābhūtikakāyassa āvibhūtakālo, tatridaṃ suttaṃ āvutanti suttassāvibhūtakālo viya vipassanāñāṇaṃ, abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno tadārammaṇānaṃ phassapañcamakānaṃ vā sabbacittacetasikānaṃ vā vipassanāñāṇasseva vā āvibhūtakāloti.
235. 「美しい(subho)とは」美しい。「清らかな(jāti)とは」清らかな様から生じた。「よく加工された(suparikammakata)とは」よく加工され、石の欠片が取り除かれた。「澄んだ(acchā)とは」透明な肌。「輝かしい(vippasannā)とは」非常に輝いている。「あらゆる点で完璧な(sabbākārasampannā)とは」洗い、拭き、など、あらゆる点で完璧な。「青(nīla)など」で色の美しさを示している。そのようなもの(宝石)は、覆われていても現れる。それと同様に(evameva khoti)とは、ここでは、このように喩えが結びついていると知るべきである。宝石(maṇi)のようなものが物質的な身体(karajakāya)である。覆われた糸(suttaṃ)のように観察の智慧(vipassanāñāṇa)である。眼のある人(cakkhumā puriso)のようなものが観察の智慧を得た比丘(vipassanālābhī bhikkhu)である。手に持って反省するとき、これは宝石だ、というように宝石が現れる時。観察の智慧が現れる時である。座って(nisinnassa)比丘の四大からなる身体に、その時、五つの感覚(pañcamakānaṃ)あるいはすべての心と心の働き(sabbacittacetasika)が現れる時、あるいは観察の智慧そのものが現れる時である。
Idañca vipassanāñāṇaṃ maggañāṇānantaraṃ. Evaṃ santepi yasmā abhiññāvāre āraddhe etassa antarāvāro natthi tasmā idheva dassitaṃ. Yasmā ca aniccādivasena akatasammasanassa dibbāya sotadhātuyā bheravaṃ saddaṃ suṇato, pubbenivāsānussatiyā bherave khandhe anussarato, dibbena cakkhunā bheravampi rūpaṃ passato bhayasantāso uppajjati, na aniccādivasena katasammasanassa tasmā abhiññaṃ pattassa bhayavinodanahetusampādanatthampi idaṃ idheva dassitaṃ. Api ca yasmā vipassanāsukhaṃ nāmetaṃ maggaphalasukhasampādakaṃ pāṭiyekkaṃ sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ tasmāpi āditova idaṃ idha dassitanti veditabbaṃ.
この観察の智慧(vipassanāñāṇa)は、道(magga)の智慧の後に続くものである。そのように(存在)しても、神通(abhiññā)の項目で始められたので、これは(観察の智慧の)途中で省略されることがないので、ここで示されている。また、無常などによって(物事を)認識しない者には、天の耳(dibbāya sotadhātuyā)で恐ろしい音を聞き、過去の生(pubbenivāsānussatiyā)を思い出す(bherave khandhe anussarato)とき、恐ろしい塊(bherave khandhe)を思い出すとき、天の眼(dibbena cakkhunā)で恐ろしいものを見るとき、恐怖が生じるが、無常などによって(物事を)認識する者には(恐怖は)生じない。それゆえ、神通を得た者(abhiññaṃ pattassa)の恐怖を取り除くための要因(bhayavinodanahetusampādanatthampi)として、これもここで示されている。さらに、観察の智慧の楽(vipassanāsukhaṃ)は、道(magga)や果(phala)の楽をもたらすものではなく、個別的で、その場で現れる、共通の果(sāmaññaphalaṃ)である。それゆえ、最初からここで示されていると知るべきである。
235. Suṭṭhu bhāti obhāsatīti subho, pabhāsampattiyāpi maṇino bhaddatāti āha **‘‘subhoti sundaro’’**ti. Kuruvindajāti ādijātivisesopi maṇino ākaraparisuddhimūlako evāti āha **‘‘parisuddhākarasamuṭṭhito’’**ti dosanīharaṇavasena parikammanipphattīti āha **‘‘suṭṭhu kataparikammo apanītapāsāṇasakkharo’’**ti. Chaviyā saṇhabhāvenassa acchatā, na saṅghātassāti āha **‘‘acchoti tanucchavī’’**ti, tenāha **‘‘vippasanno’’**ti. Dhovanavedhanādīhīti catūsu pāsāṇesu dhovanena ceva kāḷakādiapaharaṇatthāya suttena āvunanatthāya ca vijjhanena. Tāpasaṇhakaraṇādīnaṃ saṅgaho ādi-saddena. Vaṇṇasampattinti suttassa vaṇṇasampattiṃ. Maṇi viya karajakāyo paccavekkhitabbato. Āvutasuttaṃ viya vipassanāñāṇaṃ anupavisitvā ṭhitattā. Cakkhumā puriso viya vipassanālābhī bhikkhu sammadeva dassanato. Tadārammaṇānanti rūpadhammārammaṇānaṃ. Phassapañcamakacittacetasikaggahaṇena gahitadhammāpi vipassanācittuppādapariyāpannā evāti veditabbaṃ. Evañhi tesaṃ vipassanāñāṇagatikattā ‘‘āvutasuttaṃ viya vipassanāñāṇa’’nti vacanaṃ avirodhitaṃ hoti. Kiṃ panete ñāṇassa āvi bhavanti, udāhu puggalassāti? Ñāṇassa. Tassa pana āvibhāvattā puggalassa āvibhūtā nāma honti. Ñāṇassāti ca paccavekkhaṇāñāṇassa.
235. よく輝く、光り輝く、とは、美しい、光沢を持った、ということである。宝石の美しさも、その原料の清らかさに基づく、それゆえ、**「美しい」とは「きれいで」**と(師は)言われる。**「清らかな原料から生じた」**とは、欠点を取り除くことによって完成することである。**「よく準備され、不純物が取り除かれた」**と(師は)言われる。土の柔らかさによって、その透明さ、塊ではない、と(師は)**「透明である」とは「薄い色合いである」**と言われ、それゆえ**「澄んでいる」**と言われる。洗い、穿(うが)つことなどによって、とは、四つの石において、洗うこと、そして黒いものなどを取り除くため、糸で巻くため、穿(うが)つことによってである。「修行者(たぱさ)」の柔らかくすることなどの集まりは、「など」という言葉で示される。色合いの美しさ、とは、糸の美しさである。宝石のように、身体(しんたい)も、考察されるべきである。巻かれた糸のように、観察(かんさつ)の智慧(ちえ)が入り込んで留まっているからである。目の見える人のように、観察(かんさつ)の智慧(ちえ)を得た比丘(びく)は、正しく見ている。その対象、とは、形(けい)の対象である。触覚(そっかく)とそれに続く五つの心の要素によって捉えられた法(ほう)も、観察(かんさつ)の心の活動に含まれると知るべきである。このように、それらが観察(かんさつ)の智慧(ちえ)の領域にあるため、「巻かれた糸のように、観察(かんさつ)の智慧(ちえ)」という言葉は矛盾しない。しかし、これらは智慧(ちえ)に現れるのか、それとも人に現れるのか? 智慧(ちえ)に現れる。しかし、それが人に現れることによって、人に現れたと言うことができる。智慧(ちえ)の、とは、考察の智慧(ちえ)である。
Maggañāṇassa anantaraṃ, tasmā lokiyābhiññānaṃ parato chaṭṭhābhiññāya purato vattabbaṃ vipassanāñāṇaṃ. Evaṃ santepīti yadipāyaṃ ñāṇānupubbī, evaṃ santepi. Etassa antarāvāro natthīti pañcasu lokiyābhiññāsu kathitāsu ākaṅkheyyasuttādīsu (ma. ni. 1.65) viya chaṭṭhābhiññā kathetabbāti etassa anabhiññālakkhaṇassa vipassanāñāṇassa tāsaṃ antarāvāro na hoti. Tasmā tattha avasarābhāvato idheva rūpāvacaracatutthajjhānānantarameva dassitaṃ vipassanāñāṇaṃ. Yasmā cāti ca-saddo samuccayattho, tena na kevalaṃ tadeva, atha kho idampi kāraṇaṃ vipassanāñāṇassa idheva dassaneti imamatthaṃ dīpeti. Dibbena cakkhunā bheravampi rūpaṃ passatoti ettha ‘‘iddhividhañāṇena bheravaṃ rūpaṃ nimminitvā cakkhunā passato’’tipi vattabbaṃ, evampi abhiññālābhino apariññātavatthukassa bhayaṃ santāso uppajjati. Uccāvālikavāsi mahānāgattherassa viya. Pāṭiyekkaṃ sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ. Tenāha bhagavā –
道智の直前、それゆえ世俗の神通より第六の神通が先行して説かれるべきである。このようにあったとしても、たとえそれが智の順序であっても、このようにあったとしても。このあいだに(智の)断絶はない。五つの世俗の神通について説かれた後に、アーカンプーカ(無我経)など(マッジマ・ニカーヤ1・65)のように第六の神通が説かれねばならない。この(教え)の、悟られていない相である観智には、その(神通の)あいだに断絶がない。それゆえ、そこで(説く)機会がないため、ここで(説く)のが、色界の第四禅の直後である。 説かれた観智である。そして「カ」の字は並列の意味である。それゆえ、それだけではなく、むしろこれも理由であって、観智がここで説かれていることを示している。「天眼で恐ろしい相を見ている」という箇所では、「神通智で恐ろしい相を造り出して、眼で見ている」とさえ言うべきである。もしそうであれば、神通を得た者であっても、まだ理解していないものについては、恐れや戦慄が生じる。ウッチャーヴァーリ(高座)に住んでいたマハーナーガー(大蛇)長老のように。個々の、この世で現実に証得される沙門果である。それゆえ世尊は言われた。
‘‘Yato yato sammasati, khandhānaṃ udayabbayaṃ;
「かれは、 かれがかれ、かれがかれと、蘊(パンチャスカンダ)の生滅を観照する。」
Labhatī pītipāmojjaṃ, amataṃ taṃ vijānata’’ntiādi. (dha. pa. 374);
「かれは歓喜と喜悦を得る、不死なるもの、それかれは知る」と(ダンマパダ374)など。
Manomayiddhiñāṇaṃ 神通智
236. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte manomayaṃ kāyaṃ abhinimmānāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So imamhā kāyā aññaṃ kāyaṃ abhinimmināti rūpiṃ manomayaṃ sabbaṅgapaccaṅgiṃ ahīnindriyaṃ.
236. 「御意を得たもう王よ、そのように集中した心は、清浄で、澄みきっており、汚れがなく、妨げがなく、柔軟で、仕事に適しており、動じない境地に達した。彼は、その心を知覚的な創造へと導き、向け入れる。彼は、この身体から、形があり、知覚的で、すべての部分と器官を備え、感覚器官が損なわれていない別の身体を創造する。」
237. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, puriso muñjamhā īsikaṃ pavāheyya pabbāheyya (syā. ka.) . Tassa evamassa – ‘ayaṃ muñjo, ayaṃ īsikā, añño muñjo, aññā īsikā, muñjamhā tveva īsikā pavāḷhā’ti pabbāḷhāti (syā. ka.) . Seyyathā vā pana, mahārāja, puriso asiṃ kosiyā pavāheyya. Tassa evamassa – ‘ayaṃ asi, ayaṃ kosi, añño asi, aññā kosi, kosiyā tveva asi pavāḷho’’ti. Seyyathā vā pana, mahārāja, puriso ahiṃ karaṇḍā uddhareyya. Tassa evamassa – ‘ayaṃ ahi, ayaṃ karaṇḍo. Añño ahi, añño karaṇḍo, karaṇḍā tveva ahi ubbhato’ti uddharito (syā. kaṃ.) . Evameva kho, mahārāja, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte manomayaṃ kāyaṃ abhinimmānāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So imamhā kāyā aññaṃ kāyaṃ abhinimmināti rūpiṃ manomayaṃ sabbaṅgapaccaṅgiṃ ahīnindriyaṃ. Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
237. 「御意を得たもう王よ、例えば、ある人が茅から芯を抜き出すとする。彼はこう思うだろう。『これは茅であり、これは芯である。茅とは別であり、芯とは別である。しかし、この芯は茅から抜き出された』と。あるいは、御意を得たもう王よ、ある人が鞘から剣を抜き出すとする。彼はこう思うだろう。『これは剣であり、これは鞘である。剣とは別であり、鞘とは別である。しかし、この剣は鞘から抜き出された』と。あるいは、御意を得たもう王よ、ある人が箱から蛇を取り出すとする。彼はこう思うだろう。『これは蛇であり、これは箱である。蛇とは別であり、箱とは別である。しかし、この蛇は箱から取り出された』と。御意を得たもう王よ、それと同じように、修行者は、そのように集中した心は、清浄で、澄みきっており、汚れがなく、妨げがなく、柔軟で、仕事に適しており、動じない境地に達した。彼は、その心を知覚的な創造へと導き、向け入れる。彼は、この身体から、形があり、知覚的で、すべての部分と器官を備え、感覚器官が損なわれていない別の身体を創造する。御意を得たもう王よ、これもまた、今ここで見られる修行の成果であり、以前の今ここで見られる修行の成果よりも、さらに進んでおり、さらに尊い。」
236-237. Manomayanti manena nibbattitaṃ. Sabbaṅgapaccaṅginti sabbehi aṅgehi ca paccaṅgehi ca samannāgataṃ. Ahīnindriyanti saṇṭhānavasena avikalindriyaṃ. Iddhimatā nimmitarūpañhi sace iddhimā odāto tampi odātaṃ. Sace aviddhakaṇṇo tampi aviddhakaṇṇanti evaṃ sabbākārehi tena sadisameva hoti. Muñjamhā īsikantiādi upamāttayampi hi sadisabhāvadassanatthameva vuttaṃ. Muñjasadisā eva hi tassa anto īsikā hoti. Kosisadisoyeva asi, vaṭṭāya kosiyā vaṭṭaṃ asimeva pakkhipanti, patthaṭāya patthaṭaṃ . Karaṇḍāti idampi ahikañcukassa nāmaṃ, na vilīvakaraṇḍakassa. Ahikañcuko hi ahinā sadisova hoti. Tattha kiñcāpi ‘‘puriso ahiṃ karaṇḍā uddhareyyā’’ti hatthena uddharamāno viya dassito, atha kho cittenevassa uddharaṇaṃ veditabbaṃ. Ayañhi ahi nāma sajātiyaṃ ṭhito, kaṭṭhantaraṃ vā rukkhantaraṃ vā nissāya, tacato sarīraṃ nikkaḍḍhanappayogasaṅkhātena thāmena, sarīraṃ khādayamānaṃ viya purāṇatacaṃ jigucchantoti imehi catūhi kāraṇehi sayameva kañcukaṃ pajahati, na sakkā tato aññena uddharituṃ, tasmā cittena uddharaṇaṃ sandhāya idaṃ vuttanti veditabbaṃ. Iti muñjādisadisaṃ imassa bhikkhuno sarīraṃ, īsikādisadisaṃ nimmitarūpanti. Idamettha opammasaṃsandanaṃ. Nimmānavidhānaṃ panettha parato ca iddhividhādipañcaabhiññākathā sabbākārena visuddhimagge vitthāritāti tattha vuttanayeneva veditabbā. Upamāmattameva hi idha adhikaṃ.
236-237. 意生(manomaya)とは、心によって生み出されたものである。全身(sabbaṅga)と付属肢(paccanga)とは、全ての諸器官と諸付属肢を備えていることである。不弊(ahi)の諸根(indriya)とは、その配置において完全な諸根である。神通力ある者(iddhimatā)によって創造された姿(nimmitarūpa)が、もし光(odāta)ならば、それも光である。もし耳が聞こえなければ、それも耳が聞こえない。このように、全ての様相において、それ(創造された姿)はそれ(創造した者)と全く同じである。草(muñja)からイシカ(īsika)などの比喩も、その類似性を示すために述べられたものである。なぜなら、草に似たイシカ(īsika)が、その(創造された姿の)内部にあるからである。コシ(kosi)に似た(asi)、丸いコシ(kosiyā)に似た丸さ(vaṭṭa)、アジア(asi)が翼(pakkhī)になったこと、アッダーヤ(patthaṭāya)がアッダーヤ(patthaṭa)になったこと。 カランダ(karaṇḍa)とは、これもアヒカチュコ(ahikañcuko)の名前であって、ヴィーリヴァカランダ(vilīvakaraṇḍaka)の名前ではない。アヒカチュコ(ahikañcuko)は、ヘビ(ahi)に似ているからである。そこでは、「人がヘビをカランダから引き抜くだろう」と、手で引き抜くように示されているが、それは心によって引き抜くことだと理解すべきである。なぜなら、ヘビは、同種のもの(sajātiya)の上にいて、木の間に、または木の間にいて、その皮膚(carīra)を脱ぎ捨てる行為(nikkaḍḍhanappayogasaṅkhāta)の力(thāma)によって、その身体(carīra)が古い皮膚(purāṇataca)を食い破るように、これら4つの理由によって、自らその殻(kañcuka)を脱ぎ捨てるのであり、それ以外のものではそこから引き抜くことはできない。それゆえ、心によって引き抜くことを指して、これは述べられたのだと理解すべきである。このように、草(muñja)などに似たこの比丘の身体、イシカ(īsika)などに似た創造された姿である。これがここでは比喩の関連である。創造(nimmāna)の方法については、後で、神通力(iddhi)などの5つのアビニュ(abhiññā)の説において、ヴィスッディマッガ(Visuddhimagga)に詳しく述べられているので、そこで述べられた通りに理解すべきである。ここでは、単なる比喩である。
Iddhividhañāṇaṃ 神通力変現智
238. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte iddhividhāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti . So anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti – ekopi hutvā bahudhā hoti, bahudhāpi hutvā eko hoti; āvibhāvaṃ tirobhāvaṃ tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamāno gacchati seyyathāpi ākāse. Pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karoti seyyathāpi udake. Udakepi abhijjamāne gacchati abhijjamāno (sī. ka.) seyyathāpi pathaviyā . Ākāsepi pallaṅkena kamati seyyathāpi pakkhī sakuṇo. Imepi candimasūriye evaṃmahiddhike evaṃmahānubhāve pāṇinā parāmasati parimajjati. Yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti.
238. 「御意を得たもう王よ、そのように集中した心は、清浄で、澄みきっており、汚れがなく、妨げがなく、柔軟で、仕事に適しており、動じない境地に達した。彼は、その心を変現自在の力へと導き、向け入れる。彼は、多様な神通力(イッディ)を体験する。一人であっても、多くになることができる。多くであっても、一人になることができる。姿を現したり、隠したり、壁や塀や山を通り抜けることができる、まるで空の中を飛ぶように。大地の上でも、水の中を移動するように、沈んだり浮いたりすることができる。水の上でも、まるで大地の上を移動するように、歩くことができる。空の中でも、まるで鳥が飛ぶように、結跏趺坐して移動することができる。月や太陽のような、それほど偉大な力と威光を持つものにも、手で触れることができる。梵天界にまで、身体で支配を及ぼすことができる。」
239. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, dakkho kumbhakāro vā kumbhakārantevāsī vā suparikammakatāya mattikāya yaṃ yadeva bhājanavikatiṃ ākaṅkheyya, taṃ tadeva kareyya abhinipphādeyya. Seyyathā vā pana, mahārāja, dakkho dantakāro vā dantakārantevāsī vā suparikammakatasmiṃ dantasmiṃ yaṃ yadeva dantavikatiṃ ākaṅkheyya, taṃ tadeva kareyya abhinipphādeyya. Seyyathā vā pana, mahārāja, dakkho suvaṇṇakāro vā suvaṇṇakārantevāsī vā suparikammakatasmiṃ suvaṇṇasmiṃ yaṃ yadeva suvaṇṇavikatiṃ ākaṅkheyya, taṃ tadeva kareyya abhinipphādeyya. Evameva kho, mahārāja, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte iddhividhāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti – ekopi hutvā bahudhā hoti, bahudhāpi hutvā eko hoti; āvibhāvaṃ tirobhāvaṃ tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamāno gacchati seyyathāpi ākāse. Pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karoti seyyathāpi udake. Udakepi abhijjamāne gacchati seyyathāpi pathaviyā. Ākāsepi pallaṅkena kamati seyyathāpi pakkhī sakuṇo. Imepi candimasūriye evaṃmahiddhike evaṃmahānubhāve pāṇinā parāmasati parimajjati. Yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti. Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
239. 「譬如,大王,技藝精湛的陶匠或其徒弟,用已準備好的黏土,可以捏塑成任何想要的器皿,並將其完成。譬如,大王,技藝精湛的牙醫或其徒弟,對已準備好的象牙,可以雕塑成任何想要的牙製品,並將其完成。譬如,大王,技藝精湛的煉金術士或其徒弟,對已準備好的黃金,可以熔煉成任何想要的金製品,並將其完成。同樣地,大王,比丘使心已達寂靜、清淨、無垢、無雜染、柔軟、堪用、住於不顫動的狀態,便能將心導向種種神通。他能體驗種種神通——從一變多,從多變一;他能穿越(障礙),無礙地來去,如同在空中。他能在地上(行走),如同在水中(一樣順暢)。他能在水中(行走),如同在地上(一樣順暢)。他能在空中(盤腿)飛行,如同鳥兒在空中飛翔。他能用手觸摸、撫摸日月(等天體)。他能以身體控制(色界)的眾生,直到梵天界。大王,這也是現見的、屬於沙門的果報,比前面的現見的、屬於沙門的果報更殊勝、更微妙。」
238-239. Tattha chekakumbhakārādayo viya iddhividhañāṇalābhī bhikkhu daṭṭhabbo. Suparikammakatamattikādayo viya iddhividhañāṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Icchiticchitabhājanavikatiādikaraṇaṃ viya tassa bhikkhuno vikubbanaṃ daṭṭhabbaṃ.
238-239. そこでは、チェーカ(cheka)やクンバカーラ(kumbhakāra)などのように、神通力(iddhi)による智慧(ñāṇa)を得た比丘(bhikkhu)であると見なされるべきである。よく準備された粘土(suparikammakata)などのように、神通力(iddhi)による智慧(ñāṇa)であると見なされるべきである。望むままの器(icchiticchita)の変容(vikati)などのように、その比丘の変容(vikubbana)であると見なされるべきである。
239. Suparikammakatamattikādayo viya iddhividhañāṇaṃ vikubbanakiriyāya nissayabhāvato.
239。よく準備されたマットカー(序文)などのように、 神通知は、変化の行為の根拠となるためである。
Dibbasotañāṇaṃ 天耳智
240. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte dibbāya sotadhātuyā cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya ubho sadde suṇāti dibbe ca mānuse ca ye dūre santike ca.
240. 「他將心導向已達寂靜、清淨、無垢、無雜染、柔軟、堪用、住於不顫動的狀態,並將其導向天耳智。他能以清淨、超越人間的天耳智,聽見天上和人間所有遠近的聲音。」
241. ‘‘Seyyathāpi , mahārāja, puriso addhānamaggappaṭipanno. So suṇeyya bherisaddampi mudiṅgasaddampi mutiṅgasaddampi (sī. pī.) saṅkhapaṇavadindimasaddampi saṅkhapaṇavadeṇḍimasaddampi (sī. pī.), saṅkhasaddaṃpi paṇavasaddaṃpi dendimasaddaṃpi (syā. kaṃ.) . Tassa evamassa – ‘bherisaddo’ itipi, ‘mudiṅgasaddo’ itipi, ‘saṅkhapaṇavadindimasaddo’ itipi saṅkhasaddo itipi paṇavasaddo itipi dendimasaddo itipi (syā. kaṃ.) . Evameva kho, mahārāja, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte dibbāya sotadhātuyā cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya ubho sadde suṇāti dibbe ca mānuse ca ye dūre santike ca. Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
241. 「譬如,大王,一個人在旅途中,可能會聽到樂器聲、鼓聲、螺貝聲。他會分辨說:『這是樂器聲』、『這是鼓聲』、『這是螺貝聲』。同樣地,大王,比丘使心已達寂靜、清淨、無垢、無雜染、柔軟、堪用、住於不顫動的狀態,便能將心導向天耳智。他能以清淨、超越人間的天耳耳智,聽見天上和人間所有遠近的聲音。大王,這也是現見的、屬於沙門的果報,比前面的現見的、屬於沙門的果報更殊勝、更微妙。」
240-241. Dibbasotadhātuupamāyaṃ yasmā kantāraddhānamaggo sāsaṅko hoti sappaṭibhayo. Tattha ussaṅkitaparisaṅkitena ‘ayaṃ bherisaddo’, ‘ayaṃ mudiṅgasaddo’ti na sakkā vavatthapetuṃ, tasmā kantāraggahaṇaṃ akatvā khemamaggaṃ dassento addhānamaggappaṭipannoti āha. Appaṭibhayañhi khemamaggaṃ sīse sāṭakaṃ katvā saṇikaṃ paṭipanno vuttappakāre sadde sukhaṃ vavatthapeti. Tassa savanena tesaṃ tesaṃ saddānaṃ āvibhūtakālo viya yogino dūrasantikabhedānaṃ dibbānañceva mānussakānañca saddānaṃ āvibhūtakālo veditabbo.
240-241. 天耳(dibbasota)の智慧(dhātuupamāya)の比喩において、なぜなら、荒野(kantāra)の道のりは、危険(saṅka)と恐怖(paṭibhaya)があるからである。そこでは、疑い(ussaṅkita)と恐れ(parisaṅkita)によって、「これは鳥の声だ」「これは太鼓の音だ」と区別することができない。それゆえ、荒野(kantāra)という言葉を使わず、安全な道(khema)を示すために、道のり(addhāna)を進むと述べた。安全な道(khema)は、頭に布(sāṭaka)を巻いて、ゆっくりと進むことで、述べられた通りの音(sadda)を楽に区別できる。その声を聞くことによって、それらの音(sadda)が現れる時(āvibhūtakāla)のように、修行者(yogī)にとって、遠い(dūra)と近い(santi)の区別、天(dibba)と人の(mānussa)の音(sadda)が現れる時(āvibhūtakāla)を理解すべきである。
241. Sukhanti akicchena, akasirenāti attho.
241。楽に、とは困難なく、容易に、という意味である。
Cetopariyañāṇaṃ 他心智
242. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte cetopariyañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So parasattānaṃ parapuggalānaṃ cetasā ceto paricca pajānāti – sarāgaṃ vā cittaṃ ‘sarāgaṃ citta’nti pajānāti, vītarāgaṃ vā cittaṃ ‘vītarāgaṃ citta’nti pajānāti, sadosaṃ vā cittaṃ ‘sadosaṃ citta’nti pajānāti, vītadosaṃ vā cittaṃ ‘vītadosaṃ citta’nti pajānāti, samohaṃ vā cittaṃ ‘samohaṃ citta’nti pajānāti, vītamohaṃ vā cittaṃ ‘vītamohaṃ citta’nti pajānāti, saṅkhittaṃ vā cittaṃ ‘saṅkhittaṃ citta’nti pajānāti, vikkhittaṃ vā cittaṃ ‘vikkhittaṃ citta’nti pajānāti, mahaggataṃ vā cittaṃ ‘mahaggataṃ citta’nti pajānāti, amahaggataṃ vā cittaṃ ‘amahaggataṃ citta’nti pajānāti, sauttaraṃ vā cittaṃ ‘sauttaraṃ citta’nti pajānāti, anuttaraṃ vā cittaṃ ‘anuttaraṃ citta’nti pajānāti, samāhitaṃ vā cittaṃ ‘samāhitaṃ citta’nti pajānāti, asamāhitaṃ vā cittaṃ ‘asamāhitaṃ citta’nti pajānāti , vimuttaṃ vā cittaṃ ‘vimuttaṃ citta’nti pajānāti, avimuttaṃ vā cittaṃ ‘avimuttaṃ citta’nti pajānāti.
242. 「他將心導向已達寂靜、清淨、無垢、無雜染、柔軟、堪用、住於不顫動的狀態,並將其導向他心智。他能以心了知其他眾生的心:有貪的心,他知道是『有貪的心』;無貪的心,他知道是『無貪的心』;有瞋的心,他知道是『有瞋的心』;無瞋的心,他知道是『無瞋的心』;有癡的心,他知道是『有癡的心』;無癡的心,他知道是『無癡的心』;集中的心,他知道是『集中的心』;散亂的心,他知道是『散亂的心』;廣大的心,他知道是『廣大的心』;不廣大的心,他知道是『不廣大的心』;有上的心,他知道是『有上的心』;無上的心,他知道是『無上的心』;定的心,他知道是『定的心』;不定心的,他知道是『不定心的』;解脫的心,他知道是『解脫的心』;未解脫的心,他知道是『未解脫的心』。」
243. ‘‘Seyyathāpi , mahārāja, itthī vā puriso vā daharo yuvā maṇḍanajātiko ādāse vā parisuddhe pariyodāte acche vā udakapatte sakaṃ mukhanimittaṃ paccavekkhamāno sakaṇikaṃ vā ‘sakaṇika’nti jāneyya, akaṇikaṃ vā ‘akaṇika’nti jāneyya; evameva kho, mahārāja, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte cetopariyañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So parasattānaṃ parapuggalānaṃ cetasā ceto paricca pajānāti – sarāgaṃ vā cittaṃ ‘sarāgaṃ citta’nti pajānāti, vītarāgaṃ vā cittaṃ ‘vītarāgaṃ citta’nti pajānāti, sadosaṃ vā cittaṃ ‘sadosaṃ citta’nti pajānāti, vītadosaṃ vā cittaṃ ‘vītadosaṃ citta’nti pajānāti, samohaṃ vā cittaṃ ‘samohaṃ citta’nti pajānāti, vītamohaṃ vā cittaṃ ‘vītamohaṃ citta’nti pajānāti, saṅkhittaṃ vā cittaṃ ‘saṅkhittaṃ citta’nti pajānāti, vikkhittaṃ vā cittaṃ ‘vikkhittaṃ citta’nti pajānāti, mahaggataṃ vā cittaṃ ‘mahaggataṃ citta’nti pajānāti, amahaggataṃ vā cittaṃ ‘amahaggataṃ citta’nti pajānāti, sauttaraṃ vā cittaṃ ‘sauttaraṃ citta’nti pajānāti, anuttaraṃ vā cittaṃ ‘anuttaraṃ citta’nti pajānāti, samāhitaṃ vā cittaṃ ‘samāhitaṃ citta’nti pajānāti, asamāhitaṃ vā cittaṃ ‘asamāhitaṃ citta’nti pajānāti, vimuttaṃ vā cittaṃ ‘vimuttaṃ citta’’nti pajānāti, avimuttaṃ vā cittaṃ ‘avimuttaṃ citta’nti pajānāti. Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
243. 「譬如,大王,一個年輕的男女,善於裝飾,對著清淨無暇的鏡子,或盛滿清水的盤子,看著自己的面容,便能知道(自己)是否有斑點,或者沒有斑點。同樣地,大王,比丘使心已達寂靜、清淨、無垢、無雜染、柔軟、堪用、住於不顫動的狀態,便能將心導向他心智。他能以心了知其他眾生的心:有貪的心,他知道是『有貪的心』;無貪的心,他知道是『無貪的心』;有瞋的心,他知道是『有瞋的心』;無瞋的心,他知道是『無瞋的心』;有癡的心,他知道是『有癡的心』;無癡的心,他知道是『無癡的心』;集中的心,他知道是『集中的心』;散亂的心,他知道是『散亂的心』;廣大的心,他知道是『廣大的心』;不廣大的心,他知道是『不廣大的心』;有上的心,他知道是『有上的心』;無上的心,他知道是『無上的心』;定的心,他知道是『定的心』;不定心的,他知道是『不定心的』;解脫的心,他知道是『解脫的心』;未解脫的心,他知道是『未解脫的心』。大王,這也是現見的、屬於沙門的果報,比前面的現見的、屬於沙門的果報更殊勝、更微妙。」
242-243. Cetopariyañāṇūpamāyaṃ daharoti taruṇo. Yuvāti yobbannena samannāgato. Maṇḍanakajātikoti yuvāpi samāno na ālasiyo na kiliṭṭhavatthasarīro, atha kho maṇḍanapakatiko, divasassa dve tayo vāre nhāyitvā suddhavatthaparidahanaalaṅkārakaraṇasīloti attho. Sakaṇikanti kāḷatilakavaṅgamukhadūsipīḷakādīnaṃ aññatarena sadosaṃ. Tattha yathā tassa mukhanimittaṃ paccavekkhato mukhe doso pākaṭo hoti, evaṃ cetopariyañāṇāya cittaṃ abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno paresaṃ soḷasavidhaṃ cittaṃ pākaṭaṃ hotīti veditabbaṃ.
242-243. 他心通(cetopariyañāṇa)の比喩において、若者(daharoti)とは、若い(taruṇo)である。若者(yuvāti)とは、若さ(yobbanna)を備えていることである。装飾(maṇḍana)を好む者(jātikoti)とは、若者(yuvāpi)でありながら、怠惰(ālasiyo)ではなく、衣服や身体(vaṭṭha)が汚れている(kiḷiṭṭha)わけでもない。むしろ、装飾(maṇḍana)を好む性質(pakaṭiko)であり、一日に二、三回入浴し、清潔な衣服(vatthaparidahana)をまとい、装飾(alaṅkāra)をする習慣がある、という意味である。汚れている(sakaṇika)とは、黒い斑点(kāḷatilaka)、口の周りの汚れ(vaṅgamukhadūsi)、吹き出物(pīḷaka)などのいずれかによって汚れていることである。そこでは、どのようにその顔の兆候(mukhanimitta)を観察する者(paccavekkhato)に顔の汚れ(mukhe doso)が現れるように、他心通(cetopariyañāṇa)によって心を集中させて座っている比丘(bhikkhu)に、他者の16種類の心が現れると理解すべきである。
243. Mando uttānaseyyakadārakopi ‘‘daharo’’ti vuccatīti tato visesanatthaṃ **‘‘yuvā’’**ti vuttaṃ. Yuvāpi koci anicchanako amaṇḍanajātiko hotīti tato visesanatthaṃ **‘‘maṇḍanakajātiko’’**tiādi vuttaṃ, tenāha **‘‘yuvāpīti’’**ādi. Kāḷatilappamāṇā bindavo kāḷatilakāni kāḷā vā kammāsā, tilappamāṇā bindavo tilakāni. Vaṅgaṃ nāma viyaṅgaṃ. Yobbanapīḷakādayo mukhadūsipīḷakā. Mukhagato doso mukhadoso, lakkhaṇavacanañcetaṃ mukhe adosassāpi pākaṭabhāvassa adhippetattā. Yathā vā mukhe doso, evaṃ mukhe adosopi mukhadoso saralopena. Mukhadoso ca mukhadoso ca mukhadosoti ekasesanayenapettha attho daṭṭhabbo. Evañhi ‘‘paresaṃ soḷasavidhaṃ cittaṃ pākaṭaṃ hotī’’ti vacanaṃ samatthitaṃ hoti.
243。寝ている子供であっても「幼い」と言われる。それゆえ、より限定するために「青年」と言われた。青年であっても、ある者は好まない、化粧をしない者であってもよい。それゆえ、より限定するために「化粧をする者」と言われた。それゆえ「青年であっても」などと言われた。黒ごまほどの大きさの点が黒ごまの点(ほくろ)である。黒ごまの点(ほくろ)、黒い斑点である。ヴンガは、ヴィヤンガ(一種の鼻の病気)である。若さを圧迫するものなどは、顔の病気を圧迫するもの。顔に生じる 病気は顔の病気であり、これは相の言葉でもある。顔に病気がない場合でも、現れることに帰せられるため。顔に病気があるように、顔の病気も顔の病気と、単数化して。顔の病気と顔の病気は顔の病気である、というように、ここで意味を理解すべきである。このように、「他人の16種類の心が現れる」という言葉が成立するためである。
Pubbenivāsānussatiñāṇaṃ 宿命通
244. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte pubbenivāsānussatiñāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo tissopi jātiyo catassopi jātiyo pañcapi jātiyo dasapi jātiyo vīsampi jātiyo tiṃsampi jātiyo cattālīsampi jātiyo paññāsampi jātiyo jātisatampi jātisahassampi jātisatasahassampi anekepi saṃvaṭṭakappe anekepi vivaṭṭakappe anekepi saṃvaṭṭavivaṭṭakappe, ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapanno’ti. Iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati.
244. 「他將心導向已達寂靜、清淨、無垢、無雜染、柔軟、堪用、住於不顫動的狀態,並將其導向宿命通。他能憶念種種宿世:或一世,或二世,或三世,或四世,或五世,或十世,或二十世,或三十世,或四十世,或五十世,或百世,或千世,或十萬世;或經歷成劫,或經歷壞劫,或經歷成壞劫。他能憶念:『我在某處,名為何姓,種姓為何,膚色為何,飲食為何,感受苦樂為何,壽命為何,從那裡死後,又生在哪裡;我在那裡,名為何姓,種姓為何,膚色為何,飲食為何,感受苦樂為何,壽命為何,從那裡死後,又生在這裡。』他能憶念種種宿世,有形有相,有其細節。」
245. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, puriso sakamhā gāmā aññaṃ gāmaṃ gaccheyya, tamhāpi gāmā aññaṃ gāmaṃ gaccheyya. So tamhā gāmā sakaṃyeva gāmaṃ paccāgaccheyya. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho sakamhā gāmā amuṃ gāmaṃ agacchiṃ agañchiṃ (syā. kaṃ.) , tatrāpi evaṃ aṭṭhāsiṃ, evaṃ nisīdiṃ, evaṃ abhāsiṃ, evaṃ tuṇhī ahosiṃ, tamhāpi gāmā amuṃ gāmaṃ agacchiṃ, tatrāpi evaṃ aṭṭhāsiṃ, evaṃ nisīdiṃ, evaṃ abhāsiṃ, evaṃ tuṇhī ahosiṃ, somhi tamhā gāmā sakaṃyeva gāmaṃ paccāgato’ti. Evameva kho, mahārāja, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte pubbenivāsānussatiñāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo tissopi jātiyo catassopi jātiyo pañcapi jātiyo dasapi jātiyo vīsampi jātiyo tiṃsampi jātiyo cattālīsampi jātiyo paññāsampi jātiyo jātisatampi jātisahassampi jātisatasahassampi anekepi saṃvaṭṭakappe anekepi vivaṭṭakappe anekepi saṃvaṭṭavivaṭṭakappe, ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapanno’ti, iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
245. 「譬如,大王,一個人從一個村莊走到另一個村莊,從那個村莊又走到另一個村莊。然後他回到原來的村莊。他會想起:『我從這個村莊走到那個村莊,在那裡我曾站立、坐下、說話、沉默,然後從那個村莊走到另一個村莊,在那裡我也曾站立、坐下、說話、沉默,然後我從那個村莊回到了原來的村莊。』同樣地,大王,比丘使心已達寂靜、清淨、無垢、無雜染、柔軟、堪用、住於不顫動的狀態,便能將心導向宿命通。他能憶念種種宿世:或一世,或二世,或三世,或四世,或五世,或十世,或二十世,或三十世,或四十世,或五十世,或百世,或千世,或十萬世;或經歷成劫,或經歷壞劫,或經歷成壞劫。他能憶念:『我在某處,名為何姓,種姓為何,膚色為何,飲食為何,感受苦樂為何,壽命為何,從那裡死後,又生在哪裡;我在那裡,名為何姓,種姓為何,膚色為何,飲食為何,感受苦樂為何,壽命為何,從那裡死後,又生在這裡。』他能憶念種種宿世,有形有相,有其細節。大王,這也是現見的、屬於沙門的果報,比前面的現見的、屬於沙門的果報更殊勝、更微妙。」
244-245. Pubbenivāsañāṇūpamāyaṃ taṃ divasaṃ katakiriyā pākaṭā hotīti taṃ divasaṃ gatagāmattayameva gahitaṃ. Tattha gāmattayagatapuriso viya pubbenivāsañāṇalābhī daṭṭhabbo, tayo gāmā viya tayo bhavā daṭṭhabbā, tassa purisassa tīsu gāmesu taṃ divasaṃ katakiriyāya āvibhāvo viya pubbenivāsāya cittaṃ abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno tīsu bhavesu katakiriyāya pākaṭabhāvo daṭṭhabbo.
244-245. 前世(pubbenivāsa)の智慧(ñāṇa)の比喩において、その日(taṃ divasaṃ)に行った行為(katakiriya)が現れる(pākaṭā hotīti)から、その日(taṃ divasaṃ)に移動した(gatagāmattayameva)ことだけが捉えられている。そこでは、村々(gāmattaya)を移動した人(puriso)のように、前世(pubbenivāsa)の智慧(ñāṇa)を得た者(lābhī)であると見なされるべきである。三つの村(tayo gāmā)のように、三つの世界(tayo bhavā)であると見なされるべきである。その人の三つの村(gāmesu)でのその日(taṃ divasaṃ)に行った行為(katakiriya)が現れる(āvibhāvo)ように、前世(pubbenivāsa)に心を集中させて座っている比丘(bhikkhu)に、三つの世界(bhavesu)で行った行為(katakiriya)が現れる(pākaṭabhāvo)と見なされるべきである。
245. Pubbenivāsañāṇūpamāyanti pubbenivāsañāṇassa dassitaupamāyaṃ. Taṃ divasaṃ katakiriyā nāma pākatikasattassapi yebhuyyena pākaṭā hotīti dassanatthaṃ taṃdivasa-ggahaṇaṃ kataṃ. Taṃdivasagatagāmattaya-ggahaṇeneva mahābhinīhārehi aññesampi pubbenivāsañāṇalābhīnaṃ tīsu bhavesu katakiriyā yebhuyyena pākaṭā hotīti dīpitanti daṭṭhabbaṃ.
245。過去生智の比喩、とは過去生智の示された比喩である。その日に為された行為は、通常の人間であっても、ほとんど現れることを示すために、その日のという言葉が用いられた。その日に行われた行為の3つの段階の獲得によって、大いなる放棄(出家)のように、他の過去生智を得た者たちの3つの生で為された行為も、ほとんど現れることを示していると理解すべきである。
Dibbacakkhuñāṇaṃ 天眼智
246. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate, yathākammūpage satte pajānāti – ‘ime vata bhonto sattā kāyaduccaritena samannāgatā vacīduccaritena samannāgatā manoduccaritena samannāgatā ariyānaṃ upavādakā micchādiṭṭhikā micchādiṭṭhikammasamādānā. Te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannā. Ime vā pana bhonto sattā kāyasucaritena samannāgatā vacīsucaritena samannāgatā manosucaritena samannāgatā ariyānaṃ anupavādakā sammādiṭṭhikā sammādiṭṭhikammasamādānā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā’ti. Iti dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate, yathākammūpage satte pajānāti.
246. 「他將心導向已達寂靜、清淨、無垢、無雜染、柔軟、堪用、住於不顫動的狀態,並將其導向眾生死生智。他能以清淨、超越人間的天眼,看見眾生如何死亡、如何投生,(看見)卑賤、尊貴、美麗、醜陋、善趣、惡趣(的眾生),並了知眾生依業而轉:『這些眾生,由於身惡行、語惡行、意惡行,成為聖者的誹謗者,懷有邪見,從事於邪見的業,他們在身壞命終後,墮入惡趣、惡處、苦處、地獄。而這些眾生,由於身善行、語善行、意善行,成為聖者的不誹謗者,懷有正見,從事於正見的業,他們在身壞命終後,投生到善處、天界。』他能以清淨、超越人間的天眼,看見眾生如何死亡、如何投生,(看見)卑賤、尊貴、美麗、醜陋、善趣、惡趣(的眾生),並了知眾生依業而轉。」
247. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, majjhe siṅghāṭake pāsādo. Tattha cakkhumā puriso ṭhito passeyya manusse gehaṃ pavisantepi nikkhamantepi rathikāyapi vīthiṃ sañcarante rathiyāpī rathiṃ sañcarante (sī.), rathiyāya vithiṃ sañcarantepi (syā.) majjhe siṅghāṭake nisinnepi. Tassa evamassa – ‘ete manussā gehaṃ pavisanti, ete nikkhamanti, ete rathikāya vīthiṃ sañcaranti, ete majjhe siṅghāṭake nisinnā’ti. Evameva kho, mahārāja, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate, yathākammūpage satte pajānāti – ‘ime vata bhonto sattā kāyaduccaritena samannāgatā vacīduccaritena samannāgatā manoduccaritena samannāgatā ariyānaṃ upavādakā micchādiṭṭhikā micchādiṭṭhikammasamādānā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannā. Ime vā pana bhonto sattā kāyasucaritena samannāgatā vacīsucaritena samannāgatā manosucaritena samannāgatā ariyānaṃ anupavādakā sammādiṭṭhikā sammādiṭṭhikammasamādānā. Te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā’ti. Iti dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate; yathākammūpage satte pajānāti. ‘Idampi kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca.
247. 「譬如,大王,在十字路口有一座楼阁。一个有眼的人站在那里,可以看到人们进出房屋,看到他们驱车在路上行走,或者坐在十字路口。他会想——‘这些人进屋,这些人出屋,这些人驱车在路上行走,这些人坐在十字路口。’同样,大王,比丘的心,如此集中、如此清净、如此纯净、无垢、无瑕、柔软、适应、稳固、不动摇,他将心导向众生的死生智。他用清净、超越凡人的天眼,看到众生在死、在生,卑贱的、高贵的,美丽的、丑陋的,善趣的、恶趣的,依业而行的众生。他会知道——‘这些尊者众生,因身恶行、语恶行、意恶行而具足,他们侮辱圣者,持有邪见,从事邪见的业,他们身坏命终后,将往生到恶趣、苦处、险处、地狱。而这些尊者众生,因身善行、语善行、意善行而具足,他们不侮辱圣者,持有正见,从事正见的业,他们身坏命终后,将往生到善趣、天界。’就这样,他用清净、超越凡人的天眼,看到众生在死、在生,卑贱的、高贵的,美丽的、丑陋的,善趣的、恶趣的;依业而行的众生,他会知道。大王,这也是亲眼所见的沙门果,比之前的亲眼所见的沙门果,更殊胜、更美妙。」
246-247. Dibbacakkhūpamāyaṃ vīthiṃ sañcaranteti aparāparaṃ sañcarante. Vīthiṃ carantetipi pāṭho. Ayamevattho. Tattha nagaramajjhe siṅghāṭakamhi pāsādo viya imassa bhikkhuno karajakāyo daṭṭhabbo, pāsāde ṭhito cakkhumā puriso viya ayameva dibbacakkhuṃ patvā ṭhito bhikkhu, gehaṃ pavisantā viya paṭisandhivasena mātukucchiyaṃ pavisantā, gehā nikkhamantā viya mātukucchito nikkhamantā, rathikāya vīthiṃ sañcarantā viya aparāparaṃ sañcaraṇakasattā, purato abbhokāsaṭṭhāne majjhe siṅghāṭake nisinnā viya tīsu bhavesu tattha tattha nibbattasattā, pāsādatale ṭhitapurisassa tesaṃ manussānaṃ āvibhūtakālo viya dibbacakkhuñāṇāya cittaṃ abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno tīsu bhavesu nibbattasattānaṃ āvibhūtakālo daṭṭhabbo. Idañca desanāsukhatthameva vuttaṃ. Āruppe pana dibbacakkhussa gocaro natthīti.
246-247. 天眼(dibbacakkhu)の比喩において、道(vīthi)を移動する(sañcaranti)とは、次々と(aparāparaṃ)移動することである。道(vīthi)を歩く(caranti)とも読める。意味は同じである。そこでは、都市の中心(nagaramajjhe)の交差点(siṅghāṭaka)にある建物(pāsāda)のように、この比丘(bhikkhu)の身(karajakāya)であると見なされるべきである。建物(pāsāde)に立つ(ṭhito)目の見える人(cakkhumā puriso)のように、この天眼(dibbacakkhu)を得て立つ(paṭvā ṭhito)比丘(bhikkhu)である。家(gehaṃ)に入る(pavissantā)ように、次の生(paṭisandhivasena)で母の胎内(mātukucchiyaṃ)に入る(pavissantā)。家(gehā)から出る(nikkhamantā)ように、母の胎内(mātukucchito)から出る(nikkhamantā)。車道(rathikāya)の道(vīthiṃ)を移動する(sañcarantā)ように、次々と(aparāparaṃ)移動する生き物(sañcaraṇakasattā)。前方の開けた場所(purato abbhokāsaṭṭhāne)で、中央の交差点(majjhe siṅghāṭake)に座っている(nisinnā)ように、三つの世界(tīsu bhavesu)で、そこでそこで生まれる生き物(nibbaṭṭasattā)。建物(pāsādatale)に立つ人(ṭhitapurisassa)に、それらの人間(manussānaṃ)が現れる時(āvibhūtakālo)のように、天眼(dibbacakkhu)の智慧(ñāṇa)によって心を集中させて座っている比丘(bhikkhu)に、三つの世界(bhavesu)で生まれる生き物(nibbaṭṭasattānaṃ)が現れる時(āvibhūtakālo)を理解すべきである。これは説法(desanā)の快適さ(sukhattha)のために述べられたものである。しかし、無色界(āruppe)には、天眼(dibbacakkhussa)の対象(gocara)はない。
247. Aparāparaṃ sañcaranteti taṃtaṃkiccavasena ito cito ca sañcarante. Yathāvuttapāsādoviya bhikkhuno karajakāyo daṭṭhabbo tattha patiṭṭhitassa daṭṭhabbadassanasiddhito. Cakkhumato hi dibbacakkhusamadhigamo. Yathāha ‘‘maṃsacakkhussa uppādo, maggo dibbassa cakkhuno’’ti (itivu. 61). Cakkhumā puriso viya ayameva dibbacakkhuṃ patvā ṭhito bhikkhu daṭṭhabbassa dassanato. Gehaṃ pavisantā viya etaṃ attabhāvagehaṃ okkamantā, upapajjantāti attho. Gehā nikkhamantā viya etasmā attabhāvagehato pakkantā, cavantāti attho. Evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo. Aparāparaṃ sañcaraṇakasattāti pana punappunaṃ saṃsāre paribbhamantā sattā. **‘‘Tattha tattha nibbattasattā’’**ti pana iminā tasmiṃ bhave jātasaṃvaddhe satte vadati. Nanu cāyaṃ dibbacakkhuñāṇakathā, ettha kasmā ‘‘tīsu bhavesū’’ti catuvokārabhavassāpi saṅgaho katoti āha **‘‘idañcā’’**tiādi. Tattha idanti ‘‘tīsu bhavesu nibbattasattāna’’nti idaṃ vacanaṃ. Desanāsukhatthamevāti kevalaṃ desanāsukhatthaṃ, na catuvokārabhave nibbattasattānaṃ dibbacakkhuno āvibhāvasabbhāvato. Na hi ‘‘ṭhapetvā arūpabhava’’nti vā ‘‘dvīsu bhavesū’’ti vā vuccamāne desanā sukhāvabodhā ca hotīti.
247。あちこちを巡り歩いている、とは、そのその用事に応じて、こちらこちらを巡り歩いている。説かれたように、住居のように、比丘の身(カジャカヤ)を理解すべきである。そこに留まっている者の、理解されるべきものの見ることの成就のためである。眼を持つ者には、天眼の完全な理解がある。というように、「肉眼の出現、道は天眼の」と(イティヴッタカ61)言われている。眼を持つ人が、このように天眼を得て、そこに留まっている比丘は、見られるべきものを理解する。家に入るように、この身体という家に入り、生まれる、という意味である。家から出るように、この身体という家から離れ、滅する、という意味である。このように、ここで意味を理解すべきである。あちこちを巡り歩く者とは、繰り返し輪廻をさまよう者たちである。「そこに、そこに生まれる者」とは、その生で生まれ育った者を指す。しかし、これは天眼智の教えである。なぜここで「3つの生」と、4つの領域の生(四種生)についても含まれるのか。と「これは」などと言われている。そこで「これは」とは、「3つの生で生まれる者」という言葉である。教えの安易な理解のためだけである。ただ教えの安易な理解のためであって、4つの領域の生に生まれる者が天眼を得るか否かのためではない。なぜなら、「色界の生を除く」とか「2つの生において」などと言うと、教えは容易に理解されるからである。
Āsavakkhayañāṇaṃ 漏尽智
248. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte āsavānaṃ khayañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So idaṃ dukkhanti yathābhūtaṃ pajānāti , ayaṃ dukkhasamudayoti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ dukkhanirodhoti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadāti yathābhūtaṃ pajānāti. Ime āsavāti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ āsavasamudayoti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ āsavanirodhoti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ āsavanirodhagāminī paṭipadāti yathābhūtaṃ pajānāti. Tassa evaṃ jānato evaṃ passato kāmāsavāpi cittaṃ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṃ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṃ vimuccati, ‘vimuttasmiṃ vimuttami’ti ñāṇaṃ hoti, ‘khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāti.
248. 「他将如此集中、如此清净、如此纯净、无垢、无瑕、柔软、适应、稳固、不动摇的心,导向漏尽智。他如实了知:‘这是苦’,如实了知:‘这是苦的集’,如实了知:‘这是苦的灭’,如实了知:‘这是通向苦灭的道’。他如实了知:‘这是漏’,如实了知:‘这是漏的集’,如实了知:‘这是漏的灭’,如实了知:‘这是通向漏灭的道’。他如此知、如此见时,心从欲漏解脱,心从有漏解脱,心从无明漏解脱。他知道:‘我已解脱’,他知道:‘生已尽,梵行已具足,已作所作,不再有此轮回。’」
248. So evaṃ samāhite citteti idha vipassanāpādakaṃ catutthajjhānacittaṃ veditabbaṃ. Āsavānaṃ khayañāṇāyāti āsavānaṃ khayañāṇanibbattanatthāya. Ettha ca āsavānaṃ khayo nāma maggopi phalampi nibbānampi bhaṅgopi vuccati. ‘‘Khaye ñāṇaṃ, anuppāde ñāṇa’’nti ettha hi maggo āsavānaṃ khayoti vutto. ‘‘Āsavānaṃ khayā samaṇo hotī’’ti (ma. ni. 1.438) ettha phalaṃ.
248. そのように心が集中している(samāhite citteti)とは、ここでは、観察(vipassanā)の基礎となる第四禅(catutthajjhāna)の心を理解すべきである。煩悩(āsava)の滅尽(khaya)の智慧(ñāṇa)のために(āsavānaṃ khayañāṇanibbattanatthāya)。そこでは、煩悩(āsava)の滅尽(khaya)とは、道(magga)も、果(phala)も、涅槃(nibbāna)も、消滅(bhaṅga)も意味する。「滅尽(khaye)における智慧(ñāṇa)、生じない(anuppāde)における智慧(ñāṇa)」においては、道(magga)は煩悩(āsava)の滅尽(khaya)であると述べられている。「煩悩(āsava)の滅尽(khayā)によって、修行者(samaṇa)となる」(ma. ni. 1.438)ここでは、果(phala)である。
‘‘Paravajjānupassissa, niccaṃ ujjhānasaññino;
「他者の過ち(paravajjāna)を観察する者(upassissa)、常に不満(ujjāna)を抱く者(saññino);
Āsavā tassa vaḍḍhanti, ārā so āsavakkhayā’’ti. (dha. pa. 253);
煩悩(āsavā)はその者に増大し、その者は煩悩(āsavā)の滅尽(khayā)から遠い」(dha. pa. 253);
Ettha nibbānaṃ. ‘‘Āsavānaṃ khayo vayo bhedo aniccatā antaradhāna’’nti ettha bhaṅgo. Idha pana nibbānaṃ adhippetaṃ. Arahattamaggopi vaṭṭatiyeva.
ここでは、涅槃(nibbāna)である。「煩悩(āsava)の滅尽(khaya)、消滅(vayo)、崩壊(bhedo)、無常(aniccatā)、消滅(antarādhāna)」においては、消滅(bhaṅga)である。ここでは、涅槃(nibbāna)が意図されている。阿羅漢(arahatta)の道(magga)もまた該当する。
Cittaṃ abhinīharatīti vipassanā cittaṃ tanninnaṃ tappoṇaṃ tappabbhāraṃ karoti. So idaṃ dukkhantiādīsu ‘‘ettakaṃ dukkhaṃ, na ito bhiyyo’’ti sabbampi dukkhasaccaṃ sarasalakkhaṇapaṭivedhena yathābhūtaṃ pajānātīti attho. Tassa ca dukkhassa nibbattikaṃ taṇhaṃ ‘‘ayaṃ dukkhasamudayo’’ti. Tadubhayampi yaṃ ṭhānaṃ patvā nirujjhati, taṃ tesaṃ appavattiṃ nibbānaṃ ‘‘ayaṃ dukkhanirodho’’ti; tassa ca sampāpakaṃ ariyamaggaṃ ‘‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’’ti sarasalakkhaṇapaṭivedhena yathābhūtaṃ pajānātīti attho.
心を集中させる(cittaṃ abhinīharatīti)とは、観察(vipassanā)の心をそれに没頭させ、それに注ぎ、それに傾けることである。その(修行者)は、「これは苦(dukkha)である」などにおいて、「これほどの苦(dukkha)があり、これ以上はない」と、全ての苦諦(dukkhasacca)を、その本質(saralakkhaṇa)の洞察(paṭivedha)によって、ありのままに理解する、という意味である。そして、その苦(dukkha)を生み出す渇愛(taṇhā)を、「これは苦(dukkha)の集起(samudaya)である」と(理解する)。その両方(苦と集起)が、それが消滅する場所(ṭhānaṃ)を、それらの活動がないこと(appavattiṃ)である涅槃(nirōdha)を、「これは苦(dukkha)の滅尽(nirodho)である」と(理解する)。そして、それに至る聖なる道(ariyamaggaṃ)を、「これは苦(dukkha)の滅尽(nirodhagāminī paṭipadā)に至る道(paṭipadā)である」と、その本質(saralakkhaṇa)の洞察(paṭivedha)によって、ありのままに理解する、という意味である。
Evaṃ sarūpato saccāni dassetvā puna kilesavasena pariyāyato dassento **‘‘ime āsavā’’**tiādimāha. Tassa evaṃ jānato evaṃ passatoti tassa bhikkhuno evaṃ jānantassa evaṃ passantassa, saha vipassanāya koṭippattaṃ maggaṃ kathesi. Kāmāsavāti kāmāsavato. Vimuccatīti iminā maggakkhaṇaṃ dasseti. Vimuttasminti iminā phalakkhaṇaṃ. Vimuttamiti ñāṇaṃ hotīti iminā paccavekkhaṇañāṇaṃ. Khīṇā jātītiādīhi tassa bhūmiṃ. Tena hi ñāṇena khīṇāsavo paccavekkhanto khīṇā jātītiādīni pajānāti.
このように、それぞれの本質(sarūpato)において真理(sacca)を示した後、再び、煩悩(kilesa)の観点から、回り道(pariyāyato)で示すと、「これらは煩悩(āsava)である」などと述べている。そのように理解する者(jānato)、そのように見る者(passatoti)に対して、その比丘(bhikkhuno)が、このように理解し、このように見るとき、観察(vipassanāya)と共に、頂点(koṭippattaṃ)に至る道を説いた。欲煩悩(kāmāsavāti)とは、欲煩悩(kāmāsavato)である。解脱する(vimuccatīti)とは、これにより、道の(magga)側面(khaṇaṃ)を示している。解脱した(vimuttasminti)とは、これにより、果(phala)の側面(khaṇaṃ)を示している。解脱した(vimuttamiti)という智慧(ñāṇaṃ)である。滅尽した(khīṇā)種姓(jātī)などによって、その境地(bhūmiṃ)を示している。その智慧(ñāṇena)によって、煩悩(āsava)が滅尽した者(khīṇāsavo)が、滅尽した(khīṇā)種姓(jātī)などを理解する。
Katamā panassa jāti khīṇā? Kathañca naṃ pajānātīti? Na tāvassa atītā jāti khīṇā, pubbeva khīṇattā. Na anāgatā, anāgate vāyāmābhāvato. Na paccuppannā, vijjamānattā. Yā pana maggassa abhāvitattā uppajjeyya ekacatupañcavokārabhavesu ekacatupañcakkhandhappabhedā jāti, sā maggassa bhāvitattā āyatiṃ anuppādadhammataṃ āpajjanena khīṇā. Taṃ so maggabhāvanāya pahīnakilese paccavekkhitvā ‘‘kilesābhāve vijjamānampi kammaṃ āyatiṃ appaṭisandhikaṃva hotī’’ti jānanto pajānāti.
では、どのような種姓(jāti)が滅尽したのか?どのようにしてそれを理解するのか?まだ、過去の種姓(atītā jāti)は滅尽していない、以前に滅尽しているからである。未来の種姓(anāgatā)も、未来に努力しないからである。現在の種姓(paccuppannā)も、存在しているからである。しかし、道(magga)が修行されていない(abhāvitattā)ために、一、二、三、四、五蘊(ekacatupañcavokāra)の世界(bhavesu)で、一、二、三、四、五蘊(ekacatupañcakkhandha)の区分(pabheda)として生じる種姓(jāti)は、道(magga)が修行された(bhāvitattā)ために、将来(āyatiṃ)生じない性質(anuppādadhammataṃ)になったことによって、滅尽した。その(修行者)は、道(magga)の修行(bhāvanāya)によって、煩悩(kilesa)を断ち切った(pahīnakilese)ことを観察し、「煩悩(kilesa)がなくても、存在する業(kamma)は、将来(āyatiṃ)生じない(appaṭisandhikaṃva)だろう」と理解する。
Vusitanti vutthaṃ parivutthaṃ. Brahmacariyanti maggabrahmacariyaṃ. Puthujjanakalyāṇakena hi saddhiṃ satta sekkhā brahmacariyavāsaṃ vasanti nāma, khīṇāsavo vutthavāso, tasmā so attano brahmacariyavāsaṃ paccavekkhanto vusitaṃ brahmacariyanti pajānāti. Kataṃ karaṇīyanti catūsu saccesu catūhi maggehi pariññāpahānasacchikiriyābhāvanāvasena soḷasavidhaṃ kiccaṃ niṭṭhāpitaṃ. Tena tena maggena pahātabbakilesā pahīnā, dukkhamūlaṃ samucchinnanti attho. Puthujjanakalyāṇakādayo hi taṃ kiccaṃ karonti, khīṇāsavo katakaraṇīyo. Tasmā so attano karaṇīyaṃ paccavekkhanto kataṃ karaṇīyanti pajānāti. Nāparaṃ itthattāyāti idāni puna itthabhāvāya evaṃ soḷasakiccabhāvāya kilesakkhayabhāvāya vā kattabbaṃ maggabhāvanākiccaṃ me natthīti pajānāti. Atha vā itthattāyāti itthabhāvato imasmā evaṃ pakārā. Idāni vattamānakhandhasantānā aparaṃ khandhasantānaṃ mayhaṃ natthi. Ime pana pañcakkhandhā pariññātā tiṭṭhanti chinnamūlakā rukkhā viya, te carimakacittanirodhena anupādāno viya jātavedo nibbāyissanti apaṇṇattikabhāvañca gamissantīti pajānāti.
住んだ(vusitanti)とは、住んだ(vutthaṃ)、過ごした(parivutthaṃ)ことである。清浄な修行(brahma)とは、道の(magga)清浄な修行(brahmacariyaṃ)である。凡夫(puthujjana)の善き者(kalyāṇakena)と共に、七人の聖者(sekkhā)は清浄な修行(brahmacariya)の生活(vāsaṃ)を送る、と言われる。煩悩(khīṇāsavo)が滅尽した者は、住んだ生活(vutthavāso)である。それゆえ、その者は、自身の清浄な修行(brahmacariyavāsaṃ)の生活(vāsaṃ)を観察し、「住んだ(vusitaṃ)清浄な修行(brahmacariyanti)」と理解する。なすべきこと(karaṇīyanti)を行った(kataṃ)とは、四つの真理(saccesu)において、四つの道(maggehi)によって、完全に理解し(pariññā)、断ち切り(pahāna)、実現し(sacchikiriya)、修行する(bhāvanā)という方法で、16種類の行為(solasavidhaṃ kiccaṃ)が完了した(niṭṭhāpitaṃ)ことである。そのそれぞれの道(maggena)によって断ち切られるべき煩悩(pahātabbakilesā)は断ち切られ、苦(dukkhamūla)の根源(samucchinnanti)は絶たれた、という意味である。凡夫(puthujjana)の善き者(kalyāṇakādayo)は、その行為(kiccaṃ)を行う。煩悩(khīṇāsavo)が滅尽した者は、なすべきこと(katakaraṇīyo)を終えた者である。それゆえ、その者は、自身のなすべきこと(karaṇīyaṃ)を観察し、「なすべきこと(karaṇīyanti)を行った(kataṃ)」と理解する。再び、この(ittattāyāti)ために、このように16種類の行為(soḷasakiccabhāvāya)を、煩悩(kilesa)の滅尽(khayabhāvāya)のために、行うべき(kattabbaṃ)道(magga)の修行(bhāvanākiccaṃ)は、私にはない(natthīti)と理解する。あるいは、この存在(itthabhāvato)から、このよう(evaṃ)な性質(pakārā)である。今(idāni)流れている五蘊(vattamānakhandhasantānā)の連続(santānaṃ)は、私にはもうない(natthi)。これらの五蘊(ime pana pañcakkhandhā)は、根(mūlaka)が切られた(chinna)木(rukkhā)のように、完全に理解された(pariññātā)状態で存在する。それらは、最後の瞬間(carimakacittanirodhena)に、執着なく(anupādāno)なるであろう、炎(jātedo)が消える(nibbāyissanti)ように、非存在(apaṇṇattikabhāvañca)になるだろう、と理解する。
248. Vipassanāpādakanti vipassanāya padaṭṭhānabhūtaṃ. Vipassanā ca tividhā vipassakapuggalabhedena. Mahābodhisattānañhi paccekabodhisattānañca vipassanā cintāmayañāṇasaṃvaddhitā sayambhuñāṇabhūtā, itaresaṃ sutamayañāṇasaṃvaddhitā paropadesasambhūtā nāma. Sā ‘‘ṭhapetvā nevasaññānāsaññāyatanaṃ avasesarūpārūpajjhānānaṃ aññatarato vuṭṭhāyā’’tiādinā anekadhā, arūpamukhavasena catudhātuvavatthāne vuttānaṃ tesaṃ tesaṃ dhātupariggahamukhānañca aññataramukhavasena anekadhā ca visuddhimagge nānānayato vibhāvitā. Mahābodhisattānaṃ pana catuvīsatikoṭisatasahassamukhena pabhedagamanato nānānayaṃ sabbaññutañāṇasannissayassa ariyamaggañāṇassa adhiṭṭhānabhūtaṃ pubbabhāgañāṇagabbhaṃ gaṇhāpentaṃ pariṇataṃ gacchantaṃ paramagambhīraṃ saṇhasukhumataraṃ anaññasādhāraṇaṃ vipassanāñāṇaṃ hoti, yaṃ aṭṭhakathāsu ‘‘mahāvajirañāṇa’’nti vuccati. Yassa ca pavattivibhāgena catuvīsatikoṭisatasahassappabhedassa pādakabhāvena samāpajjiyamānā catuvīsatikoṭisatasahassasaṅkhyā devasikaṃ satthu vaḷañjanakasamāpattiyo vuccanti, svāyaṃ buddhānaṃ vipassanācāro paramatthamañjusāyaṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāyaṃ (visuddhi. ṭī. 1.216) uddesato dassito. Atthikehi tato gahetabbo, idha pana sāvakānaṃ vipassanā adhippetā.
248。観智の基盤、とは観智の基礎となるものである。観智は、観智を得る者の違いによって3つに分けられる。大菩薩、独覚菩薩の観智は、思惟智によって増長した、自己証悟の智である。他の者の観智は、声聞の観智は、聞く智によって増長した、他からの教えによって生じたものである。それは「無想無処(ネヴァサンニャーナサンニャーヤタナ)を除く、他の色界・無色界の禅定から出た」などと(ヴィスッダマーガ)数多く、無色界を入口として、4つの要素の判定(四ធាតុ判定)で説かれた、それそれの要素を理解する入口のいずれかの入口によって、数多く、ヴィスッダマーガ(清浄道論)で多様に説かれている。大菩薩たちの観智は、2400万倍という数で細分化され、多様な、一切知智の根拠となる聖なる道智の土台となる、前段階の智の種子を摂取し、成熟し、進んでいく、非常に深く、繊細で、他にはない観智である。それを、注釈書では「大金剛智」と呼ぶ。その展開の仕方で、2400万倍という数に細分化され、基盤となるため、成就している2400万倍という数の、毎日の世尊の(慈悲の)抱擁(サンマーパッティ)と呼ばれる。それ(大菩薩の観智)は、仏陀たちの観智のあり方である。パラタッハマジュサー(真実の宝箱)の、ヴィスッダマーガ(清浄道論)の注釈(ヴィスッディ・ティーカ1・216)で概説されている。善き意図を持つ者たちは、そこから学ぶべきである。ここでは、舎利子(サーヴァカーナ)の観智が意図されている。
Āsavānaṃ khayañāṇāyāti āsavānaṃ khepanato samucchindanato āsavakkhayo, ariyamaggo, tattha ñāṇaṃ āsavānaṃ khayañāṇaṃ, tadatthaṃ tenāha **‘‘āsavānaṃ khayañāṇanibbattanatthāyā’’**ti. Āsavā ettha khīyantīti āsavānaṃ khayo nibbānaṃ. Khepeti pāpadhammeti khayo, maggo. So pana pāpakkhayo āsavakkhayena vinā natthīti ‘‘khaye ñāṇa’’nti ettha khayaggahaṇena āsavakkhayo vuttoti āha **‘‘khaye ñāṇa’’**ntiādi. Samitapāpo samaṇoti katvā āsavānaṃ khīṇattā samaṇo nāma hotīti āha **‘‘āsavānaṃ khayā samaṇo hotīti ettha phala’’**nti. Āsavavaḍḍhiyā saṅkhāre vaḍḍhento visaṅkhārato suvidūravidūroti ‘‘ārā so āsavakkhayā’’ti ettha āsavakkhayapadaṃ visaṅkhārādhivacananti āha **‘‘āsavakkhayāti ettha nibbānaṃ vutta’’**nti. Bhaṅgoti āsavānaṃ khaṇanirodho ‘‘āsavānaṃ khayo’’ti vuttoti yojanā.
煩悩滅尽智のため、とは煩悩を滅することで、断つこと、煩悩の滅尽、聖なる道、そこでの智、煩悩滅尽智、それのため、それゆえ「煩悩滅尽智の成就のため」と言われた。煩悩はここで滅される、煩悩の滅尽、涅槃。滅する、悪しき法を滅する、とは滅尽、道。しかし、その悪の滅尽は、煩悩の滅尽なしにはないので、「滅尽の智」と、ここで滅尽の獲得が意味されている。滅した悪しき者、沙門(修行者)である、というように、煩悩が滅したため、沙門と呼ばれる、と「煩悩の滅尽、それにより沙門となる」と、ここで果(涅槃)が意味されている。煩悩の増長と、サンカーラ(造作)を増長させ、サンカーラから遠く離れている。それゆえ、「煩悩の滅尽から遠く」と、ここで煩悩の滅尽は涅槃を意味する、と「煩悩の滅尽とは、涅槃のことである」と言われた。滅尽とは、煩悩の滅尽、破壊、滅尽、煩悩の滅尽、と理解すべきである。
**‘‘Idaṃ dukkha’’**nti dukkhassa ariyasaccassa tadā bhikkhuno paccakkhato gahitabhāvadassanaṃ. **‘‘Ettakaṃ dukkha’’**nti tassa paricchijjaggahitabhāvadassanaṃ. **‘‘Na ito bhiyyo’’**ti tassa anavasesetvā gahitabhāvadassanaṃ. Tenāha **‘‘sabbampi dukkhasacca’’**ntiādi. Sarasalakkhaṇapaṭivedhenāti sabhāvasaṅkhātassa lakkhaṇassa asammohato paṭivijjhanena, asammohapaṭivedhoti ca. Yathā tasmiṃ ñāṇe pavatte pacchā dukkhasaccassa sarūpādiparicchede sammoho na hoti, tathā pavatti, tenāha **‘‘yathābhūtaṃ pajānātī’’**ti. Dukkhaṃ samudeti etasmāti dukkhasamudayo, taṇhāti āha **‘‘tassa cā’’**tiādi. Yaṃ ṭhānaṃ patvāti yaṃ nibbānaṃ maggassa ārammaṇapaccayaṭṭhena kāraṇabhūtaṃ āgamma, ‘‘patvā’’ti ca tadubhayavato puggalassa patti tadubhayassa patti viyāti katvā vuttaṃ. Patvāti vā pāpuṇanahetu. Appavattīti appavattinimittaṃ, te vā nappavattanti etthāti appavatti, nibbānaṃ. Tassāti dukkhanirodhassa. Sampāpakanti sacchikaraṇavasena sammadeva pāpakaṃ.
「これは苦である」とは、苦の聖なる真理(ドゥッカ・アリアサッチャ)を、その時、比丘が直接受け入れたことを示す。 「これほど多く苦がある」とは、それを区別して受け入れたことを示す。 「これ以上ない」とは、それを残さずに受け入れたことを示す。それゆえ、「すべての苦の真理」などと言われた。本来の相、本来の性質によって、とは、その本来の性質、相(ラッカナ)を誤解なく理解すること、誤解のない理解である。その智が生じた後、苦の真理の本来の相などの区別において誤解がないように、というように、それが進む。それゆえ、「ありのままに知る」と言われた。苦が生じる、これ、から、苦の生起、渇愛である、と「そしてその」などと言われた。到達する場所、とは、涅槃、道(マッガ)の対象としての原因(アッラマナ・パッチャヤ)として、原因(カラーナ)である、到達する、そしてその両方を持つ者の獲得、その両方の獲得のように、と言われた。到達する、または、到達する原因。生じない、とは、生じない印、それらはここで生じない、または、涅槃。それの、とは、苦の滅尽。完成させる、とは、実現のゆえに、正しく完成させる。
Kilesavasenāti āsavasaṅkhātakilesavasena. Yasmā āsavānaṃ dukkhasaccapariyāyo tappariyāpannattā, sesasaccānañca taṃsamudayādipariyāyo atthi, tasmā vuttaṃ **‘‘pariyāyato’’**ti. Dassento saccānīti yojanā. Āsavānaṃyeva cettha gahaṇaṃ ‘‘āsavānaṃ khayañāṇāyā’’ti āraddhattā. Tathā hi ‘‘kāmāsavāpi cittaṃ vimuccatī’’tiādinā (dī. ni. 1.248; ma. ni. 1.433; ma. ni. 3.19) āsavavimuttisīseneva sabbakilesavimutti vuttā. ‘‘Idaṃ dukkhanti yathābhūtaṃ pajanātī’’tiādinā missakamaggo idha kathitoti **‘‘saha vipassanāya koṭippattaṃ maggaṃ kathesī’’**ti vuttaṃ. **‘‘Jānato passato’’**ti iminā pariññāsacchikiriyābhāvanābhisamayā vuttā. ‘‘Vimuccatī’’ti iminā pahānābhisamayo vuttoti āha **‘‘iminā maggakkhaṇaṃ dassetī’’**ti. **‘‘Jānato passato’’**ti vā hetuniddesoyaṃ. Jānanahetu dassanahetu kāmāsavāpi cittaṃ vimuccatīti yojanā. Dhammānañhi samānakālikānampi paccayappaccayuppannatā sahajātakoṭiyā labbhatīti. Bhavāsavaggahaṇena cettha bhavarāgassa viya bhavadiṭṭhiyāpi samavarodhoti diṭṭhāsavassāpi saṅgaho daṭṭhabbo. Khīṇā jātītiādīhi padehi. Tassāti paccavekkhaṇāñāṇassa. Bhūminti pavattiṭṭhānaṃ.
煩悩によって、とは、煩悩という煩悩によって。煩悩は苦の聖なる真理の類義語であり、それらに含まれるため、残りの真理もその生起などに関連するため、「類義語として」と言われた。真理を示し、とは、解釈すべきである。煩悩の獲得、ここでは、煩悩の滅尽智から始まったため、煩悩が獲得される。というように、「欲望の煩悩も心が解脱する」など(ディーガ・ニカーヤ1・248、マッジマ・ニカーヤ1・433、マッジマ・ニカーヤ3・19)というように、煩悩からの解脱という言葉で、すべての煩悩からの解脱が説かれている。「これは苦である、ありのままに知る」などというように、雑多な道(ミッサカ・マッガ)がここで説かれている。「道を得た」と、ここで、道(マッガ)の段階が説かれている。「知る者が見る者」と、この言葉で、完全な理解と実現の修行(パーリニャー・サッキリアー・バーヴァナー・アビサマヤ)が説かれている。「解脱する」と、この言葉で、断滅の実現(パハーナ・アビサマヤ)が説かれている。「これによって道(マッガ)の段階を示す」と言われた。「知る者が見る者」と、または、これは原因を示す言葉である。知る原因、見る原因、欲望の煩悩も心が解脱する、と解釈すべきである。なぜなら、法(ダンマ)は、同時に生じるものであっても、原因と結果の関係があるため、同時に生じる(サハジャータ)という性質で得られるからである。生(バヴァ)の煩悩の獲得によって、ここでは、貪欲(バヴァラーガ)のように、生(バヴァ)の執着(バヴァディッティ)も同様に遮断される、というように、見解の煩悩(ディッティアサヴァ)も含まれると理解すべきである。滅した、生(ジャーティ)である、などという言葉で。それの、とは、反復して反省する智(パッチヴェッカナ・ニャーナ)。段階、とは、生起する場所(パヴァッティッチャーナ)。
Yenādhippāyena ‘‘katamā panassā’’tiādinā codanā katā, taṃ vivaranto **‘‘na tāvassā’’**tiādimāha . Tattha na tāvassa atītā jāti khīṇā maggabhāvanāyāti adhippāyo. Tattha kāraṇamāha **‘‘pubbeva khīṇattā’’**ti. Na anāgatā assa jāti khīṇāti yojanā. Na anāgatāti ca anāgatabhāvasāmaññaṃ gahetvā lesena codeti, tenāha **‘‘anāgate vāyāmābhāvato’’**ti. Anāgataviseso panettha adhippeto, tassa ca khepane vāyāmopi labbhateva, tenāha **‘‘yā pana maggassā’’**tiādi. Ekacatupañcavokārabhavesūti bhavattayaggahaṇaṃ vuttanayena anavasesato jātiyā khīṇabhāvadassanatthaṃ. Tanti yathāvuttaṃ jātiṃ. Soti khīṇāsavo bhikkhu.
「しかし、それは何であるか」というように、質問がなされた。それを説明するために、「まだ、その」などと言われた。 そこでの「まだ、その」とは、「過去の生は滅していない」という意味である。道(マッガ)の修行によって。その理由を述べると、「すでに、以前に滅したため」と言われた。未来の生は滅していない、と解釈すべきである。未来の、という言葉は、未来の生という共通性を捉え、わずかに質問している。それゆえ、「未来において、努力がないため」と言われた。未来の特別なもの、ここでは意図されている。そして、それを滅するために努力も可能である。それゆえ、「しかし、道(マッガ)の」などと言われた。1つ、2つ、3つ、4つ、5つの領域の生において、とは、3つの生(三界)の獲得が説かれているように、残らず生が滅したことを示すため。それ、とは、説かれた生。それ、とは、煩悩が滅した比丘。
Brahmacariyavāso nāma ukkaṭṭhaniddesena maggabrahmacariyassa nibbattanaṃ evāti āha **‘‘parivuttha’’**nti. Sammādiṭṭhiyā catūsu saccesu pariññādikiccasādhanavasena pavattamānāya sammāsaṅkappādīnampi dukkhasacce pariññābhisamayānuguṇā pavatti, itarasaccesu ca nesaṃ pahānābhisamayādipavatti pākaṭā eva, tena vuttaṃ **‘‘catūsu saccesu catūhi maggehi pariññāpahānasacchikiriyābhāvanāvasenā’’**ti. Dukkhanirodhamaggesu pariññāsacchikiriyābhāvanā yāvadeva samudayappahānatthāyāti āha **‘‘tena tena maggena pahātabbakilesā pahīnā’’**ti. Itthattāyāti ime pakārā itthaṃ, tabbhāvo itthattaṃ, tadatthanti vuttaṃ hoti. Te pana pakārā ariyamaggabyāpārabhūtā pariññādayo idhādhippetāti āha **‘‘evaṃ soḷasakiccabhāvāyā’’**ti. Te hi maggaṃ paccavekkhato maggānubhāvena pākaṭā hutvā upaṭṭhahanti, pariññādīsu ca pahānameva padhānaṃ tadatthattā itaresanti āha **‘‘kilesakkhayabhāvāya vā’’**ti. Pahīnakilesapaccavekkhaṇavasena vā evaṃ vuttaṃ. Dutiyavikappe itthattāyāti nissakke sampadānavacananti āha **‘‘itthabhāvato’’**ti. Aparanti anāgataṃ. Ime pana carimakattabhāvasaṅkhātā pañcakkhandhā pariññātā tiṭṭhanti, etena tesaṃ appatiṭṭhataṃ dasseti. Apariññāmūlikā hi patiṭṭhā. Yathāha ‘‘kabaḷīkāre ce bhikkhave āhāre atthi rāgo atthi nandī atthi taṇhā, patiṭṭhitaṃ tattha viññāṇaṃ virūḷha’’ntiādi. (Saṃ. ni. 2.64; kathā. 296; mahāni. 7) tenevāha **‘‘chinnamūlakā rukkhā viyā’’**tiādi.
「 brahmā の 住まい 」とは、 簡潔な 説明 によって、 真 の brahmā の 住まい が 生じ る ことである 、 と 言われ ている 。 **「 囲ま れ て」** とは 、 正しく 見る ことの 4 つの 真理 の 中 で 、 理解する という 働き に よって 生じる 正しい 思い 、 正しい 言葉 、 正しい 行い 、 正しい 生活 、 正しい 努力 、 正しい 集中 、 正しい 意識 という 、 8 つ の 修行 の 中 で 、 苦しみ の 真理 の 中 で 理解 を 深める こと 、 他 の 真理 の 中 で それ を 捨てる こと 、 という 働き は 明らか で ある 。 それゆえ 、 **「 4 つ の 真理 の 中 で 、 4 つ の 道 に よって 、 理解し 、 捨て去り 、 実現し 、 育て上げること 」** と 言わ れ た 。 苦しみ の 原因 を 滅する 道 、 その 道 の 中 で 理解し 、 実現し 、 育て上げる こと は 、 原因 を 捨てる ため で ある 、 と 言わ れ た 。 **「 それ によって 、 それ によって 捨て去る べき 汚れ が 捨て去ら れ た 」** と 言わ れ た 。 この よう な 状態 で ある 、 という のは 、 この よう な 状態 で あり 、 その 目的 で ある 、 と 言わ れ た 。 それら の 状態 は 、 聖なる 道 の 働き である 、 理解する こと など で ある 、 と ここ で 意図 され ている 、 と 言わ れ た 。 **「 この よう に 、 16 の 働き が ある 」** と 言わ れ た 。 それら は 、 道 を 省察 する 者 に 、 道 の 力 によって 明らか に なり 、 役立つ 。 理解する こと の 中 で 、 捨てる こと が 最も 重要 で ある 、 その 目的 の ため で ある 、 他 の もの は そう で は ない 、 と 言わ れ た 。 **「 汚れ が 滅する 状態 の ため に 」** と 言わ れ た 。 捨て去ら れ た 汚れ を 省察 する こと に よって 、 この よう に 言わ れ た の で ある 。 第二 の 場合 、 この よう な 状態 で ある 、 という のは 、 疑い なく 、 成功 の 意味 で ある 、 と 言わ れ た 。 **「 この よう な 状態 に よっ て 」** と 言わ れ た 。 次 は 、 未来 で ある 。 それら の 最後の 状態 で ある 、 5 つ の スカンダ は 、 理解 され た 状態 で ある 、 と 言わ れ た 。 それ によって 、 それら の 留まる こと が ない こと を 示し ている 。 理解 されない まま で は 、 留まる こと が ない の で は ない 。 「 食べ物 の 中 に 欲望 、 喜び 、 渇望 が ある なら 、 そこ に 意識 は 留まり 、 成長 する 」 、 など と 言わ れ た 。 ( 3 章 64 節 、 4 章 296 節 、 7 章 272 節 ) それゆえ 、 **「 根 の ない 木 の よう に 」** など と 言わ れ た 。
249. ‘‘Seyyathāpi, mahārāja, pabbatasaṅkhepe udakarahado accho vippasanno anāvilo. Tattha cakkhumā puriso tīre ṭhito passeyya sippisambukampi sakkharakathalampi macchagumbampi carantampi tiṭṭhantampi. Tassa evamassa – ‘ayaṃ kho udakarahado accho vippasanno anāvilo. Tatrime sippisambukāpi sakkharakathalāpi macchagumbāpi carantipi tiṭṭhantipī’ti. Evameva kho, mahārāja, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte āsavānaṃ khayañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. ‘So idaṃ dukkha’nti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhasamudayo’ti yathābhūtaṃ pajānāti , ‘ayaṃ dukkhanirodho’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānāti. ‘Ime āsavāti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavasamudayo’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavanirodho’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavanirodhagāminī paṭipadāti yathābhūtaṃ pajānāti. Tassa evaṃ jānato evaṃ passato kāmāsavāpi cittaṃ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṃ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṃ vimuccati, ‘vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti, ‘khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāti. Idaṃ kho, mahārāja, sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ purimehi sandiṭṭhikehi sāmaññaphalehi abhikkantatarañca paṇītatarañca. Imasmā ca pana, mahārāja, sandiṭṭhikā sāmaññaphalā aññaṃ sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ uttaritaraṃ vā paṇītataraṃ vā natthī’’ti.
249. 「大王,譬如在山边有一池水,清澈、透明、不混浊。一个有眼的人站在岸边,可以看到其中的小水虫、沙砾、鱼群,或游动或静止。他会想——‘这池水是清澈、透明、不混浊的。其中有小水虫、沙砾、鱼群,或游动或静止。’同样,大王,比丘的心,如此集中、如此清净、如此纯净、无垢、无瑕、柔软、适应、稳固、不动摇,他将心导向漏尽智。他如实了知:‘这是苦’,如实了知:‘这是苦的集’,如实了知:‘这是苦的灭’,如实了知:‘这是通向苦灭的道’。他如实了知:‘这是漏’,如实了知:‘这是漏的集’,如实了知:‘这是漏的灭’,如实了知:‘这是通向漏灭的道’。他如此知、如此见时,心从欲漏解脱,心从有漏解脱,心从无明漏解脱。他知道:‘我已解脱’,他知道:‘生已尽,梵行已具足,已作所作,不再有此轮回。’大王,这也是亲眼所见的沙门果,比之前的亲眼所见的沙门果,更殊胜、更美妙。大王,从这些亲眼所见的沙门果,再没有更殊胜、更美妙的亲眼所见沙门果了。」
249. Pabbatasaṅkhepeti pabbatamatthake. Anāviloti nikkaddamo. Sippiyo ca sambukā ca sippisambukaṃ. Sakkharā ca kathalāni ca sakkharakathalaṃ. Macchānaṃ gumbā ghaṭāti macchagumbaṃ. Tiṭṭhantampi carantampīti ettha sakkharakathalaṃ tiṭṭhatiyeva, itarāni carantipi tiṭṭhantipi. Yathā pana antarantarā ṭhitāsupi nisinnāsupi vijjamānāsupi ‘‘etā gāvo carantī’’ti carantiyo upādāya itarāpi carantīti vuccanti. Evaṃ tiṭṭhantameva sakkharakathalaṃ upādāya itarampi dvayaṃ tiṭṭhantanti vuttaṃ. Itarañca dvayaṃ carantaṃ upādāya sakkharakathalampi carantanti vuttaṃ. Tattha cakkhumato purisassa tīre ṭhatvā passato sippikasambukādīnaṃ vibhūtakālo viya āsavānaṃ khayāya cittaṃ abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno catunnaṃ saccānaṃ vibhūtakālo daṭṭhabboti.
249. 山の頂上(pabbatasaṅkhepeti)で。濁りのない(anāviloti)とは、汚れていない(nikkaddamo)ことである。工芸品(sippiyo)と貝(sambukā)は、工芸品と貝(sippisambukaṃ)。砂利(sakkharā)と石(kathalāni)は、砂利と石(sakkharakathalaṃ)。魚の群れ(macchānaṃ gumbā)は、魚の群れ(macchagumbaṃ)。立っている(tiṭṭhantampi)のも、移動している(carantampīti)のも。ここでは、砂利と石(sakkharakathalaṃ)は立っている(tiṭṭhati)だけである。他は、移動している(caranti)のも、立っている(tiṭṭhantipi)のも、両方である。ちょうど、間に立っている(ṭhitāsupi)ものや座っている(nisinnāsupi)もの、存在する(vijjamānāsupi)ものに対しても、「これらは牛(gāvo)が移動している(carantī)」と、移動している(carantī)ものを指して、他(itarāpi)も移動している(carantī)と言うように。このように、立っている(tiṭṭhantameva)砂利と石(sakkharakathalaṃ)を指して、他(itarampi)の二つ(dvayaṃ)も立っている(tiṭṭhantanti)と述べた。そして、移動している(carantaṃ)他の二つ(dvayaṃ)を指して、砂利と石(sakkharakathalaṃ)も移動している(carantanti)と述べた。そこでは、目の見える人(cakkhumato purisassa)が岸辺(tīre)に立って見ると、工芸品(sippikasambukādīnaṃ)や貝(sambukādīnaṃ)が現れる(vibhūtakālo)ように、煩悩(āsava)の滅尽(khayāya)に心を集中させて座っている比丘(bhikkhuno)に、四つの真理(catunnaṃ saccānaṃ)が現れる(vibhūtakālo)と理解すべきである。
Ettāvatā vipassanāñāṇaṃ, manomayañāṇaṃ, iddhividhañāṇaṃ, dibbasotañāṇaṃ, cetopariyañāṇaṃ, pubbenivāsañāṇaṃ, dibbacakkhuvasena nipphannaṃ anāgataṃsañāṇayathākammūpagañāṇadvayaṃ, dibbacakkhuñāṇaṃ, āsavakkhayañāṇanti dasa ñāṇāni niddiṭṭhāni honti. Tesaṃ ārammaṇavibhāgo jānitabbo – tattha vipassanāñāṇaṃ parittamahaggataatītānāgatapaccuppannaajjhattabahiddhāvasena sattavidhārammaṇaṃ. Manomayañāṇaṃ nimmitabbarūpāyatanamattameva ārammaṇaṃ karotīti parittapaccuppannabahiddhārammaṇaṃ. Āsavakkhayañāṇaṃ appamāṇabahiddhānavattabbārammaṇaṃ. Avasesānaṃ ārammaṇabhedo visuddhimagge vutto. Uttaritaraṃ vā paṇītataraṃ vāti yena kenaci pariyāyena ito seṭṭhataraṃ sāmaññaphalaṃ nāma natthīti bhagavā arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpesi.
これまでのところで、観察(vipassanā)の智慧(ñāṇa)、意生(manomaya)の智慧(ñāṇa)、神通力(iddhi)の智慧(ñāṇa)、天耳(dibbasota)の智慧(ñāṇa)、他心通(cetopariyañāṇa)の智慧(ñāṇa)、前世(pubbenivāsa)の智慧(ñāṇa)、天眼(dibbacakkhu)による、未来(anāgataṃsa)の智慧(ñāṇa)と、業(kamma)に応じた(yathākammūpaga)二つの智慧(ñāṇadvayaṃ)、天眼(dibbacakkhu)の智慧(ñāṇa)、煩悩(āsavakkhaya)の智慧(ñāṇa)という、10の智慧(ñāṇāni)が示された。それらの対象(ārammaṇavibhāgo)を理解すべきである。そこでは、観察(vipassanāñāṇaṃ)の智慧(ñāṇa)は、限定的(paritta)で広大(mahaggata)な、過去(atīta)、未来(anāgata)、現在(paccuppanna)、自己(ajjhatta)、他者(bahiddhā)という7つの対象(sattavidhārammaṇaṃ)を持つ。意生(manomaya)の智慧(ñāṇa)は、創造された(nimmitabbarūpa)姿(yatanamattameva)だけを対象(ārammaṇaṃ karotīti)とするので、限定的(paritta)、現在(paccuppanna)、他者(bahiddhā)の対象(ārammaṇaṃ)を持つ。煩悩(āsavakkhaya)の智慧(ñāṇa)は、無限(appamāṇa)の、他者(bahiddhā)の、そして語られるべき(avattabbā)対象(ārammaṇaṃ)を持つ。残りの対象(ārammaṇabhedo)は、ヴィスッディマッガ(Visuddhimagge)に述べられている。さらに上(uttaritaraṃ)か、よりすぐれた(paṇītataraṃ)か、どのような方法(kenaci pariyāyena)であっても、これより優れた(seṭṭhataraṃ)沙門果(sāmaññaphalaṃ)はない、と、世尊(bhagavā)は阿羅漢(arahatta)の頂点(nikūṭena)をもって、説法(desanaṃ)を終えられた。
249. Pabbatamatthaketi pabbatasikhare. Tañhi yebhuyyena saṅkhittaṃ saṅkucitaṃ hotīti pāḷiyaṃ ‘‘pabbatasaṅkhepe’’ti vuttaṃ. Pabbatapariyāpanno vā padeso pabbatasaṅkhepo . Anāviloti akālusiyo, sā cassa anāvilatā kaddamābhāvena hotīti āha **‘‘nikkaddamo’’**ti. Sippiyoti suttiyo. Sambukāti saṅkhalikā. Ṭhitāsupi nisinnāsupi gāvīsu. Vijjamānāsūti labbhamānāsu, itarā ṭhitāpi nisinnāpi ‘‘carantī’’ti vuccanti sahacaraṇanayena. Tiṭṭhantameva, na pana kadācipi carantaṃ. Dvayanti sippisambukaṃ, macchagumbanti idaṃ ubhayaṃ. Tiṭṭhantanti vuttaṃ carantaṃ pīti adhippāyo. **‘‘Itarañca dvaya’’**nti ca yathāvuttameva sippisambukādidvayaṃ vadati. Tañhi caratīti. Kiṃ vā imāya sahacariyāya, yathālābhaggahaṇaṃ panettha daṭṭhabbaṃ. Sakkharakathalassa hi vasena tiṭṭhantanti. Sippisambukassa macchagumbassa ca vasena tiṭṭhantampi carantaṃ pīti yojanā kātabbā.
249. **「 山 の頂 」** とは 、 山 の頂上 の こと で ある 。 そこ は ほとんど の 場合 、 狭く 、 縮ん で いる から 、 経典 では **「 山 の 狭まり 」** と 言わ れ た 。 山 に 含まれる 地域 も 、 山 の 狭まり で ある 。 **「 濁り が ない 」** とは 、 汚れて い ない こと である 。 その 濁り が ない の は 、 泥 が ない こと に よる 、 と 言わ れ た 。 **「 泥 が ない 」** と は 、 泥 が ない こと である 。 **「 職人 」** とは 、 網 の こと である 。 **「 カタツムリ 」** とは 、 鎖 の こと である 。 立って いる 牛 も 、 座って いる 牛 も 。 **「 存在 する 」** とは 、 見つけ られる 、 という 意味 で ある 。 他 の 立って いる 牛 や 座って いる 牛 は 、 一緒に 動く という 意味 で **「 動い て いる 」** と 言わ れる 。 立って いる だけ で 、 決して 動かない 。 **「 二つ 」** とは 、 網 と カタツムリ の こと で ある 。 **「 魚 の 群れ 」** とは 、 これら 両方 の こと である 。 **「 立って いる 」** と 言わ れ た の は 、 動いて いる もの について の 意味 で ある 。 **「 他 の 二つ 」** という のは 、 前述 の 網 と カタツムリ の 二つ で ある 。 それら は 動いて いる 。 あるいは 、 この 修行 と 一緒 に 、 見つけ られ た もの を 受け取る 、 と 見る べき である 。 石畳 の 上 に 立って いる 、 という の は 。 網 と カタツムリ 、 そして 魚 の 群れ について も 、 立って いる もの も 、 動いて いるもの も 、 という 風 に 解釈 する べき である 。
Tesaṃ dasannaṃ ñāṇānaṃ. Tatthāti tasmiṃ ārammaṇavibhāge, tesu vā ñāṇesu. Bhūmibhedato, kālabhedato, santānabhedato cāti **sattavidhārammaṇaṃ vipassanāñāṇaṃ. ‘‘Rūpāyatanamattamevā’’**ti idaṃ tassa ñāṇassa abhinimmiyamāne manomaye kāye rūpāyatanamevārabbha pavattanato vuttaṃ, na tattha gandhāyataṃ ādīnaṃ abhāvato. Na hi rūpakalāpo gandhāyataṃ ādirahito atthi. Parinipphannameva nimmitarūpaṃ, tenāha **‘‘parittapaccuppannabahiddhārammaṇa’’**nti. Āsavakkhayañāṇaṃ nibbānārammaṇameva samānaṃ parittattikavasena appamāṇārammaṇaṃ, ajjhattattikavasena bahiddhārammaṇaṃ, atītattikavasena navattabbārammaṇañca hotīti āha **‘‘appamāṇabahiddhānavattabbārammaṇa’’**nti. Kūṭo viya kūṭāgārassa bhagavato desanāya arahattaṃ uttamaṅgabhūtanti āha **‘‘arahattanikūṭenā’’**ti. Desanaṃ niṭṭhāpesīti titthakaramataharavibhāviniṃ nānāvidhakuhanalapanādimicchājīvaviddhaṃsiniṃ tividhasīlālaṅkataṃ paramasallekhapaṭipattidīpaniṃ jhānābhiññādiuttarimanussadhammavibhūsitaṃ cuddasavidhamahāsāmaññaphalapaṭimaṇḍitaṃ anaññasādhāraṇaṃ desanaṃ niṭṭhāpesi.
それら 10 の 智慧 の 中 で 。 そこ で 、 その 対象 の 分類 に おい て 、 あるいは それら の 智慧 に おい て 。 地 の 違い 、 時 の 違い 、 流れ の 違い に よっ て 、 **「 7 つ の 対象 の 分類 」** が ある 、 と 言わ れ た 。 **「 形 の 対象 だけ 」** という のは 、 その 智慧 が 創造 さ れる 時 、 想像 さ れる 肉体 において 、 形 の 対象 だけ を 対象 と する から で ある 。 そこ に 香り など が ない から で は ない 。 形 の 塊 に 香り など が ない わけ で は ない 。 完全 に 実現さ れ た 想像 さ れ た 形 で ある 、 それゆえ 、 **「 限定 的な 現在 の 外 の 対象 」** と 言わ れ た 。 汚染 の 消滅 の 智慧 は 、 ニルヴァーナ を 対象 と する が 、 限定 的な 程度 の ため に は 、 無限 の 対象 で あり 、 自分 の 程度 の ため に は 、 外 の 対象 で あり 、 過去 の 程度 の ため に は 、 言及 す べき で ない 対象 で ある 、 と 言わ れ た 。 **「 無限 の 外 の 言及 す べき でない 対象 」** と 言わ れ た 。 頂上 の 頂上 の 像 の よう に 、 頂上 の 建物 の よう に 、 仏陀 の 教え は 、 究極 の 目的 で ある 、 と 言わ れ た 。 **「 阿羅漢 の 頂上 」** と 言わ れ た 。 教え を 終え た 、 という のは 、 宗派 の 見解 を 覆し 、 様々 な 偽り の 言葉 など を 排除し 、 3 つ の 戒律 に よっ て 装飾さ れ 、 最高 の 困難 な 実践 を 示し 、 禅定 や 超能力 など の 人間 を 超える 力 によって 装飾さ れ 、 14 の 偉大 な 聖なる 果実 によって 飾ら れ た 、 他 に 比べる もの の ない 教え を 終え た 、 という 意味 である 。
Ajātasattuupāsakattapaṭivedanā 无生大王的悔悟
250. Evaṃ vutte, rājā māgadho ajātasattu vedehiputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bhante, abhikkantaṃ, bhante. Seyyathāpi, bhante, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti; evamevaṃ, bhante, bhagavatā anekapariyāyena dhammo pakāsito . Esāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhagavā dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gataṃ. Accayo maṃ, bhante, accagamā yathābālaṃ yathāmūḷhaṃ yathāakusalaṃ, yohaṃ pitaraṃ dhammikaṃ dhammarājānaṃ issariyakāraṇā jīvitā voropesiṃ. Tassa me, bhante bhagavā accayaṃ accayato paṭiggaṇhātu āyatiṃ saṃvarāyā’’ti.
250. 佛说此语时,摩揭陀国国王无生(阿阇世)对世尊说:「世尊,太好了!世尊,太好了!世尊,譬如有人扶起倒在地上的,照亮遮蔽之物,为迷路者指示道路,在黑暗中点燃灯烛,‘让有眼者能看见色相’。同样,世尊,世尊以各种方式阐示了法。世尊,我归依世尊,归依佛法,归依僧团。请世尊收我为优婆塞,从今日起,终生归依。世尊,我曾如愚者、如痴者、如不明智者,因嫉妒的缘故杀害了我的父王,一位奉行正法的、正法的国王。世尊,愿您接受我的罪过,视我为有过错者,以便我将来能自我约束。」
250. Rājā tattha tattha sādhukāraṃ pavattento ādimajjhapariyosānaṃ sakkaccaṃ sutvā ‘‘ciraṃ vatamhi ime pañhe puthū samaṇabrāhmaṇe pucchanto, thuse koṭṭento viya kiñci sāraṃ nālatthaṃ, aho vata bhagavato guṇasampadā, yo me dīpasahassaṃ jālento viya mahantaṃ ālokaṃ katvā ime pañhe vissajjesi. Suciraṃ vatamhi dasabalassa guṇānubhāvaṃ ajānanto vañcito’’ti cintetvā buddhaguṇānussaraṇasambhūtāya pañcavidhāya pītiyā phuṭasarīro attano pasādaṃ āvikaronto upāsakattaṃ paṭivedesi. Taṃ dassetuṃ ‘‘evaṃ vutte rājā’’tiādi āraddhaṃ.
250. 王(rājā)は、そこでそこで「善いかな」と賛嘆(sādhukāraṃ)を発し、初め(ādi)、中(majjha)、終わり(pariyosānaṃ)を注意深く(sakkaccaṃ)聞いた後、「長い間、これらの問いを、多くの沙門(samaṇa)やバラモン(brāhmaṇa)に尋ねてきたが、籾殻(thuse)を脱穀する(koṭṭento)ように、何も本質的なもの(sāraṃ)を得られなかった。ああ、世尊(bhagavato)の徳(guṇa)の素晴らしさ(sampadā)よ。私に千の灯火(dīpasahassaṃ)を灯す(jālento)ように、大きな光(mahantaṃ ālokaṃ)をもたらし、これらの問いに答えられた。長い間、如来(dasabala)の徳(guṇa)の力(anubhāvaṃ)を知らずに、騙されていた」と( cintetvā)考え、仏(buddha)の徳(guṇa)を思い起こす(anussaraṇa)ことから生じた(sambhūtāya)五つの喜悦(pītiyā)に全身(sarīro)が満たされ(phuṭa)、自身の信(pasādaṃ)を現し(āvikaronto)、優婆塞(upāsakattaṃ)としての確信(paṭivedesi)を表明した。それを( dassetuṃ)示すために、「このように言われた時、王は」(evaṃ vutte rājā)などと説き始めた。
Tattha abhikkantaṃ, bhanteti ayaṃ abhikkantasaddo khayasundarābhirūpaabbhanumodanesu dissati. ‘‘Abhikkantā bhante, ratti, nikkhanto paṭhamo yāmo, ciranisinno bhikkhusaṅgho’’tiādīsu (a. ni. 8.20) hi khaye dissati. ‘‘Ayaṃ me puggalo khamati, imesaṃ catunnaṃ puggalānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’tiādīsu (a. ni. 4.100) sundare.
そこで「アビカンダン」( abhikkantaṃ)とは、消滅(khaya)、美しさ(sundara)、魅力(abhirūpa)、称賛(abbhanumodana)において見られる言葉です。「アビカンダ( abhikkantā)は夜が明け、第一の時(yāma)が過ぎ、僧侶たちが長く座っている」など(A. Ni. 8.20)とあるのは消滅(khaya)において見られます。「この人は私に耐えられる、この四人の人のうちで最もアビカンダ( abhikkantataro ca paṇītataro ca)です」など(A. Ni. 4.100)とあるのは美しさ(sundara)において見られます。
‘‘Ko me vandati pādāni, iddhiyā yasasā jalaṃ;
「誰が私の足に礼拝するのか、神通力と名声で輝く者よ。」
Abhikkantena vaṇṇena, sabbā obhāsayaṃ disā’’ti. (vi. va. 857);
「アビカンダ( abhikkantena)の輝きで、すべての方向を照らす者よ。」(Vv. 857)
Ādīsu abhirūpe. ‘‘Abhikkantaṃ bho, gotamā’’tiādīsu (pārā. 15) abbhanumodane. Idhāpi abbhanumodaneyeva. Yasmā ca abbhanumodane, tasmā ‘sādhu sādhu bhante’ti vuttaṃ hotīti veditabbo.
などに「アビルーペ」(abhirūpe)、すなわち魅力的であることにおいて見られます。「ボ、ゴータマ(bho, gotamā)!アビカンダ(abhikkantaṃ)です」など(Pārā. 15)とあるのは称賛(abbhanumodana)においてです。ここでも称賛(abbhanumodane)においてです。称賛(abbhanumodane)であるから、「善きかな、善きかな、尊師(bhante)」と言われたのです、と知るべきです。
Bhaye kodhe pasaṃsāyaṃ, turite kotūhalacchare;
恐怖、怒り、称賛、急ぐこと、切望しているとき、
Hāse soke pasāde ca, kare āmeḍitaṃ budhoti.
笑い、悲しみ、満足するとき、賢者は「アー」(āmeḍitaṃ)を繰り返す。
Iminā ca lakkhaṇena idha pasādavasena, pasaṃsāvasena cāyaṃ dvikkhattuṃ vuttoti veditabbo. Athavā abhikkantanti abhikantaṃ atiiṭṭhaṃ atimanāpaṃ atisundaranti vuttaṃ hoti.
この特徴(lakkhaṇa)によって、ここでは満足(pasāda)のゆえに、また称賛(paasaṃsā)のゆえに二度言われたと知るべきです。あるいは、「アビカンダン」(abhikkantaṃ)とは、非常に望ましく、非常に愛おしく、非常に美しい、と言われたのです。
Ettha ekena abhikkantasaddena desanaṃ thometi, ekena attano pasādaṃ. Ayañhettha adhippāyo, abhikkantaṃ bhante, yadidaṃ bhagavato dhammadesanā, ‘abhikkantaṃ’ yadidaṃ bhagavato dhammadesanaṃ āgamma mama pasādoti. Bhagavatoyeva vā vacanaṃ dve dve atthe sandhāya thometi. Bhagavato vacanaṃ abhikkantaṃ dosanāsanato, abhikkantaṃ guṇādhigamanato. Tathā saddhājananato, paññājananato, sātthato, sabyañjanato, uttānapadato, gambhīratthato, kaṇṇasukhato, hadayaṅgamato, anattukkaṃsanato , aparavambhanato, karuṇāsītalato, paññāvadātato, āpātharamaṇīyato, vimaddakkhamato, suyyamānasukhato, vīmaṃsiyamānahitatoti evamādīhi yojetabbaṃ.
ここで、一つの「アビカンダン」(abhikkanta)という言葉で教えを称賛し、一つの言葉で自己の満足を表します。ここでの意味は、尊師(bhante)よ、アビカンダン(abhikkantaṃ)です、それは世尊(bhagavato)の教え(dhammadesanā)です。「アビカンダン」(abhikkantaṃ)とは、世尊(bhagavato)の教え(dhammadesanā)を受けて、私の満足です、ということです。あるいは、世尊(Bhagavatoyeva)の言葉として、二つの意味を指して称賛するのです。世尊(Bhagavato)の言葉は、悪(dosa)を滅すること(āsanato)においてアビカンダン(abhikkantaṃ)であり、功徳(guṇa)を得ること(ādhigamanato)においてアビカンダン(abhikkantaṃ)です。同様に、信仰(saddhā)を生むこと、智慧(paññā)を生むこと、意味(sāttha)を伝えること、言葉(sabyañjana)を伝えること、明白(uttāna)な言葉、深遠(gambīra)な意味、耳に心地よい(kaṇṇasukha)こと、心に響く(hadayaṅgama)こと、他者を貶めない(anattukkaṃsanato)、他者を尊重しない(aparavambhanato)、慈悲(karuṇā)で冷たくない(sītala)こと、智慧(paññā)で明るい(vadāta)こと、目に見える(āpātha)ように心地よい(ramaṇīya)こと、吟味(vimadda)に堪える(kkhama)こと、聞かれる(suyyamāna)ことで心地よい(sukha)こと、検討(vīmaṃsiyamāna)されることで利益(hita)があること、これらのように用いるべきです。
Tato parampi catūhi upamāhi desanaṃyeva thometi. Tattha nikkujjitanti adhomukhaṭhapitaṃ heṭṭhāmukhajātaṃ vā. Ukkujjeyyāti upari mukhaṃ kareyya. Paṭicchannanti tiṇapaṇṇādichāditaṃ. Vivareyyāti ugghāṭeyya. Mūḷhassa vāti disāmūḷhassa. Maggaṃ ācikkheyyāti hatthe gahetvā ‘‘esa maggo’’ti vadeyya, andhakāreti kāḷapakkhacātuddasī aḍḍharattaghanavanasaṇḍameghapaṭalehi caturaṅge tame. Ayaṃ tāva anuttānapadattho. Ayaṃ pana sādhippāyayojanā. Yathā koci nikkujjitaṃ ukkujjeyya, evaṃ saddhammavimukhaṃ asaddhamme patitaṃ maṃ asaddhammā vuṭṭhāpentana. Yathā paṭicchannaṃ vivareyya, evaṃ kassapassa bhagavato sāsanantaradhānā pabhuti micchādiṭṭhigahanapaṭicchannaṃ sāsanaṃ vivarantena, yathā mūḷhassa maggaṃ ācikkheyya, evaṃ kummaggamicchāmaggappaṭipannassa me saggamokkhamaggaṃ āvikarontena, yathā andhakāre telapajjotaṃ dhāreyya, evaṃ mohandhakāranimuggassa me buddhādiratanarūpāni apassato tappaṭicchādakamohandhakāraviddhaṃsakadesanāpajjotadhārakena mayhaṃ bhagavatā etehi pariyāyehi pakāsitattā anekapariyāyena dhammo pakāsitoti.
それ以後も四つの比喩(upamā)で教え(desanā)を称賛します。そこで「ニクッじた」(nikkujjitā)とは、下に向けられた、あるいは下向きになったものです。「ウックジェーヤ」(ukkujjeyya)とは、上に向けることです。「パティチャンナ」(paṭicchanna)とは、葉や草で覆われたものです。「ヴィヴァレーヤ」(vivareyya)とは、開くことです。「ムーラッサ」(mūḷhassa)とは、道に迷った者のことです。「マッガṃ アーチッヘーヤ」(maggaṃ ācikkheyyā)とは、手を取って「これが道です」と言うことです。闇(andhakāra)とは、黒い月の14日(kāḷapakkhacātuddasī)、真夜中(aḍḍharatta)、雨雲(ghanavana)、森(megha)、雲(paṭale)の中の四つの部分(caturaṅge)のことです。これがまず明白な(anuttāna)言葉の意味です。これはいわば、意味を込めた用法です。例えば、覆されたものを上に向けるように(nikkujjitaṃ ukkujjeyya)、世尊(saddhamma)の教えから離れ、誤った教え(asaddhamme)に陥った私を、誤った教えから引き上げる(asaddhamma vuṭṭhāpentana)のです。例えば、覆われたものを開くように(paṭicchannaṃ vivareyya)、カッサパ世尊(kassapassa bhagavato)の教えの消滅(sāsanantaradhānā)の後、偽りの見解(micchādiṭṭhi)に覆われた教えを開く(vivaraṃtena)ように。例えば、道に迷った者に道を示すように(mūḷhassa maggaṃ ācikkheyyā)、誤った道(kummaggamicchāmaggappaṭipannassa)を歩む私に、天国と解脱(saggamokkha)の道を示す(āvikarontena)ように。例えば、闇の中に油の灯(telapajjota)を灯すように(andhakāre telapajjotaṃ dhāreyya)、迷いの闇(mohandhakāra)に沈み、仏(buddhādi)などの宝(ratana)を見ることができない私に、その迷いの闇を打ち砕く(mohandhakāra)教えの灯(paññāpajjota)を灯す(dhārakena)ことで、世尊(bhagavatā)はこれらの多くの方法(pariyāyehi)で法(dhammo)を明らかにされたのです。
Evaṃ desanaṃ thometvā imāya desanāya ratanattaye pasannacitto pasannākāraṃ karonto esāhantiādimāha. Tattha esāhanti eso ahaṃ . Bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmīti bhagavā me saraṇaṃ, parāyanaṃ, aghassa tātā, hitassa ca vidhātāti. Iminā adhippāyena bhagavantaṃ gacchāmi bhajāmi sevāmi payirupāsāmi, evaṃ vā jānāmi bujjhāmīti. Yesañhi dhātūnaṃ gatiattho, buddhipi tesaṃ attho. Tasmā gacchāmīti imassa jānāmi bujjhāmīti ayampi attho vutto. Dhammañca bhikkhusaṅghañcāti ettha pana adhigatamagge sacchikatanirodhe yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjamāne catūsu apāyesu apatamāne dhāretīti dhammo, so atthato ariyamaggo ceva nibbānañca. Vuttañcetaṃ – ‘‘yāvatā, bhikkhave, dhammā saṅkhatā, ariyo aṭṭhaṅgiko maggo tesaṃ aggamakkhāyatī’’ti (a. ni. 4.34) vitthāro. Na kevalañca ariyamaggo ceva nibbānañca. Api ca kho ariyaphalehi saddhiṃ pariyattidhammopi . Vuttañhetaṃ chattamāṇavakavimāne –
このように教え(desanā)を称賛した後、この教え(desanā)によって三宝(ratanattaye)に満足した心で、満足の形(pasādhakāra)をとって、「エサー」(esā)などと言いました。そこで「エサー」(esā)とは、「これ(eso)が私(ahaṃ)」です。「世尊(Bhagavantaṃ)を頼り所(saraṇaṃ)とします」とは、「世尊(bhagavā)が私の頼り所(saraṇaṃ)、究極の避難所(parāyana)、苦しみ(aghasa)からの保護者(tātā)、幸福(hita)をもたらす者(vidhātā)」である、ということです。この意味で、世尊(bhagavantaṃ)に従い(gacchāmi)、支え(bhajāmi)、仕え(sevāmi)、近づき(payirupāsāmi)ます。このように知ります、理解します(jānāmi bujjhāmīti)。なぜなら、真理(dhātūnaṃ)を理解する(gatiattho)者たちにとって、仏(buddhi)もその意味(attha)なのです。したがって、「行きます」(gacchāmīti)とは、「知ります、理解します」(jānāmi bujjhāmīti)という意味も含まれています。経(dhammaṃ)と僧伽(saṅghaṃ)も。ここでは、到達した道(adhigatamagge)で実現した涅槃(nirodhe)に、指示通り(yathānusiṭṭhaṃ)実践(paṭipajjamāne)する者たち(catūsu apāyesu apatamāne)を支える(dhāretīti)から「経」(dhammo)です。それは、意味においては聖なる八正道(ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggo)と涅槃(nibbāna)です。それは、「比丘たちよ、形成された(saṅkhata)すべての法(dhammā)のうちで、聖なる八正道(ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggo)が最高であると示されている」(A. Ni. 4.34)と詳しく述べられています。聖なる八正道(ariyaṃ maggo)と涅槃(nibbāna)だけではありません。聖なる果(ariyaphalehi)と共に、学習(pariyatti)の教え(dhamma)も含まれます。それは、チャッタマナヴァカ(chattamāṇavaka)のヴィマーナ(vimāne)で述べられています。
‘‘Rāgavirāgamanejamasokaṃ, dhammamasaṅkhatamappaṭikūlaṃ;
「貪欲(rāga)が消滅する(virāgamane)苦しみ(asoka)のない、無形成(asaṅkhata)で、嫌味のない(appaṭikūla)法(dhamma)。
Madhuramimaṃ paguṇaṃ suvibhattaṃ, dhammamimaṃ saraṇatthamupehī’’ti. (vi. va. 887);
甘美(madhura)で、豊かで(paguṇa)、よく分けられた(suvibhatta)この法(dhamma)を、頼り所(saraṇatthamupehī)としてください。」(Vv. 887)
Ettha hi rāgavirāgoti maggo kathito. Anejamasokanti phalaṃ. Dhammamasaṅkhatanti nibbānaṃ. Appaṭikūlaṃ madhuramimaṃ paguṇaṃ suvibhattanti piṭakattayena vibhattā dhammakkhandhāti. Diṭṭhisīlasaṃghātena saṃhatoti saṅgho, so atthato aṭṭha ariyapuggalasamūho. Vuttañhetaṃ tasmiññeva vimāne –
ここで「貪欲が消滅する」(rāgavirāgoti)とは、道(maggo)を指します。「苦しみがない」(anejā)とは、果(phalaṃ)です。「法は無形成」(dhammamasaṅkhata)とは、涅槃(nibbānaṃ)です。「嫌味のない(appaṭikūlaṃ)、甘美で(madhuramimaṃ)、豊かで(paguṇaṃ)、よく分けられた(suvibhattaṃ)」とは、三蔵(piṭakattayena)に分けられた法(dhamma)のことです。「見解(diṭṭhi)、戒(sīla)、共同体(saṅghāta)によって結合された」(saṃhato)とは、共同体(saṅgho)です。それは、意味においては八人の聖者の集まり(aṭṭha ariyapuggalasamūho)です。それは、同じヴィマーナ(tasmiññeva vimāne)で述べられています。
‘‘Yattha ca dinnamahapphalamāhu, catūsu sucīsu purīsayugesu;
「どこに与えられたものが大きな果(mahapphala)をもたらすか、清らかな四人の男女(purīsayugesu)に。」
Aṭṭha ca puggaladhammadasā te, saṅghamimaṃ saraṇatthamupehī’’ti. (vi. va. 888);
「そして八人の聖者の法(puggaladhammadasā)である彼らに、この共同体(saṅghamimaṃ)を頼り所(saraṇatthamupehī)としてください。」(Vv. 888)
Bhikkhūnaṃ saṅgho bhikkhusaṅgho. Ettāvatā rājā tīṇi saraṇagamanāni paṭivedesi.
比丘たちの共同体(saṅgho)は比丘僧伽(bhikkhusaṅgho)です。このようにして、王は三つの頼り所(saraṇagamanāni)を伝えました。
Idāni tesu saraṇagamanesu kosallatthaṃ saraṇaṃ, saraṇagamanaṃ, yo ca saraṇaṃ gacchati, saraṇagamanappabhedo, saraṇagamanaphalaṃ, saṅkileso, bhedoti, ayaṃ vidhi veditabbo. Seyyathidaṃ – saraṇatthato tāva hiṃsatīti saraṇaṃ. Saraṇagatānaṃ teneva saraṇagamanena bhayaṃ santāsaṃ dukkhaṃ duggatiparikilesaṃ hanati vināsetīti attho, ratanattayassevetaṃ adhivacanaṃ.
今、これらの頼り所(saraṇesu)において、巧みさ(kosalla)のために「頼り所」(saraṇaṃ)、頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)、頼り所に行く者(yo ca saraṇaṃ gacchati)、頼り所に行くことの区別(saraṇagamanappabhedo)、頼り所に行くことの果(saraṇagamanaphalaṃ)、混濁(saṅkileso)、分裂(bhedo)という、この方法(vidhi)を知るべきです。すなわち、頼り所(saraṇatthato)のために、害すること(hiṃsatīti)が「頼り所」(saraṇaṃ)です。頼り所(saraṇagatānaṃ)に行った者たちに、その頼り所に行くこと(saraṇagamanena)によって、恐怖(bhayaṃ)、不安(santāsaṃ)、苦しみ(dukkhaṃ)、悪趣(duggatiparikilesaṃ)を滅し(hanati vināsetīti)、なくす(vināsetīti)という意味です。これは三宝(ratanattayasse)の別名(adhivacanaṃ)です。
Atha vā hite pavattanena ahitā ca nivattanena sattānaṃ bhayaṃ hiṃsati buddho. Bhavakantārā uttāraṇena assāsadānena ca dhammo; appakānampi kārānaṃ vipulaphalapaṭilābhakaraṇena saṅgho . Tasmā imināpi pariyāyena ratanattayaṃ saraṇaṃ. Tappasādataggarutāhi vihatakileso tapparāyaṇatākārappavatto cittuppādo saraṇagamanaṃ. Taṃ samaṅgīsatto saraṇaṃ gacchati. Vuttappakārena cittuppādena etāni me tīṇi ratanāni saraṇaṃ, etāni parāyaṇanti evaṃ upetīti attho. Evaṃ tāva saraṇaṃ, saraṇagamanaṃ, yo ca saraṇaṃ gacchati, idaṃ tayaṃ veditabbaṃ.
あるいは、利益(hita)に導き(pavaṭṭanena)、不利(ahitā)から遠ざける(nivattanena)ことによって、仏(buddho)は人々の恐怖(sattānaṃ bhayaṃ)を滅します(hiṃsati)。生死の荒野(bhavakāntārā)を渡らせること(uttāraṇena)によって、慰め(assāsadānena)を与えるのが法(dhammo)です。わずかなこと(appakā)であっても、大きな果(vipulaphalapaṭilābhakaraṇena)を得させることによって、僧伽(saṅgho)が(恐怖を滅します)。したがって、この意味(pariyāyena)によっても、三宝(ratanattayaṃ)は頼り所(saraṇaṃ)です。その満足(tappasādaga)に深く(taggarutāhi)執着(vihatakileso)し、その方に(tapparāyaṇatā)向かう(kārappavatto)心の状態(cittuppādo)が頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)です。それに合体した者(samaṅgīsatto)が頼り所に行く(saraṇaṃ gacchati)のです。述べられたような(vuttappakārena)心の状態(cittuppādena)で、これら三つの宝(tīṇi ratanāni)が私の頼り所(saraṇaṃ)、これらが究極の避難所(parāyaṇanti)である、とこのように(upetīti)思う(atho)のです。このように、頼り所(saraṇaṃ)、頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)、頼り所に行く者(yo ca saraṇaṃ gacchati)、この三つを知るべきです。
Saraṇagamanappabhede pana duvidhaṃ saraṇagamanaṃ – lokuttaraṃ lokiyañca. Tattha lokuttaraṃ diṭṭhasaccānaṃ maggakkhaṇe saraṇagamanupakkilesasamucchedena ārammaṇato nibbānārammaṇaṃ hutvā kiccato sakalepi ratanattaye ijjhati. Lokiyaṃ puthujjanānaṃ saraṇagamanupakkilesavikkhambhanena ārammaṇato buddhādiguṇārammaṇaṃ hutvā ijjhati. Taṃ atthato buddhādīsu vatthūsu saddhāpaṭilābho saddhāmūlikā ca sammādiṭṭhi dasasu puññakiriyavatthūsu diṭṭhijukammanti vuccati. Tayidaṃ catudhā vattati – attasanniyyātanena, tapparāyaṇatāya, sissabhāvūpagamanena, paṇipātenāti.
頼り所に行くことの区別(saraṇagamanappabhede)においては、頼り所に行くことは二種、すなわち現世的(lokiyaṃ)と超越的(lokuttaraṃ)です。そこで超越的(lokuttaraṃ)なものは、真理を見た者(diṭṭhasaccānaṃ)が、道の刹那(maggakkhaṇe)において、頼り所に行くことの混濁(saraṇagamanupakkilesasamucchedena)を断ち切ることによって、対象(ārammaṇa)として涅槃(nibbānārammaṇaṃ)となり、活動(kiccato)として三宝すべて(sakalepi ratanattaye)で成就します(ijjhati)。現世的(lokiyaṃ)なものは、凡夫(puthujjanānaṃ)が、頼り所に行くことの混濁(saraṇagamanupakkilesavikkhambhanena)を抑えることによって、対象(ārammaṇa)として仏(buddhādiguṇārammaṇaṃ)などの功徳(guṇa)となり、成就します(ijjhati)。それは、意味においては仏(buddhādīsu)などの対象(vatthūsu)への信仰(saddhāpaṭilābho)と、信仰(saddhāmūlikā)を基盤(ca)とする正しい見解(sammādiṭṭhi)であり、十の善業(puññakiriyavatthūsu)における正しい見解(diṭṭhijukammanti)と言われます。それは、四つの方法(catudhā)で起こります、すなわち自己の委ね(attasanniyyātanena)、その方への傾倒(tapparāyaṇatāya)、弟子となること(sissabhāvūpagamanena)、敬意を払うこと(paṇipātenāti)。
Tattha attasanniyyātanaṃ nāma – ‘‘ajjādiṃ katvā ahaṃ attānaṃ buddhassa niyyātemi, dhammassa, saṅghassā’’ti evaṃ buddhādīnaṃ attapariccajanaṃ. Tapparāyaṇatā nāma ‘‘ajjādiṃ katvā ‘ahaṃ buddhaparāyaṇo, dhammaparāyaṇo, saṅghaparāyaṇo’ti. Maṃ dhārethā’’ti evaṃ tapparāyaṇabhāvo. Sissabhāvūpagamanaṃ nāma – ‘‘ajjādiṃ katvā – ‘ahaṃ buddhassa antevāsiko, dhammassa, saṅghassa antevāsiko’ti maṃ dhārethā’’ti evaṃ sissabhāvūpagamo. Paṇipāto nāma – ‘‘ajjādiṃ katvā ahaṃ abhivādanapaccuṭṭhānaañjalikammasāmīcikammaṃ buddhādīnaṃyeva tiṇṇaṃ vatthūnaṃ karomī’ti maṃ dhārethā’’ti evaṃ buddhādīsu paramanipaccākāro. Imesañhi catunnaṃ ākārānaṃ aññatarampi karontena gahitaṃyeva hoti saraṇaṃ.
そこで自己の委ね(attasanniyyātanaṃ)とは、「今日から(ajjādiṃ)、私は自己(ahaṃ attānaṃ)を仏(buddhassa)に委ねます、法(dhammassa)、僧伽(saṅghassa)に」とこのように仏(buddhādīnaṃ)に自己を捧げる(attapariccajanaṃ)ことです。その方への傾倒(tapparāyaṇatā)とは、「今日から(ajjādiṃ)、私は仏(buddhaparāyaṇo)に傾倒します、法(dhammaparāyaṇo)、僧伽(saṅghaparāyaṇo)に。私を支えてください(maṃ dhārethā)」(ti)とこのように、その方への傾倒(tapparāyaṇabhāvo)です。弟子となること(sissabhāvūpagamanaṃ)とは、「今日から(ajjādiṃ)、私は仏(buddhassa)の弟子(antevāsiko)です、法(dhammassa)、僧伽(saṅghassa)の弟子(antevāsiko)です。私を支えてください(maṃ dhārethā)」(ti)とこのように、弟子となること(sissabhāvūpagamo)です。敬意を払うこと(paṇipāto)とは、「今日から(ajjādiṃ)、私は礼拝(abhivādana)、起立(paccuṭṭhāna)、合掌(añjali)、仕え(kamma)を仏(buddhādīnaṃyeva)などに、これらの三つの対象(tiṇṇaṃ vatthūnaṃ)に行います。私を支えてください(maṃ dhārethā)」(ti)とこのように、仏(buddhādīsu)への最高の敬意(paramanipaccākāro)です。これらの四つの様式(catunnaṃ ākārānaṃ)のうち、どれか一つを行う者も、頼り所(saraṇaṃ)を得た(gahiataṃ)のです。
Api ca bhagavato attānaṃ pariccajāmi, dhammassa, saṅghassa, attānaṃ pariccajāmi, jīvitaṃ pariccajāmi, pariccattoyeva me attā, pariccattaṃyeva jīvitaṃ, jīvitapariyantikaṃ buddhaṃ saraṇaṃ gacchāmi, buddho me saraṇaṃ leṇaṃ tāṇanti ; evampi attasanniyyātanaṃ veditabbaṃ. ‘‘Satthārañca vatāhaṃ passeyyaṃ, bhagavantameva passeyyaṃ, sugatañca vatāhaṃ passeyyaṃ, bhagavantameva passeyyaṃ, sammāsambuddhañca vatāhaṃ passeyyaṃ, bhagavantameva passeyya’’nti (saṃ. ni. 2.154). Evampi mahākassapassa saraṇagamanaṃ viya sissabhāvūpagamanaṃ veditabbaṃ.
また、私は自己(attānaṃ)を世尊(bhagavato)に委ねます、法(dhammassa)、僧伽(saṅghassa)に、自己(attānaṃ)を委ねます、生命(jīvitaṃ)を委ねます。委ねられた(pariccattoyeva)私の自己(me attā)、委ねられた(pariccattaṃyeva)生命(jīvitaṃ)、生命の終わりの(jīvitapariyantikaṃ)仏(buddhaṃ)を頼り所(saraṇaṃ)とします。仏(buddho)は私の頼り所(saraṇaṃ)、避難所(leṇaṃ)、保護(tāṇa)です(ti);このようにも自己の委ね(attasanniyyātanaṃ)を知るべきです。「もし私が師(satthāraṃ)を見たならば、世尊(bhagavantameva)を見たであろう。もし私が善逝(sugatañca)を見たならば、世尊(bhagavantameva)を見たであろう。もし私が正等覚者(sammāsambuddhañca)を見たならば、世尊(bhagavantameva)を見たであろう。」(Saṃ. Ni. 2.154)。このようにも、マハーカッサパ(mahākassapassa)の頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)のように、弟子となること(sissabhāvūpagamanaṃ)を知るべきです。
‘‘So ahaṃ vicarissāmi, gāmā gāmaṃ purā puraṃ;
「私は歩き回るだろう、村から村へ、町から町へ。
Namassamāno sambuddhaṃ, dhammassa ca sudhammata’’nti. (su. ni. 194);
正等覚者(sambuddhaṃ)に礼拝し、完全な法(dhammassa ca sudhammata)に礼拝しながら。」(Su. Ni. 194)
Evampi āḷavakādīnaṃ saraṇagamanaṃ viya tapparāyaṇatā veditabbā. Atha kho brahmāyu brāhmaṇo uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ uttarāsaṅgaṃ karitvā bhagavato pādesu sirasā nipatitvā bhagavato pādāni mukhena ca paricumbati, pāṇīhi ca parisambāhati, nāmañca sāveti – ‘‘brahmāyu ahaṃ, bho gotama brāhmaṇo, brahmāyu ahaṃ, bho gotama brāhmaṇo’’ti (ma. ni. 2.394) evampi paṇipāto daṭṭhabbo.
このようにも、アーラヴァカ(āḷavakādīnaṃ)などの頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)のように、その方への傾倒(tapparāyaṇatā)を知るべきです。そこでブラフマーユ(brahmāyu)というバラモン(brāhmaṇo)は、立ち上がって座から離れ、肩に上衣(uttarāsaṅgaṃ)をかけ、世尊(bhagavato)の足元に頭を伏せ(sirasā nipatitvā)、世尊(bhagavato)の足(pādasni)を口でくわえ(mukhena ca paricumbati)、手で撫で(pāṇīhi ca parisambāhati)、名前を名乗りました。「ブラフマーユ(brahmāyu)です、ゴータマ(bho gotama)尊師(brāhmaṇo)、ブラフマーユ(brahmāyu)です、ゴータマ(bho gotama)尊師(brāhmaṇo)」(Ma. Ni. 2.394)。このようにも、敬意を払うこと(paṇipāto)を見ることができます。
So panesa ñātibhayācariyadakkhiṇeyyavasena catubbidho hoti. Tattha dakkhiṇeyyapaṇipātena saraṇagamanaṃ hoti, na itarehi. Seṭṭhavaseneva hi saraṇaṃ gaṇhāti, seṭṭhavasena ca bhijjati. Tasmā yo sākiyo vā koliyo vā – ‘‘buddho amhākaṃ ñātako’’ti vandati, aggahitameva hoti saraṇaṃ. Yo vā – ‘‘samaṇo gotamo rājapūjito mahānubhāvo avandīyamāno anatthampi kareyyā’’ti bhayena vandati, aggahitameva hoti saraṇaṃ. Yo vā bodhisattakāle bhagavato santike kiñci uggahitaṃ saramāno buddhakāle vā –
それは、親族(ñātibhayā)、師(acariya)、尊敬されるべき者(dakkhiṇeyya)のゆえに、四種類(catubbidho)になります。そこで尊敬されるべき者(dakkhiṇeyyapaṇipātena)への敬意(paṇipātena)によって、頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)が起こります。他の(itarehi)ものではありません。最高の(seṭṭhavaseneva)ゆえに、頼り所(saraṇaṃ)を得る(gaṇhāti)のです。最高の(seṭṭhavasena)ゆえに、分裂(bhijjati)します。したがって、もし釈迦族(sākiyo)またはコーリヤ族(koliyo)が、「仏(buddho)は私たちの親族(ñātako)です」と言って礼拝しても、頼り所(aggahitameva)は得られていない(hoti)のです。あるいは、もし「ゴータマ(samaṇo gotamo)は王(rājapūjito)に尊敬され、偉大な力(mahānubhāvo)を持つ者である。礼拝しなければ、害(anatthampi)を与えるかもしれない」と恐怖(bhayena)から礼拝しても、頼り所(aggahitameva)は得られていない(hoti)のです。あるいは、菩薩(bodhisattakāle)の時に世尊(bhagavato)の元で何かを学び(uggahitaṃ)、仏(buddhakāle)の時に思い出して(saramāno)
‘‘Catudhā vibhaje bhoge, paṇḍito gharamāvasaṃ;
「賢者(paṇḍito)は家庭(gharamāvasaṃ)に住みながら、財産(bhoge)を四つに分けなさい。
Ekena bhogaṃ bhuñjeyya, dvīhi kammaṃ payojaye;
一つで財産(bhogaṃ)を食べなさい、二つで事業(kammaṃ)を始めなさい。
Catutthañca nidhāpeyya, āpadāsu bhavissatī’’ti. (dī. ni. 3.265);
四つ目は蓄えなさい、災難(āpadāsu)のために。」(Dī. Ni. 3.265)
Evarūpaṃ anusāsaniṃ uggahetvā – ‘‘ācariyo me’’ti vandati, aggahitameva hoti saraṇaṃ. Yo pana – ‘‘ayaṃ loke aggadakkhiṇeyyo’’ti vandati, teneva gahitaṃ hoti saraṇaṃ.
このような教え(anusāsaniṃ)を学んで、「私の師(ācariyo me)です」と言って礼拝しても、頼り所(aggahitameva)は得られていない(hoti)のです。しかし、もし「この世で最高の尊敬されるべき者(aggadakkhiṇeyyo)です」と言って礼拝するならば、そのことによって(tene)(頼り所)は得られている(gahiataṃ)のです。
Evaṃ gahitasaraṇassa ca upāsakassa vā upāsikāya vā aññatitthiyesu pabbajitampi ñātiṃ – ‘‘ñātako me aya’’nti vandato saraṇagamanaṃ na bhijjati, pageva apabbajitaṃ. Tathā rājānaṃ bhayavasena vandato. So hi raṭṭhapūjitattā avandīyamāno anatthampi kareyyāti. Tathā yaṃ kiñci sippaṃ sikkhāpakaṃ titthiyampi – ‘‘ācariyo me aya’’nti vandatopi na bhijjati, evaṃ saraṇagamanappabhedo veditabbo.
このように得られた頼り所(gahitasaraṇassa)を持つ在家信者(upāsakassa)または在家信女(upāsikāya)が、他の教団(aññatitthiyesu)に髪を切った(pabbajitampi)親族(ñātiṃ)を、「私の親族(ñātako me)です」と言って礼拝しても、頼り所(saraṇagamanaṃ)は(bhijjati)分裂(分裂する=無効になる)しません。ましてや髪を切らない(apabbajitaṃ)者(親族)は言うまでもありません。同様に、王(rājānaṃ)を恐怖(bhayavasena)のために礼拝する者。彼は国(raṭṭhapūjitattā)に尊敬されているが、礼拝しなければ害(anatthampi)を与えるかもしれない、からです。同様に、どのような学問(sippaṃ)を学ぶ者(sikkhāpakaṃ)でも、他の教団(titthiyampi)の者を「私の師(ācariyo me)です」と言って礼拝しても、分裂(bhijjati)しません。このように、頼り所に行くことの区別(saraṇagamanappabhedo)を知るべきです。
Ettha ca lokuttarassa saraṇagamanassa cattāri sāmaññaphalāni vipākaphalaṃ, sabbadukkhakkhayo ānisaṃsaphalaṃ. Vuttañhetaṃ –
ここで、超越的(lokuttarassa)な頼り所に行くこと(saraṇagamanassa)には、四つの寂静(sāmaññaphalāni)の果、結果(vipākaphalaṃ)、すべての苦しみ(sabbadukkha)の消滅(akkhayo)が利益(ānisaṃsaphalaṃ)です。それは述べられています。
‘‘Yo ca buddhañca dhammañca, saṅghañca saraṇaṃ gato;
「そして、仏(buddhañca)、法(dhammañca)、僧伽(saṅghaṃ)を頼り所(saraṇaṃ)とした者。
Cattāri ariyasaccāni, sammappaññāya passati.
四つの聖なる真理(cattāri ariyasaccāni)を、正しい智慧(sammappaññāya)で見ます。
Dukkhaṃ dukkhasamuppādaṃ, dukkhassa ca atikkamaṃ;
苦しみ(dukkhaṃ)、苦しみの生起(dukkhasamuppādaṃ)、苦しみの超越(dukkha)を。
Ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ, dukkhūpasamagāminaṃ.
聖なる八正道(ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ)、苦しみの止滅(dukkhūpasamagāminaṃ)に至る道を。
Etaṃ kho saraṇaṃ khemaṃ, etaṃ saraṇamuttamaṃ;
これが安全な(khemaṃ)頼り所(saraṇaṃ)です、これが最高の(uttamaṃ)頼り所(saraṇaṃ)です。
Etaṃ saraṇamāgamma, sabbadukkhā pamuccatī’’ti. (dha. pa. 192);
この頼り所(saraṇamāgamma)に依って、すべての苦しみ(sabbadukkhā)から解放されます(pamuccatī)」(Dha. Pa. 192)。
Api ca niccādito anupagamanādivasena petassa ānisaṃsaphalaṃ veditabbaṃ. Vuttañhetaṃ – ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso, yaṃ diṭṭhisampanno puggalo kañci saṅkhāraṃ niccato upagaccheyya…pe… kañci saṅkhāraṃ sukhato…pe… kañci dhammaṃ attato upagaccheyya…pe… mātaraṃ jīvitā voropeyya…pe… pitaraṃ…pe… arahantaṃ…pe… paduṭṭhacitto tathāgatassa lohitaṃ uppādeyya…pe…. saṅghaṃ bhindeyya…pe… aññaṃ satthāraṃ uddiseyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti (a. ni. 1.290). Lokiyassa pana saraṇagamanassa bhavasampadāpi bhogasampadāpi phalameva. Vuttañhetaṃ –
また、 impermanence (無常)や non-suffering (苦)の離脱、 non-self (無我)の離脱などによって、 petassa (地獄の者)の利益と果報を知るべきである。このように言われている。「見解が正しい者が、いかなる相(形作られたもの)も無常であると見なしたり…(中略)…、苦であると見なしたり…(中略)…、無我であると見なしたり…(中略)…、母を殺害したり…(中略)…、父を…(中略)…、阿羅漢を…(中略)…、憤慨した心で世尊に血を流させたり…(中略)…、僧伽を分裂させたり…(中略)…、別の師を仰いだりすることは、ありえないことである。」(A. Ni. 1.290)。世俗的な帰依には、生( bhavasampadā )や富( bhogasampadā )の果報がある。このように言われている。「
‘‘Ye keci buddhaṃ saraṇaṃ gatāse, na te gamissanti apāyabhūmiṃ;
「いかなる者も仏に帰依したならば、地獄道に落ちることはない。
Pahāya mānusaṃ dehaṃ, devakāyaṃ paripūressantī’’ti. (saṃ. ni. 1.37);
人間の肉体を捨てて、天界の肉体を得るであろう。」(S. Ni. 1.37);
Aparampi vuttaṃ – ‘‘atha kho sakko devānamindo asītiyā devatāsahassehi saddhiṃ yenāyasmā mahāmoggallāno tenupasaṅkami…pe… ekamantaṃ ṭhitaṃ kho sakkaṃ devānamindaṃ āyasmā mahāmoggallāno etadavoca – ‘‘sādhu kho, devānaminda, buddhaṃ saraṇagamanaṃ hoti. Buddhaṃ saraṇagamanahetu kho, devānaminda, evamidhekacce sattā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjanti…pe… te aññe deve dasahi ṭhānehi adhigaṇhanti – dibbena āyunā, dibbena vaṇṇena, dibbena sukhena, dibbena yasena, dibbena ādhipateyyena, dibbehi rūpehi saddehi gandhehi rasehi phoṭṭhabbehī’’ti (saṃ. ni. 4.341). Esa nayo dhamme ca saṅghe ca. Api ca velāmasuttādīnaṃ vasenāpi saraṇagamanassa phalaviseso veditabbo. Evaṃ saraṇagamanassa phalaṃ veditabbaṃ.
さらにこのように言われている。「かくして、デーヴァーナム・インダ(帝釈天)は、八万の天衆と共に、尊者マハー・モッガッラーナのもとへ行った…(中略)…、一方はらに立った帝釈天に、尊者マハー・モッガッラーナはこう言った。「デーヴァーナム・インダよ、仏への帰依は素晴らしい。デーヴァーナム・インダよ、仏への帰依によって、ここにいるある種の生きとし生ける者は、肉体の滅亡後に、善処である天上界に生まれるのである…(中略)…、彼らは他の天衆に、寿命、容色、幸福、名声、支配力、物質、音、香り、味、触感の十の点で勝る。」(S. Ni. 4.341)。法と僧伽についても同様である。また、 velāma sutta などによると、帰依による果報の差異も知られるべきである。このように、帰依の果報は知られるべきである。
Tattha ca lokiyasaraṇagamanaṃ tīsu vatthūsu aññāṇasaṃsayamicchāñāṇādīhi saṃkilissati, na mahājutikaṃ hoti, na mahāvipphāraṃ. Lokuttarassa natthi saṃkileso. Lokiyassa ca saraṇagamanassa duvidho bhedo – sāvajjo ca anavajjo ca. Tattha sāvajjo aññasatthārādīsu attasanniyyātanādīhi hoti, so ca aniṭṭhaphalo hoti. Anavajjo kālakiriyāya hoti, so avipākattā aphalo. Lokuttarassa pana nevatthi bhedo. Bhavantarepi hi ariyasāvako aññaṃ satthāraṃ na uddisatīti. Evaṃ saraṇagamanassa saṃkileso ca bhedo ca veditabboti.
その中で、世俗的な帰依は、無知、疑い、邪見など、三つの原因によって汚染され、大いなる輝きも、大いなる広がりも持たない。超世間的な帰依には、汚染がない。世俗的な帰依には、二つの区別がある。有罪のものと無罪のものとである。その中で、有罪のものは、他の師などを仰ぎ、自己を委ねることから生じ、それは望ましくない結果をもたらす。無罪のものは、死後に生じるもので、結果がないため、果報がない。しかし、超世間的な帰依には区別がない。なぜなら、後世においても、聖者の弟子は他の師を仰ぐことはないからである。このように、帰依の汚染と区別は知られるべきである。
Upāsakaṃ maṃ bhante bhagavā dhāretūti maṃ bhagavā ‘‘upāsako aya’’nti evaṃ dhāretu, jānātūti attho. Upāsakavidhikosallatthaṃ panettha – ko upāsako? Kasmā upāsakoti vuccati ? Kimassa sīlaṃ? Ko ājīvo? Kā vipatti? Kā sampattīti? Idaṃ pakiṇṇakaṃ veditabbaṃ.
「師よ、私が在家信者(upasaka)であることを世尊にお認めください」とは、世尊が「この者は在家信者である」と私を認めてくださるように、知っていてくださるように、という意味である。在家信者の職務の完全性のために、ここで問われるのは、「在家信者とは誰か? なぜ在家信者と呼ばれるのか? その戒律は何か? その生計は何か? その破滅は何か? その成功は何か?」これらは、雑多な事柄として知られるべきである。
Tattha ko upāsakoti yo koci saraṇagato gahaṭṭho. Vuttañhetaṃ – ‘‘yato kho, mahānāma, buddhaṃ saraṇaṃ gato hoti, dhammaṃ saraṇaṃ gato hoti, saṅghaṃ saraṇaṃ gato hoti. Ettāvatā kho, mahānāma, upāsako hotī’’ti (saṃ. ni. 5.1033).
その中で、在家信者とは、帰依した在家者である。このように言われている。「マハーナマよ、仏に帰依し、法に帰依し、僧伽に帰依したとき、マハーナマよ、在家信者となるのである。」(S. Ni. 5.1033)。
Kasmā upāsakoti ratanattayaṃ upāsanato. So hi buddhaṃ upāsatīti upāsako, tathā dhammaṃ saṃghaṃ.
なぜ在家信者と呼ばれるかというと、三宝を崇拝するからである。彼は仏を崇拝するので在家信者と呼ばれ、法と僧伽も同様である。
Kimassa sīlanti pañca veramaṇiyo. Yathāha – ‘‘yato kho, mahānāma, upāsako pāṇātipātā paṭivirato hoti, adinnādānā… kāmesumicchācārā… musāvādā… surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭivirato hoti, ettāvatā kho, mahānāma, upāsako sīlavā hotī’’ti (saṃ. ni. 5.1033).
その戒律は何かというと、五戒である。このように言われている。「マハーナマよ、在家信者が、殺生、盗み、邪淫、妄語、飲酒から離れるとき、マハーナマよ、戒律を守る在家信者となるのである。」(S. Ni. 5.1033)。
Ko ājīvoti pañca micchāvaṇijjā pahāya dhammena samena jīvitakappanaṃ. Vuttañhetaṃ – ‘‘pañcimā, bhikkhave, vaṇijjā upāsakena akaraṇīyā. Katamā pañca? Satthavaṇijjā, sattavaṇijjā, maṃsavaṇijjā, majjavaṇijjā, visavaṇijjā. Imā kho, bhikkhave, pañca vaṇijjā upāsakena akaraṇīyā’’ti (a. ni. 5.177).
その生計は何かというと、五つの不正な商取引を捨て、法によって正しく生計を立てることである。このように言われている。「比丘たちよ、在家信者がしてはならない五つの商取引がある。どのような五つか? 武器の取引、生き物の取引、肉の取引、酒の取引、毒の取引。比丘たちよ、これら五つの商取引は、在家信者がしてはならない。」(A. Ni. 5.177)。
Kā vipattīti yā tasseva sīlassa ca ājīvassa ca vipatti, ayamassa vipatti. Api ca yāya esa caṇḍālo ceva hoti, malañca patikuṭṭho ca, sāpissa vipattīti veditabbā. Te ca atthato assaddhiyādayo pañca dhammā honti. Yathāha – ‘‘pañcahi, bhikkhave, dhammehi samannāgato upāsako upāsakacaṇḍālo ca hoti, upāsakamalañca, upāsakapatikuṭṭho ca. Katamehi pañcahi? Assaddho hoti, dussīlo hoti, kotūhalamaṅgaliko hoti, maṅgalaṃ pacceti, no kammaṃ, ito ca bahiddhā dakkhiṇeyyaṃ pariyesati, tattha ca pubbakāraṃ karotī’’ti (a. ni. 5.175).
その破滅は何かというと、その戒律と生計の破滅である。これが彼の破滅である。また、彼が卑しい者であり、汚れた者であり、軽蔑される者であることも、彼の破滅として知られるべきである。それらは、信仰の欠如など、五つの法である。このように言われている。「比丘たちよ、五つの法を備えた在家信者は、在家信者として卑しく、汚れており、軽蔑される者となる。どのような五つか? 彼は信仰がなく、戒律を守らず、好奇心からくる迷信にとらわれ、縁起を信じるが、業を信じない。そして、外部で施しを求め、そこで親切にする。」(A. Ni. 5.175)。
Kā sampattīti yā cassa sīlasampadā ceva ājīvasampadā ca, sā sampatti; ye cassa ratanabhāvādikarā saddhādayo pañca dhammā. Yathāha – ‘‘pañcahi, bhikkhave, dhammehi samannāgato upāsako upāsakaratanañca hoti, upāsakapadumañca, upāsakapuṇḍarīkañca. Katamehi pañcahi? Saddho hoti, sīlavā hoti, na kotūhalamaṅgaliko hoti, kammaṃ pacceti, no maṅgalaṃ, na ito bahiddhā dakkhiṇeyyaṃ gavesati, idha ca pubbakāraṃ karotī’’ti (a. ni. 5.175).
その成功は何かというと、その戒律の成功と生計の成功である。これが成功である。また、宝のような、信仰など、五つの法である。このように言われている。「比丘たちよ、五つの法を備えた在家信者は、在家信者の宝となり、在家信者の蓮となり、在家信者の白蓮となる。どのような五つか? 彼は信仰があり、戒律を守り、好奇心からくる迷信にとらわれず、業を信じ、縁起を信じない。そして、外部で施しを求めず、ここで親切にする。」(A. Ni. 5.175)。
Ajjataggeti etthāyaṃ aggasaddo ādikoṭikoṭṭhāsaseṭṭhesu dissati. ‘‘Ajjatagge, samma dovārika, āvarāmi dvāraṃ nigaṇṭhānaṃ nigaṇṭhīna’’ntiādīsu (ma. ni. 2.70) hi ādimhi dissati. ‘‘Teneva aṅgulaggena taṃ aṅgulaggaṃ parāmaseyya . Ucchaggaṃ veḷagga’’ntiādīsu (kathā. 281) koṭiyaṃ. ‘‘Ambilaggaṃ vā madhuraggaṃ vā tittakaggaṃ vā vihāraggena vā pariveṇaggena vā bhājetu’’ntiādīsu (cūḷava. 317) koṭṭhāse. ‘‘Yāvatā, bhikkhave, sattā apadā vā…pe… tathāgato tesaṃ aggamakkhāyatī’’tiādīsu (a. ni. 4.34) seṭṭhe. Idha panāyaṃ ādimhi daṭṭhabbo. Tasmā ajjataggeti ajjataṃ ādiṃ katvāti evametthattho veditabbo. Ajjatanti ajjabhāvaṃ. Ajjadaggeti vā pāṭho, dakāro padasandhikaro. Ajja agganti attho.
「今日から」という言葉は、ここでは、「最初」、「最も高い」、「部分」、「最良」などの意味で使われる。「今日から、ドヴァーリカよ、私はニガンタ(裸行者)とその女性たちを締め出す。」(M. Ni. 2.70)などのように、最初を意味する。「その指で、その指を掴む。」「最も高い、竹の最も高い。」(Kathā. 281)などのように、最高を意味する。「酸っぱいもの、甘いもの、苦いものを、 monastery (僧院)または付属建物によって分けなさい。」(Cūḷava. 317)などのように、部分を意味する。「比丘たちよ、あらゆる生き物の中で…(中略)…、如来はそれらの最良であると宣言される。」(A. Ni. 4.34)などのように、最良を意味する。ここでは、「最初」として理解されるべきである。したがって、「今日から」とは、「今日を最初として」という意味である。「今日」とは、「今日」である。あるいは、「今日」という語は「今日」を意味する。あるいは、「今日」という語は、言葉のつながりによる「今日」である。「今日」は「今日」を意味する。
Pāṇupetanti pāṇehi upetaṃ. Yāva me jīvitaṃ pavattati, tāva upetaṃ anaññasatthukaṃ tīhi saraṇagamanehi saraṇaṃ gataṃ upāsakaṃ kappiyakārakaṃ maṃ bhagavā dhāretu jānātu. Ahañhi sacepi me tikhiṇena asinā sīsaṃ chindeyya, neva buddhaṃ ‘‘na buddho’’ti vā, dhammaṃ ‘‘na dhammo’’ti vā, saṅghaṃ ‘‘na saṅgho’’ti vā vadeyyanti.
「生命ある者たちと共に」とは、生命ある者たちと共に、という意味である。私の命が続く限り、私は、他の師を仰がない、三宝に帰依した在家信者のために、適切に行う者として、世尊に認められたい。なぜなら、たとえ鋭い剣で私の頭を切り落とされたとしても、私は仏を「仏ではない」とか、法を「法ではない」とか、僧伽を「僧伽ではない」とか言わないだろう。
Evaṃ attasanniyyātanena saraṇaṃ gantvā attanā kataṃ aparādhaṃ pakāsento accayo maṃ, bhantetiādimāha. Tattha accayoti aparādho. Maṃ accagamāti maṃ atikkamma abhibhavitvā pavatto. Dhammikaṃ dhammarājānanti ettha dhammaṃ caratīti dhammiko. Dhammeneva rājā jāto, na pitughātanādinā adhammenāti dhammarājā. Jīvitā voropesinti jīvitā viyojesiṃ. Paṭiggaṇhātūti khamatu. Āyatiṃ saṃvarāyāti anāgate saṃvaratthāya. Puna evarūpassa aparādhassa dosassa khalitassa akaraṇatthāya.
このように、自己を委ねて帰依し、自己の過ちを表明しながら、「罪」や「師よ」などと言った。その中で、「罪」とは過ちである。「私を越えた」とは、私を通り越して、圧倒したという意味である。「法に従う王」とは、法を行っているので法に従う者であり、父殺しなどによって不法を行ったのではなく、法によって王となった者である。「生命を奪った」とは、生命を奪った。「受け入れてください」とは、許してください。「今後、戒めのために」とは、将来、戒めるために。再び、このような過ちや罪を犯さないために。
250. Ādimajjhapariyosānanti ādiñca majjhañca pariyosānañca. Sakkaccaṃ sagāravaṃ. Āraddhaṃ dhammasaṅgāhakehi.
250. **「 最初 、 中間 、 最後 」** とは 、 最初 、 中間 、 そして 最後 の こと で ある 。 丁寧 に 、 敬意 を 持っ て 。 始め られ た 、 法 の 集め られ た もの において 。
Abhikkantā vigatāti atthoti āha **‘‘khaye dissatī’’**ti. Tathā hi ‘‘nikkhanto paṭhamo yāmo’’ti upari vuttaṃ. Abhikkantataroti ativiya kantataro manoramo, tādiso ca sundaro bhaddako nāma hotīti āha **‘‘sundare dissatī’’**ti. Koti devanāgayakkhagandhabbādīsu ko katamo. Meti mama. Pādānīti pāde. Iddhiyāti imāya evarūpāya deviddhiyā. Yasasāti iminā edisena parivārena, parijanena ca. Jalanti vijjotamāno. Abhikkantenāti ativiya kantena kamanīyena abhirūpena. Vaṇṇenāti chavivaṇṇena sarīravaṇṇanibhāya . Sabbā obhāsayaṃ disāti dasapi disā pabhāsento cando viya, sūriyo viya ca ekobhāsaṃ ekālokaṃ karontoti gāthāya attho. Abhirūpeti uḷārarūpe sampannarūpe.
**「 滅び の 中 で 見 られる 」** と 言わ れ た 。 なぜなら 、 「 最初 の 夜 の 守り が 終わっ た 」 と 上 に 言わ れ た から で ある 。 **「 美しい 中 で 見 られる 」** とは 、 非常 に 美しい 、 心地よい 、 その よう な 美しく 良い もの で ある 、 と 言わ れ た 。 誰 が 神 、 龍 、 鬼 、 天人 など の 中 で 最も 素晴らしい か 。 私 の 。 足 で 、 足 で 。 それ は この よう な 神 の 力 で ある 。 この よう な 周囲 の 人々 、 そして 従者 たち 。 輝い て いる 。 非常 に 美しい 、 魅力 的な 、 輝い て いる 顔色 で 、 体 の 色 の よう に 。 月 の よう に 、 太陽 の よう に 、 全て の 方向 を 照らし 、 全て の 方向 に 光 を 与える 、 という 歌 の 意味 で ある 。 輝い て いる 、 輝い て いる 、 素晴らしい 形 で 、 満たされた 形 で 。
‘‘Coro coro, sappo sappo’’tiādīsu bhaye āmeḍitaṃ, ‘‘vijjha vijjha, pahara paharā’’tiādīsu kodhe, ‘‘sādhu sādhūtiādīsu (ma. ni. 1.327; saṃ. ni. 2.127; 3.35; 5.1005) pasaṃsāyaṃ, ‘‘gaccha gaccha, lunāhi lunāhī’’tiādīsu turite, ‘‘āgaccha āgacchā’’tiādīsu kotūhale, ‘‘buddho buddhoti cintento’’tiādīsu (bu. vaṃ. 44) acchare , ‘‘abhikkamathāyasmanto abhikkamathāyasmanto’’tiādīsu (dī. ni. 3.20; a. ni. 9.11) hāse, ‘‘kahaṃ ekaputtaka kahaṃ ekaputtakā’’tiādīsu (saṃ. ni. 2.63) soke, ‘‘aho sukhaṃ aho sukha’’ntiādīsu (udā. 20; dī. ni. 3.305; cūḷava. 332) pasāde. Ca-saddo avuttasamuccayattho, tena garahāasammānādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Tattha ‘‘pāpo pāpo’’tiādīsu garahāyaṃ, ‘‘abhirūpaka abhirūpakā’’tiādīsu asammāne daṭṭhabbaṃ.
「 泥棒 だ 、 泥棒 だ 、 蛇 だ 、 蛇 だ 」 など は 恐怖 の 時 、 「 突け 、 突け 、 打て 、 打て 」 など は 怒り の 時 、 「 素晴らしい 、 素晴らしい 」 など は 称賛 の 時 、 「 行け 、 行け 、 切れ 、 切れ 」 など は 急ぐ 時 、 「 来い 、 来い 」 など は 興味 深い 時 、 「 仏陀 、 仏陀 」 と 考える 時 は 、 偽り の 時 、 「 進め 、 賢者 、 進め 、 賢者 」 など は 冗談 の 時 、 「 どこ へ 、 一人っ子 、 どこ へ 、 一人っ子 」 など は 悲しみ の 時 、 「 ああ 、 幸せ 、 ああ 、 幸せ 」 など は 喜び の 時 。 「 そして 」 という 言葉 は 、 言わ れ ていない もの を 集める 意味 で ある 。 それゆえ 、 侮辱 や 不敬 など も 含まれる 、 と 見る べき である 。 そこ で 「 悪い 、 悪い 」 など は 侮辱 、 「 美しい 、 美しい 」 など は 不敬 、 と 見る べき である 。
Nayidaṃ āmeḍitavasena dvikkhattuṃ vuttaṃ, atha kho atthadvayavasenāti dassento **‘‘atha vā’’**tiādimāha ‘‘abhikkanta’’nti vacanaṃ apekkhitvā napuṃsakaliṅgavasena vuttaṃ. Taṃ pana bhagavato vacanaṃ dhammassa desanāti katvā tathā vuttaṃ. Atthamattadassanaṃ vā etaṃ, tasmā atthavasenettha liṅgavibhattipariṇāmo veditabbo. Dutiyapadepi eseva nayo. Dosanāsanatoti rāgādikilesavidhamanato. Guṇādhigamanatoti sīlādiguṇānaṃ sampādanato. Ye guṇe desanā adhigameti, tesu padhānabhūtā dassetabbāti te padhānabhūte tāva dassetuṃ **‘‘saddhājananato paññājananato’’**ti vuttaṃ. Saddhāpamukhā hi lokiyā guṇā paññāpamukhā lokuttarā. Sīlādiatthasampattiyā sātthato. Sabhāvaniruttisampattiyā sabyañjanato. Suviññeyyasaddapayogatāya uttānapadato. Saṇhasukhumabhāvena dubbiññeyyatthatāya gambhīratthato. Siniddhamudumadhurasaddapayogatāya kaṇṇasukhato. Vipulavisuddhapemanīyatthatāya hadayaṅgamato. Mānātimānavidhamanena anattukkaṃsanato. Thambhasārambhanimmaddanena aparavambhanato. Hitādhippāyappavattiyā, paresaṃ rāgapariḷāhādivūpagamanena ca karuṇāsītalato. Kilesandhakāravidhamanena paññāvadātato. Karavīkarutamañjutāya āpātharamaṇīyato. Pubbāparāviruddhasuvisuddhatāya vimaddakkhamato. Āpātharamaṇīyatāya eva suyyamānasukhato. Vimaddakkhamatāya, hitajjhāsayappavattitāya ca vīmaṃsiyamānahitato. Evamādīhīti ādi-saddena saṃsāracakkanivattanato saddhammacakkappavattanato, micchāvādaviddhaṃsanato sammāvādapatiṭṭhāpanato, akusalamūlasamuddharaṇato kusalamūlasaṃropanato, apāyadvārapidhānato saggamaggadvāravivaraṇato, pariyuṭṭhānavūpasamanato anusayasamugghāṭanatoti evamādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo.
これは 繰り返し 言う こと によって で は なく 、 2 つ の 意味 に よっ て で ある 、 と 言う ため に 、 **「 あるいは 」** など と 言わ れ た 。 **「 非常 に 美しい 」** という 言葉 を 受け取っ て 、 中性 の 性 で 言わ れ た 。 それ は 仏陀 の 言葉 で あり 、 教え で ある 、 と 考え て 、 その よう に 言わ れ た 。 あるいは 、 それ は 意味 のみ を 見る こと で ある 。 それゆえ 、 ここ で は 意味 に よっ て 、 性 や 格 の 変化 を 理解 する べき である 。 第二 の 言葉 も 同様 で ある 。 **「 汚れ を 滅する 」** とは 、 欲望 など の 汚れ の 状態 から 。 **「 美徳 を 得る 」** とは 、 戒律 など の 美徳 を 得る こと 。 教え が 獲得 する 美徳 の 中 で 、 最も 重要 な もの を 示す べき で ある 、 それゆえ 、 最も 重要 な もの を 示す ため に 、 **「 信仰 を 生み出す こと 、 智慧 を 生み出す こと 」** と 言わ れ た 。 信仰 に 基づく 世俗 の 美徳 は 、 智慧 に 基づく 超世俗 の 美徳 である 。 戒律 など の 意味 の 達成 によって 、 意味 が ある 。 自然 な 表現 の 達成 によって 、 言葉 が 完全 で ある 。 理解しやすい 言葉 の 使用 によって 、 直接 的な 言葉 で ある 。 柔らかく 、 微妙 で 、 甘い 言葉 の 使用 によって 、 理解しにくい 意味 の 深さ 。 輝き 、 柔らかく 、 甘い 言葉 の 使用 によって 、 心 に 快い 。 広大 な 清らか さ の 魅力 によって 、 心 を 奪う 。 傲慢 や 過度 の 傲慢 を 滅する こと によって 、 他者 を 貶め ない 。 鈍さ や 傲慢 さ を 打ち砕く こと によって 、 他者 に 屈しない 。 親切心 に よっ て 、 他者 の 欲望 や 苦しみ を 和らげる こと によって 、 慈悲 の 清涼 さ 。 汚れ の 暗闇 を 滅する こと によって 、 智慧 の 光 。 輝く 花 の よう な 美しさ によって 、 見かけ の 美しさ 。 前後 の 矛盾 が ない 、 清らかさ によって 、 吟味 に 耐える 。 見かけ の 美しさ によって 、 聞く こと の 快さ 。 吟味 に 耐える こと 、 親切心 によって 、 調査 によって 理解 される 。 **「 この よう な もの 」** という 言葉 には 、 輪廻 の 車輪 を 止める こと 、 正しい 教え の 車輪 を 回すこと 、 誤った 言葉 を 滅ぼすこと 、 正しい 言葉 を 確立すること 、 悪い 原因 を 取り除くこと 、 良い 原因 を 植え付けること 、 地獄 の 入り口 を 閉めること 、 天国 の 入り口 を 開けること 、 煩悩 を 静めること 、 潜在 的な 欲望 を 根絶すること など が 含まれる 、 と 見る べき である 。
Adhomukhaṭṭhapitanti kenaci adhomukhaṃ ṭhapitaṃ. Heṭṭhāmukhajātanti sabhāveneva heṭṭhāmukhaṃ jātaṃ. Ugghāṭeyyāti vivaṭaṃ kareyya. Hatthe gahetvā ‘‘puratthābhimukho, uttarābhimukho vā gacchā’’tiādīni avatvā hatthe gahetvā nissandehaṃ katvā. ‘‘Esa maggo, evaṃ gacchā’’ti dasseyya. Kāḷapakkhacātuddasīti kāḷapakkhe cātuddasī. Nikkujjitaṃ ādheyyassa anādhārabhūtaṃ bhājanaṃ ādhārabhāvāpādanavasena ukkujjeyya. Aññāṇassa abhimukhattā heṭṭhāmukhajātatāya saddhammavimukhaṃ adhomukhaṭṭhapitatāya asaddhamme patitanti evaṃ padadvayaṃ yathārahaṃ yojetabbaṃ, na yathāsaṅkhyaṃ. Kāmaṃ kāmacchandādayo paṭicchādakā nīvaraṇabhāvato, micchādiṭṭhi pana savisesaṃ paṭicchādikā satte micchābhinivesanavasenāti āha **‘‘micchādiṭṭhigahanapaṭicchanna’’**nti. Tenāha bhagavā ‘‘micchādiṭṭhiparamāhaṃ bhikkhave vajjaṃ vadāmī’’ti. Sabbo apāyagāmimaggo kummaggo kucchito maggoti katvā. Sammādiṭṭhiādīnaṃ ujupaṭipakkhatāya micchādiṭṭhiādayo aṭṭha micchattadhammā micchāmaggā. Teneva hi tadubhayapaṭipakkhataṃ sandhāya **‘‘saggamokkhamaggaṃ āvikarontenā’’**ti vuttaṃ. Sappiādisannissayo padīpo na tathā ujjalo, yathā telasannissayoti telapajjota-ggahaṇaṃ. Etehi pariyāyehīti etehi nikkujjitukkujjanapaṭicchannavivaraṇādiupamopamitabbappakārehi, etehi vā yathāvuttehi nānāvidhakuhanalapanādimicchājīvavividhamanādivibhāvanapariyāyehi. Tenāha **‘‘anekapariyāyena dhammo pakāsito’’**ti.
下向き に 置か れ た 、 という のは 、 誰 か によって 下向き に 置か れ た 。 自然 に 下向き に なる 。 開く 、 という のは 、 開ける こと 。 手 を 取っ て 、 「 東 に 向かっ て 、 北 に 向かっ て 行き なさい 」 など と 言わ ない で 、 手 を 取っ て 、 疑い なく 示す 。 「 この道 で 、 このように 行き なさい 」 と 示す 。 黒い 14 日目 、 という のは 、 黒い 14 日目 。 裏返し に 置か れ た 、 支持される もの の ない 器 を 支持する もの と する ため に 、 裏返し に する 。 誤解 の 前 に ある 、 下向き に 置か れ た 、 正しい 教え から 離れ て いる 、 下向き に 置か れ た 、 誤っ た 教え に 陥っ て いる 、 という よう に 、 これらの 2 つ の 言葉 を それぞれ に 当てはめる べき で ある 、 順番 に 当てはめる のでは ない 。 欲望 など の 欲求 は 、 遮る もの で あり 、 煩悩 で ある 。 しかし 、 誤っ た 見解 は 、 特 に 遮る もの で あり 、 人々 を 誤っ た 考え に 導く から で ある 、 と 言わ れ た 。 **「 誤った 見解 によって 遮ら れ た 」** と 言わ れ た 。 それゆえ 仏陀 は 言わ れ た 、 「 誤った 見解 こそ が 、 賢者 、 最も 危険 な もの である 」 と 。 全て の 地獄 へ の 道 は 、 誤っ た 道 で あり 、 非難 さ れる 道 である 。 正しい 見解 など の 正しい 道 の 反対 に ある 、 誤っ た 見解 など の 8 つ の 誤っ た 教え は 、 誤っ た 道 である 。 それゆえ 、 それら両方 の 反対 に ある 、 **「 天国 と 解脱 の 道 を 明らか に する 者 」** と 言わ れ た 。 ギー など の 補助 に よる 火 は 、 油 の 火 ほど 明るく ない 、 それゆえ 油 の 火 という 言葉 を 用い た 。 これらの 方法 で 、 という のは 、 これらの 裏返し や 正しく する こと 、 遮る こと 、 開ける こと など の 比喩 によって 、 あるいは これらの 前述 の 様々 な 偽り の 言葉 や 困難 な 実践 など の 説明 によって 。 それゆえ 、 **「 様々 な 方法 で 教え が 示さ れ た 」** と 言わ れ た 。
Pasannakāranti pasannehi kātabbaṃ sakkāraṃ. Saraṇanti paṭisaraṇaṃ, tenāha **‘‘parāyaṇa’’**nti. Parāyaṇabhāvo ca anatthanisedhanena, atthasampaṭipādanena ca hotīti āha **‘‘aghassa tātā, hitassa ca vidhātā’’**ti. Aghassāti dukkhatoti vadanti, pāpatoti pana attho yutto, nissakke cetaṃ sāmivacanaṃ. Ettha ca nāyaṃ gamu-saddo nī-saddādayo viya dvikammako, tasmā yathā ‘‘ajaṃ gāmaṃ netī’’ti vuccati, evaṃ ‘‘bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmī’’ti vattuṃ na sakkā, ‘‘saraṇanti gacchāmī’’ti pana vattabbaṃ. Iti-saddo cettha luttaniddiṭṭho. Tassa cāyamattho. Gamanañca tadadhippāyena bhajanaṃ jānanaṃ vāti dassento **‘‘iminā adhippāyenā’’**tiādimāha. Tattha **‘‘bhajāmī’’**tiādīsu purimassa purimassa pacchimaṃ pacchimaṃ atthavacanaṃ, bhajanaṃ vā saraṇādhippāyena upasaṅkamanaṃ, sevanaṃ santikāvacaratā, payirupāsanaṃ vattapaṭivattakaraṇena upaṭṭhānanti evaṃ sabbathāpi anaññasaraṇataṃyeva dīpeti. **‘‘Gacchāmī’’**ti padassa bujjhāmīti ayamattho kathaṃ labbhatīti āha **‘‘yesañhī’’**tiādi.
パーサンナカーラ(pasaṇṇakārā)とは、尊敬されるべき尊敬である。サラナ(saraṇā)とは、頼るところであり、ゆえに「頼りなす(parāyaṇa)」と述べられている。頼りなす(parāyaṇa)とは、悪を退け、善を成就することによって成立するので、ゆえに「悪しき者よ、汝は善き者の導き手である(aghassa tātā, hitassa ca vidhātā)」と述べられている。悪(agassa)とは、苦しみであると人々は言う。しかし、不善(pāpa)という意味が適切であり、疑いなくこれは同義語である。ここで「行く(gamu)」という語は、「与える(nī)」などの語のように二つの目的語をとるものではない。それゆえ、「羊を村へ連れて行く(ajaṃ gāmaṃ netī)」と言うように、「尊師に帰依する(bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmi)」と言うことはできない。「帰依する(saraṇaṃ)と行く(gacchāmi)」と言うべきである。ここに「すなわち(iti)」という語は、省略された指示である。そしてその意味は、行くこと、そしてその意図によって、師に仕えること、師を知ることであると示そうとして、「この意図により(iminā adhippāyena)」と始まった。そこでの「仕える(bhajāmi)」という語などにおいては、前の語の後の語の意味が、師に仕えること、あるいは帰依するという意図で近づくこと、近くに住んで仕えること、そして言葉で応対しながら世話をすること、このようにすべてにおいて、他の誰にも帰依しないことを示している。ここでは「行く(gacchāmi)」という言葉から、師を理解するという意味がどのように得られるのかを説明しようとして、「なぜなら、彼らは(yesaṃhī)」と始まった。
**‘‘Adhigatamagge sacchikatanirodhe’’**ti padadvayenāpi phalaṭṭhā eva dassitā, na maggaṭṭhāti te dassento **‘‘yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjamāne cā’’**tiādimāha. Nanu ca kalyāṇaputhujjanopi ‘‘yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjatī’’ti vuccatīti? Kiñcāpi vuccati, nippariyāyena pana maggaṭṭhā eva tathā vattabbā, na itaro niyāmokkamanābhāvato. Tathā hi te eva vuttā **‘‘apāyesu apatamāne dhāretī’’**ti. Sammattaniyāmokkamanena hi apāyavinimuttasambhavo . Akkhāyatīti ettha iti-saddo ādiattho, pakārattho vā, tena ‘‘yāvatā bhikkhave dhammā saṅkhatā vā asaṅkhatā vā, virāgo tesaṃ aggaṃ akkhāyatī’’ti (itivu. 90; a. ni. 4.34) suttapadaṃ saṅgaṇhāti, **‘‘vitthāro’’**ti vā iminā. Ettha ca ariyamaggo niyyānikatāya, nibbānaṃ tassa tadatthasiddhihetutāyāti ubhayameva nippariyāyena ‘‘dhammo’’ti vutto. Nibbānañhi ārammaṇapaccayabhūtaṃ labhitvā ariyamaggassa tadatthasiddhi. Tathāpi yasmā ariyaphalānaṃ ‘‘tāya saddhāya avūpasantāyā’’tiādi vacanato maggena samucchinnānaṃ kilesānaṃ paṭipassaddhippahānakiccatāya, niyyānānuguṇatāya, niyyānapariyosānatāya ca, pariyattidhammassa pana ‘‘niyyānadhammassa samadhigamanahetutāyā’’ti iminā pariyāyena vuttanayena dhammabhāvo labbhati eva. Svāyamattho pāṭhārūḷho evāti dassento **‘‘na kevala’’**ntiādimāha.
「悟りの道において、現実に達し、滅尽した境地」 (さがられたまひたまに、げんにたち、めつじんしたきょうち) と、二つの言葉で言われるのは、果位にいる人々を示しているのであって、道位にいる人々を示しているのではない。道位にいる人々を示そうとして、 「教えられたとおりに実践している者たちも」 (おしえられたとおりにしつじ、をおこないているものたちも) と、このように言われたのである。 もっとも、善き凡夫も「教えられたとおりに実践している」と言われるのではないか。 たとえ言われたとしても、絶対的な意味では、道位にいる人々こそ、そのように言われるべきなのであって、それ以外の者は、そう言われることはない。なぜなら、彼らは「堕処に堕ちないように保つ」 (だしょにおちないようにたもつ) と言われているからである。 正しい境地へと導かれることによって、堕処から解放される可能性があるのである。 「〜と、このように」 (〜と、このように) という言葉は、ここでは「〜から始まる」という意味、あるいは「〜のような」という意味である。それゆえ、「 bhikkhaveよ、形作られたものも、形作られていないものも、それらすべての中で、離欲が最も尊いと説かれている」 (びくたちよ、ぎょうじられたものも、ぎょうじられていないものも、それらすべてにおいて、りよくがもつともとうといとせつされている) という仏説(『ウダーナヴァルガ』90、『アングッタラ・ニカーヤ』4.34)をも含み、「〜を広める」 (〜をひろめる) という意味でもある。 ここでは、聖なる道は(迷いの世界から)導く力があるとされ、涅槃は、その目的を達成するための原因であることから、両者とも、絶対的な意味で「法」と呼ばれている。 なぜなら、涅槃は、対象となる原因となり、助けとなること(媒体)を得て、聖なる道の目的達成の助けとなるからである。 それでもなお、聖なる果位においては、「その信によって、まだ静まることのない」 (そのしんによって、まだしずまることのない) という(仏説)のように、道によって滅ぼされた煩悩の、一時的な鎮静と放棄という働き、導きの助けとなること、そして導きの究極の目的であるという観点から、説法(経典)においては、「導きの法を理解する原因となる」 (みちびきのほうをりかいするげんいんとなる) という(仏説)のように、法としての性質が得られるのである。 この意味は、経典にすでに記されていると示すために、「単に〜だけではない」 (たんに〜だけではない) と、このように言われたのである。
‘‘Kāmarāgo bhavarāgo’’ti evamādi bhedo sabbopi rāgo virajjati etenāti rāgavirāgoti maggo kathito. Ejāsaṅkhātāya taṇhāya, antonijjhānalakkhaṇassa sokassa ca taduppattiyaṃ sabbaso parikkhīṇattā anejaṃ asokanti phalaṃ kathitaṃ. Appaṭikūlanti avirodhadīpanato kenaci aviruddhaṃ, iṭṭhaṃ paṇītanti vā attho. Paguṇarūpena pavattitattā, pakaṭṭhaguṇavibhāvanato vā paguṇaṃ. Yathāha ‘‘vihiṃsasaññī paguṇaṃ na bhāsiṃ, dhammaṃ paṇītaṃ manujesu brahme’’ti. (Ma. ni. 1.283; ma. ni. 2.339; mahāva. 9) sabbadhammakkhandhā kathitāti yojanā.
「愛欲、存在への愛欲」 (あいよく、そんざいへのあいよく) といったような、あらゆる愛欲が、これによって滅せられるので、愛欲の滅尽(苦しみの原因である愛欲が消滅すること)として、道が説かれているのである。 渇愛(無益なものへの執着)として知られる執着と、内なる苦しみ(悲しみ)の性質を持つ悲しみの、その発生源において、完全に消滅しているので、渇望なく、悲しみもない(煩悩が滅尽した)と、果位が説かれているのである。 不憎悪(調和)とは、不和がないことを示しているので、誰とも不和がなく、喜ばしい、尊いという意味である。 有益な(善き)性質が、有益な(善き)性質として現れていることから、有益である。例えば、「他者を傷つけることを知っていて、有益な(善き)言葉を語らなかった。尊い法を、人々の間で(瞑想しなさいと)ブラフマーは言った。」 (たしゃをきずつけることをしっていて、ゆうえきな(よき)ことばをかたらなかった。とうといほうを、ひとびとのあいだで(めいそうしなさいと)ぶらふまーはいった。) (『マッジマ・ニカーヤ』1.283、『マッジマ・ニカーヤ』2.339、『マハーヴァッガ』9) これらのすべての要素(心身の集まり)が説かれていると解釈される。
Diṭṭhisīlasaṅghātenāti ‘‘yāyaṃ diṭṭhi ariyā niyyānikā niyyāti takkarassa sammā dukkhakkhayāya, tathārūpāya diṭṭhiyā diṭṭhisāmaññagato viharatī’’ti (dī. ni. 3.324; ma. ni. 4.92; 3.54) evaṃ vuttāya diṭṭhiyā, ‘‘yāni tāni sīlāni akhaṇḍāni acchiddāni asabalāni akammāsāni bhujissāni viññuppasatthāni aparāmaṭṭhāni samādhisaṃvattanikāni , tathārūpehi sīlehi sīlasāmaññagato viharatī’’ti (dī. ni. 3.323; ma. ni. 1.492; 3.54; a. ni. 6.11; pari. 274) evaṃ vuttānaṃ sīlānañca saṃhatabhāvena, diṭṭhisīlasāmaññenāti attho. Saṃhatoti ghaṭito, sametoti attho. Ariyapuggalā hi yattha katthaci dūre ṭhitāpi attano guṇasāmaggiyā saṃhatā eva . Aṭṭha ca puggaladhammadasā teti te purisayugavasena cattāropi puggalavasena aṭṭheva ariyadhammassa paccakkhadassāvitāya dhammadasā. Tīṇi vatthūni ‘‘saraṇa’’nti gamanena, tikkhattuṃ gamanena ca tīṇi saraṇagamanāni. Paṭivedesīti attano hadayagataṃ vācāya pavedesi.
「見解と戒律の集まり」 (けんかいとかいりつのあつまり) とは、「この見解は聖なるもので、迷いの世界から導き、その実践者の苦しみの滅尽へと導く。そのような見解によって、見解の一般的なものとして実践する」 (このけんだいはひじりなるもので、まよいのせかいからみちびき、そのじっせんしゃのくるしみのめつじんへとみちびく。そのようなけんだいによって、けんだいのいっぱんてきなものとしてじっせんする) (『ディーガ・ニカーヤ』3.324、『マッジマ・ニカーヤ』4.92; 3.54)と、このように説かれている見解と、「それらの戒律は、破れておらず、欠けておらず、不純さがなく、偽りなく、自由で、賢者によって賞賛され、汚されておらず、禅定へと導く」 (それらのかいりつは、やぶれておらず、かけておらず、ふじゅんさがなく、いつわりなく、じゆうで、けんじゃによってしょうさんされ、けがされておらず、ぜんじょうへとみちびく) (『ディーガ・ニカーヤ』3.323、『マッジマ・ニカーヤ』1.492; 3.54; 『アングッタラ・ニカーヤ』6.11; 『パリカーヤ』274)と、このように説かれている戒律とが、集まった状態、つまり「見解と戒律の一般的なもの」 (けんかいとかいりつのいっぱんてきなもの) という意味である。 「集まった」 (あつまった) とは、結合した、という意味である。 聖なる人々は、どこにいても、たとえ遠くにいても、その徳の集まりによって、結合しているのである。 八つの存在と法を認識する者たち、そしてそれら三つの(見解、戒律、聞法)という、三つの集まり、すなわち、四つの(聖なる)存在の観点から、八つの聖なる法の直接的な認識者としての法を認識する者たちである。 三つの対象、「帰依」 (きえ) という言葉によって、三度帰依すること。 「知らせる」 (しらせる) とは、心の中にあることを言葉で知らせることを意味する。
Saraṇagamanassa visayappabhedaphalasaṃkilesabhedānaṃ viya kattu ca vibhāvanā tattha kosallāya hotīti **‘‘saraṇagamanesu kosallatthaṃ saraṇaṃ…pe… veditabbo’’**ti vuttaṃ tena vinā saraṇagamanasseva asambhavato. Kasmā panettha vodānaṃ na gahitaṃ, nanu vodānavibhāvanāpi tattha kosallāvahāti? Saccametaṃ, taṃ pana saṃkilesaggahaṇeneva atthato dīpitaṃ hotīti na gahitaṃ. Yāni hi nesaṃ saṃkilesakāraṇāni aññāṇādīni, tesaṃ sabbena sabbaṃ anuppannānaṃ anuppādanena, uppannānañca pahānena vodānaṃ hotīti. Hiṃsatthassa sara-saddassa vasenetaṃ padaṃ daṭṭhabbanti ‘‘hiṃsatīti saraṇa’’nti vatvā taṃ pana hiṃsanaṃ kesaṃ kathaṃ kassa vāti codanaṃ sodhento **‘‘saraṇagatāna’’**ntiādimāha. Tattha bhayanti vaṭṭabhayaṃ. Santāsanti cittutrāsaṃ teneva cetasikadukkhassa gahitattā. Dukkhanti kāyikadukkhaṃ. Duggatiparikilesanti duggatipariyāpannaṃ sabbampi dukkhaṃ, tayidaṃ sabbaṃ parato phalakathāyaṃ āvibhavissati. Etanti ‘‘saraṇa’’nti padaṃ.
帰依の対象、その種類、結果、煩悩との関連、そしてその識別を、どのように行うかを理解するために、「帰依において、熟達することのために、帰依を…(略)…知るべきである」 (きえにおいて、じゅくたつすることのために、きえを…(りゃく)…しるべきである) と、このように言われた。それなしには、帰依そのものが成立しないからである。 なぜここで「浄化」 (じょうか) という言葉が取られなかったのか。浄化の識別も、そこに熟達することに役立つのではないか。 それは確かにそうであるが、それは「煩悩」 (ぼんのう) という言葉で、本質的に示されているので、取られなかったのである。 なぜなら、それらの煩悩の原因、すなわち無知などを、完全に消滅させること、そして生じたものを放棄することによって、浄化が得られるからである。 「害する」 (がいする) という意味の「サラ」という言葉から、この言葉を理解すべきである、と、「害する」 (がいする) が帰依である、と言った上で、その害することは、誰に対して、どのように行われるのか、という疑問に答えるために、「帰依した者たち」 (きえしたたち) と、このように言われたのである。 そこでの「恐れ」 (おそれ) とは、輪廻の恐れである。 「不安」 (ふあん) とは、心の動揺であり、それによって、心の苦しみが含まれている。 「苦しみ」 (くるしみ) とは、身体的な苦しみである。 「悪趣の煩悩」 (あくしゅのぼんのう) とは、悪趣に属するすべての苦しみであり、それはすべて、後で結果についての説明で明らかになるであろう。 「これ」 (これ) とは、「帰依」 (きえ) という言葉である。
Evaṃ avisesato saraṇa-saddassa atthaṃ dassetvā idāni visesato dassetuṃ **‘‘atha vā’’**tiādi vuttaṃ. Hite pavattanenāti ‘‘sampannasīlā bhikkhave viharathā’’tiādinā (ma. ni. 1.64, 69) atthe niyojanena. Ahitā ca nivattanenāti. ‘‘Pāṇātipātassa kho pāpako vipāko, pāpakaṃ abhisamparāya’’ntiādinā ādīnavadassanādimukhena anatthato nivattanena. Bhayaṃ hiṃsatīti hitāhitesu appavattipavattihetukaṃ byasanaṃ appavattikaraṇena vināseti. Bhavakantārā uttāraṇena maggasaṅkhāto dhammo, itaro assāsadānena sattānaṃ bhayaṃ hiṃsatīti yojanā. Kārānanti dānavasena pūjāvasena ca upanītānaṃ sakkārānaṃ. Vipulaphalapaṭilābhakaraṇena sattānaṃ bhayaṃ hiṃsatīti yojanā, anuttaradakkhiṇeyyabhāvatoti adhippāyo. Imināpi pariyāyenāti imināpi vibhajitvā vuttena kāraṇena.
このように、一般的に「帰依」 (きえ) という言葉の意味を示した上で、次に、具体的に示すために、「あるいは、また」 (あるいは、また) と、このように言われたのである。 「有益なことに実践すること」 (ゆうえきなことにじっせんすること) とは、「 bhikkhaveよ、完全な戒律をもって実践しなさい」 (びくたちよ、かんぜんなかいりつをもってじっせんしなさい) (『マッジマ・ニカーヤ』1.64, 69)といった、有益なことへの導き。 「そして、有益でないことから遠ざかること」 (そして、ゆうえきでないことからとおざかること) とは、「生命を奪うことには、悪い結果があり、悪い結果が後に続く」 (せいめいをうばうことには、わるいけっかがあり、わるいけっかがあとに つづく) (『アングッタラ・ニカーヤ』5.176)といった、害悪を見せることなどを通して、有益でないことから遠ざかること。 「恐れ」 (おそれ) を害することは、有益なことにも有益でないことにも実践しないことの原因となる破滅を、実践しないことによって滅ぼすことである。 「輪廻の荒野」 (りんねのこうや) から救い出す、道と呼ばれる法、そして、それ以外の(人々を)助けることによって、人々の恐れを害することは、このように解釈される。 「敬意」 (けいい) とは、施しや供養として、もたらされた敬意である。 「広大な結果を得させること」 (こうだいなけっかをもたらせること) によって、人々の恐れを害することは、このように解釈される。それは、比類なき供養を受けるに値する者である、という意図である。 「この方法でも」 (このほうほうでも) とは、このように、区別して説明した理由によって。
‘‘Sammāsambuddho bhagavā, svākkhāto dhammo, suppaṭipanno saṅgho’’ti evaṃ pavatto tattha ratanattaye pasādo tappasādo, tadeva ratanattayaṃ garu etassāti taggaru tabbhāvo taggarutā, tappasādo ca taggarutā ca tappasādataggarutā, tāhi tappasādataggarutāhi. Vidhūtadiṭṭhivicikicchāsammohaassaddhiyāditāya vihatakileso. Tadeva ratanattayaṃ parāyaṇaṃ parāgati tāṇaṃ leṇanti evaṃ pavattiyā tapparāyaṇatākārappavatto cittuppādo saraṇagamanaṃ saraṇaṃ gacchati etenāti. Taṃsamaṅgīti tena yathāvuttacittuppādena samannāgato. Evaṃ upetīti bhajati sevati payirupāsati, evaṃ vā jānāti bujjhatīti evamattho veditabbo. Ettha ca pasāda-ggahaṇena lokiyasaraṇagamanamāha. Tañhi pasādappadhānaṃ. Garutāgahaṇena lokuttaraṃ. Ariyā hi ratanattayaṃ guṇābhiññatāya pāsāṇacchattaṃ viya garuṃ katvā passanti. Tasmā tappasādena vikkhambhanavasena vigatakileso, taggarutāya samucchedavasenāti yojetabbaṃ agāravakaraṇahetūnaṃ samucchindanato. Tapparāyaṇatā panettha taggatikatāti tāya catubbidhampi vakkhamānaṃ saraṇagamanaṃ gahitanti daṭṭhabbaṃ. Avisesena vā pasādagarutā jotitāti pasādaggahaṇena aveccappasādassa itarassa ca gahaṇaṃ, tathā garutāgahaṇenāti ubhayenāpi ubhayaṃ saraṇagamanaṃ yojetabbaṃ.
「正しく悟った仏陀は尊い方であり、法はよく説かれている。僧侶たちはよく実践している。」 (ただしくさとったぶっだはたうといかたであり、ほうはよくとかれている。そうりょたちはよくじっせんしている。) このように説かれた、三宝(仏・法・僧)への信頼、それがその信頼である。それが三宝を尊ぶことであり、その尊ぶこと、その尊ぶこと、それがその信頼と尊ぶこと、それによって。 見解の誤りや疑念、迷い、不信などを滅ぼし、煩悩を滅した者。 その三宝こそが頼りであり、拠り所であり、保護であり、避難所である、と、このように説かれる、その頼りとなることのあり方によって生じる心のあり方、それが帰依である。それに伴う、とは、そのように説かれた心のあり方と共にいること。 「このように至る」 (このようにいたる) とは、崇拝する、従う、敬う、という意味である。あるいは、「このように知る、理解する」 (このようにしる、りかいする) という意味である。 ここでは、「信頼」 (しんらい) という言葉で、現世的な帰依を指している。なぜなら、それは信頼が主であるからだ。 「尊ぶこと」 (とうとぶこと) という言葉で、現世を超えた(悟りの)帰依を指している。 聖なる人々は、三宝を、その優れた徳によって、宝の傘のように尊んでいる。 したがって、信頼によって、煩悩を一時的に抑え、煩悩を滅した者となる。 尊ぶことによって、煩悩を断ち切る。 頼ることとは、その(三宝に)帰依することである。それによって、これから説かれる四つの帰依も、理解されるべきである。 一般的に、あるいは、信頼と尊ぶことによって、示されている、と、「信頼」 (しんらい) という言葉で、完全な信頼と、そうでない(信じること)も含まれる。同様に、「尊ぶこと」 (とうとぶこと) という言葉で、両方の帰依を解釈すべきである。
Maggakkhaṇe ijjhatīti yojanā. **‘‘Nibbānārammaṇaṃ hutvā’’**ti etena atthato catusaccādhigamo eva lokuttarasaraṇagamananti dasseti. Tattha hi nibbānadhammo sacchikiriyābhisamayavasena, maggadhammo bhāvanābhisamayavasena paṭivijjhiyamānoyeva saraṇagamanatthaṃ sādheti. Buddhaguṇā pana sāvakagocarabhūtā pariññābhisamayavasena, tathā ariyasaṅghaguṇā, tenāha **‘‘kiccato sakalepi ratanattaye ijjhatī’’**ti. Ijjhantañca saheva ijjhati, na lokiyaṃ viya patipāṭiyā asammohapaṭivedhena paṭividdhattāti adhippāyo. Ye pana vadanti ‘‘na saraṇagamanaṃ nibbānārammaṇaṃ hutvā pavattati. Maggassa adhigatattā pana adhigatameva hoti ekaccānaṃ tevijjādīnaṃ lokiyavijjādayo viyā’’ti, tesaṃ lokiyameva saraṇagamanaṃ siyā, na lokuttaraṃ, tañca ayuttaṃ duvidhassāpi icchitabbattā.
「道において、成就する」 (みちにおいて、じょうじゅする) と解釈する。 「涅槃を対象として」 (ねはねをたいしょうとして) と、これにより、四つの聖諦の悟りが、現世を超えた帰依であると示している。 なぜなら、そこでは、涅槃の法は、現実のものとして理解されることによって、道の法は、修行による理解によって、認識されるにつれて、帰依の意味を成し遂げるからである。 仏の徳は、弟子たちの対象となるものであり、完全に理解することによって、同様に、聖なる僧侶の徳も、それによって、帰依の意味を成し遂げる。それゆえ、「働きにおいては、すべての三宝において成就する」 (はたらきにおいては、すべてのさんぼうにおいてじょうじゅする) と、このように言われた。 そして、成就するものは、それ自身と共に成就するのであって、現世的なもののように、段階を踏んで、誤解なく理解されることによって、理解されるのではない、というのが意図である。 しかし、「帰依は、涅槃を対象として成立するのではなく、道が成就したことによって、成就するのである。一部の(人々)は、三つの知識(仏陀の三つの知識)を持つ者たちのように、現世的な知識などと同様に、成就したのである。」 (きえは、ねはねをたいしょうとしてせいりつするのではなく、みちがじょうじゅしたことによって、じょうじゅするものである。いちぶの(ひとびと)は、みっつのちしき(ぶっだのみっつのちしき)をもつものたちのように、げんせいてきなちしきなどどうように、じょうじゅしたのである。) と、このように言う者たちに対しては、それは現世的な帰依にすぎず、現世を超えた帰依ではない、ということになる。それは誤りである。なぜなら、両方とも望ましいものだからである。
Tanti lokiyaṃ saraṇagamanaṃ. Saddhāpaṭilābho ‘‘sammāsambuddho bhagavā’’tiādinā. Saddhāmūlikāti yathāvuttasaddhāpubbaṅgamā sammādiṭṭhiti buddhasubuddhataṃ, dhammasudhammataṃ, saṅghasuppaṭipattiñca lokiyāvabodhavaseneva sammā ñāyena dassanato. **‘‘Saddhāmūlikā sammādiṭṭhī’’**ti etena saddhūpanissayā yathāvuttalakkhaṇā paññā lokiyasaraṇagamananti dasseti, tenāha **‘‘diṭṭhijukammanti vuccatī’’**ti. Diṭṭhi eva attano paccayehi uju karīyatīti katvā diṭṭhi vā uju karīyati etenāti diṭṭhijukammaṃ, tathā pavatto cittuppādo. Evañca katvā ‘‘tapparāyaṇatākārappavatto cittuppādo’’ti idaṃ vacanaṃ samatthitaṃ hoti. Saddhāpubbaṅgamasammādiṭṭhiggahaṇaṃ pana cittuppādassa tappadhānatāyāti daṭṭhabbaṃ. **‘‘Saddhāpaṭilābho’’**ti iminā mātādīhi ussāhitadārakādīnaṃ viya ñāṇavippayuttaṃ saraṇagamanaṃ dasseti, **‘‘sammādiṭṭhī’’**ti iminā ñāṇasampayuttaṃ saraṇagamanaṃ. Tayidaṃ lokiyaṃ saraṇagamanaṃ. Attā sanniyyātīyati appīyati pariccajīyati etenāti attasanniyyātanaṃ, yathāvuttaṃ diṭṭhijukammaṃ. Taṃ ratanattayaṃ parāyaṇaṃ paṭisaraṇaṃ etassāti tapparāyaṇo, puggalo, cittuppādo vā. Tassa bhāvo tapparāyaṇatā, yathāvuttaṃ diṭṭhijukammameva. ‘‘Saraṇa’’nti adhippāyena sissabhāvaṃ antevāsikabhāvaṃ upagacchati etenāti sissabhāvūpagamanaṃ. Saraṇagamanādhippāyeneva paṇipatati etenāti paṇipāto. Sabbattha yathāvuttadiṭṭhijukammavaseneva attho veditabbo.
「それ」 (それ) とは、現世的な帰依である。 「信頼を得ること」 (しんらいをうること) とは、「正しく悟った仏陀は尊い方であり」 (ただしくさとったぶっだはたうといかたであり) という(仏説)によって。 「信頼を基盤とする」 (しんらいをきばんとする) とは、信頼に先行する、正しく悟った仏陀の善良さ、法の善良さ、僧侶たちの正しい実践を、現世的な理解の仕方で、正しく知ること。 「信頼を基盤とする正しい見解」 (しんらいをきばんとするただしいけんかい) という言葉で、信頼に頼る、説かれた性質を持つ智慧が、現世的な帰依であると示している。それゆえ、「見解の正しさ」 (けんかいのただしさ) と言われるのである。 見解とは、それ自身の原因によって、正しくされるものである、という観点から、見解が正しくされる、あるいは、それによって正しくされるのである、という見解の正しさ、そのような心のあり方である。 このようにして、「頼りとする心のあり方」 (たよりとするこころのありかた) という言葉が、意味を成すのである。 「信頼に先行する正しい見解」 (しんらいにせんこうするただしいけんかい) という言葉で、心のあり方が、それに重点を置いていると理解すべきである。 「信頼を得ること」 (しんらいをうること) という言葉で、親などによって励まされた子供のように、知識を伴わない帰依を示している。 「正しい見解」 (ただしいけんかい) という言葉で、知識を伴う帰依を示している。 それが現世的な帰依である。 「自己を委ねる」 (じこをゆだねる) とは、輪廻の苦しみから逃れるために、自己の存在を委ねることである。 「それ」 (それ) とは、説かれた見解の正しさである。 「それ(三宝)を頼りとする」 (それ(さんぼう)をたよりとする) とは、頼りとする者、存在、あるいは心のあり方である。 「そのあり方」 (そのありかた) とは、説かれた見解の正しさである。 「帰依」 (きえ) という言葉は、「弟子となること、従者となること」 (でしとなること、じゅうしゃとなること) を意味する。それに帰依することである。 「帰依すること」 (きえすること) とは、帰依するという意図で、ひれ伏すことである。 すべての場面で、説かれた見解の正しさによって、意味を理解すべきである。
Attapariccajananti saṃsāradukkhanittharaṇatthaṃ attano attabhāvassa pariccajanaṃ. Eseva nayo sesesupi. Buddhādīnaṃ yevāti avadhāraṇaṃ attasanniyyātanādīsupi tattha tattha vattabbaṃ. Evañhi tadaññanivattanaṃ kataṃ hoti.
「自己を委ねること」 (じこをゆだねること) とは、輪廻の苦しみから逃れるために、自己の存在を委ねることである。 これと同じ原則が、他の(帰依のあり方)にも適用される。 「仏などの」 (ぶつなどの) という限定は、自己を委ねることなどにおいても、そこに説明されるべきであることを示している。 そうでなければ、それは(他のものへの帰依を)排除することにはならない。
Evaṃ attasanniyyātanādīni ekena pakārena dassetvā idāni aparehipi pakārehi dassetuṃ **‘‘apicā’’**tiādi āraddhaṃ, tena pariyāyantarehipi attasanniyyātanādi katameva hoti atthassa abhinnattāti dasseti. Āḷavakādīnanti ādi-saddena sātāgirahemavatādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Nanu cete āḷavakādayo maggeneva āgatasaraṇagamanā, kathaṃ tesaṃ tapparāyaṇatāsaraṇagamanaṃ vuttanti? Maggenāgatasaraṇagamanehipi. ‘‘So ahaṃ vicarissāmi…pe… sudhammataṃ’’ (saṃ. ni. 1.246; su. ni. 194) ‘‘te mayaṃ vicarissāma , gāmā gāmaṃ nagā nagaṃ…pe… sudhammata’’nti, (su. ni. 182) tehi tapparāyaṇatākārassa paveditattā tathā vuttaṃ.
このように、自己を委ねることなどを、一つの方法で示した上で、次に、他の方法でも示すために、「さらにまた」 (さらにまた) と、このように始められた。それによって、他の方法でも、自己を委ねることなどが、意味は変わらずに行われると示している。 「アーラワカなど」 (あーらわかなど) という「など」という言葉で、サターギラ、ヘマワタなどを含んでいると理解すべきである。 しかし、これらのアーラワカなどは、道において帰依した者たちではないか。どうして彼らの、頼りとする心のあり方としての帰依が説かれているのか。 道において帰依した者たちにおいても、「私は、〜のように歩き回るだろう。〜(略)〜、真の法。」 (わたしは、〜のようにあるきまわるだろう。〜(りゃく)〜、しんのほう。) (『サンユッタ・ニカーヤ』1.246; 『スッタ・ニパータ』194) 「私たちは、〜のように歩き回るだろう。村から村へ、町から町へ。〜(略)〜、真の法。」 (わたしたちは、〜のようにあるきまわるだろう。むらからむらへ、まちからまちへ。〜(りゃく)〜、しんのほう。) (『スッタ・ニパータ』182) 彼らによって、頼りとする心のあり方という側面が示されているので、そのように言われたのである。
So panesa ñāti…pe… vasenāti ettha ñātivasena, bhayavasena, ācariyavasena, dakkhiṇeyyavasenāti paccekaṃ yojetabbaṃ. Tattha ñātivasenāti ñātibhāvavasena. Evaṃ sesesupi. Dakkhiṇeyyapaṇipātenāti dakkhiṇeyyatāhetukena paṇipātena. Itarehīti ñātibhāvādivasappavattehi tīhi paṇipātehi. ‘‘Itarehī’’tiādinā saṅkhepato vuttamatthaṃ vitthārato dassetuṃ **‘‘tasmā’’**tiādi vuttaṃ. Vandatīti paṇipātassa lakkhaṇavacanaṃ. Evarūpanti diṭṭhadhammikaṃ sandhāya vadati. Samparāyikañhi niyyānikaṃ vā anusāsaniṃ paccāsisanto dakkhiṇeyyapaṇipātameva karotīti adhippāyo.
「それ、そして、知人…(略)…のやり方で」 (それ、そして、ちじん…(りゃく)…のやりかたで) ここでは、知人としてのやり方、恐れとしてのやり方、師としてのやり方、供養を受けるに値する者としてのやり方、それぞれに解釈すべきである。 「知人としてのやり方」 (ちじんとしてのやりかた) とは、知人であることによるやり方。 同様に、他の(やり方)もそうである。 「供養を受けるに値する者へのひれ伏し方」 (くようをうけるにいたるものへのひれふしかた) とは、供養を受けるに値する者であることによる、ひれ伏し方。 「他の者たち」 (ほかのものたち) とは、知人としてのやり方などによる、他の三つのひれ伏し方。 「他の者たち」 (ほかのものたち) という言葉で、簡潔に述べられた意味を、詳細に説明するために、「それゆえ」 (それゆえ) と、このように言われたのである。 「崇拝する」 (すうはいする) とは、ひれ伏すことの性質を説明する言葉である。 「そのような」 (そのような) とは、現世的なものを指して言っている。 なぜなら、来世的なものは、導きの法であり、教えである。それを否定する者は、供養を受けるに値する者へのひれ伏し方をするだけだからである、というのが意図である。
Saraṇagamanappabhedoti saraṇagamanavibhāgo.
「帰依の区別」 (きえのくべつ) とは、帰依の分類である。
Ariyamaggo eva lokuttaraṃ saraṇagamananti **‘‘cattāri sāmaññaphalāni vipākaphala’’**nti vuttaṃ. Sabbadukkhakkhayoti sakalassa vaṭṭadukkhassa anuppādanirodho. Etanti ‘‘cattāri ariyasaccāni, sammappaññāya passatī’’ti evaṃ vuttaṃ ariyasaccassa dassanaṃ.
聖なる道が、この世を超えた帰依であると「四沙門果は果報である」と説かれた。一切の苦の滅尽とは、輪廻の苦しみが生じなくなることである。これとは、「四聖諦を正しく見よ」と説かれた聖諦の見解のことである。
Niccādito anupagamanādivasenāti ‘‘nicca’’nti aggahaṇādivasena. Aṭṭhānanti hetupaṭikkhepo. Anavakāsoti paccayapaṭikkhepo. Ubhayenāpi kāraṇameva paṭikkhipati. Yanti yena kāraṇena. Diṭṭhisampannoti maggadiṭṭhiyā samannāgato sotāpanno. Kañci saṅkhāranti catubhūmakesu saṅkhatasaṅkhāresu ekasaṅkhārampi. Niccato upagaccheyyāti ‘‘nicco’’ti gaṇheyya. **‘‘Sukhato upagaccheyyā’’**ti. ‘‘Ekantasukhī attā hoti arogo paraṃ maraṇā’’ti (dī. ni. 1.76) evaṃ attadiṭṭhivasena sukhato gāhaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ . Diṭṭhivippayuttacittena pana ariyasāvako pariḷāhavūpasamanatthaṃ mattahatthiparittāsito viya cokkhabrāhmaṇo ukkārabhūmiṃ kañci saṅkhāraṃ sukhato upagacchati. Attavāre kasiṇādipaññattisaṅgahatthaṃ ‘‘saṅkhāra’’nti avatvā **‘‘kañci dhamma’’**nti vuttaṃ. Imesupi vāresu catubhūmakavaseneva paricchedo veditabbo, tebhūmakavaseneva vā. Yaṃ yañhi puthujjano gāhavasena gaṇhāti, tato tato ariyasāvako gāhaṃ viniveṭheti.
常住であるかのように随順しないことなどによる。「常住」とは、執着などによる。「八不」とは、原因の否定である。「無有余地」とは、条件の否定である。どちらにおいても、原因そのものを否定している。「〜による」とは、その原因によって。「見清浄」とは、聖なる見解に具わった、声聞のこと。いかなるサンカーラであっても、四有(欲有・色有・無色有・空有)における、形成されたサンカーラ(行為・意志)のうち、一つであっても。「常住である」と随順するか、「 」と説かれた、自己(アートマン)は永遠に幸福で、死後も病気にならない」というような、自己の見解に固執して幸福であると捉えることを指す。しかし、聖者の弟子は、煩悩の火を鎮めるために、まるで水差しを持った(軽やかな)ような(清らかな)心で、いかなるサンカーラであっても、幸福であると随順する。「サンカーラ」とは、物質的(地・水・火・風)や精神的な(色・受・想・行・識)現象を包括する(地・水・火・風など)の「想」のことであり、「いかなる法」と説かれた。これらにおいても、四有におけるように、その範囲は四有(欲有・色有・無色有・空有)によるべきである。あるいは、三有(欲有・色有・無色有)によるべきである。凡夫が執着として捉えるもの、そのすべてから、聖者の弟子は執着を断ち切る。
**‘‘Mātara’’**ntiādīsu janikā mātā, janako pitā, manussabhūto khīṇāsavo arahāti adhippeto. Kiṃ pana ariyasāvako aññaṃ jīvitā voropeyyāti? Etampi aṭṭhānaṃ, puthujjanabhāvassa pana mahāsāvajjabhāvadassanatthaṃ, ariyasāvakassa ca phaladassanatthaṃ evaṃ vuttaṃ. Duṭṭhacittoti vadhakacittena paduṭṭhacitto. Lohitaṃ uppādeyyāti jīvamānakasarīre khuddakamakkhikāya pivanamattampi lohitaṃ uppādeyya. Saṅghaṃ bhindeyyāti samānasaṃvāsakaṃ samānasīmāyaṃ ṭhitaṃ saṅghaṃ. ‘‘Kammena, uddesena, voharanto, anussāvanena, salākaggāhenā’’ti (pari. 458) evaṃ vuttehi pañcahi kāraṇehi bhindeyya. Aññaṃ satthāranti aññaṃ titthakaraṃ ‘‘ayaṃ me satthā’’ti evaṃ gaṇheyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti attho. Na te gamissanti apāyabhūminti te buddhaṃ saraṇaṃ gatā taṃnimittaṃ apāyaṃ na gamissanti, devakāyaṃ pana paripūressantīti attho.
「母」などにおいては、産む母、産む父、人間となった阿羅漢のことである。では、聖者の弟子は、他の命を奪うであろうか。これも八不である。しかし、凡夫の段階の大きな罪悪であることを示すために、聖者の弟子であることの果報を示すために、このように説かれた。悪意ある心とは、殺意をもって汚された心である。血を流すとは、生きている体から、わずかな蚊に吸われるほどの血を流すことである。僧伽を破るとは、同じ尊敬を受ける者(同和合衆僧)が、同じ境界(戒壇)にある僧伽を破ることである。「業によって、指示によって、処理して、伝達して、くじ引きによって」(婆羅門経典458)と説かれた五つの原因によって破るであろう。他の師とは、他の教祖を「私の師である」と捉えることである。これはありえない、という意味である。彼らは悪趣には行かないであろう。仏を帰依した彼らは、その(仏を帰依した)ことによって悪趣には行かないであろう。しかし、天界を満たすであろう、という意味である。
Dasahi ṭhānehīti dasahi kāraṇehi. Adhigaṇhantīti abhibhavanti. Velāmasuttādivasenāpīti ettha karīsassa catutthabhāgappamāṇānaṃ caturāsītisahassasaṅkhyānaṃ suvaṇṇapātirūpiyapātikaṃsapātīnaṃ yathākkamaṃ rūpiyasuvaṇṇahiraññapūrānaṃ, sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitānaṃ caturāsītiyā hatthisahassānaṃ, caturāsītiyā assasahassānaṃ, caturāsītiyā rathasahassānaṃ, caturāsītiyā dhenusahassānaṃ, caturāsītiyā kaññāsahassānaṃ, caturāsītiyā pallaṅkasahassānaṃ, caturāsītiyā vatthakoṭisahassānaṃ, aparimāṇassa ca khajjabhojjādibhedassa āhārassa pariccajanavasena sattamāsādhikāni sattasaṃvaccharāni nirantaraṃ pavattavelāmamahādānato ekassa sotāpannassa dinnadānaṃ mahapphalataraṃ, tato sataṃ sotāpannānaṃ dinnadānato ekassa sakadāgāmino, tato ekassa anāgāmino, tato ekassa arahato, tato ekassa paccekabuddhassa, tato sammāsambuddhassa, tato buddhappamukhassa saṅghassa dinnadānaṃ mahapphalataraṃ, tato cātuddisasaṅghaṃ uddissa vihārakaraṇaṃ, tato saraṇagamanaṃ mahapphalataranti imamatthaṃ pakāsentassa velāmasuttassa (a. ni. 9.20) vasena. Vuttañhetaṃ ‘‘yaṃ gahapati velāmo brāhmaṇo dānaṃ adāsi mahādānaṃ, yo cekaṃ diṭṭhisampannaṃ bhojeyya, idaṃ tato mahapphalatara’’ntiādi (a. ni. 9.20). Velāmasuttādīti ādisaddena aggappasādasuttādīnaṃ (a. ni. 4.34; itivu. 90) saṅgaho daṭṭhabbo.
十つの場合に、十の原因によって。凌駕するとは、圧倒する。雲の経典などによると、というのは、糞の四分の一ほどの、八万四千もの金銀の器の、それぞれに価値のある銀器や金器、あらゆる装飾品で飾られた八万四千もの象、八万四千もの馬、八万四千もの車、八万四千もの牛、八万四千もの乙女、八万四千もの寝椅子、八万四千もの衣服、そして計り知れないほどの食べ物や飲み物などの食物を施すことによって、七ヶ月余りの七年間の絶え間ない大布施から、一人の見清浄者への布施はより多くの果報があり、それよりも百人の見清浄者への布施、それよりも一人の一来者(一次還者)、それよりも一人の不還者、それよりも一人の阿羅漢、それよりも一人の独覚仏、それよりも正等覚者、それよりも仏を首とする僧伽への布施、それよりも四方の僧伽を対象とした寺院の建立、それよりも帰依することが、より多くの果報がある、というこの意味を表す雲の経典(阿含経9.20)による。このように説かれている、「在家である雲(ヴェーラマ)が布施をした、大布施を。もし一人でも見清浄者を供養するならば、これよりも多くの果報がある」など(阿含経9.20)。雲の経典など、などという言葉には、善なる信仰の経典など(阿含経4.34、硫黄経90)が含まれると理解すべきである。
Aññāṇaṃ vatthuttayassa guṇānaṃ ajānanaṃ, tattha sammoho. ‘‘Buddho nu kho, na nu kho’’tiādinā vicikicchā saṃsayo. Micchāñāṇaṃ tassa guṇānaṃ aguṇabhāvaparikappanena viparītaggāho. Ādi-saddena anādarāgāravādīnaṃ saṅgaho. Na mahājutikanti na ujjalaṃ, aparisuddhaṃ apariyodātanti attho. Na mahāvipphāranti anuḷāraṃ. Sāvajjoti taṇhādiṭṭhādivasena sadoso, lokiyasaraṇagamanaṃ sikkhāsamādānaṃ viya aggahitakālaparicchedaṃ jīvitapariyantameva hoti, tasmā tassa khandhabhedena bhedoti āha **‘‘anavajjo kālakiriyāyā’’**ti. Soti anavajjo saraṇagamanabhedo. Satipi anavajjatte iṭṭhaphalopi na hotīti āha **‘‘aphalo’’**ti. Kasmā? Avipākattā. Na hi taṃ akusalanti.
他の三宝(仏・法・僧)の功徳を知らないこと、それに対する迷い。「仏であろうか、そうでなかろうか」というような疑いの迷い。邪な知見とは、その功徳を無功徳と誤って捉えることである。「 आदि」という言葉は、軽視や無礼な言葉などを含む。「大光明」ではないとは、輝いていない、清らかでない、浄化されていない、という意味である。「大いに広がる」のではないとは、不適切である。罪深いとは、渇愛や見解などによる罪悪、現世の帰依は、学問や修行の戒律のように、期間が限定されており、命の限りであるが、それゆえ、その(現世の帰依の)五蘊が壊れることによって壊れる、と「 、行動においては罪がない」と説かれている。帰依とは、罪のない帰依のあり方である。罪がなくても、望む果報も得られない、と「 、果報がない」と説かれている。なぜか。果報がないからである。それは不善ではないからである。
Ko upāsakoti sarūpapucchā, kiṃlakkhaṇo upāsakoti vuttaṃ hoti. Kasmāti hetupucchā, tena kena pavattinimittena upāsaka-saddo tasmiṃ puggale nirūḷhoti dasseti, tenāha **‘‘kasmā upāsakoti vuccatī’’**ti. Saddassa abhidheyye pavattinimittaṃ tadatthassa tabbhāvakāraṇaṃ. Kimassa sīlanti kīdisaṃ assa upāsakassa sīlaṃ, kittakena sīlenāyaṃ sīlasampanno nāma hotīti attho. Ko ājīvoti ko assa sammāājīvo, so pana micchājīvassa parivajjanena hotīti sopi vibhajīyati. Kā vipattīti kā assa sīlassa, ājīvassa vā vipatti. Anantarassa hi vidhi vā paṭisedho vā. Sampattīti etthāpi eseva nayo.
「優婆塞とは」とは、その姿を問うこと。「どのような性質の優婆塞か」と問われていることである。「なぜ」とは、原因を問うこと。そのどの原因によって、優婆塞という言葉がその人に適用されるのかを示している。「なぜ優婆塞と呼ばれるのか」と説かれていることである。言葉の対象となるものに適用される原因は、その意味の理由である。「彼の戒律はどのようなものか」とは、優婆塞の戒律はどのようなものか、どれほどの戒律によって、この者は戒律を具えた者と呼ばれるのか、という意味である。「彼の生計はどのようなものか」とは、彼の正しい生計はどのようなものか。それは誤った生計を避けることによって得られる、と(生計についても)分けられる。「どのような過失か」とは、彼の戒律の、あるいは生計の過失である。直前のことには、命令か、禁止かがある。成就とは、ここでも同じことである。
Yo kocīti khattiyādīsu yo koci, tena saraṇagamanaṃ evaṃ kāraṇaṃ, na jāti ādivisesoti dasseti.
「誰でも」とは、クシャトリアなどの誰でも。それゆえ、帰依することがその原因なのであって、出自などによる区別ではない、と示している。
Upāsanatoti teneva saraṇagamanena, tattha ca sakkaccakiriyāya ādara gāravabahumānādiyogena payirupāsanato.
「帰依する」とは、その帰依によって。そして、真剣に行うこと、敬意、尊敬、敬愛などを伴って、精進することによる。
Veramaṇiyoti veraṃ vuccati pāṇātipātādidussīlyaṃ, tassa maṇanato hananato vināsanato veramaṇiyo, pañca viratiyo viratipadhānattā tassa sīlassa, tenevāha **‘‘paṭivirato hotī’’**ti.
「離れる」とは、 「敵」とは、殺生などの不道徳である。それから離れること、滅すること、破壊すること、離れること、五つの禁戒(不殺生・不偸盗・不邪淫・不妄語・不飲酒)の、その実践によるその戒律である。それゆえ、「 、離れるであろう」と説かれている。
Micchāvaṇijjāti na sammāvaṇijjā ayuttavaṇijjā asāruppavaṇijjā. Pahāyāti akaraṇeneva pajahitvā. Dhammenāti dhammato anapetena, tena aññampi adhammikaṃ jīvikaṃ paṭikkhipati. Samenāti avisamena, tena kāyavisaṃ ādiduccaritaṃ vajjetvā kāyasamādinā sucaritena jīvikaṃ dasseti. Satthavaṇijjāti āvudhabhaṇḍaṃ katvā vā kāretvā vā yathākataṃ vā paṭilabhitvā tassa vikkayo. Sattavaṇijjāti manussavikkayo. Maṃsavaṇijjāti sūnakārādayo viya migasūkarādike posetvā maṃsaṃ sampādetvā vikkayo. Majjavaṇijjāti yaṃ kiñci majjaṃ yojetvā tassa vikkayo. Visavaṇijjāti visaṃ yojetvā vā visaṃ gahetvā vā tassa vikkayo. Tattha satthavaṇijjā paroparodhanimittatāya akaraṇīyā vuttā sattavaṇijjā abhujissabhāvakaraṇato, maṃsavaṇijjā vadhahetuto, majjavaṇijjā pamādaṭṭhānato.
「不正な商業」とは、正しい商業ではない、不適切な商業、ふさわしくない商業である。「捨てる」とは、行わないことによって、完全に捨てることである。「法により」とは、法から離れていないこと。それゆえ、他の不正な生計も否定する。「平静に」とは、不平穏ではなく。それゆえ、身体の悪行を避け、身体の善行によって生計を示す。「武器の商業」とは、武器の道具を作って 、あるいは作らせて、あるいはそのように作られたものを手に入れて、それを売ることである。「奴隷の商業」とは、人間の売買である。「肉の商業」とは、屠殺場のように、獣や豚などを飼育して肉を作り、それを売ることである。「酒の商業」とは、何であれ酒を調合して、それを売ることである。「毒の商業」とは、毒を調合して、あるいは毒を手に入れて、それを売ることである。その中で、武器の商業は、他者を傷つける原因となるため、行ってはならないと説かれている。奴隷の商業は、(他者に)無益な者となる原因となるため、肉の商業は、殺生の कारणとなるため、酒の商業は、放逸の原因となるためである。
Tassevāti pañcaveramaṇilakkhaṇassa sīlassa ceva pañcamicchāvaṇijjālakkhaṇassa ājīvassa ca. Vipattīti bhedo, pakopo ca. Yāyāti yāya paṭipattiyā. Caṇḍāloti upāsakacaṇḍālo. Malanti upāsakamalaṃ. Paṭikiṭṭhoti upāsakanihīno. Buddhādīsu kammakammaphalesu ca saddhāvipariyāyo assaddhiyaṃ micchādhimokkho, yathāvuttena assaddhiyena samannāgato assaddho. Yathāvuttasīlavipattiājīvavipattivasena dussīlo. ‘‘Iminā diṭṭhādinā idaṃ nāma maṅgalaṃ hotī’’ti evaṃ bālajanaparikappitakotūhalasaṅkhātena diṭṭhasutamutamaṅgalena samannāgato kotūhalamaṅgaliko. Maṅgalaṃ paccetīti diṭṭhamaṅgalādibhedaṃ maṅgalameva pattiyāyati. No kammanti kammassakataṃ no pattiyāyati. Ito ca bahiddhāti ito sabbaññubuddhasāsanato bahiddhā bāhirakasamaye. Dakkhiṇeyyaṃ pariyesatīti duppaṭipannaṃ dakkhiṇārahasaññī gavesati. Pubbakāraṃ karotīti dānamānaṃ ādikaṃ kusalakiriyaṃ paṭhamataraṃ karoti. Ettha ca dakkhiṇeyyapariyesanapubbakāre ekaṃ katvā pañca dhammā veditabbā.
「それ」とは、五つの禁戒の性質を持つ戒律と、五つの不正な商業の性質を持つ生計の両方である。「過失」とは、破壊、混乱である。「〜によって」とは、どのような方法で。「闡提」とは、優婆塞の闡提(無信者)。「穢れ」とは、優婆塞の穢れ。「卑しい」とは、優婆塞の卑しい者である。「仏など」における、業と業の果報への信仰の逆転、不信仰、誤った確信。述べられたような不信仰を具えた、不信仰者である。述べられたような戒律の過失、生計の過失による、不道徳な者である。「これにより、これ(吉兆)が吉兆となる」というように、愚かな人々が考え出した好奇心からなる、見たり聞いたりした最高の吉兆を具えた、好奇心旺盛な吉兆を信じる者である。「吉兆を求める」とは、見た吉兆などの、吉兆そのものを求めることである。「業ではない」とは、 「業の法則」を求めないことである。「ここから外側」とは、この一切知仏の教えから外側の、外側の世俗の時である。「供養されるべきものを探す」とは、正しく得られない、供養されるべき(人)と認識して探すことである。「先に善行を行う」とは、布施や尊敬などの、最初の善行を行うことである。ここでも、供養されるべきものを探すことと、先に善行を行うことを一つにして、五つの法を理解すべきである。
Vipattiyaṃ vuttavipariyāyena sampatti veditabbā. Ayaṃ pana viseso – catunnampi parisānaṃ ratijananaṭṭhena upāsakova ratanaṃ upāsakaratanaṃ. Guṇasobhākittisaddasugandhatāya upāsakova padumaṃ upāsakapadumaṃ. Tathā upāsakapuṇḍarīkaṃ.
「過失」において述べられた逆転の順序で、「成就」を理解すべきである。しかし、この違いは、四つの集会(比丘・比丘尼・優婆塞・優婆夷)に喜びを与える性質から、優婆塞のようである、宝である、優婆塞の宝である。功徳の輝き、名声、評判、香りによる 、優婆塞のようである、蓮である、優婆塞の蓮である。同様に、優婆塞の紅蓮である。
Ādimhītiādiatthe. Koṭiyanti pariyantakoṭiyaṃ. Vihāraggenāti ovarakakoṭṭhāsena, ‘‘imasmiṃ gabbhe vasantānamidaṃ nāma panasaphalaṃ pāpuṇātī’’tiādinā taṃ taṃvasanaṭṭhānakoṭṭhāsenāti attho. Ajjatagganti vā ajjadagganti vā ajja icceva attho.
「初め」とは、初めの意味。「一〇〇〇万」とは、終わりの一〇〇〇万。「寺院の」とは、僧坊の部分から。「この聖域に住む者には、この名前の果報がもたらされる」など、その居住場所の部分から、という意味である。「今日から」とは、「今日から」とも「今日」とも、「今日」という意味である。
‘‘Pāṇehi upeta’’nti iminā tassa saraṇagamanassa āpāṇakoṭikataṃ dassento ‘‘yāva me jīvitaṃ pavattatī’’tiādīni vatvā puna jīvitenāpi taṃ vatthuttayaṃ paṭipūjento ‘‘saraṇagamanaṃ rakkhāmī’’ti uppannaṃ tassa rañño adhippāyaṃ vibhāvento **‘‘ahañhī’’**tiādimāha. Pāṇehi upetanti hi yāva me pāṇā dharanti, tāva saraṇaṃ upetaṃ, upento ca na vācāmattena, na ekavāraṃ cittuppādamattena, atha kho pāṇānaṃ pariccajanavasena yāvajīvaṃ upetanti evamettha attho veditabbo.
「生命を保持して」とは、これにより、その帰依が命を賭けたものであることを示し、「私の命が続く限り」などと説き、再び生命をもってその三宝を敬い、「帰依を守ります」という、その王の意図を明らかにしながら、「私は」などと説かれた。「生命を保持して」とは、私の命が続く限り、帰依し、帰依する際も、言葉だけで、一度の心の動きだけで、ではなく、生命を捨てることによって、命が続く限り帰依する、このようにここで理解すべきである。
Accayanaṃ sādhumariyādaṃ madditvā vītikkamanaṃ accayoti āha **‘‘aparādho’’**ti. Acceti atikkamati etenāti vā accayo, vītikkamassa pavattanako akusaladhammo. So eva aparajjhati etenāti aparādho. So hi aparajjhantaṃ purisaṃ abhibhavitvā pavattati, tenāha **‘‘atikkamma abhibhavitvā pavatto’’**ti. Caratīti ācarati karoti. Dhammenevāti dhammato anapetena payogena. Paṭiggaṇhātūti adhivāsanavasena sampaṭicchatūti atthoti āha **‘‘khamatū’’**ti.
「過ち」とは、善き人の道を無視して、それを超えること、過ちであると説かれている。「過つ」とは、超える、これによって、過ちである。また、過ちを犯す者、これによって過ちである。それは、過ちを犯す人を圧倒して、進行する。それゆえ、「 、超えて圧倒して進行する」と説かれている。「行い」とは、実践する、行う。「法により」とは、法から離れていない、正しい意図である。「受け入れる」とは、許容することによって、受け入れる、という意味であると説かれている。「 、許しなさい」と。
251. ‘‘Taggha tvaṃ, mahārāja, accayo accagamā yathābālaṃ yathāmūḷhaṃ yathāakusalaṃ, yaṃ tvaṃ pitaraṃ dhammikaṃ dhammarājānaṃ jīvitā voropesi. Yato ca kho tvaṃ, mahārāja, accayaṃ accayato disvā yathādhammaṃ paṭikarosi, taṃ te mayaṃ paṭiggaṇhāma. Vuddhihesā, mahārāja, ariyassa vinaye, yo accayaṃ accayato disvā yathādhammaṃ paṭikaroti, āyatiṃ saṃvaraṃ āpajjatī’’ti.
251. 「大王,你确实如愚者、如痴者、如不明智者,因杀害了你的父王,一位奉行正法的、正法的国王,犯下了罪过。然而,大王,当你认识到自己的罪过并如法忏悔时,我们接受你的忏悔。大王,在圣者的律中,这是进步的,那就是认识到罪过并如法忏悔,以便将来能够自我约束。」
251. Tagghāti ekaṃse nipāto. Yathā dhammaṃ paṭikarosīti yathā dhammo ṭhito tatheva karosi, khamāpesīti vuttaṃ hoti. Taṃ te mayaṃ paṭiggaṇhāmāti taṃ tava aparādhaṃ mayaṃ khamāma. Vuḍḍhihesā, mahārāja ariyassa vinayeti esā, mahārāja, ariyassa vinaye buddhassa bhagavato sāsane vuḍḍhi nāma. Katamā? Yāyaṃ accayaṃ accayato disvā yathādhammaṃ paṭikaritvā āyatiṃ saṃvarāpajjanā, desanaṃ pana puggalādhiṭṭhānaṃ karonto – ‘‘yo accayaṃ accayato disvā yathādhammaṃ paṭikaroti, āyatiṃ saṃvaraṃ āpajjatī’’ti āha.
251. 「確かに」という言葉は、確実性を表す副詞である。「法に従って行う」とは、法が立つように、あなたは許した、という意味である。「私たちはあなたを受け入れます」とは、私たちはあなたの過ちを許します。「これは、偉大な王よ、聖者の戒律における成長です。」これは、偉大な王よ、聖者の戒律、仏の世尊の教えにおける成長である。どのような成長か? 過ちを過ちとして見なし、法に従って行い、将来戒めることである。説法は、個人に焦点を当てて行われる。「過ちを過ちとして見なし、法に従って行い、将来戒める者は…」と彼は言った。
251. Sadevakena lokena ‘‘saraṇa’’nti araṇīyato ariyo, tathāgatoti āha **‘‘ariyassa vinaye buddhassa bhagavato sāsane’’**ti. Puggalādhiṭṭhānaṃ karontoti kāmaṃ ‘‘vuddhi hesā’’ti dhammādhiṭṭhānavasena vākyaṃ āraddhaṃ, tathāpi desanaṃ pana puggalādhiṭṭhānaṃ karonto saṃvaraṃ āpajjatīti āhāti yojanā.
251. 神々と共にこの世に「帰依」とは、避けることができない、聖なる者、如来であると「聖なる戒律において、仏である世尊の教えにおいて」と説かれている。個人を対象として行うとは、確かに「これは成長である」と 、法を対象とした意味で文が始まったとしても、教えを 、個人を対象として行うと、(戒律を)保つことになる、と説かれている、と解釈すべきである。
252. Evaṃ vutte, rājā māgadho ajātasattu vedehiputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘handa ca dāni mayaṃ, bhante, gacchāma bahukiccā mayaṃ bahukaraṇīyā’’ti. ‘‘Yassadāni tvaṃ, mahārāja, kālaṃ maññasī’’ti. Atha kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi.
252. 佛说此语时,摩揭陀国国王无生(阿阇世)对世尊说:「世尊,现在我们告辞了,我们有很多事情要做,有很多事情要处理。」「大王,你认为何时方便,便何时离去。」于是,摩揭陀国国王无生(阿阇世)对佛所说的话感到高兴,表示赞同,起身离座,向世尊顶礼,右绕而离去。
252. Evaṃ vutteti evaṃ bhagavatā vutte. Handa ca dāni mayaṃ bhanteti ettha handāti vacasāyatthe nipāto. So hi gamanavacasāyaṃ katvā evamāha. Bahukiccāti balavakiccā. Bahukaraṇīyāti tasseva vevacanaṃ. Yassadāni tvanti yassa idāni tvaṃ mahārāja gamanassa kālaṃ maññasi jānāsi, tassa kālaṃ tvameva jānāsīti vuttaṃ hoti. Padakkhiṇaṃ katvā pakkāmīti tikkhattuṃ padakkhiṇaṃ katvā dasanakhasamodhānasamujjalaṃ añjaliṃ sirasi patiṭṭhapetvā yāva dassanavisayaṃ bhagavato abhimukhova paṭikkamitvā dassanavijahanaṭṭhānabhūmiyaṃ pañcapatiṭṭhitena vanditvā pakkāmi.
252. 「このように言われた」とは、世尊がこのように言われたとき。「さあ、師よ」とは、ここでは「さあ」という言葉は、行くことを意味する。彼はこのように言った。「多くの仕事」とは、多くの仕事。「多くのやるべきこと」とは、その同義語である。「あなたが今、行く時だと思う」とは、あなたが今、偉大な王よ、行く時だと思う、あなたはそれを行く時を知っている、という意味である。「周回して去った」とは、三度周回し、爪の先端で研磨された、合掌して頭上に置いた、世尊の視界が消えるまで、世尊に向かって進み、視界から離れる場所で、五体投地して去った。
253. Atha kho bhagavā acirapakkantassa rañño māgadhassa ajātasattussa vedehiputtassa bhikkhū āmantesi – ‘‘khatāyaṃ, bhikkhave, rājā. Upahatāyaṃ, bhikkhave, rājā. Sacāyaṃ, bhikkhave, rājā pitaraṃ dhammikaṃ dhammarājānaṃ jīvitā na voropessatha, imasmiññeva āsane virajaṃ vītamalaṃ dhammacakkhuṃ uppajjissathā’’ti. Idamavoca bhagavā. Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti.
253. 摩揭陀国国王无生(阿阇世)离去不久,世尊便对比丘们说:「比丘们,国王(罪业)已成就。比丘们,国王(罪业)已破坏。比丘们,如果国王没有杀害他的父王,一位奉行正法的、正法的国王,那么,就在这个座位上,他将证得无垢、无瑕的法眼。」佛陀说了这些话。比丘们对佛陀所说的话感到高兴,表示赞同。
Sāmaññaphalasuttaṃ niṭṭhitaṃ dutiyaṃ.
沙门果经,第二部终。
253. Khatāyaṃ, bhikkhave, rājāti khato ayaṃ, bhikkhave, rājā. Upahatāyanti upahato ayaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ayaṃ, bhikkhave, rājā khato upahato bhinnapatiṭṭho jāto, tathānena attanāva attā khato, yathā attano patiṭṭhā na jātāti. Virajanti rāgarajādivirahitaṃ. Rāgamalādīnaṃyeva vigatattā vītamalaṃ. Dhammacakkhunti dhammesu vā cakkhuṃ, dhammamayaṃ vā cakkhuṃ, aññesu ṭhānesu tiṇṇaṃ maggānametaṃ adhivacanaṃ. Idha pana sotāpattimaggasseva. Idaṃ vuttaṃ hoti – sace iminā pitā ghātito nābhavissa, idāni idhevāsane nisinno sotāpattimaggaṃ patto abhavissa, pāpamittasaṃsaggena panassa antarāyo jāto. Evaṃ santepi yasmā ayaṃ tathāgataṃ upasaṅkamitvā ratanattayaṃ saraṇaṃ gato, tasmā mama sāsanamahantatāya yathā nāma koci purisassa vadhaṃ katvā pupphamuṭṭhimattena daṇḍena mucceyya, evameva lohakumbhiyaṃ nibbattitvā tiṃsavassasahassāni adho patanto heṭṭhimatalaṃ patvā tiṃsavassasahassāni uddhaṃ gacchanto punapi uparimatalaṃ pāpuṇitvā muccissatīti idampi kira bhagavatā vuttameva, pāḷiyaṃ pana na ārūḷhaṃ.
253. 「この王は、比丘たちよ、破壊された。」「この王は、比丘たちよ、損なわれた。」これは、「この王は、比丘たちよ、破壊され、損なわれ、基盤を失った。彼は自己によって自己を破壊したので、自己の基盤がなくなった。」という意味である。「汚れのない」とは、貪欲などの汚れから離れている。「貪欲などの汚れがないので、汚れていない。」「法の眼」とは、法における眼、法によって作られた眼、他の場所では三つの道(聖者の道)の別名である。ここでは、ソーダーパンナ(預流)の道の別名である。これは、「もし彼が父を殺さなかったなら、今ここに座っている彼はソーダーパンナの道を得たであろう。しかし、悪友との交際によって、彼の妨げとなった。このように、彼が如来に近づき、三宝に帰依したので、私の教えは広大なので、まるで誰かが殺人を犯して、花の束で罰せられるように、鉄の釜に生まれ、三万年下り、底に達し、三万年上り、再び頂上に達して解放されるであろう。」これもまた、世尊が言われたことであるが、経典には記録されていない。
Idaṃ pana suttaṃ sutvā raññā koci ānisaṃso laddhoti? Mahāānisaṃso laddho. Ayañhi pitu māritakālato paṭṭhāya neva rattiṃ na divā niddaṃ labhati, satthāraṃ pana upasaṅkamitvā imāya madhurāya ojavantiyā dhammadesanāya sutakālato paṭṭhāya niddaṃ labhi. Tiṇṇaṃ ratanānaṃ mahāsakkāraṃ akāsi. Pothujjanikāya saddhāya samannāgato nāma iminā raññā sadiso nāhosi. Anāgate pana vijitāvī nāma paccekabuddho hutvā parinibbāyissatīti . Idamavoca bhagavā. Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti.
この経を聞いて、王はどのような利益を得たか? 彼は大きな利益を得た。父を殺した時から、彼は夜も昼も眠ることができなかった。しかし、師に近づき、この甘く力強い法説を聞いた時から、彼は眠りを得た。彼は三宝に大きな敬意を払った。世俗的な信仰を持つ者の中で、この王に匹敵する者はいない。将来、彼は独覚仏となり、般涅槃するであろう。世尊はこう言われた。これらの比丘たちは、世尊の言葉を聞いて喜んだ。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
『スマングルヴィラシニ』の『ディーガニカーヤ』の注釈書より
Sāmaññaphalasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
『サーマニャパラ経』の注釈 完了。
253. Imasmiṃyeva attabhāve nippajjanakānaṃ attano kusalamūlānaṃ khaṇanena khato, tesaṃyeva upahananena upahato. Ubhayenāpi tassa kammāparādhameva vadati. Patiṭṭhāti sammattaniyāmokkamanaṃ etāyāti patiṭṭhā, tassa upanissayasampadā. Sā kiriyāparādhena bhinnā vināsitā etenāti bhinnapatiṭṭho, tenāha **‘‘tathā’’**tiādi. Dhammesu cakkhunti catusaccadhammesu tesaṃ dassanaṭṭhena cakkhu. Aññesu ṭhānesūti aññesu suttapadesu. Muccissatīti saṭṭhi vassasahassāni paccitvā lohakumbhī narakato muccissati.
253. この身において、自身の善行の根源を掘り起こすことによって傷つけられ、それらの(善行の根源)を覆い隠すことによって傷つけられた。どちらにおいても、その業の過ちを指している。「依り所」とは、定まった真理(涅槃)に至る道である、依り所。その(依り所)は、行為の過ちによって壊され、失われた、それゆえ、「 、そのように」などと説かれている。「法における眼」とは、四聖諦の法を、それを見るという意味での眼。「他の場所」とは、他の経典の箇所である。「解放されるであろう」とは、六万年の間、鉄の鍋(地獄)で苦しんで、解放されるであろう。
Yadi anantare attabhāve narake paccati, imaṃ pana suttaṃ sutvā rañño ko ānisaṃso laddhoti āha **‘‘mahānisaṃso’’**tiādi. So pana ānisaṃso niddālābhasīsena vutto tadā kāyikacetasikadukkhāpagamo, tiṇṇaṃ ratanānaṃ mahāsakkārakiriyā, sātisayo pothujjanikasaddhāpaṭilābhoti evaṃpakāro diṭṭhadhammiko, samparāyiko pana aparāparesupi bhavesu aparimāṇo yevāti veditabbo.
もし、次の生で地獄で苦しむならば、この経典を聞いた王は、どのような利益を得たのか、と「 、大きな利益」などと説かれている。その利益は、「 nidāla-sīsa」( nidāla-sīsa:経典の題名?)によって説かれた。その時の身体的・精神的な苦痛の除去、三宝への深い尊敬の行為、世俗的な信仰の獲得など、このようなものである現世での利益。来世での利益は、さらにさらに多くの生においても、計り知れないものであると理解すべきである。
Etthāha – yadi rañño kammantarāyābhāve tasmiṃyeva āsane dhammacakkhu uppajjissati, kathaṃ anāgate paccekabuddho hutvā parinibbāyissati. Atha paccekabuddho hutvā parinibbāyissati, kathaṃ tadā dhammacakkhuṃ uppajjissati, nanu ime sāvakabodhipaccekabodhiupanissayā bhinnanissayāti? Nāyaṃ virodho ito parato evassa paccekabodhisambhārānaṃ sambharaṇīyato. Sāvakabodhiyā bujjhanakasattāpi hi asati tassā samavāye kālantare paccekabodhiyā bujjhissanti katābhinīhārasambhavato. Apare pana bhaṇanti ‘‘paccekabodhiyā yevāyaṃ katābhinīhāro. Katābhinīhārāpi hi tattha niyatiṃ appattā tassa ñāṇassa paripākaṃ anupagatattā satthu sammukhībhāve sāvakabodhiṃ pāpuṇissantīti bhagavā ‘sacāyaṃ bhikkhave rājā’tiādimāha. Mahābodhisattānameva ca ānantariyaparimutti, na itarabodhisattānaṃ. Tathā hi paccekabodhiyaṃ niyato samāno devadatto cirakālasambhūtena lokanāthe āghātena garutarāni ānantariyāni pasavi, tasmā kammantarāyenāyaṃ idāni asamavetadassanābhisamayo rājā paccekabodhiniyāmena anāgate paccekabuddho hutvā parinibbāyissatī’’ti daṭṭhabbaṃ.
それゆえ、もし王が事業の妨げがないならば、その場で悟りの眼が開かれるとしたら、なぜ未来において独覚者となって涅槃に入るのであろうか。もし独覚者となって涅槃に入るのなら、その時、悟りの眼はどのように開かれるのであろうか。これは、声聞の悟りや独覚の悟りへの依拠が異なるのではないか。これ以降、独覚の悟りのための資具を蓄えることにおいては、そのような矛盾はない。声聞の悟りによって悟るべき衆生も、それが整わないとしても、時が来れば独覚の悟りによって悟るであろう、なぜなら、それらは(悟りのための)努力を成し遂げているからである。あるいは、『これは独覚の悟りのための努力である。努力を成し遂げた者でも、そこ(独覚の悟り)に到達していないのは、その知恵が熟していないためであり、師の面前で声聞の悟りを獲得するであろう』と(ある人々は)言う。仏陀の弟子(声聞)ではなく、大菩薩(独覚)にのみ、その(涅槃に入る)一時的な解脱がある。なぜなら、独覚の悟りに定められていたデーヴァダッタは、長い間蓄積された世尊への憎しみによって、より重い(無間業)を造ったからである。したがって、この王は、事業の妨げによって、今、(悟りの眼が)整わない(=見えない)ことから、未来において独覚の定めに従って独覚者となって涅槃に入るであろうと、このように理解すべきである。
Sāmaññaphalasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
『サーマニャパラ経』の注釈における、隠された意味の解明。
3. Ambaṭṭhasuttaṃ 3. 梵天德经
254. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi yena icchānaṅgalaṃ nāma kosalānaṃ brāhmaṇagāmo tadavasari. Tatra sudaṃ bhagavā icchānaṅgale viharati icchānaṅgalavanasaṇḍe.
254. 我是这样听说的:一次,佛陀在拘萨罗国游行,率领着五百名比丘僧众,来到了名为伊禅伽罗的拘萨罗国的一个婆罗门村庄。在那里,佛陀住在伊禅伽罗的恒伽罗园。
254. Evaṃ me sutaṃ…pe… kosalesūti ambaṭṭhasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Kosalesūti kosalā nāma jānapadino rājakumārā. Tesaṃ nivāso ekopi janapado rūḷhīsaddena kosalāti vuccati, tasmiṃ kosalesu janapade. Porāṇā panāhu – yasmā pubbe mahāpanādaṃ rājakumāraṃ nānānāṭakādīni disvā sitamattampi akarontaṃ sutvā rājā āha – ‘‘yo mama puttaṃ hasāpeti, sabbālaṅkārena naṃ alaṅkaromī’’ti. Tato naṅgalānipi chaḍḍetvā mahājanakāye sannipatite manussā sātirekāni sattavassāni nānākīḷāyo dassetvāpi taṃ hasāpetuṃ nāsakkhiṃsu, tato sakko devarājā nāṭakaṃ pesesi, so dibbanāṭakaṃ dassetvā hasāpesi. Atha te manussā attano attano vasanokāsābhimukhā pakkamiṃsu. Te paṭipathe mittasuhajjādayo disvā paṭisanthāraṃ karontā – ‘‘kacci bho kusalaṃ, kacci bho kusala’’nti āhaṃsu. Tasmā taṃ ‘‘kusala’’nti vacanaṃ upādāya so padeso kosalāti vuccatīti.
254. 「このように私は聞いた…(中略)…コーサラで」とは、『アンバッタ経』のことである。ここでは、以下のような珍しい語の注釈がある。コーサラとは、国の王子たちである。彼らの居住地は、一つの国であっても、習慣的にコーサラと呼ばれる。そのコーサラ国において。古代の人々はこう言った。「かつて、マハー・パーナダ王子が、様々な劇を見ても笑わなかったので、王は『私の息子を笑わせた者に、全ての装飾品を与えよう』と言った。そこで、彼らは鋤を捨て、大衆が集まったが、人々は七年以上様々な遊びを見せても、彼を笑わせることができなかった。それゆえ、デヴァラージャ(帝釈天)は劇役者を送った。彼は天上の劇を見せて、彼を笑わせた。それから、人々はそれぞれの居住地に向かって去った。道中で、友人や知人に出会い、挨拶を交わし、『元気ですか?』と尋ねた。それゆえ、『元気』という言葉から、その場所はコーサラと呼ばれる。」
Cārikaṃ caramānoti addhānagamanaṃ gacchanto. Cārikā ca nāmesā bhagavato duvidhā hoti – turitacārikā ca, aturitacārikā ca. Tattha dūrepi bodhaneyyapuggalaṃ disvā tassa bodhanatthāya sahasā gamanaṃ turitacārikā nāma, sā mahākassapassa paccuggamanādīsu daṭṭhabbā. Bhagavā hi mahākassapattheraṃ paccuggacchanto muhuttena tigāvutaṃ maggaṃ agamāsi. Āḷavakassatthāya tiṃsayojanaṃ, tathā aṅgulimālassa. Pakkusātissa pana pañcacattālīsayojanaṃ. Mahākappinassa vīsayojanasataṃ. Dhaniyassatthāya sattayojanasatāni agamāsi. Dhammasenāpatino saddhivihārikassa vanavāsītissasāmaṇerassa tigāvutādhikaṃ vīsayojanasataṃ.
遊行(さりかṃ)とは、旅をすることである。世尊の遊行には、急ぐ遊行(とうりた・さりか)と、急がない遊行(あとぅりた・さりか)の二つがある。そのうち、遠くにいても悟るべき人々を見て、その悟りのために急いで行くことを急ぐ遊行といい、これは大迦葉尊者(まはーかしゃぱ・そんにゃ)の出迎えなどの例で見ることができる。世尊は、大迦葉尊者をお迎えするために、わずかの時間で三由旬(さん・ゆうじゅん)の道のりを行かれた。阿羅漢(あろーか)のためには三十由旬、無学(むがく)の鴦掘摩羅(おうぐるまーら)のためにもそうである。般遮罗(はんしゃーら)のためには四十五由旬。摩訶迦葉(まはーかしゃぱ)のためには二百由旬。曇尼耶(どんにお)のためには七百由旬。法軍(ほーぐん)の同宿の弟子である樹下(じゅげ)という沙弥(しゃみ)のためには、二百由旬余りを行かれた。
Ekadivasaṃ kira thero – ‘‘tissasāmaṇerassa santikaṃ, bhante, gacchāmī’’ti āha. Bhagavā – ‘‘ahampi gamissāmī’’ti vatvā āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi – ‘‘ānanda, vīsatisahassānaṃ chaḷabhiññānaṃ ārocehi, bhagavā kira vanavāsissa tissasāmaṇerassa santikaṃ gamissatī’’ti. Tato dutiyadivase vīsatisahassakhīṇāsavaparivāro ākāse uppatitvā vīsatiyojanasatamatthake tassa gocaragāmadvāre otaritvā cīvaraṃ pārupi. Taṃ kammantaṃ gacchamānā manussā disvā – ‘‘satthā no āgato, mā kammantaṃ agamitthā’’ti vatvā āsanāni paññapetvā yāguṃ datvā pātarāsabhattaṃ karontā – ‘‘kuhiṃ, bhante, bhagavā gacchatī’’ti daharabhikkhū pucchiṃsu. Upāsakā na bhagavā aññattha gacchati, idheva tissasāmaṇerassa dassanatthāyāgatoti. Te – ‘‘amhākaṃ kulūpakassa kira therassa dassanatthāya satthā āgato, no vata no thero oramattako’’ti somanassajātā ahesuṃ.
ある日、尊者は「世尊、樹下(じゅげ)の沙弥(しゃみ)のところへ参ります」と言われた。世尊は「私も参ろう」と言って、阿難(あなん)尊者をお呼びになって「阿難よ、二万人の六神通(ろく・じんつー)を備えた比丘(びく)たちに、世尊が樹下(じゅげ)の沙弥(しゃみ)のもとへ参られると知らせなさい」と言われた。それから二日目、二万人の阿羅漢(あろーか)に囲まれた世尊は、空を飛んで二十由旬(にじゅう・ゆうじゅん)の彼方にあるその沙弥(しゃみ)の所領(しょりょう)の入り口に降り立ち、衣(ころも)をお召しになった。その仕事をしている人々がそれを見て、「世尊がお越しになった。仕事をしていてはならない」と言って、席を設け、粥(かゆ)を差し上げ、朝食(ちょうしょく)を準備しながら、「世尊、どこへお参りになりますか」と若い比丘(びく)たちに尋ねた。信者たちは、「世尊は他のところへお参りになるのではない。樹下(じゅげ)の沙弥(しゃみ)にお会いするために来られたのだ」と言った。彼らは「私たちの師である尊者にお会いするために世尊がお越しになった。なんと幸運なことだろう」と喜んだ。
Atha kho bhagavato bhattakiccapariyosāne sāmaṇero gāme piṇḍāya caritvā – ‘‘upāsakā, mahābhikkhusaṅgho’’ti pucchi. Athassa te ‘‘satthā, bhante, āgato’’ti ārocesuṃ. So bhagavantaṃ upasaṅkamitvā piṇḍapātena āpucchi. Satthā tassa pattaṃ hatthena gahetvā – ‘‘alaṃ, tissa, niṭṭhitaṃ bhattakicca’’nti āha. Tato upajjhāyaṃ āpucchitvā attano pattāsane nisīditvā bhattakiccamakāsi. Athassa bhattakiccapariyosāne satthā maṅgalaṃ vatvā nikkhamitvā gāmadvāre ṭhatvā – ‘‘kataro te, tissa, vasanaṭṭhānaṃ gatamaggo’’ti āha. Ayaṃ bhagavāti. Maggaṃ desayamāno purato yāhi tissāti. Bhagavā kira sadevakassa lokassa maggadesakopi samāno sakale tigāvute magge ‘sāmaṇeraṃ daṭṭhuṃ lacchāmī’ti taṃ maggadesakaṃ akāsi.
世尊の食事の終わりに、沙弥(しゃみ)は村で托鉢(たくはつ)をして、「信者たちよ、大いなる僧伽(そうぎゃー)がおられますか」と尋ねた。人々は「世尊がお越しになりました」と告げた。彼は世尊のもとへ行って、托鉢(たくはつ)の鉢(はち)を差し出した。世尊は彼の鉢(はち)を手に取って、「もうよい、樹下(じゅげ)、食事は終わった」と言われた。それから師(し)に暇乞(ひまこ)いをして、自分の席に座って食事をされた。食事の後、世尊は吉祥(きっしょう)の偈(げー)を唱え、出てきて村の入り口に立って、「樹下(じゅげ)、あなたの住まいの場所への道はどちらですか」と尋ねられた。世尊がおられます、と。世尊は道を教えながら、「樹下(じゅげ)、先へ行きなさい」と言われた。世尊は、デーヴァ(でーば)とともにこの世を教え導く方でありながら、三由旬(さん・ゆうじゅん)の全行程(ぜん・こうけい)で「沙弥(しゃみ)に会うことができるだろうか」と、彼に道を教える役をされた。
So attano vasanaṭṭhānaṃ gantvā bhagavato vattamakāsi. Atha naṃ bhagavā – ‘‘kataro te, tissa, caṅkamo’’ti pucchitvā tattha gantvā sāmaṇerassa nisīdanapāsāṇe nisīditvā – ‘‘tissa, imasmiṃ ṭhāne sukhaṃ vasī’’ti pucchi. So āha – ‘‘āma, bhante, imasmiṃ ṭhāne vasantassa sīhabyagghahatthimigamorādīnaṃ saddaṃ suṇato araññasaññā uppajjati, tāya sukhaṃ vasāmī’’ti. Atha naṃ bhagavā – ‘‘tissa, bhikkhusaṅghaṃ sannipātehi, buddhadāyajjaṃ te dassāmī’’ti vatvā sannipatite bhikkhusaṅghe upasampādetvā attano vasanaṭṭhānameva agamāsīti. Ayaṃ turitacārikā nāma. Yaṃ pana gāmanigamapaṭipāṭiyā devasikaṃ yojanadviyojanavasena piṇḍapātacariyādīhi lokaṃ anuggaṇhantassa gamanaṃ, ayaṃ aturitacārikā nāma.
彼は自分の住まいの場所へ行って、世尊に申し上げた。世尊は彼に、「樹下(じゅげ)、あなたの散策(さんさく)の場所はどこですか」と尋ねて、そこへ行って、沙弥(しゃみ)の座る石(いし)に座って、「樹下(じゅげ)、この場所で快適に過ごしましたか」と尋ねた。彼は答えた。「はい、世尊。この場所で過ごしていると、獅子(しし)、虎(とら)、象(ぞう)、鹿(しか)、牛(うし)などの獣(けもの)の鳴き声を聞いても、森にいるという感覚が起こらず、それで快適に過ごしました」と言った。世尊は彼に、「樹下(じゅげ)、僧伽(そうぎゃー)を集めなさい。仏陀(ぶっだ)の遺産(ゆいさん)をあなたに見せよう」と言って、僧伽(そうぎゃー)を集めて、自分の住まいの場所へ戻られた。これが急ぐ遊行(とうりた・さりか)である。一方、村々(むらむら)を順に、毎日二由旬(に・ゆうじゅん)ずつ托鉢(たくはつ)などをして、世の中を巡り歩くことを、急がない遊行(あとぅりた・さりか)という。
Imaṃ pana cārikaṃ caranto bhagavā mahāmaṇḍalaṃ, majjhimamaṇḍalaṃ, antomaṇḍalanti imesaṃ tiṇṇaṃ maṇḍalānaṃ aññatarasmiṃ carati. Tattha mahāmaṇḍalaṃ navayojanasatikaṃ, majjhimamaṇḍalaṃ chayojanasatikaṃ , antomaṇḍalaṃ tiyojanasatikaṃ. Yadā mahāmaṇḍale cārikaṃ caritukāmo hoti, mahāpavāraṇāya pavāretvā pāṭipadadivase mahābhikkhusaṅghaparivāro nikkhamati. Samantā yojanasataṃ ekakolāhalaṃ hoti. Purimaṃ purimaṃ āgatā nimantetuṃ labhanti. Itaresu dvīsu maṇḍalesu sakkāro mahāmaṇḍale osarati. Tattha bhagavā tesu tesu gāmanigamesu ekāhaṃ dvīhaṃ vasanto mahājanaṃ āmisappaṭiggahena anuggaṇhanto dhammadānena cassa vivaṭṭasannissitaṃ kusalaṃ vaḍḍhento navahi māsehi cārikaṃ pariyosāpeti. Sace pana antovasse bhikkhūnaṃ samathavipassanā taruṇā honti, mahāpavāraṇāya apavāretvā pavāraṇāsaṅgahaṃ datvā kattikapuṇṇamāyaṃ pavāretvā migasirassa paṭhamapāṭipadadivase mahābhikkhusaṅghaparivāro nikkhamitvā majjhimamaṇḍale osarati. Aññenapi kāraṇena majjhimamaṇḍale cārikaṃ caritukāmo catumāsaṃ vasitvāva nikkhamati. Vuttanayeneva itaresu dvīsu maṇḍalesu sakkāro majjhimamaṇḍale osarati. Bhagavā purimanayeneva lokaṃ anuggaṇhanto aṭṭhahi māsehi cārikaṃ pariyosāpeti. Sace pana catumāsaṃ vutthavassassāpi bhagavato veneyyasattā aparipakkindriyā honti, tesaṃ indriyaparipākaṃ āgamayamāno aparampi ekamāsaṃ vā dviticatumāsaṃ vā tattheva vasitvā mahābhikkhusaṅghaparivāro nikkhamati. Vuttanayeneva itaresu dvīsu maṇḍalesu sakkāro antomaṇḍale osarati. Bhagavā purimanayeneva lokaṃ anuggaṇhanto sattahi vā chahi vā pañcahi vā catūhi vā māsehi cārikaṃ pariyosāpeti. Iti imesu tīsu maṇḍalesu yattha katthaci cārikaṃ caranto na cīvarādihetu carati. Atha kho ye duggatabālajiṇṇabyādhitā, te kadā tathāgataṃ āgantvā passissanti. Mayi pana cārikaṃ carante mahājano tathāgatassa dassanaṃ labhissati. Tattha keci cittāni pasādessanti , keci mālādīhi pūjessanti, keci kaṭacchubhikkhaṃ dassanti, keci micchādassanaṃ pahāya sammādiṭṭhikā bhavissanti. Taṃ nesaṃ bhavissati dīgharattaṃ hitāya sukhāyāti. Evaṃ lokānukampakāya cārikaṃ carati.
この遊行(さりか)をしながら、世尊は大円(だい・えん)、中円(ちゅう・えん)、内円(ない・えん)という三つの円(えん)のいずれかで遊行(さりか)される。そのうち、大円(だい・えん)は百由旬(ひゃく・ゆうじゅん)、中円(ちゅう・えん)は六百由旬(ろっぴゃく・ゆうじゅん)、内円(ない・えん)は三百由旬(さんびゃく・ゆうじゅん)である。大円(だい・えん)で遊行(さりか)しようとする時は、大雨(だい・う)安居(あんご)を終えて、初日(しょにち)に大いなる僧伽(そうぎゃー)に囲まれて出発される。周囲百由旬(ひゃく・ゆうじゅん)が人で賑わう。先に到着した者が招くことができる。他の二つの円(えん)では、供養(くよう)は大円(だい・えん)に集まる。世尊は、これらの村々(むらむら)で一日、二日と滞在し、多くの人々に物質的な供養(くよう)をもって恩恵を与え、法(ほー)の供養(くよう)をもって彼らの見解(けんげー)から離れた善行(ぜんこう)を育み、九ヶ月で遊行(さりか)を終えられる。もし雨(あめ)の安居(あんご)の間に比丘(びく)たちの止(しま)と観(かん)の修行が浅ければ、大雨(だい・う)安居(あんご)を終えて、雨(あめ)安居(あんご)の結集(けつじゅう)を与え、十月(じゅうがつ)の満月(まんげつ)に雨(あめ)安居(あんご)を終えて、十一月(じゅういちがつ)の初旬(しょじゅん)に大いなる僧伽(そうぎゃー)に囲まれて出発し、中円(ちゅう・えん)に移動される。他の理由で中円(ちゅう・えん)で遊行(さりか)しようとする時も、四ヶ月滞在してから出発される。前述の通り、他の二つの円(えん)では、供養(くよう)は中円(ちゅう・えん)に集まる。世尊は前述のように世の中を巡り歩き、八ヶ月で遊行(さりか)を終えられる。もし四ヶ月滞在したとしても、世尊の教化(きょうけー)されるべき人々(せっ・たー)の根性(こんじょう)が成熟していなければ、彼らの根性(こんじょう)の成熟を待つために、さらに一ヶ月、二ヶ月、あるいは四ヶ月そこにとどまってから、大いなる僧伽(そうぎゃー)に囲まれて出発される。前述の通り、他の二つの円(えん)では、供養(くよう)は内円(ない・えん)に集まる。世尊は前述のように世の中を巡り歩き、七ヶ月、六ヶ月、五ヶ月、あるいは四ヶ月で遊行(さりか)を終えられる。このように、これらの三つの円(えん)のいずれかで遊行(さりか)されても、衣(ころも)などのために遊行(さりか)されるのではない。もし、貧しく愚かで老いた人々が、いつのように世尊にお会いできるだろうか。私が遊行(さりか)している間に、多くの人々が世尊にお会いできるだろう。その中で、ある者は心を清め、ある者は花(はな)などで供養(くよう)し、ある者は食べ物を施し、ある者は邪見(じゃけん)を捨てて正見(しょうけん)を持つようになるだろう。それは彼らにとって、長く利益(りえき)となり、幸福(こうふく)となるだろう。このように、世の中を慈(いつく)しんで遊行(さりか)される。
Api ca catūhi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti, jaṅghavihāravasena sarīraphāsukatthāya, atthuppattikālābhikaṅkhanatthāya, bhikkhūnaṃ sikkhāpadapaññāpanatthāya, tattha tattha paripākagatindriye bodhaneyyasatte bodhanatthāyāti. Aparehipi catūhi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti buddhaṃ saraṇaṃ gacchissantīti vā, dhammaṃ, saṅghaṃ saraṇaṃ gacchissantīti vā, mahatā dhammavassena catasso parisā santappessāmīti vā. Aparehipi pañcahi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti pāṇātipātā viramissantīti vā, adinnādānā , kāmesumicchācārā, musāvādā, surāmerayamajjapamādaṭṭhānā viramissantīti vā. Aparehipi aṭṭhahi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti – paṭhamaṃ jhānaṃ paṭilabhissantīti vā, dutiyaṃ jhānaṃ…pe… nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiṃ paṭilabhissantīti vā. Aparehipi aṭṭhahi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti – sotāpattimaggaṃ adhigamissantīti vā, sotāpattiphalaṃ…pe… arahattaphalaṃ sacchikarissantīti vāti. Ayaṃ aturitacārikā, idha cārikāti adhippetā. Sā panesā duvidhā hoti – anibaddhacārikā ca nibaddhacārikā ca. Tattha yaṃ gāmanigamanagarapaṭipāṭivasena carati, ayaṃ anibaddhacārikā nāma. Yaṃ panekasseva bodhaneyyasattassatthāya gacchati, ayaṃ nibaddhacārikā nāma. Esā idha adhippetā.
また、四つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。歩行(ほこう)による健康維持のため、価値ある出来事の出現を願うため、比丘(びく)たちに戒律(かいりつ)を定めるため、そして、成熟した根性(こんじょう)を持つ人々に悟りをもたらすためである。さらに四つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。仏陀(ぶっだ)に帰依(きえ)しようとするため、法(ほー)に帰依(きえ)しようとするため、僧伽(そうぎゃー)に帰依(きえ)しようとするため、あるいは、偉大な法(ほー)の雨(あめ)をもって四つの集会(しゅうかい)を満足させるためである。さらに五つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。殺生(せっしょう)をやめるため、盗み(ぬすみ)、邪淫(じゃいん)、嘘(うそ)、酒(さけ)の飲酒(いんしゅ)をやめるためである。さらに八つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。初禅(しょ・ぜん)を得るため、二禅(に・ぜん)を得るため……(省略)……非想非非想処(ひそう・ひひそう・しょ)の定(じょう)を得るためである。さらに八つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。預流(よる)の果(か)を得るため、預流(よる)の果(か)……(省略)……阿羅漢(あろーかん)の果(か)を実現するためである。これが急がない遊行(あとぅりた・さりか)であり、ここで遊行(さりか)とされているものである。それはさらに二つに分けられる。不定(ふてい)の遊行(さりか)と、定(じょう)の遊行(さりか)である。村々(むらむら)を巡る遊行(さりか)を不定(ふてい)の遊行(さりか)という。一方、特定の悟るべき人々のために行く遊行(さりか)を定(じょう)の遊行(さりか)という。これがここで言われているものである。
Tadā kira bhagavato pacchimayāmakiccapariyosāne dasasahassilokadhātuyā ñāṇajālaṃ pattharitvā bodhaneyyabandhave olokentassa pokkharasātibrāhmaṇo sabbaññutaññāṇajālassa anto paviṭṭho. Atha bhagavā ayaṃ brāhmaṇo mayhaṃ ñāṇajāle paññāyati, ‘‘atthi nu khvassa upanissayo’’ti vīmaṃsanto sotāpattimaggassa upanissayaṃ disvā – ‘‘eso mayi etaṃ janapadaṃ gate lakkhaṇapariyesanatthaṃ ambaṭṭhaṃ antevāsiṃ pahiṇissati, so mayā saddhiṃ vādapaṭivādaṃ katvā nānappakāraṃ asabbhivākyaṃ vakkhati, tamahaṃ dametvā nibbisevanaṃ karissāmi. So ācariyassa kathessati, athassācariyo taṃ kathaṃ sutvā āgamma mama lakkhaṇāni pariyesissati, tassāhaṃ dhammaṃ desessāmi. So desanāpariyosāne sotāpattiphale patiṭṭhahissati. Desanā mahājanassa saphalā bhavissatī’’ti pañcabhikkhusataparivāro taṃ janapadaṃ paṭipanno. Tena vuttaṃ – ‘‘kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehī’’ti.
その時、世尊の最後の夜の務めの終わりに、十千(じっせん)の世界に知恵(ちえ)の網(あみ)が広がり、悟るべき人々を観察されていた時、婆羅門(ばらもん)のPukkha-sāti(ぷっくは・さーてぃ)が、一切(いっさい)を知る知恵(ちえ)の網(あみ)の中に入られた。すると世尊は、この婆羅門(ばらもん)が私の知恵(ちえ)の網(あみ)に見えている。「彼に悟りの縁(えん)があるだろうか」と探求(たんきゅう)され、預流(よる)の果(か)への縁(えん)を見て、「この者は私がこの国へ行った時、相(そう)を見るために弟子であるAmbatha(あんぱた)を送るだろう。彼は私と議論し、様々な偽り(いつわり)の言葉を言うだろう。それを私は打ち負かし、存在しないものとするだろう。彼は師(し)に報告するだろう。すると師(し)は、その話を聞いて来て、私の相(そう)を探求(たんきゅう)するだろう。私は彼に法(ほー)を説くだろう。その説法(せっぽー)の終わりに、彼は預流(よる)の果(か)に到達するだろう。説法(せっぽー)は多くの人々のために実りあるものとなるだろう」と考えて、五百人の比丘(びく)を伴ってその国へ行かれた。そのため、「コーサラ国(こーさら・こく)を遊行(さりか)される時、大いなる僧伽(そうぎゃー)とともに五百人の比丘(びく)を伴って」と言われている。
Yena icchānaṅgalanti yena disābhāgena icchānaṅgalaṃ avasaritabbaṃ. Yasmiṃ vā padese icchānaṅgalaṃ. Ijjhānaṅgalantipi pāṭho. Tadavasarīti tena avasari, taṃ vā avasari. Tena disābhāgena gato, taṃ vā padesaṃ gatoti attho. Icchānaṅgale viharati icchānaṅgalavanasaṇḍeti icchānaṅgalaṃ upanissāya icchānaṅgalavanasaṇḍe sīlakhandhāvāraṃ bandhitvā samādhikontaṃ ussāpetvā sabbaññutaññāṇasaraṃ parivattayamāno dhammarājā yathābhirucitena vihārena viharati.
Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)へ、つまり、どの方向へ Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)へ行くべきか。あるいは、どの地域(ちいき)に Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)があるか。Ijjaṅgala(いじゃん・がーら)という読み方もある。そこへ行った、つまり、そこへ行った、あるいは、そこへ到着した、という意味である。Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)に滞在する、つまり、Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)の森(もり)のあたり、Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)の近くに、戒律(かいりつ)の砦(とりで)を築き、禅定(ぜんじょう)の塔(とう)を建て、一切(いっさい)を知る知恵(ちえ)の泉(いずみ)を巡らせながら、法(ほー)の王(おう)が、心地よいように滞在されている。
254. Apubbapadavaṇṇanāti atthasaṃvaṇṇanāvasena heṭṭhā aggahitatāya apubbassa padassa vaṇṇanā atthavibhajanā. ‘‘Hitvā punappunāgatamattha’’nti (dī. ni. aṭṭha. 1.ganthārambhakathā) hi vuttaṃ. Janapadinoti janapadavanto, janapadassa vā issarā rājakumārā gottavasena kosalā nāma. Yadi eko janapado, kathaṃ bahuvacananti āha **‘‘rūḷhisaddenā’’**ti. Akkharacintakā hi īdisesu ṭhānesu yutte viya īdisaliṅgavacanāni icchanti, ayamettha rūḷhi yathā aññatthapi ‘‘kurūsu viharati, aṅgesu viharatī’’ti ca. Tabbisesanepi janapada-sadde jāti-sadde ekavacanameva. Porāṇā panāti pana-saddo visesatthajotano, tena puthuatthavisayatāya evañcetaṃ puthuvacananti vakkhamānavisesaṃ joteti. Bahuppabhedo hi so padeso tiyojanasataparimāṇatāya. Naṅgalānipi chaḍḍetvāti kammappahānavasena naṅgalānipi pahāya, nidassanamattañcetaṃ. Na kevalaṃ kassakā eva, atha kho aññepi manussā attano attano kiccaṃ pahāya tattha sannipatiṃsu. **‘‘So padeso’’**ti padesasāmaññato vuttaṃ, vacanavipallāsena vā, te padesāti attho. Kosalāti vuccati kusalā eva kosalāti katvā.
254. 未曾有の言葉の注釈。これは、すでに以前に取られた言葉である「未曾有」の言葉の注釈であり、意味の分別によるものである。「しばしば訪れる意味を捨てて」と(『ディーガニカーヤ』の注釈の冒頭に)述べられている。ジャナパディン(=ジャナパダに属する者)とは、ジャナパダ(=地方)を持つ者、あるいはジャナパダの支配者である王子たちの氏族(=ゴッタ)によるコーサラ族のことである。もし一つのジャナパダであれば、なぜ複数形なのかと問うならば、**「伝統的な言葉によって」**と答える。文字学者は、このような場合に適切な複数形を求める。これは、あたかも他の場合でも「クル族の中に住む」「アンガ族の中に住む」というように、伝統である。それに倣って、ジャナパダという言葉も、種族という言葉も、単数形である。ポラーナ(=古来の)とは、「しかし」という言葉を強調するものであり、それゆえ、別々の意味を持つことによって、これから述べられる複数形が意味されることを示している。この土地は、百ヨージャナ(=約1200km)の広さを持つため、多くの種類がある。鋤を捨てる、とは、農作業を放棄して鋤を捨てることであり、それ(=農作業)もまた(放弃された)。農夫だけでなく、他の人々も、それぞれの仕事を捨てて、そこに集まった。「その土地」とは、土地の一般的性質から言ったものであり、あるいは、言葉の転換によって、「それらの土地」という意味である。クサラ(=善)すなわちクサラ(=賢い)であるから、コーサラ(=コーサラ族)と呼ばれる。
Cārikanti caraṇaṃ, caraṇaṃ vā cāro, so eva cārikā. Tayidaṃ maggagamanaṃ idhādhippetaṃ, na cuṇṇikagamanamattanti āha **‘‘addhānagamanaṃ gacchanto’’**ti. Taṃ vibhāgena dassetuṃ **‘‘cārikā ca nāmesā’’**tiādi vuttaṃ. Tattha dūrepīti nātidūrepi. Sahasā gamananti sīghagamanaṃ. Mahākassapapaccuggamanādiṃ ekadesena vatvā vanavāsītissasāmaṇerassa vatthuṃ vitthāretvā janapadacārikaṃ kathetuṃ **‘‘bhagavā hī’’**tiādi āraddhaṃ. Ākāsagāmīhi eva saddhiṃ gantukāmo **‘‘chaḷabhiññānaṃ ārocehī’’**ti āha.
チャリカ(=巡錫)とは歩むことであり、歩むこと、あるいは旅であり、それがチャリカである。ここでは、旅を意味しているが、急いで歩くことではない。「旅をしながら」と述べられている。それを区別して示すために、「これもまた旅である」などと述べられている。そこには、「遠く」とは、それほど遠くない場所にも及ぶ。「突然の旅」とは、速やかな旅である。マハーカッサパの出迎えなどを一部で述べ、ヴァンヴァーシー(=森に住む者)という小姓の物語を詳しく語ってから、ジャナパダ(=地方)への旅について語るために、「世尊は、」などと述べられている。空を飛ぶ者たちと共に旅をしたいと願って、「六神通の者たちに知らせなさい」と言われた。
Saṅghakammavasena sijjhamānāpi upasampadā satthu āṇāvaseneva sijjhanato **‘‘buddhadāyajjaṃ te dassāmī’’**ti vuttanti vadanti. Apare pana aparipuṇṇavīsativassasseva tassa upasampadaṃ anujānanto **‘‘dassāmī’’**ti avocāti vadanti. Upasampādetvāti dhammasenāpatinā upajjhāyena upasampādetvā.
僧侶の行為によって達成される具足戒の授与も、師の命によって達成されるため、「仏陀の相続財(=受戒の権利)をあなたに与えよう」と言われた、と人々は言う。あるいは、二十歳未満の者にも具足戒を許し、「与えよう」と言われた、と(人々は)言う。(師によって)具足戒を受けさせられた、とは、法軍の将軍(=サーリプッタ)によって、師(=ウパッジャーヤ)として具足戒を受けさせられた、ということである。
Navayojanasatikampi ṭhānaṃ majjhimadesapariyāpannameva, tato paraṃ nādhippetaṃ turitacārikāvasena agamanato. Samantāti gatagataṭṭhānassa catūsu passesu samantato. Aññenapi kāraṇenāti bhikkhūnaṃ samathavipassanātaruṇabhāvato aññenapi majjhimamaṇḍale veneyyānaṃ ñāṇaparipākādikāraṇena majjhimamaṇḍalaṃ osarati. **‘‘Sattahi vā’’**tiādi ‘‘ekamāsaṃ vā’’tiādinā vuttānukkamena yojetabbaṃ.
九百ヨージャナ(=約10800km)の距離の土地も、中部(=マガダ国)に含まれる。それ以上は、急な旅の道中では想定されていない。サマンタ(=四方)とは、訪れた場所の四方に。他の理由によって、とは、比丘たちの止(=サマタ)と観(=ヴィパッサナー)の修行がまだ浅いこと、あるいは、中部(=マガダ国)で、教化されるべき者たちの知恵の成熟などの理由によって、中部(=マガダ国)に近づくことである。「七日、あるいは」など、「一ヶ月、あるいは」などと述べられている順序に従って理解すべきである。
Sarīraphāsukatthāyāti ekasmiṃyeva ṭhāne nibaddhavāsavasena ussannadhātukassa sarīrassa vicaraṇena phāsukatthāya. Aṭṭhuppattikālābhikaṅkhanatthāyāti aggikkhandhopamasutta (a. ni. 7.72) maghadevajātakādi (jā. 1.1.9) desanānaṃ viya dhammadesanāya aṭṭhuppattikālaṃ ākaṅkhamānena. Surāpānasikkhāpadapaññāpane (pāci. 328) viya sikkhāpadapaññāpanatthāya. Bodhaneyyasatte aṅgulimālādike (ma. ni. 2.347) bodhanatthāya. Kañci, katipaye vā puggale uddissa cārikā nibaddhacārikā. Tadaññā anibaddhacārikā.
身体の安楽のため、とは、一つの場所に留まることによって、増大した(病の原因となる)気(=ダーツ)が、身体を巡ることによる安楽のためである。出来事の時期を熱望するため、とは、『火の塊の比喩経』(=『アングッタラニカーヤ』7.72)や『マガダ国の王族の物語』(=『ジャータカ』1.1.9)などの説法のように、法説の出来事の時期を熱望して。禁酒の戒律(=『パーリ』328)が制定された時、のように、戒律の制定のため。教化されるべき衆生(=アングリマーラなど、『マッジマニカーヤ』2.347)を教化するため。ある人、あるいは数人を対象にして旅をすること、これは定められた旅である。それ以外の旅は、定められていない旅である。
Dasasahassi lokadhātuyāti jātikhettabhūte dasasahassacakkavāḷe. Tattha hi satte paripakkindriye passituṃ buddhañāṇaṃ abhinīharitvā ṭhito bhagavā ñāṇajālaṃ pattharatīti vuccati. Sabbaññutaññāṇajālassa anto paviṭṭhoti tassa ñāṇassa gocarabhāvaṃ upagato. Bhagavā kira mahākaruṇāsamāpattiṃ samāpajjitvā tato vuṭṭhāya ‘‘ye sattā bhabbā paripākañāṇā ajja mayā vinetabbā, te mayhaṃ ñāṇassa upaṭṭhahantū’’ti cittaṃ adhiṭṭhāya samannāharati. Tassa saha samannāhārā eko vā dve vā bahū vā tadā vinayūpagā veneyyā ñāṇassa āpāthamāgacchanti ayamettha buddhānubhāvo. Evampi āpāthamāgatānaṃ pana nesaṃ upanissayaṃ pubbacariyaṃ pubbahetuṃ sampati vattamānañca paṭipattiṃ oloketi, tenāha **‘‘atha bhagavā’’**tiādi. Vādapaṭivādaṃ katvāti ‘‘evaṃ nu te ambaṭṭhā’’tiādinā mayā vuttavacanassa ‘‘ye ca kho te bho gotama muṇḍakā samaṇakā’’tiādinā paṭivacanaṃ katvā tikkhattuṃ ibbhavādanipātanavasena nānappakāraṃ asambhivākyaṃ sādhusabhāvāya vācāya vattuṃ ayuttavacanaṃ vakkhati. Nibbisevananti vigatatudanaṃ, mānadabbavasena apagataparipphandananti attho.
十千の世界(=ダササハッサローカダーラ)とは、生まれた土地である十千の太陽系(=チャッカワーラ)のことである。そこで、成熟した感覚を持つ衆生を見るために、仏陀の知恵を働かせて、世尊は知恵の網を広げると言われる。一切知の網の中に入った、とは、その知恵の対象になったことである。世尊は、大慈悲定に入り、そこから出て、「今日、私が教化すべき、成熟した知恵を持つ衆生は誰か。彼らは私の知恵の対象となれ」と心を定め、観照される。その観照と共に、一人、あるいは二人、あるいは多くが、その時、教化されるべき者(=ヴェーネーヤ)となり、知恵の対象となる。これが仏陀の神通力である。このようにして、対象となった者たちについても、彼らの依拠(=ウパニッサヤ)、過去の行い(=プッバカリア)、過去の因(=プッバヘトゥ)、現在(=サンパティ)の修行(=パティパッティ)を観察する。それゆえ、「それから世尊は」などと述べられている。論争を交わす、とは、「あなたたちはアンバッタたちもそうなのか」と私が述べたことに対して、「ゴータマ様、髪を剃った修行者たちは」などと返答し、三度(=ティッカットゥン)「そうである」と(相手の言葉を)否定することによって、様々な不合理な言葉を、正しい言葉として述べることである。ニッビセーワナ(=怒りがないこと)とは、煩悩(=トゥダナ)がないこと、傲慢さ(=マーナ)と侮辱(=ダッバ)による落ち着きのなさがないこと、という意味である。
Avasaritabbanti upagantabbaṃ. Icchānaṅgaleti idaṃ tadā bhagavato gocaragāmanidassanaṃ samīpatthe bhummanti katvā. **‘‘Icchānaṅgalavanasaṇḍe’’**ti nivāsanaṭṭhānadassanaṃ adhikaraṇe bhummanti. Tadubhayaṃ vivaranto **‘‘icchānaṅgalaṃ upanissāyā’’**tiādimāha. Dhammarājassa bhagavato sabbaso adhammaniggaṇhanaparā paṭipatti, sā ca sīlasamādhipaññāvasenāti taṃ dassetuṃ **‘‘sīlakhandhāvāra’’**ntiādi vuttaṃ. Yathābhirucitenāti dibbavihārādīsu yena yena attano abhirucitena vihārena.
アヴァサリ(=近づく)とは、近づくべきことである。イッチャーナガラー(=イッチャーナガラの)とは、その時、世尊の知覚の対象となる場所が近いことを示して、地面にある、という意味である。「イッチャーナガラ林の近く」とは、住む場所を示して、場所にある、という意味である。その両方を説明して、「イッチャーナガラの近く」などと述べられている。法王である世尊の、一切の悪を制する行いは、戒(=シーラ)、定(=サマーディ)、慧(=パンニャー)によるものである。それを(戒、定、慧を)示すために、「戒の集まり」などと述べられている。思いのままに、とは、天上の住まい(=ディッバヴィハーラ)などで、思いのままに住むことによって。
Pokkharasātivatthu 梵天德的缘起
255. Tena kho pana samayena brāhmaṇo pokkharasāti ukkaṭṭhaṃ pokkharasātī (sī.), pokkharasādi (pī.) ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ rājadāyaṃ brahmadeyyaṃ. Assosi kho brāhmaṇo pokkharasāti – ‘‘samaṇo khalu, bho, gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi icchānaṅgalaṃ anuppatto icchānaṅgale viharati icchānaṅgalavanasaṇḍe. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ bhagavāti (syā. kaṃ.), uparisoṇadaṇḍasuttādīsupi buddhaguṇakathāyaṃ evameva dissati . So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ, sātthaṃ sabyañjanaṃ, kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī’’ti.
255. 当时,一位名叫梵天德(Pokkharasāti)的婆罗门,住在一个名为乌卡塔(Ukkaṭṭha)的地方。这个地方肥沃,有草有水,有谷物,是国王的财产,由拘萨罗国王波塞尼伽(Pasenadi)赐予的,作为供养给婆罗门,是梵天的赠予。这时,婆罗门梵天德听说了——「那位乔达摩沙门,是释迦族的王子,从释迦族出家,在拘萨罗国游行,率领着五百名比丘僧众,来到了伊禅伽罗,住在伊禅伽罗的恒伽罗园。那位乔达摩尊者,有如此美好的声誉——‘这位世尊,是阿罗汉、正等觉,具足明行,善逝,世间解,无上丈夫调御士,天人师,佛,世尊。’他自己彻悟并宣说了这个有天、有魔、有梵天、有沙门婆罗门、有天人众的世界。他宣说佛法,初善、中善、后善,有意义、有文辞,完整、纯净的梵行。见到像这样的阿罗汉,真是太好了。」
255. Tena kho pana samayenāti yena samayena bhagavā tattha viharati, tena samayena, tasmiṃ samayeti ayamattho. Brahmaṃ aṇatīti brāhmaṇo, mante sajjhāyatīti attho. Idameva hi jātibrāhmaṇānaṃ niruttivacanaṃ. Ariyā pana bāhitapāpattā brāhmaṇāti vuccanti. Pokkharasātīti idaṃ tassa nāmaṃ. Kasmā pokkharasātīti vuccati. Tassa kira kāyo setapokkharasadiso, devanagare ussāpitarajatatoraṇaṃ viya sobhati. Sīsaṃ panassa kāḷavaṇṇaṃ indanīlamaṇimayaṃ viya. Massupi candamaṇḍale kāḷamegharāji viya khāyati. Akkhīni nīluppalasadisāni. Nāsā rajatapanāḷikā viya suvaṭṭitā suparisuddhā. Hatthapādatalāni ceva mukhadvārañca katalākhārasaparikammaṃ viya sobhati, ativiya sobhaggappatto brāhmaṇassa attabhāvo. Arājake ṭhāne rājānaṃ kātuṃ yuttamimaṃ brāhmaṇaṃ. Evamesa sassiriko. Iti naṃ pokkharasadisattā pokkharasātīti sañjānanti.
255. その時(その・とき)とは、世尊がそこに滞在されていた時、その時、その時という意味である。梵(ぼん)を学んでいる者(まな)が婆羅門(ばらもん)である。経典(けいてん)を唱える者(しょう)という意味である。これが、生まれた時から婆羅門(ばらもん)と呼ばれる者の言葉である。しかし、聖者(せいじゃ)は悪(あく)を離れた者(はな・た)を婆羅門(ばらもん)と呼ぶ。Pukkha-sāti(ぷっくは・さーてぃ)とは、これが彼の名前である。なぜ Pukkha-sāti(ぷっくは・さーてぃ)と呼ばれるのか。彼の体(からだ)は白い蓮(はす)の花(はな)のようであり、天(てん)の都(みやこ)の真珠(しんじゅ)の門(もん)のように輝いている。しかし、彼の頭(かしら)は、ラピスラズリ(らん)でできたかのように黒い色をしている。目は青い蓮(はす)の花(はな)のようである。鼻(はな)は銀(ぎん)の管(くだ)のように丸く、清らかである。手のひら、足の裏、そして口(くち)は、真紅(しんく)の染料(せんりょう)で塗られたかのように輝いており、婆羅門(ばらもん)の体(からだ)は非常に美しい。王(おう)がいない場所では、この婆羅門(ばらもん)を王(おう)にすべきである。このように彼は輝いている。そのため、蓮(はす)の花(はな)に似ていることから、Pukkha-sāti(ぷっくは・さーてぃ)と知られている。
Ayaṃ pana kassapasammāsambuddhakāle tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū dasabalassa dānaṃ datvā dhammadesanaṃ sutvā devaloke nibbatti. So tato manussalokamāgacchanto mātukucchivāsaṃ jigucchitvā himavantapadese mahāsare padumagabbhe nibbatti. Tassa ca sarassa avidūre tāpaso paṇṇasālāya vasati. So tīre ṭhito taṃ padumaṃ disvā – ‘‘idaṃ padumaṃ avasesapadumehi mahantataraṃ. Pupphitakāle naṃ gahessāmī’’ti cintesi. Taṃ sattāhenāpi na pupphati. Tāpaso kasmā nu kho idaṃ sattāhenāpi na pupphati. Handa naṃ gahessāmīti otaritvā gaṇhi. Taṃ tena nāḷato chinnamattaṃyeva pupphitaṃ. Athassabbhantare suvaṇṇacuṇṇapiñjaraṃ viya rajatabimbakaṃ padumareṇupiñjaraṃ setavaṇṇaṃ dārakaṃ addasa. So mahāpuñño esa bhavissati. Handa naṃ paṭijaggāmīti paṇṇasālaṃ netvā paṭijaggitvā sattavassakālato paṭṭhāya tayo vede uggaṇhāpesi. Dārako tiṇṇaṃ vedānaṃ pāraṃ gantvā paṇḍito byatto jambudīpe aggabrāhmaṇo ahosi. So aparena samayena rañño kosalassa sippaṃ dassesi. Athassa sippe pasanno rājā ukkaṭṭhaṃ nāma mahānagaraṃ brahmadeyyaṃ adāsi. Iti naṃ pokkhare sayitattā pokkharasātīti sañjānanti.
カッサパ仏の時代、彼は3つのヴェーダを極め、10の力を持つ者(仏)に布施をして、法を説くのを聞いて、デーヴァの世に生まれた。彼はそこから人間の世に来る時、母の胎内に宿ることを嫌い、ヒマラヤ山脈の地にある大きな池の蓮の蕾の中に生まれた。その池の近くに、一人の仙人が草庵に住んでいた。彼は岸に立ってその蓮を見て、「この蓮は他の蓮よりもずっと大きい。花が咲く時に取ろう」と思った。7日経っても咲かなかった。仙人は「なぜこれは7日経っても咲かないのだろうか。よし、取ろう」と思って降りて取った。その茎から切られた途端に、花が咲いた。すると、その中には、金の粉の束のような銀色の姿の、蓮の粉に包まれた白い幼児がいた。仙人は「この子は大きな福徳を持つ者になるだろう。よし、育てよう」と思って草庵に連れて帰り、育てて、7歳から3つのヴェーダを習得させた。その子は3つのヴェーダを極め、賢く、聡明で、ジャンブドゥーパ(=インド)で最高のバラモンとなった。その後、彼はコーサラ王にその技を見せた。王はその技に満足し、ウッカッタという名の大きな町をブラフマデーヤ(=バラモンへの寄進地)として与えた。このように、彼は蓮(pokkhara)の間に生まれたので、ポッカラサーティ(=蓮の座にいる者)と知られている。
Ukkaṭṭhaṃ ajjhāvasatīti ukkaṭṭhanāmake nagare vasati. Abhibhavitvā vā āvasati. Tassa nagarassa sāmiko hutvā yāya mariyādāya tattha vasitabbaṃ, tāya mariyādāya vasi. Tassa kira nagarassa vatthuṃ ukkā ṭhapetvā ukkāsu jalamānāsu aggahesuṃ, tasmā taṃ ukkaṭṭhanti vuccati. Okkaṭṭhantipi pāṭho, soyevattho. Upasaggavasena panettha bhummatthe upayogavacanaṃ veditabbaṃ. Tassa anupayogattā ca sesapadesu. Tattha lakkhaṇaṃ saddasatthato pariyesitabbaṃ.
ウッカッタに住んでいるとは、ウッカッタという名の町に住んでいるということである。あるいは、征服して住んでいるということである。その町の主人となって、住むべき限度で住んだ。その町の地には、火(ukka)を灯して、火が燃えている間に(町を)築いたので、ウッカッタと呼ばれる。オッカッタという読み方もある。これは同じ意味である。ここでは接辞(upasagga)によって、地面(bhūmi)の意味と、使用(upayoga)の意味に理解すべきである。それらが使用されていないので、残りの場所では(地面の意味である)。そこで、その特徴は言葉の教え(saddasattha)から探すべきである。
Sattussadanti sattehi ussadaṃ, ussannaṃ bahujanaṃ ākiṇṇamanussaṃ. Posāvaniyahatthiassamoramigādianekasattasamākiṇṇañcāti attho. Yasmā panetaṃ nagaraṃ bahi āvijjhitvā jātena hatthiassādīnaṃ ghāsatiṇena ceva gehacchādanatiṇena ca sampannaṃ. Tathā dārukaṭṭhehi ceva gehasambhārakaṭṭhehi ca. Yasmā cassabbhantare vaṭṭacaturassādisaṇṭhānā bahū pokkharaṇiyo jalajakusumavicittāni ca bahūni anekāni taḷākāni udakassa niccabharitāneva honti, tasmā satiṇakaṭṭhodakanti vuttaṃ. Saha dhaññenāti sadhaññaṃ pubbaṇṇāparaṇṇādibhedaṃ bahudhaññasannicayanti attho . Ettāvatā yasmiṃ nagare brāhmaṇo setacchattaṃ ussāpetvā rājalīlāya vasati, tassa samiddhisampatti dīpitā hoti.
サットゥサダ(sattussada)とは、生き物(satta)による賑わい(ussada)、多くの人々で満ちた(ākiṇṇa)人々である。あるいは、象、馬、鹿、多くの動物で満ちているということである。この町は、外側を囲って(āvijjhitvā)生じた象や馬などのための餌となる草や、家の屋根となる草が豊富である。また、薪や家の道具となる木材も豊富である。また、その内側には、円形や四角形などの形をした多くの池があり、水草や花(jalajakusuma)で飾られた多くの湖が常に水で満たされているので、草や木、水があると述べられている。穀物と共に(saha dhaññena)とは、穀物(dhañña)を意味し、新穀や古穀などの多くの穀物の集積である。これほどまでに、どの町でバラモンが白い傘を掲げて王のように住んでいるか、その繁栄の富が示されている。
Rājato laddhaṃ bhoggaṃ rājabhoggaṃ. Kena dinnanti ce? Raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ. Rājadāyanti rañño dāyabhūtaṃ, dāyajjanti attho. Brahmadeyyanti seṭṭhadeyyaṃ, chattaṃ ussāpetvā rājasaṅkhepena bhuñjitabbanti attho. Atha vā rājabhogganti sabbaṃ chejjabhejjaṃ anusāsantena nadītitthapabbatādīsu suṅkaṃ gaṇhantena setacchattaṃ ussāpetvā raññā hutvā bhuñjitabbaṃ. Raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ rājadāyanti ettha taṃ nagaraṃ raññā dinnattā rājadāyaṃ dāyakarājadīpanatthaṃ panassa **‘‘raññā pasenadinā kosalena dinna’’**nti idaṃ vuttaṃ. Brahmadeyyanti seṭṭhadeyyaṃ. Yathā dinnaṃ na puna gahetabbaṃ hoti, nissaṭṭhaṃ pariccattaṃ. Evaṃ dinnanti attho.
王から与えられた(laddhaṃ)享受されるもの(bhoggaṃ)をラージャボッガ(rājabhogga)という。誰によって与えられたかというと? コーサラ王パセーナディによって与えられた。ラージャダーヤ(rājādāya)とは、王の相続人(dāyabhūta)を意味する。ブラフマデーヤ(Brahmadeyya)とは、最高の寄進(seyyaṃ)であり、傘を掲げて王のように享受することである。あるいは、ラージャボッガ(rājabhogga)とは、すべてを切り取り分割する(chejjabhejjā)もの、命令する者(anusāsanta)が川岸や山などの場所で関税を取る(suṅkaṃ gaṇhanta)際に、白い傘を掲げて王として享受すべきものである。コーサラ王パセーナディによって与えられたラージャダーヤ(rājādāya)とは、ここで、その町が王によって与えられたので、ラージャダーヤ(rājādāya)と(呼ばれる)。その寄進された王(dāyakara)であることを示すために、「王パセーナディ・コーサラによって与えられた」と述べられている。ブラフマデーヤ(Brahmadeyya)とは、最高の寄進(seyyaṃ)である。与えられたものは再び取ってはならない、放棄された、手放された。このように与えられた、という意味である。
Assosīti suṇi upalabhi, sotadvārasampattavacananigghosānusārena aññāsi. Khoti avadhāraṇatthe padapūraṇamatte vā nipāto. Tattha avadhāraṇatthena assosi eva, nāssa koci savanantarāyo ahosīti ayamattho veditabbo. Padapūraṇena pana padabyañjanasiliṭṭhatāmattameva.
アッソーシー(assosī)とは、聞いた、理解した、耳の入り口に達して音を聞く(nigghosa)ことから知った。コーティ(kho)は、断定(avadhāraṇa)の意味、あるいは言葉を飾る(padapūraṇa)ための助詞である。断定の意味では、アッソーシー(assosī)だけが、つまり、聞くことの妨げがなかった、という意味である。言葉を飾る助詞としては、言葉と文字のつながり(siḷiṭṭhatā)だけである。
Idāni yamatthaṃ brāhmaṇo pokkharasāti assosi, taṃ pakāsento – ‘‘samaṇo khalu bho gotamo’’tiādimāha. Tattha samitapāpattā samaṇoti veditabbo. Vuttañhetaṃ – ‘‘samitāssa honti pāpakā akusalā dhammā’’tiādi (ma. ni. 1.434). Bhagavā ca anuttarena ariyamaggena samitapāpo. Tenassa yathābhūtaguṇādhigatametaṃ nāmaṃ, yadidaṃ samaṇoti. Khalūti anussavanatthe nipāto. Bhoti brāhmaṇajātisamudāgataṃ ālapanamattaṃ. Vuttampi cetaṃ – ‘‘bhovādī nāma so hoti, sace hoti sakiñcano’’ti (dha. pa. 55). Gotamoti bhagavantaṃ gottavasena parikitteti. Tasmā samaṇo khalu bho gotamoti ettha samaṇo kira bho gotamagottoti evamattho daṭṭhabbo.
今、バラモンがポッカラサーティ(Pokkharasāti)が聞いた、そのことを示して、「ゴータマという名の沙門(samaṇa)がいる」と言った。そこで、罪(pāpa)が滅びたので、沙門(samaṇa)であると理解すべきである。このように説かれている。「彼の罪、不善の法は滅びた」(マッジマ・ニカーヤ 1.434)。仏は、比類なき聖なる道によって罪を滅ぼされた。それゆえ、彼の真実の徳(guṇa)によって得られた、すなわち沙門(samaṇa)という、この名前は(正しい)。コーティ(khalu)は、伝える(anussavana)ための助詞である。ボーティ(bhoti)は、バラモン(brāhmaṇa)の生まれから生じた呼びかけ(ālapana)である。このように言われている。「ボー(bho)と呼ぶ者は、もし何かを持っている者である」(ダンマパダ 55)。ゴータマ(Gotama)とは、仏を姓(gotta)によって指している。それゆえ、「ゴータマという名の沙門(samaṇa)がいる」というのは、「ゴータマ姓の沙門(samaṇa)がいる」という意味であると見なすべきである。
Sakyaputtoti idaṃ pana bhagavato uccākulaparidīpanaṃ . Sakyakulā pabbajitoti saddhāpabbajitabhāvaparidīpanaṃ. Kenaci pārijuññena anabhibhūto aparikkhīṇaṃyeva taṃ kulaṃ pahāya saddhāya pabbajitoti vuttaṃ hoti. Tato paraṃ vuttatthameva. Taṃ kho panātiādi sāmaññaphale vuttameva. Sādhu kho panāti sundaraṃ kho pana. Atthāvahaṃ sukhāvahanti vuttaṃ hoti. Tathārūpānaṃ arahatanti yathārūpo so bhavaṃ gotamo, evarūpānaṃ yathābhūtaguṇādhigamena loke arahantoti laddhasaddhānaṃ arahataṃ. Dassanaṃ hotīti pasādasommāni akkhīni ummīletvā dassanamattampi sādhu hotīti, evaṃ ajjhāsayaṃ katvā.
釈迦族(sakyaputta)とは、これは仏が高貴な家柄(uccākula)であることを示す。釈迦族から出家した(sakyakulā pabbajito)とは、信じて出家した(saddhāpabbajita)ことを示す。いかなる執着(pārijuñña)によっても妨げられず、減耗していない(aparikkhīṇa)その家柄を捨てて、信じて出家した、と述べられている。それ以降は、すでに述べられた意味である。「タム・コー・パナー」(taṃ kho panā)などは、沙門果(sāmaññaphala)で述べられている通りである。サードゥ・コー・パナー(sādhu kho pana)とは、素晴らしい、ということである。利益(attha)をもたらし、幸福(sukha)をもたらす、と述べられている。そのような阿羅漢(arahanta)とは、あのゴータマ(bhavaṃ gotamo)のような、真実の徳を得て、世間で阿羅漢(arahant)と信頼を得た者たちである。その姿を見る(dassanaṃ hotī)とは、称賛と慈悲の眼(pasādasommāni akkhīni)を開いて、ただ見るだけでも素晴らしい、というように、その意図を込めて(言った)。
255. Manteti irubbedādimantasatthe. Pokkhare kamale sayamāno nisīdīti pokkharasātī. Sāti vuccati samasaṇṭhānaṃ, pokkhare saṇṭhānāvayave jātoti **‘‘pokkharasātī’’**tipi vuccati. Setapokkharasadisoti setapadumavaṇṇo. Suvaṭṭitāti vaṭṭabhāvassa yuttaṭṭhāne suṭṭhu vaṭṭulā. Kāḷavaṅgatilakādīnaṃ abhāvena suparisuddhā.
255. マントラ(=呪文)とは、ルーペーダ(=薬草)などのマントラ(=呪文)の意味である。ポッカラ(=蓮)の中で座る、それがポッカラサーティである。サーティ(=座る)とは、座る場所、あるいは座っている場所であり、蓮の座る場所(=座席)に生まれた、という意味で「ポッカラサーティ」とも呼ばれる。白い蓮に似ている、とは、白い蓮の色である。よく丸い、とは、丸い形にふさわしい場所によく丸い。黒い毛や斑点がないため、非常に清らかである。
Imassa brāhmaṇassa kīdiso pubbayogo, yena naṃ bhagavā anuggaṇhituṃ taṃ ṭhānaṃ upagatoti āha **‘‘ayaṃ panā’’**tiādi. Padumagabbhe nibbatti tenāyaṃ saṃsedajo jāto. Na pupphatīti na vikasati. Rajatabimbakanti rūpiyamayaṃ rūpakaṃ.
このバラモンの過去の行いはどのようなものであったか、それゆえ世尊は彼を助けるためにその場所に行かれたのか、と問うならば、「この」などと述べられている。蓮の胎内で生まれた、それゆえ彼は湿潤から生まれた者である。咲かない、とは、開かない。銀の姿、とは、銀でできた像のことである。
Ajjhāvasatīti ettha adhi-saddo issariyatthadīpano, āsaddo mariyādatthoti dassento **‘‘abhibhavitvā’’**tiādimāha. Tehi yuttattā hi ukkaṭṭhanti upayogavacanaṃ, tenāha **‘‘upasaggavasenā’’**tiādi. Yāya mariyādāyāti yāya avatthāya. Nagarassa vatthunti ‘‘ayaṃ khaṇo, sumuhuttaṃ mā atikkamī’’ti rattivibhāyanaṃ anurakkhantā rattiyaṃ ukkā ṭhapetvā ukkāsu jalamānāsu nagarassa vatthuṃ aggahesuṃ, tasmā ukkāsu ṭhitāti ukkaṭṭhā, ukkāsu vijjotayantīsu ṭhitā patiṭṭhitāti mūlavibhujādipakkhepena saddasiddhi veditabbā, niruttinayena vā ukkāsu ṭhitāsu ṭhitā āsīti ukkaṭṭhā. Apare pana bhaṇanti ‘‘bhūmibhāgasampattiyā, upakaraṇasampattiyā, manussasampattiyā ca taṃ nagaraṃ ukkaṭṭhaguṇayogato ukkaṭṭhāti nāmaṃ labhī’’ti . Tassāti ‘‘ukkaṭṭha’’nti upayogavasena vuttapadassa. Anupayogattāti visesanabhāvena anupayuttattā. Sesapadesūti ‘‘sattussada’’ntiādipadesu. Yathāvidhi hi anupayogo purimasmiṃ. Tatthāti ‘‘upasaggavasenā’’tiādinā vuttavidhāne. **‘‘Saddasatthato pariyesitabba’’**nti etena saddalakkhaṇānugato vāyaṃ saddappayogoti dasseti. Upaanuadhiāitievaṃpubbake vasanakiriyāṭhāne upayogavacanameva pāpuṇātīti saddavidū icchanti.
アッジャーヴァサティ(=住んでいる)とは、ここでは「アッディ」という言葉は支配の意味を表し、「アーサ」という言葉は限界を表す、と示して、「打ち負かして」などと述べられている。それら(=接頭辞)によって支えられているため、ウッカタ(=高い)とは、利用(=ウパヨーガ)という言葉である。それゆえ、「接頭辞の力によって」などと述べられている。どの限界によって、とは、どの状態によって。「都市の住処」とは、「今だ、しばらく時間を無駄にするな」と夜の区別を保って、夜に松明(=ウッカ)を灯して、都市の住処に入った。それゆえ、松明(=ウッカ)の上に立っているから、ウッカタ(=高い)である。松明(=ウッカ)が燃えている間に立っていた、固定されていた、という意味で、根の支えなどの音便(=サッダシッディ)を理解すべきである。あるいは、語源(=ニルッティ)の法則によって、松明(=ウッカ)の上に立って、そこにいたから、ウッカタ(=高い)である。あるいは、「土地の財産の豊かさ、道具の豊かさ、人々の豊かさによって、その都市は高い徳性を持っているため、ウッカタという名前を得た」と(人々は)言う。それ(=ウッカタ)とは、「ウッカタ」という言葉の利用(=ウパヨーガ)によるものである。利用していない、とは、形容詞として利用していない、という意味である。残りの場所、とは、「七つの苦しみ」などの言葉において。法に従って利用していない、とは、前の言葉において。そこでは、「接頭辞の力によって」などと述べられた方法において。「音の真実から探求されるべきである」とは、これによって、音の法則に従った、音の利用であることを示している。ウパ、アヌ、アッディ、イーティ、このようないくつかの動詞の場所で、利用(=ウパヨーガ)に達する、と音の知識を持つ者は望む。
Ussadatā nāmettha bahulatāti, taṃ bahulataṃ dassetuṃ **‘‘bahujana’’**ntiādi vuttaṃ. Gahetvā posetabbaṃ posāvaniyaṃ. Āvijjhitvāti parikkhipitvā.
ウッサダター(=豊かさ)とは、ここでは多数(=バフラ)である。その多数を示すために、「多くの人々」などと述べられている。捕らえて養うべきもの、養われるべきもの。アヴィッジトヴァー(=囲んで)とは、囲んで。
Raññā viya bhuñjitabbanti vā rājabhoggaṃ. Rañño dāyabhūtanti kulaparamparāya yogyabhāvena rājato laddhadāyabhūtaṃ. Tenāha **‘‘dāyajjanti attho’’**ti. Rājanīhārena paribhuñjitabbato uddhaṃ paribhogalābhassa seṭṭhadeyyatā nāma natthīti āha **‘‘chattaṃ ussāpetvā rājasaṅkhepena bhuñjitabba’’**nti. **‘‘Sabbaṃ chejjabhejja’’**nti sarīradaṇḍadhanadaṇḍādi bhedaṃ sabbaṃ daṇḍamāha. Nadītitthapabbatādīsūti nadītitthapabbatapādagāmadvāraaṭavimukhādīsu. ‘‘Rājadāya’’nti imināva rañño dinnabhāve siddhe **‘‘raññā pasenadinā kosalena dinna’’**nti vacanaṃ kimatthiyanti āha **‘‘dāyakarājadīpanattha’’**ntiādi . Nissaṭṭhapariccattanti muttacāgavasena pariccattaṃ katvā. Evañhi taṃ seṭṭhadeyyaṃ uttamadeyyaṃ jātaṃ.
王のように享受する、あるいは王の享受物である。王の相続財、とは、家系の代々受け継ぐ権利として王から与えられた相続財である。それゆえ、「相続財、という意味である」と(注釈者は)言う。王の意思によって享受されるべきものであるから、享受の利益の上には、最高の施しなどない、と(注釈者は)言う。「傘を掲げて、王として享受されるべきである」と。 toda 「すべて斬り、すべて砕く」とは、身体への罰、財産への罰などの種類、すべての罰を意味する。川岸、山など、とは、川岸、山、山の麓、道の入り口、森の入り口など。 「王の相続財」という言葉だけで、王からの相続財であることが確定するのに、「王パセーナディ・コーサラによって与えられた」という言葉は、何のためにあるのか、と問うならば、「相続財の王であることを示すため」などと(注釈者は)言う。任せて放棄された、とは、手放して放棄された、という意味である。このようにして、それは最高の施し、最も優れた施しとなるのである。
Upalabhīti savanavasena upalabhīti imamatthaṃ dassento **‘‘sotadvāra…pe… aññāsī’’**ti āha. Avadhāraṇaphalattā sabbampi vākyaṃ antogadhāvadhāraṇanti āha **‘‘padapūraṇamatte nipāto’’**ti. **‘‘Avadhāraṇatthe’’**ti pana iminā iṭṭhatovadhāraṇatthaṃ kho-saddaggahaṇanti dasseti . **‘‘Assosī’’**ti padaṃ kho-sadde gahite tena phullitamaṇḍitaṃ viya hontaṃ pūritaṃ nāma hoti, tena ca purimapacchimapadāni siliṭṭhāni honti, na tasmiṃ aggahiteti āha **‘‘padapūraṇena byañjanasiliṭṭhatāmattamevā’’**ti. Matta-saddo visesanivattiattho, tenassa anatthantaradīpanatā dassitā hoti, eva-saddena pana byañjanasiliṭṭhatāya ekantikatā.
ウパラビー(=聞き取った)とは、聞くことによってウパラビー(=理解した)という意味であることを示して、「耳の入り口…省略…知った」と(注釈者は)言う。限定の果たすべき役割があるため、すべての文は、内包された限定である、と(注釈者は)言う。「言葉の補いとして副詞(=ニパータ)がある」と。 「限定の意味で」と(注釈者が)言うのは、望む限定の意味のために「コー」という言葉を取る、と(注釈者は)示している。「聞いた」という言葉は、もし「コー」という言葉が取られれば、それで満たされ飾られたようになり、満たされた、という意味になる。そして、前の言葉と後の言葉が結びつく。もしそれが取られなければ、と(注釈者は)言う。「言葉の補いによって、音の結びつきだけがある」と。マッタ(=だけ)という言葉は、形容詞ではないことを意味する。それゆえ、それ(=マッタ)は、他の意味を表すことが示されている。「エヴァ」という言葉は、音の結びつきを排他的にすることを示す。
Samitapāpattāti accantaṃ anavasesato savāsanaṃ samitapāpattā. Evañhi bāhirakavirāgasekkhāsekkhapāpasamanato bhagavato pāpasamanaṃ visesitaṃ hoti, tenāha vuttañhetantiādi. Anekatthattā nipātānaṃ idha anussavattho adhippetoti āha **‘‘khalūti anussavatthe nipāto’’**ti. Ālapanamattanti piyālāpavacanamattaṃ. Piyasamudāhāro hete ‘‘bho’’ti vā ‘‘āvuso’’ti vā ‘‘devānaṃ piyā’’ti vā. Gottavasenāti ettha gaṃ tāyatīti gottaṃ. Gotamoti hi pavattamānaṃ vacanaṃ, buddhiñca tāyati ekaṃsikavisayatāya rakkhatīti gottaṃ. Yathā hi buddhi ārammaṇabhūtena atthena vinā na vattati, evaṃ abhidhānaṃ abhidheyyabhūtena, tasmā so gottasaṅkhāto attho tāni tāyati rakkhatīti vuccati. Ko pana soti? Aññakulaparamparāsādhāraṇaṃ tassa kulassa ādipurisasamudāgataṃ taṃkulapariyāpannasādhāraṇaṃ sāmaññarūpanti daṭṭhabbaṃ. Ettha ca **‘‘samaṇo’’**ti iminā sarikkhakajanehi bhagavato bahumatabhāvo dassito samitapāpatākittanato. **‘‘Gotamo’’**ti iminā lokiyajanehi uḷārakulasambhūtatādīpanato.
サミタパーパッティ (Samitapāpatti) とは、完全に、残すところなく、煩悩と共に滅したことをいう。このように、外部の離欲から修行者(sekkhā)や完成者(asekhā)の悪を滅することよりも、世尊の悪を滅することの方が優れているとされ、ゆえに「このように説かれている」と述べられているのである。助詞(nipāta)は多くの意味を持つため、ここでは「伝聞」の意味が意図されていると述べ、「「クルーティ(khalūti)は伝聞を表す助詞である」と述べられている。」「呼びかけ(ālapanā)にすぎない」とは、親愛の情を込めた呼びかけにすぎないことである。親愛の呼びかけとは、「ボー(bho)」とか「アーウソー(āvuso)」とか「神々の愛する者よ(devānaṃ piyā)」といったものである。「ゴートラ(gotta)による」とは、ここでは「ゴートラ(gotta)」とは、タヤティ(tāyati)すなわち「受容する、保持する」という意味である。ゴータマ(Gotama)という呼び名は、知性の対象となるものを、単一の対象として知性によって保持するから、ゴートラ(gotta)と呼ばれる。知性が、対象となっているものなしには存在しないように、名称も、名称とされるものなしには存在しない。それゆえ、ゴートラ(gotta)と呼ばれる意味は、それらを保持するからである。では、「ソー(so)」とは誰か。それは、他の氏族には共有されない、その氏族の祖先から受け継がれた、その氏族に属する共通の一般的な特徴であると理解すべきである。ここで、「サンマノ(samaṇo)」という言葉は、同類の者たちに対して、世尊が「悪を滅した」と称賛されることによって、その偉大さを示している。「ゴータモ(Gotamo)」という言葉は、世俗の人々に対して、高貴な家柄の出身であることを示すものである。
Uccākulaparidīpanaṃ uditoditavipulakhattiyakulavibhāvanato. Sabbakhattiyānañhi ādibhūtamahāsammatamahārājato paṭṭhāya asambhinnaṃ uḷāratamaṃ sakyarājakulaṃ. Kenaci pārijuññenāti ñātipārijuññabhogapārijuññādinā kenaci pārijuññena pārihāniyā. Anabhibhūto anajjhotthato. Tathā hi tassa kulassa na kiñci pārijuññaṃ lokanāthassa abhijātiyaṃ, atha kho vaḍḍhiyeva. Abhinikkhamane ca tatopi samiddhatamabhāvo loke pākaṭo paññāto. Iti **‘‘sakyakulā pabbajito’’**ti idaṃ vacanaṃ bhagavato saddhāpabbajitabhāvadīpanaṃ vuttaṃ mahantaṃ ñātiparivaṭṭaṃ, mahantañca bhogakkhandhaṃ pahāya pabbajitabhāvasiddhito. Sundaranti bhaddakaṃ. Bhaddakatā ca passantassa hitasukhāvahabhāvena veditabbāti āha atthāvahaṃ sukhāvahanti. Tattha atthāvahanti diṭṭhadhammikasamparāyikaparamatthasaṃhitahitāvahaṃ. Sukhāvahanti yathāvuttatividhasukhāvahaṃ. Tathārūpānanti tādisānaṃ. Yādisehi pana guṇehi bhagavā samannāgato, tehi catuppamāṇikassa lokassa sabbathāpi accantāya saddhāya pasādanīyo tesaṃ yathābhūtasabhāvattāti dassento yathārūpotiādimāha. Tattha yathābhūtaṃ…pe… arahatanti iminā dhammappamāṇānaṃ, lūkhappamāṇānañca sattānaṃ bhagavato pasādāvahataṃ dasseti. Taṃ dassaneneva ca itaresampi atthato pasādāvahatā dassitā hotīti daṭṭhabbaṃ tadavinābhāvato. Dassanamattampi sādhu hotīti ettha kosiyasakuṇavatthuṃ (ma. ni. aṭṭha. 1.144; khu. pā. aṭṭha. 10) kathetabbaṃ.
高貴な家柄であることを示すのは、多くの偉大なクシャトリヤの家柄を明らかにするからである。というのは、すべてのクシャトリヤの祖先であるマハー・サンマータ(Mahāsammatarājan)大王から始まって、無欠の、最も高貴なシャカ族の王家があるのである。「いかなるものでも妨げられない」とは、親族や財産など、いかなるものでも損なわれることはないということである。侵されることも、害されることもない。というのは、その氏族には、世界の導き手(lokanāthassa)の出自に対して、いかなる妨げもなかったが、むしろ益があったのである。出家する時も、そのように、世間では満ち足りた者であると広く知られていた。このように、「シャカ族から出家された」というこの言葉は、世尊が大きな親族の輪を離れ、大きな財産を捨てて出家されたことを示している。「美しい」とは、素晴らしいということである。素晴らしさとは、それを見る者にとって、利益と幸福をもたらすものであると理解すべきであり、ゆえに「利益をもたらす、幸福をもたらす」と述べられている。ここで、「利益をもたらす」とは、現世と来世における真の利益をもたらすということである。「幸福をもたらす」とは、前述のような幸福をもたらすということである。「そのような」とは、そのようなものである。では、どのような徳によって世尊は具わっており、それによって四つの量(catuppamāṇikassa)の世界の者たちを、あらゆる点で、真の信仰によって満足させるのか、それらの真の姿を示すために、「どのように」という言葉が述べられている。ここで、「どのように」…(省略)…「阿羅漢(arahatanti)」という言葉は、法( dhamma)の量(pamāṇa)と、粗大な量(lūkhappamāṇa)の生き物たちに対して、世尊が満足をもたらすことを示している。それを見るだけで、他の者たちにも、真の満足をもたらすことが示されていると理解すべきである。それは切り離せないからである。「見るだけでも素晴らしい」とは、コスィヤ(kosiyakuṇavattu)の鳥の話(マジュリマ・ニカーヤ注釈書 1.144; クッダカ・パーリ注釈書 10)を語るべきである。
Ambaṭṭhamāṇavo 梵天德的弟子
256. Tena kho pana samayena brāhmaṇassa pokkharasātissa ambaṭṭho nāma māṇavo antevāsī hoti ajjhāyako mantadharo tiṇṇaṃ vedānaṃ bedānaṃ (ka.) pāragū sanighaṇḍukeṭubhānaṃ sākkharappabhedānaṃ itihāsapañcamānaṃ padako veyyākaraṇo lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anavayo anuññātapaṭiññāto sake ācariyake tevijjake pāvacane – ‘‘yamahaṃ jānāmi, taṃ tvaṃ jānāsi; yaṃ tvaṃ jānāsi tamahaṃ jānāmī’’ti.
256. 当时,婆罗门梵天德有一个名叫梵天德(Ambaṭṭha)的弟子,他是一位学徒,能背诵吠陀,精通三吠陀,懂得尼伽陀(词源学)、吉祥(格律学)、埃提哈萨(史诗)和占星术,能进行解释,了解世俗和《大普世说》的特点。他对《吠陀》和《大普世说》有深入的研究,并因此而广为人知,他的老师也对他的才华感到满意,并说:「我所知道的,你也知道;你所知道的,我也知道。」
256. Ajjhāyakoti idaṃ – ‘‘na dānime jhāyanti, na dānime jhāyantīti kho, vāseṭṭha, ajjhāyakā ajjhāyakā tveva tatiyaṃ akkharaṃ upanibbatta’’nti, evaṃ paṭhamakappikakāle jhānavirahitānaṃ brāhmaṇānaṃ garahavacanaṃ. Idāni pana taṃ ajjhāyatīti ajjhāyako. Mante parivattetīti iminā atthena pasaṃsāvacanaṃ katvā voharanti. Mante dhāretīti mantadharo.
256. アッジャヤーコー(ajjhāyako)とは、これは「彼らは瞑想しない、瞑想しない」と言う、ヴァーセッタ(Vāseṭṭha)よ、アッジャヤーコー(ajjhāyako)が3番目の文字である、と、このように最初の時代に瞑想から離れたバラモンたちへの非難の言葉である。今では、それをアッジャヤティ(ajjhāyati)と言うので、アッジャヤーコー(ajjhāyako)と、呪文を唱える(mantē parivarteti)という意味で、賞賛の言葉として使われている。呪文を保持する(mantē dhāreti)とは、マントラ保持者(mantadharo)である。
Tiṇṇaṃ vedānanti iruvedayajuvedasāmavedānaṃ. Oṭṭhapahatakaraṇavasena pāraṃ gatoti pāragū. Saha nighaṇḍunā ca keṭubhena ca sanighaṇḍukeṭubhānaṃ. Nighaṇḍūti nighaṇḍurukkhādīnaṃ vevacanapakāsakaṃ satthaṃ. Keṭubhanti kiriyākappavikappo kavīnaṃ upakārāvahaṃ satthaṃ. Saha akkharappabhedena sākkharappabhedānaṃ. Akkharappabhedoti sikkhā ca nirutti ca. Itihāsapañcamānanti āthabbaṇavedaṃ catutthaṃ katvā itiha āsa, itiha āsāti īdisavacanapaṭisaṃyutto purāṇakathāsaṅkhāto itihāso pañcamo etesanti itihāsapañcamā, tesaṃ itihāsapañcamānaṃ vedānaṃ.
3つのヴェーダ(tiṇṇaṃ vedānaṃ)とは、イル(iru)、ユジュ(yaju)、サーマ(sāma)の3つのヴェーダである。オッタブタカラナ(oṭṭhapahatakaraṇa)の原理によって極めた者(pāraṃ gato)なので、パーラグー(pāragū)である。ニガンダ(Nighaṇḍu)と、ケトゥバ(Keṭubha)と共に、ニガンダケトバ(nighaṇḍukeṭubha)を極めた者である。ニガンダ(Nighaṇḍū)とは、ニガンダ(nighaṇḍurukkha)などの同義語を説明する学問である。ケトゥバ(Keṭubha)とは、詩人(kavīnaṃ)の行為や法則(kiriyākappavikappo)に役立つ学問である。文字の区別(akkharappabhedena)と共に、文字の区別(sakkharappabhedānaṃ)を理解している者である。文字の区別(akkharappabhedo)とは、シッハー(śikṣā)とニルッティ(nirukti)である。イティハーサ・パンチャマーナ(itihāsapañcamāna)とは、アタルヴァ(ātharva)ヴェーダを4番目として、イティ(iti)あった、イティ(iti)あった、というような古い物語(purāṇakathā)と呼ばれるイティハーサ(itihāsa)を5番目とする、それらのイティハーサ・パンチャマーナ(itihāsapañcamāna)のヴェーダ(vedānaṃ)である。
Padaṃ tadavasesañca byākaraṇaṃ adhīyati vedeti cāti padako veyyākaraṇo. Lokāyataṃ vuccati vitaṇḍavādasatthaṃ. Mahāpurisalakkhaṇanti mahāpurisānaṃ buddhādīnaṃ lakkhaṇadīpakaṃ dvādasasahassaganthapamāṇaṃ satthaṃ. Yattha soḷasasahassagāthāparimāṇā buddhamantā nāma ahesuṃ, yesaṃ vasena iminā lakkhaṇena samannāgatā buddhā nāma honti, iminā paccekabuddhā, iminā dve aggasāvakā, asīti mahāsāvakā , buddhamātā, buddhapitā, aggupaṭṭhāko, aggupaṭṭhāyikā, rājā cakkavattīti ayaṃ viseso paññāyati.
単語(padaṃ)とその残りの部分(tadavaśeśaṃ)を説明する(vyākaraṇaṃ)ことを学び、理解する(vedeti)者なので、パダコー(padako)またはヴェーヤーカラノー(veyyākaraṇo)である。ローカーヤタ(lokāyataṃ)とは、詭弁(vitaṇḍavādasatthaṃ)と呼ばれる学問である。マハー・プラリサ・ラッカナ(mahāpurisalakkhaṇa)とは、仏などの偉大な人物(mahāpurisānaṃ)の特徴を示す、1万2千の文章(gandhapamāṇaṃ)からなる学問である。その中で、1万6千の詩句(gāthāparimāṇā)からなる仏教の呪文(buddhamantā)があった。それによると、この特徴を持つ者は仏(buddhā)であり、この特徴を持つ者は独覚(paccekabuddhā)であり、この特徴を持つ者は2人の主要な弟子(dve aggasāvakā)、80人の大弟子(asīti mahāsāvakā)、仏の母(buddhamātā)、仏の父(buddhapità)、主要な世話人(aggupaṭṭhako)、主要な世話をする女性(aggupaṭṭhāyikā)、転輪王(rājā cakkavattī)である、という区別が知られる。
Anavayoti imesu lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anūno paripūrakārī, avayo na hotīti vuttaṃ hoti. Avayo nāma yo tāni atthato ca ganthato ca sandhāretuṃ na sakkoti. Anuññātapaṭiññātoti anuññāto ceva paṭiññāto ca. Ācariyenassa ‘‘yaṃ ahaṃ jānāmi, taṃ tvaṃ jānāsī’’tiādinā anuññāto. ‘‘Āma ācariyā’’ti attanā tassa paṭivacanadānapaṭiññāya paṭiññātoti attho. Katarasmiṃ adhikāre? Sake ācariyake tevijjake pāvacane. Esa kira brāhmaṇo cintesi ‘‘imasmiṃ loke ‘ahaṃ buddho, ahaṃ buddho’ti uggatassa nāmaṃ gahetvā bahū janā vicaranti. Tasmā na me anussavamatteneva upasaṅkamituṃ yuttaṃ. Ekaccañhi upasaṅkamantassa apakkamanampi garu hoti, anatthopi uppajjati. Yaṃnūnāhaṃ mama antevāsikaṃ pesetvā – ‘buddho vā, no vā’ti jānitvāva upasaṅkameyya’’nti, tasmā māṇavaṃ āmantetvā ayaṃ tātātiādimāha.
アナーヴァヤ(anāvaya)とは、これらのローカーヤタ(lokāyata)やマハー・プラリサ・ラッカナ(mahāpurisalakkhaṇa)において、欠けることなく(anūno)完璧に実行する者(paripūrakārī)である。欠点がない(avayo na hotī)と述べられている。欠点(avaya)とは、それらを内容(attho)と文章(gandha)の両方において、結びつけること(sandhāretuṃ)ができない者である。アヌッニャータ・パティッニャータ(anuññātapatiññāta)とは、許可され(anuññāto)、約束された(paṭiññāto)者である。師(ācariyenassa)によって、「私が知っていることを、あなたも知っている」と許可された者。そして、「はい、師よ」と、自分で返事をする約束をした者、という意味である。どの分野においてか? 自分の師の、3つのヴェーダ(tevijjake)を学ぶ教え(pāvacane)において。このバラモンは、「この世で『私は仏だ、私は仏だ』と言って、名前を挙げて多くの人々が歩き回っている。それゆえ、ただ伝聞だけでは近づくのは適切ではない。ある者(ekaṃci)に近づくと、離れることも大変だし、不利益も生じる。そこで、私の内弟子(antevāsikaṃ)を派遣して、『仏なのか、そうでないのか』と知ってから近づこう」と思った。それゆえ、マナヴァ(māṇava)を呼んで、「この(子)よ」と言った。
256. Mante parivattetīti vede sajjhāyati, pariyāpuṇātīti attho. Mante dhāretīti yathāadhīte mante asammuṭṭhe katvā hadaye ṭhapeti oṭṭhapahatakaraṇavasena, na atthavibhāvanavasena.
256. 「マントラを繰り返す」とは、ヴェーダ(veda)を暗唱する、習得するという意味である。「マントラを保持する」とは、習得したマントラを忘れないように心に留めることを、唇でくちずさむことによって、意味を深く理解することなく行うことである。
Sanighaṇḍukeṭubhānanti ettha vacanīyavācakabhāvena atthaṃ saddañca nikhaḍati bhindati vibhajja dassetīti nikhaṇḍu, sā eva idha kha-kārassa gha-kāraṃ katvā ‘‘nighaṇḍū’’ti vutto. Kiṭayati gameti ñāpeti kiriyādivibhāgaṃ, taṃ vā anavasesapariyādānato gamento pūretīti keṭubhaṃ. Vevacanappakāsakanti pariyāyasaddadīpakaṃ, ekekassa atthassa anekapariyāyavacanavibhāvakanti attho. Nidassanamattañcetaṃ anekesampi atthānaṃ ekasaddavacanīyatāvibhāvanavasenapi tassa ganthassa pavattattā. Vacībhedādilakkhaṇā kiriyā kappīyati etenāti kiriyākappo, so pana vaṇṇapadasambandhapadatthādivibhāgato bahuvikappoti āha **‘‘kiriyākappavikappo’’**ti. Idañca mūlakiriyākappaganthaṃ sandhāya vuttaṃ. So hi satasahassaparimāṇo nayacariyādipakaraṇaṃ. Ṭhānakaraṇādivibhāgato , nibbacanavibhāgato ca akkharā pabhedīyanti etehīti akkharappabhedā, sikkhāniruttiyo. Etesanti vedānaṃ.
「サニガンダケトゥバン(sanighaṇḍukeṭubhānaṃ)」とは、ここでは言葉の指示者としての意味を、音(sadda)を「ニハダティ(nikhaḍati)」すなわち「砕く、分解して示す」から、「ニガンドゥー(nighaṇḍū)」と変化させたものである。「キヤティ(kiṭayati)」すなわち「行く、知らせる」という動作などの区分を、それを完全に網羅するために、「ケトゥバン(ketubhaṃ)」と呼ぶ。「多義性を示す」とは、同意語を示すことであり、一つの意味に複数の言葉があることを示すということである。これは、多くの意味に一つの言葉が使われる場合でも、その経典が成立していることから、例示にすぎない。「言葉の区別などを示す動作」とは、文字や単語の関連性や意味などの区別から、多くの区分があるので、「動作の区別」と述べられている。これは、元の動作の経典を指して述べられている。それは、数十万語にも及ぶ、指導法などの経典である。「場所、原因など」の区分から、文字の区分、すなわち学習や説明の区分。「これら」とは、ヴェーダ(veda)のことである。
Te eva vede padaso kāyatīti padako. Taṃ taṃ saddaṃ tadatthañca byākaroti byācikkhati etenāti byākaraṇaṃ, saddasatthaṃ. Āyatiṃ hitaṃ tena loko na yatati na īhatīti lokāyataṃ. Tañhi ganthaṃ nissāya sattā puññakiriyāya cittampi na uppādenti.
「それらはヴェーダにおいて、単語ごとに分析される」とは、単語分析のことである。その単語やその意味を解釈し、説明するもの、すなわち説明である。「将来、世界はそれによって損なわれない、渇望しない」とは、ローカーヤタ(lokāyata)である。というのは、その経典によって、人々は善行を行うことによって心さえも起こさないからである。
Vayatīti vayo, ādimajjhapariyosānesu katthaci aparikilamanto avitthāyanto te ganthe sandhāreti pūretīti attho. Dve paṭisedhā pakatiṃ gamentīti dassento ‘‘avayo na hotī’’ti vatvā tattha avayaṃ dassetuṃ **‘‘avayo nāma…pe… na sakkotī’’**ti vuttaṃ. **‘‘Anuññāto’’**ti padassa kammasādhanavasena, ‘‘paṭiññāto’’ti pana padassa kattusādhanavasena attho veditabboti dassento **‘‘ācariyenā’’**tiādimāha. Ācariyaparamparābhataṃ ācariyakaṃ. Garūti bhāriyaṃ attānaṃ tato mocetvā gamanaṃ dukkaraṃ hoti. Anatthopi uppajjati nindābyārosaupārambhādi.
「揺らぐ」とは、衰退である。始まり、中間、終わりのいずれにおいても、疲れずに、広がることなく、それらの経典を保持し、満たすということである。二つの否定が、本来の状態に戻ることを示すために、「衰退しない」と述べてから、そこで衰退を示すために、「衰退とは…(省略)…できない」と述べられている。「理解されない」とは、語の受動態としての意味であり、「同意される」とは、語の能動態としての意味であると理解させるために、「師によって」と述べられている。師の伝承によって伝えられるものを、師の教え(ācariyaka)という。師(garū)とは、重い、すなわち自分自身をそこから解放して立ち去ることが困難である。不利益も生じる。すなわち、非難、憎悪、非難などが生じる。
257. Atha kho brāhmaṇo pokkharasāti ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ āmantesi – ‘‘ayaṃ, tāta ambaṭṭha, samaṇo gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi icchānaṅgalaṃ anuppatto icchānaṅgale viharati icchānaṅgalavanasaṇḍe. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā, arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ, sātthaṃ sabyañjanaṃ kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotīti. Ehi tvaṃ tāta ambaṭṭha, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā samaṇaṃ gotamaṃ jānāhi, yadi vā taṃ bhavantaṃ gotamaṃ tathāsantaṃyeva saddo abbhuggato, yadi vā no tathā. Yadi vā so bhavaṃ gotamo tādiso, yadi vā na tādiso, tathā mayaṃ taṃ bhavantaṃ gotamaṃ vedissāmā’’ti.
257. 于是,婆罗门梵天德对弟子梵天德说:「我的孩子梵天德,那位乔达摩沙门,是释迦族的王子,从释迦族出家,在拘萨罗国游行,率领着五百名比丘僧众,来到了伊禅伽罗,住在伊禅伽罗的恒伽罗园。那位乔达摩尊者,有如此美好的声誉——‘这位世尊,是阿罗汉、正等觉,具足明行,善逝,世间解,无上丈夫调御士,天人师,佛,世尊。’他自己彻悟并宣说了这个有天、有魔、有梵天、有沙门婆罗门、有天人众的世界。他宣说佛法,初善、中善、后善,有意义、有文辞,完整、纯净的梵行。见到像这样的阿罗汉,真是太好了。我的孩子梵天德,你去拜访乔达摩沙门,拜访之后,了解乔达摩沙门,看看那位乔达摩尊者的名声是否如他所说的那样,或者并非如此。看看那位乔达摩尊者是否是那样的人,或者并非那样的人,这样我们就能认识那位乔达摩尊者了。」
257. Taṃ bhavantanti tassa bhoto gotamassa. Tathā santaṃ yevāti tathā satoyeva. Idhāpi hi itthambhūtākhyānatthavaseneva upayogavacanaṃ.
257. タム・バヴァンター(taṃ bhavantaṃ)とは、そのゴータマ(bhagavantaṃ gotamaṃ)のことである。タター・サンタン・イェヴァ(tathā santaṃ yevā)とは、その通りである。ここでも、このような状態であることを示す(itthambhūtākhyāna)という意味で、使用(upayoga)の意味である。
257. ‘‘Abbhuggato’’ti ettha abhisaddayogena itthambhūtākhyānatthavaseneva upayogavacanaṃ.
257. 「上昇した」とは、ここでは「アビサッダ(abhisadda)」という言葉との組み合わせによって、このようになっている、という状態を示す言葉である。
258. ‘‘Yathā kathaṃ panāhaṃ, bho, taṃ bhavantaṃ gotamaṃ jānissāmi – ‘yadi vā taṃ bhavantaṃ gotamaṃ tathāsantaṃyeva saddo abbhuggato, yadi vā no tathā. Yadi vā so bhavaṃ gotamo tādiso, yadi vā na tādiso’’’ti?
258. 「老师,我该如何了解那位乔达摩沙门——‘那位乔达摩尊者的名声是否如他所说的那样,或者并非如此。那位乔达摩尊者是否是那样的人,或者并非那样的人’?」
‘‘Āgatāni kho, tāta ambaṭṭha, amhākaṃ mantesu dvattiṃsa mahāpurisalakkhaṇāni, yehi samannāgatassa mahāpurisassa dveyeva gatiyo bhavanti anaññā. Sace agāraṃ ajjhāvasati, rājā hoti cakkavattī dhammiko dhammarājā cāturanto vijitāvī janapadatthāvariyappatto sattaratanasamannāgato . Tassimāni satta ratanāni bhavanti. Seyyathidaṃ – cakkaratanaṃ, hatthiratanaṃ, assaratanaṃ, maṇiratanaṃ, itthiratanaṃ, gahapatiratanaṃ, pariṇāyakaratanameva sattamaṃ. Parosahassaṃ kho panassa puttā bhavanti sūrā vīraṅgarūpā parasenappamaddanā. So imaṃ pathaviṃ sāgarapariyantaṃ adaṇḍena asatthena dhammena abhivijiya ajjhāvasati. Sace kho pana agārasmā anagāriyaṃ pabbajati , arahaṃ hoti sammāsambuddho loke vivaṭṭacchado. Ahaṃ kho pana, tāta ambaṭṭha, mantānaṃ dātā; tvaṃ mantānaṃ paṭiggahetā’’ti.
「我が師たちの間には、32の大人の特徴がある。この特徴を備えた大人物には、二つの道しかない。もし家庭にあれば、彼は正しく法を統治する転輪王となり、四方を囲み、勝利を得、国土の安定を得、7つの宝を備える。その7つの宝とは、輪宝、象宝、馬宝、宝珠、女宝、司宝、そして7番目の賢臣宝である。彼の子供たちは10万以上いて、勇ましく、勇敢で、敵軍を打ち破る者たちである。彼はこの大地を、海を限りとして、法によって、武器や罰を用いることなく統治する。もし家庭から出て、世俗を離れて出家するならば、彼は悟りを開き、世界に解脱した阿羅漢となる。私(釈迦)は師たちの言葉を与える者であり、あなたは師たちの言葉を受け取る者である。」
258. Yathā kathaṃ panāhaṃ, bho, tanti ettha kathaṃ panāhaṃ bho taṃ bhavantaṃ gotamaṃ jānissāmi, yathā sakkā so ñātuṃ, tathā me ācikkhāhīti attho. Yathāti vā nipātamattamevetaṃ. Kathanti ayaṃ ākārapucchā. Kenākārenāhaṃ taṃ bhavantaṃ gotamaṃ jānissāmīti attho. Evaṃ vutte kira naṃ upajjhāyo ‘‘kiṃ tvaṃ, tāta, pathaviyaṃ ṭhito, pathaviṃ na passāmīti viya; candimasūriyānaṃ obhāse ṭhito, candimasūriye na passāmīti viya vadasī’’tiādīni vatvā jānanākāraṃ dassento āgatāni kho, tātātiādimāha.
258. 「しかし、どのようにして、私は、師よ、そのゴータマ(bhagavantaṃ gotamaṃ)を知ることができるでしょうか。どのようにして、彼を知ることが可能でしょうか。それを私に教えてください」という意味である。「どのように」(yathā)は、助詞(nipāta)にすぎない。どのように(kathaṃ)とは、これは方法(ākāra)を尋ねることである。「どのような方法で、私はそのゴータマ(bhagavantaṃ gotamaṃ)を知ることができるでしょうか」という意味である。このように言われたとき、彼の師は、「あなたは何を言っているのか、子よ、まるで大地に立って、『大地が見えない』と言うように。太陽と月の光の中に立って、『太陽と月が見えない』と言うように」などと言って、知る方法を示すために、「子よ、来た」などと言った。
Tattha mantesūti vedesu. Tathāgato kira uppajjissatīti paṭikacceva suddhāvāsā devā vedesu lakkhaṇāni pakkhipitvā buddhamantā nāmeteti brāhmaṇaveseneva vede vācenti. Tadanusārena mahesakkhā sattā tathāgataṃ jānissantīti. Tena pubbe vedesu mahāpurisalakkhaṇāni āgacchanti. Parinibbute pana tathāgate anukkamena antaradhāyanti. Tenetarahi natthīti. Mahāpurisassāti paṇidhisamādānañāṇakaruṇādiguṇamahato purisassa. Dveyeva gatiyoti dveyeva niṭṭhā. Kāmañcāyaṃ gatisaddo ‘‘pañca kho imā, sāriputta, gatiyo’’tiādīsu (ma. ni. 1.153) bhavabhede vattati. ‘‘Gati migānaṃ pavana’’ntiādīsu (pari. 399) nivāsaṭṭhāne. ‘‘Evaṃ adhimattagatimanto’’tiādīsu paññāyaṃ. ‘‘Gatigata’’ntiādīsu visaṭabhāve. Idha pana niṭṭhāyaṃ vattatīti veditabbo.
そこで、呪文(mantēsu)とは、ヴェーダ(vedesu)のことである。タターガタ(Tathāgato)が生まれるだろうと、清浄(suddhāvāsa)の神々がヴェーダに特徴(lakkhāṇi)を書き込んで、仏教の呪文(buddhamantā)と呼んでいる。バラモンの姿(brāhmaṇa'vesena)でヴェーダに(そのことを)語っている。それに応じて、偉大な(mahākkhā)生き物(sattā)はタターガタ(tathāgata)を知るだろう。それゆえ、以前はヴェーダに偉大な人物の特徴(mahāpurisalakkhaṇāni)があった。しかし、入滅(parinibbute)したタターガタの後、次第に消えていく。それゆえ、今は(それらは)ない。偉大な人物(mahāpurisassa)とは、誓願(paṇidhi)、決意(samādāna)、智慧(ñāṇa)、慈悲(karuṇā)などの徳を持つ偉大な人物である。2つの道(dveyeva gatiyoti)とは、2つの結末(niṭṭhā)である。たとえ、この「道」(gatisaddo)が「5つの道(gatiyo)がある」(マッジマ・ニカーヤ 1.153)のように、存在のあり方(bhavabheda)を意味する場合でも。「動物の道(gati migānaṃ)は野原(pavana)」(パリ。399)のように、住む場所(nivāsaṭṭhāne)を意味する場合でも。「非常に深い理解(adhimattagatimanto)を持つ」(など)のように、智慧(paññāyaṃ)を意味する場合でも。「道々(gatigata)」(など)のように、離れること(visaṭabhāve)を意味する場合でも。ここでは、結末(niṭṭhāyaṃ)を意味すると理解すべきである。
Tattha kiñcāpi yehi lakkhaṇehi samannāgato rājā cakkavattī hoti, na teheva buddho hoti; jātisāmaññato pana tāniyeva tānīti vuccanti. Tena vuttaṃ – ‘‘yehi samannāgatassā’’ti. Sace agāraṃ ajjhāvasatīti yadi agāre vasati. Rājā hoti cakkavattīti catūhi acchariyadhammehi, saṅgahavatthūhi ca lokaṃ rañjanato rājā, cakkaratanaṃ vatteti, catūhi sampatticakkehi vattati, tehi ca paraṃ vatteti, parahitāya ca iriyāpathacakkānaṃ vatto etasmiṃ atthīti cakkavattī. Ettha ca rājāti sāmaññaṃ. Cakkavattīti visesaṃ. Dhammena caratīti dhammiko. Ñāyena samena vattatīti attho. Dhammena rajjaṃ labhitvā rājā jātoti dhammarājā. Parahitadhammakaraṇena vā dhammiko. Attahitadhammakaraṇena dhammarājā. Caturantāya issaroti cāturanto, catusamuddaantāya, catubbidhadīpavibhūsitāya pathaviyā issaroti attho. Ajjhattaṃ kopādipaccatthike bahiddhā ca sabbarājāno vijetīti vijitāvī. Janapadatthāvariyappattoti janapade dhuvabhāvaṃ thāvarabhāvaṃ patto, na sakkā kenaci cāletuṃ. Janapado vā tamhi thāvariyappatto anuyutto sakammanirato acalo asampavedhīti janapadatthāvariyappatto.
そこでは、たとえ、王が転輪王(cakkavattī)となる特徴(lakkhāṇe)を持っていても、仏とはならないが、生まれの共通性(jātisāmaññato)から、それらは同じものであると言われる。それゆえ、「どのような特徴(yehi samannāgatassa)を持つ者」と述べられている。もし、家(agāraṃ)に住む(ajjhāvasati)ならば、王(rājā)となり、転輪王(cakkavattī)となる。4つの不思議な法(acchariya'dhammehi)と、4つの交友の徳(saṅgahavatthūhi)によって、世を喜ばせる(rañjanato)ので、王(rājā)。車輪(cakkaratanaṃ)を転がす、4つの幸運の車輪(sampatticakkehi)によって、世を動かし(vatteti)、他者を動かす(paraṃ vatteti)。そして、他者のために(parahitāya)行動の車輪(iriyāpathacakkānaṃ)の軌道(vatto)が、この者に(etasmiṃ)あるので、転輪王(cakkavattī)。ここでは、「王」(rājā)は一般的な名称(sāmaññaṃ)。「転輪王」(cakkavattī)は特別な名称(visesaṃ)。法(dhamma)に従って行動する(caratīti)ので、法(dhamma)に従う者(dhammiko)。正義(ñāya)と平等(samena)に従って行動する、という意味である。法(dhamma)によって王国を得て、王となったので、法王(dhammarājā)。あるいは、他者のための法(parahitadhammakaraṇa)を行うので、法(dhamma)に従う者(dhammiko)。自己のための法(attahitadhammakaraṇa)を行うので、法王(dhammarājā)。4つの端(caturanta)を持つ、支配者(issara)である。4つの海(catūhi samudda)の端(anta)まで、4つの大陸(catubbidhadīpavibhūsitāya)に住む大地(pathaviyaṃ)の支配者、という意味である。内側(ajjhattaṃ)の怒り(kopa)などの敵(paccatthike)を、外側(bahiddhā)のすべての王(sabbarājāno)を征服する(vijetīti)ので、征服者(vijitāvī)。国土(janapada)の安定(thāvara)を得た者(appatto)である。国土(janapade)が安定(thāvara)となり、定住(thāvaraṃ)して、活動(nirato)を続け、動かず(acalo)、揺るがない(asampavedhī)ので、国土の安定を得た者(janapadatthāvariyappatto)である。
Seyyathidanti nipāto, tassa cetāni katamānīti attho. Cakkaratanantiādīsu cakkañca, taṃ ratijananaṭṭhena ratanañcāti cakkaratanaṃ. Esa nayo sabbattha. Imesu pana ratanesu ayaṃ cakkavattirājā cakkaratanena ajitaṃ jināti, hatthiassaratanehi vijite yathāsukhaṃ anucarati, pariṇāyakaratanena vijitamanurakkhati, avasesehi upabhogasukhamanubhavati. Paṭhamena cassa ussāhasattiyogo, pacchimena mantasattiyogo, hatthiassagahapatiratanehi pabhusattiyogo suparipuṇṇo hoti, itthimaṇiratanehi tividhasattiyogaphalaṃ. So itthimaṇiratanehi bhogasukhamanubhavati, sesehi issariyasukhaṃ. Visesato cassa purimāni tīṇi adosakusalamūlajanitakammānubhāvena sampajjanti, majjhimāni alobhakusalamūlajanitakammānubhāvena, pacchimamekaṃ amohakusalamūlajanitakammānubhāvenāti veditabbaṃ. Ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana bojjhaṅgasaṃyutte ratanasuttassa upadesato gahetabbo.
「それすなわち」とは、その意味を解釈する際の付加語である。「宝」とは、車(チャクラ)にしても、それが喜びを生じさせるという意味で「宝」であるので、「車宝」となる。この原則は全てに当てはまる。これらの宝に関して、この車輪王は車宝によって無敵の勝利者となり、象宝と馬宝によって征服された(国土)を意のままに楽しんで統治し、導師宝によって征服した(国土)を保持し、残りの宝によって享受の楽しみを経験する。第一の宝(車宝)によって、彼は努力し続けることができ、最後の宝(導師宝)によって、彼は策略を巡らすことができ、象・馬・宝・主人(宝)によって、彼は権勢(の宝)を完全に満たすことができ、女性・宝(宝)によって、三種の努力の宝(の成果)を得る。彼は女性・宝(宝)によって享受の楽しみを経験し、残りの宝によって支配の楽しみを経験する。特に、彼の最初の三つ(の宝)は、無執着という善根によって生じた業の力によって達成され、中間の三つは、無欲という善根によって生じた業の力によって、最後の宝は、無痴という善根によって生じた業の力によって達成されると知るべきである。ここにその要約がある。詳細は、菩提分(の章)における宝経(の解説)から得られるべきである。
Parosahassanti atirekasahassaṃ. Sūrāti abhīrukajātikā. Vīraṅgarūpāti devaputtasadisakāyā. Evaṃ tāva eke vaṇṇayanti. Ayaṃ panettha sabbhāvo. Vīrāti uttamasūrā vuccanti, vīrānaṃ aṅgaṃ vīraṅgaṃ, vīrakāraṇaṃ vīriyanti vuttaṃ hoti. Vīraṅgarūpaṃ etesanti vīraṅgarūpā, vīriyamayasarīrā viyāti vuttaṃ hoti. Parasenappamaddanāti sace paṭimukhaṃ tiṭṭheyya parasenā taṃ parimaddituṃ samatthāti adhippāyo. Dhammenāti ‘‘pāṇo na hantabbo’’tiādinā pañcasīladhammena . Arahaṃ hoti sammāsambuddho loke vivaṭṭacchadoti ettha rāgadosamohamānadiṭṭhiavijjāduccaritachadanehi sattahi paṭicchanne kilesandhakāre loke taṃ chadanaṃ vivaṭṭetvā samantato sañjātāloko hutvā ṭhitoti vivaṭṭacchado. Tattha paṭhamena padena pūjārahatā. Dutiyena tassā hetu, yasmā sammāsambuddhoti, tatiyena buddhattahetubhūtā vivaṭṭacchadatā vuttāti veditabbā. Atha vā vivaṭṭo ca vicchado cāti vivaṭṭacchado, vaṭṭarahito chadanarahito cāti vuttaṃ hoti. Tena arahaṃ vaṭṭābhāvena, sammāsambuddho chadanābhāvenāti evaṃ purimapadadvayasseva hetudvayaṃ vuttaṃ hoti, dutiyena vesārajjena cettha purimasiddhi, paṭhamena dutiyasiddhi, tatiyacatutthehi tatiyasiddhi hoti. Purimañca dhammacakkhuṃ, dutiyaṃ buddhacakkhuṃ, tatiyaṃ samantacakkhuṃ sādhetīti veditabbaṃ. Tvaṃ mantānaṃ paṭiggahetāti iminā’ssa mantesu sūrabhāvaṃ janeti.
「千を越えて」とは、千を超えることを意味する。「太陽」とは、恐れを知らない種族を意味する。「偉大な英雄」とは、神の子のような姿を意味する。このように、ある人々は解釈する。ここにその本質がある。「英雄」とは、最高の太陽を意味する。「英雄の肢」とは、偉大な英雄を意味し、それは「勇気」であると述べられている。「偉大な英雄の姿」とは、彼らが偉大な英雄の姿をしていることを意味し、それは「勇気からなる身体」のようであると述べられている。「敵軍を粉砕する」とは、もし彼が正面に立ったら、敵軍は彼を粉砕する能力がある、という意味である。「法によって」とは、「生き物を殺してはならない」などの五戒という法によってである。阿羅漢であり、正等覚者であり、世において「開かれた覆い」である。ここで、貪欲、瞋恚、愚癡、慢、見、無明、悪行という覆いである六つの(煩悩)の覆いによって覆われた世において、その覆いを開き、全体に光が差し始めた者として、彼は存在するので、「開かれた覆い」である。ここで、最初の言葉(阿羅漢)は、供養を受ける資格があることを意味する。二番目の言葉(正等覚者)はその理由である。なぜなら、彼は正等覚者だからである。三番目の言葉(開かれた覆い)は、覚者となる理由である、と知るべきである。あるいは、「開かれた」と「覆いのない」と、それが「開かれた覆い」である。「円転(の輪廻)から離れた」者、「覆いから離れた」者、と述べられている。それによって、阿羅漢は「円転」の性質を、正等覚者は「覆い」の性質を(持たない)と、このように最初の二つの言葉(阿羅漢、正等覚者)の理由が述べられている。二番目の言葉(正等覚者)は、ここで、(四つの)畏れなき(説法)の成就であり、最初の言葉(阿羅漢)は、二番目の(畏れなき説法の)成就であり、三番目と四番目の言葉(開かれた覆い)は、三番目の(畏れなき説法の)成就である、と知るべきである。彼は(経典を)「受け入れた」と、(このように)彼の「諸々の経典における英雄」という状態を生み出す。
258. Lakkhaṇānīti lakkhaṇadīpanāni mantapadāni. Antaradhāyantīti na kevalaṃ lakkhaṇamantāniyeva, atha kho aññānipi brāhmaṇānaṃ ñāṇabalābhāvena anukkamena antaradhāyanti. Tathā hi vadanti ‘‘ekasataṃ addhariyaṃ sākhā sahassavattako sāmā’’tiādi. Paṇidhi …pe… mahatoti ettha paṇidhimahato samādānamahatoti ādinā paccekaṃ mahanta-saddo yojetabbo. Paṇidhimahantatādi cassa buddhavaṃsacariyāpiṭakavaṇṇanādivasena veditabbo. Niṭṭhāti nipphattiyo. Bhavabhedeti bhavavisese. Ito ca etto ca byāpetvā ṭhitatā visaṭabhāvo.
258. 「特徴」とは、特徴を示すヴェーダの言葉である。「消え去る」とは、特徴を示すマントラだけでなく、他のものも、バラモンたちの知識の力によって、徐々に消え去るのである。というのは、「百八の祭壇、千の支流を持つサーマ(sāmā)」などと述べているからである。誓願…(省略)…「偉大な」とは、ここでは誓願の偉大さ、決意の偉大さなどと、それぞれに「偉大な」という言葉を付け加えるべきである。誓願の偉大さなどは、仏伝(buddhaṃsa)や経蔵(cariyāpiṭaka)の注釈などによって理解すべきである。「結末」とは、完成である。「世界の区分」とは、世界の別である。ここからそこへと広がり、固定されること、すなわち明確さである。
Jātisāmaññatoti lakkhaṇajātiyā lakkhaṇabhāvamattena samānabhāvato. Yathā hi buddhānaṃ lakkhaṇāni suvisadāni, suparibyattāni, paripuṇṇāni ca honti, na evaṃ cakkavattīnaṃ, tenāha **‘‘na teheva buddho hotī’’**ti. Abhirūpatā, dīghāyukatā, appātaṅkatā, brāhmaṇādīnaṃ piyamanāpatāti imehi catūhi acchariyasabhāvehi. Dānaṃ, piyavacanaṃ, atthacariyā, samānattatāti imehi catūhi saṅgahavatthūhi. Rañjanatoti pītijananato. Cakkaṃ cakkaratanaṃ vatteti pavattetīti cakkavattī. Sampatticakkehi sayaṃ vattati, tehi ca paraṃ sattanikāyaṃ vatteti pavattetīti cakkavattī. Parahitāvaho iriyāpathacakkānaṃ vatto vattanaṃ etassa, etthāti vā cakkavattī. Appaṭihataṃ vā āṇāsaṅkhātaṃ cakkaṃ vattetīti cakkavattī. Khattiyamaṇḍalādisaññitaṃ cakkaṃ samūhaṃ attano vase vattetīti cakkavattī cakkavattivattasaṅkhātaṃ dhammaṃ carati, cakkavattivattasaṅkhāto dhammo etasmiṃ atthīti vā dhammiko. Dhammato anapetattā dhammo rañjanaṭṭhena rājāti dhammarājā. ‘‘Rājā hoti cakkavattī’’ti vuttattā **‘‘cāturanto’’**ti padaṃ catudīpissarataṃ vibhāvetīti āha **‘‘catusamuddaantāyā’’**tiādi. Tattha ‘‘catuddīpavibhūsitāyā’’ti avatvā ‘‘catubbidhā’’ti vidhaggahaṇaṃ taṃtaṃparittadīpānampi saṅgahatthanti daṭṭhabbaṃ. Kopādīti ādi-saddena kāmamohamānamadādike saṅgaṇhāti. Vijitāvīti vijitavā. Kenaci akampiyaṭṭhena janapade thāvariyappatto, daḷhabhattibhāvato vā, janapado thāvariyaṃ patto etthāti janapadatthāvariyappatto.
「種姓の共通性」とは、特徴的な種姓が特徴的であるという共通性である。というのは、仏陀の特徴は、非常に明確で、非常に明瞭で、完全であるが、チャクラヴァルティン(cakkavattī)王の特徴はそうではない。ゆえに「それらによって仏陀ではない」と述べられている。「美しさ、長寿、病気の少なさ、バラモンたちに好まれること」とは、これらの四つの不思議な性質である。「施し、愛語、利他行、平等な振る舞い」とは、これらの四つの共存の徳である。「人々を喜ばせる」とは、喜びを生じさせることである。「車輪」とは、宝である車輪を回す者、すなわちチャクラヴァルティン(cakkavattī)である。至福の車輪を自ら回し、それらによって他の生き物を回す者、すなわちチャクラヴァルティン(cakkavattī)である。至福の車輪の運行、すなわちチャクラヴァルティン(cakkavattī)の運行が、この者にあり、またはチャクラヴァルティン(cakkavattī)である。妨げられない意志の力という車輪を回す者、すなわちチャクラヴァルティン(cakkavattī)である。クシャトリヤの円などを指示する車輪、すなわち集団を、自分の意のままに回す者、すなわちチャクラヴァルティン(cakkavattī)であり、チャクラヴァルティン(cakkavattī)の法を実践する者、すなわちチャクラヴァルティン(cakkavattī)の法を持つ者、または法から離れていないため、人々を喜ばせる者、すなわち法王(dhammarājā)である。「王はチャクラヴァルティン(cakkavattī)である」と述べられているので、「四方」という言葉は、四つの島を支配することを示すために、「四つの海に囲まれた」と述べられている。ここで、「四つの島に飾られた」と言わずに、「四つの種類」という言葉を用いるのは、それぞれの小さな島も包括するためであると理解すべきである。「怒りなど」とは、怒り、欲望、慢心などを含む。「征服した」とは、征服した者である。いかなる者によっても動じないように、国に安定をもたらした者、すなわち強固な意志を持つ者、または国に安定をもたらした者である。
Cittīkatabhāvādināpi (khu. pā. aṭṭha. 3; dī. ni. aṭṭha. 2.33; su. ni. aṭṭha. 1.226; mahāni. aṭṭha. 50) cakkassa ratanaṭṭho veditabbo. Esa nayo sesesupi. Ratinimittatāya vā cittīkatādibhāvassa ratijananaṭṭhena ekasaṅgahatāya visuṃ aggahaṇaṃ. Imehi pana ratanehi rājā cakkavattī yaṃ yamatthaṃ paccanubhoti, taṃ taṃ dassetuṃ **‘‘imesu panā’’**tiādi vuttaṃ. Ajitaṃ jināti mahesakkhatāsaṃvattaniyakammanissandabhāvato. Vijite yathāsukhaṃ anuvicarati hatthiratanaṃ assaratanañca abhiruhitvā tesaṃ ānubhāvena antopātarāseyeva samuddapariyantaṃ pathaviṃ anusaṃyāyitvā rājadhānimeva paccāgamanato. Pariṇāyakaratanena vijitamanurakkhati tena tattha tattha kātabbakiccassa saṃvidhānato. Avasesehīti maṇiratanaitthiratanagahapatiratanehi. Tattha maṇiratanena yojanappamāṇe padese andhakāraṃ vidhamitvā ālokadassanādinā sukhamanubhavati, itthiratanena atikkantamānusakarūpasampattidassanādivasena, gahapatiratanena icchiticchitamaṇikanakarajatādidhanapaṭilābhavasena.
「彩色された」などの意味も、(クッダカ・パーリ注釈書 2.33; ディーガ・ニカーヤ注釈書 2.33; サンユッタ・ニカーヤ注釈書 1.226; マジュリマ・ニカーヤ注釈書 50)車輪の宝としての意味を理解すべきである。この原則は、他の宝にも当てはまる。喜びの兆候である「彩色された」などの意味が、喜びを生じさせるという意味で一つにまとめられるため、別に取り上げている。しかし、これらの宝によって、チャクラヴァルティン(cakkavattī)王がどのような目的を達成するかを示すために、「これらの宝のうち」と述べられている。「征服されない、勝利する」とは、偉大な力、制御可能なカルマ(karma)の連鎖による結果である。「征服された」とは、自分の意のままに移動できる、象の宝や馬の宝に乗って、それらの力によって、昼夜を問わず、海に囲まれた大地を巡り、王都に帰還することである。「導きの宝」とは、征服された人々を保護し、そこでなされるべきことの計画を立てることである。「残りの」とは、宝石、女性、家臣の宝のことである。ここで、宝石の宝によって、一ヨージャナ(yojana)の範囲の暗闇を払い、光を見るなどして、快適さを享受する。女性の宝によって、人間を超えた美しさを見るなどして、家臣の宝によって、望むままの金や銀などの富を得ることによってである。
Ussāhasattiyogo tena kenaci appaṭihatāṇācakkabhāvasiddhito pacchimenāti pariṇāyakaratanena. Tañhi sabbarājakiccesu kusalaṃ avirajjhanayogaṃ, tenāha **‘‘mantasattiyogo’’**ti . Hatthiassaratanānaṃ mahānubhāvatāya kosasampattiyāpi pabhāvasampattisiddhito **‘‘hatthi…pe… yogo’’**ti vuttaṃ. (Koso hi nāma sati ussāhasampattiyaṃ duggaṃ tejaṃ kusumoraṃ parakkamaṃ pabbatomukhaṃ amosapaharaṇaṃ) tividhasattiyogaphalaṃ paripuṇṇaṃ hotīti sambandho. Sesehīti sesehi pañcahi ratanehi.
「努力と意志」は、それによっていかなる者によっても妨げられない車輪の力があるから、後者である、すなわち導きの宝である。というのは、それはすべての王の仕事に熟達し、揺るぎない意志を持つからである。「戦略の意志」と述べられている。「象と馬の宝」の偉大な力と、財宝の豊かさによる権威の確立から、「象…(省略)…意志」と述べられている。(財宝とは、努力の豊かさがあれば、困難な勢力、輝き、草、勇気、山の頂上、奪われないこと)三種類の意志の力の成果が、完全に達成されるという関係である。「残りの」とは、残りの五つの宝のことである。
Adosakusalamūlajanitakammānubhāvenāti adosasaṅkhātena kusalamūlena sahajātādipaccayavasena uppāditakammassa ānubhāvena sampajjanti sommatararatanajātikattā. Majjhimāni maṇiitthigahapatiratanāni. Alobha…pe… kammānubhāvena sampajjanti uḷārassa dhanassa, uḷāradhanapaṭilābhakāraṇassa ca pariccāgasampadāhetukattā. Pacchimanti pariṇāyakaratanaṃ. Tañhi amoha…pe… kammānubhāvena sampajjati mahāpaññeneva cakkavattirājakiccassa pariṇetabbattā. Upadeso nāma savisesaṃ sattannaṃ ratanānaṃ vicāraṇavasena pavatto kathābandho.
「無欲と善根によって生じたカルマ(karma)の力」とは、無欲という善根によって、共に生じるなどの原因によって生じたカルマの力によって、平凡な宝の種族であるから、達成される。中間の宝とは、宝石、女性、家臣の宝である。「無欲…(省略)…カルマの力」とは、偉大な富と、偉大な富を得る原因であるものを手放すことの達成のために、達成される。「最後の」とは、導きの宝である。それは、無知…(省略)…カルマの力によって、達成される。というのは、偉大な知恵によって、チャクラヴァルティン(cakkavattī)王の仕事を導くからである。「教え」とは、特別な七つの宝の考察によって行われる言葉の連なりである。
Saraṇato paṭipakkhavidhamanato sūrā, tenāha **‘‘abhīrukajātikā’’**ti. Asure vijinitvā ṭhitattā vīro, sakko devānaṃ indo. Tassa aṅgaṃ devaputto senaṅgabhāvatoti vuttaṃ **‘‘vīraṅgarūpāti devaputtasadisakāyā’’**ti. **‘‘Eke’’**ti sārasamāsācariyamāha. Sabhāvoti sabhāvabhūto attho. Vīrakāraṇanti vīrabhāvakāraṇaṃ. Vīriyamayasarīrā viyāti saviggahavīriyasadisā, saviggahaṃ ce vīriyaṃ siyā taṃsadisāti attho. Nanu rañño cakkavattissa paṭisenā nāma natthi, ya’massa puttā pamaddeyyuṃ, atha kasmā parasenappamaddanāti vuttanti codanaṃ sandhāyāha sacetiādi, tena parasenā hotu vā mā vā te pana evaṃ mahānubhāvāti dasseti. Dhammenāti katupacitena attano puññadhammena. Tena hi sañcoditā pathaviyaṃ sabbarājāno paccuggantvā ‘‘svāgataṃ te mahārājā’’ti ādiṃ vatvā attano rajjaṃ rañño cakkavattissa niyyātenti, tena vuttaṃ ‘‘so imaṃ…pe… ajjhāvasatī’’ti. Aṭṭhakathāyaṃ pana tassa yathāvuttassa dhammassa cirataraṃ vipaccituṃ paccayabhūtaṃ cakkavattivattasamudāgataṃ payogasampattisaṅkhātaṃ dhammaṃ dassetuṃ **‘‘pāṇo na hantabbotiādinā pañcasīladhammenā’’**ti vuttaṃ. Evañhi ‘‘adaṇḍena asatthenā’’ti idaṃ vacanaṃ suṭṭhutaraṃ samatthitaṃ hotīti. Yasmā rāgādayo pāpadhammā uppajjamānā sattasantānaṃ chādetvā pariyonandhitvā tiṭṭhanti kusalappavattiṃ nivārenti, tasmā te ‘‘chadanā, chadā’’ti ca vuttā. Vivaṭetvāti vigametvā. Pūjārahatā vuttā ‘‘arahatīti araha’’nti. Tassā pūjārahatāya. Yasmā sammāsambuddho, tasmā arahanti. Buddhattahetubhūtā vivaṭṭacchadatā vuttā savāsanasabbakilesappahānapubbakattā buddhabhāvassa.
「恐れ多い」とは、恐れから離れた者、つまり「恐れることのない者」という意味である。アシュラ(阿修羅)に勝利して不動の者であるゆえに「勇者」であり、それは神々の王であるサッカ(帝釈天)である。その一部である神の子は、軍勢の仲間であるゆえに「勇者のような者たち、すなわち神の子のような姿」と述べられている。「ある者たち」とは、サルハ(Sārasa)が「精髄の集合」と述べていることである。本来の姿とは、本来の姿であるという意味である。勇者の理由とは、勇者である理由である。勇気の力で作られた体のような、とは、勢いのある勇気に似ている、勢いのある勇気であれば、それに似ているという意味である。王である輪王には、反撃する者はいないのではないか。それは、彼の息子たちが征服されるからである。それゆえに、「他者の軍勢を征服する」と述べられているのは、問いかけに応じたものである。たとえ他者の軍勢があろうとなかろうと、彼はそのような偉大な力を持っていることを示している。「法によって」とは、積まれた、自己の功徳の法によってである。それによって、大地が揺り動かされ、すべての王たちが迎えて「ようこそ、偉大なる王よ」などと言い、自己の王国を輪王に譲り渡す。それゆえに、「彼はこの…(中略)…を住んでいる」と述べられている。注釈書においては、その述べられた法が長く効果を発揮するための原因である、輪王の統治から生じた、修行の達成という法を示すために、「殺してはならない、というような五戒の法によって」と述べられている。このように、「棒も剣もない」という言葉は、より完全に効果的になる。なぜなら、欲望などの悪法は、生じるときに、生きとし生けるものの連続体を覆い隠して、善行の進行を妨げるからである。ゆえに、それらは「覆うもの、覆い」とも呼ばれる。「開く」とは、除去するということである。「供養されるべき者」とは、「供養されるべき者である」という意味で述べられている。その供養されるべき者である。「完全な悟りを得た者」であるゆえに、供養されるべき者である。悟りを得た理由である、覆いを消し去ることは、すべての汚れを、その染みとともに滅ぼした、悟りの前触れであると述べられている。「勇者のような姿」とは、特徴を示す際に、明らかな知恵である。
Arahaṃ vaṭṭābhāvenāti phalena hetuanumānadassanaṃ. Sammāsambuddho chadanābhāvenāti hetunā phalānumānadassanaṃ. Hetudvayaṃ vuttaṃ ‘‘vivaṭṭo vicchado cā’’ti. Dutiyena vesārajjenāti ‘‘khīṇāsavassa te paṭijānato’’tiādinā vuttena vesārajjena. Purimasiddhīti purimassa padassa atthasiddhīti attho. Paṭhamenāti ‘‘sammāsambuddhassa te paṭijānato’’tiādinā (ma. ni. 1.150; a. ni. 4.8) vuttena vesārajjena. Dutiyasiddhīti dutiyassa padassa atthasiddhi, buddhatthasiddhīti attho. Tatiyacatutthehīti ‘‘ye kho pana te antarāyikā dhammā’’tiādinā, (ma. ni. 1.150; a. ni. 4.8) ‘‘yassa kho pana te atthāyā’’tiādinā (ma. ni. 1.150; a. ni. 4.8) ca vuttehi tatiyacatutthehi vesārajjehi. Tatiyasiddhīti vivaṭṭacchadanatāsiddhi yāthāvato antarāyikaniyyānikadhammāpadesena hi satthu vivaṭṭacchadanabhāvo loke pākaṭo ahosi. Purimaṃ dhammacakkhunti purimapadaṃ bhagavato dhammacakkhuṃ sādheti kilesārīnaṃ, saṃsāracakkassa ca arānaṃ hatabhāvadīpanato. Dutiyaṃ padaṃ buddhacakkhuṃ sādheti sammāsambuddhasseva taṃsabbhāvato. Tatiyaṃ padaṃ samantacakkhuṃ sādheti savāsanasabbakilesappahānadīpanato. ‘‘Sammāsambuddho’’ti hi vatvā ‘‘vivaṭṭacchado’’ti vacanaṃ buddhabhāvāvahameva sabbakilesappahānaṃ vibhāveti. **‘‘Sūrabhāva’’**nti lakkhaṇavibhāvane visadañāṇataṃ.
供養されるべき者であることの円満さによって、とは、結果を原因から推論して示すことである。完全な悟りを得た者は、覆いがないことによって、とは、原因によって結果を推論して示すことである。二つの原因は、「覆いがなく、汚れがない」と述べられている。二番目の無畏によって、とは、「汚れが尽きた者の、あなたが公言すること」などと述べられた無畏である。最初の成就とは、最初の言葉の、意味の成就である。最初に、「完全な悟りを得た者が公言すること」などと述べられた無畏である。(中部経典1.150;増支部経典4.8)。二番目の成就とは、二番目の言葉の意味の成就、悟りの意味の成就である。三番目と四番目によって、とは、「もし、その妨げとなる法があるならば」などと、(中部経典1.150;増支部経典4.8)「もし、その意味のために」などと(中部経典1.150;増支部経典4.8)述べられた三番目と四番目の無畏によってである。三番目の成就とは、覆いがなく汚れがないことの成就であり、妨げとなる法と、それに導く法を正しく示すことによって、師の覆いがなく汚れがないということが世に明らかになった。最初の法眼とは、最初の言葉が、世尊の法眼を、汚れの敵に対して、また、輪廻の車輪の敵が滅んだことを示すことである。二番目の言葉は、仏眼を、完全な悟りを得た者のみが持つことを示すことである。三番目の言葉は、普遍的な眼を、染みとともにすべての汚れを滅ぼしたことを示すことである。「完全な悟りを得た者」と述べてから、「覆いがなく汚れがない」という言葉は、悟りの状態、すべての汚れを滅ぼしたことを明らかにしている。「勇者のような姿」とは、特徴を示す際に、明らかな知恵である。
259. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho ambaṭṭho māṇavo brāhmaṇassa pokkharasātissa paṭissutvā uṭṭhāyāsanā brāhmaṇaṃ pokkharasātiṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā vaḷavārathamāruyha sambahulehi māṇavakehi saddhiṃ yena icchānaṅgalavanasaṇḍo tena pāyāsi. Yāvatikā yānassa bhūmi yānena gantvā yānā paccorohitvā pattikova ārāmaṃ pāvisi. Tena kho pana samayena sambahulā bhikkhū abbhokāse caṅkamanti. Atha kho ambaṭṭho māṇavo yena te bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te bhikkhū etadavoca – ‘‘kahaṃ nu kho, bho, etarahi so bhavaṃ gotamo viharati? Tañhi mayaṃ bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya idhūpasaṅkantā’’ti.
259. 「はい、先生」と、マガンダのバラモン・ポクカラサティに返事をして、マガンダは席を立ってバラモン・ポクカラサティに敬礼し、右繞して馬車に乗り、多くの若者たちと共にイッチャーナンガラ園へ向かった。馬車で進めるだけ進んでから、馬車から降り、歩いて園に入った。ちょうどその時、多くの比丘たちが屋外を歩き回っていた。そこでマガンダは比丘たちのところへ行き、尋ねた。「先生方、今、あの尊師ゴータマはどこにおられますか。あの尊師ゴータマにお会いするために、私たちはここへやって来たのです。」
259. Sopi tāya ācariyakathāya lakkhaṇesu vigatasammoho ekobhāsajāte viya buddhamante sampassamāno evaṃ bhoti āha. Tassattho – ‘yathā, bho, tvaṃ vadasi, evaṃ karissāmī’ti. Vaḷavārathamāruyhāti vaḷavāyuttaṃ rathaṃ abhirūhitvā. Brāhmaṇo kira yena rathena sayaṃ vicarati, tameva rathaṃ datvā māṇavaṃ pesesi. Māṇavāpi pokkharasātisseva antevāsikā. So kira tesaṃ – ‘‘ambaṭṭhena saddhiṃ gacchathā’’ti saññaṃ adāsi.
259. 彼もまた、その師の教え(の印)において、疑いが晴れて、まるで一つの光になったかのように、仏の教えに接しながら、このように言った。「尊師、あなたが仰るように、行いましょう。」と。馬車の「馬に乗って」とは、馬が引く車に乗って、という意味である。バラモンは、彼自身が旅をする車を、その青年(アンバッタ)に与えて遣わした。その青年もまた、彼らの(弟子)であった。彼は彼らに「アンバッタと共に(旅に)行きなさい」と合図をした。
Yāvatikā yānassa bhūmīti yattakaṃ sakkā hoti yānena gantuṃ, ayaṃ yānassa bhūmi nāma. Yānā paccorohitvāti ayānabhūmiṃ, dvārakoṭṭhakasamīpaṃ gantvā yānato paṭiorohitvā.
「車の(進める)地面の広さ」とは、車で進むことができる範囲のことである。「車から降りて」とは、車で進むことのできない場所、入口の近くまで来て、車から降りて、という意味である。
Tena kho pana samayenāti yasmiṃ samaye ambaṭṭho ārāmaṃ pāvisi. Tasmiṃ pana samaye, ṭhitamajjhanhikasamaye. Kasmā pana tasmiṃ samaye caṅkamantīti? Paṇītabhojanapaccayassa thinamiddhassa vinodanatthaṃ, divāpadhānikā vā te. Tādisānañhi pacchābhattaṃ caṅkamitvā nhāyitvā sarīraṃ utuṃ gāhāpetvā nisajja samaṇadhammaṃ karontānaṃ cittaṃ ekaggaṃ hoti. Yena te bhikkhūti so kira – ‘‘kuhiṃ samaṇo gotamo’’ti pariveṇato pariveṇaṃ anāgantvā ‘‘pucchitvāva pavisissāmī’’ti vilokento araññahatthī viya mahācaṅkame caṅkamamāne paṃsukūlike bhikkhū disvā tesaṃ santikaṃ agamāsi. Taṃ sandhāya yena te bhikkhūtiādi vuttaṃ. Dassanāyāti daṭṭhuṃ, passitukāmā hutvāti attho.
その時、アンバッタが精舎に入った時である。その時、それは昼の真ん中であった。なぜその時、歩いていたのか?それは、美味しい食事の後、眠気を覚ますためであり、昼間に歩く者たちであった。そのような者たちは、食事の後、歩き、浴び、体を(外界の)温度に慣らしてから座り、修行を行えば、心は一つに集中する。彼らが「あの比丘たちは」と言ったのは、彼は「ゴータマ師はどこにいるのか?」と、舎から舎へと尋ね歩くことなく、「尋ねてから入ろう」と思い、森の象のように、大きな歩行路を歩いている、巡礼の衣服を着た比丘たちを見て、彼らの元へ行った。それについて、「あの比丘たちは」といったのである。「会うために」とは、会いたいと思って、という意味である。
259. Evaṃ bhoti ettha evanti vacanasampaṭicchane nipāto. Vacanasampaṭicchanañcettha ‘‘tathā mayaṃ taṃ bhavantaṃ gotamaṃ vedissāma, tvaṃ mantānaṃ paṭiggahetā’’ti ca evaṃ pavattassa pokkharasātino vacanassa sampaṭiggahoti āha. **‘‘Sopi tāyā’’**tiādi. Tattha tāyāti tāya yathāvuttāya samuttejanāya. Ayānabhūminti yānassa abhūmiṃ. Divāpadhānikāti divāpadhānānuyuñjanakā.
259. このように、ここでは「このように」という言葉は、言葉を受け入れるための接入詞である。言葉の受け入れとは、ポッカハラサーティ(Pokkharasāti)の「私たちも、ゴータマ(Gotama)様をそのように拝見します。あなたは、誓いの守護者です」という言葉の受け入れを指す。「彼もまた、そのために」など。そこで、「そのために」とは、その述べられた励ましのためである。無地の場所とは、乗り物の場所ではない。昼間の活動とは、昼間に活動に専念する者である。
260. Atha kho tesaṃ bhikkhūnaṃ etadahosi – ‘‘ayaṃ kho ambaṭṭho māṇavo abhiññātakolañño ceva abhiññātassa ca brāhmaṇassa pokkharasātissa antevāsī. Agaru kho pana bhagavato evarūpehi kulaputtehi saddhiṃ kathāsallāpo hotī’’ti. Te ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavocuṃ – ‘‘eso ambaṭṭha vihāro saṃvutadvāro, tena appasaddo upasaṅkamitvā ataramāno āḷindaṃ pavisitvā ukkāsitvā aggaḷaṃ ākoṭehi, vivarissati te bhagavā dvāra’’nti.
260. そこで比丘たちは思った。「このマガンダは、よく知られたゴーラヴァのバラモンの弟子である。世尊は、このような家柄の若者たちと対話されることがある。」そこで比丘たちはマガンダに言った。「マガンダ、こちらが精舎です。扉は閉まっています。静かに近づいて、急がずに、玄関に入り、扉を叩いてください。そうすれば世尊が扉を開けてくださるでしょう。」
260. Abhiññātakolaññoti pākaṭakulajo. Tadā kira jambudīpe ambaṭṭhakulaṃ nāma pākaṭakulamahosi . Abhiññātassāti rūpajātimantakulāpadesehi pākaṭassa. Agarūti abhāriko. Yo hi ambaṭṭhaṃ ñāpetuṃ na sakkuṇeyya, tassa tena saddhiṃ kathāsallāpo garu bhaveyya. Bhagavato pana tādisānaṃ māṇavānaṃ satenāpi sahassenāpi pañhaṃ puṭṭhassa vissajjane dandhāyitattaṃ natthīti maññamānā – ‘‘agaru kho panā’’ti cintayiṃsu. Vihāroti gandhakuṭiṃ sandhāya āhaṃsu.
260. 「よく知られた(家柄)の者」とは、有名な家柄の者である。当時、ジャンブドゥーパ(=インド)では、アンバッタ家という、有名な家柄があった。「よく知られた」とは、その家柄の出身である、と公然たることである。「重い」とは、重荷である。もしアンバッタを知らしめることができないなら、彼との会話は重荷になるだろう。しかし、世尊は、そのような青年たちに、百人でも千人でも、質問されても、答えに遅れることはないだろう、と考え、「(世尊との対話は)重荷ではない」と思った。「精舎」とは、香堂を指して言った。
Ataramānoti aturito, saṇikaṃ padappamāṇaṭṭhāne padaṃ nikkhipanto vattaṃ katvā susammaṭṭhaṃ muttādalasinduvārasantharasadisaṃ vālikaṃ avināsentoti attho. Āḷindanti pamukhaṃ. Ukkāsitvāti ukkāsitasaddaṃ katvā. Aggaḷanti dvārakavāṭaṃ. Ākoṭehīti agganakhehi saṇikaṃ kuñcikacchiddasamīpe ākoṭehīti vuttaṃ hoti. Dvāraṃ kira atiupari amanussā, atiheṭṭhā dīghajātikā koṭenti. Tathā anākoṭetvā majjhe chiddasamīpe koṭetabbanti idaṃ dvārākoṭanavattanti dīpentā vadanti.
「ゆっくりと」とは、急がず、一歩一歩、ゆっくりと踏みしめ、地面の砂を掻き立てずに歩く、という意味である。「入口」とは、前面のことである。「(戸を)叩いて」とは、戸を叩く音を立てて、という意味である。「(錠前を)回して」とは、錠前の近くをそっと回して、という意味である。門は、その上は人間ではない者(=鬼神)、その下は長い鼻を持つ者(=象)が戸を叩く。このように、叩かずに、真ん中の穴の近くを回す、これは「門を回す」という行為である、と(人々は)言う。
260. Yadipi pubbe ambaṭṭhakulaṃ appaññātaṃ, tadā pana paññāyatīti āha **‘‘tadā kirā’’**tiādi. Aturitoti avegāyanto.
260. 以前は、アンバッタ(Ambattha)の家系は知られていなかったが、その後知られるようになったと、「その時、なんと」などと述べられている。「急がずに」とは、慌てずに。
261. Atha kho ambaṭṭho māṇavo yena so vihāro saṃvutadvāro, tena appasaddo upasaṅkamitvā ataramāno āḷindaṃ pavisitvā ukkāsitvā aggaḷaṃ ākoṭesi. Vivari bhagavā dvāraṃ. Pāvisi ambaṭṭho māṇavo. Māṇavakāpi pavisitvā bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu, sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ambaṭṭho pana māṇavo caṅkamantopi nisinnena bhagavatā kañci kañci kiñci kiñci (ka.) kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāreti, ṭhitopi nisinnena bhagavatā kiñci kiñci kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāreti.
261. そこでマガンダは、扉が閉まっている精舎へ静かに近づいて、急がずに玄関に入り、扉を叩いた。世尊が扉を開けられた。マガンダが入った。若者たちも入り、世尊と挨拶を交わし、親しみやすい言葉を交わしてから、片隅に座った。マガンダは、歩き回っている時も、座っている世尊に、何か親しみやすい言葉を交わそうとした。立っている時も、座っている世尊に、何か親しみやすい言葉を交わそうとした。
261. Vivari bhagavā dvāranti na bhagavā uṭṭhāya dvāraṃ vivari. Vivariyatūti pana hatthaṃ pasāresi. Tato ‘‘bhagavā tumhehi anekāsu kappakoṭīsu dānaṃ dadamānehi na sahatthā dvāravivaraṇakammaṃ kata’’nti sayameva dvāraṃ vivaṭaṃ. Taṃ pana yasmā bhagavato manena vivaṭaṃ, tasmā vivari bhagavā dvāranti vattuṃ vaṭṭati.
261. 世尊が「扉を開いた」とは、世尊が立ち上がって扉を開いたのではない。「開かれよ」と(合図を)されただけである。それから、「世尊は、あなたがたが数え切れないほどの劫(の間)、施しをしていた時に、自らの手で扉を開いたことはない」と、(扉が)自ら開いた。(扉が)世尊の心によって開かれたので、世尊が「扉を開いた」と言うのは適切である。
Bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsūti yathā khamanīyādīni pucchanto bhagavā tehi, evaṃ tepi bhagavatā saddhiṃ samappavattamodā ahesuṃ. Sītodakaṃ viya uṇhodakena sammoditaṃ ekībhāvaṃ agamaṃsu. Yāya ca ‘‘kacci, bho gotama, khamanīyaṃ; kacci yāpanīyaṃ, kacci bhoto ca gotamassa sāvakānañca appābādhaṃ, appātaṅkaṃ, lahuṭṭhānaṃ, balaṃ, phāsuvihāro’’tiādikāya kathāya sammodiṃsu, taṃ pītipāmojjasaṅkhātasammodajananato sammodituṃ yuttabhāvato ca sammodanīyaṃ, atthabyañjanamadhuratāya sucirampi kālaṃ sāretuṃ nirantaraṃ pavattetuṃ arahabhāvato saritabbabhāvato ca sāraṇīyaṃ. Suyyamānasukhato sammodanīyaṃ, anussariyamānasukhato ca sāraṇīyaṃ. Tathā byañjanaparisuddhatāya sammodanīyaṃ, atthaparisuddhatāya sāraṇīyaṃ. Evaṃ anekehi pariyāyehi sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā pariyosāpetvā niṭṭhapetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu.
世尊と共に「歓喜した」とは、快適さなどを尋ねる世尊と彼らが、このように世尊と共に同様に歓喜し、一体となった。冷たい水があたたかい水と混じり合って一体になるように。そして、「尊師、ゴータマ師、快適ですか? 生きやすいですか? 尊師ゴータマ師と(その)弟子たちは、病気もなく、健康で、軽やかに起き上がり、力があり、快適に過ごしていますか?」といった言葉で歓喜したので、それは喜びと満足感という歓喜を生むことから、歓喜に値するものであり、意味と言葉の甘さから、たとえ時間がかかっても、永遠に続けることができるので、思い出す価値のあるものである。聞くことの心地よさから、歓喜に値し、思い出すことの心地よさから、思い出す価値がある。同様に、言葉の完璧さから、歓喜に値し、意味の完璧さから、思い出す価値がある。このように、多くの点で、歓喜に値する(会話)を、思い出す価値のある(会話)として、終わらせ、終え、座った。
Ambaṭṭho pana māṇavoti so kira bhagavato rūpasampattiyaṃ cittappasādamattampi akatvā ‘‘dasabalaṃ apasādessāmī’’ti udare baddhasāṭakaṃ muñcitvā kaṇṭhe olambetvā ekena hatthena dussakaṇṇaṃ gahetvā caṅkamaṃ abhirūhitvā kālena bāhuṃ, kālena udaraṃ, kālena piṭṭhiṃ dassento, kālena hatthavikāraṃ, kālena bhamukavikāraṃ karonto, ‘‘kacci te bho, gotama, dhātusamatā, kacci bhikkhāhārena na kilamatha, akilamathākāroyeva pana te paññāyati; thūlāni hi te aṅgapaccaṅgāni, pāsādikattha gatagataṭṭhāne. ‘te bahujanā rājapabbajitoti ca buddho’ti ca uppannabahumānā paṇītaṃ ojavantamāhāraṃ denti. Passatha, bho, gehaṃ, cittasālā viya, dibbapāsādo viya. Imaṃ mañcaṃ passatha, bimbohanaṃ passatha, kiṃ evarūpe ṭhāne vasantassa samaṇadhammaṃ kātuṃ dukkara’’nti evarūpaṃ uppaṇḍanakathaṃ anācārabhāvasāraṇīyaṃ katheti, tena vuttaṃ – ‘‘ambaṭṭho pana māṇavo caṅkamantopi nisinnena bhagavatā kiñci kiñci kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāreti, ṭhitopi nisinnena bhagavatā kiñci kiñci kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretī’’ti.
アンバッタ青年とは、彼は世尊の容姿の美しさに心を動かされることなく、「十力の者(世尊)を侮辱してやろう」と思い、腹に巻いていた帯を外し、首にかけ、片方の手で裾を掴み、歩行路に出て、時々腕を、時々腹を、時々背中を見せ、時々腕の動きを、時々眉の動きをして、「尊師、ゴータマ師、あなたは(病気もなく)健康ですか? 食事で疲れていませんか? 疲れていないように見えます。あなたの手足は太く、美しい姿で歩き回っています。(人々は)「ゴータマ師は王として出家された」そして「仏陀である」と、多くの尊敬の念を抱き、美味しい食べ物を(世尊に)与えています。ご覧なさい、皆さん、家を、まるで市民会館のように、天上の宮殿のように。この寝台をご覧ください、この装飾をご覧ください、どのような場所で修行するのが難しいでしょう。」といったような、無作法で、品位のない、思い出す価値のない言葉を話した。それについて、「アンバッタ青年は、歩いている時も、座っている世尊と、少しずつ会話をし、立っている時も、座っている世尊と、少しずつ会話をしている」と言った。
261. Yathā khamanīyādīni pucchantoti yathā bhagavā ‘‘kacci vo māṇavā khamanīyaṃ, kacci yāpanīya’’ntiādinā khamanīyādīni pucchanto tehi māṇavehi saddhiṃ paṭhamaṃ pavattamodo ahosi pubbabhāsitāya tadanukaraṇena evaṃ tepi māṇavā bhagavatā saddhiṃ samappavattamodā ahesunti yojanā. Taṃ pana samappavattamodataṃ upamāya dassetuṃ **‘‘sītodakaṃ viyā’’**tiādi vuttaṃ. Tattha sammoditanti saṃsanditaṃ. Ekībhāvanti sammodanakiriyāya samānataṃ . Khamanīyanti ‘‘idaṃ catucakkaṃ navadvāraṃ sarīrayantaṃ dukkhabahulatāya sabhāvato dussahaṃ kacci khamituṃ sakkuṇeyya’’nti pucchanti, yāpanīyanti āhārādipaccayapaṭibaddhavuttikaṃ cirappabandhasaṅkhātāya yāpanāya kacci yāpetuṃ sakkuṇeyyaṃ. Sīsarogādiābādhābhāvena kacci appābādhaṃ, dukkhajīvikābhāvena kacci appātaṅkaṃ, taṃtaṃkiccakaraṇe uṭṭhānasukhatāya kacci lahuṭṭhānaṃ, tadanurūpabalayogato kacci balaṃ, sukhavihārasabbhāvena kacci phāsuvihāro atthīti sabbattha kacci-saddaṃ yojetvā attho veditabbo. Balappattā pīti pītiyeva. Taruṇapīti pāmojjaṃ. Sammodanaṃ janeti karotīti sammodanikaṃ tadeva sammodanīyaṃ. Sammoditabbato sammodanīyanti idaṃ pana atthaṃ dassetuṃ vuttaṃ **‘‘sammodituṃ yuttabhāvato’’**ti. Saritabbabhāvato anussaritabbabhāvato ‘‘saraṇīya’’nti vattabbe **‘‘sāraṇīya’’**nti dīghaṃ katvā vuttaṃ. **‘‘Suyyamānasukhato’’**ti āpāthamadhuratamāha, **‘‘anussariyamānasukhato’’**ti vimaddaramaṇīyataṃ. **‘‘Byañjanaparisuddhatāyā’’**ti sabhāvaniruttibhāvena tassā kathāya vacanacāturiyamāha, **‘‘atthaparisuddhatāyā’’**ti atthassa nirupakkilesataṃ. Anekehi pariyāyehīti anekehi kāraṇehi.
261. 快適かどうかなどを尋ねるように、とは、世尊が「皆さんに快適ですか、皆さんに過ごしやすいですか」などと尋ね、それらの若者たちと最初に親しくなったように、この若者たちも世尊と親しくなったというように解釈する。その親しみやすさを示すために、「冷たい水のように」などと述べられている。そこで、「親しみ」とは、調和することである。一体化とは、親しみによる調和である。快適とは、「この四つの車輪と九つの門を持つ身体は、苦しみに満ちているため、本来耐え難いですが、快適に過ごせますか」と尋ねることである。過ごしやすいとは、食事などの原因に依存した、長期にわたる生活を過ごすこと、過ごしやすいですか。頭痛などの病気がないこと、快適ですか。苦しい生活ではないこと、快適ですか。そのその仕事をするための、起き上がることの容易さ、快適ですか。それに見合った力の使用、快適ですか。快適な生活の性質、快適ですか。すべての「快適ですか」という言葉を加えて意味を理解する。力に達した喜び、喜びそのものである。若い喜び、歓喜である。親しみは、生じさせる、作る、親しみやすい、それそのものが親しみやすい。親しむべきであるゆえに、親しみやすい、これは意味を示すために述べられている、「親しむのに適した状態から」。「記憶されるべき状態から」とは、「記憶されるべき」と言うべきところを、「記憶されるべき」と長くして述べられている。「聞くことの快適さから」とは、口当たりの良さを述べている。「思い出すことの快適さから」とは、検討することの心地よさを述べている。「言葉の完全さから」とは、本来の、正確な言葉の巧みさである。「意味の完全さから」とは、意味の汚れがないことである。多くの方法で、とは、多くの理由で。
Apasādessāmīti maṅkuṃ karissāmi. Kaṇṭhe olambetvāti ubhosu khandhesu sāṭakaṃ āsajjetvā kaṇṭhe olambitvā. Dussakaṇṇaṃ gahetvāti nivatthasāṭakassa dasākoṭiṃ ekena hatthena gahetvā. Caṅkamaṃ abhiruhitvāti caṅkamituṃ ārabhitvā. Dhātusamatāti rasādidhātūnaṃ samāvatthatā, arogatāti attho. Anācārabhāvasāraṇīyanti anācārabhāvena saraṇīyaṃ. ‘‘Anācāro vatāya’’nti saritabbakaṃ.
「失望させる」とは、「失望させる」ことである。首に懸けるとは、両方の肩に衣をかけて首に懸けることである。悪意ある者を掴むとは、着た衣の端を片方の手で掴むことである。歩行を始めることとは、歩き始めることである。体液の平等とは、味などの体液が平等であること、病気ではないということである。不作法を記憶すべきこととは、不作法によって記憶されるべきことである。「不作法である」と記憶されるべきことである。
262. Atha kho bhagavā ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavoca – ‘‘evaṃ nu te, ambaṭṭha, brāhmaṇehi vuddhehi mahallakehi ācariyapācariyehi saddhiṃ kathāsallāpo hoti, yathayidaṃ caraṃ tiṭṭhaṃ nisinnena mayā kiñci kiñci kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretī’’ti?
262. そこで世尊はマガンダに言われた。「マガンダ、君は、君の年長で尊敬されるバラモンたちの師たちと、このように立ち話、座り話をするのか、それとも、このように歩き回っている私と、親しみやすい言葉を交わそうとしているのか?」
262. Atha kho bhagavāti atha bhagavā – ‘‘ayaṃ māṇavo hatthaṃ pasāretvā bhavaggaṃ gahetukāmo viya, pādaṃ pasāretvā avīciṃ vicaritukāmo viya, mahāsamuddaṃ taritukāmo viya, sineruṃ ārohitukāmo viya ca aṭṭhāne vāyamati, handa, tena saddhiṃ mantemī’’ti ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavoca. Ācariyapācariyehīti ācariyehi ca tesaṃ ācariyehi ca.
262. それから世尊は、「この青年は、手を広げて、世界の頂点に達しようとするかのようであり、足を踏み出して、阿鼻地獄を歩こうとするかのようであり、大海を渡ろうとするかのようであり、須弥山に登ろうとするかのようであり、不可能なことをしようとしている。さあ、彼と話そう」と思い、アンバッタ青年をこのように言った。「師の師」とは、師とその師を意味する。
262. **‘‘Bhavaggaṃ gahetukāmo viyā’’**tiādi asakkuṇeyyattā dukkaraṃ kiccaṃ ārabhatīti dassetuṃ vuttaṃ. Asakkuṇeyyañhetaṃ sadevakenāpi lokena, yadidaṃ bhagavato apasādanaṃ, tenāha **‘‘aṭṭhāne vāyamatī’’**ti. Ayaṃ bālo ‘‘mayi kiñci akathente mayā saddhiṃ kathetumpi na visahatī’’ti mānameva paggaṇhissati, kathente pana kathāpasaṅgenassa jātigotte vibhāvite mānaniggaho bhavissatīti bhagavā ‘‘evaṃ nu te’’tiādimāha. Tena vuttaṃ ‘‘atha kho bhagavā’’tiādi. Ācārasamācārasikkhāpanena ācariyā, tesaṃ pana ācariyānaṃ pakaṭṭhā ācariyāti pācariyā yathā papitāmahoti, tenāha **‘‘ācariyehi ca tesaṃ pācariyehi cā’’**ti.
262. 「世界の頂点を得ようとするかのようだ」などと述べられているのは、できないこと、困難な仕事に着手することを示すためである。それは、神々とともにいる世界でもできないことである。なぜなら、世尊を失望させることだからである。それゆえに、「無駄なことに努力する」と述べられている。この愚か者は、「私が何も言わないと、私とは話すことさえできない」と思って、自己の尊厳を保つだろう。しかし、話すことによって、その出生や家系が明らかにされると、彼の尊厳は失われるだろう。それゆえに、「しかし、世尊は」などと述べられている。行動と行儀の訓練による教師たち、それらの教師たちの、主要な教師である、それゆえに、「教師であり、そしてそれらの教師たちである」と述べられている。まるで、祖父のようなものである。
Paṭhamaibbhavādo 第一の疑念
263. ‘‘No hidaṃ, bho gotama. Gacchanto vā hi, bho gotama, gacchantena brāhmaṇo brāhmaṇena saddhiṃ sallapitumarahati, ṭhito vā hi, bho gotama, ṭhitena brāhmaṇo brāhmaṇena saddhiṃ sallapitumarahati, nisinno vā hi, bho gotama, nisinnena brāhmaṇo brāhmaṇena saddhiṃ sallapitumarahati, sayāno vā hi, bho gotama, sayānena brāhmaṇo brāhmaṇena saddhiṃ sallapitumarahati. Ye ca kho te, bho gotama, muṇḍakā samaṇakā ibbhā kaṇhā kiṇhā (ka. sī. pī.) bandhupādāpaccā, tehipi me saddhiṃ evaṃ kathāsallāpo hoti, yathariva bhotā gotamenā’’ti. ‘‘Atthikavato kho pana te, ambaṭṭha, idhāgamanaṃ ahosi, yāyeva kho panatthāya āgaccheyyātha āgaccheyyātho (sī. pī.) , tameva atthaṃ sādhukaṃ manasi kareyyātha manasikareyyātho (sī. pī.) . Avusitavāyeva kho pana bho ayaṃ ambaṭṭho māṇavo vusitamānī kimaññatra avusitattā’’ti.
263. 「いいえ、ゴータマ先生。歩いておられる時も、歩いておられるバラモンと話すのが当然です。立っておられる時も、立っておられるバラモンと話すのが当然です。座っておられる時も、座っておられるバラモンと話すのが当然です。横になっておられる時も、横になっておられるバラモンと話すのが当然です。先生、彼らのような丸刈りの修行者、黒い皮膚の奴隷の子孫たちとも、先生が私とお話になるのと同じように話します。」「マガンダ、君はここに来た目的があるようだ。君が来た目的をよく心に留めなさい。マガンダ、君はここに滞在して、滞在する意味がある。それ以外に滞在する意味があるだろうか?」
263. Gacchanto vāti ettha kāmaṃ tīsu iriyāpathesu brāhmaṇo ācariyabrāhmaṇena saddhiṃ sallapitumarahati. Ayaṃ pana māṇavo mānathaddhatāya kathāsallāpaṃ karonto cattāropi iriyāpathe yojessāmīti ‘‘sayāno vā hi, bho gotama, sayānenā’’ti āha.
263. 「歩きながら」とは、ここで、バラモンは三つの歩き方(歩く、立つ、座る)のいずれにおいても、師(バラモン)と会話する資格がある。しかし、この青年は、傲慢さから、会話をしようとして、四つの歩き方すべて(歩く、立つ、座る、寝る)で(会話を)成立させようとした。「寝ている時も、尊師ゴータマ師、寝ている時も(会話できます)」と言った。
Tato kira taṃ bhagavā – ‘‘ambaṭṭha, gacchantassa vā gacchantena, ṭhitassa vā ṭhitena, nisinnassa vā nisinnenācariyena saddhiṃ kathā nāma sabbācariyesu labbhati. Tvaṃ pana sayāno sayānenācariyena saddhiṃ kathesi, kiṃ te ācariyo gorūpaṃ, udāhu tva’’nti āha. So kujjhitvā – ‘‘ye ca kho te, bho gotama, muṇḍakā’’tiādimāha. Tattha muṇḍe muṇḍāti samaṇe ca samaṇāti vattuṃ vaṭṭeyya. Ayaṃ pana hīḷento muṇḍakā samaṇakāti āha. Ibbhāti gahapatikā. Kaṇhāti kaṇhā, kāḷakāti attho. Bandhupādāpaccāti ettha bandhūti brahmā adhippeto. Tañhi brāhmaṇā pitāmahoti voharanti. Pādānaṃ apaccā pādāpaccā, brahmuno piṭṭhipādato jātāti adhippāyo. Tassa kira ayaṃ laddhi – brāhmaṇā brahmuno mukhato nikkhantā, khattiyā urato, vessā nābhito, suddā jāṇuto, samaṇā piṭṭhipādatoti. Evaṃ kathento ca panesa kiñcāpi aniyametvā katheti. Atha kho bhagavantameva vadāmīti katheti.
それから世尊は彼に、「アンバッタ、歩いている者も歩きながら、立っている者も立ちながら、座っている者も座りながら、師と会話することは、全ての師に(共通して)あることである。しかし、あなたは寝ている時に、寝ている師と会話した。あなたの師は(あなたを)見下す者なのか、それともあなたなのか?」と言った。彼は怒って、「尊師ゴータマ師、丸刈りの者(=比丘)たちよ」と言い始めた。ここで、丸刈り(=比丘)と言うのは、修行者(=比丘)と言うべきである。しかし、彼は軽蔑して、「丸刈りの者たち、修行者たち」と言った。「牛」とは、一般の人々を意味する。「黒」とは、黒い、黒ずんだ、という意味である。「兄弟の子」とは、ここで「兄弟」とはブラフマーを意味する。それをバラモンたちは、祖父と呼ぶ。(ブラフマーの)「足」から生まれた「子」である。ブラフマーの足から生まれた、という意味である。彼の(バラモンたちの)考えは、バラモンはブラフマーの口から生まれた、クシャトリヤは胸から、ヴァイシャはへそから、シュードラは膝から、修行者は足の後ろから生まれた、ということである。このように話す時、彼は(この説を)制限せずに話している。しかし、世尊に話している、と言っている。それから世尊は、「このアンバッタは、来た時から、私と会話している間、ただ尊敬の念だけを頼りに話していた。毒蛇を首に掴むように、火の塊を抱きしめるように、象の鼻で(毒)をなでるように、自分自身を理解せずにいる。さあ、彼に知らしめよう」と思い、「あなたには(その)資格がある」と言った。ここで、「資格がある」とは、やるべきこと、つまり、この(青年)の心のことである。「資格がある」とは、資格がある者、つまり、あなた(アンバッタ)がここにやってきたことである、という意味である。
Atha kho bhagavā – ‘‘ayaṃ ambaṭṭho āgatakālato paṭṭhāya mayā saddhiṃ kathayamāno mānameva nissāya kathesi, āsīvisaṃ gīvāyaṃ gaṇhanto viya, aggikkhandhaṃ āliṅganto viya, mattavāraṇaṃ soṇḍāya parāmasanto viya, attano pamāṇaṃ na jānāti. Handa naṃ jānāpessāmī’’ti cintetvā ‘‘atthikavato kho pana te, ambaṭṭhā’’tiādimāha. Tattha āgantvā kattabbakiccasaṅkhāto attho, etassa atthīti atthikaṃ, tassa māṇavassa cittaṃ. Atthikamassa atthīti atthikavā, tassa atthikavato tava idhāgamanaṃ ahosīti attho.
「さて、」とは、ただの助詞である。「~のために」とは、まさに~のために、という意味である。「いつでも」とは、私や他の人の元へ、いつか来たとしても。「まさにそのこと」とは、男性の言葉遣いによる。「心に留めなさい」とは、心に留めなさい。「このことは、あなたは師によって、あなたのやるべきことのために遣わされたのであり、私たちを侮辱するためではない。それゆえ、まさにそのことを心に留めなさい。」という意味である。このように、他の人の元へ来た時の(相手の)振る舞いを示して、尊敬の念を打ち砕くために、「あなたは(修行を)終えていない」と言った。その意味は、「見なさい、皆さん、このアンバッタ青年は、師のもとで(修行を)終えておらず、習得しておらず、知識も少ない。」(それなのに)「私は(修行を)終え、習得し、多くの知識を得た」と、自分自身を思っている。彼の、そのような激しい言葉遣いや振る舞いの原因は、修行を終えていないこと以外に何があるだろうか? 師のもとで育っておらず、習得しておらず、知識も少ない者だけが、このように言うのである。
Kho panāti nipātamattaṃ. Yāyeva kho panatthāyāti yeneva kho panatthena. Āgaccheyyāthāti mama vā aññesaṃ vā santikaṃ yadā kadāci āgaccheyyātha. Tameva atthanti idaṃ purisaliṅgavaseneva vuttaṃ. Manasi kareyyāthāti citte kareyyātha. Idaṃ vuttaṃ hoti – tvaṃ ācariyena attano karaṇīyena pesito, na amhākaṃ paribhavanatthāya, tasmā tameva kiccaṃ manasi karohīti. Evamassa aññesaṃ santikaṃ āgatānaṃ vattaṃ dassetvā mānaniggaṇhanatthaṃ ‘‘avusitavāyeva kho panā’’tiādimāha. Tassattho passatha bho ayaṃ ambaṭṭho māṇavo ācariyakule avusitavā asikkhito appassutova samāno. Vusitamānīti ‘‘ahaṃ vusitavā sikkhito bahussuto’’ti attānaṃ maññati. Etassa hi evaṃ pharusavacanasamudācāre kāraṇaṃ kimaññatra avusitattāti ācariyakule asaṃvuddhā asikkhitā appassutāyeva hi evaṃ vadantīti.
「さて、」とは、ただの助詞である。「~のために」とは、まさに~のために、という意味である。「いつでも」とは、私や他の人の元へ、いつか来たとしても。「まさにそのこと」とは、男性の言葉遣いによる。「心に留めなさい」とは、心に留めなさい。「このことは、あなたは師によって、あなたのやるべきことのために遣わされたのであり、私たちを侮辱するためではない。それゆえ、まさにそのことを心に留めなさい。」という意味である。このように、他の人の元へ来た時の(相手の)振る舞いを示して、尊敬の念を打ち砕くために、「あなたは(修行を)終えていない」と言った。その意味は、「見なさい、皆さん、このアンバッタ青年は、師のもとで(修行を)終えておらず、習得しておらず、知識も少ない。」(それなのに)「私は(修行を)終え、習得し、多くの知識を得た」と、自分自身を思っている。彼の、そのような激しい言葉遣いや振る舞いの原因は、修行を終えていないこと以外に何があるだろうか? 師のもとで育っておらず、習得しておらず、知識も少ない者だけが、このように言うのである。
263. Tīsu iriyāpathesūti ṭhānagamananisajjāsu. Kathāpaḷāsanti kathāvasena yugaggāhaṃ. Sayānena ācariyena saddhiṃ sayānassa kathā nāma ācāro na hoti, taṃ itarehi sadisaṃ katvā kathanaṃ idha kathāpaḷāso.
263. 三つの姿勢において、とは、立っていること、歩くこと、座っていることにおいてである。会話の乱れとは、会話の過程での、両側の意見の対立である。寝ていることで、とは、教師と一緒に寝ているときの会話は、マナーではない。それを他者と同じようにして話すこと、ここでは会話の乱れである。
Tassa pana yaṃ anācārabhāvavibhāvanaṃ satthārā ambaṭṭhena saddhiṃ kathentena kataṃ, taṃ saṅgītianāruḷhaṃ paramparābhatanti upari pāḷiyā sambandhabhāvena dassento **‘‘tato kirā’’**tiādimāha. Muṇḍakā samaṇakāti ca garahāyaṃ ka-saddo, tenāha **‘‘hīḷento’’**ti. Ibhassa payogo ibho uttarapadalopena, taṃ ibhaṃ arahantīti ibbhā. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yathā ibho hatthivāhanabhūto parassa vasena vattati, na attano, evaṃ etepi brāhmaṇānaṃ sussusakā suddā parassa vasena vattanti, na attano, tasmā ibhasadisapayogatāya ibbhāti. Te pana kuṭumbikatāya gharavāsino gharassāmikā hontīti āha **‘‘gahapatikā’’**ti. Kaṇhāti kaṇhajātikā. Dijā eva hi suddhajātikā, na itareti tassa adhippāyo, tenāha **‘‘kāḷakā’’**ti. Mukhato nikkhantāti brāhmaṇānaṃ pubbapurisā brahmuno mukhato nikkhantā, ayaṃ tesaṃ paṭhamuppattīti adhippāyo. Sesapadesupi eseva nayo. **‘‘Samaṇā piṭṭhipādato’’**ti idaṃ panassa ‘‘mukhato nikkhantā’’tiādivacanatopi ativiya asamavekkhitavacanaṃ catuvaṇṇapariyāpannasseva samaṇabhāvasambhavato. Aniyametvāti avisesetvā, anuddesikabhāvenāti attho.
その不作法さの描写は、師がアンバッタ(Ambattha)とともに話すときに、それを歌に載せずに、代々伝わってきたと、上に続く経典との関係を示して、「それゆえに、なんと」などと述べられている。「剃髪した修行者」と軽蔑する「カ」の音、それゆえに、「侮辱しながら」と述べられている。象の足とは、象が、部首の省略、その象が、崇拝されるべき者であるゆえに、象たちである。何を意味するか? 象が、馬車の代わりに、他者のために働くように、自己のためではない。このように、彼らもまた、バラモン(Brahmin)たちの、忠実な僕であり、他者のために働く、自己のためではない。ゆえに、象のような使用法であるゆえに、象たちである。彼らは、家庭人として、家庭の主人であるゆえに、と述べられている、「家庭人」と。黒いとは、黒い種族である。二度生まれる者だけが、純粋な種族であり、他者はそうではない、というのが彼の意図である。それゆえに、「黒い者」と述べられている。口から出たとは、バラモンたちの祖先が、ブラフマー(Brahma)の口から出た、というのが彼らの最初の誕生である、という意味である。他の箇所も同様である。「修行者も、足の後ろから」とは、彼の「口から出た」という言葉よりも、四つの階級のすべてに属する修行者の状態の発生に、まったく考慮されていない言葉である。区別せずに、とは、区別せずに、指示しないということである。
Mānussayavasena kathetīti mānussayaṃ avassāya attānaṃ ukkaṃsento, pare ca vambhento ‘‘muṇḍakā’’ti ādiṃ katheti. Jānāpemīti jātigottassa pamāṇaṃ yāthāvato vibhāvanena pamāṇaṃ jānāpemīti. Attho etassa atthīti atthikaṃ daṇḍikañāyena.
人間の優越性によって話すとは、人間の優越性を当然のこととして、自己を高め、他者を侮辱しながら、「剃髪した修行者」などと言うことである。「知らせる」とは、出生と家系が、正しく明らかにされることによって、その程度を知らせるということである。意味があるとは、意味のあるもの、杖のようなもの。
**‘‘Yāyeva kho panatthāyā’’**ti itthiliṅgavasena vuttanti vadanti, taṃ parato ‘‘purisaliṅgavasenevā’’ti vakkhamānattā yuttaṃ. Yāya atthāyāti vā pulliṅgavaseneva tadatthe sampadānavacanaṃ, yassa atthassa atthāyāti attho. Assāti ambaṭṭhassa dassetvāti sambandho. Aññesanti aññesaṃ sādhurūpānaṃ. Santikaṃ āgatānanti guruṭṭhāniyānaṃ santikaṃ upagatānaṃ. Vattanti tehi caritabbaācāraṃ. Asikkhitoti ācāraṃ asikkhito. Tato eva appassuto. Bāhusaccañhi nāma yāvadeva upasamatthaṃ icchitabbaṃ, tadabhāvato ambaṭṭho appassuto asikkhito ‘‘avusito’’ti viññāyati, tenāha **‘‘etassa hī’’**tiādi.
「まさになぜなら」と、女性の形であると、人々は言う。それは、後に「男性の形である」と述べられるゆえに、正しい。「どの意味のためにも」とは、男性の形であること、その意味を与える言葉である。意味のためとは、その意味のためである。彼女に、とは、アンバッタ(Ambattha)に、示すということである、という関係である。他の者たちに、とは、他の善良な者たちに。近くに来た者たちに、とは、尊敬されるべき者たちの近くに来た者たちである。彼らによって、とは、彼らによって行われるべき行動である。学んでいないとは、行動を学んでいない。それゆえに、知識がない。多くの知識とは、止滅のために望まれるべきものである。その欠如ゆえに、アンバッタ(Ambattha)は知識がなく、学んでいない、「住んでいない」と知られる。それゆえに、「これらは」などと述べられている。
264. Atha kho ambaṭṭho māṇavo bhagavatā avusitavādena vuccamāno kupito anattamano bhagavantaṃyeva khuṃsento bhagavantaṃyeva vambhento bhagavantaṃyeva upavadamāno – ‘‘samaṇo ca me, bho, gotamo pāpito bhavissatī’’ti bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘caṇḍā, bho gotama, sakyajāti; pharusā, bho gotama, sakyajāti; lahusā, bho gotama, sakyajāti; bhassā, bho gotama, sakyajāti; ibbhā santā ibbhā samānā na brāhmaṇe sakkaronti, na brāhmaṇe garuṃ karonti garukaronti (sī. syā. kaṃ. pī.) , na brāhmaṇe mānenti, na brāhmaṇe pūjenti, na brāhmaṇe apacāyanti. Tayidaṃ, bho gotama, nacchannaṃ, tayidaṃ nappatirūpaṃ, yadime sakyā ibbhā santā ibbhā samānā na brāhmaṇe sakkaronti, na brāhmaṇe garuṃ karonti, na brāhmaṇe mānenti, na brāhmaṇe pūjenti, na brāhmaṇe apacāyantī’’ti. Itiha ambaṭṭho māṇavo idaṃ paṭhamaṃ sakyesu ibbhavādaṃ nipātesi.
264. そこでマガンダは、世尊に滞在する意味がないと言われたことに腹を立て、不機嫌になり、世尊を非難し、世尊を貶し、世尊を非難しながら言った。「ゴータマ先生、釈迦族は卑しい出身です。ゴータマ先生、釈迦族は荒々しいです。ゴータマ先生、釈迦族は軽々しいです。ゴータマ先生、釈迦族は生意気です。奴隷の子孫である彼らは、バラモンを尊敬せず、バラモンを重んじず、バラモンを敬わず、バラモンを崇拝せず、バラモンを敬意を払わない。これは、ゴータマ先生、隠すべきことではなく、ふさわしくないことです。彼ら釈迦族は、奴隷の子孫でありながら、バラモンを尊敬せず、バラモンを重んじず、バラモンを敬わず、バラモンを崇拝せず、バラモンに敬意を払わないのです。」こうしてマガンダは、釈迦族に対する第一の卑しい言葉を述べた。
264. Kupitoti kuddho. Anattamanoti asakamano, kiṃ pana bhagavā tassa kujjhanabhāvaṃ ñatvā evamāha udāhu añatvāti? Ñatvā āhāti. Kasmā ñatvā āhāti? Tassa mānanimmadanatthaṃ. Bhagavā hi aññāsi – ‘‘ayaṃ mayā evaṃ vutte kujjhitvā mama ñātake akkosissati. Athassāhaṃ yathā nāma kusalo bhisakko dosaṃ uggiletvā nīharati, evameva gottena gottaṃ, kulāpadesena kulāpadesaṃ , uṭṭhāpetvā bhavaggappamāṇena viya uṭṭhitaṃ mānaddhajaṃ mūle chetvā nipātessāmī’’ti. Khuṃsentoti ghaṭṭento. Vambhentoti hīḷento. Pāpito bhavissatīti caṇḍabhāvādidosaṃ pāpito bhavissati.
264. 怒りとは、怒ったこと。不満に思っていること。ところで、世尊は、その怒りを知って、このように言われたのか、それとも知らずに言われたのか。知って言われたのです。なぜ知って言われたのか。その慢心を砕くためです。世尊は知っておられたのです。「私がこのように言えば、彼は怒って私の親族を罵るだろう。そこで私は、腕利きの医者が毒を取り除くように、その家柄から家柄へ、その称号から称号へ、 、傲慢の旗印を根元から切り倒し、地面に倒すだろう」と。憤慨するとは、挑発すること。侮辱するとは、侮蔑すること。堕落するであろう、とは、激しい気性のような悪徳に堕落するであろう、ということである。
Caṇḍāti mānanissitakodhayuttā. Pharusāti kharā. Lahusāti lahukā. Appakeneva tussanti vā dussanti vā udakapiṭṭhe alābukaṭāhaṃ viya appakeneva uplavanti. Bhassāti bahubhāṇino. Sakyānaṃ mukhe vivaṭe aññassa vacanokāso natthīti adhippāyeneva vadati. Samānāti idaṃ santāti purimapadassa vevacanaṃ. Na sakkarontīti na brāhmaṇānaṃ sundarenākārena karonti. Na garuṃ karontīti brāhmaṇesu gāravaṃ na karonti. Na mānentīti na manena piyāyanti. Na pūjentīti mālādīhi nesaṃ pūjaṃ na karonti. Na apacāyantīti abhivādanādīhi nesaṃ apacitikammaṃ nīcavuttiṃ na dassenti tayidanti taṃ idaṃ. Yadime sakyāti yaṃ ime sakyā na brāhmaṇe sakkaronti…pe… na apacāyanti, taṃ tesaṃ asakkārakaraṇādi sabbaṃ na yuttaṃ, nānulomanti attho.
激しいとは、慢心した怒りを持つこと。粗野なとは、荒々しいこと。軽快なとは、軽いこと。わずかなことで満足したり、不満に思ったりする、水面に浮かんだひょうたんのように、わずかなことで浮き沈みする。多弁なとは、多くのことを話す人。釈迦族の口が開きっぱなしで、他人が話す隙がない、という意図で言っている。同じとは、この前の言葉の同義語である。尊敬しないとは、バラモンを立派なやり方で扱わないこと。重んじないとは、バラモンを敬わないこと。大切にしないとは、心で愛さないこと。供養しないとは、花輪などで彼らに供養をしないこと。敬わないとは、合掌などで彼らに敬意を示さないこと、謙虚な振る舞いをしないこと。それとは、これ。これらの釈迦族が、バラモンを尊敬せず…(中略)…敬わないというのは、彼らを尊敬しないことなどがすべて不適切であり、相応しくない、という意味である。
264. Kodhavasacittatāya asakamano. Mānanimmadanatthanti mānassa nimmadanatthaṃ. Uggiletvāti sinehapānena kilinnaṃ ubbamanaṃ katvā. Gottena gottanti tena vuttena purātanagottena idāni taṃ taṃ anavajjasaññitaṃ gottaṃ sāvajjato uṭṭhāpetvā uddharitvā. Sesapadesupi eseva nayo. Tattha gottaṃ ādipurisavasena, kulāpadoso, tadanvaye uppannaabhiññātapurisavasena veditabbo yathā ‘‘ādicco, maghadevo’’ti. Gottamūlassa gārayhatāya amānavatthubhāvapavedanato **‘‘mānaddhajaṃ mūle chetvā’’**ti vuttaṃ. Ghaṭṭentoti omasanto.
264. 怒りの心による、とは、怒りによって心が動くことである。「尊敬の念を砕くため」とは、尊敬の念を砕くためである。「絞り出して」とは、愛情を込めて、濡らして、持ち上げることである。家系によって、家系とは、その述べられた古い家系によって、今、その、非難されない名前の家系を、非難されるべきものから引き抜いて、取り除くことである。他の箇所も同様である。そこで、家系とは、祖先による、一族の欠点、それを受け継いで生まれた著名な人物によるものである。例えば、「太陽、マガデーヴァ(Maghadevo)」のようなものである。家系の根を、尊敬の念をなくすことから、尊敬の念の旗を根元から切り取って、と述べられている。侮辱することとは、卑しめることである。
Yasmiṃ mānussayakodhussayā aññamaññūpatthaddhā, so ‘‘caṇḍo’’ti vuccatīti āha **‘‘caṇḍāti mānanissitakodhayuttā’’**ti. Kharāti cittena, vācāya ca kakkhaḷā. Lahukāti taruṇā. Bhassāti ‘‘sāhasikā’’ti keci vadanti, ‘‘sārambhakā’’ti apare. Samānāti hontā, bhavamānāti atthoti āha **‘‘santāti purimapadasseva vevacana’’**nti. Na sakkarontīti sakkāraṃ na karonti. Apacitikammanti paṇipātakamma nānulomanti attano jātiyā na anucchavikanti attho.
人間の怒りと、互いに助け合うことが、と述べられている、「激しい」と呼ばれる、と述べられている、「激しいとは、尊敬の念に依存した怒りに満ちた者」と。厳しいとは、心において、言葉においても、厳しい。若いとは、若い。言葉とは、「大胆な」と一部の人は言う、「激しい」と他の人々は言う。同じであるとは、存在する、存在しているという意味である、と述べられている、「同じであるとは、前の言葉の別の呼び方である」と。尊敬しないとは、尊敬をしない。恭順の行為とは、ひれ伏す行為、正しくないとは、自己の種族にとってふさわしくない、という意味である。
Dutiyaibbhavādo 第二の疑念
265. ‘‘Kiṃ pana te, ambaṭṭha, sakyā aparaddhu’’nti? ‘‘Ekamidāhaṃ, bho gotama, samayaṃ ācariyassa brāhmaṇassa pokkharasātissa kenacideva karaṇīyena kapilavatthuṃ agamāsiṃ. Yena sakyānaṃ sandhāgāraṃ tenupasaṅkamiṃ. Tena kho pana samayena sambahulā sakyā ceva sakyakumārā ca sandhāgāre santhāgāre (sī. pī.) uccesu āsanesu nisinnā honti aññamaññaṃ aṅgulipatodakehi aṅgulipatodakena (pī.) sañjagghantā saṃkīḷantā, aññadatthu mamaññeva maññe anujagghantā, na maṃ koci āsanenapi nimantesi. Tayidaṃ, bho gotama, nacchannaṃ, tayidaṃ nappatirūpaṃ, yadime sakyā ibbhā santā ibbhā samānā na brāhmaṇe sakkaronti, na brāhmaṇe garuṃ karonti, na brāhmaṇe mānenti, na brāhmaṇe pūjenti, na brāhmaṇe apacāyantī’’ti. Itiha ambaṭṭho māṇavo idaṃ dutiyaṃ sakyesu ibbhavādaṃ nipātesi.
265. 「マガンダ、釈迦族は何をしたのですか?」「ある時、ゴータマ先生、私はバラモン・ポクカラサティの用事でカピラヴァストゥに行きました。釈迦族の集会所へ行きました。ちょうどその時、多くの釈迦族の若者たちが集会所に高い席に座り、互いに指で指し合って笑い合っていました。彼らは私を嘲笑しているのかと思いました。誰も私を席に誘いませんでした。これは、ゴータマ先生、隠すべきことではなく、ふさわしくないことです。彼ら釈迦族は、奴隷の子孫でありながら、バラモンを尊敬せず、バラモンを重んじず、バラモンを敬わず、バラモンを崇拝せず、バラモンに敬意を払わないのです。」こうしてマガンダは、釈迦族に対する第二の卑しい言葉を述べた。
265. Aparaddhunti aparajjhiṃsu. Ekamidāhanti ettha idanti nipātamattaṃ. Ekaṃ ahanti attho. Sandhāgāranti rajjaanusāsanasālā. Sakyāti abhisittarājāno . Sakyakumārāti anabhisittā. Uccesūti yathānurūpesu pallaṅkapīṭhakavettāsanaphalakacittattharaṇādibhedesu. Sañjagghantāti uppaṇḍanavasena mahāhasitaṃ hasantā. Saṃkīḷantāti hasitamatta karaṇaaṅgulisaṅghaṭṭanapāṇippahāradānādīni karontā. Mamaññeva maññeti evamahaṃ maññāmi, mamaññeva anuhasanti, na aññanti.
265. 罪を犯したとは、罪を犯した。ある時とは、ここでは「時」は助詞にすぎない。ある時、という意味である。王宮とは、統治のための議事堂。釈迦族とは、灌頂を受けた王。釈迦族の王子とは、灌頂を受けていない者。高いところにとは、それぞれの座席、敷物、椅子、座板、敷物、装飾品などの種類に応じて。大笑いするとは、からかいのあまり大笑いすること。興奮するとは、笑うだけでなく、指を鳴らしたり、手を叩いたりすること。私だけを思っている、私は私だけを思っている、私だけを笑っている、他人のことは笑っていない、という意味である。
Kasmā pana te evamakaṃsūti? Te kira ambaṭṭhassa kulavaṃsaṃ jānanti. Ayañca tasmiṃ samaye yāva pādantā olambetvā nivatthasāṭakassa ekena hatthena dussakaṇṇaṃ gahetvā khandhaṭṭhikaṃ nāmetvā mānamadena matto viya āgacchati. Tato – ‘‘passatha bho amhākaṃ dāsassa kaṇhāyanagottassa ambaṭṭhassa āgamanakāraṇa’’nti vadantā evamakaṃsu. Sopi attano kulavaṃsaṃ jānāti. Tasmā ‘‘mamaññeva maññe’’ti takkayittha.
なぜ彼らはこのように言ったのか。彼らは、アンバッタの家柄を知っていたからである。ところがこの時、彼は腰まで垂らした衣服の裾の片方の端を掴み、肩を傾けて、まるで慢心したかのようにやって来た。そこで、「見ろ、我々の奴隷、カーナヤナ氏族のアンバッタがやって来た理由を」と言いながら、このように言った。彼もまた、自分の家柄を知っていた。だから、「私は私だけを思っている」と考えたのである。
Āsanenāti ‘‘idamāsanaṃ, ettha nisīdāhī’’ti evaṃ āsanena nimantanaṃ nāma hoti, tathā na koci akāsi.
座席とは、「この座席に座りなさい」と座席で招くこと、そのようなことは誰もしなかった。
265. Kāmaṃ sakyarājakule yo sabbesaṃ buddhataro samattho ca, so eva abhisekaṃ labhati, ekacco pana abhisitto samāno ‘‘idaṃ rajjaṃ nāma bahukiccaṃ bahubyāpāra’’nti tato nibbijja rajjaṃ vayasā anantarassa niyyāteti, kadāci sopi aññassāti tādise sandhāyāha **‘‘sakyāti abhisittarājāno’’**ti. Kulavaṃsaṃ jānantīti kaṇhāyanato paṭṭhāya paramparāgataṃ anussavavasena jānanti. Kulābhimānino hi yebhuyyena paresaṃ uccāvacaṃ kulaṃ tathā tathā udāharanti, attano ca kulavaṃsaṃ jānanti, evaṃ ambaṭṭhopi. Tathā hi so parato bhagavatā pucchito vajirapāṇibhayena yāthāvato kathesi.
265. カーマ(欲)のサキャ王族において、最も尊敬される(ブッダたる)者は誰か、そして彼は灌頂を受ける。ある者は灌頂を受けながら、「この王権は多くの仕事、多くの煩雑さがある」と、それから出家し、年若い弟に王権を譲る。時には彼もまた他人に譲るかもしれない。そのような人々を念頭に置いて、**「サキャ族の灌頂を受けた王たち」**と言われたのである。氏族の系譜を知っているというのは、カニャヤナ(黒यन)から始まって、伝承によって知っているのである。氏族を誇る者は、おおむね他者の高低ある氏族をそのように語り、自身の氏族の系譜も知っている。アンバッタもそのようである。なぜなら、彼はバジラパーニ(金剛手)の恐れによって、尊師に問われたとき、真実を語ったからである。
Tatiyaibbhavādo 第三の疑念
266. ‘‘Laṭukikāpi kho, ambaṭṭha, sakuṇikā sake kulāvake kāmalāpinī hoti. Sakaṃ kho panetaṃ, ambaṭṭha, sakyānaṃ yadidaṃ kapilavatthuṃ, nārahatāyasmā ambaṭṭho imāya appamattāya abhisajjitu’’nti. ‘‘Cattārome, bho gotama, vaṇṇā – khattiyā brāhmaṇā vessā suddā. Imesañhi, bho gotama, catunnaṃ vaṇṇānaṃ tayo vaṇṇā – khattiyā ca vessā ca suddā ca – aññadatthu brāhmaṇasseva paricārakā sampajjanti. Tayidaṃ, bho gotama , nacchannaṃ, tayidaṃ nappatirūpaṃ, yadime sakyā ibbhā santā ibbhā samānā na brāhmaṇe sakkaronti, na brāhmaṇe garuṃ karonti, na brāhmaṇe mānenti, na brāhmaṇe pūjenti, na brāhmaṇe apacāyantī’’ti. Itiha ambaṭṭho māṇavo idaṃ tatiyaṃ sakyesu ibbhavādaṃ nipātesi.
266. 「マガンダ、ウズラも自分の巣で自分の仲間を愛します。マガンダ、カピラヴァストゥは釈迦族のものです。マガンダよ、あなたはこれほど些細なことで汚されるべきではありません。」「ゴータマ先生、4つの階級があります。クシャトリヤ、バラモン、ヴァイシャ、シュードラです。ゴータマ先生、これらの4つの階級のうち、3つの階級、すなわちクシャトリヤ、ヴァイシャ、シュードラは、結局バラモンのお世話になるのです。これは、ゴータマ先生、隠すべきことではなく、ふさわしくないことです。彼ら釈迦族は、奴隷の子孫でありながら、バラモンを尊敬せず、バラモンを重んじず、バラモンを敬わず、バラモンを崇拝せず、バラモンに敬意を払わないのです。」こうしてマガンダは、釈迦族に対する第三の卑しい言葉を述べた。
266. Laṭukikāti khettaleḍḍūnaṃ antarenivāsinī khuddakasakuṇikā. Kulāvaketi nivāsanaṭṭhāne. Kāmalāpinīti yadicchakabhāṇinī, yaṃ yaṃ icchati taṃ taṃ lapati, na taṃ koci haṃso vā koñco vā moro vā āgantvā ‘‘kiṃ tvaṃ lapasī’ti nisedheti. Abhisajjitunti kodhavasena laggituṃ.
266. ウズラとは、畑の隅に住む小さな鳥。住処とは、住む場所。気まぐれなとは、気ままに話す者、ほしいままに話す、誰も白鳥やサギやクジャクがやって来て「何を話しているのか」と止めることはない。侮辱するとは、怒りのあまりしがみつくこと。
Evaṃ vutte māṇavo – ‘‘ayaṃ samaṇo gotamo attano ñātake laṭukikasadise katvā amhe haṃsakoñcamorasadise karoti, nimmāno dāni jāto’’ti maññamāno uttari cattāro vaṇṇe dasseti.
このように言われたので、その若者は、「このゴータマという修行者は、私の親族をウズラに例え、私たちを白鳥やサギやクジャクに例えている、なんと傲慢なことだ」と思い、さらに四つの階級を貶めた。
266. Khettaleḍḍūnanti khette kasanavasena naṅgalena uṭṭhāpitaleḍḍūnaṃ. ‘‘Laṭukikā’’ icceva paññātā khuddakasakuṇikā laṭukikopamavaṇṇanāyaṃ ‘‘cātakasakuṇikā’’ti (ma. ni. aṭṭha. 3.150) vuttā. Kodhavasena laggitunti upanayhituṃ, āghātaṃ bandhitunti attho. **‘‘Amhe haṃsakoñcamorasame karotī’’**ti iminā ‘‘na taṃ koci haṃso vā’’tiādivacanaṃ saṅgītiṃ anāruḷhaṃ tadā bhagavatā vuttamevāti dasseti. ‘‘Evaṃ nu te’’tiādivacanaṃ, ‘‘avusitavāyevā’’tiādivacanañca mānavasena samaṇena gotamena vuttanti maññatīti adhippāyenāha **‘‘nimmāno dāni jātoti maññamāno’’**ti.
266. 「畑の塊」とは、畑で耕すことによって鋤で持ち上げられた塊のことである。「ラトゥキカ(うずら)」として知られる小さな鳥は、うずらのたとえの説明において、「チャータカ(カッコウ)の鳥」と(マッジマ・ニカーヤ、註釈、3.150)言われている。怒りによって執着するとは、執着させること、敵意を抱くこと。**「我々をハト、コウロギ、クジャクのように扱っている」**というこの言葉で、「あなたたちはハトでもない」といった言葉は、(仏陀の)教えに合致しないということを、その時、尊師がすでに語っていることを示している。「そうか」といった言葉、「すでに住んでいたのではないか」といった言葉も、傲慢さによってサーマナ(修行者)・ゴータマが語ったと思っている、という意図で**「今、偽りが現れたと思っている」**と言われている。
Dāsiputtavādo 奴隷の子の疑念
267. Atha kho bhagavato etadahosi – ‘‘atibāḷhaṃ kho ayaṃ ambaṭṭho māṇavo sakyesu ibbhavādena nimmādeti, yaṃnūnāhaṃ gottaṃ puccheyya’’nti. Atha kho bhagavā ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavoca – ‘‘kathaṃ gottosi, ambaṭṭhā’’ti? ‘‘Kaṇhāyanohamasmi, bho gotamā’’ti. Porāṇaṃ kho pana te ambaṭṭha mātāpettikaṃ nāmagottaṃ anussarato ayyaputtā sakyā bhavanti; dāsiputto tvamasi sakyānaṃ. Sakyā kho pana, ambaṭṭha, rājānaṃ okkākaṃ pitāmahaṃ dahanti.
267. そこで世尊は思われた。「このマガンダは、釈迦族についてあまりにも卑しい言葉を述べている。彼の家系を尋ねてみよう。」そこで世尊はマガンダに言われた。「マガンダ、君の家系は?」「ゴータマ先生、私はカニャヤナです。」「マガンダ、あなたの親がつけた古い名前と家系をたどると、あなたは釈迦族の貴公子となる。しかし、あなたは釈迦族の奴隷の子である。マガンダ、釈迦族はオッチャーカ王を祖父と呼ぶ。」
‘‘Bhūtapubbaṃ, ambaṭṭha, rājā okkāko yā sā mahesī piyā manāpā, tassā puttassa rajjaṃ pariṇāmetukāmo jeṭṭhakumāre raṭṭhasmā pabbājesi – okkāmukhaṃ karakaṇḍaṃ ukkāmukhaṃ karakaṇḍuṃ (sī. syā.) hatthinikaṃ sinisūraṃ sinipuraṃ (sī. syā.) . Te raṭṭhasmā pabbājitā himavantapasse pokkharaṇiyā tīre mahāsākasaṇḍo, tattha vāsaṃ kappesuṃ. Te jātisambhedabhayā sakāhi bhaginīhi saddhiṃ saṃvāsaṃ kappesuṃ.
「マガンダ、かつてオッチャーカ王は、最も愛され、最も親しまれている妃の息子に王位を継がせようとした。そのため、長男たちを国から追放した。オッカマカ、カラカンダ、ハスティニカ、シニプラである。彼らは国から追放され、ヒマラヤ山脈の端にあるポカラニヤの岸辺の大きなサカの森に住んだ。彼らは身分の混同を恐れて、自分の妹たちと結婚した。
‘‘Atha kho, ambaṭṭha, rājā okkāko amacce pārisajje āmantesi – ‘kahaṃ nu kho, bho, etarahi kumārā sammantī’ti? ‘Atthi, deva, himavantapasse pokkharaṇiyā tīre mahāsākasaṇḍo , tatthetarahi kumārā sammanti. Te jātisambhedabhayā sakāhi bhaginīhi saddhiṃ saṃvāsaṃ kappentī’ti. Atha kho, ambaṭṭha, rājā okkāko udānaṃ udānesi – ‘sakyā vata, bho, kumārā, paramasakyā vata, bho, kumārā’ti. Tadagge kho pana ambaṭṭha sakyā paññāyanti; so ca nesaṃ pubbapuriso.
「そこでマガンダ、オッチャーカ王は大臣たちや廷臣たちに尋ねた。「大臣たちよ、今、王子たちはどこにいるのですか?」「陛下、ヒマラヤ山脈の端にあるポカラニヤの岸辺に大きなサカの森があります。王子たちは今、そこにいます。彼らは身分の混同を恐れて、自分の妹たちと結婚しています。」そこでマガンダ、オッチャーカ王は感嘆の声を上げた。「ああ、王子たちは実に釈迦族だ、ああ、王子たちは実に偉大な釈迦族だ。」マガンダ、そこから釈迦族という名前が知られるようになった。そして彼は彼らの先祖である。」
‘‘Rañño kho pana, ambaṭṭha, okkākassa disā nāma dāsī ahosi. Sā kaṇhaṃ nāma sā kaṇhaṃ (pī.) janesi. Jāto kaṇho pabyāhāsi – ‘dhovatha maṃ, amma, nahāpetha maṃ amma, imasmā maṃ asucismā parimocetha, atthāya vo bhavissāmī’ti. Yathā kho pana ambaṭṭha etarahi manussā pisāce disvā ‘pisācā’ti sañjānanti; evameva kho, ambaṭṭha, tena kho pana samayena manussā pisāce ‘kaṇhā’ti sañjānanti. Te evamāhaṃsu – ‘ayaṃ jāto pabyāhāsi, kaṇho jāto, pisāco jāto’ti. Tadagge kho pana, ambaṭṭha kaṇhāyanā paññāyanti, so ca kaṇhāyanānaṃ pubbapuriso. Iti kho te , ambaṭṭha, porāṇaṃ mātāpettikaṃ nāmagottaṃ anussarato ayyaputtā sakyā bhavanti, dāsiputto tvamasi sakyāna’’nti.
「マガンダ、オッチャーカ王にはディサという名前の奴隷がいた。彼女はカニャという名前の子供を産んだ。生まれたカニャは言葉を発した。「お母さん、私を洗ってください。お母さん、私をきれいにして、この汚れから解放してください。あなたたちの役に立ちます。」マガンダ、今、人々がピサカを見て「ピサカだ」と認識するのと同じように、マガンダ、その当時、人々はピサカを「カニャ」と認識した。彼らはこう言った。「この子は言葉を発した、カニャが生まれた、ピサカが生まれた。」マガンダ、そこからカニャヤナという名前が知られるようになった。そして彼はカニャヤナの先祖である。このようにマガンダ、あなたの親がつけた古い名前と家系をたどると、あなたは釈迦族の貴公子となる。しかし、あなたは釈迦族の奴隷の子である。」
267. Nimmādetīti nimmadeti nimmāne karoti. Yaṃnūnāhanti yadi panāhaṃ. ‘‘Kaṇhāyanohamasmi, bho gotamā’’ti idaṃ kira vacanaṃ ambaṭṭho tikkhattuṃ mahāsaddena avoca. Kasmā avoca? Kiṃ asuddhabhāvaṃ na jānātīti? Āma jānāti. Jānantopi bhavapaṭicchannametaṃ kāraṇaṃ, taṃ anena na diṭṭhaṃ. Apassanto mahāsamaṇo kiṃ vakkhatīti maññamāno mānathaddhatāya avoca. Mātāpettikanti mātāpitūnaṃ santakaṃ. Nāmagottanti paṇṇattivasena nāmaṃ, paveṇīvasena gottaṃ. Anussaratoti anussarantassa kulakoṭiṃ sodhentassa. Ayyaputtāti sāmino puttā. Dāsiputtoti gharadāsiyāva putto. Tasmā yathā dāsena sāmino upasaṅkamitabbā, evaṃ anupasaṅkamantaṃ taṃ disvā sakyā anujagghiṃsūti dasseti.
267. 侮辱するとは、侮辱する、侮辱を与えること。なぜなら、もし私が、と。私はカーナヤナ氏族の者です、ゴータマ様、と。この言葉をアンバッタは三度、 、大声で言った。なぜ言ったのか。不浄であることを知らないからか。はい、知っています。知っていながら、これは隠された理由であり、彼はそれを見ていない。見えないので、偉大な修行者は何と言うだろうか、と考え、慢心から言った。母と父とは、母と父の所有物である。名と氏族とは、名指しとしての名前、血統としての氏族である。思い出すとは、思い出す者の家系を清めること。ご主人様の息子とは、主人の息子である。奴隷の息子とは、家奴隷の息子である。だから、奴隷が主人に近づくように、近づかない彼を見て、釈迦族は彼に従った、ということを示している。
Ito paraṃ tassa dāsabhāvaṃ sakyānañca sāmibhāvaṃ pakāsetvā attano ca ambaṭṭhassa ca kulavaṃsaṃ āharanto sakyā kho panātiādimāha. Tattha dahantīti ṭhapenti, okkāko no pubbapurisoti, evaṃ karontīti attho. Tassa kira rañño kathanakāle ukkā viya mukhato pabhā niccharati, tasmā taṃ ‘‘okkāko’’ti sañjāniṃsūti. Pabbājesīti nīhari.
これ以降、彼の奴隷としての身分と釈迦族の主人としての身分を示し、自分とアンバッタの家系を挙げて、釈迦族は、と始めた。そこで、置くとは、置く、オッチャーカは我々の先祖である、このようにする、という意味である。その王の言葉の時、口から弓のように光が放たれるので、それゆえ「オッチャーカ」と認識されたのである。追放したとは、追い出した。
Idāni te nāmavasena dassento – ‘‘okkāmukha’’ntiādimāha. Tatrāyaṃ anupubbī kathā – paṭhamakappikānaṃ kira rañño mahāsammatassa rojo nāma putto ahosi. Rojassa vararojo, vararojassa kalyāṇo, kalyāṇassa varakalyāṇo, varakalyāṇassa mandhātā, mandhātussa varamandhātā , varamandhātussa uposatho, uposathassa varo, varassa upavaro, upavarassa maghadevo, maghadevassa paramparāya caturāsītikhattiyasahassāni ahesuṃ. Tesaṃ pacchato tayo okkākavaṃsā ahesuṃ. Tesu tatiyaokkākassa pañca mahesiyo ahesuṃ – hatthā, cittā, jantu, jālinī, visākhāti. Ekekissā pañcapañcaitthisataparivārā. Sabbajeṭṭhāya cattāro puttā – okkāmukho, karakaṇḍu, hatthiniko, sinisūroti. Pañca dhītaro – piyā, suppiyā, ānandā, vijitā, vijitasenāti. Iti sā nava putte vijāyitvā kālamakāsi.
今、名前によって示しながら、オッカームカ、と始めた。その順序はこうである。最初の世の王、マハーサムマータ王には、ロージャという息子がいた。ロージャにはヴァラロージャ、ヴァラロージャにはカリヤーナ、カリヤーナにはヴァラカリヤーナ、ヴァラカリヤーナにはマーンダーター、マーンダーターにはヴァラマーンダーター、 、ヴァラマーンダーターにはウポサタ、ウポサタにはヴァラ、ヴァラにはウパヴァラ、ウパヴァラにはマッガデーヴァ、マッガデーヴァから代々、四十八人のクシャトリヤの数千人がいた。その後に三つのオッチャーカの系統があった。そのうち第三のオッチャーカには五人の王妃がいた。ハッター、チッター、ジャントゥ、ジャリニー、ヴィシャーハーである。それぞれに五百人の侍女がいた。最も年長の者には四人の息子がいた。オッカームカ、カラカンドゥ、ハッティニカ、シニスーラである。五人の娘がいた。ピヤー、スッピヤー、アーナンダ、ヴィジター、ヴィジタセーナーである。このようにして、九人の子を産んで亡くなった。
Atha rājā aññaṃ dahariṃ abhirūpaṃ rājadhītaraṃ ānetvā aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi. Sā jantuṃ nāma puttaṃ vijāyi. Atha naṃ pañcamadivase alaṅkaritvā rañño dassesi. Rājā tuṭṭho tassā varaṃ adāsi. Sā ñātakehi saddhiṃ mantetvā puttassa rajjaṃ yāci. Rājā – ‘‘nassa, vasali, mama puttānaṃ antarāyaṃ icchasī’’ti tajjesi. Sā punappunaṃ raho rājānaṃ paritosetvā – ‘‘mahārāja, musāvādo nāma na vaṭṭatī’’tiādīni vatvā yācatiyeva. Atha rājā putte āmantesi – ‘‘ahaṃ tātā, tumhākaṃ kaniṭṭhaṃ jantukumāraṃ disvā tassa mātuyā sahasā varaṃ adāsiṃ , sā puttassa rajjaṃ pariṇāmetuṃ icchati. Tumhe ṭhapetvā maṅgalahatthiṃ maṅgalaassaṃ maṅgalarathañca yattake icchatha, tattake hatthiassarathe gahetvā gacchatha. Mamaccayena āgantvā rajjaṃ kareyyāthā’’ti, aṭṭhahi amaccehi saddhiṃ uyyojesi.
そこで王は、別の美しい王女を招いて、第一夫人とした。彼女はジャントゥという息子を産んだ。そして五日目に飾り付けて、 、王に見せた。王は喜んで、彼女に願いを叶えてやった。彼女は親族と相談し、息子の王位を願った。王は「下劣な者め、私の息子たちの妨げを願うのか」と叱った。彼女は繰り返し、人目を避けて王をなだめ、「国王、嘘をつくことは許されません」などと言いながら、願い続けた。そこで王は息子たちを呼んで言った。「私は、我が子よ、お前たちの末っ子ジャントゥ公子を見て、その母に願いを叶えてやった。 、彼女は息子の王位を譲りたいと思っている。お前たちは、祝福された象、祝福された馬、祝福された戦車を除いて、ほしいだけ象、馬、戦車を手に入れて行きなさい。私の許可を得て、戻ってきて王位を継ぎなさい」と、八人の大臣と共に送り出した。
Te nānappakāraṃ roditvā kanditvā – ‘‘tāta, amhākaṃ dosaṃ khamathā’’ti rājānañceva rājorodhe ca khamāpetvā, ‘‘mayampi bhātūhi saddhiṃ gacchāmā’’ti rājānaṃ āpucchitvā nagarā nikkhantā bhaginiyo ādāya caturaṅginiyā senāya parivutā nagarā nikkhamiṃsu. ‘‘Kumārā pituaccayena āgantvā rajjaṃ kāressanti, gacchāma ne upaṭṭhahāmā’’ti cintetvā bahū manussā anubandhiṃsu. Paṭhamadivase yojanamattā senā ahosi, dutiye dviyojanamattā, tatiye tiyojanamattā. Kumārā mantayiṃsu – ‘‘mahā balakāyo, sace mayaṃ kañci sāmantarājānaṃ madditvā janapadaṃ gaṇheyyāma, sopi no nappasaheyya. Kiṃ paresaṃ pīḷāya katāya, mahā ayaṃ jambudīpo, araññe nagaraṃ māpessāmā’’ti himavantābhimukhā gantvā nagaravatthuṃ pariyesiṃsu.
彼らはさまざまに泣き叫び、「父よ、私たちの過ちをお許しください」と王と王宮の人々に許しを乞い、「私たちも兄弟と共に参りましょう」と王に別れを告げ、都を出た。姉妹たちを連れて、四軍に護衛されて都を出た。「公子たちは父の許可を得て戻ってきて王位に就くだろう。彼らに仕えに行こう」と考え、多くの人々が後を追った。初日には一ヨージャナの軍勢、二日目には二ヨージャナ、三日目には三ヨージャナ。公子たちは相談した。「大軍勢だ。もし私たちが隣国の王を打ち破って領土を奪えば、彼でさえ我々には及ばないだろう。なぜ他人に苦痛を与えるのか。ここは広大なジャンブドゥーパである。森の中に都を築こう」と、ヒマラヤ山脈に向かって行き、都の場所を探した。
Tasmiñca samaye amhākaṃ bodhisatto brāhmaṇamahāsālakule nibbattitvā kapilabrāhmaṇo nāma hutvā nikkhamma isipabbajjaṃ pabbajitvā himavantapasse pokkharaṇiyā tīre sākavanasaṇḍe paṇṇasālaṃ māpetvā vasati. So kira bhummajālaṃ nāma vijjaṃ jānāti, yāya uddhaṃ asītihatthe ākāse, heṭṭhā ca bhūmiyampi guṇadosaṃ passati. Etasmiṃ padese tiṇagumbalatā dakkhiṇāvaṭṭā pācīnābhimukhā jāyanti. Sīhabyagghādayo migasūkare sappabiḷārā ca maṇḍūkamūsike anubandhamānā taṃ padesaṃ patvā na sakkonti te anubandhituṃ. Tehi te aññadatthu santajjitā nivattantiyeva. So – ‘‘ayaṃ pathaviyā aggapadeso’’ti ñatvā tattha attano paṇṇasālaṃ māpesi.
その時、私たちの菩薩は、バラモンの大長者の家に生まれ、カピラというバラモンとなり、出家して隠者の道に入り、ヒマラヤ山脈の麓の池のほとりの林の中に草葺きの家を建てて住んでいた。彼は、地下の網という術を知っており、それによって、上は八十ハトの高さの空、下は大地の上でも、善悪を見ることができた。この場所には、草や低木が、 、右回りに東向きに生えていた。ライオンやトラなどの獣やイノシシ、ヘビやネズミなどが追ってきても、その場所に着くと、それらを追うことができなかった。彼らに脅かされて、彼らは引き返した。彼は、「ここは地上で最も良い場所だ」と知って、そこに自分の草葺きの家を建てた。
Atha te kumāre nagaravatthuṃ pariyesamāne attano vasanokāsaṃ āgate disvā pucchitvā taṃ pavattiṃ ñatvā tesu anukampaṃ janetvā avoca – ‘‘imasmiṃ paṇṇasālaṭṭhāne māpitaṃ nagaraṃ jambudīpe agganagaraṃ bhavissati. Ettha jātapurisesu ekeko purisasatampi purisasahassampi abhibhavituṃ sakkhissati. Ettha nagaraṃ māpetha, paṇṇasālaṭṭhāne rañño gharaṃ karotha. Imasmiñhi okāse ṭhatvā caṇḍālaputtopi cakkavattibalena atiseyyo’’ti. Nanu, bhante, ayyassa vasanokāsoti? ‘‘Mama vasanokāso’’ti mā cintayittha. Mayhaṃ ekapasse paṇṇasālaṃ katvā nagaraṃ māpetvā kapilavatthunti nāmaṃ karothā’’ti. Te tathā katvā tattha nivāsaṃ kappesuṃ.
そこで公子たちが都の場所を探している時に、自分の住む場所が 、やって来たのを見て、尋ねて、その事情を知り、彼らに同情して言った。「この草葺きの家の場所に建てられた都は、ジャンブドゥーパで最も良い都となるだろう。ここに生まれた者は、一人で百人、千人を打ち負かすことができるだろう。ここに都を築きなさい。草葺きの家の場所に王の家を建てなさい。この場所に立つならば、たとえチャンダラの子であっても、チャクラヴァルティ王の力に勝るだろう」と。しかし、尊師、ここはあなたの住む場所ではありませんか。私の住む場所だと思ってはいけません。私の片隅に草葺きの家を建てて、都を築き、カピラヴァストゥと名付けなさい」と。彼らはそのようにして、そこに住まいを構えた。
Athāmaccā – ‘‘ime dārakā vayappattā, sace nesaṃ pitā santike bhaveyya, so āvāhavivāhaṃ kareyya. Idāni pana amhākaṃ bhāro’’ti cintetvā kumārehi saddhiṃ mantayiṃsu. Kumārā amhākaṃ sadisā khattiyadhītaro nāma na passāma, nāpi bhaginīnaṃ sadise khattiyakumārake, asadisasaṃyoge ca no uppannā puttā mātito vā pitito vā aparisuddhā jātisambhedaṃ pāpuṇissanti. Tasmā mayaṃ bhaginīhiyeva saddhiṃ saṃvāsaṃ rocemāti. Te jātisambhedabhayena jeṭṭhakabhaginiṃ mātuṭṭhāne ṭhapetvā avasesāhi saṃvāsaṃ kappesuṃ.
そこで大臣たちは、「これらの子供たちは成長した。もし父親がそばにいれば、彼は結婚を執り行うだろう。しかし今、それは私たちの責任だ」と考え、公子たちと相談した。公子たちは、「私たちにふさわしいクシャトリヤの娘はいない。また、姉妹たちのふさわしいクシャトリヤの王子もいない。ふさわしくない結婚からは、生まれた子供は母親からも父親からも不純な血統を受け継ぐだろう。だから、私たちは姉妹たちと結婚することにする」と。彼らは血統の混淆を恐れて、長女を母の代わりに立てて、残りの姉妹たちと結婚した。
Tesaṃ puttehi ca dhītāhi ca vaḍḍhamānānaṃ aparena samayena jeṭṭhakabhaginiyā kuṭṭharogo udapādi, koviḷārapupphasadisāni gattāni ahesuṃ. Rājakumārā imāya saddhiṃ ekato nisajjaṭṭhānabhojanādīni karontānampi upari ayaṃ rogo saṅkamatīti cintetvā ekadivasaṃ uyyānakīḷaṃ gacchantā viya taṃ yāne āropetvā araññaṃ pavisitvā bhūmiyaṃ pokkharaṇiṃ khaṇāpetvā tattha khādanīyabhojanīyena saddhiṃ taṃ pakkhipitvā gharasaṅkhepena upari padaraṃ paṭicchādetvā paṃsuṃ datvā pakkamiṃsu.
彼らの息子と娘が増えていくにつれて、やがて長女にハンセン病が発症した。顔はコヴィーラの花のような状態になった。王族の公子たちは、彼女と一緒に座ったり、食事をしたりすることも、この病気がうつるだろうと考え、ある日、遊山に行くふりをして、彼女を車に乗せて森に入り、地面に池を掘らせて、そこに食べ物と共に彼女を埋め、家のように覆って土をかけ、立ち去った。
Tena ca samayena rāmo nāma bārāṇasirājā kuṭṭharogo nāṭakitthīhi ca orodhehi ca jigucchiyamāno tena saṃvegena jeṭṭhaputtassa rajjaṃ datvā araññaṃ pavisitvā tattha paṇṇasālaṃ māpetvā mūlaphalāni paribhuñjanto nacirasseva arogo suvaṇṇavaṇṇo hutvā ito cito ca vicaranto mahantaṃ susirarukkhaṃ disvā tassabbhantare soḷasahatthappamāṇaṃ okāsaṃ sodhetvā dvārañca vātapānañca yojetvā nisseṇiṃ bandhitvā tattha vāsaṃ kappesi. So aṅgārakaṭāhe aggiṃ katvā rattiṃ migasūkarādīnaṃ sadde suṇanto sayati. So – ‘‘asukasmiṃ padese sīho saddamakāsi, asukasmiṃ byaggho’’ti sallakkhetvā pabhāte tattha gantvā vighāsamaṃsaṃ ādāya pacitvā khādati.
その時、ラーマというヴァーラーナシーの王は、ハンセン病にかかった踊り子たちや王宮の人々から軽蔑され、その衝撃で長男に王位を譲り、森に入り、そこに草葺きの家を建てて、根や果物を食べていたが、まもなく病気が治り、黄金のような肌色になって、あちこちをさまよっていた。 、大きな空洞のある木を見て、その内部に十六ハトの広さの空間を清め、入り口と窓を設け、梯子をかけてそこに住まいを構えた。彼は炭火鉢で火を起こし、夜はライオンやイノシシなどの鳴き声を聞きながら寝た。彼は、「ある場所でライオンが鳴いた、ある場所でトラが鳴いた」と注意して、朝、そこに行き、獲物と肉を持ってきて調理して食べた。
Athekadivasaṃ tasmiṃ paccūsasamaye aggiṃ jāletvā nisinne rājadhītāya sarīragandhena āgantvā byaggho tasmiṃ padese paṃsuṃ viyūhanto padare vivaramakāsi, tena ca vivarena sā byagghaṃ disvā bhītā vissaramakāsi. So taṃ saddaṃ sutvā – ‘‘itthisaddo eso’’ti ca sallakkhetvā pātova tattha gantvā – ‘‘ko etthā’’ti āha. Mātugāmo sāmīti. Kiṃ jātikāsīti? Okkākamahārājassa dhītā sāmīti. Nikkhamāti? Na sakkā sāmīti. Kiṃ kāraṇāti? Chavirogo me atthīti. So sabbaṃ pavattiṃ pucchitvā khattiyamānena anikkhamantiṃ – ‘‘ahampi khattiyo’’ti attano khattiyabhāvaṃ jānāpetvā nisseṇiṃ datvā uddharitvā attano vasanokāsaṃ netvā sayaṃ paribhuttabhesajjāniyeva datvā nacirasseva arogaṃ suvaṇṇavaṇṇaṃ katvā tāya saddhiṃ saṃvāsaṃ kappesi. Sā paṭhamasaṃvāseneva gabbhaṃ gaṇhitvā dve putte vijāyi, punapi dveti, evaṃ soḷasakkhattumpi vijāyi. Evaṃ dvattiṃsa bhātaro ahesuṃ. Te anupubbena vuḍḍhippatte pitā sabbasippāni sikkhāpesi.
ある日、その日の早朝、王女が火を焚いて座っていると、虎がその場所に来て、砂をかき分けながら穴を開けた。その穴から王女は虎を見て恐怖し、叫び声をあげた。虎は「これは女の声だ」と気づき、すぐにそこへ行って「誰かいるか?」と尋ねた。「奥様です」。「どんな家柄か?」「オッカカ大王の娘です、奥様」。「出てこられるか?」「奥様、できません」。「どうしてか?」「私には皮膚病があります」と答えた。虎はすべての事情を尋ね、王女が(病のために)出てこられないと知ると、「私もクシャトリヤ(王族)だ」と自分のクシャトリヤであることを示し、梯子をかけて王女を引き上げ、自分の住まいに連れて行き、自分で(病を)癒す薬を与えた。王女はまもなく病も癒え、美しい色つやを取り戻し、虎と夫婦として暮らすようになった。最初の同衾で王女は身ごもり、二人の息子を産んだ。次にまた二人、このようにして十六回も産んだ。こうして三十二人の兄弟ができた。彼らは次第に成長し、父はすべての技芸を教えた。
Athekadivasaṃ eko rāmarañño nagaravāsī vanacarako pabbate ratanāni gavesanto rājānaṃ disvā sañjānitvā āha – ‘‘jānāmahaṃ, deva, tumhe’’ti. Tato naṃ rājā sabbaṃ pavattiṃ pucchi. Tasmiṃyeva ca khaṇe te dārakā āgamiṃsu. So te disvā – ‘‘ke ime’’ti āha. ‘‘Puttā me’’ti ca vutte tesaṃ mātikavaṃsaṃ pucchitvā – ‘‘laddhaṃ dāni me pābhata’’nti nagaraṃ gantvā rañño ārocesi. So ‘pitaraṃ ānayissāmī’ti caturaṅginiyā senāya tattha gantvā pitaraṃ vanditvā – ‘‘rajjaṃ, deva, sampaṭicchā’’ti yāci. So – ‘‘alaṃ, tāta, na tattha gacchāmi, idheva me imaṃ rukkhaṃ apanetvā nagaraṃ māpehī’’ti āha. So tathā katvā tassa nagarassa kolarukkhaṃ apanetvā katattā kolanagaranti ca byagghapathe katattā byagghapathanti cāti dve nāmāni āropetvā pitaraṃ vanditvā attano nagaraṃ agamāsi.
ある日、ラマ王国の都に住む一人の行者が山で宝石を探しているときに王に会い、「王様、存じております」と言った。そこで王はすべての事情を尋ねた。その時、子供たちがやって来た。王は彼らを見て「この子たちは誰だ?」と尋ねた。「私の息子たちです」と答えた。王は彼らの母親の家系を尋ね、「私には贈り物(の品)が手に入った」と言って都へ行き、王に報告した。王は「父を連れて参りましょう」と言って四軍を率いてそこへ行き、父に挨拶して「王位をお受け取りください、父上」と請願した。王は「もう十分だ、息子よ。そこへは行かない。ここにあるこの木を取り除かなければ、都は完成しない」と言った。息子は指示通りにし、その都の(そばにある)コラ(梨)の木を取り除いたので、コラ都(Kolanagara)という名がつけられた。また、虎の道(Byagghapatha)という名もつけられ、二つの名前がつけられた。息子は父に挨拶して自分の都へ帰った。
Tato vayappatte kumāre mātā āha – ‘‘tātā, tumhākaṃ kapilavatthuvāsino sakyā mātulā santi. Mātuladhītānaṃ pana vo evarūpaṃ nāma kesaggahaṇaṃ hoti, evarūpaṃ dussagahaṇaṃ. Yadā tā nhānatitthaṃ āgacchanti, tadā gantvā yassa yā ruccati, so taṃ gaṇhatū’’ti. Te tatheva gantvā tāsu nhatvā sīsaṃ sukkhāpayamānāsu yaṃ yaṃ icchiṃsu, taṃ taṃ gahetvā nāmaṃ sāvetvā agamiṃsu. Sakyarājāno sutvā ‘‘hotu, bhaṇe, amhākaṃ ñātakā eva te’’ti tuṇhī ahesuṃ. Ayaṃ sakyakoliyānaṃ uppatti. Evaṃ tesaṃ sakyakoliyānaṃ aññamaññaṃ āvāhavivāhaṃ karontānaṃ yāva buddhakālā anupacchinnova vaṃso āgato. Tattha bhagavā sakyavaṃsaṃ dassetuṃ – ‘‘te raṭṭhasmā pabbājitā himavantapasse pokkharaṇiyā tīre’’tiādimāha. Tattha sammantīti vasanti. Sakyā vata bhoti raṭṭhasmā pabbājitā araññe vasantāpi jātisambhedamakatvā kulavaṃsaṃ anurakkhituṃ sakyā, samatthā, paṭibalāti attho. Tadaggeti taṃ aggaṃ katvā, tato paṭṭhāyāti attho. So ca nesaṃ pubbapurisoti so okkāko rājā etesaṃ pubbapuriso. Natthi etesaṃ gahapativaṃsena sambhedamattampīti.
その後、王子たちが成長すると、母は言った。「王子たちよ、あなたがたの कपिलावस्तु(カピラヴァストゥ)に住む釈迦族はあなたの叔父たちです。叔父の娘たちとは、あなた方のような髪をつかむことや、衣服をつかむようなことがあります。彼女たちが沐浴場に来るときは、行って、好きな者を選んでつかみなさい」と言った。彼らはそこへ行き、沐浴を終え、髪を乾かしている彼女たちの中から、欲しい者を選んで名前を告げて帰ってきた。釈迦族の王たちは「まあ、よろしい、彼らは我々の親戚だ」と言って黙っていた。これが釈迦族とコーリヤ族の起源である。このように、釈迦族とコーリヤ族が互いに婚姻関係を結びながら、仏陀の時代まで絶えることなく血筋は続いた。そこで仏陀は釈迦族の血筋を示すために、「彼らは国から追放され、ヒマラヤの麓の湖のほとりに…」と言われた。そこで「サマティ(住む)」とは、「住む」という意味である。釈迦族とは、国から追放されて森に住んでいても、血筋の混同をせず、一族の誇りを保つことができる、能力のある、力のある人々であるという意味である。「タダゲッティ(そこに住む)」とは、それを最良として、そこからという意味である。彼らの祖先とは、そのオッカカ王が彼らの祖先であるという意味である。彼らには、一般の家庭との血筋の混同は全くない。
Evaṃ sakyavaṃsaṃ pakāsetvā idāni ambaṭṭhavaṃsaṃ pakāsento – ‘‘rañño kho panā’’tiādimāha. Kaṇhaṃ nāma janesīti kāḷavaṇṇaṃ antokucchiyaṃyeva sañjātadantaṃ parūḷhamassudāṭhikaṃ puttaṃ vijāyi. Pabyāhāsīti yakkho jātoti bhayena palāyitvā dvāraṃ pidhāya ṭhitesu gharamānusakesu ito cito ca vicaranto dhovatha mantiādīni vadanto uccāsaddamakāsi.
このように釈迦族の血筋を説明した後、今度はアンバッタ族の血筋を説明しながら、「王には…」と言われた。カンダ(黒)という名の子供が生まれた。黒い肌で、胎内に歯が生え、毛が生えた息子を産んだ。ヤクシャ(鬼)が生まれたという恐れから、門を閉じて家にいた人々の間で、ヤクシャが「洗え」などと言いながら、高い声で叫んだ。
267. Nimmādetīti a-kārassa ā-kāraṃ katvā niddesoti āha **‘‘nimmadetī’’**ti. Kāmaṃ gottaṃ nāmetaṃ pitito laddhabbaṃ, na mātito na hi brāhmaṇānaṃ sagottāya āvāhavivāho icchito, gottanāmaṃ pana yasmā jātisiddhaṃ, na kittimaṃ, jāti ca ubhayasambandhinī, tasmā **‘‘mātāpettikanti mātāpitūnaṃ santaka’’**nti vuttaṃ. Nāmagottanti gottanāmaṃ, na kittimanāmaṃ, na guṇanāmaṃ vā. Tattha ‘‘kaṇhāyano’’ti niruḷhā yā nāmapaṇṇatti, taṃ sandhāyāha ‘‘paṇṇattivasena nāmanti. Taṃ pana kaṇhaisito paṭṭhāya tasmiṃ kulaparamparāvasena āgataṃ, na etasmiṃyeva niruḷhaṃ, tena vuttaṃ **‘‘paveṇīvasena gotta’’**nti. Gotta-padassa pana attho heṭṭhā vuttoyeva. Anussaratoti ettha na kevalaṃ anussaraṇaṃ adhippetaṃ, atha kho kulasuddhivīmaṃsanavasenāti āha **‘‘kulakoṭiṃ sodhentassā’’**ti. Ayyaputtāti ayyikaputtāti āha **‘‘sāmino puttā’’**ti. Disā okkākarañño antojātā dāsīti āha **‘‘gharadāsiyā putto’’**ti. Ettha ca yasmā ambaṭṭho jātiṃ nissāya mānatthaddho, na cassa yāthāvato jātiyā avibhāvitāya mānaniggaho hoti, mānaniggahe ca kate aparabhāge ratanattaye pasīdissati , na ‘‘dāsī’’ti vācā pharusavācā nāma hoti cittassa saṇhabhāvato. Abhayasuttañcettha (ma. ni. 2.83; a. ni. 4.184) nidassanaṃ. Keci ca sattā agginā viya lohādayo kakkhaḷāya vācāya mudubhāvaṃ gacchanti, tasmā bhagavā ambaṭṭhaṃ nibbisevanaṃ kātukāmo ‘‘ayyaputtā sakyā bhavanti, dāsiputto tvamasi sakyāna’’nti avoca.
267. 「ニッマデーティ」とは、アの音をアーの音に変えて指示するという意味で、**「ニッマデーティ」**と言われている。氏族の名前は、父から受け継ぐもので、母からではない。なぜなら、バラモンのためには、同じ氏族との結婚は望ましくないからである。氏族の名前は、生まれながらにして決まるもので、作られたものではない。そして、生まれは両親に属する。それゆえ、**「母と父のものである」**と言われている。名前と氏族とは、氏族の名前であり、作られた名前でも、徳の名前でもない。そこで、「カニャヤナ」という確立された名前の指示に言及して、**「指示の点で名前」**と言われている。それは、カヌハ(黒)から始まって、その氏族の系譜に沿って伝わってきたものであり、この世だけで確立されたものではない。ゆえに、**「系譜の点で氏族」**と言われている。氏族という言葉の意味は、すでに下に述べられている。「思い出す」とは、ここでは単に思い出すことだけを意味するのではなく、氏族の清浄さを吟味するという意味である、と**「氏族の血統を清める者」**と言われている。「アヤプッタ」とは、アヤリカ( mistress )の息子という意味で、**「主人たちの息子」**と言われている。ディサー・オッカカラ・ラッニャ(王)の内側に生まれた奴婢の息子とは、**「家の奴婢の息子」**と言われている。ここで、アンバッタは生まれによって傲慢であったが、彼の正確な生まれが明らかにされずに、彼への敬意が示されないならば、敬意が示されない場合、後世で三宝に帰依するだろう。そして、「奴婢」という言葉は、刺々しい言葉ではなく、心の柔らかさから来るのではない。アバヤ・スッタ(マッジマ・ニカーヤ、2.83; アングッタラ・ニカーヤ、4.184)もここで例として挙げられる。ある生き物は、火のように、鉄のように、硬い言葉で柔らかくなる。それゆえ、尊師はアンバッタに懇願しないように、「アヤプッタ(主人、あなた)はサキャ族である。あなたはサキャ族の奴婢の子である」と語られた。
Ṭhapentīti paññapenti, tenāha **‘‘okkāko’’**tiādi. Pabhā niccharati dantānaṃ ativiya pabhassarabhāvato.
「タペーティ」とは、制定するという意味である。それゆえ、**「オッカコ」**などが言われた。光が歯から放たれるのは、歯の非常に光り輝く性質のためである。
Paṭhamakappikānanti paṭhamakappassa ādikāle nibbattānaṃ. Kira-saddo anussavatthe, tena yo vuccamānāya rājaparamparāya kesañci matibhedo, taṃ ulliṅgeti. Mahāsammatassāti ‘‘ayaṃ no rājā’’ti mahājanena sammannitvā ṭhapitattā ‘‘mahāsammato’’ti evaṃ sammatassa. Yaṃ sandhāya vadanti –
「パタマカッピカーナ」(最初の時代の者たち)とは、最初の時代の初めに生まれた者たちのことである。「キラ」という言葉は伝聞を表し、それゆえ、語られている王の系譜のいずれかの人々の意見の相違を、それを指摘している。マハー・サンマタ(偉大な承認者)とは、「この者が我々の王である」と、多くの人々が承認して定めたことから、「マハー・サンマタ」と呼ばれている。それについて、彼らは言う。
‘‘Ādiccakulasambhūto , suvisuddhaguṇākaro;
「太陽氏族に生まれた、 清らかな徳の源。
Mahānubhāvo rājāsi, mahāsammatanāmako.
偉大な威光を持つ王よ、偉大な承認者という名を持つ者よ。
Yo cakkhubhūto lokassa, guṇaraṃsisamujjalo;
世界の目のとなり、徳の光線で輝く者よ。
Tamonudo virocittha, dutiyo viya bhāṇumā.
闇を払う者、第二の太陽のように輝いた。
Ṭhapitā yena mariyādā, loke lokahitesinā;
世界のためを願う者によって、 境界が定められた。
Vavatthitā sakkuṇanti, na vilaṅghayituṃ janā.
人々は、それを越えることができないように、 定められた。
Yasassinaṃ tejassinaṃ, lokasīmānurakkhakaṃ;
栄光ある者、輝かしい者、世界の境界を守る者。
Ādibhūtaṃ mahāvīraṃ, kathayanti ‘manū’ti ya’’nti.
最初の偉大な勇者、マヌと呼ばれる者。」
Tassa ca puttapaputtaparamparaṃ sandhāya –
彼の息子や孫の代々の系譜について、
‘‘Tassa putto mahātejo, rojo nāma mahīpati;
「彼の息子は偉大な光を持つ、 ロージャという名の王。
Tassa putto vararojo, pavaro rājamaṇḍale.
彼の息子は偉大なロージャ、 王国の頂点。
Tassāsi kalyāṇaguṇo, kalyāṇo nāma atrajo;
彼の息子は美しい徳を持つ、 カリアーナという名の、実子。
Rājā tassāsi tanayo, varakalyāṇanāmako.
王である彼の息子は、 偉大なカリアーナという名を持つ。
Tassa putto mahāvīro, mandhātā kāmabhoginaṃ;
彼の息子は偉大な勇者、 マンドハーティ(欲に耽る者)。
Aggabhūto mahindena, aḍḍharajjena pūjito.
偉大なマヒンダによって、 半分の王国で崇敬された。
Tassa sūnu mahātejo, varamandhātunāmako;
彼の息子は偉大な光を持つ、 偉大なマンドハーナという名を持つ。
‘Uposatho’ti nāmena, tassa putto mahāyaso.
「ウポサタ」という名で、 彼の息子は偉大な栄光を持つ。
Varo nāma mahātejo, tassa putto mahāvaro;
偉大な光を持つ最良の者、 彼の息子は偉大な最良の者。
Tassāsi upavaroti, putto rājā mahābalo.
彼の息子はウパヴァラという、 偉大な力を持つ王。
Tassa putto maghadevo, devatulyo mahīpati;
彼の 息子はマカデーヴァ、 神に等しい王。
Caturāsītisahassāni, tassa puttaparamparā.
8万4千人もの、 彼の息子たちの系譜。
Tesaṃ pacchimako rājā, ‘okkāko’ iti vissuto;
その最後の王は、 「オッカコ」として知られる。
Mahāyaso mahātejo, akhuddo rājamaṇḍale’’ti.
偉大な栄光、偉大な光、 王国の偉大な者。」
::unindented Ādi tesaṃ pacchatoti tesaṃ maghadeva paramparabhūtānaṃ kaḷārajanakapariyosānānaṃ anekasatasahassānaṃ rājūnaṃ aparabhāge okkāko nāma rājā ahosi, tassa paramparābhūtānaṃ anekasatasahassānaṃ rājūnaṃ aparabhāge aparo okkāko nāma rājā ahosi, tassa paramparabhūtānaṃ anekasatasahassānaṃ rājūnaṃ aparabhāge punāparo okkāko nāma rājā ahosi, taṃ sandhāyāha **‘‘tayo okkākavaṃsā ahesuṃ. Tesu tatiyaokkākassā’’**tiādi. ::
それらの最後の者、つまりマカデーヴァの系譜に連なる、カアラジャンの子孫で終わる数千人の王たちの後代に、オッカコという名の王がいた。彼の系譜に連なる数千人の王たちの後代に、別のオッカコという名の王がいた。彼の系譜に連なる数千人の王たちの後代に、さらに別のオッカコという名の王がいた。それについて、**「三人のオッカコ氏族がいた。そのうち、第三のオッカコの…」**などと言われた。
Sahasā varaṃ adāsinti puttadassanena somanassappatto sahasā avīmaṃsitvā tuṭṭhiyā vasena varaṃ adāsiṃ, ‘‘yaṃ icchasi, taṃ gaṇhā’’ti. Rajjaṃ pariṇāmetuṃ icchatīti sā jantukumārassa mātā mama taṃ varadānaṃ antaraṃ katvā imaṃ rajjaṃ pariṇāmetuṃ icchatīti.
「すぐに祝福を与えた」とは、息子の姿を見て喜び、すぐに熟考せずに、満足のあまり祝福を与えた、「望むなら、何でも取りなさい」という意味である。「王権を譲りたい」とは、ジャントゥクマラーの母が、私のその祝福を妨げて、この王権を譲りたいと思っている、という意味である。
Nappasaheyyāti na pariyatto bhaveyya.
「耐えられない」とは、十分ではない、という意味である。
Nikkhammāti gharāvāsato, kāmehi ca nikkhamitvā. Heṭṭhā cāti ca-saddena ‘‘asītihatthe’’ti idaṃ anukaḍḍhati. Tehīti migasūkarehi, maṇḍūkamūsikehi ca. Teti sīhabyagghādayo, sappabiḷārā ca.
「尼から出家した」とは、家から、そして欲望から出家したことである。「下に」とは、「カ」という言葉で、「80本の腕」という言葉が引き出される。三つとは、鹿や猪のこと、カエルやネズミのことでもある。四つとは、ライオンや虎などのこと、ヘビやネコのことでもある。
Avasesāhi attano attano kaniṭṭhāhi.
残りの者たちは、それぞれの末弟である。
Vaḍḍhamānānanti anādare sāmivacanaṃ. Kuṭṭharogo nāma sāsamasūrīrogā viya yebhuyyena saṅkamanasabhāvoti vuttaṃ **‘‘ayaṃ rogo saṅkamatīti cintetvā’’**ti.
「増大する」とは、軽蔑の同義語である。疥癬(かいせん)とは、ササマ(疥癬)やスウリ(瘡)などの病気のように、おおむね伝染性がある、という意味で**「この病気は移るだろうと思って」**と言われている。
Migasūkarādīnanti ādi-saddena vanacarasoṇādike saṅgaṇhāti.
「鹿や猪など」とは、「アディ」という言葉で、森に住むオオカミなどを包含する。
Tasmiṃ nisinneti sambandho. Khattiyamāyārocanena attano khattiyabhāvaṃ jānāpetvā.
「そこに座る」とは、関連である。クシャトリヤ(王族)の血筋を装って、自身のクシャトリヤの地位を明らかにすること。
Nagaraṃ māpehīti sāhāraṃ nagaraṃ māpehīti adhippāyo.
「街を建てるな」とは、食物のある街を建てるな、という意味である。
Kesaggahaṇanti kesaveṇibandhanaṃ. Dussaggahaṇanti vatthassa nivāsanākāro.
「髪をつかむ」とは、髪を結ぶこと。「衣をつかむ」とは、衣の着方である。
268. Evaṃ vutte, te māṇavakā bhagavantaṃ etadavocuṃ – ‘‘mā bhavaṃ gotamo ambaṭṭhaṃ atibāḷhaṃ dāsiputtavādena nimmādesi. Sujāto ca, bho gotama ambaṭṭho māṇavo, kulaputto ca ambaṭṭho māṇavo, bahussuto ca ambaṭṭho māṇavo, kalyāṇavākkaraṇo ca ambaṭṭho māṇavo, paṇḍito ca ambaṭṭho māṇavo, pahoti ca ambaṭṭho māṇavo bhotā gotamena saddhiṃ asmiṃ vacane paṭimantetu’’nti.
268. こう言われた時、若者たちは世尊に言った。「ゴータマ先生、マガンダにあまりにも卑しい奴隷の子という言葉で責めないでください。マガンダは家柄も良く、マガンダは家柄も良く、マガンダは博学で、マガンダは弁舌が達者で、マガンダは賢く、マガンダはゴータマ先生とこの言葉で議論することができます。」
268. Te māṇavakā bhagavantaṃ etadavocunti attano upārambhamocanatthāya – ‘‘etaṃ mā bhava’’ntiādivacanaṃ avocuṃ. Tesaṃ kira etadahosi – ‘‘ambaṭṭho amhākaṃ ācariyassa jeṭṭhantevāsī, sace mayaṃ evarūpe ṭhāne ekadvevacanamattampi na vakkhāma, ayaṃ no ācariyassa santike amhe paribhindissatī’’ti upārambhamocanatthaṃ evaṃ avocuṃ. Cittena panassa nimmadabhāvaṃ ākaṅkhanti. Ayaṃ kira mānanissitattā tesampi appiyova. Kalyāṇavākkaraṇoti madhuravacano. Asmiṃ vacaneti attanā uggahite vedattayavacane. Paṭimantetunti pucchitaṃ pañhaṃ paṭikathetuṃ, vissajjetunti attho. Etasmiṃ vā dāsiputtavacane. Paṭimantetunti uttaraṃ kathetuṃ.
268. その弟子たちは、仏陀に反論するのを避けるために、「それをやめてください」と言った。彼らは、「アンバッタは私たちの師の最も優れた弟子だ。もし私たちがこのような場合に一言でも言わなければ、師の元で私たちは責められるだろう」と考え、反論を避けるためにそう言った。彼らは心に平静さを求めている。彼は(アンバッタは)名誉を重んじるので、彼ら(弟子たち)にとっても好ましくない。カリアナヴァッカラ(美しい言葉遣い)とは、甘い言葉遣いのことである。この言葉でとは、自分で学んだヴェーダの三つの言葉のことである。パティマンテ(答える)とは、問われた質問に答える、つまり、回答するという意味である。あるいは、この召使いの息子という言葉で。パティマンテ(答える)とは、答えを言うという意味である。
268. Attano upārambhamocanatthāyāti ācariyena ambaṭṭhena ca attano attano upari pāpetabbaupavādassa apanayanatthaṃ. Asmiṃ vacaneti ‘‘cattārome bho gotama vaṇṇā’’tiādinā attanā vutte, bhotā ca gotamena vutte ‘‘jātivāde’’ti imasmiṃ yathādhikate vacane. Tattha pana yasmā vede vuttavidhināva tena paṭimantetabbaṃ hoti , tasmā vuttaṃ **‘‘vedattayavacane’’**ti, **‘‘etasmiṃ vā dāsiputtavacane’’**ti ca.
268. 「自身の非難を取り除くため」とは、師であるアンバッタと、それぞれが自身に負わされるべき非難を取り除くためである。「この言葉において」とは、「4つの階級があります、ゴータマ様」といった、自身が言ったこと、そしてゴータマ様が言ったこと、「生まれの議論」という、これに該当する言葉においてである。しかし、ヴェーダに説かれる方法で、それに応じなければならないので、**「三ヴェーダの言葉において」**、**「あるいはこの奴婢の子の言葉において」**と言われている。
269. Atha kho bhagavā te māṇavake etadavoca – ‘‘sace kho tumhākaṃ māṇavakānaṃ evaṃ hoti – ‘dujjāto ca ambaṭṭho māṇavo, akulaputto ca ambaṭṭho māṇavo, appassuto ca ambaṭṭho māṇavo, akalyāṇavākkaraṇo ca ambaṭṭho māṇavo, duppañño ca ambaṭṭho māṇavo, na ca pahoti ambaṭṭho māṇavo samaṇena gotamena saddhiṃ asmiṃ vacane paṭimantetu’nti, tiṭṭhatu ambaṭṭho māṇavo, tumhe mayā saddhiṃ mantavho asmiṃ vacane. Sace pana tumhākaṃ māṇavakānaṃ evaṃ hoti – ‘sujāto ca ambaṭṭho māṇavo, kulaputto ca ambaṭṭho māṇavo, bahussuto ca ambaṭṭho māṇavo, kalyāṇavākkaraṇo ca ambaṭṭho māṇavo, paṇḍito ca ambaṭṭho māṇavo, pahoti ca ambaṭṭho māṇavo samaṇena gotamena saddhiṃ asmiṃ vacane paṭimantetu’nti, tiṭṭhatha tumhe; ambaṭṭho māṇavo mayā saddhiṃ paṭimantetū’’ti.
269. そのとき、世尊はこれらの修行者たちにこのように言われた。「もし、修行者たちよ、あなたがたがもし、『アンバッタという修行者は生まれが悪い、家柄も悪い、学が浅い、言葉遣いも悪い、智慧が浅い。そして、アンバッタという修行者は、この言葉をもって沙門ゴータマと議論することができない』と思うならば、アンバッタという修行者は(私と議論するのを)やめなさい。あなたがたが私と議論しなさい。もし、修行者たちよ、あなたがたがもし、『アンバッタという修行者は生まれが良い、家柄も良い、学識豊か、言葉遣いも良い、智慧がある。そして、アンバッタという修行者は、この言葉をもって世尊ゴータマと議論することができる』と思うならば、あなたがたはやめなさい。アンバッタという修行者が私と議論しなさい。」
‘‘Sujāto ca, bho gotama, ambaṭṭho māṇavo, kulaputto ca ambaṭṭho māṇavo, bahussuto ca ambaṭṭho māṇavo, kalyāṇavākkaraṇo ca ambaṭṭho māṇavo, paṇḍito ca ambaṭṭho māṇavo, pahoti ca ambaṭṭho māṇavo bhotā gotamena saddhiṃ asmiṃ vacane paṭimantetuṃ, tuṇhī mayaṃ bhavissāma, ambaṭṭho māṇavo bhotā gotamena saddhiṃ asmiṃ vacane paṭimantetū’’ti.
「ゴータマ様、アンバッタという修行者は生まれが良い、家柄も良い、学識豊か、言葉遣いも良い、智慧がある。そして、アンバッタという修行者は、ゴータマ様とこの言葉をもって議論することができます。私たちは黙っています。アンバッタという修行者がゴータマ様とこの言葉をもって議論するのです。」
269. Atha kho bhagavāti atha kho bhagavā – ‘‘sace ime māṇavakā ettha nisinnā evaṃ uccāsaddaṃ karissanti, ayaṃ kathā pariyosānaṃ na gamissati. Handa, ne nissadde katvā ambaṭṭheneva saddhiṃ kathemī’’ti te māṇavake etadavoca. Tattha mantavhoti mantayatha. Mayā saddhiṃ paṭimantetūti mayā saha kathetu. Evaṃ vutte māṇavakā cintayiṃsu – ‘‘ambaṭṭho tāva dāsiputtosīti vutte puna sīsaṃ ukkhipituṃ nāsakkhi. Ayaṃ kho jāti nāma dujjānā, sace aññampi kiñci samaṇo gotamo ‘tvaṃ dāso’ti vakkhati, ko tena saddhiṃ aḍḍaṃ karissati. Ambaṭṭho attanā baddhaṃ puṭakaṃ attanāva mocetū’’ti attānaṃ parimocetvā tasseva upari khipantā – ‘‘sujāto ca bho gotamā’’tiādimāhaṃsu.
269. その後、仏陀は、「もしこれらの弟子たちがここに座ってこのように騒いでいたら、この話は終わらないだろう。さあ、彼らを静かにさせて、アンバッタ自身と話そう」と弟子たちに言った。そこで「マントヴァ(瞑想する)」とは、瞑想するという意味である。「マヤ・サッディン・パティマンテゥ(私と一緒に話してください)」とは、私と一緒に話してくださいという意味である。このように言われると、弟子たちは考えた。「アンバッタは召使いの息子だと言われたとき、彼は顔を上げることができなかった。この生まれというものは、知るのが難しい。もしゴータマ(仏陀)が『お前は奴隷だ』と言えば、誰がそれに反論できようか。アンバッタは自分で結んだ袋を自分で解くべきだ」と言って、自分たちを解放し、アンバッタに責任を押し付け、「ゴータマ様は立派なお生まれです」と言った。
270. Atha kho bhagavā ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavoca – ‘‘ayaṃ kho pana te, ambaṭṭha, sahadhammiko pañho āgacchati, akāmā byākātabbo. Sace tvaṃ na byākarissasi, aññena vā aññaṃ paṭicarissasi, tuṇhī vā bhavissasi, pakkamissasi vā ettheva te sattadhā muddhā phalissati. Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, kinti te sutaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ kutopabhutikā kaṇhāyanā, ko ca kaṇhāyanānaṃ pubbapuriso’’ti?
270. そのとき、世尊はアンバッタという修行者にこのように言われた。「アンバッタよ、これはあなたにとって、当然尋ねられるべき問いであるが、不本意ながら答えねばならない。もしあなたが答えなければ、あるいは別のことを言えば、あるいは黙っていれば、あなたの頭は七つに裂けるであろう。アンバッタよ、どう思うか。バラモンたちの、年老いた、長老たちの、師たちの師たちが語るのを聞いたことがあるか。『カーニャーヤナ族の起源はどこからか、カーニャーヤナ族の祖先は誰か』と。」
Evaṃ vutte, ambaṭṭho māṇavo tuṇhī ahosi. Dutiyampi kho bhagavā ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavoca – ‘‘taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, kinti te sutaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ kutopabhutikā kaṇhāyanā, ko ca kaṇhāyanānaṃ pubbapuriso’’ti? Dutiyampi kho ambaṭṭho māṇavo tuṇhī ahosi. Atha kho bhagavā ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavoca – ‘‘byākarohi dāni ambaṭṭha, na dāni, te tuṇhībhāvassa kālo. Yo kho, ambaṭṭha, tathāgatena yāvatatiyakaṃ sahadhammikaṃ pañhaṃ puṭṭho na byākaroti, etthevassa sattadhā muddhā phalissatī’’ti.
このように言われて、アンバッタという修行者は黙っていた。再び、世尊はアンバッタという修行者にこのように言われた。「アンバッタよ、どう思うか。バラモンたちの、年老いた、長老たちの、師たちの師たちが語るのを聞いたことがあるか。『カーニャーヤナ族の起源はどこからか、カーニャーヤナ族の祖先は誰か』と。」再び、アンバッタという修行者は黙っていた。そのとき、世尊はアンバッタという修行者にこのように言われた。「アンバッタよ、今答えなさい。もはや黙っている時ではない。アンバッタよ、正しく生きた者が、三度まで同じ法に関わる問いを尋ねられて、答えなければ、その頭は七つに裂けるであろう。」
270. Sahadhammikoti sahetuko sakāraṇo. Akāmā byākātabboti attanā anicchantenapi byākaritabbo, avassaṃ vissajjetabboti attho. Aññena vā aññaṃ paṭicarissasīti aññena vacanena aññaṃ vacanaṃ paṭicarissasi ajjhottharissasi, paṭicchādessasīti attho. Yo hi ‘‘kiṃ gotto tva’’nti evaṃ puṭṭho – ‘‘ahaṃ tayo vede jānāmī’’tiādīni vadati, ayaṃ aññena aññaṃ paṭicarati nāma. Pakkamissasi vāti pucchitaṃ pañhaṃ jānantova akathetukāmatāya uṭṭhāyāsanā pakkamissasi vā.
270. サハダムミカ(道理にかなった)とは、理由のある、根拠のあることである。アカマ(望まずに)ビャーカターバ(答える)とは、自分では望まなくても、必ず答えなければならない、つまり、必ず回答しなければならないという意味である。アンニャエナ(別の言葉で)ヴァー(あるいは)アンニャン(別のことを)パティチャリッサシ(隠す)とは、別の言葉で別のことを隠す、つまり、覆い隠す、ごまかすという意味である。誰かが「どんな家柄か?」と尋ねられて、「私は三つのヴェーダを知っています」などと言う人は、別の言葉で別のことを隠しているのである。パッカミッサシ(立ち去る)ヴァー(あるいは)とは、問われた質問を知っていながら、答えずに席を立って立ち去るかという意味である。
Tuṇhī ahosīti samaṇo gotamo maṃ sāmaṃyeva dāsiputtabhāvaṃ kathāpetukāmo, sāmaṃ kathite ca dāso nāma jātoyeva hoti. Ayaṃ pana dvatikkhattuṃ codetvā tuṇhī bhavissati, tato ahaṃ parivattitvā pakkamissāmīti cintetvā tuṇhī ahosi.
トゥンヒー(沈黙する)アホースィ(なった)とは、ゴータマ(仏陀)は私自身に召使いの息子の身分を語らせたいのだ。自分で語った場合、召使いの息子として生まれたことになる。しかし、二度も指摘されて沈黙すれば、私は反論して立ち去ることができるだろう」と考え、沈黙した。
270. Dhammo nāma kāraṇaṃ ‘‘dhammapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 718) viya, saha dhammenāti sahadhammo, sahadhammo eva sahadhammikoti āha **‘‘sahetuko’’**ti.
270. 「ダルマ(法)」とは、理由のことである。「ダルマ(法)の洞察」など(ヴィバッガ、718)のように、「ダルマ(法)と共に」とは、共にあること、共にあることが、共なる法(ダルマ)である、という意味で**「理由のある」**と言われている。
271. Tena kho pana samayena vajirapāṇī yakkho mahantaṃ ayokūṭaṃ ādāya ādittaṃ sampajjalitaṃ sajotibhūtaṃ sañjotibhūtaṃ (syā.) ambaṭṭhassa māṇavassa upari vehāsaṃ ṭhito hoti – ‘‘sacāyaṃ ambaṭṭho māṇavo bhagavatā yāvatatiyakaṃ sahadhammikaṃ pañhaṃ puṭṭho na byākarissati, etthevassa sattadhā muddhaṃ phālessāmī’’ti. Taṃ kho pana vajirapāṇiṃ yakkhaṃ bhagavā ceva passati ambaṭṭho ca māṇavo.
271. そのとき、ヴァジラパーニという名のヤクシャ(鬼神)が、燃え盛る巨大な鉄の棍棒を手に持ち、アンバッタという修行者の頭上に空中に立っていた。「もしこのアンバッタという修行者が、世尊から三度まで同じ法に関わる問いを尋ねられて、答えなければ、その頭を七つに裂こう。」と。そのヴァジラパーニという名のヤクシャを、世尊も、アンバッタという修行者も見ることができた。
271. Vajiraṃ pāṇimhi assāti vajirapāṇi. Yakkhoti na yo vā so vā yakkho, sakko devarājāti veditabbo. Ādittanti aggivaṇṇaṃ. Sampajjalitanti suṭṭhu pajjalitaṃ. Sajotibhūtanti samantato jotibhūtaṃ, ekaggijālabhūtanti attho. Ṭhito hotīti mahantaṃ sīsaṃ, kandalamakuḷasadisā dāṭhā bhayānakāni akkhināsādīni evaṃ virūparūpaṃ māpetvā ṭhito.
271. ヴァジラム・パーニムヒ・アッサ(金剛杵を手に持っている)とは、金剛杵を持った者である。ヤックハ(鬼)とは、誰でもない、サッカ(帝釈天)王であると理解すべきである。アーディッタ(燃えている)とは、火のような色である。サンパジャリタ(輝いている)とは、よく燃えていることである。サジョーティブータ(光り輝いている)とは、全体が光り輝いている、一つの炎のようになっているという意味である。ティトー・ホティ(立っている)とは、大きな頭、王冠のような牙、恐ろしい目など、そのような恐ろしい姿をして立っている。
Kasmā panesa āgatoti? Diṭṭhivissajjāpanatthaṃ. Api ca – ‘‘ahañceva kho pana dhammaṃ deseyyaṃ, pare ca me na ājāneyyu’’nti evaṃ dhammadesanāya appossukkabhāvaṃ āpanne bhagavati sakko mahābrahmunā saddhiṃ āgantvā – ‘‘bhagavā dhammaṃ desetha, tumhākaṃ āṇāya avattamāne mayaṃ vattāpessāma, tumhākaṃ dhammacakkaṃ hotu, amhākaṃ āṇācakka’’nti paṭiññaṃ akāsi. Tasmā – ‘‘ajja ambaṭṭhaṃ tāsetvā pañhaṃ vissajjāpessāmī’’ti āgato.
なぜ彼は来たのか? 意見を晴らすためである。また、「私が法を説いても、他の者は私を理解しないだろう」と、法を説くことに熱心でない仏陀に対して、サッカ(帝釈天)王はマハーブラフマー(梵天)と共に来て、「仏陀よ、法を説いてください。あなたがたの命令に従わないなら、私たちが従わせます。あなたがたの法輪が回るように、私たちの命令輪も回るようにしましょう」と約束した。だから、「今日、アンバッタを懲らしめて、質問に答えさせよう」と思って来たのである。
Bhagavā ceva passati ambaṭṭho cāti yadi hi taṃ aññepi passeyyuṃ, taṃ kāraṇaṃ agaru assa, ‘‘ayaṃ samaṇo gotamo ambaṭṭhaṃ attano vāde anotarantaṃ ñatvā yakkhaṃ āvāhetvā dassesi, tato ambaṭṭho bhayena kathesī’’ti vadeyyuṃ. Tasmā bhagavā ceva passati ambaṭṭho ca. Tassa taṃ disvāva sakalasarīrato sedā mucciṃsu. Antokucchi viparivattamānā mahāravaṃ viravi . So ‘‘aññepi nu kho passantī’’ti olokento kassaci lomahaṃsamattampi nāddasa. Tato – ‘‘idaṃ bhayaṃ mameva uppannaṃ, sacāhaṃ yakkhoti vakkhāmi, ‘kiṃ tavameva akkhīni atthi, tvameva yakkhaṃ passasi, paṭhamaṃ yakkhaṃ adisvā samaṇena gotamena vādasaṅghaṭṭe pakkhittova yakkhaṃ passasī’ti vadeyyu’’nti cintetvā ‘‘na dāni me idha aññaṃ paṭisaraṇaṃ atthi, aññatra samaṇā gotamā’’ti maññamāno atha kho ambaṭṭho māṇavo…pe… bhagavantaṃ etadavoca.
仏陀もアンバッタも見ている、と。もし他の者たちもそれを見ていたら、それは問題になっただろう。「このゴータマ(仏陀)は、アンバッタが自分の法に服従しないのを知って、鬼を呼び出して見せた。それでアンバッタは恐れて語った」と言っただろう。だから、仏陀だけが見え、アンバッタだけが見えるようにした。それを見ただけで、全身から汗が噴き出した。内臓がひっくり返るように、大きな声で泣いた。彼は「他の者たちも見ていますか?」と見回したが、誰一人として鳥肌さえ立っていなかった。そこで、「この恐怖は私だけに起こったのだ。もし私が鬼だと言えば、『お前だけ目がついていて、お前だけ鬼が見えるのか。最初に鬼を見ないで、ゴータマ(仏陀)との議論で、鬼を見たのか』と言われるだろう」と考え、「今、私にはここ(この場)に仏陀以外に頼る者はない」と思って、アンバッタという名の修行者は…(省略)…仏陀に言った。
271. Tasmā tadā paṭiññātattā. Tāsetvā pañhaṃ vissajjāpessāmīti āgato yathā taṃ saccakasamāgame. ‘‘Bhagavā ceva passati ambaṭṭho cā’’ti ettha itaresaṃ adassane kāraṇaṃ dassetuṃ **‘‘yadi hī’’**tiādi vuttaṃ. Āvāhetvāti mantabalena ānetvā. Tassāti ambaṭṭhassa. Vādasaṅghaṭṭeti vācāsaṅghaṭṭe.
271. それゆえ、その時に約束されたからである。「質問を解き明かしてから、質問に答えよう」というのは、真実の会合においてどのようにあったか、ということである。「尊師とアンバッタが見ている」という箇所で、他の者たちが見えない理由を示すために、**「もし~ならば」**などが言われている。「アーヴァーハ(招待する)」とは、マントラ(呪文)の力で連れてくること。彼のとは、アンバッタのことである。「議論の衝突」とは、言葉の衝突のことである。
272. Atha kho ambaṭṭho māṇavo bhīto saṃviggo lomahaṭṭhajāto bhagavantaṃyeva tāṇaṃ gavesī bhagavantaṃyeva leṇaṃ gavesī bhagavantaṃyeva saraṇaṃ gavesī – upanisīditvā bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘kimetaṃ kiṃ me taṃ (ka.) bhavaṃ gotamo āha? Punabhavaṃ gotamo bravitū’’ti brūtu (syā.) .
272. そのとき、アンバッタという修行者は、恐ろしく、動揺し、身の毛もよだつ思いで、世尊にのみ避難場所を求め、世尊にのみ隠れ場所を求め、世尊にのみよりどころを求めて、世尊のそばに座って、世尊にこのように言った。「この世尊ゴータマは何を言われましたか。世尊ゴータマはもう一度おっしゃってください。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, kinti te sutaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ kutopabhutikā kaṇhāyanā, ko ca kaṇhāyanānaṃ pubbapuriso’’ti? ‘‘Evameva me, bho gotama, sutaṃ yatheva bhavaṃ gotamo āha. Tatopabhutikā kaṇhāyanā; so ca kaṇhāyanānaṃ pubbapuriso’’ti.
「アンバッタよ、どう思うか。バラモンたちの、年老いた、長老たちの、師たちの師たちが語るのを聞いたことがあるか。『カーニャーヤナ族の起源はどこからか、カーニャーヤナ族の祖先は誰か』と。」「ゴータマ様、私は、世尊ゴータマがおっしゃったように聞きました。カーニャーヤナ族の起源はそこからであり、その人がカーニャーヤナ族の祖先です。」
272. Tāṇaṃ gavesīti tāṇaṃ gavesamāno. Leṇaṃ gavesīti leṇaṃ gavesamāno. Saraṇaṃ gavesīti saraṇaṃ gavesamāno. Ettha ca tāyati rakkhatīti tāṇaṃ. Nilīyanti etthāti leṇaṃ. Saratīti saraṇaṃ, bhayaṃ hiṃsati, viddhaṃsetīti attho. Upanisīditvāti upagamma heṭṭhāsane nisīditvā. Bravitūti vadatu.
272. タアナン・ガヴェーシー(避難所を探している)とは、避難所を探しているという意味である。レーナン・ガヴェーシー(隠れ場所を探している)とは、隠れ場所を探しているという意味である。サラナン・ガヴェーシー(保護を求めている)とは、保護を求めているという意味である。ここで、タヤティ(守る)からタアナ(避難所)である。ニリーヤンティ(隠れる)からレーナ(隠れ場所)である。サラティ(殺す)からサラナ(保護)であり、恐れを傷つけ、滅ぼすという意味である。ウパニシディットヴァー(座って)とは、近づいて下の席に座ってという意味である。ブラヴィトゥー(言う)とは、言うという意味である。
272. Tāṇanti gavesamānoti, ‘‘ayameva samaṇo gotamo ito bhayato mama tāyako’’ti bhagavantaṃyeva ‘‘tāṇa’’nti pariyesanto upagacchanto. Sesapadadvayepi eseva nayo. Tāyatīti yathāupaṭṭhitabhayato pāleti, tenāha **‘‘rakkhatī’’**ti, etena tāṇa-saddassa kattusādhanatamāha. Yathupaṭṭhitena bhayena upadduto nilīyati etthāti leṇaṃ, upalayanaṃ, etena leṇa-saddassa adhikaraṇasādhanatamāha. **‘‘Saratī’’**ti etena saraṇa-saddassa kattusādhanatamāha.
272. 「避難所」とは、探し求めること、つまり「このゴータマという修行者こそが、この恐怖から私の避難所である」と、尊師自身を「避難所」として探し求めることである。残りの二つの言葉も同様である。「避難する」とは、現れた恐怖から守ること、それゆえ**「守る」**と言われている。これにより、避難所という言葉の能動的な意味が示されている。現れた恐怖によって悩まされ、隠れる場所、それが「避難場所」であり、隠れることである。これにより、避難場所という言葉の受動的な意味が示されている。**「帰依する」**という言葉により、帰依という言葉の能動的な意味が示されている。
Ambaṭṭhavaṃsakathā アンバッタの血統の話
273. Evaṃ vutte, te māṇavakā unnādino uccāsaddamahāsaddā ahesuṃ – ‘‘dujjāto kira, bho, ambaṭṭho māṇavo; akulaputto kira, bho, ambaṭṭho māṇavo; dāsiputto kira, bho, ambaṭṭho māṇavo sakyānaṃ. Ayyaputtā kira, bho, ambaṭṭhassa māṇavassa sakyā bhavanti. Dhammavādiṃyeva kira mayaṃ samaṇaṃ gotamaṃ apasādetabbaṃ amaññimhā’’ti.
273. そのように言われたので、これらの修行者たちは、騒々しく、大声で叫んだ。「聞くところによると、アンバッタという修行者は生まれが悪い。聞くところによると、アンバッタという修行者は家柄が悪い。聞くところによると、アンバッタという修行者は、シャカ族の奴隷の子である。聞くところによると、シャカ族はアンバッタという修行者の父である。私たちは、沙門ゴータマを、法を説く者と見なして、軽んじるべきだと思っていた。」
274. Atha kho bhagavato etadahosi – ‘‘atibāḷhaṃ kho ime māṇavakā ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ dāsiputtavādena nimmādenti, yaṃnūnāhaṃ parimoceyya’’nti. Atha kho bhagavā te māṇavake etadavoca – ‘‘mā kho tumhe, māṇavakā, ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ atibāḷhaṃ dāsiputtavādena nimmādetha. Uḷāro so kaṇho isi ahosi. So dakkhiṇajanapadaṃ gantvā brahmamante adhīyitvā rājānaṃ okkākaṃ upasaṅkamitvā maddarūpiṃ dhītaraṃ yāci. Tassa rājā okkāko – ‘ko nevaṃ re ayaṃ mayhaṃ dāsiputto samāno maddarūpiṃ dhītaraṃ yācatī’’’ ti, kupito anattamano khurappaṃ sannayhi sannahi (ka.) . So taṃ khurappaṃ neva asakkhi muñcituṃ, no paṭisaṃharituṃ.
274. そのとき、世尊はこう思われた。「これらの修行者たちは、アンバッタという修行者を奴隷の子だとあまりにもひどく貶めている。私が救ってやろう。」そのとき、世尊はこれらの修行者たちにこのように言われた。「修行者たちよ、アンバッタという修行者を、奴隷の子だとあまりにもひどく貶めてはならない。彼は偉大な賢者カーニャであった。彼は南方の国に行き、バラモンの教えを学び、オッガーカ王に近づいて、マッダ王女を求婚した。オッガーカ王は怒って不快になり、剣を研いだ。彼はその剣を抜くことも、収めることもできなかった。
‘‘Atha kho, māṇavakā, amaccā pārisajjā kaṇhaṃ isiṃ upasaṅkamitvā etadavocuṃ – ‘sotthi, bhaddante bhadante (sī. syā.) , hotu rañño; sotthi, bhaddante, hotu rañño’ti. ‘Sotthi bhavissati rañño, api ca rājā yadi adho khurappaṃ muñcissati, yāvatā rañño vijitaṃ, ettāvatā pathavī undriyissatī’ti. ‘Sotthi, bhaddante, hotu rañño, sotthi janapadassā’ti. ‘Sotthi bhavissati rañño, sotthi janapadassa, api ca rājā yadi uddhaṃ khurappaṃ muñcissati, yāvatā rañño vijitaṃ, ettāvatā satta vassāni devo na vassissatī’ti. ‘Sotthi, bhaddante, hotu rañño sotthi janapadassa devo ca vassatū’ti. ‘Sotthi bhavissati rañño sotthi janapadassa devo ca vassissati, api ca rājā jeṭṭhakumāre khurappaṃ patiṭṭhāpetu, sotthi kumāro pallomo bhavissatī’ti. Atha kho, māṇavakā, amaccā okkākassa ārocesuṃ – ‘okkāko jeṭṭhakumāre khurappaṃ patiṭṭhāpetu. Sotthi kumāro pallomo bhavissatī’ti. Atha kho rājā okkāko jeṭṭhakumāre khurappaṃ patiṭṭhapesi, sotthi kumāro pallomo samabhavi. Atha kho tassa rājā okkāko bhīto saṃviggo lomahaṭṭhajāto brahmadaṇḍena tajjito maddarūpiṃ dhītaraṃ adāsi. Mā kho tumhe, māṇavakā, ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ atibāḷhaṃ dāsiputtavādena nimmādetha, uḷāro so kaṇho isi ahosī’’ti.
「そのとき、修行者たちよ、大臣や廷臣たちが賢者カーニャに近づいて、こう言った。『長官、王に幸あれ。長官、王に幸あれ』と。『王に幸いあれ。しかし、もし王が剣を下に向けられれば、王の領土全体が揺らぐであろう』と。『長官、王に幸あれ。国に幸あれ』と。『王に幸いあれ。国に幸いあれ。しかし、もし王が剣を上に向けられれば、王の領土全体で七年間、雨が降らないであろう』と。『長官、王に幸あれ。国に幸あれ。雨も降りますように』と。『王に幸いあれ。国に幸いあれ。雨も降るであろう。しかし、王は長子に剣を授けなさい。王子は無事に生まれるであろう』と。そのとき、修行者たちよ、大臣たちはオッガーカに報告した。『オッガーカよ、長子に剣を授けなさい。王子は無事に生まれるであろう』と。そのとき、オッガーカ王は長子に剣を授けた。王子は無事に生まれた。そのとき、オッガーカ王は恐ろしく、動揺し、身の毛もよだつ思いで、梵天の罰に脅かされて、マッダ王女を嫁にやった。修行者たちよ、アンバッタという修行者を、奴隷の子だとあまりにもひどく貶めてはならない。彼は偉大な賢者カーニャであった。」
273-274. Dakkhiṇajanapadanti dakkhiṇāpathoti pākaṭaṃ. Gaṅgāya dakkhiṇato pākaṭajanapadaṃ. Tadā kira dakkhiṇāpathe bahū brāhmaṇatāpasā honti, so tattha gantvā ekaṃ tāpasaṃ vattapaṭipattiyā ārādhesi. So tassa upakāraṃ disvā āha – ‘‘ambho, purisa, mantaṃ te demi, yaṃ icchasi, taṃ mantaṃ gaṇhāhī’’ti. So āha – ‘‘na me ācariya, aññena mantena, kiccaṃ atthi, yassānubhāvena āvudhaṃ na parivattati, taṃ me mantaṃ dehī’’ti. So – ‘‘bhadraṃ, bho’’ti tassa dhanuagamanīyaṃ ambaṭṭhaṃ nāma vijjaṃ adāsi, so taṃ vijjaṃ gahetvā tattheva vīmaṃsitvā – ‘‘idāni me manorathaṃ pūressāmī’’ti isivesaṃ gahetvā okkākassa santikaṃ gato. Tena vuttaṃ – ‘‘dakkhiṇajanapadaṃ gantvā brahmamante adhīyitvā rājānaṃ okkākaṃ upasaṅkamitvā’’ti.
273-274. ダッキナジャナパダ(南の国)とは、南方の国という意味で、明らかである。ガンジス川の南にある、よく知られた国である。当時、南方の国には多くのバラモンと修行者がいたので、彼はそこへ行って、一人の修行者を説得して満足させた。修行者は彼の恩恵を見て、「ああ、男よ、私はあなたに呪文を授けよう。あなたが望む呪文を取りなさい」と言った。彼は「師よ、私は他の呪文は必要ありません。矢が当たらないようにする呪文をください」と言った。修行者は「よろしい」と言って、彼に弓矢の達人となるアンバッタという名の秘術を授けた。彼はその秘術を得て、そこでそれを熟考し、「今、私の願いを叶えよう」と思って、修行者を連れてオッカカ王のもとへ行った。そこで、「南の国へ行って、バラモンの呪文を学び、オッカカ王に近づいて…」と言われた。
Ettha brahmamanteti ānubhāvasampannatāya seṭṭhamante. Ko nevaṃ’re ayaṃ mayhaṃ dāsiputtoti ko nu evaṃ are ayaṃ mama dāsiputto. So taṃ khurappanti so rājā taṃ māretukāmatāya sannahitaṃ saraṃ tassa mantānubhāvena neva khipituṃ na apanetuṃ sakkhi, tāvadeva sakalasarīre sañjātasedo bhayena vedhamāno aṭṭhāsi.
ここでブラフマーマ(バラモンの呪文)とは、力強さから最高の呪文である。コ・ヌーエヴァーン・レ(誰が彼を)アヤン・マヒャン(この私の)ダーシプット(召使いの息子)とは、誰が私を、この私の召使いの息子と呼ぶのか。ソ(その)タム(彼を)クルッパンティ(殺そうとして)ソ・ラジャ(その王は)タム(彼を)マレーイトゥカーマータヤ(殺そうとして)サンナヒタム(準備した)サラム(矢を)タッサ(その)マントーナブハーヴァエナ(呪文の力によって)ネヴァ(決して)キピトゥム(放つこと)ナ(または)アパネトゥム(取り除くこと)サッキ(できなかった)。ターヴァデーヴァ(その時)サカラーサリレー(全身に)サンジャータセードー(汗が出て)ブハーヤエナ(恐怖で)ヴェーダマノー(震えながら)アッターシ(立っていた)。
Amaccāti mahāmaccā. Pārisajjāti itare parisāvacarā. Etadavocunti – ‘‘daṇḍakīrañño kisavacchatāpase aparaddhassa āvudhavuṭṭhiyā sakalaraṭṭhaṃ vinaṭṭhaṃ . Nāḷikero pañcasu tāpasasatesu ajjuno ca aṅgīrase aparaddho pathaviṃ bhinditvā nirayaṃ paviṭṭho’’ti cintayantā bhayena etaṃ sotthi, bhaddantetiādivacanaṃ avocuṃ.
アマッチャー(大臣)とは、偉大な大臣たちである。パーリサジャー(廷臣)とは、その他の廷臣たちである。エタダヴォチュンティ(彼らは言った)とは、「ダンダキ王の…(省略)…矢の雨によって国全体が滅亡した。ナリカ(椰子)は五百人の修行者のうち、アルジュナとアンギラスを怒らせ、大地を裂いて地獄に落ちた」と考えて、恐怖から「ソッティ(幸運)」、「バッダーンティ(良きこと)」などと言った。
Sotthi bhavissati raññoti idaṃ vacanaṃ kaṇho ciraṃ tuṇhī hutvā tato anekappakāraṃ yācīyamāno – ‘‘tumhākaṃ raññā mādisassa isino khurappaṃ sannayhantena bhāriyaṃ kammaṃ kata’’ntiādīni ca vatvā pacchā abhāsi. Undriyissatīti bhijjissati, thusamuṭṭhi viya vippakiriyissatīti. Idaṃ so ‘‘janaṃ tāsessāmī’’ti musā bhaṇati. Sarasanthambhanamatteyeva hissa vijjāya ānubhāvo, na aññatra. Ito paresupi vacanesu eseva nayo.
ソッティ・バヴィッサティ・ランニョー(王に幸運がありますように)というこの言葉は、カンダ(黒)が長い間黙っていて、その後、様々なことを頼まれた後、「あなたの王が私のような修行者に矢を準備するという、不運なことをした」などと言って、後に言った。ウンディリッサティ(砕ける)とは、砕ける、殻のように散らばるという意味である。これは彼が「人々を怖がらせよう」と言って嘘をついたのである。彼の秘術の力は、矢を止めることだけであり、それ以外ではない。これ以降の言葉も同様である。
Pallomoti pannalomo. Lomahaṃsanamattampissa na bhavissati. Idaṃ kira so ‘‘sace me rājā taṃ dārikaṃ dassatī’’ti paṭiññaṃ kāretvā avaca. Kumāre khurappaṃ patiṭṭhapesīti tena ‘‘saro otaratū’’ti mante parivatti, te kumārassa nābhiyaṃ patiṭṭhapesi. Dhītaraṃ adāsīti sīsaṃ dhovitvā adāsaṃ bhujissaṃ katvā dhītaraṃ adāsi, uḷāre ca taṃ ṭhāne ṭhapesi. Mā kho tumhe māṇavakāti idaṃ pana bhagavā – ‘‘ekena pakkhena ambaṭṭho sakyānaṃ ñāti hotī’’ti pakāsento tassa samassāsanatthaṃ āha. Tato ambaṭṭho ghaṭasatena abhisitto viya passaddhadaratho hutvā samassāsetvā samaṇo gotamo maṃ ‘‘tosessāmī’’ti ekena pakkhena ñātiṃ karoti, khattiyo kirāhamasmī’’ti cintesi.
パッロモ(毛穴)とは、表面の毛穴である。毛穴さえも立たないだろう。これは彼が「もし王がその娘を私にくれるなら」と約束させてから言ったのである。クマール(王子)に矢を据えさせたとは、「矢よ、落ちよ」という呪文を唱えて、王子のおへそに据えさせたのである。ディータラン・アダースィ(娘を差し出した)とは、頭を洗って、娘を差し出し、奴隷にした後、娘を差し出した、そしてその場所を尊いものにした。マー・コー・トゥメー・マナヴァカー(あなたたち、修行者たちよ、〜しないでください)とは、これは仏陀が「一人の味方として、アンバッタは釈迦族の親戚となる」と示し、彼を慰めるために言ったのである。その後、アンバッタは一〇〇個の瓶で灌頂されたかのように、苦痛が和らぎ、慰められて、「ゴータマ(仏陀)は私を満足させるために、一人の味方として親戚にしてくれた。私はクシャトリヤ(王族)なのだ」と考えた。
274. Gaṅgāya dakkhiṇatoti gaṅgāya nadiyā dakkhiṇadisāya. Āvudhaṃ na parivattatīti saraṃ vāsattiādiṃ vā parassa upari khipitukāmassa hatthaṃ na parivattati, hatthe pana aparivattente kuto āvudhaparivattananti āha **‘‘āvudhaṃ na parivattatī’’**ti. So kira ‘‘kathaṃ nāmāhaṃ disāya dāsiyā kucchimhi nibbatto’’ti taṃ hīnaṃ jātiṃ jigucchanto ‘‘handāhaṃ yathā tathā imaṃ jātiṃ sodhessāmī’’ti niggato, tenāha **‘‘idāni me manorathaṃ pūressāmī’’**tiādi. Vijjābalena rājānaṃ tāsetvā tassa dhītuyā laddhakālato paṭṭhāya myāyaṃ jātisodhitā bhavissatīti tassa adhippāyo. Ambaṭṭhaṃ nāma vijjanti sattānaṃ sarīre abbhaṅgaṃ ṭhapetīti ambaṭṭhāti evaṃ laddhanāmaṃ vijjaṃ, mantanti attho. Yato ambaṭṭhā etasmiṃ atthīti ambaṭṭhoti kaṇho isi paññāyittha, taṃbaṃsajātatāya ayaṃ māṇavo ‘‘ambaṭṭho’’ti voharīyati.
274. 「ガンジスの南」とは、ガンジス川の南側である。「武器が転がらない」とは、矢や槍などを相手に投げようとしても、手が転がらない。手が転がらなければ、武器が転がるはずがない、という意味で**「武器が転がらない」**と言われている。彼は、「どうして私が奴婢の娘の胎内に生まれたのだろうか」と、その低い身分を嫌い、「よし、なんとかして この身分を清めよう」と思って出てきた。それゆえ、**「今、私の願いを叶えよう」**などが言われた。 vijj( vijj)の力で王を惑わせ、その娘を得た時、私はこの身分を清めることができるだろう、というのが彼の意図である。アンバッタという名前は、生き物の体に油を塗る、という意味でアンバッタと名付けられた。 vijj( vijj)、マントラ(呪文)という意味である。アンバッタにこれが宿っているので、アンバッタであると、黒い賢者が知られた。その氏族から生まれたので、この少年は「アンバッタ」と呼ばれている。
Seṭṭhamante vedamanteti adhippāyo. Mantānubhāvena rañño bāhukkhambhamattaṃ jātaṃ tena panassa bāhukkhambhena rājā, ‘‘ko jānāti, kiṃ bhavissatī’’ti bhīto ussaṅkī utrāso ahosi, tenāha **‘‘bhayena vedhamāno aṭṭhāsī’’**ti. Sotthi bhaddanteti ādivacanaṃ avocuṃ. ‘‘Ayaṃ mahānubhāvo isī’’ti maññamānā.
「最も優れたマントラ(呪文)、ヴェーダのマントラ(呪文)」という意味である。マントラ(呪文)の力によって、王の腕が硬くなった。その硬くなった腕によって王は、「誰が知るだろうか、何が起こるか」と恐れて、疑い、震えた。それゆえ、**「恐れて震えながら、立ち尽くした」**と言われている。「ソッティ、バッダント」(幸いあれ、長老)といった言葉を言った。「この偉大な賢者である」と思って。
Undriyissatīti vippakiriyissati, tenāha **‘‘bhijjissatī’’**ti. Mante parivattiteti bāhukkhambhakamantassa paṭippassambhakavijjāsaṅkhāte mante **‘‘saro otaratū’’**ti parivattite. Evarūpānañhi mantānaṃ ekaṃseneva paṭippassambhakavijjā hontiyeva yathā taṃ kusumārakavijjānaṃ. Attano dhītu apavādamocanatthaṃ tassa bhujissakaraṇaṃ. Tassānurūpe issariye ṭhapanatthaṃ uḷāre ca naṃ ṭhāne ṭhapesi.
「壊れるだろう」とは、散らばるだろう、という意味で**「壊れるだろう」**と言われている。「マントラ(呪文)が戻る」とは、腕を硬くするマントラ(呪文)が、それを鎮める vijj( vijj)のマントラ(呪文)に戻ったこと。「矢が落ちよ」というマントラ(呪文)が戻ったことである。このようなマントラ(呪文)は、例えばクスマラカの vijj( vijj)のように、必ずそれを鎮める vijj( vijj)がある。自身の娘の非難を取り除くため、彼の解放を助けるため。彼にふさわしい地位に置くため、そして彼を立派な場所に置いた。
Khattiyaseṭṭhabhāvo クシャートリヤの優れた地位
275. Atha kho bhagavā ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ āmantesi – ‘‘taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, idha khattiyakumāro brāhmaṇakaññāya saddhiṃ saṃvāsaṃ kappeyya, tesaṃ saṃvāsamanvāya putto jāyetha. Yo so khattiyakumārena brāhmaṇakaññāya putto uppanno, api nu so labhetha brāhmaṇesu āsanaṃ vā udakaṃ vā’’ti? ‘‘Labhetha, bho gotama’’. ‘‘Apinu naṃ brāhmaṇā bhojeyyuṃ saddhe vā thālipāke vā yaññe vā pāhune vā’’ti? ‘‘Bhojeyyuṃ, bho gotama’’. ‘‘Apinu naṃ brāhmaṇā mante vāceyyuṃ vā no vā’’ti? ‘‘Vāceyyuṃ, bho gotama’’. ‘‘Apinussa itthīsu āvaṭaṃ vā assa anāvaṭaṃ vā’’ti? ‘‘Anāvaṭaṃ hissa, bho gotama’’. ‘‘Apinu naṃ khattiyā khattiyābhisekena abhisiñceyyu’’nti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. ‘‘Taṃ kissa hetu’’? ‘‘Mātito hi, bho gotama, anupapanno’’ti.
275. そのとき、世尊はアンバッタという修行者にこのように言われた。「アンバッタよ、どう思うか。もしクシャートリヤの若者がバラモンの娘と交際し、その交際から子が生まれたとする。そのクシャートリヤの若者とバラモンの娘との間に生まれた子は、バラモンたちの中に席を得たり、水を得たりすることができるだろうか。」「できます、ゴータマ様。」「バラモンたちは、その子に、粥や、煮物や、供物や、客のもてなしで食事を与えたりするだろうか。」「与えます、ゴータマ様。」「バラモンたちは、その子に、聖歌を唱えたり、唱えなかったりするだろうか。」「唱えます、ゴータマ様。」「その子は、女性たちとの関係において、娶る資格があっただろうか、なかっただろうか。」「娶る資格はありません、ゴータマ様。」「クシャートリヤたちは、クシャートリヤとしての即位の儀式で、その子を即位させたりするだろうか。」「しません、ゴータマ様。」「それはなぜか。」「ゴータマ様、母の血統から、身分が低いからです。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, idha brāhmaṇakumāro khattiyakaññāya saddhiṃ saṃvāsaṃ kappeyya, tesaṃ saṃvāsamanvāya putto jāyetha. Yo so brāhmaṇakumārena khattiyakaññāya putto uppanno, apinu so labhetha brāhmaṇesu āsanaṃ vā udakaṃ vā’’ti? ‘‘Labhetha, bho gotama’’. ‘‘Apinu naṃ brāhmaṇā bhojeyyuṃ saddhe vā thālipāke vā yaññe vā pāhune vā’’ti? ‘‘Bhojeyyuṃ, bho gotama’’. ‘‘Apinu naṃ brāhmaṇā mante vāceyyuṃ vā no vā’’ti? ‘‘Vāceyyuṃ, bho gotama’’. ‘‘Apinussa itthīsu āvaṭaṃ vā assa anāvaṭaṃ vā’’ti? ‘‘Anāvaṭaṃ hissa, bho gotama’’. ‘‘Apinu naṃ khattiyā khattiyābhisekena abhisiñceyyu’’nti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. ‘‘Taṃ kissa hetu’’? ‘‘Pitito hi, bho gotama, anupapanno’’ti.
「アンバッタよ、どう思うか。もしバラモンの若者がクシャートリヤの娘と交際し、その交際から子が生まれたとする。そのバラモンの若者とクシャートリヤの娘との間に生まれた子は、バラモンたちの中に席を得たり、水を得たりすることができるだろうか。」「できます、ゴータマ様。」「バラモンたちは、その子に、粥や、煮物や、供物や、客のもてなしで食事を与えたりするだろうか。」「与えます、ゴータマ様。」「バラモンたちは、その子に、聖歌を唱えたり、唱えなかったりするだろうか。」「唱えます、ゴータマ様。」「その子は、女性たちとの関係において、娶る資格があっただろうか、なかっただろうか。」「娶る資格はありません、ゴータマ様。」「クシャートリヤたちは、クシャートリヤとしての即位の儀式で、その子を即位させたりするだろうか。」「しません、ゴータマ様。」「それはなぜか。」「ゴータマ様、父の血統から、身分が低いからです。」
275. Atha kho bhagavā – ‘‘ayaṃ ambaṭṭho khattiyosmī’’ti saññaṃ karoti, attano akhattiyabhāvaṃ na jānāti, handa naṃ jānāpessāmīti khattiyavaṃsaṃ dassetuṃ uttaridesanaṃ vaḍḍhento – ‘‘taṃ kiṃ maññasi ambaṭṭhā’’tiādimāha. Tattha idhāti imasmiṃ loke. Brāhmaṇesūti brāhmaṇānaṃ antare. Āsanaṃ vā udakaṃ vāti aggāsanaṃ vā aggodakaṃ vā. Saddheti matake uddissa katabhatte. Thālipāketi maṅgalādibhatte. Yaññeti yaññabhatte. Pāhuneti pāhunakānaṃ katabhatte paṇṇākārabhatte vā. Api nussāti api nu assa khattiyaputtassa. Āvaṭaṃ vā assa anāvaṭaṃ vāti , brāhmaṇakaññāsu nivāraṇaṃ bhaveyya vā no vā, brāhmaṇadārikaṃ labheyya vā na vā labheyyāti attho. Anupapannoti khattiyabhāvaṃ apatto, aparisuddhoti attho.
275. その後、世尊は「このアンバッタはクシャトリヤである」と認識し、自らがクシャトリヤでないことを知らず、「今、彼に知らせよう」と思って、クシャトリヤの血統を示すためにさらに言葉を継いで、「アンバッタよ、どう思うか」と言われた。ここで「すなわち、この世において」という意味。 「バラモンたちの中に」とは、バラモンたちの間で。 「座または水」とは、最上の座または最上の水。 「供物」とは、死者を弔うための供物。 「ターリパーカ」とは、吉兆などの供物。 「供犠」とは、供犠の供物。 「客」とは、客人のための供物、あるいは贈り物。 「〜であるか?」とは、「〜であるか?」ということ。 「覆われているか、覆われていないか」とは、バラモンの娘との間に、妨げがあるかないか、バラモンの娘を得られるか得られないか、という意味である。「未到達」とは、クシャトリヤの地位に達していない、清浄でない、という意味である。
275. Samassāsanatthamāha karuṇāyanto, na kulīnabhāvadassanatthaṃ, tenāha **‘‘atha kho bhagavā’’**tiādi. Brāhmaṇesūti brāhmaṇānaṃ samīpe, tato brāhmaṇehi laddhabbaṃ āsanādiṃ sandhāya **‘‘brāhmaṇānaṃ antare’’**ti vuttaṃ. Kevalaṃ saddhāya kātabbaṃ saddhaṃ, paralokagate sandhāya na tato kiñci apatthentena kātabbanti attho, tenāha **‘‘matake uddissa katabhatte’’**ti. Maṅgalādibhatteti ādi-saddena ussavadevatārādhanādiṃ saṅgaṇhāti. Yaññabhatteti pāpasaññamādivasena katabhatte. Pāhunakānanti atithīnaṃ. Khattiyabhāvaṃ appatto ubhato sujātatābhāvato, tenāha **‘‘aparisuddhoti attho’’**ti.
275. 慰めるために言われたのであって、高貴な地位を示すためではない。それゆえ、**「しかし、尊師は…」**などが言われている。「バラモンの間で」とは、バラモンの近くで、そこからバラモンから受け取るべき座などを考慮して、**「バラモンの間で」**と言われている。単に信仰によってなされるべき行為は信仰である。来世に行ったことを考慮して、そこから何も期待せずに為されるべきである、という意味で**「亡くなった者を供養するために為される食事」**と言われている。「マガラなどの食事」とは、「アディ」という言葉で、ウッサヴァ(祭)や神々を祀る食事などを包含する。「ヤッニャ(供犠)の食事」とは、悪い考えなどに基づいて為される食事である。「客人のため」とは、客人のためである。クシャトリヤ(王族)の地位を得ていない、両親ともに高貴であることから、**「清らかではないという意味である」**。
276. ‘‘Iti kho, ambaṭṭha, itthiyā vā itthiṃ karitvā purisena vā purisaṃ karitvā khattiyāva seṭṭhā, hīnā brāhmaṇā. Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, idha brāhmaṇā brāhmaṇaṃ kismiñcideva pakaraṇe khuramuṇḍaṃ karitvā bhassapuṭena vadhitvā raṭṭhā vā nagarā vā pabbājeyyuṃ. Apinu so labhetha brāhmaṇesu āsanaṃ vā udakaṃ vā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’ . ‘‘Apinu naṃ brāhmaṇā bhojeyyuṃ saddhe vā thālipāke vā yaññe vā pāhune vā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. ‘‘Apinu naṃ brāhmaṇā mante vāceyyuṃ vā no vā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. ‘‘Apinussa itthīsu āvaṭaṃ vā assa anāvaṭaṃ vā’’ti? ‘‘Āvaṭaṃ hissa, bho gotama’’.
276. 「アンバッタよ、このように、女性から生まれた者、あるいは男性から生まれた者であっても、クシャートリヤが最も優れており、バラモンは劣っている。アンバッタよ、どう思うか。もしバラモンたちが、ある事柄において、バラモンを剃髪させ、怒鳴りつけ、国や都から追放したとする。その者はバラモンたちの中に席を得たり、水を得たりすることができるだろうか。」「できません、ゴータマ様。」「バラモンたちは、その者に、粥や、煮物や、供物や、客のもてなしで食事を与えたりするだろうか。」「できません、ゴータマ様。」「バラモンたちは、その者に、聖歌を唱えたり、唱えなかったりするだろうか。」「できません、ゴータマ様。」「その者は、女性たちとの関係において、娶る資格があっただろうか、なかっただろうか。」「娶る資格があります、ゴータマ様。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, idha khattiyā khattiyaṃ kismiñcideva pakaraṇe khuramuṇḍaṃ karitvā bhassapuṭena vadhitvā raṭṭhā vā nagarā vā pabbājeyyuṃ. Apinu so labhetha brāhmaṇesu āsanaṃ vā udakaṃ vā’’ti? ‘‘Labhetha, bho gotama’’. ‘‘Apinu naṃ brāhmaṇā bhojeyyuṃ saddhe vā thālipāke vā yaññe vā pāhune vā’’ti? ‘‘Bhojeyyuṃ, bho gotama’’. ‘‘Apinu naṃ brāhmaṇā mante vāceyyuṃ vā no vā’’ti? ‘‘Vāceyyuṃ, bho gotama’’. ‘‘Apinussa itthīsu āvaṭaṃ vā assa anāvaṭaṃ vā’’ti? ‘‘Anāvaṭaṃ hissa, bho gotama’’.
「アンバッタよ、どう思うか。もしクシャートリヤたちが、ある事柄において、クシャートリヤを剃髪させ、怒鳴りつけ、国や都から追放したとする。その者はバラモンたちの中に席を得たり、水を得たりすることができるだろうか。」「できます、ゴータマ様。」「バラモンたちは、その者に、粥や、煮物や、供物や、客のもてなしで食事を与えたりするだろうか。」「与えます、ゴータマ様。」「バラモンたちは、その者に、聖歌を唱えたり、唱えなかったりするだろうか。」「唱えます、ゴータマ様。」「その者は、女性たちとの関係において、娶る資格があっただろうか、なかっただろうか。」「娶る資格はありません、ゴータマ様。」
276. Itthiyā vā itthiṃ karitvāti itthiyā vā itthiṃ pariyesitvā. Kismiñcideva pakaraṇeti kismiñcideva dose brāhmaṇānaṃ ayutte akattabbakaraṇe. Bhassapuṭenāti bhasmapuṭena, sīse chārikaṃ okiritvāti attho.
276. 「女によって女を求めて」とは、女によって女を探して。 「何らかの過ちによって」とは、バラモンにとって不適切で、なされるべきでない何らかの過ちによって。 「灰の器で」とは、灰の器で、頭に灰を浴びる、という意味である。
276. Itthiṃ karitvāti ettha karaṇaṃ kiriyāsāmaññavisayanti āha **‘‘itthiṃ pariyesitvā’’**ti. Brāhmaṇakaññaṃ itthiṃ khattiyakumārassa bhariyābhūtaṃ gahetvāpi khattiyāva seṭṭhā, hīnā brāhmaṇāti yojanā. Purisena vā purisaṃ karitvāti etthāpi eseva nayo. Pakaraṇeti rāgādivasena paduṭṭhe pakkhalite kāraṇe, tenāha **‘‘dose’’**ti. Bhassati niratthakabhāvena khipīyatīti bhassaṃ, chārikā.
276. 「女性にする」とは、ここで「する」とは、行為の一般的な意味である、という意味で**「女性を探して」**と言われている。バラモンの娘を、クシャトリヤ(王族)の王子の妻として 連れてきても、クシャトリヤ(王族)の方が優れており、バラモンは劣っている、という解釈である。「男性によって男性にする」という言葉も同様である。「原因」とは、欲望などによって 汚れた、過ちを犯した原因、それゆえ**「欠点」**と言われている。「放り投げられる」とは、無益なこととして投げ捨てられること、灰のことである。
277. ‘‘Ettāvatā kho, ambaṭṭha, khattiyo paramanihīnataṃ patto hoti, yadeva naṃ khattiyā khuramuṇḍaṃ karitvā bhassapuṭena vadhitvā raṭṭhā vā nagarā vā pabbājenti. Iti kho, ambaṭṭha, yadā khattiyo paramanihīnataṃ patto hoti, tadāpi khattiyāva seṭṭhā, hīnā brāhmaṇā. Brahmunā pesā, ambaṭṭha brahmunāpi ambaṭṭha (ka.), brahmunāpi eso ambaṭṭha (pī.) , sanaṅkumārena gāthā bhāsitā –
277. 「アンバッタよ、このように、クシャートリヤが最も低い地位に落ちたとしても、クシャートリヤたちは、その者を剃髪させ、怒鳴りつけ、国や都から追放する。このように、アンバッタよ、クシャートリヤが最も低い地位に落ちたとしても、クシャートリヤが最も優れており、バラモンは劣っている。アンバッタよ、梵天(ブラフマー)がおっしゃった、サナンクマーラが詩を詠んだ――
‘Khattiyo seṭṭho janetasmiṃ,
「人々の中で、クシャートリヤが最も優れている。
Ye gottapaṭisārino;
家柄を重んじる者たちの中で。
Vijjācaraṇasampanno,
智慧と行いを具えた者、
So seṭṭho devamānuse’ti.
その者が神々や人の中で最も優れている。」と。
‘‘Sā kho panesā, ambaṭṭha, brahmunā sanaṅkumārena gāthā sugītā no duggītā, subhāsitā no dubbhāsitā, atthasaṃhitā no anatthasaṃhitā, anumatā mayā. Ahampi hi, ambaṭṭha, evaṃ vadāmi –
「アンバッタよ、サナンクマーラが詠んだこの詩は、よく詠まれたものであり、悪く詠まれたものではない。よく語られたものであり、悪く語られたものではない。意味のあるものであり、意味のないものではない。私も同意する。アンバッタよ、私もこのように言う――
‘Khattiyo seṭṭho janetasmiṃ,
「人々の中で、クシャートリヤが最も優れている。
Ye gottapaṭisārino;
家柄を重んじる者たちの中で。
Vijjācaraṇasampanno,
智慧と行いを具えた者、
So seṭṭho devamānuse’ti.
その者が神々や人の中で最も優れている。」と。
Bhāṇavāro paṭhamo.
第一の読誦(ばんじょう)終わり。
277. Janetasminti janitasmiṃ, pajāyāti attho. Ye gottapaṭisārinoti ye janetasmiṃ gottaṃ paṭisaranti – ‘‘ahaṃ gotamo, ahaṃ kassapo’’ti, tesu loke gottapaṭisārīsu khattiyo seṭṭho. Anumatā mayāti mama sabbaññutaññāṇena saddhiṃ saṃsanditvā desitā mayā anuññātā.
277. 「生まれた」とは、生まれた、生まれる、という意味。「世間において、姓を重んじる者」とは、生まれた時に姓を重んじる者、「私はゴータマである、私はカッサパである」と言う者たちの間で、クシャトリヤが最も尊い。 「私によって承認された」とは、私のすべての知識とともにはかられて、私によって承認された。
Paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.
最初の読誦の解説、完了。
277. Janitasminti kammakilesehi nibbatte. Jane etasminti vā janetasmiṃ, manussesūti attho, tenāha **‘‘gottapaṭisārino’’**ti. Saṃsanditvāti ghaṭetvā, aviruddhaṃ katvāti attho.
277. 「ゴッタパティサーリノ」とは、人の中でのことである、という意味である。サンサンディトワーティは、努力して、矛盾なくした、という意味である。
Paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.
第一の説話の解説、終わり。
Vijjācaraṇakathā 智慧と行いの話
278. ‘‘Katamaṃ pana taṃ, bho gotama, caraṇaṃ, katamā ca pana sā vijjā’’ti? ‘‘Na kho, ambaṭṭha, anuttarāya vijjācaraṇasampadāya jātivādo vā vuccati, gottavādo vā vuccati, mānavādo vā vuccati – ‘arahasi vā maṃ tvaṃ, na vā maṃ tvaṃ arahasī’ti. Yattha kho, ambaṭṭha, āvāho vā hoti, vivāho vā hoti, āvāhavivāho vā hoti, etthetaṃ vuccati jātivādo vā itipi gottavādo vā itipi mānavādo vā itipi – ‘arahasi vā maṃ tvaṃ, na vā maṃ tvaṃ arahasī’ti. Ye hi keci ambaṭṭha jātivādavinibaddhā vā gottavādavinibaddhā vā mānavādavinibaddhā vā āvāhavivāhavinibaddhā vā, ārakā te anuttarāya vijjācaraṇasampadāya. Pahāya kho, ambaṭṭha, jātivādavinibaddhañca gottavādavinibaddhañca mānavādavinibaddhañca āvāhavivāhavinibaddhañca anuttarāya vijjācaraṇasampadāya sacchikiriyā hotī’’ti.
278. 「しかし、ゴータマ師、どのような実践(caraṇa)であり、どのような智慧(vijjā)なのです。」「アンバッタよ、最も優れた智慧と実践(vijjācaraṇasampadā)は、生による差別(jātivādo)、氏族による差別(gottavādo)、あるいは世俗的な差別(mānavādo)によって、あなたにはふさわしいか、ふさわしくないか、というようなものではない。アンバッタよ、争い(āvāho)があるところ、対立(vivāho)があるところ、あるいは争いと対立があるところ、そこで生による差別、氏族による差別、あるいは世俗的な差別が議論される。『あなたにはふさわしいか、ふさわしくないか』と。アンバッタよ、生による差別、氏族による差別、あるいは世俗的な差別に縛られている者は、最も優れた智慧と実践から遠い。アンバッタよ、生による差別、氏族による差別、世俗的な差別、そして争いと対立による差別を捨て去ってこそ、最も優れた智慧と実践の実現(sacchikiriyā)が訪れるのである。」
278. Imāya pana gāthāya vijjācaraṇasampannoti idaṃ padaṃ sutvā ambaṭṭho cintesi – ‘‘vijjā nāma tayo vedā, caraṇaṃ pañca sīlāni, tayidaṃ amhākaṃyeva atthi, vijjācaraṇasampanno ce seṭṭho, mayameva seṭṭhā’’ti niṭṭhaṃ gantvā vijjācaraṇaṃ pucchanto – ‘‘katamaṃ pana taṃ, bho gotama, caraṇaṃ, katamā ca pana sā vijjā’’ti āha. Athassa bhagavā taṃ brāhmaṇasamaye siddhaṃ jātivādādipaṭisaṃyuttaṃ vijjācaraṇaṃ paṭikkhipitvā anuttaraṃ vijjācaraṇaṃ dassetukāmo – ‘‘na kho ambaṭṭhā’’tiādimāha. Tattha jātivādoti jātiṃ ārabbha vādo, brāhmaṇassevidaṃ vaṭṭati, na suddassātiādi vacananti attho. Esa nayo sabbattha. Jātivādavinibaddhāti jātivāde vinibaddhā. Esa nayo sabbattha.
278. この詩句で「知識と実践を備えた者」と聞いて、アンバッタは考えた。「知識とは三つのヴェーダであり、実践とは五つの戒律である。これらは我々が持っている。知識と実践を備えた者が最も尊いのであれば、我々が最も尊い」と結論づけて、知識と実践について尋ねた。「ゴータマよ、それはどのような実践で、それはどのような知識なのですか」と言った。そこで世尊は、そのバラモンの時代に確立された、生まれを理由とする議論などに関連する知識と実践を退け、比類なき知識と実践を示そうとして、「アンバッタよ、知識とは〜」と言われた。ここで「生まれを理由とする議論」とは、生まれを理由とする議論、「バラモンのものだ、純粋な者のものではない」といった言葉、という意味である。この道理はすべてに当てはまる。「生まれを理由とする議論に結びついた」とは、生まれを理由とする議論に結びついた、という意味である。この道理はすべてに当てはまる。
Tato ambaṭṭho – ‘‘yattha dāni mayaṃ laggissāmāti cintayimha, tato no samaṇo gotamo mahāvāte thusaṃ dhunanto viya dūrameva avakkhipi. Yattha pana mayaṃ na laggāma, tattha no niyojesi. Ayaṃ no vijjācaraṇasampadā ñātuṃ vaṭṭatī’’ti cintetvā puna vijjācaraṇasampadaṃ pucchi. Athassa bhagavā samudāgamato pabhuti vijjācaraṇaṃ dassetuṃ – ‘‘idha ambaṭṭha tathāgato’’tiādimāha.
そこでアンバッタは、「今、我々は何に固執するのだろうか」と考えたが、そこから「世尊ゴータマは、 chaff from grain をふるい落とすように、遠くまでそれを振り落とされた。しかし、我々が固執しないもの、そこに我々を導かれた。この知識と実践の完成を、我々は知るべきだ」と考え、再び知識と実践の完成について尋ねた。そこで世尊は、現れてからというもの、知識と実践を示そうとして、「アンバッタよ、ここにタターガタは〜」と言われた。
278. Idaṃ vaṭṭatīti idaṃ ajjhenādi kattuṃ labbhati. Jātivādavinibaddhāti jātisannissitavāde vinibaddhā. Brāhmaṇasseva ajjhenajjhāpanayajanayājanādayoti evaṃ ye attukkaṃsanaparavambhanavasena pavattā, tato eva te mānavādapaṭibaddhā ca honti. Ye pana āvāhavivāhavinibaddhā, te eva sambandhattayavasena ‘‘arahasi vā maṃ tvaṃ, na vā maṃ tvaṃ arahasī’’ti evaṃ pavattanakā.
278. これは許される、これは修行の対象となりうる。ジャティワーダ・ヴィニバッダーティは、カースト制度に固執する教えに縛られている。バラモンが教えを説き、儀式を行い、祭壇に供物を捧げるように、自己を称賛し他者を貶めるために行われるものであり、それゆえに彼らはマナヴァーダ(自慢)に縛られている。しかし、結婚や離婚に縛られている人々は、関係性のために、「あなたは私にふさわしい、あるいはふさわしくない」といった形で話をする。
Yatthāti yassaṃ vijjācaraṇasampattiyaṃ. Laggissāmāti olaggā antogadhā bhavissāmāti cintayimha. Paramatthato avijjācaraṇāniyeva ‘‘vijjācaraṇānī’’ti gahetvā ṭhito paramatthato vijjācaraṇesu vibhajiyamānesu so tato dūrato apanīto nāma hotīti āha **‘‘dūrameva avakkhipī’’**ti. Samudāgamato pabhutītiādisamuṭṭhānato paṭṭhāya.
ヤッチャーティは、どの vijjācaraṇasampatti(智慧と行いの完成)においてか。ラギッシャーマーティは、一体化して、内側に入り込むだろうと考える。究極の真理から見れば、 vijjācaraṇāni(無明)が vijjācaraṇāni(智慧と行い)として取られている。究極の真理において vijjācaraṇāni(智慧と行い)に分類されるとき、それは遠く離れたものである。サムダガマートー・プブティーティは、始まりから、という意味である。
279. ‘‘Katamaṃ pana taṃ, bho gotama, caraṇaṃ, katamā ca sā vijjā’’ti? ‘‘Idha, ambaṭṭha, tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Taṃ dhammaṃ suṇāti gahapati vā gahapatiputto vā aññatarasmiṃ vā kule paccājāto. So taṃ dhammaṃ sutvā tathāgate saddhaṃ paṭilabhati. So tena saddhāpaṭilābhena samannāgato iti paṭisañcikkhati…pe… (yathā 191 ādayo anucchedā, evaṃ vitthāretabbaṃ).…
279. 「しかし、ゴータマ師、どのような実践(caraṇa)であり、どのような智慧(vijjā)なのです。」「アンバッタよ、この世には、阿羅漢(arahaṃ)、正等覚者(sammāsambuddho)、智慧と実践に満ちた者(vijjācaraṇasampanno)、善く行った者(sugato)、世界の理解者(lokavidū)、比類なき調御師(anuttaro purisadammasārathi)、神々や人間の師(satthā devamanussānaṃ)、覚者(buddho)、尊者(bhagavā)である如来(tathāgato)が生まれる。彼は、神々、マーラ、梵天、沙門、バラモン、そして神々や人間たちを含むこの世を、自ら深く理解して明らかにされる。彼は、最初から美しい(ādikalyāṇaṃ)、中ほどで美しい(majjhekalyāṇaṃ)、終わりに美しい(pariyosānakalyāṇaṃ)教え(dhammaṃ)を説き、意味深く(sātthaṃ)、言葉も明瞭で(sabyañjanaṃ)、完全に満ち足りた(kevalaparipuṇṇaṃ)、清らかな(parisuddhaṃ)梵行(brahmacariyaṃ)を明らかにされる。それを、長者(gahapati)あるいは長者の息子(gahapatiputto)、あるいは他の家系に生まれた者(aññatarasmiṃ vā kule paccājāto)が聞く。彼は、その教えを聞いて、如来への信(saddhā)を得る。彼は、その信を得て、このように考える…(191節以降と同様に、詳細に説明されるべきである)。…
‘‘So vivicceva kāmehi, vivicca akusalehi dhammehi, savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati…pe… idampissa hoti caraṇasmiṃ.
「彼は、欲望(kāmehi)から離れ、不善(akusalehi)な法( dhammehi)から離れて、尋求(vitakka)と考察(vicāra)を伴う、離れから生じる喜楽(vivekajaṃ pītisukhaṃ)である初禅(paṭhamaṃ jhānaṃ)に入り、とどまる…。これは彼にとって、実践(caraṇa)である。」
‘‘Puna caparaṃ, ambaṭṭha, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati…pe… idampissa hoti caraṇasmiṃ.
「さらに、アンバッタよ、修行者は、尋求(vitakkavicārānaṃ)と考察(vicārānaṃ)の静寂(vūpasamā)により、内面の平静(ajjhattaṃ sampasādanaṃ)と心の統一(cetaso ekodibhāvaṃ)を得て、尋求(avitakkaṃ)も考察(avicāraṃ)もなく、集中から生じる喜楽(samādhijaṃ pītisukhaṃ)である二禅(dutiyaṃ jhānaṃ)に入り、とどまる…。これは彼にとって、実践(caraṇa)である。」
‘‘Puna caparaṃ, ambaṭṭha, bhikkhu pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharati sato ca sampajāno, sukhañca kāyena paṭisaṃvedeti, yaṃ taṃ ariyā ācikkhanti – ‘‘upekkhako satimā sukhavihārī’ti, tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati…pe… idampissa hoti caraṇasmiṃ.
「さらに、アンバッタよ、修行者は、喜(pītiyā)からの離脱(virāgā)により、平静(upekkhako)に住し、覚醒(sato)し、理解(sampajāno)し、身体で楽(sukhañca kāyena paṭisaṃvedeti)を感じる。聖者たち(ariyā)が『平静に住し、覚醒し、楽に住する者』と呼ぶ、三禅(tatiyaṃ jhānaṃ)に入り、とどまる…。これは彼にとって、実践(caraṇa)である。」
‘‘Puna caparaṃ, ambaṭṭha, bhikkhu sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā, pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati…pe… idampissa hoti caraṇasmiṃ. Idaṃ kho taṃ, ambaṭṭha, caraṇaṃ.
「さらに、アンバッタよ、修行者は、楽(sukha)を捨て、苦(dukkha)を捨て、そして以前からあった喜び(somanassa)と悲しみ(domanassa)の消滅により、苦もなく楽でもない(adukkhamasukhaṃ)平静(upekkhāsatipārisuddhiṃ)と覚醒(satipārisuddhiṃ)である四禅(catutthaṃ jhānaṃ)に入り、とどまる…。これは彼にとって、実践(caraṇa)である。アンバッタよ、これが実践(caraṇa)である。」
‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti…pe… idampissa hoti vijjāya…pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānāti, idampissa hoti vijjāya. Ayaṃ kho sā, ambaṭṭha, vijjā.
「彼は、このように集中し(samāhite)、清らかで(parisuddhe)、澄み渡り(pariyodāte)、汚れなく(anaṅgaṇe)、煩悩から離れ(vigatūpakkilese)、柔軟で(mudubhūte)、機敏で(kammaniye)、安定し(ṭhite)、揺るぎない(āneñjappatte)心(cittaṃ)を、智慧と洞察(ñāṇadassanāya)へと導き、傾ける…。これは彼にとって、智慧(vijjāya)である…。彼は『もうここではありえない』と知る。これは彼にとって、智慧(vijjāya)である。アンバッタよ、これが智慧(vijjā)である。」
‘‘Ayaṃ vuccati, ambaṭṭha, bhikkhu ‘vijjāsampanno’ itipi, ‘caraṇasampanno’ itipi, ‘vijjācaraṇasampanno’ itipi. Imāya ca ambaṭṭha vijjāsampadāya caraṇasampadāya ca aññā vijjāsampadā ca caraṇasampadā ca uttaritarā vā paṇītatarā vā natthi.
「アンバッタよ、これが、修行者(bhikkhu)が『智慧に満ちた者(vijjāsampanno)』、『実践に満ちた者(caraṇasampanno)』、あるいは『智慧と実践に満ちた者(vijjācaraṇasampanno)』と呼ばれる所以である。アンバッタよ、この智慧と実践の完成(vijjāsampadāya caraṇasampadāya)よりも、さらに優れた、あるいはより尊い智慧や実践の完成は存在しない。」
279. Ettha ca bhagavā caraṇapariyāpannampi tividhaṃ sīlaṃ vibhajanto ‘‘idamassa hoti caraṇasmi’’nti aniyyātetvā ‘‘idampissa hoti sīlasmi’’nti sīlavaseneva niyyātesi. Kasmā? Tassapi hi kiñci kiñci sīlaṃ atthi, tasmā caraṇavasena niyyātiyamāne ‘‘mayampi caraṇasampannā’’ti tattha tattheva laggeyya. Yaṃ pana tena supinepi na diṭṭhapubbaṃ, tasseva vasena niyyātento paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Idampissa hoti caraṇasmiṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, idampissa hoti caraṇasmintiādimāha. Ettāvatā aṭṭhapi samāpattiyo caraṇanti niyyātitā honti, vipassanā ñāṇato pana paṭṭhāya aṭṭhavidhāpi paññā vijjāti niyyātitā.
279. ここで世尊は、実践に含まれる三種類の戒律を分類しながら、「これは実践である」と解釈せずに、「これは戒律である」と戒律のみに解釈された。なぜか? 彼にも少なからず戒律があるからだ。それゆえ、実践として解釈されると、「我々も実践を備えている」と、そこでそれぞれに固執するかもしれない。しかし、彼が夢でも見たことのないものに関して、そのために解釈されると、第一禅定を得て住む。これは実践である〜(中略)〜第四禅定を得て住む。これは実践である、と言われた。このようにして、八つの禅定が実践として解釈される。しかし、洞察の知恵からは、八つの知恵が知識として解釈される。
279. Tividhaṃ sīlanti khuddakādibhedaṃ tividhaṃ sīlaṃ. Sīlavasenevāti sīlapariyāyeneva. Kiñci kiñcīti ahiṃsanādiyamaniyamalakkhaṇaṃ kiñci kiñci sīlaṃ atthi. Tattha tattheva laggeyyāti tasmiṃ tasmiṃyeva brāhmaṇasamayasiddhe sīlamatte ‘‘caraṇa’’nti laggeyya. Aṭṭhapi samāpattiyo caraṇanti niyyātitā honti rūpāvacaracatutthajjhānaniddeseneva arūpajjhānānampi niddiṭṭhabhāvāpattito niyyātitā nidassitā.
279. 三種の戒律とは、小、中、大といった三種の戒律のことである。戒律によってのみ、とは、戒律の名称のみによる。何か、何かとは、不殺生などの定めのない性質のことである。そこ、そこにとどまる、とは、バラモンの教えで定められた戒律に「行い」としてとどまることである。八つの禅定もまた「行い」として分類され、色界四禅定の教えによって、無色界禅定にも示されている。
Catuapāyamukhaṃ 四つの堕落への道
280. ‘‘Imāya kho, ambaṭṭha, anuttarāya vijjācaraṇasampadāya cattāri apāyamukhāni bhavanti. Katamāni cattāri? Idha, ambaṭṭha, ekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā imaññeva anuttaraṃ vijjācaraṇasampadaṃ anabhisambhuṇamāno khārividhamādāya khārivividhamādāya (sī. syā. pī.) araññāyatanaṃ ajjhogāhati – ‘pavattaphalabhojano bhavissāmī’ti. So aññadatthu vijjācaraṇasampannasseva paricārako sampajjati. Imāya kho, ambaṭṭha, anuttarāya vijjācaraṇasampadāya idaṃ paṭhamaṃ apāyamukhaṃ bhavati.
281. 「アンバッタよ、この最も優れた智慧と実践の完成(anuttarāya vijjācaraṇasampadāya)によって、四つの堕落への道(apāyamukhāni)が開かれる。その四つとは何か? アンバッタよ、ここに、ある沙門(samaṇo)またはバラモン(brāhmaṇo)が、この最も優れた智慧と実践の完成を達成できず、携帯食(khārividhamādāya)を持って森に入り、『私は、そこで得られる果実だけを食べる者となろう』と言う。彼は、結局、智慧と実践に満ちた者の召使い(paricārako)となる。アンバッタよ、この最も優れた智慧と実践の完成によって、これが第一の堕落への道(paṭhamaṃ apāyamukhaṃ)である。」
‘‘Puna caparaṃ, ambaṭṭha, idhekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā imañceva anuttaraṃ vijjācaraṇasampadaṃ anabhisambhuṇamāno pavattaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno kudālapiṭakaṃ kuddālapiṭakaṃ (sī. syā. pī.) ādāya araññavanaṃ ajjhogāhati – ‘kandamūlaphalabhojano bhavissāmī’ti. So aññadatthu vijjācaraṇasampannasseva paricārako sampajjati. Imāya kho, ambaṭṭha, anuttarāya vijjācaraṇasampadāya idaṃ dutiyaṃ apāyamukhaṃ bhavati.
「さらに、アンバッタよ、ここに、ある沙門(samaṇo)またはバラモン(brāhmaṇo)が、この最も優れた智慧と実践の完成を達成できず、携帯食(pavattaphalabhojanatañca)の生活も達成できず、鋤(kudālapiṭakaṃ)を持って森に入り、『私は、根、茎、果実を食べる者となろう』と言う。彼は、結局、智慧と実践に満ちた者の召使い(paricārako)となる。アンバッタよ、この最も優れた智慧と実践の完成によって、これが第二の堕落への道(dutiyaṃ apāyamukhaṃ)である。」
‘‘Puna caparaṃ, ambaṭṭha, idhekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā imañceva anuttaraṃ vijjācaraṇasampadaṃ anabhisambhuṇamāno pavattaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno kandamūlaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno gāmasāmantaṃ vā nigamasāmantaṃ vā agyāgāraṃ karitvā aggiṃ paricaranto acchati. So aññadatthu vijjācaraṇasampannasseva paricārako sampajjati. Imāya kho, ambaṭṭha, anuttarāya vijjācaraṇasampadāya idaṃ tatiyaṃ apāyamukhaṃ bhavati.
「さらに、アンバッタよ、ここに、ある沙門(samaṇo)またはバラモン(brāhmaṇo)が、この最も優れた智慧と実践の完成を達成できず、携帯食(pavattaphalabhojanatañca)の生活も達成できず、根、茎、果実を食べる生活(kandamūlaphalabhojanatañca)も達成できず、村の端(gāmasāmantaṃ)または町の端(nigamasāmantaṃ)に家を建てて火を祀って暮らしている。彼は、結局、智慧と実践に満ちた者の召使い(paricārako)となる。アンバッタよ、この最も優れた智慧と実践の完成によって、これが第三の堕落への道(tatiyaṃ apāyamukhaṃ)である。」
‘‘Puna caparaṃ, ambaṭṭha, idhekacco samaṇo vā brāhmaṇo vā imaṃ ceva anuttaraṃ vijjācaraṇasampadaṃ anabhisambhuṇamāno pavattaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno kandamūlaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno aggipāricariyañca anabhisambhuṇamāno cātumahāpathe catudvāraṃ agāraṃ karitvā acchati – ‘yo imāhi catūhi disāhi āgamissati samaṇo vā brāhmaṇo vā, tamahaṃ yathāsatti yathābalaṃ paṭipūjessāmī’ti. So aññadatthu vijjācaraṇasampannasseva paricārako sampajjati. Imāya kho, ambaṭṭha, anuttarāya vijjācaraṇasampadāya idaṃ catutthaṃ apāyamukhaṃ bhavati. Imāya kho, ambaṭṭha, anuttarāya vijjācaraṇasampadāya imāni cattāri apāyamukhāni bhavanti.
「さらに、アンバッタよ、ここに、ある沙門(samaṇo)またはバラモン(brāhmaṇo)が、この最も優れた智慧と実践の完成を達成できず、携帯食(pavattaphalabhojanatañca)の生活も達成できず、根、茎、果実を食べる生活(kandamūlaphalabhojanatañca)も達成できず、火を祀る生活(aggipāricariyañca)も達成できず、四つの主要な道の交差点(cātumahāpathe)に、四つの門を持つ家を建てて暮らしている。『この四方から来る沙門またはバラモンを、私は、私の力と能力に応じて、敬意をもって歓待しよう』と言う。彼は、結局、智慧と実践に満ちた者の召使い(paricārako)となる。アンバッタよ、この最も優れた智慧と実践の完成によって、これが第四の堕落への道(catutthaṃ apāyamukhaṃ)である。アンバッタよ、この最も優れた智慧と実践の完成によって、これらの四つの堕落への道(imāni cattāri apāyamukhāni)が開かれる。」
280. Apāyamukhānīti vināsamukhāni. Anabhisambhuṇamānoti asampāpuṇanto, avisahamāno vā. Khārividhamādāyāti ettha khārīti araṇī kamaṇḍalu sujādayo tāpasaparikkhārā. Vidhoti kājo. Tasmā khāribharitaṃ kājamādāyāti attho. Ye pana khārivividhanti paṭhanti, te ‘‘khārīti kājassa nāmaṃ, vividhanti bahukamaṇḍaluādiparikkhāra’’nti vaṇṇayanti. Pavattaphalabhojanoti patitaphalabhojano. Paricārakoti kappiyakaraṇapattapaṭiggahaṇapādadhovanādivattakaraṇavasena paricārako. Kāmañca guṇādhikopi khīṇāsavasāmaṇero puthujjanabhikkhuno vuttanayena paricārako hoti, ayaṃ pana na tādiso guṇavasenapi veyyāvaccakaraṇavasenapi lāmakoyeva.
280. 「堕落への道」とは、滅亡への道。 「達成できない」とは、達成できない、あるいはできない、という意味。 「器を持って」とは、ここで「器」とは、火を起こすための木、水瓶など、苦行者の道具である。「〜を持っている」とは、〜を持っている、という意味である。したがって、「器いっぱいの〜を持っている」という意味である。もし「器の〜」と読むならば、「器とは、〜の名前であり、〜とは、多くの水瓶などの道具である」と解釈する。「食べる果物」とは、落ちた果物を食べる者。「従者」とは、適切な行いをして受け取る、足を洗うなどの世話をする者。たとえ、能力のある阿羅漢の小僧でも、凡夫の比丘に言われたように従者になることがあっても、この者はそのような能力や勤勉さによるものではなく、単なる怠け者である。
Kasmā pana tāpasapabbajjā sāsanassa vināsamukhanti vuttāti? Yasmā gacchantaṃ gacchantaṃ sāsanaṃ tāpasapabbajjāvasena osakkissati. Imasmiñhi sāsane pabbajitvā tisso sikkhā pūretuṃ asakkontaṃ lajjino sikkhākāmā – ‘‘natthi tayā saddhiṃ uposatho vā pavāraṇā vā saṅghakammaṃ vā’’ti jigucchitvā parivajjenti. So ‘‘dukkaraṃ khuradhārūpamaṃ sāsane paṭipattipūraṇaṃ dukkhaṃ, tāpasapabbajjā pana sukarā ceva bahujanasammatā cā’’ti vibbhamitvā tāpaso hoti. Aññe taṃ disvā – ‘‘kiṃ tayā kata’’nti pucchanti. So – ‘‘bhāriyaṃ tumhākaṃ sāsane kammaṃ, idha pana sachandacārino maya’’nti vadati. Sopi, yadi evaṃ ahampi ettheva pabbajāmīti tassa anusikkhanto tāpaso hoti. Evamaññepi aññepīti kamena tāpasāva bahukā honti. Tesaṃ uppannakāle sāsanaṃ osakkitaṃ nāma bhavissati. Loke evarūpo buddho nāma uppajji, tassa īdisaṃ nāma sāsanaṃ ahosīti sutamattameva bhavissati. Idaṃ sandhāya bhagavā tāpasapabbajjaṃ sāsanassa vināsamukhanti āha.
なぜ苦行者の出家が教団の滅亡への道と呼ばれるのか? それは、行く行く教団が苦行者の出家のやり方によって衰退していくからである。この教団において出家し、三つの訓練を全うできない、恥を知る訓練を望む者たちは、「あなたと共に舎利を捧げることも、自恣を行うことも、僧伽の仕事もできない」と軽蔑して避ける。その者は、「教団での生活の履行は、刀の刃のようなもので困難であり、苦行者の出家は容易であり、多くの人に認められている」と惑わされて苦行者になる。他の者がそれを見て、「あなたは何をしたのか」と尋ねる。その者は、「あなたの教団での仕事は、ここでは自由に振る舞うことができる」と言う。それも、「それならば私もここで出家しよう」と言って、それに倣って苦行者になる。このように、他の者も他の者も、次第に苦行者が多くなる。彼らが現れる時、教団は衰退したことになる。世にこのような仏が現れ、彼の教団はこのようなものであった、と聞くだけになるだろう。これに言及して、世尊は苦行者の出家を教団の滅亡への道と言われた。
Kudālapiṭakanti kandamūlaphalaggahaṇatthaṃ kudālañceva piṭakañca. Gāmasāmantaṃ vāti vijjācaraṇasampadādīni anabhisambhuṇanto, kasikammādīhi ca jīvitaṃ nipphādetuṃ dukkhanti maññamāno bahujanakuhāpanatthaṃ gāmasāmante vā nigamasāmante vā aggisālaṃ katvā sappiteladadhimadhuphāṇitatilataṇḍulādīhi ceva nānādārūhi ca homakaraṇavasena aggiṃ paricaranto acchati.
「シャベルと桶」とは、根や果物を取るためのシャベルと桶。 「村の周辺」とは、知識と実践の完成などを達成できず、農業などによって生計を立てるのが難しいと考え、多くの人に提供するために、村や町周辺に火の神殿を建て、油、乳、蜜、菓子、ゴマ、米などを捧げ、様々な道具で火を祀りながら住んでいる。
Catudvāraṃ agāraṃ karitvāti catumukhaṃ pānāgāraṃ katvā tassa dvāre maṇḍapaṃ katvā tattha pānīyaṃ upaṭṭhapetvā āgatāgate pānīyena āpucchati. Yampissa addhikā kilantā pānīyaṃ pivitvā parituṭṭhā bhattapuṭaṃ vā taṇḍulādīni vā denti, taṃ sabbaṃ gahetvā ambilayāguādīni katvā bahutaraṃ āmisagahaṇatthaṃ kesañci annaṃ deti, kesañci bhattapacanabhājanādīni. Tehipi dinnaṃ āmisaṃ vā pubbaṇṇādīni vā gaṇhati, tāni vaḍḍhiyā payojeti. Evaṃ vaḍḍhamānavibhavo gomahiṃsadāsīdāsapariggahaṃ karoti, mahantaṃ kuṭumbaṃ saṇṭhapeti. Imaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ – ‘‘catudvāraṃ agāraṃ karitvā acchatī’’ti. ‘‘Tamahaṃ yathāsatti yathābalaṃ paṭipūjessāmī’’ti idaṃ panassa paṭipattimukhaṃ. Iminā hi mukhena so evaṃ paṭipajjatīti. Ettāvatā ca bhagavatā sabbāpi tāpasapabbajjā niddiṭṭhā honti.
「四つの入口のある家を建てる」とは、四つの入口のある酒場を建て、その入口に幕屋を建て、そこに飲み物を準備して、来た客に飲み物で尋ねる。さらに、旅人が疲れて飲み物を飲んで満足し、食事の容器や米などを与えてくれると、それらすべてを受け取って、粥などを作り、さらに多くの食べ物を得るために、ある者には食べ物を、ある者には調理器具などを与える。彼らからもらった食べ物や、朝食などを得る。それらを増やして、牛、馬、奴隷、婢に囲まれて、大きな家庭を築く。これに言及して、「四つの入口のある家を建てて住んでいる」と言われた。「私は、私の能力と力に応じて、それを完成させるだろう」というのは、彼のやり方である。このやり方で、彼はこのように振る舞うのである。このようにして、世尊はすべての苦行者の出家を否定された。
Kathaṃ? Aṭṭhavidhā hi tāpasā – saputtabhariyā, uñchācariyā, anaggipakkikā, asāmapākā, asmamuṭṭhikā, dantavakkalikā, pavattaphalabhojanā, paṇḍupalāsikāti. Tattha ye keṇiyajaṭilo viya kuṭumbaṃ saṇṭhapetvā vasanti, te saputtabhariyā nāma.
なぜか? 八種類の苦行者がいる。すなわち、妻子ある者、穀物を集める者、火を祀らない者、蒸し料理を食べない者、拳で石を投げない者、歯で剥かない者、落ちた果物を食べる者、黄色い葉を食べる者である。その中で、ケンニヤやジャティラのように家庭を築いて住む者は、妻子ある者と呼ばれる。
Ye pana ‘‘saputtadārabhāvo nāma pabbajitassa ayutto’’ti lāyanamaddanaṭṭhānesu vīhimuggamāsatilādīni saṅkaḍḍhitvā pacitvā paribhuñjanti, te uñchācariyā nāma.
しかし、「妻子あることは、出家者には不適切だ」と考えて、刈り取った場所で米や緑豆などを集めて調理して食べる者は、穀物を集める者と呼ばれる。
Ye ‘‘khalena khalaṃ vicaritvā vīhiṃ āharitvā koṭṭetvā paribhuñjanaṃ nāma ayutta’’nti gāmanigamesu taṇḍulabhikkhaṃ gahetvā pacitvā paribhuñjanti, te anaggipakkikā nāma.
しかし、「シャベルで穀物を集めて調理して食べることは不適切だ」と考えて、町や村で米を乞い、調理して食べる者は、火を祀らない者と呼ばれる。
Ye pana ‘‘kiṃ pabbajitassa sāmapākenā’’ti gāmaṃ pavisitvā pakkabhikkhameva gaṇhanti , te asāmapākā nāma.
しかし、「出家者にとって蒸し料理は何になるのか」と考えて、町に入って蒸した米だけを取る者は、蒸し料理を食べない者と呼ばれる。
Ye ‘‘divase divase bhikkhāpariyeṭṭhi nāma dukkhā pabbajitassā’’ti muṭṭhipāsāṇena ambāṭakādīnaṃ rukkhānaṃ tacaṃ koṭṭetvā khādanti, te asmamuṭṭhikā nāma.
しかし、「毎日食べ物を探すことは出家者にとって困難だ」と考えて、拳で石を投げて、アンバタなどの木の皮を剥いで食べる者は、拳で石を投げない者と呼ばれる。
Ye pana ‘‘pāsāṇena tacaṃ koṭṭetvā vicaraṇaṃ nāma dukkha’’nti danteheva ubbāṭetvā khādanti, te dantavakkalikā nāma.
しかし、「歯で皮を剥いで食べることは困難だ」と考えて、歯で剥いて食べる者は、歯で剥かない者と呼ばれる。
Ye ‘‘dantehi ubbāṭetvā khādanaṃ nāma dukkhaṃ pabbajitassā’’ti leḍḍudaṇḍādīhi paharitvā patitāni phalāni paribhuñjanti, te pavattaphalabhojanā nāma.
しかし、「歯で剥いて食べることは出家者にとって困難だ」と考えて、石や棒で叩き落とした果物を食べて生活する者は、落ちた果物を食べる者と呼ばれる。
Ye pana ‘‘leḍḍudaṇḍādīhi pātetvā paribhogo nāma asāruppo pabbajitassā’’ti sayaṃ patitāneva pupphaphalapaṇḍupalāsādīni khādantā yāpenti, te paṇḍupalāsikā nāma.
しかし、「石や棒で叩き落としたものを食べることは、出家者にはふさわしくない」と考えて、自ら落ちた花や果物、黄色い葉などを食べて生活する者は、黄色い葉を食べる者と呼ばれる。
Te tividhā – ukkaṭṭhamajjhimamudukavasena. Tattha ye nisinnaṭṭhānato anuṭṭhāya hatthena pāpuṇanaṭṭhāneva patitaṃ gahetvā khādanti, te ukkaṭṭhā. Ye ekarukkhato aññaṃ rukkhaṃ na gacchanti, te majjhimā. Ye taṃ taṃ rukkhamūlaṃ gantvā pariyesitvā khādanti, te mudukā.
これら八種類は、最上、中、最低の三種類に分けられる。その中で、座った場所から立ち上がらずに、手に届く範囲で落ちたものを取って食べる者は、最上である。ある木から別の木に移らない者は、中である。あちこちの木の根元に行って探して食べる者は、最低である。
Imā pana aṭṭhapi tāpasapabbajjā imāhi catūhiyeva saṅgahaṃ gacchanti. Kathaṃ? Etāsu hi saputtabhariyā ca uñchācariyā ca agāraṃ bhajanti. Anaggipakkikā ca asāmapākā ca agyāgāraṃ bhajanti. Asmamuṭṭhikā ca dantavakkalikā ca kandamūlaphalabhojanaṃ bhajanti. Pavattaphalabhojanā ca paṇḍupalāsikā ca pavattaphalabhojanaṃ bhajanti. Tena vuttaṃ – ‘‘ettāvatā ca bhagavatā sabbāpi tāpasapabbajjā niddiṭṭhā hontī’’ti.
しかし、これら八種類の苦行者の出家は、これら四種類にまとめられる。なぜか? これらの中で、妻子ある者と穀物を集める者は、家庭を捨てる。火を祀らない者と蒸し料理を食べない者は、火の神殿を捨てる。拳で石を投げない者と歯で剥かない者は、根や果物を食べる。落ちた果物を食べる者と黄色い葉を食べる者は、落ちた果物を食べる。したがって、「このようにして、世尊はすべての苦行者の出家を否定された」と言われた。
280. Asampāpuṇantoti ārabhitvā sampattuṃ asakkonto. Avisahamānoti ārabhitumeva asakkonto. Khārinti parikkhāraṃ. Taṃ pana vibhajitvā dassetuṃ **‘‘araṇī’’**tiādi vuttaṃ. Tattha araṇīti aggidhamanakaṃ araṇīdvayaṃ. Sujāti dabbi. Ādi-saddena tidaṇḍatighaṭikādiṃ saṅgaṇhāti khāribharitanti khārīhi puṇṇaṃ. Nanu upasampannassa bhikkhuno sāsanikopi yo koci anupasampanno atthato paricārakova, kiṃ aṅgaṃ pana bāhirakapabbajiteti tattha visesaṃ dassetuṃ **‘‘kāmañcā’’**tiādi vuttaṃ. Vuttanayenāti ‘‘kappiyakaraṇa…pe… vattakaraṇavasenā’’ti evaṃ vuttena nayena. Paricārako hoti upasampannabhāvassa visiṭṭhabhāvato. ‘‘Navakoṭisahassānī’’tiādinā (visuddhi. 1.20; paṭi. ma. aṭṭha. 37) vuttappabhedānaṃ anekasahassānaṃ saṃvaravinayānaṃ samādiyitvā vattanena uparibhūtā aggabhūtā sampadāti hi ‘‘upasampadā’’ti vuccatīti. Guṇādhikopīti guṇehi ukkaṭṭhopi. Ayaṃ panāti vuttalakkhaṇo tāpaso.
280. アサンパープナンティは、始めようとしても終えることができない。アヴィサハマナーナティは、始めようとすることさえできない。カリンティは、道具のことである。それを区別して示すために、「アラニー」などと述べられている。アラニーとは、火を鎮める二つの道具である。スジャーティ・ダッビー(良く注がれる道具)。アーディ・サーデナティは、三脚や火ばさみなどを包含する。カーリ・バランティは、カーリ(容器)がいっぱいである。在家である比丘が、たとえ僧侶でない者であっても、実際には召使いである。ましてや、外の出家者などはどうか。それを区別するために、「カーマンチャ」などと述べられている。ヴッタナヤェナーティは、「カッピヤカラナ…ペ…ヴァッタカラナヴァセナー」のように述べられた方法で。召使いである、とは、出家者であることのすぐれた性質のためである。「ナヴァコティサハッサーニ」など(ヴィスッディ・1.20; パティ・マ・アッタ・37)に述べられた、数千もの戒律を守って行うことによって、それを超えた、最も優れた完成である、「ウパスアンパーダー」と呼ばれる。グナーディコピティは、徳においてすぐれた者である。アヤム・パナーティは、述べられた性質のタパーサ(苦行者)である。
Tāpasā nāma kammavādikiriyāvādino, na sāsanassa paṭāṇībhūtā, yato nesaṃ pabbajituṃ āgatānaṃ titthiyaparivāsena vināva pabbajjā anuññātāti katvā **‘‘kasmā panā’’**ti codanaṃ samuṭṭhapeti codako. Ācariyo **‘‘yasmā’’**tiādinā codanaṃ pariharati. ‘‘Osakkissatī’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ **‘‘imasmiñhī’’**tiādi vuttaṃ. Khuradhārūpamanti khuradhārānaṃ matthakeneva akkamitvā gamanūpamaṃ. Aññeti aññe bhikkhū. Aggisālanti aggihuttasālaṃ. Nānādārūhīti palāsadaṇḍādinānāvidhasamidhādārūhi.
タパーサとは、カルマ(行為)やヴィーリヤー(活動)の信奉者であり、教えの根幹ではない。なぜなら、彼らが在家から出家する際に、異教徒の期間なしに出家することが許されているからである。「カスマ・パナー」と問いかけ者(質問者)が問いかける。アーチャリヤ(師)は、「ヤスマ」などと答えて、問いかけに答える。「オサッキッシャティー」とは、簡潔に述べられた意味を詳しく説明するために、「イマスィンヒー」などと述べられている。クラーダーラ・ウパーマ(刃物の縁のような)とは、刃物の縁の上を歩くような比喩である。アンニャエティは、他の比丘。アッギサーランティは、火を供養する場所。ナーナーダールーヒーティは、薪などの様々な材料のことである。
Idanti ‘‘catudvāraṃ āgāraṃ katvā’’tiādinā vuttaṃ. Assāti assa catutthassa puggalassa. Paṭipattimukhanti kohaññapaṭipattiyā mukhamattaṃ. So hi nānāvidhena kohaññena lokaṃ vimhāpento tattha acchati, tenāha **‘‘iminā hi mukhena so evaṃ paṭipajjatī’’**ti.
イダンティは、「四つの門のある家を作る」などと述べられている。アッサーティは、その第四の人のことである。パーティパッティ・ムカンティは、コハンニャ(欲望)の修行の入り口だけである。彼は様々なコハンニャ(欲望)で世界を驚かせ、そこに留まる。ゆえに、「イミナー・ヒー・ムケナ・ソー・エヴァ・パーティパジャティー」(この入り口を通して彼はこのように修行する)と述べられている。
Khalādīsu manussānaṃ santike upatiṭṭhitvā vīhimuggatilamāsādīni bhikkhācariyāniyāmena saṅkaḍḍhitvā uñchanaṃ uñchā, sā eva cariyā vutti etesanti uñchācariyā. Aggipakkena jīvantīti aggipakkikā, na aggipakkikā anaggipakkikā . Uñchācariyā hi khalesu gantvā khalaggaṃ nāma manussehi diyyamānaṃ dhaññaṃ gaṇhanti, taṃ ime na gaṇhantīti anaggipakkikā nāma jātā. Asāmapākāti asayaṃpācakā. Asmamuṭṭhinā muṭṭhipāsāṇena vattantīti asmamuṭṭhikā. Dantena uppāṭitaṃ vakkalaṃ rukkhattaco dantavakkalaṃ, tena vattantīti dantavakkalikā. Pavattaṃ rukkhādito pātitaṃ phalaṃ bhuñjantīti pavattaphalabhojino. Jiṇṇapakkatāya paṇḍubhūtaṃ palāsaṃ, taṃsadisañca paṇḍupalāsaṃ, tena vattantīti paṇḍupalāsikā, sayaṃpatitapupphaphalapattabhojino.
カル(殻)などにおいて、人々の近くにいて、米や豆などを集めて、乞食のやり方で生活すること、それがウーチャンチャーリヤー(拾い食い)。火によって生きる、とは、火食(火で調理されたものを食べる)のこと。火食でない、とは、火食でないものである。ウーチャンチャーリヤーは、殻の中に行って、人々が与える穀物を拾う。彼らはそれを拾わない。ゆえに、火食でない者と呼ばれるようになった。アサマパーカーティは、果実が熟さないこと。アスムッティナー(石で)打つこと、それで打つ、とは、アスムッティカー。歯で引き抜いた木の皮、それによって生きる、とは、ダントヴァッカリカ。落ちた果実を食べて生きる、とは、パヴァッタパラボージノ。古くなって黄色くなった葉、それに似た黄色い葉、それで生きる、とは、パンドパラシカー、自分で落ちた花や果実や葉を食べる者。
Idāni te aṭṭhavidhepi sarūpato dassetuṃ **‘‘tatthā’’**tiādi vuttaṃ. Saṅkaḍḍhitvāti bhikkhācariyāvasena laddhadhaññaṃ ekajjhaṃ katvā.
今、それらを八種類、その性質を示すために、「タッター」などと述べられている。サンカドゥットヴァーティは、乞食のやり方で得た穀物を一つにまとめること。
Pariyeṭṭhi nāma dukkhāti paresaṃ gehato gehaṃ gantvā pariyeṭṭhi nāma dīnavuttibhāvena dukkhā. Pāsāṇassa pariggaho dukkho pabbajitassāti vā danteheva uppāṭetvā khādanti.
探求は苦しみである、とは、他人の家に行って探求することは、哀れな生活の様で苦しみである。石の周りの囲いは苦しみである、または、歯で引き抜いて食べる。
Imāhi catūhiyevāti ‘‘khārividhaṃ ādāyā’’tiādinā vuttāhi catūhi eva tāpasapabbajjāhīti.
これら四つのみ、とは、「カーリヴィダṃ ダーヤー」などと述べられた四つのタパーサ(苦行者)の出家である。
281. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, apinu tvaṃ imāya anuttarāya vijjācaraṇasampadāya sandissasi sācariyako’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. ‘Kocāhaṃ, bho gotama, sācariyako, kā ca anuttarā vijjācaraṇasampadā? Ārakāhaṃ, bho gotama, anuttarāya vijjācaraṇasampadāya sācariyako’’ti.
281. 「アンバッタよ、あなた自身が、この最も優れた智慧と実践の完成を欠いている、師のもとで学んだ者(sācariyako)だと、どう思うかね。」「いいえ、ゴータマ師。」「ゴータマ師、私はどのように師のもとで学んだ者であり、どのような最も優れた智慧と実践の完成があるのですか? ゴータマ師、私は最も優れた智慧と実践から遠い、師のもとで学んだ者です。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, apinu tvaṃ imañceva anuttaraṃ vijjācaraṇasampadaṃ anabhisambhuṇamāno khārividhamādāya araññavanamajjhogāhasi sācariyako – ‘pavattaphalabhojano bhavissāmī’’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「アンバッタよ、あなた自身が、この最も優れた智慧と実践の完成を達成できず、『私は、そこで得られる果実だけを食べる者となろう』と言って、携帯食を持って森に入り、師のもとで学んだ者だと、どう思うかね。」「いいえ、ゴータマ師。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, apinu tvaṃ imañceva anuttaraṃ vijjācaraṇasampadaṃ anabhisambhuṇamāno pavattaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno kudālapiṭakaṃ ādāya araññavanamajjhogāhasi sācariyako – ‘kandamūlaphalabhojano bhavissāmī’’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「アンバッタよ、あなた自身が、この最も優れた智慧と実践の完成を達成できず、携帯食の生活も達成できず、鋤を持って森に入り、『私は、根、茎、果実を食べる者となろう』と言って、師のもとで学んだ者だと、どう思うかね。」「いいえ、ゴータマ師。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, apinu tvaṃ imañceva anuttaraṃ vijjācaraṇasampadaṃ anabhisambhuṇamāno pavattaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno kandamūlaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno gāmasāmantaṃ vā nigamasāmantaṃ vā agyāgāraṃ karitvā aggiṃ paricaranto acchasi sācariyako’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「アンバッタよ、あなた自身が、この最も優れた智慧と実践の完成を達成できず、携帯食の生活も達成できず、根、茎、果実を食べる生活も達成できず、村の端または町の端に家を建てて火を祀って暮らしている、師のもとで学んだ者だと、どう思うかね。」「いいえ、ゴータマ師。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, apinu tvaṃ imañceva anuttaraṃ vijjācaraṇasampadaṃ anabhisambhuṇamāno pavattaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno kandamūlaphalabhojanatañca anabhisambhuṇamāno aggipāricariyañca anabhisambhuṇamāno cātumahāpathe catudvāraṃ agāraṃ karitvā acchasi sācariyako – ‘yo imāhi catūhi disāhi āgamissati samaṇo vā brāhmaṇo vā, taṃ mayaṃ yathāsatti yathābalaṃ paṭipūjessāmā’’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「アンバッタよ、あなた自身が、この最も優れた智慧と実践の完成を達成できず、携帯食の生活も達成できず、根、茎、果実を食べる生活も達成できず、火を祀る生活も達成できず、四つの主要な道の交差点に、四つの門を持つ家を建てて暮らしている、『この四方から来る沙門またはバラモンを、私は、私の力と能力に応じて、敬意をもって歓待しよう』と言って、師のもとで学んだ者だと、どう思うかね。」「いいえ、ゴータマ師。」
282. ‘‘Iti kho, ambaṭṭha, imāya ceva tvaṃ anuttarāya vijjācaraṇasampadāya parihīno sācariyako. Ye cime anuttarāya vijjācaraṇasampadāya cattāri apāyamukhāni bhavanti , tato ca tvaṃ parihīno sācariyako. Bhāsitā kho pana te esā, ambaṭṭha, ācariyena brāhmaṇena pokkharasātinā vācā – ‘ke ca muṇḍakā samaṇakā ibbhā kaṇhā bandhupādāpaccā, kā ca tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ sākacchā’ti attanā āpāyikopi aparipūramāno. Passa, ambaṭṭha, yāva aparaddhañca te idaṃ ācariyassa brāhmaṇassa pokkharasātissa.
282. 「アンバッタよ、あなたは、この最も優れた智慧と実践の完成を欠いており、師のもとで学んだ者(sācariyako)である。そして、最も優れた智慧と実践の完成によって開かれる四つの堕落への道からも、あなたは欠けており、師のもとで学んだ者である。アンバッタよ、ポッカラサーティというバラモン師が、『髪を剃った苦行者、黒い者、従僕の子どもたちよ、そして三つの智慧を持つバラモンたちの議論とは何か』と言って、あなた自身が堕落への道(āpāyikopi)にいるのに、それを満たさない(aparipūramāno)言葉を語ったのである。アンバッタよ、あなたの師であるバラモン、ポッカラサーティが、いかに罪深い(aparaddhañca)ことをしたかを見なさい。」
281-282. Idāni bhagavā sācariyakassa ambaṭṭhassa vijjācaraṇasampadāya apāyamukhampi appattabhāvaṃ dassetuṃ taṃ kiṃ maññasi ambaṭṭhātiādimāha. Taṃ uttānatthameva. Attanā āpāyikopi aparipūramānoti attanā vijjācaraṇasampadāya āpāyikenāpi aparipūramānena.
281-282. 今、世尊は、師であるアンバッタの知識と実践の完成が、堕落への道にも達しないことを示すために、「アンバッタよ、どう思うか」と言われた。それは明白な意味である。「自分自身で、堕落する者でも、完成しない者」とは、自分自身で知識と実践の完成によって、堕落する者でも、完成しない者。
282. Apāye vināse niyutto āpāyiko. Tabbhāvaṃ paripūretuṃ asakkonto tena aparipuṇṇo aparipūramāno , karaṇe cetaṃ paccattavacanaṃ, tenāha **‘‘āpāyikenāpi aparipūramānenā’’**ti.
282. アパーヤ(悪趣)での滅亡に専念する者、アーパーイコ。その状態を完成することができない、それによって完成されない、完成しない。カラネー・チェータン・パチャッタヴァチャーナンティは、完了しない、という意味である。ゆえに、「アーパーイケーナピ・アパリプーラマーネナー」(アーパーイコでさえ完成しない)と述べられている。
Pubbakaisibhāvānuyogo 古代の賢者の道への従事
283. ‘‘Brāhmaṇo kho pana, ambaṭṭha, pokkharasāti rañño pasenadissa kosalassa dattikaṃ bhuñjati. Tassa rājā pasenadi kosalo sammukhībhāvampi na dadāti. Yadāpi tena manteti, tirodussantena manteti. Yassa kho pana, ambaṭṭha, dhammikaṃ payātaṃ bhikkhaṃ paṭiggaṇheyya, kathaṃ tassa rājā pasenadi kosalo sammukhībhāvampi na dadeyya. Passa, ambaṭṭha, yāva aparaddhañca te idaṃ ācariyassa brāhmaṇassa pokkharasātissa.
283. 「アンバッタよ、バラモン、ポッカラサーティは、コーサラ国王パセーナディに仕えて(bhuñjati)いる。その国王パセーナディは、彼に直接会って話す機会さえ与えない。彼が話をする時でさえ、カーテン越し(tirodussantena)に話す。アンバッタよ、もし(誰かが)正法(dhammikaṃ)に従って托鉢(payātaṃ bhikkhaṃ)を受け取るとしたら、国王パセーナディは、彼に直接会って話す機会さえ与えないだろうか? アンバッタよ、あなたの師であるバラモン、ポッカラサーティが、いかに罪深い(aparaddhañca)ことをしたかを見なさい。」
283. Dattikanti dinnakaṃ. Sammukhībhāvampi na dadātīti kasmā na dadāti? So kira sammukhā āvaṭṭaniṃ nāma vijjaṃ jānāti. Yadā rājā mahārahena alaṅkārena alaṅkato hoti, tadā rañño samīpe ṭhatvā tassa alaṅkārassa nāmaṃ gaṇhati. Tassa rājā nāme gahite na demīti vattuṃ na sakkoti. Datvā puna chaṇadivase alaṅkāraṃ āharathāti vatvā, natthi, deva, tumhehi brāhmaṇassa dinnoti vutto, ‘‘kasmā me dinno’’ti pucchi. Te amaccā ‘so brāhmaṇo sammukhā āvaṭṭanimāyaṃ jānāti. Tāya tumhe āvaṭṭetvā gahetvā gacchatī’ti āhaṃsu. Apare raññā saha tassa atisahāyabhāvaṃ asahantā āhaṃsu – ‘‘deva, etassa brāhmaṇassa sarīre saṅkhaphalitakuṭṭhaṃ nāma atthi. Tumhe etaṃ disvāva āliṅgatha parāmasatha, idañca kuṭṭhaṃ nāma kāyasaṃsaggavasena anugacchati, mā evaṃ karothā’’ti. Tato paṭṭhāya tassa rājā sammukhībhāvaṃ na deti.
283. 「与える」とは、与えられたもの。 「直接会うことも与えない」とは、なぜ与えないのか? その者は、直接会って、復唱できる知識を知っている。王が莫大な装飾品で飾られている時、王のそばに立って、その装飾品の名前を言う。王は名前を言われた後、「与えない」と言うことができない。与えた後、七日後に「装飾品を持ってこい」と言って、「王よ、あなたはバラモンに与えました」と言われた。「なぜ私に与えられたのですか」と尋ねた。側近たちは、「そのバラモンは、直接会って復唱する知識を知っています。それによって、あなたはそれを復唱して持ち去ることができます」と言った。他の者は、王と親しくないことを耐えられず、「王よ、このバラモンは体に伝染性の病を持っています。これを見て抱きしめたり触ったりしないでください。この病は、体に触れることによって移ります。そのようにしないでください」と言った。それ以来、王は彼に直接会うことを許さなかった。
Yasmā pana so brāhmaṇo paṇḍito khattavijjāya kusalo, tena saha mantetvā katakammaṃ nāma na virujjhati, tasmā sāṇipākārassa anto ṭhatvā bahi ṭhitena tena saddhiṃ manteti. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘tiro dussantena mantetī’’ti. Tattha tirodussantenāti tirodussena. Ayameva vā pāṭho. Dhammikanti anavajjaṃ. Payātanti abhiharitvā dinnaṃ. Kathaṃ tassa rājāti yassa rañño brāhmaṇo īdisaṃ bhikkhaṃ paṭiggaṇheyya, kathaṃ tassa brāhmaṇassa so rājā sammukhībhāvampi na dadeyya. Ayaṃ pana adinnakaṃ māyāya gaṇhati, tenassa sammukhībhāvaṃ rājā na detīti niṭṭhamettha gantabbanti ayamettha adhippāyo. ‘‘Idaṃ pana kāraṇaṃ ṭhapetvā rājānañceva brāhmaṇañca na añño koci jānāti. Tadetaṃ evaṃ rahassampi paṭicchannampi addhā sabbaññū samaṇo gotamoti niṭṭhaṃ gamissatī’’ti bhagavā pakāsesi.
なぜなら、そのバラモンが賢明で、ヴェーダの知識に熟達していたので、彼と相談して行われた事業は決して失敗しなかった。そのため、彼は(王宮の)城壁の内側にいながら、外にいる彼と相談した。それについて、「城壁の外から相談する」と言われた。そこで「城壁の外から」とは、城壁の外からという意味である。あるいは、この読み方もある。「 dhamミカ」とは、非難のないこと。「パヤータ」とは、持ってきて与えられたこと。その王とは、どの王がバラモンのような供物を受け取るだろうか、そのバラモンにその王は(身分を)与えないことがどうしてあろうか、という(言葉の)意味である。しかし、これは(王から)与えられていないものを、詐欺で得ている。そのため、王は(王位に就くことを)許さない、という結論に至るべきである。これがここでの意味である。「しかし、この理由を王とバラモンから除けば、他に誰も知らない。それは、秘密にされていても、隠されていても、確かに全知のサーマナ・ゴータマである」と世尊は明らかにされた。
283. Dīyatīti datti, dattiyeva dattikanti āha **‘‘dinnaka’’**nti. Yadi brāhmaṇassa sammukhībhāvo rañño na dātabbo, kasmāssa upasaṅkamanaṃ na paṭikkhittanti āha **‘‘yasmā panā’’**tiādi. Khettavijjāyāti nītisatthe. Payātanti saddhaṃ, sassatikaṃ vā, tenāha **‘‘abhiharitvā dinna’’**nti. Kasmā bhagavā ‘‘rañño pasenadissa kosalassa dattikaṃ bhuñjatī’’tiādinā brāhmaṇassa mammavacanaṃ avocāti tattha kāraṇaṃ dassetuṃ **‘‘idaṃ pana kāraṇa’’**ntiādi vuttaṃ.
283. ディヤティ(与えられる)とは、ダーティ(与えること)、ダーティ(与えること)のみがダーティ(与えられたもの)である、と「ディンナカ」と述べられている。もしバラモンの顔を直接見ることが、王に与えられないのであれば、なぜ彼に近づくことが禁じられていないのか、と「ヤスマ・パナー」などと述べられている。ケッタヴィッジャーヤ(農耕の知恵)とは、ニース(政治学)の書物。パヤーティ(行く)とは、信頼、永遠のもの。ゆえに、「アビハリティヴァー・ディンナ」(持ってきて与えられた)と述べられている。なぜ仏は、「王プラセーナジット・コーサラルの与えられたものを食べる」などとバラモンへの親愛の情を語らなかったのか、と、その理由を示すために、「イダン・パナ・カラーナ」(しかし、これは理由である)などと述べられている。
284. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, idha rājā pasenadi kosalo hatthigīvāya vā nisinno assapiṭṭhe vā nisinno rathūpatthare vā ṭhito uggehi vā rājaññehi vā kiñcideva mantanaṃ manteyya. So tamhā padesā apakkamma ekamantaṃ tiṭṭheyya. Atha āgaccheyya suddo vā suddadāso vā, tasmiṃ padese ṭhito tadeva mantanaṃ manteyya – ‘evampi rājā pasenadi kosalo āha, evampi rājā pasenadi kosalo āhā’ti. Apinu so rājabhaṇitaṃ vā bhaṇati rājamantanaṃ vā manteti? Ettāvatā so assa rājā vā rājamatto vā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
284. 「アンバッタよ、どう思うかね。ここに、コーサラ国王パセーナディが、象の首(hatthigīvāya)に座っているか、象の背(assapiṭṭhe)に座っているか、あるいは王車の座(rathūpatthare)に立って、高貴な人々(uggehi)や王族(rājaññehi)と何か秘密の会話(kiñcideva mantanaṃ)をしていたとする。彼はその場を離れて、片隅に立っていた。そこに、従僕(saddo)あるいは奴隷(suddadāso)がやって来て、その場所に立って、同じ秘密の会話を繰り返したとする。『コーサラ国王パセーナディはこう言った、コーサラ国王パセーナディはこう言った』と。彼は、王の言葉(rājabhaṇitaṃ)を語っているのか、王の秘密の会話(rājamantanaṃ)を語っているのか? それだけで、彼は王(rājā)または王の役人(rājamatto)となるかね。」「いいえ、ゴータマ師。」
284. Idāni ayañca ambaṭṭho, ācariyo cassa mante nissāya atimānino. Tena tesaṃ mantanissitamānanimmadanatthaṃ uttari desanaṃ vaḍḍhento taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, idha rājātiādimāha. Tattha rathūpatthareti rathamhi rañño ṭhānatthaṃ attharitvā sajjitapadese. Uggehi vāti uggatuggatehi vā amaccehi. Rājaññehīti anabhisittakumārehi. Kiñcideva mantananti asukasmiṃ dese taḷākaṃ vā mātikaṃ vā kātuṃ vaṭṭati, asukasmiṃ gāmaṃ vā nigamaṃ vā nagaraṃ vā nivesetunti evarūpaṃ pākaṭamantanaṃ. Tadeva mantananti yaṃ raññā mantitaṃ tadeva. Tādisehiyeva sīsukkhepabhamukkhepādīhi ākārehi manteyya. Rājabhaṇitanti yathā raññā bhaṇitaṃ, tassatthassa sādhanasamatthaṃ. Sopi tassatthassa sādhanasamatthameva bhaṇitaṃ bhaṇatīti attho.
284. 今、このアンバッターと、彼の師は、ヴェーダに頼り、傲慢である。それゆえ、彼らのヴェーダに頼り、傲慢であることを打ち砕くために、さらに教えを広めながら、世尊は「アンバッターよ、あなたはどう思うか、ここで王が…」と言われた。そこで「ラトゥーパッター」とは、王の馬車が停車する場所を確保し、整えられた場所である。「ウッゲーヒ」とは、出世した、あるいは出世した役人たち。「ラージャニヤ」とは、王位に即いていない王子たち。「キンチデヴァ・マンターナ」とは、ある場所には池を、あるいは(都市の)計画を立てることが適しており、ある場所には村や町や都市を築くのが適している、といった類の公然の相談である。「タデヴァ・マンターナ」とは、王が相談したこと、それそのものである。「そのような方法で、頭を振ったり、手を振ったりするような様式で相談するべきである」という意味である。「ラージャ・バハーニタ」とは、王が言ったこと、その意味を実現するのに適したこと。それは、(彼も)その意味を実現するのに適したことだけを言っている、という意味である。
284. Rathūpatthareti rathassa upari attharitapadese. Pākaṭamantananti pakāsabhūtaṃ mantanaṃ. Tañhi suddādīhi ñāyatīti na rahassamantanaṃ. Bhaṇatīti api nu bhaṇati.
284. ラトゥーパッタレーティは、戦車の上の敷物。パーカターマンナンティは、公然たる秘密の相談。それは、純粋な(秘密の)ものによって知られるのであり、秘密の相談ではない。バナティ(言う)とは、言うのか。
285. ‘‘Evameva kho tvaṃ, ambaṭṭha, ye te ahesuṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti tadanubhāsanti bhāsitamanubhāsanti vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ – aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi yamadaggi (ka.) aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu – ‘tyāhaṃ mante adhiyāmi sācariyako’ti, tāvatā tvaṃ bhavissasi isi vā isitthāya vā paṭipannoti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
285. 「アンバッタよ、それと同様に、かつてバラモンたちが持っていた、歌われ、語られ、集められた古い経典の言葉(porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ)を、現代のバラモンたちが、かつての賢者(pubbakā isayo)、経典の作成者(mantānaṃ kattāro)、経典の伝承者(mantānaṃ pavattāro)たちに従って、それらを反復し(anugāyanti)、それらを響かせ(tadanubhāsanti)、語られた言葉を語り(bhāsitamanubhāsanti)、歌われた言葉を歌う(vācitamanuvācenti)ように、例えば、アッタカ、ワーマカ、ワーマデーヴァ、ウェッサミッタ、ヤマダッグニ、アングィーラサ、パラーラドヴァーシャ、ヴァーセッタ、カッサパ、バグーといった人々が、『私は、師のもとで、これらの経典を学んだ』と言うかのように、『私は、師のもとで、これらの経典を学んだ』と言う。それだけで、あなたは賢者(isi)あるいは賢者の地位(isitthāya)に達した者となるだろうか? そんなことはありえない。」
285. Pavattāroti pavattayitāro. Yesanti yesaṃ santakaṃ. Mantapadanti vedasaṅkhātaṃ mantameva . Gītanti aṭṭhakādīhi dasahi porāṇakabrāhmaṇehi sarasampattivasena sajjhāyitaṃ. Pavuttanti aññesaṃ vuttaṃ, vācitanti attho. Samihitanti samupabyūḷhaṃ rāsikataṃ, piṇḍaṃ katvā ṭhapitanti attho. Tadanugāyantīti etarahi brāhmaṇā taṃ tehi pubbe gītaṃ anugāyanti anusajjhāyanti. Tadanubhāsantīti taṃ anubhāsanti, idaṃ purimasseva vevacanaṃ. Bhāsitamanubhāsantīti tehi bhāsitaṃ sajjhāyitaṃ anusajjhāyanti. Vācitamanuvācentīti tehi aññesaṃ vācitaṃ anuvācenti.
285. 「パヴァッターロ」とは、開始する者。「イェーサン」とは、彼らの属する者。「マンタパーダー」とは、ヴェーダと呼ばれる、ヴェーダそのもの。「ギータ」とは、アッタカなど、10人の古代バラモンたちによって、音の調和をもって唱えられたもの。「パヴッタ」とは、他の人々のために言われたこと、つまり「読まれた」という意味である。「サミヒターニ」とは、集められ、積み上げられたもの、つまり、集めて置かれたもの、という意味である。「タダンガヤンティー」とは、今、バラモンたちは、彼らが以前に唱えたものを、唱え続けている。「タダンバハーサンティー」とは、それを唱え続けている、これは前の言葉の同義語である。「バーシタマヌバーサンティー」とは、彼らが唱えたものを、唱え続けている。「ヴァーチタマヌヴァーセンチ」とは、彼らが他の人々のために読んだものを、読んでいる。
Seyyathidanti te katamehi attho. Aṭṭhakotiādīni tesaṃ nāmāni. Te kira dibbena cakkhunā oloketvā parūpaghātaṃ akatvā kassapasammāsambuddhassa bhagavato pāvacanena saha saṃsanditvā mante ganthiṃsu. Aparāpare pana brāhmaṇā pāṇātipātādīni pakkhipitvā tayo vede bhinditvā buddhavacanena saddhiṃ viruddhe akaṃsu. Netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti yena tvaṃ isi bhaveyyāsi, etaṃ kāraṇaṃ na vijjati. Idha bhagavā yasmā – ‘‘esa pucchiyamānopi, attano avattharaṇabhāvaṃ ñatvā paṭivacanaṃ na dassatī’’ti jānāti, tasmā paṭiññaṃ agahetvāva taṃ isibhāvaṃ paṭikkhipi.
「セイヤティダー」とは、どのようなものか、という意味である。「アッタカー」などは、それらの名前である。彼らは(仏陀が)生じることを、天眼で見て、他者を害することなく、カッサパ・サンマ・サンブッダ(仏陀)の教えと一致させて、ヴェーダを編纂した。しかし、他のバラモンたちは、殺生などを加えて、3つのヴェーダを破り、仏陀の教えと矛盾するものにした。そのような場所はない、あなたが賢者になれるような場所はない、という意味である。ここで世尊は、「尋ねられても、自分の無能さを知っているので、答えを言わないだろう」と知っておられるので、約束をせずに、その賢者の地位を否定された。
285. Pavattāroti pāvacanabhāvena vattāro, yasmā te tesaṃ mantānaṃ pavattakā, tasmā āha **‘‘pavattayitāro’’**ti. Sudde bahi katvā raho bhāsitabbaṭṭhena mantā eva, taṃtaṃatthapaṭipattihetutāya padanti mantapadaṃ, anupanītāsādhāraṇatāya vā rahassabhāvena vattabbaṃ hitakiriyāya adhigamupāyaṃ. Sajjhāyitanti gāyanavasena sajjhāyitaṃ, taṃ pana udattānudattādīnaṃ sarānaṃ sampādanavaseneva icchitanti āha **‘‘sarasampattivasenā’’**ti. Aññesaṃ vuttanti pāvacanabhāvena aññesaṃ vuttaṃ. Samupabyūḷhanti saṅgahetvā uparūpari saññūḷhaṃ. Rāsikatanti iruvedayajuvedasāmavedādivasena , tatthāpi paccekaṃ mantabrahmādivasena, ajjhāyānuvākādivasena ca rāsikataṃ.
285. パヴァッターローティは、教えの形で語る者。なぜなら、彼らはその秘密の言葉の語り手であるから、「パヴァッターイタロー」(語り手)と述べられている。スッデー・バヒ・カトヴァー(清めて外に出す)秘密の言葉、それは、それぞれの意味の実現の理由であるから、パダンティ(歩く)は秘密の言葉。あるいは、秘密の言葉として語られるべき、利益をもたらすための方法。サッジャーヤータンティは、歌うように唱えること。しかし、それはウダッタ(高音)とアヌダッタ(低音)などの音を完成させることによって望ましい、と「サラサンパッティヴァセナー」(音の完成によって)と述べられている。アンニェーサン・ヴッタンティは、教えの形で他の者に語られたこと。サームパビューーランティは、集めて重ねること。ラースィカターンティは、イルヴェーダ、ヤジュルヴェーダ、サーマヴェーダなどによる、そこでもそれぞれ、秘密の言葉やブラフマーなどによる、学習や復唱による集積。
Tesanti mantānaṃ kattūnaṃ. Dibbena cakkhunā oloketvāti dibbacakkhuparibhaṇḍena yathākammūpagañāṇena sattānaṃ kammassakatādiṃ paccakkhato dassanaṭṭhena dibbacakkhusadisena pubbenivāsañāṇena atītakappe brāhmaṇānaṃ mantajjhenavidhiñca oloketvā. Pāvacanena saha saṃsanditvāti kassapasammāsambuddhassa yaṃ vacanaṃ vaṭṭasannissitaṃ, tena saha aviruddhaṃ katvā. Na hi tesaṃ vivaṭṭasannissito attho paccakkho hoti. Aparāpare panāti aṭṭhakādīhi aparā pare pacchimā okkākarājakālādīsu uppannā. Pakkhipitvāti aṭṭhakādīhi ganthitamantapadesu kilesasannissitapadānaṃ tattha tattha pade pakkhipanaṃ katvā. Viruddhe akaṃsūti brāhmaṇadhammikasuttādīsu āgatanayena saṃkilesikatthadīpanato paccanīkabhūte akaṃsu. Idhāti ‘‘tyāhaṃ mante adhīyāmī’’ti etasmiṃ ṭhāne. Paṭiññaṃ aggahetvāti ‘‘taṃ kiṃ maññasī’’ti evaṃ paṭiññaṃ aggahetvāva.
テサンティは、秘密の言葉の作成者。ディッベーナ・チャックーナ・オロケトヴァーティは、天眼で見る、すなわち、カルマに従って進む知恵によって、生きとし生けるもののカルマの性質などを直接見ることで、天眼のような、過去世の知識によって、過去の世にバラモンの秘密の学習方法を見た。パーヴァーナ(教え)と調和して、とは、カッサパ・サンマ・サンブッダ(カッサパ仏)の言葉であり、輪廻に繋がっているものであり、矛盾しないようにすること。なぜなら、それらの輪廻から離れた意味は直接見られないからである。アパラパーレー・パナーティは、アッタカ(八巻)などから、後に現れた、後世の時代に生まれた者たち。パッキピトヴァーティは、アッタカ(八巻)などから編纂された秘密の言葉の中に、煩悩に繋がる言葉を、そこかしこに挿入すること。ヴィルッダヘ・アカンスーティは、バラモン・ダンミカスッタ(バラモン教法経)などに現れる方法で、煩悩を助長する意味から、反対の行為を行った。イダーティは、「私は秘密の言葉を学習している」というこの場所で。パティニャー・アッガヘトヴァーティは、「あなたはどう思いますか」という誓約を受け取らずに。
286. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, kinti te sutaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ – ye te ahesuṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti tadanubhāsanti bhāsitamanubhāsanti vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ – aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu, evaṃ su te sunhātā suvilittā kappitakesamassū āmukkamaṇikuṇḍalābharaṇā āmuttamālābharaṇā (sī. syā. pī.) odātavatthavasanā pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricārenti, seyyathāpi tvaṃ etarahi sācariyako’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
286. 「アンバッタよ、どう思いますか。バラモンたちの、年長で、老齢で、師匠がたであった人たちが、『昔のバラモンの賢者たち、聖歌の創造者たち、聖歌の伝承者たちが、今バラモンたちが歌い、語り、伝えている古い聖歌の言葉について、声に合わせて歌い、言葉に合わせて語り、話された言葉を繰り返している。それは、アッタカ、ワーマカ、ワーマデーヴァ、ヴェッサミッタ、ヤマタッグギ、アングィラサ、バラドヴァージャ、ワーセッタ、カッサパ、バグである。彼らは、あなたのように、善く沐浴し、善く化粧し、髪や髭を整え、宝石の装飾品を身につけ、清潔な衣をまとい、五つの感覚的欲求に満たされ、それらに満足して、師匠のもとで暮らしている』と語っていたのを聞いたことがありますか。」「いいえ、ゴータマ長老。」
‘‘…Pe… evaṃ su te sālīnaṃ odanaṃ sucimaṃsūpasecanaṃ vicitakāḷakaṃ anekasūpaṃ anekabyañjanaṃ paribhuñjanti, seyyathāpi tvaṃ etarahi sācariyako’’ti ? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「……だから、彼らは、あなたのように、師匠のもとで暮らしているように、浄らかで、上質な、彩り豊かな、様々な具材の入った、様々な薬味の添えられた米を食べていると聞いたことがありますか。」「いいえ、ゴータマ長老。」
‘‘…Pe… evaṃ su te veṭhakanatapassāhi nārīhi paricārenti, seyyathāpi tvaṃ etarahi sācariyako’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「……だから、彼らは、あなたのように、師匠のもとで暮らしているように、従順な女性たちに仕えられていると聞いたことがありますか。」「いいえ、ゴータマ長老。」
‘‘…Pe… evaṃ su te kuttavālehi vaḷavārathehi dīghāhi patodalaṭṭhīhi vāhane vitudentā vipariyāyanti, seyyathāpi tvaṃ etarahi sācariyako’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「……だから、彼らは、あなたのように、師匠のもとで暮らしているように、鞭や革綱で馬を打ち、長い鞭で馬車を引いて、激しく進んでいると聞いたことがありますか。」「いいえ、ゴータマ長老。」
‘‘…Pe… evaṃ su te ukkiṇṇaparikhāsu okkhittapalighāsu nagarūpakārikāsu dīghāsivudhehi dīghāsibaddhehi (syā. pī.) purisehi rakkhāpenti, seyyathāpi tvaṃ etarahi sācariyako’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「……だから、彼らは、あなたのように、師匠のもとで暮らしているように、堀が掘られ、閂がかけられ、都市の門が守られ、長大な武器を持つ兵士たちによって守られていると聞いたことがありますか。」「いいえ、ゴータマ長老。」
‘‘Iti kho, ambaṭṭha, neva tvaṃ isi na isitthāya paṭipanno sācariyako. Yassa kho pana, ambaṭṭha, mayi kaṅkhā vā vimati vā so maṃ pañhena, ahaṃ veyyākaraṇena sodhissāmī’’ti.
「このように、アンバッタよ、あなたは賢者でもなく、賢者の道に進んだ者でもなく、師匠のもとで暮らしている者でもない。アンバッタよ、私に対して疑念や迷いがある者は、私に尋ねるがよい。私は説明によって明らかにするだろう。」
286. Idāni yasmā te porāṇā dasa brāhmaṇā nirāmagandhā anitthigandhā rajojalladharā brahmacārino araññāyatane pabbatapādesu vanamūlaphalāhārā vasiṃsu. Yadā katthaci gantukāmā honti, iddhiyā ākāseneva gacchanti, natthi tesaṃ yānena kiccaṃ. Sabbadisāsu ca nesaṃ mettādibrahmavihārabhāvanāva ārakkhā hoti, natthi tesaṃ pākārapurisaguttīhi attho. Iminā ca ambaṭṭhena sutapubbā tesaṃ paṭipatti; tasmā imassa sācariyakassa tesaṃ paṭipattito ārakabhāvaṃ dassetuṃ – ‘‘taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭhā’’tiādimāha.
286. 今、なぜなら、あの10人の古代バラモンたちは、匂いのない、女性の匂いのない、塵と垢にまみれた、梵行者たちであったが、森の麓の山々で、果実を食料として住んでいた。いつどこかへ行こうとするときは、神通力で空を飛んで行った。彼らには車を使う必要がなかった。また、すべての方向において、彼らの守護は慈悲などの梵住の修習そのものであり、彼らには城壁や兵士による護衛は必要なかった。このアンバッターも、彼らの行いについては聞いたことがあった。そのため、彼の師の、彼らの行いから(身を守る)様子を示すために、「アンバッターよ、あなたはどう思うか…」と言われたのである。
Tattha vicitakāḷakanti vicinitvā apanītakāḷakaṃ. Veṭhakanatapassāhīti dussapaṭṭadussaveṇi ādīhi veṭhakehi namitaphāsukāhi. Kuttavālehīti sobhākaraṇatthaṃ kappetuṃ, yuttaṭṭhānesu kappitavālehi. Ettha ca vaḷavānaṃyeva vālā kappitā, na rathānaṃ, vaḷavapayuttattā pana rathāpi ‘‘kuttavālā’’ti vuttā. Ukkiṇṇaparikhāsūti khataparikhāsu. Okkhittapalighāsūti ṭhapitapalighāsu. Nagarūpakārikāsūti ettha upakārikāti paresaṃ ārohanivāraṇatthaṃ samantā nagaraṃ pākārassa adhobhāge katasudhākammaṃ vuccati. Idha pana tāhi upakārikāhi yuttāni nagarāneva ‘‘nagarūpakārikāyo’’ti adhippetāni. Rakkhāpentīti tādisesu nagaresu vasantāpi attānaṃ rakkhāpenti. Kaṅkhāti ‘‘sabbaññū, na sabbaññū’’ti evaṃ saṃsayo. Vimatīti tasseva vevacanaṃ, virūpā mati, vinicchinituṃ asamatthāti attho. Idaṃ bhagavā ‘‘ambaṭṭhassa iminā attabhāvena maggapātubhāvo natthi, kevalaṃ divaso vītivattati, ayaṃ kho pana lakkhaṇapariyesanatthaṃ āgato, tampi kiccaṃ nassarati. Handassa satijananatthaṃ nayaṃ demī’’ti āha.
そこで「ヴィチタカラーカ」とは、選び取って取り除かれた黒いもの。「ヴェーダカナタパッサヒー」とは、布の端、布の帯などで覆われ、(髪を)結ったもの。「クッタヴァーレヒー」とは、美しくするために、適切な場所で(髪を)結ったもの。ここで(馬の)たてがみの毛だけが結われたのであり、馬車のものではない。しかし、馬車が馬で引かれているので、「クッタヴァーラ」とも言われる。「ウッキンナパリカー」とは、囲いに掘られた堀。「オッキッタパリガー」とは、置かれた関所。「ナガラウパカーリカ」とは、ここで「ウパカーリカー」とは、他の人々が(侵入することを)防ぐために、都市の周りの城壁の下部に漆喰で塗られたものを指す。しかし、ここでは、それらの「ウパカーリカー」で飾られた都市そのものを、「ナガラウパカーリカー」と意図している。「ラクカーペンティー」とは、そのような都市に住んでいても、自分自身を守っている。「カンカー」とは、「全知か、全知でないか」というような疑い。「ヴィマティー」とは、それの同義語であり、誤った考え、判断できないという意味である。世尊は、「アンバッターはこの身をもって、悟りの境地に至ることはない。ただ時間が過ぎ去るだけだ。しかし、彼は特徴を調べるためにやって来た。それも無駄になるだろう。さあ、彼に悟らせるために、道を示そう」と言われたのである。
286. Nirāmagandhāti kilesāsucivasena vissagandharahitā. Anitthigandhāti itthīnaṃ gandhamattassapi avisahanena itthigandharahitā. Ettha ca **‘‘nirāmagandhā’’**ti etena tesaṃ porāṇānaṃ brāhmaṇānaṃ vikkhambhitakilesataṃ dasseti, **‘‘anitthigandhā brahmacārino’’**ti etena ekavihāritaṃ, **‘‘rajojalladharā’’**ti etena maṇḍanavibhūsanānuyogābhāvaṃ, **‘‘araññāyatane pabbatapādesu vasiṃsū’’**ti etena manussūpacāraṃ pahāya vivittavāsaṃ, **‘‘vanamūlaphalāhārā vasiṃsū’’**ti etena sālimaṃsodanādipaṇītāhārapaṭikkhepaṃ, **‘‘yadā’’**tiādinā yānavāhanapaṭikkhepaṃ, **‘‘sabbadisāsū’’**tiādinā rakkhāvaraṇapaṭikkhepaṃ, evañca vadanto micchāpaṭipadāpakkhikaṃ sācariyassa ambaṭṭhassa vuttiṃ upādāya sammāpaṭipadāpakkhikāpi tesaṃ brāhmaṇānaṃ vutti ariyavinaye sammāpaṭipattiṃ upādāya micchāpaṭipadāyeva. Kutassa sallekhapaṭipattiyuttatāti. ‘‘Evaṃ sute’’tiādinā bhagavā ambaṭṭhaṃ santajjento niggaṇhātīti dasseti.
286. ニラーマガンダーティは、煩悩の不浄さから離れた香り。アニッティガンダハーティは、女性の香りさえ耐えられないこと、女性の香りから離れている。ここで、「ニラーマガンダー」とは、古代のバラモンの煩悩を抑制した状態を示し、「アニッティガンダ・ブラフマチャーリノー」とは、独身生活、 「ラジョジャッラダラー」とは、装飾や飾り付けをしないこと、「アラニャーヤタネ・パッバタパーデーセ・ヴァーシンー」(森の端、山の麓に住んでいた)とは、人里離れた場所で暮らすこと、「ヴァナムーラパラハー・ヴァーシンー」(森の根や果実を食べる)とは、洗練された食べ物を拒否すること、「ヤダー」(いつ)などとは、乗り物に乗ることの拒否、「サッバディサーシュー」(すべての方向)とは、防御や警備の拒否。このように語ることで、誤った実践の擁護者であるサチャリヤ(師)の生活様式を取り上げて、正しい実践の擁護者であっても、彼らの生活様式は、仏教の教えにおいて正しい実践を取り上げて、誤った実践である。クッタッサ・サルレークハ・パティパッティ・ユッタターティ(なぜ厳しい実践にふさわしいのか)。「エヴァム・スッテ」(このように聞いた)などと、仏はアンバッタ(バラモンの一族)を叱りつけて、懲らしめることを示している。
Veṭhakehīti veṭhakapaṭṭakāhi. Samantānagaranti nagarassa samantato. Katasudhākammaṃ pākārassa adhobhāge ṭhānaṃ vuccatīti adhippāyo.
ヴェーダケーヒーティは、ヴェーダカ(覆い)やパッタカ(敷物)で。サマンターナガランティは、街の周り。カタスダーカマン(漆喰で固められた)とは、城壁の下の部分のことである、という意図である。
Dvelakkhaṇādassanaṃ 二つの特徴の認識
287. Atha kho bhagavā vihārā nikkhamma caṅkamaṃ abbhuṭṭhāsi. Ambaṭṭhopi māṇavo vihārā nikkhamma caṅkamaṃ abbhuṭṭhāsi. Atha kho ambaṭṭho māṇavo bhagavantaṃ caṅkamantaṃ anucaṅkamamāno bhagavato kāye dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇāni samannesi. Addasā kho ambaṭṭho māṇavo bhagavato kāye dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇāni yebhuyyena ṭhapetvā dve . Dvīsu mahāpurisalakkhaṇesu kaṅkhati vicikicchati nādhimuccati na sampasīdati – kosohite ca vatthaguyhe pahūtajivhatāya ca.
287. その後、世尊は精舎から出て、歩行を始められた。アンバッタもまた、精舎から出て、歩行を始められた。その時、アンバッタという名の青年は、世尊の歩行に続いて歩きながら、世尊の身体にある三十二の大人の特徴を観察された。アンバッタは、世尊の身体にある三十二の大人の特徴のうち、二つを除いて、ほとんどすべてを観察された。二つの大人の特徴について、彼は疑い、迷い、確信できず、納得できなかった。それは、衣で覆われた陰部と、舌の広さである。
287. Evaṃ vatvā pana yasmā buddhānaṃ nisinnānaṃ vā nipannānaṃ vā koci lakkhaṇaṃ pariyesituṃ na sakkoti, ṭhitānaṃ pana caṅkamantānaṃ vā sakkoti. Āciṇṇañcetaṃ buddhānaṃ lakkhaṇapariyesanatthaṃ āgatabhāvaṃ ñatvā uṭṭhāyāsanā caṅkamādhiṭṭhānaṃ nāma, tena bhagavā uṭṭhāyāsanā bahi nikkhanto. Tasmā atha kho bhagavātiādi vuttaṃ.
287. そのように言ったが、なぜなら、仏陀たちが座っているときも、横になっているときも、誰かが特徴を調べようとしてもできない。しかし、立っているときや歩いているときならできる。仏陀たちが特徴を調べるために来たことを知って、座っていた場所から立ち上がって歩き始めることは、仏陀たちの習慣であった。そのため、「世尊は立ち上がって、外に出られた」というようなことが言われたのである。
Samannesīti gavesi, ekaṃ dveti vā gaṇayanto samānayi. Yebhuyyenāti pāyena, bahukāni addasa, appāni na addasāti attho. Tato yāni na addasa tesaṃ dīpanatthaṃ vuttaṃ – ‘‘ṭhapetvā dve’’ti. Kaṅkhatīti ‘‘aho vata passeyya’’nti patthanaṃ uppādeti. Vicikicchatīti tato tato tāni vicinanto kicchati na sakkoti daṭṭhuṃ. Nādhimuccatīti tāya vicikicchāya sanniṭṭhānaṃ na gacchati. Na sampasīdatīti tato – ‘‘paripuṇṇalakkhaṇo aya’’nti bhagavati pasādaṃ nāpajjati. Kaṅkhāya vā dubbalā vimati vuttā, vicikicchāya majjhimā, anadhimuccanatāya balavatī, asampasādena tehi tīhi dhammehi cittassa kālusiyabhāvo. Kosohiteti vatthikosena paṭicchanne. Vatthaguyheti aṅgajāte bhagavato hi varavāraṇasseva kosohitaṃ vatthaguyhaṃ suvaṇṇavaṇṇaṃ padumagabbhasamānaṃ. Taṃ so vatthapaṭicchannattā apassanto, antomukhagatāya ca jivhāya pahūtabhāvaṃ asallakkhento tesu dvīsu lakkhaṇesu kaṅkhī ahosi vicikicchī.
「サマンネーシ」とは、探し求めた、一つ、二つと数えながら集めた。「イェーブユンナ」とは、ほとんど、多くは見たが、少しは見なかった、という意味である。それゆえ、見なかったもののために、「二つを除いて」と言われた。「カンクハー」とは、「ああ、見ることができたらなあ」という願いを生じさせる。「ヴィチキッチャ」とは、あちこちそれらを調べようとして、見ることができずに苦しむ。「ナーディムチャティー」とは、その疑いによって、確信に至らない。「ナ・サンパシダーティー」とは、それによって、「完全な特徴をお持ちだ」と仏陀に信心を持たない。「カンカー」は弱い疑い、「ヴィチキッチャ」は中程度の疑い、「ナーディムチャナー」は強い疑い、「ナ・サンパサーダ」は、それら三つの状態によって、心の暗さである。「コーサヒタ」とは、布で覆われている。「ヴァッタグーハ」とは、体の部分、仏陀の(顔は)まるで雄牛のようであり、布で覆われた隠された部分、金色の、蓮の花芯のようなものである。それを布で覆われていると見ていないので、また、内側に向いた舌がたくさん出ていることに気づいていないので、その二つの特徴について、疑い深く、迷っていた。
287. Na sakkotisaṅkucite iriyāpathe anavasesato tesaṃ dubbibhāvanato. Gavesīti ñāṇena pariyesanamakāsi. Samānayīti ñāṇena saṅkalento sammā ānayi samāhari. **‘‘Kaṅkhatī’’**ti padassa ākaṅkhatīti ayamatthoti āha **‘‘aho vata passeyyanti patthanaṃ uppādetī’’**ti. Kicchatīti kilamati. **‘‘Kaṅkhatī’’**ti padassa pubbe āsisanatthataṃ vatvā idānissa saṃsayatthatameva vikappantaravasena dassento **‘‘kaṅkhāya vā dubbalā vimati vuttā’’**ti āha. Tīhi dhammehīti tippakārehi saṃsayadhammehi. Kālusiyabhāvoti appasannatāya hetubhūto āvilabhāvo.
287. ナ・サッコティ・サンクチンテー・イリヤパテー(姿勢が不自由で、完全にそれらの悪さを理解できない)。ガヴェーシーティは、知恵で探求した。サマーナイーティは、知恵で集め、正しく導き、収集した。「カンクハーティ」(疑う)という言葉に対して、「アーハン・ヴァタ・パッセーヤン」(ああ、見たいものだ)と願望を生じさせる、と述べている。キッチャティーティは、疲れる。「カンクハーティ」(疑う)という言葉に、以前は願望があったことを述べ、今、疑いの状態であることを、別の解釈で示し、「カンクハーヤ・ヴァー・ドゥバララ・ヴィマティ・ヴッター」(あるいは、疑いのために弱い決断が述べられている)と述べている。ティーヒ・ダンメーヒーティは、三つの疑いの性質。カルーシヤバーヴォーティは、不信心の根源である、混乱した状態。
Yasmā bhagavato kosohitaṃ sabbabuddhānaṃ āveṇikaṃ aññehi asādhāraṇaṃ vatthaguyhaṃ suvisuddhakañcanamaṇḍalasannikāsaṃ, attano saṇṭhānasannivesasundaratāya ājāneyyagandhahatthino varaṅgaparamacārubhāvaṃ, vikasamānatapaniyāravindasamujjalakesarāvattavilāsaṃ, sañjhāpabhānurañjitajalavanantarābhilakkhitasampuṇṇacandamaṇḍalasobhañca attano siriyā abhibhuyya virājati, yaṃ bāhirabbhantaramalehi anupakkiliṭṭhatāya, cirakālaṃ suparicitabrahmacariyādhikāratāya, susaṇṭhitasaṇṭhānasampattiyā ca , kopīnampi santaṃ akopīnameva, tasmā vuttaṃ **‘‘bhagavato hī’’**tiādi. Pahūtabhāvanti puthulabhāvaṃ. Ettheva hi tassa saṃsayo, tanumudusukumāratādīsu panassa guṇesu vicāraṇā eva nāhosi.
なぜなら、仏の姿は、すべての仏に共通する、他とは異なる、隠された、非常に純粋な金の円盤のような、その形と配置の美しさから、最高の象の素晴らしい美しさ、輝く蓮の花の雄蕊のような、夕暮れ時の光に照らされた水面の満月のような輝き、その輝きで凌駕して輝いている。それは、外部と内部の汚れがないため、長い間、精進の修行を続けたため、整った姿のため、怒っていても怒らないように見える。ゆえに、「ブガヴァトー・ヒー」(仏の)などと述べられている。パフーダバーヴァンティは、広大な状態。彼の疑いは、すべてここにあり、細さ、柔らかさ、繊細さなどの性質については、彼の考察はなかった。
288. Atha kho bhagavato etadahosi – ‘‘passati kho me ayaṃ ambaṭṭho māṇavo dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇāni yebhuyyena ṭhapetvā dve. Dvīsu mahāpurisalakkhaṇesu kaṅkhati vicikicchati nādhimuccati na sampasīdati – kosohite ca vatthaguyhe pahūtajivhatāya cā’’ti. Atha kho bhagavā tathārūpaṃ iddhābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkhāsi yathā addasa ambaṭṭho māṇavo bhagavato kosohitaṃ vatthaguyhaṃ. Atha kho bhagavā jivhaṃ ninnāmetvā ubhopi kaṇṇasotāni anumasi paṭimasi, ubhopi nāsikasotāni anumasi paṭimasi, kevalampi nalāṭamaṇḍalaṃ jivhāya chādesi. Atha kho ambaṭṭhassa māṇavassa etadahosi – ‘‘samannāgato kho samaṇo gotamo dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇehi paripuṇṇehi, no aparipuṇṇehī’’ti. Bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘handa ca dāni mayaṃ, bho gotama, gacchāma, bahukiccā mayaṃ bahukaraṇīyā’’ti . ‘‘Yassadāni tvaṃ, ambaṭṭha, kālaṃ maññasī’’ti. Atha kho ambaṭṭho māṇavo vaḷavārathamāruyha pakkāmi.
288. その時、世尊はこう思われた。「このアンバッタという名の青年は、私にある三十二の大人の特徴のうち、二つを除いて、ほとんどすべてを観察した。二つの大人の特徴について、彼は疑い、迷い、確信できず、納得できなかった。それは、衣で覆われた陰部と、舌の広さである。」そこで、世尊は、アンバッタという名の青年が世尊の衣で覆われた陰部と舌の広さを見ることができたような、神通力を発揮された。その後、世尊は舌を伸ばして、両方の耳の穴を覆い、両方の鼻の穴を覆い、舌で額全体を覆われた。その時、アンバッタという名の青年の心にこう思われた。「ゴータマという名の修行者は、三十二の大人の特徴を、すべて備えている。不完全ではない。」そして、彼は世尊にこう言った。「ゴータマ長老、今、我々は行かねばなりません。我々は多くの仕事があり、多くのことをしなければなりません。」「アンバッタよ、今、君が行きたい時が来た。」その後、アンバッタという名の青年は馬車に乗って帰っていった。
288. Tathārūpanti taṃ rūpaṃ. Kimettha aññena vattabbaṃ? Vuttametaṃ nāgasenatthereneva milindaraññā puṭṭhena – ‘‘dukkaraṃ, bhante, nāgasena, bhagavatā katanti. Kiṃ mahārājāti? Mahājanena hirikaraṇokāsaṃ brahmāyu brāhmaṇassa ca antevāsi uttarassa ca, bāvarissa antevāsīnaṃ soḷasabrāhmaṇānañca , selassa brāhmaṇassa ca antevāsīnaṃ tisatamāṇavānañca dassesi, bhanteti. Na, mahārāja, bhagavā guyhaṃ dassesi. Chāyaṃ bhagavā dassesi. Iddhiyā abhisaṅkharitvā nivāsananivatthaṃ kāyabandhanabaddhaṃ cīvarapārutaṃ chāyārūpakamattaṃ dassesi mahārājāti. Chāyaṃ diṭṭhe sati diṭṭhaṃyeva nanu, bhanteti? Tiṭṭhatetaṃ, mahārāja, hadayarūpaṃ disvā bujjhanakasatto bhaveyya, hadayamaṃsaṃ nīharitvā dasseyya sammāsambuddhoti. Kallosi, bhante, nāgasenā’’ti.
288. 「タタルーパー」とは、その姿。「ここで他に何を言う必要があるだろうか? ナーガセーナ長老が、ミラーンダ王に尋ねられて、「長老、ナーガセーナ、世尊は困難なことをなさった。何ですか、王よ? 多くの人々、ヒリカーオカーシャ(恥ずかしがり屋)、ブラフマーユ、バラモンの弟子、ウッタラ、バヴァリ、16人のバラモンの弟子、セーラ、バラモンの300人のマナヴァの弟子たちに示された、ということです。いいえ、王よ、世尊は隠されたものを示されたのではない。影を示されたのだ。神通力で作り出した、衣をまとった、体の結び目に結ばれた、頭陀袋をまとった影の姿を示されたのだ、王よ」と言われた。影を見たとき、見たのではないですか、長老? それはさておき、王よ。心の姿を見て、理解する者となろう。心の肉を取り出して示されるというのか、サンマ・サンブッダは? 賢明ですね、長老、ナーガセーナ。」
Ninnāmetvāti nīharitvā. Anumasīti kathinasūciṃ viya katvā anumajji, tathākaraṇena cettha mudubhāvo, kaṇṇasotānumasanena dīghabhāvo, nāsikasotānumasanena tanubhāvo, nalāṭacchādanena puthulabhāvo pakāsitoti veditabbo.
「ニンナーメトヴァ」とは、取り出して。「アヌマシー」とは、縫い針のようにして、縫った。そのようなやり方で、ここでは柔らかさが示されている。耳の穴をなぞることで、長さが示されている。鼻の穴をなぞることで、細さが示されている。額を覆うことで、幅広さが示されている、と理解すべきである。
288. Hirikaraṇokāsanti hiriyitabbaṭṭhānaṃ. Chāyanti paṭibimbaṃ. Kathaṃ kīdisanti āha **‘‘iddhiyā’’**tiādi. Chāyārūpakamattanti bhagavato paṭibimbarūpaṃ. Tañca kho buddhasantānato vinimuttattā rūpakamattaṃ bhagavato sarīravaṇṇasaṇṭhānāvayavaṃ iddhimayaṃ bimbakamattaṃ. Taṃ pana rūpakamattaṃ dassento bhagavā yathā attano buddharūpaṃ na dissati, tathā katvā dasseti. Ninnetvāti nīharitvā. Kallosīti pucchāvissajjane kusalo cheko asi. Tathākaraṇenāti kathinasūciṃ viya karaṇena. Etthāti pahūtajivhāya. Mudubhāvo pakāsito amuduno ghanasukhumabhāvāpādanatthaṃ asakkuṇeyyattā dīghabhāvo, tanubhāvo cāti daṭṭhabbaṃ.
288. ヒリカラノカーサンティ 恥ずべき場所。「チャーヤンティ」とは影のこと。「カタン・ギーディサンティ」とは「イッディヤー」などと言われたこと。「チャーヤールーパーカマッタンティ」とは、世尊の影のようなもの。それは、仏の相続から離れた、世尊の身体の色合いや姿形を模した、神通力によって作られた影である。「タム・パナ・ルーパカマッタン・ダッセントー」とは、世尊がご自身の仏の姿が見えないようにして見せること。「ニンネーティ」とは、連れ出すこと。「カルーシーティ」とは、問いに答えることに熟達した者。「タターカラーナデーナティ」とは、堅固さを示すようにすること。「エッタティ」とは、舌が盛んなこと。柔らかさは、硬くも柔らかくもない性質を生み出すことができないため、長さや細さとして示されたと理解すべきである。
289. Tena kho pana samayena brāhmaṇo pokkharasāti ukkaṭṭhāya nikkhamitvā mahatā brāhmaṇagaṇena saddhiṃ sake ārāme nisinno hoti ambaṭṭhaṃyeva māṇavaṃ paṭimānento. Atha kho ambaṭṭho māṇavo yena sako ārāmo tena pāyāsi. Yāvatikā yānassa bhūmi, yānena gantvā yānā paccorohitvā pattikova yena brāhmaṇo pokkharasāti tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā brāhmaṇaṃ pokkharasātiṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi.
289. その時、バラモン・ポッカラサーティは、王宮から出て、多くのバラモンたちと共に、自分の庭園に座って、アンバッタという名の青年を待っていた。その時、アンバッタという名の青年は、自分の庭園に向かって行った。馬車で進めるだけ進み、馬車から降りて歩き、バラモン・ポッカラサーティのところへ行った。そして、バラモン・ポッカラサーティに近づき、彼に敬礼して、片側に座った。
289. Paṭimānentoti āgamento, āgamanamassa patthento udikkhantoti attho.
289. 「パティマーネンティ」とは、到着すること、到着を待ち望み、見つめる、という意味である。
290. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ brāhmaṇo pokkharasāti etadavoca – ‘‘kacci, tāta ambaṭṭha, addasa taṃ bhavantaṃ gotama’’nti? ‘‘Addasāma kho mayaṃ, bho, taṃ bhavantaṃ gotama’’nti. ‘‘Kacci, tāta ambaṭṭha, taṃ bhavantaṃ gotamaṃ tathā santaṃyeva saddo abbhuggato no aññathā; kacci pana so bhavaṃ gotamo tādiso no aññādiso’’ti ? ‘‘Tathā santaṃyeva, bho, taṃ bhavantaṃ gotamaṃ saddo abbhuggato no aññathā, tādisova so bhavaṃ gotamo no aññādiso. Samannāgato ca so bhavaṃ gotamo dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇehi paripuṇṇehi no aparipuṇṇehī’’ti. ‘‘Ahu pana te, tāta ambaṭṭha, samaṇena gotamena saddhiṃ kocideva kathāsallāpo’’ti? ‘‘Ahu kho me, bho, samaṇena gotamena saddhiṃ kocideva kathāsallāpo’’ti. ‘‘Yathā kathaṃ pana te, tāta ambaṭṭha, ahu samaṇena gotamena saddhiṃ kocideva kathāsallāpo’’ti? Atha kho ambaṭṭho māṇavo yāvatako yāvatiko (ka. pī.) ahosi bhagavatā saddhiṃ kathāsallāpo, taṃ sabbaṃ brāhmaṇassa pokkharasātissa ārocesi.
290. 片側に座ったアンバッタという名の青年に、バラモン・ポッカラサーティはこう言った。「アンバッタよ、その尊師ゴーダマにお会いしましたか。」「はい、長老、その尊師ゴーダマにお会いしました。」「アンバッタよ、その尊師ゴーダマは、評判通りのお方でしたか、それとも評判とは違いましたか。」「長老、その尊師ゴーダマは、評判通りのお方でした。評判とは違ったわけではありません。その尊師ゴーダマは、三十二の大人の特徴をすべて備えておられました。不完全ではありませんでした。」「アンバッタよ、あなたは、ゴーダマという名の修行者と、何か話しましたか。」「はい、長老、ゴーダマという名の修行者と、何か話しました。」「アンバッタよ、ゴーダマという名の修行者と、どのように話しましたか。」その時、アンバッタという名の青年は、世尊と話したすべてを、バラモン・ポッカラサーティに語った。
290. Kathāsallāpoti kathā ca sallāpo ca, kathanaṃ paṭikathananti attho.
290. 「カターサッラーパ」とは、会話と談話、つまり、話すことと応じること、という意味である。
291. Evaṃ vutte, brāhmaṇo pokkharasāti ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavoca – ‘‘aho vata re amhākaṃ paṇḍitaka paṇḍitakā , aho vata re amhākaṃ bahussutaka bahussutakā , aho vata re amhākaṃ tevijjaka tevijjakā , evarūpena kira, bho, puriso atthacarakena kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeyya. Yadeva kho tvaṃ, ambaṭṭha, taṃ bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ āsajja āsajja avacāsi, atha kho so bhavaṃ gotamo amhepi evaṃ upaneyya upaneyya avaca. Aho vata re amhākaṃ paṇḍitaka, aho vata re amhākaṃ bahussutaka, aho vata re amhākaṃ tevijjaka, evarūpena kira, bho, puriso atthacarakena kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeyyā’’ti, kupito so kupito (pī.) anattamano ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ padasāyeva pavattesi. Icchati ca tāvadeva bhagavantaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ.
291. それを聞いて、バラモン・ポッカラサーティはアンバッタという名の青年にこう言った。「ああ、我らの賢者よ、ああ、我らの博識者よ、ああ、我らの三つの知識を持つ者よ。このような人物が、悪行によって、肉体の滅亡後に、悪趣、悪道、没落、地獄に生まれるというのか。アンバッタよ、あなたがその尊師ゴーダマを攻撃し、攻撃して、そのように言ったにもかかわらず、その尊師ゴーダマは、私たちをも攻撃し、攻撃して、そのように言われました。ああ、我らの賢者よ、ああ、我らの博識者よ、ああ、我らの三つの知識を持つ者よ。このような人物が、悪行によって、肉体の滅亡後に、悪趣、悪道、没落、地獄に生まれるというのか。」彼は怒り、不機嫌になって、アンバッタという名の青年を足で蹴った。そして、すぐに世尊にお会いするために行きたくなった。
291. Aho vatāti garahavacanametaṃ. Reti idaṃ hīḷanavasena āmantanaṃ. Paṇḍitakāti tameva jigucchanto āha. Sesapadadvayepi eseva nayo. Evarūpena kira bho puriso atthacarakenāti idaṃ yādiso tvaṃ, edise atthacarake hitakārake sati puriso nirayaṃyeva gaccheyya, na aññatrāti imamatthaṃ sandhāya vadati. Āsajja āsajjāti ghaṭṭetvā ghaṭṭetvā. Amhepi evaṃ upaneyya upaneyyāti brāhmaṇo kho pana ambaṭṭha pokkharasātītiādīni vatvā evaṃ upanetvā upanetvā paṭicchannaṃ kāraṇaṃ āvikaritvā suṭṭhu dāsādibhāvaṃ āropetvā avaca, tayā amhe akkosāpitāti adhippāyo. Padasāyeva pavattesīti pādena paharitvā bhūmiyaṃ pātesi. Yañca so pubbe ācariyena saddhiṃ rathaṃ āruhitvā sārathi hutvā agamāsi , tampissa ṭhānaṃ acchinditvā rathassa purato padasā yevassa gamanaṃ akāsi.
291. 「アホ・ヴァタ」とは、非難の言葉である。「レティ」とは、軽蔑の念をもって呼びかけること。「パンディタカー」とは、それを軽蔑して言った。「セーサ・パダ・ドヴァヤピ」とは、残りの二つの言葉も、同じ意味である。「エヴァルーペナ・キラ・ボー・プルソ・アッタチャラケーナ」とは、あなたがどのような者であるか、そのような行いを助ける者がいるのに、人間は地獄に落ちるだろう、他の場所ではない、というこの意味について言っている。「アーサッジャ・アーサッジャ」とは、触れて触れて。「アムヘピ・エヴァム・ウパネイア・ウパネイア」とは、バラモンよ、アンバッターよ、ポッカラサーティなどの言葉を言って、このように扱って、隠された理由を明らかにして、完全に奴隷のような地位に落として、言わなかった。あなたは私たちを侮辱した、という意図である。「パダーサヤエヴァ・パヴァッテーシ」とは、足で蹴って地面に倒した。彼が以前、師と共に車に乗って御者として行ったことも、その地位を奪わずに、車の前で足で歩かせたのである。
291. **‘‘Atthacarakenā’’**ti iminā byatirekamukhena anatthacarakataṃyeva vibhāveti. Na aññatrāti na aññasmiṃ sugatiyanti attho. Upanetvā upanetvāti taṃ taṃ dosaṃ upanetvā upanetvā, tenāha **‘‘suṭṭhudāsādibhāvaṃ āropetvā’’**ti. Pātesīti pavaṭṭanavasena pātesi.
291. 「アッタチャラケーナー」とは、この「逆説」という手法によって、利益にならない行為を明らかにする。他の場所ではない、とは、他の善処ではないという意味である。「ウパネーティヴァ」とは、そのその悪徳を連れてくること、とある。だから、「スッドゥーダーサディバーヴァム・アローペーティ」と言った。「 パーテーティ」とは、流れるままに流した。
Pokkharasātibuddhupasaṅkamanaṃ ポッカラサーティ・バラモンの仏陀への訪問
292. Atha kho te brāhmaṇā brāhmaṇaṃ pokkharasātiṃ etadavocuṃ – ‘‘ativikālo kho, bho, ajja samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Svedāni dāni sve (sī. ka.) bhavaṃ pokkharasāti samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’ti. Atha kho brāhmaṇo pokkharasāti sake nivesane paṇītaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ paṭiyādāpetvā yāne āropetvā ukkāsu dhāriyamānāsu ukkaṭṭhāya niyyāsi, yena icchānaṅgalavanasaṇḍo tena pāyāsi. Yāvatikā yānassa bhūmi yānena gantvā, yānā paccorohitvā pattikova yena bhagavā tenupasaṅkami. Upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi, sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi.
292. その時、バラモンたちはバラモン・ポッカラサーティにこう言った。「長老、今日、ゴーダマという名の修行者にお会いするには遅すぎます。ポッカラサーティ長老は、今からゴーダマという名の修行者にお会いされるのでしょうか。」そこで、バラモン・ポッカラサーティは、自分の邸宅で、美味しい食べ物を準備させ、馬車に乗せ、松明を灯して、王宮へ向かった。そして、イッチャーナンガラという名の森へ向かった。馬車で進めるだけ進み、馬車から降りて歩き、世尊のもとへ行った。そして、世尊に近づき、挨拶を交わし、親しく語り合った後、片側に座った。
293. Ekamantaṃ nisinno kho brāhmaṇo pokkharasāti bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘āgamā nu kho idha, bho gotama, amhākaṃ antevāsī ambaṭṭho māṇavo’’ti? ‘‘Āgamā kho te tedha (syā.), te idha (pī.) , brāhmaṇa, antevāsī ambaṭṭho māṇavo’’ti. ‘‘Ahu pana te, bho gotama, ambaṭṭhena māṇavena saddhiṃ kocideva kathāsallāpo’’ti? ‘‘Ahu kho me, brāhmaṇa, ambaṭṭhena māṇavena saddhiṃ kocideva kathāsallāpo’’ti. ‘‘Yathākathaṃ pana te, bho gotama, ahu ambaṭṭhena māṇavena saddhiṃ kocideva kathāsallāpo’’ti? Atha kho bhagavā yāvatako ahosi ambaṭṭhena māṇavena saddhiṃ kathāsallāpo, taṃ sabbaṃ brāhmaṇassa pokkharasātissa ārocesi. Evaṃ vutte, brāhmaṇo pokkharasāti bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘bālo, bho gotama, ambaṭṭho māṇavo, khamatu bhavaṃ gotamo ambaṭṭhassa māṇavassā’’ti. ‘‘Sukhī hotu, brāhmaṇa, ambaṭṭho māṇavo’’ti.
293. 片側に座ったバラモン・ポッカラサーティは世尊にこう言った。「長老、私の弟子であるアンバッタという名の青年が、ここに来ましたか。」「ブラフマンよ、あなたの弟子であるアンバッタという名の青年は、来ました。」「長老、あなたはアンバッタという名の青年と、何か話しましたか。」「ブラフマンよ、私はアンバッタという名の青年と、何か話しました。」「長老、どのように、あなたはアンバッタという名の青年と、何か話しましたか。」その時、世尊は、アンバッタという名の青年と話したすべてを、バラモン・ポッカラサーティに語った。それを受けて、バラモン・ポッカラサーティは世尊にこう言った。「長老、アンバッタという名の青年は愚か者です。長老、アンバッタという名の青年のことをお許しください。」「ブラフマンよ、アンバッタという名の青年が幸せでありますように。」
294. Atha kho brāhmaṇo pokkharasāti bhagavato kāye dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇāni samannesi. Addasā kho brāhmaṇo pokkharasāti bhagavato kāye dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇāni yebhuyyena ṭhapetvā dve. Dvīsu mahāpurisalakkhaṇesu kaṅkhati vicikicchati nādhimuccati na sampasīdati – kosohite ca vatthaguyhe pahūtajivhatāya ca.
294. その時、バラモン・ポッカラサーティは、世尊の身体にある三十二の大人の特徴を観察した。バラモン・ポッカラサーティは、世尊の身体にある三十二の大人の特徴のうち、二つを除いて、ほとんどすべてを観察した。二つの大人の特徴について、彼は疑い、迷い、確信できず、納得できなかった。それは、衣で覆われた陰部と、舌の広さである。
295. Atha kho bhagavato etadahosi – ‘‘passati kho me ayaṃ brāhmaṇo pokkharasāti dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇāni yebhuyyena ṭhapetvā dve. Dvīsu mahāpurisalakkhaṇesu kaṅkhati vicikicchati nādhimuccati na sampasīdati – kosohite ca vatthaguyhe, pahūtajivhatāya cā’’ti. Atha kho bhagavā tathārūpaṃ iddhābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkhāsi yathā addasa brāhmaṇo pokkharasāti bhagavato kosohitaṃ vatthaguyhaṃ. Atha kho bhagavā jivhaṃ ninnāmetvā ubhopi kaṇṇasotāni anumasi paṭimasi, ubhopi nāsikasotāni anumasi paṭimasi, kevalampi nalāṭamaṇḍalaṃ jivhāya chādesi.
295. その時、世尊はこう思われた。「このバラモン・ポッカラサーティは、私にある三十二の大人の特徴のうち、二つを除いて、ほとんどすべてを観察した。二つの大人の特徴について、彼は疑い、迷い、確信できず、納得できなかった。それは、衣で覆われた陰部と、舌の広さである。」そこで、世尊は、バラモン・ポッカラサーティが世尊の衣で覆われた陰部と舌の広さを見ることができたような、神通力を発揮された。その後、世尊は舌を伸ばして、両方の耳の穴を覆い、両方の鼻の穴を覆い、舌で額全体を覆われた。
296. Atha kho brāhmaṇassa pokkharasātissa etadahosi – ‘‘samannāgato kho samaṇo gotamo dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇehi paripuṇṇehi no aparipuṇṇehī’’ti. Bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘adhivāsetu me bhavaṃ gotamo ajjatanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’’ti. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena.
296. その時、バラモン・ポッカラサーティの心にこう思われた。「ゴータマという名の修行者は、三十二の大人の特徴を、すべて備えている。不完全ではない。」そして、彼は世尊にこう言った。「長老、今日、私と共に、僧団と共に、食事をお取りください。」世尊は沈黙によって承諾された。
292-296. Ativikāloti suṭṭhu vikālo, sammodanīyakathāyapi kālo natthi. Āgamā nu khvidha bhoti āgamā nu kho idha bho. Adhivāsetūti sampaṭicchatu. Ajjatanāyāti yaṃ me tumhesu kāraṃ karoto ajja bhavissati puññañca pītipāmojjañca tadatthāya. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvenāti bhagavā kāyaṅgaṃ vā vācaṅgaṃ vā acopetvā abbhantareyeva khantiṃ dhārento tuṇhībhāvena adhivāsesi. Brāhmaṇassa anuggahaṇatthaṃ manasāva sampaṭicchīti vuttaṃ hoti.
292-296. 「アティヴィカーラ」とは、非常に遅い時間、歓談する時間さえなかった。「アガマー・ヌ・クヒダ・ボーティ」とは、ここに来られたのですか。「アディヴァーセートゥ」とは、受け入れてください。「アッジャターナーヤ」とは、私があなた方のために行うこと、今日、功徳と喜びと楽しみが生まれるであろう、そのために。「アディヴァーセーシ・バガヴァー・トゥニーバーヴェーナ」とは、世尊は、体の一部も言葉の一部も動かさずに、内面で忍耐を保ちながら、沈黙によって受け入れた。バラモンの利益のために、心で受け入れた、と言われるのである。
297. Atha kho brāhmaṇo pokkharasāti bhagavato adhivāsanaṃ viditvā bhagavato kālaṃ ārocesi – ‘‘kālo, bho gotama, niṭṭhitaṃ bhatta’’nti. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya saddhiṃ bhikkhusaṅghena yena brāhmaṇassa pokkharasātissa nivesanaṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi. Atha kho brāhmaṇo pokkharasāti bhagavantaṃ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi, māṇavakāpi bhikkhusaṅghaṃ. Atha kho brāhmaṇo pokkharasāti bhagavantaṃ bhuttāviṃ onītapattapāṇiṃ aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi.
297. その時、バラモン・ポッカラサーティは、世尊の承諾を知り、世尊に告げた。「長老、時です。食事は終わりました。」その後、世尊は朝の身支度を整え、鉢と衣を手に取り、僧団と共に、バラモン・ポッカラサーティの邸宅へ行った。そして、用意された席に着いた。その後、バラモン・ポッカラサーティは、世尊を、美味しい食べ物で、自分の手で、もてなし、満足させた。青年たちもまた、僧団をもてなした。その後、バラモン・ポッカラサーティは、世尊が食事を終え、鉢から手を離された後、低い席に座り、片側に座った。
297. Paṇītenāti uttamena. Sahatthāti sahatthena. Santappesīti suṭṭhu tappesi paripuṇṇaṃ suhitaṃ yāvadatthaṃ akāsi. Sampavāresīti suṭṭhu pavāresi, alaṃ alanti hatthasaññāya paṭikkhipāpesi. Bhuttāvinti bhuttavantaṃ. Onītapattapāṇinti pattato onītapāṇiṃ, apanītahatthanti vuttaṃ hoti. Onittapattapāṇintipi pāṭho. Tassattho – onittaṃ nānābhūtaṃ vinābhūtaṃ pattaṃ pāṇito assāti onittapattapāṇi, taṃ onittapattapāṇiṃ. Hatthe ca pattañca dhovitvā ekamante pattaṃ nikkhipitvā nisinnanti attho. Ekamantaṃ nisīdīti bhagavantaṃ evaṃ bhūtaṃ ñatvā ekasmiṃ okāse nisīdīti attho.
297. 「パニーテ」とは、最高の。「サハッター」とは、自分の手で。「サンタッペーシ」とは、十分に満足させた、完全な、十分な、必要なだけのことをした。「サンパヴァーレスィ」とは、十分に断った、十分だと手の合図で断った。「フッターヴィンティ」とは、食べた者。「オーニタパッタパーニンティ」とは、鉢から取り出した手、つまり、手を取り除いた、と言われる。「オニッタパッタパーニンティ」という読み方もある。その意味は、「オニッタ」とは、異なっていて、分離した、鉢、手から持っている者、それを「オニッタパッタパーニ」と呼ぶ。手と鉢を洗い、片隅に鉢を置いて座った、という意味である。「エーカマンタム・ニシディー」とは、世尊がそのような状態になったことを知って、ある場所に座ってください、という意味である。
297. Yāvadatthanti yāva attho, tāva bhojanena tadā katanti attho. Oṇittanti āmisāpanayanena sucikataṃ, tenāha **‘‘hatthe ca pattañca dhovitvā’’**ti.
297. ヤーヴァアッターンティ、意味がある限り、食事でその時行ったという意味。「オニッタンティ」とは、食べ物を運ぶことによって清められた、とある。「ハッテー・チャー・パッタニャ・ドーヴィトヴァー」と。
298. Ekamantaṃ nisinnassa kho brāhmaṇassa pokkharasātissa bhagavā anupubbiṃ kathaṃ kathesi, seyyathidaṃ – dānakathaṃ sīlakathaṃ saggakathaṃ; kāmānaṃ ādīnavaṃ okāraṃ saṃkilesaṃ, nekkhamme ānisaṃsaṃ pakāsesi. Yadā bhagavā aññāsi brāhmaṇaṃ pokkharasātiṃ kallacittaṃ muducittaṃ vinīvaraṇacittaṃ udaggacittaṃ pasannacittaṃ, atha yā buddhānaṃ sāmukkaṃsikā dhammadesanā, taṃ pakāsesi – dukkhaṃ samudayaṃ nirodhaṃ maggaṃ. Seyyathāpi nāma suddhaṃ vatthaṃ apagatakāḷakaṃ sammadeva rajanaṃ paṭiggaṇheyya; evameva brāhmaṇassa pokkharasātissa tasmiññeva āsane virajaṃ vītamalaṃ dhammacakkhuṃ udapādi – ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti.
298. 仏は、片側に座っていたバラモン、ポッカラサーディに、順を追って説法をされた。すなわち、布施の教え、戒律の教え、天国の教えであり、欲望の欠点、悪徳、汚染、出家の功徳について説かれた。仏がバラモン、ポッカラサーディが、清らかな心、柔らかな心、妨げのない心、高揚した心、清らかな心になっているのを悟られたとき、仏陀の特別な説法、すなわち苦、苦の集起、苦の滅尽、苦の滅尽に至る道について説かれた。清らかな、染みのない布が、よく染まるように。それと同じように、バラモン、ポッカラサーディの心には、この場において、汚れのない、穢れのない法眼が生じた。「何であれ、生起する性質を持つものは、すべて滅尽する性質を持つ」と。
298. Anupubbiṃ kathanti anupaṭipāṭikathaṃ. Ānupubbikathā nāma dānānantaraṃ sīlaṃ, sīlānantaraṃ saggo, saggānantaraṃ maggoti etesaṃ atthānaṃ dīpanakathā. Teneva – ‘‘seyyathidaṃ dānakatha’’ntiādimāha. Okāranti avakāraṃ lāmakabhāvaṃ. Sāmukkaṃsikāti sāmaṃ ukkaṃsikā, attanāyeva uddharitvā gahitā, sayambhūñāṇena diṭṭhā, asādhāraṇā aññesanti attho. Kā pana sāti? Ariyasaccadesanā. Tenevāha – ‘‘dukkhaṃ, samudayaṃ, nirodhaṃ, magga’’nti. Dhammacakkhunti ettha sotāpattimaggo adhippeto. Tassa uppattiākāradassanatthaṃ – ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti āha. Tañhi nirodhaṃ ārammaṇaṃ katvā kiccavasena evaṃ sabbasaṅkhataṃ paṭivijjhantaṃ uppajjati.
298. 「アヌプビィン・カター」とは、順序正しい話である。順序正しい話とは、布施の後には戒律、戒律の後には天界、天界の後には道、といったこれらの意味を教える話である。それゆえ、「例えば、布施の話」と言われた。「オカー」とは、不完全さ、つまらないこと。「サームッカームシカー」とは、自分自身で引き上げて得られたもの、自らの知恵で見たもの、他の人とは異なるもの、という意味である。それは何であるか? 四聖諦の教えである。それゆえ、「苦しみ、苦しみの原因、苦しみの消滅、苦しみを滅する道」と言われた。それは、生じるものすべては、消滅するものだ、ということを言っている。それは、消滅を対象として、その働きによって、すべてが形成されたものとして、理解されるときに生じるのである。
298. Anupubbiṃ kathanti anupubbaṃ kathetabbakathaṃ, tenāha **‘‘anupaṭipāṭikatha’’**nti. Kā pana sā? Dānādikathāti āha **‘‘dānānantaraṃ sīla’’**ntiādi. Tena dānakathā tāva pacurajanesupi pavattiyā sabbasādhāraṇattā, sukarattā, sīle patiṭṭhānassa upāyabhāvato ca ādito kathetabbā. Pariccāgasīlo hi puggalo pariggahitavatthūsu nissaṅgabhāvato sukheneva sīlāni samādiyati, tattha ca suppatiṭṭhito hoti. Sīlena dāyakapaṭiggāhakasuddhito parānuggahaṃ vatvā parapīḷānivattivacanato, kiriyadhammaṃ vatvā akiriyadhammavacanato, bhogasampattihetuṃ vatvā bhavasampattihetuvacanato ca dānakathānantaraṃ sīlakathā kathetabbā, tañce dānasīlaṃ vaṭṭanissitaṃ, ayaṃ bhavasampatti tassa phalanti dassanatthaṃ imehi ca dānasīlamayehi paṇītapaṇītatarādibhedabhinnehi puññakiriyavatthūhi etā cātumahārājikādīsu paṇītapaṇītatarādibhedabhinnā aparimeyyā dibbabhogasampattiyo laddhabbāti dassanatthaṃ tadanantaraṃ saggakathā. Svāyaṃ saggo rāgādīhi upakkiliṭṭho, sabbathānupakkiliṭṭho ariyamaggoti dassanatthaṃ saggānantaraṃ maggo kathetabbo. Maggañca kathentena tadadhigamupāyasandassanatthaṃ saggapariyāpannāpi, pageva itare sabbepi kāmā nāma bahvādīnavā aniccā addhuvā vipariṇāmadhammāti kāmānaṃ ādīnavo, hīnā gammā pothujjanikā anariyā anatthasañhitāti tesaṃ okāro lāmakabhāvo, sabbepi bhavā kilesānaṃ vatthubhūtāti tattha saṃkileso, sabbasaṃkilesavippamuttaṃ nibbānanti nekkhamme ānisaṃso ca kathetabboti ayamattho bodhitoti veditabbo. Maggoti cettha iti-saddena ādiatthadīpanato ‘‘kāmānaṃ ādīnavo’’ti evamādīnaṃ saṅgahoti evamayaṃ atthavaṇṇanā katāti veditabbā. ‘‘Tassa uppattiākāradassanattha’’nti kasmā vuttaṃ, nanu maggañāṇaṃ asaṅkhatadhammārammaṇaṃ, na saṅkhatadhammārammaṇanti codanaṃ sandhāyāha **‘‘tañhī’’**tiādi. Tattha paṭivijjhantanti asammohapaṭivedhavasena paṭivijjhantaṃ, tenāha **‘‘kiccavasenā’’**ti.
298. アヌプンビ・カーサンティ、順序に従って語られるべき語り、とある。「アヌパティパーティカッター」と。それは何か。布施などの語り、とある。「ダーナーナンダラー・シーラ」などと。布施の語りは、多くの人々にも広められ、皆に共通であり、容易であり、戒律に立つための方法であるため、まず語られるべきである。なぜなら、捨てる戒律を持つ人は、所有する物事に対して執着がないため、容易に戒律を修めることができ、そこにしっかりと立つことができるからである。戒律によって、施す者と受け取る者の清浄さを語り、他者を助けることを語り、他者を害しないことを語り、行為の法を語り、行為のない法を語り、財産を得るための原因を語り、生まれの幸福を得るための原因を語ることから、布施の語りの後に戒律の語りを語られるべきである。もしそれが、輪廻に繋がる布施と戒律であれば、この生まれの幸福は、その結果であると示すために、これらの布施と戒律からなる、より良く、より良いという種々の異なった功徳の行いの場所によって、この四王天などの、より良く、より良いという種々の異なった計り知れない天の幸福を得ることができると示すために、その後に天の語りが続く。この天は、貪欲などによって汚れている、全ての場所で汚れている聖なる道であると示すために、天の後に道が語られるべきである。道について語るとき、その獲得の方法を示すために、天に属するものも、ましてや他の全てのものも、多くの欠点があり、無常であり、不確実であり、変化するものであると、欲の欠点、卑しく、俗っぽく、聖者ではない、益にならないと、それらの場所の性質、全て生まれは煩悩の根源であると、そこに煩悩、全ての煩悩から解放された涅槃であると、出家することの利益を語られるべきである、これが意味するところであると理解すべきである。「道」とは、ここで「これ」という言葉が、その始まりを意味することから、「欲の欠点」など、それらのものが含まれると理解すべきである。このようにして、この意味の解説がなされたと知るべきである。「その発生の様を示すために」と、なぜ言われたのか。道の知恵は、無為法を対象とするのであって、有為法を対象とするのではない、という非難を念頭に置いて、「タンヒー」などと言った。そこで「パティヴィジャンタンティ」とは、誤解なく見ることによって見ること、とある。「キッチャヴァセーナー」と。
Pokkharasātiupāsakattapaṭivedanā ポッカラサーディ・ウパーサカの悟り
299. Atha kho brāhmaṇo pokkharasāti diṭṭhadhammo pattadhammo viditadhammo pariyogāḷhadhammo tiṇṇavicikiccho vigatakathaṃkatho vesārajjappatto aparappaccayo satthusāsane bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama. Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya , andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya, ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti; evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bho gotama, saputto sabhariyo sapariso sāmacco bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gataṃ. Yathā ca bhavaṃ gotamo ukkaṭṭhāya aññāni upāsakakulāni upasaṅkamati, evameva bhavaṃ gotamo pokkharasātikulaṃ upasaṅkamatu. Tattha ye te māṇavakā vā māṇavikā vā bhavantaṃ gotamaṃ abhivādessanti vā paccuṭṭhissanti paccuṭṭhassanti (pī.) vā āsanaṃ vā udakaṃ vā dassanti cittaṃ vā pasādessanti, tesaṃ taṃ bhavissati dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’’ti. ‘‘Kalyāṇaṃ vuccati, brāhmaṇā’’ti.
299. そのとき、バラモン、ポッカラサーディは、見えた法、得た法、知った法、悟った法を得て、疑いを払い、議論を終え、確信を得て、師の教えに頼ることなく、世尊にこう言った。「善きかな、ゴータマ様。善きかな、ゴータマ様。例えば、ひっくり返ったものを起こし、隠されたものを明らかにし、迷った者に道を教え、暗闇に灯火をともすように、『目ある者は形を見る』と。まさにそのように、ゴータマ様は多くの方法で法を説かれました。ゴータマ様、私は、子、妻、親族、友人と共に、ゴータマ様、法、そして比丘僧団を、帰依します。ゴータマ様、今日から私は命ある限り、帰依した者として私を捉えてください。ゴータマ様が、他のウパーサカの家を訪れるように、ゴータマ様もポッカラサーディの家を訪れてください。そこでの、若い男性や若い女性が、ゴータマ様を敬礼し、立ち上がり、座や水を提供し、心を清らかにするならば、それは彼らにとって、長く、利益と幸福をもたらすでしょう。」「善きことである、バラモン。」
Ambaṭṭhasuttaṃ niṭṭhitaṃ tatiyaṃ.
アンバッター・スッタ(第三)了
299. Diṭṭho ariyasaccadhammo etenāti diṭṭhadhammo. Esa nayo sesapadesupi. Tiṇṇā vicikicchā anenāti tiṇṇavicikiccho. Vigatā kathaṃkathā assāti vigatakathaṃkatho. Vesārajjappattoti visāradabhāvaṃ patto. Kattha? Satthusāsane. Nāssa paro paccayo, na parassa saddhāya ettha vattatīti aparappaccayo. Sesaṃ sabbattha vuttanayattā uttānatthattā ca pākaṭamevāti.
299. 「ディットー・アリヤサッチャ・ダンモー・エテナー」とは、この世で真理を見た者、という意味である。残りの言葉も同じ意味である。「ティンナー・ヴィチキッチャー・アネナー」とは、疑いが消えた者。「ヴィガタ・カタンカソー・アッサ」とは、疑いがなくなった者。「ヴェーサーラッジャパットー」とは、落ち着きを得た者。どこで? 師の教えにおいて。他者に頼ることはなく、他者の信心によって、ここで生きるのではない、だから他者に頼らない。「セーサ」はすべて、「述べられた通り」であり、「明白な意味」であるので、明白である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
スマングルヴィラシニー(Sumaṅgalavilāsinī)のディーガニカーヤッカタハー(Dīghanikāyaṭṭhakathā)より
Ambaṭṭhasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
アンバッタ・スッタ・ヴァンナナー(Ambaṭṭhasuttavaṇṇanā) 了
299. Ettha ca **‘‘diṭṭhadhammo’’**tiādi pāḷiyaṃ dassanaṃ nāma ñāṇadassanato aññampi atthi, tannivattanatthaṃ ‘‘pattadhammo’’ti vuttaṃ. Patti ca ñāṇasampattito aññampi vijjatīti tato visesadassanatthaṃ ‘‘viditadhammo’’ti vuttaṃ. Sā panesā viditadhammatā ekadesatopi hotīti nippadesato viditabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘pariyogāḷhadhammo’’ti vuttaṃ. Tenassa saccābhisambodhaṃyeva dīpeti. Maggañāṇañhi ekābhisamayavasena pariññādikiccaṃ sādhentaṃ nippadesena catusaccadhammaṃ samantato ogāḷhaṃ nāma hoti, tenāha **‘‘diṭṭho ariyasaccadhammo etenāti diṭṭhadhammo’’**ti. Tiṇṇā vicikicchāti sappaṭibhayakantārasadisā soḷasavatthukā, aṭṭhavatthukā ca tiṇṇā vitiṇṇā vicikicchā. Vigatā kathaṅkathāti pavattiādīsu. ‘‘Evaṃ nu kho, na nu kho’’ti evaṃ pavattikā vigatā samucchinnā kathaṅkathā. Vesārajjappattoti sārajjakarānaṃ pāpadhammānaṃ pahīnattā, tappaṭipakkhesu ca sīlādiguṇesu suppatiṭṭhitattā vesārajjaṃ visāradabhāvaṃ veyyattiyaṃ patto adhigato. Sāyaṃ vesārajjappatti suppatiṭṭhitabhāvoti katvā āha **‘‘satthusāsane’’**ti. Attanā paccakkhato diṭṭhattā adhigatattā na paraṃ pacceti, na tassa paro paccetabbo atthīti aparappaccayo. Yaṃ panettha vattabbaṃ avuttaṃ, taṃ parato āgamissati. Sesaṃ suviññeyyameva.
299. ここで、「ディットダンモー」などと、経文で示されている見ることとは、知恵による見ること以外にもある。それを否定するために「パッタダンモー」と言った。獲得も、知恵の獲得以外にもあるので、そこから区別して見せるために「ヴィディタダンモー」と言った。その知られた法は、一部だけでも良いので、完全に知られた状態を示すために、「パリヨーガーリャダンモー」とある。「ディットホー・アリアサッチャダンモー・エテーナーティ・ディットダンモー」と、それは真実の聖なる法を悟ったことを示している。三世の疑いが消えた、とは、恐ろしい森に似た16の事柄、8つの事柄が消え、無くなった疑い。カタンカーターが消えた、とは、成り行きなどについて。「こうか、こうでないか」という成り行きが消え、無くなった。ヴェーサラッジャパットーティ、喜ばせるもの、悪しき法が、捨てられたこと、そしてその反対にある戒律などの徳にしっかりと立っていることによって、ヴェーサラッジャ、つまり、物事に動じない、的確な状態に至った。そのヴェーサラッジャの獲得は、しっかりと立つ状態であると、だから、「サットゥーササネ」と言った。自ら直接見たこと、獲得したことから、他者に頼らない、他者に頼るべきものはない、ということである。ここで語られるべきで、語られていないことは、後で述べられる。残りは、容易に理解できる。
Ambaṭṭhasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
アンバッタ経の描写における隠された意味の明示。
4. Soṇadaṇḍasuttaṃ 4. ソーナダンダ・スッタ
Campeyyakabrāhmaṇagahapatikā チャンペーヤカ・バラモンと家庭主
300. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā aṅgesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi yena campā tadavasari. Tatra sudaṃ bhagavā campāyaṃ viharati gaggarāya pokkharaṇiyā tīre. Tena kho pana samayena soṇadaṇḍo brāhmaṇo campaṃ ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ raññā māgadhena seniyena bimbisārena dinnaṃ rājadāyaṃ brahmadeyyaṃ.
300. 私はこのように聞いた。ある時、仏はアーンガ国を遊行され、五百人の比丘からなる大比丘僧団と共に、チャンパーに到着された。そこで仏は、ギャッガラ池のほとり、チャンパーに滞在された。その時、ソーナダンダ・バラモンは、チャンパーに住んでいた。そこは、多くの恵みがあり、草木や水があり、食料があり、王の領地であり、マガーダ国のセーニヤ・ビンビサーラ王から寄進された、王の賜物、バラモンへの土地であった。
300. Evaṃ me sutaṃ…pe… aṅgesūti soṇadaṇḍasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Aṅgesūti aṅgā nāma aṅgapāsādikatāya evaṃ laddhavohārā jānapadino rājakumārā, tesaṃ nivāso ekopi janapado rūḷhisaddena aṅgāti vuccati, tasmiṃ aṅgesu janapade. Cārikanti idhāpi aturitacārikā ceva nibaddhacārikā ca adhippetā. Tadā kira bhagavato dasasahassilokadhātuṃ olokentassa soṇadaṇḍo brāhmaṇo ñāṇajālassa anto paññāyittha. Atha bhagavā ayaṃ brāhmaṇo mayhaṃ ñāṇajāle paññāyati. ‘Atthi nu khvassupanissayo’ti vīmaṃsanto addasa. ‘Mayi tattha gate etassa antevāsino dvādasahākārehi brāhmaṇassa vaṇṇaṃ bhāsitvā mama santike āgantuṃ na dassanti. So pana tesaṃ vādaṃ bhinditvā ekūnatiṃsa ākārehi mama vaṇṇaṃ bhāsitvā maṃ upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchissati. So pañhavissajjanapariyosāne saraṇaṃ gamissatī’ti, disvā pañcasatabhikkhuparivāro taṃ janapadaṃ paṭipanno. Tena vuttaṃ – aṅgesu cārikaṃ caramāno…pe… yena campā tadavasarīti.
300. このように、私は聞きました…。アング(Aṅga)にて、とソーナダンタ・スッタ(Soṇadaṇḍasuttaṃ)。ここに、この未曾有の言葉の解説がある。アング(Aṅga)とは、その「アング」という言葉の響きから、そのように名付けられた、ジャンパダー(jānapadino)の王子たち、彼らの住む場所、一つでも地域が、習慣的な呼び名で「アング」と呼ばれ、そのアングという地域にて。托鉢(Cārika)とは、ここでも、急がない托鉢であり、定められた托鉢であり、意図されている。その時、世尊(bhagavato)が千の世界(dasasahassilokadhātuṃ)を観察された時、ソーナダンタ(Soṇadaṇḍo)というバラモンが、智慧の網(ñāṇajāla)の中に現れた。そこで世尊は、「このバラモンは私の智慧の網に現れている。『彼に到達する因縁があるだろうか』と考察された。もし私がそこへ行ったなら、彼の弟子たちは12の理由でバラモンの賞賛を語り、私の元へ来ることを許さないだろう。しかし彼は、彼らの議論を破り、29の理由で私の賞賛を語り、私の元へ来て質問をするだろう。質問の回答が終わった時、彼は帰依するだろう」と見て、500人の比丘(bhikkhu)を従えて、その地域へ向かわれた。それゆえに、「アング(Aṅgesu)にて托鉢をしながら…(pe)…チャンパー(campā)へ、そこで休まれた」と述べられた。
Gaggarāya pokkharaṇiyā tīreti tassa campānagarassa avidūre gaggarāya nāma rājaggamahesiyā khaṇitattā gaggarāti laddhavohārā pokkharaṇī atthi. Tassā tīre samantato nīlādipañcavaṇṇakusumapaṭimaṇḍitaṃ mahantaṃ campakavanaṃ. Tasmiṃ bhagavā kusumagandhasugandhe campakavane viharati. Taṃ sandhāya gaggarāya pokkharaṇiyā tīreti vuttaṃ. Māgadhena seniyena bimbisārenāti ettha so rājā magadhānaṃ issarattā māgadho. Mahatiyā senāya samannāgatattā seniyo. Bimbīti suvaṇṇaṃ. Tasmā sārasuvaṇṇasadisavaṇṇatāya bimbisāroti vuccati.
ガッガラ(Gaggarāya)の池のほとりにて、そのチャンパー(campā)の街の近くに、ガッガラ(Gaggarāya)という王妃が掘ったので、ガッガラ(Gaggarāti)と名付けられた池がある。そのほとりに、周りに青などの5色の花で飾られた、大きなチャンパク(campaka)の林がある。その林にて、世尊は花の香りで満たされたチャンパク(campaka)の林に住んでおられた。それを指して「ガッガラ(Gaggarāya)の池のほとりにて」と述べられた。マガダ(Māgadhena)の軍(seniyena)を率いたビンビサーラ(bimbisārenāti)とは、ここでは、その王がマガダ(magadhānaṃ)の支配者であるからマガダ(Māgadho)と呼ばれる。大きな軍を従えているから軍(seniyo)と呼ばれる。ビンビー(Bimbī)とは黄金のことである。それゆえに、輝く黄金に似た輝きを持つからビンビサーラ(bimbisāroti)と呼ばれる。
300. Sundarabhāvena sātisayāni aṅgāni etesaṃ atthīti aṅgā, rājakumārāti āha **‘‘aṅgā nāma aṅgapāsādikatāyā’’**tiādi. Idhāpi adhippetā, na ambaṭṭhasutte eva. Āgantuṃ na dassantīti āgamane ādīnavaṃ dassetvā paṭikkhipanavasena āgantuṃ na dassanti, nānujānissantīti adhippāyo. Nīlāsokakaṇikārakoviḷārakundarājarukkhehi sammissatāya taṃ campakavanaṃ **‘‘nīlādipañcavaṇṇakusumapaṭimaṇḍita’’**nti daṭṭhabbaṃ. Na campakarukkhānaṃyeva nīlādipañcakusumatāyāti vadanti. **‘‘Bhagavā kusumagandhasugandhe campakavane viharatī’’**ti iminā na māpanakāle eva tasmiṃ nagare campakarukkhā ussannā, atha kho aparabhāge pīti dasseti. Māpanakāle hi campakānaṃ ussannatāya sā nagarī ‘‘campā’’ti nāmaṃ labhi. Issarattāti adhipatibhāvato. Senā etassa atthīti seniko, seniko eva seniyo, atthitā cettha bahubhāvavisiṭṭhāti vuttaṃ **‘‘mahatiyā senāya samannāgatattā’’**ti.
300. 美しいことによって、そして優れていることによって、これらの身体的特徴がある、それが「アンガー」であり、王の子である、とある。「アンガー・ナーマ・アンガパーサーディカーターヤー」などと。ここでも意図されている、アンバッタ経でのみではない。来ることを許さない、とは、来ることに欠点があることを示してから、拒否することによって、来ることを許さない、許可しないという意味である。青、ショウブ、コウバイ、クンナラ、ラージャルッカと混ざっているため、そのチャンパカの森は、「青などの五色の花で飾られた」と理解すべきである。チャンパカの木だけが青などの五色の花を持つわけではない、と言う人もいる。「世尊は花の香りで満ちたチャンパカの森に住んでいる」と、これにより、建設された時だけでなく、その後に、それは示される。建設された時、チャンパカが豊かであったため、その都市は「チャンパー」という名前を得た。イッサラターンティ、支配の立場から。軍隊がある、それが「セーニコ」、セーニコがセーニヨ、ここでは多くの意味で使われている、「大軍を備えているから」と。
301. Assosuṃ kho campeyyakā brāhmaṇagahapatikā – ‘‘samaṇo khalu bho gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito aṅgesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi campaṃ anuppatto campāyaṃ viharati gaggarāya pokkharaṇiyā tīre. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī’’ti. Atha kho campeyyakā brāhmaṇagahapatikā campāya nikkhamitvā saṅghasaṅghī saṅghā saṅghī (sī. syā. pī.) gaṇībhūtā yena gaggarā pokkharaṇī tenupasaṅkamanti.
301. チャンパーのバラモンや家庭主たちは、「ゴータマという名の沙門が、釈迦族の王子として、釈迦族から出家し、アーンガ国を遊行され、五百人の比丘からなる大比丘僧団と共に、チャンパーに到着し、ギャッガラ池のほとり、チャンパーに滞在されている。そのゴータマ様は、『かれは、世尊、阿羅漢、正等覚者、明行具足、善逝、世間を知る者、無上の調御丈夫、天人師、仏、世尊である』と、このように素晴らしい名声を得ている。かれは、この世を、デーヴァ、マーラ、梵天と共に、沙門・バラモン、デーヴァ・人間と共に、自ら悟り、明らかに示している。かれは、初めに善く、中間に善く、終わりに善い、意味があり、言葉があり、完全に満ち足りた、清らかな梵行を説いている。そのような阿羅漢に会うことは、実に善いことである」と聞いた。そこで、チャンパーのバラモンや家庭主たちは、チャンパーから出て、集団で、群れをなして、ギャッガラ池へと向かった。
302. Tena kho pana samayena soṇadaṇḍo brāhmaṇo uparipāsāde divāseyyaṃ upagato hoti. Addasā kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo campeyyake brāhmaṇagahapatike campāya nikkhamitvā saṅghasaṅghī saṅghe saṅghī (sī. pī.) saṅghā saṅghī (syā.) gaṇībhūte yena gaggarā pokkharaṇī tenupasaṅkamante. Disvā khattaṃ āmantesi – ‘‘kiṃ nu kho, bho khatte, campeyyakā brāhmaṇagahapatikā campāya nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūtā yena gaggarā pokkharaṇī tenupasaṅkamantī’’ti? ‘‘Atthi kho, bho, samaṇo gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito aṅgesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi campaṃ anuppatto campāyaṃ viharati gaggarāya pokkharaṇiyā tīre. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti. Tamete bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamantī’’ti. ‘‘Tena hi, bho khatte, yena campeyyakā brāhmaṇagahapatikā tenupasaṅkama, upasaṅkamitvā campeyyake brāhmaṇagahapatike evaṃ vadehi – ‘soṇadaṇḍo, bho, brāhmaṇo evamāha – āgamentu kira bhavanto, soṇadaṇḍopi brāhmaṇo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho so khattā soṇadaṇḍassa brāhmaṇassa paṭissutvā yena campeyyakā brāhmaṇagahapatikā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā campeyyake brāhmaṇagahapatike etadavoca – ‘‘soṇadaṇḍo bho brāhmaṇo evamāha – ‘āgamentu kira bhavanto, soṇadaṇḍopi brāhmaṇo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’’ti.
302. その時、ソーナダンダ・バラモンは、上の階で昼寝をしていた。ソーナダンダ・バラモンは、チャンパーのバラモンや家庭主たちが、チャンパーから出て、集団で、群れをなして、ギャッガラ池へと向かうのを見た。彼はクシャッタラに呼びかけた。「どうしたのだ、クシャッタラよ、チャンパーのバラモンや家庭主たちは、チャンパーから出て、集団で、群れをなして、ギャッガラ池へと向かうのだ。」「ご主人様、ゴータマという名の沙門が、釈迦族の王子として、釈迦族から出家し、アーンガ国を遊行され、五百人の比丘からなる大比丘僧団と共に、チャンパーに到着し、ギャッガラ池のほとり、チャンパーに滞在されています。そのゴータマ様は、『かれは、世尊、阿羅漢、正等覚者、明行具足、善逝、世間を知る者、無上の調御丈夫、天人師、仏、世尊である』と、このように素晴らしい名声を得ています。彼らは、そのゴータマ様を拝見しに、向かっています。」「では、クシャッタラよ、チャンパーのバラモンや家庭主たちのところへ行き、彼らにこう言いなさい。『ソーナダンダ・バラモンは、こう言っています。「どうぞ、皆さん、ソーナダンダ・バラモンも、ゴータマ沙門を拝見しに参ります。」』」クシャッタラは、ソーナダンダ・バラモンの言葉に応じ、チャンパーのバラモンや家庭主たちのところへ行き、彼らにこう言った。「ソーナダンダ様、バラモンは、こう言っています。『どうぞ、皆さん、ソーナダンダ・バラモンも、ゴータマ沙門を拝見しに参ります。』」
301-302. Bahū bahū hutvā saṃhatāti saṅghā. Ekekissāya disāya saṅgho etesaṃ atthīti saṅghī. Pubbe nagarassa anto agaṇā bahi nikkhamitvā gaṇataṃ pattāti gaṇībhūtā. Khattaṃ āmantesīti. Khattā vuccati pucchitapañhe byākaraṇasamattho mahāmatto, taṃ āmantesi āgamentūti muhuttaṃ paṭimānentu, mā gacchantūti vuttaṃ hoti.
301-302. 多くの者たちが、多くいる者たちとなり、集まった(saṃhatāti)のが集団(saṅghā)である。それぞれの方向に集団(saṅgho)がある、それが集団(saṅghī)である。以前は街の中にいて、外に出て集団(gaṇataṃ)になった、それが集団(gaṇībhūtā)である。カッタ(Khattaṃ)を呼んだ(āmantesīti)。カッタ(Khattā)とは、尋ねられた質問に答えることができる大臣(mahāmatto)、それを呼んだ、来なさい(āgamentūti)、しばらく待ちなさい、行かないように、と言ったのである。
Soṇadaṇḍaguṇakathā ソーナダンダの徳についての説話
303. Tena kho pana samayena nānāverajjakānaṃ brāhmaṇānaṃ pañcamattāni brāhmaṇasatāni campāyaṃ paṭivasanti kenacideva karaṇīyena. Assosuṃ kho te brāhmaṇā – ‘‘soṇadaṇḍo kira brāhmaṇo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’ti. Atha kho te brāhmaṇā yena soṇadaṇḍo brāhmaṇo tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā soṇadaṇḍaṃ brāhmaṇaṃ etadavocuṃ – ‘‘saccaṃ kira bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’ti? ‘‘Evaṃ kho me, bho, hoti – ‘ahampi samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissāmī’’’ti.
303. その時、様々な地域から来た五百人のバラモンたちが、チャンパーに住んでいた。彼らは「ソーナダンダ・バラモンが、ゴータマ沙門を拝見しに参るそうだ」と聞いた。そこで、彼らはソーナダンダ・バラモンのところへ行き、彼にこう言った。「あなたの言うことは本当ですか、ソーナダンダ様、ゴータマ沙門を拝見しに参ると。」「はい、皆さん、私は、ゴータマ沙門を拝見しに参るつもりです。」
‘‘Mā bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkami. Na arahati bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Sace bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissati, bhoto soṇadaṇḍassa yaso hāyissati, samaṇassa gotamassa yaso abhivaḍḍhissati. Yampi bhoto soṇadaṇḍassa yaso hāyissati, samaṇassa gotamassa yaso abhivaḍḍhissati , imināpaṅgena na arahati bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ; samaṇotveva gotamo arahati bhavantaṃ soṇadaṇḍaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ.
「ソーナダンダ様、ゴータマ沙門を拝見しに行ってはいけません。ソーナダンダ様は、ゴータマ沙門を拝見しに行くべきではありません。もしソーナダンダ様がゴータマ沙門を拝見しに行けば、ソーナダンダ様の評判は衰え、ゴータマ沙門の評判は高まるでしょう。ソーナダンダ様の評判が衰え、ゴータマ沙門の評判が高まるならば、この理由から、ソーナダンダ様はゴータマ沙門を拝見しに行くべきではありません。ゴータマ沙門こそ、ソーナダンダ様を拝見しに行くべきなのです。」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo ubhato sujāto mātito ca pitito ca, saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena. Yampi bhavaṃ soṇadaṇḍo ubhato sujāto mātito ca pitito ca, saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena, imināpaṅgena na arahati bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ; samaṇotveva gotamo arahati bhavantaṃ soṇadaṇḍaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ.
「ソーナダンダ様は、母方でも父方でも、七代前の祖父まで、血筋において非難されることなく、高潔な家柄の出身です。ソーナダンダ様が、母方でも父方でも、七代前の祖父まで、血筋において非難されることなく、高潔な家柄の出身であるという理由から、ソーナダンダ様はゴータマ沙門を拝見しに行くべきではありません。ゴータマ沙門こそ、ソーナダンダ様を拝見しに行くべきなのです。」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo aḍḍho mahaddhano mahābhogo…pe…
「ソーナダンダ様は、裕福で、多くの財産を持ち、多くの家畜を飼っています…」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo ajjhāyako , mantadharo, tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū sanighaṇḍukeṭubhānaṃ sākkharappabhedānaṃ itihāsapañcamānaṃ padako veyyākaraṇo, lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anavayo…pe…
「ソーナダンダ様は、学者であり、経典を記憶し、三つのヴェーダ、その注釈、儀式、歴史書、文法書を完全に理解し、世界の現象と偉人の特徴についての知識にも精通しています…」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo abhirūpo dassanīyo pāsādiko paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato brahmavaṇṇī brahmavacchasī brahmaḍḍhī (sī.), brahmavaccasī (pī.) akhuddāvakāso dassanāya…pe…
「ソーナダンダ様は、美しく、見栄えが良く、魅力があり、並外れた美しさを持っています。仏陀のような輝きと、仏陀のような威厳があり、見る者に親しみやすい…」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo sīlavā vuddhasīlī vuddhasīlena samannāgato…pe…
「ソーナダンダ様は、戒律を守り、長年の経験を持つ…」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo kalyāṇavāco kalyāṇavākkaraṇo poriyā vācāya samannāgato vissaṭṭhāya anelagalāya aneḷagalāya (sī. pī.), anelagaḷāya (ka) atthassa viññāpaniyā…pe…
「ソーナダンダ様は、言葉遣いが美しく、話し上手であり、上品な言葉遣いをし、明瞭で、淀みなく、意味のある言葉を話します…」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo bahūnaṃ ācariyapācariyo tīṇi māṇavakasatāni mante vāceti. Bahū kho pana nānādisā nānājanapadā māṇavakā āgacchanti bhoto soṇadaṇḍassa santike mantatthikā mante adhiyitukāmā …pe…
「ソーナダンダ様は、多くの学者の師であり、三〇〇人の若い学徒に経典を教えています。多くの地域から、多くの人々が、ソーナダンダ様の元で、経典の知識を得ようと、経典を学ぼうとやって来ます…」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo jiṇṇo vuddho mahallako addhagato vayoanuppatto; samaṇo gotamo taruṇo ceva taruṇapabbajito ca…pe…
「ソーナダンダ様は、年老いて、長生きで、人生の後半に差し掛かっています。ゴータマ沙門は若く、早くに出家されました…」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo rañño māgadhassa seniyassa bimbisārassa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「ソーナダンダ様は、マガーダ国のセーニヤ・ビンビサーラ王から、尊敬され、敬われ、崇められ、称賛され、大切にされています…」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo brāhmaṇassa pokkharasātissa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「ソーナダンダ様は、バラモン、ポッカラサーディから、尊敬され、敬われ、崇められ、称賛され、大切にされています…」
‘‘Bhavañhi soṇadaṇḍo campaṃ ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ, raññā māgadhena seniyena bimbisārena dinnaṃ, rājadāyaṃ brahmadeyyaṃ. Yampi bhavaṃ soṇadaṇḍo campaṃ ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ, raññā māgadhena seniyena bimbisārena dinnaṃ, rājadāyaṃ brahmadeyyaṃ. Imināpaṅgena na arahati bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ; samaṇotveva gotamo arahati bhavantaṃ soṇadaṇḍaṃ dassanāya upasaṅkamitu’’nti.
「ソーナダンダ様は、チャンパーに住んでおり、そこは多くの恵みがあり、草木や水があり、食料があり、王の領地であり、マガーダ国のセーニヤ・ビンビサーラ王から寄進された、王の賜物、バラモンへの土地です。ソーナダンダ様が、チャンパーに住んでおり、そこは多くの恵みがあり、草木や水があり、食料があり、王の領地であり、マガーダ国のセーニヤ・ビンビサーラ王から寄進された、王の賜物、バラモンへの土地であるという理由から、ソーナダンダ様はゴータマ沙門を拝見しに行くべきではありません。ゴータマ沙門こそ、ソーナダンダ様を拝見しに行くべきなのです。」
303. Nānāverajjakānanti nānāvidhesu rajjesu, aññesu aññesu kāsikosalādīsu rajjesu jātā, tāni vā tesaṃ nivāsā, tato vā āgatāti nānāverajjakā, tesaṃ nānāverajjakānaṃ. Kenacideva karaṇīyenāti tasmiṃ kira nagare dvīhi karaṇīyehi brāhmaṇā sannipatanti – yaññānubhavanatthaṃ vā mantasajjhāyanatthaṃ vā. Tadā ca tasmiṃ nagare yamaññā natthi. Soṇadaṇḍassa pana santike mantasajjhāyanatthaṃ ete sannipatitā. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘kenacideva karaṇīyenā’’ti. Te tassa gamanaṃ sutvā cintesuṃ – ‘‘ayaṃ soṇadaṇḍo uggatabrāhmaṇo yebhuyyena ca aññe brāhmaṇā samaṇaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gatā, ayameva na gato. Svāyaṃ sace tattha gamissati, addhā samaṇassa gotamassa āvaṭṭaniyā māyāya āvaṭṭito, taṃ saraṇaṃ gamissati. Tato etassāpi gehadvāre brāhmaṇānaṃ sannipāto na bhavissatī’’ti. ‘‘Handassa gamanantarāyaṃ karomā’’ti sammantayitvā tattha agamaṃsu. Taṃ sandhāya – atha kho te brāhmaṇātiādi vuttaṃ.
303. 様々な国からの者たち(Nānāverajjakānanti)とは、様々な国々、他のカシ(Kāsikosalādīsu)やコーサラ(kosalādīsu)などの国々で生まれた者たち、または彼らの住む場所、そこから来た者たち、それが様々な国からの者たち(nānāverajjakā)、その様々な国からの者たちのことである。何らかの用事で(Kenacideva karaṇīyenāti)、その街では二つの用事でバラモンたちが集まる、すなわち、儀式の恩恵を受けるためか、または真言を唱えるためである。その時、その街には他の儀式はなかった。しかしソーナダンタ(Soṇadaṇḍassa)の元には、真言を唱えるために彼らは集まった。それを指して「何らかの用事で(kenacideva karaṇīyenā)」(ti)と述べられた。彼らは彼の来訪を聞き、こう考えた。「このソーナダンタ(Soṇadaṇḍo)は、高慢なバラモンである。他の多くのバラモンたちはゴータマ(samaṇaṃ gotamaṃ)という修行者に帰依したが、この者だけは帰依しなかった。もし彼がそこへ行けば、間違いなくゴータマ(samaṇassa gotamassa)の巧みな術、幻術に惑わされ、彼に帰依するだろう。そうなれば、彼のもとにもバラモンたちの集まりはなくなるだろう。」「では、彼の行いを妨げよう」と相談し、そこへ行った。それを指して、「そこで、そのバラモンたちは…(ādi)」(ti)と述べられた。
Tattha imināpaṅgenāti imināpi kāraṇena. Evaṃ etaṃ kāraṇaṃ vatvā puna – ‘‘attano vaṇṇe bhaññamāne atussanakasatto nāma natthi. Handassa vaṇṇaṃ bhaṇanena gamanaṃ nivāressāmā’’ti cintetvā bhavañhi soṇadaṇḍo ubhato sujātotiādīni kāraṇāni āhaṃsu.
ここで(Tattha)、この理由(imināpaṅgenāti)によって、この理由を述べた後、再び、「自分の賞賛が語られている時に、不機嫌になる者はいない。では、彼の賞賛を語ることによって、行くことを止めさせよう」と考え、「あなたの両親は高潔な家柄である(ubhato sujātotiādīni)」という理由を述べた。
Ubhatoti dvīhi pakkhehi. Mātito ca pitito cāti bhoto mātā brāhmaṇī, mātumātā brāhmaṇī, tassāpi mātā brāhmaṇī; pitā brāhmaṇo, pitupitā brāhmaṇo, tassāpi pitā brāhmaṇoti, evaṃ bhavaṃ ubhato sujāto mātito ca pitito ca. Saṃsuddhagahaṇikoti saṃsuddhā te mātugahaṇī kucchīti attho. Samavepākiniyā gahaṇiyāti ettha pana kammajatejodhātu ‘‘gahaṇī’’ti vuccati.
両親(Ubhatoti)とは、二つの血筋からである。母方と父方から(Mātito ca pitito cāti)、あなたの母はバラモン女(brāhmaṇī)、母方の母もバラモン女(brāhmaṇī)、その母もバラモン女(brāhmaṇī)である。父はバラモン(brāhmaṇo)、父方の父もバラモン(brāhmaṇo)、その父もバラモン(brāhmaṇo)である、このように、あなたは両親から高潔であり、母方と父方からである。清らかな受胎(Saṃsuddhagahaṇikoti)とは、清らかな母の受胎、すなわち子宮(kucchīti)のことである。調和した結果をもたらす受胎(Samavepākiniyā gahaṇiyāti)とは、ここでは、行為の力(kammajatejodhātu)が「受胎(gahaṇī)」と呼ばれている。
Yāva sattamā pitāmahayugāti ettha pitupitā pitāmaho, pitāmahassa yugaṃ pitāmahayugaṃ. Yuganti āyuppamāṇaṃ vuccati. Abhilāpamattameva cetaṃ. Atthato pana pitāmahoyeva pitāmahayugaṃ. Tato uddhaṃ sabbepi pubbapurisā pitāmahaggahaṇeneva gahitā. Evaṃ yāva sattamo puriso , tāva saṃsuddhagahaṇiko. Atha vā akkhitto anupakuṭṭho jātivādenāti dassenti. Akkhittoti – ‘‘apanetha etaṃ, kiṃ iminā’’ti evaṃ akkhitto anavakkhitto. Anupakuṭṭhoti na upakuṭṭho, na akkosaṃ vā nindaṃ vā laddhapubbo. Kena kāraṇenāti? Jātivādena. Itipi – ‘‘hīnajātiko eso’’ti evarūpena vacanenāti attho.
七代前の祖父の代まで(Yāva sattamā pitāmahayugāti)、ここで父方の父は祖父(pitāmaho)であり、祖父の代(pitāmahayugaṃ)とは、代(yugaṃ)とは寿命(āyuppamāṇaṃ)のことである。これは単なる表現である。実際には、祖父だけが祖父の代(pitāmahayugaṃ)である。それ以降は、すべての先祖は祖父という呼び名で捉えられている。このように、七代目の人物(puriso)まで、清らかな受胎(saṃsuddhagahaṇiko)である。あるいは、血筋で非難されない(Suddhajātivādenāti)、と示している。非難されない(Akkhittoti)とは、「これを退けよ、何のためにこれを」というように、非難されない、軽んじられない(anavakkhitto)。非難されていない(Anupakuṭṭhoti)とは、非難されていない、罵りや非難を受けたことがない(na upakuṭṭho, na akkosaṃ vā nindaṃ vā laddhapubbo)。どのような理由でか(Kena kāraṇenāti)?血筋のことで(Jātivādena)。「卑しい血筋である」(hīnajātiko eso)というような言葉で(evamūpena vacanenāti)。
Aḍḍhoti issaro. Mahaddhanoti mahatā dhanena samannāgato. Bhavato hi gehe pathaviyaṃ paṃsuvālikā viya bahudhanaṃ, samaṇo pana gotamo adhano bhikkhāya udaraṃ pūretvā yāpetīti dassenti. Mahābhogoti pañcakāmaguṇavasena mahāupabhogo. Evaṃ yaṃ yaṃ guṇaṃ vadanti, tassa tassa paṭipakkhavasena bhagavato aguṇaṃyeva dassemāti maññamānā vadanti.
富裕(Aḍḍhoti)とは、支配者(issaro)である。大富豪(Mahaddhanoti)とは、大きな富(dhanena)を従えている者である。あなたの家には、地面に砂埃のように多くの富があるが、ゴータマ(samaṇo)という修行者は、貧しく、托鉢で腹を満たして生きている(adhano bhikkhāya udaraṃ pūretvā yāpetīti)。大享受者(Mahābhogoti)とは、五つの感覚的な喜び(pañcakāmaguṇavasena)による大きな享受(mahāupabhogo)である。このように、彼らがどのような徳を語っても、それに対する反対の理由で、世尊の徳のなさを示そう(aguṇaṃyeva dassemāti)と考えている。
Abhirūpoti aññehi manussehi abhirūpo adhikarūpo. Dassanīyoti divasampi passantānaṃ atittikaraṇato dassanayoggo. Dassaneneva cittapasādajananato pāsādiko. Pokkharatā vuccati sundarabhāvo, vaṇṇassa pokkharatā vaṇṇapokkharatā, tāya vaṇṇasampattiyā yuttoti attho. Porāṇā panāhu – ‘‘pokkharanti sarīraṃ vadanti, vaṇṇaṃ vaṇṇamevā’’ti. Tesaṃ matena vaṇṇañca pokkharañca vaṇṇapokkharāni. Tesaṃ bhāvo vaṇṇapokkharatā. Iti paramāya vaṇṇapokkharatāyāti uttamena parisuddhena vaṇṇena ceva sarīrasaṇṭhānasampattiyā cāti attho. Brahmavaṇṇīti seṭṭhavaṇṇī. Parisuddhavaṇṇesupi seṭṭhena suvaṇṇavaṇṇena samannāgatoti attho. Brahmavacchasīti mahābrahmuno sarīrasadiseneva sarīrena samannāgato. Akhuddāvakāso dassanāyāti ‘‘bhoto sarīre dassanassa okāso na khuddako mahā, sabbāneva te aṅgapaccaṅgāni dassanīyāneva, tāni cāpi mahantānevā’’ti dīpenti.
美しい(Abhirūpoti)とは、他の人間たちよりも美しい、際立って美しい(adhikarūpo)。見るべき(Dassanīyoti)とは、一日中見ても飽きない(atittikaraṇato)、見るに値する(dassanayoggo)。見ただけで心を満足させる(cittapasādajananato)から、魅力的(pāsādiko)である。豊かさ(Pokkharatā)とは、美しさ(sundarabhāvo)のことである。輝き(vaṇṇassa pokkharatā)は、輝きの豊かさ(vaṇṇapokkharatā)、その輝きの豊かさ(vaṇṇasampattiyā)を従えている(yuttoti)。古代の人々(Porāṇā panāhu)は、「豊かさ(pokkharanti)とは肉体(sarīraṃ)を指し、輝き(vaṇṇaṃ)は輝きそのもの」と言う。彼らの意見では、輝き(vaṇṇañca)と豊かさ(pokkharañca)は、輝きの豊かさ(vaṇṇapokkharāni)である。その状態(bhāvo)は、輝きの豊かさ(vaṇṇapokkharatā)である。このように、最高の輝きの豊かさ(paramāya vaṇṇapokkharatāyāti)、すなわち、最高の清らかな輝き(parisuddhena vaṇṇena)と、肉体の構造の美しさ(sarīrasaṇṭhānasampattiyā)によってである。神聖な輝き(Brahmavaṇṇīti)とは、最高の輝き(seṭṭhavaṇṇī)である。清らかな輝きの中でも、最高の黄金の輝き(suvaṇṇavaṇṇena)を従えている(samannāgatoti)。神聖な体(Brahmavacchasīti)とは、大いなる神(mahābrahmuno)の肉体に似た肉体(sarīrasadiseneva sarīrena)を従えている(samannāgato)ということである。見るのに邪魔にならない(Akhuddāvakāso dassanāyāti)とは、「あなたの肉体は、見るための空間が狭くない(na khuddako mahā)、すべてのあなたの手足や体の部分は、見るべきものであり、それらは大きい(mahantānevā)」(ti)と示している。
Sīlamassa atthīti sīlavā. Vuddhaṃ vaddhitaṃ sīlamassāti vuddhasīlī. Vuddhasīlenāti vuddhena vaddhitena sīlena. Samannāgatoti yutto. Idaṃ vuddhasīlīpadasseva vevacanaṃ. Sabbametaṃ pañcasīlamattameva sandhāya vadanti.
戒(Sīlamassa)がある者(atthīti)は、戒を持っている(sīlavā)。増長した(Vuddhaṃ vaddhitaṃ)戒(sīlamassā)がある者(assā)は、増長した戒を持つ者(vuddhasīlī)である。増長した戒(Vuddhasīlenāti)とは、増長した(vaddhitena)戒(sīlena)である。従えている(Samannāgatoti)とは、身につけている(yutto)。これは増長した戒を持つ者(vuddhasīlī)という言葉の繰り返しである。これらすべては、五戒(pañcasīlamattameva)を指して言っている。
Kalyāṇavācotiādīsu kalyāṇā sundarā parimaṇḍalapadabyañjanā vācā assāti kalyāṇavāco. Kalyāṇaṃ madhuraṃ vākkaraṇaṃ assāti kalyāṇavākkaraṇo . Vākkaraṇanti udāharaṇaghoso. Guṇaparipuṇṇabhāvena pure bhavāti porī. Pure vā bhavattā porī. Poriyā nāgarikitthiyā sukhumālattanena sadisāti porī, tāya poriyā. Vissaṭṭhāyāti apalibuddhāya sandiṭṭhavilambitādidosarahitāya. Anelagalāyāti elagaḷenavirahitāya. Yassa kassaci hi kathentassa elā gaḷanti, lālā vā paggharanti, kheḷaphusitāni vā nikkhamanti, tassa vācā elagaḷaṃ nāma hoti, tabbiparitāyāti attho. Atthassa viññāpaniyāti ādimajjhapariyosānaṃ pākaṭaṃ katvā bhāsitatthassa viññāpanasamatthāya.
美しい言葉(Kalyāṇavācotiādīsu)とは、美しい(kalyāṇā)、整った(parimaṇḍalapadabyañjanā)、言葉(vācā)がある者(assāti)、それが美しい言葉を持つ者(kalyāṇavāco)である。美しい(Kalyāṇaṃ)言葉を話す(vakkaraṇaṃ)者(assāti)、それが美しい言葉を話す者(kalyāṇavākkaraṇo)である。言葉を話すこと(Vākkaraṇanti)とは、発声(udāharaṇaghoso)である。徳に満ちた状態(Guṇaparipuṇṇabhāvena)で、以前からいる者(pure bhavāti)が、街の人(porī)である。街にいるから(Pure vā bhavattā)街の人(porī)である。街の女性(Poriyā nāgarikitthiyā)のように繊細な(sukhumālattanena sadisāti)から、街の人(porī)であり、その街の人(poriyā)である。広がっている(Vissaṭṭhāyāti)とは、妨げられない(apalibuddhāya)、即座に、ゆっくりと話すなどの欠点がない(sandiṭṭhavilambitādidosarahitāya)ことである。よだれがない(Anelagalāyāti)とは、よだれがない(elagaḷenavirahitāya)ことである。誰かが話すときに(Yassa kassaci hi kathentassa)、よだれ(elā)が垂れたり、唾液(lālā)がこぼれたり、唾(kheḷaphusitāni)が飛び散ったりする者、その者の言葉はよだれ(elā gaḷanti)と呼ばれる。その反対(tabbiparitāyāti)である。意味を伝える(Atthassa viññāpaniyāti)とは、初め、中間、終わりを明確にして、話された意味を伝えることができる(bhāsitatthassa viññāpanasamatthāya)ことである。
Jiṇṇoti jarājiṇṇatāya jiṇṇo. Vuddhoti aṅgapaccaṅgānaṃ vuddhibhāvamariyādappatto. Mahallakoti jātimahallakatāya samannāgato. Cirakālappasutoti vuttaṃ hoti. Addhagatoti addhānaṃ gato, dve tayo rājaparivaṭṭe atītoti adhippāyo. Vayoanuppattoti pacchimavayaṃ sampatto, pacchimavayo nāma vassasatassa pacchimo tatiyabhāgo.
老いた(Jiṇṇoti)とは、老い(jarājiṇṇatāya)によって老いた(jiṇṇo)者である。年老いた(Vuddhoti)とは、手足(aṅgapaccaṅgānaṃ)の成長の限界に達した(vuddhibhāvamariyādappatto)者である。高慢な(Mahallakoti)とは、血筋の(jātimahallakatāya)高慢さ(samannāgato)である。長年生まれた(Cirakālappasutoti)と言ったのと同じである。旅をしている(Addhagatoti)とは、旅(addhānaṃ)をした者、二、三回の王の治世(rājaparivaṭṭe)が過ぎた(atītoti)という意味である。晩年(Vayoanuppattoti)とは、最後の年齢(pacchimavayaṃ)に達した(sampatto)者、最後の年齢(pacchimavayo)とは、百歳の最後の三分の一(vassasatassa pacchimo tatiyabhāgo)である。
Api ca jiṇṇoti porāṇo, cirakālappavattakulanvayoti vuttaṃ hoti. Vuddhoti sīlācārādiguṇavuddhiyā yutto. Mahallakoti vibhavamahantāya samannāgato. Addhagatoti maggappaṭipanno brāhmaṇānaṃ vatacariyādimariyādaṃ avītikkamma caraṇasīlo. Vayoanuppattoti jātivuddhabhāvampi antimavayaṃ anuppatto.
さらに、老いた(Api ca jiṇṇoti)とは、古い(porāṇo)、長年続いている家系の(cirakālappavattakulanvayoti)ことである。年老いた(Vuddhoti)とは、戒律や振る舞いなどの徳の増加(sīlācārādiguṇavuddhiyā)によって満ち足りている(yutto)者である。高慢な(Mahallakoti)とは、富の(vibhavamahantāya)豊かさ(samannāgato)を従えている者である。旅をしている(Addhagatoti)とは、道(maggappaṭipanno)に沿って、バラモンたちの規律や習慣の限界を超えずに(vatacariyādimariyādaṃ avītikkamma)修行する者(caraṇasīlo)である。晩年(Vayoanuppattoti)とは、血筋の増加(jātivuddhabhāvampi)による最後の年齢(antimavayaṃ)に達した(anuppatto)者である。
303. Visiṭṭhaṃ rajjaṃ virajjaṃ, virajjameva verajjaṃ yathā ‘‘vekataṃ vesaya’’nti, nānāvidhaṃ verajjaṃ nānāverajjaṃ, tattha jātātiādinā sabbaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. Uttamabrāhmaṇoti abhijanasampattiyā vittasampattiyā vijjāsampattiyā uggatataro, uḷāro vā brāhmaṇo. Asannipātoti lābhamaccharena nippīḷitatāya asannipāto viya bhavissati.
303. ヴィシッタム・ラッジャム・ヴィラッジャム、ヴィラッジャムがヴェーラッジャム、「ヴェカタム・ヴェサヤ」のように、様々のヴェーラッジャム、様々なヴェーラッジャム、そこに生まれた、などのことから、全て語られた通りに理解すべきである。ウッタマ・バラマノーティ、高い家柄の富、財産の富、学問の富によって、より優れた、または高貴なバラモン。アサンニパー töti、利益に執着するため、圧迫されているように見えるだろう。
‘‘Aṅgeti gameti ñāpetīti aṅgaṃ, hetūti āha **‘‘imināpi kāraṇenā’’**ti. ‘‘Ubhato sujāto’’ti ettake vutte yehi kehici dvīhi bhāgehi sujātatā viññāyeyya. Sujāta-saddo ca ‘‘sujāto cārudassano’’tiādīsu (theragā. 818) ārohasampattipariyāyoti jātivaseneva sujātataṃ vibhāvetuṃ **‘‘mātito ca pitito cā’’**ti vuttaṃ. Anorasaputtavasenāpi loke mātupitusamaññā dissati, idha panassa orasaputtavaseneva icchitāti dassetuṃ **‘‘saṃsuddhagahaṇiko’’**ti vuttaṃ. Gabbhaṃ gaṇhāti dhāretīti gahaṇī, gabbhāsayasaññito mātukucchippadeso. Yathābhuttassa āhārassa vipācanavasena gaṇhanato achaḍḍanato gahaṇī, kammajatejodhātu.
「アンゲーティ、意味を伝える、知らせる、それがアンガ、理由、とある。「イミナーピ・カラーネー」と。「ウバトー・スジャートー」と、ここまで言うと、どちらかの部分で優れた者であることがわかるだろう。スジャータという言葉は、「スジャートー・チャールーダッサノー」(長老たちの詩 818)のように、昇進の全体像なので、家柄によって優れた者であることを明らかにするために、「マートトー・チャー・ピタトー・チャー」と言った。側室の子というように、世間では母や父と同じように見られるが、ここでは、嫡子として望まれていることを示すために、「サンシュッドゥガハニコー」と言った。子を宿す、つまり、宿すこと、それが「ガハニー」、子宮を意味する母の子宮の部分。食べた食べ物の結果によって宿すことから、吐き出さないこと、それが「ガハニー」、業の力である。
Pitā ca mātā ca pitaro, pitūnaṃ pitaro pitāmahā, tesaṃ yugo dvando pitāmahayugo, tasmā, yāva sattamā pitāmahayugā pitāmahadvandāti evamettha attho daṭṭhabbo. Evañhi pitāmahaggahaṇeneva mātāmahopi gahitoti. So aṭṭhakathāyaṃ visuṃ na uddhaṭo. Yuga-saddo cettha ekasesanayena daṭṭhabbo ‘‘yugo ca yugo ca yugā’’ti. Evañhi tattha tattha dvandaṃ gahitameva hoti, tenāha **‘‘tato uddhaṃ sabbepi pubbapurisā pitāmahaggahaṇeneva gahitā’’**ti. Purisaggahaṇañcettha ukkaṭṭhaniddesavasena katanti daṭṭhabbaṃ. Evañhi ‘‘mātito’’ti pāḷivacanaṃ samatthitaṃ hoti. Akkhittoti appattakhepo. Anavakkhittoti saddhathālipākādīsu na avakkhitto na chaḍḍito. Jātivādenāti hetumhi karaṇavacananti dassetuṃ **‘‘kena kāraṇenā’’**tiādi vuttaṃ. Ettha ca **‘‘ubhato…pe… pitāmahayugā’’**ti etena brāhmaṇassa yonidosābhāvo dassito saṃsuddhagahaṇikabhāvakittanato, **‘‘akkhitto’’**ti iminā kiriyāparādhābhāvo. Kiriyāparādhena hi sattā khepaṃ pāpuṇanti. **‘‘Anupakkuṭṭho’’**ti iminā ayuttasaṃsaggābhāvo. Ayuttasaṃsaggampi hi paṭicca sattā akkosaṃ labhanti.
父と母、それが父たち、父たちの父、それが祖父たち、その世代、祖父の世代、それから、七世代までの祖父の世代、祖父の二重連語、このようにここで意味を理解すべきである。このように、祖父の世代という言葉で、母方の祖父も含まれている。これは、八つの解説書では、個別に挙げられていない。ユガという言葉は、ここでは単数形で理解すべきである、「ユガとユガとユガ」のように。このように、そこで、その二重連語は、獲得されていると理解すべきである。だから、「タトー・ウッダハム・サッベピ・プッブプルィサ」と、祖父の世代という言葉で、全ての前駆者たちも含まれている、と理解すべきである。男性という言葉は、ここでは最高級の指示のために使われていると理解すべきである。このように、「マートトー」という経文の言葉は、意味を成している。アッキッタティ、到達していない。アナヴァッキッタティ、信心や財産の報いなどにおいて、見捨てられていない、捨てられていない。ジャーティ・ヴァーデーナティ、理由において、行為の言葉、理由を示すために、「ケーナ・カラーネー」などと言った。ここで、「ウバトー…ペ…ピタマハーユガー」と、これによって、バラモンの血筋の欠点がないことが示されている、清浄な子宮を持つことを強調することから、「アッキットトー」と、これにより、行為の誤りがないこと。行為の誤りによって、生き物は破滅に至る。「アヌパクッコットホー」と、これにより、不適切な交際がないこと。不適切な交際によっても、生き物は非難を受ける。
Issaroti ādhipateyyasaṃvattaniyakammabalena īsanasīlo, sā panassa issaratā vibhavasampattipaccayā pākaṭā jātāti aḍḍhatāpariyāyabhāveneva vadanto **‘‘aḍḍhoti issaro’’**ti āha. Mahantaṃ dhanaṃ assa bhūmigatañceva vehāsaṭṭhañcāti mahaddhano. Tassāti tassa tassa . Vadanti ‘‘anvayato, byatirekato ca anupasaṅkamanakāraṇaṃ kittemā’’ti.
イッサラティ、支配の力、行為の力、統治する性質、その支配は、富の力によって明らかになった、とある。だから、「アッドーティ・イッサーロ」と、豊かである、支配者である、と言った。多くの財産がある、それは地上のものと空中のもの、それが「マハッダノー」。それの、それぞれの。「アナヴァヤトー、ビヤタレカトー・チャー・アヌパサンカマナカラーナン・キッテーマー」と、彼らは言う。「分析と反対の分析から、近づけない理由を強調している」と。
Adhikarūpoti visiṭṭharūpo uttamasarīro. Dassanaṃ arahatīti dassanīyo, tenāha **‘‘dassanayoggo’’**ti. Pasādaṃ āvahatīti pāsādiko, tenāha **‘‘cittappasādajananato’’**ti. Vaṇṇassāti vaṇṇadhātuyā. Sarīranti sannivesavisiṭṭhaṃ karacaraṇagīvāsīsādiavayavasamudāyaṃ, so ca saṇṭhānamukhena gayhatīti **‘‘paramāya vaṇṇapokkharatāyāti…pe… sampattiyā cā’’**ti vuttaṃ. Sabbavaṇṇesu suvaṇṇavaṇṇova uttamoti vuttaṃ **‘‘seṭṭhena suvaṇṇavaṇṇena samannāgato’’**ti. Tathā hi buddhā, cakkavattino ca suvaṇṇavaṇṇāva honti. Brahmavacchasīti uttamasarīrābho, suvaṇṇābho icceva attho. Imameva hi atthaṃ sandhāya **‘‘mahābrahmuno sarīrasadiseneva sarīrena samannāgato’’**ti vuttaṃ, na brahmujugattataṃ. Akhuddāvakāso dassanāyāti ārohapariṇāhasampattiyā, avayavapāripūriyā ca dassanāya okāso na khuddako, tenāha **‘‘sabbānevā’’**tiādi.
アディカラパーティ、特別な姿、優れた身体。見るに値する、それが「ダッサニーヨ」、だから、「見るに値する者」と。「パーサーダン・アーヴァハティ」とは、心を穏やかにする、だから、「心の平静を生じさせるから」と。ヴァッナッサティ、色合いの性質から。身体、つまり、形が優れていること、手足や首や頭などの部分の集合体、それは形によって捉えられる、だから、「最高の色の美しさによって…ペ… 幸福によっても」と言われた。「全ての色のうち、黄金の色が最も優れている」と。「最も優れた黄金の色を備えている」と。このように、仏や転輪聖王も黄金の色をしている。ブラフマー・ヴァッチャシーティ、優れた身体の輝き、黄金の輝き、という意味である。これを意味するために、「偉大なブラフマーの身体に似た身体を備えている」と言われた、ブラフマーのまっすぐさではない。アクッダーヴァカーソー・ダッサナーヤティ、昇進の成熟の力によって、部分の完全さによっても、見るための機会は小さくない、だから、「全ての…」などと言われた。
Yamaniyamalakkhaṇaṃ sīlamassa atthīti sīlavā. Taṃ panassa rattaññutāya vuddhaṃ vaḍḍhitaṃ atthīti vuddhasīlī. Tena ca sabbadā sammāyogato vuddhasīlena samannāgato. Sabbametaṃ pañcasīlamattameva sandhāya vadanti tato paraṃ sīlassa tattha abhāvato, tesañca ajānanato.
ヤマ・ニヤマ・ラッカンティ、戒律がある、それが「シーラヴァー」。それは、夜の知識によって、成長し、増えた、それが「ヴッダ・シーリ」。そして、常に正しく用いることによって、成長した戒律を備えている。これらは全て、五戒だけを念頭に置いて言われており、それ以降は、戒律がそこにはないため、そしてそれらが知らないためである。
Ṭhānakaraṇasampattiyā, sikkhāsampattiyā ca katthacipi anūnatāya parimaṇḍalapadāni byañjanāni akkharāni etissāti parimaṇḍalapadabyañjanā. Atha vā pajjati attho etenāti padaṃ, nāmādi. Yathādhippetamatthaṃ byañjetīti byañjanaṃ, vākyaṃ. Tesaṃ paripuṇṇatāya parimaṇḍalapadabyañjanā. Atthañāpane sādhanatāya vācāva karaṇanti vākkaraṇaṃ, udāhāraghoso. Guṇaparipuṇṇabhāvena tassa brāhmaṇassa, tena vā bhāsitabbaatthassa. Pūre puṇṇabhāve. Pūreti ca purimasmiṃ atthe ādhāre bhummaṃ, dutiyasmiṃ visaye. **‘‘Sukhumālattanenā’’**ti iminā tassā vācāya mudusaṇhabhāvamāha. Apalibuddhāya pittasemhādīhi. Sandiṭṭhaṃ sabbaṃ dassetvā viya ekadesaṃ kathanaṃ. Vilambitaṃ saṇikaṃ cirāyitvā kathanaṃ. ‘‘Sandiddhavilambitādī’’ti vā pāṭho. Tattha sandiddhaṃ sandehajanakaṃ. Ādi-saddena dukkhalitānukaḍḍhitādiṃ saṅgaṇhāti. **‘‘Ādimajjhapariyosānaṃ pākaṭaṃ katvā’’**ti iminā tassā vācāya atthapāripūriṃ vadanti.
「的確な場所、教え、そして欠けるところなく完全な言葉、文、文字」を意味する。あるいは、意味を現すものが「語」、すなわち名称などである。欲する意味を現すものが「文」、すなわち文である。それらが完全であることにより、「的確な言葉と文」となる。意味を現すための手段である言葉こそが「言葉の手段」であり、例え話である。徳によって満ち足りていること、あるいは語るべき意味を持つこと。満ち足りていること。そして、最初の意味の基盤を「満たす」こと、二番目の意味は対象である。**「繊細さ」**という言葉で、その言葉の柔らかさ、優しさを言っている。風邪や胆汁、痰などによって妨げられないこと。見えているものすべてを示すかのように、一部だけを語ること。ゆっくりと、時間をかけて語ること。「曖昧でゆっくり」などの読み方もある。そこで、曖昧とは疑いを生じさせるものである。「始まり、中間、終わりを明らかにすること」という言葉で、その言葉の意味の完全さを我々は語る。
**‘‘Jiṇṇo’’**tiādīni padāni suviññeyyāni, heṭṭhā vuttatthāni ca. Dutiyanaye pana jiṇṇoti nāyaṃ jiṇṇatā vayomattena, atha kho kulaparivaṭṭena purāṇatāti āha **‘‘jiṇṇoti porāṇo’’**tiādi, tena tassa brāhmaṇassa kulavasena uditoditabhāvamāha. Jātivuddhiyā ‘‘vayoanuppatto’’ti vakkhamānattā, guṇavuddhiyā tato sātisayattā ca **‘‘vuddhoti sīlācārādiguṇavuddhiyā yutto’’**ti āha. Tathā jātimahallakatāya vakkhamānattā **‘‘mahallako’’**ti padena vibhavamahattatā yojitā. Maggapaṭipannoti brāhmaṇānaṃ paṭipattivīthiṃ upagato taṃ avokkamma caraṇato. Antimavayanti pacchimavayaṃ.
**「老いた」**などの言葉は理解しやすく、既に説明されている。第二の解釈では、老いるというのは年齢によるものではなく、家柄の伝統によるものである。だから**「老いた、すなわち古い」**と言っている。それによって、そのバラモンの家柄による由緒あることを言っている。生まれの成長について「年齢に達した」とこれから述べることから、徳の成長については、それよりもさらに優れていることから**「成長した、すなわち戒律や行儀などの徳が成長した」**と言っている。同様に、家柄の古さから、これから述べることから**「偉大な」**という言葉で、富の偉大さも示唆している。聖道に進んだ者、すなわちバラモンたちの進むべき道に入り、それを離れて行いから離れた者。最後の年、すなわち晩年。
Buddhaguṇakathā 仏陀の徳についての説話
304. Evaṃ vutte, soṇadaṇḍo brāhmaṇo te brāhmaṇe etadavoca –
304. そのように言われた後、ソーナダンダ・バラモンは、そのバラモンたちにこう言った。
‘‘Tena hi, bho, mamapi suṇātha, yathā mayameva arahāma taṃ bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ; natveva arahati so bhavaṃ gotamo amhākaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Samaṇo khalu, bho, gotamo ubhato sujāto mātito ca pitito ca, saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā, akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena. Yampi bho samaṇo gotamo ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā, akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena, imināpaṅgena na arahati so bhavaṃ gotamo amhākaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ ; atha kho mayameva arahāma taṃ bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ.
「では、皆さん、私の言葉も聞いてください。私こそが、ゴータマ様を拝見しに行くべきであり、ゴータマ様が私を拝見しに来るべきではありません。皆さん、ゴータマ沙門は、母方でも父方でも、七代前の祖父まで、血筋において非難されることなく、高潔な家柄の出身です。ゴータマ沙門が、母方でも父方でも、七代前の祖父まで、血筋において非難されることなく、高潔な家柄の出身であるという理由から、ゴータマ沙門は私を拝見しに来るべきではありません。私こそが、ゴータマ様を拝見しに行くべきなのです。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo mahantaṃ ñātisaṅghaṃ ohāya pabbajito…pe…
「皆さん、ゴータマ沙門は、多くの親族を捨てて出家されました…」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo pahūtaṃ hiraññasuvaṇṇaṃ ohāya pabbajito bhūmigatañca vehāsaṭṭhaṃ ca…pe…
「皆さん、ゴータマ沙門は、多くの金銀を捨てて出家されました。地上のものも、空中のものも…」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo daharova samāno yuvā susukāḷakeso bhadrena yobbanena samannāgato paṭhamena vayasā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、若くして、黒髪も艶やかな、美しき青年期にありながら、家を出て、家なき者となったのです……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo akāmakānaṃ mātāpitūnaṃ assumukhānaṃ rudantānaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、不本意ながらも、両親の涙にくれ、悲嘆にくれるのを、髪や髭を剃り落とし、袈裟を着て、家を出て、家なき者となったのです……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo abhirūpo dassanīyo pāsādiko paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato, brahmavaṇṇī, brahmavacchasī, akhuddāvakāso dassanāya…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、美しく、優雅で、魅力にあふれ、最高の輝きを放ち、神々しい容色と威厳を備え、見る者に隙間なく、……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo sīlavā ariyasīlī kusalasīlī kusalasīlena samannāgato…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、戒律を守り、聖なる戒律、善き戒律に、善き戒律によって、……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo kalyāṇavāco kalyāṇavākkaraṇo poriyā vācāya samannāgato vissaṭṭhāya anelagalāya atthassa viññāpaniyā…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、美しき言葉を語り、美しき言葉を口にし、円熟した言葉、穏やかな言葉、明瞭で、意味の通る……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo bahūnaṃ ācariyapācariyo…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、多くの師たちの師である……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo khīṇakāmarāgo vigatacāpallo…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、愛欲が尽き、惑いが消え去った……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo kammavādī kiriyavādī apāpapurekkhāro brahmaññāya pajāya…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、行為の道理を説き、行動の道理を説き、善き行いをし、高貴な人々……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo uccā kulā pabbajito asambhinnakhattiyakulā…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、高貴な血筋から、純粋な王族から、……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo aḍḍhā kulā pabbajito mahaddhanā mahābhogā…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、裕福な家柄から、莫大な富と財産を持ち……。」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ tiroraṭṭhā tirojanapadā pañhaṃ pucchituṃ āgacchanti…pe…
「ゴータマ沙門に、実に、諸国、諸地域から、質問をするために人々がやってきます……。」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ anekāni devatāsahassāni pāṇehi saraṇaṃ gatāni…pe…
「ゴータマ沙門に、実に、数千の神々が、身を寄せ、帰依しています……。」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ ti…pe…
「ゴータマ沙門には、実に、このように、素晴らしい評判が広まっています――『その尊師は、阿羅漢、正等覚者、智と行いを具えた方、善く行ける者、世界の理解者、無上の調御者、神々や人々の師、覚者、尊師である』と……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇehi samannāgato…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、三十二の大人の特徴を備えている……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo ehisvāgatavādī sakhilo sammodako abbhākuṭiko uttānamukho pubbabhāsī…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、歓迎する言葉をかけ、親しみやすく、愉快で、気さくで、率直で、すぐに本題に入る……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo catunnaṃ parisānaṃ sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、四つの集会において、尊敬され、敬われ、崇められ、称賛され、……。」
‘‘Samaṇe khalu, bho, gotame bahū devā ca manussā ca abhippasannā…pe…
「ゴータマ沙門には、実に、多くの神々や人々が、深く帰依しています……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo yasmiṃ gāme vā nigame vā paṭivasati, na tasmiṃ gāme vā nigame vā amanussā manusse viheṭhenti…pe…
「ゴータマ沙門が、実に、どのような村や町に住まわれても、その村や町では、悪霊が人間を悩ますことはありません……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo saṅghī gaṇī gaṇācariyo puthutitthakarānaṃ aggamakkhāyati. Yathā kho pana, bho, etesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ yathā vā tathā vā yaso samudāgacchati, na hevaṃ samaṇassa gotamassa yaso samudāgato. Atha kho anuttarāya vijjācaraṇasampadāya samaṇassa gotamassa yaso samudāgato…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、集団の指導者であり、群れの指導者であり、多くの指導者たちの中でも、最高であると称えられています。実に、他の沙門やバラモンたちの名声は、どのようにであれ、広まろうとも、ゴータマ沙門の名声ほどではありません。むしろ、無上の智と行いによって、ゴータマ沙門の名声は広まったのです……。」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ rājā māgadho seniyo bimbisāro saputto sabhariyo sapariso sāmacco pāṇehi saraṇaṃ gato…pe…
「ゴータマ沙門に、実に、マガダ国の王、センニヤ・ビンビサーラが、息子、妻、家臣、宰相と共に、身を寄せ、帰依しています……。」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ rājā pasenadi kosalo saputto sabhariyo sapariso sāmacco pāṇehi saraṇaṃ gato…pe…
「ゴータマ沙門に、実に、コーサラ国の王、パセーナディが、息子、妻、家臣、宰相と共に、身を寄せ、帰依しています……。」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ brāhmaṇo pokkharasāti saputto sabhariyo sapariso sāmacco pāṇehi saraṇaṃ gato…pe…
「ゴータマ沙門に、実に、バラモン、ポッカラサーティが、息子、妻、家臣、宰相と共に、身を寄せ、帰依しています……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo rañño māgadhassa seniyassa bimbisārassa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、マガダ国の王、センニヤ・ビンビサーラによって、尊敬され、敬われ、崇められ、称賛され、……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo rañño pasenadissa kosalassa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、コーサラ国の王、パセーナディによって、尊敬され、敬われ、崇められ、称賛され、……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo brāhmaṇassa pokkharasātissa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「ゴータマ沙門は、実に、バラモン、ポッカラサーティによって、尊敬され、敬われ、崇められ、称賛され、……。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo campaṃ anuppatto, campāyaṃ viharati gaggarāya pokkharaṇiyā tīre. Ye kho pana, bho, keci samaṇā vā brāhmaṇā vā amhākaṃ gāmakhettaṃ āgacchanti atithī no te honti. Atithī kho panamhehi sakkātabbā garukātabbā mānetabbā pūjetabbā apacetabbā. Yampi, bho, samaṇo gotamo campaṃ anuppatto campāyaṃ viharati gaggarāya pokkharaṇiyā tīre, atithimhākaṃ samaṇo gotamo; atithi kho panamhehi sakkātabbo garukātabbo mānetabbo pūjetabbo apacetabbo. Imināpaṅgena na arahati so bhavaṃ gotamo amhākaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Atha kho mayameva arahāma taṃ bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Ettake kho ahaṃ, bho, tassa bhoto gotamassa vaṇṇe pariyāpuṇāmi, no ca kho so bhavaṃ gotamo ettakavaṇṇo. Aparimāṇavaṇṇo hi so bhavaṃ gotamo’’ti.
「ゴータマ沙門は、実に、チャンパーに到着され、チャンパーのガッガラ池のほとりに滞在されています。実に、私どもの村や土地に来られる沙門やバラモンは、すべて客人です。客人には、敬意を払い、敬い、崇め、称賛し、……。ゴータマ沙門がチャンパーに到着され、チャンパーのガッガラ池のほとりに滞在されていますが、ゴータマ沙門は私どもの客人です。客人には、敬意を払い、敬い、崇め、称賛すべきです。それゆえ、ゴータマ師は、私どもがお会いしに行くべき方ではありません。むしろ、私どもこそが、ゴータマ師にお会いしに行くべきなのです。実に、私はゴータマ師を、このように称賛しますが、ゴータマ師は、それほどの称賛に値する方ではありません。ゴータマ師は、計り知れないほどの称賛に値する方なのです。」
304. Evaṃ vutteti evaṃ tehi brāhmaṇehi vutte. Soṇadaṇḍo – ‘‘ime brāhmaṇā jātiādīhi mama vaṇṇaṃ vadanti, na kho pana metaṃ yuttaṃ attano vaṇṇe rajjituṃ. Handāhaṃ etesaṃ vādaṃ bhinditvā samaṇassa gotamassa mahantabhāvaṃ ñāpetvā etesaṃ tattha gamanaṃ karomī’’ti cintetvā tena hi – bho mamapi suṇāthātiādimāha. Tattha yepi ubhato sujātoti ādayo attano guṇehi sadisā guṇā tepi ; ‘‘ko cāhaṃ ke ca samaṇassa gotamassa jātisampattiādayo guṇā’’ti attano guṇehi uttaritareyeva maññamāno, itare pana ekanteneva bhagavato mahantabhāvadīpanatthaṃ pakāseti.
304. このように言われた(Evaṃ vutteti)とは、そのバラモンたちがこのように言った時。ソーナダンタ(Soṇadaṇḍo)は、「これらのバラモンたちは、血筋などで私の賞賛を語っているが、これは自分の賞賛に満足するのは適切ではない。では、彼らの議論を破り、ゴータマ(samaṇassa gotamassa)という修行者の偉大さを示し、彼らのそこへの行いをさせよう」と考え、それゆえに、「あなたたちも、私の話を聞きなさい(bho mamapi suṇāthātiādimāha)」と言った。そこで、「両親ともに高潔である(yepi ubhato sujātoti ādayo)」といった自分の徳に似た徳も、それは(tepi)、「私は誰で、ゴータマ(samaṇassa gotamassa)という修行者の血筋などの徳はどのようなものか」と、自分の徳よりも優れていると考えている。他の者たちは、ただ単に世尊の偉大さを示すために(mahantabhāvadīpanatthaṃ)明らかにしている。
Mayameva arahāmāti evaṃ niyāmentovettha idaṃ dīpeti – ‘‘yadi guṇamahantatāya upasaṅkamitabbo nāma hoti. Yathā hi sineruṃ upanidhāya sāsapo, mahāsamuddaṃ upanidhāya gopadakaṃ, sattasu mahāsaresu udakaṃ upanidhāya ussāvabindu paritto lāmako. Evameva samaṇassa gotamassa jātisampattiādayopi guṇe upanidhāya amhākaṃ guṇā parittā lāmakā; tasmā mayameva arahāma taṃ bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamitu’’nti.
「私たちはまさに尊敬に値する(Mayameva arahāmāti)」と、このように規定する中で、これは示されている。「もし徳の偉大さによって(guṇamahantatāya)近づくべきなのであるならば。例えば、須弥山(sineruṃ)を基準にすると芥子(sāsapo)であり、大いなる海(mahāsamuddaṃ)を基準にすると牛の歩幅(gopadakaṃ)であり、七つの大いなる湖(mahāsaresu)の水を基準にすると一滴の露(ussāvabindu)が小さくて取るに足りない。それと同様に、ゴータマ(samaṇassa gotamassa)という修行者の血筋などの徳を基準にすると、私たちの徳は小さくて取るに足りない。それゆえに、私たちはまさに尊敬に値する、そのゴータマ(bhavantaṃ gotamaṃ)に会うために近づくことに」と。
Mahantaṃ ñātisaṃghaṃ ohāyāti mātipakkhe asītikulasahassāni , pitipakkhe asītikulasahassānīti evaṃ saṭṭhikulasatasahassaṃ ohāya pabbajito.
大きな(Mahantaṃ)親族の集まり(ñātisaṃghaṃ)を捨てて(ohāyāti)、母方の親族は8万の家(asītikulasahassāni)、父方の親族は8万の家(pitipakkhe asītikulasahassānīti)、このように60万の家(saṭṭhikulasatasahassaṃ)を捨てて(ohāya)出家した(pabbajito)。
Bhūmigatañca vehāsaṭṭhañcāti ettha rājaṅgaṇe ceva uyyāne ca sudhāmaṭṭhapokkharaṇiyo sattaratanānaṃ pūretvā bhūmiyaṃ ṭhapitaṃ dhanaṃ bhūmigataṃ nāma. Pāsādaniyūhādayo paripūretvā ṭhapitaṃ vehāsaṭṭhaṃ nāma. Etaṃ tāva kulapariyāyena āgataṃ. Tathāgatassa pana jātadivaseyeva saṅkho, elo, uppalo, puṇḍarīkoti cattāro nidhayo uggatā. Tesu saṅkho gāvutiko, elo aḍḍhayojaniko, uppalo tigāvutiko, puṇḍarīko yojaniko. Tesupi gahitaṃ gahitaṃ pūratiyeva, iti bhagavā pahūtaṃ hiraññasuvaṇṇaṃ ohāya pabbajitoti veditabbo.
地面にあるものと、空中に置かれたもの(Bhūmigatañca vehāsaṭṭhañcāti)、ここで王宮の庭(rajaṅgaṇe)と庭園(uyyāne)に、白く塗られた池(sudhāmaṭṭhapokkharaṇiyo)に七つの宝(sattaratana)を満たして地面に置かれた財産(dhanaṃ)が地面にあるもの(bhūmigataṃ)である。宮殿の列(pāsādaniyūhādayo)を満たして置かれたものが空中に置かれたもの(vehāsaṭṭhaṃ)である。これは、家系の相続によるものである。しかし、如来(Tathāgatassa)の誕生した日(jātadivaseyeva)に、巻貝(saṅkho)、エラ(elo)、青蓮華(uppalo)、白蓮華(puṇḍarīkoti)という四つの宝庫(nidhayo)が現れた。そのうち、巻貝(saṅkho)は1ガヴタ(gāvutiko)、エラ(elo)は半ヨージャナ(aḍḍhayojaniko)、青蓮華(uppalo)は3ガヴタ(tigāvutiko)、白蓮華(puṇḍarīko)は1ヨージャナ(yojaniko)であった。それらも、取れば取るほど満ちるので、このように、世尊(bhagavā)は多くの金銀(pahūtaṃ hiraññasuvaṇṇaṃ)を捨てて(ohāya)出家した(pabbajitoti)と理解すべきである。
Daharova samānoti taruṇova samāno. Susukāḷakesoti suṭṭhu kāḷakeso, añjanavaṇṇasadisakeso hutvā vāti attho. Bhadrenāti bhaddakena. Paṭhamena vayasāti tiṇṇaṃ vayānaṃ paṭhamavayena. Akāmakānanti anicchamānānaṃ. Anādaratthe sāmivacanaṃ. Assūni mukhe etesanti assumukhā, tesaṃ assumukhānaṃ, assūhi kilinnamukhānanti attho. Rudantānanti kanditvā rodamānānaṃ. Akhuddāvakāsoti ettha bhagavato aparimāṇoyeva dassanāya okāsoti veditabbo.
若い頃(Daharova samānoti)のように、すなわち、若い頃(taruṇova samāno)に。真っ黒な髪(Susukāḷakesoti)とは、非常に黒い髪(suṭṭhu kāḷakeso)、藍色に似た髪(añjanavaṇṇasadisakeso)をして、とという意味である。賢明な(Bhadrenāti)とは、賢明な(bhadraka)者である。最初の年齢(Paṭhamena vayasāti)とは、三つの年齢(tiṇaṃ vayānaṃ)の最初の年齢(paṭhamavayena)である。望まない者たち(Akāmakānanti)とは、望まない(anicchamānānaṃ)者たちである。無関心な状態(anādaratthe)での言葉である。顔に涙がある者たち(Assūni mukhe etesanti assumukhā)、その涙顔の者たち(tesaṃ assumukhānaṃ)、涙で濡れた顔(assūhi kilinnamukhānanti)である。泣いている者たち(Rudantānanti)とは、泣き叫んで(kanditvā)泣いている者たち(rodamānānaṃ)である。見るのに邪魔にならない(Akhuddāvakāso ti)とは、ここでは、世尊(bhagavato)は無限に(aparimāṇoyeva)見るための空間がある(dassanāya okāsoti)と理解すべきである。
Tatridaṃ vatthu – rājagahe kira aññataro brāhmaṇo samaṇassa gotamassa pamāṇaṃ gahetuṃ na sakkotīti sutvā bhagavato piṇḍāya pavisanakāle saṭṭhihatthaṃ veḷuṃ gahetvā nagaradvārassa bahi ṭhatvā sampatte bhagavati veḷuṃ gahetvā samīpe aṭṭhāsi. Veḷu bhagavato jāṇukamattaṃ pāpuṇi. Puna divase dve veḷū ghaṭetvā samīpe aṭṭhāsi. Bhagavāpi dvinnaṃ veḷūnaṃ upari kaṭimattameva paññāyamāno – ‘‘brāhmaṇa, kiṃ karosī’’ti āha. Tumhākaṃ pamāṇaṃ gaṇhāmīti. ‘‘Brāhmaṇa, sacepi tvaṃ sakalacakkavāḷagabbhaṃ pūretvā ṭhite veḷū ghaṭetvā āgamissasi, neva me pamāṇaṃ gahetuṃ sakkhissasi. Na hi mayā cattāri asaṅkhyeyāni kappasatasahassañca tathā pāramiyo pūritā, yathā me paro pamāṇaṃ gaṇheyya, atulo, brāhmaṇa, tathāgato appameyyo’’ti vatvā dhammapade gāthamāha –
そこに一つの話がある。ラージャガハに住むあるバラモンが、ゴータマという名の沙門がどのほどの人物かを知りたいと思った。そのことを聞き、世尊が托鉢に出られる時、彼は六十腕の杖を持って、都の門の外に立っていた。世尊がお見えになると、彼は杖を持って傍らに立った。杖は世尊の膝のあたりまで届いた。翌日、彼は二本の杖を合わせて傍らに立った。世尊は二本の杖の上に腰のあたりまでしか見えない状態で、「バラモンよ、何をしているのか」と言われた。彼は「あなたの測りを知ろうとしております」と答えた。世尊は言われた、「バラモンよ、たとえあなたが全世界を埋め尽くすほどの杖を持って来ても、私の測りを知ることはできないだろう。なぜなら、私は四つの無量大劫と、それに百千の劫もの間、修行を積んできた。私の測りを誰かが知ることはできない。バラモンよ、尊師(如来)は測り知れない、比類なき方である」と言って、詩偈を唱えられた。
‘‘Te tādise pūjayato, nibbute akutobhaye;
「そのような方を供養する者は、涅槃に安住し、恐れるものがない。」
Na sakkā puññaṃ saṅkhātuṃ, imettamapi kenacī’’ti. (dha. pa. 36);
「その功徳を誰にも計り知ることはできない。」(ダンマパダ 36)
Gāthāpariyosāne caturāsītipāṇasahassāni amataṃ piviṃsu.
詩偈が終わる頃、八万四千の生きとし生けるものが不死の甘露を味わった。
Aparampi vatthu – rāhu kira asurindo cattāri yojanasahassāni aṭṭha ca yojanasatāni ucco. Bāhantaramassa dvādasayojanasatāni. Bahalantarena cha yojanasatāni. Hatthatalapādatalānaṃ puthulato tīṇi yojanasatāni. Aṅgulipabbāni paṇṇāsayojanāni. Bhamukantaraṃ paṇṇāsayojanaṃ. Mukhaṃ dviyojanasataṃ tiyojanasatagambhīraṃ tiyojanasataparimaṇḍalaṃ. Gīvā tiyojanasataṃ. Nalāṭaṃ tiyojanasataṃ. Sīsaṃ navayojanasataṃ. ‘‘So ahaṃ uccosmi, satthāraṃ onamitvā oloketuṃ na sakkhissāmī’’ti cintetvā nāgacchi. So ekadivasaṃ bhagavato vaṇṇaṃ sutvā – ‘‘yathākathañca olokessāmī’’ti āgato.
また別の話がある。ラーフという名の阿修羅王は、高さ四千由旬、八百由旬。その幅は千二百由旬。厚みは六百由旬。手のひらと足の裏の広さは三百由旬。指の関節は五百由旬。眉間の間は五百由旬。口は二百由旬、深さ三百由旬、周囲三百由旬。首は三百由旬。額は三百由旬。頭は九百由旬。「私はあまりに高いので、師を見下ろすことはできないだろう」と考え、(教えを)受けなかった。ある日、世尊の功徳を聞き、「どうすれば見ることができるだろうか」と思って(仏の元へ)来た。
Atha bhagavā tassajjhāsayaṃ viditvā – ‘‘catūsu iriyāpathesu katarena dassessāmī’’ti cintetvā ‘‘ṭhitako nāma nīcopi ucco viya paññāyati. Nipannovassa attānaṃ dassessāmī’’ti ‘‘ānanda, gandhakuṭipariveṇe mañcakaṃ paññāpehī’’ti vatvā tattha sīhaseyyaṃ kappesi. Rāhu āgantvā nipannaṃ bhagavantaṃ gīvaṃ unnāmetvā nabhamajjhe puṇṇacandaṃ viya ullokesi. Kimidaṃ asurindāti ca vutte – ‘‘bhagavā onamitvā oloketuṃ na sakkhissāmī’’ti nāgacchinti. Na mayā, asurinda, adhomukhena pāramiyo pūritā. Uddhaggameva katvā dānaṃ dinnanti. Taṃ divasaṃ rāhu saraṇaṃ agamāsi. Evaṃ bhagavā akhuddāvakāso dassanāya.
そこで世尊は、彼の意図を知り、「どのような姿勢で見せようか」と考え、「立っている者でも、低い者でも、高い者でも、同様に見えるだろう。横たわっている姿を見せよう」と思って、「アーナンダよ、香部屋に寝床を用意しなさい」と言って、そこに獅子座を組んだ。ラーフが来て、横たわっている世尊を見ると、首を伸ばして、空の真ん中に満月のように見上げた。そこで「この阿修羅王は何者か」と問われた時、「世尊は(私より)下におられるので、見下ろすことができません」と言って、来なかった。世尊は言われた、「阿修羅よ、私は下を向いて修行を積んだのではない。常に上を向いて布施を施したのだ」と。その日、ラーフは帰依した。このように世尊は、少しの隙間もなく、姿を見せられた。
Catupārisuddhisīlena sīlavā, taṃ pana sīlaṃ ariyaṃ uttamaṃ parisuddhaṃ. Tenāha – ‘‘ariyasīlī’’ti. Tadetaṃ anavajjaṭṭhena kusalaṃ. Tenāha – ‘‘kusalasīlī’’ti. Kusalasīlenāti idamassa vevacanaṃ.
四種清浄戒を具えた者、すなわち戒律を守る者。その戒は聖なる、最も清浄なものである。ゆえに「聖なる戒律を持つ者」と言われる。それは、非難されるところがないので、善である。ゆえに「善なる戒律を持つ者」と言われる。すなわち「善なる戒律を持つ者」とは、その別名である。
Bahūnaṃ ācariyapācariyoti bhagavato ekekāya dhammadesanāya caturāsītipāṇasahassāni aparimāṇāpi devamanussā maggaphalāmataṃ pivanti, tasmā bahūnaṃ ācariyo. Sāvakaveneyyānaṃ pana pācariyoti.
多くの師や教え導く者。世尊の教えの一つ一つによって、八万四千の生きとし生けるもの、そして数えきれないほどの天や人間が、道と果という不滅の甘露を味わう。ゆえに、多くの者の師である。弟子や教えを受ける者たちにとっては、教え導く者である。
Khīṇakāmarāgoti ettha kāmaṃ bhagavato sabbepi kilesā khīṇā. Brāhmaṇo pana te na jānāti. Attano jānanaṭṭhāneyeva guṇaṃ katheti. Vigatacāpalloti – ‘‘pattamaṇḍanā cīvaramaṇḍanā senāsanamaṇḍanā imassa vā pūtikāyassa…pe… kelanā paṭikelanā’’ti (vibha. 854) evaṃ vuttacāpallā virahito.
「煩悩が尽きた者」とは、世尊の全ての煩悩は尽きている。しかし、バラモンはそれを知らない。彼は自分の知っている徳を語る。「乱れることのない者」とは、「装飾品、衣、住居などの装飾。あるいはこの腐敗した身体…(中略)…煩悩の動き」のように、乱れることのない者である。
Apāpapurekkhāroti apāpe nava lokuttaradhamme purato katvā vicarati. Brahmaññāya pajāyāti sāriputtamoggallānamahākassapādibhedāya brāhmaṇapajāya, etissāya ca pajāya purekkhāro. Ayañhi pajā samaṇaṃ gotamaṃ purakkhatvā caratīti attho. Api ca apāpapurekkhāroti na pāpaṃ purekkhāro na pāpaṃ purato katvā carati, na pāpaṃ icchatīti attho. Kassa? Brahmaññāya pajāya. Attanā saddhiṃ paṭiviruddhāyapi brāhmaṇapajāya aviruddho hitasukhatthiko yevāti vuttaṃ hoti.
「罪なき者を先頭にする者」とは、罪なき九つの悟りの境地を先頭にして(世間を)歩む。バラモンたちに悟りを与える者とは、サーリプッタ、モッガッラーナ、マハーカッサパなどのバラモンたち、そしてこの世の人々のために、先頭に立つ者である。すなわち、この人々はゴータマ沙門を先頭にして(教えを)行っているという意味である。また、「罪なき者を先頭にする者」とは、罪を先頭にしない、罪を望まないという意味である。誰のためにか? バラモンたちのためである。自分自身と対立するバラモンたちとも、敵対せず、彼らの幸福と利益を願っているという意味である。
Tiroraṭṭhāti pararaṭṭhato. Tirojanapadāti parajanapadato. Pañhaṃ pucchituṃ āgacchantīti khattiyapaṇḍitādayo ceva devabrahmanāgagandhabbādayo ca – ‘‘pañhe abhisaṅkharitvā pucchissāmā’’ti āgacchanti. Tattha keci pucchāya vā dosaṃ vissajjanasampaṭicchane vā asamatthataṃ sallakkhetvā apucchitvāva tuṇhī nisīdanti. Keci pucchanti. Kesañci bhagavā pucchāya ussāhaṃ janetvā vissajjeti. Evaṃ sabbesampi tesaṃ vimatiyo tīraṃ patvā mahāsamuddassa ūmiyo viya bhagavantaṃ patvā bhijjanti.
「他国から」とは、隣国から。「他国の人々から」とは、隣国の民から。「質問をしようとやってくる」とは、クシャトリヤの賢者たちや、天、梵、犍闥婆などの神々が、「質問を準備して尋ねよう」と思ってやってくる。その中で、尋ねることで、あるいは答えをもらえないことで、無能であることに気づき、尋ねないで静かに座る者もいる。尋ねる者もいる。世尊は、尋ねる者の熱意をかき立てて、答えを与えられる。このように、彼らの疑念は全て、岸辺にたどり着いて、大海の波のように世尊のもとに至り、砕け散る。
Ehi svāgatavādīti devamanussapabbajitagahaṭṭhesu taṃ taṃ attano santikaṃ āgataṃ – ‘‘ehi svāgata’’nti evaṃ vadatīti attho. Sakhiloti tattha katamaṃ sākhalyaṃ? ‘‘Yā sā vācā nelā kaṇṇasukhā’’tiādinā nayena vuttasākhalyena samannāgato, muduvacanoti attho. Sammodakoti paṭisanthārakusalo, āgatāgatānaṃ catunnaṃ parisānaṃ – ‘‘kacci, bhikkhave, khamanīyaṃ, kacci yāpanīya’’ntiādinā nayena sabbaṃ addhānadarathaṃ vūpasamento viya paṭhamataraṃ sammodanīyaṃ kathaṃ kattāti attho. Abbhākuṭikoti yathā ekacce parisaṃ patvā thaddhamukhā saṅkuṭitamukhā honti, na ediso, parisadassanena panassa bālātapasamphassena viya padumaṃ mukhapadumaṃ vikasati puṇṇacandasassirikaṃ hoti. Uttānamukhoti yathā ekacce nikujjitamukhā viya sampattāya parisāya na kiñci kathenti, atidullabhakathā honti, na evarūpo. Samaṇo pana gotamo sulabhakatho. Na tassa santikaṃ āgatāgatānaṃ – ‘‘kasmā mayaṃ idhāgatā’’ti vippaṭisāro uppajjati dhammaṃ pana sutvā attamanāva hontīti dasseti. Pubbabhāsīti bhāsanto ca paṭhamataraṃ bhāsati, tañca kho kālayuttaṃ pamāṇayuttaṃ atthanissitameva bhāsati, na niratthakakathaṃ.
「ようこそ」と言う者とは、天、人間、出家者、在家者たちが、自分の元へやってきた者に、「ようこそ」とこのように言うという意味である。「親切な言葉」とは、そこでどのような親切な言葉か? 「心地よい、耳に優しい言葉」などのように言われる親切な言葉を持つ者、すなわち穏やかな言葉遣いの意味である。「親しく話す」とは、親切な応対に長けた者、やってきた四つの集まりに、「僧侶たちよ、大丈夫ですか? 過ごしやすいですか?」などのように、旅の疲れを癒すかのように、まず親しく話しかけるという意味である。「朗らかな顔」とは、ある者たちは集まりに来て、堅苦しい顔、不機嫌な顔をするが、そうではない。集まりを見ると、太陽の光に照らされた蓮の花のように、顔の花が開き、満月のように輝く。「明るい顔」とは、ある者たちは伏せられた顔のように、集まってきた人々に何も語らない、非常に貴重な話をするが、そのような者ではない。しかし、ゴータマ沙門は話しやすい。彼の元へやってきた人々は、「なぜ私たちはここに来たのだろうか」と後悔することはない。教えを聞いて、喜んで満足するのだと示している。「最初に話す者」とは、話す時にまず話す、そしてそれは時宜を得た、適切な、意味のあることだけを話す、無意味な話はしない。
Na tasmiṃ gāme vāti yattha kira bhagavā paṭivasati, tattha mahesakkhā devatā ārakkhaṃ gaṇhanti, taṃ nissāya manussānaṃ upaddavo na hoti, paṃsupisācakādayoyeva hi manusse viheṭhenti, te tāsaṃ ānubhāvena dūraṃ apakkamanti. Api ca bhagavato mettābalenapi na amanussā manusse viheṭhenti.
「その村に(悪魔は)いない」とは、世尊がお住まいになる村には、偉大な神々が守護してくれるので、人々に災いが起こらない。すなわち、埃や虫などだけが人々を悩ませるが、それらは神々の力によって遠くへ逃げていく。また、世尊の慈悲の力によって、人間でない者たちも人々を悩ませない。
Saṅghītiādīsu anusāsitabbo sayaṃ vā uppādito saṅgho assa atthīti saṅghī. Tādiso cassa gaṇo atthīti gaṇī. Purimapadasseva vā vevacanametaṃ. Ācārasikkhāpanavasena gaṇassa ācariyoti gaṇācariyo . Puthutitthakarānanti bahūnaṃ titthakarānaṃ. Yathā vā tathā vāti yena vā tena vā acelakādimattakenāpi kāraṇena. Samudāgacchatīti samantato upagacchati abhivaḍḍhati.
「集団の長」などとは、自分で設立した集団を持っている者、すなわち集団の長である。そのような集団を持っている者、すなわち集団の長である。前の言葉の別名である。「師」とは、戒律を教えることによって、集団の師である。「多くの異教の指導者」とは、多くの異教の指導者たち。「あるいは、どのようにでも」とは、尼僧やその他の理由でも。「集まる」とは、あらゆる方面から集まってきて、成長する。
Atithi no te hontīti te amhākaṃ āgantukā, navakā pāhunakā hontīti attho. Pariyāpuṇāmīti jānāmi. Aparimāṇavaṇṇoti tathārūpeneva sabbaññunāpi appameyyavaṇṇo – ‘‘pageva mādisenā’’ti dasseti. Vuttampi cettaṃ –
「あなたたちの客となる」とは、私たちを訪れる客、新しい客となるという意味である。「理解する」とは、知っている。「無限の徳」とは、そのような者でさえ、無限の徳がある。「ましてや私のような者なら」と示している。このように言われている。
‘‘Buddhopi buddhassa bhaṇeyya vaṇṇaṃ,
「仏でさえ、仏の徳を語るだろう、
Kappampi ce aññamabhāsamāno;
たとえ、他のことを言わず、劫を費やしても。
Khīyetha kappo ciradīghamantare,
劫は、長い時間をかけて尽きるだろう、
Vaṇṇo na khīyetha tathāgatassā’’ti.
しかし、尊師の徳は尽きない。」
304. Tādisehi mahānubhāvehi saddhiṃ yugaggāhavasenapi dahanaṃ na mādisānaṃ anucchavikaṃ, kuto pana ukkaṃsananti idaṃ brāhmaṇassa na yuttarūpanti dassento āha **‘‘na kho pana metaṃ yutta’’**ntiādi. Sadisāti ekadesena sadisā. Na hi buddhānaṃ guṇehi sabbathā sadisā kecipi guṇā aññesu labbhanti. Itareti attano guṇehi asadisaguṇe. Idanti idaṃ atthajātaṃ. Gopadakanti gāviyā pade ṭhitaudakaṃ.
304. そのような偉大な方々と共にいることは、たとえ比喩であったとしても、私のような者にはふさわしくない。ましてや、それを誇るなどということは、このバラモンにはふさわしくない、と示しながら**「これはふさわしくない」**と言っている。似ている、とは一部だけ似ていることである。仏陀の徳に完全に似ている徳は、他の者には見られない。それらは、自身の徳とは似ていない徳である。これ、とはこの意味のあることである。牛の足跡、とは牛の足跡にある水のことである。
Saṭṭhikulasatasahassanti saṭṭhisahassādhikaṃ kulasatasahassaṃ kulapariyāyenāti suddhodanamahārājassa kulānukkamena āgataṃ. Tesupīti tesupi catūsu nidhīsu. Gahitagahitanti gahitaṃ gahitaṃ ṭhānaṃ pūratiyeva dhanena paṭipākatikameva hoti. Aparimāṇoyevāti ‘‘ettako eso’’ti kenaci paricchindituṃ asakkuṇeyyatāya aparicchinno eva.
六十万家族、とは六十万家族にさらに一万家族を加えて、家族の順序で、すなわち浄飯王の家族の系譜から受け継いだものである。その中でも、とはその四つの宝物の中でも。受け取られた、とは受け取られた場所はすべて、すでに財宝で満たされており、当然のように準備されている。計り知れない、とは「これほど多い」と誰にも測りきれないがゆえに、測り知れないのである。
Tatthāti mañcake. Sīhaseyyaṃ kappesīti yathā rāhu asurindo āyāmato, vitthārato ubbedhato ca bhagavato rūpakāyassa paricchedaṃ gahetuṃ na sakkoti, tathā rūpaṃ iddhābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkharonto sīhaseyyaṃ kappesi.
そこで、とは玉座の上である。獅子の寝姿をとった、とはラーフという阿修羅王のように、長さ、幅、高さにおいて、世尊の肉体の姿の大きさを測り知ることができなかったように、その姿は神通力によって形作られ、獅子の寝姿をとった。
Kilesehi ārakattā parisuddhaṭṭhena ariyanti āha **‘‘ariyaṃ uttamaṃ parisuddha’’**nti. Anavajjaṭṭhena kusalaṃ, na sukhavipākaṭṭhena. Katthaci caturāsītipāṇasahassāni, katthaci aparimāṇāpi devamanussā yasmā catuvīsatiyā ṭhānesu asaṅkhyeyyā aparimeyyā devamanussā maggaphalāmataṃ piviṃsu, koṭisatasahassādiparimāṇenapi bahū eva, tasmā anuttarācārasikkhāpanavasena bhagavā bahūnaṃ ācariyo. Teti kāmarāgato aññe bhagavato pahīnakilese. Keḷanāti keḷāyanā dhanāyanā.
煩悩から遠く離れているがゆえに清らかなことから「聖なる、尊い、清らかな」と言っている。罪がないことから善である。幸福な結果のためではない。ある場所では、八万四千の命あるもの、ある場所では計り知れないほどの天人と人間が、二十四の場所で数えきれないほどの天人と人間が聖道と果報の境地を味わった。百万、千万という数でも多くの人々がいる。ゆえに、最高の教えを説くことによって、世尊は多くの人々の師である。それらは、欲望の煩悩から離れた、世尊が滅ぼした煩悩である。遊び、とは遊び場、財産の場所である。
Apāpapurekkhāroti apāpe pure karoti, na vā pāpaṃ purato karotītipi apāpapurekkhāroti imamatthaṃ dassetuṃ **‘‘apāpe navalokuttaradhamme’’**tiādi vuttaṃ. Tattha apāpeti pāpapaṭipakkhe, pāparahite ca. Brahmani seṭṭhe buddhe bhagavati bhavā tassa dhammadesanāvasena ariyāya jātiyā jātattā, brahmuno vā bhagavato hitā garukaraṇādinā, yathānusiṭṭhapaṭipattiyā ca, brahmaṃ vā seṭṭhaṃ ariyamaggaṃ jānātīti brahmaññā, ariyasāvakasaṅkhātā pajā, tenāha **‘‘sāriputtā’’**tiādi. Pakatibrāhmaṇajātivasenāpi ‘‘brahmaññāya pajāyā’’ti padassa attho veditabboti dassetuṃ **‘‘apicā’’**tiādi vuttaṃ.
罪のない心構え、とは罪のない心で、あるいは罪を前もって行わないこと、この意味を示すために**「罪のない、九つの聖なる法」**と言っている。そこで、罪のない、とは罪の反対、罪のないこと。バラモンのうちで最も優れた仏陀である世尊は、その教えのゆえに聖なる生まれを得たため、あるいはバラモンである世尊に敬意を払うことによって、あるいは教えに従った実践によって、バラモン、すなわち最も優れた聖なる道を知っている者、聖なる弟子と呼ばれる人々、ゆえに**「サーリプッタ」**と言っている。バラモンの生まれによるものであっても、「バラモンと呼ばれる人々の」という言葉の意味は理解されるべきである、と示すために**「そしてまた」**と言っている。
Tiroraṭṭhā tirojanapadāti ettha rajjaṃ raṭṭhaṃ, rājanti rājāno etenāti, tadekadesabhūtā padesā pana **janapado,**janā pajjanti ettha sukhajīvikaṃ pāpuṇantīti. Pucchāya vā dosaṃ sallakkhetvāti sambandho. Asamatthatanti attano asamatthataṃ. Bhagavā vissajjeti tesaṃ upanissayasampattiṃ, ñāṇaparipākaṃ, cittācārañca ñatvāti adhippāyo.
辺境、とは国、国とは王、それによって王たちは、それらの一部である地方は**「地方」**、人々はそこで楽しい生活を送る。あるいは、欠点に気づいて、という関連である。能力がない、とは自身の能力がないこと。世尊は、それらの依拠の完成、智の成熟、心のあり方を、知っている、というのが意図である。
‘‘Ehi **svāgatavādī’’**ti iminā sukhasambhāsapubbakaṃ piyavāditaṃ dasseti, **‘‘sakhilo’’**ti iminā saṇhavācataṃ, **‘‘sammodako’’**ti iminā paṭisandhārakusalataṃ, **‘‘abhākuṭiko’’**ti iminā sabbattheva vippasannamukhataṃ, **‘‘uttānamukho’’**ti iminā sukhālāpataṃ, **‘‘pubbabhāsī’’**ti iminā dhammānuggahassa okāsakaraṇato hitajjhāsayataṃ bhagavato vibhāveti.
**「ようこそ、歓迎の言葉を言う者」**という言葉で、楽しい会話の前に、親切な言葉遣いを、**「親しみやすい」**という言葉で、親切な言葉遣いを、**「親睦を深める者」**という言葉で、挨拶の巧みさを、**「表情豊か」**という言葉で、常に明るい表情を、**「明るい顔」**という言葉で、楽しい会話を、**「先に話す者」**という言葉で、法にかなった行いを受け入れるための余地を作ること、親切な意図を、世尊の姿で示している。
Yattha kirāti kira-saddo arucisūcanattho, tena bhagavatā adhivutthapadese na devatānubhāvena manussānaṃ anupaddavatā, atha kho buddhānubhāvenāti dasseti. Tenāha ‘‘apicā’’tiādi.
そこで、「 kira」という言葉は不快感を示す言葉である。それゆえ、世尊が住んでいた場所では、神々の力によるものではなく、人間への妨害がないのではなく、むしろ仏陀の力によるものである、と示している。それゆえ**「そしてまた」**と言っている。
Anusāsitabboti vineyyajanasamūho gayhatīti nibbattitaṃ ariyasaṅghameva dassetuṃ **‘‘sayaṃ vā’’**tiādi vuttaṃ, anantarassa vidhi paṭisedho vāti katvā. **‘‘Tādisovā’’**ti iminā ‘‘sayaṃ vā’’tiādinā vuttavikappo eva paccāmaṭṭhoti. ‘‘Purimapadasseva vā’’ti vikappantaraggahaṇaṃ. Bahūnaṃ titthakarānanti pūraṇādīnaṃ anekesaṃ titthakarānaṃ, niddhāraṇe cetaṃ sāmivacanaṃ. Kāraṇenāti appicchasantuṭṭhatādisamāropanalakkhaṇena kāraṇena. Āgantukā navakāti abhinavā āgantukā abbhāgatā. Pariyāpuṇāmīti paricchindituṃ jānāmi sakkomi, tenāha **‘‘jānāmī’’**ti. **‘‘Kappampi ce aññamabhāsamāno’’**ti abhūtaparikappanavacanametaṃ tathā bhāsamānassa abhāvato.
教えを受けるべき者、とは教えを受けるべき人々の集まりが受け取られる、すなわち、聖なる僧伽を示すために**「自ら」**と言っている。後続の規則は、禁止か、である。**「そのような者」**という言葉で、「自ら」という言葉で述べられた選択肢が再び用いられている。「元の言葉」という言葉で、別の選択肢を指している。多くの開祖たち、とは過去の多くの開祖たちのことである。これは比較の言葉である。理由によって、すなわち、少ないものを求め、満足することによって、そのような理由で。一時的な新しい、とは新しく訪れた者たち。理解できる、すなわち、測り知ることができる。ゆえに**「知っている」**と言っている。**「たとえ他のことを言わなくても」**、これはありえないことの例えであり、そのように言うことはないからである。
305. Evaṃ vutte, te brāhmaṇā soṇadaṇḍaṃ brāhmaṇaṃ etadavocuṃ – ‘‘yathā kho bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇassa gotamassa vaṇṇe bhāsati ito cepi so bhavaṃ gotamo yojanasate viharati, alameva saddhena kulaputtena dassanāya upasaṅkamituṃ api puṭosenā’’ti. ‘‘Tena hi, bho, sabbeva mayaṃ samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissāmā’’ti.
305. そのように言われたとき、バラモンたちは、ソナダンダ・バラモンにこう言いました。「ソナダンダ師よ、ゴータマ沙門をこのように称賛されるのであれば、たとえゴータマ師が百ヨージャナ離れたところに住まわれていたとしても、その善き血筋の者にお会いしに行く価値は十分にあります。」「それならば、皆さん、皆でゴータマ沙門にお会いしに行きましょう。」
305. Imaṃ pana satthu guṇakathaṃ sutvā te brāhmaṇā cintayiṃsu – yathā soṇadaṇḍo brāhmaṇo samaṇassa gotamassa vaṇṇe bhaṇati, anomaguṇo so bhavaṃ gotamo; evaṃ tassa guṇe jānamānena kho pana ācariyena aticiraṃ adhivāsitaṃ, handa naṃ anuvattāmāti anuvattiṃsu. Tasmā evaṃ vutte ‘‘te brāhmaṇā’’tiādi vuttaṃ. Tattha alamevāti yuttameva. Api puṭosenāti puṭosaṃ vuccati pātheyyaṃ, taṃ gahetvāpi upasaṅkamituṃ yuttamevāti attho. Puṭaṃsenātipi pāṭho, tassattho, puṭo aṃse assāti puṭaṃso, tena puṭaṃsena. Aṃsena hi pātheyyapuṭaṃ vahantenāpīti vuttaṃ hoti.
305. この師の徳の話を聞いて、そのバラモンたちは考えた。「ソーナダンダというバラモンが、ゴータマ沙門の徳を語っている。ゴータマ様は計り知れない徳をお持ちだ。このように、師がその徳を理解しながらも、長く耐え忍んでおられた。さあ、私たちも従おう」と言って、従った。ゆえに、「そのバラモンたち」とこのように言われた。そこで、「無理もない」というのは、当然のことである。「たとえ袋を持っていても」とは、袋とは携帯食のことである。それを持っていても、訪ねるのが当然であるという意味である。「袋に入れて」という読み方もある。その意味は、袋を分け持っているということである。すなわち、分け前として携帯食の袋を持っていても、という意味である。
305. Alaṃ-saddo arahattopi hoti ‘‘alameva nibbinditu’’ntiādīsu (saṃ. ni. 1.124) viyāti āha **‘‘alamevāti yuttamevā’’**ti. Puṭena netvā asitabbato paribhuñjitabbato puṭosaṃ vuccati pātheyyaṃ. Puṭaṃsena purisena.
305. 「アラ」という言葉は、解脱にも使われる。「アラ、すなわち、まさにふさわしい」など(サンユッタ・ニカーヤ 1.124)のように、**「アラ、すなわち、まさにふさわしい」**と言っている。袋に入れて食べたり、消費したりすること。袋に入れて運ぶこと、すなわち食料のこと。袋に入れた人。
Soṇadaṇḍaparivitakko ソナダンダ・バラモンの思索
306. Atha kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo mahatā brāhmaṇagaṇena saddhiṃ yena gaggarā pokkharaṇī tenupasaṅkami. Atha kho soṇadaṇḍassa brāhmaṇassa tirovanasaṇḍagatassa evaṃ cetaso parivitakko udapādi – ‘‘ahañceva kho pana samaṇaṃ gotamaṃ pañhaṃ puccheyyaṃ; tatra ce maṃ samaṇo gotamo evaṃ vadeyya – ‘na kho esa, brāhmaṇa, pañho evaṃ pucchitabbo, evaṃ nāmesa, brāhmaṇa , pañho pucchitabbo’ti, tena maṃ ayaṃ parisā paribhaveyya – ‘bālo soṇadaṇḍo brāhmaṇo abyatto, nāsakkhi samaṇaṃ gotamaṃ yoniso pañhaṃ pucchitu’nti. Yaṃ kho panāyaṃ parisā paribhaveyya, yasopi tassa hāyetha. Yassa kho pana yaso hāyetha, bhogāpi tassa hāyeyyuṃ. Yasoladdhā kho panamhākaṃ bhogā. Mamañceva kho pana samaṇo gotamo pañhaṃ puccheyya, tassa cāhaṃ pañhassa veyyākaraṇena cittaṃ na ārādheyyaṃ; tatra ce maṃ samaṇo gotamo evaṃ vadeyya – ‘na kho esa, brāhmaṇa, pañho evaṃ byākātabbo, evaṃ nāmesa, brāhmaṇa, pañho byākātabbo’ti, tena maṃ ayaṃ parisā paribhaveyya – ‘bālo soṇadaṇḍo brāhmaṇo abyatto, nāsakkhi samaṇassa gotamassa pañhassa veyyākaraṇena cittaṃ ārādhetu’nti. Yaṃ kho panāyaṃ parisā paribhaveyya, yasopi tassa hāyetha. Yassa kho pana yaso hāyetha, bhogāpi tassa hāyeyyuṃ. Yasoladdhā kho panamhākaṃ bhogā. Ahañceva kho pana evaṃ samīpagato samāno adisvāva samaṇaṃ gotamaṃ nivatteyyaṃ, tena maṃ ayaṃ parisā paribhaveyya – ‘bālo soṇadaṇḍo brāhmaṇo abyatto mānathaddho bhīto ca, no visahati samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ, kathañhi nāma evaṃ samīpagato samāno adisvā samaṇaṃ gotamaṃ nivattissatī’ti. Yaṃ kho panāyaṃ parisā paribhaveyya, yasopi tassa hāyetha. Yassa kho pana yaso hāyetha, bhogāpi tassa hāyeyyuṃ, yasoladdhā kho panamhākaṃ bhogā’’ti.
306. その後、ソナダンダ・バラモンは、多くのバラモンたちと共に、ガッガラ池のところへ行きました。そして、森の木々の陰に入ったソナダンダ・バラモンは、このように心の中で思いました。「もし私がゴータマ沙門に質問をしたら、もしゴータマ沙門が私に、『バラモンよ、その質問は、このように尋ねるべきではない、このように尋ねるべきではない』と言われたら、この集会は私を軽蔑するだろう――『あのソナダンダ・バラモンは、愚かで、未熟で、ゴータマ沙門に正しく質問できなかった』と。もしこの集会が私を軽蔑するなら、私の評判も落ちるだろう。もし評判が落ちれば、私の富も失われるだろう。なぜなら、私の富は評判によって得られているからだ。もし私がゴータマ沙門に質問をし、その質問に対する答えで、私がゴータマ師の心を満足させることができなかったら、もしゴータマ師が私に、『バラモンよ、その答えは、このように答えるべきではない、このように答えるべきではない』と言われたら、この集会は私を軽蔑するだろう――『あのソナダンダ・バラモンは、愚かで、未熟で、ゴータマ沙門の質問に対する答えで、心を満足させることができなかった』と。もしこの集会が私を軽蔑するなら、私の評判も落ちるだろう。もし評判が落ちれば、私の富も失われるだろう。なぜなら、私の富は評判によって得られているからだ。もし私がゴータマ師の近くまで行って、会わずに引き返したら、この集会は私を軽蔑するだろう――『あのソナダンダ・バラモンは、愚かで、未熟で、傲慢で、臆病で、ゴータマ師に会う勇気がなかった。どのように、このように近くまで来て、会わずに引き返すことができたのか』と。もしこの集会が私を軽蔑するなら、私の評判も落ちるだろう。もし評判が落ちれば、私の富も失われるだろう。なぜなら、私の富は評判によって得られているからだ。」
307. Atha kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Campeyyakāpi kho brāhmaṇagahapatikā appekacce bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu; sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce nāmagottaṃ sāvetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce tuṇhībhūtā ekamantaṃ nisīdiṃsu.
307. その後、ソナダンダ・バラモンは、尊師のところへ行き、尊師に挨拶をして、挨拶の言葉を交わした後、片隅に座りました。チャンパーのバラモンや家長たちも、何人かは尊師に挨拶をして片隅に座り、何人かは尊師と挨拶の言葉を交わして、挨拶の言葉を交わした後、片隅に座りました。何人かは、尊師に向かって合掌して片隅に座り、何人かは、名前と家柄を名乗って片隅に座り、何人かは、静かに片隅に座りました。
307. Ubhatopakkhikāti micchādiṭṭhisammādiṭṭhīnaṃ vasena ubhayapakkhikā. Kerāṭikāti saṭhā.
307. 両方の側面を持つ、とは邪見と正見の側面を持つ。狡猾な、とはずる賢い。
308. Tatrapi sudaṃ soṇadaṇḍo brāhmaṇo etadeva bahulamanuvitakkento nisinno hoti – ‘‘ahañceva kho pana samaṇaṃ gotamaṃ pañhaṃ puccheyyaṃ; tatra ce maṃ samaṇo gotamo evaṃ vadeyya – ‘na kho esa, brāhmaṇa, pañho evaṃ pucchitabbo, evaṃ nāmesa, brāhmaṇa, pañho pucchitabbo’ti, tena maṃ ayaṃ parisā paribhaveyya – ‘bālo soṇadaṇḍo brāhmaṇo abyatto, nāsakkhi samaṇaṃ gotamaṃ yoniso pañhaṃ pucchitu’nti. Yaṃ kho panāyaṃ parisā paribhaveyya, yasopi tassa hāyetha. Yassa kho pana yaso hāyetha, bhogāpi tassa hāyeyyuṃ. Yasoladdhā kho panamhākaṃ bhogā. Mamañceva kho pana samaṇo gotamo pañhaṃ puccheyya, tassa cāhaṃ pañhassa veyyākaraṇena cittaṃ na ārādheyyaṃ; tatra ce maṃ samaṇo gotamo evaṃ vadeyya – ‘na kho esa, brāhmaṇa, pañho evaṃ byākātabbo, evaṃ nāmesa, brāhmaṇa, pañho byākātabbo’ti, tena maṃ ayaṃ parisā paribhaveyya – ‘bālo soṇadaṇḍo brāhmaṇo abyatto, nāsakkhi samaṇassa gotamassa pañhassa veyyākaraṇena cittaṃ ārādhetu’nti. Yaṃ kho panāyaṃ parisā paribhaveyya, yasopi tassa hāyetha. Yassa kho pana yaso hāyetha, bhogāpi tassa hāyeyyuṃ. Yasoladdhā kho panamhākaṃ bhogā. Aho vata maṃ samaṇo gotamo sake ācariyake tevijjake pañhaṃ puccheyya, addhā vatassāhaṃ cittaṃ ārādheyyaṃ pañhassa veyyākaraṇenā’’ti.
308. そこでも、ソナダンダ・バラモンは、ただこのことを何度も考えて、座っていました――「もし私がゴータマ師に質問をしたら、もしゴータマ師が私に、『バラモンよ、その質問は、このように尋ねるべきではない、このように尋ねるべきではない』と言われたら、この集会は私を軽蔑するだろう――『あのソナダンダ・バラモンは、愚かで、未熟で、ゴータマ師に正しく質問できなかった』と。もしこの集会が私を軽蔑するなら、私の評判も落ちるだろう。もし評判が落ちれば、私の富も失われるだろう。なぜなら、私の富は評判によって得られているからだ。もし私がゴータマ師に質問をし、その質問に対する答えで、私がゴータマ師の心を満足させることができなかったら、もしゴータマ師が私に、『バラモンよ、その答えは、このように答えるべきではない、このように答えるべきではない』と言われたら、この集会は私を軽蔑するだろう――『あのソナダンダ・バラモンは、愚かで、未熟で、ゴータマ師の質問に対する答えで、心を満足させることができなかった』と。もしこの集会が私を軽蔑するなら、私の評判も落ちるだろう。もし評判が落ちれば、私の富も失われるだろう。なぜなら、私の富は評判によって得られているからだ。もし私が、ゴータマ師に、私の師の流派の三つの知識について質問したら、私はきっと、その答えで心を満足させることができるだろう。」
306-308. Tirovanasaṇḍagatassāti antovanasaṇḍe gatassa, vihārabbhantaraṃ paviṭṭhassāti attho. Añjaliṃ paṇāmetvāti ete ubhatopakkhikā, te evaṃ cintayiṃsu – ‘‘sace no micchādiṭṭhikā codessanti – ‘kasmā tumhe samaṇaṃ gotamaṃ vanditthā’ti? Tesaṃ – ‘kiṃ añjalimattakaraṇenāpi vandanaṃ nāma hotī’ti vakkhāma. Sace no sammādiṭṭhikā codessanti – ‘kasmā tumhe bhagavantaṃ na vanditthā’ti. ‘Kiṃ sīsena bhūmiyaṃ paharanteneva vandanaṃ nāma hoti, nanu añjalikammampi vandanaṃ evā’ti vakkhāmā’’ti. Nāmagottanti ‘‘bho, gotama, ahaṃ asukassa putto datto nāma, mitto nāma, idhāgato’’ti vadantā nāmaṃ sāventi nāma. ‘‘Bho, gotama, ahaṃ vāseṭṭho nāma, kaccāno nāma, idhāgato’’ti vadantā gottaṃ sāventi nāma. Ete kira daliddā jiṇṇā kulaputtā ‘‘parisamajjhe nāmagottavasena pākaṭā bhavissāmā’’ti evamakaṃsu. Ye pana tuṇhībhūtā nisīdiṃsu, te kerāṭikā ceva andhabālā ca. Tattha kerāṭikā – ‘‘ekaṃ dve kathāsallāpepi karonto vissāsiko hoti, atha vissāse sati ekaṃ dve bhikkhā adātuṃ na yutta’’nti tato attānaṃ mocetvā tuṇhī nisīdanti. Andhabālā aññāṇatāyeva avakkhittamattikāpiṇḍo viya yattha katthaci tuṇhībhūtā nisīdanti.
306-308. 「竹林の中にいる」とは、林の中に入った、すなわち、僧院の中に進んだという意味である。「合掌して」とは、彼らは両方の立場から、こう考えた。「もし、邪見の者たちが、『なぜあなたはゴータマ沙門を礼拝するのか』と責めたてたら、『合掌するだけで礼拝になるのか』と答えよう。もし、正見の者たちが、『なぜあなたは世尊を礼拝しないのか』と責め立てたら、『頭を地面につけて礼拝することだけが礼拝になるのか。合掌することも礼拝ではないか』と答えよう」と。 「名前と姓」とは、「おお、ゴータマよ、私は〇〇の息子、△△という名で、ここに参りました」と言って、名前を告げるのである。「おお、ゴータマよ、私はヴァーセッタという姓、カッチャナという名で、ここに参りました」と言って、姓を告げるのである。彼らは貧しく、老いており、世襲の在家者であったが、「集まりの中で、名前と姓によって有名になろう」と考えて、このように(発言)した。静かに座っていた者たちは、無知な愚か者たちであった。そこで、無知な者たちは、「一つか二つの言葉を交わすだけで、親しくなることができる。親しくなれば、一つか二つの食事を施さないのは不当だ」と考えて、そこから自分たちを解放し、静かに座っていた。無知な者たちは、無知ゆえに、まるで倒れた泥の塊のように、どこでも静かに座っていた。
Brāhmaṇapaññatti バラモンの定義
309. Atha kho bhagavato soṇadaṇḍassa brāhmaṇassa cetasā cetoparivitakkamaññāya etadahosi – ‘‘vihaññati kho ayaṃ soṇadaṇḍo brāhmaṇo sakena cittena. Yaṃnūnāhaṃ soṇadaṇḍaṃ brāhmaṇaṃ sake ācariyake tevijjake pañhaṃ puccheyya’’nti. Atha kho bhagavā soṇadaṇḍaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca – ‘‘katihi pana, brāhmaṇa, aṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapenti; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti?
309. その後、尊師は、ソナダンダ・バラモンの心のうちを察して、このように思われました――「このソナダンダ・バラモンは、自分の心によって苦しんでいる。それゆえ、私がソナダンダ・バラモンに、師の流派の三つの知識について質問してみよう。」そして、尊師はソナダンダ・バラモンにこう尋ねられました――「バラモンよ、バラモンたちは、どのような基準で、バラモンをバラモンと定義するのですか。そして、『私はバラモンである』と言ったとき、正しく言っていることになり、偽りの言葉に陥らないのですか?」
309. Vighātanti cittadukkhaṃ.
309. 障害、とは心の苦しみ。
310. Atha kho soṇadaṇḍassa brāhmaṇassa etadahosi – ‘‘yaṃ vata no ahosi icchitaṃ, yaṃ ākaṅkhitaṃ, yaṃ adhippetaṃ, yaṃ abhipatthitaṃ – ‘aho vata maṃ samaṇo gotamo sake ācariyake tevijjake pañhaṃ puccheyya, addhā vatassāhaṃ cittaṃ ārādheyyaṃ pañhassa veyyākaraṇenā’ti, tatra maṃ samaṇo gotamo sake ācariyake tevijjake pañhaṃ pucchati. Addhā vatassāhaṃ cittaṃ ārādhessāmi pañhassa veyyākaraṇenā’’ti.
310. その後、ソナダンダ・バラモンの心のうちに、このように思われました――「かつて、私が願ったこと、望んだこと、求めたこと――『ゴータマ師が、私の師の流派の三つの知識について質問してくれたら、私はきっと、その答えで心を満足させることができるだろう』と。今、ゴータマ師が、私の師の流派の三つの知識について質問してくださった。私はきっと、その答えで心を満足させることができるだろう。」
309-310. Cetasā cetoparivitakkanti bhagavā – ‘‘ayaṃ brāhmaṇo āgatakālato paṭṭhāya adhomukho thaddhagatto kiṃ cintayamāno nisinno, kiṃ nu kho cintetī’’ti āvajjanto attano cetasā tassa cittaṃ aññāsi. Tena vuttaṃ – ‘‘cetasā cetoparivitakkamaññāyā’’ti. Vihaññatīti vighātaṃ āpajjati. Anuviloketvā parisanti bhagavato sakasamaye pañhapucchanena udake miyamāno ukkhipitvā thale ṭhapito viya samapassaddhakāyacitto hutvā parisaṃ saṅgaṇhanatthaṃ diṭṭhisañjāneneva ‘‘upadhārentu me bhonto vacana’’nti vadanto viya anuviloketvā parisaṃ bhagavantaṃ etadavoca.
309-310. 「心で、心の中で考えていることを知って」とは、世尊は、「このバラモンは、ここに来た時から、うつむいて、堅苦しい姿勢で、何を考えながら座っているのか、何考えているのだろうか」と、自分自身の心で、彼の心を推し量られた。ゆえに「心で、心の中で考えていることを知って」と言われた。「妨げられる」とは、妨害を受ける。「集まりを見渡して」とは、世尊の時、質問をして、水の中で揉まれているかのように、引き上げられて、岸辺に置かれたように、心身ともに平静になり、集まりをまとめようと、見たり知ったりしながら、「皆さん、私の言葉を聞いてください」と言っているように、集まりを見渡して、世尊にこのように言われた。
311. Atha kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo abbhunnāmetvā kāyaṃ anuviloketvā parisaṃ bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘pañcahi, bho gotama, aṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapenti; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyya. Katamehi pañcahi? Idha, bho gotama, brāhmaṇo ubhato sujāto hoti mātito ca pitito ca, saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena; ajjhāyako hoti mantadharo tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū sanighaṇḍukeṭubhānaṃ sākkharappabhedānaṃ itihāsapañcamānaṃ padako veyyākaraṇo lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anavayo; abhirūpo hoti dassanīyo pāsādiko paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato brahmavaṇṇī brahmavacchasī akhuddāvakāso dassanāya; sīlavā hoti vuddhasīlī vuddhasīlena samannāgato; paṇḍito ca hoti medhāvī paṭhamo vā dutiyo vā sujaṃ paggaṇhantānaṃ. Imehi kho, bho gotama, pañcahi aṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapenti; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti.
311. その時、ソーナダンダというバラモンは、身を起こし、体を整え、群衆を見渡してから、世尊にこのように言った。「ゴータマ様、バラモンは五つの要素を備えた者をバラモンとみなします。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないのです。どのような五つの要素でしょうか。ゴータマ様、バラモンは、母方からも父方からも、両方ともよく生まれた者でなければなりません。第七代の祖父の代まで、家柄のことで非難されることなく、傷つけられることなく、純粋な家柄の者でなければなりません。また、聖典(ヴェーダ)を学び、マントラを記憶し、三つのヴェーダを完全に理解し、それらの注釈書や索引、並びに歴史書を習得し、文法に通じ、宇宙の法則や偉大な人物の相学に精通していなければなりません。容姿端麗で、見る者に好感を与え、その美しさは最高に達しており、天人のような輝きと威厳を備え、見る者を飽きさせない者でなければなりません。戒律を守り、善き戒律を備えた者でなければなりません。賢く、聡明で、優れた人々の中で第一、あるいは第二の者でなければなりません。ゴータマ様、バラモンはこれらの五つの要素を備えた者をバラモンとみなします。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないのです。」
‘‘Imesaṃ pana, brāhmaṇa, pañcannaṃ aṅgānaṃ sakkā ekaṃ aṅgaṃ ṭhapayitvā catūhaṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapetuṃ; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti? ‘‘Sakkā , bho gotama. Imesañhi, bho gotama, pañcannaṃ aṅgānaṃ vaṇṇaṃ ṭhapayāma. Kiñhi vaṇṇo karissati? Yato kho, bho gotama, brāhmaṇo ubhato sujāto hoti mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena; ajjhāyako ca hoti mantadharo ca tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū sanighaṇḍukeṭubhānaṃ sākkharappabhedānaṃ itihāsapañcamānaṃ padako veyyākaraṇo lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anavayo; sīlavā ca hoti vuddhasīlī vuddhasīlena samannāgato; paṇḍito ca hoti medhāvī paṭhamo vā dutiyo vā sujaṃ paggaṇhantānaṃ. Imehi kho bho gotama catūhaṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapenti; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti.
「ゴータマ様、この五つの要素のうち、一つを除いた四つの要素を備えた者をバラモンとみなすことはできますでしょうか。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないでしょうか。」「できます、ゴータマ様。ゴータマ様、この五つの要素のうち、容姿の美しさを除きましょう。容姿の美しさが何になるというのでしょうか。ゴータマ様、バラモンは、母方からも父方からも、両方ともよく生まれた者であり、第七代の祖父の代まで、家柄のことで非難されることなく、傷つけられることなく、純粋な家柄の者であり、聖典(ヴェーダ)を学び、マントラを記憶し、三つのヴェーダを完全に理解し、それらの注釈書や索引、並びに歴史書を習得し、文法に通じ、宇宙の法則や偉大な人物の相学に精通している者でなければなりません。また、戒律を守り、善き戒律を備えた者でなければなりません。賢く、聡明で、優れた人々の中で第一、あるいは第二の者でなければなりません。ゴータマ様、バラモンはこれらの四つの要素を備えた者をバラモンとみなします。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないのです。」
312. ‘‘Imesaṃ pana, brāhmaṇa, catunnaṃ aṅgānaṃ sakkā ekaṃ aṅgaṃ ṭhapayitvā tīhaṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapetuṃ; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti? ‘‘Sakkā, bho gotama. Imesañhi, bho gotama, catunnaṃ aṅgānaṃ mante ṭhapayāma. Kiñhi mantā karissanti? Yato kho, bho gotama, brāhmaṇo ubhato sujāto hoti mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena; sīlavā ca hoti vuddhasīlī vuddhasīlena samannāgato; paṇḍito ca hoti medhāvī paṭhamo vā dutiyo vā sujaṃ paggaṇhantānaṃ. Imehi kho, bho gotama, tīhaṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapenti; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti.
312. 「ゴータマ様、これらの四つの要素のうち、一つを除いた三つの要素を備えた者をバラモンとみなすことはできますでしょうか。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないでしょうか。」「できます、ゴータマ様。ゴータマ様、これらの四つの要素のうち、マントラ(聖典の知識)を除きましょう。マントラが何になるというのでしょうか。ゴータマ様、バラモンは、母方からも父方からも、両方ともよく生まれた者であり、第七代の祖父の代まで、家柄のことで非難されることなく、傷つけられることなく、純粋な家柄の者であり、戒律を守り、善き戒律を備えた者でなければなりません。賢く、聡明で、優れた人々の中で第一、あるいは第二の者でなければなりません。ゴータマ様、バラモンはこれらの三つの要素を備えた者をバラモンとみなします。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないのです。」
‘‘Imesaṃ pana, brāhmaṇa, tiṇṇaṃ aṅgānaṃ sakkā ekaṃ aṅgaṃ ṭhapayitvā dvīhaṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapetuṃ; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti? ‘‘Sakkā, bho gotama. Imesañhi, bho gotama, tiṇṇaṃ aṅgānaṃ jātiṃ ṭhapayāma. Kiñhi jāti karissati? Yato kho, bho gotama, brāhmaṇo sīlavā hoti vuddhasīlī vuddhasīlena samannāgato; paṇḍito ca hoti medhāvī paṭhamo vā dutiyo vā sujaṃ paggaṇhantānaṃ. Imehi kho, bho gotama, dvīhaṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapenti; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti.
「ゴータマ様、これらの三つの要素のうち、一つを除いた二つの要素を備えた者をバラモンとみなすことはできますでしょうか。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないでしょうか。」「できます、ゴータマ様。ゴータマ様、これらの三つの要素のうち、家柄を除きましょう。家柄が何になるというのでしょうか。ゴータマ様、バラモンは、戒律を守り、善き戒律を備えた者でなければなりません。賢く、聡明で、優れた人々の中で第一、あるいは第二の者でなければなりません。ゴータマ様、バラモンはこれらの二つの要素を備えた者をバラモンとみなします。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないのです。」
313. Evaṃ vutte, te brāhmaṇā soṇadaṇḍaṃ brāhmaṇaṃ etadavocuṃ – ‘‘mā bhavaṃ soṇadaṇḍo evaṃ avaca, mā bhavaṃ soṇadaṇḍo evaṃ avaca. Apavadateva bhavaṃ soṇadaṇḍo vaṇṇaṃ, apavadati mante, apavadati jātiṃ ekaṃsena. Bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇasseva gotamassa vādaṃ anupakkhandatī’’ti.
313. このように言われると、バラモンたちはソーナダンダというバラモンにこのように言った。「ソーナダンダ様、そのように言わないでください、ソーナダンダ様、そのように言わないでください。あなたは容姿の美しさを否定し、マントラを否定し、家柄を否定しています。ソーナダンダ様は、ゴータマという沙門の言葉に従っているだけです。」
311-313. Sujaṃ paggaṇhantānanti yaññayajanatthāya sujaṃ gaṇhantesu brāhmaṇesu paṭhamo vā dutiyo vāti attho. Sujāya diyyamānaṃ mahāyāgaṃ paṭiggaṇhantānanti porāṇā. Iti brāhmaṇo sakasamayavasena sammadeva pañhaṃ vissajjesi. Bhagavā pana visesato uttamabrāhmaṇassa dassanatthaṃ – ‘‘imesaṃ panā’’tiādimāha. Etadavocunti sace jātivaṇṇamantasampanno brāhmaṇo na hoti, atha ko carahi loke brāhmaṇo bhavissati? Nāseti no ayaṃ soṇadaṇḍo, handassa vādaṃ paṭikkhipissāmāti cintetvā etadavocuṃ. Apavadatīti paṭikkhipati. Anupakkhandatīti anupavisati. Idaṃ – ‘‘sace tvaṃ pasādavasena samaṇaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gantukāmo, gaccha; mā brāhmaṇassa samayaṃ bhindī’’ti adhippāyena āhaṃsu.
311-313. 「祭りのために食物を受け取る者たち」とは、祭りのために食物を受け取るバラモンたちの中で、最初か二番目か、という意味である。「食物を与えられる、大きな祭りを、受け取る者たち」とは、古くからの人々である。このように、バラモンは自分の立場から、正しく質問に答えた。世尊は、特に最高のバラモンに見せるために、「これらの人々には…」と言われた。「このように言われた」とは、もし、生まれや徳に恵まれたバラモンでなければ、では誰が世の中でバラモンとなろうか? 「このソーナダンダは私たちを滅ぼすつもりだ。さあ、彼の主張を否定しよう」と考えて、このように言われた。「否定する」とは、否定する。「乗り越える」とは、乗り越える。これは、「もしあなたが信仰心からゴータマ沙門に帰依したいなら、行きなさい。バラモンの教えを破ってはならない」という意図で言われた。
314. Atha kho bhagavā te brāhmaṇe etadavoca – ‘‘sace kho tumhākaṃ brāhmaṇānaṃ evaṃ hoti – ‘appassuto ca soṇadaṇḍo brāhmaṇo, akalyāṇavākkaraṇo ca soṇadaṇḍo brāhmaṇo, duppañño ca soṇadaṇḍo brāhmaṇo, na ca pahoti soṇadaṇḍo brāhmaṇo samaṇena gotamena saddhiṃ asmiṃ vacane paṭimantetu’nti, tiṭṭhatu soṇadaṇḍo brāhmaṇo, tumhe mayā saddhiṃ mantavho asmiṃ vacane. Sace pana tumhākaṃ brāhmaṇānaṃ evaṃ hoti – ‘bahussuto ca soṇadaṇḍo brāhmaṇo, kalyāṇavākkaraṇo ca soṇadaṇḍo brāhmaṇo, paṇḍito ca soṇadaṇḍo brāhmaṇo, pahoti ca soṇadaṇḍo brāhmaṇo samaṇena gotamena saddhiṃ asmiṃ vacane paṭimantetu’nti, tiṭṭhatha tumhe, soṇadaṇḍo brāhmaṇo mayā saddhiṃ paṭimantetū’’ti.
314. その時、世尊はバラモンたちにこのように言った。「もし、バラモンたち、あなたがたが『ソーナダンダというバラモンは、学がなく、言葉遣いが悪く、愚かであり、ゴータマという沙門とこの言葉について議論する能力がない』と思うならば、ソーナダンダというバラモンはそのままにして、あなたがたが私とこの言葉について議論しなさい。もし、バラモンたち、あなたがたが『ソーナダンダというバラモンは、博学であり、言葉遣いが巧みで、賢く、ゴータマという沙門とこの言葉について議論する能力がある』と思うならば、あなたがたはそのままにして、ソーナダンダというバラモンが私と議論するようにしなさい。」
314. Etadavocāti imesu brāhmaṇesu evaṃ ekappahāreneva viravantesu ‘‘ayaṃ kathā pariyosānaṃ na gamissati, handa ne nissadde katvā soṇadaṇḍeneva saddhiṃ kathemī’’ti cintetvā – ‘‘etaṃ sace kho tumhāka’’ntiādikaṃ vacanaṃ avoca.
314. 「このように言われた」とは、これらのバラモンたちが、このように一斉に騒いだ時、「この話は終わらないだろう。さあ、彼らを脇に置いて、ソーナダンダ自身と話そう」と考えて、「もしこれがあなたたちのものであるならば…」という言葉を言われた。
315. Evaṃ vutte, soṇadaṇḍo brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘tiṭṭhatu bhavaṃ gotamo, tuṇhī bhavaṃ gotamo hotu, ahameva tesaṃ sahadhammena paṭivacanaṃ karissāmī’’ti. Atha kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo te brāhmaṇe etadavoca – ‘‘mā bhavanto evaṃ avacuttha, mā bhavanto evaṃ avacuttha – ‘apavadateva bhavaṃ soṇadaṇḍo vaṇṇaṃ, apavadati mante, apavadati jātiṃ ekaṃsena. Bhavaṃ soṇadaṇḍo samaṇasseva gotamassa vādaṃ anupakkhandatī’ti. Nāhaṃ, bho, apavadāmi vaṇṇaṃ vā mante vā jātiṃ vā’’ti.
315. このように言われると、ソーナダンダというバラモンは世尊にこのように言った。「ゴータマ様、そのままにしておいてください、ゴータマ様、沈黙していてください。私が彼らに道理にかなった言葉で返答しましょう。」その時、ソーナダンダというバラモンはバラモンたちにこのように言った。「あなたがた、そのように言わないでください、あなたがた、そのように言わないでください。『ソーナダンダというバラモンは、容姿の美しさを否定し、マントラを否定し、家柄を否定しています。ソーナダンダというバラモンは、ゴータマという沙門の言葉に従っているだけです』と。私は、容姿の美しさも、マントラも、家柄も否定しません。」
316. Tena kho pana samayena soṇadaṇḍassa brāhmaṇassa bhāgineyyo aṅgako nāma māṇavako tassaṃ parisāyaṃ nisinno hoti. Atha kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo te brāhmaṇe etadavoca – ‘‘passanti no bhonto imaṃ aṅgakaṃ māṇavakaṃ amhākaṃ bhāgineyya’’nti? ‘‘Evaṃ, bho’’. ‘‘Aṅgako kho, bho, māṇavako abhirūpo dassanīyo pāsādiko paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato brahmavaṇṇī brahmavacchasī akhuddāvakāso dassanāya, nāssa imissaṃ parisāyaṃ samasamo atthi vaṇṇena ṭhapetvā samaṇaṃ gotamaṃ. Aṅgako kho māṇavako ajjhāyako mantadharo, tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū sanighaṇḍukeṭubhānaṃ sākkharappabhedānaṃ itihāsapañcamānaṃ padako veyyākaraṇo lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anavayo. Ahamassa mante vācetā. Aṅgako kho māṇavako ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena. Ahamassa mātāpitaro jānāmi. Aṅgako kho māṇavako pāṇampi haneyya, adinnampi ādiyeyya , paradārampi gaccheyya, musāvādampi bhaṇeyya, majjampi piveyya, ettha dāni, bho, kiṃ vaṇṇo karissati, kiṃ mantā, kiṃ jāti? Yato kho, bho, brāhmaṇo sīlavā ca hoti vuddhasīlī vuddhasīlena samannāgato, paṇḍito ca hoti medhāvī paṭhamo vā dutiyo vā sujaṃ paggaṇhantānaṃ. Imehi kho, bho, dvīhaṅgehi samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapenti; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti.
316. その時、ソーナダンダというバラモンの甥であるアンガカという名の若者が、その集会に座っていた。その時、ソーナダンダというバラモンはバラモンたちにこのように言った。「あなたがた、このアンガカという若者、私の甥を見ますか。」「はい、見ます。」「アンガカという若者は、容姿端麗で、見る者に好感を与え、その美しさは最高に達しており、天人のような輝きと威厳を備え、見る者を飽きさせない者です。この集会において、ゴータマという沙門を除けば、容姿の美しさにおいて彼に並ぶ者はおりません。アンガカという若者は、聖典(ヴェーダ)を学び、マントラを記憶し、三つのヴェーダを完全に理解し、それらの注釈書や索引、並びに歴史書を習得し、文法に通じ、宇宙の法則や偉大な人物の相学に精通しています。私が彼にマントラを教えました。アンガカという若者は、母方からも父方からも、両方ともよく生まれた者であり、第七代の祖父の代まで、家柄のことで非難されることなく、傷つけられることなく、純粋な家柄の者です。私が彼の両親を知っています。アンガカという若者は、命を奪うことも、与えられていないものを奪うことも、不倫をすることも、嘘をつくことも、酒を飲むこともするでしょう。ここで、あなたがた、容姿の美しさが何になるというのでしょうか、マントラが何になるというのでしょうか、家柄が何になるというのでしょうか。ゴータマ様、バラモンは、戒律を守り、善き戒律を備えた者であり、賢く、聡明で、優れた人々の中で第一、あるいは第二の者でなければなりません。ゴータマ様、バラモンはこれらの二つの要素を備えた者をバラモンとみなします。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないのです。」
315-316. Sahadhammenāti sakāraṇena. Samasamoti ṭhapetvā ekadesasamattaṃ samabhāvena samo, sabbākārena samoti attho. Ahamassa mātāpitaro jānāmīti bhaginiyā puttassa mātāpitaro kiṃ na jānissati, kulakoṭiparidīpanaṃ sandhāyeva vadati. Musāvādampi bhaṇeyyāti atthabhañjanakaṃ musāvādaṃ katheyya. Kiṃ vaṇṇo karissatīti abbhantare guṇe asati kiṃ karissati? Kimassa brāhmaṇabhāvaṃ rakkhituṃ sakkhissatīti attho. Athāpi siyā puna – ‘‘pakatisīle ṭhitassa brāhmaṇabhāvaṃ sādhentī’’ti evampi sīlameva sādhessati, tasmiṃ hissa asati brāhmaṇabhāvo nāhosīti sammohamattaṃ vaṇṇādayo. Idaṃ pana sutvā te brāhmaṇā – ‘‘sabhāvaṃ ācariyo āha, akāraṇāva mayaṃ ujjhāyimhā’’ti tuṇhī ahesuṃ.
315-316. 「まことの法(さだんま)」とは、理由のあること。 「平等」とは、一点だけを平等とみなすのではなく、すべての点で平等であること、つまりすべての点で平等であるという意味である。 「私はその両親を知っている」と言うとき、姉の子供の両親をなぜ知らないのだろうか。これは、親族のありさまを明らかにするために言っているのである。 「偽りも言え」とは、意味を歪めるような偽りを言えということである。 「どのように賞賛されるのだろうか」とは、内面に徳がないのに、どのように賞賛されるだろうか、ということである。バラモンとしての本質を保つことができるだろうか、という意味である。 さらに、「生まれつきの徳を守っているバラモンとしての本質を完成させる」と言うかもしれない。そのように徳だけを完成させようとするだろう。それがないと、バラモンとしての本質は存在しないだろう。賞賛などは、ただの錯覚にすぎない。 これを聞いたバラモンたちは、「師は本質を語った。我々は理由もなく不平を言っていた」と言って、黙ってしまった。
316. Samasamoti samoyeva hutvā samo. Hīnopamavasenapi samatā vuccatīti taṃ nivattento **‘‘ṭhapetvā ekadesasamatta’’**ntiādimāha. Kulakoṭiparidīpananti kulaādiparidīpanaṃ athāpi siyāti athāpi tumhākaṃ evaṃ parivitakko siyā. Brāhmaṇabhāvaṃ sādheti vaṇṇo. Mantajātīsupi eseva nayo. Sīlameva sādhessati brāhmaṇabhāvaṃ. Kasmāti ce? Āha **‘‘tasmiñhissā’’**tiādi. Sammohamattaṃ vaṇṇādayoti vaṇṇamantajātiyo hi brāhmaṇabhāvassa aṅganti sammohamattametaṃ asamavekkhitābhimānabhāvato.
316. 同様である、すなわち、それ自体が同様である。低いものとの比較でも同様さが語られる、ということを否定するために**「一部の同様さを除いて」**と言っている。一族の輪を広める、とは一族の輪を広めること。あるいは、あなたたちの間でそのような考察があるかもしれない。バラモンの地位を確立する、という言葉。マントラを唱える者たちの中でも、この通りである。戒律こそがバラモンの地位を確立するだろう。なぜならば? **「それに」**と言っている。魂の同一性、言葉など、すなわち、言葉とマントラを唱える者たちはバラモンの地位の一部である、という魂の同一性、見ないことによる慢心である。
Sīlapaññākathā 戒律と智慧の説話
317. ‘‘Imesaṃ pana, brāhmaṇa, dvinnaṃ aṅgānaṃ sakkā ekaṃ aṅgaṃ ṭhapayitvā ekena aṅgena samannāgataṃ brāhmaṇā brāhmaṇaṃ paññapetuṃ; ‘brāhmaṇosmī’ti ca vadamāno sammā vadeyya, na ca pana musāvādaṃ āpajjeyyā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama. Sīlaparidhotā hi, bho gotama, paññā; paññāparidhotaṃ sīlaṃ. Yattha sīlaṃ tattha paññā, yattha paññā tattha sīlaṃ. Sīlavato paññā, paññavato sīlaṃ. Sīlapaññāṇañca pana lokasmiṃ aggamakkhāyati. Seyyathāpi, bho gotama, hatthena vā hatthaṃ dhoveyya, pādena vā pādaṃ dhoveyya; evameva kho, bho gotama, sīlaparidhotā paññā, paññāparidhotaṃ sīlaṃ. Yattha sīlaṃ tattha paññā, yattha paññā tattha sīlaṃ. Sīlavato paññā, paññavato sīlaṃ. Sīlapaññāṇañca pana lokasmiṃ aggamakkhāyatī’’ti. ‘‘Evametaṃ, brāhmaṇa, evametaṃ, brāhmaṇa, sīlaparidhotā hi, brāhmaṇa, paññā, paññāparidhotaṃ sīlaṃ. Yattha sīlaṃ tattha paññā, yattha paññā tattha sīlaṃ. Sīlavato paññā, paññavato sīlaṃ. Sīlapaññāṇañca pana lokasmiṃ aggamakkhāyati. Seyyathāpi, brāhmaṇa, hatthena vā hatthaṃ dhoveyya, pādena vā pādaṃ dhoveyya; evameva kho, brāhmaṇa, sīlaparidhotā paññā, paññāparidhotaṃ sīlaṃ. Yattha sīlaṃ tattha paññā, yattha paññā tattha sīlaṃ. Sīlavato paññā, paññavato sīlaṃ. Sīlapaññāṇañca pana lokasmiṃ aggamakkhāyati .
317. 「ゴータマ様、これらの二つの要素のうち、一つを除いた一つの要素を備えた者をバラモンとみなすことはできますでしょうか。『私はバラモンである』と言うとき、彼は正しく言ったことになり、偽りを言うことにはならないでしょうか。」「そうではありません、ゴータマ様。ゴータマ様、智慧は戒律によって清められ、戒律は智慧によって清められます。戒律があるところに智慧があり、智慧があるところに戒律があります。戒律を持つ者の智慧であり、智慧を持つ者の戒律です。戒律と智慧は、この世において最高であると称賛されています。ゴータマ様、ちょうど、手で手を洗うように、足で足を洗うように、ゴータマ様、智慧は戒律によって清められ、戒律は智慧によって清められます。戒律があるところに智慧があり、智慧があるところに戒律があります。戒律を持つ者の智慧であり、智慧を持つ者の戒律です。戒律と智慧は、この世において最高であると称賛されています。ゴータマ様、まさに、手で手を洗うように、足で足を洗うように、ゴータマ様、智慧は戒律によって清められ、戒律は智慧によって清められます。戒律があるところに智慧があり、智慧があるところに戒律があります。戒律を持つ者の智慧であり、智慧を持つ者の戒律です。戒律と智慧は、この世において最高であると称賛されています。」
317. Tato bhagavā ‘kathito brāhmaṇena pañho, kiṃ panettha patiṭṭhātuṃ sakkhissati, na sakkhissatī’ti? Tassa vīmaṃsanatthaṃ – ‘‘imesaṃ pana brāhmaṇā’’tiādimāha. Sīlaparidhotāti sīlaparisuddhā. Yattha sīlaṃ tattha paññāti yasmiṃ puggale sīlaṃ, tattheva paññā, kuto dussīle paññā? Paññārahite vā jaḷe eḷamūge kuto sīlanti? Sīlapaññāṇanti sīlañca paññāṇañca sīlapaññāṇaṃ. Paññāṇanti paññāyeva. Evametaṃ brāhmaṇāti bhagavā brāhmaṇassa vacanaṃ anujānanto āha. Tattha sīlaparidhotā paññāti catupārisuddhisīlena dhotā. Kathaṃ pana sīlena paññaṃ dhovatīti? Yassa puthujjanassa sīlaṃ saṭṭhiasītivassāni akhaṇḍaṃ hoti, so maraṇakālepi sabbakilese ghātetvā sīlena paññaṃ dhovitvā arahattaṃ gaṇhāti. Kandarasālapariveṇe mahāsaṭṭhivassatthero viya. There kira maraṇamañce nipajjitvā balavavedanāya nitthunante , tissamahārājā ‘‘theraṃ passissāmī’’ti gantvā pariveṇadvāre ṭhito taṃ saddaṃ sutvā pucchi – ‘‘kassa saddo aya’’nti? Therassa nitthunanasaddoti. ‘‘Pabbajjāya saṭṭhivassena vedanāpariggahamattampi na kataṃ, na dāni naṃ vandissāmī’’ti nivattitvā mahābodhiṃ vandituṃ gato. Tato upaṭṭhākadaharo theraṃ āha – ‘‘kiṃ no, bhante, lajjāpetha, saddhopi rājā vippaṭisārī hutvā na vandissāmī’’ti gatoti. Kasmā āvusoti? Tumhākaṃ nitthunanasaddaṃ sutvāti. ‘‘Tena hi me okāsaṃ karothā’’ti vatvā vedanaṃ vikkhambhitvā arahattaṃ patvā daharassa saññaṃ adāsi – ‘‘gacchāvuso, idāni rājānaṃ amhe vandāpehī’’ti. Daharo gantvā – ‘‘idāni kira theraṃ, vandathā’’ti āha. Rājā saṃsumārapatitena theraṃ vandanto – ‘‘nāhaṃ ayyassa arahattaṃ vandāmi, puthujjanabhūmiyaṃ pana ṭhatvā rakkhitasīlameva vandāmī’’ti āha, evaṃ sīlena paññaṃ dhovati nāma. Yassa pana abbhantare sīlasaṃvaro natthi, ugghāṭitaññutāya pana catuppadikagāthāpariyosāne paññāya sīlaṃ dhovitvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇāti. Ayaṃ paññāya sīlaṃ dhovati nāma. Seyyathāpi santatimahāmatto.
317. その後、世尊は「バラモンが尋ねた問い、これに何が定まるだろうか、定まらないだろうか」と考え、その考察のために、「これらのバラモンたちに…」と語られた。 「戒によって清められた」とは、戒によって清められたということである。 「戒があるところに智慧がある」とは、どの人に戒があるところに、そこに智慧がある。戒律のない人に智慧があるだろうか。智慧のない愚かな人に戒があるだろうか。 「戒と智慧」とは、戒と智慧のことである。「智慧」とは、智慧のことである。 「このように、バラモンよ」と、世尊はバラモンに語りかけられた。 「戒によって清められた智慧」とは、四つの清浄な戒によって清められたということである。 どのようにして戒によって智慧を清めるのか。 凡夫であっても、戒が六十、八十年と破られずに保たれているならば、死の際にすべての煩悩を滅して、戒によって智慧を清め、阿羅漢となる。 例えば、カンダラサラ僧院の長老(マハーサッティヴァッサ・テーラ)のように。 その長老は、死の床に伏して、激しい苦痛にうめいていた。 帝釈天(ティッサマハーラージャ)は、「長老にお会いしよう」と思って僧院の門に来て、そのうめき声を聞いて尋ねた。「誰の声か?」 「長老のうめき声です。」 「出家して六十年経っても、苦痛を理解することさえできなかった。今、彼を礼拝しないだろう。」と言って、帝釈天は引き返して大菩提を礼拝しに行った。 すると、世話をしていた若い長老が長老に言った。「なぜ、師よ、師は恥ずかしがっておられるのですか。供養する王も、後悔して礼拝しないと言って行かれました。」 「なぜ、若者よ?」 「あなたのうめき声を聞いたからです。」 「それならば、私に退席する時間を与えてください。」と言って、長老は苦痛を抑え、阿羅漢となって若い長老に合図をした。「若者よ、今、王に私を礼拝させなさい。」 若い長老が行って、「今、長老をお礼拝なさい」と言った。 王は、かろうじて長老を礼拝しながら、「私は師の阿羅漢を礼拝するのではない。凡夫の段階に留まって、守られた戒を礼拝するのだ。」と言った。このように、戒によって智慧を清めるのである。 しかし、内面に戒の抑制がない者は、すべてを理解する智慧(ウッガーティタニャー)によって、四句の偈の終わりに、智慧によって戒を清め、洞察(パティサンビダー)とともに阿羅漢に至る。 これが智慧によって戒を清めるのである。 例えば、サンタティ・マハーマットのように。
317. Kathito brāhmaṇena pañhoti ‘‘sīlavā ca hotī’’tiādinā dvinnameva aṅgānaṃ vasena yathāpucchito pañho yāthāvato vissajjito etthāti etasmiṃ yathāvissajjite atthe. Tassāti soṇadaṇḍassa. Sīlaparisuddhāti sīlasampattiyā sabbaso suddhā anupakkiliṭṭhā. Kuto dussīle paññā asamāhitattā tassa. Jaḷe eḷamūge kuto sīlanti jaḷe eḷamūge duppaññe kuto sīlaṃ sīlavibhāgassa, sīlaparisodhanūpāyassa ca ajānanato. Pakaṭṭhaṃ ukkaṭṭhaṃ ñāṇaṃ paññāṇanti, pākatikaṃ ñāṇaṃ nivattetuṃ ‘‘paññāṇa’’nti vuttanti tayidaṃ pakārehi jānanato paññāvāti āha **‘‘paññāṇanti paññā yevā’’**ti.
317. バラモンによって語られた、その知恵は、「戒律を守る者である」など、二つの要素の観点から、尋ねられた質問に正しく答えられた、この文脈において。その、とはソーナ・ダンダーの。戒律によって清らかな、とは戒律の完成によって完全に清らかで、汚されていない。悪戒律の者には、なぜ智慧がないのか、心が落ち着かないからである。愚かな、賢くない者には、なぜ戒律がないのか、戒律の分別や戒律を清める方法を知らないからである。明確な、優れた、知恵、すなわち智慧、すなわち一般的な知恵を否定するために「智慧」と言っている、すなわち、様々な方法で知ることから智慧である、と**「智慧、すなわち智慧である」**と言っている。
Sīlenadhotāti samādhipadaṭṭhānena sīlena sakalasaṃkilesamalavisuddhiyā dhotā visuddhā, tenāha **‘‘kathaṃ panā’’**tiādi. Tattha dhovatīti sujjhati. Mahāsaṭṭhivassatthero viyāti saṭṭhivassamahāthero viya. Vedanāpariggahamattampīti ettha vedanāpariggaho nāma yathāuppannaṃ vedanaṃ sabhāvarasato upadhāretvā ‘‘ayaṃ vedanā phassaṃ paṭicca, so phasso anicco dukkho vipariṇāmadhammo’’ti lakkhaṇattayaṃ āropetvā pavattitavipassanā. Evaṃ vipassantena ‘‘sukhena sakkā sā vedanā adhivāsetuṃ ‘‘vedanā eva vediyatī’’ti. Vedanaṃ vikkhambhetvāti yathāuppannaṃ dukkhaṃ vedanaṃ ananuvattitvā vipassanaṃ ārabhitvā vīthiṃ paṭipannāya vipassanāya taṃ vinodetvā. Saṃsumārapatitenāti kumbhīlena viya bhūmiyaṃ urena nipajjanena. Paññāya sīlaṃ dhovitvāti akhaṇḍādibhāvāpādanena sīlaṃ ādimajjhapariyosānesu paññāya suvisodhitaṃ katvā.
戒律によって清められた、すなわち、禅定の基盤によって、戒律によってすべての煩悩の汚れから清められた、清らかな、それゆえ**「どのようにして」**と言っている。そこで、清める、とは清めること。大六十年比丘のように、すなわち、六十年という長い間、比丘のように。感覚の把握、すなわち、生じた感覚をその本質として観察し、「この感覚は接触によって生じ、その接触は無常で苦であり、変化する性質である」と三つの特徴を割り当てて、修行するヴィパッサナー。このように観察する者、**「快くその感覚を耐えることができる」**、「感覚は感覚として感じられる」と。感覚を遮断すること、すなわち、生じた苦しみの感覚を追跡せず、ヴィパッサナーを開始し、その道を通り抜けてそれを排除すること。ワニのように、すなわち、地面に腹ばいになって。智慧によって戒律を清めた、すなわち、欠けることのないようにして、戒律を最初から最後まで智慧によってよく清めること。
318. ‘‘Katamaṃ pana taṃ, brāhmaṇa, sīlaṃ? Katamā sā paññā’’ti? ‘‘Ettakaparamāva mayaṃ, bho gotama, etasmiṃ atthe. Sādhu vata bhavantaṃyeva gotamaṃ paṭibhātu etassa bhāsitassa attho’’ti. ‘‘Tena hi, brāhmaṇa, suṇohi; sādhukaṃ manasikarohi; bhāsissāmī’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo bhagavato paccassosi. Bhagavā etadavoca – ‘‘idha, brāhmaṇa, tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho…pe… (yathā 190-212 anucchedesu tathā vitthāretabbaṃ). Evaṃ kho, brāhmaṇa, bhikkhu sīlasampanno hoti. Idaṃ kho taṃ, brāhmaṇa, sīlaṃ…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati…pe… dutiyaṃ jhānaṃ…pe… tatiyaṃ jhānaṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati…pe… ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati, abhininnāmeti. Idampissa hoti paññāya…pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānāti, idampissa hoti paññāya ayaṃ kho sā, brāhmaṇa, paññā’’ti.
318. 「ゴータマ様、では、その戒律とは何ですか。その智慧とは何ですか。」「ゴータマ様、この点については、私たちにはこれ以上のことは分かりません。ゴータマ様、この言葉の意味は、ゴータマ様ご自身が明らかにしてください。」「では、バラモン、聞きなさい。よく心に留めなさい。私が説きましょう。」「はい、ゴータマ様」と、ソーナダンダというバラモンは世尊の言葉を聞いた。世尊はこう言われた。「バラモン、ここで、如来が世に生まれる。阿羅漢、正等覚者である…(中略)…(190-212節のように詳しく述べる)。バラモン、このように、比丘は戒律を備えた者となる。バラモン、これがその戒律である…(中略)…初禅に入り住む…(中略)…二禅…(中略)…三禅…(中略)…四禅に入り住む…(中略)…智慧と見識のために心を導き、集中させる。これもまた、彼の智慧によるものである…(中略)…これ以上はないと知る。バラモン、これがその智慧である。」
318. Katamaṃ pana taṃ brāhmaṇāti kasmā āha? Bhagavā kira cintesi – ‘‘brāhmaṇā brāhmaṇasamaye pañcasīlāni ‘sīla’nti paññāpenti, vedattayauggahaṇapaññā paññāti. Uparivisesaṃ na jānanti. Yaṃnūnāhaṃ brāhmaṇassa uttarivisesabhūtaṃ maggasīlaṃ, phalasīlaṃ, maggapaññaṃ, phalapaññañca dassetvā arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhapeyya’’nti. Atha naṃ kathetukamyatāya pucchanto – ‘‘katamaṃ pana taṃ, brāhmaṇa, sīlaṃ katamā sā paññā’’ti āha. Atha brāhmaṇo – ‘‘mayā sakasamayavasena pañho vissajjito. Samaṇo pana maṃ gotamo puna nivattitvā pucchati, idānissāhaṃ cittaṃ paritosetvā vissajjituṃ sakkuṇeyyaṃ vā na vā? Sace na sakkhissaṃ paṭhamaṃ uppannāpi me lajjā bhijjissati. Asakkontassa pana na sakkomīti vacane doso natthī’’ti puna nivattitvā bhagavatoyeva bhāraṃ karonto ‘‘ettakaparamāva maya’’ntiādimāha. Tattha ettakaparamāti ettakaṃ sīlapaññāṇanti vacanameva paramaṃ amhākaṃ, te mayaṃ ettakaparamā, ito paraṃ etassa bhāsitassa atthaṃ na jānāmāti attho.
318. 「それはいかなるバラモンか」と、なぜ言われたのか。 世尊は思われた。「バラモンたちはバラモンの教えにおいて、五戒を『戒』とみなしている。三吠陀を学ぶ智慧を『智慧』としている。しかし、それ以上のものを知らない。それゆえ、私はバラモンのさらに上の段階である、道(マーガ)の戒、果(パーラ)の戒、道(マーガ)の智慧、果(パーラ)の智慧を示し、阿羅漢という頂点で教えを終えよう。」 そして、それを語りたいと思って、尋ねられた。「それはいかなるバラモンか、戒とはいかなるものか、智慧とはいかなるものか?」 すると、バラモンは言った。「私は私の教えの通りに答えた。しかし、沙門ゴータマは私に再び尋ねられた。今、私は彼の心を満足させて答えることができるだろうか、できないだろうか。もしできなければ、最初に生じた恥ずかしさがさらに増すだろう。できなければ、『できない』と言うことに罪はない。」と言って、再び世尊に委ねて、「ここまでが限界です」と語った。 「ここまでが限界」とは、ここまでが戒と智慧の限界であるという言葉だけであり、我々はここまでであり、これ以上、その言葉の意味を理解できない、という意味である。
Athassa bhagavā sīlapaññāya mūlabhūtassa tathāgatassa uppādato pabhuti sīlapaññāṇaṃ dassetuṃ – ‘‘idha brāhmaṇa, tathāgato’’tiādimāha. Tassattho sāmaññaphale vuttanayeneva veditabbo, ayaṃ pana viseso, idha tividhampi sīlaṃ – ‘‘idampissa hoti sīlasmi’’nti evaṃ sīlamicceva niyyātitaṃ paṭhamajjhānādīni cattāri jhānāni atthato paññāsampadā. Evaṃ paññāvasena pana aniyyātetvā vipassanāpaññāya padaṭṭhānabhāvamattena dassetvā vipassanāpaññāto paṭṭhāya paññā niyyātitāti.
それゆえ、世尊は、戒と智慧の根源である如来の出現以来の戒と智慧を示そうとして、「ここで、バラモンよ、如来は…」と語られた。 その意味は、沙門果(サーマンニャパーラ)の注釈に述べられた通りである。しかし、ここでは違いがある。ここでは、三種の戒は「これは戒である」と、戒としてのみ定められている。第一禅定から四禅定は、実際には智慧の完成である。 このように、智慧の観点から定められるのではなく、観察(ヴィパッサナー)の智慧の基盤として示され、観察(ヴィパッサナー)の智慧から、智慧が定められている。
318. **‘‘Kasmā āhā’’**ti uparidesanāya kāraṇaṃ pucchati. Lajjā nāma ‘‘sīlassa jātiyā ca guṇadosapakāsanena samaṇena gotamena pucchitapañhaṃ vissajjesī’’ti parisāya paññātatā. Ettakaparamāti ettakaukkaṃsakoṭikā pañca sīlāni, vedattayavibhāvanaṃ paññañca lakkhaṇādito niddhāretvā jānanaṃ natthi, kevalaṃ tattha vacīparamā mayanti dassetīti āha **‘‘sīlapaññāṇanti vacanameva paramaṃ amhāka’’**nti. **‘‘Ayaṃ pana viseso’’**ti idaṃ niyyātanāpekkhaṃ sīlaniddese, tenāha **‘‘sīlamicceva niyyātita’’**nti. Sāmaññaphale pana ‘‘sāmaññaphala’’ micceva niyyātitaṃ, paññāniddese pana jhānapaññaṃ adhiṭṭhānaṃ katvā vipassanāpaññāvaseneva paññāniyyātanaṃ kataṃ, tenāha **‘‘paṭhamajjhānādīnī’’**ti.
318. **「なぜ言ったのか」**、後述の教えの理由を尋ねている。恥、とは「戒律の性質と徳の良し悪しを明らかにすることによって、ゴータマという修行者である私に尋ねられた質問に答える」ということが、群衆の中で知られていること。これほどの、とはこれほどの偉大な五つの戒律、三つの感覚の分析、特徴などから識別して知ること。ただそこに言葉としての「 param」があるだけ、と示している。**「戒律と智慧、すなわち言葉だけが私たちの究極である」**と言っている。**「しかし、この違いは」**、これは結論を期待するもので、戒律の解説において、**「戒律としてのみ結論された」**と言っている。修行の果報においては、「修行の果報」としてのみ結論された。智慧の解説においては、初禅などを基盤として、ヴィパッサナー智慧によってのみ智慧の結論がなされた、それゆえ**「初禅など」**と言っている。
Soṇadaṇḍaupāsakattapaṭivedanā ソーナダンダ優婆塞の悟り
319. Evaṃ vutte, soṇadaṇḍo brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ , bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama . Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya, ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti; evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi, dhammañca, bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gataṃ . Adhivāsetu ca me bhavaṃ gotamo svātanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’’ti. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena.
319. このように言われると、ソーナダンダというバラモンは世尊にこのように言った。「素晴らしい、ゴータマ様、素晴らしい、ゴータマ様。ちょうど、ひっくり返ったものを元に戻し、覆われたものを明らかにし、迷っている人に道を教え、暗闇に油を灯すように、『目のある者は形を見るだろう』と。まさに、ゴータマ様によって、多くの方法で法が説かれました。私はゴータマ様を、法を、そして僧伽を、拠り所とします。ゴータマ様、今日から生涯、私を優婆塞として、拠り所とした者としてください。ゴータマ様、明日、僧伽と共に、私の食事をお受け取りください。」世尊は沈黙をもってそれを受け入れた。
320. Atha kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo bhagavato adhivāsanaṃ viditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi. Atha kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo tassā rattiyā accayena sake nivesane paṇītaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ paṭiyādāpetvā bhagavato kālaṃ ārocāpesi – ‘‘kālo, bho gotama, niṭṭhitaṃ bhatta’’nti. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya saddhiṃ bhikkhusaṅghena yena soṇadaṇḍassa brāhmaṇassa nivesanaṃ tenupasaṅkami ; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi. Atha kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo buddhappamukhaṃ bhikkhusaṅghaṃ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi.
320. ソーナダンタバラモンは、世尊(釈迦)が許されたのを見て、席を立って世尊を礼拝し、周回して立ち去った。その夜が明けた後、ソーナダンタバラモンは自分の邸宅で、精進料理を用意し、世尊に食事の時を知らせた。「ゴータマ様、食事の時です。」世尊は朝早く、衣を整え、鉢と衣を手に、比丘たちの集団と共に、ソーナダンタバラモンの邸宅へ行かれた。そこに着くと、定められた席にお座りになった。ソーナダンタバラモンは、世尊と比丘たちの集団に、精進料理を自らの手で、もてなし、満足させた。
321. Atha kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo bhagavantaṃ bhuttāviṃ onītapattapāṇiṃ aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho soṇadaṇḍo brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘ahañceva kho pana, bho gotama, parisagato samāno āsanā vuṭṭhahitvā bhavantaṃ gotamaṃ abhivādeyyaṃ, tena maṃ sā parisā paribhaveyya. Yaṃ kho pana sā parisā paribhaveyya, yasopi tassa hāyetha. Yassa kho pana yaso hāyetha, bhogāpi tassa hāyeyyuṃ. Yasoladdhā kho panamhākaṃ bhogā. Ahañceva kho pana, bho gotama, parisagato samāno añjaliṃ paggaṇheyyaṃ, āsanā me taṃ bhavaṃ gotamo paccuṭṭhānaṃ dhāretu. Ahañceva kho pana, bho gotama, parisagato samāno veṭhanaṃ omuñceyyaṃ, sirasā me taṃ bhavaṃ gotamo abhivādanaṃ dhāretu. Ahañceva kho pana, bho gotama, yānagato samāno yānā paccorohitvā bhavantaṃ gotamaṃ abhivādeyyaṃ, tena maṃ sā parisā paribhaveyya. Yaṃ kho pana sā parisā paribhaveyya, yasopi tassa hāyetha, yassa kho pana yaso hāyetha, bhogāpi tassa hāyeyyuṃ. Yasoladdhā kho panamhākaṃ bhogā. Ahañceva kho pana, bho gotama, yānagato samāno patodalaṭṭhiṃ abbhunnāmeyyaṃ, yānā me taṃ bhavaṃ gotamo paccorohanaṃ dhāretu. Ahañceva kho pana, bho gotama, yānagato samāno chattaṃ apanāmeyyaṃ, sirasā me taṃ bhavaṃ gotamo abhivādanaṃ dhāretū’’ti.
321. 食事を終え、鉢から手を離された世尊に、ソーナダンタバラモンは、低い席を一つ取って、傍らに座った。傍らに座ったソーナダンタバラモンは、世尊にこう言った。「ゴータマ様、もし私が大勢の前で席を立って、ゴータマ様を礼拝したら、その群衆は私を軽蔑するでしょう。もしその群衆が私を軽蔑したら、私の名声も失われるでしょう。もし名声が失われたら、富も失われるでしょう。私たちの富は、名声によって得られたものなのですから。ゴータマ様、もし私が大勢の前で手を合わせて、ゴータマ様にお辞儀をしたら、ゴータマ様は私に立ち上がって挨拶してくださるでしょう。ゴータマ様、もし私が大勢の前で頭を下げて、ゴータマ様にお辞儀をしたら、ゴータマ様は私の頭に挨拶として受け取ってくださるでしょう。ゴータマ様、もし私が乗り物に乗っていて、乗り物から降りて、ゴータマ様を礼拝したら、その群衆は私を軽蔑するでしょう。もしその群衆が私を軽蔑したら、私の名声も失われるでしょう。もし名声が失われたら、富も失われるでしょう。私たちの富は、名声によって得られたものなのですから。ゴータマ様、もし私が乗り物に乗っていて、鞭を上げて、ゴータマ様を礼拝したら、ゴータマ様は私に乗り物から降りて挨拶してくださるでしょう。ゴータマ様、もし私が乗り物に乗っていて、傘を傾けて、ゴータマ様を礼拝したら、ゴータマ様は私の頭に挨拶として受け取ってくださるでしょう。」
322. Atha kho bhagavā soṇadaṇḍaṃ brāhmaṇaṃ dhammiyā kathāya sandassetvā samādapetvā samuttejetvā sampahaṃsetvā uṭṭhāyāsanā pakkāmīti.
322. 世尊はソーナダンタバラモンを、教えによって慰め、落ち着かせ、励まし、喜ばせた後、席を立って去られた。
Soṇadaṇḍasuttaṃ niṭṭhitaṃ catutthaṃ.
ソーナダンタ経 終り 第四。
319-322. Svātanāyāti padassa attho ajjatanāyāti ettha vuttanayeneva veditabbo. Tena maṃ sā parisā paribhaveyyāti tena tumhe dūratova disvā āsanā vuṭṭhitakāraṇena maṃ sā parisā – ‘‘ayaṃ soṇadaṇḍo pacchimavaye ṭhito mahallako, gotamo pana daharo yuvā nattāpissa nappahoti, so nāma attano nattumattabhāvampi appattassa āsanā vuṭṭhātī’’ti paribhaveyya. Āsanā me taṃ bhavaṃ gotamo paccuṭṭhānanti mama agāravena avuṭṭhānaṃ nāma natthi, bhoganāsanabhayena pana na vuṭṭhahissāmi, taṃ tumhe hi ceva mayā ca ñātuṃ vaṭṭati. Tasmā āsanā me etaṃ bhavaṃ gotamo paccuṭṭhānaṃ dhāretūti, iminā kira sadiso kuhako dullabho, bhagavati panassa agāravaṃ nāma natthi, tasmā bhoganāsanabhayā kuhanavasena evaṃ vadati. Parapadesupi eseva nayo. Dhammiyā kathāyātiādīsu taṅkhaṇānurūpāya dhammiyā kathāya diṭṭhadhammikasamparāyikaṃ atthaṃ sandassetvā kusale dhamme samādapetvā gaṇhāpetvā. Tattha naṃ samuttejetvā saussāhaṃ katvā tāya ca saussāhatāya aññehi ca vijjamānaguṇehi sampahaṃsetvā dhammaratanavassaṃ vassitvā uṭṭhāyāsanā pakkāmi. Brāhmaṇo pana attano kuhakatāya evampi bhagavati dhammavassaṃ vassite visesaṃ nibbattetuṃ nāsakkhi. Kevalamassa āyatiṃ nibbānatthāya vāsanābhāgiyāya ca sabbā purimapacchimakathā ahosīti.
319-322. 「聞くため」とは、聞くためという意味で、ここでは述べられた通りである。 「それゆえ、その集団は私を軽蔑するだろう」とは、その集団が、遠くから私を見て、席を立って迎えるだろう。なぜなら、このソーナダンタは、最後に年を取った老人であり、ゴータマは若い青年であり、孫ほどの年にも及ばない。彼は、自分の孫ほどの年にも達していないのに、席を立つだろう、と軽蔑するだろうからである。 「ゴータマ様が席をお立ちになるのは、私の席からの敬意からではない。しかし、世俗的な利益の喪失を恐れて、席を立たないだろう。それは、あなた方と私が知るべきことである。それゆえ、ゴータマ様が席をお立ちになることを、私は耐え忍ぶだろう。」 彼は、このように偽りの言葉を語った。彼は、世尊に対して無礼ではない。それゆえ、世俗的な利益の喪失を恐れて、偽りの言葉を語った。 他の場所でも、これは同様である。 「法の話」などでは、その時の状況に応じた法の話をして、現世と来世の利益を示し、善なる法に導き、教え込み、励まし、意欲を起こさせ、その意欲と、他に備わっている徳によって満足させ、法の雨を降らせてから、席を立って立ち去った。 しかし、バラモンは、自分の偽りの言葉によって、世尊が法の雨を降らせても、特別なことを成し遂げることはできなかった。ただ、彼の来世の涅槃のため、そして種となるための、すべての過去と現在の話があったにすぎない。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
スマングルヴィラースィニーのディーガ・ニカーヤ注釈に
Soṇadaṇḍasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
ソーナダンタ・スッタ注釈、完了。
5. Kūṭadantasuttaṃ 五、クータダンタ経
Khāṇumatakabrāhmaṇagahapatikā カーヌマタのバラモンと在家信者
323. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā magadhesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi yena khāṇumataṃ nāma magadhānaṃ brāhmaṇagāmo tadavasari. Tatra sudaṃ bhagavā khāṇumate viharati ambalaṭṭhikāyaṃ. Tena kho pana samayena kūṭadanto brāhmaṇo khāṇumataṃ ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ raññā māgadhena seniyena bimbisārena dinnaṃ rājadāyaṃ brahmadeyyaṃ. Tena kho pana samayena kūṭadantassa brāhmaṇassa mahāyañño upakkhaṭo hoti. Satta ca usabhasatāni satta ca vacchatarasatāni satta ca vacchatarīsatāni satta ca ajasatāni satta ca urabbhasatāni thūṇūpanītāni honti yaññatthāya.
323. 私はこのように聞いた。ある時、世尊はマガダ国を巡錫(じゅんしゃく)され、多くの比丘たちの集団と共に、五百人の比丘を連れて、カーヌマタというマガダのバラモンの村へ行かれた。そこで世尊は、アンバラッティカのカーヌマタに住んでおられた。その時、クータダンタバラモンはカーヌマタに住んでおり、そこは牛、子牛、雌牛、羊、雄羊が、祭りのために備えられ、王であるマガダのセーニヤ・ビンビサーラから、寄進された土地として与えられた、豊かな村であった。その時、クータダンタバラモンは盛大な祭りを準備していた。祭りのために、七百頭の雄牛、七百頭の子牛、七百頭の雌牛、七百頭の羊、七百頭の雄羊が、柱に繋がれていた。
323. Evaṃ me sutaṃ…pe… magadhesūti kūṭadantasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Magadhesūti magadhā nāma jānapadino rājakumārā, tesaṃ nivāso ekopi janapado rūḷhīsaddena magadhāti vuccati, tasmiṃ magadhesu janapade. Ito paraṃ purimasuttadvaye vuttanayameva. Ambalaṭṭhikā brahmajāle vuttasadisāva. Kūṭadantoti tassa brāhmaṇassa nāmaṃ. Upakkhaṭoti sajjito. Vacchatarasatānīti vacchasatāni. Urabbhāti taruṇameṇḍakā vuccanti. Ete tāva pāḷiyaṃ āgatāyeva. Pāḷiyaṃ pana anāgatānampi anekesaṃ migapakkhīnaṃ sattasattasatāni sampiṇḍitānevāti veditabbāni. Sabbasattasatikayāgaṃ kiresa yajitukāmo hoti. Thūṇūpanītānīti bandhitvā ṭhapanatthāya yūpasaṅkhātaṃ thūṇaṃ upanītāni.
323. 「このように私は聞いた…」(ペ)…「マガダ国に」とは、クータダンタ・スッタのことである。 そこでの、まだ語られていない言葉の注釈である。 「マガダ国に」とは、マガダという地方の王族たちのことである。彼らが住む一つの国を、習慣的にマガダ国と呼ぶ。そのマガダ国という地方で。 これ以降は、前の二つのスッタで述べられた通りである。 「アンバラッティカー」と「ブラフマジャーラ」で述べられたのと同様である。 「クータダンタ」とは、そのバラモンの名前である。 「用意された」とは、準備されたということである。 「牛の百頭」とは、牛の百頭のことである。 「子羊」とは、若い羊のことである。 これらは、パーリ語で現れるものだけである。 パーリ語に現れないものも、多くの動物や鳥が七百頭ずつ集められると知るべきである。すべての動物の百頭の犠牲を捧げようとしたのである。 「杭に運ばれた」とは、縛って立てるための、ユープ(犠牲の柱)に運ばれたということである。
323. Purimasuttadvayeti ambaṭṭhasoṇadaṇḍasuttadvaye. Vuttanayamevāti yaṃ tattha āgatasadisaṃ idhāgataṃ taṃ atthavaṇṇanato vuttanayameva, tattha vuttanayeneva veditabbanti attho. ‘‘Taruṇo ambarukkho ambalaṭṭhikā’’ti (dī. ni. aṭṭha. 1.2) brahmajālasuttavaṇṇanāyaṃ vuttanti āha **‘‘ambalaṭṭhikā brahmajāle vuttasadisāvā’’**ti.
323. 前の二つのスッタ、すなわちアンバッタ・スッタとソーナダンダ・スッタである。説かれた通り、とは、そこで説かれたことがここで説かれていることと同じである、という意味である。それは、意味の解釈から、そこで説かれた通りに理解されるべきである、という意味である。「若いアンバの木はアンバラッティカーである」(ディーガ・ニカーヤ・アッタカター 1.2)とブラフマジャール・スッタの註釈に説かれていると、『「アンバラッティカーはブラフマジャール・スッタに説かれているように」』と言われた。
Yaññāvāṭaṃ sampādetvā mahāyaññaṃ uddissa saviññāṇakāni, aviññāṇakāni ca yaññūpakaraṇāni upaṭṭhapitānīti vuttaṃ pāḷiyaṃ ‘‘mahāyañño upakkhaṭo’’ti, taṃ upakkharaṇaṃ tesaṃ tathāsajjananti āha **‘‘upakkhaṭoti sajjito’’**ti. Vacchatarasatānīti yuvabhāvappattāni balavavacchasatāni, te pana vacchā eva honti, na dammā balibaddā cāti āha **‘‘vacchasatānī’’**ti. Eteti usabhādayo urabbhapariyosānā. Anekesanti anekajātikānaṃ. Saṅkhyāvasena anekatā sattasataggahaṇeneva paricchinnā. Migapakkhīnanti mahiṃsarurupasadakuruṅgagokaṇṇamigānañceva morakapiñjaratittirakapotādipakkhīnañca.
犠牲の場を整えて、生き物のあるもの、生き物のないものも供物として準備された、と経典に『「大犠牲が準備された」』と説かれている。その準備は、それらをこのように整えること、と『「準備された、とは整えられた」』と言われた。子牛の群れ、とは、若い雄牛の群れで、力強い子牛の群れのことである。それらは子牛である、力強い牛ではない、と『「子牛の群れ」』と言われた。これら、とは雄牛など、野羊までである。多くの、とは多くの種類の動物のことである。数としては、700頭という数によって限定される。獣や鳥、とは、鹿、猪、兎、狸、狐、熊、猿、鳥、孔雀、雉、鳩などの鳥のことである。
324. Assosuṃ kho khāṇumatakā brāhmaṇagahapatikā – ‘‘samaṇo khalu, bho, gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito magadhesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi khāṇumataṃ anuppatto khāṇumate viharati ambalaṭṭhikāyaṃ. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti . So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī’’ti.
324. カーヌマタのバラモンと在家信者たちは聞いた。「ゴータマという名の釈迦族出身の沙門(しゃもん)が、マガダ国を巡錫し、多くの比丘たちの集団と共に、五百人の比丘を連れてカーヌマタに着き、アンバラッティカのカーヌマタに住んでおられる。そのゴータマ様については、このように素晴らしい評判が広まっている。『世尊は、阿羅漢(あらかん)であり、正しく悟られた方であり、智慧と行いの完璧な方であり、善く行かれる方であり、世界のことを知る方であり、比類なき調御師(ちょうぎょし)であり、神々や人間たちの師であり、仏陀であり、世尊である。』と。彼は、この世界と、神々、魔、梵天、沙門、バラモン、人間、そして神々をも、自ら悟り、示された。彼は、初めも、中も、終わりも、善い法を説き、意味深く、言葉も美しく、完全で、清らかな梵行(ぼんぎょう)を示される。そのような阿羅漢たちにお会いするのは、なんと素晴らしいことだろうか。」
325. Atha kho khāṇumatakā brāhmaṇagahapatikā khāṇumatā nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūtā yena ambalaṭṭhikā tenupasaṅkamanti.
325. そこで、カーヌマタのバラモンと在家信者たちは、カーヌマタから出て、集団で、群れをなして、アンバラッティカへと向かった。
326. Tena kho pana samayena kūṭadanto brāhmaṇo uparipāsāde divāseyyaṃ upagato hoti. Addasā kho kūṭadanto brāhmaṇo khāṇumatake brāhmaṇagahapatike khāṇumatā nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūte yena ambalaṭṭhikā tenupasaṅkamante. Disvā khattaṃ āmantesi – ‘‘kiṃ nu kho, bho khatte, khāṇumatakā brāhmaṇagahapatikā khāṇumatā nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūtā yena ambalaṭṭhikā tenupasaṅkamantī’’ti?
326. その時、クータダンタバラモンは、上の階で昼寝をしていた。クータダンタバラモンは、カーヌマタのバラモンと在家信者たちが、カーヌマタから出て、集団で、群れをなして、アンバラッティカへ向かうのを見た。それを見て、彼はハッタに言った。「どうしたのだ、ハッタよ、カーヌマタのバラモンと在家信者たちは、カーヌマタから出て、集団で、群れをなして、アンバラッティカへ向かっているのですか?」
327. ‘‘Atthi kho, bho, samaṇo gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito magadhesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi khāṇumataṃ anuppatto, khāṇumate viharati ambalaṭṭhikāyaṃ. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti. Tamete bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamantī’’ti.
327. 「ゴータマという名の釈迦族出身の沙門が、マガダ国を巡錫し、多くの比丘たちの集団と共に、五百人の比丘を連れてカーヌマタに着き、アンバラッティカのカーヌマタに住んでおられます。そのゴータマ様については、このように素晴らしい評判が広まっています。『世尊は、阿羅漢であり、正しく悟られた方であり、智慧と行いの完璧な方であり、善く行かれる方であり、世界のことを知る方であり、比類なき調御師であり、神々や人間たちの師であり、仏陀であり、世尊である。』と。彼らは、そのゴータマ様にお会いするために、そこへ向かっています。」
328. Atha kho kūṭadantassa brāhmaṇassa etadahosi – ‘‘sutaṃ kho pana metaṃ – ‘samaṇo gotamo tividhaṃ yaññasampadaṃ soḷasaparikkhāraṃ jānātī’ti. Na kho panāhaṃ jānāmi tividhaṃ yaññasampadaṃ soḷasaparikkhāraṃ. Icchāmi cāhaṃ mahāyaññaṃ yajituṃ. Yaṃnūnāhaṃ samaṇaṃ gotamaṃ upasaṅkamitvā tividhaṃ yaññasampadaṃ soḷasaparikkhāraṃ puccheyya’’nti.
328. そこで、クータダンタバラモンはこう思った。「私はこのように聞いた。『ゴータマ沙門は、三種の犠牲の完璧さと、十六の供物を知っている』と。しかし、私は三種の犠牲の完璧さと、十六の供物を知らない。私は盛大な祭りをしたいと願っている。ゴータマ沙門に会いに行って、三種の犠牲の完璧さと、十六の供物について尋ねたい。」
328. Tividhanti ettha vidhā vuccati ṭhapanā, tiṭṭhapananti attho. Soḷasaparikkhāranti soḷasaparivāraṃ.
328. 「三種」とは、ここでは「種」とは「定め」という意味であり、「三つの定め」という意味である。 「十六の準備」とは、十六の随行者(供犠の道具)のことである。
328. Yaññasaṅkhātassa puññassa yo saṃkileso, tassa nivāraṇato nisedhanato vidhā vuccanti vippaṭisāravinodanā. Tato eva tā taṃ puññābhisandaṃ avicchinditvā ṭhapentīti **‘‘ṭhapanā’’**ti vuttā. Tāsaṃ pana yaññassa ādimajjhapariyosānavasena tīsu kālesu pavattiyā yañño tiṭṭhapanoti āha **‘‘tiṭṭhapananti attho’’**ti. Parikkharonti abhisaṅkharontīti parikkhārā, parivārāti vuttaṃ. **‘‘Soḷasaparikkhāranti soḷasaparivāra’’**nti.
328. 犠牲という功徳の汚染を防ぐため、その妨げとなるため、後悔の念を取り除くために、そのように、その功徳の流れを絶やさずに保つ、と『「保持」』と言われた。それらの犠牲の始まり、中間、終わりという三つの時期にわたって行われる犠牲は、保持である、と『「保持、とは意味である」』と言われた。道具、とは、それらを準備すること、すなわち付属品である。『「16の付属品」とは、16の付属品」』と言われた。
329. Atha kho kūṭadanto brāhmaṇo khattaṃ āmantesi – ‘‘tena hi, bho khatte, yena khāṇumatakā brāhmaṇagahapatikā tenupasaṅkama. Upasaṅkamitvā khāṇumatake brāhmaṇagahapatike evaṃ vadehi – ‘kūṭadanto, bho, brāhmaṇo evamāha – ‘‘āgamentu kira bhavanto, kūṭadantopi brāhmaṇo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho so khattā kūṭadantassa brāhmaṇassa paṭissutvā yena khāṇumatakā brāhmaṇagahapatikā tenupasaṅkami. Upasaṅkamitvā khāṇumatake brāhmaṇagahapatike etadavoca – ‘‘kūṭadanto, bho, brāhmaṇo evamāha – ‘āgamentu kira bhonto, kūṭadantopi brāhmaṇo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’’ti.
329. そこで、クータダンタバラモンはハッタに言った。「それなら、ハッタよ、カーヌマタのバラモンと在家信者たちのところへ行きなさい。行って、カーヌマタのバラモンと在家信者たちに、『クータダンタバラモンがこう言っています。「皆さん、どうぞ来てください。クータダンタバラモンもゴータマ沙門にお会いしに行くでしょう。」』と言いなさい。」「承知いたしました、ご主人様。」ハッタはクータダンタバラモンの言葉を受けて、カーヌマタのバラモンと在家信者たちのところへ行った。行って、カーヌマタのバラモンと在家信者たちにこう言った。「クータダンタバラモンが、皆さん、こう言っています。『皆さん、どうぞ来てください。クータダンタバラモンもゴータマ沙門にお会いしに行くでしょう。』」
Kūṭadantaguṇakathā クータダンタの徳について語る
330. Tena kho pana samayena anekāni brāhmaṇasatāni khāṇumate paṭivasanti – ‘‘kūṭadantassa brāhmaṇassa mahāyaññaṃ anubhavissāmā’’ti. Assosuṃ kho te brāhmaṇā – ‘‘kūṭadanto kira brāhmaṇo samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’ti. Atha kho te brāhmaṇā yena kūṭadanto brāhmaṇo tenupasaṅkamiṃsu.
330. その時、三百人ものバラモンたちがカーヌマタに住んでおり、「クータダンタバラモンの盛大な祭りを享受しよう」と考えていた。そのバラモンたちは聞いた。「クータダンタバラモンが、ゴータマ沙門にお会いしに行くそうだ。」そこで、そのバラモンたちはクータダンタバラモンのところへ行った。
331. Upasaṅkamitvā kūṭadantaṃ brāhmaṇaṃ etadavocuṃ – ‘‘saccaṃ kira bhavaṃ kūṭadanto samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’ti? ‘‘Evaṃ kho me, bho, hoti – ‘ahampi samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissāmī’’’ti.
331. 行って、クータダンタバラモンにこう言った。「本当に、クータダンタバラモンはゴータマ沙門にお会いしに行くのですか?」「私が、皆さん、ゴータマ沙門にお会いしに行くのです。」
‘‘Mā bhavaṃ kūṭadanto samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkami. Na arahati bhavaṃ kūṭadanto samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Sace bhavaṃ kūṭadanto samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissati, bhoto kūṭadantassa yaso hāyissati, samaṇassa gotamassa yaso abhivaḍḍhissati. Yampi bhoto kūṭadantassa yaso hāyissati, samaṇassa gotamassa yaso abhivaḍḍhissati, imināpaṅgena na arahati bhavaṃ kūṭadanto samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Samaṇo tveva gotamo arahati bhavantaṃ kūṭadantaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ .
「クータダンタバラモン様、ゴータマ沙門にお会いしに行かないでください。クータダンタバラモン様は、ゴータマ沙門にお会いしに行くのにふさわしくありません。もしクータダンタバラモン様がゴータマ沙門にお会いしに行けば、クータダンタバラモン様の評判は失われ、ゴータマ沙門様の評判は増すでしょう。クータダンタバラモン様の評判が失われ、ゴータマ沙門様の評判が増すという点から、クータダンタバラモン様はゴータマ沙門様にお会いしに行くのにふさわしくありません。ゴータマ沙門こそが、クータダンタバラモン様にお会いしに行くのにふさわしいのです。」
‘‘Bhavañhi kūṭadanto ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena. Yampi bhavaṃ kūṭadanto ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena, imināpaṅgena na arahati bhavaṃ kūṭadanto samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Samaṇo tveva gotamo arahati bhavantaṃ kūṭadantaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ.
「クータダンタバラモン様は、母方でも父方でも、七代前の祖父まで、清らかな家系で、家柄のことで非難されることなく、血統で汚されることなく、両方の家系で清らかな方です。クータダンタバラモン様が、母方でも父方でも、七代前の祖父まで、清らかな家系で、家柄のことで非難されることなく、血統で汚されることなく、この点から、クータダンタバラモン様はゴータマ沙門様にお会いしに行くのにふさわしくありません。ゴータマ沙門こそが、クータダンタバラモン様にお会いしに行くのにふさわしいのです。」
‘‘Bhavañhi kūṭadanto aḍḍho mahaddhano mahābhogo pahūtavittūpakaraṇo pahūtajātarūparajato…pe…
「クータダンタバラモン様は、富裕であり、多くの財産と道具を持ち、多くの金銀を持っている…など…
‘‘Bhavañhi kūṭadanto ajjhāyako mantadharo tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū sanighaṇḍukeṭubhānaṃ sākkharappabhedānaṃ itihāsapañcamānaṃ padako veyyākaraṇo lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anavayo…pe…
「クータダンタバラモン様は、学問があり、経典を記憶しており、三つのヴェーダの奥義を極め、ニガンダ、ケトバ、サックアラ、プラベダ、パダカ、ヴェーヤカラナ、そして偉大な人物の相学に精通している…など…
‘‘Bhavañhi kūṭadanto abhirūpo dassanīyo pāsādiko paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato brahmavaṇṇī brahmavacchasī akhuddāvakāso dassanāya…pe…
「クータダンタバラモン様は、美しく、見目麗しく、魅力的で、比類なき輝きを持ち、バラモンとしての輝きと気品を持ち、見る者に不足を感じさせない…など…
‘‘Bhavañhi kūṭadanto sīlavā vuddhasīlī vuddhasīlena samannāgato…pe…
「クータダンタバラモン様は、戒律を守り、年老いた戒律を守り、年老いた戒律を備えている…など…
‘‘Bhavañhi kūṭadanto kalyāṇavāco kalyāṇavākkaraṇo poriyā vācāya samannāgato vissaṭṭhāya anelagalāya atthassa viññāpaniyā…pe…
「クータダンタバラモン様は、美しい言葉を話し、美しい言葉を話す能力があり、丁寧で、流暢で、意味を理解させる言葉を話す…など…
‘‘Bhavañhi kūṭadanto bahūnaṃ ācariyapācariyo tīṇi māṇavakasatāni mante vāceti, bahū kho pana nānādisā nānājanapadā māṇavakā āgacchanti bhoto kūṭadantassa santike mantatthikā mante adhiyitukāmā…pe…
「クータダンタバラモン様は、多くの師や先生の師であり、三百人の若い弟子たちに経典を教えている。多くの若い弟子たちが、様々な地域から、様々な国から、クータダンタバラモン様の元へ、経典の意味を求め、経典を学びに来ている…など…
‘‘Bhavañhi kūṭadanto jiṇṇo vuddho mahallako addhagato vayoanuppatto. Samaṇo gotamo taruṇo ceva taruṇapabbajito ca…pe…
「クータダンタバラモン様は、年老いて、老齢になり、人生の晩年に達している。ゴータマ沙門は若く、若い頃に出家された…など…
‘‘Bhavañhi kūṭadanto rañño māgadhassa seniyassa bimbisārassa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「クータダンタバラモン様は、王であるマガダのセーニヤ・ビンビサーラから、尊敬され、重んじられ、敬われ、崇拝され、親しまれている…など…
‘‘Bhavañhi kūṭadanto brāhmaṇassa pokkharasātissa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「クータダンタバラモン様は、バラモンであるポクカラサーティから、尊敬され、重んじられ、敬われ、崇拝され、親しまれている…など…
‘‘Bhavañhi kūṭadanto khāṇumataṃ ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ raññā māgadhena seniyena bimbisārena dinnaṃ rājadāyaṃ brahmadeyyaṃ. Yampi bhavaṃ kūṭadanto khāṇumataṃ ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ, raññā māgadhena seniyena bimbisārena dinnaṃ rājadāyaṃ brahmadeyyaṃ, imināpaṅgena na arahati bhavaṃ kūṭadanto samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Samaṇotveva gotamo arahati bhavantaṃ kūṭadantaṃ dassanāya upasaṅkamitu’’nti.
「クータダンタバラモン様は、カーヌマタに住んでおり、そこは牛、子牛、雌牛、羊、雄羊が、祭りのために備えられ、王であるマガダのセーニヤ・ビンビサーラから、寄進された土地として与えられた、豊かな村である。クータダンタバラモン様が、カーヌマタに住んでおり、そこは牛、子牛、雌牛、羊、雄羊が、祭りのために備えられ、王であるマガダのセーニヤ・ビンビサーラから、寄進された土地として与えられた、豊かな村であるという点から、クータダンタバラモン様はゴータマ沙門様にお会いしに行くのにふさわしくありません。ゴータマ沙門こそが、クータダンタバラモン様にお会いしに行くのにふさわしいのです。」
Buddhaguṇakathā 仏陀の徳について語る
332. Evaṃ vutte kūṭadanto brāhmaṇo te brāhmaṇe etadavoca –
332. そのように言われた後、クータダンタバラモンは、そのバラモンたちにこう言った。
‘‘Tena hi, bho, mamapi suṇātha, yathā mayameva arahāma taṃ bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ, na tveva arahati so bhavaṃ gotamo amhākaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Samaṇo khalu, bho, gotamo ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena. Yampi, bho, samaṇo gotamo ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena, imināpaṅgena na arahati so bhavaṃ gotamo amhākaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Atha kho mayameva arahāma taṃ bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ.
「それゆえ、あなた方、私も聞いてください、なぜなら、世尊ゴータマに会いにいくことが我々にはふさわしいのであって、世尊ゴータマが我々に会いにくることはふさわしくないのです。世尊ゴータマは、父方でも母方でも、清らかな家柄に生まれ、七代の祖父まで遡って、血統において非難されることのない方です。世尊ゴータマが父方でも母方でも清らかな家柄に生まれ、七代の祖父まで遡って、血統において非難されることのない方であるということは、世尊ゴータマが我々に会いにくることがふさわしくない理由となります。しかし、世尊ゴータマに会いにいくことは、我々こそふさわしいのです。」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo mahantaṃ ñātisaṅghaṃ ohāya pabbajito…pe…
「世尊ゴータマは、多くの親族を捨てて出家されました…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo pahūtaṃ hiraññasuvaṇṇaṃ ohāya pabbajito bhūmigatañca vehāsaṭṭhaṃ ca…pe…
「世尊ゴータマは、多くの金銀を捨てて出家されました…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo daharova samāno yuvā susukāḷakeso bhadrena yobbanena samannāgato paṭhamena vayasā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito…pe…
「世尊ゴータマは、若い頃、黒髪の輝かしい青年であり、美しい若さに満ちていたときに、家を出て(在家を捨てて)家なき者となられました…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo akāmakānaṃ mātāpitūnaṃ assumukhānaṃ rudantānaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito…pe…
「世尊ゴータマは、望まない両親の涙に濡れた顔を顧みず、髪と髭を剃り落とし、袈裟をまとい、家を出て(在家を捨てて)家なき者となられました…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo abhirūpo dassanīyo pāsādiko paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato brahmavaṇṇī brahmavacchasī akhuddāvakāso dassanāya …pe…
「世尊ゴータマは、美しく、見目麗しく、魅力にあふれ、この上ない輝きを身にまとい、梵天のような容色と気品を備え、近づきがたいほどでした…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo sīlavā ariyasīlī kusalasīlī kusalasīlena samannāgato…pe…
「世尊ゴータマは、戒律を守り、聖なる戒律、善き戒律を守り、善き戒律を備えておられます…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo kalyāṇavāco kalyāṇavākkaraṇo poriyā vācāya samannāgato vissaṭṭhāya anelagalāya atthassa viññāpaniyā…pe…
「世尊ゴータマは、美しい言葉を話し、言葉を美しく発し、道理にかなった言葉、明瞭で、淀みなく、意味のはっきり伝わる言葉を備えておられます…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo bahūnaṃ ācariyapācariyo…pe…
「世尊ゴータマは、多くの師たちの師です…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo khīṇakāmarāgo vigatacāpallo…pe…
「世尊ゴータマは、愛欲が尽き、動揺がなくなった方です…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo kammavādī kiriyavādī apāpapurekkhāro brahmaññāya pajāya…pe…
「世尊ゴータマは、業を行う者、行為を行う者、悪しき思いを抱かない方であり、神聖なる民の…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo uccā kulā pabbajito asambhinnakhattiyakulā…pe…
「世尊ゴータマは、高貴な家柄から出家されました…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo aḍḍhā kulā pabbajito mahaddhanā mahābhogā…pe…
「世尊ゴータマは、裕福な家柄から出家されました…(以下略)」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ tiroraṭṭhā tirojanapadā pañhaṃ pucchituṃ āgacchanti…pe…
「世尊ゴータマに、諸国・諸地方から質問するために人々がやってきます…(以下略)」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ anekāni devatāsahassāni pāṇehi saraṇaṃ gatāni…pe…
「世尊ゴータマに、数千もの神々が帰依しています…(以下略)」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ ti…pe…
「世尊ゴータマについて、このような素晴らしい評判が広まっています。『その世尊は、供養を受けるに値する、正しく悟られた、智慧と行いの完成された方、善く行かれた方、世界の理解者、比類なき人間調御師、神々や人々の師、覚者、世尊である』と…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇehi samannāgato…pe…
「世尊ゴータマは、三十二の大人の相を備えておられます…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo ehisvāgatavādī sakhilo sammodako abbhākuṭiko uttānamukho pubbabhāsī…pe…
「世尊ゴータマは、『来なさい、ようこそ』と迎える言葉をかけ、親しみやすく、気さくで、話好きで、親しみやすい、率直な、前もって話す方です…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo catunnaṃ parisānaṃ sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「世尊ゴータマは、四つの集まり(出家者、在家者、王族、バラモン)から尊敬され、敬われ、重んじられ、供養され、崇拝されています…(以下略)」
‘‘Samaṇe khalu, bho, gotame bahū devā ca manussā ca abhippasannā…pe…
「世尊ゴータマに、多くの神々や人々が深く帰依しています…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo yasmiṃ gāme vā nigame vā paṭivasati na tasmiṃ gāme vā nigame vā amanussā manusse viheṭhenti…pe…
「世尊ゴータマが住んでおられる村や町では、その村や町では、非人間が人間を害することはありません…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo saṅghī gaṇī gaṇācariyo puthutitthakarānaṃ aggamakkhāyati, yathā kho pana, bho, etesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ yathā vā tathā vā yaso samudāgacchati, na hevaṃ samaṇassa gotamassa yaso samudāgato. Atha kho anuttarāya vijjācaraṇasampadāya samaṇassa gotamassa yaso samudāgato…pe…
「世尊ゴータマは、集団の長であり、指導者であり、多くの集団の創始者の中で最も偉大であると称されています。しかし、あなた方、これらの修行者やバラモンたちのように、このようにして名声が広がるのではなく、世尊ゴータマの名声はそうではありません。むしろ、比類なき智慧と行いの完成によって、世尊ゴータマの名声が広まったのです…(以下略)」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ rājā māgadho seniyo bimbisāro saputto sabhariyo sapariso sāmacco pāṇehi saraṇaṃ gato…pe…
「世尊ゴータマに、マガダ国のビンビサーラ王が、息子、妻、家臣、仲間と共に帰依しています…(以下略)」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ rājā pasenadi kosalo saputto sabhariyo sapariso sāmacco pāṇehi saraṇaṃ gato…pe…
「世尊ゴータマに、コーサラ国のパセーナディ王が、息子、妻、家臣、仲間と共に帰依しています…(以下略)」
‘‘Samaṇaṃ khalu, bho, gotamaṃ brāhmaṇo pokkharasāti saputto sabhariyo sapariso sāmacco pāṇehi saraṇaṃ gato…pe…
「世尊ゴータマに、バラモンのポッカラサーティが、息子、妻、家臣、仲間と共に帰依しています…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo rañño māgadhassa seniyassa bimbisārassa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「世尊ゴータマは、マガダ国のビンビサーラ王から尊敬され、敬われ、重んじられ、供養され、崇拝されています…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo rañño pasenadissa kosalassa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「世尊ゴータマは、コーサラ国のパセーナディ王から尊敬され、敬われ、重んじられ、供養され、崇拝されています…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo brāhmaṇassa pokkharasātissa sakkato garukato mānito pūjito apacito…pe…
「世尊ゴータマは、バラモンのポッカラサーティから尊敬され、敬われ、重んじられ、供養され、崇拝されています…(以下略)」
‘‘Samaṇo khalu, bho, gotamo khāṇumataṃ anuppatto khāṇumate viharati ambalaṭṭhikāyaṃ. Ye kho pana, bho, keci samaṇā vā brāhmaṇā vā amhākaṃ gāmakhettaṃ āgacchanti, atithī no te honti. Atithī kho panamhehi sakkātabbā garukātabbā mānetabbā pūjetabbā apacetabbā. Yampi, bho, samaṇo gotamo khāṇumataṃ anuppatto khāṇumate viharati ambalaṭṭhikāyaṃ, atithimhākaṃ samaṇo gotamo. Atithi kho panamhehi sakkātabbo garukātabbo mānetabbo pūjetabbo apacetabbo. Imināpaṅgena nārahati so bhavaṃ gotamo amhākaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Atha kho mayameva arahāma taṃ bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ. Ettake kho ahaṃ, bho, tassa bhoto gotamassa vaṇṇe pariyāpuṇāmi, no ca kho so bhavaṃ gotamo ettakavaṇṇo. Aparimāṇavaṇṇo hi so bhavaṃ gotamo’’ti.
「世尊ゴータマは、アムバラッティカーで、害虫駆除の場所(苦行の場所)に到達し、そこに住んでおられます。あなた方、誰であれ、修行者であれバラモンであれ、我々の村の土地に来る者は、我々にとって客人です。客人は、我々によって尊敬され、敬われ、重んじられ、供養され、崇拝されるべきです。世尊ゴータマがアムバラッティカーで、害虫駆除の場所(苦行の場所)に到達し、そこに住んでおられるということは、世尊ゴータマは我々にとって客人です。客人は、我々によって尊敬され、敬われ、重んじられ、供養され、崇拝されるべきです。この理由により、世尊ゴータマが我々に会いにくることはふさわしくありません。しかし、世尊ゴータマに会いにいくことは、我々こそふさわしいのです。あなた方、私は、その尊いゴータマの徳をこのように学びましたが、世尊ゴータマはこれほどまでの徳をお持ちではありません。尊いゴータマの徳は計り知れないのです。」
333. Evaṃ vutte, te brāhmaṇā kūṭadantaṃ brāhmaṇaṃ etadavocuṃ – ‘‘yathā kho bhavaṃ kūṭadanto samaṇassa gotamassa vaṇṇe bhāsati, ito cepi so bhavaṃ gotamo yojanasate viharati, alameva saddhena kulaputtena dassanāya upasaṅkamituṃ api puṭosenā’’ti. ‘‘Tena hi, bho, sabbeva mayaṃ samaṇaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamissāmā’’ti.
333. このように言われたとき、そのバラモンたちは、クータダンタというバラモンにこう言いました。「尊いクータダンタが世尊ゴータマの徳を語られるように、たとえ世尊ゴータマが百ヨージャナ離れておられても、信仰のある善き家柄の子は会いにいく価値があります。」「それならば、あなた方、皆で世尊ゴータマに会いにいきましょう。」
Mahāvijitarājayaññakathā 大いなるヴィジタ王の犠牲の物語
334. Atha kho kūṭadanto brāhmaṇo mahatā brāhmaṇagaṇena saddhiṃ yena ambalaṭṭhikā yena bhagavā tenupasaṅkami, upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi . Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Khāṇumatakāpi kho brāhmaṇagahapatikā appekacce bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu, sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce nāmagottaṃ sāvetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce tuṇhībhūtā ekamantaṃ nisīdiṃsu.
334. それから、クータダンタ・バラモンは、多くのバラモンたちと共に、アムバラッティカーへ、そして世尊の元へ赴きました。世尊に会い、言葉を交わした後、片隅に座りました。バラモンや在家の人々の中には、世尊を礼拝して片隅に座った者もいました。世尊と親しく言葉を交わし、挨拶を交わした後、片隅に座った者もいました。世尊に向かって合掌し、片隅に座った者もいました。名前と姓を名乗って片隅に座った者もいました。黙って片隅に座った者もいました。
335. Ekamantaṃ nisinno kho kūṭadanto brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘sutaṃ metaṃ, bho gotama – ‘samaṇo gotamo tividhaṃ yaññasampadaṃ soḷasaparikkhāraṃ jānātī’ti. Na kho panāhaṃ jānāmi tividhaṃ yaññasampadaṃ soḷasaparikkhāraṃ. Icchāmi cāhaṃ mahāyaññaṃ yajituṃ. Sādhu me bhavaṃ gotamo tividhaṃ yaññasampadaṃ soḷasaparikkhāraṃ desetū’’ti.
335. 片隅に座ったクータダンタ・バラモンは、世尊にこう言いました。「ゴータマ師、私はこう聞きました。『世尊ゴータマは、三種類の犠牲の完成、十六の準備を御存知である』と。しかし、私は三種類の犠牲の完成、十六の準備を知りません。私は大いなる犠牲を捧げたいのです。ゴータマ師、三種類の犠牲の完成、十六の準備を説いてください。」
336. ‘‘Tena hi, brāhmaṇa, suṇāhi sādhukaṃ manasikarohi, bhāsissāmī’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho kūṭadanto brāhmaṇo bhagavato paccassosi. Bhagavā etadavoca – ‘‘bhūtapubbaṃ, brāhmaṇa , rājā mahāvijito nāma ahosi aḍḍho mahaddhano mahābhogo pahūtajātarūparajato pahūtavittūpakaraṇo pahūtadhanadhañño paripuṇṇakosakoṭṭhāgāro. Atha kho, brāhmaṇa, rañño mahāvijitassa rahogatassa paṭisallīnassa evaṃ cetaso parivitakko udapādi – ‘adhigatā kho me vipulā mānusakā bhogā, mahantaṃ pathavimaṇḍalaṃ abhivijiya ajjhāvasāmi , yaṃnūnāhaṃ mahāyaññaṃ yajeyyaṃ, yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’ti.
336. 「それならば、バラモンよ、よく聞き、注意深く思いなさい、私は話します。」「はい、師よ」とクータダンタ・バラモンは世尊の言葉に同意しました。世尊はこう言いました。「バラモンよ、昔、マハーヴィジタという王がいました。その王は裕福で、財産が多く、富と宝に満ち、金銀を大量に持ち、多くの資産と道具を持ち、多くの財宝と穀物を持っていました。王の宝物庫は満たされていました。それから、バラモンよ、マハーヴィジタ王が一人になり、静かに瞑想しているときに、このような考えが浮かびました。『私は豊かな人間の富を得た。広大な大地を征服して統治している。私が大いなる犠牲を捧げれば、それは私にとって長く利益となり、幸福となるだろう。』
330-336. Paṭivasantīti yaññānubhavanatthāya paṭivasanti. Bhūtapubbanti idaṃ bhagavā pathavīgataṃ nidhiṃ uddharitvā purato rāsiṃ karonto viya bhavapaṭicchannaṃ pubbacaritaṃ dassento āha. Mahāvijitoti so kira sāgarapariyantaṃ mahantaṃ pathavīmaṇḍalaṃ vijini, iti mahantaṃ vijitamassāti mahāvijito tveva saṅkhyaṃ agamāsi. Aḍḍhotiādīsu yo koci attano santakena vibhavena aḍḍho hoti, ayaṃ pana na kevalaṃ aḍḍhoyeva, mahaddhano mahatā aparimāṇasaṅkhyena dhanena samannāgato. Pañcakāmaguṇavasena mahantā uḷārā bhogā assāti mahābhogo. Piṇḍapiṇḍavasena ceva suvaṇṇamāsakarajatamāsakādivasena ca jātarūparajatassa pahūtatāya pahūtajātarūparajato, anekakoṭisaṅkhyena jātarūparajatena samannāgatoti attho. Vittīti tuṭṭhi, vittiyā upakaraṇaṃ vittūpakaraṇaṃ tuṭṭhikāraṇanti attho. Pahūtaṃ nānāvidhālaṅkārasuvaṇṇarajatabhājanādibhedaṃ vittūpakaraṇamassāti pahūtavittūpakaraṇo. Sattaratanasaṅkhātassa nidahitvā ṭhapitadhanassa sabbapubbaṇṇāparaṇṇasaṅgahitassa dhaññassa ca pahūtatāya pahūtadhanadhañño . Athavā idamassa devasikaṃ paribbayadānaggahaṇādivasena parivattanadhanadhaññavasena vuttaṃ.
330-336. 「住んでいる」とは、供犠の功徳のために住んでいる。 「かつて」とは、世尊が大地に埋もれた宝を掘り出して、目の前に山のように積むように、隠されていた過去の行為を示して言われたのである。 「偉大な征服者」とは、彼は海に囲まれた広大な大地を征服した。それゆえ、偉大な征服者という称号を得たのである。 「裕福」などでは、誰でも自分の財産で裕福である。しかし、この者は、ただ裕福なだけでなく、莫大な富を持ち、計り知れないほどの財産を備えている。 「偉大な所有」とは、五つの欲楽(カーマ)の対象による、偉大で豪華な財産を持っているということである。「偉大な所有者」である。 「金貨、銀貨、銅貨など」の金銀の豊富さゆえに、金銀が豊富である。数千万の金銀を備えている、という意味である。 「富」とは、満足、満足させるもの、つまり満足の原因である。 「豊かな満足の備品」とは、豊かな、様々な装飾品、金銀食器などの、満足させるための備品を持っているということである。 「七つの宝」として蓄えられた財産、すべての古いもの、新しいもの、穀物などが豊富であるゆえに、「豊かな財産と穀物」を持っている。 あるいは、これは日々の支出、収入などによる、回転する財産と穀物について言われたのである。
Paripuṇṇakosakoṭṭhāgāroti koso vuccati bhaṇḍāgāraṃ, nidahitvā ṭhapitena dhanena paripuṇṇakoso, dhaññena paripuṇṇakoṭṭhāgāro cāti attho. Athavā catubbidho koso – hatthī, assā, rathā, pattīti. Koṭṭhāgāraṃ tividhaṃ – dhanakoṭṭhāgāraṃ, vatthakoṭṭhāgāraṃ, dhaññakoṭṭhāgāranti, taṃ sabbampi paripuṇṇamassāti paripuṇṇakosakoṭṭhāgāro. Udapādīti uppajji. Ayaṃ kira rājā ekadivasaṃ ratanāvalokanacārikaṃ nāma nikkhanto. So bhaṇḍāgārikaṃ pucchi – ‘‘tāta, idaṃ evaṃ bahudhanaṃ kena saṅgharita’’nti? Tumhākaṃ pitupitāmahādīhi yāva sattamā kulaparivaṭṭāti. Idaṃ pana dhanaṃ saṅgharitvā te kuhiṃ gatāti? Sabbeva te, deva, maraṇavasaṃ pattāti. Attano dhanaṃ agahetvāva gatā, tātāti? Deva, kiṃ vadetha, dhanaṃ nāmetaṃ pahāya gamanīyameva, no ādāya gamanīyanti. Atha rājā nivattitvā sirīgabbhe nisinno – ‘adhigatā kho me’tiādīni cintesi. Tena vuttaṃ – ‘‘evaṃ cetaso parivitakko udapādī’’ti.
「満たされた宝庫」とは、宝(コーサ)とは倉庫のことである。蓄えられた財産で満たされた宝庫、穀物で満たされた倉庫という意味である。 あるいは、四種の宝庫がある。象、馬、車、歩兵である。 倉庫は三種ある。財産の倉庫、衣類の倉庫、穀物の倉庫である。それらすべてが満たされている、という意味で「満たされた宝庫」である。 「生じた」とは、生じた。 この王は、ある日、宝物を見るための散歩に出かけた。 彼は、宝物管理者に尋ねた。「親愛なる者よ、これほど多くの財産は、どのようにして蓄えられたのですか。」 「陛下、あなたの祖父や曽祖父など、七代にわたる一族によってです。」 「しかし、この財産は蓄えられて、彼らはどこへ行ったのですか。」 「陛下、皆、死という運命に遭われました。」 「自分の財産を持たずに去ったのですか。」 「陛下、何を言われるのですか。財産とは、置いていくものであり、持っていくものではないのです。」 そこで王は、引き返して、宝物庫に座り、「私は理解した」などと考えられた。 それゆえ、「このように心の思いが浮かんだ」と言われたのである。
336. Pubbacaritanti attano purimajātisambhūtaṃ bodhisambhārabhūtaṃ puññacariyaṃ. Tathā hissa anugāminova nidhissa thāvaro nidhi nidassito. Aḍḍhatā nāma vibhavasampannatā, sā taṃ taṃ upādāyupādāya vuccatīti āha **‘‘yo koci attano santakena vibhavena aḍḍho hotī’’**ti . Tathā mahaddhanatāpīti taṃ ukkaṃsagataṃ dassetuṃ **‘‘mahatā aparimāṇasaṅkhyena dhanena samannāgato’’**ti vuttaṃ. Bhuñjitabbato paribhuñjitabbato visesato kāmā bhogo nāmāti āha **‘‘pañcakāmaguṇavasenā’’**ti. Piṇḍapiṇḍavasenāti bhājanālaṅkārādivibhāgaṃ ahutvā kevalaṃ khaṇḍakhaṇḍavasena.
336. 前世の行為、とは、自身の過去の生で成し遂げられた、菩薩の功徳となる善行のことである。それゆえ、彼に続くように、永遠の宝が隠されている。裕福である、とは、富に恵まれていることである。それは、そのものをそれぞれのものとして、富裕である、と『「自身の持っている富によって裕福である」』と言われた。同様に、非常に裕福である、とは、それを最高のものとして示すために、『「莫大な、数えきれないほどの財産を持っている」』と言われた。食べるべきもの、消費すべきもの、すなわち欲望の対象、と『「五つの欲望の対象によって」』と言われた。塊、塊の通り、とは、容器の装飾などではなく、ただ断片的な塊のことである。
Māsakādīti ādi-saddena thālakādiṃ saṅgaṇhāti. Bhājanādīti ādi-saddena vatthaseyyāvasathādiṃ saṅgaṇhāti. Suvaṇṇarajatamaṇimuttāveḷuriyavajirapavāḷāni **‘‘sattaratanānī’’**ti vadanti. Sālivīhiādi pubbaṇṇaṃ purakkhataṃsassaphalanti katvā. Tabbipariyāyato muggamāsādi aparaṇṇaṃ. Devasikaṃ…pe… vasenāti divase divase paribhuñjitabbadātabbavaḍḍhetabbādividhinā parivattanakadhanadhaññavasena.
月の始めなど、すなわち、月の始め、など、という言葉は、皿などの道具を含む。道具など、すなわち、衣服、寝具、住居などを含む。金、銀、宝玉、真珠、ベリル、ダイヤモンド、珊瑚は、『「七つの宝」』と言われる。米、雑穀など、すなわち、穀物である。それらに代わるものとして、緑豆、黒豆など、すなわち、非穀物である。毎日…など、すなわち、毎日消費すべきもの、与えるべきもの、増やすべきもの、という方法で、変化する富と穀物のことである。
Koṭṭhaṃ vuccati dhaññassa āṭhapanaṭṭhānaṃ, koṭṭhabhūtaṃ agāraṃ koṭṭhāgāraṃ tenāha **‘‘dhaññena…pe… gāro cā’’**ti. Evaṃ sāragabbhaṃ ‘‘koso’’ti, dhaññassa āṭhapanaṭṭhānañca ‘‘koṭṭhāgāra’’nti dassetvā idāni tato aññathā taṃ dassetuṃ **‘‘atha vā’’**tiādi vuttaṃ. Tattha yathā asino tikkhabhāvaparihārato paricchado ‘‘koso’’ti vuccati, evaṃ rañño tikkhabhāvapariharaṇattā caturaṅginī senā ‘‘koso’’ti āha **‘‘catubbidho koso hatthī assā rathā pattī’’**ti. ‘‘Vatthakoṭṭhāgāraggahaṇeneva sabbassāpi bhaṇḍaṭṭhapanaṭṭhānassa gahitattā tividhaṃ koṭṭhāgāranti vuttaṃ. **‘‘Idaṃ evaṃ bahu’’**ntiādi rājā tamatthaṃ jānantova bhaṇḍāgārikena kathāpetvā parisāya nissaddabhāvāpādanatthañca āha evaṃ me pakatikkhobho na bhavissatīti.
穀物を貯蔵する場所をコッタといい、そのコッタとなった家をコッターガラという。それゆえ、『「穀物…などの家」』と言われた。このように、木材の貯蔵場所を「コソ」といい、穀物の貯蔵場所を「コッターガラ」と示した後、今度はそれとは異なるものを指して、『「あるいは」』などと言われた。そこでは、剣の鋭さを保つための鞘を「コソ」というように、王の鋭さを保つための四軍を「コソ」という。『「四種類のコソ、すなわち象、馬、戦車、歩兵」』と言われた。「衣服や貯蔵庫、という言葉で、すべての貯蔵場所が表されているので、三種類の貯蔵庫」と説明された。『「このこと、このように多くの」』などと言われた王は、そのことを知っていたので、財務官に語らせて、群衆が静まるようにした。そして、「このように、私の平静な心は乱れないだろう」と言った。
337. ‘‘Atha kho, brāhmaṇa, rājā mahāvijito purohitaṃ brāhmaṇaṃ āmantetvā etadavoca – ‘idha mayhaṃ, brāhmaṇa, rahogatassa paṭisallīnassa evaṃ cetaso parivitakko udapādi – adhigatā kho me vipulā mānusakā bhogā , mahantaṃ pathavimaṇḍalaṃ abhivijiya ajjhāvasāmi. Yaṃnūnāhaṃ mahāyaññaṃ yajeyyaṃ yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’ti. Icchāmahaṃ, brāhmaṇa, mahāyaññaṃ yajituṃ. Anusāsatu maṃ bhavaṃ yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’’’ti.
337. 「そこで、バラモンよ、マハーヴィジタ王は、王の祭司であるバラモンを呼び出し、こう言いました。『バラモンよ、私は一人になり、静かに瞑想しているときに、このような考えが浮かびました。『私は豊かな人間の富を得た。広大な大地を征服して統治している。私が大いなる犠牲を捧げれば、それは私にとって長く利益となり、幸福となるだろう。』私は大いなる犠牲を捧げたいのです。私に、長く利益となり、幸福となることを教えてください。」
337. Brāhmaṇaṃ āmantetvāti kasmā āmantesi? Ayaṃ kirevaṃ cintesi – ‘‘dānaṃ dentena nāma ekena paṇḍitena saddhiṃ mantetvā dātuṃ vaṭṭati, anāmantetvā katakammañhi pacchānutāpaṃ karotī’’ti. Tasmā āmantesi. Atha brāhmaṇo cintesi – ‘‘ayaṃ rājā mahādānaṃ dātukāmo, janapade cassa bahū corā, te avūpasametvā dānaṃ dentassa khīradadhitaṇḍulādike dānasambhāre āharantānaṃ nippurisāni gehāni corā vilumpissanti janapado corabhayeneva kolāhalo bhavissati, tato rañño dānaṃ na ciraṃ pavattissati, cittampissa ekaggaṃ na bhavissati, handa, naṃ etamatthaṃ saññāpemī’’ti tato tamatthaṃ saññāpento ‘‘bhoto, kho rañño’’tiādimāha.
337. 「バラモンを呼んで」とは、なぜ呼んだのか。 彼はこのように考えた。「寄付をするなら、賢者と相談してからするべきだ。呼ばずにした行為は、後で後悔するだろう。」 それゆえ、彼は呼んだ。 すると、バラモンは考えた。「この王は大きな寄付をしようとしている。しかし、国には多くの盗賊がいる。彼らを鎮圧せずに寄付をする者には、牛乳や団子などの寄付の品物を運ぶ際に、強盗が家を襲うだろう。国は盗賊の恐怖で騒がしくなるだろう。それゆえ、王の寄付は長く続かないだろう。彼の心も集中しないだろう。よし、彼にこのことを知らせよう。」 そこで、彼はそのことを知らせるために、「陛下、王の…」と語った。
338. ‘‘Evaṃ vutte, brāhmaṇa, purohito brāhmaṇo rājānaṃ mahāvijitaṃ etadavoca – ‘bhoto kho rañño janapado sakaṇṭako sauppīḷo, gāmaghātāpi dissanti, nigamaghātāpi dissanti, nagaraghātāpi dissanti , panthaduhanāpi dissanti. Bhavaṃ kho pana rājā evaṃ sakaṇṭake janapade sauppīḷe balimuddhareyya, akiccakārī assa tena bhavaṃ rājā. Siyā kho pana bhoto rañño evamassa – ‘‘ahametaṃ dassukhīlaṃ vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā pabbājanāya vā samūhanissāmī’’ti, na kho panetassa dassukhīlassa evaṃ sammā samugghāto hoti. Ye te hatāvasesakā bhavissanti, te pacchā rañño janapadaṃ viheṭhessanti. Api ca kho idaṃ saṃvidhānaṃ āgamma evametassa dassukhīlassa sammā samugghāto hoti. Tena hi bhavaṃ rājā ye bhoto rañño janapade ussahanti kasigorakkhe, tesaṃ bhavaṃ rājā bījabhattaṃ anuppadetu. Ye bhoto rañño janapade ussahanti vāṇijjāya, tesaṃ bhavaṃ rājā pābhataṃ anuppadetu. Ye bhoto rañño janapade ussahanti rājaporise, tesaṃ bhavaṃ rājā bhattavetanaṃ pakappetu. Te ca manussā sakammapasutā rañño janapadaṃ na viheṭhessanti; mahā ca rañño rāsiko bhavissati. Khemaṭṭhitā janapadā akaṇṭakā anuppīḷā. Manussā mudā modamānā ure putte naccentā apārutagharā maññe viharissantī’ti. ‘Evaṃ, bho’ti kho, brāhmaṇa, rājā mahāvijito purohitassa brāhmaṇassa paṭissutvā ye rañño janapade ussahiṃsu kasigorakkhe, tesaṃ rājā mahāvijito bījabhattaṃ anuppadāsi. Ye ca rañño janapade ussahiṃsu vāṇijjāya, tesaṃ rājā mahāvijito pābhataṃ anuppadāsi. Ye ca rañño janapade ussahiṃsu rājaporise, tesaṃ rājā mahāvijito bhattavetanaṃ pakappesi. Te ca manussā sakammapasutā rañño janapadaṃ na viheṭhiṃsu, mahā ca rañño rāsiko ahosi. Khemaṭṭhitā janapadā akaṇṭakā anuppīḷā manussā mudā modamānā ure putte naccentā apārutagharā maññe vihariṃsu. Atha kho, brāhmaṇa, rājā mahāvijito purohitaṃ brāhmaṇaṃ āmantetvā etadavoca – ‘samūhato kho me bhoto dassukhīlo, bhoto saṃvidhānaṃ āgamma mahā ca me rāsiko. Khemaṭṭhitā janapadā akaṇṭakā anuppīḷā manussā mudā modamānā ure putte naccentā apārutagharā maññe viharanti. Icchāmahaṃ brāhmaṇa mahāyaññaṃ yajituṃ. Anusāsatu maṃ bhavaṃ yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’ti.
338. 「このように言われたとき、バラモンよ、祭司のバラモンはマハーヴィジタ王にこう言いました。『王様の国は、悪党が多く、苦しみに満ちています。村の盗賊もいます。町の盗賊もいます。王国の盗賊もいます。道路の強盗もいます。王様は、そのような悪党が多く、苦しみに満ちた国で、税を徴収しようとしていますが、王様はそれを行うことができません。王様は、そのような悪党(=盗賊)を、殺すことや、捕らえること、あるいは見つけることや、咎めること、追放することによって、排除しようとするかもしれませんが、しかし、そのような悪党は完全に根絶されることはありません。残った者たちは、その後、王様の国を苦しめるでしょう。しかし、そのような悪党が、このようにして、うまく根絶されるかもしれません。それゆえ、王様は、王様の国で農業や牧畜に励む者たちに、王様は種籾を与えてください。王様の国で商業に励む者たちに、王様は物品を与えてください。王様の国で兵士となることに励む者たちに、王様は俸給を支給してください。そうすれば、その人々は自分たちの仕事に専念し、王様の国を苦しめることはないでしょう。そして、王様の国は豊かになるでしょう。国は安全で、悪党がなく、苦しみがないでしょう。人々は喜んで、子供たちを連れて踊り、家を開放して、おそらく暮らすでしょう。』「はい、師よ」と、バラモンよ、マハーヴィジタ王は、祭司のバラモンの言葉に同意し、王様の国で農業や牧畜に励む者たちに、マハーヴィジタ王は種籾を与えました。王様の国で商業に励む者たちに、マハーヴィジタ王は物品を与えました。王様の国で兵士となることに励む者たちに、マハーヴィジタ王は俸給を支給しました。そうすれば、その人々は自分たちの仕事に専念し、王様の国を苦しめることはありませんでした。そして、王様の国は豊かになりました。国は安全で、悪党がなく、苦しみがないでしょう。人々は喜んで、子供たちを連れて踊り、家を開放して、おそらく暮らしました。そこで、バラモンよ、マハーヴィジタ王は祭司のバラモンを呼び出し、こう言いました。『私の悪党(=盗賊)は排除され、王様の国は安全で、悪党がなく、苦しみがないでしょう。人々は喜んで、子供たちを連れて踊り、家を開放して、おそらく暮らします。私は大いなる犠牲を捧げたいのです。私に、長く利益となり、幸福となることを教えてください。』
338. Tattha sakaṇṭakoti corakaṇṭakehi sakaṇṭako. Panthaduhanāti panthaduhā, panthaghātakāti attho. Akiccakārī assāti akattabbakārī adhammakārī bhaveyya. Dassukhīlanti corakhīlaṃ. Vadhena vāti māraṇena vā koṭṭanena vā. Bandhanenāti addubandhanādinā. Jāniyāti hāniyā; ‘‘sataṃ gaṇhatha, sahassaṃ gaṇhathā’’ti evaṃ pavattitadaṇḍenāti attho. Garahāyāti pañcasikhamuṇḍakaraṇaṃ, gomayasiñcanaṃ, gīvāya kudaṇḍakabandhananti evamādīni katvā garahapāpanena. Pabbājanāyāti raṭṭhato nīharaṇena. Samūhanissāmīti sammā hetunā nayena kāraṇena ūhanissāmi. Hatāvasesakāti matāvasesakā. Ussahantīti ussāhaṃ karonti. Anuppadetūti dinne appahonte puna aññampi bījañca bhattañca kasiupakaraṇabhaṇḍañca sabbaṃ detūti attho. Pābhataṃ anuppadetūti sakkhiṃ akatvā paṇṇe anāropetvā mūlacchejjavasena bhaṇḍamūlaṃ detūti attho. Bhaṇḍamūlassa hi pābhatanti nāmaṃ. Yathāha –
338. そこでは、サカンタコティ(不正な金銭)が、コーラカンタカ(盗賊の金銭)と共にサカンタコ。パンタドゥーハーとは、パンタドゥーハー、すなわち道を踏み外した者である。アキッチャカリーとは、なすべきことをしない者、すなわちアダンマカリーである。ダッサクヒーラとは、盗賊の金銭である。ヴァーデナ・ヴァーティとは、殺したり、刻んだりすること。バンデナナーティとは、牢獄などによるもの。ジャーニヤーティとは、損害のこと。「百を取れ、千を取れ」というように、課せられた罰であるという意味。ガラハーヤーティとは、五つの戒律を守る者の髪を切ること、牛糞をまくこと、首に縄をかけることなどをして、非難されること。パンパーナーヤーティとは、国から追放されること。サムーハーニッサーミーティとは、正しい理由と方法で、原因をもって運ぶこと。ハターヴァセーサカーティとは、死んだ者の残りのもの。ウッサハンティーティとは、努力すること。アヌッパデーテートゥーティとは、与えられたものが足りない場合、再び種や食料や農具の道具などをすべて与えよという意味。パーブタパン・アヌッパデーテートゥーティとは、証拠を残さずに、書類に記載せずに、根本から奪うという方法で、道具の代金を支払えという意味。道具の代金にパーブタパという名前がある。例えば言う、「
‘‘Appakenapi medhāvī, pābhatena vicakkhaṇo;
「わずかでも、賢者は、パーブタパによって、分別のある者として;
Samuṭṭhāpeti attānaṃ, aṇuṃ aggiṃva sandhama’’nti. (jā. 1.1.4);
自分自身を、小さな火のように燃え上がらせる。」(ジャータカ1.1.4)
Bhattavetananti devasikaṃ bhattañceva māsikādiparibbayañca tassa tassa kusalakammasūrabhāvānurūpena ṭhānantaragāmanigamādidānena saddhiṃ detūti attho. Sakammapasutāti kasivāṇijjādīsu sakesu kammesu uyyuttā byāvaṭā. Rāsikoti dhanadhaññānaṃ rāsiko. Khemaṭṭhitāti khemena ṭhitā abhayā. Akaṇṭakāti corakaṇṭakarahitā. Mudā modamānāti modā modamānā. Ayameva vā pāṭho, aññamaññaṃ pamuditacittāti adhippāyo. Apārutagharāti corānaṃ abhāvena dvārāni asaṃvaritvā vivaṭadvārāti attho. Etadavocāti janapadassa sabbākārena iddhaphītabhāvaṃ ñatvā etaṃ avoca.
バッタヴェータナーティとは、日々の食料と月々の諸経費などを、その人の善行の程度に応じて、場所や町などへの寄付と共に与えよという意味。サカムマパストーティとは、農業や商業などの自分の仕事に励んでいる者。ラーシコーティとは、財産や穀物の蓄えのある者。ケーマットゥィターティとは、安全に留まっている者、恐れのない者。アカンタカーティとは、盗賊や不正な金銭のない者。ムダー・モダーマナーティとは、喜んで楽しんでいる者。あるいは、そのように読む。互いに喜んでいる心であるという意味。アパーラダカラアーティとは、盗賊がいないため、扉を閉めずに開け放っているという意味。エタダヴォーチャーティとは、その国の人民がすべての面で豊かであることを知って、こう言った。
Catuparikkhāraṃ 四つの必要物
339. ‘‘Tena hi bhavaṃ rājā ye bhoto rañño janapade khattiyā ānuyantā negamā ceva jānapadā ca te bhavaṃ rājā āmantayataṃ – ‘icchāmahaṃ, bho, mahāyaññaṃ yajituṃ, anujānantu me bhavanto yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’ti. Ye bhoto rañño janapade amaccā pārisajjā negamā ceva jānapadā ca…pe… brāhmaṇamahāsālā negamā ceva jānapadā ca…pe… gahapatinecayikā negamā ceva jānapadā ca, te bhavaṃ rājā āmantayataṃ – ‘icchāmahaṃ, bho, mahāyaññaṃ yajituṃ, anujānantu me bhavanto yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’ti. ‘Evaṃ, bho’ti kho, brāhmaṇa, rājā mahāvijito purohitassa brāhmaṇassa paṭissutvā ye rañño janapade khattiyā ānuyantā negamā ceva jānapadā ca, te rājā mahāvijito āmantesi – ‘icchāmahaṃ, bho, mahāyaññaṃ yajituṃ, anujānantu me bhavanto yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’’ti. ‘Yajataṃ bhavaṃ rājā yaññaṃ, yaññakālo mahārājā’ti. Ye rañño janapade amaccā pārisajjā negamā ceva jānapadā ca…pe… brāhmaṇamahāsālā negamā ceva jānapadā ca…pe… gahapatinecayikā negamā ceva jānapadā ca, te rājā mahāvijito āmantesi – ‘icchāmahaṃ, bho , mahāyaññaṃ yajituṃ. Anujānantu me bhavanto yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’ti. ‘Yajataṃ bhavaṃ rājā yaññaṃ, yaññakālo mahārājā’ti. Itime cattāro anumatipakkhā tasseva yaññassa parikkhārā bhavanti.
339. 「それならば、王よ、王の領国にいる王族で、臣下である者たち、すなわち、在地の人々、そして商工業者たちに、(王が)呼びかけてください。『王よ、私は盛大なsacrificeを捧げたいのです。私のために、長い間、幸福と利益となることを、皆さまご承認ください』と。(同様に)王の領国にいる臣下たち、すなわち、高官たち、そして在地の人々、商工業者たちに、(王が)呼びかけてください。『王よ、私は盛大なsacrificeを捧げたいのです。私のために、長い間、幸福と利益となることを、皆さまご承認ください』と。(同様に)偉大なバラモンたち、そして在地の人々、商工業者たちに、(王が)呼びかけてください。『王よ、私は盛大なsacrificeを捧げたいのです。私のために、長い間、幸福と利益となることを、皆さまご承認ください』と。(同様に)大富豪たち、そして在地の人々、商工業者たちに、(王が)呼びかけてください。『王よ、私は盛大なsacrificeを捧げたいのです。私のために、長い間、幸福と利益となることを、皆さまご承認ください』と。「承知いたしました、王よ」と、マハーヴィジタ王は、祭司長であるバラモンにそう返事をした後、王の領国にいる王族で、臣下である者たち、すなわち、在地の人々、商工業者たちに、(王は)呼びかけた。「王よ、私は盛大なsacrificeを捧げたいのです。私のために、長い間、幸福と利益となることを、皆さまご承認ください」と。「sacrificeをお捧げください、王よ。sacrificeの時です、偉大な王よ」と。(同様に)王の領国にいる臣下たち、すなわち、高官たち、そして在地の人々、商工業者たちに、(王が)呼びかけた。「王よ、私は盛大なsacrificeを捧げたいのです。私のために、長い間、幸福と利益となることを、皆さまご承認ください」と。「sacrificeをお捧げください、王よ。sacrificeの時です、偉大な王よ」と。(同様に)偉大なバラモンたち、そして在地の人々、商工業者たちに、(王が)呼びかけた。「王よ、私は盛大なsacrificeを捧げたいのです。私のために、長い間、幸福と利益となることを、皆さまご承認ください」と。「sacrificeをお捧げください、王よ。sacrificeの時です、偉大な王よ」と。(同様に)大富豪たち、そして在地の人々、商工業者たちに、(王が)呼びかけた。「王よ、私は盛大なsacrificeを捧げたいのです。私のために、長い間、幸福と利益となることを、皆さまご承認ください」と。「sacrificeをお捧げください、王よ。sacrificeの時です、偉大な王よ」と。これら四つの承認の準備が、そのsacrificeの準備となるのです。
339. Tena hi bhavaṃ rājāti brāhmaṇo kira cintesi – ‘‘ayaṃ rājā mahādānaṃ dātuṃ ativiya ussāhajāto. Sace pana attano anuyantā khattiyādayo anāmantetvā dassati. Nāssa te attamanā bhavissanti; yathā dānaṃ te attamanā honti, tathā karissāmī’’ti. Tasmā ‘‘tena hi bhava’’ntiādimāha. Tattha negamāti nigamavāsino. Jānapadāti janapadavāsino . Āmantayatanti āmantetu jānāpetu. Yaṃ mama assāti yaṃ tumhākaṃ anujānanaṃ mama bhaveyya. Amaccāti piyasahāyakā. Pārisajjāti sesā āṇattikārakā. Yajataṃ bhavaṃ rājāti yajatu bhavaṃ, te kira – ayaṃ rājā ‘‘ahaṃ issaro’’ti pasayha dānaṃ adatvā amhe āmantesi, ahonena suṭṭhu kata’’nti attamanā evamāhaṃsu. Anāmantite panassa yaññaṭṭhānaṃ dassanāyapi na gaccheyyuṃ. Yaññakālo mahārājāti deyyadhammasmiñhi asati mahallakakāle ca evarūpaṃ dānaṃ dātuṃ na sakkā, tvaṃ pana mahādhano ceva taruṇo ca, etena te yaññakāloti dassentā vadanti. Anumatipakkhāti anumatiyā pakkhā, anumatidāyakāti attho. Parikkhārā bhavantīti parivārā bhavanti. ‘‘Ratho sīlaparikkhāro, jhānakkho cakkavīriyo’’ti (saṃ. ni. 5.4) ettha pana alaṅkāro parikkhāroti vutto.
339. それゆえ、王よ、バラモンが考えた――「この王は非常に大きな布施をすることを熱望している。もし、彼に従うクシャトリヤなどが呼ばれずに(布施を)与えるならば、彼らは満足しないだろう。布施が彼らに満足を与えるように、私はそうしよう」と。それゆえ、「それゆえ、王よ」などと言ったのである。そこでは、ネーガマーティとは、町に住む者。ジャナパーダーティとは、国に住む者。アーマンテヤーティとは、呼ぶ、知らせる。ヤン・ママ・アッサーティとは、あなたの許可を得て、私が持つべきもの。アマッチァーティとは、親しい協力者。パーリサーチャーティとは、残りの召喚される者。ヤジャター・バヴァン・ラージャーティとは、王よ、供犠を行ってください。彼らは――「この王は『私は支配者だ』と、力で布施を与えるのではなく、私たちを呼んだ。彼は実に立派なことをした」と、満足してこう言った。もし呼ばれなければ、供犠の場にも見に来ないだろう。ヤッニャカラーマ・マハーラージャーティとは、供えるべきものがない場合や、老齢の場合には、このような布施を与えることはできない。しかしあなたは、裕福であり、若いのだから、あなたの供犠の時であると示して言うのである。アヌマティパクシャーティとは、許可の側、すなわち許可を与える者という意味。パリックハーラー・バヴァーンティーティとは、家臣となる。馬車は戒律の準備品、禅定の車輪の輪、勇気である。(サンユッタ・ニカーヤ5.4)ここでは、装飾が準備品と呼ばれている。
339. Tasmiṃ tasmiṃ kicce anuyanti anuvattantīti anuyantā, anuyantā eva ānuyantā yathā ‘‘anubhāvo eva ānubhāvo’’ti. Assāti rañño. Teti ānuyantakhattiyādayo. Attamanā na bhavissanti ‘‘amhe ettha bahi karotī’’ti. Nibandhavipulāgamo gāmo nigamo, vivaḍḍhitamahāāyo mahāgāmoti attho. Janapada-saddo heṭṭhā vuttattho eva. Channaṃ pakatīnaṃ vasena rañño hitasukhābhibuddhi, tadekadesā ca ānuyantādayoti vuttaṃ **‘‘yaṃ tumhākaṃ anujānanaṃ mama bhaveyya dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’’**ti.
339. それぞれの仕事に、従う、すなわち、従う者たちである。それゆえ、従う者たちである、例えば「力」は「力」である、というように。「王の」とは、王のことである。「彼ら」とは、従う貴族などである。満足しないであろう。「私たちはここで排除される」と。繋がりの多い、すなわち、村、町、発展した大きな町、すなわち、大都市、という意味である。国、という言葉は、先に説明された意味と同じである。六つの階級の、すなわち、王の利益と幸福の増加、そしてその一部である従う者たちなど、と『「あなたがたが従うことが、私にとって長く利益と幸福になるであろう」』と言われた。
Amā saha bhavanti kiccesūti amaccā, rajjakiccavosāsanakā. Te pana rañño piyā, sahapavattanakā ca hontīti āha **‘‘piyasahāyakā’’**ti. Rañño parisati bhavāti pārisajjā , te pana keti āha **‘‘sesā āṇattikarā’’**ti, yathāvuttaānuyantakhattiyādī hi avasesā rañño āṇākarāti attho. Satipi deyyadhamme ānubhāvasampattiyā, parivārasampattiyā ca abhāve tādisaṃ dātuṃ na sakkā, vuḍḍhakāle ca tādisānampi rājūnaṃ tadubhayaṃ hāyatevāti āha **‘‘mahallakakāle…pe… na sakkā’’**ti. Anumatiyāti anujānanena, pakkhāti sapakkhā yaññassa aṅgabhūtā. Parikkharontīti parikkhārā, sambhārā. Ime tassa yaññassa aṅgabhūtā parivārā viya hontīti āha **‘‘parivārā bhavantī’’**ti.
共同で仕事をする者たちを大臣という。彼らは王のお気に入りで、共に働く者たちである、と『「王のお気に入りの協力者」』と言われた。王の集まりにいる者たちを王族という。彼らは何者か、と『「残りは命令を実行する者たち」』と言われた。先に述べられた従う貴族など、すなわち、残りの王の命令を実行する者たち、という意味である。与えられるべきものがあっても、力と財産がなく、それゆえ、そのようなものを与えることはできない。そして、年老いた王であっても、そのような王たちでさえ、その両方が失われる、と『「年老いた時…できない」』と言われた。許可、とは、許すことである。味方、とは、犠牲の味方、犠牲の一部となる者たちである。道具、とは、道具、すなわち、付属品である。これらは、その犠牲の一部であり、付属品のようである、と『「付属品となる」』と言われた。
Aṭṭha parikkhārā 八つの準備
340. ‘‘Rājā mahāvijito aṭṭhahaṅgehi samannāgato, ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena abhirūpo dassanīyo pāsādiko paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato brahmavaṇṇī brahmavacchasī akhuddāvakāso dassanāya; aḍḍho mahaddhano mahābhogo pahūtajātarūparajato pahūtavittūpakaraṇo pahūtadhanadhañño paripuṇṇakosakoṭṭhāgāro; balavā caturaṅginiyā senāya samannāgato assavāya ovādapaṭikarāya sahati patapati (sī. pī.), tapati (syā.) maññe paccatthike yasasā; saddho dāyako dānapati anāvaṭadvāro samaṇabrāhmaṇakapaṇaddhikavaṇibbakayācakānaṃ opānabhūto puññāni karoti; bahussuto tassa tassa sutajātassa, tassa tasseva kho pana bhāsitassa atthaṃ jānāti ‘ayaṃ imassa bhāsitassa attho ayaṃ imassa bhāsitassa attho’ti; paṇḍito, viyatto, medhāvī, paṭibalo, atītānāgatapaccuppanne atthe cintetuṃ. Rājā mahāvijito imehi aṭṭhahaṅgehi samannāgato. Iti imānipi aṭṭhaṅgāni tasseva yaññassa parikkhārā bhavanti.
340. 「マハーヴィジタ王は、八つの要素を備えていた。両親ともに高貴な血筋であり、七代前の祖先まで家柄が清らかで、非難されることなく、血統において不潔なところがなく、容姿端麗で、見るからに美しく、魅力的で、最高の輝きを放ち、神々しいまでの容姿と風格を備え、見る者に心地よい広々とした空間を持っていた。裕福で、巨万の富を持ち、広大な財産を持ち、金銀を大量に持ち、多くの財産と穀物、満杯の宝物庫を持っていた。強力で、四軍を備え、馬、車、象、歩兵をもって敵を打ち破ることを得意とし、その功績によって名声を得ていた。信心深く、施しを行う者であり、施しを与える者であり、門戸を開放し、修行者やバラモン、貧者、物乞い、求める者たちにとって頼りとなる存在であり、善行を積んでいた。多くの知識を持ち、様々な教えを学んでおり、その教えの真意を理解していた。『これがこの言葉の意味である、これがあの言葉の意味である』と。賢く、聡明で、才能があり、過去、未来、現在の出来事を考察する能力があった。マハーヴィジタ王は、これら八つの要素を備えていた。これら八つの要素が、そのsacrificeの準備となるのです。」
340. Aṭṭhahaṅgehīti ubhato sujātādīhi aṭṭhahi aṅgehi. Yasasāti āṇāṭhapanasamatthatāya. Saddhoti dānassa phalaṃ atthīti saddahati. Dāyakoti dānasūro. Na saddhāmattakeneva tiṭṭhati, pariccajitumpi sakkotīti attho. Dānapatīti yaṃ dānaṃ deti, tassa pati hutvā deti, na dāso, na sahāyo. Yo hi attanā madhuraṃ bhuñjati, paresaṃ amadhuraṃ deti, so dānasaṅkhātassa deyyadhammassa dāso hutvā deti. Yo yaṃ attanā bhuñjati, tadeva deti, so sahāyo hutvā deti. Yo pana attanā yena kenaci yāpeti, paresaṃ madhuraṃ deti, so pati jeṭṭhako sāmī hutvā deti, ayaṃ tādisoti attho. Samaṇabrāhmaṇakapaṇaddhikavaṇibbakayācakānanti ettha samitapāpā samaṇā, bāhitapāpā brāhmaṇā. Kapaṇāti duggatā daliddamanussā. Addhikāti pathāvino. Vaṇibbakāti ye – ‘‘iṭṭhaṃ dinnaṃ, kantaṃ, manāpaṃ, kālena anavajjaṃ dinnaṃ, dadaṃ cittaṃ pasādeyya, gacchatu bhavaṃ brahmaloka’’ntiādinā nayena dānassa vaṇṇaṃ thomayamānā vicaranti. Yācakāti ye – ‘‘pasatamattaṃ detha, sarāvamattaṃ dethā’’tiādīni vatvā yācamānā vicaranti. Opānabhūtoti udapānabhūto. Sabbesaṃ sādhāraṇaparibhogo, catumahāpathe khatapokkharaṇī viya hutvāti attho. Sutajātassāti ettha sutameva sutajātaṃ. Atītānāgatapaccuppanne atthe cintetunti ettha – ‘‘atīte puññassa katattāyeva me ayaṃ sampattī’’ti, evaṃ cintento atītamatthaṃ cintetuṃ paṭibalo nāma hoti. ‘‘Idāni puññaṃ katvāva anāgate sakkā sampattiṃ pāpuṇitu’’nti cintento anāgatamatthaṃ cintetuṃ paṭibalo nāma hoti. ‘‘Idaṃ puññakammaṃ nāma sappurisānaṃ āciṇṇaṃ, mayhañca bhogāpi saṃvijjanti, dāyakacittampi atthi; handāhaṃ puññāni karomī’’ti cintento paccuppannamatthaṃ cintetuṃ paṭibalo nāma hotīti veditabbo. Iti imānīti evaṃ yathā vuttāni etāni. Etehi kira aṭṭhahaṅgehi samannāgatassa dānaṃ sabbadisāhi mahājano upasaṅkamati. ‘‘Ayaṃ dujjāto kittakaṃ kālaṃ dassati, idāni vippaṭisārī hutvā upacchindissatī’’ti evamādīni cintetvā na koci upasaṅkamitabbaṃ maññati. Tasmā etāni aṭṭhaṅgāni parikkhārā bhavantīti vuttāni.
340. アッハハンゲーヒーティとは、両方とも高貴な出身であるなどの八つの要素によって。ヤササーティとは、命令を下す能力があるから。サッドーヒーティとは、布施の果報があると信じること。ダーヤーコーティとは、布施の達人。信仰だけでは留まらない。放棄することもできるという意味。ダーナパティーティとは、布施を与える者、それに対して与えるのであって、奴隷でも、仲間でもない。自分で美味しいものを食べ、他人に美味しくないものを与える者は、布施という供え物の奴隷となって与える。自分で食べるものを与える者は、仲間となって与える。しかし、自分で何であれ生計を立て、他人に美味しいものを与える者は、主人、長老となって与える。そのような者であるという意味。サマナ・ブラフマーナ・カパンダ・ヴァニッバカ・ヤーチャーカーナンティとは、そこで、罪を滅ぼしたサマナ、罪を退けたブラフマーナ。カパーナーティとは、貧しく、貧しい人々。アッディカーナーティとは、旅をする者。ヴァニッバカーナーティとは、「喜んで与えられた、愛された、好ましい、時宜を得て、非難されることのない、与える心よ、喜んでください。ブラフマ世界へ行きなさい」などと言って、布施の徳を褒め称えながら歩き回る者。ヤーチャーカーナーティとは、「少しください、一杯ください」などと言って、乞い求める者。オパーナブーテーティとは、井戸のようである。すべての人々の共有の対象であり、四つの大通りの交差点にある、雨が降る池のようであるという意味。スータジャータッサーティとは、そこで、聞くこと、すなわち聞かれたこと。過去、未来、現在について考えること。そこでは、「過去に功徳を積んだからこそ、私はこの幸福を得た」と、このように考えて、過去について考えることができる。現に功徳を積んでこそ、未来に幸福を得ることができる」と、このように考えて、未来について考えることができる。この功徳は、善人の習慣である。私も財産を持っている。与える心もある。さあ、私は功徳を積もう」と、このように考えて、現在について考えることができる。このように、前述したように。これらの八つの要素を備えている者の布施には、すべての方向から多くの人々が近づく。「この者がどれだけの期間(布施を)与えるだろうか。今、後悔してやめるだろう」などと考え、誰も近づくべきではないと思う。それゆえ、これらは準備品であると言われている。
340. Yasasāti ānubhāvena, tenāha **‘‘āṇāṭhapanasamatthatāyā’’**ti. Saddahatīti ‘‘dātā dānassa phalaṃ paccanubhotī’’ti pattiyāyati. Dāne sūroti dānasūro deyyadhamme īsakampi saṅgaṃ akatvā muttacāgo. Svāyamattho kammassakataññāṇassa tikkhavisadabhāvena veditabbo, tenāha **‘‘na saddhāmattakenevā’’**tiādi. Yassa hi kammassakatā paccakkhato viya upaṭṭhāti, so evaṃ vutto. Yaṃ dānaṃ detīti yaṃ deyyadhammaṃ parassa deti. Tassa pati hutvāti tabbisayaṃ lobhaṃ suṭṭhu abhibhavanto tassa adhipati hutvā deti anadhibhavanīyattā. ‘‘Na dāso, na sahāyo’’ti vatvā tadubhayaṃ anvayato, byatirekato ca dassetuṃ **‘‘yo hī’’**tiādi vuttaṃ. Dāso hutvā deti taṇhāya dānassa dāsabyataṃ upagatattā. Sahāyo hutvā deti tassa piyabhāvānissajjanato. Sāmī hutvā deti tattha taṇhādāsabyato attānaṃ mocetvā abhibhuyya pavattanato. Sāmiparibhogasadisā hetassāyaṃ pavattatīti.
340. 名声、すなわち、力、それゆえ、『「命令を確立する能力」』と言われた。「信じる」とは、「与える者は、与えることの果報を経験する」と信じることである。慈善に熱心な者、すなわち、慈善に熱心な者、与えられるものに少しでも執着せずに、気前よく与える者である。これは、行為の法則を知ることの鋭さと明晰さによって理解されるべきである。それゆえ、『「単に信仰心だけでは」』などと言われた。行為の法則が目の前で明らかになる者は、このように説明される。「与えるもの」とは、他者に与えるもの、すなわち、与えられるものである。それに支配される、とは、その対象への執着を完全に克服し、それに支配されることなく与える、という意味である。「奴隷ではない、協力者ではない」と言って、その両方を示すために、『「もし」』などと言われた。奴隷として与える、とは、渇望によって、与えることの奴隷状態に陥っているためである。協力者として与える、とは、その対象への愛着を手放さないためである。主人として与える、とは、そこで渇望の奴隷状態から自身を解放し、それを克服して与える、という意味である。主人として消費されるものと同様に、これは行われる。
Samitapāpā samaṇā, bāhitapāpā brāhmaṇā ukkaṭṭhaniddesena, pabbajjāmattasamaṇā jātimattabrāhmaṇā pana kapaṇādiggahaṇenevettha gahitāti adhippāyo. Duggatāti dukkarajīvikaṃ upagatā kasiravuttikā, tenāha **‘‘daliddamanussā’’**ti. Addhikāti addhānamaggagāmino. Vaṇibbakāti dāyakānaṃ guṇakittanavasena, kammaphalakittanamukhena ca yācanakā seyyathāpi naggacariyādayo, tenāha **‘‘iṭṭhaṃ dinna’’**ntiādi. **‘‘Pasatamatta’’**nti vīhitaṇḍulādivasena vuttaṃ, **‘‘sarāvamatta’’**nti yāgubhattādivasena. Opānaṃ vuccati ogāhetvā pātabbato naditaḷākādīnaṃ sabbasādhāraṇatitthaṃ opānaṃ viya bhūtoti opānabhūto, tenāha **‘‘udapānabhūto’’**tiādi. Sutameva sutajātanti jāta-saddassa anatthantaravācakatamāha yathā ‘‘kosajāta’’nti.
罪を滅ぼした僧侶、罪を退けたバラモン、すなわち、最上位のバラモンを意味する。出家しただけの僧侶、生まれだけのバラモンは、貧しい者などの言葉でここで捉えられている、という意味である。貧しい、とは、苦しい生活をしている、すなわち、貧しい人々、と『「貧しい人々」』と言われた。巡礼者、とは、旅をする者である。物乞い、とは、与える者の徳を称賛することによって、行為の果報を語ることによって、物乞いをする者たち、例えば、裸の修行者などである。それゆえ、『「望むものを与え」』などと言われた。『「わずかな量」』とは、米などの量によって説明され、『「器一杯」』とは、粥や食事などの量によって説明される。オパーナ(井戸)とは、水に浸かって飲むことができる、川や湖などの、すべての人が共有できる場所、すなわち、井戸のようなもの、それゆえ、井戸のようなもの、と『「井戸のようなもの」』などと言われた。聞くだけで聞くだけで、すなわち、聞くだけで、という言葉は、「コージャータ」(容器のようになった)のように、別の意味を表す。
Atītādiatthacintanasamatthatā nāmassa rañño anumānavasena, itikattabbatāvasena ca veditabbā , na buddhānaṃ viya tattha paccakkhadassitāyāti dassetuṃ **‘‘atīte’’**tiādi vuttaṃ. Aḍḍhatādayo tāva yaññassa parikkhārā hontu tehi vinā tassa asijjhanato, sujātatā surūpatā pana kathanti āha **‘‘etehi kirā’’**tiādi. Ettha ca keci ‘‘yathā aḍḍhatādayo yaññassa ekaṃsato aṅgāni, na evamabhijātatā, abhirūpatā cāti dassetuṃ kirasaddaggahaṇa’’nti vadanti ‘‘ayaṃ dujjāto’’tiādi vacanassa anekantikataṃ maññamānā, tayidaṃ asāraṃ, sabbasādhāraṇavasena hesa yaññārambho tattha siyā kesañci tathāparivitakkoti tassāpi avakāsābhāvādassanatthaṃ tathā vuttattā. Kira-saddo pana tadā brāhmaṇena cintitākārasūcanattho daṭṭhabbo. Evamādīnīti ādi-saddena ‘‘ayaṃ virūpo daliddo appesakkho assaddho appassuto anatthaññū na medhāvī’’ti etesaṃ saṅgaho daṭṭhabbo.
過去などという事柄について考えることは、王の心のうちで推測によって、また、これはこのように語られたという伝達によって知られるべきであり、仏陀のようにそこで直接見通すことによるものではない、ということを示すために「過去に」とこのように述べられたのである。たとえば、富裕であることなどは、供犠の準備物であるが、それらがなければ供犠は成就しない。したがって、良家の子孫であること、容姿が美しいことは、どうかと問えば、「これらのものによって」とこのように述べられたのである。ここに「富裕であることなどは供犠に確実な一部であるが、良家の子孫であること、容姿が美しいことはそうではない、ということを示すために『もし』という言葉が取られている」と主張する者もいる。彼らは「この者は生まれが悪い」というような言葉が不確実であると見なしているのである。しかし、これは無意味である。なぜなら、それは供犠の開始であり、誰にでも共通するものであるから、そのように考えることは、それが(良家の子孫であること、容姿が美しいこと)供犠には関係がない、ということを示すためである。なお、「もし」という言葉は、その時、バラモンが考えたことを示すものとして理解されるべきである。このように……と「……など」という言葉によって、「この者は容姿が悪く、貧しく、財産が少なく、信仰心がなく、学がなく、役に立たないことを知らず、賢くない」といった人々が含まれることが理解されるべきである。
Catuparikkhāraṃ 四つの準備
341. ‘‘Purohito purohitopi (ka. sī. ka.) brāhmaṇo catuhaṅgehi samannāgato. Ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena; ajjhāyako mantadharo tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū sanighaṇḍukeṭubhānaṃ sākkharappabhedānaṃ itihāsapañcamānaṃ padako veyyākaraṇo lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anavayo; sīlavā vuddhasīlī vuddhasīlena samannāgato; paṇḍito viyatto medhāvī paṭhamo vā dutiyo vā sujaṃ paggaṇhantānaṃ. Purohito brāhmaṇo imehi catūhaṅgehi samannāgato. Iti imāni cattāri aṅgāni tasseva yaññassa parikkhārā bhavanti.
341. 「バラモンよ、祭司長であるバラモンは、四つの要素を備えていた。両親ともに高貴な血筋であり、七代前の祖先まで家柄が清らかで、非難されることなく、血統において不潔なところがなかった。学識豊かで、経典を記憶し、三つのヴェーダの奥義を極め、ネーガンダ(注釈書)、ケートゥブ(文法書)、プラベータ(韻律書)、イティハーサ(叙事詩)を五つまで知り、意味を理解し、文法に通じ、偉大な人物の予言に関する知識に長けていた。徳があり、長老の徳を備え、長老の徳によって完成されていた。賢く、聡明で、才能があり、優れた人物を助ける能力があった。祭司長であるバラモンは、これら四つの要素を備えていた。これら四つの要素が、そのsacrificeの準備となるのです。」
341. Sujaṃ paggaṇhantānanti mahāyāgapaṭiggaṇhanaṭṭhāne dānakaṭacchuṃ paggaṇhantānaṃ. Imehi catūhīti etehi sujātādīhi. Etesu hi asati – ‘‘evaṃ dujjātassa saṃvidhānena pavattadānaṃ kittakaṃ kālaṃ pavattissatī’’tiādīni vatvā upasaṅkamitāro na honti. Garahitabbābhāvato pana upasaṅkamantiyeva. Tasmā imānipi parikkhārā bhavantīti vuttāni.
341. スジャ・パーガナハーナンティとは、大規模な供犠を受け取る場所で、布施の杓子を構える者たち。これらの四つとは、これらの高貴な出身など。これらがなければ、「このように質の悪い者が、与える布施はどれだけ続くのだろうか」などと言って、誰も近づかない。非難されるべきでないために、近づくのである。それゆえ、これらも準備品であると言われている。
341. **‘‘Sujaṃ paggaṇhantāna’’**nti purohitassa sayameva kaṭacchuggahaṇajotanena evaṃ sahatthā, sakkaccañca dāne yuttatā icchitabbāti dasseti . Evaṃ dujjātassāti etthāpi heṭṭhā vuttanayeneva attho veditabbo.
341. 「良きものを受け取る」ということは、祭司長が自ら掬い取ることを示すことによって、自らの手で、また、布施において熱心であること、望ましいこと、ということを示している。このように生まれの悪い者についても、ここでは下の説明と同じように理解されるべきである。
Tisso vidhā 三つの方法
342. ‘‘Atha kho, brāhmaṇa, purohito brāhmaṇo rañño mahāvijitassa pubbeva yaññā tisso vidhā desesi. Siyā kho pana bhoto rañño mahāyaññaṃ yiṭṭhukāmassa yiṭṭhakāmassa (ka.) kocideva vippaṭisāro – ‘mahā vata me bhogakkhandho vigacchissatī’ti, so bhotā raññā vippaṭisāro na karaṇīyo. Siyā kho pana bhoto rañño mahāyaññaṃ yajamānassa kocideva vippaṭisāro – ‘mahā vata me bhogakkhandho vigacchatī’ti, so bhotā raññā vippaṭisāro na karaṇīyo. Siyā kho pana bhoto rañño mahāyaññaṃ yiṭṭhassa kocideva vippaṭisāro – ‘mahā vata me bhogakkhandho vigato’ti, so bhotā raññā vippaṭisāro na karaṇīyo’’ti. Imā kho, brāhmaṇa, purohito brāhmaṇo rañño mahāvijitassa pubbeva yaññā tisso vidhā desesi.
342. 「そこで、バラモンよ、祭司長であるバラモンは、マハーヴィジタ王がsacrificeを捧げる前に、三つの方法について説明した。「王よ、盛大なsacrificeを捧げようとしている王が、もし、『私の莫大な財産が失われてしまう』と後悔することがあるかもしれません。しかし、王よ、後悔してはなりません。王よ、盛大なsacrificeを捧げている最中に、もし、『私の莫大な財産が失われてしまう』と後悔することがあるかもしれません。しかし、王よ、後悔してはなりません。王よ、盛大なsacrificeを捧げ終えた後に、『私の莫大な財産が失われてしまった』と後悔することがあるかもしれません。しかし、王よ、後悔してはなりません」と。バラモンよ、祭司長であるバラモンは、マハーヴィジタ王がsacrificeを捧げる前に、これら三つの方法について説明したのです。」
342. Tisso vidhā desesīti tīṇi ṭhapanāni desesi. So kira cintesi – ‘‘dānaṃ dadamānā nāma tiṇṇaṃ ṭhānānaṃ aññatarasmiṃ calanti handāhaṃ imaṃ rājānaṃ tesu ṭhānesu paṭhamataraññeva niccalaṃ karomī’’ti. Tenassa tisso vidhā desesīti. So bhoto raññoti idaṃ karaṇatthe sāmivacanaṃ. Bhotā raññāti vā pāṭho. Vippaṭisāro na karaṇīyoti ‘‘bhogānaṃ vigamahetuko pacchānutāpo na kattabbo, pubbacetanā pana acalā patiṭṭhapetabbā, evañhi dānaṃ mahapphalaṃ hotī’’ti dasseti. Itaresupi dvīsu ṭhānesu eseva nayo. Muñcacetanāpi hi pacchāsamanussaraṇacetanā ca niccalāva kātabbā. Tathā akarontassa dānaṃ na mahapphalaṃ hoti, nāpi uḷāresu bhogesu cittaṃ namati, mahāroruvaṃ upapannassa seṭṭhigahapatino viya.
342. 三つの方法で説いたとは、三つの段階で説いた。彼は考えた――「布施を与える者は、三つの段階のいずれかで迷う。さあ、私はこの王を、それらの段階で、最初の段階でさえ、揺るぎないものにしよう」と。それゆえ、三つの方法で説いたのである。王よ、これは原因を示す言葉である。「王よ」とも読む。後悔すべきでない。「財産の喪失によって、後から後悔すべきではない。最初の意向は、揺るぎないものとして確立されなければならない。そうすれば、布施は大きな果報となる」と示している。他の二つの段階でも、これと同じである。放つの意向も、後の記憶の意向も、揺るぎないものでなければならない。そうしなければ、布施は大きな果報とならない。また、豊かな財産に心は向かわない。大いなる苦しみに陥った、裕福な在家の人のように。
342. Tiṇṇaṃ ṭhānānanti dānassa ādimajjhapariyosānabhūtāsu tīsu bhūmīsu, avatthāsūti attho. Calantīti kampanti purimākārena na tiṭṭhanti. Karaṇattheti tatiyāvibhattiatthe. Kattari hetaṃ sāmivacanaṃ karaṇīyasaddāpekkhāya. ‘‘Paccānutāpo na kattabbo’’ti vatvā tassa akaraṇūpāyaṃ dassetuṃ **‘‘pubbacetanā pana acalā patiṭṭhapetabbā’’**ti vuttaṃ. Tattha acalāti daḷhā kenaci asaṃhīrā. Patiṭṭhapetabbāti supatiṭṭhitā kātabbā. Evaṃ karaṇena hi yathā taṃ dānaṃ sampati yathādhippāyaṃ nippajjati, evaṃ āyatimpi vipulaphalatāyāti āha **‘‘evañhi dānaṃ mahapphalaṃ hotīti dassetī’’**ti, vippaṭisārena anupakkiliṭṭhabhāvato. Muñcacetanāti pariccāgacetanā. Tassā niccalabhāvo nāma muttacāgatā pubbābhisaṅkhāravasena uḷārabhāvo, samanussaraṇacetanāya pana niccalabhāvo ‘‘aho mayā dānaṃ dinnaṃ sādhu suṭṭhū’’ti tassa sakkaccaṃ paccavekkhaṇāvasena veditabbo. Tathā akarontassāti muñcacetanaṃ, tattha paccāsamanussaraṇacetanañca vuttanayena niccalaṃ akarontassa vippaṭisāraṃ uppādentassa. Khettavisese pariccāgassa katattā laddhesupi uḷāresu bhogesu cittaṃ nāpi namati. Yathā kathanti āha **‘‘mahāroruvaṃ upapannassa seṭṭhigahapatino viyā’’**ti.
342. 三つの段階において、というのは、布施の初め、中間、終わりに相当する三つの段階において、という意味である。揺れ動く、というのは、以前のようには立たず、震える、という意味である。行為のために、というのは、第三格の格助詞の意味においてである。これは、為すべきことという言葉に依存して、行為者を意味する。 「後悔はすべきではない」と言って、その(後悔の)方法を示するために、「以前の意図は揺るぎないものでなければならない」と述べられたのである。そこで、揺るぎない、というのは、堅固で、何ものにも揺るがされない、という意味である。確立されなければならない、というのは、よく確立されなければならない、という意味である。このように行為することによって、その布施が成就し、望む通りに完了するように、将来も大きな実りがある、ということを示すために、「このように布施は大きな実りをもたらす」と述べられたのである。後悔がないことから。捨てる意図、というのは、放棄する意図である。その揺るぎない状態とは、放棄したこと、以前の準備による崇高な状態である。しかし、再び思い出す意図による揺るぎない状態は、「ああ、私は布施をしました、素晴らしい、とても良い」と、それを熱心に反芻することによって理解されるべきである。そうしない者、というのは、捨てる意図、そして、再び思い出す意図を、前述のように揺るぎないものにしなかった者、後悔を生じさせた者である。特別な場所において放棄が行われたため、たとえ素晴らしい富を手に入れても、心はそれらに向かない。どのように、と問えば、「大いなる苦しみに陥った長者のように」と述べられたのである。
So kira tagarasikhiṃ paccekabuddhaṃ attano gehadvāre piṇḍāya ṭhitaṃ disvā ‘‘imassa samaṇassa piṇḍapātaṃ dehī’’ti bhariyaṃ āṇāpetvā rājupaṭṭhānatthaṃ pakkāmi. Seṭṭhibhariyā sappaññajātikā, sā cintesi ‘‘mayā ettakena kālena ‘imassa dethā’ti vacanamattaṃ pissa na sutapubbaṃ, ayañca maññe ahosi paccekasambuddho, yathā tathā adatvā paṇītaṃ piṇḍapātaṃ dassāmī’’ti upagantvā paccekasambuddhaṃ pañcapatiṭṭhitena vanditvā pattaṃ ādāya antonivesane paññattāsane nisīdāpetvā parisuddhehi sālitaṇḍulehi bhattaṃ sampādetvā tadanurūpaṃ khādanīyaṃ, byañjanaṃ, sūpeyyañca abhisaṅkharitvā bahi gandhehi alaṅkaritvā paccekasambuddhassa hatthesu patiṭṭhapetvā vandi. Paccekabuddho ‘‘aññesampi paccekabuddhānaṃ saṅgahaṃ karissāmī’’ti aparibhuñjitvāva anumodanaṃ katvā pakkāmi. Sopi kho seṭṭhi rājupaṭṭhānaṃ katvā āgacchanto paccekabuddhaṃ disvā ahaṃ ‘‘tumhākaṃ piṇḍapātaṃ dethā’’ti vatvā pakkanto, api vo laddho piṇḍapātoti. Āma seṭṭhi laddhoti. ‘‘Passāmā’’ti gīvaṃ ukkhipitvā olokesi. Athassa piṇḍapātagandho uṭṭhahitvā nāsapuṭaṃ pūresi. So ‘‘mahā vata me dhanabyayo jāto’’ti cittaṃ sandhāretuṃ asakkonto pacchā vippaṭisārī ahosi. Vippaṭisārassa pana uppannākāro ‘‘varameta’’ntiādinā (saṃ. ni. 1.131) pāḷiyaṃ āgatoyeva. Bhātu panāyaṃ ekaṃ puttakaṃ sāpateyyakāraṇā jīvitā voropesi, tena mahāroruvaṃ upapanno. Piṇḍapātadānena panesa sattakkhattuṃ suggatiṃ saggaṃ lokaṃ upapanno, sattakkhattumeva ca seṭṭhikule nibbatto, na cāssa uḷāresu bhogesu cittaṃ nami, tena vuttaṃ ‘‘nāpi uḷāresu bhogesu cittaṃ namatī’’ti.
彼は、タガシキという名前の、それぞれに悟った仏陀が、自らの家の前で托鉢のために立っているのを見て、「この修行者に托鉢の食物を与えなさい」と妻に命じて、王の世話のために出かけて行った。長者の妻は賢い家柄の者であった。彼女は、「私はこれまで、『この者に与えなさい』と言うことしか言ったことがない。この者は、おそらく、それぞれに悟った仏陀であろう。どのような方法であれ、与えないわけにはいかない、と考えて、精進した食事を与えよう」と思って、近づいて、それぞれに悟った仏陀に五体投地で礼拝し、鉢を受け取って、家の中の用意された席に座らせ、清浄な米粒で食事を整え、それに相応しいおかず、煮物、汁物を準備し、外側を香りで飾り、それぞれに悟った仏陀の手に捧げて礼拝した。それぞれに悟った仏陀は、「他のそれぞれに悟った仏陀のためにも供養をしよう」と思い、食べずに、祝福をして、帰って行った。その長者も、王の世話をして帰る途中、それぞれに悟った仏陀を見て、「私はあなた方に托鉢の食物を与えよ」と言って出かけたが、あなた方は托鉢の食物を得ましたか、と尋ねた。はい、長者、得ました、と答えた。「見せてもらいましょう」と言って、首を伸ばして見た。すると、その托鉢の食物の香りが立ち上って、鼻孔を満たした。彼は、「私の大きな財産の浪費が起こった」と思い、心を抑えることができず、後に後悔した。後悔が生じたことについては、「むしろ良い」という(『サンユッタ・ニカーヤ』1巻131ページ)経典の言葉にある通りである。しかし、兄の息子の一人を、遺産の理由で命を奪った。それゆえ、大いなる苦しみに陥ったのである。托鉢の食物を与えたことによって、彼は七度、善い場所、天界に生まれ、七度、長者の家柄に生まれた。しかし、彼の心は崇高な富に向かわなかった。それゆえ、「崇高な富に向かわなかった」と述べられたのである。
Dasa ākārā 十の側面
343. ‘‘Atha kho, brāhmaṇa, purohito brāhmaṇo rañño mahāvijitassa pubbeva yaññā dasahākārehi paṭiggāhakesu vippaṭisāraṃ paṭivinesi. ‘Āgamissanti kho bhoto yaññaṃ pāṇātipātinopi pāṇātipātā paṭiviratāpi. Ye tattha pāṇātipātino, tesaññeva tena. Ye tattha pāṇātipātā paṭiviratā, te ārabbha yajataṃ bhavaṃ, sajjataṃ bhavaṃ, modataṃ bhavaṃ, cittameva bhavaṃ antaraṃ pasādetu. Āgamissanti kho bhoto yaññaṃ adinnādāyinopi adinnādānā paṭiviratāpi…pe… kāmesu micchācārinopi kāmesumicchācārā paṭiviratāpi… musāvādinopi musāvādā paṭiviratāpi… pisuṇavācinopi pisuṇāya vācāya paṭiviratāpi… pharusavācinopi pharusāya vācāya paṭiviratāpi… samphappalāpinopi samphappalāpā paṭiviratāpi … abhijjhālunopi anabhijjhālunopi… byāpannacittāpi abyāpannacittāpi… micchādiṭṭhikāpi sammādiṭṭhikāpi…. Ye tattha micchādiṭṭhikā, tesaññeva tena. Ye tattha sammādiṭṭhikā, te ārabbha yajataṃ bhavaṃ, sajjataṃ bhavaṃ, modataṃ bhavaṃ, cittameva bhavaṃ antaraṃ pasādetū’ti. Imehi kho, brāhmaṇa, purohito brāhmaṇo rañño mahāvijitassa pubbeva yaññā dasahākārehi paṭiggāhakesu vippaṭisāraṃ paṭivinesi.
343. 「そこで、バラモンよ、祭司長であるバラモンは、マハーヴィジタ王がsacrificeを捧げる前に、十の側面から、sacrificeを受け取る者たちに対する後悔をなくした。「王のsacrificeには、殺生をする者も、殺生をやめる者も来るでしょう。その中に殺生をする者がいたとしても、それはその者自身の責任です。その中に殺生をやめる者がいたとしても、その者たちのために、王よ、sacrificeを捧げてください、喜んでください、楽しんでください、心を清めてください。王のsacrificeには、盗みを働く者も、盗みをやめる者も来るでしょう。(同様に)邪淫をする者も、邪淫をやめる者も来るでしょう。(同様に)嘘をつく者も、嘘をやめる者も来るでしょう。(同様に)悪口を言う者も、悪口をやめる者も来るでしょう。(同様に)荒々しい言葉を話す者も、荒々しい言葉をやめる者も来るでしょう。(同様に)無駄話をする者も、無駄話をやめる者も来るでしょう。(同様に)貪欲な者も、貪欲でない者も来るでしょう。(同様に)怒りに満ちた心を持つ者も、怒りでない心を持つ者も来るでしょう。(同様に)邪な見解を持つ者も、正しい見解を持つ者も来るでしょう。その中に邪な見解を持つ者がいたとしても、それはその者自身の責任です。その中に正しい見解を持つ者がいたとしても、その者たちのために、王よ、sacrificeを捧げてください、喜んでください、楽しんでください、心を清めてください」と。バラモンよ、祭司長であるバラモンは、マハーヴィジタ王がsacrificeを捧げる前に、これら十の側面から、sacrificeを受け取る者たちに対する後悔をなくしたのです。」
343. Dasahākārehīti dasahi kāraṇehi. Tassa kira evaṃ ahosi – sacāyaṃ rājā dussīle disvā – ‘‘nassati vata me dānaṃ, yassa me evarūpā dussīlā bhuñjantī’’ti sīlavantesupi vippaṭisāraṃ uppādessati, dānaṃ na mahapphalaṃ bhavissati. Vippaṭisāro ca nāma dāyakānaṃ paṭiggāhakatova uppajjati , handassa paṭhamameva taṃ vippaṭisāraṃ vinodemīti. Tasmā dasahākārehi upacchijjituṃ yuttaṃ paṭiggāhakesupi vippaṭisāraṃ vinodesīti. Tesaññeva tenāti tesaññeva tena pāpena aniṭṭho vipāko bhavissati, na aññesanti dasseti. Yajataṃ bhavanti detu bhavaṃ. Sajjatanti vissajjatu. Antaranti abbhantaraṃ.
343. 十の状況とは、十の理由。彼にはこのように思われた――もしこの王が、戒律を守らない者を見て、「私の布施は無駄になる。なぜなら、このように戒律を守らない者が食べるのだから」と、戒律を守る者についても後悔を生じさせるならば、布施は大きな果報とならないだろう。後悔とは、与える者に生じるものである。さあ、まずそれを後悔をなくそうと。それゆえ、十の理由で、受け取る者についても後悔をなくすべきであると。それらのためだけに、それによって。それらのための、その悪い業による、望ましくない結果が生じるだろう。他のためではないと示している。王よ、供犠を行ってください。与えてください。サッジャーンティとは、放たれる。アンタラーティとは、内側。
343. Ākaroti attano anurūpatāya samariyādaṃ saparicchedaṃ phalaṃ nibbattetīti ākāro, kāraṇanti āha **‘‘dasahi ākārehīti dasahi kāraṇehī’’**ti. Paṭiggāhakato vāti balavataro hutvā uppajjamāno paṭiggāhakatova uppajjati, itaro pana deyyadhammato, parivārajanatopi uppajjeyyeva. Uppajjituṃ yuttanti uppajjanārahaṃ. Tesaṃyeva pāṇātipātīnaṃ. Yajanaṃ nāmettha dānaṃ adhippetaṃ, na aggijuhananti āha ‘‘yajataṃ bhavanti **detu bhava’’**nti. Vissajjatūti muttacāgavasena vissajjatu. Abbhantaranti ajjhattaṃ, sakasantāneti attho.
「行為」とは、それ自身の性質に従って、境界線があり、範囲が定められた結果を生み出すこと、それが「行為」である。原因、と彼は言った。「十の行為によって」とは、十の原因によって、という意味である。受領者から、というのは、より力強いものとして生じるとき、受領者から生じる。しかし、与えられるべきものからは、人々からも生じるのである。生じるべき、というのは、生じるのにふさわしい。それらの、というのは、殺生をする者たちに対してである。「供犠を行う」とは、ここで布施を意味するのであり、火を供えることではない、と彼は言った。「供犠を行う者たちよ、与えよ、現れよ」と。解き放たれよ、とは、放棄したことによって解き放たれよ。内側、とは、自己の内側、自分自身のもの、という意味である。
Soḷasa ākārā 十六の側面
344. ‘‘Atha kho, brāhmaṇa, purohito brāhmaṇo rañño mahāvijitassa mahāyaññaṃ yajamānassa soḷasahākārehi cittaṃ sandassesi samādapesi samuttejesi sampahaṃsesi siyā kho pana bhoto rañño mahāyaññaṃ yajamānassa kocideva vattā – ‘rājā kho mahāvijito mahāyaññaṃ yajati, no ca kho tassa āmantitā khattiyā ānuyantā negamā ceva jānapadā ca; atha ca pana bhavaṃ rājā evarūpaṃ mahāyaññaṃ yajatī’ti . Evampi bhoto rañño vattā dhammato natthi. Bhotā kho pana raññā āmantitā khattiyā ānuyantā negamā ceva jānapadā ca . Imināpetaṃ bhavaṃ rājā jānātu, yajataṃ bhavaṃ, sajjataṃ bhavaṃ, modataṃ bhavaṃ, cittameva bhavaṃ antaraṃ pasādetu.
344. 「そこで、バラモンよ、祭司長であるバラモンは、マハーヴィジタ王が盛大なsacrificeを捧げている間に、十六の側面から、王の心を落ち着かせ、励まし、奮い立たせ、喜ばせた。もし、王が、『王マハーヴィジタは盛大なsacrificeを捧げているが、彼を支持する王族も、在地の人々も、商工業者たちもいない。それなのに、王はこのような盛大なsacrificeを捧げている』と言う者がいたとしても、それは王の言葉として正しくない。王には、支持する王族も、在地の人々も、商工業者たちもいるのだ。それによって、王よ、王は理解するでしょう。王よ、sacrificeを捧げてください、喜んでください、楽しんでください、心を清めてください。」
‘‘Siyā kho pana bhoto rañño mahāyaññaṃ yajamānassa kocideva vattā – ‘rājā kho mahāvijito mahāyaññaṃ yajati, no ca kho tassa āmantitā amaccā pārisajjā negamā ceva jānapadā ca…pe… brāhmaṇamahāsālā negamā ceva jānapadā ca…pe… gahapatinecayikā negamā ceva jānapadā ca, atha ca pana bhavaṃ rājā evarūpaṃ mahāyaññaṃ yajatī’ti. Evampi bhoto rañño vattā dhammato natthi. Bhotā kho pana raññā āmantitā gahapatinecayikā negamā ceva jānapadā ca. Imināpetaṃ bhavaṃ rājā jānātu, yajataṃ bhavaṃ, sajjataṃ bhavaṃ, modataṃ bhavaṃ, cittameva bhavaṃ antaraṃ pasādetu.
「もし、王が、『王マハーヴィジタは盛大なsacrificeを捧げているが、彼を支持する高官たちも、在地の人々も、商工業者たちもいない。(同様に)偉大なバラモンたちも、在地の人々も、商工業者たちもいない。(同様に)大富豪たちも、在地の人々も、商工業者たちもいない。それなのに、王はこのような盛大なsacrificeを捧げている』と言う者がいたとしても、それは王の言葉として正しくない。王には、支持する大富豪たちも、在地の人々も、商工業者たちもいるのだ。それによって、王よ、王は理解するでしょう。王よ、sacrificeを捧げてください、喜んでください、楽しんでください、心を清めてください。」
‘‘Siyā kho pana bhoto rañño mahāyaññaṃ yajamānassa kocideva vattā – ‘rājā kho mahāvijito mahāyaññaṃ yajati, no ca kho ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena, atha ca pana bhavaṃ rājā evarūpaṃ mahāyaññaṃ yajatī’ti. Evampi bhoto rañño vattā dhammato natthi. Bhavaṃ kho pana rājā ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena. Imināpetaṃ bhavaṃ rājā jānātu, yajataṃ bhavaṃ, sajjataṃ bhavaṃ, modataṃ bhavaṃ, cittameva bhavaṃ antaraṃ pasādetu.
「もし、王が、『王マハーヴィジタは盛大なsacrificeを捧げているが、両親ともに高貴な血筋ではなく、七代前の祖先まで家柄が清らかでなく、非難されるところがあり、血統において不潔なところがある。それなのに、王はこのような盛大なsacrificeを捧げている』と言う者がいたとしても、それは王の言葉として正しくない。王は、両親ともに高貴な血筋であり、七代前の祖先まで家柄が清らかで、非難されるところがなく、血統において不潔なところがなかったのだ。それによって、王よ、王は理解するでしょう。王よ、sacrificeを捧げてください、喜んでください、楽しんでください、心を清めてください。」
‘‘Siyā kho pana bhoto rañño mahāyaññaṃ yajamānassa kocideva vattā – ‘rājā kho mahāvijito mahāyaññaṃ yajati no ca kho abhirūpo dassanīyo pāsādiko paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato brahmavaṇṇī brahmavacchasī akhuddāvakāso dassanāya…pe… no ca kho aḍḍho mahaddhano mahābhogo pahūtajātarūparajato pahūtavittūpakaraṇo pahūtadhanadhañño paripuṇṇakosakoṭṭhāgāro…pe… no ca kho balavā caturaṅginiyā senāya samannāgato assavāya ovādapaṭikarāya sahati maññe paccatthike yasasā…pe… no ca kho saddho dāyako dānapati anāvaṭadvāro samaṇabrāhmaṇakapaṇaddhikavaṇibbakayācakānaṃ opānabhūto puññāni karoti…pe… no ca kho bahussuto tassa tassa sutajātassa…pe… no ca kho tassa tasseva kho pana bhāsitassa atthaṃ jānāti ‘‘ayaṃ imassa bhāsitassa attho, ayaṃ imassa bhāsitassa attho’’ti…pe… no ca kho paṇḍito viyatto medhāvī paṭibalo atītānāgatapaccuppanne atthe cintetuṃ, atha ca pana bhavaṃ rājā evarūpaṃ mahāyaññaṃ yajatī’ti . Evampi bhoto rañño vattā dhammato natthi. Bhavaṃ kho pana rājā paṇḍito viyatto medhāvī paṭibalo atītānāgatapaccuppanne atthe cintetuṃ. Imināpetaṃ bhavaṃ rājā jānātu , yajataṃ bhavaṃ, sajjataṃ bhavaṃ, modataṃ bhavaṃ, cittameva bhavaṃ antaraṃ pasādetu.
「もし、王が、『王マハーヴィジタは盛大なsacrificeを捧げているが、容姿端麗でなく、見るからに美しくなく、魅力的でなく、最高の輝きを放たず、神々しいまでの容姿と風格を備えず、見る者に心地よい広々とした空間を持たず…(省略)…裕福でなく、巨万の富を持たず、広大な財産を持たず、金銀を大量に持たず、多くの財産と穀物、満杯の宝物庫を持たず…(省略)…強力でなく、四軍を備えず、馬、車、象、歩兵をもって敵を打ち破ることを得意とせず、その功績によって名声を得ておらず…(省略)…信心深くなく、施しを行う者でなく、施しを与える者でなく、門戸を開放せず、修行者やバラモン、貧者、物乞い、求める者たちにとって頼りとなる存在でなく、善行を積んでいなかった…(省略)…多くの知識を持たず、様々な教えを学んでいなかった…(省略)…その教えの真意を理解しておらず、『これがこの言葉の意味である、これがこの言葉の意味である』と…(省略)…賢くなく、聡明でなく、才能がなく、過去、未来、現在の出来事を考察する能力がない。それなのに、王はこのような盛大なsacrificeを捧げている』と言う者がいたとしても、それは王の言葉として正しくない。王は、賢く、聡明で、才能があり、過去、未来、現在の出来事を考察する能力があるのだ。それによって、王よ、王は理解するでしょう。王よ、sacrificeを捧げてください、喜んでください、楽しんでください、心を清めてください。」
‘‘Siyā kho pana bhoto rañño mahāyaññaṃ yajamānassa kocideva vattā – ‘rājā kho mahāvijito mahāyaññaṃ yajati. No ca khvassa purohito brāhmaṇo ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena; atha ca pana bhavaṃ rājā evarūpaṃ mahāyaññaṃ yajatī’ti. Evampi bhoto rañño vattā dhammato natthi. Bhoto kho pana rañño purohito brāhmaṇo ubhato sujāto mātito ca pitito ca saṃsuddhagahaṇiko yāva sattamā pitāmahayugā akkhitto anupakkuṭṭho jātivādena. Imināpetaṃ bhavaṃ rājā jānātu, yajataṃ bhavaṃ, sajjataṃ bhavaṃ, modataṃ bhavaṃ, cittameva bhavaṃ antaraṃ pasādetu.
「もし、王が、『王マハーヴィジタは盛大なsacrificeを捧げている。しかし、彼の祭司長であるバラモンは、両親ともに高貴な血筋ではなく、七代前の祖先まで家柄が清らかでなく、非難されるところがあり、血統において不潔なところがある。それなのに、王はこのような盛大なsacrificeを捧げている』と言う者がいたとしても、それは王の言葉として正しくない。王の祭司長であるバラモンは、両親ともに高貴な血筋であり、七代前の祖先まで家柄が清らかで、非難されるところがなく、血統において不潔なところがなかったのだ。それによって、王よ、王は理解するでしょう。王よ、sacrificeを捧げてください、喜んでください、楽しんでください、心を清めてください。」
‘‘Siyā kho pana bhoto rañño mahāyaññaṃ yajamānassa kocideva vattā – ‘rājā kho mahāvijito mahāyaññaṃ yajati. No ca khvassa purohito brāhmaṇo ajjhāyako mantadharo tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū sanighaṇḍukeṭubhānaṃ sākkharappabhedānaṃ itihāsapañcamānaṃ padako veyyākaraṇo lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anavayo…pe… no ca khvassa purohito brāhmaṇo sīlavā vuddhasīlī vuddhasīlena samannāgato…pe… no ca khvassa purohito brāhmaṇo paṇḍito viyatto medhāvī paṭhamo vā dutiyo vā sujaṃ paggaṇhantānaṃ, atha ca pana bhavaṃ rājā evarūpaṃ mahāyaññaṃ yajatī’ti. Evampi bhoto rañño vattā dhammato natthi. Bhoto kho pana rañño purohito brāhmaṇo paṇḍito viyatto medhāvī paṭhamo vā dutiyo vā sujaṃ paggaṇhantānaṃ. Imināpetaṃ bhavaṃ rājā jānātu, yajataṃ bhavaṃ, sajjataṃ bhavaṃ, modataṃ bhavaṃ, cittameva bhavaṃ antaraṃ pasādetūti. Imehi kho, brāhmaṇa, purohito brāhmaṇo rañño mahāvijitassa mahāyaññaṃ yajamānassa soḷasahi ākārehi cittaṃ sandassesi samādapesi samuttejesi sampahaṃsesi.
「実に、王よ、盛大な供犠を執り行うにあたり、このようないかなる者かの言葉があってもよい。『王は偉大な勝利者であり、盛大な供犠を執り行う。しかし、彼の師団長たるバラモンは、三つのヴェーダを習得し、その解説書を熟知し、叙事詩を五つにわたり記憶し、文法に通じ、占星術と人間鑑別学に精通している。…(中略)…しかし、彼の師団長たるバラモンは、戒律を守り、老年になってもさらに戒律を厳格に守っている。…(中略)…しかし、彼の師団長たるバラモンは、賢く、聡明で、知識も豊富であるが、彼らに代わって(功徳を)積む者たちの中で第一、あるいは第二でしかない。それにもかかわらず、王よ、あなたはこのような盛大な供犠を執り行うのだ』と。このように、王よ、(そのような言葉を)言うことは、王にとっては道理にかなっていない。王の師団長たるバラモンは、賢く、聡明で、知識も豊富であり、彼らに代わって(功徳を)積む者たちの中で第一、あるいは第二である。王よ、このことを知ってください。供犠を執り行い、準備を整え、喜び、心を清らかにしてください。バラモンよ、師団長たるバラモンは、偉大な勝利者たる王が盛大な供犠を執り行うにあたり、十六の点で心を落ち着かせ、集中させ、鼓舞し、励ましたのである。」
344. Soḷasahi ākārehi cittaṃ sandassesīti idha brāhmaṇo rañño mahādānānumodanaṃ nāma āraddho. Tattha sandassesīti – ‘idaṃ dānaṃ dātā evarūpaṃ sampattiṃ labhatī’ti dassetvā dassetvā kathesi. Samādapesīti tadatthaṃ samādapetvā kathesi. Samuttejesīti vippaṭisāravinodanenassa cittaṃ vodāpesi. Sampahaṃsesīti ‘sundaraṃ te kataṃ, mahārāja, dānaṃ dadamānenā’ti thutiṃ katvā kathesi. Vattā dhammato natthīti dhammena samena kāraṇena vattā natthi.
344. 十六の状況で心を落ち着かせたとは、ここでバラモンが王に、大規模な布施を賞賛することについて話し始めた。そこで、落ち着かせたとは――「この布施を与えた者は、このような幸福を得る」と、示して、示して説いた。悟らせたとは、その目的のために悟らせて説いた。奨励したとは、後悔をなくすことによって、彼の心を浄化した。励ましたとは、「あなたは立派なことをした、王よ、布施を与えることによって」と、褒めて説いた。道徳的な語り手はいない。
344. Heṭṭhā soḷasa parikkhārā vuttā yaññassa te vatthuṃ katvā, idha pana sandassanādivasena anumodanāya āraddhattā vuttaṃ **‘‘soḷasahi ākārehī’’**ti. Dassetvā attano desanānubhāvena paccakkhato viya phalaṃ dassetvā, anekavāraṃ pana kathanato ca āmeḍitavacanaṃ. Tamatthanti yathāvuttaṃ dānaphalavasena kammaphalasambandhaṃ. Samādapetvāti sutamattameva akatvā yathā rājā tamatthaṃ sammadeva ādiyati citte karonto suggahitaṃ katvā gaṇhāti, tathā sakkaccaṃ ādāpetvā. Āmeḍitakāraṇaṃ heṭṭhā vuttameva.
344. 下に、供犠のための16の準備物が述べられた。それらを基にして、ここでは、見せることなどによる賛同のために始まったので、「16の行為によって」と述べられたのである。見せることによって、自らの説法の力によって、まるで直接見ているかのように結果を見せ、何度も語ることによって、「はい」という言葉を繰り返した。その意味、というのは、上述のような布施の結果による、カルマの結果との関連である。心を定めて、というのは、聞いただけで行わないで、王がその意味を正しく受け入れるように、心に留めて、よく受け取って受け取るように、という意味である。繰り返す理由、というのは、下に述べられた通りである。
**‘‘Vippaṭisāravinodanenā’’**ti idaṃ nidassanamattaṃ lobhadosamohaissāmacchariyamānādayopi hi dānacittassa upakkilesā, tesaṃ vinodanenapi taṃ samuttejitaṃ nāma hoti tikkhavisadabhāvappattito. Āsannatarabhāvato vā vippaṭisārassa tabbinodanameva gahitaṃ, pavattitepi hi dāne tassa sambhavato. Yāthāvato vijjamānehi guṇehi tuṭṭhapahaṭṭhabhāvāpādanaṃ sampahaṃsananti āha **‘‘sundaraṃ te…pe… thutiṃ katvā kathesī’’**ti. Dhammatoti saccato. Saccañhi dhammato anapetattā dhammaṃ, upasamacariyābhāvato samaṃ, yuttabhāvena kāraṇanti ca vuccatīti.
「後悔を取り除くことによって」これは、それ自身の(心)である。貪欲、怒り、愚かさ、吝嗇、傲慢など、これらも布施の心に対する汚染である。それらを取り除くことによって、それは(布施の心)は、鋭く、明確な状態に達したように、奨励されたのである。または、後悔に近いことから、後悔を取り除くことが取られた。というのは、布施が続いていても、後悔は生じるからである。存在する良い性質によって満足して喜ぶ状態にすること、それが「賛美」である、と彼は言った。「美しいもの、……そして、賞賛をして、語りました」と。真理、というのは、真実のことである。真実、というのは、真理から離れていないことから「法」と呼ばれ、平静な行いによることから「平静」と呼ばれ、適切なことから「理由」とも呼ばれるのである。
345. ‘‘Tasmiṃ kho, brāhmaṇa, yaññe neva gāvo haññiṃsu, na ajeḷakā haññiṃsu, na kukkuṭasūkarā haññiṃsu, na vividhā pāṇā saṃghātaṃ āpajjiṃsu, na rukkhā chijjiṃsu yūpatthāya, na dabbhā lūyiṃsu barihisatthāya parihiṃsatthāya (syā. ka. sī. ka.), parahiṃsatthāya (ka.) . Yepissa ahesuṃ dāsāti vā pessāti vā kammakarāti vā, tepi na daṇḍatajjitā na bhayatajjitā na assumukhā rudamānā parikammāni akaṃsu. Atha kho ye icchiṃsu, te akaṃsu, ye na icchiṃsu, na te akaṃsu; yaṃ icchiṃsu, taṃ akaṃsu, yaṃ na icchiṃsu, na taṃ akaṃsu. Sappitelanavanītadadhimadhuphāṇitena ceva so yañño niṭṭhānamagamāsi.
345. 「バラモンよ、その供犠では、牛は屠られず、山羊も屠られず、鶏や豚も屠られず、様々な生き物が殺されることもなく、木は祭壇のために伐採されず、草は敷物として刈り取られることもなかった。奴隷や召使いや労働者であった者たちも、鞭で打たれたり、恐れさせられたりして、涙を流しながら悲鳴をあげることもなく、仕事をしたわけではなかった。彼らが望むならば仕事をし、望まないならばしなかった。彼らが望むものをし、望まないものはしなかった。ギー、油、乳、ヨーグルト、蜜、菓子で、その供犠は完成したのである。」
345. Na rukkhā chijjiṃsu yūpatthāya na dabbhā lūyiṃsu barihisatthāyāti ye yūpanāmake mahāthambhe ussāpetvā – ‘‘asukarājā asukāmacco asukabrāhmaṇo evarūpaṃ nāma mahāyāgaṃ yajatī’’ti nāmaṃ likhitvā ṭhapenti. Yāni ca dabbhatiṇāni lāyitvā vanamālāsaṅkhepena yaññasālaṃ parikkhipanti, bhūmiyaṃ vā pattharanti, tepi na rukkhā chijjiṃsu, na dabbhā lūyiṃsu. Kiṃ pana gāvo vā ajādayo vā haññissantīti dasseti. Dāsāti antogehadāsādayo. Pessāti ye pubbameva dhanaṃ gahetvā kammaṃ karonti. Kammakarāti ye bhattavetanaṃ gahetvā karonti. Daṇḍatajjitā nāma daṇḍayaṭṭhimuggarādīni gahetvā – ‘‘kammaṃ karotha karothā’’ti evaṃ tajjitā. Bhayatajjitā nāma – sace kammaṃ karosi, kusalaṃ. No ce karosi, chindissāma vā bandhissāma vā māressāma vāti evaṃ bhayena tajjitā. Ete pana na daṇḍatajjitā, na bhayatajjitā, na assumukhā rodamānā parikammāni akaṃsu. Atha kho piyasamudācāreneva samudācariyamānā akaṃsu. Na hi tattha dāsaṃ vā dāsāti, pessaṃ vā pessāti, kammakaraṃ vā kammakarāti ālapanti. Yathānāmavaseneva pana piyasamudācārena ālapitvā itthipurisabalavantadubbalānaṃ anurūpameva kammaṃ dassetvā – ‘‘idañcidañca karothā’’ti vadanti. Tepi attano rucivaseneva karonti. Tena vuttaṃ – ‘‘ye icchiṃsu, te akaṃsu; ye na icchiṃsu, na te akaṃsu. Yaṃ icchiṃsu, taṃ akaṃsu; yaṃ na icchiṃsu, na taṃ akaṃsū’’ti. Sappitelanavanītadadhimadhuphāṇitena ceva so yañño niṭṭhānamagamāsīti rājā kira bahinagarassa catūsu dvāresu antonagarassa ca majjheti pañcasu ṭhānesu mahādānasālāyo kārāpetvā ekekissāya sālāya satasahassaṃ satasahassaṃ katvā divase divase pañcasatasahassāni vissajjetvā sūriyuggamanato paṭṭhāya tassa tassa kālassa anurūpehi sahatthena suvaṇṇakaṭacchuṃ gahetvā paṇītehi sappitelādisammisseheva yāgukhajjakabhattabyañjanapānakādīhi mahājanaṃ santappesi. Bhājanāni pūretvā gaṇhitukāmānaṃ tatheva dāpesi. Sāyaṇhasamaye pana vatthagandhamālādīhi sampūjesi. Sappiādīnaṃ pana mahācāṭiyo pūrāpetvā – ‘‘yo yaṃ paribhuñjitukāmo, so taṃ paribhuñjatū’’ti anekasatesu ṭhānesu ṭhapāpesi. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘sappitelanavanītadadhimadhuphāṇitena ceva so yañño niṭṭhānamagamāsī’’ti.
345. 木は伐られず、草は刈られなかった、供犠のために。木は、供犠の柱として、大きな柱を立てる――「あの王、あの大臣、あのバラモンは、このように大規模な供犠を捧げている」と、名前を書いて置く。また、供犠の場を飾るために、草を刈って、森林の飾りとして、供犠の小屋を囲む、あるいは地面に敷く、それらも木は伐られず、草は刈られなかった。牛や山羊などが殺されるだろうか、と示している。ダーサーティとは、家庭内の奴隷など。ペーサーティとは、先に金銭を受け取って仕事をする者。カッマカラーティとは、賃金を受け取って仕事をする者。ダンダタッジターとは、杖や棍棒などを手に持って、「仕事をしろ、仕事をしろ」と、脅す者。バヤタッジターとは、もし仕事をしなければ、私たちはあなたを切り刻む、あるいは縛る、あるいは殺すだろう、と脅す者。しかし、彼らはダンダタッジターでも、バヤタッジターでもなかった。涙を流し、泣きながら、準備をすることはなかった。しかし、親しみやすい交わりによって、交わりながら行った。そこでは、奴隷を奴隷と、召使いを召使いと、仕事を命じる者を仕事を命じる者と、呼ぶことはなかった。名前の通りに、親しみやすい交わりによって呼び、男女、強い者、弱い者に適した仕事をさせて、「これをしてください、あれをしてください」と言った。彼らも自分の好む通りに行った。それゆえ、「望む者は行った。望まない者は行かなかった。望むことは行った。望まないことは行かなかった」と言われた。ギー、バター、ヨーグルト、蜂蜜、砂糖菓子で、その供犠は終わった。王は、都の外の四つの門、都の中央に、五つの場所に、大規模な布施の小屋を建てさせ、それぞれに十万ずつ、毎日五十万を費やし、日の出から、その時々に適したもので、自分の手で金の杓子を取り、上質なギー、バターなどの混ぜ物で、供犠の食べ物、菓子、飲み物などで、大衆をもてなした。器を満たして、受け取りたい者には、そのまま与えた。夕方には、衣類、香、花などで満たした。ギーなどのための大きな壺を満たして、「誰でも食べたい者は、食べてください」と、数百の場所に置いた。それについて言われている、「ギー、バター、ヨーグルト、蜂蜜、砂糖菓子で、その供犠は終わった」と。
345. Tasmiṃ yaññe rukkhatiṇacchedopi nāma nāhosi, kuto pāṇavadhoti pāṇavadhābhāvasseva daḷhīkaraṇatthaṃ sabbaso viparītagāhāvidūsitañcassa dassetuṃ pāḷiyaṃ ‘‘neva gāvo haññiṃsū’’ti ādiṃ vatvāpi ‘‘na rukkhā chijjiṃsū’’tiādi vuttaṃ, tenāha **‘‘kiṃ pana gāvo’’**tiādi. Barihisatthāyāti paricchedanatthāya. Vanamālāsaṅkhepenāti vanapupphehi ganthitamālāniyāmena. Bhūmiyaṃ vā pattharantīti vedibhūmiṃ parikkhipantā tattha pantharanti. Antogehadāsādayoti antojātadhanakkītakaramarānītasayaṃdāsā. Pubbamevāti bhatikaraṇato pageva. Gahetvā karontīti divase divase gahetvā karonti. Tajjitāti gajjitā. Piyasamudācārenevāti iṭṭhavacaneneva. Phāṇitena cevāti ettha ca-saddo avuttasamuccayattho, tena paṇītapaṇītānaṃ nānappakārānaṃ khādanīyabhojanīyādīnañceva vatthamālāgandhavilepanayānaseyyādīnañca saṅgaho daṭṭhabbo, tenāha **‘‘paṇītehi sappitelādisammissehevā’’**tiādi.
345. その供犠において、木の伐採さえもなかった。ましてや生き物の殺害をや。生き物の殺害がないことを確実にするために、あらゆる面で反対の考え方によって汚されたことを示すために、経典で「牛さえも殺されなかった」と述べた上で、「木も伐られなかった」と述べられている。それゆえ、「ましてや牛」とこのように言われたのである。区切るために、というのは、境界を定めるために。森の飾り、ということを簡潔に言うと、森の花で結ばれた飾りのように。地面に広げる、というのは、祭壇の地面を囲むように、そこに広げる、という意味である。家の中の奴隷など、というのは、家の中で作られた財産で買われた奴隷など。以前に、というのは、食事を作る前から。取って作る、というのは、毎日取って作る。叱られた、というのは、叱られた。親しい言葉遣いで、というのは、好ましい言葉で。甘いものと、ここで「と」という言葉は、述べられていないものの結合の意味であり、それによって、美味しくて美味しい、様々な食べ物や飲み物、そして、衣、花、香水、化粧品、寝具などの結合が理解されるべきである。それゆえ、「美味しいもの、油で和えたものなど」とこのように述べられたのである。
346. ‘‘Atha kho, brāhmaṇa, khattiyā ānuyantā negamā ceva jānapadā ca, amaccā pārisajjā negamā ceva jānapadā ca, brāhmaṇamahāsālā negamā ceva jānapadā ca, gahapatinecayikā negamā ceva jānapadā ca pahūtaṃ sāpateyyaṃ ādāya rājānaṃ mahāvijitaṃ upasaṅkamitvā evamāhaṃsu – ‘idaṃ, deva, pahūtaṃ sāpateyyaṃ devaññeva uddissābhataṃ, taṃ devo paṭiggaṇhātū’ti. ‘Alaṃ, bho, mamāpidaṃ pahūtaṃ sāpateyyaṃ dhammikena balinā abhisaṅkhataṃ; tañca vo hotu, ito ca bhiyyo harathā’ti. Te raññā paṭikkhittā ekamantaṃ apakkamma evaṃ samacintesuṃ – ‘na kho etaṃ amhākaṃ patirūpaṃ, yaṃ mayaṃ imāni sāpateyyāni punadeva sakāni gharāni paṭihareyyāma. Rājā kho mahāvijito mahāyaññaṃ yajati, handassa mayaṃ anuyāgino homā’ti.
346. 「バラモンよ、その時、王に随従するクシャトリヤたち、商工業者、そして人民たち、大臣たち、貴族、商工業者、そして人民たち、バラモンの有力者たち、商工業者、そして人民たち、裕福な在家信者たち、商工業者、そして人民たちは、多額の財宝を持って王の偉大な勝利者の元へ参上し、このように言った。『王よ、これは、神々のためにお供えとして持ってまいりました。神々がお受け取りください』と。王は言った。『十分です、諸君。私も、法にかなった税によって蓄えた多額の財宝があります。それは皆さんのものとして、それ以上に持ってきてください』と。彼らは王に断られたので、一歩退いて、このように考えた。『我々がこれらの財宝を再び自分の家へ持ち帰ることは、ふさわしくない。偉大な勝利者たる王は、盛大な供犠を執り行っている。さあ、我々もそれに従おう』と。」
346. Pahūtaṃ sāpateyyaṃ ādāyāti bahuṃ dhanaṃ gahetvā. Te kira cintesuṃ – ‘‘ayaṃ rājā sappitelādīni janapadato anāharāpetvā attano santakameva nīharitvā mahādānaṃ deti. Amhehi pana ‘rājā na kiñci āharāpetī’ti na yuttaṃ tuṇhī bhavituṃ. Na hi rañño ghare dhanaṃ akkhayadhammameva, amhesu ca adentesu ko añño rañño dassati, handassa dhanaṃ upasaṃharāmā’’ti te gāmabhāgena ca nigamabhāgena ca nagarabhāgena ca sāpateyyaṃ saṃharitvā sakaṭāni pūretvā rañño upahariṃsu. Taṃ sandhāya – ‘‘pahūtaṃ sāpateyya’’ntiādimāha.
346. 多くの財産を持ってきて。彼らは考えた――「この王は、ギーなどを国から取り寄せずに、自分の持っているものを出して、大規模な布施をしている。しかし、私たちは『王は何も取り寄せない』と、黙っているのは正しくない。王の家には、財産は尽きることがない。私たちが与えなければ、誰が王に与えるだろうか。さあ、財産を集めよう」と、彼らは村や町や都市から、財産を集めて、車を満たして、王に献上した。それについて、「多くの財産を持ってきて」などと言われた。
346. Saṃ nāma dhanaṃ, tassa patīti sapati, dhanavā. Diṭṭhadhammikasamparāyikahitāvahattā tassa hitanti sāpateyyaṃ, tadeva dhanaṃ. Tenāha **‘‘pahūtaṃ sāpateyyaṃ ādāyāti bahuṃ dhanaṃ gahetvā’’**ti. Gāmabhāgenāti saṅkittanavasena gāme vā gahetabbabhāgena.
346. 「富」とは、財産であり、その所有者とは、富を持つ者である。現世と来世の利益をもたらすことから、それが「財産」であり、それが「財産」である。それゆえ、「多くの財産を持って」とこのように述べられたのである。村の部分、というのは、混ざったものとして、村で受け取るべき部分、という意味である。
347. ‘‘Atha kho, brāhmaṇa, puratthimena yaññavāṭassa yaññāvāṭassa (sī. pī. ka.) khattiyā ānuyantā negamā ceva jānapadā ca dānāni paṭṭhapesuṃ. Dakkhiṇena yaññavāṭassa amaccā pārisajjā negamā ceva jānapadā ca dānāni paṭṭhapesuṃ. Pacchimena yaññavāṭassa brāhmaṇamahāsālā negamā ceva jānapadā ca dānāni paṭṭhapesuṃ. Uttarena yaññavāṭassa gahapatinecayikā negamā ceva jānapadā ca dānāni paṭṭhapesuṃ.
347. 「バラモンよ、その時、東の供犠の場では、王に随従するクシャトリヤたち、商工業者、そして人民たちが、施しを始めた。南の供犠の場では、大臣たち、貴族、商工業者、そして人民たちが、施しを始めた。西の供犠の場では、バラモンの有力者たち、商工業者、そして人民たちが、施しを始めた。北の供犠の場では、裕福な在家信者たち、商工業者、そして人民たちが、施しを始めた。」
‘‘Tesupi kho, brāhmaṇa, yaññesu neva gāvo haññiṃsu, na ajeḷakā haññiṃsu, na kukkuṭasūkarā haññiṃsu, na vividhā pāṇā saṃghātaṃ āpajjiṃsu, na rukkhā chijjiṃsu yūpatthāya, na dabbhā lūyiṃsu barihisatthāya. Yepi nesaṃ ahesuṃ dāsāti vā pessāti vā kammakarāti vā, tepi na daṇḍatajjitā na bhayatajjitā na assumukhā rudamānā parikammāni akaṃsu. Atha kho ye icchiṃsu, te akaṃsu, ye na icchiṃsu, na te akaṃsu; yaṃ icchiṃsu, taṃ akaṃsu, yaṃ na icchiṃsu na taṃ akaṃsu. Sappitelanavanītadadhimadhuphāṇitena ceva te yaññā niṭṭhānamagamaṃsu.
「バラモンよ、それらの供犠でも、牛は屠られず、山羊も屠られず、鶏や豚も屠られず、様々な生き物が殺されることもなく、木は祭壇のために伐採されず、草は敷物として刈り取られることもなかった。彼らの奴隷や召使いや労働者であった者たちも、鞭で打たれたり、恐れさせられたりして、涙を流しながら悲鳴をあげることもなく、仕事をしたわけではなかった。彼らが望むならば仕事をし、望まないならばしなかった。彼らが望むものをし、望まないものはしなかった。ギー、油、乳、ヨーグルト、蜜、菓子で、それらの供犠は完成したのである。」
‘‘Iti cattāro ca anumatipakkhā, rājā mahāvijito aṭṭhahaṅgehi samannāgato, purohito brāhmaṇo catūhaṅgehi samannāgato; tisso ca vidhā ayaṃ vuccati brāhmaṇa tividhā yaññasampadā soḷasaparikkhārā’’ti.
「このように、バラモンよ、四つの随行する集団、八つの徳を備えた偉大な勝利者の王、四つの徳を備えた師団長たるバラモン、そして三つの種類。これが、バラモンよ、十六の供犠の要素からなる、三種の供犠の完成と呼ばれるものである。」
347. Puratthimena yaññavāṭassāti puratthimato nagaradvāre dānasālāya puratthimabhāge. Yathā puratthimadisato āgacchantā khattiyānaṃ dānasālāya yāguṃ pivitvā rañño dānasālāya bhuñjitvā nagaraṃ pavisanti. Evarūpe ṭhāne paṭṭhapesuṃ. Dakkhiṇena yaññavāṭassāti dakkhiṇato nagaradvāre dānasālāya vuttanayeneva dakkhiṇabhāge paṭṭhapesuṃ. Pacchimuttaresupi eseva nayo.
347. 東方の祭壇とは、東の城門にある布施堂の東側をいう。東方の国から来て、王族の布施堂で粥を、王の布施堂で食事をした後、町に入る。このような場所に設けた。南方の祭壇とは、南の城門にある布施堂の南側をいう。上記と同じように設けた。西、北、北西も同様である。
347. **‘‘Yāguṃ pivitvā’’**ti yāgusīsena pātarāsabhojanamāha. Puratthimena yaññavāṭassāti rañño dānasālāya nātidūre puratthimadisābhāgeti attho, yato tattha pātarāsaṃ bhuñjitvā akilantarūpāyeva sāyanhe sālaṃ pāpuṇanti **‘‘dakkhiṇena yaññavāṭassā’’**ti ādīsupi eseva nayo.
347. 「粥を飲んで」とは、粥の汁をもって、朝食を意味する。王の供犠の場所の東、というのは、王の布施の広間の、それほど遠くない東側の部分、という意味である。そこでは、朝食を食べて、疲れない姿のまま、夕方には広間に到着する。「王の供犠の場所の南」などにおいても、同じことが言える。
348. Evaṃ vutte, te brāhmaṇā unnādino uccāsaddamahāsaddā ahesuṃ – ‘‘aho yañño, aho yaññasampadā’’ti! Kūṭadanto pana brāhmaṇo tūṇhībhūtova nisinno hoti. Atha kho te brāhmaṇā kūṭadantaṃ brāhmaṇaṃ etadavocuṃ – ‘‘kasmā pana bhavaṃ kūṭadanto samaṇassa gotamassa subhāsitaṃ subhāsitato nābbhanumodatī’’ti? ‘‘Nāhaṃ, bho, samaṇassa gotamassa subhāsitaṃ subhāsitato nābbhanumodāmi. Muddhāpi tassa vipateyya, yo samaṇassa gotamassa subhāsitaṃ subhāsitato nābbhanumodeyya. Api ca me, bho, evaṃ hoti – samaṇo gotamo na evamāha – ‘evaṃ me suta’nti vā ‘evaṃ arahati bhavitu’nti vā; api ca samaṇo gotamo – ‘evaṃ tadā āsi, itthaṃ tadā āsi’ tveva bhāsati. Tassa mayhaṃ bho evaṃ hoti – ‘addhā samaṇo gotamo tena samayena rājā vā ahosi mahāvijito yaññassāmi purohito vā brāhmaṇo tassa yaññassa yājetā’ti. Abhijānāti pana bhavaṃ gotamo evarūpaṃ yaññaṃ yajitvā vā yājetvā vā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjitāti’’? ‘‘Abhijānāmahaṃ, brāhmaṇa, evarūpaṃ yaññaṃ yajitvā vā yājetvā vā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjitā, ahaṃ tena samayena purohito brāhmaṇo ahosiṃ tassa yaññassa yājetā’’ti.
348. 「このように言われると、バラモンたちは歓声をあげ、大声で叫んだ。『なんと素晴らしい供犠だ、なんと素晴らしい供犠の完成だ!』と。しかし、クタダンタというバラモンは、静かに座っていた。その時、バラモンたちはクタダンタというバラモンにこう言った。『なぜ、クタダンタ様は、ゴータマという修行者の言葉に、賛同されないのですか』と。クタダンタは言った。『諸君、私はゴータマという修行者の言葉に賛同しないわけではない。もし彼に賛同しないなら、私の頭は落ちるだろう。しかし、諸君、私はこのように思うのだ。ゴータマという修行者は、『私はこのように聞いた』とか、『このようにあるべきだ』とは言わない。彼はただ、『その時はこのようにあった、その時はこのようにあった』と述べるだけだ。私はこのように思うのだ。ゴータマは、その時、偉大な勝利者たる王であったか、あるいはその供犠を執り行った師団長たるバラモンであったのだろう。ゴータマ様は、そのような供犠を執り行ったか、あるいは執り行わせた後、肉体の滅亡後、善い境涯、天界へ生まれ変わったことを覚えているのですか』と。ゴータマは言った。『バラモンよ、私は覚えている。そのような供犠を執り行い、あるいは執り行わせた後、肉体の滅亡後、善い境涯、天界へ生まれ変わったことを。私はその時、その供犠を執り行った師団長たるバラモンであったのだ』と。」
348. Aho yañño, aho yaññasampadāti brāhmaṇā sappiādīhi niṭṭhānagamanaṃ sutvā – ‘‘yaṃ loke madhuraṃ, tadeva samaṇo gotamo katheti, handassa yaññaṃ pasaṃsāmā’’ti tuṭṭhacittā pasaṃsamānā evamāhaṃsu. Tuṇhībhūtova nisinno hotīti upari vattabbamatthaṃ cintayamāno nissaddova nisinno hoti. Abhijānāti pana bhavaṃ gotamoti idaṃ brāhmaṇo parihārena pucchanto āha. Itarathā hi – ‘‘kiṃ pana tvaṃ, bho gotama, tadā rājā ahosi, udāhu purohito brāhmaṇo’’ti evaṃ ujukameva pucchayamāno agāravo viya hoti.
348. 「ああ、祭祀よ、ああ、祭祀の完成よ」と、僧侶たちがギ―(濁り)と油(酥)などによる献上品が終わりに近づくのを聞いて、「世の中で美味しいもの、それこそが世尊ゴータマが説いている。さあ、祭祀を讃えよう」と、喜んだ心で讃えながら、このように言った。「黙って座っている」とは、上に述べられた意味を考えながら、静かに座っていることをいう。しかし、ゴータマ様はご存知ですか」と、バラモンが皮肉を込めて尋ねた。そうでなければ、「そもそも、ゴータマ様、あなたはあの時王だったのですか、それとも祭司のバラモンだったのですか」と、まっすぐに尋ねるようで、無礼なようである。
348. Parihārenāti bhagavantaṃ garuṃ katvā agāravaparihārena.
348. 敬意をもって、というのは、仏陀を尊敬して、敬意をもって、という意味である。
Niccadānaanukulayaññaṃ 日々の施しと、それに伴う供犠。
349. ‘‘Atthi pana, bho gotama, añño yañño imāya tividhāya yaññasampadāya tividhayaññasampadāya (ka.) soḷasaparikkhārāya appaṭṭhataro appatthataro (syā. kaṃ.) ca appasamārambhataro appasamārabbhataro (sī. pī. ka.) ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「ゴータマ様、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠は他にありますか?」
‘‘Atthi kho, brāhmaṇa, añño yañño imāya tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti.
「バラモンよ、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠は他にある。」
‘‘Katamo pana so, bho gotama, yañño imāya tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「ゴータマ様、それはどのような供犠ですか? この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠なのですか?」
‘‘Yāni kho pana tāni, brāhmaṇa, niccadānāni anukulayaññāni sīlavante pabbajite uddissa diyyanti; ayaṃ kho, brāhmaṇa, yañño imāya tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti.
「バラモンよ、戒律を守る出家者を対象とした、日々の施しと、それに伴う供犠。バラモンよ、これが、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠なのである。」
‘‘Ko nu kho, bho gotama, hetu ko paccayo, yena taṃ niccadānaṃ anukulayaññaṃ imāya tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya appaṭṭhatarañca appasamārambhatarañca mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañcā’’ti ?
「ゴータマ様、その日々の施しと、それに伴う供犠が、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらすことの、どのような原因、どのような理由があるのですか?」
‘‘Na kho, brāhmaṇa, evarūpaṃ yaññaṃ upasaṅkamanti arahanto vā arahattamaggaṃ vā samāpannā. Taṃ kissa hetu? Dissanti hettha, brāhmaṇa, daṇḍappahārāpi galaggahāpi, tasmā evarūpaṃ yaññaṃ na upasaṅkamanti arahanto vā arahattamaggaṃ vā samāpannā. Yāni kho pana tāni, brāhmaṇa, niccadānāni anukulayaññāni sīlavante pabbajite uddissa diyyanti; evarūpaṃ kho, brāhmaṇa, yaññaṃ upasaṅkamanti arahanto vā arahattamaggaṃ vā samāpannā. Taṃ kissa hetu? Na hettha, brāhmaṇa, dissanti daṇḍappahārāpi galaggahāpi, tasmā evarūpaṃ yaññaṃ upasaṅkamanti arahanto vā arahattamaggaṃ vā samāpannā. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, hetu ayaṃ paccayo, yena taṃ niccadānaṃ anukulayaññaṃ imāya tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya appaṭṭhatarañca appasamārambhatarañca mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañcā’’ti.
「バラモンよ、阿羅漢や、阿羅漢の境地に至る道にある者たちは、このような供犠には近づかない。なぜか? バラモンよ、ここでは、打擲や掴みかかることなどがあるからだ。それゆえ、阿羅漢や、阿羅漢の境地に至る道にある者たちは、このような供犠には近づかない。バラモンよ、戒律を守る出家者を対象とした、日々の施しと、それに伴う供犠。このような供犠には、阿羅漢や、阿羅漢の境地に至る道にある者たちも近づく。なぜか? バラモンよ、ここでは、打擲や掴みかかることなどはないからだ。それゆえ、阿羅漢や、阿羅漢の境地に至る道にある者たちは、このような供犠に近づくのである。バラモンよ、これが原因であり、これが理由であり、それによって、その日々の施しと、それに伴う供犠が、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらすのである。」
349. Atthi pana, bho gotamāti – idaṃ brāhmaṇo ‘‘sakalajambudīpavāsīnaṃ uṭṭhāya samuṭṭhāya dānaṃ nāma dātuṃ garukaṃ sakalajanapado ca attano kammāni akaronto nassissati, atthi nu kho amhākampi imamhā yaññā añño yañño appasamārambhataro ceva mahapphalataro cā’’ti etamatthaṃ pucchanto āha. Niccadānānīti dhuvadānāni niccabhattāni. Anukulayaññānīti – ‘‘amhākaṃ pitupitāmahādīhi pavattitānī’’ti katvā pacchā duggatapurisehipi vaṃsaparamparāya pavattetabbāni yāgāni, evarūpāni kira sīlavante uddissa nibaddhadānāni tasmiṃ kule daliddāpi na upacchindanti.
349. 「ところで、ゴータマ様」というのは、バラモンが「ジャンブドイパ全体の住人が、立ち上がって施しをすること、それは大変なことである。そして、すべての地域が自分の仕事をしなくなって滅びるだろう。私たちの祭祀以外にも、もっと負担が少なく、もっと実りの多い祭祀はあるのでしょうか」と、この意味を尋ねながら言った。絶え間ない施しとは、確かな施し、絶え間ない施食をいう。相応しい祭祀とは、「私たちの父祖から伝えられてきた」として、後には貧しい人々にも家系の伝承によって続けられる粥、そのような戒律ある人々を対象とした恒常的な施しは、その家が貧しくても絶やすことはない。
Tatridaṃ vatthu – anāthapiṇḍikassa kira ghare pañca niccabhattasatāni dīyiṃsu. Dantamayasalākāni pañcasatāni ahesuṃ. Atha taṃ kulaṃ anukkamena dāliddiyena abhibhūtaṃ, ekā tasmiṃ kule dārikā ekasalākato uddhaṃ dātuṃ nāsakkhi. Sāpi pacchā setavāhanarajjaṃ gantvā khalaṃ sodhetvā laddhadhaññena taṃ salākaṃ adāsi. Eko thero rañño ārocesi. Rājā taṃ ānetvā aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi. Sā tato paṭṭhāya puna pañcapi salākabhattasatāni pavattesi.
そのことについての話は、アナタピンダカの家では、毎日500個の食事が出された。象牙の匙は500本あった。その後、その家は次第に貧困に圧倒され、その家の一人の娘は、1本の匙でさえ施すことができなかった。彼女は後にセータヴァーハ王の治世に行って、穀物を脱穀して得た穀物で、その匙を施した。ある長老が王に報告した。王はその長老を呼び寄せて、王妃の地位に置いた。彼女はそれ以来、再び500個の食事の匙を続けた。
Daṇḍappahārāti – ‘‘paṭipāṭiyā tiṭṭhatha tiṭṭhathā’’ti ujuṃ gantvā gaṇhatha gaṇhathāti ca ādīni vatvā dīyamānā daṇḍappahārāpi galaggāhāpi dissanti. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, hetu…pe… mahānisaṃsatarañcāti. Ettha yasmā mahāyaññe viya imasmiṃ salākabhatte na bahūhi veyyāvaccakarehi vā upakaraṇehi vā attho atthi, tasmā etaṃ appaṭṭhataraṃ. Yasmā cettha na bahūnaṃ kammacchedavasena pīḷāsaṅkhāto samārambho atthi, tasmā appasamārambhataraṃ. Yasmā cetaṃ saṅghassa yiṭṭhaṃ pariccattaṃ, tasmā yaññanti vuttaṃ, yasmā pana chaḷaṅgasamannāgatāya dakkhiṇāya mahāsamudde udakasseva na sukaraṃ puññābhisandassa pamāṇaṃ kātuṃ, idañca tathāvidhaṃ. Tasmā taṃ mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañcāti veditabbaṃ. Idaṃ sutvā brāhmaṇo cintesi – idampi niccabhattaṃ uṭṭhāya samuṭṭhāya dadato divase divase ekassa kammaṃ nassati. Navanavo ussāho ca janetabbo hoti, atthi nu kho itopi añño yañño appaṭṭhataro ca appasamārambhataro cāti. Tasmā ‘‘atthi pana, bho gotamā’’tiādimāha. Tattha yasmā salākabhatte kiccapariyosānaṃ natthi, ekena uṭṭhāya samuṭṭhāya aññaṃ kammaṃ akatvā saṃvidhātabbameva. Vihāradāne pana kiccapariyosānaṃ atthi. Paṇṇasālaṃ vā hi kāretuṃ koṭidhanaṃ vissajjetvā mahāvihāraṃ vā, ekavāraṃ dhanapariccāgaṃ katvā kāritaṃ sattaṭṭhavassānipi vassasatampi vassasahassampi gacchatiyeva. Kevalaṃ jiṇṇapatitaṭṭhāne paṭisaṅkharaṇamattameva kātabbaṃ hoti. Tasmā idaṃ vihāradānaṃ salākabhattato appaṭṭhataraṃ appasamārambhatarañca hoti. Yasmā panettha suttantapariyāyena yāvadeva sītassa paṭighātāyāti ādayo navānisaṃsā vuttā, khandhakapariyāyena.
「鞭で打つ」とは、「順番に待て、待て」と言って、まっすぐに行って「取れ、取れ」などと言いながら与えられる鞭打ちや、首根っこを掴むことも見られる。これが、バラモン、理由である…(略)…もっと大きな利益である」ということ。ここで、大規模な祭祀のように、この食事の匙には多くの介護者や道具を必要としないため、これはより少ない手間である。ここで多くの仕事の中断による苦痛がないため、より少ない負担である。そして、これは共同体に喜んで寄進されたものであるため、祭祀と呼ばれた。しかし、6つの要素を備えた施しは、大海の水のように、功徳の広がりを量ることが難しい。これはそのようなものである。そのため、それはより多くの利益であり、より多くの結果であると理解されるべきである。これを聞いて、バラモンは考えた。「この絶え間ない施しも、立ち上がって施す者には、毎日1つの仕事が失われる。新しい熱意も生み出さなければならない。これよりもっと少ない負担で、もっと実りの多い祭祀はあるのだろうか」と。そのため、「ところで、ゴータマ様」などと言った。ここで、食事の匙には仕事の終わりがない。1人が立ち上がって、他の仕事をせずに、分配するだけでよい。しかし、僧院の寄進には仕事の終わりがある。例えば、精舎を建てるために、数千万の財産を費やして、大精舎を建てる場合、一度財産を寄進して建てられたものは、7、8年、100年、1000年にも及ぶ。ただ、古くなって壊れた場所に修理するだけでよい。そのため、この僧院の寄進は、食事の匙よりも負担が少なく、負担も少ない。ここで経典の通りに、寒さを防ぐためなど、17の利益が説かれている。これは、サンカヤの通りに。
‘‘Sītaṃ uṇhaṃ paṭihanti, tato vāḷamigāni ca;
「寒さ、暑さを防ぎ、それから恐ろしい獣たちを;
Siriṃsape ca makase ca, sisire cāpi vuṭṭhiyo.
毒蛇や蚊、そして朝霧も。
Tato vātātapo ghoro, sañjāto paṭihaññati;
それから恐ろしい風や太陽が、遮られる;
::gathalast Leṇatthañca sukhatthañca, jhāyituñca vipassituṃ. ::
::gathalast 住むため、快適なため、そして瞑想するため、洞察するため。 ::
Vihāradānaṃ saṅghassa, aggaṃ buddhena vaṇṇitaṃ;
僧院の寄進は、仏によって称賛された最高のものである;
Tasmā hi paṇḍito poso, sampassaṃ atthamattano;
それゆえ、賢明な人は、自分の利益を考えて;
Vihāre kāraye ramme, vāsayettha bahussute.
美しい僧院を建て、多くの学僧を住まわせるべきである。
Tasmā annañca pānañca, vatthasenāsanāni ca;
それゆえ、食べ物も飲み物も、衣類も、寝具も;
Dadeya ujubhūtesu, vippasannena cetasā.
まっすぐな人々に、清らかな心で与えるべきである。
Te tassa dhammaṃ desenti, sabbadukkhāpanūdanaṃ;
彼らは彼に、すべての苦しみをなくす法を説く;
Yaṃ so dhammaṃ idhaññāya, parinibbāti anāsavo’’ti. (cūḷava. 295);
彼はここで法を知り、煩悩なく涅槃に入る」と。(クッダカ・パーリ 295);
Sattarasānisaṃsā vuttā. Tasmā etaṃ salākabhattato mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañcāti veditabbaṃ. Saṅghassa pana pariccattattāva yaññoti vuccati. Idampi sutvā brāhmaṇo cintesi – ‘‘dhanapariccāgaṃ katvā vihāradānaṃ nāma dukkaraṃ, attano santakā hi kākaṇikāpi parassa duppariccajā, handāhaṃ itopi appaṭṭhatarañca appasamārambhatarañca yaññaṃ pucchāmī’’ti. Tato taṃ pucchanto – ‘‘atthi pana bho’’tiādimāha.
17の利益が説かれている。それゆえ、それは食事の匙よりも、より多くの利益があり、より多くの結果があると理解されるべきである。共同体に寄進されたものであるため、祭祀と呼ばれる。これを聞いて、バラモンは考えた。「財産を寄進して、僧院の寄進をすることは難しい。自分の持っているわずかなお金でさえ、他人に与えるのは難しい。さあ、これよりもっと負担が少なく、もっと負担の少ない祭祀を尋ねよう」と。それゆえ、彼に尋ねながら、「ところで、」などと言った。
349. Uṭṭhāya samuṭṭhāyāti dāne uṭṭhānavīriyaṃ sakkaccaṃ katvā. Appasambhārataroti ativiya parittasambhāro. Samārabhīyati yañño etehīti samārambhā, sambhārasambharaṇavasena pavattasattapīḷā. Appaṭṭhataroti pana ativiya appakiccoti attho. Vipākasaññitaṃ atisayena mahantaṃ sadisaphalaṃ etassāti mahapphalataro. Udayasaññitaṃ atisayena mahantaṃ nissandādiphalaṃ etassāti mahānisaṃsataro. Dhuvadānānīti dhuvāni thirāni acchinnāni katvā dātabbadānāni. Anukulayaññānīti anukulaṃ kulānukkamaṃ upādāya dātabbadānāni, tenāha **‘‘amhāka’’**ntiādi. Nibaddhadānānīti nibandhetvā niyametvā paveṇīvasena pavattitadānāni.
349. 起き上がって、というのは、布施において熱心に、熱心に、という意味である。準備が非常に少ない、というのは、非常にわずかな準備物である。始められる、というのは、供犠が始められる、それによって。準備と準備によって生じる。それほど多くの仕事がない、というのは、非常にわずかな仕事、という意味である。結果を伴う、というのは、非常に大きな、似た結果を伴う、という意味で、「大きな結果をもたらす」である。継続を伴う、というのは、非常に大きな、流れ出す結果を伴う、という意味で、「大きな利益をもたらす」である。確実な布施、というのは、確実で、堅固で、絶えることのない、与えられるべき布施である。適した供犠、というのは、適した、家柄に従って与えられるべき布施である。それゆえ、「私たちの」とこのように述べられたのである。定まった布施、というのは、定めて、規則として、伝統として行われる布施である。
Hatthidantena pavattitā dantamayasalākā, yattha dāyakānaṃ nāmaṃ aṅkanti. Raññoti setavāhanarañño.
象牙で作られた、象牙で作られた棒。その中に、与える者の名前が刻まれる。王、というのは、白い乗り物の王。
Ādīnīti ādi-saddena ‘‘seno viya maṃsapesiṃ kasmā okkhanditvā gaṇhāsī’’ti evamādīnaṃ saṅgaho. Pubbacetanāmuñcacetanāaparacetanāsampattiyā dāyakassa vasena tīṇi aṅgāni, vītarāgatāvītadosatāvītamohatāpaṭipattiyā dakkhiṇeyyassa vasena tīṇīti evaṃ chaḷaṅgasamannāgatāya dakkhiṇāya. Aparāparaṃ uppajjanakacetanāvasena mahānadī viya, mahogho viya ca ito cito ca abhisanditvā okkhanditvā pavattiyā puññameva puññābhisando.
「など」という言葉によって、「たとえば、肉の魚のように、なぜ私に飛びかかって取るのですか」というようなものが含まれる。以前の意図、放棄する意図、後の意図が成就することによって、与える者の側から三つの要素、欲望、怒り、愚かさから離れていること、正しい見解に到達することによって、受け取る者の側から三つ、このように六つの要素を備えた布施である。次々と生じる意図によって、大河のように、大洪水のように、ここから、そこから流れ出して、生じる功徳、功徳の流れ。
350. ‘‘Atthi pana, bho gotama, añño yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「ゴータマ様、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、そしてこの日々の施しと、それに伴う供犠を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠は他にありますか?」
‘‘Atthi kho, brāhmaṇa, añño yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti.
「バラモンよ、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、そしてこの日々の施しと、それに伴う供犠を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠は他にある。」
‘‘Katamo pana so, bho gotama, yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「ゴータマ様、それはどのような供犠ですか? この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、そしてこの日々の施しと、それに伴う供犠を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠なのですか?」
‘‘Yo kho, brāhmaṇa, cātuddisaṃ saṅghaṃ uddissa vihāraṃ karoti, ayaṃ kho , brāhmaṇa, yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti.
「バラモンよ、四方を向く僧伽(そうぎゃ)のために精舎(しょうじゃ)を建てること。バラモンよ、これが、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、そしてこの日々の施しと、それに伴う供犠を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠なのである。」
350. Kiccapariyosānaṃ natthi divase divase dāyakassa byāpārāpajjanato, tenāha **‘‘ekenā’’**tiādi. Kiccapariyosānaṃ atthi yathāraddhassa āvāsassa katipayenāpi kālena parisamāpetabbato, tenāha **‘‘paṇṇasāla’’**ntiādi. Suttantapariyāyenāti suttantapāḷinayena. (Ma. ni. 1.12, 13; a. ni. 2.58) nava ānisaṃsāti sītapaṭighātādayo paṭisallānārāmapariyosānā nava udayā. Appamattatāya cete vuttā.
350. 仕事の終わりがない、というのは、毎日、与える者が商売を始めることから、という意味である。「一人によって」とこのように言われたのである。仕事の終わりがある、というのは、始めたものが、ある期間のうちに完了させることができるから、という意味である。「草葺きの家」とこのように言われたのである。経典の通りに、というのは、経典の経文の通りに。(『マッジマ・ニカーヤ』1巻12、13ページ;『アングッタラ・ニカーヤ』2巻58ページ)九つの利益、というのは、寒さからの保護など、隠遁の楽しみまでの九つの結果である。それらは「わずかな」とこのように述べられている。
Yasmā āvāsaṃ dentena nāma sabbampi paccayajātaṃ dinnameva hoti. Dve tayo gāme piṇḍāya caritvā kiñci aladdhā āgatassapi chāyūdakasampannaṃ ārāmaṃ pavisitvā nhāyitvā patissaye muhuttaṃ nipajjitvā vuṭṭhāya nisinnassa kāye balaṃ āharitvā pakkhittaṃ viya hoti . Bahi vicarantassa ca kāye vaṇṇadhātu vātātapehi kilamati, patissayaṃ pavisitvā dvāraṃ pidhāya muhuttaṃ nipannassa visabhāgasantati vūpasammati, sabhāgasantati patiṭṭhāti, vaṇṇadhātu āharitvā pakkhittā viya hoti. Bahi vicarantassa ca pāde kaṇṭako vijjhati, khāṇu paharati, sarīsapādiparissayā ceva corabhayañca uppajjati, patissayaṃ pavisitvā dvāraṃ pidhāya nipannassa sabbe te parissayā na honti, sajjhāyantassa dhammapītisukhaṃ, kammaṭṭhānaṃ manasi karontassa upasamasukhañca uppajjati bahiddhā vikkhepābhāvato. Bahi vicarantassa ca kāye sedā muccanti, akkhīni phandanti, senāsanaṃ pavisanakkhaṇe mañcapīṭhādīni na paññāyanti, muhuttaṃ nisinnassa pana akkhīnaṃ pasādo āharitvā pakkhitto viya hoti, dvāravātapānamañcapīṭhādīni paññāyanti. Etasmiñca āvāse vasantaṃ disvā manussā catūhi paccayehi sakkaccaṃ upaṭṭhahanti. Tena vuttaṃ ‘‘āvāsaṃ dentena nāma sabbampi paccayajātaṃ dinnameva hotī’’ti, tasmā ete yathāvuttā sabbepi ānisaṃsā veditabbā. Tena vuttaṃ ‘‘appamattatāya cete vuttā’’ti.
住処を与えるということは、あらゆる資具を与えることと同じである。二、三軒の村を托鉢して歩いても何も得られずに帰ってきたとしても、木陰と水のある園林に入って休息し、しばらく横になって休んでから起き上がり、座っていると、体が元気を取り戻し、まるで新しい力が与えられたかのようである。外を歩いていると、体が暑さや風によって疲れるが、舎に入って戸を閉め、しばらく横になって休むと、体内の不調和な熱が収まり、調和した熱が安定し、体はまるで新しい力が与えられたかのようになる。外を歩いていると、足に棘が刺さったり、杭が刺さったり、爬虫類による危険や盗賊の恐怖が生じたりするが、舎に入って戸を閉め、横になって休むと、それらの危険はすべてなくなる。読経していると法悦の喜びが生じ、瞑想していると静寂の喜びが生じる。これは、外の事柄に心が乱されないからである。外を歩いていると、体に汗が流れ、目がかすむ。舎に入って休息する際には、寝台や椅子などがよく見えない。しかし、しばらく横になって休むと、目ははっきり見え、戸や風通し、寝台や椅子などがよく見えるようになる。そして、この舎に住んでいると見て、人々は四種の資具で丁重にもてなしてくれる。だから、「住処を与えるということは、あらゆる資具を与えることと同じである」と言われたのである。それゆえ、これらのように述べられた全ての功徳を知るべきである。だから、「怠ることなく」と言われたのである。
Sītanti ajjhattaṃ dhātukkhobhavasena vā bahiddhā utuvipariṇāmavasena vā uppajjanakasītaṃ. Uṇhanti aggisantāpaṃ, tassa vanaḍāhādīsu (vanadāhādīsu vā sārattha. ṭī. cūḷavagga 3.295) sambhavo veditabbo. Paṭihantīti paṭibāhati, yathā tadubhayavasena kāyacittānaṃ bādhanaṃ na hoti, evaṃ karoti. Sītuṇhabbhāhate hi sarīre vikkhittacitto bhikkhu yoniso padahituṃ na sakkoti. Vāḷamigānīti sīhabyagghādicaṇḍamige. Guttasenāsanañhi āraññakampi pavisitvā dvāraṃ pidhāya nisinnassa te parissayā na hontīti. Sarīsapeti ye keci sarante gacchante dīghajātike sappādike. Makaseti nidassanamattametaṃ, ḍaṃsādīnampi etesveva (etaneva sārattha. ṭī. cūḷavagga 3.295) saṅgaho daṭṭhabbo. Sisireti sisirakālavasena, sattāhavaddalikādivasena ca uppanne sisirasamphasse. Vuṭṭhiyoti yadā tadā uppannā vassavuṭṭhiyo paṭihanatīti yojanā.
寒さとは、内的な要素の乱れや、外的な季節の変化によって生じる寒さである。暑さとは、火による熱であり、これは森林火災など(森林火災などのことである。サーラッタ・ティーカ、中部、3.295)で生じることが理解されるべきである。耐えるとは、退けることである。それら(寒暑)の両方によって、心身が苦しめられないようにすることである。寒暑によって苦しめられている体では、心が散乱した比丘は、正しく瞑想することができない。野獣とは、獅子や虎などの獰猛な獣である。守られた舎であれば、たとえ森林に入って戸を閉めて座っていても、それらの危険は生じない。爬虫類とは、歩いているもの、這っているもの、長いもの、蛇などのことである。虫とは、この言葉は、蚊や虻などもこれらに含まれる(これらに含まれる。サーラッタ・ティーカ、中部、3.295)と理解されるべきである。霜とは、霜の季節によるものであり、七日間続くなどによって生じる霜の接触である。雨とは、その時々に降る雨に耐えることである、と解釈されるべきである。
Vātātapo ghoroti rukkhagacchādīnaṃ ummūlabhañjanādivasena pavattiyā ghoro sarajaarajādibhedo vāto ceva gimhapariḷāhasamayesu uppattiyā ghoro sūriyātapo ca. Paṭihaññatīti paṭibāhīyati. Leṇatthanti nānārammaṇato cittaṃ nivattetvā paṭisallānārāmatthaṃ. Sukhatthanti vuttaparissayābhāvena phāsuvihāratthaṃ. Jhāyitunti aṭṭhatiṃsāya ārammaṇesu yattha katthaci cittaṃ upanibandhitvā upanijjhāyituṃ. Vipassitunti aniccādito saṅkhāre sammasituṃ.
風と暑さの激しさとは、木々や草などを根こそぎ倒したり破壊したりすることによる激しい風、あるいは夏の暑さによる激しい太陽の光である。退けるとは、追い払うことである。隠れ家を求めることとは、様々な対象から心を離して、瞑想の園林を求めることである。快適さを求めることとは、先に述べた危険がないことによって、快適に過ごすことである。瞑想するとは、三十七の対象のいずれかに心を集中させて、深く瞑想することである。観察するとは、無常などから諸行を観察することである。
Vihāreti patissaye. Kārayeti kārāpeyya. Rammeti manorame nivāsasukhe. Vāsayettha bahussuteti kāretvā pana ettha vihāresu bahussute sīlavante kalyāṇadhamme nivāseyya, te nivāsento pana tesaṃ bahussutānaṃ yathā paccayehi kilamatho na hoti, evaṃ annañca pānañca vatthasenāsanāni ca dadeyya ujubhūtesu ajjhāsayasampannesu kammakammaphalānaṃ, ratanattayaguṇānañca saddahanena vippasannena cetasā.
住まうとは、舎に住まうことである。作らせる、とは、作らせることである。楽しませる、とは、快適な住処で楽しませることである。多くの学識ある者を住まわせる、とは、舎を作った後、ここに多くの学識ある者、戒律を守る者、徳のある者を住まわせるべきである。彼らを住まわせる際には、彼らが資具によって苦しまないように、食べ物や飲み物、衣類や寝具などを、真直ぐな心を持ち、善行の果報を信じ、三宝の徳を信じる心で与えるべきである。
Idāni gahaṭṭhapabbajitānaṃ aññamaññūpakāritaṃ dassetuṃ **‘‘te tassā’’**ti gāthamāha. Tattha teti bahussutā. Tassāti upāsakassa. Dhammaṃ desentīti sakalavaṭṭadukkhapanūdanaṃ saddhammaṃ desenti. Yaṃ so dhammaṃ idhaññāyāti so upāsako yaṃ saddhammaṃ imasmiṃ sāsane sammāpaṭipajjanena jānitvā aggamaggādhigamena anāsavo hutvā parinibbāti ekādasaggivūpasamena sīti bhavati.
今、在家信者と出家者の互いの関わりを示すために、「彼らはその...」という偈を述べられた。その中で、「彼ら」とは多くの学識ある者を指す。「その」とは、優婆塞のことである。法を説く、とは、一切の苦しみを滅する完全な法を説くことである。彼がこの法をここで学び、解脱して涅槃に入る、とは、その優婆塞が、この教えを正しく実践することによって学び、最高の道を得て、煩悩を滅し、涅槃に入り、十一つの火を鎮めて静かになることである。
Sītapaṭighātādayo vipassanāvasānā terasa, annādilābho, dhammassavanaṃ, dhammāvabodho, parinibbānanti evaṃ sattarasa.
寒さへの抵抗など13、他のものを受け取ること、法を聞くこと、法を理解すること、涅槃に入ること、このように17である。
351. ‘‘Atthi pana, bho gotama, añño yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「ゴータマ様、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、この日々の施しと、それに伴う供犠、そしてこの精舎の建立を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠は他にありますか?」
‘‘Atthi kho, brāhmaṇa, añño yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti.
「バラモンよ、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、この日々の施しと、それに伴う供犠、そしてこの精舎の建立を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠は他にある。」
‘‘Katamo pana so, bho gotama, yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「ゴータマ様、それはどのような供犠ですか? この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、この日々の施しと、それに伴う供犠、そしてこの精舎の建立を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠なのですか?」
‘‘Yo kho, brāhmaṇa, pasannacitto buddhaṃ saraṇaṃ gacchati, dhammaṃ saraṇaṃ gacchati, saṅghaṃ saraṇaṃ gacchati; ayaṃ kho, brāhmaṇa, yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti.
「バラモンよ、信心をもって仏陀に帰依し、法に帰依し、僧伽に帰依すること。バラモンよ、これが、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、この日々の施しと、それに伴う供犠、そしてこの精舎の建立を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠なのである。」
350-351. Tattha yasmā sakiṃ pariccattepi vihāre punappunaṃ chādanakhaṇḍaphullappaṭisaṅkharaṇādivasena kiccaṃ atthiyeva, saraṇaṃ pana ekabhikkhussa vā santike saṅghassa vā gaṇassa vā sakiṃ gahitaṃ gahitameva hoti, natthi tassa punappunaṃ kattabbatā, tasmā taṃ vihāradānato appaṭṭhatarañca appasamārambhatarañca hoti. Yasmā ca saraṇagamanaṃ nāma tiṇṇaṃ ratanānaṃ jīvitapariccāgamayaṃ puññakammaṃ saggasampattiṃ deti, tasmā mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañcāti veditabbaṃ. Tiṇṇaṃ pana ratanānaṃ jīvitapariccāgavasena yaññoti vuccati.
350-351. ここで、一度寄進された僧院でさえ、屋根の修理や補修などのために、繰り返し仕事がある。しかし、1人の僧侶または共同体や集団の庇護は、一度受ければ、受けたままになる。そのために繰り返し行う必要はない。それゆえ、それは僧院の寄進よりも負担が少なく、負担も少ない。そして、三宝への帰依は、生命を捧げるほどの功徳であり、天国への幸福を与えるため、より多くの利益があり、より多くの結果があると理解されるべきである。三宝への帰依は、生命を捧げるため、祭祀と呼ばれる。
351. Attano santakāti attaniyā. Duppariccajanaṃ lobhaṃ niggaṇhituṃ asakkontassa. Saṅghassa vā gaṇassa vā santiketi yojanā. Tatthāti yathāgahite saraṇe. Natthi punappunaṃ kattabbatā viññūjātikassāti adhippāyo. **‘‘Jīvitapariccāgamayaṃ puñña’’**nti ‘‘sace tvaṃ na yathāgahitaṃ saraṇaṃ bhindissati, evāhaṃ taṃ māremī’’ti yadipi koci tiṇhena satthena jīvitā voropeyya, tathāpi ‘‘nevāhaṃ buddhaṃ na buddhoti, dhammaṃ na dhammoti, saṅghaṃ na saṅghoti vadāmī’’ti daḷhataraṃ katvā gahitasaraṇassa vasena vuttaṃ.
351. 自分のもの、とは、自分の所有物である。手放すことが難しい執着を抑えることができない者のために。僧侶や集団のそばにいる、と解釈されるべきである。そこでは、如来が説かれたように、帰依することである。賢い者にとっては、何度も繰り返す必要はない、というのが趣旨である。「命を捨てることさえも、功徳である」とは、「もしあなたが如来に帰依することを破るならば、私はあなたを殺すであろう」と、たとえ誰かが鋭い刃物で命を奪おうとしても、「私は仏を仏とせず、法を法とせず、僧を僧としない」と、より強く帰依した者のために述べられた。
352. ‘‘Atthi pana, bho gotama, añño yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena imehi ca saraṇagamanehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「ゴータマ様、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、この日々の施しと、それに伴う供犠、この精舎の建立、そしてこれらの帰依を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠は他にありますか?」
‘‘Atthi kho, brāhmaṇa, añño yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena imehi ca saraṇagamanehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti.
「バラモンよ、この三種の供犠の完成と十六の供犠の要素、この日々の施しと、それに伴う供犠、この精舎の建立、そしてこれらの帰依を持つものよりも、さらに少なく、さらに容易に始められ、さらに大きな果報と、さらに大きな利益をもたらす供犠は他にある。」
‘‘Katamo pana so, bho gotama, yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena imehi ca saraṇagamanehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「しかし、ゴータマ様、どのような犠牲が、この三種の犠牲の成就、十六種の供物、この常なる施し、この随順の犠牲、この僧院の寄進、これらの帰依、これらより少なく準備され、少なく始められ、しかしより大きな果報とより大きな利益をもたらすのですか?」
‘‘Yo kho, brāhmaṇa, pasannacitto sikkhāpadāni samādiyati – pāṇātipātā veramaṇiṃ, adinnādānā veramaṇiṃ, kāmesumicchācārā veramaṇiṃ, musāvādā veramaṇiṃ, surāmerayamajjapamādaṭṭhānā veramaṇiṃ. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena imehi ca saraṇagamanehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti.
「ブラフマンよ、心を清めた者が戒律を守る。すなわち、生き物を殺すことから遠ざかる、盗むことから遠ざかる、邪な性行為から遠ざかる、偽りを語ることから遠ざかる、酒や酩酊をもたらすものから遠ざかる。ブラフマンよ、この犠牲こそが、この三種の犠牲の成就、十六種の供物、この常なる施し、この随順の犠牲、この僧院の寄進、これらの帰依、これらより少なく準備され、少なく始められ、しかしより大きな果報とより大きな利益をもたらすのだ。」
352. Idaṃ sutvā brāhmaṇo cintesi – ‘‘attano jīvitaṃ nāma parassa pariccajituṃ dukkaraṃ, atthi nu kho itopi appaṭṭhataro yañño’’ti tato taṃ pucchanto puna ‘‘atthi pana, bho gotamā’’tiādimāha. Tattha pāṇātipātā veramaṇītiādīsu veramaṇī nāma virati. Sā tividhā hoti – sampattavirati, samādānavirati setughātaviratīti. Tattha yo sikkhāpadāni agahetvāpi kevalaṃ attano jātigottakulāpadesādīni anussaritvā – ‘‘na me idaṃ patirūpa’’nti pāṇātipātādīni na karoti, sampattavatthuṃ pariharati. Tato ārakā viramati. Tassa sā virati sampattaviratīti veditabbā.
352. これを聞いて、バラモンは考えた。「自分の生命を他人に捧げることは難しい。これよりもっと負担の少ない祭祀はあるのでしょうか」と。それゆえ、彼に尋ねながら、再び「ところで、ゴータマ様」などと言った。ここで、殺生をしないなどの戒律は、戒めである。それは3種類ある。達成の戒め、授戒の戒め、橋を壊す戒めである。ここで、戒律を受けずに、ただ自分の家柄、氏族、出身などを思い出して、「これは私にふさわしくない」として、殺生などをしない。達成された対象を避ける。それから遠く離れて戒める。その戒めは達成の戒めと理解されるべきである。
‘‘Ajjatagge jīvitahetupi pāṇaṃ na hanāmī’’ti vā ‘‘pāṇātipātā viramāmī’’ti vā ‘‘veramaṇiṃ samādiyāmī’’ti vā evaṃ sikkhāpadāni gaṇhantassa pana virati samādānaviratīti veditabbā.
「今日から、命のために殺生はしない」とか、「殺生を戒めます」、「戒めを受けます」などと言って、戒律を受ける者の戒めは、授戒の戒めと理解されるべきである。
Ariyasāvakānaṃ pana maggasampayuttā virati setughātavirati nāma. Tattha purimā dve viratiyo yaṃ voropanādivasena vītikkamitabbaṃ jīvitindriyādivatthu, taṃ ārammaṇaṃ katvā pavattanti. Pacchimā nibbānārammaṇāva. Ettha ca yo pañca sikkhāpadāni ekato gaṇhati, tassa ekasmiṃ bhinne sabbāni bhinnāni honti. Yo ekekaṃ gaṇhati, so yaṃ vītikkamati, tadeva bhijjati. Setughātaviratiyā pana bhedo nāma natthi, bhavantarepi hi ariyasāvako jīvitahetupi neva pāṇaṃ hanati na suraṃ pivati. Sacepissa surañca khīrañca missetvā mukhe pakkhipanti, khīrameva pavisati, na surā. Yathā kiṃ? Koñcasakuṇānaṃ khīramissake udake khīrameva pavisati? Na udakaṃ. Idaṃ yonisiddhanti ce, idaṃ dhammatāsiddhanti ca veditabbaṃ. Yasmā pana saraṇagamane diṭṭhiujukakaraṇaṃ nāma bhāriyaṃ. Sikkhāpadasamādāne pana viratimattakameva. Tasmā etaṃ yathā vā tathā vā gaṇhantassāpi sādhukaṃ gaṇhantassāpi appaṭṭhatarañca appasamārambhatarañca. Pañcasīlasadisassa pana dānassa abhāvato ettha mahapphalatā mahānisaṃsatā ca veditabbā. Vuttañhetaṃ –
聖者の弟子たちの道に合致した戒めは、橋を壊す戒めと呼ばれる。ここで、前の2つの戒めは、犠牲にするべき生命の器官などの対象を、犠牲にして行われる。後の戒めは涅槃を対象とする。ここで、5つの戒律を一度に受ける者は、1つが破られれば、すべてが破られる。1つずつ受ける者は、破るものは、それだけが破られる。橋を壊す戒めには、破れることはない。たとえ来世においても、聖者の弟子は、命のために殺生をしないし、酒も飲まない。たとえ酒と牛乳を混ぜて口に入れても、牛乳だけが入る。それはどのようにして? 白鳥の群れが、牛乳が混ざった水に牛乳だけが入るか? 水は入らない。これは証拠であると、これも自然の摂理であると理解されるべきである。ここで、帰依においては、見解をまっすぐにするという重いものがある。戒律の授与においては、ただ戒めだけがある。それゆえ、それをどのように受けても、正しく受けても、負担が少なく、負担も少ない。5つの戒律に似た施しがないため、ここで多くの利益と多くの結果があると理解されるべきである。このように言われている。
‘‘Pañcimāni , bhikkhave, dānāni mahādānāni aggaññāni rattaññāni vaṃsaññāni porāṇāni asaṃkiṇṇāni asaṃkiṇṇapubbāni na saṅkiyanti na saṅkiyissanti appaṭikuṭṭhāni samaṇehi brāhmaṇehi viññūhi. Katamāni pañca? Idha, bhikkhave, ariyasāvako pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hoti. Pāṇātipātā paṭivirato, bhikkhave, ariyasāvako aparimāṇānaṃ sattānaṃ abhayaṃ deti, averaṃ deti abyāpajjhaṃ deti. Aparimāṇānaṃ sattānaṃ abhayaṃ datvā averaṃ datvā abyāpajjhaṃ datvā aparimāṇassa abhayassa averassa abyāpajjhassa bhāgī hoti. Idaṃ, bhikkhave, paṭhamaṃ dānaṃ mahādānaṃ…pe… viññūhīti.
「15の施し、比丘たちよ、偉大な施しであり、最高であり、知者によって知られ、家系によって知られ、古くからあり、混じりけがなく、かつて混じりけがなかったものであり、疑われず、疑われることもなく、賢者たちによって非難されることもない。その15とは何か? ここで、比丘たちよ、聖者の弟子は殺生をやめて、殺生から遠ざかる。殺生から遠ざかる、比丘たちよ、聖者の弟子は、無数の生き物に安全を与え、敵意なく、無害な状態を与える。無数の生き物に安全を与え、敵意なく、無害な状態を与えたことで、無量の安全、敵意のなさ、無害さの分け前を得る。これが、比丘たちよ、最初の施し、偉大な施し…(略)…賢者たちによる」と。(アングッタラ・ニカーヤ 8.39)。
Puna caparaṃ, bhikkhave, ariyasāvako adinnādānaṃ pahāya…pe… kāmesumicchācāraṃ pahāya…pe… musāvādaṃ pahāya…pe… surāmerayamajjapamādaṭṭhānaṃ pahāya…pe… imāni kho, bhikkhave, pañca dānāni mahādānāni aggaññāni…pe… viññūhī’’ti (a. ni. 8.39).
さらに、比丘たちよ、聖者の弟子は、盗みを行わず…(略)…不適切な性行為を行わず…(略)…偽りを語らず…(略)…酒や薬酒による放縦をしない…(略)…これらの15の施し、比丘たちよ、偉大な施しであり、最高であり…(略)…賢者たちによる」と。(アングッタラ・ニカーヤ 8.39)。
Idañca pana sīlapañcakaṃ – ‘‘attasinehañca jīvitasinehañca pariccajitvā rakkhissāmī’’ti samādinnatāya yaññoti vuccati. Tattha kiñcāpi pañcasīlato saraṇagamanameva jeṭṭhakaṃ, idaṃ pana saraṇagamaneyeva patiṭṭhāya rakkhitasīlavasena mahapphalanti vuttaṃ.
そして、この5つの戒律は、「自分自身への愛と生命への愛を捧げて守る」という決意であるため、祭祀と呼ばれる。ここで、たとえ5つの戒律から帰依が最も重要であっても、これは帰依の上に成り立ち、戒律を守るという結果として、多くの利益があると述べられている。
352. Saraṇaṃ upagatena kāyavācācittehi sakkaccaṃ vatthuttayapūjā kātabbā, tattha ca saṃkileso parihanitabbo, sikkhāpadāni pana samādānamattaṃ, sampattavatthuto viramaṇamattañcāti saraṇagamanato sīlassa appaṭṭhataratā, appasamārambhataratā ca veditabbā. Sabbesaṃ sattānaṃ jīvitadānādinā daṇḍanidhānato, sakalalokiyalokuttaraguṇādhiṭṭhānato cassa mahapphalamahānisaṃsataratā daṭṭhabbā.
352. 帰依した者は、身、口、意によって、三宝に丁重に供養すべきである。そして、そこで汚れを避けるべきである。戒律は、ただ守ること、そして、所有物から離れることである。帰依することによって、戒律の弱さがなくなり、習得への熱意がなくなることが理解されるべきである。全ての生き物に対して、命を与えることなどによって、そして、全ての世俗的・超世俗的な徳に帰依することによって、その功徳と恩恵が非常に大きいことが理解されるべきである。
Vakkhamānanayena ca verahetutāya veraṃ vuccati pāṇātipātādipāpadhammo, taṃ maṇati ‘‘mayi idha ṭhitāya kathaṃ āgacchasī’’ti tajjentī viya nīharatīti veramaṇī, tato vā pāpadhammato viramati etāyāti ‘‘viramaṇī’’ti vattabbe niruttinayena ikārassa ekāraṃ katvā **‘‘veramaṇī’’**ti vuttā. Asamādinnasīlassa sampattato yathāupaṭṭhitavītikkamitabbavatthuto virati sampattavirati. Samādānavasena uppannā virati samādānavirati. Setu vuccati ariyamaggo, tappariyāpannā hutvā pāpadhammānaṃ samucchedavasena ghātanavirati setughātavirati. Idāni tisso viratiyo sarūpato dassetuṃ **‘‘tatthā’’**tiādi vuttaṃ. Pariharatīti avītikkamavasena parivajjeti. Na hanāmīti ettha iti-saddo ādiattho, tena ‘‘adinnaṃ nādiyāmī’’ti evaṃ ādīnaṃ saṅgaho, vā-saddena vā, tenāha **‘‘sikkhāpadāni gaṇhantassā’’**ti.
先に述べたように、敵意の根源であることから、敵意とは殺生などの悪徳のことである。それは、「私がここにいるのに、なぜ来るのか」と叱るように追い払う、という意味である。「離れる」とは、悪徳から離れるということである。本来「離れる」と言うべきところを、促音(イ)をエに変えて「離れる」と述べられた。守られていない戒律では、守られたものを超えてしまうことから、離れることは「成就した離」である。守ることによって生じる離は「成就した離」である。橋とは聖なる道であり、それらに属し、悪徳を断ち切ることによる殺生を離れることは「橋を壊す離」である。今、三つの離をその姿で示すために、「そこでは」と述べられた。守る、とは、超えないことによって避けることである。殺さない、とは、ここで「イティ」という言葉は「など」を意味し、それゆえ「盗まない」などの意味が含まれる。「ヴァー」という言葉は「あるいは」を意味する。それゆえ、「戒律を学ぶ者」と言われた。
Maggasampayuttāti sammādiṭṭhiyādimaggasampayuttā. Idāni tāsaṃ viratīnaṃ ārammaṇato vibhāgaṃ dassetuṃ **‘‘tatthā’’**tiādi vuttaṃ. Purimā dveti sampattasamādānaviratiyo. Pacchimāti setughātavirati. Sabbānipi bhinnāni honti ekajjhaṃ samādinnattā. Tadeva bhijjati visuṃ visuṃ samādinnattā . Gahaṭṭhavasena cetaṃ vuttaṃ. Bhedo nāma natthi paṭipakkhasamucchindanena akuppasabhāvattā, tenāha **‘‘bhavantarepī’’**ti. Yonisiddhanti manussatiracchānānaṃ uddhaṃ tiriyameva dīghatā viya jātisiddhanti attho. Bodhisatte kucchigate bodhisattamātusīlaṃ viya dhammatāya sabhāveneva siddhaṃ dhammatāsiddhaṃ, maggadhammatāya vā ariyamaggānubhāvena siddhaṃ dhammatāsiddhaṃ. Diṭṭhiujukaraṇaṃ nāma bhāriyaṃ dukkhaṃ, tasmā saraṇagamanaṃ sikkhāpadasamādānato mahaṭṭhatarameva, na appaṭṭhataranti adhippāyo. Yathā tathā vā gaṇhantassāpīti ādaragāravaṃ akatvā samādiyantassāpi. Sādhukaṃ gaṇhantassāpīti sakkaccaṃ sīlāni samādiyantassāpi, na diguṇaṃ, tiguṇaṃ vā ussāho karaṇīyo.
道に結びついた、とは、正見などの道に結びついたものである。今、それらの離の対象からの区分を示すために、「そこでは」と述べられた。前の二つとは、成就した離である。後のものとは、橋を壊す離である。全てが一つに結びついているので、別々になることはない。それは、対立するものを滅することによって、壊れない性質を持つからである。それゆえ、「転生しても」と言われた。生得の真実とは、人間や動物が縦に長く伸びるように、生まれつきの真実という意味である。菩薩が胎内に宿っている時の菩薩の母の戒律は、生まれつきの真実であり、聖なる道の力によって成就した生まれつきの真実である。見解を正すことは、重い苦しみである。それゆえ、帰依することは、戒律を守ることから、より偉大である。より偉大でないわけではない、というのが趣旨である。たとえ、いい加減に学ぶ者であっても、たとえ、真剣に学ぶ者であっても、より偉大である。真剣に学ぶ者であっても、二倍、三倍の努力をすべきである。
Abhayadānatāya sīlassa dānabhāvo, anavasesaṃ vā sattanikāyaṃ dayati tena rakkhatīti dānaṃ, sīlaṃ. ‘‘Aggānī’’ti ñātattā aggaññāni. Cirarattatāya ñātattā rattaññāni. ‘‘Ariyānaṃ sādhūnaṃ vaṃsānī’’ti ñātattā vaṃsaññāni. **‘‘Porāṇānī’’**tiādīsu purimānaṃ etāni porāṇāni. Sabbaso kenacipi pakārena sādhūhi na kiṇṇāni na khittāni na chaḍḍitānīti asaṅkiṇṇāni. Ayañca nayo nesaṃ yathā atīte, evaṃ etarahi, anāgate cāti āha **‘‘asaṅkiṇṇapubbāni na saṅkiyanti na saṅkiyissantī’’**ti. Tato eva appapikuṭṭhāni na paṭikkhittāni. Na hi kadācipi viññū samaṇabrāhmaṇā hiṃsādipāpadhammaṃ anujānanti. Aparimāṇānaṃ sattānaṃ abhayaṃ detīti sabbesu bhūtesu nihitadaṇḍattā sakalassapi sattanikāyassa bhayābhāvaṃ deti. Na hi ariyasāvakato kassaci bhayaṃ hoti. Averanti verābhāvaṃ. Abyāpajjhanti niddukkhataṃ.
恐れを与えないことから、戒律は施しである。あるいは、全ての生き物を与え、それによって守る、それが施し、戒律である。「最高の」とは、知られていることから、最高のものとされる。「長い間」とは、知られていることから、長い間知られているものとされる。「聖者の家系」とは、知られていることから、家系を知るものとされる。「古い」などの中で、これらは古いものである。いかなる方法によっても、賢者によって汚されていない、捨てられていない、という意味で、汚されていないものである。この法則は、過去にも、現在にも、未来にも当てはまる。それゆえ、「汚されていない、捨てられていない」と言われた。それゆえ、軽蔑されていない、否定されていない。なぜなら、いかなる時も、賢い修行者やバラモンは、殺生などの悪徳を許さないからである。不滅とは、敵意がないことである。傷つけないとは、苦しみがないことである。
Nanu ca pañcasīlaṃ sabbakālikaṃ, na ca ekantato vimuttāyatanaṃ, saraṇagamanaṃ pana buddhuppādahetukaṃ, ekantavimuttāyatanañca, tattha kathaṃ saraṇāgamanato pañcasīlassa mahapphalatāti āha **‘‘kiñcāpī’’**tiādi. Jeṭṭhakanti uttamaṃ. **‘‘Saraṇagamaneyeva patiṭṭhāyā’’**ti iminā tassa sīlassa saraṇagamanena abhisaṅkhatatamāha.
五戒は常に守られるべきであるが、必ずしも解脱につながるわけではない。しかし、帰依は仏の出現によって生じ、必ず解脱につながる。それゆえ、帰依することが、五戒よりも大きな功徳をもたらす、と言われた。「たとえ」などと述べられた。「最も偉大な」とは、最高のものである。「帰依にこそ基づく」とは、この戒律が帰依によって築かれることを意味する。
353. ‘‘Atthi pana, bho gotama, añño yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena imehi ca saraṇagamanehi imehi ca sikkhāpadehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「しかし、ゴータマ様、どのような犠牲が、この三種の犠牲の成就、十六種の供物、この常なる施し、この随順の犠牲、この僧院の寄進、これらの帰依、これらの戒律、これらより少なく準備され、少なく始められ、しかしより大きな果報とより大きな利益をもたらすのですか?」
‘‘Atthi kho, brāhmaṇa, añño yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena imehi ca saraṇagamanehi imehi ca sikkhāpadehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti.
「ブラフマンよ、そのような犠牲がある。この三種の犠牲の成就、十六種の供物、この常なる施し、この随順の犠牲、この僧院の寄進、これらの帰依、これらの戒律、これらより少なく準備され、少なく始められ、しかしより大きな果報とより大きな利益をもたらす。」
‘‘Katamo pana so, bho gotama, yañño imāya ca tividhāya yaññasampadāya soḷasaparikkhārāya iminā ca niccadānena anukulayaññena iminā ca vihāradānena imehi ca saraṇagamanehi imehi ca sikkhāpadehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cā’’ti?
「しかし、ゴータマ様、どのような犠牲が、この三種の犠牲の成就、十六種の供物、この常なる施し、この随順の犠牲、この僧院の寄進、これらの帰依、これらの戒律、これらより少なく準備され、少なく始められ、しかしより大きな果報とより大きな利益をもたらすのですか?」
‘‘Idha, brāhmaṇa, tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho…pe… (yathā 190-212 anucchedesu, evaṃ vitthāretabbaṃ). Evaṃ kho, brāhmaṇa, bhikkhu sīlasampanno hoti…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, yañño purimehi yaññehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro ca…pe… dutiyaṃ jhānaṃ…pe… tatiyaṃ jhānaṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Ayampi kho, brāhmaṇa, yañño purimehi yaññehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro cāti. Ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti…pe… ayampi kho, brāhmaṇa, yañño purimehi yaññehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro ca…pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānāti. Ayampi kho, brāhmaṇa, yañño purimehi yaññehi appaṭṭhataro ca appasamārambhataro ca mahapphalataro ca mahānisaṃsataro ca. Imāya ca, brāhmaṇa, yaññasampadāya aññā yaññasampadā uttaritarā vā paṇītatarā vā natthī’’ti.
「ブラフマンよ、ここでは、如来が世に現れる。阿羅漢、正等覚者…。(190〜212節のように、詳細に説明せよ)。ブラフマンよ、このように、比丘は戒律を具え…第一禅定に入って住する。ブラフマンよ、この犠牲こそが、先の犠牲より少なく準備され、少なく始められ、しかしより大きな果報とより大きな利益をもたらす…。第二禅定…第三禅定…第四禅定に入って住する。ブラフマンよ、この犠牲もまた、先の犠牲より少なく準備され、少なく始められ、しかしより大きな果報とより大きな利益をもたらす。智慧と見識へと心を向ける…。ブラフマンよ、この犠牲もまた、先の犠牲より少なく準備され、少なく始められ、しかしより大きな果報とより大きな利益をもたらす…。これ以上はないと知る。ブラフマンよ、この犠牲もまた、先の犠牲より少なく準備され、少なく始められ、しかしより大きな果報とより大きな利益をもたらす。ブラフマンよ、この犠牲の成就に勝る、あるいはより優れた犠牲の成就はない。」
353. Idampi sutvā brāhmaṇo cintesi – ‘‘pañcasīlaṃ nāma rakkhituṃ garukaṃ, atthi nu kho aññaṃ kiñci īdisameva hutvā ito appaṭṭhatarañca mahapphalatarañcā’’ti. Tato taṃ pucchanto punapi – ‘‘atthi pana, bho gotamā’’tiādimāha. Athassa bhagavā tividhasīlapāripūriyaṃ ṭhitassa paṭhamajjhānādīnaṃ yaññānaṃ appaṭṭhatarañca mahapphalatarañca dassetukāmo buddhuppādato paṭṭhāya desanaṃ ārabhanto ‘‘idha brāhmaṇā’’tiādimāha. Tattha yasmā heṭṭhā vuttehi guṇehi samannāgato paṭhamaṃ jhānaṃ, paṭhamajjhānādīsu ṭhito dutiyajjhānādīni nibbattento na kilamati, tasmā tāni appaṭṭhāni appasamārambhāni. Yasmā panettha paṭhamajjhānaṃ ekaṃ kappaṃ brahmaloke āyuṃ deti. Dutiyaṃ aṭṭhakappe. Tatiyaṃ catusaṭṭhikappe. Catutthaṃ pañcakappasatāni. Tadeva ākāsānañcāyatanādisamāpattivasena bhāvitaṃ vīsati, cattālīsaṃ, saṭṭhi, caturāsīti ca kappasahassāni āyuṃ deti; tasmā mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañca. Nīvaraṇādīnaṃ pana paccanīkānaṃ dhammānaṃ pariccattattā taṃ yaññanti veditabbaṃ.
353. これを聞いて、バラモンは考えた。「5つの戒律を守ることは難しい。これと同じように、これよりも負担が少なく、もっと多くの利益のあるものはあるのでしょうか」と。それゆえ、彼に尋ねながら、再び「ところで、ゴータマ様」などと言った。そこで、仏は、3つの戒律の完成に留まり、初禅などの祭祀の、より少ない負担と、より多くの利益を示すために、仏の出現から説法を始め、「ここで、バラモンたち」などと言った。ここで、先に述べられた功徳を備えた初禅は、第二禅などを完成させる際に苦労しないため、それらは負担が少なく、負担も少ない。ここで、初禅は1劫の間、梵天界での寿命を与える。第二禅は8劫。第三禅は64劫。第四禅は500劫。それは、空無辺処などの境地に進むことで、20、40、60、80劫の寿命を与える。それゆえ、それはより多くの利益であり、より多くの結果である。しかし、五蓋などの反対の法を捨てるため、それは祭祀と呼ばれる。
Vipassanāñāṇampi yasmā catutthajjhānapariyosānesu guṇesu patiṭṭhāya nibbattento na kilamati, tasmā appaṭṭhaṃ appasamārambhaṃ; vipassanāsukhasadisassa pana sukhassa abhāvā mahapphalaṃ. Paccanīkakilesapariccāgato yaññoti. Manomayiddhipi yasmā vipassanāñāṇe patiṭṭhāya nibbattento na kilamati, tasmā appaṭṭhā appasamārambhā; attano sadisarūpanimmānasamatthatāya mahapphalā. Attano paccanīkakilesapariccāgato yañño. Iddhividhañāṇādīnipi yasmā manomayañāṇādīsu patiṭṭhāya nibbattento na kilamati, tasmā appaṭṭhāni appasamārambhāni, attano attano paccanīkakilesappahānato yañño. Iddhividhaṃ panettha nānāvidhavikubbanadassanasamatthatāya. Dibbasotaṃ devamanussānaṃ saddasavanasamatthatāya; cetopariyañāṇaṃ paresaṃ soḷasavidhacittajānanasamatthatāya; pubbenivāsānussatiñāṇaṃ icchiticchitaṭṭhānasamanussaraṇasamatthatāya; dibbacakkhu icchiticchitarūpadassanasamatthatāya; āsavakkhayañāṇaṃ atipaṇītalokuttaramaggasukhanipphādanasamatthatāya mahapphalanti veditabbaṃ. Yasmā pana arahattato visiṭṭhataro añño yañño nāma natthi, tasmā arahattanikūṭeneva desanaṃ samāpento – ‘‘ayampi kho, brāhmaṇā’’tiādimāha.
ヴィパッサナー(観察)の智慧も、第四禅の境涯において、その功徳に安住して生み出されるので、労することなく、得難く、始めることも困難であるが、ヴィパッサナーの喜びに匹敵する喜びに欠けるため、大きな実りがある。それは、敵対する煩悩を断ち切ることからの、供犠である。神通力(超能力)も、ヴィパッサナーの智慧に安住して生み出されるので、労することなく、得難く、始めることも困難であるが、それ自身の姿に似たものを創造する能力があるため、大きな実りがある。それは、それ自身の敵対する煩悩を断ち切ることからの、供犠である。神通変化の智慧なども、欲界の神通力に安住して生み出されるので、労することなく、得難く、始めることも困難であるが、それぞれが敵対する煩悩を断ち切ることからの、供犠である。神通変化とは、ここでは、様々な変化を見せる能力のことである。天耳(天上界の耳)とは、人や神々の音を聞く能力のことである。他心通(他人の心を読み取る智慧)とは、16種類の他人の心を理解する能力のことである。宿命通(過去世を思い出す智慧)とは、望む望む場所を思い出す能力のことである。天眼(天上界の眼)とは、望む望む姿を見る能力のことである。漏尽通(煩悩を尽くす智慧)とは、極めて尊い現世を超えた聖なる道からの喜びに満ちた完成をもたらす能力であるため、大きな実りがある。なぜなら、阿羅漢(聖者の位)よりも優れた供犠は存在しないので、阿羅漢の位をもって説法を終えながら、「この方も、バラモンよ」といったように語られたのである。
353. Īdisamevāti evaṃ saṃkilesaṃ paṭipakkhameva hutvā. Heṭṭhā vuttehi guṇehīti ettha heṭṭhā vuttaguṇā nāma saraṇagamanaṃ, sīlasampadā, indriyesu guttadvāratāti evaṃ ādayo. Paṭhamajjhānaṃ nibbattento na kilamatīti yojanā. Tānīti paṭhamajjhānādīni. **‘‘Paṭhamajjhāna’’**nti ukkaṭṭhaniddeso ayanti āha **‘‘ekaṃ kappa’’**nti, ekaṃ mahākappanti attho. Hīnaṃ pana paṭhamajjhānaṃ, majjhimañca asaṅkhyeyyakappassa tatiyaṃ bhāgaṃ, upaḍḍhakappañca **āyuṃ deti. ‘‘Dutiyaṃ aṭṭhakappe’’**ti ādīsupi iminā nayena attho veditabbo, mahākappavaseneva ca gahetabbaṃ. Yasmā vā paṇītāniyevettha jhānāni adhippetāni mahapphalatarabhāvadassanaparattā desanāya, tasmā **‘‘paṭhamajjhānaṃ ekaṃ kappa’’**ntiādi vuttaṃ. Tadevāti catutthajjhānameva. Yadi evaṃ kathaṃ āruppatāti āha **‘‘ākāsānañcāyatanādī’’**tiādi.
353. このように、汚れに反し、先に述べられた徳、すなわち帰依、戒律の成就、感覚器官の門を閉ざすことなど。初禅を成就させる時、苦しまない、と解釈されるべきである。それらとは、初禅などである。「初禅」とは、最高のものである、というのは、彼が言った「一つのカルパ」とは、一つの大カルパという意味である。低い初禅は、無量のカルパの三分の一、半カルパ、そして寿命を与える。同様に「八つのカルパ」などにも、この意味で解釈されるべきである。大カルパという言葉で理解されるべきである。なぜなら、ここで意図されているのは、より大きな功徳を示すための、より優れた禅であるから、「初禅は一つのカルパ」などと述べられた。それ自身とは、第四禅のことである。もしそうなら、なぜ四無色定について言及しないのか、と問うなら、「空無辺処など」と述べられた。
Sammadeva niccasaññādipaṭipakkhavidhamanavasena pavattamānā pubbabhāgiye eva bodhipakkhiyadhamme sammānentī vipassanā vipassakassa anappakaṃ pītisomanassaṃ samāvahatīti āha **‘‘vipassanā…pe… abhāvā’’**ti. Tenāha bhagavā –
正しく、不変の認識などに対抗する力によって、菩提に達する道に属する法を正す、観察する者にとって、多くの喜びと満足をもたらす、と述べられた。「観察する...など、存在しない」と。それゆえ、世尊は言われた。
‘‘Yato yato sammasati, khandhānaṃ udayabbayaṃ;
「どれだけ観察しても、五蘊の生滅に。喜びと歓喜を得る、それは不滅だと知る。」(ダンマパダ374)
Labhatī pītipāmojjaṃ, amataṃ taṃ vijānata’’nti. (dha. pa. 374);
「どれだけ観察しても、五蘊の生滅に。喜びと歓喜を得る、それは不滅だと知る。」(ダンマパダ374)
Yasmā ayaṃ desanā iminā anukkamena imāni ñāṇāni nibbattentassa vasena pavattitā, tasmā **‘‘vipassanāñāṇe patiṭṭhāya nibbattento’’**ti heṭṭhimaṃ heṭṭhimaṃ uparimassa uparimassa patiṭṭhābhūtaṃ katvā vuttaṃ. Samānarūpanimmānaṃ nāma manomayiddhiyā aññehi asādhāraṇakiccanti āha **‘‘attano…pe… mahapphalā’’**ti. Vikubbanadassanasamatthatāyāti hatthiassādivividharūpakaraṇaṃ vikubbanaṃ, tassa dassanasamatthabhāvena. Icchiticchitaṭṭhānaṃ nāma purimajātīsu icchiticchito khandhappadeso. Samāpentoti pariyosāpento.
この教えは、これらの知識を次々と生じさせることによって、伝えられた。それゆえ、「観察の知識に根ざして、生じさせる」と、下のものが上のものの根拠となるように述べられた。同質の創造とは、神通力によって、他の者と共有されない行為である、と述べられた。「自分自身...など、大きな功徳」と。変化する姿を見せる能力とは、象や馬などの様々な姿を作り出すこと、それを見る能力である。望む場所とは、過去の生で望んだ姿のことである。終える、とは、終わらせることである。
Kūṭadantaupāsakattapaṭivedanā 供犠を終えたクータダンタの在家信者
354. Evaṃ vutte, kūṭadanto brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama! Seyyathāpi bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti; evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gataṃ. Esāhaṃ bho gotama satta ca usabhasatāni satta ca vacchatarasatāni satta ca vacchatarīsatāni satta ca ajasatāni satta ca urabbhasatāni muñcāmi, jīvitaṃ demi, haritāni ceva tiṇāni khādantu, sītāni ca pānīyāni pivantu, sīto ca nesaṃ vāto upavāyatū’’ti.
353. その時、クータダンタ・ブラフマンは尊師にこう言った。「素晴らしい、ゴータマ様、素晴らしい、ゴータマ様!ゴータマ様、それは、伏せられたものを起こし、隠されたものを明らかにし、迷った人に道を教え、暗闇に油灯を灯すようなものです。『目のある者は形を見ることができる』と。まさにそのように、ゴータマ様は様々な方法で法を説かれました。私はゴータマ様、法、そして比丘僧団に帰依します。ゴータマ様、今日から死ぬまで、私を在家信者としてお受け取りください。ゴータマ様、私は七百頭の雄牛、七百頭の仔牛、七百頭の雌牛、七百頭の羊、七百頭の山羊を放ちます。生命を捧げます。草を食べさせ、冷たい水を飲ませ、涼しい風を吹かせましょう。」
Sotāpattiphalasacchikiriyā 声聞果の実現
355. Atha kho bhagavā kūṭadantassa brāhmaṇassa anupubbiṃ kathaṃ kathesi, seyyathidaṃ, dānakathaṃ sīlakathaṃ saggakathaṃ; kāmānaṃ ādīnavaṃ okāraṃ saṃkilesaṃ nekkhamme ānisaṃsaṃ pakāsesi. Yadā bhagavā aññāsi kūṭadantaṃ brāhmaṇaṃ kallacittaṃ muducittaṃ vinīvaraṇacittaṃ udaggacittaṃ pasannacittaṃ, atha yā buddhānaṃ sāmukkaṃsikā dhammadesanā, taṃ pakāsesi – dukkhaṃ samudayaṃ nirodhaṃ maggaṃ. Seyyathāpi nāma suddhaṃ vatthaṃ apagatakāḷakaṃ sammadeva rajanaṃ paṭiggaṇheyya, evameva kūṭadantassa brāhmaṇassa tasmiññeva āsane virajaṃ vītamalaṃ dhammacakkhuṃ udapādi – ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti.
354. その時、尊師はクータダンタ・ブラフマンに順を追って説法された。すなわち、布施の教え、戒律の教え、天国の教え。欲望の欠点、苦しみ、汚れ、出離の功徳を説かれた。尊師はクータダンタ・ブラフマンが、心を澄ませ、柔和になり、妨げがなく、向上し、信じる心を持っていることを知った時、仏陀の特別な法説、すなわち苦、苦の生起、苦の滅尽、苦の滅尽に至る道をお説きになった。まるで、黒点がなく清浄な布が染料をよく受け入れるように、クータダンタ・ブラフマンのこの場において、汚れがなく、垢のない法眼が生じた。「生起するものはすべて滅尽するものである。」
356. Atha kho kūṭadanto brāhmaṇo diṭṭhadhammo pattadhammo viditadhammo pariyogāḷhadhammo tiṇṇavicikiccho vigatakathaṃkatho vesārajjappatto aparappaccayo satthusāsane bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘adhivāsetu me bhavaṃ gotamo svātanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’’ti. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena.
355. その時、クータダンタ・ブラフマンは、法を見た者、法を得た者、法を知った者、法を深く理解した者、疑いを晴らした者、疑問がなくなった者、師の教えに対する確信を得た者として、尊師にこう言った。「ゴータマ様、明日、比丘僧団と共に食事をお取りください。」尊師は沈黙によって承諾された。
357. Atha kho kūṭadanto brāhmaṇo bhagavato adhivāsanaṃ viditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi. Atha kho kūṭadanto brāhmaṇo tassā rattiyā accayena sake yaññavāṭe paṇītaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ paṭiyādāpetvā bhagavato kālaṃ ārocāpesi – ‘‘kālo, bho gotama; niṭṭhitaṃ bhatta’’nti.
356. その時、クータダンタ・ブラフマンは尊師の承諾を得て、席を立って尊師を礼拝し、右繞りをして立ち去った。その夜が明けると、クータダンタ・ブラフマンは自身の供犠の場に、美味しい食べ物を準備し、尊師に食事の時を知らせた。「ゴータマ様、時です。食事が準備できました。」
358. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya saddhiṃ bhikkhusaṅghena yena kūṭadantassa brāhmaṇassa yaññavāṭo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi.
357. その時、尊師は朝、衣を整え、鉢と衣を手に取り、比丘僧団と共にクータダンタ・ブラフマンの供犠の場へ行かれた。そこに着き、用意された席に座られた。
Atha kho kūṭadanto brāhmaṇo buddhappamukhaṃ bhikkhusaṅghaṃ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi. Atha kho kūṭadanto brāhmaṇo bhagavantaṃ bhuttāviṃ onītapattapāṇiṃ aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho kūṭadantaṃ brāhmaṇaṃ bhagavā dhammiyā kathāya sandassetvā samādapetvā samuttejetvā sampahaṃsetvā uṭṭhāyāsanā pakkāmīti.
その時、クータダンタ・ブラフマンは、仏陀をはじめとする比丘僧団に、美味しい食べ物を自らの手で振る舞い、もてなした。その時、クータダンタ・ブラフマンは、食事を終え、鉢を置かれた尊師のそばに、低い席を取って座った。片側に座ったクータダンタ・ブラフマンに、尊師は法話で励まし、奮起させ、鼓舞し、喜ばせ、席を立って去られた。
Kūṭadantasuttaṃ niṭṭhitaṃ pañcamaṃ.
クータダンタ経了
354-358. Evaṃ vutteti evaṃ bhagavatā vutte desanāya pasīditvā saraṇaṃ gantukāmo kūṭadanto brāhmaṇo – ‘etaṃ abhikkantaṃ bho, gotamā’tiādikaṃ vacanaṃ avoca. Upavāyatūti upagantvā sarīradarathaṃ nibbāpento tanusītalo vāto vāyatūti. Idañca pana vatvā brāhmaṇo purisaṃ pesesi – ‘‘gaccha, tāta, yaññavāṭaṃ pavisitvā sabbe te pāṇayo bandhanā mocehī’’ti. So ‘‘sādhū’’ti paṭissuṇitvā tathā katvā āgantvā ‘‘muttā bho, te pāṇayo’’ti ārocesi. Yāva brāhmaṇo taṃ pavattiṃ na suṇi, na tāva bhagavā dhammaṃ desesi. Kasmā? ‘‘Brāhmaṇassa citte ākulabhāvo atthī’’ti. Sutvā panassa ‘‘bahū vata me pāṇā mocitā’’ti cittacāro vippasīdati. Bhagavā tassa vippasannamanataṃ ñatvā dhammadesanaṃ ārabhi. Taṃ sandhāya – ‘‘atha kho bhagavā’’tiādi vuttaṃ. Puna ‘kallacitta’ntiādi ānupubbikathānubhāvena vikkhambhitanīvaraṇataṃ sandhāya vuttaṃ. Sesaṃ uttānatthamevāti.
354-358。このように説かれた、すなわち、世尊がこのように説かれたとき、バラモンであるクーターダンタは説法に満足し、帰依しようとして、「それは素晴らしいです、ゴータマ様」といった言葉を発した。冷たい風が吹きますように、すなわち、近づいて、その身の苦しみを鎮めるために、心地よい涼風が吹きますように、という意味である。そして、バラモンは従者を遣わした。「行け、我が子よ、供犠の場所に入り、すべての生き物を縛りから解き放て」と。彼は「承知いたしました」と応え、その通りに行い、戻ってきて、「皆様、生き物たちは解放されました」と報告した。バラモンがその報告を聞くまで、世尊は説法を始められなかった。なぜか?「バラモンの心は乱れている」と(世尊は)知っておられたからである。その報告を聞いて、「ああ、私の多くの生き物を解放した」と、彼の心は清らかになった。世尊は、彼の心が清らかになったのを知って、説法を始められた。それについて、「そこで世尊は」といった言葉が語られている。再び、「心が清らかである」といった言葉は、順序立てられた教えによって、煩悩が抑えられたことを意味している。残りは、そのままの意味である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
スマングルヴィラシニーのディガニカーヤ(長部経典)の註釈より
Kūṭadantasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
クーターダンタ経の註釈、了
6. Mahālisuttaṃ 6. マハリ経
Brāhmaṇadūtavatthu ブラフマン使者の話
359. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā vesāliyaṃ viharati mahāvane kūṭāgārasālāyaṃ. Tena kho pana samayena sambahulā kosalakā ca brāhmaṇadūtā māgadhakā ca brāhmaṇadūtā vesāliyaṃ paṭivasanti kenacideva karaṇīyena. Assosuṃ kho te kosalakā ca brāhmaṇadūtā māgadhakā ca brāhmaṇadūtā – ‘‘samaṇo khalu, bho, gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito vesāliyaṃ viharati mahāvane kūṭāgārasālāyaṃ. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī’’ti.
359. 私はこのように聞いた。ある時、尊師はコーサラとマガダの多くのブラフマン使者たちが、何らかの用事でヴェーサーリーに滞在していた時、ヴェーサーリーのマハーヴァーナのクータガーラ・サーラーに住まわれていた。その時、コーサラとマガダのブラフマン使者たちは、次のような噂を聞いた。「ゴータマという沙門、釈迦族の王子が、釈迦族から出家して、ヴェーサーリーのマハーヴァーナのクータガーラ・サーラーに住んでおられる。その尊師ゴータマについて、素晴らしい評判が広まっている。『その尊師は、阿羅漢、正等覚者、明行具足、善逝、世間を知る者、無上の調御師、神々や人間たちの師、仏陀、尊師である』と。彼は、神々、マーラ、梵天と共に、沙門、バラモン、神々、人間を含む世界を、自ら深く悟り、世に示しておられる。彼は法を説く。初めに善く、中に善く、終わりに善く、意味があり、言葉があり、完全で、純粋な梵行を示される。そのような阿羅漢に会うことは、なんと素晴らしいことだろう。」
359. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā vesāliyanti mahālisuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Vesāliyanti punappunaṃ visālabhāvūpagamanato vesālīti laddhanāmake nagare. Mahāvaneti bahinagare himavantena saddhiṃ ekābaddhaṃ hutvā ṭhitaṃ sayaṃ jātavanaṃ atthi, yaṃ mahantabhāveneva mahāvananti vuccati, tasmiṃ mahāvane. Kūṭāgārasālāyanti tasmiṃ vanasaṇḍe saṅghārāmaṃ patiṭṭhapesuṃ. Tattha kaṇṇikaṃ yojetvā thambhānaṃ upari kūṭāgārasālāsaṅkhepena devavimānasadisaṃ pāsādaṃ akaṃsu, taṃ upādāya sakalopi saṅghārāmo ‘‘kūṭāgārasālā’’ti paññāyittha. Bhagavā taṃ vesāliṃ upanissāya tasmiṃ saṅghārāme viharati. Tena vuttaṃ – ‘‘vesāliyaṃ viharati mahāvane kūṭāgārasālāya’’nti. Kosalakāti kosalaraṭṭhavāsino. Māgadhakāti magadharaṭṭhavāsino. Karaṇīyenāti avassaṃ kattabbakammena. Yañhi akātumpi vaṭṭati, taṃ kiccanti vuccati, yaṃ avassaṃ kātabbameva, taṃ karaṇīyaṃ nāma.
359。このように、私は聞いた。ある時、世尊はヴェーサーリーに滞在されていた(マハーリ経)。そこでの、これまでになかった言葉の解説である。ヴェーサーリーとは、繰り返し、広大になったため、ヴェーサーリーという名で呼ばれる都市である。マハーヴァーナ(大森林)とは、都市の外にある、ヒマラヤ山脈と一体となって存在していた、自生した森のことで、その広大さからマハーヴァーナと呼ばれる。そのマハーヴァーナにある。「クーターガーラサーラー(宝形殿舎)」(講堂)とは、その森の中に僧院を建立した。そこに、屋根の棟木を設けて柱の上に、宝形殿舎(講堂)という、神々の宮殿に似た建物を建てた。それを元にして、僧院全体が「クーターガーラサーラー」(講堂)として知られるようになった。世尊は、そのヴェーサーリーの近くで、その僧院に滞在されていた。それゆえ、「ヴェーサーリーに滞在されていた、マハーヴァーナのクーターガーラサーラー(講堂)に」と語られたのである。コーサラ人とは、コーサラ国の住民である。マガダ人とは、マガダ国の住民である。すべきこととは、必ずしなければならない行いである。なぜなら、しなくてもよいことは「事」と呼ばれ、必ずしなければならないことは「すべきこと」と呼ばれるからである。
359. Punappunaṃ visālībhāvūpagamanatoti pubbe kira puttadhītuvasena dve dve hutvā soḷasakkhattuṃ jātānaṃ licchavīrājakumārānaṃ saparivārānaṃ anukkameneva vaḍḍhantānaṃ nivāsanaṭṭhānārāmuyyānapokkharaṇīādīnaṃ patiṭṭhānassa appahonakatāya nagaraṃ tikkhattuṃ gāvutantarena gāvutantarena parikkhipiṃsu, tenassa punappunaṃ visālībhāvaṃ gatattā ‘‘vesālī’’ tveva nāmaṃ jātaṃ, tena vuttaṃ **‘‘punappunaṃ visālībhāvūpagamanato vesālīti laddhanāmake nagare’’**ti. Sayaṃjātanti sayameva jātaṃ aropimaṃ. Mahantabhāvenevāti rukkhagacchānaṃ, ṭhitokāsassa ca mahantabhāvena, tenāha **‘‘himavantena saddhiṃ ekābaddhaṃ hutvā’’**ti. Kūṭāgārasālāsaṅkhepenāti haṃsavaṭṭakacchannena kūṭāgārasālāniyāmena. Kosalesu jātā, bhavā vā, taṃ vā raṭṭhaṃ nivāso etesanti kosalakā. Evaṃ māgadhakā veditabbā. Yassa akaraṇe puggalo mahājāniyo hoti, taṃ karaṇaṃ arahatīti karaṇīyaṃ tena karaṇīyena, tenāha **‘‘avassaṃ kattabbakammenā’’**ti. Taṃ kiccanti vuccati sati samavāye kātabbato.
359. 再三、広大になったことは、以前は子供と娘としてそれぞれ二人ずついた、十六回生まれたリッチャヴィ王子の家族が、次第に成長していくにつれて、住む場所、園、庭園、池などが足りなくなったため、都を三回、牛の歩く範囲で囲んだ。それゆえ、再三広大になったので、「ヴェーサーリー」という名がついた。それゆえ、**「再三広大になったため、ヴェーサーリーという名がついた都」**と述べられている。 自生とは、自然に生じた、植えられたものではないこと。巨大であることによってとは、木や草、そしてそこに存在する空間が巨大であることによって。それゆえ、**「ヒマラヤ山脈と共に一体となって」**と述べられている。 九重の屋根の宝形造りとは、ハンスヴァッタ(象徴的な鳥)の屋根で飾られた宝形造りの屋根の様式で。 コーサラ国で生まれた者、あるいはコーサラ国で生きる者、その国に住む者たちをコーサラ人という。マガーダ人も同様に理解すべきである。 行わない場合に、人が大きな利益を得られること、それは行うべきことである。それゆえ、**「必ず行われるべき仕事」**と述べられている。その仕事とは、集会において行われるべきことである。
360. Atha kho te kosalakā ca brāhmaṇadūtā māgadhakā ca brāhmaṇadūtā yena mahāvanaṃ kūṭāgārasālā tenupasaṅkamiṃsu. Tena kho pana samayena āyasmā nāgito bhagavato upaṭṭhāko hoti. Atha kho te kosalakā ca brāhmaṇadūtā māgadhakā ca brāhmaṇadūtā yenāyasmā nāgito tenupasaṅkamiṃsu. Upasaṅkamitvā āyasmantaṃ nāgitaṃ etadavocuṃ – ‘‘kahaṃ nu kho, bho nāgita, etarahi so bhavaṃ gotamo viharati? Dassanakāmā hi mayaṃ taṃ bhavantaṃ gotama’’nti. ‘‘Akālo kho, āvuso, bhagavantaṃ dassanāya, paṭisallīno bhagavā’’ti. Atha kho te kosalakā ca brāhmaṇadūtā māgadhakā ca brāhmaṇadūtā tattheva ekamantaṃ nisīdiṃsu – ‘‘disvāva mayaṃ taṃ bhavantaṃ gotamaṃ gamissāmā’’ti.
360. その時、コーサラとマガダのブラフマン使者たちは、マハーヴァーナのクータガーラ・サーラーへ行った。その時、尊者ナーギタは尊師の侍者であった。その時、コーサラとマガダのブラフマン使者たちは、尊者ナーギタのところへ行った。行って、尊者ナーギタにこう言った。「ナーギタ様、今、尊師ゴータマはどこにおられますか?私たちは尊師ゴータマにお会いしたいのです。」「今は尊師にお会いする時ではありません。尊師は隠遁されています。」その時、コーサラとマガダのブラフマン使者たちは、そこで片側に座った。「尊師ゴータマにお会いしてから、帰ろう。」
360. Paṭisallīno bhagavāti nānārammaṇacārato paṭikkamma sallīno nilīno, ekībhāvaṃ upagamma ekattārammaṇe jhānaratiṃ anubhavatīti attho. Tatthevāti tasmiññeva vihāre. Ekamantanti tasmā ṭhānā apakkamma tāsu tāsu rukkhacchāyāsu nisīdiṃsu.
360。世尊は一人静かに座っておられた、すなわち、様々な対象から離れて静かに、一人になって、一つの対象に心を集中して禅定の喜びを味わっておられた、という意味である。そこに、すなわち、その僧院に。一人で、すなわち、その場所から離れて、それぞれの木陰に座られた。
360. Yā buddhānaṃ uppajjanārahā nānattasaññā, tāsaṃ vasena nānārammaṇācārato. Sambhavantasseva paṭisedho. Paṭikkammāti nivattitvā tathā cittaṃ anuppādetvā. Sallīnoti jhānasamāpattiyā ekattārammaṇaṃ allīno.
360. 仏陀の出現を待つ、様々な認識(心)があり、それらに基づいて、様々な対象を実践することによる。出現すること自体の否定。 処置とは、退いて、そのように心を起こさないこと。 埋没とは、禅定の境地による、一つの対象に没頭すること。
Oṭṭhaddhalicchavīvatthu オッダッダ・リッチャヴィーの話
361. Oṭṭhaddhopi licchavī mahatiyā licchavīparisāya saddhiṃ yena mahāvanaṃ kūṭāgārasālā yenāyasmā nāgito tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ nāgitaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho oṭṭhaddhopi licchavī āyasmantaṃ nāgitaṃ etadavoca – ‘‘kahaṃ nu kho, bhante nāgita, etarahi so bhagavā viharati arahaṃ sammāsambuddho, dassanakāmā hi mayaṃ taṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddha’’nti. ‘‘Akālo kho, mahāli, bhagavantaṃ dassanāya, paṭisallīno bhagavā’’ti. Oṭṭhaddhopi licchavī tattheva ekamantaṃ nisīdi – ‘‘disvāva ahaṃ taṃ bhagavantaṃ gamissāmi arahantaṃ sammāsambuddha’’nti.
361. オッダッダ・リッチャヴィーも、多くのリッチャヴィーの群衆と共に、マハーヴァーナのクータガーラ・サーラーへ、尊者ナーギタのところへ行った。行って、尊者ナーギタを礼拝し、片側に立った。片側に立ったオッダッダ・リッチャヴィーは、尊者ナーギタにこう言った。「ナーギタ様、今、尊師ゴータマ、阿羅漢、正等覚者はどこにおられますか?私たちは尊師ゴータマ、阿羅漢、正等覚者にお会いしたいのです。」「今は尊師にお会いする時ではありません。尊師は隠遁されています。」オッダッダ・リッチャヴィーも、そこで片側に座った。「尊師にお会いしてから、帰ろう。」
361. Oṭṭhaddhoti addhoṭṭhatāya evaṃladdhanāmo. Mahatiyā licchavīparisāyāti purebhattaṃ buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa dānaṃ datvā bhagavato santike uposathaṅgāni adhiṭṭhahitvā gandhamālādīni gāhāpetvā ugghosanāya mahatiṃ licchavirājaparisaṃ sannipātāpetvā tāya nīlapītādivaṇṇavatthābharaṇavilepanapaṭimaṇḍitāya tāvatiṃsaparisasappaṭibhāgāya mahatiyā licchaviparisāya saddhiṃ upasaṅkami. Akālo kho mahālīti tassa oṭṭhaddhassa mahālīti mūlanāmaṃ, tena mūlanāmamattena naṃ thero mahālīti ālapati. Ekamantaṃ nisīdīti patirūpāsu rukkhacchāyāsu tāya licchaviparisāya saddhiṃ ratanattayassa vaṇṇaṃ kathayanto nisīdi.
361。オッターダッハとは、半分(オッダ)に覆われた(ッハ)という、そのように名付けられた者である。偉大なリッチャヴィ族の集会と共に、すなわち、食事の前に、仏陀をはじめとする僧伽に施しを与え、世尊のもとで、ポ―サタ(布薩)の戒律を遵守することを決意し、香や花などを捧げ持ち、人々を招集するために、偉大なリッチャヴィ王の集会を招集し、その(集会)は青や黄色などの衣服、装飾品、化粧品で飾られ、忉利天(第三十三天)の集会に匹敵するほど偉大なリッチャヴィ族の集会と共に、近づいてこられた。時期尚早です、マハーリよ、すなわち、そのオッターダッハという根本の名前、その根本の名前で、長老マハーリはそのように呼ぶ。一人静かに座られた、すなわち、それぞれ適切な木陰で、そのリッチャヴィ族の集会と共に、三宝の功徳を語りながら座られた。
361. Addhoṭṭhatāyāti tassa kira uttaroṭṭhaṃ appakatāya tiriyaṃ phāletvā apanītaddhaṃ viya khāyati cattāro dante, dve ca dāṭhā na chādeti, tena naṃ **‘‘oṭṭhaddho’’**ti voharanti. Ayaṃ kira upāsako saddho pasanno dāyako dānapati buddhamāmako dhammamāmako saṅghamāmako, tenāha purebhattantiādi.
361. 唇が厚いとは、その人の上唇が、口を覆うほどではなく、半分に切ったように見えるほど、四本の歯と二本の犬歯が隠れないことで、それゆえ、人々は彼を**「オッダッダ」**と呼んだ。この在家信者は、信仰深く、信心があり、施しをする人で、仏、法、僧を崇敬する人であった。それゆえ、食事の前など、と述べられている。
362. Atha kho sīho samaṇuddeso yenāyasmā nāgito tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ nāgitaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho sīho samaṇuddeso āyasmantaṃ nāgitaṃ etadavoca – ‘‘ete, bhante kassapa, sambahulā kosalakā ca brāhmaṇadūtā māgadhakā ca brāhmaṇadūtā idhūpasaṅkantā bhagavantaṃ dassanāya; oṭṭhaddhopi licchavī mahatiyā licchavīparisāya saddhiṃ idhūpasaṅkanto bhagavantaṃ dassanāya, sādhu, bhante kassapa, labhataṃ esā janatā bhagavantaṃ dassanāyā’’ti.
362. その時、シーハという沙門弟子が、尊者ナーギタのところへ行った。行って、尊者ナーギタを礼拝し、片側に立った。片側に立ったシーハという沙門弟子は、尊者ナーギタにこう言った。「尊者カッサパ、ここにコーサラとマガダの多くのブラフマン使者たちが、尊師にお会いするために来られました。オッダッダ・リッチャヴィーも、多くのリッチャヴィーの群衆と共に、尊師にお会いするために来られました。尊者カッサパ、この人々が尊師にお会いできるようにしてください。」「それならば、シーハよ、あなたが尊師に伝えてください。」「はい、尊師。」シーハという沙門弟子は、尊者ナーギタの言葉を受けて、尊師のところへ行った。行って、尊師を礼拝し、片側に立った。片側に立ったシーハという沙門弟子は、尊師にこう言った。「尊師、ここにコーサラとマガダの多くのブラフマン使者たちが、尊師にお会いするために来られました。オッダッダ・リッチャヴィーも、多くのリッチャヴィーの群衆と共に、尊師にお会いするために来られました。尊師、この人々が尊師にお会いできるようにしてください。」「それならば、シーハよ、僧院の裏に席を用意してください。」「はい、尊師。」シーハという沙門弟子は、尊師の言葉を受けて、僧院の裏に席を用意した。
‘‘Tena hi, sīha, tvaññeva bhagavato ārocehī’’ti. ‘‘Evaṃ, bhante’’ti kho sīho samaṇuddeso āyasmato nāgitassa paṭissutvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho sīho samaṇuddeso bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘ete, bhante, sambahulā kosalakā ca brāhmaṇadūtā māgadhakā ca brāhmaṇadūtā idhūpasaṅkantā bhagavantaṃ dassanāya, oṭṭhaddhopi licchavī mahatiyā licchavīparisāya saddhiṃ idhūpasaṅkanto bhagavantaṃ dassanāya. Sādhu, bhante, labhataṃ esā janatā bhagavantaṃ dassanāyā’’ti. ‘‘Tena hi, sīha, vihārapacchāyāyaṃ āsanaṃ paññapehī’’ti. ‘‘Evaṃ, bhante’’ti kho sīho samaṇuddeso bhagavato paṭissutvā vihārapacchāyāyaṃ āsanaṃ paññapesi.
「それならば、シーハよ、そなたが御仏に申し上げなさい」 「承知いたしました、尊師」と、シーハという名の剃髪した若者は、尊いナーギタの言葉に答え、御仏のもとへ参詣した。参詣して御仏を礼拝し、一歩退いてお側に侍った。一歩退いて侍ったシーハという名の剃髪した若者は、御仏にこのように申し上げた――「尊師よ、多くのコーサラ国のバラモン使者やマガダ国のバラモン使者たちが、尊き御方にお目通りするために、ここに参詣しておられます。また、オッダビーという名のリッチャヴィ族の者が、多くのリッチャヴィ族の群衆と共に、尊き御方にお目通りするために、ここに参詣しておられます。尊師よ、この民衆が尊き御方にお目通りできますよう、お許しくださいませ」 「それならば、シーハよ、精舎の裏手の陰に座席を設けなさい」 「承知いたしました、尊師」と、シーハという名の剃髪した若者は、御仏の言葉に答え、精舎の裏手の陰に座席を設けた。
362. Sīho samaṇuddesoti āyasmato nāgitassa bhāgineyyo sattavassakāle pabbajitvā sāsane yuttapayutto ‘‘sīho’’ti evaṃnāmako sāmaṇero, so kira taṃ mahāparisaṃ disvā – ‘‘ayaṃ parisā mahatī, sakalaṃ vihāraṃ pūretvā nisinnā, addhā bhagavā ajja imissā parisāya mahantena ussāhena dhammaṃ desessati, yaṃnūnāhaṃ upajjhāyassācikkhitvā bhagavato mahāparisāya sannipatitabhāvaṃ ārocāpeyya’’nti cintetvā yenāyasmā nāgito tenupasaṅkami. Bhante kassapāti theraṃ gottena ālapati. Esā janatāti eso janasamūho.
362。シーハ、修行僧、すなわち、長老ナーギタの甥で、7歳で出家し、教えに励んで「シーハ」という名の小僧であった。彼はその偉大な集会を見て、「この集会は偉大だ、僧院全体を満たして座っている。きっと世尊は今日、この集会のために、大きな努力をもって説法されるだろう。なぜ私は、師に告げずに、世尊の偉大な集会に人々が集まっていることを伝えようか」と考えて、長老ナーギタのもとへ行った。カッサパ長老、すなわち、長老を氏名で呼ぶ。この人々、すなわち、この人々の集まり。
Tvaññeva bhagavato ārocehīti sīho kira bhagavato vissāsiko, ayañhi thero thūlasarīro, tenassa sarīragarutāya uṭṭhānanisajjādīsu ālasiyabhāvo īsakaṃ appahīno viya hoti. Athāyaṃ sāmaṇero bhagavato kālena kālaṃ vattaṃ karoti. Tena naṃ thero ‘‘tvampi dasabalassa vissāsiko’’ti vatvā gaccha tvaññevārocehīti āha. Vihārapacchāyāyanti vihārachāyāyaṃ, kūṭāgāramahāgehacchāyāya pharitokāseti attho. Sā kira kūṭāgārasālā dakkhiṇuttarato dīghā pācīnamukhā, tenassā purato mahatī chāyā patthaṭā hoti, sīho tattha bhagavato āsanaṃ paññapesi.
あなた自身が世尊に伝えてください、すなわち、シーハは世尊と親しかったので、この長老は体が大きいので、起き上がったり座ったりすることが少し怠惰であった。そこで、この小僧は、世尊の元へ時々通っていた。それゆえ、長老は彼に「あなたも10の力を持つ者(仏)と親しい」と言って、「行きなさい、あなた自身が伝えなさい」と言った。僧院の陰に、すなわち、僧院の陰、宝形殿舎(講堂)の大きな建物の陰に。それは、その宝形殿舎(講堂)が、南から北へ長く、東向きであったため、その前面に大きな影が広がっていた。シーハはそこで、世尊の席を設けた。
362. Sāsane yuttapayuttoti bhāvanaṃ anuyutto. Sabbattha sīhasamānavuttinopi bhagavato parisāya mahante sati tadajjhāsayānurūpaṃ pavattiyamānāya dhammadesanāya viseso hotīti āha **‘‘mahantena ussāhena dhammaṃ desessatī’’**ti.
362. 教団における、尽力している者とは、修行に励む者である。どこでも、獅子のように振る舞う者であっても、世尊の集会で、偉大な人たちがいる場合、その人の意向に沿って説かれる法話には、特別なことがある。それゆえ、**「偉大な努力をもって法を説くであろう」**と述べられている。
**‘‘Vissāsiko’’**ti vatvā tamassa vissāsikabhāvaṃ vibhāvetuṃ **‘‘ayañhī’’**tiādi vuttaṃ. Therassa khīṇā savassasato ālasiyabhāvo ‘‘appahīno’’ti na vattabbo, vāsanālesaṃ pana upādāyāha **‘‘īsakaṃ appahīno viya hotī’’**ti. Na hi sāvakānaṃ savāsanā kilesā pahīyanti.
**「信頼する者」**と言って、その人の信頼する性質を明らかにするために、**「この者」**などが説かれている。長老の、煩悩が滅し尽くされた者は、怠惰の性質が「まだ消えていない」とは知られない。しかし、煩悩の痕跡を考慮して、**「わずかにまだ消えていないようである」**と述べられている。なぜなら、弟子たちの煩悩は、痕跡とともに消え去ることはないからである。
363. Atha kho bhagavā vihārā nikkhamma vihārapacchāyāyaṃ paññatte āsane nisīdi. Atha kho te kosalakā ca brāhmaṇadūtā māgadhakā ca brāhmaṇadūtā yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Oṭṭhaddhopi licchavī mahatiyā licchavīparisāya saddhiṃ yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi.
363. その後、世尊は精舎から出て、精舎の陰に設けられた座に坐られた。そのとき、コーサラ国のバラモンたちの使者たちも、マガダ国のバラモンたちの使者たちも、世尊のもとへやって来て、世尊と歓談された。歓談し、親しく語り合った後、一方に座られた。リッチャヴィー族のオッタッダも、大勢のリッチャヴィー族の集会の人々と共に、世尊のもとへやって来て、世尊に敬礼して、一方に座った。
363. Atha kho bhagavā dvārantarehi ceva vātapānantarehi ca nikkhamitvā vidhāvantāhi vippharantīhi chabbaṇṇāhi buddharasmīhi saṃsūcitanikkhamano valāhakantarato puṇṇacando viya kūṭāgārasālato nikkhamitvā paññattavarabuddhāsane nisīdi. Tena vuttaṃ – ‘‘atha kho bhagavā vihārā nikkhamma vihārapacchāyāya paññatte āsane nisīdī’’ti.
363。そこで世尊は、扉の間や窓の間から、放たれる6色の仏陀の光を浴びながら、雲間から現れる満月のように、宝形殿舎(講堂)から現れ、設けられた立派な仏陀の座に座られた。それゆえ、「そこで世尊は、僧院から現れて、僧院の陰に設けられた席に座られた」と語られたのである。
363. Vineyyajanānurodhena buddhānaṃ pāṭihāriyavijambhanaṃ hotīti vuttaṃ **‘‘atha kho bhagavā’’**tiādi, tenevāha **‘‘saṃsūcitanikkhamano’’**ti. Gandhakuṭito nikkhamanavelāyañhi chabbaṇṇā buddharasmiyo āveḷāveḷāyamalāyamalā hutvā savisesā pabhassarā vinicchariṃsu.
363. 教化されるべき人々の意向に沿って、仏陀の奇跡の現示がある。それゆえ、**「すると世尊は」**などが説かれている。それゆえ、**「示唆に富んだ出御」**と述べられている。香閣から出御される時、六色の仏舎利は、円く、鮮やかに輝き、特別な光を放って現れた。
364. Ekamantaṃ nisinno kho oṭṭhaddho licchavī bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘purimāni, bhante, divasāni purimatarāni sunakkhatto licchaviputto yenāhaṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā maṃ etadavoca – ‘yadagge ahaṃ, mahāli, bhagavantaṃ upanissāya viharāmi, na ciraṃ tīṇi vassāni, dibbāni hi kho rūpāni passāmi piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, no ca kho dibbāni saddāni suṇāmi piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyānī’ti. Santāneva nu kho, bhante, sunakkhatto licchaviputto dibbāni saddāni nāssosi piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, udāhu asantānī’’ti?
364. 一方に座ったリッチャヴィー族のオッタッダは、世尊にこのように言った。「尊師よ、以前、リッチャヴィー族の長であるスナックタが私のところに来て、私にこう言いました。『マーハリ、私が世尊に帰依して暮らしてから、まだ三年も経っていません。しかし、私は美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見ていますが、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声は聞いていません。』尊師よ、スナックタは、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞いていないのですか、それとも、そのような声は存在しないのでしょうか。」
364. Tato paranti ‘‘hiyyo’’ti vuttadivasato anantaraṃ paraṃ purimataraṃ atisayena purimattā. Iti imesu dvīsu vavatthito yathākkamaṃ purimapurimatarabhāvo. Evaṃ santepi yadettha ‘‘purimatara’’nti vuttaṃ, tato pabhuti yaṃ yaṃ oraṃ, taṃ taṃ purimaṃ, yaṃ yaṃ paraṃ, taṃ taṃ purimataraṃ, orapārabhāvassa viya purimapurimatarabhāvassa ca apekkhāsiddhito, tenāha **‘‘tato paṭṭhāyā’’**tiādi. Mūladivasato paṭṭhāyātiādidivasato paṭṭhāya. Agganti paṭhamaṃ. Taṃ panettha parā atītā koṭi hotīti āha **‘‘parakoṭiṃ katvā’’**ti. Yaṃ-saddayogena cāyaṃ ‘‘viharāmī’’ti vattamānappayogo, attho pana atītakālavaseneva veditabbo, tenāha **‘‘vihāsinti vuttaṃ hotī’’**ti. Paṭhamavikappe ‘‘viharāmī’’ti padassa ‘‘yadagge’’ti iminā ujukaṃ sambandho dassito, dutiyavikappe pana ‘‘tīṇi vassānī’’ti imināpi.
364. それ以降とは、「昨日」と言われた日の翌日以降、それ以前よりも、はるかに以前のことである。このように、この二つの間にある、それぞれの以前と、それ以前の順序。たとえそうであっても、ここに「それ以前」と述べられているのは、それ以降、近い方、それは以前であり、遠い方、それはそれ以前である。近い方と遠い方の性質のように、以前とそれ以前の性質も、比較によって定まる。それゆえ、**「それ以降」**などが述べられている。根本の日から以降、などという日以降。最初とは、第一のこと。それは、かつての、過去の、億(数)である。それゆえ、**「億を数えて」**と述べられている。ヨ~という言葉が使われているので、「過ごす」という現在形の用法だが、意味は過去の時制で理解すべきである。それゆえ、**「過ごすであろう」**と述べられている。第一の選択肢で「過ごす」という言葉の「そのはじめに」という言葉との直接的な関係が示されている。第二の選択肢では、「三年間」という言葉によっても同様である。
Piyajātikānīti iṭṭhasabhāvāni. Sātajātikānīti madhurasabhāvāni. Madhuraṃ viyāti hi ‘‘madhura’’nti vuccati manoramaṃ yaṃ kiñci. Kāmūpasañhitānīti ārammaṇaṃ karontena kāmena upasaṃhitāni, kāmanīyānīti attho, tenāha **‘‘kāmassādayuttānī’’**ti, kāmassādassa yuttāni yogyānīti attho. Sarīrasaṇṭhāneti sarīrabimbe, ādhāre cetaṃ bhummaṃ. Tasmā saddenāti taṃ nissāya tato uppannena saddenāti attho. Madhurenāti iṭṭhena. Ettāvatāti dibbasotañāṇassa parikammākathanamattena. ‘‘Attanā ñātampi na katheti, kimassa sāsane adhiṭṭhānenā’’ti kujjhanto āghātaṃ bandhitvā saha kujjhaneneva jhānābhiññāhi parihāyi. Cintesīti ‘‘kasmā nu kho mayhaṃ taṃ parikammaṃ na kathesī’’ti parivitakkento ayoniso ummujjanavasena cintesi. Anukkamenāti pāthikasutte āgatanayena taṃ taṃ ayuttameva cintento, bhāsanto, karonto ca anukkamena. Bhagavati baddhāghātatāya sāsane patiṭṭhaṃ alabhanto gihibhāvaṃ patvā.
愛する人々とは、望ましい性質を持つ人々である。心地よい性質を持つ人々とは、甘美な性質を持つ人々である。「甘美」とは、心地よい、魅力的なものすべてを意味する。愛欲に結びついたものとは、対象とする時に、愛欲によって結びつけられたもの、すなわち、愛されるべきものである。それゆえ、**「愛欲の楽しみと結びついた」**と述べられている。愛欲の楽しみと結びついた、それにふさわしいという意味である。身体の形とは、身体の姿、それは基盤である。それゆえ、音によってとは、それに基づいて、それから生じた音によってという意味である。甘美なものとは、望ましいもの。これほどまでにとは、天の耳の知恵の準備段階の説明にすぎない。「自分自身も知っていることを話さない、どのようにして教団に貢献するのか」と怒って、敵意を抱き、怒りと共に、禅定や超能力を失った。考えたとは、「なぜ私にその準備段階を話してくれなかったのか」と、不適切に考えたことによって考えた。次第にとは、パティカ経に説かれているように、その都度不適切なことを考え、話し、行うことによって。世尊に敵意を抱いたために、教団に拠り所を得られず、在家に戻った。
Ekaṃsabhāvitasamādhi 一乗に修された三昧
365. ‘‘Santāneva kho, mahāli, sunakkhatto licchaviputto dibbāni saddāni nāssosi piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, no asantānī’’ti. ‘‘Ko nu kho, bhante, hetu, ko paccayo, yena santāneva sunakkhatto licchaviputto dibbāni saddāni nāssosi piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, no asantānī’’ti?
365. 「マーハリよ、スナックタは、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞いていないのです。そのような声は存在しないのではありません。」「尊師よ、それはどのような原因、どのような理由によるのでしょうか。なぜスナックタは、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞いていないのに、そのような声は存在しないのでしょうか。」
364-365. Purimāni , bhante, divasāni purimatarānīti ettha hiyyo divasaṃ purimaṃ nāma, tato paraṃ purimataraṃ. Tato paṭṭhāya pana sabbāni purimāni ceva purimatarāni ca honti. Yadaggeti mūladivasato paṭṭhāya yaṃ divasaṃ aggaṃ parakoṭiṃ katvā viharāmīti attho, yāva vihāsinti vuttaṃ hoti. Idāni tassa parimāṇaṃ dassento ‘‘naciraṃ tīṇi vassānī’’ti āha. Atha vā yadaggeti yaṃ divasaṃ aggaṃ katvā naciraṃ tīṇi vassāni viharāmītipi attho . Yaṃ divasaṃ ādiṃ katvā naciraṃ vihāsiṃ tīṇiyeva vassānīti vuttaṃ hoti. Ayaṃ kira bhagavato pattacīvaraṃ gaṇhanto tīṇi saṃvaccharāni bhagavantaṃ upaṭṭhāsi, taṃ sandhāya evaṃ vadati. Piyarūpānīti piyajātikāni sātajātikāni. Kāmūpasaṃhitānīti kāmassādayuttāni. Rajanīyānīti rāgajanakāni. No ca kho dibbāni saddānīti kasmā sunakkhatto tāni na suṇāti? So kira bhagavantaṃ upasaṅkamitvā dibbacakkhuparikammaṃ yāci, tassa bhagavā ācikkhi, so yathānusiṭṭhaṃ paṭipanno dibbacakkhuṃ uppādetvā devatānaṃ rūpāni disvā cintesi ‘‘imasmiṃ sarīrasaṇṭhāne saddena madhurena bhavitabbaṃ, kathaṃ nu kho naṃ suṇeyya’’nti bhagavantaṃ upasaṅkamitvā dibbasotaparikammaṃ pucchi. Ayañca atīte ekaṃ sīlavantaṃ bhikkhuṃ kaṇṇasakkhaliyaṃ paharitvā badhiramakāsi. Tasmā parikammaṃ karontopi abhabbo dibbasotādhigamāya. Tenassa na bhagavā parikammaṃ kathesi. So ettāvatā bhagavati āghātaṃ bandhitvā cintesi – ‘‘addhā samaṇassa gotamassa evaṃ hoti – ‘ahampi khattiyo ayampi khattiyo, sacassa ñāṇaṃ vaḍḍhissati, ayampi sabbaññū bhavissatī’ti usūyāya mayhaṃ na kathesī’’ti. So anukkamena gihibhāvaṃ patvā tamatthaṃ mahālilicchavino kathento evamāha.
364-365。昨日は、長老、一日、昨日よりも前の日、すなわち、昨日は前の日を意味し、それより前はもっと前の日を意味する。それ以降は、すべての前の日、そしてもっと前の日となる。ヤダーガッティ(その日)とは、根本の日から始まり、その日を最高として過ごしている、という意味であり、ヤヴァ(~まで)という言葉が使われている。今、その期間を示して、「3年未満」と言われた。あるいは、ヤダーガッティ(その日)とは、その日を最高として、3年未満過ごしている、という意味でもある。その日を始まりとして、3年未満過ごした、という意味である。この(弟子)は、世尊の衣と鉢を受け取り、3年間世尊にお仕えした。それについて、このように語られたのである。愛おしいもの、すなわち、愛する親族、心地よいもの。欲望を伴うもの、すなわち、欲望の快楽を伴うもの。愛着を抱かせるもの、すなわち、愛着を生じさせるもの。しかし、天上界の音ではない、すなわち、なぜスナックタッティはそれらの音を聞くことができないのか?彼は世尊のもとへ行き、天眼の修習を求めた。世尊は彼に教えられた。彼は教えられた通りに実践し、天眼を開発して、神々の姿を見て、「この体格では、音は甘いはずだ。どうすればそれを聞くことができるだろうか」と考えて、世尊のもとへ行き、天耳の修習を尋ねた。しかし、彼は過去に、ある戒律を守る比丘の耳に穴を開けて、耳が聞こえなくした。それゆえ、修習を行っても、天耳を得ることはできなかった。それゆえ、世尊は彼に修習を教えられなかった。彼は、これまでのことを理由に、世尊に対して悪意を抱き、「どうせ、サーマナ・ゴータマ(釈迦)はこう思っているのだろう。『私もクシャトリヤ(王族)だし、彼もクシャトリヤだ。もし彼の智慧が増えたら、彼もすべてを知る者になるだろう』と、嫉妬のあまり、私に教えなかったのだろう」と考えた。彼は次第に在家に戻り、そのことをマハー・リッチャヴィ(偉大なリッチャヴィ族)に語って、このように言ったのである。
366. ‘‘Idha , mahāli, bhikkhuno puratthimāya disāya ekaṃsabhāvito samādhi hoti dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. So puratthimāya disāya ekaṃsabhāvite samādhimhi dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. Puratthimāya disāya dibbāni rūpāni passati piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, no ca kho dibbāni saddāni suṇāti piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni. Taṃ kissa hetu? Evañhetaṃ, mahāli, hoti bhikkhuno puratthimāya disāya ekaṃsabhāvite samādhimhi dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ.
366. 「マーハリよ、ここに、ある比丘は、東方を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧を得ています。しかし、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧は得ていません。彼は東方を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧において、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くことはできません。それはなぜか。マーハリよ、それは、ある比丘が東方を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧を得ており、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧を得ていないからです。」
367. ‘‘Puna caparaṃ, mahāli, bhikkhuno dakkhiṇāya disāya…pe… pacchimāya disāya … uttarāya disāya… uddhamadho tiriyaṃ ekaṃsabhāvito samādhi hoti dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. So uddhamadho tiriyaṃ ekaṃsabhāvite samādhimhi dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. Uddhamadho tiriyaṃ dibbāni rūpāni passati piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, no ca kho dibbāni saddāni suṇāti piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni. Taṃ kissa hetu? Evañhetaṃ, mahāli, hoti bhikkhuno uddhamadho tiriyaṃ ekaṃsabhāvite samādhimhi dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ.
367. 「さらに、マーハリよ、ある比丘は、南方を向いて…西方を向いて…北方を向いて…上下左右を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧を得ています。しかし、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧は得ていません。彼は上下左右を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧において、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くことはできません。それはなぜか。マーハリよ、それは、ある比丘が上下左右を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧を得ており、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧を得ていないからです。」
368. ‘‘Idha , mahāli, bhikkhuno puratthimāya disāya ekaṃsabhāvito samādhi hoti dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. So puratthimāya disāya ekaṃsabhāvite samādhimhi dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. Puratthimāya disāya dibbāni saddāni suṇāti piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, no ca kho dibbāni rūpāni passati piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni. Taṃ kissa hetu? Evañhetaṃ, mahāli, hoti bhikkhuno puratthimāya disāya ekaṃsabhāvite samādhimhi dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ.
368. 「マーハリよ、ここに、ある比丘は、東方を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧を得ています。しかし、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧は得ていません。彼は東方を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧において、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見ることはできません。それはなぜか。マーハリよ、それは、ある比丘が東方を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧を得ており、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧を得ていないからです。」
369. ‘‘Puna caparaṃ, mahāli, bhikkhuno dakkhiṇāya disāya…pe… pacchimāya disāya… uttarāya disāya… uddhamadho tiriyaṃ ekaṃsabhāvito samādhi hoti dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. So uddhamadho tiriyaṃ ekaṃsabhāvite samādhimhi dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. Uddhamadho tiriyaṃ dibbāni saddāni suṇāti piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, no ca kho dibbāni rūpāni passati piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni. Taṃ kissa hetu? Evañhetaṃ, mahāli, hoti bhikkhuno uddhamadho tiriyaṃ ekaṃsabhāvite samādhimhi dibbānaṃ saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, no ca kho dibbānaṃ rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ.
369. 「さらに、マーハリよ、ある比丘は、南方を向いて…西方を向いて…北方を向いて…上下左右を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧を得ています。しかし、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧は得ていません。彼は上下左右を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧において、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見ることはできません。それはなぜか。マーハリよ、それは、ある比丘が上下左右を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、一乗に修された三昧を得ており、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、一乗に修された三昧を得ていないからです。」
370. ‘‘Idha , mahāli, bhikkhuno puratthimāya disāya ubhayaṃsabhāvito samādhi hoti dibbānañca rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ dibbānañca saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. So puratthimāya disāya ubhayaṃsabhāvite samādhimhi dibbānañca rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, dibbānañca saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. Puratthimāya disāya dibbāni ca rūpāni passati piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, dibbāni ca saddāni suṇāti piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni. Taṃ kissa hetu? Evañhetaṃ, mahāli, hoti bhikkhuno puratthimāya disāya ubhayaṃsabhāvite samādhimhi dibbānañca rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ dibbānañca saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ.
370. 「マーハリよ、ここに、ある比丘は、東方を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、そして、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、両方に修された三昧を得ています。彼は東方を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、そして、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、両方に修された三昧において、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見、そして、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞きます。それはなぜか。マーハリよ、それは、ある比丘が東方を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、そして、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、両方に修された三昧を得ているからです。」
371. ‘‘Puna caparaṃ, mahāli, bhikkhuno dakkhiṇāya disāya…pe… pacchimāya disāya… uttarāya disāya… uddhamadho tiriyaṃ ubhayaṃsabhāvito samādhi hoti dibbānañca rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, dibbānañca saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. So uddhamadho tiriyaṃ ubhayaṃsabhāvite samādhimhi dibbānañca rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ dibbānañca saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. Uddhamadho tiriyaṃ dibbāni ca rūpāni passati piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, dibbāni ca saddāni suṇāti piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni. Taṃ kissa hetu? Evañhetaṃ, mahāli, hoti bhikkhuno uddhamadho tiriyaṃ ubhayaṃsabhāvite samādhimhi dibbānañca rūpānaṃ dassanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ, dibbānañca saddānaṃ savanāya piyarūpānaṃ kāmūpasaṃhitānaṃ rajanīyānaṃ. Ayaṃ kho mahāli, hetu, ayaṃ paccayo, yena santāneva sunakkhatto licchaviputto dibbāni saddāni nāssosi piyarūpāni kāmūpasaṃhitāni rajanīyāni, no asantānī’’ti.
371. 「さらに、マーハリよ、ある比丘は、南方を向いて…西方を向いて…北方を向いて…上下左右を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、そして、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、両方に修された三昧を得ています。彼は上下左右を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、そして、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、両方に修された三昧において、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見、そして、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞きます。それはなぜか。マーハリよ、それは、ある比丘が上下左右を向いて、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の姿を見るための、そして、美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞くための、両方に修された三昧を得ているからです。マーハリよ、これが、スナックタが美しい、愛らしい、欲望を伴った、心を惹きつけるような天上の声を聞いていないのに、そのような声は存在しないのではないと考える原因であり、理由なのです。」
366-371. Ekaṃsabhāvitoti ekaṃsāya ekakoṭṭhāsāya bhāvito, dibbānaṃ vā rūpānaṃ dassanatthāya dibbānaṃ vā saddānaṃ savanatthāya bhāvitoti attho. Tiriyanti anudisāya. Ubhayaṃsabhāvitoti ubhayaṃsāya ubhayakoṭṭhāsāya bhāvitoti attho. Ayaṃ kho mahāli hetūti ayaṃ dibbānaṃyeva rūpānaṃ dassanāya ekaṃsabhāvito samādhi hetu. Imamatthaṃ sutvā so licchavī cintesi – ‘‘idaṃ dibbasotena saddasuṇanaṃ imasmiṃ sāsane uttamatthabhūtaṃ maññe imassa nūna atthāya ete bhikkhū paññāsampi saṭṭhipi vassāni apaṇṇakaṃ brahmacariyaṃ caranti, yaṃnūnāhaṃ dasabalaṃ etamatthaṃ puccheyya’’nti.
366-371。一つのものに特化して開発された、すなわち、一つの対象、あるいは、天界の姿を見るため、あるいは、天界の音を聞くために開発された、という意味である。あらゆる方向に、すなわち、あらゆる方向に。両方に開発された、すなわち、両方の対象に開発された、という意味である。このマハーリよ、この、すなわち、この天界の姿を見るためだけに、一つの対象に特化して開発された禅定は、原因である。この意味を聞いて、そのリッチャヴィ族は考えた。「この天耳による音の聞き取りは、この教えにおいて最も重要なことだろう。なぜなら、これらの比丘たちは、50年、60年も、完璧な清浄な生活を送っているのだろう。なぜ私は、10の力を持つ者(仏)に、このことを尋ねないのだろうか」と。
366-371. Ekaṃsāyāti tadattheyeva catutthī, tasmā ekaṃsatthanti attho. Aṃsa-saddo cettha koṭṭhāsapariyāyo, so ca adhikārato dibbarūpadassanadibbasaddassavanavasena veditabboti āha **‘‘ekakoṭṭhāsāyā’’**tiādi. Anudisāyāti puratthimadakkhiṇādibhedāya catubbidhāya anudisāya. Ubhayakoṭṭhāsāyāti dibbarūpadassanatthāya, dibbasaddassavanatthāya ca. Bhāvitoti yathā dibbacakkhuñāṇaṃ, dibbasotañāṇañca samadhigataṃ hoti, evaṃ bhāvito. Tayidaṃ visuṃ visuṃ parikammakaraṇena ijjhantīsu vattabbaṃ natthi, ekajjhaṃ ijjhantīsupi kameneva kiccasiddhi ekajjhaṃ kiccasiddhiyā asambhavato. Pāḷiyampi ekassa ubhayasamatthatāsandassanatthameva ‘‘dibbānañca rūpānaṃ dassanāya, dibbānañca saddānaṃ savanāyā’’ti vuttaṃ, na ekajjhaṃ kiccasiddhisambhavato. **‘‘Ekaṃsabhāvito samādhihetū’’**ti iminā sunakkhatto dibbacakkhuñāṇāya eva parikammassa katattā vijjamānampi dibbasaddaṃ nāssossīti dasseti. Apaṇṇakanti avirajjhanakaṃ, anavajjanti vā attho.
366-371. 一つの対象にとは、その対象のための四番目の格変化。それゆえ、一つの対象の意味である。アムサという言葉は、ここでは部分を意味する。それは、天の姿を見るため、天の音を聞くためなどの行為によるものとして理解されるべきである。それゆえ、**「一つの部分に」**などが述べられている。諸方向とは、東、南などの四つの方向。両方の部分にとは、天の姿を見るため、天の音を聞くためである。修行されたとは、天の眼の知恵、天の耳の知恵が獲得されたように、修行されたものである。それは、それぞれ別々に準備を行うことによって達成されるが、一つに達成されるということはない。なぜなら、一つに達成されることは、仕事の達成に不可能であるからである。パーリでも、一つの対象で両方の状況を示すために、「天の姿を見るために、天の音を聞くために」と説かれている。一つに達成されることが不可能だからである。**「一つの対象に修行された禅定の कारण(原因)」**という言葉は、スナックハッタが天の眼の知恵のために準備を行ったため、天の音は聞こえないだろうことを示している。安全とは、離れないこと、あるいは、過ちのないこと。
372. ‘‘Etāsaṃ nūna, bhante, samādhibhāvanānaṃ sacchikiriyāhetu bhikkhū bhagavati brahmacariyaṃ carantī’’ti. ‘‘Na kho, mahāli, etāsaṃ samādhibhāvanānaṃ sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti. Atthi kho, mahāli, aññeva dhammā uttaritarā ca paṇītatarā ca, yesaṃ sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ carantī’’ti.
372. 「尊師よ、比丘たちは、これらの三昧を成就するために、世尊のもとで梵行を修行しているのですか。」「マーハリよ、比丘たちは、これらの三昧を成就するために、私のところで梵行を修行しているのではありません。マーハリよ、さらに優れた、さらに尊い法があります。それらを成就するために、比丘たちは私のところで梵行を修行しているのです。」
372. Tato tamatthaṃ pucchanto ‘‘etāsaṃ nūna, bhante’’tiādimāha. Samādhibhāvanānanti ettha samādhiyeva samādhibhāvanā, ubhayaṃsabhāvitānaṃ samādhīnanti attho. Atha yasmā sāsanato bāhirā etā samādhibhāvanā, na ajjhattikā. Tasmā tā paṭikkhipitvā yadatthaṃ bhikkhū brahmacariyaṃ caranti, taṃ dassento bhagavā ‘‘na kho mahālī’’tiādimāha.
372。そこで、その意味を尋ねながら、「これらの(音)は、長老よ」といったように言った。禅定の開発、すなわち、ここで禅定そのものが禅定の開発であり、両方に開発された禅定、という意味である。しかし、それらは教えの外にあるので、内的なものではない。それゆえ、それらを否定して、比丘たちが清浄な生活を送る目的を示すために、世尊は「そうではありません、マハーリよ」といったように語られたのである。
372. ‘‘Samādhi eva’’ bhāvetabbaṭṭhena samādhibhāvanā. ‘‘Dibbasotañāṇaṃ seṭṭha’’nti maññamānenāpi mahālinā dibbacakkhuñāṇampi tena saha gahetvā ‘‘etāsaṃ nūna bhante’’tiādinā pucchitanti **‘‘ubhayaṃsabhāvitānaṃ samādhīnanti attho’’**ti vuttaṃ. Bāhirā etā samādhibhāvanā aniyyānikattā. Tā hi ito bāhirakānampi ijjhanti. Na ajjhattikā bhagavato sāmukkaṃsikabhāvena appaveditattā. Yadatthanti yesaṃ atthāya. Teti te ariyaphaladhamme. Te hi sacchikātabbāti.
372. 「禅定こそ」修行されるべきであるという理由で、禅定の修行。 「天の耳の知恵が最も優れている」と考えるマハーリでさえ、天の眼の知恵も共に尋ねて、「これらの、尊者よ」などと尋ねた。**「両方に修行された禅定」という意味である**、と述べられている。外部のものは、これらの禅定の修行は、出離を促すものではない。なぜなら、それらは外部でも達成されるからである。内的なものではなく、世尊が独自に説かなかったからである。その目的とは、それらの目的である。それらは、聖なる果報の法である。それらは、実現されるべきである。
Catuariyaphalaṃ 四果
373. ‘‘Katame pana te, bhante, dhammā uttaritarā ca paṇītatarā ca, yesaṃ sacchikiriyāhetu bhikkhū bhagavati brahmacariyaṃ carantī’’ti? ‘‘Idha, mahāli, bhikkhu tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpanno hoti avinipātadhammo niyato sambodhiparāyaṇo. Ayampi kho, mahāli, dhammo uttaritaro ca paṇītataro ca, yassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti.
373. 「尊師よ、それはどのような法で、さらに優れ、さらに尊いのですか。それらを成就するために、比丘たちは世尊のもとで梵行を修行しているのですか。」「マーハリよ、ここに、ある比丘は、三つの結び目を滅尽することによって、悪趣に堕ちない者、必ず悟りに至る者、最終的な解脱に至る者(ソーダーパンナ)となります。マーハリよ、これもまた、さらに優れた、さらに尊い法であり、それらを成就するために、比丘たちは私のところで梵行を修行しています。」
‘‘Puna caparaṃ, mahāli, bhikkhu tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā rāgadosamohānaṃ tanuttā sakadāgāmī hoti, sakideva sakiṃdeva (ka.) imaṃ lokaṃ āgantvā dukkhassantaṃ karoti. Ayampi kho, mahāli, dhammo uttaritaro ca paṇītataro ca, yassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti.
「さらに、マーハリよ、ある比丘は、三つの結び目を滅尽し、貪欲、瞋恚、愚痴を断ち切ることによって、一度だけこの世に来て、苦しみの終焉をもたらす者(サカダーガーミー)となります。マーハリよ、これもまた、さらに優れた、さらに尊い法であり、それらを成就するために、比丘たちは私のところで梵行を修行しています。」
‘‘Puna caparaṃ, mahāli, bhikkhu pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātiko hoti, tattha parinibbāyī, anāvattidhammo tasmā lokā. Ayampi kho, mahāli, dhammo uttaritaro ca paṇītataro ca, yassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti.
「さらに、マーハリよ、ある比丘は、五つの下分結を滅尽することによって、(再生によって)現れる者であり、そこで涅槃に至り、その世界から再び戻ってこない者(アーナーガーミー)となります。マーハリよ、これもまた、さらに優れた、さらに尊い法であり、それらを成就するために、比丘たちは私のところで梵行を修行しています。」
‘‘Puna caparaṃ, mahāli, bhikkhu āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayampi kho, mahāli, dhammo uttaritaro ca paṇītataro ca, yassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti. Ime kho te, mahāli, dhammā uttaritarā ca paṇītatarā ca, yesaṃ sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ carantī’’ti.
「さらに、マーハリよ、ある比丘は、煩悩を滅尽することによって、煩悩のない心解脱、慧解脱を、この世で自ら証悟し、獲得して住んでいます。マーハリよ、これもまた、さらに優れた、さらに尊い法であり、それらを成就するために、比丘たちは私のところで梵行を修行しています。マーハリよ、これらが、さらに優れた、さらに尊い法であり、それらを成就するために、比丘たちは私のところで梵行を修行しているのです。」
373. Tiṇṇaṃ saṃyojanānanti sakkāyadiṭṭhiādīnaṃ tiṇṇaṃ bandhanānaṃ. Tāni hi vaṭṭadukkhamaye rathe satte saṃyojenti, tasmā saṃyojanānīti vuccanti. Sotāpanno hotīti maggasotaṃ āpanno hoti. Avinipātadhammoti catūsu apāyesu apatanadhammo. Niyatoti dhammaniyāmena niyato. Sambodhiparāyaṇoti uparimaggattayasaṅkhātā sambodhi paraṃ ayanaṃ assa, anena vā pattabbāti sambodhiparāyaṇo.
373。3つの結び目、すなわち、我執、疑い、戒律違反などの3つの束縛。それらは、輪廻の苦しみという車輪に人々を縛り付けるので、結び目と呼ばれる。ソーーターパンナ(預流果)になる、すなわち、聖なる道に入る。堕落しない性質、すなわち、4つの悪趣に堕ちない性質である。決定された、すなわち、法の法則によって決定された。悟りへ向かう、すなわち、上位の3つの道からなる悟りが、その後の進むべき道である、あるいは、これによって到達される、という意味で、悟りへ向かう者である。
Tanuttāti pariyuṭṭhānamandatāya ca kadāci karahaci uppattiyā ca tanubhāvā. Orambhāgiyānanti heṭṭhābhāgiyānaṃ, ye hi baddho upari suddhāvāsabhūmiyaṃ nibbattituṃ na sakkoti. Opapātikoti sesayonipaṭikkhepavacanametaṃ. Tattha parinibbāyīti tasmiṃ uparibhaveyeva parinibbānadhammo. Anāvattidhammoti tato brahmalokā puna paṭisandhivasena anāvattanadhammo. Cetovimuttinti cittavisuddhiṃ, sabbakilesabandhanavimuttassa arahattaphalacittassetaṃ adhivacanaṃ. Paññāvimuttinti etthāpi sabbakilesabandhanavimuttā arahattaphalapaññāva paññāvimuttīti veditabbā. Diṭṭheva dhammeti imasmiṃyeva attabhāve. Sayanti sāmaṃ. Abhiññāti abhijānitvā. Sacchikatvāti paccakkhaṃ katvā. Atha vā abhiññā sacchikatvāti abhiññāya abhivisiṭṭhena ñāṇena sacchikaritvātipi attho. Upasampajjāti patvā paṭilabhitvā. Idaṃ sutvā licchavirājā cintesi – ‘‘ayaṃ pana dhammo na sakuṇena viya uppatitvā, nāpi godhāya viya urena gantvā sakkā paṭivijjhituṃ , addhā pana imaṃ paṭivijjhantassa pubbabhāgappaṭipadāya bhavitabbaṃ, pucchāmi tāva na’’nti.
薄い、すなわち、停滞の遅さと、時々生じることによる薄さ。下位のもの、すなわち、下位の煩悩。なぜなら、それらに縛られた者は、上位の清浄な領域に生まれることができないからである。自然に生まれる、すなわち、他の生まれ方を否定する言葉である。そこで、完全な涅槃に入る、すなわち、その上位の領域で、完全な涅槃に入る性質である。再び還らない性質、すなわち、その梵天界から、再び転生することなく、還らない性質である。心の解脱、すなわち、心の清浄。すべての煩悩の束縛から解放された、阿羅漢果の心の別名である。智慧の解脱、すなわち、ここでも、すべての煩悩の束縛から解放された、阿羅漢果の智慧そのものが、智慧の解脱であると理解されるべきである。この世で、すなわち、この世のこの生涯で。自己、すなわち、自分自身。超越して知る、すなわち、超越して知る。実現する、すなわち、直接に実現する。あるいは、超越して知る、そして実現する、すなわち、超越して知ることによって、さらに顕著な智慧で実現する、という意味でもある。修行して得る、すなわち、到達して得る。これを聴いて、リッチャヴィ王は考えた。「この教えは、鳥のように飛び上がって、あるいは、爬虫類のように腹ばいになって到達できるものではない。きっと、これを理解する者には、その前の段階の修行が必要に違いない。尋ねてみよう」と。
373. Tasmāti vaṭṭadukkhe saṃyojanato. **‘‘Maggasotaṃ āpanno’’**ti phalaṭṭhassa vasena vuttaṃ. Maggaṭṭho hi maggasotaṃ āpajjati. Tenevāha ‘‘sotāpanne’’ti, ‘‘sotāpattiphalasacchikiriyāya paṭipanne’’ti (ma. ni. 3.379) ca. Apatanadhammoti anuppajjana- (ma. ni. 3.379) sabhāvo. Dhammaniyāmenāti maggadhammaniyāmena. Heṭṭhimantato sattamabhavato upari anuppajjanadhammatāya vā niyato. Paraṃ ayanaṃ parāgati.
373. それゆえ、輪廻の苦しみ、煩悩に結びつくことによって。 **「道に入った」**とは、果報を得た者の観点から述べられている。道を得た者は、道に入る。それゆえ、「道に入った者」と、そして「道に入る果報の実現に向かう者」と(マハー・ニカーヤ3.379)と述べられている。生じない性質とは、生じない性質のことである。法の法則によってとは、道の法則によって。下位から七番目の存在まで、上位に生じない性質によって、あるいは、定められた。次の生とは、次の生、次の世界。
Tanuttaṃ nāma pavattiyā mandatā, viraḷatā cāti āha **‘‘tanuttā’’**tiādi. Heṭṭhābhāgiyānanti heṭṭhābhāgassa kāmabhavassapaccayabhāvena hitānaṃ. Opapātikoti upapātiko upapatane sādhukārīti katvā. Vimuccatīti vimutti, cittameva vimutti cetovimuttīti āha **‘‘sabbakilesa…pe… adhivacana’’**nti. Cittasīsena cettha samādhi gahito ‘‘cittaṃ paññañca bhāvaya’’nti. Ādīsu (saṃ. ni. 1.23; peṭako. 22; mi. pa. 2.9) viya. Paññāvimuttīti etthāpi eseva nayo, tenāha **‘‘paññāva paññāvimuttī’’**ti. Sāmanti attanāva, aparappaccayenāti attho. Abhiññāti ya-kāralopena niddesoti āha **‘‘abhijānitvā’’**ti.
希薄さとは、進みが遅くなること、あるいは、まばらになることである。それゆえ、**「希薄さ」**などが述べられている。下位の部分とは、下位の部分である、欲界の存在の原因として役立つもの。神に生まれ変わる者とは、神に生まれ変わる者、神に生まれ変わることを喜ぶ者である。解放されるとは、解放、心の解放、すなわち、心の解放である。**「すべての煩悩…など…の別名」**と述べられている。心の中心とは、ここで禅定が理解されている。「心と智慧を修行せよ」と(サンユッタ・ニカーヤ1.23; ペタコパデーサ22; マッジマ・ニカーヤ2.9)のように。智慧による解放とは、ここでも同様の法則である。それゆえ、**「智慧こそ智慧による解放である」**と述べられている。自分自身によってとは、他者に頼ることなくという意味である。超能力とは、ヤ~の文字が省略されて指示されている。それゆえ、**「超えて知ること」**と述べられている。
Ariyaaṭṭhaṅgikamaggo 聖なる八支の道
374. ‘‘Atthi pana, bhante, maggo atthi paṭipadā etesaṃ dhammānaṃ sacchikiriyāyā’’ti? ‘‘Atthi kho, mahāli, maggo atthi paṭipadā etesaṃ dhammānaṃ sacchikiriyāyā’’ti.
374. 「尊師よ、これらの法を成就するための道はありますか。実践はありますか。」「マーハリよ、これらの法を成就するための道はあります。実践はあります。」
375. ‘‘Katamo pana, bhante, maggo katamā paṭipadā etesaṃ dhammānaṃ sacchikiriyāyā’’ti? ‘‘Ayameva ariyo aṭṭhaṅgiko maggo. Seyyathidaṃ – sammādiṭṭhi sammāsaṅkappo sammāvācā sammākammanto sammāājīvo sammāvāyāmo sammāsati sammāsamādhi. Ayaṃ kho, mahāli, maggo ayaṃ paṭipadā etesaṃ dhammānaṃ sacchikiriyāya.
375. 「尊師よ、それはどのような道で、どのような実践ですか。それらの法を成就するための。」「まさにこの聖なる八支の道です。すなわち、正見、正思惟、正語、正業、正命、正精進、正念、正定です。マーハリよ、これが道であり、実践であり、これらの法を成就するためのものです。」
374-375. Tato bhagavantaṃ pucchanto ‘‘atthi pana bhante’’tiādimāha. Aṭṭhaṅgikoti pañcaṅgikaṃ turiyaṃ viya aṭṭhaṅgiko gāmo viya ca aṭṭhaṅgamattoyeva hutvā aṭṭhaṅgiko, na aṅgato añño maggo nāma atthi. Tenevāha – **‘‘seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi…pe… sammāsamādhī’’**ti. Tattha sammādassanalakkhaṇā sammādiṭṭhi. Sammā abhiniropanalakkhaṇo sammāsaṅkappo. Sammā pariggahaṇalakkhaṇā sammāvācā. Sammā samuṭṭhāpanalakkhaṇo sammākammanto. Sammā vodāpanalakkhaṇo sammāājīvo. Sammā paggahalakkhaṇo sammāvāyāmo. Sammā upaṭṭhānalakkhaṇā sammāsati. Sammā samādhānalakkhaṇo sammāsamādhi. Etesu ekekassa tīṇi tīṇi kiccāni honti. Seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi tāva aññehipi attano paccanīkakilesehi saddhiṃ micchādiṭṭhiṃ pajahati, nirodhaṃ ārammaṇaṃ karoti, sampayuttadhamme ca passati tappaṭicchādakamohavidhamanavasena asammohato. Sammāsaṅkappādayopi tatheva micchāsaṅkappādīni pajahanti, nirodhañca ārammaṇaṃ karonti, visesato panettha sammāsaṅkappo sahajātadhamme abhiniropeti. Sammāvācā sammā pariggaṇhati. Sammākammanto sammā samuṭṭhāpeti. Sammāājīvo sammā vodāpeti. Sammāvāyāmo sammā paggaṇhati. Sammāsati sammā upaṭṭhāpeti. Sammāsamādhi sammā padahati.
374-375. それから、尊師に「尊師、…でしょうか」と尋ねながら、こう言われました。八支とは、五支のもの、楽器のようなもの、八支の村のようなもので、八支であるだけで、八支から離れた道があるわけではないのです。それゆえ、尊師はこう言われました。「すなわち、正見…。略…。正定です」と。ここで、正見とは、正しく見ること。正思とは、正しく思いを巡らすこと。正語とは、正しく受け取ること。正業とは、正しく行い起こすこと。正命とは、正しく清めること。正精進とは、正しく保つこと。正念とは、正しく留めること。正定とは、正しく安定させることです。これらそれぞれに三つずつの働きがあります。すなわち、正見は、他の敵対する煩悩と共に邪見を捨て、滅を対象とし、結合した法(ダルマ)を見ます。それは、隠蔽する無明によって混乱しないからです。正思なども同様に、邪思などを捨て、滅を対象とします。特にここでは、正思は共存する法(ダルマ)を思い巡らします。正語は、正しく受け取ります。正業は、正しく行い起こします。正命は、正しく清めます。正精進は、正しく保ちます。正念は、正しく留めます。正定は、正しく強化します。
Api cesā sammādiṭṭhi nāma pubbabhāge nānākkhaṇā nānārammaṇā hoti, maggakkhaṇe ekakkhaṇā ekārammaṇā. Kiccato pana ‘‘dukkhe ñāṇa’’ntiādīni cattāri nāmāni labhati. Sammāsaṅkappādayopi pubbabhāge nānākkhaṇā nānārammaṇā honti. Maggakkhaṇe ekakkhaṇā ekārammaṇā. Tesu sammāsaṅkappo kiccato ‘‘nekkhammasaṅkappo’’tiādīni tīṇi nāmāni labhati. Sammā vācādayo tisso viratiyopi honti, cetanādayopi honti, maggakkhaṇe pana viratiyeva. Sammāvāyāmo sammāsatīti idampi dvayaṃ kiccato sammappadhānasatipaṭṭhānavasena cattāri nāmāni labhati. Sammāsamādhi pana pubbabhāgepi maggakkhaṇepi sammāsamādhiyeva.
また、この正見は、初めの段階では様々な道筋、様々な対象がありますが、道筋においては一つ(の道筋)、一つの対象となります。働きとしては、「苦を知る」といった四つの名称を得ます。正思なども、初めの段階では様々な道筋、様々な対象がありますが、道筋においては一つ(の道筋)、一つの対象となります。それらの中で、正思は働きとして「出離の思」などの三つの名称を得ます。正語などは、三つの禁戒(無益な言葉を慎くこと)ともなり、また、意志(チェータナー)などともなりますが、道筋においては禁戒(無益な言葉をくすこと)のみです。正精進と正念とは、これも働きとしては、四つの名称(正しく努力すること、念処)を得ます。正定は、初めの段階でも道筋においても、正定そのものです。
Iti imesu aṭṭhasu dhammesu bhagavatā nibbānādhigamāya paṭipannassa yogino bahukārattā paṭhamaṃ sammādiṭṭhi desitā. Ayañhi ‘‘paññāpajjoto paññāsattha’’nti (dha. sa. 20) ca vuttā. Tasmā etāya pubbabhāge vipassanāñāṇasaṅkhātāya sammādiṭṭhiyā avijjandhakāraṃ vidhamitvā kilesacore ghātento khemena yogāvacaro nibbānaṃ pāpuṇāti. Tena vuttaṃ – ‘‘nibbānādhigamāya paṭipannassa yogino bahukārattā paṭhamaṃ sammādiṭṭhi desitā’’ti.
このように、これら八つの法(ダルマ)において、世尊は涅槃への到達を目指す修行者のために、多くの利益があるとして、まず正見を説かれました。それは「智慧の灯火、智慧の眼」とも(ダンマサンガネー 20)説かれています。それゆえ、この(正見)によって、初めの段階では観察の智慧と呼ばれる正見が、無明の闇を打ち破り、煩悩の盗賊を滅ぼしながら、安全に修行者は涅槃に到達します。それゆえ、こう言われています。「涅槃への到達を目指す修行者のために、多くの利益があるとして、まず正見が説かれた」と。
Sammāsaṅkappo pana tassā bahukāro, tasmā tadanantaraṃ vutto. Yathā hi heraññiko hatthena parivaṭṭetvā parivaṭṭetvā cakkhunā kahāpaṇaṃ olokento – ‘‘ayaṃ cheko, ayaṃ kūṭo’’ti jānāti. Evaṃ yogāvacaropi pubbabhāge vitakkena vitakketvā vipassanāpaññāya olokayamāno – ‘‘ime dhammā kāmāvacarā, ime dhammā rūpāvacarādayo’’ti pajānāti. Yathā vā pana purisena koṭiyaṃ gahetvā parivaṭṭetvā parivaṭṭetvā dinnaṃ mahārukkhaṃ tacchako vāsiyā tacchetvā kamme upaneti, evaṃ vitakkena vitakketvā vitakketvā dinne dhamme yogāvacaro paññāya – ‘‘ime kāmāvacarā, ime rūpāvacarā’’tiādinā nayena paricchinditvā kamme upaneti . Tena vuttaṃ – ‘‘sammāsaṅkappo pana tassā bahukāro, tasmā tadanantaraṃ vutto’’ti. Svāyaṃ yathā sammādiṭṭhiyā evaṃ sammāvācāyapi upakārako. Yathāha – ‘‘pubbe kho, visākha, vitakketvā vicāretvā pacchā vācaṃ bhindatī’’ti, (ma. ni. 1.463) tasmā tadanantaraṃ sammāvācā vuttā.
正思は、その(正見の)多くの利益となりますので、その後に説かれました。例えば、金細工師が手に持って何度も回転させ、目で貨幣を調べながら「これは本物だ、これは偽物だ」と知るように。このように、修行者も初めの段階で思惟によって思惟を巡らせ、観察の智慧で調べながら、「これらの法(ダルマ)は欲界のものである、これらの法(ダルマ)は色界のものである」と知ります。あるいは、人が手で掴んで何度も回転させ、渡された大木を、木こりが斧で削って仕事に用いるように、このように思惟によって思惟を巡らせ、渡された法(ダルマ)を、修行者は智慧によって「これらは欲界のものであり、これらは色界のものである」というように区別して、仕事に用います。それゆえ、「正思は、その(正見の)多くの利益となるので、その後に説かれた」と言われています。これは、正見のように、正語にも役立ちます。例えば、「先に、ヴィシャーカよ、思惟し、考察してから、後に言葉を発する」と(マッジマ・ニカーヤ 1.463)言われています。それゆえ、その後に正語が説かれました。
Yasmā pana – ‘‘idañcidañca karissāmā’’ti paṭhamaṃ vācāya saṃvidahitvā loke kammante payojenti; tasmā vācā kāyakammassa upakārikāti sammāvācāya anantaraṃ sammākammanto vutto. Catubbidhaṃ pana vacīduccaritaṃ, tividhañca kāyaduccaritaṃ pahāya ubhayaṃ sucaritaṃ pūrentasseva yasmā ājīvaṭṭhamakaṃ sīlaṃ pūreti, na itarassa, tasmā tadubhayānantaraṃ sammāājīvo vutto. Evaṃ visuddhājīvena pana ‘‘parisuddho me ājīvo’’ti ettāvatā ca paritosaṃ katvā suttapamattena viharituṃ na yuttaṃ, atha kho ‘‘sabbiriyāpathesu idaṃ vīriyaṃ samārabhitabba’’nti dassetuṃ tadanantaraṃ sammāvāyāmo vutto. Tato ‘‘āraddhavīriyenapi kāyādīsu catūsu vatthūsu sati sūpaṭṭhitā kātabbā’’ti dassanatthaṃ tadanantaraṃ sammāsati desitā. Yasmā panevaṃ sūpaṭṭhitā sati samādhissupakārānupakārānaṃ dhammānaṃ gatiyo samannesitvā pahoti ekattārammaṇe cittaṃ samādhātuṃ, tasmā sammāsatiyā anantaraṃ sammāsamādhi desitoti veditabbo. Etesaṃ dhammānaṃ sacchikiriyāyāti etesaṃ sotāpattiphalādīnaṃ paccakkhakiriyatthāya.
「これをしよう、あれをしよう」とまず言葉で約束してから、世俗の仕事に励むので、言葉は身業の助けとなるので、正語の後に正業が説かれました。四種類の悪口、三種類の悪業を捨てて、両方の善行を完成させる者だけが、なぜなら、生活の八つの戒律を完成させるのであり、他の者ではないからです。それゆえ、その両方の後に正命が説かれました。このように、清らかな生活を送る者は、「私の生活は清らかだ」とそれだけで満足して怠惰に過ごしてはなりません。むしろ、「すべての努力の場面で、この努力を始めなければならない」と示すために、その後に正精進が説かれました。次に、「努力を始めた者でも、身など四つの対象において、念がよく留められるようにしなければならない」と示すために、その後に正念が説かれました。なぜなら、このように念がよく留められると、定に役立つ法(ダルマ)と役立たない法(ダルマ)のあり方を探求して、一つの対象に心を安定させることができるからです。それゆえ、正念の後に正定が説かれたと理解すべきです。これらの法(ダルマ)の実現のため、すなわち、これらの預流果などの直接的な実現のために。
Dvepabbajitavatthu 二人の出家者の話
376. ‘‘Ekamidāhaṃ, mahāli, samayaṃ kosambiyaṃ viharāmi ghositārāme . Atha kho dve pabbajitā – muṇḍiyo ca paribbājako jāliyo ca dārupattikantevāsī yenāhaṃ tenupasaṅkamiṃsu. Upasaṅkamitvā mayā saddhiṃ sammodiṃsu. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ aṭṭhaṃsu. Ekamantaṃ ṭhitā kho te dve pabbajitā maṃ etadavocuṃ – ‘kiṃ nu kho, āvuso gotama, taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ, udāhu aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti?
376. 「サーリよ、ある時、私はコーサンビーのゴーシターラマに住んでいた。その時、剃髪した比丘と、放浪者のジャーリヤ、そして木器を作る童子という二人の出家者が私のところにやってきた。彼らは私に近づき、挨拶を交わした。挨拶と歓談を終えた後、彼らは片隅に立った。片隅に立った二人の出家者は、私にこう言った。『ゴータマ様、命と体は同じものなのですか、それとも命と体は別のものでしょうか?』
377. ‘‘‘Tena hāvuso, suṇātha sādhukaṃ manasi karotha bhāsissāmī’’ti. ‘Evamāvuso’ti kho te dve pabbajitā mama paccassosuṃ. Ahaṃ etadavocaṃ – idhāvuso tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho…pe… (yathā 190-212 anucchedesu evaṃ vitthāretabbaṃ). Evaṃ kho, āvuso, bhikkhu sīlasampanno hoti…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Yo kho, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti? Yo so, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā, ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi evaṃ passāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vā…pe… dutiyaṃ jhānaṃ…pe… tatiyaṃ jhānaṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Yo kho, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti? Yo so, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati , kallaṃ tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi evaṃ passāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vā…pe… ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti…pe… yo kho, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti? Yo so, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ na kallaṃ (sī. syā. kaṃ. ka.) tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi evaṃ passāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vā…pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānāti. Yo kho, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti? Yo so, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati na kallaṃ tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi evaṃ passāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vā’’ti. Idamavoca bhagavā. Attamano oṭṭhaddho licchavī bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.
377. 「『長老たちよ、よく聞き、よく心にとめて聞きなさい。私は語りましょう』と私は言った。『はい、長老』と二人の出家者は私に答えた。私はこう言った。『長老たちよ、ここに如来が、阿羅漢であり、正等覚者として世に生まれる…(略)…(190-212節のように詳しく説明する)。長老たちよ、このように比丘は戒を具備し…(略)…初禅に入って住む。長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切だろうか? 長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切である。長老たちよ、私はこのように知り、このように見る。しかし、私は『命と体は同じものである』とも『命と体は別のものである』とも言わない…(略)…二禅…(略)…三禅…(略)…四禅に入って住む。長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切だろうか? 長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切である。長老たちよ、私はこのように知り、このように見る。しかし、私は『命と体は同じものである』とも『命と体は別のものである』とも言わない…(略)…知見へと心を導き、心を傾ける…(略)…長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切だろうか? 長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』と言うのは適切ではない、あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切ではない。長老たちよ、私はこのように知り、このように見る。しかし、私は『命と体は同じものである』とも『命と体は別のものである』とも言わない…(略)…これ以上、自己のために生じるものはないと知る。長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切だろうか? 長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』と言うのは適切ではない、あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切ではない。長老たちよ、私はこのように知り、このように見る。しかし、私は『命と体は同じものである』とも『命と体は別のものである』とも言わない』と。」(これらの語句は、サンスクリット原典の該当箇所に倣い、省略された部分を示す。)
Mahālisuttaṃ niṭṭhitaṃ chaṭṭhaṃ.
688. マハーリ経 終わり
376-377. Ekamidāhanti idaṃ kasmā āraddhaṃ? Ayaṃ kira rājā – ‘‘rūpaṃ attā’’ti evaṃladdhiko, tenassa desanāya cittaṃ nādhimuccati. Atha bhagavatā tassa laddhiyā āvikaraṇatthaṃ ekaṃ kāraṇaṃ āharituṃ idamāraddhaṃ. Tatrāyaṃ saṅkhepattho – ‘‘ahaṃ ekaṃ samayaṃ ghositārāme viharāmi, tatra vasantaṃ maṃ te dve pabbajitā evaṃ pucchiṃsu. Athāhaṃ tesaṃ buddhuppādaṃ dassetvā tantidhammaṃ nāma kathento idamavocaṃ – ‘‘āvuso, saddhāsampanno nāma kulaputto evarūpassa satthu sāsane pabbajito, evaṃ tividhaṃ sīlaṃ pūretvā paṭhamajjhānādīni patvā ṭhito ‘taṃ jīva’ntiādīni vadeyya, yuttaṃ nu kho etamassā’’ti? Tato tehi ‘‘yutta’’nti vutte ‘‘ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi, evaṃ passāmi, atha ca panāhaṃ na vadāmī’’ti taṃ vādaṃ paṭikkhipitvā uttari khīṇāsavaṃ dassetvā ‘‘imassa evaṃ vattuṃ na yutta’’nti avocaṃ. Te mama vacanaṃ sutvā attamanā ahesunti. Evaṃ vutte sopi attamano ahosi . Tenāha – ‘‘idamavoca bhagavā. Attamano oṭṭhaddho licchavī bhagavato bhāsitaṃ abhinandī’’ti.
376-377. 「ある時…」これはなぜ始まったのでしょうか? この王は、「形(ルーパ)が自己(アッター)である」という考えを持っていました。そのため、彼の心はこの教えに集中しませんでした。そこで、世尊は、彼の考えを明らかにするために、一つの原因を挙げるために、これを始められました。ここにその要約があります。「私はかつて、グーシタラーマに滞在していました。そこに住んでいた私に、二人の出家者がこのように尋ねました。そこで私は、彼らに仏陀の出現を説明し、その法(ダルマ)を説きながら、こう言いました。『友よ、信徳のある在家の子は、このような尊師の教えに出家し、このように三種類の戒律を完成させ、初禅などに到達して、『それが自己である』などと言えるでしょうか。これは適切なのでしょうか?』。そこで彼らが『適切です』と答えたので、『私は、友よ、このように知り、このように見ますが、しかし私は言いません』と、その意見を否定し、さらに阿羅漢の境地を示して、『これは言うべきではない』と言いました。彼らは私の言葉を聞いて喜んだのです。こう言われたので、その王も喜んだのです。それゆえ、「世尊はこう言われた。『喜んで、リッチャヴィ族は世尊の言葉を喜んだ』」と。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
スマングラヴィーラシニーのディーガ・ニカーヤ(長部経典)の注釈書より
Mahālisuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
マハーリ・スッタ(大リ尊者経)の注釈、了。
7. Jāliyasuttaṃ 7. ジャーリヤ経
Dvepabbajitavatthu 二人の出家者のこと
378. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā kosambiyaṃ viharati ghositārāme. Tena kho pana samayena dve pabbajitā – muṇḍiyo ca paribbājako jāliyo ca dārupattikantevāsī yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ aṭṭhaṃsu. Ekamantaṃ ṭhitā kho te dve pabbajitā bhagavantaṃ etadavocuṃ – ‘‘kiṃ nu kho, āvuso gotama, taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ, udāhu aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti?
378. 私の聞いたところによれば、ある時、世尊はコーサンビーのゴーシターラマに住んでおられた。その時、剃髪した比丘と、放浪者のジャーリヤ、そして木器を作る童子という二人の出家者が世尊のもとにやってきた。彼らは世尊に近づき、挨拶を交わした。挨拶と歓談を終えた後、彼らは片隅に立った。片隅に立った二人の出家者は、世尊にこう言った。『ゴータマ様、命と体は同じものなのですか、それとも命と体は別のものでしょうか?』
378. Evaṃ me sutaṃ…pe… kosambiyanti jāliyasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Ghositārāmeti ghositena seṭṭhinā kate ārāme. Pubbe kira allakapparaṭṭhaṃ nāma ahosi. Tato kotūhaliko nāma daliddo chātakabhayena saputtadāro avantiraṭṭhaṃ gacchanto puttaṃ vahituṃ asakkonto chaḍḍetvā agamāsi, mātā nivattitvā taṃ gahetvā gatā, te ekaṃ gopālakagāmaṃ pavisiṃsu. Gopālakena ca tadā bahupāyāso paṭiyatto hoti, te tato pāyāsaṃ labhitvā bhuñjiṃsu. Atha so puriso balavapāyāsaṃ bhutto jīrāpetuṃ asakkonto rattibhāge kālaṃ katvā tattheva sunakhiyā kucchismiṃ paṭisandhiṃ gahetvā kukkuro jāto, so gopālakassa piyo ahosi. Gopālako ca paccekabuddhaṃ upaṭṭhahati. Paccekabuddhopi bhattakiccapariyosāne kukkurassa ekekaṃ piṇḍaṃ deti, so paccekabuddhe sinehaṃ uppādetvā gopālakena saddhiṃ paṇṇasālampi gacchati. Gopālake asannihite bhattavelāyaṃ sayameva gantvā kālārocanatthaṃ paṇṇasāladvāre bhussati, antarāmaggepi caṇḍamige disvā bhussitvā palāpeti. So paccekabuddhe mudukena cittena kālaṃkatvā devaloke nibbatti . Tatrassa ghosakadevaputto tveva nāmaṃ ahosi. So devalokato cavitvā kosambiyaṃ ekassa kulassa ghare nibbatti. Taṃ aputtako seṭṭhi tassa mātāpitūnaṃ dhanaṃ datvā puttaṃ katvā aggahesi. Atha attano putte jāte sattakkhattuṃ ghātāpetuṃ upakkami. So puññavantatāya sattasupi ṭhānesu maraṇaṃ appatvā avasāne ekāya seṭṭhidhītāya veyyattiyena laddhajīvito aparabhāge pituaccayena seṭṭhiṭṭhānaṃ patvā ghosakaseṭṭhi nāma jāto. Aññepi kosambiyaṃ kukkuṭaseṭṭhi , pāvāriyaseṭṭhīti dve seṭṭhino atthi, iminā saddhiṃ tayo ahesuṃ.
378. このように、私の聞いたところによれば…略…コーサンビー(Kosambi)という、ジャーリヤ・スッタ。ここに、これまで知られていなかった言葉の説明があります。グーシタラーマとは、グーシタ(Ghoshita)という裕福な商人が建てた園です。かつて、アッラカパラッハ(Allakapparaṭṭha)という場所がありました。そこから、コトゥーハリヤ(Kotūhalika)という貧しい男が、子供の命の危険を感じてアヴァンティ(Avanti)国へ行く途中、子供を連れて行くことができず、捨てて行きました。母親は引き返して子供を連れて行きました。彼らはある牛飼いの村に入りました。牛飼いはその時、たくさんのご馳走を用意していました。彼らはそこからご馳走を得て食べました。その男は、たくさんのご馳走を食べたので、消化することができず、夜の間に亡くなり、そこで犬の胎内に宿って犬となりました。その犬は牛飼いに可愛がられました。牛飼いはまた、独覚仏(プラチェーカ・ブッダ)に仕えていました。独覚仏も食事の済んだ後に、その犬に一食分を与えました。その犬は独覚仏に愛情を抱き、牛飼いと共に隠者の庵にも行きました。牛飼いがいない食事の時間には、自分で行って、時間になったことを知らせるために庵の入り口で吠えました。途中で猛獣に出会うと、吠えて追い払いました。その犬は独覚仏を慈悲深い心で供養し、死後、天上界に生まれました。そこで彼はグーシタ(Ghoshita)という神となりました。その神は、死後、コーサンビーのある家庭に生まれました。その子供のいない裕福な商人は、両親に金銭を渡して、息子として引き取りました。その後、自分の息子が生まれたので、七度殺そうと企てました。彼は、善行を積んでいたため、七度も死なずに済み、最終的にある裕福な商人の娘によって命を救われ、後に父親の跡を継いで裕福な商人の地位に就き、グーシタ・セッティ(Ghoshita the merchant)となりました。コーサンビーには、クックタ・セッティ(Kukkuṭa the merchant)、パーヴァーリヤ・セッティ(Pāvāriya the merchant)という二人の裕福な商人がいました。この者と合わせて三人の裕福な商人となりました。
Tena ca samayena himavantato pañcasatatāpasā sarīrasantappanatthaṃ antarantarākosambiṃ āgacchanti , tesaṃ ete tayo seṭṭhī attano attano uyyānesu paṇṇakuṭiyo katvā upaṭṭhānaṃ karonti. Athekadivasaṃ te tāpasā himavantato āgacchantā mahākantāre tasitā kilantā ekaṃ mahantaṃ vaṭarukkhaṃ patvā tattha adhivatthāya devatāya santikā saṅgahaṃ paccāsisantā nisīdiṃsu. Devatā sabbālaṅkāravibhūsitaṃ hatthaṃ pasāretvā tesaṃ pānīyapānakādīni datvā kilamathaṃ paṭivinodesi, ete devatāyānubhāvena vimhitā pucchiṃsu – ‘‘kiṃ nu kho, devate, kammaṃ katvā tayā ayaṃ sampatti laddhā’’ti? Devatā āha – ‘‘loke buddho nāma bhagavā uppanno, so etarahi sāvatthiyaṃ viharati, anāthapiṇḍiko gahapati taṃ upaṭṭhahati. So uposathadivasesu attano bhatakānaṃ pakatibhattavetanameva datvā uposathaṃ kārāpesi. Athāhaṃ ekadivasaṃ majjhanhike pātarāsatthāya āgato kañci bhatakakammaṃ akarontaṃ disvā – ‘ajja manussā kasmā kammaṃ na karontī’ti pucchiṃ. Tassa me tamatthaṃ ārocesuṃ. Athāhaṃ etadavocaṃ – ‘idāni upaḍḍhadivaso gato, sakkā nu kho upaḍḍhuposathaṃ kātu’nti. Tato seṭṭhissa paṭivedetvā ‘‘sakkā kātu’’nti āha. Svāhaṃ upaḍḍhadivasaṃ upaḍḍhuposathaṃ samādiyitvā tadaheva kālaṃ katvā imaṃ sampattiṃ paṭilabhi’’nti.
その時、ヒマラヤ山脈から来た五百人の苦行者が、体を温めるために時々コーサンビーに来ていました。彼らのために、この三人の裕福な商人は、それぞれ自分の庭園に草葺きの小屋を建てて、世話をしていました。ある日、その苦行者たちがヒマラヤ山脈から来る途中、広大な荒野で喉が渇き、疲れて、ある大きなガジュマルの木の下に座って、そこに住む神のところから、慰めを求めて座りました。神は、すべての装飾を身につけた手を差し伸べて、彼らに飲み物や食べ物などを与え、疲れを癒しました。彼らは、神の威力に感銘を受け、「神よ、どのような善行(カルマ)を行ったので、この幸福を得たのですか?」と尋ねました。神は言いました。「世の中に仏陀という尊師がお生まれになりました。その方は今、サーヴァッティー(Sāvatthī)に滞在しておられます。アーターピーダカ(Anāthapiṇḍika)という在家信者が、その方に仕えています。その方は、毎月の斎日(ウポサタ)に、自分の使用人たちに通常の給料だけを与えて、斎日を行わせました。ある日、私は昼食の時間に食事のために来たのですが、使用人たちが働いていないのを見て、『人間たちは今日、なぜ働かないのですか?』と尋ねました。彼らはその理由を私に説明しました。すると私はこう言いました。『もう昼の半分が過ぎました。半分の斎日を行うことは可能でしょうか?』。そこで、裕福な商人に伝えたところ、『可能です』と言いました。私は、半分の斎日を営み、その時に亡くなって、この幸福を得ました。」
Atha te tāpasā ‘‘buddho kira uppanno’’ti sañjātapītipāmojjā tatova sāvatthiṃ gantukāmā hutvāpi – ‘‘bahukārā no upaṭṭhākaseṭṭhino tesampi imamatthamārocessāmā’’ti kosambiṃ gantvā seṭṭhīhi katasakkārabahumānā ‘‘tadaheva mayaṃ gacchāmā’’ti āhaṃsu. ‘‘Kiṃ, bhante, turitāttha, nanu tumhe pubbe cattāro pañca māse vasitvā gacchathā’’ti ca vutte taṃ pavattiṃ ārocesuṃ. ‘‘Tena hi, bhante, saheva gacchāmā’’ti ca vutte ‘‘gacchāma mayaṃ, tumhe saṇikaṃ āgacchathā’’ti sāvatthiṃ gantvā bhagavato santike pabbajitvā arahattaṃ pāpuṇiṃsu. Tepi seṭṭhino pañcasatapañcasatasakaṭaparivārā sāvatthiṃ gantvā dānādīni datvā kosambiṃ āgamanatthāya bhagavantaṃ yācitvā paccāgamma tayo vihāre kāresuṃ. Tesu kukkuṭaseṭṭhinā kato kukkuṭārāmo nāma, pāvāriyaseṭṭhinā kato pāvārikambavanaṃ nāma, ghositaseṭṭhinā kato ghositārāmo nāma ahosi. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘kosambiyaṃ viharati ghositārāme’’ti.
そこで、その苦行者たちは、「仏陀がお生まれになった」と聞いて、喜びと興奮に満たされ、そこからサーヴァッティーへ行こうとしましたが、「私たちに世話をしてくれた裕福な商人に、このことを知らせなければならない」と思い、コーサンビーへ行って、裕福な商人たちに丁重なもてなしを受け、「それでは、私たちが行きます」と言いました。彼らは、「なぜ、聖者様、急いでいるのですか? あなた方は以前、四、五ヶ月滞在してから行かれました」と言われ、その次第を説明しました。「それでは、聖者様、一緒に行きましょう」と言われ、「私たちは行きます。あなた方はゆっくり来てください」と言って、サーヴァッティーへ行き、世尊のもとで出家して阿羅漢の境地に至りました。その裕福な商人たちも、五百五百台の車を連れてサーヴァッティーへ行き、布施などを行った後、コーサンビーへ戻るように世尊にお願いし、戻ってきて三つの精舎を建てました。その中で、クックタ・セッティが建てたのがクックタラーマ(Kukkuṭārāma)です。パーヴァーリヤ・セッティが建てたのがパーヴァーリヤンバヴァナ(Pāvāriyaṃbavana)です。グーシタ・セッティが建てたのがグーシタラーマ(Ghoshitārāma)です。それを指して、「コーサンビーに、グーシタラーマに滞在しておられた」と言われています。
Muṇḍiyoti idaṃ tassa nāmaṃ. Jāliyoti idampi itarassa nāmameva. Yasmā panassa upajjhāyo dārumayena pattena piṇḍāya carati, tasmā dārupattikantevāsīti vuccati. Etadavocunti upārambhādhippāyena vādaṃ āropetukāmā hutvā etadavocuṃ. Iti kira nesaṃ ahosi, sace samaṇo gotamo ‘‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’’nti vakkhati, athassa mayaṃ etaṃ vādaṃ āropessāma – ‘‘bho gotama, tumhākaṃ laddhiyā idheva satto bhijjati, tena vo vādo ucchedavādo hotī’’ti. Sace pana ‘‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti vakkhati, athassetaṃ vādaṃ āropessāma ‘‘tumhākaṃ vāde rūpaṃ bhijjati, na satto bhijjati. Tena vo vāde satto sassato āpajjatī’’ti. Atha bhagavā ‘‘ime vādāropanatthāya pañhaṃ pucchanti, mama sāsane ime dve ante anupagamma majjhimā paṭipadā atthīti na jānanti, handa nesaṃ pañhaṃ avissajjetvā tassāyeva paṭipadāya āvibhāvatthaṃ dhammaṃ desemī’’ti cintetvā ‘‘tena hāvuso’’tiādimāha.
「ムンダ」とは、あの者の名である。「ジャーリ」とは、これもまた、かの者の名にほかならない。その師が木製の鉢で托鉢して歩くがゆえに、木鉢弟子と呼ばれるのである。彼らは非難する意図をもって、論駁しようとして、こう言ったのである。「もし、世尊ゴータマが『生命と身体は同一である』と言うならば、我らは『長老ゴータマよ、あなたの教えでは、生命はこの場で分裂する。ゆえに、あなたの教えは断滅論である』と非難しよう」と。もし、「生命と身体は異なっている」と言うならば、「長老ゴータマよ、あなたの教えでは、身体は分裂するが、生命は分裂しない。ゆえに、あなたの教えでは、生命は永遠となる」と非難しよう、と。そこで世尊は、「彼らは論駁するために問いを発している。私の教えには、これらの二つの極端を避け、中道があることを知らないのだ。よし、彼らの問いに答えず、その中道そのものを明らかにしよう」と思い、「それゆえ、友よ」とこう言われたのである。
378. ‘‘Ghositena seṭṭhinā kate ārāme’’ti vatvā tattha koyaṃ ghositaseṭṭhi nāma, kathañcānena ārāmo kārito, kathaṃ vā tattha bhagavā vihāsīti taṃ sabbaṃ samudāgamato paṭṭhāya saṅkhepatova dassetuṃ **‘‘pubbe kirā’’**tiādi vuttaṃ. Tatoti allakapparaṭṭhato. Tadāti tesaṃ taṃ gāmaṃ paviṭṭhadivase. Balavapāyāsanti garutaraṃ bahupāyāsaṃ. Asannihiteti gehato bahi gate. Bhussatīti ravati. Ghosakadevaputtotveva nāmaṃ ahosi saraghosasampattiyā. Veyyattiyenāti paññāveyyattiyena. Ghositaseṭṭhi nāma jāto tāya eva cassa sarasampattiyā ghositanāmatā.
378. 「長者に造られた園に」と言って、そこに、すなわち、その長者とは誰か、どのようにその長者が園を造ったのか、どのようにまた、その園に世尊が住まれたのか、それをすべて、始まりから、要約して示そうとして、「以前に」などの言葉が述べられている。そこに、すなわち、ある場所の。その、すなわち、彼らがその村に入った日。強い苦しみ、すなわち、より重い、多くの苦しみ。離れて、すなわち、家から離れて。吠える、すなわち、吠える。すなわち、声の神の子、そのように名前が生まれた、声の幸福のゆえに。すなわち、知恵の明晰さによって。長者となった、すなわち、その声の幸福のゆえに、声と名付けられた。
Sarīrasantappanatthanti himavante phalamūlāhāratāya kilantasarīrā loṇambilasevanena tassa santappanatthaṃ pīnanatthaṃ. Tasitāti pipāsitā. Kilantāti parissantakāyā. Te kira taṃ vaṭarukkhaṃ patvā tassa sobhāsampattiṃ disvā mahānubhāvā maññe ettha adhivatthā devatā, ‘‘sādhu vatāyaṃ devatā amhākaṃ addhānaparissamaṃ vinodeyyā’’ti cintesuṃ, tena vuttaṃ **‘‘tattha adhivatthā…pe… nisīdiṃsū’’**ti. Soti anāthapiṇḍiko gahapati. Bhatakānanti bhatiyā veyyāvaccaṃ karontānaṃ dāsapesakammakarānaṃ. Pakatibhattavetananti pakatiyā dātabbabhattavetanaṃ, tadā uposathikattā kammaṃ akarontānampi kammakaraṇadivasena dātabbabhattavetanamevāti attho. Kañcīti kañcipi bhatakaṃ.
身体を熱くするため、すなわち、ヒマラヤで果物や根を食べたために疲れた身体を、塩や酸っぱいもので温めるため、飲むため。渇いた、すなわち、喉が渇いた。疲れた、すなわち、疲れた身体の。彼らは、すなわち、そのヴァータ樹に到達して、その美しさを称賛する様子を見て、偉大な力を持つ、すなわち、ここに住む神々がいる、と想像した。「この神々が、私たちの旅の疲れを癒してくれるだろう」と、彼らは考えた。それゆえ、「そこに住む」などの言葉が述べられている。すなわち、アータピー(Anāthapiṇḍika)。召使い、すなわち、賃金で働く僕。日々の賃金、すなわち、日々与えられるべき賃金。すなわち、その日、休息日であるため、仕事をしなくても、仕事をしたという理由で与えられるべき賃金、ということである。一人、すなわち、一人でも召使い。
Upecca parassa vācāya ārambhanaṃ bādhanaṃ upārambho, dosadassanavasena ghaṭṭananti attho, tenāha **‘‘upārambhādhippāyena vādaṃ āropetukāmā hutvā’’**ti. Vadanti nindanavasena kathenti etenāti hi vādo, doso. Taṃ āropetukāmā, patiṭṭhāpetukāmā hutvāti attho. **‘‘Taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’’**nti, idha yaṃ vatthuṃ jīvasaññitaṃ, tadeva sarīrasaññitanti ‘‘rūpaṃ attato samanupassatī’’ti vādaṃ gahetvā vadanti. Rūpañca attānañca advayaṃ katvā samanupassanavasena ‘‘satto’’ti vā bāhirakaparikappitaṃ attānaṃ sandhāya vadanti. Bhijjatīti nirudayavināsavasena vinassati. Tena jīvasarīrānaṃ anaññattānujānanato, sarīrassa ca bhedadassanato. Na hettha yathā bhedavatā sarīrato anaññattā adiṭṭhopi jīvassa bhedo vutto, evaṃ adiṭṭhabhedato anaññattā sarīrassāpi abhedoti sakkā viññātuṃ tassa bhedassa paccakkhasiddhattā, bhūtupādāyarūpavinimuttassa ca sarīrassa abhāvatoti āha **‘‘ucchedavādo hotī’’**ti.
近づいて、他人の言葉によって、始めること、妨げること、非難すること、すなわち、欠点を見るゆえに、ぶつかる、ということである。それゆえ、「非難する意図で、言葉を主張したいと思って」と言っている。言う、すなわち、非難のゆえに、言う、ということである。ゆえに、言葉、すなわち、欠点。それを主張したいと思って、すなわち、確立したいと思って。 「その命、その身体」すなわち、ここで、命と呼ばれるもの、それこそが身体と呼ばれる、という「形を自己として見なす」という言葉を捉えて言う。形と自己とを、区別なく見なすことによって、「生命」と言う。あるいは、外部で考えられた自己を指して言う。壊れる、すなわち、消失と滅亡のゆえに滅びる。それゆえ、命と身体の、同一でないことを理解することから、身体の破壊を見ること。ここで、破壊された身体とは異ならず、まだ知られていない命の破壊が述べられているように、まだ見られていない破壊から、同一でない身体の不区別である、と理解できる。その破壊が直接証明されているから、そして、物質的な形から離れた身体の不存在から、それゆえ、「断滅説となる」と言う。
**‘‘Aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’**nti aññadeva vatthuṃ jīvasaññitaṃ, aññaṃ vatthuṃ sarīrasaññitanti ‘‘rūpavantaṃ attānaṃ samanupassatī’’tiādinayappavattaṃ vādaṃ gahetvā vadanti. Rūpe bhedassa diṭṭhattā, attani ca tadabhāvato attā niccoti āpannamevāti āha **‘‘tumhākaṃ…pe… āpajjatī’’**ti.
「別の命、別の身体」すなわち、別のもの、命と呼ばれるもの、別のもの、身体と呼ばれる、「形を持つ自己を見なす」などのように進む言葉を捉えて言う。形に破壊が見られるから、自己にはその不存在から、自己は永遠である、と結論づけられる。それゆえ、「あなたたちの」などの言葉が述べられている。「永遠である」ということである。
379. ‘‘Tena hāvuso, suṇātha sādhukaṃ manasi karotha; bhāsissāmī’’ti. ‘‘Evamāvuso’’ti kho te dve pabbajitā bhagavato paccassosuṃ. Bhagavā etadavoca – ‘‘idhāvuso, tathāgato loke uppajjati arahaṃ, sammāsambuddho…pe… (yathā 190-212 anucchedesu evaṃ vitthāretabbaṃ). Evaṃ kho, āvuso, bhikkhu sīlasampanno hoti…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Yo kho, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati , kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Yo so, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi evaṃ passāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vā…pe… dutiyaṃ jhānaṃ…pe… tatiyaṃ jhānaṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Yo kho, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti? Yo so, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati kallaṃ, tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi evaṃ passāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vā…pe… ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti…pe… yo kho, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Yo so, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati kallaṃ tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi evaṃ passāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vā…pe….
379. 「『長老たちよ、よく聞き、よく心にとめて聞きなさい。私は語りましょう』と私は言った。『はい、長老』と二人の出家者は世尊に答えた。世尊はこう言った。『長老たちよ、ここに如来が、阿羅漢であり、正等覚者として世に生まれる…(略)…(190-212節のように詳しく説明する)。長老たちよ、このように比丘は戒を具備し…(略)…初禅に入って住む。長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切だろうか? 長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切である。長老たちよ、私はこのように知り、このように見る。しかし、私は『命と体は同じものである』とも『命と体は別のものである』とも言わない…(略)…二禅…(略)…三禅…(略)…四禅に入って住む。長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切だろうか? 長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切である。長老たちよ、私はこのように知り、このように見る。しかし、私は『命と体は同じものである』とも『命と体は別のものである』とも言わない…(略)…知見へと心を導き、心を傾ける…(略)…長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切だろうか? 長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切である。長老たちよ、私はこのように知り、このように見る。しかし、私は『命と体は同じものである』とも『命と体は別のものである』とも言わない…(略)…。」
380. …Pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānāti. Yo kho, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti? Yo so, āvuso, bhikkhu evaṃ jānāti evaṃ passati, na kallaṃ tassetaṃ vacanāya – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vāti. Ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi evaṃ passāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vā’’ti. Idamavoca bhagavā. Attamanā te dve pabbajitā bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti.
380. …(略)…これ以上、自己のために生じるものはないと知る。長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切だろうか? 長老たちよ、このように知り、このように見る比丘にとって、それを『命と体は同じものである』と言うのは適切ではない、あるいは『命と体は別のものである』と言うのは適切ではない。長老たちよ、私はこのように知り、このように見る。しかし、私は『命と体は同じものである』とも『命と体は別のものである』とも言わない』と。」(これらの語句は、サンスクリット原典の該当箇所に倣い、省略された部分を示す。)世尊はこう言われた。その二人の出家者は、世尊の言葉を喜んで受け入れた。
Jāliyasuttaṃ niṭṭhitaṃ sattamaṃ.
ジャーリヤ経 終わり
379-380. Tattha kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāyāti tassetaṃ saddhāpabbajitassa tividhaṃ sīlaṃ paripūretvā paṭhamajjhānaṃ pattassa yuttaṃ nu kho etaṃ vattunti attho. Taṃ sutvā paribbājakā puthujjano nāma yasmā nibbicikiccho na hoti, tasmā kadāci evaṃ vadeyyāti maññamānā – ‘‘kallaṃ tassetaṃ vacanāyā’’ti āhaṃsu. Atha ca panāhaṃ na vadāmīti ahaṃ etamevaṃ jānāmi, no ca evaṃ vadāmi, atha kho kasiṇaparikammaṃ katvā bhāventassa paññābalena uppannaṃ mahaggatacittametanti saññaṃ ṭhapesiṃ. Na kallaṃ tassetanti idaṃ te paribbājakā – ‘‘yasmā khīṇāsavo vigatasammoho tiṇṇavicikiccho, tasmā na yuttaṃ tassetaṃ vattu’’nti maññamānā vadanti. Sesamettha uttānatthamevāti.
379-380. 「その者に、それは適切であろうか」とは、その信仰によって出家した者が、三種の戒を完成させて、初禅を得た者に、そう言うことは適切であろうか、という意味である。それを聞いて、遊行者たちは、凡夫は疑いがないわけではないので、時としてはそう言うであろうと考え、「その者に、それは適切であろう」と言ったのである。しかし、私はそうは言わない。「私はこのように知っている。私はこのように言わない。しかし、カーシナの修行をして、修行した者に、智慧の力によって生じた、偉大な心についての認識を置いた」と。 「そうではない」とは、 those遊行者たちは、「なぜなら、阿羅漢であり、迷いを離れ、疑いを断った者だから、そう言うことは適切ではない」と考え、こう言っているのである。残りは、ここに明白な意味である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
『スマングルヴィラーシニー』の『ディーガニカーヤ』の注釈書より
Jāliyasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
ジャーリヤ経注釈 完了。
379-380. Tayidaṃ nesaṃ vañjhāsutassa dīgharassatāparikappanasadisanti katvā ṭhapanīyoyaṃ pañhoti tattha rājanimīlanaṃ katvā satthā upari nesaṃ ‘‘tena hāvuso suṇāthā’’tiādinā dhammadesanaṃ ārabhīti āha **‘‘atha bhagavā’’**tiādi. Tassā yevāti majjhimāya paṭipadāya.
379-380. それらは、彼らの、無益な聞法の、長い短いという考えに似ている、と述べて、ここに置かれるべきである、と、そこに王がまぶたを閉じて、世尊がさらに彼らに、「それゆえ、友よ、聞きなさい」などのように説法を始められた。その、すなわち、中道。
Saddhāpabbajitassāti saddhāya pabbajitassa ‘‘evamahaṃ ito vaṭṭadukkhato nissarissāmī’’ti evaṃ pabbajjaṃ upagatassa tadanurūpañca sīlaṃ pūretvā paṭhamajjhānena samāhitacittassa. Etaṃ vattunti etaṃ kilesavaṭṭaparibuddhidīpanaṃ ‘‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’’ntiādikaṃ diṭṭhisaṃkilesanissitaṃ vacanaṃ vattunti attho. Nibbicikiccho na hotīti dhammesu tiṇṇavicikiccho na hoti, tattha tattha āsappanaparisappanavasena pavattatīti attho.
信仰によって出家した者、すなわち、信仰によって出家した者、「このように、私はここから、輪廻の苦しみから離れるだろう」と、このように出家した者、それに伴う戒律を完成させ、初禅によって定まった心を持つ者。これを言う、すなわち、この煩悩の輪廻の迷いを現す、「その命、その身体」などの言葉を言う、ということである。疑いがない、すなわち、法において疑いが晴れた者である。そこで、そこで、満足したり満足しなかったりすることによって進行する、ということである。
Etamevaṃ jānāmīti yena so bhikkhu paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, etaṃ sasampayuttadhammaṃ cittanti evaṃ jānāmi. No ca evaṃ vadāmīti yathā diṭṭhigatikā taṃ dhammajātaṃ sanissayaṃ abhedato gaṇhantā ‘‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’’nti vā tadubhayaṃ bhedato gaṇhantā ‘‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti vā attano micchāgāhaṃ pavedenti, ahaṃ pana na evaṃ vadāmi tassa dhammassa supariññātattā, tenāha **‘‘atha kho’’**tiādi . Bāhirakā yebhuyyena kasiṇajjhānāni eva nibbattentīti āha **‘‘kasiṇaparikammaṃ bhāvantessā’’**ti. Yasmā bhāvanānubhāvena jhānādhigamo, bhāvanā ca pathavīkasiṇādisañjānanamukhena hotīti saññāsīsena niddisīyati, tasmā āha **‘‘saññābalena uppanna’’**nti. Tenāha – ‘‘pathavīkasiṇameko sañjānātī’’tiādi. **‘‘Na kallaṃ tasseta’’**nti idaṃ yasmā bhagavatā tattha tattha ‘‘atha ca panāhaṃ na vadāmī’’ti vuttaṃ, tasmā na vattabbaṃ kiretaṃ kevalinā uttamapurisenāti adhippāyenāha, tena vuttaṃ **‘‘maññamānā vadantī’’**ti. Sesaṃ sabbattha suviññeyyameva.
「この通りに知る」すなわち、その僧が、初禅を得て住んでいる、この和合した法である、心である、とこのように知る。 「私はそのように言わない」すなわち、見解のゆえに、その法たちを、基盤として、破壊されないものとして捉えて、「その命、その身体」と言う、または、その両方を破壊されるものとして捉えて、「別の命、別の身体」と言う、彼ら自身の誤った執着を確立する。私はしかし、そのように言わない。その法が十分に理解されているから、それゆえ、「しかし」などの言葉が述べられている。外部の者は、多くの場合は、カシヤナ禅を成就させる、と言う。それゆえ、「カシヤナの修行」を修行する、と言う。修行の力によって、禅定が得られる、修行は、地カシヤナなどから認識することによって行われるから、認識の観点から、示される。それゆえ、「認識の力によって生じた」と言う。それゆえ、「地カシヤナを一人認識する」と言う。 「それは適切ではない」すなわち、なぜなら、世尊が、そこで、そこで、「しかし私は言わない」と言われたからである。それゆえ、完成した者、最高の人、と言うべきではない、ということである。それゆえ、「考えながら言う」と言う。残りはすべて、よく理解できるものである。
Jāliyasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
ジャーリヤ経の解説における隠された意味の明示。
8. Mahāsīhanādasuttaṃ 8. マハーシーハナーダ経
Acelakassapavatthu 裸行カッサパのこと
381. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā uruññāyaṃ ujuññāyaṃ (sī. syā. kaṃ. pī.) viharati kaṇṇakatthale migadāye. Atha kho acelo kassapo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘sutaṃ metaṃ, bho gotama – ‘samaṇo gotamo sabbaṃ tapaṃ garahati, sabbaṃ tapassiṃ lūkhājīviṃ ekaṃsena upakkosati upavadatī’ti. Ye te, bho gotama, evamāhaṃsu – ‘samaṇo gotamo sabbaṃ tapaṃ garahati, sabbaṃ tapassiṃ lūkhājīviṃ ekaṃsena upakkosati upavadatī’ti, kacci te bhoto gotamassa vuttavādino, na ca bhavantaṃ gotamaṃ abhūtena abbhācikkhanti, dhammassa cānudhammaṃ byākaronti, na ca koci sahadhammiko vādānuvādo gārayhaṃ ṭhānaṃ āgacchati? Anabbhakkhātukāmā hi mayaṃ bhavantaṃ gotama’’nti.
381. 私の聞いたところによれば、ある時、世尊はウルンニャー(あるいはウジュニャー)のカルナカッタラの鹿園に住んでおられた。その時、裸行のカッサパが世尊のもとにやってきた。彼は世尊に近づき、世尊と挨拶を交わした。挨拶と歓談を終えた後、彼は片隅に立った。片隅に立った裸行のカッサパは、世尊にこう言った。「ゴータマ様、『ゴータマ師は全ての苦行を非難し、全ての苦行者を粗食者として一概に非難し、悪口を言っている』と聞きました。ゴータマ様、もし『ゴータマ師は全ての苦行を非難し、全ての苦行者を粗食者として一概に非難し、悪口を言っている』と人々が言ったとすれば、彼らはゴータマ様の言葉を語っているのですか、それともゴータマ様を事実無根に非難しているのですか、そして教えに沿って正しく説いているのですか、それとも、対立するものが非難されるべき立場に陥ることはないのですか? 私たちはゴータマ様を事実無根に非難したくないのです。」
381. Evaṃ me sutaṃ…pe… uruññāyaṃ viharatīti mahāsīhanādasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Uruññāyanti uruññāti tassa raṭṭhassapi nagarassapi etadeva nāmaṃ, bhagavā uruññānagaraṃ upanissāya viharati. Kaṇṇakatthale migadāyeti tassa nagarassa avidūre kaṇṇakatthalaṃ nāma eko ramaṇīyo bhūmibhāgo atthi. So migānaṃ abhayatthāya dinnattā ‘‘migadāyo’’ti vuccati, tasmiṃ kaṇṇakatthale migadāye. Aceloti naggaparibbājako. Kassapoti tassa nāmaṃ. Tapassinti tapanissitakaṃ. Lūkhājīvinti acelakamuttācārādivasena lūkho ājīvo assāti lūkhājīvī, taṃ lūkhājīviṃ. Upakkosatīti upaṇḍeti. Upavadatīti hīḷeti vambheti. Dhammassa ca anudhammaṃ byākarontīti bhotā gotamena vuttakāraṇassa anukāraṇaṃ kathenti. Sahadhammiko vādānuvādoti parehi vuttakāraṇena sakāraṇo hutvā tumhākaṃ vādo vā anuvādo vā viññūhi garahitabbaṃ, kāraṇaṃ koci appamattakopi kiṃ na āgacchati. Idaṃ vuttaṃ hoti, ‘‘kiṃ sabbākārenapi tava vāde gārayhaṃ kāraṇaṃ natthī’’ti. Anabbhakkhātukāmāti na abhūtena vattukāmā.
381. 「このように、私は聞いた… [中略] …ウルニャーヤに住していた」とは、大獅子吼経のことである。ここに、これまでにない言葉の注釈がある。ウルニャーヤとは、ウルニャーヤとは、その国や都市の、これこそが名である。世尊はウルニャーヤの町に近接して住んでおられた。カンナカッターラ、遊猟地とは、その町の近くに、カンナカッターラという、一つの美しい土地があった。それは、鹿のために、許されていたので、「遊猟地」と呼ばれる。そのカンナカッターラの遊猟地に。裸行とは、裸の遊行者である。カッサパとは、その者の名である。苦行者とは、苦行に依存する者である。粗食とは、裸行者のように、粗末な生活様式によって、粗末な生活をしている者であり、その粗食者である。襲いかかる、とは、侮辱する。非難する、とは、蔑む、嘲る。法の通りに、とは、ゴータマ長老が語った理由の通りに、語る。法を共有する議論とは、他者が語った理由によって、理由づけられて、あなたの議論や反論は、賢者によって非難されるべきである。理由が全くない、ということはないか。これは、こう言っているのである。「あらゆる点で、あなたの教えに非難すべき理由はないのか」。隠すことを望まない、とは、偽りのことを言いたくない、ということである。
381. Yasmiṃ raṭṭhe taṃ nagaraṃ, tassa raṭṭhassapi yasmiṃ nagare tadā bhagavā vihāsi, tassa nagarassapi etadeva nāmaṃ, tasmā uruññāyanti uruññājanapade uruññāsaṅkhāte nagareti attho. Ramaṇīyoti manoharabhūmibhāgatāya chāyūdakasampattiyā, janavivittatāya ca manoramo. Nāmanti gottanāmaṃ. Tapanaṃ santapanaṃ kāyassa khedanaṃ tapo, so etassa atthīti tapassī, taṃ tapassiṃ. Yasmā tathābhūto tapaṃ nissito, tapo vā taṃ nissito, tasmā āha **‘‘tapanissitaka’’**nti. Lūkhaṃ vā pharusaṃ sādhusammatācāravirahato napasādanīyaṃ ājīvati vattatīti lūkhājīvī, taṃ lūkhājīviṃ. Muttācārādīti ādi-saddena parato pāḷiyaṃ (dī. ni. 1.397) āgatā hatthāpalekhanādayo saṅgahitā. Uppaṇḍetīti uhasanavasena paribhāsati. Upavadatīti avaññāpubbakaṃ apavadati, tenāha **‘‘hīḷeti vambhetī’’**ti. Dhammassa ca anudhammaṃti ettha dhammo nāma hetu ‘‘hetumhi ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 720) viyāti āha **‘‘kāraṇassa anukāraṇa’’**nti. Kāraṇanti cettha tathāpavattassa saddassa attho adhippeto tassa pavattihetubhāvato. Atthappayutto hi saddappayogo. Anukāraṇanti ca so eva parehi tathā vuccamāno. Parehīti ‘‘ye te’’ti vuttasattehi parehi. Vuttakāraṇenāti yathā tehi vuttaṃ, tathā ce tumhehi na vuttaṃ, evaṃ sati tehi vuttakāraṇena sakāraṇo hutvā tumhākaṃ vādo vā tato paraṃ tassa anuvādo koci appamattakopi viññūhi garahitabbaṃ ṭhānaṃ kāraṇaṃ nāgaccheyya, kimevaṃ nāgacchatīti yojanā. **‘‘Idaṃ vuttaṃ hotī’’**tiādinā tamevatthaṃ saṅkhepato dasseti.
381. どの国にその都市があるか、その国のどの都市に、その時、世尊が住まれたか、その都市にもまた、それと同じ名前である。それゆえ、「ウルンニャーヤンティ」とは、ウルンニャー・ジャナパダ(ウルンニャー国)に、ウルンニャー・サンカータ(ウルンニャーとされる)という都市である、という意味である。ラマーニーヤ(美しい)とは、その土地が愛らしく、水が豊かで、人が少ないがゆえに、美しいということである。ナーマ(名前)とは、氏族の名前である。タパナン(苦行)とは、身を焼くような苦しみ、身を焦がすような苦行であり、それを持つ者をタパシー(苦行者)という。なぜなら、そのような苦行に依拠しているから、あるいは苦行がそれに依拠しているから、「タパニッサタカ」(苦行に依拠する者)と言うのである。ルーカ(粗野)とは、粗野で、堅苦しく、善人の同意を得た行いを欠いており、満足のいかない生計を立てている者を、ルーカ・アージーヴィー(粗野な生計を立てる者)という。ムッターチャーラーディ(放逸な行いなど)とは、「ディ」という言葉で、後にパーリ(ディーガ・ニカーヤ1.397)に出てくる「ハッターパーラカーナー」(手の汚れを拭うこと)などを指す。ウッパンデーティ(侮辱する)とは、嘲笑のつもりで侮辱する。ウパヴァダーティ(非難する)とは、軽蔑して非難する。それゆえ、「ヒーレーティ・ヴァンベーティー」(軽蔑し、嘲笑する)と言うのである。ダンマッサ・チャー・アヌダンマー(法に従って)とは、ここで法とは原因のことである。「原因についての智慧、法の分別」など(ヴィバハンガ720)のように、法とは原因である、と言うのである。「カーラナッサ・アヌーカラーナ」(原因の模倣)と言うのである。ここで原因とは、そのように生じた音のことである。なぜなら、意味のある言葉の使用であるから。模倣とは、他の人々がそのように呼ぶことである。他の人々とは、「 those who are 」(those who are)と言われた人々である。言われた原因によってとは、彼らが言ったように、もしあなたたちが言わなかったなら、そのように言われた原因によって、原因を持って、あなたたちの議論、またはそれ以降のその模倣が、賢者によって非難されるべき場所が、原因として生じないだろうか。なぜそうならないのか、と解釈する。「イダン・ヴッター・ホティー」(これは言われたのである)などによって、その意味を要約して示している。
382. ‘‘Ye te, kassapa, evamāhaṃsu – ‘samaṇo gotamo sabbaṃ tapaṃ garahati, sabbaṃ tapassiṃ lūkhājīviṃ ekaṃsena upakkosati upavadatī’ti, na me te vuttavādino, abbhācikkhanti ca pana maṃ te asatā abhūtena. Idhāhaṃ, kassapa, ekaccaṃ tapassiṃ lūkhājīviṃ passāmi dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannaṃ. Idha panāhaṃ, kassapa, ekaccaṃ tapassiṃ lūkhājīviṃ passāmi dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannaṃ.
382. 「カッサパよ、『ゴータマ師は全ての苦行を非難し、全ての苦行者を粗食者として一概に非難し、悪口を言っている』と人々が言ったとすれば、彼らは私の言葉を語っているのではありません。彼らは私を事実無根に非難しています。カッサパよ、私はある苦行者を、粗食者として、死後、悪趣、悪趣、悪趣、奈落に生まれるのを見たことがあります。カッサパよ、私はある苦行者を、粗食者として、死後、善趣、天界に生まれるのを見たことがあります。
382. Ekaccaṃ tapassiṃ lūkhājīvintiādīsu idhekacco acelakapabbajjāditapanissitattā tapassī ‘‘lūkhena jīvitaṃ kappessāmī’’ti tiṇagomayādibhakkhanādīhi nānappakārehi attānaṃ kilameti, appapuññatāya ca sukhena jīvitavuttimeva na labhati, so tīṇi duccaritāni pūretvā niraye nibbattati.
382. ある苦行者、粗食者、など。ここに、ある裸行出家者や、苦行に依存する者で、「粗末な生活を送る」と思って、草や糞などを食べ、自分を苦しめる。功徳が少ないために、楽な生活さえ得られない。彼は、三つの悪行を完成させて、地獄に生まれる。
Aparo tādisaṃ tapanissitopi puññavā hoti, labhati lābhasakkāraṃ. So ‘‘na dāni mayā sadiso atthī’’ti attānaṃ ucce ṭhāne sambhāvetvā ‘‘bhiyyosomattāya lābhaṃ uppādessāmī’’ti anesanavasena tīṇi duccaritāni pūretvā niraye nibbattati. Ime dve sandhāya paṭhamanayo vutto.
別の、同様の苦行者でも、功徳のある者である。利益や尊敬を得る。彼は、「今、私に匹敵する者はいない」と思って、自分を高く評価し、「さらに多くの利益を得よう」と思って、欲望によって、三つの悪行を完成させて、地獄に生まれる。この二つのことを指して、最初の法が語られた。
Aparo tapanissitako lūkhājīvī appapuñño hoti, na labhati sukhena jīvitavuttiṃ. So ‘‘mayhaṃ pubbepi akatapuññatāya sukhajīvikā nuppajjati , handadāni puññāni karomī’’ti tīṇi sucaritāni pūretvā sagge nibbattati.
別の苦行者、粗食者で、功徳のない者である。楽な生活を得られない。彼は、「私は以前、功徳を積まなかったために、楽な生活を得られなかった。さあ、今、功徳を積もう」と思って、三つの善行を完成させて、天国に生まれる。
Aparo lūkhājīvī puññavā hoti, labhati sukhena jīvitavuttiṃ. So – ‘‘mayhaṃ pubbepi katapuññatāya sukhajīvikā uppajjatī’’ti cintetvā anesanaṃ pahāya tīṇi sucaritāni pūretvā sagge nibbattati. Ime dve sandhāya dutiyanayo vutto.
別の粗食者で、功徳のある者である。楽な生活を得る。彼は、「私は以前、功徳を積んだために、楽な生活を得られる」と思って、欲望を捨てて、三つの善行を完成させて、天国に生まれる。この二つのことを指して、第二の法が語られた。
Eko pana tapassī appadukkhavihārī hoti bāhirakācārayutto tāpaso vā channaparibbājako vā, appapuññatāya ca manāpe paccaye na labhati. So anesanavasena tīṇi duccaritāni pūretvā attānaṃ sukhe ṭhapetvā niraye nibbattati.
一人の苦行者は、苦しまない生活をしている。外的な行いをしている苦行者、あるいは、隠遁した遊行者である。功徳がないために、愛されるもの(=食べ物など)を得られない。彼は、欲望によって、三つの悪行を完成させて、自分を楽な境遇に置こうとして、地獄に生まれる。
Aparo puññavā hoti, so – ‘‘na dāni mayā sadiso atthī’’ti mānaṃ uppādetvā anesanavasena lābhasakkāraṃ vā uppādento micchādiṭṭhivasena – ‘‘sukho imissā paribbājikāya daharāya mudukāya lomasāya samphasso’’tiādīni cintetvā kāmesu pātabyataṃ vā āpajjanto tīṇi duccaritāni pūretvā niraye nibbattati. Ime dve sandhāya tatiyanayo vutto.
別の者は、功徳のある者である。彼は、「今、私に匹敵する者はいない」と思って、欲望によって、利益や尊敬を得ようとして、あるいは、快楽に耽って、「この若い、柔らかい毛皮の遊行者との触れ合いは快い」などと思い、欲望に耽って、三つの悪行を完成させて、地獄に生まれる。この二つのことを指して、第三の法が語られた。
Aparo pana appadukkhavihārī appapuñño hoti, so – ‘‘ahaṃ pubbepi akatapuññatāya sukhena jīvikaṃ na labhāmī’’ti tīṇi sucaritāni pūretvā sagge nibbattati.
別の者は、苦しまない生活をしている、功徳のない者である。彼は、「私は以前、功徳を積まなかったために、楽な生活を得られない」と思って、三つの善行を完成させて、天国に生まれる。
Aparo puññavā hoti, so – ‘‘pubbepāhaṃ katapuññatāya sukhaṃ labhāmi, idāni puññāni karissāmī’’ti tīṇi sucaritāni pūretvā sagge nibbattati. Ime dve sandhāya catutthanayo vutto. Idaṃ titthiyavasena āgataṃ, sāsanepi pana labbhati.
別の者は、功徳のある者である。彼は、「以前、私は功徳を積んだために、今、楽を得ている。今、功徳を積もう」と思って、三つの善行を完成させて、天国に生まれる。この二つのことを指して、第四の法が語られた。これは、異教徒の観点から来たものである。教団においても、同様に得られる。
Ekacco hi dhutaṅgasamādānavasena lūkhājīvī hoti, appapuññatāya vā sakalampi gāmaṃ vicaritvā udarapūraṃ na labhati. So – ‘‘paccaye uppādessāmī’’ti vejjakammādivasena vā anesanaṃ katvā, arahattaṃ vā paṭijānitvā, tīṇi vā kuhanavatthūni paṭisevitvā niraye nibbattati.
ある者は、苦行の戒律を守るために、粗食者となり、功徳がないために、村全体を巡っても、満腹を得られない。彼は、「食べ物を得よう」と思って、医術などの仕事をして、あるいは、悟りを開いたと偽って、三つの偽りの行為をして、地獄に生まれる。
Aparo ca tādisova puññavā hoti. So tāya puññasampattiyā mānaṃ janayitvā uppannaṃ lābhaṃ thāvaraṃ kattukāmo anesanavasena tīṇi duccaritāni pūretvā niraye uppajjati.
別の者は、同様に、功徳のある者である。彼は、その功徳によって、傲慢になり、生じた利益を永続させようとして、欲望によって、三つの悪行を完成させて、地獄に生まれる。
Aparo samādinnadhutaṅgo appapuññova hoti, na labhati sukhena jīvitavuttiṃ. So – ‘‘pubbepāhaṃ akatapuññatāya kiñci na labhāmi, sace idāni anesanaṃ karissaṃ, āyatimpi dullabhasukho bhavissāmī’’ti tīṇi sucaritāni pūretvā arahattaṃ pattuṃ asakkonto sagge nibbattati.
別の者は、苦行の戒律を守り、功徳のない者である。楽な生活を得られない。彼は、「以前、功徳を積まなかったために、何も得られなかった。もし今、欲望を求めれば、将来も楽に生きることはできないだろう」と思って、三つの善行を完成させて、阿羅漢になることはできないが、天国に生まれる。
Aparo puññavā hoti, so – ‘‘pubbepāhaṃ katapuññatāya etarahi sukhito, idānipi puññaṃ karissāmī’’ti anesanaṃ pahāya tīṇi sucaritāni pūretvā arahattaṃ pattuṃ asakkonto sagge nibbattati.
別の者は、功徳のある者である。彼は、「以前、私は功徳を積んだために、今、幸せである。今、功徳を積もう」と思って、欲望を捨てて、三つの善行を完成させて、阿羅漢になることはできないが、天国に生まれる。
382. Idāni yaṃ vibhajjavādaṃ sandhāya bhagavatā ‘‘na me te vuttavādino’’ti saṅkhepato vatvā taṃ vibhajitvā dassetuṃ ‘‘idhāhaṃ kassapā’’tiādi vuttaṃ, taṃ vibhāgena dassento **‘‘idhekacco’’**tiādimāha . Bhagavā hi niratthakaṃ anupasamasaṃvattanikaṃ kāyakilamathaṃ ‘‘attakilamathānuyogo dukkho anariyo anatthasaṃhito’’tiādinā (saṃ. ni. 3.1081; mahāva. 13; paṭi. ma. 2.30) garahati. Sātthakaṃ pana upasamasaṃvattanikaṃ ‘‘āraññiko hoti, paṃsukūliko hotī’’tiādinā vaṇṇeti. Appapuññatāyāti apuññatāya. Tīṇi duccaritāni pūretvāti micchādiṭṭhibhāvato kammaphalaṃ paṭikkhipanto ‘‘natthi dinna’’ntiādinā (dī. ni. 1.171; ma. ni. 1.445; 2.94, 95, 225; 3.91, 115; saṃ. ni. 3.210; dha. sa. 1221; vibha. 938) micchādiṭṭhiṃ purakkhatvā tathā tathā tīṇi duccaritāni pūretvā. Anesanavasenāti kohaññe ṭhatvā asantaguṇasambhāvanicchāya micchājīvavasena. Ime dveti ‘‘appapuñño puññavā’’ti ca vutte duccaritakārino dve puggale sandhāya.
382. 今、分析的な説(ヴィバッジャヴァーダ)に関して、世尊が「私はあなたたちの説を説く者ではない」と簡潔に言われた後、それを分析して示すために、「イダーハン・カッサパー」(ここで私はカッサパに)などと言われた。それを分析して示そうとして、「イダエッコ」(ここに一人が)などと言われた。世尊は、無意味で、平静に至らない苦行を、「自己を苦しめる行いは苦しみであり、聖者の道ではなく、利益がない」など(サンユッタ・ニカーヤ3.1081; マハーヴァットゥ13; パティサミダー・マハーティカー2.30)と非難される。意味のある、平静に至る行いを、「森に住む者となる、灰を身にまとう者となる」など(アッタンギカ・ニカーヤ1.107)と称賛される。アププニャター(功徳が少ないこと)とは、功徳がないことである。三つの悪行を完成させてとは、邪見であることによって、業の結果を否定し、「与えられたものはない」など(ディーガ・ニカーヤ1.171; マッジマ・ニカーヤ1.445; 2.94, 95, 225; 3.91, 115; サンユッタ・ニカーヤ3.210; ダンマサガーニ1221; ヴィバハンガ938)と邪見を前面に出して、そのように三つの悪行を完成させて。アネーサナヴァーセーナ(不正な稼ぎによって)とは、飢餓の状態で、徳がないのに徳があると信じ込ませることで、不正な稼ぎによって。これら二つとは、「功徳がない者、功徳のある者」と言われた二人の人間を指す。
‘‘Ime **dve sandhāyā’’**ti ettha pana dutiyanaye ‘‘appapuñño, puññavā’’ti ca vutte sucaritakārinoti ādinā yojetabbaṃ. Kammakiriyavādino hi ime dve puggalā. Iti paṭhamadutiyanayesu vuttanayeneva tatiyacatutthanayesu yojanā veditabbā.
「これら二つを指して」とは、ここで第二の解釈では、「功徳がない者、功徳のある者」と言われた後、善行を行う者、と解釈すべきである。業の行為を信じる者、これら二人の人間である。このように、第一、第二の解釈で述べられた通りに、第三、第四の解釈も解釈すべきである。
Bāhirakācārayutto titthiyācārayutto, na vimuttācāro. Attānaṃ sukhetvāti adhammikena sukhena attānaṃ sukhetvā, tenāha **‘‘duccaritāni pūretvā’’**ti. **‘‘Na dāni mayā sadiso atthī’’**tiādinā tissannaṃ maññanānaṃ vasena duccaritapūraṇamāha. Micchādiṭṭhivasenāti ‘‘natthi kāmesu doso’’ti evaṃ pavattamicchādiṭṭhivasena. Paribbājikāyāti pabbajjaṃ upagatāya tāpasadārikāya. Daharāyāti taruṇāya. Mudukāyāti sukhumālāya. Lomasāyāti tanutambalomatāya appalomāya. Kāmesūti vatthukāmesu. Pātabyatanti paribhuñjitabbaṃ, pātabyatanti vā paribhuñjanakataṃ. Āpajjantoti upagacchanto. Paribhogattho hi ayaṃ pā-saddo, kattusādhano ca tabba-saddo, yathāruci paribhuñjantoti attho. Kilesakāmopi hi assādiyamāno vatthukāmantogadhoyeva.
外道の行いを実践する者とは、異教徒の行いを実践する者であり、解脱の行いを実践する者ではない。自己を幸福にしたとは、不正な方法で自己を幸福にした。それゆえ、「悪行を完成させた」と言われたのである。 「もはや私に匹敵する者はいない」など(ディーガ・ニカーヤ1.171)という、三つの思い上がりのために、悪行の完成を言われた。邪見によってとは、「欲望に罪はない」などという邪見によって。放浪者とは、出家した尼僧のことである。若いとは、若い。柔らかいとは、繊細な。毛が薄いとは、薄く、淡い毛で、毛が少ないこと。欲望とは、物質的な欲望である。食べられるものとは、享受されるべきもの、あるいは享受されたもの。陥る、とは、近づくことである。享受の意味である、この「パー」という言葉は、行為者を示す「タバ」という言葉と同様である。好きなように享受すること、という意味である。煩悩の欲望もまた、味わうならば、物質的な欲望の中に入ってしまう。
Idanti yathāvuttaṃ atthappabhedaṃ vibhajjanaṃ. Titthiyavasena āgataṃ aṭṭhakathāyaṃ tathā vibhattattā. Sāsanepīti imasmiṃ sāsanepi.
これとは、そのまま述べられた意味の区別である。異教徒の説に従って生じた、注釈書ではそのように分析されている。教団においてもとは、この教団においても。
Arahattaṃ vā attani asantaṃ ‘‘atthī’’ti vippaṭijānitvā. Sāmantajappanaṃ, paccayapaṭisevanaṃ, iriyāpathanissitanti imāni tīṇi vā kuhanavatthūni. Tādiso vāti dhutaṅga- (mi. pa. 4.2; visuddhi. 1.22) samādānavasena lūkhājīvī eva. Dullabhasukho bhavissāmi duggatīsu upapattiyāti adhippāyo.
阿羅漢果、または自己にないものを「ある」と偽って言うこと。周縁的なおしゃべり、縁に頼ること、姿勢に依拠すること。これら三つ、または欺瞞の事柄である。そのような者とは、苦行(ドゥータンガ)の(ミッラガ・パーリ4.2; ヴィスッディ・マッガー1.22)戒律を守ることによって、粗野な生計を立てる者である。困難な幸福を得る者となるだろう、悪趣に生まれるだろう、という意味である。
383. ‘‘Idhāhaṃ, kassapa, ekaccaṃ tapassiṃ appadukkhavihāriṃ passāmi dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannaṃ. Idha panāhaṃ, kassapa, ekaccaṃ tapassiṃ appadukkhavihāriṃ passāmi dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannaṃ. Yohaṃ, kassapa, imesaṃ tapassīnaṃ evaṃ āgatiñca gatiñca cutiñca upapattiñca yathābhūtaṃ pajānāmi , sohaṃ kiṃ sabbaṃ tapaṃ garahissāmi, sabbaṃ vā tapassiṃ lūkhājīviṃ ekaṃsena upakkosissāmi upavadissāmi?
383. 「カッサパよ、私はある苦行者を、苦行をしない者として、死後、悪趣、悪趣、悪趣、奈落に生まれるのを見たことがあります。カッサパよ、私はある苦行者を、苦行をしない者として、死後、善趣、天界に生まれるのを見たことがあります。カッサパよ、私はこれらの苦行者の来るべき場所と去るべき場所、死と生まれ変わりを、ありのままに知っているのです。それなのに、私がどうして全ての苦行を非難したり、全ての苦行者を粗食者として一概に非難したり、悪口を言ったりすることができましょうか?」
383. Āgatiñcāti – ‘‘asukaṭṭhānato nāma ime āgatā’’ti evaṃ āgatiñca. Gatiñcāti idāni gantabbaṭṭhānañca. Cutiñcāti tato cavanañca. Upapattiñcāti tato cutānaṃ puna upapattiñca. Kiṃ sabbaṃ tapaṃ garahissāmīti – ‘‘kena kāraṇena garahissāmi, garahitabbameva hi mayaṃ garahāma, pasaṃsitabbaṃ pasaṃsāma, na bhaṇḍikaṃ karonto mahārajako viya dhotañca adhotañca ekato karomā’’ti dasseti. Idāni tamatthaṃ pakāsento – ‘‘santi kassapa eke samaṇabrāhmaṇā’’tiādimāha.
383. 来たり、とは、「~の場所から来た」と、このように来ることを言う。行き、とは、今、行くべき場所のことである。死、とは、そこから死ぬことである。再生、とは、そこから死んだ者の、再び生まれることである。「全ての苦行を非難するのか」とは、「どのような理由で非難するのか。非難されるべきものを、我々は非難する。称賛されるべきものを、我々は称賛する。不潔な者、大王のように、清潔なものも不潔なものも、一緒にしない」と、示している。今、その意味を明らかにしながら、「カッサパよ、ある修行者やバラモンがいる」と、こう言われた。
383. Asukaṭṭhānatoti asukabhavato. Āgatāti nibbattanavasena idhāgatā. Idāni gantabbaṭṭhānanti āyatiṃ nibbattanaṭṭhānaṃ. Puna upapattinti āyatiṃ anantarabhavato tatiyaṃ upapattiṃ, puna upapattīti punappunaṃ nibbatti. Kena kāraṇenāti yathābhūtaṃ ajānanto hi icchādosavasena yaṃ kiñci garaheyya, ahaṃ pana yathābhūtaṃ jānanto sabbaṃ taṃ kena kāraṇena garahissāmi, taṃ kāraṇaṃ natthīti adhippāyo, tenāha **‘‘garahitabbamevā’’**tiādi. Tamatthanti garahitabbasseva garahaṇaṃ, pasaṃsitabbassa ca pasaṃsanaṃ.
383. どの場所からとは、どの生から。生じたとは、生まれることによって、ここに生じた。今、行くべき場所とは、将来生まれる場所である。再び生まれることとは、将来、次の生から第三の生に生まれること。再び生まれることとは、繰り返し生まれること。どの理由でとは、真実を知らずに、欲望と憎しみのために、何であれ非難するだろう。私は真実を知っているので、すべてをどの理由で非難するだろうか。その理由はない、という意味である。それゆえ、「非難されるべきである」などと言われたのである。その意味とは、非難されるべきものの非難、称賛されるべきものの称賛である。
Na koci ‘‘na sādhū’’ti vadati diṭṭhadhammikassa, samparāyikassa ca atthassa sādhanavaseneva pavattiyā bhaddakattā. Pañcavidhaṃ veranti pāṇātipātādipañcavidhaṃ veraṃ. Tañhi pañcavidhassa sīlassa paṭisattubhāvato, sattānaṃ verahetutāya ca ‘‘vera’’nti vuccati. Tato eva taṃ na koci ‘‘sādhū’’ti vadati, tathā diṭṭhadhammikādiatthānaṃ asādhanato, sattānaṃ sādhubhāvassa ca dūsanato. Na nirundhitabbanti rūpaggahaṇe na nivāretabbaṃ. Dassanīyadassanattho hi cakkhupaṭilābhoti tesaṃ adhippāyo. Yadaggena tesaṃ pañcadvāre asaṃvaro sādhu , tadaggena tattha saṃvaro na sādhūti āha **‘‘puna yaṃ te ekaccanti pañcadvāre saṃvara’’**nti.
何者も「良くない」とは言わない。現世と来世の利益のために、善行として行われるからである。五つの戒めとは、殺生など五つの戒めである。それは、五つの戒めの反対であること、生き物たちの敵であること、ゆえに「敵」と呼ばれる。それゆえ、何者も「良い」とは言わない。そのように、現世と来世の利益にならないこと、生き物たちの善行を損なうこと。止めることはないとは、感覚的な対象の認識を止めることはない。見るべきものを見ること、それが眼を得ることである、というのが彼らの意味である。それらの五つの感覚器官の制御が善いのであれば、それらの制御が良くない、と言うのである。「再び、ある者たちが五つの感覚器官を制御する」と言われた。
Atha vā yaṃ te ekaccaṃ vadanti ‘‘sādhū’’ti te ‘‘eke samaṇabrāhmaṇā’’ti vuttā titthiyā yaṃ attakilamathānuyogādiṃ ‘‘sādhū’’ti vadanti, mayaṃ taṃ na ‘‘sādhū’’ti vadāma. Yaṃ te ekaccaṃ vadanti ‘‘na sādhū’’ti yaṃ pana te anavajjapaccayaparibhogaṃ, sunivatthasupārupanādisammāpaṭipattiñca ‘‘na sādhū’’ti vadanti, taṃ mayaṃ ‘‘sādhū’’ti vadāmāti evaṃ pettha attho veditabbo.
あるいは、ある者たちが「善い」と言うこと、それは「ある沙門やバラモン」と言われた異教徒たちが、自己を苦しめる行いなどを「善い」と言うこと、私たちはそれを「善い」とは言わない。ある者たちが「良くない」と言うこと、それは彼らが不正な財を享受すること、よく着てよく履くことなどを「良くない」と言うこと、私たちはそれを「善い」と言う、このようにここで意味を解釈すべきである。
Evaṃ yaṃ paravādamūlakaṃ catukkaṃ dassitaṃ, tadeva puna sakavādamūlakaṃ katvā dassitanti pakāsento **‘‘eva’’**ntiādimāha. Yañhi kiñci kenaci samānaṃ, tenapi taṃ samānameva, tathā asamānaṃ pīti. Samānāsamānatanti samānāsamānatāmattaṃ. Anavasesato hi pahātabbānaṃ dhammānaṃ pahānaṃ sakavāde dissati, na paravāde. Tathā paripuṇṇameva ca upasampādetabbadhammānaṃ upasampādanaṃ sakavāde, na paravāde. Tena vuttaṃ ‘‘tyāha’’ntiādi.
このように、他者の説の根拠として示された四つ、それ自体を自身の説の根拠として示そうとして、「エヴァ」(このように)などと言われた。何かが何かに等しいならば、それもまた等しい。等しくないものも同様である。等しいこと、等しくないこととは、単に等しいこと、等しくないことである。完全に捨てるべきものごとを捨てることは、自身の説に見られる。他者の説には見られない。同様に、完全に完成させるべきものごとを完成させることは、自身の説に見られる。他者の説には見られない。それゆえ、「ティヤーハ」(あなたを)などと言われた。
384. ‘‘Santi, kassapa, eke samaṇabrāhmaṇā paṇḍitā nipuṇā kataparappavādā vālavedhirūpā. Te bhindantā maññe caranti paññāgatena diṭṭhigatāni. Tehipi me saddhiṃ ekaccesu ṭhānesu sameti, ekaccesu ṭhānesu na sameti. Yaṃ te ekaccaṃ vadanti ‘sādhū’ti, mayampi taṃ ekaccaṃ vadema ‘sādhū’ti. Yaṃ te ekaccaṃ vadanti ‘na sādhū’ti, mayampi taṃ ekaccaṃ vadema ‘na sādhū’ti. Yaṃ te ekaccaṃ vadanti ‘sādhū’ti, mayaṃ taṃ ekaccaṃ vadema ‘na sādhū’ti. Yaṃ te ekaccaṃ vadanti ‘na sādhū’ti, mayaṃ taṃ ekaccaṃ vadema ‘sādhū’ti.
384. 「カッサパよ、賢く、巧妙で、他者の見解を論破する、言葉巧みなバラモンたちもいます。彼らは知見によって、見解を打ち砕きながら歩んでいるように思われます。彼らの見解は、私の見解と一致する点もあれば、一致しない点もあります。彼らが『良い』と言うことの一部については、私も『良い』と言います。彼らが『良くない』と言うことの一部については、私も『良くない』と言います。彼らが『良い』と言うことの一部については、私は『良くない』と言います。彼らが『良くない』と言うことの一部については、私も『良い』と言います。
‘‘Yaṃ mayaṃ ekaccaṃ vadema ‘sādhū’ti, parepi taṃ ekaccaṃ vadanti ‘sādhū’ti. Yaṃ mayaṃ ekaccaṃ vadema ‘na sādhū’ti, parepi taṃ ekaccaṃ vadanti ‘na sādhū’ti. Yaṃ mayaṃ ekaccaṃ vadema ‘na sādhū’ti, pare taṃ ekaccaṃ vadanti ‘sādhū’ti. Yaṃ mayaṃ ekaccaṃ vadema ‘sādhū’ti, pare taṃ ekaccaṃ vadanti ‘na sādhū’ti.
「私が『良い』と言うことの一部については、他の人々も『良い』と言います。私が『良くない』と言うことの一部については、他の人々も『良くない』と言います。私が『良くない』と言うことの一部については、他の人々は『良い』と言います。私が『良い』と言うことの一部については、他の人々は『良くない』と言います。
384. Yaṃ te ekaccanti pañcavidhaṃ sīlaṃ, tañhi loke na koci ‘‘na sādhū’’ti vadati. Puna yaṃ te ekaccanti pañcavidhaṃ veraṃ, taṃ na koci ‘‘sādhū’’ti vadati. Puna yaṃ te ekaccanti pañcadvāre asaṃvaraṃ, te kira – ‘‘cakkhu nāma na nirundhitabbaṃ, cakkhunā manāpaṃ rūpaṃ daṭṭhabba’’nti vadanti, esa nayo sotādīsu. Puna yaṃ te ekaccanti pañcadvāre saṃvaraṃ.
384. 「ある者」とは、五種の戒律のことであるが、それは世の中で誰も「良くない」とは言わない。再び、「ある者」とは、五種の戒(=危害を加えないこと)のことであるが、それは誰も「良い」とは言わない。再び、「ある者」とは、五つの感覚器官における不自制のことである。彼らは、「目は、遮るべきではない。目で、好ましいものを見なければならない」と言う。これが、耳などについての法である。再び、「ある者」とは、五つの感覚器官における自制のことである。
Evaṃ paresaṃ vādena saha attano vādassa samānāsamānataṃ dassetvā idāni attano vādena saha paresaṃ vādassa samānāsamānataṃ dassento ‘‘yaṃ maya’’ntiādimāha. Tatrāpi pañcasīlādivaseneva attho veditabbo.
このように、他者の教えと、自身の教えとの、同一性・非同一性を示してから、今、自身の教えと、他者の教えとの、同一性・非同一性を示しながら、「私が…」と、こう言われた。そこでも、五種の戒律などによって、意味を理解すべきである。
Samanuyuñjāpanakathā 苦行者の探求についての対話
385. ‘‘Tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi – yesu no, āvuso, ṭhānesu na sameti, tiṭṭhantu tāni ṭhānāni. Yesu ṭhānesu sameti, tattha viññū samanuyuñjantaṃ samanugāhantaṃ samanubhāsantaṃ satthārā vā satthāraṃ saṅghena vā saṅghaṃ – ‘ye imesaṃ bhavataṃ dhammā akusalā akusalasaṅkhātā, sāvajjā sāvajjasaṅkhātā, asevitabbā asevitabbasaṅkhātā, na alamariyā na alamariyasaṅkhātā, kaṇhā kaṇhasaṅkhātā. Ko ime dhamme anavasesaṃ pahāya vattati, samaṇo vā gotamo, pare vā pana bhonto gaṇācariyā’ti?
385. 「私は近づいてこのように言います――「賢者たちよ、どのような点で(真理が)一致しないのか、それらの点についてはそれとしておくが、どのような点で(真理が)一致するのか、そこにおいて賢明な者が修行し、賢明な者が正しく理解し、賢明な者が正しく語るとき――『これらの師や師の集団、あるいは師の集団の師たちよ、あなた方のこれらの法は、不善であり、不善と称せられ、非難されるべきであり、非難されるべきと称せられ、実践すべきでなく、実践すべきでないと称せられ、非聖なるものであり、非聖なるものと称せられ、黒いものであり、黒いものと称せられる。これらの法を完全に捨て去って実践しているのは、ゴータマという名の沙門なのか、それとも他の師たちなのか?」
385. Samanuyuñjantanti samanuyuñjantu, ettha ca laddhiṃ pucchanto samanuyuñjati nāma, kāraṇaṃ pucchanto samanugāhati nāma, ubhayaṃ pucchanto samanubhāsati nāma. Satthārā vā satthāranti satthārā vā saddhiṃ satthāraṃ upasaṃharitvā – ‘‘kiṃ te satthā te dhamme sabbaso pahāya vattati, udāhu samaṇo gotamo’’ti. Dutiyapadepi eseva nayo.
385. 修行を促す、とは、修行を促す。ここでは、見解を問うことを、修行を促すと言う。理由を問うことを、修行を促すと言う。両方を問うことを、修行を促すと言う。師、あるいは師、とは、師、あるいは師と共に、師を連れてきて、「あなたの師は、これらの教えを全て捨てて、実践しているのか。それとも、ゴータマ修行者か」と。第二の言葉でも、同じ法である。
Idāni tamatthaṃ yojetvā dassento – ‘‘ye imesaṃ bhavata’’ntiādimāha. Tattha akusalā akusalasaṅkhātāti akusalā ceva ‘‘akusalā’’ti ca saṅkhātā ñātā koṭṭhāsaṃ vā katvā ṭhapitāti attho. Esa nayo sabbapadesu. Api cettha sāvajjāti sadosā. Na alamariyāti niddosaṭṭhena ariyā bhavituṃ nālaṃ asamatthā.
今、その意味を組み合わせて示しながら、「彼らの…」と、こう言われた。そこで、不善、不善と名付けられた、とは、不善であり、かつ「不善」と名付けられ、知られた、区分けをなして置かれた、という意味である。これは、全ての箇所での法である。また、ここでは、咎められるべき、とは、欠点のある。聖者にはふさわしくない、とは、欠点がないという理由で、聖者であるにはふさわしくない、無能である、ということである。
385. Laddhiṃ pucchantoti ‘‘kiṃ samaṇo gotamo saṃkilesadhamme anavasesaṃ pahāya vattati, udāhu pare gaṇācariyā. Ettha tāva attano laddhiṃ vadā’’ti laddhiṃ pucchanto. Kāraṇaṃ pucchantoti ‘‘samaṇo gotamo saṃkilesadhamme anavasesaṃ pahāya vattatī’’ti vutte ‘‘kena kāraṇena evamatthaṃ gāhayā’’ti kāraṇaṃ pucchanto. Ubhayaṃ pucchantoti ‘‘idaṃ nāmettha kāraṇa’’nti kāraṇaṃ vatvā paṭiññāte atthe sādhiyamāne anvayato, byatirekato ca kāraṇaṃ samatthetuṃ sadisāsadisabhedaṃ upamodāharaṇadvayaṃ pucchanto, ubhayaṃ pucchanto kāraṇassa ca tilakkhaṇasampattiyā yathāpaṭiññāte atthe sādhite sammadeva anupacchā bhāsanto nigamento samanubhāsati nāma. Upasaṃharitvāti upanetvā. **‘‘Kiṃ te’’**tiādi upasaṃharaṇākāradassanaṃ. Dutiyapadeti ‘‘saṅghena vā saṅgha’’nti imasmiṃ pade.
385. 悟りを問うとは、「沙門ゴータマは煩悩を完全に捨てて生きているのか、それとも他の師たちがいるのか。まず、あなた自身の悟りを語ってください」と悟りを問うことである。理由を問うとは、「沙門ゴータマは煩悩を完全に捨てて生きている」と言われたとき、「どの理由でそのように理解するのか」と理由を問うことである。両方を問うとは、「これがここでの理由である」と理由を述べ、主張された意味が示されたとき、肯定と否定の両方から理由を証明するために、類似と非類似の例を二つ問うこと、両方を問うことである。理由が三つの特徴を備えて、主張された意味が正しく示されたとき、まさに過失なく、議論を続けることを「サマンバハーティ」と呼ぶ。まとめるととは、引き入れて。 「あなたは何を」など、まとめる方法を示している。第二の語句とは、「共同体によって、または共同体によって」というこの語句である。
Tamatthanti taṃ pahātabbadhammānaṃ anavasesaṃ pahāya vattanasaṅkhātañca samādātabbadhammānaṃ anavasesaṃ samādāya vattanasaṅkhātañca atthaṃ. Yojetvāti akusalādipadehi yojetvā. Akosallasambhūtaṭṭhena akusalā ceva tatoyeva akusalāti ca saṅkhaṃ gatāti saṅkhātā tattha purimapadena ekantākusale vadati, dutiyapadena taṃsahagate, taṃpakkhiye ca, tenāha **‘‘koṭṭhāsaṃ vā katvā ṭhapitā’’**ti, akusalapakkhiyabhāvena vavatthāpitāti attho. Avajjaṭṭho dosaṭṭho gārayhapariyāyattāti āha **‘‘sāvajjāti sadosā’’**ti. Ariyā nāma niddosā, ime pana katthacipi niddosā na hontīti niddosaṭṭhena ariyā bhavituṃ nālaṃ asamatthā.
その意味とは、捨てるべきものごとの、完全に捨てること、そして取るべきものごとの、完全に取ることという意味である。結びつけるとは、不善などの言葉で結びつけること。不善から生じたという理由で、不善であり、それゆえ不善であると、そこに名前が付けられた。前の言葉で、完全に善いものを言っている。次の言葉で、それと共に生じるもの、それに味方するものも言っている。それゆえ、「区分けして、置かれた」と言われた。不善の仲間であることによって、区別された、という意味である。過失の意味、罪の意味は、非難に代わる言葉である。それゆえ、「罪深い」と言われた。聖者は罪がない。しかし、彼らはどこにおいても罪がないわけではない。それゆえ、聖者であるためには、能力がない。
386. ‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, kassapa, vijjati, yaṃ viññū samanuyuñjantā samanugāhantā samanubhāsantā evaṃ vadeyyuṃ – ‘ye imesaṃ bhavataṃ dhammā akusalā akusalasaṅkhātā, sāvajjā sāvajjasaṅkhātā, asevitabbā asevitabbasaṅkhātā, na alamariyā na alamariyasaṅkhātā, kaṇhā kaṇhasaṅkhātā . Samaṇo gotamo ime dhamme anavasesaṃ pahāya vattati, yaṃ vā pana bhonto pare gaṇācariyā’ti. Itiha, kassapa, viññū samanuyuñjantā samanugāhantā samanubhāsantā amheva tattha yebhuyyena pasaṃseyyuṃ.
386. 「カッサパよ、賢明な者が修行し、正しく理解し、正しく語るとき、このように言うであろう――『これらの師や師の集団、あるいは師の集団の師たちよ、あなた方のこれらの法は、不善であり、不善と称せられ、非難されるべきであり、非難されるべきと称せられ、実践すべきでなく、実践すべきでないと称せられ、非聖なるものであり、非聖なるものと称せられ、黒いものであり、黒いものと称せられる。ゴータマという名の沙門は、これらの法を完全に捨て去って実践している。あるいは、他の師たち(が実践している)のか?』このように、カッサパよ、賢明な者が修行し、正しく理解し、正しく語るとき、それらの点において、多くの場合、我々(の教え)を称賛するであろう。」
387. ‘‘Aparampi no, kassapa, viññū samanuyuñjantaṃ samanugāhantaṃ samanubhāsantaṃ satthārā vā satthāraṃ saṅghena vā saṅghaṃ – ‘ye imesaṃ bhavataṃ dhammā kusalā kusalasaṅkhātā, anavajjā anavajjasaṅkhātā, sevitabbā sevitabbasaṅkhātā, alamariyā alamariyasaṅkhātā, sukkā sukkasaṅkhātā. Ko ime dhamme anavasesaṃ samādāya vattati, samaṇo vā gotamo, pare vā pana bhonto gaṇācariyā’ ti?
387. 「さらに、カッサパよ、賢明な者が我々に近づき、賢明な者が正しく理解し、賢明な者が正しく語るとき――『これらの師や師の集団、あるいは師の集団の師たちよ、あなた方のこれらの法は、善であり、善と称せられ、非難されるべきでなく、非難されるべきでないと称せられ、実践すべきであり、実践すべきものと称せられ、聖なるものであり、聖なるものと称せられ、白いものであり、白いものと称せられる。これらの法を完全に保って実践しているのは、ゴータマという名の沙門なのか、それとも他の師たちなのか?」
388. ‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, kassapa, vijjati, yaṃ viññū samanuyuñjantā samanugāhantā samanubhāsantā evaṃ vadeyyuṃ – ‘ye imesaṃ bhavataṃ dhammā kusalā kusalasaṅkhātā, anavajjā anavajjasaṅkhātā, sevitabbā sevitabbasaṅkhātā, alamariyā alamariyasaṅkhātā, sukkā sukkasaṅkhātā. Samaṇo gotamo ime dhamme anavasesaṃ samādāya vattati, yaṃ vā pana bhonto pare gaṇācariyā’ti. Itiha, kassapa, viññū samanuyuñjantā samanugāhantā samanubhāsantā amheva tattha yebhuyyena pasaṃseyyuṃ.
388. 「カッサパよ、賢明な者が修行し、正しく理解し、正しく語るとき、このように言うであろう――『これらの師や師の集団、あるいは師の集団の師たちよ、あなた方のこれらの法は、善であり、善と称せられ、非難されるべきでなく、非難されるべきでないと称せられ、実践すべきであり、実践すべきものと称せられ、聖なるものであり、聖なるものと称せられ、白いものであり、白いものと称せられる。ゴータマという名の沙門は、これらの法を完全に保って実践している。あるいは、他の師たち(が実践している)のか?』このように、カッサパよ、賢明な者が修行し、正しく理解し、正しく語るとき、それらの点において、多くの場合、我々(の教え)を称賛するであろう。」
389. ‘‘Aparampi no, kassapa, viññū samanuyuñjantaṃ samanugāhantaṃ samanubhāsantaṃ satthārā vā satthāraṃ saṅghena vā saṅghaṃ – ‘ye imesaṃ bhavataṃ dhammā akusalā akusalasaṅkhātā, sāvajjā sāvajjasaṅkhātā, asevitabbā asevitabbasaṅkhātā , na alamariyā na alamariyasaṅkhātā, kaṇhā kaṇhasaṅkhātā. Ko ime dhamme anavasesaṃ pahāya vattati, gotamasāvakasaṅgho vā, pare vā pana bhonto gaṇācariyasāvakasaṅghā’ti?
389. 「さらに、カッサパよ、賢明な者が我々に近づき、賢明な者が正しく理解し、賢明な者が正しく語るとき――『これらの師や師の集団、あるいは師の集団の師たちよ、あなた方のこれらの法は、不善であり、不善と称せられ、非難されるべきであり、非難されるべきと称せられ、実践すべきでなく、実践すべきでないと称せられ、非聖なるものであり、非聖なるものと称せられ、黒いものであり、黒いものと称せられる。これらの法を完全に捨て去って実践しているのは、ゴータマの弟子たちの集団なのか、それとも他の師たちの弟子たちの集団なのか?」
390. ‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, kassapa, vijjati, yaṃ viññū samanuyuñjantā samanugāhantā samanubhāsantā evaṃ vadeyyuṃ – ‘ye imesaṃ bhavataṃ dhammā akusalā akusalasaṅkhātā, sāvajjā sāvajjasaṅkhātā, asevitabbā asevitabbasaṅkhātā, na alamariyā na alamariyasaṅkhātā, kaṇhā kaṇhasaṅkhātā. Gotamasāvakasaṅgho ime dhamme anavasesaṃ pahāya vattati, yaṃ vā pana bhonto pare gaṇācariyasāvakasaṅghā’ti. Itiha, kassapa, viññū samanuyuñjantā samanugāhantā samanubhāsantā amheva tattha yebhuyyena pasaṃseyyuṃ.
390. 「カッサパよ、賢明な者が修行し、正しく理解し、正しく語るとき、このように言うであろう――『これらの師や師の集団、あるいは師の集団の師たちよ、あなた方のこれらの法は、不善であり、不善と称せられ、非難されるべきであり、非難されるべきと称せられ、実践すべきでなく、実践すべきでないと称せられ、非聖なるものであり、非聖なるものと称せられ、黒いものであり、黒いものと称せられる。ゴータマの弟子たちの集団は、これらの法を完全に捨て去って実践している。あるいは、他の師たちの弟子たちの集団(が実践している)のか?』このように、カッサパよ、賢明な者が修行し、正しく理解し、正しく語るとき、それらの点において、多くの場合、我々(の教え)を称賛するであろう。」
391. ‘‘Aparampi no, kassapa, viññū samanuyuñjantaṃ samanugāhantaṃ samanubhāsantaṃ satthārā vā satthāraṃ saṅghena vā saṅghaṃ. ‘Ye imesaṃ bhavataṃ dhammā kusalā kusalasaṅkhātā, anavajjā anavajjasaṅkhātā, sevitabbā sevitabbasaṅkhātā, alamariyā alamariyasaṅkhātā, sukkā sukkasaṅkhātā. Ko ime dhamme anavasesaṃ samādāya vattati, gotamasāvakasaṅgho vā, pare vā pana bhonto gaṇācariyasāvakasaṅghā’ti?
391. 「さらに、カッサパよ、賢明な者が我々に近づき、賢明な者が正しく理解し、賢明な者が正しく語るとき――『これらの師や師の集団、あるいは師の集団の師たちよ、あなた方のこれらの法は、善であり、善と称せられ、非難されるべきでなく、非難されるべきでないと称せられ、実践すべきであり、実践すべきものと称せられ、聖なるものであり、聖なるものと称せられ、白いものであり、白いものと称せられる。これらの法を完全に保って実践しているのは、ゴータマの弟子たちの集団なのか、それとも他の師たちの弟子たちの集団なのか?」
392. ‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, kassapa, vijjati, yaṃ viññū samanuyuñjantā samanugāhantā samanubhāsantā evaṃ vadeyyuṃ – ‘ye imesaṃ bhavataṃ dhammā kusalā kusalasaṅkhātā, anavajjā anavajjasaṅkhātā, sevitabbā sevitabbasaṅkhātā, alamariyā alamariyasaṅkhātā, sukkā sukkasaṅkhātā. Gotamasāvakasaṅgho ime dhamme anavasesaṃ samādāya vattati, yaṃ vā pana bhonto pare gaṇācariyasāvakasaṅghā’ti. Itiha, kassapa, viññū samanuyuñjantā samanugāhantā samanubhāsantā amheva tattha yebhuyyena pasaṃseyyuṃ.
392. 「カッサパよ、賢明な者が修行し、正しく理解し、正しく語るとき、このように言うであろう――『これらの師や師の集団、あるいは師の集団の師たちよ、あなた方のこれらの法は、善であり、善と称せられ、非難されるべきでなく、非難されるべきでないと称せられ、実践すべきであり、実践すべきものと称せられ、聖なるものであり、聖なるものと称せられ、白いものであり、白いものと称せられる。ゴータマの弟子たちの集団は、これらの法を完全に保って実践している。あるいは、他の師たちの弟子たちの集団(が実践している)のか?』このように、カッサパよ、賢明な者が修行し、正しく理解し、正しく語るとき、それらの点において、多くの場合、我々(の教え)を称賛するであろう。」
386-392. Yaṃ viññū samanuyuñjantāti yena viññū amhe ca aññe ca pucchantā evaṃ vadeyyuṃ, taṃ ṭhānaṃ vijjati, atthi taṃ kāraṇanti attho. Yaṃ vā pana bhonto pare gaṇācariyāti pare pana bhonto gaṇācariyā yaṃ vā taṃ vā appamattakaṃ pahāya vattantīti attho. Amheva tattha yebhuyyena pasaṃseyyunti idaṃ bhagavā satthārā satthāraṃ samanuyuñjanepi āha – saṅghena saṃghaṃ samanuyuñjanepi. Kasmā? Saṅghapasaṃsāyapi satthuyeva pasaṃsāsiddhito. Pasīdamānāpi hi buddhasampattiyā saṅghe, saṅghasampattiyā ca buddhe pasīdanti, tathā hi bhagavato sarīrasampattiṃ disvā, dhammadesanaṃ vā sutvā bhavanti vattāro – ‘‘lābhā vata bho sāvakānaṃ ye evarūpassa satthu santikāvacarā’’ti, evaṃ buddhasampattiyā saṅghe pasīdanti. Bhikkhūnaṃ panācāragocaraṃ abhikkamapaṭikkamādīni ca disvā bhavanti vattāro – ‘‘santikāvacarānaṃ vata bho sāvakānaṃ ayañca upasamaguṇo satthu kīva rūpo bhavissatī’’ti, evaṃ saṅghasampattiyā buddhe pasīdanti. Iti yā satthupasaṃsā, sā saṅghassa. Yā saṅghassa pasaṃsā, sā satthūti saṅghapasaṃsāyapi satthuyeva pasaṃsāsiddhito bhagavā dvīsupi nayesu – **‘‘amheva tattha yebhuyyena pasaṃseyyu’’**nti āha. Samaṇo gotamo ime dhamme anavasesaṃ pahāya vattati, yaṃ vā pana bhonto pare gaṇācariyātiādīsupi panettha ayamadhippāyo – sampattasamādānasetughātavasena hi tisso viratiyo. Tāsu sampattasamādāna viratimattameva aññesaṃ hoti, setughātavirati pana sabbena sabbaṃ natthi. Pañcasu pana tadaṅgavikkhambhanasamucchedapaṭipassaddhinissaraṇappahānesu aṭṭhasamāpattivasena ceva vipassanāmattavasena ca tadaṅgavikkhambhanappahānamattameva aññesaṃ hoti. Itarāni tīṇi pahānāni sabbena sabbaṃ natthi. Tathā sīlasaṃvaro, khantisaṃvaro, ñāṇasaṃvaro, satisaṃvaro, vīriyasaṃvaroti pañca saṃvarā, tesu pañcasīlamattameva adhivāsanakhantimattameva ca aññesaṃ hoti, sesaṃ sabbena sabbaṃ natthi.
386-392. 賢者が修行を促す、とは、賢者が、我々も、他の者も、尋ねて、こう言うであろう、その場所がある、その理由がある、という意味である。あるいは、あなた方、師団の師たちよ、とは、他の、あなた方、師団の師たちが、それかそれか、わずかなものを捨てて、実践している、という意味である。我々を、そこで、より多く称賛するであろう、とは、世尊は、師に師を修行を促す場合でも、こう言われた。集団に、集団を修行を促す場合でも。なぜか。集団の称賛によっても、師の称賛が成就するからである。満足したとしても、仏の功徳によって、集団に、集団の功徳によって、仏に満足するのである。このように、世尊の身体の功徳を見て、あるいは、法を説くのを聞いて、実践者となる。「幸いである、友よ、舎弟たちの幸いである。彼らは、このような師の近くに住んでいる」と、このように、仏の功徳によって、集団に満足する。比丘たちの行為や、歩き方、座り方などを見て、実践者となる。「近くに住む者たちの、幸いである、友よ、彼らは、このような静寂の徳を持っている。師はどれほど素晴らしいのだろうか」と、このように、集団の功徳によって、仏に満足するのである。ゆえに、師の称賛は、集団のためである。集団の称賛は、師のためである、つまり、集団の称賛によっても、師の称賛が成就するので、世尊は、両方の法において、「**我々を、そこで、より多く称賛するであろう**」と言われた。ゴータマ修行者は、これらの教えを、残らず捨てて、実践している。あるいは、あなた方、師団の師たちよ、など、ここでも、この意味である。完全な獲得、道、破壊、においては、三つの禁戒がある。それらの中で、完全な獲得、道、禁戒、のみが、他の者にはある。破壊、は、全て、全くない。五つの戒律などにおいては、それぞれの段階を止めること、根絶すること、回復すること、捨てること、において、八つの禅定、あるいは、観照のみ、それぞれの段階を止めること、捨てること、のみが、他の者にはある。残りの三つの捨てること、は、全く、全くない。同様に、戒めの自制、忍耐の自制、智慧の自制、念の自制、精進の自制、という五つの自制がある。それらの中で、五種の戒律のみ、あるいは、許容の忍耐のみが、他の者にはある。残りは、全く、全くない。
Pañca kho panime uposathuddesā, tesu pañcasīlamattameva aññesaṃ hoti. Pātimokkhasaṃvarasīlaṃ sabbena sabbaṃ natthi. Iti akusalappahāne ca kusalasamādāne ca, tīsu viratīsu, pañcasu pahānesu, pañcasu saṃvaresu, pañcasu uddesesu, – ‘‘ahameva ca mayhañca sāvakasaṅgho loke paññāyati, mayā hi sadiso satthā nāma, mayhaṃ sāvakasaṅghena sadiso saṅgho nāma natthī’’ti bhagavā sīhanādaṃ nadati.
これら尼師陀那(うぽさた)の法話は五つある。そのうち、五戒だけが他の人にはある。具足戒(ぱちもっく)の戒律は全くないのである。このように、不善を捨て、善を修め、三つの禁戒、五つの捨断、五つの調伏、五つの法話について、「世間では私とその弟子だけが知られている。私に等しい師はいない。私の弟子たちに等しい僧伽(そうぎゃ)はいない」と世尊は獅子の咆哮をされた。
386-392. Yanti kāraṇe etaṃ paccattavacananti āha **‘‘yena viññū’’**ti. Yaṃ vā panāti ‘‘yaṃ pana kiñcī’’ti asambhāvanavacanametanti āha **‘‘yaṃ vā taṃ vā appamattaka’’**nti. Gaṇācariyā pūraṇādayo. Satthuppabhavattā saṅghassa saṅghasampattiyāpi satthusampatti vibhāvīyatīti āha **‘‘saṅghapasaṃsāyapi satthuyeva pasaṃsāsiddhito’’**ti. Sā pana pasaṃsā pasādahetukāti pasādamukhena taṃ dassetuṃ **‘‘pasīdamānāpi hī’’**tiādi vuttaṃ. Tattha pi-saddena yathā anvayato pasaṃsā samuccīyati, evaṃ satthuvippaṭipattiyā sāvakesu, sāvakavippaṭipattiyā ca satthari appasādo samuccīyatīti daṭṭhabbaṃ. Sarīrasampattinti rūpasampattiṃ, rūpakāyapāripūrinti attho. Bhavanti vattāro rūpappamāṇā , ghosadhammappamāṇā ca. Puna bhavanti vattāroti dhammappamāṇavaseneva yojetabbaṃ. Yā saṅghassa pasaṃsāti ānetvā sambandho.
386-392. 理由として、これは個々の発言である、と言われた。「なぜ賢者が」と言う。あるいは、「あるいは、何であれ、わずかでも」という、疑いのない言葉である、と言われた。「あるいは、それか、あるいはわずかでも」と言う。師たちとは、プーラナなどである。師の誕生ゆえに、共同体の完成においても、師の完成が明らかにされる、と言われた。「共同体の称賛においても、師の称賛に帰する」と言う。その称賛は、信仰の原因である、信仰を通してそれを示すために、「信仰しても、」などと言われた。そこで「も」という言葉で、肯定的な称賛が述べられるように、師との意見の不一致によって、弟子たちに、弟子たちの意見の不一致によって、師に信仰がないことが述べられる、と理解すべきである。身体の完成とは、姿の完成のことである。姿の身体の完成、という意味である。語る者は、姿の量である。声の法( dhamma)の量でもある。再び語る者は、法( dhamma)の量によって解釈すべきである。共同体の称賛とは、引き入れて関係を結ぶことである。
Tattha yā buddhānaṃ, buddhasāvakānaṃyeva ca pāsaṃsatā, aññesañca tadabhāvo jotito, taṃ viratippahānasaṃvaruddesavasena nīharitvā dassetuṃ **‘‘ayamadhippāyo’’**tiādi vuttaṃ. Tattha setughātavirati nāma ariyamaggavirati. Vipassanāmattavasenāti ‘‘anicca’’nti vā ‘‘dukkha’’nti vā vividhaṃ dassanamattavasena, na pana nāmarūpavavatthānapaccayapariggaṇhanapubbakaṃ lakkhaṇattayaṃ āropetvā saṅkhārānaṃ sammasanavasena. Itarānīti samucchedapaṭippassaddhinissaraṇappahānāni. **‘‘Sesa’’**nti pañcasīlato añño sabbo sīlasaṃvaro, ‘‘khamo hotī’’tiādinā (ma. ni. 1.24; 3.159; a. ni. 4.114) vutto suparisuddho khantisaṃvaro, ‘‘paññāyete pidhiyyare’’ti (su. ni. 1041; cūḷani. 60) evaṃ vutto kilesānaṃ samucchedako maggañāṇasaṅkhāto ñāṇasaṃvaro, manacchaṭṭhānaṃ indriyānaṃ pidahanavasena pavatto parisuddho indriyasaṃvaro, ‘‘anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāyā’’tiādinā (dī. ni. 2.402; ma. ni. 1.135; saṃ. ni. 5.8; vibha. 205) vutto sammappadhānasaṅkhāto vīriyasaṃvaroti imaṃ saṃvarapañcakaṃ sandhāyāha. Pañca kho panime pātimokkhuddesātiādi sāsane sīlassa bahubhāvaṃ dassetvā tadekadese eva paresaṃ avaṭṭhānadassanatthaṃ yathāvuttasīlasaṃvarasseva puna gahaṇaṃ.
そこで、仏陀や仏陀の弟子たちの称賛、他の者たちのそうでないこと、それらが示されている。それは、制止や放棄、制御の教えに従って、示そうとして、「これは意図である」などと言われた。そこで、橋の破壊からの制止とは、聖なる道からの制止である。観照のみによってとは、「無常」とか「苦」とか、様々な見方のみによって、しかし、名と形(ナーマとルーパ)の区別、原因の認識、特徴の三つを課して、諸行を分析することによってではない。他の者たちとは、断滅、静止、解脱、放棄である。「残りは」とは、五戒以外のすべての戒めの制御、「忍耐強い者となる」など(マッジマ・ニカーヤ1.24; 3.159; アングッタラ・ニカーヤ4.114)と述べられた、非常に清らかな忍耐の制御、「これらの智慧によって覆われる」(スッタニパータ1041; チュラニパータ60)と述べられた、煩悩を断滅する道(マッガ)の智慧である智慧の制御、六つの心の対象(マナ)の感覚器官を覆うことによって生じる、清らかな感覚器官の制御、「まだ生じていない悪なる不善の法が生じないように」(ディーガ・ニカーヤ2.402; マッジマ・ニカーヤ1.135; サンユッタ・ニカーヤ5.8; ヴィバハンガ205)と述べられた、正しい努力(ヴィーリヤ)である努力の制御、これらの五つの制御を指して言われた。五つの戒めの教えなど(パーリ・プラティモッカ)は、教団において戒律の重要性を示し、他者のそれが一部しか理解されないことを見るために、そのまま述べられた戒めの制御が再び語られている。
Ariyo aṭṭhaṅgiko maggo 聖なる八支の道
393. ‘‘Atthi, kassapa, maggo atthi paṭipadā, yathāpaṭipanno sāmaṃyeva ñassati sāmaṃ dakkhati dakkhiti (sī.) – ‘samaṇova gotamo kālavādī bhūtavādī atthavādī dhammavādī vinayavādī’ti. Katamo ca, kassapa, maggo, katamā ca paṭipadā, yathāpaṭipanno sāmaṃyeva ñassati sāmaṃ dakkhati – ‘samaṇova gotamo kālavādī bhūtavādī atthavādī dhammavādī vinayavādī’ti? Ayameva ariyo aṭṭhaṅgiko maggo. Seyyathidaṃ – sammādiṭṭhi sammāsaṅkappo sammāvācā sammākammanto sammāājīvo sammāvāyāmo sammāsati sammāsamādhi. Ayaṃ kho, kassapa, maggo, ayaṃ paṭipadā, yathāpaṭipanno sāmaṃyeva ñassati sāmaṃ dakkhati ‘samaṇova gotamo kālavādī bhūtavādī atthavādī dhammavādī vinayavādī’’’ti.
393. 「カッサパよ、道はあり、実践(方法)は存在する。そのように実践する者は、自ら知り、自ら見る――『ゴータマという名の沙門は、時宜にかなったことを語る者、真実を語る者、実質的なことを語る者、法を語る者、戒律を語る者である』と。カッサパよ、どのような道であり、どのような実践(方法)であろうか? そのように実践する者は、自ら知り、自ら見る――『ゴータマという名の沙門は、時宜にかなったことを語る者、真実を語る者、実質的なことを語る者、法を語る者、戒律を語る者である』と。すなわち、この聖なる八支の道である。すなわち――正しい見解、正しい思惟、正しい言葉、正しい行為、正しい生活、正しい努力、正しい気づき、正しい集中。カッサパよ、これが道であり、これが実践(方法)である。そのように実践する者は、自ら知り、自ら見る――『ゴータマという名の沙門は、時宜にかなったことを語る者、真実を語る者、実質的なことを語る者、法を語る者、戒律を語る者である』と。」
393. Evaṃ sīhanādaṃ naditvā tassa sīhanādassa aviparītabhāvāvabodhanatthaṃ – ‘‘atthi, kassapa, maggo’’tiādimāha. Tattha maggoti lokuttaramaggo. Paṭipadāti pubbabhāgapaṭipadā. Kālavādītiādīni brahmajāle vaṇṇitāni. Idāni taṃ duvidhaṃ maggañca paṭipadañca ekato katvā dassento – ‘‘ayameva ariyo’’tiādimāha. Idaṃ pana sutvā acelo cintesi – ‘‘samaṇo gotamo mayhaṃyeva maggo ca paṭipadā ca atthi, aññesaṃ natthīti maññati, handassāhaṃ amhākampi maggaṃ kathemī’’ti. Tato acelakapaṭipadaṃ kathesi. Tenāha – ‘‘evaṃ vutte acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca…pe… udakorohanānuyogamanuyutto viharatī’’ti.
393. このように獅子の咆哮をされた後、その獅子の咆哮が誤りなく理解されるように、「カッサパよ、道はある」と言われた。ここで、道とは涅槃(ねはん)への道のことである。順応とは、その前の段階のことである。時を告げる者とは、ブラフマー(梵天)の網に記されている。今、それを二つの道と順応を一つにして示しながら、「これこそ聖なるもの」と言われた。これを聞いて、裸行者は考えた。「ゴータマ(釈迦)は、私だけが道と順応を持っている、他の者は持っていないと思っている。よし、私も私たちの道について話そう」と。そこで、裸行者は順応について語った。そのため、「このように言われたとき、裸行者カッサパは世尊にこう言った……(中略)……水を汲み上げる修行を続けていた」と言われた。
393. Sīhanādanti seṭṭhanādaṃ, abhītanādaṃ kenaci appaṭivattiyanādanti attho. ‘‘Ayaṃ yathāvutto mama vādo aviparīto, tassa aviparītabhāvo imaṃ maggaṃ paṭipajjitvā aparappaccayato jānitabbo’’ti evaṃ **aviparītabhāvāvabodhanatthaṃ. ‘‘Atthi kassapā’’**tiādīsu yaṃ maggaṃ paṭipanno samaṇo gotamo vadanto yuttapattakāle, tathabhāvato bhūtaṃ, ekaṃsato hitāvihabhāvena atthaṃ, dhammato anapetattā dhammaṃ, vinayayogato paresaṃ vinayanato ca vinayaṃ vadatīti sāmaṃyeva attapaccakkhatova jānissati, so mayā sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedito sakalavaṭṭadukkhanissaraṇabhūto atthi kassapa maggo, tassa ca adhigamūpāyabhūtā pubbabhāgapaṭipadāti ayamettha yojanā. Tena ‘‘samaṇo gotamo ime dhamme’’tiādinayappavatto vādo kenaci asaṃkampiyo yathābhūtasīhanādoti dasseti.
393. 師子吼(ししく)のごとく、最勝(さいしょう)の吼え、恐れを知らぬ吼え、誰にも覆すことのできぬ吼えである、というのがその意味である。「この私の言説は、そのままであり、変わらない。その変わらぬことは、この道を実践することによって、他者に頼らずに知ることができるのである」このように、変わらぬことを理解させるために(言うのである)。「カッサパよ、あるか」といった(偈)において、ゴータマという沙門(しゃもん)が説く道は、真実であり、そのままであり、唯一絶対の利益となるものであり、法(ダルマ)に背かず、戒律(ヴィナヤ)にかなうものであると、彼は自分自身で、直接に知るであろう。私が、自ら深く知り、悟って説いた、一切の輪廻の苦しみからの解脱であるカッサパよ、という道、そしてその道を悟るための道に至るための実践、というのが、ここでの解釈である。それゆえ、「ゴータマという沙門が、これらの法を(説く)」といった、いつものように、誰にも動揺させられぬ、真実そのままの師子の吼えである、と(教え)示している。
‘‘Evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya passatī’’tiādīsu (a. ni. 3.134) viya **maggañca paṭipadañca ekato katvā dassento. ‘‘Ayamevā’’**ti vacanaṃ maggassa puthubhāvapaṭikkhepanatthaṃ, sabbaariyasādhāraṇabhāvadassanatthaṃ, sāsane pākaṭabhāvadassanatthañca. Tenāha ‘‘ekāyano ayaṃ bhikkhave maggo’’ti, (dī. ni. 2.373; ma. ni. 1.106; saṃ. ni. 5.367, 384, 409)‘‘eseva maggo natthañño dassanassa visuddhiyā’’ti (dha. pa. 274),
「このように、そのままを、正しい智慧で観るのである」といった(経)のように、(「この道こそが」)道を、そして実践を、合わせて示している。(「この道こそが」)という言葉は、道の広がりを否定するため、一切の聖者に共通するものであることを示すため、教えの中に現れていることを示すためである。それゆえ、「この道はただ一つである」と(説かれた)。「 bhikkhaveよ、この道はただ一つである。悟りのための道は、これ以外にない」(ダンマパダ 274)
‘‘Ekāyanaṃ jātikhayantadassī,
「ただ一つの道は、生まれの尽きるのを観る者よ、
Maggaṃ pajānāti hitānukampī;
道を知る、利益を願う者よ;
Etena maggena tariṃsu pubbe,
この道によって、かつて渡った者たちは、
Tarissanti ye ca taranti ogha’’nti. (saṃ. ni. 5.384, 409; mahāni. 191; cūḷani. 107, 121; netti. 170);
渡るであろう、そして、今、洪水(苦しみ)を渡る者たちも。」(サンユッタ・ニカーヤ 5.384, 409; マハーニパータ 191; チュラニパータ 107, 121; ネッティ 170)
Sabbesu suttapadesesu abhidhammapadesesu ca ekovāyaṃ maggo pākaṭo paññāto āgato cāti.
一切の経典、一切の阿毘達磨(アビダンマ)の箇所においても、この道はただ一つであり、明らかであり、知られており、伝えられているのである。
Tapopakkamakathā 苦行による達成の教え
394. Evaṃ vutte, acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘imepi kho, āvuso gotama, tapopakkamā etesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ sāmaññasaṅkhātā ca brahmaññasaṅkhātā ca. Acelako hoti, muttācāro, hatthāpalekhano, na ehibhaddantiko, na tiṭṭhabhaddantiko, nābhihaṭaṃ, na uddissakataṃ, na nimantanaṃ sādiyati. So na kumbhimukhā paṭiggaṇhāti, na kaḷopimukhā paṭiggaṇhāti, na eḷakamantaraṃ, na daṇḍamantaraṃ, na musalamantaraṃ, na dvinnaṃ bhuñjamānānaṃ, na gabbhiniyā, na pāyamānāya, na purisantaragatāya, na saṅkittīsu, na yattha sā upaṭṭhito hoti, na yattha makkhikā saṇḍasaṇḍacārinī, na macchaṃ, na maṃsaṃ, na suraṃ, na merayaṃ, na thusodakaṃ pivati. So ekāgāriko vā hoti ekālopiko, dvāgāriko vā hoti dvālopiko…pe… sattāgāriko vā hoti sattālopiko ; ekissāpi dattiyā yāpeti, dvīhipi dattīhi yāpeti… sattahipi dattīhi yāpeti; ekāhikampi āhāraṃ āhāreti, dvīhikampi āhāraṃ āhāreti… sattāhikampi āhāraṃ āhāreti. Iti evarūpaṃ addhamāsikampi pariyāyabhattabhojanānuyogamanuyutto viharati.
394. このように言われたとき、裸行者のカッサパは世尊にこのように言った――「尊者ゴータマよ、これらの沙門やバラモンたちの苦行は、それらの沙門としての道であり、バラモンとしての道である。彼は裸行者であり、放埓な行いをし、手で(食物を)拭って食べる。彼は『来なさい、座りなさい』と言われない。彼は『座りなさい』と言われない。彼は(乞食の)器に盛られたものを受け取らない。彼は(捧げられた)食を受け取らない。彼は招かれても喜ばない。彼は壺の口から(食物を)受け取らない。彼は壺の口から(食物を)受け取らない。彼は(食物の)隙間、杖の隙間、杵の隙間(から受け取らない)。二人が食事をしているとき、(食物を)受け取らない。妊娠している女性から、乳を飲ませている女性から、(食物を)受け取らない。男性の間を通り抜けている女性から、(食物を)受け取らない。集会で、(食物を)受け取らない。彼が(食物を)置いた場所で、(食物を)受け取らない。蠅がたくさん集まっている場所で、(食物を)受け取らない。魚、肉、酒、醸造酒、米のとぎ汁を飲まない。彼は一日一食の食卓(に座る)か、一日一食(を摂る)か…(以下略)…七食の食卓(に座る)か、七食(を摂る)。あるいは、一日おきの食事(の習慣)に専念して生活する。」
394. Tattha tapopakkamāti tapārambhā, tapakammānīti attho. Sāmaññasaṅkhātāti samaṇakammasaṅkhātā. Brahmaññasaṅkhātāti brāhmaṇakammasaṅkhātā. Acelakoti niccolo, naggoti attho. Muttācāroti visaṭṭhācāro, uccārakammādīsu lokiyakulaputtācārena virahito ṭhitakova uccāraṃ karoti, passāvaṃ karoti, khādati, bhuñjati ca. Hatthāpalekhanoti hatthe piṇḍamhi ṭhite jivhāya hatthaṃ apalikhati, uccāraṃ vā katvā hatthasmiññeva daṇḍakasaññī hutvā hatthena apalikhati. ‘‘Bhikkhāgahaṇatthaṃ ehi, bhante’’ti vutto na etīti na ehibhaddantiko. ‘‘Tena hi tiṭṭha, bhante’’ti vuttopi na tiṭṭhatīti natiṭṭhabhaddantiko. Tadubhayampi kira so – ‘‘etassa vacanaṃ kataṃ bhavissatī’’ti na karoti. Abhihaṭanti puretaraṃ gahetvā āhaṭaṃ bhikkhaṃ, uddissakatanti ‘‘imaṃ tumhe uddissa kata’’nti evaṃ ārocitaṃ bhikkhaṃ. Na nimantananti ‘‘asukaṃ nāma kulaṃ vā vīthiṃ vā gāmaṃ vā paviseyyāthā’’ti evaṃ nimantitabhikkhampi na sādiyati, na gaṇhati. Na kumbhimukhāti kumbhito uddharitvā diyyamānaṃ bhikkhaṃ na gaṇhati. Na kaḷopimukhāti kaḷopīti ukkhali vā pacchi vā, tatopi na gaṇhati. Kasmā? Kumbhikaḷopiyo maṃ nissāya kaṭacchunā pahāraṃ labhantīti. Na eḷakamantaranti ummāraṃ antaraṃ katvā diyyamānaṃ na gaṇhati. Kasmā? ‘‘Ayaṃ maṃ nissāya antarakaraṇaṃ labhatī’’ti. Daṇḍamusalesupi eseva nayo.
394. ここで、苦行の開始とは、苦行の始まり、苦行の行為のことである。出家者としての修行とは、沙門(しゃもん)の行為のことである。バラモンとしての修行とは、バラモンの行為のことである。裸行者とは、動かない者、裸のことである。自由な行動とは、自由な行動、排泄などの行為において、在家の子どものように振る舞うことなく、ただ排泄をし、排泄をし、食べ、そして食べる。手のひらの上での食事とは、手のひらの上で食べ物を受け取るとき、舌で手をなめる、あるいは排泄をして、手のひらで棒のようにして、手でなめる。「食事を受け取るために来てください、尊者」と言われても来ない。「それなら、尊者、ここにいてください」と言われても、そこにいない。それらは、なぜなら、「その言葉は果たされただろう」と言って、行わないからである。運ばれてきたものとは、以前に持ってきた食べ物、用意されたものとは、「これはあなたたちのために用意されたものです」と告知された食べ物である。招かれざるものとは、「ある家や通りや村に入りなさい」と招かれた食べ物でさえ、受け取らず、取らない。壺の口からとは、壺から注がれる食べ物を受け取らない。器の口からとは、器、あるいは鍋からさえ、受け取らない。なぜか?「壺や器が私を頼りに、勺で殴られるだろう」と。石臼の間からとは、敷居の間から注がれるものを受け取らない。なぜか?「これは私を頼りにして、間に入れるだろう」と。棒や杵についても、これも同様である。
Dvinnanti dvīsu bhuñjamānesu ekasmiṃ uṭṭhāya dente na gaṇhati. Kasmā? ‘‘Ekassa kabaḷantarāyo hotī’’ti. Na gabbhiniyātiādīsu pana ‘‘gabbhiniyā kucchiyaṃ dārako kilamati. Pāyantiyā dārakassa khīrantarāyo hoti, purisantaragatāya ratiantarāyo hotī’’ti na gaṇhati. Saṃkittīsūti saṃkittetvā katabhattesu, dubbhikkhasamaye kira acelakasāvakā acelakānaṃ atthāya tato tato taṇḍulādīni samādapetvā bhattaṃ pacanti. Ukkaṭṭho acelako tatopi na paṭiggaṇhati. Na yattha sāti yattha sunakho – ‘‘piṇḍaṃ labhissāmī’’ti upaṭṭhito hoti, tattha tassa adatvā āhaṭaṃ na gaṇhati. Kasmā? Etassa piṇḍantarāyo hotīti. Saṇḍasaṇḍacārinīti samūhasamūhacārinī, sace hi acelakaṃ disvā – ‘‘imassa bhikkhaṃ dassāmā’’ti manussā bhattagehaṃ pavisanti, tesu ca pavisantesu kaḷopimukhādīsu nilīnā makkhikā uppatitvā saṇḍasaṇḍā caranti, tato āhaṭaṃ bhikkhaṃ na gaṇhati. Kasmā? Maṃ nissāya makkhikānaṃ gocarantarāyo jātoti.
二人のうち、二人が食べているとき、一人が立ち上がって与えても、受け取らない。なぜか?「一人には一口の邪魔になるだろう」と。妊婦とは、妊婦がお腹の子供が苦しむ。授乳中の子供には母乳の邪魔になる。男性の腹の中では、喜びの邪魔になる」と受け取らない。集められたものとは、集められて作られた食事。飢饉の時、裸行者の弟子たちは、裸行者のために、あちこちから米などを集めて食事を作る。特に優れた裸行者は、そこからも受け取らない。場所とは、犬が「食べ物をもらえるだろう」と待っているところに、与えないで、運ばれてきたものを受け取らない。なぜか?「この者の食べ物の邪魔になるだろう」と。集団で歩く者とは、集団で歩く者。もし裸行者を見て、「この者に食べ物を与えよう」と人々が食事の場に入り、その中で壺の口などから現れるハエが飛び上がり、集団で歩き回るなら、そこから運ばれてきた食べ物を受け取らない。なぜか?「私を頼りに、ハエの餌場の邪魔になった」と。
Thusodakanti sabbasassasambhārehi kataṃ sovīrakaṃ. Ettha ca surāpānameva sāvajjaṃ, ayaṃ pana sabbesupi sāvajjasaññī. Ekāgārikoti yo ekasmiṃyeva gehe bhikkhaṃ labhitvā nivattati . Ekālopikoti yo ekeneva ālopena yāpeti. Dvāgārikādīsupi eseva nayo. Ekissāpi dattiyāti ekāya dattiyā. Datti nāma ekā khuddakapāti hoti, yattha aggabhikkhaṃ pakkhipitvā ṭhapenti. Ekāhikanti ekadivasantarikaṃ. Addhamāsikanti addhamāsantarikaṃ. Pariyāyabhattabhojananti vārabhattabhojanaṃ, ekāhavārena dvīhavārena sattāhavārena aḍḍhamāsavārenāti evaṃ divasavārena āgatabhattabhojanaṃ.
果汁とは、すべての穀物から作られた甘い飲み物である。ここで、飲酒だけが罪であるが、これはすべてにおいて罪だと認識されている。一軒の家とは、一軒の家で食事を受け取って、戻る者。一口とは、一口だけで生きる者。二軒の家とは、これも同様である。一回の施しとは、一回の施し。施しとは、小さな鉢のことである。そこで、最も良い食べ物を入れておく。一日とは、一日おきのもの。半月とは、半月おきのもの。定期的な食事とは、日替わりの食事、一日おき、二日おき、七日おき、半月おきといったように、日ごとの食事のことである。
394. Tapoyeva upakkamitabbato ārabhitabbato tapopakkamoti āha **‘‘tapārambhā’’**ti. Ārambhanañcettha karaṇamevāti āha ‘‘tapokammānīti **attho’’**ti. Samaṇakammasaṅkhātāti samaṇehi kattabbakammasaññitā. Niccoloti nissaṭṭhacelo sabbena sabbaṃ paṭikkhittacelo. Naggiyavatasamādānena **naggo. ‘‘Ṭhitakova uccāraṃ karotī’’**tiādi nidassanamattaṃ, vamitvā mukhavikkhālanādiācārassapi tena vissaṭṭhattā. Jivhāya hatthaṃ apalikhati apalihati udakena adhovanato. Dutiyavikappepi eseva nayo. ‘‘Ehi bhaddante’’ti vutte upagamanasaṅkhāto vidhi ehibhaddanto, taṃ caratīti ehibhaddantiko, tappaṭikkhepena na ehibhaddantiko. Na karoti samaṇena nāma parassa vacanakarena na bhavitabbanti adhippāyena. Puretaranti taṃ ṭhānaṃ attano upagamanato puretaraṃ. Taṃ kira so ‘‘bhikkhunā nāma yādicchakī eva bhikkhā gahetabbā’’ti adhippāyena na gaṇhāti. Uddissakataṃ ‘‘mama nimittabhāvena bahū khuddakā pāṇā saṅghātaṃ āpāditā’’ti na gaṇhāti. Nimantanaṃ na sādiyati ‘‘evaṃ tesaṃ vacanaṃ kataṃ bhavissatī’’ti. Kumbhīādīsupi so sattasaññīti āha **‘‘kumbhīkaḷopiyo’’**tiādi.
394. 苦行(くぎょう)こそ、開始(かいし)されるべきものであり、引き受けられるべきものである、だから「苦行の開始」というのである。「苦行の行い」という意味である。沙門(しゃもん)の行いとされる、というのは、沙門が行うべき行いという意味である。裸である、というのは、一切の衣(ころも)を捨てた者、一切の衣(ころも)を否定した者である。裸の戒(いましめ)を受けたことによって、裸である。(「立ち上がって、排泄をする」)などのように、口をすすぐなどの行いも、それによって捨てられた。舌を洗わない、というのは、水で洗わないからである。第二の選択肢でも、この通りである。「さあ、来なさい」と言われたときに、近づくという儀式である、これ(の誘い)に乗る者、それに反する者ではない。行わない、というのは、沙門の名において、他者の言葉に従う者にならない、という意味である。その前、というのは、その場所へ、自分が行くよりも前である。彼は、「沙門は、乞食(こじき)に乞われたものを、ただそのまま受け取るべきである」という意味で、受け取らない。(「自分のために、多くの小さな生き物が犠牲にされた」)という意味で、受け取らない。招きは、受け入れない、「彼らの言葉が、このように果たされるであろう」と考えて。壺(つぼ)などについても、彼は、生き物(である)と見なす、だから「壺や鳥の餌(えさ)なども」といったのである。
Kabaḷantarāyoti kabaḷassa antarāyo hotīti. Gāmasabhāgādivasena saṅgamma kittenti etissāti saṅkitti, tathā saṃhaṭataṇḍulādisañcayo. Manussāti veyyāvaccakaramanussā.
一口(ひとくち)の食べ物の邪魔(じゃま)になる、というのは、一口の食べ物の邪魔になるということである。村の仲間など、というように、集まって、それを(数える)、これを「集計」(サンキッティ)という。そのように、炊いた米など、集めること。人間、というのは、世話をする人間である。
Surāpānamevāti majjalakkhaṇappattāya surāya pānameva surāggahaṇena cettha merayampi saṅgahitaṃ. Ekāgārameva uñchatīti ekāgāriko. Ekālopeneva vattatīti ekālopiko. Dīyati etāyāti datti, dvattiālopamattagāhi khuddakaṃ bhikkhādānabhājanaṃ, tenāha **‘‘khuddakapātī’’**ti. Abhuñjanavasena eko aho etassa atthīti ekāhiko, āhāro. Taṃ ekāhikaṃ, so pana atthato ekadivasalaṅghakoti āha **‘‘ekadivasantarika’’**nti. **‘‘Dvīhika’’**ntiādīsupi eseva nayo. Ekāhaṃ abhuñjitvā ekāhaṃ bhuñjanaṃ ekāhavāro, taṃ ekāhikameva atthato. Dvīhaṃ abhuñjitvā dvīhaṃ bhuñjanaṃ dvīhavāro. Sesadvayepi eseva nayo. Ukkaṭṭho pana pariyāyabhattabhojaniko dvīhaṃ abhuñjitvā ekāhameva bhuñjati. Sesadvayepi eseva nayo.
酒を飲むこと、というのは、酒の性質(性質)になった酒を飲むことである。ここでは、メリヤ酒も含まれる。一つの村(だけ)を訪ねる、というのは、「一つの村に住む者」(エーカーガリコ)である。一口(ひとくち)だけで生活する、というのは、「一口だけで生活する者」(エーカローピコ)である。与えられる、というのは、「与える」(ダッティ)である。二口(ひとくち)分の量だけ取る、小さい食事の器(うつわ)である。だから、「小さい器を持つ者」(クッダカパーティー)と言ったのである。食べないことによって、一日(だけ)が、この者にある、という意味で「一日だけ断食する者」(エーハーヒコ)であり、食事である。その一日だけ断食すること、それは実際には、一日を空けることである、と(意味する)。「二日断食する者」などにおいても、この通りである。一日食べずに、一日食べる、というのは、「一日おき」(エーカハーヴァーロ)である。それを、実際には「一日おき」(エーハーヒカメーヴァ)である。二日食べずに、二日食べる、というのは、「二日おき」(ドゥーハーヴァーロ)である。残りの二つ(二日、三日)においても、この通りである。最も劣った(実践)は、巡り巡って食事をする者であり、二日食べずに、一日だけ食べる。残りの二つ(二日、三日)においても、この通りである。
395. ‘‘Imepi kho, āvuso gotama, tapopakkamā etesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ sāmaññasaṅkhātā ca brahmaññasaṅkhātā ca. Sākabhakkho vā hoti, sāmākabhakkho vā hoti, nīvārabhakkho vā hoti, daddulabhakkho vā hoti, haṭabhakkho vā hoti, kaṇabhakkho vā hoti, ācāmabhakkho vā hoti, piññākabhakkho vā hoti, tiṇabhakkho vā hoti, gomayabhakkho vā hoti, vanamūlaphalāhāro yāpeti pavattaphalabhojī.
395. 「尊者ゴータマよ、これらの沙門やバラモンたちの苦行は、それらの沙門としての道であり、バラモンとしての道である。彼はサカの実を食べる者、サマカの実を食べる者、ニワラ米を食べる者、ダドゥラの実を食べる者、ハタの実を食べる者、カナの実を食べる者、アチャマの実を食べる者、ピンナカの実を食べる者、草を食べる者、牛糞を食べる者、森の根や果実を食べる者であり、果実だけを食べる者として(生活する)。
395. Sākabhakkhoti allasākabhakkho. Sāmākabhakkhoti sāmākataṇḍulabhakkho. Nīvārādīsu nīvāro nāma araññe sayaṃjātā vīhijāti. Daddulanti cammakārehi cammaṃ likhitvā chaḍḍitakasaṭaṃ. Haṭaṃ vuccati silesopi sevālopi. Kaṇanti kuṇḍakaṃ. Ācāmoti bhattaukkhalikāya laggo jhāmakaodano, taṃ chaḍḍitaṭṭhānatova gahetvā khādati, ‘‘odanakañjiya’’ntipi vadanti. Piññākādayo pākaṭā eva. Pavattaphalabhojīti patitaphalabhojī.
395. 果実を食べる者とは、生の果実を食べる者。雑穀を食べる者とは、雑穀の米を食べる者。ヒエなどについて、ヒエとは、森に自然に生える稲の種類である。革の端とは、革職人が革を削って捨てた屑。集められたものとは、粘液や藻のこと。穀物とは、袋のこと。焦げた米とは、炊飯器の底についた焦げた米。それを捨てた場所から取って食べる。「米の汁」とも言う。練り物などは、明らかである。落ちた果実を食べる者とは、落ちた果実を食べる者。
395. Kuṇḍakanti tanutaraṃ taṇḍulasakalaṃ.
395. クンダカ(くんだか)、というのは、薄い米の粒(つぶ)である。
396. ‘‘Imepi kho, āvuso gotama, tapopakkamā etesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ sāmaññasaṅkhātā ca brahmaññasaṅkhātā ca. Sāṇānipi dhāreti, masāṇānipi dhāreti, chavadussānipi dhāreti, paṃsukūlānipi dhāreti, tirīṭānipi dhāreti, ajinampi dhāreti, ajinakkhipampi dhāreti, kusacīrampi dhāreti, vākacīrampi dhāreti, phalakacīrampi dhāreti, kesakambalampi dhāreti, vāḷakambalampi dhāreti, ulūkapakkhikampi dhāreti, kesamassulocakopi hoti kesamassulocanānuyogamanuyutto, ubbhaṭṭhakopi ubbhaṭṭhikopi (ka.) hoti āsanapaṭikkhitto, ukkuṭikopi hoti ukkuṭikappadhānamanuyutto, kaṇṭakāpassayikopi hoti kaṇṭakāpassaye seyyaṃ kappeti, phalakaseyyampi kappeti, thaṇḍilaseyyampi kappeti, ekapassayikopi hoti rajojalladharo, abbhokāsikopi hoti yathāsanthatiko , vekaṭikopi hoti vikaṭabhojanānuyogamanuyutto, apānakopi hoti apānakattamanuyutto, sāyatatiyakampi udakorohanānuyogamanuyutto viharatī’’ti.
396. 「尊者ゴータマよ、これらの沙門やバラモンたちの苦行は、それらの沙門としての道であり、バラモンとしての道である。彼は麻の衣を着る者、麻の衣を着る者、死体の衣を着る者、ゴミの山から拾った衣を着る者、木の皮の衣を着る者、動物の皮を着る者、動物の皮の帽子をかぶる者、草の衣を着る者、木の皮の衣を着る者、板の衣を着る者、毛布を着る者、毛布を着る者、フクロウの羽の衣を着る者、髪や髭を剃り落とす者であり、髪や髭を剃り落とすことに専念する者、座ることを拒む者であり、座ることを拒むことに専念する者、膝を立てて座る者であり、膝を立てて座ることに専念する者、足で地面を掻く者であり、足で地面を掻くことに専念する者、板の上で寝る者、地面で寝る者、毎日(衣服を)着替える者であり、毎日(衣服を)着替えることに専念する者、汚れた衣を着る者であり、汚れた衣を着ること(の修行)に専念する者、屋外に住む者であり、(与えられた場所で)寝起きする者、不潔な(食物)を食べる者であり、不潔な(食物)を食べることに専念する者、水浴びをする者であり、水浴びをすることに専念する者、三日ごとに水浴びをすることに専念して生活する。」
396. Sāṇānīti sāṇavākacoḷāni. Masāṇānīti missakacoḷāni. Chavadussānīti matasarīrato chaḍḍitavatthāni, erakatiṇādīni vā ganthetvā katanivāsanāni. Paṃsukūlānīti pathaviyaṃ chaḍḍitanantakāni. Tirīṭānīti rukkhatacavatthāni. Ajinanti ajinamigacammaṃ. Ajinakkhipanti tadeva majjhe phālitakaṃ. Kusacīranti kusatiṇāni ganthetvā katacīraṃ. Vākacīraphalakacīresupi eseva nayo. Kesakambalanti manussakesehi katakambalaṃ. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –
396. 麻布とは、麻の布。混ざった布とは、混ぜ物の布。死体から剥がされた布とは、死体から剥がされた布、あるいは草を編んで作られた衣。土の掃き清められたものとは、地面に捨てられた汚れたもの。木の皮の衣とは、木の皮の衣。獣の皮とは、獣の皮。獣の皮を裂いたものとは、それを真ん中で裂いたもの。草の衣とは、草を編んで作られた衣。麻の衣や板の衣についても、これも同様である。髪の毛の衣とは、人間の髪の毛で作られた衣。それについて、こう言われている。
‘‘Seyyathāpi bhikkhave, yāni kānici tantāvutāni vatthāni, kesakambalo tesaṃ paṭikiṭṭho akkhāyati. Kesakambalo, bhikkhave, sīte sīto, uṇhe uṇho appaggho ca dubbaṇṇo ca duggandho dukkhasamphasso’’ti.
「比丘たちよ、たとえば、織られた布にはさまざまな種類があるが、髪の毛の衣はそれらの中で最も嫌われるとされている。比丘たちよ、髪の毛の衣は、寒い時は寒く、暑い時は暑く、価値が低く、色が悪く、臭く、触り心地が悪い。」
Vāḷakambalanti assavālehi katakambalaṃ. Ulūkapakkhikanti ulūkapakkhāni ganthetvā katanivāsanaṃ. Ukkuṭikappadhānamanuyuttoti ukkuṭikavīriyaṃ anuyutto, gacchantopi ukkuṭikova hutvā uppatitvā uppatitvā gacchati. Kaṇṭakāpassayikoti ayakaṇṭake vā pakatikaṇṭake vā bhūmiyaṃ koṭṭetvā tattha cammaṃ attharitvā ṭhānacaṅkamādīni karoti. Seyyanti sayantopi tattheva seyyaṃ kappeti. Phalakaseyyanti rukkhaphalake seyyaṃ. Thaṇḍilaseyyanti thaṇḍile ucce bhūmiṭhāne seyyaṃ. Ekapassayikoti ekapasseneva sayati. Rajojalladharoti sarīraṃ telena makkhitvā rajuṭṭhānaṭṭhāne tiṭṭhati, athassa sarīre rajojallaṃ laggati, taṃ dhāreti. Yathāsanthatikoti laddhaṃ āsanaṃ akopetvā yadeva labhati, tattheva nisīdanasīlo. Vekaṭikoti vikaṭakhādanasīlo. Vikaṭanti gūthaṃ vuccati. Apānakoti paṭikkhittasītudakapāno. Sāyaṃ tatiyamassāti sāyatatiyakaṃ. Pāto, majjhanhike, sāyanti divasassa tikkhattuṃ pāpaṃ pavāhessāmīti udakorohanānuyogaṃ anuyutto viharatīti.
毛織物とは、馬の毛で作られた衣。フクロウの羽の衣とは、フクロウの羽を編んで作られた衣。しゃがみ込んで修行する者とは、しゃがみ込んで修行する者。歩くときも、しゃがんだようにして、跳び跳ねて歩く。鉄のベッドとは、鉄のベッドや普通のベッドの上に、地面を掘って、そこに布を敷いて、歩きながら座る。ベッドとは、眠るときも、そこで横になる。板のベッドとは、木の板の上に横になる。地面のベッドとは、地面の高台に横になる。片側だけの睡眠とは、片側だけに寝る。ほこりと汚れをまとう者とは、体に油を塗って、ほこりが積もる場所に立ち、体にほこりと汚れが付く、それをまとう。整えられた場所に座る者とは、得られた座席を動かさず、得られた場所に座る習慣のある者。変わった食事をする者とは、変わった食事をする習慣のある者。変わったものとは、糞のことである。冷たい飲み物とは、禁じられた冷たい飲み物を飲むこと。午後の三杯とは、午後三杯。午前、昼、午後と、一日に三回、悪行を断ち切ろうと、水を汲み上げる修行を続けている。
396. Saṇehi saṇavākehi nibbattavatthāni sāṇāni. Missasāṇāni masāṇāni, na bhaṅgāni. Erakatiṇādīnīti ādi-saddena akkamakacikadalīvākādīnaṃ saṅgaho. Erakādīhi katāni hi chavāni lāmakāni dussānīti vattabbataṃ labhanti.
396. 麻(あさ)の糸から作られた布、それが「麻の布」(サーナーニ)である。混ぜ物の麻の布、それが「麻の布」(マサーナーニ)であり、壊れたものではない。エラカ(えらか)の草など、ということの「など」という言葉で、アシやバショウなどの草が含まれる。エラカなどの草で作られた、粗末な、粗末な布、と言われるべきものである。
Micchāvāyāmavaseneva ukkuṭikavatānuyogoti āha **‘‘ukkuṭikavīriyaṃ anuyutto’’**ti. Thaṇḍilanti vā samā pakatibhūmi vuccati ‘‘patthaṇḍile pāturahosī’’tiādīsu (ma. ni. 4.10) viya, tasmā thaṇḍilaseyyanti anantarahitāya pakatibhūmiyaṃ seyyanti vuttaṃ hoti. Laddhaṃ āsananti nisīdituṃ yathāladdhaṃ āsanaṃ. Akopetvāti aññattha anupagantvā, tenāha **‘‘tattheva nisīdanasīlo’’**ti. So hi taṃ achaḍḍento apariccajanto akopento nāma hoti. Vikaṭanti gūthaṃ vuccati āsayavasena virūpaṃ jātanti katvā.
邪(よこしま)な精進(しょうじん)をすることによって、しゃがみ込むという修行(しゅぎょう)をすることである、だから「しゃがみ込む精進」(ウックティカヴィーリヤン)を実践する、と言うのである。平地(へいち)、というのは、地面そのものが、地面、と言われる。「地面に現れた」(マー.ニ.4.10)などのように、だから「地面に座る」(タンディラセイヤ)というのは、間断なく、地面に座る、という意味である。座る場所を得た、というのは、座るために得た場所である。動揺させずに、というのは、他の場所へ行かずに、だから「そこに座り続ける者」(タッテヴァ ニシーダナシーロ)と言うのである。彼は、それを捨てずに、離れずに、動揺させずに、という意味である。奇妙な、というのは、糞(ふん)を言う、それは、住む場所によって、形が悪い、という意味で、そう(意味)である。
Ettha ca ‘‘acelako hotī’’tiādīni vatapadāni yāva ‘‘na thusodakaṃ pivatī’’ti etāni ekavārāni. ‘‘Ekāgāriko vā’’tiādīni nānāvārāni, nānākālikāni vā. Tathā ‘‘sākabhakkho vā’’tiādīni, ‘‘sāṇānipi dhāretī’’tiādīni ca. Tathā hettha vā-saddaggahaṇaṃ, pi-saddaggahaṇañca kataṃ. Pi-saddopi vikappattho eva daṭṭhabbo. Purimesu pana na kataṃ. Evañca katvā ‘‘acelako hotī’’ti vatvā ‘‘sāṇānipi dhāretī’’tiādi vacanassa, ‘‘rajojalladharo hotī’’ti vatvā ‘‘udakorohanānuyogaṃ anuyutto’’ti vacanassa ca avirodho siddho hoti. Atha vā kimettha avirodhacintāya. Ummattakapacchisadiso hi titthiyavādo. Atha vā ‘‘acelako hotī’’ti ārabhitvā tappasaṅgena sabbampi attakilamathānuyogaṃ dassentena ‘‘sāṇānipi dhāretī’’tiādi vuttanti daṭṭhabbaṃ.
ここで、「衣(ころも)を着けない者である」といった(戒)の言葉は、「灰の水を飲まない」までの、一度きりのものである。「一つの村に住む者である」といった(戒)などは、複数の回数、複数の時期のものである。そのように、「木の果実を食べる者」といった(戒)も、「麻の布(ころも)をまとう」といった(戒)も、そうである。そのように、ここで「または」という言葉の獲得、そして「も」という言葉の獲得も、行われた。「も」という言葉も、選択肢として、そのように見なされるべきである。しかし、以前には、そうされなかった。このようにして、「衣(ころも)を着けない者である」と言って、「麻の布(ころも)をまとう」といった言葉と、「塵(ちり)をまとった者である」と言って、「水を飲む修行を実践する」といった言葉との間には、矛盾はない、と理解されるべきである。あるいは、ここで、なぜ矛盾について考える必要があるのか。狂った猿のような、外道の教えである。あるいは、「衣(ころも)を着けない者である」と始めて、その関連で、一切の苦行を、示そうとして、「麻の布(ころも)をまとう」といった(戒)などが、説かれた、と見なされるべきである。
Tapopakkamaniratthakathā 苦行による達成の解釈
397. ‘‘Acelako cepi, kassapa, hoti, muttācāro, hatthāpalekhano…pe… iti evarūpaṃ addhamāsikampi pariyāyabhattabhojanānuyogamanuyutto viharati. Tassa cāyaṃ sīlasampadā cittasampadā paññāsampadā abhāvitā hoti asacchikatā. Atha kho so ārakāva sāmaññā ārakāva brahmaññā. Yato kho, kassapa, bhikkhu averaṃ abyāpajjaṃ mettacittaṃ bhāveti, āsavānañca khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayaṃ vuccati, kassapa, bhikkhu samaṇo itipi brāhmaṇo itipi.
397. 「カッサパよ、裸行者であり、放埓な行いをし、手で(食物を)拭って食べる…(以下略)…あるいは、一日おきの食事(の習慣)に専念して生活する。この者の、これらの(実践)における、徳の完成、心の完成、智慧の完成は、修習されておらず、実現されていない。それゆえ、彼は沙門の道から遠く、バラモンの道から遠い。カッサパよ、いつ、比丘が、敵意なく、害意なく、慈しみの心をもって(心を)修習し、煩悩の消滅により、煩悩なき心の解放、智慧の解放を、この世で、自ら知り、自ら実現して、そこに住む。カッサパよ、この比丘は、沙門である、あるいはバラモンである、と言われる。」
‘‘Sākabhakkho cepi, kassapa, hoti, sāmākabhakkho…pe… vanamūlaphalāhāro yāpeti pavattaphalabhojī. Tassa cāyaṃ sīlasampadā cittasampadā paññāsampadā abhāvitā hoti asacchikatā. Atha kho so ārakāva sāmaññā ārakāva brahmaññā. Yato kho, kassapa, bhikkhu averaṃ abyāpajjaṃ mettacittaṃ bhāveti, āsavānañca khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayaṃ vuccati, kassapa, bhikkhu samaṇo itipi brāhmaṇo itipi.
「カッサパよ、サカの実を食べる者、サマカの実を食べる者…(以下略)…森の根や果実を食べる者であり、果実だけを食べる者として(生活する)。この者の、これらの(実践)における、徳の完成、心の完成、智慧の完成は、修習されておらず、実現されていない。それゆえ、彼は沙門の道から遠く、バラモンの道から遠い。カッサパよ、いつ、比丘が、敵意なく、害意なく、慈しみの心をもって(心を)修習し、煩悩の消滅により、煩悩なき心の解放、智慧の解放を、この世で、自ら知り、自ら実現して、そこに住む。カッサパよ、この比丘は、沙門である、あるいはバラモンである、と言われる。」
‘‘Sāṇāni cepi, kassapa, dhāreti, masāṇānipi dhāreti…pe… sāyatatiyakampi udakorohanānuyogamanuyutto viharati. Tassa cāyaṃ sīlasampadā cittasampadā paññāsampadā abhāvitā hoti asacchikatā. Atha kho so ārakāva sāmaññā ārakāva brahmaññā . Yato kho, kassapa, bhikkhu averaṃ abyāpajjaṃ mettacittaṃ bhāveti, āsavānañca khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayaṃ vuccati, kassapa, bhikkhu samaṇo itipi brāhmaṇo itipī’’ti.
「カッサパよ、麻の衣を着る者、麻の衣を着る者…(以下略)…三日ごとに水浴びをすることに専念して生活する。この者の、これらの(実践)における、徳の完成、心の完成、智慧の完成は、修習されておらず、実現されていない。それゆえ、彼は沙門の道から遠く、バラモンの道から遠い。カッサパよ、いつ、比丘が、敵意なく、害意なく、慈しみの心をもって(心を)修習し、煩悩の消滅により、煩悩なき心の解放、智慧の解放を、この世で、自ら知り、自ら実現して、そこに住む。カッサパよ、この比丘は、沙門である、あるいはバラモンである、と言われる。」
397. Atha bhagavā sīlasampadādīhi vinā tesaṃ tapopakkamānaṃ niratthakataṃ dassento – ‘‘acelako cepi kassapa hotī’’tiādimāha. Tattha ārakā vāti dūreyeva. Averanti dosaveravirahitaṃ. Abyāpajjanti domanassabyāpajjarahitaṃ.
397. それから、世尊は、戒律の成就などを抜きにして、彼らの苦行が無益であることを示しながら、「たとえカッサパが裸行者であっても」と言われた。ここで、遠くとは、遠くのことである。怒りがないとは、怒りや悪意がないこと。悪意がないとは、悲しみや悪意がないこと。
397. Sīlasampadādīhi vināti sīlasampadā, samādhisampadā, paññāsampadāti imāhi lokuttarāhi sampadāhi vinā na kadāci sāmaññaṃ vā brahmaññaṃ vā sambhavati, yasmā ca tadevaṃ, tasmā tesaṃ tapopakkamānaṃ niratthakataṃ dassentoti yojanā. **‘‘Dosaveravirahita’’**nti idaṃ dosassa mettāya ujupaṭipakkhatāya vuttaṃ. Dosa-ggahaṇena vā sabbepi jhānapaṭipakkhā saṃkilesadhammā gahitā, vera-ggahaṇena paccatthikabhūtā sattā. Yadaggena hi dosarahitaṃ, tadaggena verarahitanti.
397. 戒(かい)の完成(かんせい)などによって、滅びる、というのは、戒(かい)の完成、禅定(ぜんじょう)の完成、智慧(ちえ)の完成、これらの出世間(しゅっせけん)の完成(かんせい)によって、決して沙門(しゃもん)でも、バラモンでも、成就しない。なぜなら、それ(戒・禅定・智慧)が、そのように(重要)だからである。それゆえ、これらの苦行の開始(かいし)は、無意味である、と(教え)示している。「悪意(あくい)から離れている」というのは、悪意(あくい)に対して、慈悲(じひ)という、まっすぐな対立(たいりつ)として説かれた。悪意(あくい)という言葉で、禅定(ぜんじょう)を妨げる一切の汚れ(けがれ)も含まれる。敵(てき)という言葉で、敵対する生き物(いきもの)が含まれる。悪意(あくい)から離れている、ということによって、敵(てき)からも離れているのである。
398. Evaṃ vutte, acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘dukkaraṃ, bho gotama, sāmaññaṃ dukkaraṃ brahmañña’’nti. ‘‘Pakati kho esā, kassapa, lokasmiṃ ‘dukkaraṃ sāmaññaṃ dukkaraṃ brahmañña’nti. Acelako cepi, kassapa, hoti, muttācāro, hatthāpalekhano…pe… iti evarūpaṃ addhamāsikampi pariyāyabhattabhojanānuyogamanuyutto viharati. Imāya ca, kassapa, mattāya iminā tapopakkamena sāmaññaṃ vā abhavissa brahmaññaṃ vā dukkaraṃ sudukkaraṃ, netaṃ abhavissa kallaṃ vacanāya – ‘dukkaraṃ sāmaññaṃ dukkaraṃ brahmañña’nti.
398. このように言われたとき、裸行者のカッサパは世尊にこのように言った――「尊者ゴータマよ、沙門の道は困難であり、バラモンの道は困難である。」「カッサパよ、世間では『沙門の道は困難であり、バラモンの道は困難である』というのは自然なことである。カッサパよ、裸行者であり、放埓な行いをし、手で(食物を)拭って食べる…(以下略)…あるいは、一日おきの食事(の習慣)に専念して生活する。カッサパよ、もし、この(苦行の)程度で、沙門の道やバラモンの道が困難で、非常に困難であるならば、それは『沙門の道は困難であり、バラモンの道は困難である』と言うに値しない。」
‘‘Sakkā ca panetaṃ abhavissa kātuṃ gahapatinā vā gahapatiputtena vā antamaso kumbhadāsiyāpi – ‘handāhaṃ acelako homi, muttācāro, hatthāpalekhano…pe… iti evarūpaṃ addhamāsikampi pariyāyabhattabhojanānuyogamanuyutto viharāmī’ti.
「しかし、カッサパよ、在家者や在家者の息子、あるいは奴隷であっても、『さあ、私は裸行者になろう、放埓な行いをしよう、手で(食物を)拭って食べよう…(以下略)…一日おきの食事(の習慣)に専念して生活しよう』と、それを実行することは可能である。」
‘‘Yasmā ca kho, kassapa, aññatreva imāya mattāya aññatra iminā tapopakkamena sāmaññaṃ vā hoti brahmaññaṃ vā dukkaraṃ sudukkaraṃ, tasmā etaṃ kallaṃ vacanāya – ‘dukkaraṃ sāmaññaṃ dukkaraṃ brahmañña’nti. Yato kho, kassapa, bhikkhu averaṃ abyāpajjaṃ mettacittaṃ bhāveti, āsavānañca khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayaṃ vuccati, kassapa, bhikkhu samaṇo itipi brāhmaṇo itipi .
「カッサパよ、この度量とこの苦行の外に、修行(沙門)または梵行(婆羅門)が困難で非常に困難であるとすれば、それゆえ『修行は困難である、梵行は困難である』と言うのは適切である。カッサパよ、修行者が悪意なく、害意なく、慈しみの心をもって(瞑想を)修め、煩悩の尽きにより、煩悩なき心の解脱、智慧の解脱を、この現世において自ら証悟して、それに住する。カッサパよ、この比丘は沙門であるとも、婆羅門であるとも言われる。」
‘‘Sākabhakkho cepi, kassapa, hoti, sāmākabhakkho…pe… vanamūlaphalāhāro yāpeti pavattaphalabhojī. Imāya ca, kassapa, mattāya iminā tapopakkamena sāmaññaṃ vā abhavissa brahmaññaṃ vā dukkaraṃ sudukkaraṃ, netaṃ abhavissa kallaṃ vacanāya – ‘dukkaraṃ sāmaññaṃ dukkaraṃ brahmañña’nti.
「カッサパよ、たとえ(修行者が)穀物を食べ、[…省略…] 木の実だけを食べる生活を送るとしても、もしこの度量とこの苦行によって、修行または梵行が困難で非常に困難であったならば、『修行は困難である、梵行は困難である』と言うことは適切ではなかったであろう。」
‘‘Sakkā ca panetaṃ abhavissa kātuṃ gahapatinā vā gahapatiputtena vā antamaso kumbhadāsiyāpi – ‘handāhaṃ sākabhakkho vā homi, sāmākabhakkho vā…pe… vanamūlaphalāhāro yāpemi pavattaphalabhojī’ti.
「カッサパよ、たとえ家長であっても、家長の息子であっても、あるいは奴婢であっても、『よっしゃ、穀物を食べる者になろう、[…省略…] 木の実だけを食べる生活を送ろう』と、これを行うことは可能であったであろう。」
‘‘Yasmā ca kho, kassapa, aññatreva imāya mattāya aññatra iminā tapopakkamena sāmaññaṃ vā hoti brahmaññaṃ vā dukkaraṃ sudukkaraṃ, tasmā etaṃ kallaṃ vacanāya – ‘dukkaraṃ sāmaññaṃ dukkaraṃ brahmañña’nti. Yato kho, kassapa, bhikkhu averaṃ abyāpajjaṃ mettacittaṃ bhāveti, āsavānañca khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayaṃ vuccati, kassapa, bhikkhu samaṇo itipi brāhmaṇo itipi.
「カッサパよ、この度量とこの苦行の外に、修行(沙門)または梵行(婆羅門)が困難で非常に困難であるとすれば、それゆえ『修行は困難である、梵行は困難である』と言うのは適切である。カッサパよ、修行者が悪意なく、害意なく、慈しみの心をもって(瞑想を)修め、煩悩の尽きにより、煩悩なき心の解脱、智慧の解脱を、この現世において自ら証悟して、それに住する。カッサパよ、この比丘は沙門であるとも、婆羅門であるとも言われる。」
‘‘Sāṇāni cepi, kassapa, dhāreti, masāṇānipi dhāreti…pe… sāyatatiyakampi udakorohanānuyogamanuyutto viharati. Imāya ca, kassapa, mattāya iminā tapopakkamena sāmaññaṃ vā abhavissa brahmaññaṃ vā dukkaraṃ sudukkaraṃ, netaṃ abhavissa kallaṃ vacanāya – ‘dukkaraṃ sāmaññaṃ dukkaraṃ brahmañña’nti.
「カッサパよ、たとえ粗布をまとい、[…省略…] 毎日毎日、水浴の修行を続けていても、もしこの度量とこの苦行によって、修行または梵行が困難で非常に困難であったならば、『修行は困難である、梵行は困難である』と言うことは適切ではなかったであろう。」
‘‘Sakkā ca panetaṃ abhavissa kātuṃ gahapatinā vā gahapatiputtena vā antamaso kumbhadāsiyāpi – ‘handāhaṃ sāṇānipi dhāremi, masāṇānipi dhāremi…pe… sāyatatiyakampi udakorohanānuyogamanuyutto viharāmī’ti.
「カッサパよ、たとえ家長であっても、家長の息子であっても、あるいは奴婢であっても、『よっしゃ、粗布をまとい、[…省略…] 毎日毎日、水浴の修行を続けよう』と、これを行うことは可能であったであろう。」
‘‘Yasmā ca kho, kassapa, aññatreva imāya mattāya aññatra iminā tapopakkamena sāmaññaṃ vā hoti brahmaññaṃ vā dukkaraṃ sudukkaraṃ, tasmā etaṃ kallaṃ vacanāya – ‘dukkaraṃ sāmaññaṃ dukkaraṃ brahmañña’nti. Yato kho, kassapa, bhikkhu averaṃ abyāpajjaṃ mettacittaṃ bhāveti, āsavānañca khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayaṃ vuccati, kassapa, bhikkhu samaṇo itipi brāhmaṇo itipī’’ti.
「カッサパよ、この度量とこの苦行の外に、修行(沙門)または梵行(婆羅門)が困難で非常に困難であるとすれば、それゆえ『修行は困難である、梵行は困難である』と言うのは適切である。カッサパよ、修行者が悪意なく、害意なく、慈しみの心をもって(瞑想を)修め、煩悩の尽きにより、煩悩なき心の解脱、智慧の解脱を、この現世において自ら証悟して、それに住する。カッサパよ、この比丘は沙門であるとも、婆羅門であるとも言われる。」
398. Dukkaraṃ, bho gotamāti idaṃ kassapo ‘‘mayaṃ pubbe ettakamattaṃ sāmaññañca brahmaññañcāti vicarāma, tumhe pana aññaṃyeva sāmaññañca brahmaññañca vadathā’’ti dīpento āha. Pakati kho esāti pakatikathā esā. Imāya ca, kassapa, mattāyāti ‘‘kassapa yadi iminā pamāṇena evaṃ parittakena paṭipattikkamena sāmaññaṃ vā brahmaññaṃ vā dukkaraṃ sudukkaraṃ nāma abhavissa, tato netaṃ abhavissa kallaṃ vacanāya dukkaraṃ sāmañña’’nti ayamettha padasambandhena saddhiṃ attho. Etena nayena sabbattha padasambandho veditabbo.
398. 「困難ですね、ゴータマ」とカッサパは、「私たちは以前、これほどの出家修行やバラモン修行をしました。しかし、あなたたちは別の出家修行やバラモン修行を説きます」と、それを指し示して言った。これは通常の言葉ですね。そして、「カッサパよ、もしこの量、このわずかな実践で、出家修行やバラモン修行が困難で、非常に困難であるなら、それは言葉にするのが困難な出家修行ではない」という、この言葉の意味を文脈に合わせて理解すべきである。この方法で、すべての文脈を理解すべきである。
398. Pākaṭabhāvena kāyati gametīti pakati, lokasiddhavādo, tenāha **‘‘pakati kho esāti pakatikathā esā’’**ti. Mattāyāti mattā-saddo ‘‘mattā sukhapariccāgā’’tiādīsu (dha. pa. 290) viya appatthaṃ antonītaṃ katvā pamāṇavācakoti āha **‘‘iminā pamāṇena evaṃ parittakenā’’**ti. Tena pana pamāṇena pahātabbo pakaraṇappatto paṭipattikkamoti āha **‘‘paṭipattikkamenā’’**ti. Sabbatthāti sabbavāresu.
398. 明らかである、というのは、現実(げんじつ)である、あるいは、世間で知られている、ということである。「その通りである、というのが、その(世間的な)教えである」と言う。「量(りょう)」というのは、「量(りょう)の苦しみの放棄」(ダンマパダ 290)などにあるように、「量(りょう)」という言葉は、少ない、内側にある、という意味で、程度を示す言葉である、だから「この程度で、このように少しだけ」と言う。「それによって」、その程度によって、捨てるべき、問題となっている実践(はってん)である、だから「実践の(仕方)」(パティパッティッカメーナ)と言う。一切の場合、というのは、一切の場合である。
399. Evaṃ vutte, acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘dujjāno, bho gotama, samaṇo, dujjāno brāhmaṇo’’ti. ‘‘Pakati kho esā, kassapa, lokasmiṃ ‘dujjāno samaṇo dujjāno brāhmaṇo’ti. Acelako cepi, kassapa, hoti, muttācāro, hatthāpalekhano…pe… iti evarūpaṃ addhamāsikampi pariyāyabhattabhojanānuyogamanuyutto viharati. Imāya ca, kassapa, mattāya iminā tapopakkamena samaṇo vā abhavissa brāhmaṇo vā dujjāno sudujjāno, netaṃ abhavissa kallaṃ vacanāya – ‘dujjāno samaṇo dujjāno brāhmaṇo’ti.
399. このように言われたとき、裸行のアチェラ・カッサパは世尊にこう言った。「ゴータマ様、修行者(沙門)は捉えがたく、婆羅門は捉えがたいものです。」「カッサパよ、世間では『修行者は捉えがたい、婆羅門は捉えがたい』というのが普通である。カッサパよ、たとえ裸行者で、随意に振る舞い、手を舐めて食事をする者であっても、[…省略…] 毎月二度、周期的な食事の修行を続けているとしても、もしこの度量とこの苦行によって、修行者または婆羅門が捉えがたく、非常に捉えがたいものであったならば、『修行者は捉えがたい、婆羅門は捉えがたい』と言うことは適切ではなかったであろう。」
‘‘Sakkā ca paneso abhavissa ñātuṃ gahapatinā vā gahapatiputtena vā antamaso kumbhadāsiyāpi – ‘ayaṃ acelako hoti, muttācāro, hatthāpalekhano…pe… iti evarūpaṃ addhamāsikampi pariyāyabhattabhojanānuyogamanuyutto viharatī’ti.
「カッサパよ、たとえ家長であっても、家長の息子であっても、あるいは奴婢であっても、『この裸行者は、随意に振る舞い、手を舐めて食事をし、[…省略…] 毎月二度、周期的な食事の修行を続けている』と、これを知ることは可能であったであろう。」
‘‘Yasmā ca kho, kassapa, aññatreva imāya mattāya aññatra iminā tapopakkamena samaṇo vā hoti brāhmaṇo vā dujjāno sudujjāno, tasmā etaṃ kallaṃ vacanāya – ‘dujjāno samaṇo dujjāno brāhmaṇo’ti. Yato kho yato ca kho (ka.) , kassapa, bhikkhu averaṃ abyāpajjaṃ mettacittaṃ bhāveti, āsavānañca khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayaṃ vuccati, kassapa, bhikkhu samaṇo itipi brāhmaṇo itipi.
「カッサパよ、この度量とこの苦行の外に、修行者または婆羅門が捉えがたく、非常に捉えがたいとすれば、それゆえ『修行者は捉えがたい、婆羅門は捉えがたい』と言うのは適切である。カッサパよ、修行者が悪意なく、害意なく、慈しみの心をもって(瞑想を)修め、煩悩の尽きにより、煩悩なき心の解脱、智慧の解脱を、この現世において自ら証悟して、それに住する。カッサパよ、この比丘は沙門であるとも、婆羅門であるとも言われる。」
‘‘Sākabhakkho cepi, kassapa, hoti sāmākabhakkho…pe… vanamūlaphalāhāro yāpeti pavattaphalabhojī. Imāya ca, kassapa, mattāya iminā tapopakkamena samaṇo vā abhavissa brāhmaṇo vā dujjāno sudujjāno, netaṃ abhavissa kallaṃ vacanāya – ‘dujjāno samaṇo dujjāno brāhmaṇo’ti.
「カッサパよ、たとえ穀物を食べ、[…省略…] 木の実だけを食べる生活を送るとしても、もしこの度量とこの苦行によって、修行者または婆羅門が捉えがたく、非常に捉えがたいものであったならば、『修行者は捉えがたい、婆羅門は捉えがたい』と言うことは適切ではなかったであろう。」
‘‘Sakkā ca paneso abhavissa ñātuṃ gahapatinā vā gahapatiputtena vā antamaso kumbhadāsiyāpi – ‘ayaṃ sākabhakkho vā hoti sāmākabhakkho…pe… vanamūlaphalāhāro yāpeti pavattaphalabhojī’ti.
「カッサパよ、たとえ家長であっても、家長の息子であっても、あるいは奴婢であっても、『この穀物を食べる者であり、[…省略…] 木の実だけを食べる生活を送る』と、これを知ることは可能であったであろう。」
‘‘Yasmā ca kho, kassapa, aññatreva imāya mattāya aññatra iminā tapopakkamena samaṇo vā hoti brāhmaṇo vā dujjāno sudujjāno, tasmā etaṃ kallaṃ vacanāya – ‘dujjāno samaṇo dujjāno brāhmaṇo’ti. Yato kho, kassapa, bhikkhu averaṃ abyāpajjaṃ mettacittaṃ bhāveti , āsavānañca khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayaṃ vuccati, kassapa, bhikkhu samaṇo itipi brāhmaṇo itipi.
「カッサパよ、この度量とこの苦行の外に、修行者または婆羅門が捉えがたく、非常に捉えがたいとすれば、それゆえ『修行者は捉えがたい、婆羅門は捉えがたい』と言うのは適切である。カッサパよ、修行者が悪意なく、害意なく、慈しみの心をもって(瞑想を)修め、煩悩の尽きにより、煩悩なき心の解脱、智慧の解脱を、この現世において自ら証悟して、それに住する。カッサパよ、この比丘は沙門であるとも、婆羅門であるとも言われる。」
‘‘Sāṇāni cepi, kassapa, dhāreti, masāṇānipi dhāreti…pe… sāyatatiyakampi udakorohanānuyogamanuyutto viharati. Imāya ca, kassapa, mattāya iminā tapopakkamena samaṇo vā abhavissa brāhmaṇo vā dujjāno sudujjāno, netaṃ abhavissa kallaṃ vacanāya – ‘dujjāno samaṇo dujjāno brāhmaṇo’ti.
「カッサパよ、たとえ粗布をまとい、[…省略…] 毎日毎日、水浴の修行を続けていても、もしこの度量とこの苦行によって、修行者または婆羅門が捉えがたく、非常に捉えがたいものであったならば、『修行者は捉えがたい、婆羅門は捉えがたい』と言うことは適切ではなかったであろう。」
‘‘Sakkā ca paneso abhavissa ñātuṃ gahapatinā vā gahapatiputtena vā antamaso kumbhadāsiyāpi – ‘ayaṃ sāṇānipi dhāreti, masāṇānipi dhāreti…pe… sāyatatiyakampi udakorohanānuyogamanuyutto viharatī’ti.
「カッサパよ、たとえ家長であっても、家長の息子であっても、あるいは奴婢であっても、『この粗布をまとい、[…省略…] 毎日毎日、水浴の修行を続けている』と、これを知ることは可能であったであろう。」
‘‘Yasmā ca kho, kassapa, aññatreva imāya mattāya aññatra iminā tapopakkamena samaṇo vā hoti brāhmaṇo vā dujjāno sudujjāno, tasmā etaṃ kallaṃ vacanāya – ‘dujjāno samaṇo dujjāno brāhmaṇo’ti. Yato kho, kassapa, bhikkhu averaṃ abyāpajjaṃ mettacittaṃ bhāveti, āsavānañca khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Ayaṃ vuccati, kassapa , bhikkhu samaṇo itipi brāhmaṇo itipī’’ti.
「カッサパよ、この度量とこの苦行の外に、修行者または婆羅門が捉えがたく、非常に捉えがたいとすれば、それゆえ『修行者は捉えがたい、婆羅門は捉えがたい』と言うのは適切である。カッサパよ、修行者が悪意なく、害意なく、慈しみの心をもって(瞑想を)修め、煩悩の尽きにより、煩悩なき心の解脱、智慧の解脱を、この現世において自ら証悟して、それに住する。カッサパよ、この比丘は沙門であるとも、婆羅門であるとも言われる。」
399. Dujjānoti idampi so ‘‘mayaṃ pubbe ettakena samaṇo vā brāhmaṇo vā hotīti vicarāma, tumhe pana aññathā vadathā’’ti idaṃ sandhāyāha. Athassa bhagavā taṃ pakativādaṃ paṭikkhipitvā sabhāvatova dujjānabhāvaṃ āvikaronto punapi – ‘‘pakati kho’’tiādimāha. Tatrāpi vuttanayeneva padasambandhaṃ katvā attho veditabbo.
399. 達成が難しいとは、これもまた、「私たちは以前、これほどのことで沙門やバラモンであるとしましたが、あなたたちは別のことを言います」ということを指して言った。それから世尊は、その通常の言葉を否定し、本質的に達成が難しいことを示しながら、再び「通常の言葉です」と言われた。そこでも、述べられた方法で文脈を理解して、意味を理解すべきである。
399. Aññathā vadathāti yadi acelakabhāvādinā sāmaññaṃ vā brahmaññaṃ vā abhavissa, suvijānova samaṇo suvijāno brāhmaṇo. Yasmā pana tumhe ito aññathāva sāmaññaṃ brahmaññañca vadatha, tasmā dujjānova samaṇo dujjāno brāhmaṇo, tenāha **‘‘idaṃ sandhāyāhā’’**ti. Taṃ pakativādaṃ paṭikkhipitvāti pubbe yaṃ pākatikaṃ sāmaññaṃ brahmaññañca hadaye ṭhapetvā tena ‘‘dukkara’’ntiādi vuttaṃ, tameva sandhāya bhagavatāpi ‘‘pakati kho esā’’tiādi vuttaṃ. Idha pana taṃ pakativādaṃ pākatikasamaṇabrāhmaṇavisayaṃ kathaṃ paṭikkhipitvā paṭisaṃharitvā sabhāvatova paramatthatova samaṇassa brāhmaṇassa ca dujjānabhāvaṃ āvikaronto pakāsento. Tatrāpīti samaṇabrāhmaṇavādepi vuttanayeneva.
399. 違ったことを言う、というのは、もし、衣(ころも)を着けないことなどによって、沙門(しゃもん)やバラモンになったのであれば、沙門(しゃもん)は容易に知られる、バラモンは容易に知られる。しかし、あなたが、それとは違ったことを、沙門(しゃもん)やバラモンであると、言うのだから、沙門(しゃもん)は容易ならざる者、バラモンは容易ならざる者である。それゆえ、「これ(の教え)を指して、言った」と言う。その(世間的な)教えを否定して、というのは、以前に、明らかである、沙門(しゃもん)やバラモンを、心に留めて、それによって「困難である」といった。それ(以前の教え)を指して、世尊(せそん)も「その通りである、というのが、(世間的な)教えである」と言ったのである。ここでは、その(世間的な)教えを、明らかである、沙門(しゃもん)やバラモンに関する教えを、否定して、取り下げて、その本性(ほんしょう)から、究極(きゅうきょく)から、沙門(しゃもん)やバラモンの、容易ならざる者であることを、明らかにして、示している。そこでも、というのは、沙門(しゃもん)やバラモンの教えにおいても、以前に説かれたように。
Sīlasamādhipaññāsampadā 戒定慧の完成
400. Evaṃ vutte, acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘katamā pana sā, bho gotama, sīlasampadā, katamā cittasampadā, katamā paññāsampadā’’ti? ‘‘Idha, kassapa, tathāgato loke uppajjati arahaṃ, sammāsambuddho…pe… (yathā 190-193 anucchedesu, evaṃ vitthāretabbaṃ) bhayadassāvī samādāya sikkhati sikkhāpadesu, kāyakammavacīkammena samannāgato kusalena parisuddhājīvo sīlasampanno indriyesu guttadvāro satisampajaññena samannāgato santuṭṭho.
400. このように言われたとき、裸行のアチェラ・カッサパは世尊にこう言った。「ゴータマ様、戒めの完成とは何ですか、心の完成とは何ですか、智慧の完成とは何ですか?」 「カッサパよ、この世に如来が現れる。阿羅漢、正等覚者である。[…省略…] (190~193節のように、詳細に説明する)恐れを知り、戒律を遵守し、学処を修め、身業、言葉業、清らかな生活を具え、戒律を完成し、感覚器官を制御し、覚知と省察を具え、満足している。」
401. ‘‘Kathañca, kassapa, bhikkhu sīlasampanno hoti? Idha, kassapa, bhikkhu pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hoti nihitadaṇḍo nihitasattho lajjī dayāpanno, sabbapāṇabhūtahitānukampī viharati. Idampissa hoti sīlasampadāya …pe… (yathā 194 yāva 210 anucchedesu)
「カッサパよ、比丘はどのように戒律を完成するのか? カッサパよ、比丘は殺生を離れ、殺生から遠ざかり、鞭や刀を捨て、恥を知り、慈悲深く、すべての生きとし生けるものに慈しみをもって生きる。これもまた、カッサパよ、戒律の完成である。[…省略…] (194~210節のように)
‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti . Seyyathidaṃ – santikammaṃ paṇidhikammaṃ…pe… (yathā 211 anucchede) osadhīnaṃ patimokkho iti vā iti, evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasampadāya.
「カッサパよ、ある尊敬される修行者やバラモンたちは、信仰からの供物である食事を摂り、そのような邪な生業で生計を立てている。すなわち、呪術、祈祷、[…省略…] (211節のように)薬草である、あるいは解毒剤である、といったそのような邪な生業から遠ざかっている。これもまた、カッサパよ、戒律の完成である。」
‘‘Sa kho so ayaṃ kho (ka.) , kassapa, bhikkhu evaṃ sīlasampanno na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ sīlasaṃvarato. Seyyathāpi, kassapa, rājā khattiyo muddhāvasitto nihatapaccāmitto na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ paccatthikato. Evameva kho, kassapa, bhikkhu evaṃ sīlasampanno na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ sīlasaṃvarato. So iminā ariyena sīlakkhandhena samannāgato ajjhattaṃ anavajjasukhaṃ paṭisaṃvedeti. Evaṃ kho, kassapa, bhikkhu sīlasampanno hoti. Ayaṃ kho, kassapa, sīlasampadā…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Idampissa hoti cittasampadāya…pe… dutiyaṃ jhānaṃ…pe… tatiyaṃ jhānaṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Idampissa hoti cittasampadāya. Ayaṃ kho, kassapa, cittasampadā.
「カッサパよ、このように戒律を完成した比丘は、戒律の制約から何ものも恐れない。カッサパよ、まさに王が、王位に就き、敵を打ち破り、敵のいない状態であるとき、敵からは何も恐れない。それと同様に、カッサパよ、このように戒律を完成した比丘は、戒律の制約から何ものも恐れない。彼はこの聖なる戒蘊を具え、内面に罪のない幸福を経験する。カッサパよ、このように比丘は戒律を完成する。カッサパよ、これが戒律の完成である。[…省略…] 初禅に入って住する。これもまた、カッサパよ、心の完成である。[…省略…] 二禅、[…省略…] 三禅、[…省略…] 四禅に入って住する。これもまた、カッサパよ、心の完成である。カッサパよ、これが心の完成である。」
‘‘So evaṃ samāhite citte…pe… ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti…pe… idampissa hoti paññāsampadāya…pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānāti…pe… idampissa hoti paññāsampadāya. Ayaṃ kho, kassapa, paññāsampadā.
「カッサパよ、このように心が集中し、[…省略…] 智慧の観察へと心を導き、心を注ぎ、[…省略…] これもまた、カッサパよ、智慧の完成である。[…省略…] それ以上、これ以上(の苦しみ)はないと知る。[…省略…] これもまた、カッサパよ、智慧の完成である。カッサパよ、これが智慧の完成である。」
‘‘Imāya ca, kassapa, sīlasampadāya cittasampadāya paññāsampadāya aññā sīlasampadā cittasampadā paññāsampadā uttaritarā vā paṇītatarā vā natthi.
「カッサパよ、この戒律の完成、心の完成、智慧の完成以外に、より優れた、あるいはより尊い戒律の完成、心の完成、智慧の完成はない。」
400-401. Katamā pana sā, bho gotamāti kasmā pucchati. Ayaṃ kira paṇḍito bhagavato kathentasseva kathaṃ uggahesi, atha attano paṭipattiyā niratthakataṃ viditvā samaṇo gotamo – ‘‘tassa ‘cāyaṃ sīlasampadā, cittasampadā, paññāsampadā abhāvitā hoti asacchikatā, atha kho so ārakāva sāmaññā’tiādimāha. Handa dāni naṃ tā sampattiyo pucchāmī’’ti sīlasampadādivijānanatthaṃ pucchati. Athassa bhagavā buddhuppādaṃ dassetvā tantidhammaṃ kathento tā sampattiyo dassetuṃ – ‘‘idha kassapā’’tiādimāha. Imāya ca kassapa sīlasampadāyāti idaṃ arahattaphalameva sandhāya vuttaṃ. Arahattaphalapariyosānañhi bhagavato sāsanaṃ. Tasmā arahattaphalasampayuttāhi sīlacittapaññāsampadāhi aññā uttaritarā vā paṇītatarā vā sīlādisampadā natthīti āha.
400-401. 「では、それは何ですか、ゴータマ」と尋ねるのはなぜか。この賢者は、世尊が語っている言葉をすべて聞き取った。そして、自分の実践が無益であることを知って、「世尊は、『この者には戒律の成就、心の成就、智慧の成就が修されておらず、実現されていない。しかし、その者は出家修行から遠い』と言われた。よし、今、それらの成就について尋ねよう」と、戒律の成就などを理解するために尋ねている。それから世尊は、仏陀の出現を示し、法を説きながら、それらの成就を示すために、「ここで、カッサパよ」と言われた。そして、「カッサパよ、この戒律の成就」とは、これは阿羅漢果(あらかんか)だけを指している。世尊の教えは阿羅漢果に終わる。したがって、阿羅漢果を伴う戒律、心、智慧の成就よりも、他にさらに優れた、あるいは尊い戒律などの成就はない、と言われた。
Sīhanādakathā 獅子の咆哮の説話
402. ‘‘Santi, kassapa, eke samaṇabrāhmaṇā sīlavādā. Te anekapariyāyena sīlassa vaṇṇaṃ bhāsanti. Yāvatā, kassapa, ariyaṃ paramaṃ sīlaṃ, nāhaṃ tattha attano samasamaṃ samanupassāmi, kuto bhiyyo! Atha kho ahameva tattha bhiyyo, yadidaṃ adhisīlaṃ.
「カッサパよ、ある修行者やバラモンたちは、戒律を重んじる者( sīlavādā )である。彼らは様々な言葉で戒律の功徳を説く。カッサパよ、聖なる究極の戒律( ariyan paramaṃ sīlaṃ )に関しては、私は自分自身に等しい者を見出さない。ましてや、より優れた者などいるはずがない。ただ私だけが、より優れた者である、すなわち、より高い戒律( adhisīlaṃ )を具えている。」
‘‘Santi, kassapa, eke samaṇabrāhmaṇā tapojigucchāvādā. Te anekapariyāyena tapojigucchāya vaṇṇaṃ bhāsanti. Yāvatā, kassapa, ariyā paramā tapojigucchā, nāhaṃ tattha attano samasamaṃ samanupassāmi, kuto bhiyyo! Atha kho ahameva tattha bhiyyo, yadidaṃ adhijegucchaṃ.
「カッサパよ、ある修行者やバラモンたちは、苦行を卑しむ者( tapojigucchāvādā )である。彼らは様々な言葉で苦行を卑しむことの功徳を説く。カッサパよ、聖なる究極の苦行を卑しむこと( ariyā paramā tapojigucchā )に関しては、私は自分自身に等しい者を見出さない。ましてや、より優れた者などいるはずがない。ただ私だけが、より優れた者である、すなわち、より高い苦行を卑しむこと( adhijegucchaṃ )を具えている。」
‘‘Santi, kassapa, eke samaṇabrāhmaṇā paññāvādā. Te anekapariyāyena paññāya vaṇṇaṃ bhāsanti. Yāvatā, kassapa, ariyā paramā paññā, nāhaṃ tattha attano samasamaṃ samanupassāmi, kuto bhiyyo! Atha kho ahameva tattha bhiyyo, yadidaṃ adhipaññaṃ.
「カッサパよ、ある修行者やバラモンたちは、智慧を重んじる者( paññāvādā )である。彼らは様々な言葉で智慧の功徳を説く。カッサパよ、聖なる究極の智慧( ariyā paramā paññā )に関しては、私は自分自身に等しい者を見出さない。ましてや、より優れた者などいるはずがない。ただ私だけが、より優れた者である、すなわち、より高い智慧( adhipaññaṃ )を具えている。」
‘‘Santi, kassapa, eke samaṇabrāhmaṇā vimuttivādā. Te anekapariyāyena vimuttiyā vaṇṇaṃ bhāsanti. Yāvatā, kassapa, ariyā paramā vimutti, nāhaṃ tattha attano samasamaṃ samanupassāmi, kuto bhiyyo! Atha kho ahameva tattha bhiyyo, yadidaṃ adhivimutti.
「カッサパよ、ある修行者やバラモンたちは、解脱を重んじる者( vimuttivādā )である。彼らは様々な言葉で解脱の功徳を説く。カッサパよ、聖なる究極の解脱( ariyā paramā vimutti )に関しては、私は自分自身に等しい者を見出さない。ましてや、より優れた者などいるはずがない。ただ私だけが、より優れた者である、すなわち、より高い解脱( adhivimutti )を具えている。」
402. Evañca pana vatvā idāni anuttaraṃ mahāsīhanādaṃ nadanto – ‘‘santi kassapa eke samaṇabrāhmaṇā’’tiādimāha. Tattha ariyanti nirupakkilesaṃ paramavisuddhaṃ. Paramanti uttamaṃ, pañcasīlāni hiādiṃ katvā yāva pātimokkhasaṃvarasīlā sīlameva, lokuttaramaggaphalasampayuttaṃ pana paramasīlaṃ nāma. Nāhaṃ tatthāti tattha sīlepi paramasīlepi ahaṃ attano samasamaṃ mama sīlasamena sīlena mayā samaṃ puggalaṃ na passāmīti attho. Ahameva tattha bhiyyoti ahameva tasmiṃ sīle uttamo. Katamasmiṃ? Yadidaṃ adhisīlanti yaṃ etaṃ uttamaṃ sīlanti attho. Iti imaṃ paṭhamaṃ sīhanādaṃ nadati.
402. このように言ってから、今、比類なき大いなる獅子の咆哮をしながら、「カッサパよ、ある沙門やバラモンがいる」と言われた。ここで、聖なるものとは、清浄で、極めて純粋なもの。最高のものとは、五戒から始めて、具足戒(ぱちもっく)の戒律までの戒律のことである。しかし、涅槃(ねはん)への道と果実に伴うものは、最高の戒律と呼ばれる。私はそこにいないとは、そこに戒律も最高の戒律も、私自身に等しい者がいない。私の戒律の力に等しい者、私に等しい者を私は見ない、という意味である。私はそこに勝っているとは、私はその戒律において最も優れている。どの戒律か?すなわち、最高の戒律のことである。このように、最初の獅子の咆哮をされた。
Tapojigucchavādāti ye tapojigucchaṃ vadanti. Tattha tapatīti tapo, kilesasantāpakavīriyassetaṃ nāmaṃ, tadeva te kilese jigucchatīti jigucchā. Ariyā paramāti ettha niddosattā ariyā, aṭṭhaārambhavatthuvasenapi uppannā vipassanāvīriyasaṅkhātā tapojigucchā tapojigucchāva, maggaphalasampayuttā paramā nāma. Adhijegucchanti idha jigucchabhāvo jegucchaṃ, uttamaṃ jegucchaṃ adhijegucchaṃ, tasmā yadidaṃ adhijegucchaṃ, tattha ahameva bhiyyoti evamettha attho daṭṭhabbo. Paññādhikārepi kammassakatāpaññā ca vipassanāpaññā ca paññā nāma, maggaphalasampayuttā paramā paññā nāma. Adhipaññanti ettha liṅgavipallāso veditabbo, ayaṃ panetthattho – yāyaṃ adhipaññā nāma ahameva tattha bhiyyoti vimuttādhikāre tadaṅgavikkhambhanavimuttiyo vimutti nāma, samucchedapaṭipassaddhinissaraṇavimuttiyo pana paramā vimuttīti veditabbā. Idhāpi ca yadidaṃ adhivimuttīti yā ayaṃ adhivimutti, ahameva tattha bhiyyoti attho.
苦行を軽蔑する言葉とは、苦行を軽蔑する言葉を言う者。ここで、苦行とは、苦行、煩悩を滅する努力のことである。それ自体を彼らは軽蔑する。聖なるもの、最高のものは、ここで、欠点がないために聖なるものであり、八つの原因から生じる慧眼(えげん)の努力のことである。苦行の軽蔑は、苦行の軽蔑であり、最高のものは、このように、ここでは「私自身がそれに勝っている」という意味で理解すべきである。智慧についても、行為の因果応報の智慧と、洞察の智慧は智慧と呼ばれる。涅槃(ねはん)への道と果実に伴うものは、最高の智慧と呼ばれる。智慧を超えたものとは、ここで、性別が逆転していると理解すべきである。しかし、その意味は、「その智慧、すなわち、私自身がそれに勝っている」ということである。解脱(げだつ)の領域では、その部分的な抑止による解脱は解脱と呼ばれる。しかし、断滅、止滅、離脱による解脱は、最高の解脱であると理解すべきである。ここでも、「私自身がそれに勝っている」という意味である。
402. Anaññasādhāraṇatāya , anaññasādhāraṇatthavisayatāya ca anuttaraṃ buddhasīhanādaṃ nadanto. Ativiya accantavisuddhatāya paramavisuddhaṃ. Paramanti ukkaṭṭhaṃ, tenāha **‘‘uttama’’**nti. Sīlameva lokiyasīlattā. Yathā anaññasādhāraṇaṃ bhagavato lokuttarasīlaṃ savāsanaṃ paṭipakkhaviddhaṃsanato, evaṃ lokiyasīlampi tassa anucchavikabhāvena sambhūtattā, samena samanti samasamanti ayamettha atthoti āha **‘‘mama sīlasamena sīlena mayā sama’’**nti. **‘‘Yadidaṃ adhisīla’’**nti lokiyaṃ, lokuttarañcāti duvidhampi buddhasīlaṃ ekajjhaṃ katvā vuttaṃ. Tenāha ‘‘sīlepī’’ti. Iti imanti evaṃ imaṃ sīlavisayaṃ. Paṭhamaṃ pavattattā paṭhamaṃ.
402. 他(ほか)の者にはない、という性質(せいしつ)によって、他の者にはない、という意味の内容によって、無上の(むじょうの)仏(ぶつ)の師子吼(ししく)を吼えている。非常に、極めて清らかな性質(せいしつ)によって、最も清らかである。最も、というのは、一番上である。だから、「最も優れた」(ウッタマ)と言う。戒(かい)である、というのは、世俗的な戒(かい)である。どのように、他の者にはない、世尊(せそん)の出世間(しゅっせけん)の戒(かい)が、煩悩(ぼんのう)を伴い、敵(てき)を打ち砕くことから、そのように、世俗的な戒(かい)も、それにふさわしい性質(せいしつ)によって、現れたことから、私が、私の戒(かい)と、平等である、と言う。「戒(かい)である」というのは、世俗的なものである。「出世間(しゅっせけん)の」という、二つの仏(ぶつ)の戒(かい)を、一つにして、言われた。だから、「戒(かい)においても」と言う。このように、これ、というのは、このように、この戒(かい)に関する事柄である。最初に説かれた、最初に。
Tapatīti santappati, vidhamatīti attho. Jigucchatīti hīḷeti lāmakato ṭhapeti. Niddosattā ariyā ārakā kilesehīti. Maggaphalasampayuttā vīriyasaṅkhātā tapojigucchāti ānetvā sambandho. Paramā nāma sabbukkaṭṭhabhāvato. Yathā yuvino bhāvo yobbanaṃ, evaṃ jigucchino bhāvo jegucchaṃ. Kilesānaṃ samucchindanapaṭippassambhanāni samucchedapaṭipassaddhivimuttiyo. Nissaraṇavimutti nibbānaṃ. Atha vā sammāvācādīnaṃ adhisīlaggahaṇena, sammāvāyāmassa adhijegucchaggahaṇena, sammādiṭṭhiyā adhipaññāggahaṇena gahitattā aggahitaggahaṇena sammāsaṅkappasatisamādhayo maggaphalapariyāpannā samucchedapaṭipassaddhivimuttiyo daṭṭhabbā. Nissaraṇavimutti pana nibbānameva.
熱(ねつ)する、というのは、苦しむ、滅びる、という意味である。軽蔑(けいべつ)する、というのは、侮(あなど)り、粗末なものとして扱う。汚れ(けがれ)がないから、聖者(せいじゃ)は、煩悩(ぼんのう)から遠いのである。道(みち)と果実(かじつ)に結びついた、精進(しょうじん)とされる苦行(くぎょう)を軽蔑(けいべつ)する、ということである。最も、というのは、一番上であることから。若さ(わかさ)という性質(せいしつ)が、若さ(わかさ)であるように、軽蔑(けいべつ)する者(もの)の性質(せいしつ)が、軽蔑(けいべつ)である。煩悩(ぼんのう)を断ち切り、静めること、それが、断滅(だんめつ)と静止(せいし)の解脱(げだつ)である。解脱(げだつ)からの解脱(げだつ)は、涅槃(ねはん)である。あるいは、正しく(ただしく)言葉を話すことなど、によって、戒(かい)の完成(かんせい)が、正しく(ただしく)精進(しょうじん)することによって、軽蔑(けいべつ)の完成(かんせい)が、正しく(ただしく)見ることによって、智慧(ちえ)の完成(かんせい)が、正しく(ただしく)思い、念(ねん)じ、集中(しゅうちゅう)すること、それが、道(みち)と果実(かじつ)に含まれる、断滅(だんめつ)と静止(せいし)の解脱(げだつ)として、見なされるべきである。解脱(げだつ)からの解脱(げだつ)は、しかし、涅槃(ねはん)そのものである。
403. ‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, kassapa, vijjati, yaṃ aññatitthiyā paribbājakā evaṃ vadeyyuṃ – ‘sīhanādaṃ kho samaṇo gotamo nadati, tañca kho suññāgāre nadati, no parisāsū’ti. Te – ‘mā heva’ntissu vacanīyā. ‘Sīhanādañca samaṇo gotamo nadati, parisāsu ca nadatī’ti evamassu, kassapa, vacanīyā.
「403. カッサパよ、他の宗派の遊行者たちが『ゴータマ・サーマナは獅子の咆哮をするが、それは空き部屋でであり、群衆の中ではしない』と言う可能性がある。彼らは『そう言わないでほしい』と言われるべきである。『ゴータマ・サーマナは獅子の咆哮をし、群衆の中でもする』と、カッサパよ、このように言われるべきである。」
‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, kassapa, vijjati, yaṃ aññatitthiyā paribbājakā evaṃ vadeyyuṃ – ‘sīhanādañca samaṇo gotamo nadati, parisāsu ca nadati, no ca kho visārado nadatī’ti . Te – ‘mā heva’ntissu vacanīyā. ‘Sīhanādañca samaṇo gotamo nadati, parisāsu ca nadati, visārado ca nadatī’’ti evamassu, kassapa, vacanīyā.
「カッサパよ、このように言う外道の遊行者がいるであろう。‘ゴータマ師は獅子吼し、群衆の前で吼え、自在に吼える’と。しかし、彼らに『いや、そうではない。ゴータマ師は獅子吼し、群衆の前で吼え、自在に吼える』と言うがよい。」
‘‘Ṭhānaṃ kho panetaṃ, kassapa, vijjati, yaṃ aññatitthiyā paribbājakā evaṃ vadeyyuṃ – ‘sīhanādañca samaṇo gotamo nadati, parisāsu ca nadati, visārado ca nadati, no ca kho naṃ pañhaṃ pucchanti…pe… pañhañca naṃ pucchanti; no ca kho nesaṃ pañhaṃ puṭṭho byākaroti…pe… pañhañca nesaṃ puṭṭho byākaroti; no ca kho pañhassa veyyākaraṇena cittaṃ ārādheti…pe… pañhassa ca veyyākaraṇena cittaṃ ārādheti; no ca kho sotabbaṃ maññanti…pe… sotabbañcassa maññanti; no ca kho sutvā pasīdanti…pe… sutvā cassa pasīdanti ; no ca kho pasannākāraṃ karonti…pe… pasannākārañca karonti; no ca kho tathattāya paṭipajjanti…pe… tathattāya ca paṭipajjanti; no ca kho paṭipannā ārādhentī’ti. Te – ‘mā heva’ntissu vacanīyā. ‘Sīhanādañca samaṇo gotamo nadati, parisāsu ca nadati, visārado ca nadati, pañhañca naṃ pucchanti, pañhañca nesaṃ puṭṭho byākaroti, pañhassa ca veyyākaraṇena cittaṃ ārādheti, sotabbañcassa maññanti, sutvā cassa pasīdanti, pasannākārañca karonti, tathattāya ca paṭipajjanti, paṭipannā ca ārādhentī’ti evamassu, kassapa, vacanīyā.
「カッサパよ、このように言う外道の遊行者がいるであろう。‘ゴータマ師は獅子吼し、群衆の前で吼え、自在に吼える。しかし、質問はしない…(中略)…質問はする。しかし、質問に答えない…(中略)…質問に答える。しかし、質問の回答で満足させない…(中略)…回答で満足させる。しかし、聞くことを求めない…(中略)…聞くことを求める。しかし、聞いても信じない…(中略)…聞いても信じる。しかし、信じたふりをしない…(中略)…信じたふりをする。しかし、そうなるように実践しない…(中略)…そうなるように実践する。しかし、実践しても満足しない’と。しかし、彼らに『いや、そうではない。ゴータマ師は獅子吼し、群衆の前で吼え、自在に吼える。質問はしない…(中略)…質問はする。しかし、質問に答えない…(中略)…質問に答える。しかし、質問の回答で満足させない…(中略)…回答で満足させる。しかし、聞くことを求めない…(中略)…聞くことを求める。しかし、聞いても信じない…(中略)…聞いても信じる。しかし、信じたふりをしない…(中略)…信じたふりをする。しかし、そうなるように実践しない…(中略)…そうなるように実践する。しかし、実践しても満足しない’と言うがよい。」
403. Suññāgāreti suññe ghare, ekakova nisīditvāti adhippāyo. Parisāsu cāti aṭṭhasu parisāsu. Vuttampi cetaṃ –
403. 空の家とは、空の家で、一人で座ることを意味する。集会についてとは、八つの集会について。こうも言われている。
‘‘Cattārimāni, sāriputta, tathāgatassa vesārajjāni. Yehi vesārajjehi samannāgato tathāgato āsabhaṃ ṭhānaṃ paṭijānāti, parisāsu sīhanādaṃ nadatī’’ti (ma. ni. 1.150) suttaṃ vitthāretabbaṃ.
「サーリプッタよ、この四つが如来の無畏(ぶい)である。如来はこれらの無畏を備えて、師子王(ししおう)の座を宣言し、群衆の中で師子の咆哮(ほうこう)を吠えるのである」(マッジマ・ニカーヤ1.150)という経を詳述しなければならない。
Pañhañca naṃ pucchantīti paṇḍitā devamanussā naṃ pañhaṃ abhisaṅkharitvā pucchanti. Byākarotīti taṅkhaṇaññeva vissajjesi. Cittaṃ ārādhetīti pañhāvissajjanena mahājanassa cittaṃ paritosetiyeva. No ca kho sotabbaṃ maññantīti cittaṃ ārādhetvā kathentassapissa vacanaṃ pare sotabbaṃ na maññantīti, evañca vadeyyunti attho. Sotabbañcassa maññantīti devāpi manussāpi mahanteneva ussāhena sotabbaṃ maññanti. Pasīdantīti supasannā kallacittā muducittā honti. Pasannākāraṃ karontīti na muddhappasannāva honti, paṇītāni cīvarādīni veḷuvanavihārādayo ca mahāvihāre pariccajantā pasannākāraṃ karonti. Tathattāyāti yaṃ so dhammaṃ deseti tathā bhāvāya, dhammānudhammapaṭipattipūraṇatthāya paṭipajjantīti attho. Tathattāya ca paṭipajjantīti tathabhāvāya paṭipajjanti, tassa hi bhagavato dhammaṃ sutvā keci saraṇesu keci pañcasu sīlesu patiṭṭhahanti, apare nikkhamitvā pabbajanti. Paṭipannā ca ārādhentīti tañca pana paṭipadaṃ paṭipannā pūretuṃ sakkonti, sabbākārena pana pūrenti, paṭipattipūraṇena tassa bhoto gotamassa cittaṃ ārādhentīti vattabbā.
「質問をして、」とは、賢者である人天が、質問を準備して質問するのである。「答える」とは、その瞬間にすぐに答えるのである。「心を喜ばせる」とは、質問に答えることで、多くの人々の心を満足させるのである。「聞く価値がないと思う」とは、心を喜ばせて話しても、人々は聞く価値がないと思う、このように言うのである。「聞く価値があると思う」とは、神々も人間も、大変な努力をして聞く価値があると思うのである。「信じる」とは、非常に信じ、穏やかな心、柔らかな心になるのである。「信じている様子をする」とは、ただ信じているだけではなく、優れた衣(ころも)などを veluvana vihara のような大精舎に寄付するなどして、信じている様子をするのである。「そのようになる」とは、彼が説く法を、そのようになるために、法に従って実践を完成するために実践するのである。「そのようになるために実践する」とは、そのようになるために実践するのである。なぜなら、この世尊の法を聞いて、ある者は戒(かい)に、ある者は五戒に、ある者は出家する。実践している者は満足させる」とは、その実践を完成することができる。あらゆる面で完成させる。実践の完成によって、このゴータマ尊の心を満足させる、このように知るべきである。
Imasmiṃ panokāse ṭhatvā sīhanādā samodhānetabbā. Ekaccaṃ tapassiṃ niraye nibbattaṃ passāmīti hi bhagavato eko sīhanādo. Aparaṃ sagge nibbattaṃ passāmīti eko. Akusaladhammappahāne ahameva seṭṭhoti eko. Kusaladhammasamādānepi ahameva seṭṭhoti eko. Akusaladhammappahāne mayhameva sāvakasaṅgho seṭṭhoti eko. Kusaladhammasamādānepi mayhaṃyeva sāvakasaṅgho seṭṭhoti eko. Sīlena mayhaṃ sadiso natthīti eko. Vīriyena mayhaṃ sadiso natthīti eko. Paññāya…pe… vimuttiyā…pe… sīhanādaṃ nadanto parisamajjhe nisīditvā nadāmīti eko. Visārado hutvā nadāmīti eko. Pañhaṃ maṃ pucchantīti eko. Pañhaṃ puṭṭho vissajjemīti eko. Vissajjanena parassa cittaṃ ārādhemīti eko. Sutvā sotabbaṃ maññantīti eko. Sutvā me pasīdantīti eko. Pasannākāraṃ karontīti eko. Yaṃ paṭipattiṃ desemi, tathattāya paṭipajjantīti eko. Paṭipannā ca maṃ ārādhentīti eko. Iti purimānaṃ dasannaṃ ekekassa – ‘‘parisāsu ca nadatī’’ti ādayo dasa dasa parivārā. Evaṃ te dasa purimānaṃ dasannaṃ parivāravasena sataṃ purimā ca dasāti dasādhikaṃ sīhanādasataṃ hoti. Ito aññasmiṃ pana sutte ettakā sīhanādā dullabhā, tenidaṃ suttaṃ mahāsīhanādanti vuccati. Iti bhagavā ‘‘sīhanādaṃ kho samaṇo gotamo nadati, tañca kho suññāgāre nadatī’’ti evaṃ vādānu vādaṃ paṭisedhetvā idāni parisati naditapubbaṃ sīhanādaṃ dassento ‘‘ekamidāha’’ntiādimāha.
この場合において、師子吼(ししく)を捧げなければならない。ある修行者を地獄に生まれるのを見る、これが世尊の師子吼である。ある修行者を天に生まれるのを見る、これが師子吼である。不善法(ふぜんぼう)を捨てることにおいて、私が最も優れている、これが師子吼である。善法(ぜんぼう)を修めることにおいても、私が最も優れている、これが師子吼である。不善法を捨てることにおいて、私の弟子僧(さいしそう)が最も優れている、これが師子吼である。善法を修めることにおいても、私の弟子僧が最も優れている、これが師子吼である。戒(かい)において、私に等しい者はいない、これが師子吼である。精進(しょうじん)において、私に等しい者はいない、これが師子吼である。智慧(ちえ)において…(省略)…解脱(げだつ)において…(省略)…師子吼を吠える、群衆の中で座って吠える、これが師子吼である。無畏(むい)となって吠える、これが師子吼である。質問をしてくれる、これが師子吼である。質問されて答える、これが師子吼である。答えることで、他者の心を喜ばせる、これが師子吼である。聞くと、聞く価値があると思う、これが師子吼である。聞くと、信じる、これが師子吼である。信じている様子をする、これが師子吼である。私が説く実践を、そのようになるために実践する、これが師子吼である。実践している者は、私を満足させる、これが師子吼である。このように、先の十のそれぞれに対して、「群衆の中で吠える」などの十の付属がある。このように、先の十のそれぞれに、付属の数で百以上になる。この経においては、これほどの師子吼は得がたい。ゆえにこの経は「大師子吼経」と呼ばれる。このように、世尊は「ゴータマという沙門(しゃもん)は師子吼を吠える。しかもそれは空(くう)の堂で吠える」というような、そのような言説を否定し、今、群衆の中で吠えられた師子吼を示そうとして、「ある時、私は…」とこのように言われた。
403. Yaṃ kiñci janavivittaṃ ṭhānaṃ idha **‘‘suññāgāra’’**nti adhippetaṃ. Tattha nadantena vinā nādo natthīti āha **‘‘ekatova nisīditvā’’**ti. Aṭṭhasu parisāsūti khattiyaparisā, brāhmaṇaparisā, gahapatiparisā, samaṇaparisā, cātumahārājikaparisā, tāvatiṃsaparisā, māraparisā, brahmaparisāti imāsu aṭṭhasu parisāsu.
403. 人(ひと)里(ざと)から離れた場所、ここでは「空(くう)の家」(すにゃがーら)を指す。そこで、吼えることなくして、吼えはない、と言う。「一人で座って」(エーカータオーヴァ ニシーダットヴァー)と言う。八つの集まり(しゅうまり)において、というのは、王族(おうぞく)の集まり、バラモンの集まり、長者(ちょうじゃ)の集まり、沙門(しゃもん)の集まり、四大王(しだいおう)天(てん)の集まり、三十三天(さんじゅうさんてん)の集まり、魔(ま)の集まり、梵天(ぼんてん)の集まり、これら八つの集まり(しゅうまり)において。
Vesārajjānīti visāradabhāvā ñāṇappahānasampadānimittaṃ kutoci asantassanabhāvā nibbhayabhāvāti attho. Āsabhaṃ ṭhānanti seṭṭhaṃ ṭhānaṃ, uttamaṃ ṭhānanti attho. Āsabhā vā pubbabuddhā, tesaṃ ṭhānanti attho.
恐れ(おそれ)を知らないこと、というのは、達者(たっしゃ)であること、智慧(ちえ)と放棄(ほうき)の完成(かんせい)の印(しるし)であり、どこからも恐れ(おそれ)ないこと、恐れ(おそれ)がないこと、という意味である。頂点(ちょうてん)の場所、というのは、最も優れた場所、最も高い場所、という意味である。あるいは、かつての仏(ぶつ)たちの、頂点(ちょうてん)の場所、という意味である。
Apica usabhassa idanti āsabhaṃ, āsabhaṃ viyāti āsabhaṃ. Yathā hi nisabhasaṅkhāto usabho attano usabhabalena catūhi pādehi pathaviṃ uppīḷetvā acalaṭṭhānena tiṭṭhati, evaṃ tathāgatopi dasahi tathāgatabalehi samannāgato catūhi vesārajjapādehi aṭṭhaparisāpathaviṃ uppīḷetvā sadevake loke kenaci paccatthikena akampiyo acalena ṭhānena tiṭṭhati. Evaṃ tiṭṭhamānova taṃ āsabhaṃ ṭhānaṃ paṭijānāti upagacchati na paccakkhāti attani āropeti. Tena vuttaṃ ‘‘āsabhaṃ ṭhānaṃ paṭijānātī’’ti.
「アピカ・ウサバッサ・イダンティ・アサバン」とは、アサバ(牛)のごとく、アサバ(牛)のごとく、である。牛と称される牛は、その牛の力によって四つの足で大地を押し、揺るぎない場所にとどまる。それと同様に、如来も十の如来の力によって具足し、四つの無畏の足によって八つの聖衆の大地を押し、諸天と共にこの世において、いかなる敵にも動じない、揺るぎない場所にとどまる。このようにとどまりながら、その牛のごとき場所を認め、受け入れ、自らに課すことなく、それに従う。「牛のごとき場所を認める」とは、このように言われるのである。
Sīhanādaṃ nadatīti yathā migarājā parissayānaṃ sahanato, vanamahiṃsamattavāraṇādīnaṃ hananato ca ‘‘sīho’’ti vuccati, evaṃ tathāgato lokadhammānaṃ sahanato, parappavādānaṃ hananato ca ‘‘sīho’’ti vuccati. Evaṃ vuttassa sīhassa nādaṃ sīhanādaṃ. Tattha yathā sīho sīhabalena samannāgato sabbattha visārado vigatalomahaṃso sīhanādaṃ nadati, evaṃ tathāgatasīhopi dasahi tathāgatabalehi samannāgato aṭṭhasu parisāsu visārado vigatalomahaṃso ‘‘iti rūpa’’ntiādinā (saṃ. ni. 3.78; a. ni. 8.2) nayena nānāvilāsasampannaṃ sīhanādaṃ nadati.
「師子吼を吼(ほ)る」とは、獣の王である獅子が、危険に耐え、森の牛や象などの獣を倒すゆえに「師子」と呼ばれるように、如来も世間の事象に耐え、他者の説を打ち破るゆえに「師子」と呼ばれる。このように呼ばれる師子の吼え声を「師子吼」という。師子が師子の力によって具足し、どこでも恐れがなく、毛の逆立ちもなく師子吼を吼るように、如来も十の如来の力によって具足し、八つの聖衆の間で恐れがなく、毛の逆立ちもなく、「このように形は」など(サンユッタ・ニカーヤ iii.78, アンギュッタラ・ニカーヤ viii.2)の教えによって、様々な妙技に満ちた師子吼を吼るのである。
Pañhaṃ abhisaṅkharitvāti ñātuṃ icchitamatthaṃ attano ñāṇabalānurūpaṃ abhiracitvā taṅkhaṇaṃyevāti pucchitakkhaṇeyeva ṭhānuppattikapaṭibhānena vissajjeti. Cittaṃ paritosetiyeva ajjhāsayānurūpaṃ vissajjanato. Sotabbañcassa maññanti aṭṭhakkhaṇavajjitena navamena khaṇena labbhamānattā. ‘‘Yaṃ no satthā bhāsati, taṃ no sossāmā’’ti ādaragāravajātā mahantena ussāhena sotabbaṃ sampaṭicchitabbaṃ maññanti. Suppasannā pasādābhibuddhiyā vigatupakkilesatāya kallacittā muducittā honti. Pasannakāranti pasannehi kātabbasakkāraṃ, dhammāmisapūjanti attho. Tattha āmisapūjaṃ dassento **‘‘paṇītānī’’**tiādimāha. Dhammapūjā pana **‘‘tathattāyā’’**ti iminā dassitā. Tathābhāvāyāti yathattāya yassa vaṭṭadukkhanissaraṇatthāya dhammo desito, tathābhāvāya, tenāha **‘‘dhammānudhammapaṭipattipūraṇatthāyā’’**ti. Sā ca dhammānudhammapaṭipatti yāya anupubbiyā paṭipajjitabbā, paṭipajjantānañca sati ajjhattikaṅgasamavāye ekaṃsikā tassā pāripūrīti taṃ anupubbiṃ dassetuṃ **‘‘keci saraṇesū’’**tiādi vuttaṃ.
「問いを調え」とは、知りたいと思う真実を、自らの智慧の力に応じて整えて、その場で、尋ねられたその瞬間に、状況に応じた妙技によって答えることである。「心を満足させる」とは、相手の性根に応じて答えることである。そして「聞くであろう」と思うのは、八つの欠点のない、新しい瞬間で得られるからである。「我らの師が語られることは、我らは聞こう」と、尊敬と敬意から、大きな努力をもって聞くべきであり、受け入れるべきだと考える。非常に澄み切って、信仰が増し、汚れが消え、穏やかな心、柔らかな心になる。清らかな供養とは、清らかな人々がなすべき供養であり、法の供養である。そこで、財の供養を示すために「最上のもの」などと述べられている。法供養は「そのようであること」によって示される。そのようであることとは、苦しみからの解放という目的のために法が説かれた、そのようであること、つまり、そのようであるためである。ゆえに、「法に従って法を実践し、完成させるため」と述べられている。その法に従って法を実践することは、どのように段階的に実践すべきか、実践する者には、内的な要素が備わって、確実な完成に至るであろう。その段階を示すために、「ある者は帰依において」などと述べられている。
Imasmiṃ panokāse ṭhatvāti ‘‘paṭipannā ca ārādhentī’’ti etasmiṃ sīhanādakiccapāripūridīpane pāḷipadese ṭhatvā. Samodhānetabbāti saṅkalitabbā. Eko sīhanādo asādhāraṇo aññehi appaṭivattiyo seṭṭhanādo abhītanādoti katvā. Esa nayo sesesupi. Purimānaṃ dasannantiādito paṭṭhāya yāva ‘‘vimuttiyā mayhaṃ sadiso natthī’’ti etesaṃ purimānaṃ dasannaṃ sīhanādānaṃ, niddhāraṇe cettha sāmivacanaṃ, tenāha **‘‘ekekassā’’**ti. **‘‘Parisāsu ca nadatī’’**ti ādayo parivārā ‘‘ekaccaṃ tapassiṃ niraye nibbattaṃ passāmī’’ti sīhanādaṃ nadanto bhagavā parisāyaṃ nadati visārado nadati yāva ‘‘paṭipannā ārādhentī’’ti atthayojanāya sambhavato . Tathā sesesupi navasu.
「この場に立つ」とは、「実践する者は満足させる」という、この師子吼の働きを完成させるという教えの箇所に立つことである。「集められる」とは、集められることである。一つの師子吼は、他とは異なり、他に対抗できない、最も優れた吼え声であり、恐れを知らない吼え声である。この道理は、他の場合にも当てはまる。最初の十個とは、最初から「解脱において、私に等しい者はいない」という、これらの最初の十個の師子吼のことである。ここで「それぞれ」という言葉は、区別を示す。そして「聖衆の中で吼える」などという周辺の言葉は、「ある苦行者が地獄に生まれたのを見る」という師子吼を吼えながら、世尊は聖衆の中で恐れなく吼える、満足させる」まで、意味のつながりが可能である。他の九つの場合も同様である。
**‘‘Eva’’**ntiādi yathāvuttānaṃ tesaṃ saṅkaletvā dassanaṃ. Te dasāti te ‘‘parisāsu ca nadatī’’ti ādayo sīhanādā. Purimānaṃ dasannanti yathāvuttānaṃ purimānaṃ dasannaṃ. Parivāravasenāti paccekaṃ parivāravasena yojiyamānā sataṃ sīhanādā. Purimā ca dasāti tathā ayojiyamānā purimā ca dasāti evaṃ dasādhikaṃ sīhanādasataṃ hoti. Evaṃ vādīnaṃ vādanti evaṃ pavattavādānaṃ titthiyānaṃ vādaṃ. Paṭisedhetvāti tathābhāvābhāvadassanena paṭikkhipitvā. Yaṃ bhagavā udumbarikasutte ‘‘idha nigrodha tapassī’’tiādinā (dī. ni. 3.33) upakkilesavibhāgaṃ, pārisuddhivibhāgañca dassento saparisassa nigrodhassa paribbājakassa purato sīhanādaṃ nadi, taṃ dassetuṃ **‘‘idāni parisati naditapubbaṃ sīhanādaṃ dassento’’**tiādi vuttaṃ.
「このように」といった言葉は、上述のそれらをまとめて示すものである。その十とは、その「聖衆の中で吼える」などの師子吼である。最初の十とは、上述の最初の十である。周辺の言葉として、とは、それぞれ周辺の言葉として解釈される百の師子吼である。最初の十とは、そのように解釈されない最初の十である。ゆえに、百あまりの師子吼がある。そのように語る者の言葉とは、そのように行われる異端者の言葉である。「否定する」とは、そのようでないことを示して、否定することである。世尊がウダンバリカ経で「ここにニグロダ、苦行者よ」など(ディーガ・ニカーヤ iii.33)と、汚れの区分と清浄の区分を示し、聖衆と共にいるニグロダという遊行者の前で師子吼を吼られた。それを「今、聖衆の中で吼えられた師子吼を示して」などと述べられている。
Titthiyaparivāsakathā 外道廻護説
404. ‘‘Ekamidāhaṃ, kassapa, samayaṃ rājagahe viharāmi gijjhakūṭe pabbate. Tatra maṃ aññataro tapabrahmacārī nigrodho nāma adhijegucche pañhaṃ apucchi. Tassāhaṃ adhijegucche pañhaṃ puṭṭho byākāsiṃ. Byākate ca pana me attamano ahosi paraṃ viya mattāyā’’ti. ‘‘Ko hi, bhante, bhagavato dhammaṃ sutvā na attamano assa paraṃ viya mattāya? Ahampi hi, bhante, bhagavato dhammaṃ sutvā attamano paraṃ viya mattāya. Abhikkantaṃ, bhante, abhikkantaṃ, bhante. Seyyathāpi, bhante, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya – ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti; evamevaṃ bhagavatā anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmi, dhammañca bhikkhusaṅghañca. Labheyyāhaṃ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṃ, labheyyaṃ upasampada’’nti.
404. 「カッサパよ、ある時、私はラーパハでギッジャクータ山に住んでいた。その時、ニグローダという名の、ある苦行者が私に質問をした。私はその質問に答えた。答えた後、私は満ち足りた気持ちになった、あたかも他人を満足させるかのように。」「尊師よ、尊師の法を聞いて満足しない者がいるでしょうか。私もまた、尊師の法を聞いて満足しました。尊師よ、素晴らしいことです。尊師よ、素晴らしいことです。それはあたかも、倒れたものを起こし、隠されたものを現し、迷った者に道を教え、暗闇に灯りをともすかのようです。『目のある者は形を見るであろう』と。このように、尊師は多くの方法で法を説かれました。尊師よ、私は尊師、法、そして僧伽に帰依します。尊師よ、尊師のもとで出家し、具足戒を受けることを許していただけますでしょうか。」
404. Tattha tatra maṃ aññataro tapabrahmacārīti tatra rājagahe gijjhakūṭe pabbate viharantaṃ maṃ aññataro tapabrahmacārī nigrodho nāma paribbājako . Adhijeguccheti vīriyena pāpajigucchanādhikāre pañhaṃ pucchi. Idaṃ yaṃ taṃ bhagavā gijjhakūṭe mahāvihāre nisinno udumbarikāya deviyā uyyāne nisinnassa nigrodhassa ca paribbājakassa sandhānassa ca upāsakassa dibbāya sotadhātuyā kathāsallāpaṃ sutvā ākāsenāgantvā tesaṃ santike paññatte āsane nisīditvā nigrodhena adhijegucche puṭṭhapañhaṃ vissajjesi, taṃ sandhāya vuttaṃ. Paraṃ viya mattāyāti paramāya mattāya, atimahanteneva pamāṇenāti attho. Ko hi, bhanteti ṭhapetvā andhabālaṃ diṭṭhigatikaṃ añño paṇḍitajātiko ‘‘ko nāma bhagavato dhammaṃ sutvā na attamano assā’’ti vadati. Labheyyāhanti idaṃ so – ‘‘ciraṃ vata me aniyyānikapakkhe yojetvā attā kilamito, ‘sukkhanadītīre nhāyissāmī’ti samparivattentena viya thuse koṭṭentena viya na koci attho nipphādito. Handāhaṃ attānaṃ yoge yojessāmī’’ti cintetvā āha. Atha bhagavā yo anena khandhake titthiyaparivāso paññatto, yo aññatitthiyapubbo sāmaṇerabhūmiyaṃ ṭhito – ‘‘ahaṃ bhante, itthannāmo aññatitthiyapubbo imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhāmi upasampadaṃ, svāhaṃ, bhante, saṃghaṃ cattāro māse parivāsaṃ yācāmī’’tiādinā (mahāva. 86) nayena samādiyitvā parivasati, taṃ sandhāya – ‘‘yo kho, kassapa, aññatitthiyapubbo’’tiādimāha.
404. そこにおいて、ある苦行者(くぎょうしゃ)が、と、そこで、羅睺羅(らごら)で、鷲(わし)の峰(みね)の山で修行している私に、ある苦行者、ニグローダという名の遍歴者が、…。(「難解な言葉の解説」)…。「難解な言葉」とは、精進の力で、罪悪を憎むべき領域において質問した。「これが、世尊が鷲の峰の精舎に座っていて、ウドゥンバリカーという女神の庭園に座っているニグローダと、サンダーナという信者の、天の耳の力で会話を聞いて、空から来て、彼らのための座に座り、ニグローダが難解な言葉で尋ねた質問に答えた、それを指して言われた。」「限りなく」とは、限りなく、非常に大きな量で、ということである。「誰が、尊者よ」と、無知な愚か者、見解にとらわれた者を除いて、他に誰が「誰が世尊の法を聞いて喜ばない者がいるだろうか」と言うだろうか。「得られるだろう」とは、これは、彼は…「長い間、私に救済のない道に導き、自分を苦しめた。『乾いた川のそばで水浴びをしよう』と、もみ殻をこすり、種をこすっているように、何も成し遂げられなかった。さあ、私は自分を修行に専念させよう」と考えて言った。そこで世尊は、この結び目において定められた外道の修行期間、他の外道出身で、小僧(しょうぞう)の地位にいる者…「私が尊者よ、この名前で、他の外道出身で、この法と戒律において、出家を願っています。私が尊者よ、僧団に四ヶ月の修行期間をください」と、このように(マハーヴァーガ86)戒律を定め、修行する。それを指して、「誰が、カッサパよ、他の外道出身者である」とこのように言われた。
404. Idanti ‘‘rājagahe gijjhakūṭe pabbate viharantaṃ maṃ…pe… pañhaṃ pucchī’’ti idaṃ vacanaṃ. Kāmaṃ yadā nigrodho pañhaṃ pucchi, bhagavā cassa vissajjesi, na tadā gijjhakūṭe pabbate viharati, rājagahasamīpe pana viharatīti katvā **‘‘rājagahe gijjhakūṭe pabbate viharantaṃ ma’’**nti vuttaṃ, gijjhakūṭe viharaṇañcassa tadā avicchinnanti, tenāha **‘‘yaṃ taṃ bhagavā’’**tiādi. Yogeti naye, dukkhanissaraṇūpāyeti attho.
404. 「ラージャガハのギッジャクータ山に住まっていた私が…(略)…問いを尋ねた」という言葉である。ニグロダが問いを尋ね、世尊がそれに答えた時、ギッジャクータ山に住んでいたわけではない。しかし、ラージャガハの近くに住んでいたので、「ラージャガハのギッジャクータ山に住まっていた私が」と述べられている。ギッジャクータに住んでいたことは、その時も中断されていなかった。ゆえに、「世尊が」などと述べられている。ヨガとは、道、苦しみからの解放の道、という意味である。
405. ‘‘Yo kho, kassapa, aññatitthiyapubbo imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhati pabbajjaṃ, ākaṅkhati upasampadaṃ, so cattāro māse parivasati, catunnaṃ māsānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājenti, upasampādenti bhikkhubhāvāya. Api ca mettha puggalavemattatā viditā’’ti. ‘‘Sace, bhante, aññatitthiyapubbā imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhanti pabbajjaṃ, ākaṅkhanti upasampadaṃ, cattāro māse parivasanti, catunnaṃ māsānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājenti, upasampādenti bhikkhubhāvāya. Ahaṃ cattāri vassāni parivasissāmi, catunnaṃ vassānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājentu, upasampādentu bhikkhubhāvāyā’’ti.
405. 「カッサパよ、この教えと戒律において、外道から来た者が、出家と具足戒を求めた場合、四ヶ月間修行する。四ヶ月後、熱心な修行者たちが出家させ、具足戒を与えて修行僧とする。しかし、ここには個人の違いがある。」「尊師よ、もし外道から来た者が、この教えと戒律において、出家と具足戒を求めた場合、四ヶ月間修行する。四ヶ月後、熱心な修行者たちが出家させ、具足戒を与えて修行僧とする。私も四年間修行し、四年間後、熱心な修行者たちが出家させ、具足戒を与えて修行僧としてください。」
Alattha kho acelo kassapo bhagavato santike pabbajjaṃ , alattha upasampadaṃ. Acirūpasampanno kho panāyasmā kassapo eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto na cirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti, tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti – abbhaññāsi. Aññataro kho panāyasmā kassapo arahataṃ ahosīti.
カッサパという名の裸行者は、尊師のもとで出家し、具足戒を受けた。具足戒を受けた後まもなく、カッサパ長老は、一人で離れて、熱心に、精進して住んでいた。やがて、在家から精進して出家する目的、すなわち、最高の梵行を、この世で自ら悟り、実現して住んでいた。『生は尽き、梵行は成し遂げられ、すべきことはなされた。もはや再びこの世に戻ることはない』と悟った。カッサパ長老は阿羅漢になったのである。
Mahāsīhanādasuttaṃ niṭṭhitaṃ aṭṭhamaṃ.
『大獅子吼経』第八終了
405. Tattha pabbajjanti vacanasiliṭṭhatāvaseneva vuttaṃ, aparivasitvāyeva hi pabbajjaṃ labhati. Upasampadatthikena pana nātikālena gāmappavesanādīni aṭṭha vattāni pūrentena parivasitabbaṃ. Āraddhacittāti aṭṭhavattapūraṇena tuṭṭhacittā, ayamettha saṅkhepattho. Vitthārato panesa titthiyaparivāso samantapāsādikāya vinayaṭṭhakathāyaṃ pabbajjakhandhakavaṇṇanāya vuttanayena veditabbo. Api ca metthāti api ca me ettha. Puggalavemattatā viditāti puggalanānattaṃ viditaṃ. ‘‘Ayaṃ puggalo parivāsāraho, ayaṃ na parivāsāraho’’ti idaṃ mayhaṃ pākaṭanti dasseti. Tato kassapo cintesi – ‘‘aho acchariyaṃ buddhasāsanaṃ, yattha evaṃ ghaṃsitvā koṭṭetvā yuttameva gaṇhanti, ayuttaṃ chaḍḍentī’’ti, tato suṭṭhutaraṃ pabbajjāya sañjātussāho – ‘‘sace bhante’’tiādimāha.
405. 「出家する」とは、言葉の通りに言った。修行せずに、出家を得る。出家を望む者は、しばらくの間、村への入り口などの八つの条件を満たして修行しなければならない。「意欲のある」とは、八つの条件を満たすことで、満足した心である。これがここでの要点である。詳しくは、この外道の修行期間は、サマンタパーサーディカーの律(りつ)の注釈書(ちゅうしゃくしょ)の、出家者の結び目の解説に述べられた通りに理解すべきである。また、私には…「また、私には、このことに」。「個人の違いを知る」とは、個人の違いを知る。「この人は修行期間に値する、この人は値しない」ということを、私は知っている、このように示している。それゆえカッサパは考えた。「ああ、驚くべき仏教の教えだ。どのように、このようにこすり、削り、ふさわしいものを受け入れ、ふさわしくないものを捨てるのか」と、それゆえ、ますます出家への意欲が湧いた。「もし尊者よ」と、このように言った。
Atha kho bhagavā tassa tibbacchandataṃ viditvā – ‘‘na kassapo parivāsaṃ arahatī’’ti aññataraṃ bhikkhuṃ āmantesi – ‘‘gaccha bhikkhu kassapaṃ nhāpetvā pabbājetvā ānehī’’ti. So tathā katvā taṃ pabbājetvā bhagavato santikaṃ āgamāsi. Bhagavā taṃ gaṇamajjhe nisīdāpetvā upasampādesi. Tena vuttaṃ – ‘‘alattha kho acelo kassapo bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampada’’nti. Acirūpasampannoti upasampanno hutvā nacirameva. Vūpakaṭṭhoti vatthukāmakilesakāmehi kāyena ceva cittena ca vūpakaṭṭho. Appamattoti kammaṭṭhāne satiṃ avijahanto. Ātāpīti kāyikacetasikasaṅkhātena vīriyātāpena ātāpī. Pahitattoti kāye ca jīvite ca anapekkhatāya pesitacitto vissaṭṭhaattabhāvo. Yassatthāyāti yassa atthāya. Kulaputtāti ācārakulaputtā. Sammadevāti hetunāva kāraṇeneva. Tadanuttaranti taṃ anuttaraṃ. Brahmacariyapariyosānanti maggabrahmacariyassa pariyosānabhūtaṃ arahattaphalaṃ. Tassa hi atthāya kulaputtā pabbajanti. Diṭṭheva dhammeti imasmiṃyeva attabhāve. Sayaṃ abhiññā sacchikatvāti attanāyeva paññāya paccakkhaṃ katvā, aparappaccayaṃ katvāti attho. Upasampajja vihāsīti pāpuṇitvā sampādetvā vihāsi, evaṃ viharanto ca khīṇā jāti…pe… abbhaññāsīti.
そこで、世尊は、彼の強い意志を知って、「カッサパは修行期間に値しない」と、ある比丘(びく)を呼んだ。「行け、比丘よ。カッサパを水浴びさせて、出家させて連れてこい」と。彼は、そのようにして、彼を出家させて、世尊のもとに連れてきた。世尊は、彼を僧団の中に座らせて、出家させた。それゆえ、「カッサパという裸の行者は、世尊のもとで出家を得た。出家を得た」と、このように言われた。「出家して間もない」とは、出家して間もなく。「離れた」とは、物質的な欲望、感覚的な欲望から、身体でも心でも離れた。「怠らない」とは、修行の場において、注意を怠らない。「精進する」とは、身体的、精神的な精進の熱意で精進する。「心を整えた」とは、身体や命に対して執着しないことで、心を整え、手放した状態である。「その目的のために」とは、その目的のために。「在家の子」とは、戒律を守る在家の子。「まさに」とは、原因で、理由で。「それ以上なき」とは、それに勝るものはない。「梵行(ぼんぎょう)の終わり」とは、道という梵行の終わりの段階である阿羅漢果(あらかんが)。なぜなら、その目的のために在家の子は出家する。「まさに」とは、この生涯において。「自ら悟って、実現して」とは、自ら智慧で、直接に…(「自分で…」)…実現した、ということである。「住んで、修行した」とは、達して、完成させて、修行した。このように修行して、そして「生は尽きた…(省略)…知った」と。
Evamassa paccavekkhaṇabhūmiṃ dassetvā arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpetuṃ ‘‘aññataro kho panāyasmā kassapo arahataṃ ahosī’’ti vuttaṃ. Tattha aññataroti eko. Arahatanti arahantānaṃ, bhagavato sāvakānaṃ arahantānaṃ abbhantaro ahosīti ayamettha adhippāyo. Yaṃ yaṃ pana antarantarā na vuttaṃ, taṃ taṃ tattha tattha vuttattā pākaṭamevāti.
このように、彼の反復思考の段階を示して、阿羅漢という頂点(ちょうてん)で説法を終えるために、「あるカッサパという名の者は阿羅漢になった」と、このように言われた。「ある」とは、一人。「阿羅漢」とは、阿羅漢たちの、世尊の弟子である阿羅漢たちの、中にいた、ということである。これがここでの意図である。ところどころで述べられていないことは、すべてそこで述べられているから、明白である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
このように、スマングルヴィーラシーニーのディーガ・ニカーヤの注釈書において、
Mahāsīhanādasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
大師子吼経の解説、終わり。
405. Yaṃ parivāsaṃ sāmaṇerabhūmiyaṃ ṭhito parivasatīti yojanā. Yasmā sāmaṇerabhūmiyaṃ ṭhitena parivasitabbaṃ, na gihibhūtena, tasmā aparivasitvāyeva pabbajjaṃ labhati. Ākaṅkhati pabbajjaṃ, ākaṅkhati upasampadanti ettha pana pabbajjā-ggahaṇaṃ vacanasiliṭṭhatāvaseneva ‘‘dirattatirattaṃ sahaseyya’’nti (pāci. 50) ettha dirattaggahaṇaṃ viya. Gāmappavesanādīnīti ādi-saddena vesiyāvidhavāthullakumāripaṇḍakabhikkhunigocaratā, sabrahmacārīnaṃ uccāvacesu kiṃkaraṇīyesu dakkhānalasāditā, uddesaparipucchādīsu tibbachandatā, yassa titthāyatanato idhāgato, tassa avaṇṇe, ratanattayassa ca vaṇṇe anattamanatā, tadubhayaṃ yathākkamaṃ vaṇṇe ca avaṇṇe ca attamanatāti imesaṃ saṅgaho veditabbo, tenāha **‘‘aṭṭha vattāni pūrentenā’’**ti. Ghaṃsitvā koṭṭetvāti ajjhāsayassa vīmaṃsanavasena suvaṇṇaṃ viya ghaṃsitvā koṭṭetvā.
405. 「修行僧の地位にありながら、住んでいる」という解釈である。修行僧の地位にありながら住むべきであり、在家でありながら住むべきではない。ゆえに、住むことなくして還俗を得る。「還俗を望み、具足戒を望む」とあるが、ここでは還俗の獲得は、言葉のつながりによるもので、「長く住み続ける」という言葉のように。「村への進入など」という言葉には、遊女、未亡人、年増、少年、宦官、比丘尼の領域、同僚の家での高低の仕事での怠慢、教えを尋ねることなどへの強い執着、その異端者の学派から来た者の非難、三宝への称賛への無関心、それらがそれぞれ称賛と非難に含まれると理解すべきである。ゆえに、「八つの条件を満たす者」と述べられている。「削り、磨き」とは、性根を吟味する故に、黄金のように削り磨くことである。
Gaṇamajjhe nisīditvāti upasampadākammassa gaṇappahonakānaṃ bhikkhūnaṃ majjhe saṅghatthero viya tassa anuggahatthaṃ nisīditvā. Vūpakaṭṭhoti vivitto. Tādisassa sīlavisodhane appamādo avuttasiddhoti āha **‘‘kammaṭṭhāne satiṃ avijahanto’’**ti. Pesitacittoti nibbānaṃ pati pesitacitto taṃninno tappoṇo tappabbhāro. Jātikulaputtāpi ācārasampannā eva arahattādhigamāya pabbajjāpekkhā hontīti tepi tehi ekasaṅgahe karonto āha **‘‘kulaputtāti ācārakulaputtā’’**ti, tenāha **‘‘sammadevāti hetunāva kāraṇenevā’’**ti. ‘‘Otiṇṇomhi jātiyā’’tiādinā nayena hi saṃvegapubbikaṃ yathānusiṭṭhaṃ pabbajjaṃ sandhāya idha ‘‘sammadevā’’ti vuttaṃ. Hetunāti ñāyena. Pāpuṇitvāti patvā adhigantvā. Sampādetvāti asekkhā sīlasamādhipaññā nipphādetvā, paripūretvā vāti attho.
「衆の中で座る」とは、具足戒の行為のために、衆に役立つ比丘たちの間で、長老のように、その者のために座ることである。「離れている」とは、孤立していることである。そのような者の戒の清浄さには、怠慢はなく、実現は確実である。ゆえに、「修行の場に心を留めながら」と述べられている。「送られた心」とは、涅槃に向かって送られた心、それに没頭し、それに傾倒し、それに励むことである。生家の子らも、行いが備わっていれば、阿羅漢果の獲得のために還俗を望むであろう。ゆえに、「家の子ら」とは、行いが備わった家の子ら、という意味である。「正しく」とは、理由によって、原因によってである。なぜなら、「私は生まれによって降りた」などの教えによれば、驚き以前の、正しく指示された還俗を指して、ここでは「正しく」と述べられている。理由とは、道理である。「到達する」とは、到達して、獲得することである。「完成させる」とは、非学習の戒・定・慧を完成させること、つまり、満たすことである。
Niṭṭhāpetunti nigamanavasena pariyosāpetuṃ. ‘‘Brahmacariyapariyosānaṃ…pe… vihāsī’’ti iminā eva hi arahattanikūṭena desanā pariyosāpitā. Taṃ pana nigamento **‘‘aññataro kho panā…pe… ahosī’’**ti vuttaṃ dhammasaṅgāhakehi. Yaṃ panettha atthato na vibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.
「終える」とは、結論として、終えることである。「梵行の終焉まで…(略)…過ごした」という言葉で、阿羅漢果という頂点で説法は終えられた。その結論は、「ある者は…(略)…であった」と、法集に述べられている。ここで区別されていないことは、容易に理解できるであろう。
Mahāsīhanādasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
大師子吼経の注釈の隠された意味の開示。
9. Poṭṭhapādasuttaṃ 9. ポータパーダ経
Poṭṭhapādaparibbājakavatthu ポータパーダ遊行者の物語
406. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tena kho pana samayena poṭṭhapādo paribbājako samayappavādake tindukācīre ekasālake mallikāya ārāme paṭivasati mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ tiṃsamattehi paribbājakasatehi. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya sāvatthiṃ piṇḍāya pāvisi.
406. このように私は聞いた。ある時、世尊はサーヴァッティで、ジェータヴァナのアナータピンディカ園に住んでいた。その時、ポータパーダという名の遊行者が、サマヤパヴァーダカのティンドゥカーチーラ、エーカーサーラカのマンゴー園に、三十人の遊行者と共に、多くの遊行者の集まりと共に住んでいた。その時、世尊は午前中に衣を整え、鉢と衣を持ってサーヴァッティに托鉢に入った。
406. Evaṃ me suttaṃ…pe… sāvatthiyanti poṭṭhapādasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāmeti sāvatthiṃ upanissāya yo jetassa kumārassa vane anāthapiṇḍikena gahapatinā ārāmo kārito, tattha viharati. Poṭṭhapādo paribbājakoti nāmena poṭṭhapādo nāma channaparibbājako. So kira gihikāle brāhmaṇamahāsālo kāmesuādīnavaṃ disvā cattālīsakoṭiparimāṇaṃ bhogakkhandhaṃ pahāya pabbajitvā titthiyānaṃ gaṇācariyo jāto. Samayaṃ pavadanti etthāti samayappavādako, tasmiṃ kira ṭhāne caṅkītārukkhapokkharasātippabhutayo brāhmaṇā nigaṇṭhaacelakaparibbājakādayo ca pabbajitā sannipatitvā attano attano samayaṃ vadanti kathenti dīpenti, tasmā so ārāmo samayappavādakoti vuccati. Sveva ca tindukācīrasaṅkhātāya timbarūrukkhapantiyā parikkhittattā tindukācīro. Yasmā panettha paṭhamaṃ ekāva sālā ahosi, pacchā mahāpuññaṃ paribbājakaṃ nissāya bahū sālā katā. Tasmā tameva ekaṃ sālaṃ upādāya laddhanāmavasena ekasālakoti vuccati. Mallikāya pana pasenadirañño deviyā uyyānabhūto so pupphaphalasampanno ārāmoti katvā mallikāya ārāmoti saṅkhyaṃ gato. Tasmiṃ samayappavādake tindukācīre ekasālake mallikāya ārāme.
406. このように、私は聞いた…(省略)…舎衛城(しゃえじょう)において、ポッタパーダ経。ここで、これまでにない言葉の解説をします。舎衛城に住む、ジェータの林、アナータピンディカの庭園において、舎衛城の近くにある、ジェータ王子の森にある、アナータピンディカという長者(ちょうじゃ)が建てた庭園、そこに住む。ポッタパーダという遍歴者、名前はポッタパーダという、チャナという遍歴者。彼は、在家時代、バラモンの大長者で、欲望の欠点を見て、四千万の宝を捨てて出家し、外道の師となった。時を語る、ここで、ということである。その場所で、散歩する木、ポクハラサティなどのバラモン、ニガンタ(裸の修行者)、アチェラカ(裸の行者)などの遍歴者たちが集まって、それぞれ自分の時を語り、説明する。ゆえに、その庭園は時を語る庭園と呼ばれる。また、ティンドゥカーチーラという名のティンバールーの木の列で囲まれているため、ティンドゥカーチーラ。なぜなら、ここで最初に一つの塔(さら)しかなかったが、後に偉大な徳を持つ遍歴者を慕って、多くの塔が建てられた。ゆえに、その一つの塔を指して、名前を得たので、一つの塔と呼ばれる。マリカー王妃の庭園であるので、花や果実が豊かな庭園として、マリカーの庭園と呼ばれた。その時を語る庭園、ティンドゥカーチーラ、一つの塔、マリカーの庭園において。
Paṭivasatīti nivāsaphāsutāya vasati. Athekadivasaṃ bhagavā paccūsasamaye sabbaññutaññāṇaṃ pattharitvā lokaṃ pariggaṇhanto ñāṇajālassa antogataṃ paribbājakaṃ disvā – ‘‘ayaṃ poṭṭhapādo mayhaṃ ñāṇajāle paññāyati, kinnu kho bhavissatī’’ti upaparikkhanto addasa – ‘‘ahaṃ ajja tattha gamissāmi, atha maṃ poṭṭhapādo nirodhañca nirodhavuṭṭhānañca pucchissati, tassāhaṃ sabbabuddhānaṃ ñāṇena saṃsanditvā tadubhayaṃ kathessāmi, atha so katipāhaccayena cittaṃ hatthisāriputtaṃ gahetvā mama santikaṃ āgamissati, tesamahaṃ dhammaṃ desessāmi, desanāvasāne poṭṭhapādo maṃ saraṇaṃ gamissati, citto hatthisāriputto mama santike pabbajitvā arahattaṃ pāpuṇissatī’’ti. Tato pātova sarīrapaṭijagganaṃ katvā surattadupaṭṭaṃ nivāsetvā vijjulatāsadisaṃ kāyabandhanaṃ bandhitvā yugandharapabbataṃ parikkhipitvā ṭhitamahāmeghaṃ viya meghavaṇṇaṃ paṃsukūlaṃ ekaṃsavaragataṃ katvā paccagghaṃ selamayapattaṃ vāmaaṃsakūṭe laggetvā sāvatthiṃ piṇḍāya pavisissāmīti sīho viya himavantapādā vihārā nikkhami. Imamatthaṃ sandhāya – ‘‘atha kho bhagavā’’tiādi vuttaṃ.
「住む」とは、住むのに快適だから住む。ある日、世尊は夜明け前に、すべてを知る智慧(ちえ)を広げて、世界を巡り、智慧の網にかかった遍歴者を見て、「このポッタパーダは、私の智慧の網にかかっている。どうなるだろうか」と、考えて、見た。「今日、私はそこへ行く。するとポッタパーダは、滅(めつ)と、滅からの復帰を尋ねるだろう。私はすべての仏の智慧と一致して、その両方を説くだろう。すると彼は、数日後に、心をハティサリプッタ(象飼い)に捕らえ、私のところにやってくるだろう。私は彼らに法を説くだろう。説法の終わりに、ポッタパーダは私に帰依するだろう。チッタという象飼いは、私のところで出家して、阿羅漢果を得るだろう」と。それゆえ、朝早く、身支度をして、真紅の衣(ころも)を着て、稲妻のように光る帯を締め、ユガンダラ山の周りを巡って立った、巨大な雲のような、灰色の色をした、ボロ布(ぬの)の衣を片方の肩にかけ、裏返した灰色の鉢(はち)を左の脇にかけ、舎衛城に托鉢(たくはつ)に入るために、獅子(しし)がヒマラヤの山から出てくるように、精舎を出た。この意味を指して、「すると世尊は…」と、このように言われた。
406. Sāvatthiyanti samīpatthe bhummanti āha **‘‘sāvatthiṃ upanissāyā’’**ti. Jetassa kumārassa vaneti jetena nāma rājakumārena ropite upavane. Nivāsaphāsutādinā pabbajitā āramanti etthāti ārāmo, vihāro. Phoṭo pādesu jātoti poṭṭhapādo. Vatthacchāyāchādanapabbajūpagatattā channaparibbājako. Brāhmaṇamahāsāloti mahāvibhavatāya mahāsāratāpatto brāhmaṇo. Samayanti sāmaññaniddeso, taṃ taṃ samayanti attho. Pavadantīti pakārato vadanti, attanā attanā uggahitaniyāmena yathā tathā samayaṃ vadantīti attho. **‘‘Pabhutayo’’**ti iminā todeyyajāṇusoṇīsoṇadaṇḍādike saṅgaṇhāti, paribbājakādayoti ādi-saddena channaparibbājakādike. Tindukācīramettha atthīti tindukācīro, ārāmo. Tathā ekā sālā etthāti ekasālako, tasmiṃ tindukācīre ekasālake.
406. 「サーヴァスティの近く」とは、近くにある、という意味である。「ジェータの王子が植えた」とは、ジェータという名の王子が植えた、という意味である。「住みやすく、快適である」故に、比丘たちが住むので、「園」であり、「精舎」である。「足に発生したもの」故に、ポッタパーダである。衣の影で覆われ、隠遁した。バラモンの大富豪とは、大きな富を持つ故に、富裕になったバラモンである。「静まる」とは、修行者の種類を示す。その修行者の種類である、という意味である。「語る」とは、様々に語る、自ら学んだ教えに従って、様々に語る、という意味である。「豊かさなど」という言葉は、トーデーヤ、ジャーヌソニ、ソンダンダなどの修行者たちを包括し、「など」という言葉は、隠遁者などを指す。ティンドゥカの衣がここにある、故にティンドゥカチーロ、園である。同様に、一つの舎がある、故にエクサールコ、そのティンドゥカチーロにあるエクサールコ。
Anekākārānavasesañeyyatthavibhāvanato, aparāparuppattito ca bhagavato ñāṇaṃ tattha patthaṭaṃ viya hotīti vuttaṃ **‘‘sabbaññutaññāṇaṃ pattharitvā’’**ti, yato tassa ñāṇajālatā vuccati, veneyyānaṃ tadantogadhatā heṭṭhā vuttāyeva. Veneyyasattapariggaṇhanatthaṃ samannāhāre kate paṭhamaṃ nesaṃ veneyyabhāveneva upaṭṭhānaṃ hoti, atha saraṇagamanādivasena kiccanipphatti vīmaṃsīyatīti āha **‘‘kiṃ nu kho bhavissatīti upaparikkhanto’’**ti . Nirodhanti saññānirodhaṃ. Nirodhā vuṭṭhānanti tato nirodhato vuṭṭhānaṃ saññuppattiṃ. Sabbabuddhānaṃ ñāṇena saṃsanditvāti yathā te nirodhaṃ, nirodhato vuṭṭhānañca byākariṃsu, byākarissanti ca, tathā byākaraṇavasena saṃsanditvā. Hatthisāriputtoti hatthisārino putto. **‘‘Yugandharapabbataṃ parikkhipitvā’’**ti idaṃ parikappavacanaṃ ‘‘tādisaṃ atthi ce, taṃ viyā’’ti. Meghavaṇṇanti rattameghavaṇṇaṃ, sañjhāppabhānurañjitameghasaṅkāsanti attho. Paccagghanti abhinavaṃ ādito tathāladdhavohārena , anaññaparibhogatāya , tathā vā satthu adhiṭṭhānena so patto sabbakālaṃ ‘‘paccagghaṃ’’ tveva vuccati, silādivuttaratanalakkhaṇūpapattiyā vā so patto **‘‘paccaggha’’**nti vuccati.
様々な様相と、隠された意味の解明、そして次々と生じることから、世尊の智慧がそこに広がるかのように、「一切智を得て」と述べられている。その智慧の網は、教化されるべき者たちがその中に含まれる。教化されるべき者たちを掌握するために、まず、彼らが教化されるべき者であることから、彼らが現れる。その後、帰依の獲得などの働きが吟味される。ゆえに、「どうなるであろうかと考慮しながら」と述べられている。「止滅」とは、知覚の止滅である。「止滅からの上昇」とは、そこからの止滅からの上昇、知覚の再生のことである。全ての仏の智慧によって一致して、とは、彼らが止滅を、止滅からの上昇を説いたように、説くであろうように、説くことによって一致することである。ハティサリプッタとは、象の御者の息子である。「ユガンダラ山を囲む」とは、想像上の言葉であり、「そのような者がもしいるなら、その人のようである」という意味である。雲の色とは、赤い雲の色、夕暮れの光に染まった雲のような色、という意味である。「新しい」とは、新しい、初めからそのように呼ばれていた、他には用いられない、という意味である。あるいは、師の加持によって、それは常に「新しい」と呼ばれ、あるいは、石などの貴石の性質を備えている故に、それは「新しい」と呼ばれる。
407. Atha kho bhagavato etadahosi – ‘‘atippago kho tāva sāvatthiyaṃ piṇḍāya carituṃ. Yaṃnūnāhaṃ yena samayappavādako tindukācīro ekasālako mallikāya ārāmo, yena poṭṭhapādo paribbājako tenupasaṅkameyya’’nti. Atha kho bhagavā yena samayappavādako tindukācīro ekasālako mallikāya ārāmo tenupasaṅkami.
407. その時、世尊はこう思われた。「サーヴァッティで托鉢するにはまだ早い。サマヤパヴァーダカのティンドゥカーチーラ、エーカーサーラカのマンゴー園、ポータパーダ遊行者のところへ行こう。」こうして世尊は、サマヤパヴァーダカのティンドゥカーチーラ、エーカーサーラカのマンゴー園、ポータパーダ遊行者のところへ行かれた。
407. Etadahosīti nagaradvārasamīpaṃ gantvā attano rucivasena sūriyaṃ oloketvā atippagabhāvameva disvā etaṃ ahosi. Yaṃnūnāhanti saṃsayaparidīpano viya nipāto, buddhānañca saṃsayo nāma natthi – ‘‘idaṃ karissāma, idaṃ na karissāma, imassa dhammaṃ desessāma, imassa na desessāmā’’ti evaṃ parivitakkapubbabhāgo panesa sabbabuddhānaṃ labbhati. Tenāha – ‘‘yaṃnūnāha’’nti, yadi panāhanti attho.
407. 「こう思った」とは、都市の門の近くに来て、自分の好みに応じて太陽を見て、非常に明るいのを見て、こう思った。「なぜなら」とは、疑問を深めるような助詞である。仏陀には疑問がない。「これをしよう、これをしない、この者に法を説こう、この者には説かない」というように、以前に考えたことがある。それゆえ「なぜなら」と言った。「もし」とは、意味である。
504-407. Rosikaṃ nhāpitaṃ āmantesīti rosikāti evaṃ itthiliṅgavasena laddhanāmaṃ nhāpitaṃ āmantesi. So kira bhagavato āgamanaṃ sutvā cintesi – ‘‘vihāraṃ gantvā diṭṭhaṃ nāmaṃ bhāro, gehaṃ pana āṇāpetvā passissāmi ceva yathāsatti ca āgantukabhikkhaṃ dassāmī’’ti, tasmā evaṃ nhāpitaṃ āmantesi.
504-407. ロシカを沐浴させた者を呼んだ、とは、ロシカという女性名で呼ばれた沐浴させた者を呼んだ、ということである。彼は、尊師の来訪を聞き、このように考えた。「寺院に行って、(尊師を)拝見することは負担である。しかし、家に来させて、(尊師を)お迎えし、私の能力に応じて、訪ねてくる比丘たちに布施をしよう」と。それゆえ、沐浴させた者をこのように呼んだのである。
407. Attano rucivasena saddhammaṭṭhitijjhāsayavasena, na parena ussāhitoti adhippāyo. **‘‘Atippagabhāvameva disvā’’**ti idaṃ bhūtakathanaṃ na tāva bhikkhācāravelā sampattāti dassanatthaṃ. Bhagavā hi tadā kālasseva vihārato nikkhanto ‘‘vāsanābhāgiyāya dhammadesanāya poṭṭhapādaṃ anuggaṇhissāmī’’ti. Yannūnāhanti aññattha saṃsayaparidīpano, idha pana saṃsayaparidīpano viya. Kasmāti āha **‘‘buddhāna’’**ntiādi. Saṃsayo nāma natthi bodhimūle eva samugghāṭitattā. Parivitakkapubbabhāgoti adhippetakiccassa pubbabhāgaparivitakko eva. Buddhānaṃ labbhatīti ‘‘karissāma, na karissāmā’’tiādiko esa cittacāro buddhānaṃ labbhati sambhavati vicāraṇavasena pavattanato, na pana saṃsayavasena. Tenāhāti yena buddhānampi labbhati, tenevāha bhagavā **‘‘yannūnāha’’**nti. Parikappane vāyaṃ nipāto. ‘‘Upasaṅkameyya’’nti kiriyāpadena vuccamāno eva hi attho ‘‘yannūnā’’ti nipātapadena jotīyati. Ahaṃ yannūna upasaṅkameyyanti yojanā. Yadi panāti idampi tena samānatthanti āha **‘‘yadi panāhanti attho’’**ti.
407. 自らの志向、正しい法に留まる性根によるものであり、他者によって促されたものではない、というのが趣旨である。「非常に生意気であるのを見て」とは、真実を語ることである。まだ托鉢の時間ではないことを示すためである。世尊は当時、定刻に精舎から出て、「過去の因縁による教えによってポッタパーダを教化しよう」と思われた。なぜなら、と尋ねる、とは、他者への疑念を明らかにする、ここでは疑念を明らかにするかのようである。「なぜなら」と尋ねるのは、「仏陀の」などと述べているからである。疑念は、菩提の根元ですでに根絶されているので、存在しない。考慮すべきことの初期段階とは、意図された行為の初期段階の考慮である。仏陀に得られる、とは、「するであろう、しないであろう」というような心の働きは、仏陀には得られる。なぜなら、考慮によって生じるからであり、疑念によってではない。ゆえに、と述べている、とは、仏陀にも得られる、それゆえに世尊は「なぜなら」と述べられたのである。この「なぜなら」は、推測の念を強調する。「訪れるであろう」とは、動詞で表現されるこの意味は、「なぜなら」という副詞で示される。私が訪れるであろう、と解釈する。「もし〜ならば」という言葉も、それと同じ意味である。「もし〜ならば」という意味である。
408. Tena kho pana samayena poṭṭhapādo paribbājako mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ nisinno hoti unnādiniyā uccāsaddamahāsaddāya anekavihitaṃ tiracchānakathaṃ kathentiyā. Seyyathidaṃ – rājakathaṃ corakathaṃ mahāmattakathaṃ senākathaṃ bhayakathaṃ yuddhakathaṃ annakathaṃ pānakathaṃ vatthakathaṃ sayanakathaṃ mālākathaṃ gandhakathaṃ ñātikathaṃ yānakathaṃ gāmakathaṃ nigamakathaṃ nagarakathaṃ janapadakathaṃ itthikathaṃ sūrakathaṃ visikhākathaṃ kumbhaṭṭhānakathaṃ pubbapetakathaṃ nānattakathaṃ lokakkhāyikaṃ samuddakkhāyikaṃ itibhavābhavakathaṃ iti vā.
408. その時、ポータパーダ遊行者は、多くの遊行者の集まりと共に座っていた。彼らは騒がしく、大声で、様々な世俗的な話(王の話、盗賊の話、大臣の話、軍隊の話、恐怖の話、戦争の話、食べ物の話、飲み物の話、衣服の話、寝具の話、花のの話、香りの話、親族の話、乗り物の話、村の話、町の話、都市の話、地方の話、女の話、英雄の話、市場の話、泉の話、祖先の話、その他の話、あるいは世界の出来事の話、海の出来事の話、存在と非存在の話)をしていた。あるいは、このように。
408. Unnādiniyāti uccaṃ nadamānāya, evaṃ nadamānāya cassā uddhaṃ gamanavasena ucco, disāsu patthaṭavasena mahā saddoti uccāsaddamahāsaddāya, tesañhi paribbājakānaṃ pātova vuṭṭhāya kattabbaṃ nāma cetiyavattaṃ vā bodhivattaṃ vā ācariyupajjhāyavattaṃ vā yoniso manasikāro vā natthi. Tena te pātova vuṭṭhāya bālātape nisinnā – ‘‘imassa hattho sobhano, imassa pādo’’ti evaṃ aññamaññassa hatthapādādīni vā ārabbha, itthipurisadārakadārikādīnaṃ vaṇṇe vā, aññaṃ vā kāmassādabhavassādādivatthuṃ ārabbha kathaṃ samuṭṭhāpetvā anupubbena rājakathādianekavidhaṃ tiracchānakathaṃ kathenti. Tena vuttaṃ – ‘‘unnādiniyā uccāsaddamahāsaddāya anekavihitaṃ tiracchānakathaṃ kathentiyā’’ti.
408. 騒がしく鳴り響くとは、高く鳴り響いていることであり、このように鳴り響くこと、さらに天上へと昇っていくことから「高く」とされ、四方に広がることから「大いなる音」とされる。この修行者たちには、夜明けに起き出して供養すべき塔供養や菩提樹供養、師や師匠への供養、あるいは深く考えるということがない。それゆえ彼らは、夜明けに起き出して太陽の下に座り、「この人の手は美しい、この人の足は美しい」といったように、互いの手足などについて、あるいは男女や子供たちの容姿について、あるいはさらに快楽や感覚的なものについて語り合い、徐々に王の話など様々な俗世の話題を交わす。それゆえに、「騒がしく鳴り響く、高く大いなる音で、様々な俗世の話題を交わす」と述べられている。
Tato poṭṭhapādo paribbājako te paribbājake oloketvā – ‘‘ime paribbājakā ativiya aññamaññaṃ agāravā, mayañca samaṇassa gotamassa pātubhāvato paṭṭhāya sūriyuggamane khajjopanakūpamā jātā, lābhasakkāropi no parihīno. Sace panimaṃ ṭhānaṃ samaṇo gotamo vā gotamassa sāvako vā gihī upaṭṭhāko vā tassa āgaccheyya , ativiya lajjanīyaṃ bhavissati, parisadoso kho pana parisajeṭṭhakasseva upari ārohatī’’ti itocito ca vilokento bhagavantaṃ addasa. Tena vuttaṃ – ‘‘addasā kho poṭṭhapādo paribbājako…pe… tuṇhī ahesu’’nti.
その時、プッパダという修行者が、それらの修行者たちを見て、「この修行者たちは互いに全く敬意を払っていない。私たちも、ゴータマという沙門が現れて以来、太陽が昇るにつれて(隠れるように)なり、受けるべき施しや尊敬も失われた。もしこの場所(ここ)にゴータマという沙門、あるいはゴータマの弟子、あるいは在家信者が来るならば、非常に恥ずかしいことだろう。また、集まりの長老に対する非難は、集まりの長老自身の上に降りかかる」と考え、あたりを見回して世尊を見た。それゆえに、「プッパダという修行者は見た…(中略)…静かになった」と述べられている。
408. Yathā unnatappāyo saddo unnādo, evaṃ vipulabhāvena uparūpari pavattopi unnādoti tadubhayaṃ ekajjhaṃ katvā pāḷiyaṃ ‘‘unnādiniyā’’ti vatvā puna vibhāgena dassetuṃ ‘‘uccāsaddamahāsaddāyā’’ti vuttanti tamatthaṃ vivaranto **‘‘uccaṃ nadamānāyā’’**tiādimāha. Assāti parisāya. Uddhaṃgamanavasenāti unnatabahulatāya uggantvā uggantvā pavattanavasena. Disāsu patthaṭavasenāti vipulabhāvena bhūtaparamparāya sabbadisāsu pattharaṇavasena. Idāni paribbājakaparisāya uccāsaddamahāsaddatāya kāraṇaṃ, tassa ca pavattiākāraṃ dassento **‘‘tesañhī’’**tiādimāha. Kāmassādo nāma kāmaguṇassādo. Kāmabhavādigato assādo bhavassādo.
408. 高い声という言葉が騒音であるように、広範囲にわたって響き渡ることも騒音である。その両方を合わせて、経典では「騒がしい」と述べられ、再び区別して示すために「高く、大きく騒ぐ」と述べられている。その意味を説明するために、「高く吼えながら」などと述べられている。聖衆とは、聖衆のことである。上方へ向かうという意味から、高く、何度も響き渡ることから。方々へ広がるという意味から、広範囲にわたって、次々と、全ての方々へ広がることから。今、遊行者の聖衆が高い声で、大きな声で騒ぐ原因、そしてその現れ方を示して、「彼らの」などと述べられている。欲の味とは、五つの欲の味である。欲界などへの執着の味は、生の味である。
409. Addasā kho poṭṭhapādo paribbājako bhagavantaṃ dūratova āgacchantaṃ; disvāna sakaṃ parisaṃ saṇṭhapesi – ‘‘appasaddā bhonto hontu, mā bhonto saddamakattha. Ayaṃ samaṇo gotamo āgacchati. Appasaddakāmo kho so āyasmā appasaddassa vaṇṇavādī. Appeva nāma appasaddaṃ parisaṃ viditvā upasaṅkamitabbaṃ maññeyyā’’ti. Evaṃ vutte te paribbājakā tuṇhī ahesuṃ.
409. ポータパーダ遊行者は、遠くから来る世尊を見た。見て、彼は自分の集まりに静まるように言った。「皆さん、静かにしてください。騒がないでください。ゴータマ師が来られます。あの聖者は静かなのが好きで、静かなことを称賛します。静かな集まりを見たら、近づこうと思うでしょう。」このように言われたので、遊行者たちは静かになった。
409. Tattha saṇṭhapesīti sikkhāpesi, vajjamassā paṭicchādesi. Yathā susaṇṭhitā hoti, tathā naṃ ṭhapesi. Yathā nāma parisamajjhaṃ pavisanto puriso vajjapaṭicchādanatthaṃ nivāsanaṃ saṇṭhapeti, pārupanaṃ saṇṭhapeti, rajokiṇṇaṭṭhānaṃ puñchati; evamassā vajjapaṭicchādanatthaṃ – ‘‘appasaddā bhonto’’ti sikkhāpento yathā susaṇṭhitā hoti, tathā naṃ ṭhapesīti attho. Appasaddakāmoti appasaddaṃ icchati, eko nisīdati, eko tiṭṭhati, na gaṇasaṅgaṇikāya yāpeti. Upasaṅkamitabbaṃ maññeyyāti idhāgantabbaṃ maññeyya. Kasmā panesa bhagavato upasaṅkamanaṃ paccāsīsatīti? Attano vuddhiṃ patthayamāno. Paribbājakā kira buddhesu vā buddhasāvakesu vā attano santikaṃ āgatesu – ‘‘ajja amhākaṃ santikaṃ samaṇo gotamo āgato , sāriputto āgato, na kho pana te yassa vā tassa vā santikaṃ gacchanti, passatha amhākaṃ uttamabhāva’’nti attano upaṭṭhākānaṃ santike attānaṃ ukkhipanti, ucce ṭhāne ṭhapenti, bhagavatopi upaṭṭhāke gaṇhituṃ vāyamanti. Te kira bhagavato upaṭṭhāke disvā evaṃ vadanti – ‘‘tumhākaṃ satthā bhavaṃ gotamopi gotamasāvakāpi amhākaṃ santikaṃ āgacchanti, mayaṃ aññamaññaṃ samaggā. Tumhe pana amhe akkhīhipi passituṃ na icchatha, sāmīcikammaṃ na karotha, kiṃ vo amhehi aparaddha’’nti. Athekacce manussā – ‘‘buddhāpi etesaṃ santikaṃ gacchanti kiṃ amhāka’’nti tato paṭṭhāya te disvā nappamajjanti. Tuṇhī ahesunti poṭṭhapādaṃ parivāretvā nissaddā nisīdiṃsu.
409. ここで「整えた」とは、教え導いた、非難を隠したという意味である。どのように整えられたかというと、そのように彼を置いた。例えば、集会に入っていく人が、非難を隠すために下衣を整え、上衣を整え、塵を払うように、非難を隠すために、「皆さん、静かに」と教え導き、どのように整えられたかというと、そのように彼を置いた、という意味である。「静寂を愛する」とは、静寂を欲し、一人で座り、一人で立ち、集団で時間を過ごさないことである。「近づくべきであると考える」とは、ここに来るべきであると考えることである。なぜ彼は世尊に近づくことを待っているのか? 自身の発展を願っているからである。修行者たちは、仏や仏弟子が自分たちの元に来ると、「今日、私たちの元にゴータマという沙門が来た、サーリプッタが来た。しかし彼らは、誰の元にも行くわけではない。私たちの優れた様子を見よ」と言って、自分の信者たちの前で自分を高く評価し、高い地位に置こうとする。彼らは、世尊の信者たちを見て、このように言う。「あなたたちの師、ゴータマという方や、ゴータマの弟子たちも、私たちの元に来る。私たちは互いに仲が良い。あなたたちは私たちを目で見ることも望まず、敬意を払おうとしない。私たちに何が悪いのか?」すると、ある人々は、「仏でさえ彼らの元に行くのに、なぜ私たちが行かないのか」と思って、それ以来彼らを見るようになり、怠らなくなる。「静かになった」とは、プッパダを囲んで、音もなく座ったことである。
409. Saṇṭhapesīti saṃyamanavasena sammadeva ṭhapesi, saṇṭhapanañcettha tiracchānakathāya aññamaññasmiṃ agāravassa jahāpanavasena ācārassa sikkhāpanaṃ, yathāvuttadosassa nigūhanañca hotīti āha **‘‘sikkhāpesī’’**tiādi. Appasaddanti nissaddaṃ, uccāsaddamahāsaddābhāvanti adhippāyo. Nappamajjantīti na agāravaṃ karonti.
409. サントペーシーティ(整然と置く)とは、制約によって正しく置くことである。ここでは、横道な話から離れ、互いに無礼でなくなることによって、規律を教え、前述の欠点を隠すことを意味すると述べている。「訓練させる」と。アッパサッダ(声がない)とは、声がないこと、騒がしくなく、大きな声がないことである。ナッパマッジャンティー(怠らない)とは、無礼にしないことである。
410. Atha kho bhagavā yena poṭṭhapādo paribbājako tenupasaṅkami. Atha kho poṭṭhapādo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘etu kho, bhante, bhagavā. Svāgataṃ, bhante, bhagavato. Cirassaṃ kho, bhante, bhagavā imaṃ pariyāyamakāsi, yadidaṃ idhāgamanāya. Nisīdatu, bhante, bhagavā, idaṃ āsanaṃ paññatta’’nti.
410. その時、世尊はポータパーダ遊行者のところへ行かれた。ポータパーダ遊行者は世尊にこう言った。「尊師よ、どうぞお越しください。尊師よ、ようこそお越しくださいました。尊師よ、今日、このようにここに来られるとは、久しぶりです。尊師よ、お座りください。この席をご用意しました。」
Nisīdi bhagavā paññatte āsane. Poṭṭhapādopi kho paribbājako aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho poṭṭhapādaṃ paribbājakaṃ bhagavā etadavoca – ‘‘kāya nuttha kāya nottha (syā. ka.) , poṭṭhapāda, etarahi kathāya sannisinnā, kā ca pana vo antarākathā vippakatā’’ti?
世尊は用意された席にお座りになった。ポータパーダ遊行者もまた、低い席を一つ取って、片側に座った。片側に座ったポータパーダ遊行者に、世尊はこう言われた。「ポータパーダよ、今、どのような話をして座っていたのですか。そして、どのような話の途中で中断しましたか?」
410. Svāgataṃ, bhanteti suṭṭhu āgamanaṃ, bhante, bhagavato; bhagavati hi no āgate ānando hoti, gate sokoti dīpeti. Cirassaṃ kho, bhanteti kasmā āha? Kiṃ bhagavā pubbepi tattha gatapubboti, na gatapubbo. Manussānaṃ pana – ‘‘kuhiṃ gacchantā, kuto āgatattha, kiṃ maggamūḷhattha, cirassaṃ āgatatthā’’ti evamādayo piyasamudācārā honti, tasmā evamāha. Evañca pana vatvā na mānathaddho hutvā nisīdi, uṭṭhāyāsanā bhagavato paccuggamanamakāsi. Bhagavantañhi upagataṃ disvā āsanena animantento vā apacitiṃ akaronto vā dullabho. Kasmā? Uccākulīnatāya. Ayampi paribbājako attano nisinnāsanaṃ papphoṭetvā bhagavantaṃ āsanena nimantento – ‘‘nisīdatu, bhante, bhagavā idamāsanaṃ paññatta’’nti āha. Antarākathā vippakatāti nisinnānaṃ vo ādito paṭṭhāya yāva mamāgamanaṃ, etasmiṃ antare kā nāma kathā vippakatā, mamāgamanapaccayā katamā kathā pariyantaṃ na gatā, vadatha, yāva naṃ pariyantaṃ netvā demīti sabbaññupavāraṇaṃ pavāresi. Atha paribbājako – ‘‘niratthakakathā esā nissārā vaṭṭasannissitā, na tumhākaṃ purato vattabbataṃ arahatī’’ti dīpento ‘‘tiṭṭhatesā , bhante’’tiādimāha.
410. 「ようこそお越しくださいました」とは、世尊のご来訪は大変素晴らしい、世尊がいらっしゃると喜びがあり、お帰りになると悲しみがある、ということを示している。「ずいぶん久しぶりですね」と言うのはなぜか? 世尊は以前にもここに来られたことがあるのか? いえ、ありません。しかし人々は、「どこへ行くのですか、どこから来たのですか、道に迷ったのですか、ずいぶん遅いですね」などといった親しみを込めた言葉を交わす。それゆえに、このように言ったのである。このように言っても、傲慢にならずに座ったのではなく、立ち上がって世尊を迎えたのである。世尊がお越しになったのを見て、席を勧めることもせず、尊敬を示さないのは、軽んじていることである。なぜか? 高貴な身分であるからだ。この修行者も、自分の座っていた席を払い、世尊に席を勧めて、「世尊、どうぞお座りください。この席が用意されております」と言った。「話の途中で」とは、座っているあなたたちにとって、最初から私が来るまでの間、どのような話が途中で終わったのか、私の到着によってどのような話が最後まで行われなかったのか、話しなさい。それを最後まで話してから差し上げます、と全てのことを明らかにするように言った。すると修行者は、「それは無益な話であり、無意味な輪廻に繋がるものです。あなたの前で話す価値はありません」と示して、「それは置いておいてください、世尊」と言った。
410. No āgate ānandoti bhagavati āgate no amhākaṃ ānando pīti hoti. Piyasamudācārāti piyālāpā. ‘‘Paccuggamanaṃ akāsī’’ti vatvā na kevalamayameva, atha kho aññepi pabbajitā yebhuyyena bhagavato apacitiṃ karontevāti dassetuṃ ‘‘bhagavantañhī’’tiādiṃ vatvā, tattha kāraṇamāha **‘‘uccākulīnatāyā’’**ti, tena sāsane appasannāpi kulagāravena bhagavati apacitiṃ karonte vāti dasseti. Etasmiṃ antare kā nāma kathāti etasmiṃ yathāvuttaparicchedabbhantare kathā kā nāma. Vippakatā āraddhā hutvā apariyositā. ‘‘Kā kathā vippakatā’’ti vadanto atthato tassā pariyosāpanaṃ paṭijānāti nāma. ‘‘Kā kathā’’ti ca avisesacodanāti yassā tassā sabbassāpi kathāya pariyosāpanaṃ paṭiññātañca hoti, tañca paresaṃ asabbaññūnaṃ avisayanti āha **‘‘pariyantaṃ netvā demīti sabbaññupavāraṇaṃ pavāresī’’**ti.
410. 尊師(仏)がおいでになると、私たちに喜びが生じる。「アガテ・アーナンド」(アーナンダがおいでになる)とは、尊師がおいでになると、私たちに喜びが生じることである。ピヤサムダーチャーラ(愛らしい振る舞い)とは、愛らしい会話である。「出迎えをした」と言うとき、それは私だけでなく、他の出家者たちも、ほとんどが尊師を敬っているのだと示すために、「尊師を」と言って、その理由を「高貴な家柄だから」と述べている。だから、教えに確信がない者たちも、家柄の敬意から尊師を敬っているのだと示している。この「間」に「どんな話か」とは、この前述の区分の中に、どんな話があるのかということである。ヴィッパカタ(中断された)とは、始まって終わらなかったことである。「どんな話が中断されたのか」と言うとき、それは実質的にその話を終えることを約束することになる。「どんな話か」と、限定されない問いかけであり、すべての話の終結を約束し、それを知らない他者には明かさないことを示している。「終わりに至らせてお話しします、すべてのことを知る者のための勧請を終えます」と。
Abhisaññānirodhakathā 知覚消失説
411. Evaṃ vutte poṭṭhapādo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘tiṭṭhatesā, bhante, kathā, yāya mayaṃ etarahi kathāya sannisinnā. Nesā, bhante, kathā bhagavato dullabhā bhavissati pacchāpi savanāya. Purimāni, bhante, divasāni purimatarāni, nānātitthiyānaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ kotūhalasālāya sannisinnānaṃ sannipatitānaṃ abhisaññānirodhe kathā udapādi – ‘kathaṃ nu kho, bho, abhisaññānirodho hotī’ti? Tatrekacce evamāhaṃsu – ‘ahetū appaccayā purisassa saññā uppajjantipi nirujjhantipi. Yasmiṃ samaye uppajjanti, saññī tasmiṃ samaye hoti. Yasmiṃ samaye nirujjhanti, asaññī tasmiṃ samaye hotī’ti. Ittheke abhisaññānirodhaṃ paññapenti.
411. こう言われて、ポータパーダ遊行者は世尊にこう言った。「尊師よ、それはさておき、私たちが今話していた話は、後で聞くこともできるでしょう。尊師よ、数日前、数日前のことですが、多くの教団の修行者やバラモンが、好奇心の広場で集まり、知覚消失について話していました。『どのようにして知覚消失が起こるのか?』と。そこで、ある者はこのように言いました。『人間の知覚は、原因も条件もなく生じたり滅したりする。知覚が生じる時には、知覚のある者であり、知覚が滅する時には、知覚のない者である』と。このように、ある人々は知覚消失を説きます。
‘‘Tamañño evamāha – ‘na kho pana metaṃ na kho nāmetaṃ (sī. pī.) , bho, evaṃ bhavissati. Saññā hi, bho, purisassa attā. Sā ca kho upetipi apetipi. Yasmiṃ samaye upeti, saññī tasmiṃ samaye hoti. Yasmiṃ samaye apeti, asaññī tasmiṃ samaye hotī’ti. Ittheke abhisaññānirodhaṃ paññapenti.
「しかし、ある者はこのように言います。『しかし、それはそのようではない。人間の知覚は、自己である。そしてそれは、現れたり消えたりする。知覚が現れる時には、知覚のある者であり、知覚が消える時には、知覚のない者である』と。このように、ある人々は知覚消失を説きます。
‘‘Tamañño evamāha – ‘na kho pana metaṃ, bho, evaṃ bhavissati. Santi hi, bho, samaṇabrāhmaṇā mahiddhikā mahānubhāvā. Te imassa purisassa saññaṃ upakaḍḍhantipi apakaḍḍhantipi. Yasmiṃ samaye upakaḍḍhanti, saññī tasmiṃ samaye hoti. Yasmiṃ samaye apakaḍḍhanti, asaññī tasmiṃ samaye hotī’ti. Ittheke abhisaññānirodhaṃ paññapenti.
「しかし、ある者はこのように言います。『しかし、それはそのようではない。人間には、偉大な力と偉大な影響力を持つ修行者やバラモンがいる。彼らは、人間の知覚を現したり消したりする。知覚が現れる時には、知覚のある者であり、知覚が消える時には、知覚のない者である』と。このように、ある人々は知覚消失を説きます。
‘‘Tamañño evamāha – ‘na kho pana metaṃ, bho, evaṃ bhavissati. Santi hi, bho, devatā mahiddhikā mahānubhāvā. Tā imassa purisassa saññaṃ upakaḍḍhantipi apakaḍḍhantipi. Yasmiṃ samaye upakaḍḍhanti, saññī tasmiṃ samaye hoti. Yasmiṃ samaye apakaḍḍhanti, asaññī tasmiṃ samaye hotī’ti. Ittheke abhisaññānirodhaṃ paññapenti.
「しかし、ある者はこのように言います。『しかし、それはそのようではない。人間には、偉大な力と偉大な影響力を持つ神々がいる。彼らは、人間の知覚を現したり消したりする。知覚が現れる時には、知覚のある者であり、知覚が消える時には、知覚のない者である』と。このように、ある人々は知覚消失を説きます。
‘‘Tassa mayhaṃ, bhante, bhagavantaṃyeva ārabbha sati udapādi – ‘aho nūna bhagavā, aho nūna sugato, yo imesaṃ dhammānaṃ sukusalo’ti. Bhagavā, bhante, kusalo, bhagavā pakataññū abhisaññānirodhassa. Kathaṃ nu kho, bhante, abhisaññānirodho hotī’’ti?
「尊師よ、そのような時、私には尊師のことを思い出した。『ああ、尊師よ、ああ、善逝よ、これらの法について、深く知っておられる』と。尊師よ、尊師は法について知り尽くしており、知覚消失について熟知しておられます。尊師よ、どのようにして知覚消失が起こるのですか?」と。
411. Tiṭṭhatesā , bhanteti sace bhagavā sotukāmo bhavissati, pacchāpesā kathā na dullabhā bhavissati, amhākaṃ panimāya kathāya attho natthi. Bhagavato panāgamanaṃ labhitvā mayaṃ aññadeva sukāraṇaṃ pucchāmāti dīpeti. Tato taṃ pucchanto – ‘‘purimāni, bhante’’tiādimāha. Tattha kotūhalasālāyanti kotūhalasālā nāma paccekasālā natthi. Yattha pana nānātitthiyā samaṇabrāhmaṇā nānāvidhaṃ kathaṃ pavattenti, sā bahūnaṃ – ‘‘ayaṃ kiṃ vadati, ayaṃ kiṃ vadatī’’ti kotūhaluppattiṭṭhānato kotūhalasālāti vuccati. Abhisaññānirodheti ettha abhīti upasaggamattaṃ. Saññānirodheti cittanirodhe, khaṇikanirodhe kathā uppannāti attho. Idaṃ pana tassā uppattikāraṇaṃ. Yadā kira bhagavā jātakaṃ vā katheti, sikkhāpadaṃ vā paññapeti tadā sakalajambudīpe bhagavato kittighoso pattharati, titthiyā taṃ sutvā – ‘‘bhavaṃ kira gotamo pubbacariyaṃ kathesi, mayaṃ kiṃ na sakkoma tādisaṃ kiñci kathetu’’nti bhagavato paṭibhāgakiriyaṃ karontā ekaṃ bhavantarasamayaṃ kathenti – ‘‘bhavaṃ gotamo sikkhāpadaṃ paññapesi, mayaṃ kiṃ na sakkoma paññapetu’’nti attano sāvakānaṃ kiñcideva sikkhāpadaṃ paññapenti. Tadā pana bhagavā aṭṭhavidhaparisamajjhe nisīditvā nirodhakathaṃ kathesi. Titthiyā taṃ sutvā – ‘‘bhavaṃ kira gotamo nirodhaṃ nāma kathesi, mayampi taṃ kathessāmā’’ti sannipatitvā kathayiṃsu. Tena vuttaṃ – ‘‘abhisaññānirodhe kathā udapādī’’ti.
411. 「それは置いておいてください、世尊」とは、もし世尊がお聞きになりたいのであれば、後でその話はいくらでも聞けるでしょう。しかし、私たちはこの話について意味がありません。世尊がいらっしゃった機会を得て、私たちは別の特別なことをお尋ねしたいのです、と示している。それゆえに、彼に尋ねて、「以前の(話について)、世尊」と言った。ここで「興味深い会場」とは、特別な会場があるわけではない。様々な宗派の修行者やバラモンたちが、様々な話をしている場所であり、多くの人々が「この人は何を言っているのか、あの人は何を言っているのか」と興味を抱く場所であるから、「興味深い会場」と呼ばれる。認識消失とは、ここで「アビ」は程度を示す接頭辞である。「認識の消失」とは、心の消失、刹那的な消失についての話が起こった、という意味である。これがその発生の原因である。例えば、世尊がジャータカを説かれたり、戒律を制定されたりする時、ジャンブディーパ全体に世尊の評判が広まる。他の宗派の人々はそれを聞いて、「ゴータマという方が過去の業を説かれた。私たちもそのようなことを説けないのだろうか」と、世尊の説法に対抗して、ある時、「ゴータマという方が戒律を制定された。私たちも制定できないだろうか」と言って、自分の弟子たちに何か戒律を制定する。その時、世尊は八つの集まりの真ん中に座って、消失の説話をお説きになった。他の宗派の人々はそれを聞いて、「ゴータマという方が消失を説かれた。私たちもそれを説こう」と言って集まり、説いた。それゆえに、「認識消失において話が起こった」と述べられている。
Tatrekacceti tesu ekacce. Purimo cettha yvāyaṃ bāhire titthāyatane pabbajito cittappavattiyaṃ dosaṃ disvā acittakabhāvo santoti samāpattiṃ bhāvetvā ito cuto pañca kappasatāni asaññībhave ṭhatvā puna idha uppajjati. Tassa saññuppāde ca nirodhe ca hetuṃ apassanto – ahetū appaccayāti āha.
「その中で、ある者は」とは、それらのうちのある者である。最初の者は、外部の異教の場所で出家し、心の働きに欠点があると見て、無心であることが(苦からの)逃避であると考えて、禅定を修して、ここで死んで五百劫の間、無想の状態にとどまり、再びここで生まれる。彼の認識の発生と消失の原因を見ることができず、「原因なく、条件なく」と言った。
Dutiyo naṃ nisedhetvā migasiṅgatāpasassa asaññakabhāvaṃ gahetvā – ‘‘upetipi apetipī’’ti āha. Migasiṅgatāpaso kira attantapo ghoratapo paramadhitindriyo ahosi. Tassa sīlatejena sakkavimānaṃ uṇhaṃ ahosi. Sakko devarājā ‘‘sakkaṭṭhānaṃ nu kho tāpaso patthetī’’ti alambusaṃ nāma devakaññaṃ – ‘tāpasassa tapaṃ bhinditvā ehī’ti pesesi. Sā tattha gatā. Tāpaso paṭhamadivase taṃ disvāva palāyitvā paṇṇasālaṃ pāvisi. Dutiyadivase kāmacchandanīvaraṇena bhaggo taṃ hatthe aggahesi, so tena dibbaphassena phuṭṭho visaññī hutvā tiṇṇaṃ saṃvaccharānaṃ accayena saññaṃ paṭilabhi. Taṃ so diṭṭhigatiko – ‘‘tiṇṇaṃ saṃvaccharānaṃ accayena nirodhā vuṭṭhito’’ti maññamāno evamāha.
二番目の者は、それを否定し、鹿の角の行者の無想の状態を捉えて、「近づくことも、離れることもない」と言った。鹿の角の行者は、厳しい修行をし、感覚を制した。彼の戒律の力によって、帝釈天の宮殿は熱くなった。帝釈天は、「行者は王位を願っているのか」と思って、アラムサという天女に、「行者の修行を妨げなさい」と言って送った。彼女がそこに行った。行者は初日に彼女を見ただけで逃げ出し、草庵に隠れた。二日目、色欲の煩悩に負けて、彼女を手に取った。彼はその天界の接触によって打たれて、正気を失い、三年後に意識を取り戻した。その(見解に固執した)者は、「三年の後に、消失から回復した」と思って、このように言った。
Tatiyo naṃ nisedhetvā āthabbaṇapayogaṃ sandhāya ‘‘upakaḍḍhantipi apakaḍḍhantipī’’ti āha. Āthabbaṇikā kira āthabbaṇaṃ payojetvā sattaṃ sīsacchinnaṃ viya hatthacchinnaṃ viya mataṃ viya ca katvā dassenti. Tassa puna pākatikabhāvaṃ disvā so diṭṭhigatiko – ‘‘nirodhā vuṭṭhito aya’’nti maññamāno evamāha.
三番目の者は、それを否定し、アタルバナの呪術を指して、「引き上げることも、引き下げることもない」と言った。アタルバナの術師は、アタルバナの術を用いて、七つの頭が切られたかのよう、手が切られたかのよう、死んだかのようにして見せる。それから、通常の姿に戻るのを見て、その(見解に固執した)者は、「消失から回復した」と思って、このように言った。
Catuttho naṃ nisedhetvā yakkhadāsīnaṃ madaniddaṃ sandhāya ‘‘santi hi bho devatā’’tiādimāha. Yakkhadāsiyo kira sabbarattiṃ devatūpahāraṃ kurumānā naccitvā gāyitvā aruṇodaye ekaṃ surāpātiṃ pivitvā parivattitvā supitvā divā vuṭṭhahanti. Taṃ disvā so diṭṭhigatiko – ‘‘suttakāle nirodhaṃ samāpannā, pabuddhakāle nirodhā vuṭṭhitā’’ti maññamāno evamāha.
四番目の者は、それを否定し、ヤクシャの女奴隷の酩酊を指して、「神々がいる」と言った。ヤクシャの女奴隷たちは、毎晩神々への供物を捧げ、踊って歌って、夜明けに酒を一杯飲んで、転がり回って眠り、昼に起き上がる。それを見て、その(見解に固執した)者は、「眠っている時に消失に入り、目覚めた時に消失から回復した」と思って、このように言った。
Ayaṃ pana poṭṭhapādo paribbājako paṇḍitajātiko. Tenassa taṃ kathaṃ sutvā vippaṭisāro uppajji. ‘‘Imesaṃ kathā eḷamūgakathā viya cattāro hi nirodhe ete paññapenti, iminā ca nirodhena nāma ekena bhavitabbaṃ, na bahunā. Tenāpi ekena aññeneva bhavitabbaṃ, so pana aññena ñātuṃ na sakkā aññatra sabbaññunā. Sace bhagavā idha abhavissa ‘ayaṃ nirodho ayaṃ na nirodho’ti dīpasahassaṃ viya ujjāletvā ajjameva pākaṭaṃ akarissā’’ti dasabalaññeva anussari. Tasmā ‘‘tassa mayhaṃ bhante’’tiādimāha. Tattha aho nūnāti anussaraṇatthe nipātadvayaṃ, tena tassa bhagavantaṃ anussarantassa etadahosi ‘‘aho nūna bhagavā aho nūna sugato’’ti. Yo imesanti yo etesaṃ nirodhadhammānaṃ sukusalo nipuṇo cheko, so bhagavā aho nūna katheyya, sugato aho nūna katheyyāti ayamettha adhippāyo. Pakataññūti ciṇṇavasitāya pakatiṃ sabhāvaṃ jānātīti pakataññū. Kathaṃ nu khoti idaṃ paribbājako ‘‘mayaṃ bhagavā na jānāma, tumhe jānātha, kathetha no’’ti āyācanto vadati. Atha bhagavā kathento ‘‘tatra poṭṭhapādā’’tiādimāha.
しかし、このプッパダという修行者は賢明な人物であった。ゆえに、その話を聞いて後悔した。「これらの話は、エルムガ(無益な)の話のようである。四つの消失があると彼らは説いているが、この消失は一つでなければならない、多くあってはならない。それゆえに、一つは他のものと区別されなければならない。その(区別)は、全てを知る者以外には知ることができない。もし世尊がここにおられたなら、『これが消失であり、これが消失ではない』と、千の灯火のように照らし出して、今日すぐに明らかになさるだろう」と思って、十力(世尊)を思い出した。それゆえに、「それゆえに、世尊」と言った。ここで「ああ、そうだろうか」という二つの副詞は、思い出すことを意味する。それゆえに、世尊を思い出した時に、「ああ、世尊よ、ああ、善逝よ」と思った。「それらの」とは、それらの消失の法に精通し、鋭く、賢い者、すなわち世尊よ、ああ、そうだろうか、説いてくださるだろうか。善逝よ、ああ、そうだろうか、説いてくださるだろうか、というのがここでの意図である。「事実を知る者」とは、実践したことによって、その真実、性質を知る者、すなわち事実を知る者である。どのようにして、この修行者は「私たちは世尊を知りません。あなたは知っています。私たちに説いてください」と言って尋ねているのか? すると世尊は説かれて、「そこでプッパダよ」と言った。
411. Sukāraṇanti sundaraṃ atthāvahaṃ hitāvahaṃ kāraṇaṃ. Nānātitthesu nānāladdhīsu niyuttāti nānātitthikā, te eva nānātitthiyā ka-kārassa ya-kāraṃ katvā. Kutūhalamettha atthīti kotūhalā, sā eva sālāti kotūhalasālā, tenāha **‘‘kotūhaluppattiṭṭhānato’’**ti. Saññānirodheti saññāsīsenāyaṃ desanā, tasmā saññāsahagatā sabbepi dhammā saṅgayhanti, tattha pana cittaṃ padhānanti āha **‘‘cittanirodhe’’**ti. Accantanirodhassa pana tehi anadhippetattā, avisayattā ca **‘‘khaṇikanirodhe’’**ti āha. Kāmaṃ sopi tesaṃ avisayova, atthato pana nirodhakathā vuccamānā tattheva tiṭṭhatīti tathā vuttaṃ. Kittighosoti ‘‘aho buddhānubhāvo bhavantarapaṭicchannaṃ kāraṇaṃ evaṃ hatthāmalakaṃ viya paccakkhato dasseti, sāvake ca edise saṃvarasamādāne patiṭṭhāpetī’’ti thutighoso yāva bhavaggā pattharati. Paṭibhāgakiriyanti paḷāsavasena paṭibhāgabhūtaṃ payogaṃ karonto. Bhavantarasamayanti tatra tatra vuṭṭhanasamayaṃ abhūtaparikappitaṃ kiñci uppādiyaṃ vatthuṃ attano samayaṃ katvā. Kiñcideva sikkhāpadanti ‘‘elamūgena bhavitabbaṃ , ettakaṃ, velaṃ ekasmiṃyeva ṭhāne nisīditabba’’nti evamādikaṃ kiñcideva kāraṇaṃ sikkhākoṭṭhāsaṃ katvā paññapenti. Nirodhakathanti nirodhasamāpattikathaṃ.
411. スクカウン(良い理由)とは、美しく、利益があり、有益な理由である。ナーナーティッテーシュー(様々な流派に)とは、様々な流派に属する者たちであり、彼らは「カ」の音を「ヤ」の音に変える。クトゥーハラム(好奇心)とは、好奇心のことである。サラー(ホール)とは、好奇心のホールであり、そこから「好奇心の発生場所」と述べている。サンニャーニローダ(認識の消滅)とは、認識を主題とした教えであり、したがって、認識に伴うすべての法がまとめられる。そこでは、心が重要であると述べている「心の消滅」と。究極の消滅は、それらによって意図されず、対象とならないため、「刹那の消滅」と述べている。それは彼らの対象ではないかもしれないが、実質的には消滅の話が語られるとき、そこに留まる。だからそのように語られている。キッティゴーサ(賞賛の声)とは、「ああ、仏の力は、過去世に隠されていた原因を、まるで手のひらのアムラのようにはっきりと示し、弟子たちをこのような戒律と集中に確立させる」という賞賛の声が、世界の果てまで広がる。「パティバーガキリヤ(偽りの行為)とは、偽りのものとして、偽りの実践を行うことである。バヴァンタラサマヤ(転生した時の時間)とは、そこで、そこから立ち上がる時に、仮に作られた何かが、その時間になると発生することである。キンチデヴァ・シッハーパダンティ(いくつかの戒律)とは、「エリマコガ(ある種の修練)であるべきだ、これだけ、ある時間に一つの場所に座るべきだ」といった、いくつかの原因を戒律の断片として設定する。「ニローダカター」(消滅の話)とは、消滅の定(サマーパッティ)の話である。
Tesūti kotūhalasālāyaṃ sannipatitesu titthiyasamaṇabrāhmaṇesu. Ekacceti eke. Purimoti ‘‘ahetū appaccayā’’ti evaṃvādī. Yvāyaṃ idha uppajjatīti yojanā. Samāpattinti asaññabhāvāvahaṃ samāpattiṃ. Nirodheti saññānirodhe. Hetuṃ apassantoti yena hetunā asaññabhave saññāya nirodho sabbaso anuppādo, yena ca tato cutassa idha pañcavokārabhave tassā uppādo, taṃ avisayatāya apassanto.
テシュー(そこで)とは、好奇心のホールに集まった異教徒やバラモンたちのことである。エカチ(ある者)とは、ある者たちである。プリモ(前の)とは、「原因なく、条件なく」と言う者たちである。ヤヴァーヤム(これが)イダ(ここに)ウパッジャティ(生じる)とは、結合のことである。サマーパッティ(定)とは、非有想定(アサンニャーサマーパッティ)をもたらす定である。ニローダ(消滅)とは、認識の消滅である。ヘトゥン(原因)アパッサントー(見ない)とは、原因によって非有想の状態で、認識の消滅が完全に生じないこと、そしてそこから転生した者が五蘊界に生じるとき、その原因を見ないことである。
Nanti paṭhamavādiṃ. Nisedhetvāti ‘‘na kho nāmetaṃ bho evaṃ bhavissatī’’ti evaṃ paṭikkhipitvā. Asaññikabhāvanti muñchāpattiyā kiriyamayasaññāvasena vigatasaññibhāvaṃ. Vakkhati hi ‘‘visaññī hutvā’’ti. Vikkhambhanavasena kilesānaṃ santāpanena attantapo. Ghoratapoti dukkaratāya bhīmatapo. Parimāritindriyoti nibbisevanabhāvāpādanena sabbaso milāpitacakkhādindriyo. Bhaggoti bhañjitakusalajjhāsayo. Evamāhāti ‘‘evaṃ saññā hi bho purisassa attā’’tiādiākārena saññānirodhamāha. Iminā nayena ito paresu dvīsu ṭhānesu yathārahaṃ yojanā veditabbā.
ナンティ(いいえ)とは、最初の言葉である。ニセーダエヴァーティ(否定して)とは、「いいえ、それはそうではありません」と否定することである。アサンニャカバーヴァ(非有想の状態)とは、無想定(ムンチャーパッティ)における、行いの認識の観点からの、認識がない状態である。彼は「認識がなくなって」と言うだろう。ヴィクカンバナ(抑圧)とは、煩悩を抑えること、苦行のことである。ゴーラタパ(厳しい苦行)とは、困難さゆえの恐ろしい苦行である。パリマーリタインディリヤ(制御された感覚)とは、経験を避けることによって、すべての感覚、例えば目などを衰えさせることである。バッガ(壊れた)とは、善い意志が壊れていることである。エヴァマーハ(そのように言う)とは、「このように、認識が人の自己である」と、認識の消滅を言うことである。この方法で、ここから後の二つの箇所も、適切に解釈されるべきである。
Āthabbaṇapayoganti āthabbaṇavedavihitaṃ āthabbaṇikānaṃ visaññibhāvāpādanapayogaṃ. Āthabbaṇaṃ payojetvāti āthabbaṇavede āgataaggijuhanapubbakaṃ mantajappanaṃ payojetvā sīsacchinnatādidassanena saññānirodhamāha. Tassāti yassa sīsacchinnatādi dassitaṃ, tassa.
アータブパヨガ(アータブナの応用)とは、アータブナのヴェーダによって定められた、アータブナの行者たちの、非有想の状態をもたらす応用である。アータブナ(アータブナのヴェーダ)を応用して、アータブナのヴェーダに述べられている火の供養に先立つマントラの詠唱を応用し、首が切断されるなどの現象を見せて、認識の消滅を言うことである。タッサ(その)とは、首が切断されるなどの現象が示された、そのことである。
Yakkhadāsīnanti devadāsīnaṃ, yā ‘‘devatābhatiyotipi’’ vuccanti. Madaniddanti surāmadanimittakaṃ supanaṃ devatūpahāranti naccanagāyanādinā devatānaṃ pūjaṃ. Surāpātinti pātipuṇṇaṃ suraṃ. Divāti atidivā ussūre.
ヤッカダーシン(ヤッカの奴隷)とは、デーヴァダーシン(神の奴隷)のことである。彼女たちは「神への供物」とも呼ばれる。マダニッダ(愛の源)とは、酒や麻薬を象徴する夢であり、神への供物とは、踊りや歌などによる神への供養である。スラパーティ(酒を飲む)とは、満杯の酒のことである。ディヴァーティ(昼)とは、昼すぎる、過剰なことである。
Elamūgakathā viyāti imesaṃ paṇḍitamānīnaṃ kathā andhabālakathāsadisī. Cattāro nirodheti aññamaññavidhure cattāro nirodhe ete paññapenti. Na ca aññamaññaviruddhanānāsabhāvena tena bhavitabbaṃ, atha kho ekasabhāvena, tenāha **‘‘iminā cā’’**tiādi. Aññenevāti imehi vuttākārato aññākāreneva **bhavitabbaṃ. ‘‘Ayaṃ nirodho, ayaṃ nirodho’’**ti āmeḍitavacanaṃ satthā attano desanāvilāsena anekākāravokāraṃ nirodhaṃ vibhāvessatīti dassanatthaṃ kataṃ aho nūnāti ettha ahoti acchariye, nūnāti anussaraṇe nipāto. Tasmā aho nūna bhagavā anaññasādhāraṇadesanattā nirodhampi aho acchariyaṃ katvā katheyya maññeti adhippāyo. **‘‘Aho nūna sugato’’**ti etthāpi eseva nayo. Acchariyavibhāvanato eva cettha dvikkhattuṃ vacanaṃ, acchariyatthopi cettha aho-saddo. So yasmā anussaraṇamukheneva tena gahito, tasmā vuttaṃ **‘‘aho nūnāti anussaraṇatthe’’**ti. Kālapuggalādivibhāgena bahubhedattā imesaṃ nirodhadhammānanti bahuvacanaṃ, kusala-saddayogena sāmivacanaṃ bhummatthe daṭṭhabbaṃ. Ciṇṇavasitāyāti nirodhasamāpattiyaṃ vasībhāvassa ciṇṇattā. Sabhāvaṃ jānātīti nirodhassa sabhāvaṃ yāthāvato jānāti.
エリマコガカター(エリマコガの話)のように、これらの自称賢者たちの話は、盲目の子供の話に似ている。カッターロ・ニローダ(四つの消滅)とは、互いに異なる四つの消滅を彼らは設定している。そして、互いに矛盾する異なる性質を持つのではなく、一つの性質を持つべきである。だから「これで」と述べている。アニャーネーヴァー(他のもので)とは、これらの言葉で述べられた方法とは異なる方法で「なるべきである」。「これが消滅だ、これが消滅だ」という繰り返しは、聖者が自身の教えの流儀で、多くの種類の消滅を明らかにされるであろうということを示すために行われた。「ああ、もし」とは、ここでは驚きを意味し、「もし」は回想の接尾辞である。だから、ああ、もし仏が、普通とは異なる教えによって、驚くべきものとして、消滅についても語るだろうか、と考えることである。「ああ、もし、善逝(仏)よ」とも、ここでは同じ意味である。驚くべき顕現のため、ここでは二度言われている。驚くべき意味も、ここでは「ああ」という言葉である。それは回想によって捉えられるため、「ああ、もし、回想の意味で」と述べられている。時間、人物などの区別によって、多くの種類があるため、これらの消滅の法、そして善いものとの結合によって、同じ意味である。地(ブルマッタ)で見られるべきである。チンナヴァシター(実践された経験)とは、消滅の定における、熟達した経験のためである。サバーヴァム(本質)ジャナーティ(知る)とは、消滅の本質を、その通りに知ることである。
Sahetukasaññuppādanirodhakathā 原因のある知覚の生起と消失についての説
412. ‘‘Tatra , poṭṭhapāda, ye te samaṇabrāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘ahetū appaccayā purisassa saññā uppajjantipi nirujjhantipī’ti, āditova tesaṃ aparaddhaṃ. Taṃ kissa hetu? Sahetū hi, poṭṭhapāda, sappaccayā purisassa saññā uppajjantipi nirujjhantipi. Sikkhā ekā saññā uppajjati, sikkhā ekā saññā nirujjhati’’.
412. 「ポータパーダよ、『人間の知覚は、原因も条件もなく生じたり滅したりする』と言う者たちは、最初から誤っている。それはなぜか? ポータパーダよ、人間の知覚は、原因と条件があって生じたり滅したりする。一つの修行によって知覚が生じ、一つの修行によって知覚が滅する。」
412. Tattha tatrāti tesu samaṇabrāhmaṇesu. Āditova tesaṃ aparaddhanti tesaṃ ādimhiyeva viraddhaṃ, gharamajjheyeva pakkhalitāti dīpeti. Sahetū sappaccayāti ettha hetupi paccayopi kāraṇasseva nāmaṃ, sakāraṇāti attho. Taṃ pana kāraṇaṃ dassento ‘‘sikkhā ekā’’ti āha. Tattha sikkhā ekā saññā uppajjantīti sikkhāya ekaccā saññā jāyantīti attho.
412. 「そこで」とは、それらの修行者やバラモンたちのうち、という意味である。「初めから彼らに過ちがある」とは、初めから彼らと食い違っている、家庭の中でつまずいた、ということを示している。「原因があり、条件がある」とは、ここで原因も条件も、原因の名前である。すなわち、原因がある、という意味である。その原因を示して、「修行が一つである」と言った。ここで「修行によって、認識が一つ生じる」とは、修行によって、認識が一つ生じる、という意味である。
412. Gharamajjheyeva pakkhalitāti gharato bahi gantukāmā purisā maggaṃ anotaritvā gharājirena samatale vivaṭaṅgaṇe eva pakkhalanaṃ pattā, evaṃ sampadamidanti attho. Asādhāraṇo hetu, sādhāraṇo paccayoti evamādi vibhāgena idha payojanaṃ natthi saññāya akāraṇabhāvapaṭikkhepattā codanāyāti vuttaṃ **‘‘kāraṇasseva nāma’’**nti.
412. グハラマッジェーヴァ(家の中にさえ)パッハリターティ(つまずいた)とは、家から外に出ようとする人々が、道に入らずに、家の庭の平らな場所で、開いた中庭でつまずいたことである。このようにもたらされた、という意味である。アサードハーラノ(非共有の)原因、サードハーラノ(共有の)条件、といった区別には、ここでは目的はない。認識の原因性を否定しているため、反論であると述べている「原因そのもの」と。
Pāḷiyaṃ ‘‘uppajjantipi nirujjhantipī’’ti vuttaṃ, tattha ‘‘sahetū sappaccayā saññā uppajjanti, uppannā pana nirujjhantiyeva, na tiṭṭhantī’’ti dassanatthaṃ ‘‘nirujjhantī’’ti vacanaṃ, na nirodhassa sahetusappaccayabhāvadassanatthaṃ. Uppādo hi sahetuko , na nirodho. Yadi hi nirodhopi sahetuko siyā, tassa nirodhenāpi bhavitabbaṃ aṅkurādīnaṃ viya, na ca tassa nirodho atthi. Tasmā vuttanayeneva pāḷiyā attho veditabbo. Ayañca nayo khaṇanirodhavasena vutto. Yo pana yathāparicchinnakālavasena sabbasova anuppādanirodho, so ‘‘sahetuko’’ti veditabbo tathārūpāya paṭipattiyā vinā abhāvato. Tenāha bhagavā ‘‘sikkhā ekā saññā nirujjhatī’’ti. (Dī. ni. 1.412) tato eva ca idhāpi vuttaṃ ‘‘saññāya sahetukaṃ uppādanirodhaṃ dīpetu’’nti.
パーリ(経典)には「生じ、そして滅する」とある。そこでは、「原因と条件があって認識が生じ、生じたものは滅するだけで、留まらない」ことを示すために「滅する」という言葉が使われている。消滅の原因と条件があることを示すためではない。発生は原因があるが、消滅はそうではない。もし消滅にも原因があれば、それは成長する苗のように、消滅されなければならないだろう。しかし、それには消滅はない。だから、経典の解釈通りに意味を理解すべきである。そしてこの解釈は、刹那の消滅について語られている。もし、適切に区切られた時間に応じて、完全に生じない消滅があるならば、それは「原因がある」と言うべきである。そのような実践なしには存在しないからである。だから仏は「一つの戒律、一つの認識が滅する」と言われた。(ディーガ・ニカーヤ 1.412)それゆえ、ここでも「原因のある発生と消滅を示すために」と述べられている。
Sikkhā ekāti ettha sikkhāti karaṇe paccattavacanaṃ, eka-saddo aññapariyāyo ‘‘ittheke abhivadanti sato vā pana sattassā’’tiādīsu (dī. ni. 1.85 ādayo; ma. ni. 3.21) viya, na saṅkhyāvācīti āha ‘‘sikkhā ekā saññā uppajjantīti **sikkhāya ekaccā saññā jāyantī’’**ti. Sesapadesupi eseva nayo.
シッハー・エカー(戒律が一つ)とは、ここでは「戒律」は行為を意味する単数形であり、「一つの」という言葉は、他の意味を意味する。「このように、ある人々は信じている、あるいは、ある生き物」など。(ディーガ・ニカーヤ 1.85など、マッジマ・ニカーヤ 3.21)のように、数を示すものではない。だから「戒律が一つ、認識が生じる」とは、「戒律によって、いくつかの認識が生じる」と述べている。他の言葉も同様である。
413. ‘‘Kā ca sikkhā’’ti? Bhagavā avoca – ‘‘idha, poṭṭhapāda, tathāgato loke uppajjati arahaṃ, sammāsambuddho…pe… (yathā 190-212 anucchedesu, evaṃ vitthāretabbaṃ). Evaṃ kho, poṭṭhapāda, bhikkhu sīlasampanno hoti…pe… tassime pañcanīvaraṇe pahīne attani samanupassato pāmojjaṃ jāyati, pamuditassa pīti jāyati, pītimanassa kāyo passambhati, passaddhakāyo sukhaṃ vedeti, sukhino cittaṃ samādhiyati. So vivicceva kāmehi, vivicca akusalehi dhammehi, savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Tassa yā purimā kāmasaññā, sā nirujjhati. Vivekajapītisukhasukhumasaccasaññā tasmiṃ samaye hoti, vivekajapītisukhasukhuma-saccasaññīyeva tasmiṃ samaye hoti. Evampi sikkhā ekā saññā uppajjati, sikkhā ekā saññā nirujjhati. Ayaṃ sikkhā’’ti bhagavā avoca.
413. 「どのような修行か?」と世尊は言われた。「ポータパーダよ、ここで、如来が世に現れる。阿羅漢、正等覚者…(中略)…(190-212節のように、詳細に説明する)。このように、ポータパーダよ、比丘は戒律を具え…(中略)…五つの障害が滅尽した時、自己の内観によって喜びが生じる。喜びに満ちた者には、喜悦が生じる。喜悦に満ちた者の身体は静まる。静まった身体は幸福を感じる。幸福な者の心は集中する。彼は、欲界から離れ、不善法から離れ、尋・伺と共に、離から生じる喜悦の楽を、初禅を得て住む。その時、以前の欲の知覚は滅する。離から生じる喜悦の楽、微細な安楽、真実の知覚がその時生じる。その時、離から生じる喜悦の楽、微細な安楽、真実の知覚のある者となる。このように、一つの修行によって知覚が生じ、一つの修行によって知覚が滅する。これが修行である」と世尊は言われた。
‘‘Puna caparaṃ, poṭṭhapāda, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Tassa yā purimā vivekajapītisukhasukhumasaccasaññā, sā nirujjhati. Samādhijapītisukhasukhumasaccasaññā tasmiṃ samaye hoti , samādhijapītisukhasukhumasaccasaññīyeva tasmiṃ samaye hoti. Evampi sikkhā ekā saññā uppajjati, sikkhā ekā saññā nirujjhati. Ayampi sikkhā’’ti bhagavā avoca.
「さらにまた、ポータパーダよ。比丘は、尋論(vitakka-vicāra)が静まったとき、内面の平静さ、心の統一、尋論のない境地に至り、喜楽(pītisukha)を伴う第二禅に入って住する。その、以前の離見(vivekajapītisukha)の喜・楽・安楽・認識(saññā)は消滅する。禅定の喜・楽・安楽・認識(samādhijapītisukhasukhumasaccasaññā)がその時に生じ、その時に禅定の喜・楽・安楽・認識(samādhijapītisukhasukhumasaccasaññīyeva)を持つ者となる。このように、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が生じ、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が消滅する。これもまた、一つの実践(sikkhā)である」と尊師は説かれた。
‘‘Puna caparaṃ, poṭṭhapāda, bhikkhu pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharati sato ca sampajāno, sukhañca kāyena paṭisaṃvedeti, yaṃ taṃ ariyā ācikkhanti – ‘‘upekkhako satimā sukhavihārī’’ti, tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Tassa yā purimā samādhijapītisukhasukhumasaccasaññā, sā nirujjhati. Upekkhāsukhasukhumasaccasaññā tasmiṃ samaye hoti, upekkhāsukhasukhumasaccasaññīyeva tasmiṃ samaye hoti. Evampi sikkhā ekā saññā uppajjati, sikkhā ekā saññā nirujjhati. Ayampi sikkhā’’ti bhagavā avoca.
「さらにまた、ポータパーダよ。比丘は、喜(pīti)からの離欲、平静(upekkhako)で、正念(satimā)かつ明晰(sampajāno)に住し、身(kāya)をもって楽(sukha)を感じる。聖者たちが『平静にして正念の楽なる住者』と呼ぶ、第三禅に入って住する。その、以前の禅定の喜・楽・安楽・認識(samādhijapītisukhasukhumasaccasaññā)は消滅する。平静の楽・安楽・認識(upekkhāsukhasukhumasaccasaññā)がその時に生じ、その時に平静の楽・安楽・認識(upekkhāsukhasukhumasaccasaññīyeva)を持つ者となる。このように、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が生じ、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が消滅する。これもまた、一つの実践(sikkhā)である」と尊師は説かれた。
‘‘Puna caparaṃ, poṭṭhapāda, bhikkhu sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Tassa yā purimā upekkhāsukhasukhumasaccasaññā, sā nirujjhati. Adukkhamasukhasukhumasaccasaññā tasmiṃ samaye hoti, adukkhamasukhasukhumasaccasaññīyeva tasmiṃ samaye hoti. Evampi sikkhā ekā saññā uppajjati, sikkhā ekā saññā nirujjhati. Ayampi sikkhā’’ti bhagavā avoca.
「さらにまた、ポータパーダよ。比丘は、楽(sukha)と苦(dukkha)を捨て、以前の喜びと悲しみの消滅とともに、無苦無楽(adukkhamasukha)、平静(upekkhā)、正念(sati)による清浄(pārisuddhi)である第四禅に入って住する。その、以前の平静の楽・安楽・認識(upekkhāsukhasukhumasaccasaññā)は消滅する。無苦無楽・安楽・認識(adukkhamasukhasukhumasaccasaññā)がその時に生じ、その時に無苦無楽・安楽・認識(adukkhamasukhasukhumasaccasaññīyeva)を持つ者となる。このように、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が生じ、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が消滅する。これもまた、一つの実践(sikkhā)である」と尊師は説かれた。
‘‘Puna caparaṃ, poṭṭhapāda, bhikkhu sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamā paṭighasaññānaṃ atthaṅgamā nānattasaññānaṃ amanasikārā ‘ananto ākāso’ti ākāsānañcāyatanaṃ upasampajja viharati. Tassa yā purimā rūpasaññā purimasaññā (ka.) , sā nirujjhati. Ākāsānañcāyatanasukhumasaccasaññā tasmiṃ samaye hoti, ākāsānañcāyatanasukhumasaccasaññīyeva tasmiṃ samaye hoti. Evampi sikkhā ekā saññā uppajjati, sikkhā ekā saññā nirujjhati. Ayampi sikkhā’’ti bhagavā avoca.
「さらにまた、ポータパーダよ。比丘は、一切の形(rūpa)の認識を越え、障礙(paṭigha)の認識を消滅させ、多様(nānattasaññā)の認識を意に介せず、『無限の空間(ananto ākāso)』という空無辺処(ākāsānañcāyatana)に入って住する。その、以前の形(rūpa)の認識(purimasaññā)は消滅する。空無辺処の楽・安楽・認識(ākāsānañcāyatanasukhumasaccasaññā)がその時に生じ、その時に空無辺処の楽・安楽・認識(ākāsānañcāyatanasukhumasaccasaññīyeva)を持つ者となる。このように、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が生じ、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が消滅する。これもまた、一つの実践(sikkhā)である」と尊師は説かれた。
‘‘Puna caparaṃ, poṭṭhapāda, bhikkhu sabbaso ākāsānañcāyatanaṃ samatikkamma ‘anantaṃ viññāṇa’nti viññāṇañcāyatanaṃ upasampajja viharati. Tassa yā purimā ākāsānañcāyatanasukhumasaccasaññā, sā nirujjhati. Viññāṇañcāyatanasukhumasaccasaññā tasmiṃ samaye hoti, viññāṇañcāyatanasukhumasaccasaññīyeva tasmiṃ samaye hoti. Evampi sikkhā ekā saññā uppajjati, sikkhā ekā saññā nirujjhati. Ayampi sikkhā’’ti bhagavā avoca.
「さらにまた、ポータパーダよ。比丘は、一切の空無辺処(ākāsānañcāyatana)を越え、『無限の識(anantaṃ viññāṇa)』という識無辺処(viññāṇañcāyatana)に入って住する。その、以前の空無辺処の楽・安楽・認識(ākāsānañcāyatanasukhumasaccasaññā)は消滅する。識無辺処の楽・安楽・認識(viññāṇañcāyatanasukhumasaccasaññā)がその時に生じ、その時に識無辺処の楽・安楽・認識(viññāṇañcāyatanasukhumasaccasaññīyeva)を持つ者となる。このように、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が生じ、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が消滅する。これもまた、一つの実践(sikkhā)である」と尊師は説かれた。
‘‘Puna caparaṃ, poṭṭhapāda, bhikkhu sabbaso viññāṇañcāyatanaṃ samatikkamma ‘natthi kiñcī’ti ākiñcaññāyatanaṃ upasampajja viharati. Tassa yā purimā viññāṇañcāyatanasukhumasaccasaññā, sā nirujjhati. Ākiñcaññāyatanasukhumasaccasaññā tasmiṃ samaye hoti, ākiñcaññāyatanasukhumasaccasaññīyeva tasmiṃ samaye hoti. Evampi sikkhā ekā saññā uppajjati, sikkhā ekā saññā nirujjhati. Ayampi sikkhā’’ti bhagavā avoca.
「さらにまた、ポータパーダよ。比丘は、一切の識無辺処(viññāṇañcāyatana)を越え、『何ものもない(natthi kiñci)』という無所有処(ākiñcaññāyatana)に入って住する。その、以前の識無辺処の楽・安楽・認識(viññāṇañcāyatanasukhumasaccasaññā)は消滅する。無所有処の楽・安楽・認識(ākiñcaññāyatanasukhumasaccasaññā)がその時に生じ、その時に無所有処の楽・安楽・認識(ākiñcaññāyatanasukhumasaccasaññīyeva)を持つ者となる。このように、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が生じ、一つの実践(sikkhā)から一つの認識(saññā)が消滅する。これもまた、一つの実践(sikkhā)である」と尊師は説かれた。
413. Kā ca sikkhāti bhagavā avocāti katamā ca sā sikkhāti bhagavā vitthāretukamyatāpucchāvasena avoca. Atha yasmā adhisīlasikkhā adhicittasikkhā adhipaññāsikkhāti tisso sikkhā honti. Tasmā tā dassento bhagavā saññāya sahetukaṃ uppādanirodhaṃ dīpetuṃ buddhuppādato pabhuti tantidhammaṃ ṭhapento ‘‘idha poṭṭhapāda, tathāgato loke’’tiādimāha. Tattha adhisīlasikkhā adhicittasikkhāti dve eva sikkhā sarūpena āgatā, tatiyā pana ‘‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadāti kho poṭṭhapāda mayā ekaṃsiko dhammo desito’’ti ettha sammādiṭṭhisammāsaṅkappavasena pariyāpannattā āgatāti veditabbā. Kāmasaññāti pañcakāmaguṇikarāgopi asamuppannakāmacāropi . Tattha pañcakāmaguṇikarāgo anāgāmimaggena samugghātaṃ gacchati, asamuppannakāmacāro pana imasmiṃ ṭhāne vaṭṭati. Tasmā tassa yā purimā kāmasaññāti tassa paṭhamajjhānasamaṅgino yā pubbe uppannapubbāya kāmasaññāya sadisattā purimā kāmasaññāti vucceyya, sā nirujjhati, anuppannāva nuppajjatīti attho.
413. 「どのような修行か?」と世尊はおっしゃった。「どのような修行か?」と世尊がおっしゃったのは、詳しく説明したいという願望からの問いかけによるものである。ところで、戒学、定学、慧学という三つの修行があるので、それを以下に示すために、世尊は認識とともに原因のある発生と消失を示すために、仏の出現以来、その教えを確立し、「ここでプッパダよ、如来が世に現れる」と言った。ここで戒学、定学とは、二つの修行がそのまま現れている。三番目の「これは苦の消滅に至る道である」とは、プッパダよ、私が断言して説いた法である、という中で、正見、正思惟によって包含されて現れていると知るべきである。欲の認識とは、五つの欲の対象への執着、あるいはまだ発生していない欲の経験である。ここで五つの欲の対象への執着は、不還向の道によって根絶される。まだ発生していない欲の経験は、この場所でとどまる。ゆえに、その以前の欲の認識とは、初禅に同期した、以前に発生したことのある欲の認識に似ていることから、以前の欲の認識と呼ばれる。それは消滅し、まだ発生していないものが発生しない、という意味である。
Vivekajapītisukhasukhumasaccasaññīyeva tasmiṃ samaye hotīti tasmiṃ paṭhamajjhānasamaye vivekajapītisukhasaṅkhātā sukhumasaññā saccā hoti, bhūtā hotīti attho. Atha vā kāmacchandādioḷārikaṅgappahānavasena sukhumā ca sā bhūtatāya saccā ca saññāti sukhumasaccasaññā, vivekajehi pītisukhehi sampayuttā sukhumasaccasaññāti vivekajapītisukhasukhumasaccasaññā sā assa atthīti vivekajapītisukhasukhumasaccasaññīti evamettha attho daṭṭhabbo. Esa nayo sabbattha. Evampi sikkhāti ettha yasmā paṭhamajjhānaṃ samāpajjanto adhiṭṭhahanto, vuṭṭhahanto ca sikkhati, tasmā taṃ evaṃ sikkhitabbato sikkhāti vuccati. Tenapi sikkhāsaṅkhātena paṭhamajjhānena evaṃ ekā vivekajapītisukhasukhumasaccasaññā uppajjati. Evaṃ ekā kāmasaññā nirujjhatīti attho. Ayaṃ sikkhāti bhagavā avocāti ayaṃ paṭhamajjhānasaṅkhātā ekā sikkhāti, bhagavā āha. Etenupāyena sabbattha attho daṭṭhabbo.
その時、分別によって生じる喜びの楽しさ、その微細な認識だけがあるのであって、その初禅の時、分別によって生じる喜びの楽しさという微細な認識が真実である、現実に存在する、という意味である。あるいは、欲愛などの粗大なものを捨てることによって、微細であり、真実であることによって、認識される、すなわち微細な認識である。分別によって生じる喜びの楽しさと結びついた微細な認識、すなわち分別によって生じる喜びの楽しさという微細な認識を持つ、という意味である。このように解釈すべきである。これはすべての箇所に当てはまる。このように修行する、というのは、初禅に入り、それを保持し、そこから抜け出す時に修行するからである。だから、そのように修行すべきである、という意味である。その修行という初禅によって、このように一つの分別によって生じる喜びの楽しさという微細な認識が生じる。このように一つの欲愛の認識が滅する、という意味である。この修行である、と世尊は言われた。すなわち、この初禅という一つの修行である、と世尊は言われた。このようにして、すべての箇所の意味を解釈すべきである。
Yasmā pana aṭṭhamasamāpattiyā aṅgato sammasanaṃ buddhānaṃyeva hoti, sāvakesu sāriputtasadisānampi natthi, kalāpato sammasanaṃyeva pana sāvakānaṃ hoti, idañca ‘‘saññā saññā’’ti, evaṃ aṅgato sammasanaṃ uddhaṭaṃ. Tasmā ākiñcaññāyatanaparamaṃyeva saññaṃ dassetvā puna tadeva saññagganti dassetuṃ ‘‘yato kho poṭṭhapāda…pe… saññaggaṃ phusatī’’ti āha.
しかし、八つの境地(八背捨定)における要素ごとの考察は、仏陀にのみ可能なことであり、舎利弗(しゃりほつ)のような弟子にすら存在しない。ところが、要素ごとの考察、すなわち「認識、認識」というように、要素ごとの考察は、弟子たちにも存在する。したがって、無所有処(むしょゆしょ)を最高の認識として示してから、再びそれが認識の最高峰であることを示すために、「ポータパーダよ、いつ…(中略)…認識の最高峰に達する」と言われたのである。
413. Tatthāti tassaṃ uparidesanāyaṃ. Sammādiṭṭhisammāsaṅkappavasena pariyāpannattā āgatāti sabhāvato upakārato ca paññākkhandhe pariyāpannattā saṅgahitattā tatiyā adhipaññāsikkhā sammādiṭṭhisammāsaṅkappavasena āgatā. Tathā hi vuttaṃ ‘‘yā cāvuso visākha sammādiṭṭhi, yo ca sammāsaṅkappo, ime dhammā paññākkhandhe saṅgahitā’’ti (ma. ni. 1.462) kāmañcettha vuttanayena tissopi sikkhā āgatā eva, tathāpi adhicittasikkhāya eva abhisaññānirodho dassito, itarā tassa sambhārabhāvena ānītā.
413. タット(そこ)とは、上記の教えにおいてである。正しい見解と正しい考えによって、含まれるようになった、ということは、本質的に、そして助けとなる観点から、知恵の集まり(パンニャー・スカンダ)に含まれ、第三の学習(アディパンニャー・シッハー)が正しい見解と正しい考えによってもたらされたということである。なぜなら、「ああ、友よ、ヴィーサーカ、正しい見解とは何か、正しい考えとは何か、これらの法は知恵の集まりに含まれる」と(マッジマ・ニカーヤ 1.462)言われている。ここでは、この方法で、三つの学習も含まれるが、それでも、より高い集中(アディチッタ・シッハー)においてのみ、認識の消滅が示され、他のものはその準備として導かれている。
Pañcakāmaguṇikarāgoti pañcakāmakoṭṭhāse ārabbha uppajjanakarāgo. Asamuppannakāmacāroti vattamānuppannatāvasena asamuppanno yo koci kāmacāro yā kāci lobhuppatti. Purimo visayavasena niyamitattā kāmaguṇārammaṇova lobho daṭṭhabbo, itaro pana jhānanikantibhavarāgādippabhedo sabbopi lobhacāro kāmanaṭṭhena kāmesu pavattanato. Sabbepi hi tebhūmakā dhammā kāmanīyaṭṭhena kāmāti. Ubhayesampi kāmasaññātināmatā sahacaraṇañāyenāti ‘‘kāmasaññā’’ti paduddhāraṃ katvā tadubhayaṃ niddiṭṭhaṃ.
パンチャ・カーマ・グナ・カ・ラーガ(五つの感覚的欲望への愛着)とは、五つの感覚的欲望の領域において生じる愛着である。アサムッパンナ・カーマ・チャーラ(未だ生じていない欲望の行動)とは、現在生じていないことの観点から、未だ生じていない、どんな欲望の行動、どんな執着の生起であるかということである。前のものは、対象によって限定されているため、感覚的欲望の対象のみへの執着と見なされるべきである。後のものは、禅定の欲望、輪廻の欲望など、あらゆる執着の行動が、欲望という名で、欲望において生じるからである。なぜなら、三界のすべての法は、欲望すべきものという観点から、欲望(カーマ)だからである。両方とも「欲望」という認識を持つこと、そして「欲望の認識」という名前を持つのは、それらが常に共にあるからである。だから「欲望の認識」という言葉が抜き出され、その両方が示されている。
**‘‘Tatthā’’**tiādi asamuppannakāmacārato pañcakāmaguṇikarāgassa visesadassanaṃ. Kāmaṃ pañcakāmaguṇikarāgopi asamuppanno eva maggena samugghāṭīyati, tasmiṃ pana samugghāṭitepi na sabbo rāgo samugghāṭaṃ gacchati, tasmā pañcakāmaguṇikarāgaggahaṇena na itarassa sabbassa rāgassa gahaṇaṃ hotīti ubhayasādhāraṇena pariyāyena ubhayaṃ saṅgahetvā dassetuṃ pāḷiyaṃ kāmasaññāggahaṇaṃ katanti tadubhayaṃ sarūpato visesato ca dassetvā sabbasaṅgāhikabhāvato ‘‘asamuppannakāmacāro **pana imasmiṃ ṭhāne vaṭṭatī’’**ti vuttaṃ.
「そこで」と、未だ生じていない欲望の行動と、五つの感覚的欲望への愛着との違いを示している。五つの感覚的欲望への愛着も、道によって根絶されるが、未だ生じていないものである。しかし、それが根絶されても、すべての愛着が根絶されるわけではない。だから、五つの感覚的欲望への愛着という言葉によって、他のすべての愛着が捉えられるわけではない。だから、両方に共通する言葉で、両方を捉えて示すために、経典では「欲望の認識」という言葉が使われている。その両方を、その性質と区別とを示して、すべてを包括する性質から、「未だ生じていない欲望の行動は、この場所で存在する」と述べられている。
Sadisattāti kāmasaññādibhāvena samānattā, etena pāḷiyaṃ ‘‘purimā’’ti sadisakappanāvasena vuttanti dasseti. Anāgatā hi idha ‘‘nirujjhatī’’ti vuttā anuppādassa adhippetattā, tenāha **‘‘anuppannāva nuppajjatī’’**ti.
サディサッタ(類似性)とは、欲望の認識などとの類似性である。これにより、経典では「前の」と、類似性の観点から述べられていることが示されている。ここでは「滅する」と述べられているものは、生じないことを意味しているため、「生じないものが、生じるのか」と。
Nīvaraṇavivekato jātattā vivekajehi paṭhamajjhānapītisukhehi saha akkhātabbā, taṃkoṭṭhāsikā vāti vivekajaṃ pītisukhasaṅkhātā. Nānattasaññāpaṭighasaññāhi nipuṇatāya sukhumabhūtatāya sukhumasaññā bhūtā sukhumabhāvena, paramatthabhāvena aviparītasabhāvā. Jhānaṃ taṃsampayuttadhammānaṃ bhāvanāsiddhā saṇhasukhumatā nīvaraṇavikkhambhanavasena viññāyatīti āha **‘‘kāmacchandādioḷārikaṅgappahānavasena sukhumā’’**ti. Bhūtatāyāti vijjamānatāya. Sabbatthāti sabbavāresu.
煩悩の離散から生じるため、離散から生じる初禅の喜悦と共に語ることはできない。タムコッタシカー(その断片)とは、離散から生じる喜悦と幸福のことである。ナーナッタ・サンニャー・パティガー・サンニャー(多様な認識と抵抗の認識)とは、微細な性質、微細な状態、微細な認識となった、微細な性質、究極の性質、変わらない性質である。禅定は、それに伴う法々の実践によって、優しく微細なものとなり、煩悩の抑圧によって知覚される。だから「欲望の欲望などといった粗大な要素の放棄によって、微細なものとなる」と述べている。ブータター(存在)とは、存在することである。サッバッティ(すべてにおいて)とは、すべての箇所で。
Samāpajjanādhiṭṭhānāni viya vuṭṭhānaṃ jhāne pariyāpannampi hoti yathā taṃ dhammānaṃ bhaṅgakkhaṇo dhammesu, na āvajjanapaccavekkhaṇānīti **‘‘paṭhamajjhānaṃ samāpajjanto adhiṭṭhahanto vuṭṭhahanto ca sikkhatī’’**ti vuttaṃ, na ‘‘āvajjanto paccavekkhanto’’ti. Tanti paṭhamajjhānaṃ. Tenāti hetumhi karaṇavacanaṃ, tasmā paṭhamajjhānena hetubhūtenāti attho. Hetubhāvo cettha jhānassa yathāvuttasaññāya uppattiyā sahajātādipaccayabhāvo kāmasaññāya nirodhassa upanissayatāva, tañca kho suttantapariyāyena. Tathā ceva saṃvaṇṇitaṃ ‘‘tathārūpāya paṭipattiyā vinā abhāvato’’ti. Etenupāyenāti yvāyaṃ paṭhamajjhānatappaṭipakkhasaññāvasena ‘‘sikkhā ekā saññā uppajjati, sikkhā ekā saññā nirujjhatī’’ti ettha attho vutto, etena nayena. Sabbatthāti sabbavāresu.
定への傾倒のように、立ち上がることも、禅定に含まれる。例えば、法々の滅する瞬間は、法々にあるのであり、注意や反省ではない。「初禅を、定に入り、傾倒し、立ち上がることを学ぶ」と述べられている。注意したり、反省したりすることではない。タン(それ)とは、初禅である。テナ(それで)とは、原因を示す言葉である。だから、初禅を原因として、という意味である。ここでは、原因であるということは、そのように述べられた認識が生じることの、共存やその他の条件との関係であり、欲望の認識の消滅への依存である。それは経典の解釈による。「そのような実践なしには存在しないから」と。この方法で、すなわち、初禅と、その対立する認識の観点から、「一つの戒律、一つの認識が生じ、一つの戒律、一つの認識が滅する」と、ここでは意味が語られている。すべてにおいて、とは、すべての箇所で。
414. ‘‘Yato kho, poṭṭhapāda, bhikkhu idha sakasaññī hoti, so tato amutra tato amutra anupubbena saññaggaṃ phusati. Tassa saññagge ṭhitassa evaṃ hoti – ‘cetayamānassa me pāpiyo, acetayamānassa me seyyo. Ahañceva kho pana ceteyyaṃ, abhisaṅkhareyyaṃ, imā ca me saññā nirujjheyyuṃ, aññā ca oḷārikā saññā uppajjeyyuṃ; yaṃnūnāhaṃ na ceva ceteyyaṃ na ca abhisaṅkhareyya’nti. So na ceva ceteti, na ca abhisaṅkharoti. Tassa acetayato anabhisaṅkharoto tā ceva saññā nirujjhanti, aññā ca oḷārikā saññā na uppajjanti. So nirodhaṃ phusati. Evaṃ kho, poṭṭhapāda, anupubbābhisaññānirodha-sampajāna-samāpatti hoti.
414. 「ポータパーダよ、比丘がここで自己の認識(sakasaññī)を持つとき、そこから、そこから次第に認識の極点(saññagga)に達する。認識の極点に留まっている者は、『作り出す(cetayamānassa)私には悪い(pāpiyo)、作り出さない(acetayamānassa)私には良い(seyyo)。もし私が作り出す(ceteyyaṃ)ならば、作り上げる(abhisaṅkhareyyaṃ)ならば、これらの認識(saññā)は消滅し、他のより粗大な認識(aññā ca oḷārikā saññā)が生じるだろう。ならば、私は作り出さず、作り上げない(na ceva ceteyyaṃ na ca abhisaṅkhareyya)でおこう』と思う。彼は作り出さず、作り上げない。彼が作り出さず、作り上げないとき、これらの認識(tā ceva saññā)は消滅し、他のより粗大な認識(aññā ca oḷārikā saññā)は生じない。彼は止滅(nirodha)に達する。ポータパーダよ、このようにして、次第なる認識の止滅(anupubbābhisaññānirodha)を伴う明晰なる入定(sampajāna-samāpatti)が生じるのである。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, poṭṭhapāda, api nu te ito pubbe evarūpā anupubbābhisaññānirodha-sampajāna-samāpatti sutapubbā’’ti? ‘‘No hetaṃ, bhante. Evaṃ kho ahaṃ , bhante, bhagavato bhāsitaṃ ājānāmi – ‘yato kho, poṭṭhapāda, bhikkhu idha sakasaññī hoti, so tato amutra tato amutra anupubbena saññaggaṃ phusati, tassa saññagge ṭhitassa evaṃ hoti – ‘‘cetayamānassa me pāpiyo, acetayamānassa me seyyo. Ahañceva kho pana ceteyyaṃ abhisaṅkhareyyaṃ, imā ca me saññā nirujjheyyuṃ, aññā ca oḷārikā saññā uppajjeyyuṃ; yaṃnūnāhaṃ na ceva ceteyyaṃ, na ca abhisaṅkhareyya’’nti. So na ceva ceteti, na cābhisaṅkharoti, tassa acetayato anabhisaṅkharoto tā ceva saññā nirujjhanti, aññā ca oḷārikā saññā na uppajjanti . So nirodhaṃ phusati. Evaṃ kho, poṭṭhapāda, anupubbābhisaññānirodha-sampajāna-samāpatti hotī’’’ti. ‘‘Evaṃ, poṭṭhapādā’’ti.
「ポータパーダよ、どう思うか。これより以前に、あなたはこのよう(evrūpā)な次第なる認識の止滅を伴う明晰なる入定(anupubbābhisaññānirodha-sampajāna-samāpatti)を聞いたことがあるかね?」 「いいえ、尊師(bhante)。尊師(bhante)のお言葉をこのように理解します。『ポータパーダよ、比丘がここで自己の認識(sakasaññī)を持つとき、そこから、そこから次第に認識の極点(saññagga)に達する。認識の極点に留まっている者は、『作り出す(cetayamānassa)私には悪い(pāpiyo)、作り出さない(acetayamānassa)私には良い(seyyo)。もし私が作り出す(ceteyyaṃ)ならば、作り上げる(abhisaṅkhareyyaṃ)ならば、これらの認識(saññā)は消滅し、他のより粗大な認識(aññā ca oḷārikā saññā)が生じるだろう。ならば、私は作り出さず、作り上げない(na ceva ceteyyaṃ, na ca abhisaṅkhareyya)でおこう』と思う。彼は作り出さず、作り上げない(na ceva ceteti, na cābhisaṅkharoti)。彼が作り出さず、作り上げないとき、これらの認識(tā ceva saññā)は消滅し、他のより粗大な認識(aññā ca oḷārikā saññā)は生じない(na uppajjanti)。彼は止滅(nirodha)に達する。ポータパーダよ、このようにして、次第なる認識の止滅(anupubbābhisaññānirodha)を伴う明晰なる入定(sampajāna-samāpatti)が生じるのである。』」 「その通りです、ポータパーダ」
414. Tattha yato kho poṭṭhapāda bhikkhūti yo nāma poṭṭhapāda bhikkhu. Idha sakasaññī hotīti idha sāsane sakasaññī hoti, ayameva vā pāṭho, attano paṭhamajjhānasaññāya saññavā hotīti attho. So tato amutra tato amutrāti so bhikkhu tato paṭhamajjhānato amutra dutiyajjhāne, tatopi amutra tatiyajjhāneti evaṃ tāya tāya jhānasaññāya sakasaññī sakasaññī hutvā anupubbena saññaggaṃ phusati. Saññagganti ākiñcaññāyatanaṃ vuccati. Kasmā? Lokiyānaṃ kiccakārakasamāpattīnaṃ aggattā. Ākiñcaññāyatanasamāpattiyañhi ṭhatvā nevasaññānāsaññāyatanampi nirodhampi samāpajjanti. Iti sā lokiyānaṃ kiccakārakasamāpattīnaṃ aggattā saññagganti vuccati, taṃ phusati pāpuṇātīti attho.
414. その中で、「ポータパーダよ、いつ修行僧が」とは、ポータパーダという修行僧のことである。「ここで、自己の認識を持つ」とは、ここで、教えの中で、自己の認識を持つ、という意味である。あるいは、自己の初禅の認識を持つ、という意味である。「彼はそこから、さらにそこへ」とは、その修行僧は、初禅から第二禅へ、そこから第三禅へと、このようにそれぞれの禅の認識によって、自己の認識を持ち、自己の認識を持つ者となって、順次に認識の最高峰に達する。「認識の最高峰」とは、無所有処のことである。なぜなら、世俗的な活動を可能にする境地の最高だからである。無所有処の境地にとどまってから、非想非非想処(ひそうひひそうしょ)や滅尽定(めつじんじょう)をも境地として得ることができる。このように、世俗的な活動を可能にする境地の最高であることから、認識の最高峰と呼ばれ、それに達する、すなわち得る、という意味である。
Idāni abhisaññānirodhaṃ dassetuṃ **‘‘tassa saññagge ṭhitassā’’**tiādimāha. Tattha ceteyyaṃ, abhisaṅkhareyyanti padadvaye ca jhānaṃ samāpajjanto ceteti nāma, punappunaṃ kappetīti attho. Uparisamāpattiatthāya nikantiṃ kurumāno abhisaṅkharoti nāma. Imā ca me saññā nirujjheyyunti imā ākiñcaññāyatanasaññā nirujjheyyuṃ. Aññā ca oḷārikāti aññā ca oḷārikā bhavaṅgasaññā uppajjeyyuṃ. So na ceva ceteti na abhisaṅkharotīti ettha kāmaṃ cesa cetentova na ceteti, abhisaṅkharontova nābhisaṅkharoti. Imassa bhikkhuno ākiñcaññāyatanato vuṭṭhāya nevasaññānāsaññāyatanaṃ samāpajjitvā ‘‘ekaṃ dve cittavāre ṭhassāmī’’ti ābhogasamannāhāro natthi. Uparinirodhasamāpattatthāya eva pana ābhogasamannāhāro atthi, svāyamattho puttagharācikkhaṇena dīpetabbo.
次に、想起の滅尽(ねはん)を示すために、「その認識の最高峰にとどまる者の…」と言われた。その中で、「彼は意図する、あるいは、組み立てる」という二つの言葉では、禅に入りながら意図する、すなわち、繰り返し工夫する、という意味である。さらに上の境地を得ようとして、願うことを組み立てる、という意味である。「これらの認識が滅するならば」とは、これらの無所有処の認識が滅するならば、ということである。「他の粗大なものが生じる」とは、他の粗大な、流れる心の認識が生じる、ということである。「彼は意図せず、また組み立てない」とは、彼は意図しているときには意図せず、組み立てているときには組み立てない。この修行僧は、無所有処から抜け出して、非想非非想処に入り、「一時、二時、三時、あるいはそれ以上とどまろう」という意欲的な努力はない。しかし、さらに上の滅尽を得るための努力はある。これは、子供の家を指し示すことによって示すべきである。
Pitugharamajjhena kira gantvā pacchābhāge puttassa gharaṃ hoti, tato paṇītaṃ bhojanaṃ ādāya āsanasālaṃ āgataṃ daharaṃ thero – ‘‘manāpo piṇḍapāto kuto ābhato’’ti pucchi. So ‘‘asukassa gharato’’ti laddhagharameva ācikkhi. Yena panassa pitugharamajjhena gatopi āgatopi tattha ābhogopi natthi. Tattha āsanasālā viya ākiñcaññāyatanasamāpatti daṭṭhabbā, pitugehaṃ viya nevasaññānāsaññāyatanasamāpatti, puttagehaṃ viya nirodhasamāpatti, āsanasālāya ṭhatvā pitugharaṃ amanasikaritvā puttagharācikkhaṇaṃ viya ākiñcaññāyatanato vuṭṭhāya nevasaññānāsaññāyatanaṃ samāpajjitvā ‘‘ekaṃ dve cittavāre ṭhassāmī’’ti pitugharaṃ amanasikaritvāva uparinirodhasamāpattatthāya manasikāro, evamesa cetentova na ceteti, abhisaṅkharontova nābhisaṅkharoti. Tā ceva saññāti tā jhānasaññā nirujjhanti. Aññā cāti aññā ca oḷārikā bhavaṅgasaññā nuppajjanti. So nirodhaṃ phusatīti so evaṃ paṭipanno bhikkhu saññāvedayitanirodhaṃ phusati vindati paṭilabhati.
父の家を通って行き、その奥に子供の家がある。そこから、より優れた食べ物を持って、休憩所に来た若い修行僧に――「美味しい食事はどこから来たのですか」と尋ねた。彼は、「〇〇の家からです」と、家を教えた。しかし、父の家を通って行っても、また帰ってきても、そこへの配慮はない。休憩所のように無所有処の境地を、父の家のように非想非非想処の境地を、子供の家のように滅尽定を、休憩所にいて父の家を気にかけずに子供の家を指し示すように、無所有処から抜け出して非想非非想処に入り、「一時、二時、三時、あるいはそれ以上とどまろう」と、父の家を気にかけないまま、さらに上の滅尽を得ようとする努力、このように、彼は意図しているときには意図せず、組み立てているときには組み立てない。それらの認識、すなわち禅の認識が滅する。他の、すなわち他の粗大な、流れる心の認識が生じる。彼は滅尽に達する。このように実践する修行僧は、認識・受(じゅ)・滅尽に達する、得る、手に入れる、という意味である。
Anupubbābhisaññānirodhasampajānasamāpattinti ettha abhīti upasaggamattaṃ, sampajānapadaṃ nirodhapadena antarikaṃ katvā vuttaṃ. Anupaṭipāṭiyā sampajānasaññānirodhasamāpattīti ayaṃ panetthattho. Tatrāpi sampajānasaññānirodhasamāpattīti sampajānantassa ante saññā nirodhasamāpatti sampajānantassa vā paṇḍitassa bhikkhuno saññānirodhasamāpattīti ayaṃ visesattho.
順次、想起の滅尽に、そして明晰に認識しながら入る境地、ここで、「深遠」とは、強調の接頭辞である。「明晰に認識しながら入る」という言葉を、「滅尽」という言葉の間に挟んで言われた。順序立てて、明晰に認識しながら入る滅尽の境地、これがその意味である。その中でも、「明晰に認識しながら入る滅尽の境地」とは、明晰に認識している者の終わりに、認識が滅する境地、すなわち、明晰に認識している賢い修行僧の認識が滅する境地、これが特別な意味である。
Idāni idha ṭhatvā nirodhasamāpattikathā kathetabbā. Sā panesā sabbākārena visuddhimagge paññābhāvanānisaṃsādhikāre kathitā, tasmā tattha kathitatova gahetabbā.
次に、ここで、滅尽定についての教えを説くべきである。それは、清浄道論(しょうじょうどうろん)の智慧の開発の功徳の項目で説かれているので、そこで説かれている通りに理解すべきである。
Evaṃ bhagavā poṭṭhapādassa paribbājakassa nirodhakathaṃ kathetvā – atha naṃ tādisāya kathāya aññattha abhāvaṃ paṭijānāpetuṃ ‘‘taṃ kiṃ maññasī’’tiādimāha. Paribbājakopi ‘‘bhagavā ajja tumhākaṃ kathaṃ ṭhapetvā na mayā evarūpā kathā sutapubbā’’ti paṭijānanto, ‘‘no hetaṃ bhante’’ti vatvā puna sakkaccaṃ bhagavato kathāya uggahitabhāvaṃ dassento ‘‘evaṃ kho ahaṃ bhante’’tiādimāha. Athassa bhagavā ‘‘suuggahitaṃ tayā’’ti anujānanto ‘‘evaṃ poṭṭhapādā’’ti āha.
このように、世尊はポータパーダという外道の修行者に滅尽について説いた後――そして、彼にそのような教えの他に、無(む)があることを認めさせるために、「どう思いますか」と言われた。外道の修行者も、「世尊よ、今日、あなたの教えはさておき、私にこのような教えは聞いたことがありません」と認めながら、「いいえ、そうではありません、尊師」と言って、再び世尊の教えを熱心に理解していることを示して、「このように、尊師」と言われた。すると世尊は、「よく理解しましたね」と許可しながら、「ポータパーダよ、このように」と言われた。
414. Yasmā panettha samāpattivasena taṃtaṃsaññānaṃ uppādanirodhe vuccamāne aṅgavasena so vuttoti āha **‘‘yasmā panā’’**tiādi. **‘‘Aṅgato sammasana’’**nti anupadadhammavipassanāya lakkhaṇavacanaṃ. Anupadadhammavipassanañhi karonto samāpattiṃ patvā aṅgato sammasanaṃ karoti, na ca saññā samāpattiyā kiñci aṅgaṃ hoti. Vuttañca **‘‘idañca saññā saññāti evaṃ aṅgato sammasanaṃ uddhaṭa’’**nti. Aṅgatoti vā avayavatoti attho, anupadadhammatoti vuttaṃ hoti. Tadevāti ākiñcaññāyatanameva.
414. このような専念によって、その専念であると知られることの生滅について説かれるとき、「専念(saññā)によってである」と(専念が)言われるのである。すなわち「専念(saññā)によってである」という(言葉)から始まるのである。 「専念(saññā)の要素(aṅga)によって観照すること」とは、連続する諸法(anupada-dhamma)を観察する(vipassanā)ための特徴(lakkhana)の言葉である。 連続する諸法(anupada-dhamma)を観察(vipassanā)する者は、専念(samāpatti)に入って、専念(saññā)の要素(aṅga)によって観察するのである。しかし、専念(saññā)は専念(samāpatti)のいかなる要素(aṅga)でもない。 「このように、専念(saññā)を専念(saññā)として、要素(aṅga)によって観察するところから取り出された」とも言われている。 「専念(saññā)の要素(aṅga)によって」とは、すなわち「部分(avayava)によって」という意味である。すなわち「連続する諸法(anupada-dhamma)」と(言ったこと)と同じである。すなわち「それ(専念)である」とは、「無所得処(ākiñcaññāyatana)」のことである。
Yato khoti paccatte nissakkavacananti āha **‘‘yo nāmā’’**ti yathā ‘‘ādimhī’’ti etasmiṃ atthe ‘‘ādito’’ti vuccati itaravibhattitopi to-saddassa labbhanato. Sakasmiṃ attanā adhigate saññā sakasaññā, sā etassa atthīti sakasaññī, tenāha **‘‘attano paṭhamajjhānasaññāya saññavā’’**ti. Sakasaññīti cettha upari vuccamānanirodhapādakatāya sātisayāya jhānasaññāya atthibhāvajotako ī-kāro daṭṭhabbo, tenevāha **‘‘anupubbena saññaggaṃ phusatī’’**tiādi. Tasmā tattha tattha sakasaññitāggahaṇena tasmiṃ tasmiṃ jhāne sabbaso suciṇṇavasībhāvo dīpitoti veditabbaṃ.
「〜からである」(yato kho)という言葉は、「〜から離れて(paccatte)」という(意味)を(表す)のである。 「〜である」(yathā)は、「はじめに(ādi)」という(言葉)が「はじめ(ādi-to)」という(意味)で(使われる)ように、「〜である」(yathā)とも(解釈できる)のである。それは、他の格(vibhatti)からも「〜から」(to)という語(語尾)を得ることができるからである。 「自己の専念(saññā)」とは、自己(attanā)によって得られた専念(saññā)のことである。その専念(saññā)がこの(人)に(備わっている)のである。だから「自己の専念(saññā)を持つ者」と(言ったのである)。 「自己の専念(saññā)を持つ者」とは、ここで、後に説かれる滅尽定(nirodha)を生じさせる原因である(pādakatāya)、その専念(saññā)の力(sātisaya)を、その存在(atthibhāva)を示すために「ī」の音(ī-kāro)で(表される)と理解すべきである。だから「次第に専念(saññā)の頂点(agga)に達する」と(言ったのである)。 それゆえ、そこで、そこで「自己の専念(saññā)を持つ者」と(取る)ことによって、そのそれぞれの禅定(jhāna)において完全に修習された熟達(vasībhāva)であることが示されていると理解すべきである。
Lokiyānanti niddhāraṇe sāmivacanaṃ, sāmiatthe eva vā. Yadaggena hi taṃ tesu seṭṭhaṃ, tadaggena tesampi seṭṭhanti. ‘‘Lokiyāna’’nti visesanaṃ lokuttarasamāpattīhi tassa aseṭṭhabhāvato. **‘‘Kiccakārakasamāpattīna’’**nti visesanaṃ akiccakārakasamāpattito tassa aseṭṭhabhāvato. Akiccakārakatā cassā paṭusaññākiccābhāvavacanato viññāyati. Yatheva hi tattha saññā, evaṃ phassādayo pīti. Yadaggena hi tattha saṅkhārāvasesasukhumabhāvappattiyā pakativipassakānaṃ sammasituṃ asakkuṇeyyarūpena ṭhitā, tadaggena heṭṭhimasamāpattidhammā viya paṭukiccakaraṇasamatthāpi na hontīti. Svāyamattho paramatthamañjusāyaṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāyaṃ āruppakathāyaṃ (visuddhi. ṭī. 1.286) savisesaṃ vutto, tasmā tattha vuttanayena veditabbo. Keci pana ‘‘yathā heṭṭhimā heṭṭhimā samāpattiyo uparimānaṃ uparimānaṃ adhiṭṭhānakiccaṃ sādhenti, na evaṃ nevasaññānāsaññāyatanasamāpatti kassacipi adhiṭṭhānakiccaṃ sādheti, tasmā sā akiccakārikā, itarā kiccakārikā vuttā’’ti vadanti, tadayuttaṃ tassāpi vipassanācittaparidamanādīnaṃ adhiṭṭhānakiccasādhanato. Tasmā purimoyeva attho yutto.
「世間的な(lokiyānaṃ)」とは、識別(niddhāraṇa)における「〜とともに(sāmi)」という(意味)である。あるいは、「〜の主(sāmi)」という意味である。その(専念)がそれらのうちで最も優れている(yā adagena tesu seṭṭhaṃ)なら、それ(専念)がそれらのうちで最も優れている(tadaggena tesampi seṭṭhaṃ)のである。 「世間的な(lokiyānaṃ)」という限定語は、出世間的な専念(lokuttara-samāpatti)と比較して、それ(専念)が最も優れているわけではない(aseṭṭhabhāva)からである。 「務めを果たす専念(kiccakāraka-samāpattīnaṃ)」という限定語は、務めを果たすことのない専念(akiccakāraka-samāpatti)と比較して、それ(専念)が最も優れているわけではない(aseṭṭhabhāva)からである。 その務めを果たすことのない性質(akiccakāraka-tā)は、専念(paṭu-saññā)の務め(kicca)がないことから(viññāyati)理解される。 すなわち、そこ(世間的な専念)で専念(saññā)があるように、そして、接触(phassa)など、喜(pīti)もある。 すなわち、その(世間的な専念)は、これらの(出世間的な専念)のように、それらの(出世間的な専念)の(根本的な)性質(pakati)の観察(vipassanā)をする者にとって観察することができないような形(rūpa)で存在している。 しかし、それ(世間的な専念)は、下の専念(heṭṭhimasamāpatti)の法(dhamma)のように、それを認識する(paṭu-kicca-karaṇa)能力も持っていないのである。 この意味は、「無所得処(ākiñcaññāyatana)」の「無所有(āruppa)」についての説明において、『清浄道論(Visuddhimagga)の注釈(saṃvaṇṇanā)』で、詳細に説かれている。 それゆえ、そこで説かれている方法(nayena)で理解すべきである。 しかし、ある人々は、「下の(heṭṭhimā)禅定(samāpatti)は、上の(uparimānaṃ)禅定の務め(adhiṭṭhāna-kicca)を達成するが、それのように、非想非非想処(nevasaññānāsaññāyatana)の専念(samāpatti)はいかなる者の(kassacipi)務め(adhiṭṭhāna-kicca)も達成しない。それゆえ、それは務めを果たすことのない(akiccakārikā)ものであり、他の(専念)は務めを果たすもの(kiccakārikā)と言われた」と主張する。 それは誤りである。なぜなら、それ(非想非非想処の専念)も、観察(vipassanā)の心の鎮静(citta-paridamana)などの務め(adhiṭṭhāna-kicca)を達成するからである。 それゆえ、前の(解釈)こそが正しい。
Pakappetīti saṃvidahati. Jhānaṃ samāpajjanto hi jhānasukhaṃ attani saṃvidahati nāma. Abhisaṅkharotīti āyūhati, sampiṇḍetīti attho. Sampiṇḍanattho hi samudayaṭṭho. Yasmā nikantivasena cetanākiccassa matthakappatti, tasmā phalūpacārena kāraṇaṃ dassento **‘‘nikantiṃ kurumāno abhisaṅkharoti nāmā’’**ti vuttaṃ. Imā idāni me labbhamānā ākiñcaññāyatanasaññā nirujjheyyuṃ taṃsamatikkameneva uparijhānatthāya cetanābhisaṅkharaṇasambhavato. Aññāti ākiñcaññāyatanasaññāhi aññā. Tato thūlatarabhāvato oḷārikā. Kā pana tāti āha **‘‘bhavaṅgasaññā’’**ti. Ākiñcaññāyatanato vuṭṭhāya eva hi uparijhānatthāya cetanābhisaṅkharaṇāni bhaveyyuṃ, vuṭṭhānañca bhavaṅgavasena hoti. Yāva ca upari jhānasamāpajjanaṃ, tāva antarantarā bhavaṅgappavattīti āha **‘‘bhavaṅgasaññā uppajjeyyu’’**nti.
「作り出す」(pakappeti)とは、「生じさせる」(saṃvidahati)という意味である。 禅定(jhāna)に入ろうとする者は、禅定の喜び(jhāna-sukha)を自己のうちに生じさせるのである。 「作り上げる」(abhisaṅkharoti)とは、「努力する」(āyūhati)、「集める」(sampiṇḍeti)という意味である。 「集める」(sampiṇḍana)という意味は、「生起(samudaya)」の意味である。 「欲望(nikanti)」の性質(vasena)によって、意志(cetanā)の務め(kicca)の完了(matthaka-patti)があるので、結果(phala)の比喩(upacāra)によって原因(kāraṇa)を示すために、「欲望(nikanti)を作りながら、作り上げる(abhisaṅkharoti)のである」と言われたのである。 「これらの、今、私に得られている無所得処(ākiñcaññāyatana)の専念(saññā)が滅びてほしい」という(願い)は、それ(専念)を超えた(tamatikkama)ときに、さらに上の禅定(jhāna)のために意志(cetanā)をまとめ上げる(abhisaṅkharaṇa)ことが可能になる(sambhavato)からである。 「他の」(aññā)とは、無所得処(ākiñcaññāyatana)の専念(saññā)とは異なる(aññā)ものである。 「それよりも粗大な」(tato thūlatara-bhāvato)、「粗大(oḷārikā)」である。 「それは何か」と問えば、「刹那(bhavaṅga)の専念(saññā)」と(答える)。 無所得処(ākiñcaññāyatana)から出た(vuṭṭhāya)ときに、さらに上の禅定(jhāna)のために意志(cetanā)をまとめ上げる(abhisaṅkharaṇa)ことが可能になるのである。 そして、その(無所得処から)出ること(vuṭṭhāna)は、刹那(bhavaṅga)の性質(vasena)によって(起こる)のである。 さらに上の禅定(jhāna)に入るまで(yāva ca upari jhānasamāpajjanaṃ)、その間、しばしば刹那(bhavaṅga)が流れる(pravattī)のである。 それゆえ、「刹那(bhavaṅga)の専念(saññā)が生じるであろう」(uppajjeyyuṃ)と(言ったのである)。
Cetentovāti nevasaññānāsaññāyatanajjhānaṃ ekaṃ dve cittavāre samāpajjanto eva. Na ceteti tathā heṭṭhimajjhānesu viya vā pubbābhogābhāvato pubbābhogavasena hi jhānaṃ pakappento idha ‘‘cetetī’’ti vutto. Yasmā ‘‘ahametaṃ jhānaṃ nibbattemi upasampādemi samāpajjāmī’’ti evaṃ abhisaṅkharaṇaṃ tattha sālayasseva hoti, na anālayassa, tasmā ekaṃ cittakkhaṇikampi jhānaṃ pavattento tattha appahīnanikantikatāya abhisaṅkharonto evāti attho. Yasmā panassa tathā heṭṭhimajjhānesu viya vā tattha pubbābhogo natthi, tasmā **‘‘na abhisaṅkharotī’’**ti vuttaṃ. **‘‘Imassa bhikkhuno’’**tiādi vuttassevatthassa vivaraṇaṃ. **‘‘Svāyamattho’’**tiādinā tamevatthaṃ upamāya paṭipādeti.
「意志を持つ」(cetentova)とは、非想非非想処(nevasaññānāsaññāyatana)の禅定(jhāna)を、一、二回の心(cittavāra)で入る者(ekaṃ dve cittavāre samāpajjanto eva)のことである。 「意志を持たない」(na ceteti)とは、下の禅定(heṭṭhimajjhānesu)のように、あるいは、あらかじめの対象(pubbābhoga)がないからである。 あらかじめの対象(pubbābhoga)によって、禅定(jhāna)を作り上げようとする(pakappento)者を、ここで「意志を持つ」(cetetī)と(言った)。 「私はこの禅定(jhāna)を生み出し、完成させ、入ります」(ahametaṃ jhānaṃ nibbattemi upasampādemi samāpajjāmī)と、このようにまとめ上げること(abhisaṅkharaṇa)は、そこ(非想非非想処)で、基盤(ālaya)を持つ者(sālayasseva)にのみ起こるのであって、基盤(ālaya)を持たない者には起こらない。 それゆえ、一回の心の瞬間(cittakṣaṇam-pi)の禅定(jhāna)を修習する者も、そこ(非想非非想処)で、未だ除去されていない欲望(nikantī)の性質(vasena)から、作り上げている(abhisaṅkharonto)のである、という意味である。 しかし、それ(非想非非想処)は、下の禅定(heṭṭhimajjhānesu)のように、あらかじめの対象(pubbābhoga)がないから、「作り上げない」(na abhisaṅkharoti)と(言ったのである)。 「この比丘」(imassa bhikkhuno)という(言葉)から始まるのは、述べられたその意味を説明するものである。 「この意味」(svāyamattho)という(言葉)から始まるのは、それを、たとえ(upamāya)によって説明するものである。
Pacchābhāgeti pitugharassa pacchābhāge. Tato puttagharato. Laddhagharamevāti yato anena bhikkhā laddhā, tameva gharaṃ puttagehameva. Āsanasālā viya ākiñcaññāyatanasamāpatti tato pitugharaputtagharaṭṭhāniyānaṃ nevasaññānāsaññāyatananirodhasamāpattīnaṃ upagantabbato. Pitugharaṃ amanasikaritvāti pavisitvā samatikkantampi pitugharaṃ na manasi katvā. Puttagharasseva ācikkhanaṃ viya ekaṃ dve cittavāre samāpajjitabbampi nevasaññānāsaññāyatanaṃ na manasi katvā parato nirodhasamāpattiatthāya eva manasikāro. Evaṃ amanasikārasāmaññena, manasikārasāmaññena ca upamupameyyatā veditabbā ācikkhanenapi manasikārasseva jotitattā. Na hi manasikārena vinā ācikkhanaṃ sambhavati.
「後方の」(pacchābhāga)とは、父の家の後方(pitugharassa pacchābhāge)である。 それよりも、子供の家(puttaghara)から(遠い)。 「得た家( Laddhagharamevā)」( Laddhagharamevā)とは、この比丘が(財産を)得た家(laddhā)のことである。すなわち、子供の家(puttagehameva)のことである。 「休息所(āsanasālā)」のように、「無所得処(ākiñcaññāyatana)」の専念(samāpatti)は、それ(休息所)が、父の家(pitugharaputtagharaṭṭhāniyānaṃ)と子供の家(puttaghara)の地位(ṭhāniyānaṃ)にあるもの(nevasaññānāsaññāyatananirodhasamāpattīnaṃ)が到達すべき(upagantabbato)場所である。 「父の家を考慮せずに」(pitugharaṃ amanasikaritvāti)とは、入って、過ぎ去った(samātikkantampi)父の家(pitugharaṃ)を考慮せず(na manasi katvā)に。 「子供の家を告げる」(puttagharasseva ācikkhanaṃ)のように、一、二回の心(ekaṃ dve cittavāre)で入るべき(samāpajjitabbampi)非想非非想処(nevasaññānāyatana)を考慮せず(na manasi katvā)に、後で(parato)滅尽定(nirodhasamāpatti)のために(のみ)考慮する(eva manasikāro)のである。 このように、考慮しないこと(amanasikāra)の共通性(sāmaññena)によって、考慮すること(manasikāra)の共通性(sāmaññena)によって、たとえ(upamā)とたとえられるもの(upameyyatā)を理解すべきである。告げること(ācikkhanaṃ)によっても、考慮すること(manasikāra)のみが示されているからである。 なぜなら、考慮(manasikāra)なしには、告げること(ācikkhanaṃ)は可能ではないからである。
Tā jhānasaññāti tā ekaṃ dve cittavāre pavattā nevasaññānāsaññāyatanasaññā. Nirujjhantīti padeseneva nirujjhanti, pubbābhisaṅkhāravasena pana upari anuppādo. Yathā ca jhānasaññānaṃ, evaṃ itarasaññānaṃ pīti āha **‘‘aññā ca oḷārikā bhavaṅgasaññā nuppajjantī’’**ti, yathāparicchinnakālanti adhippāyo. So evaṃ paṭipanno bhikkhūti so evaṃ yathāvutte saññāgge ṭhito arahatte, anāgāmiphale vā patiṭṭhito bhikkhu dvīhi phalehi samannāgamo, tiṇṇaṃ saṅkhārānaṃ paṭippassaddhi, soḷasavidhā ñāṇacariyā, navavidhā samādhicariyāti imesaṃ vasena nirodhapaṭipādanapaṭipattiṃ paṭipanno. Phusatīti ettha phusanaṃ nāma vindanaṃ paṭiladdhīti āha **‘‘vindati paṭilabhatī’’**ti. Atthato pana yathāparicchinnakālaṃ cittacetasikānaṃ sabbaso appavatti eva.
「それらの禅定(saññā)」(tā jhānasaññā)とは、それらの、一、二回の心(ekaṃ dve cittavāre)で生じる非想非非想処(nevasaññānāsaññāyatana)の専念(saññā)のことである。 「滅びる」(nirujjhanti)とは、その場所(padeseneva)で滅びる(nirujjhanti)のである。しかし、あらかじめ(pubbā)作り上げられた(abhisaṅkhāra)性質(vasena)によっては、さらに上には生じない(uppādo)。 「そして、禅定(jhāna)の専念(saññā)のように」(yathā ca jhānasaññānaṃ)、「他の専念(itarasaññānaṃ)」も、喜(pīti)も、と(述べている)。 「そして、他の粗大な(aññā ca oḷārikā)刹那(bhavaṅga)の専念(saññā)が生じない」(nuppajjantī)と(言った)。「(それらの専念の)期限(yathāparicchinnakāla)において」というのが、意図( adhippāyo)である。 「このように実践する比丘」(so evaṃ paṭipanno bhikkhū)とは、このように、述べられた専念(saññāgga)の頂点(ṭhito)にいる、阿羅漢(arahatta)の果(hetu)において、あるいは、不還(anāgāmiphale)の果において、確立(patiṭṭhito)した比丘(bhikkhu)のことである。 二つの果(dvīhi phalehi)との関係(samannāgamo)、三つのサンカーラ(tiṇṇaṃ saṅkhārānaṃ)の静止(paṭippassaddhi)、十六種の智慧(soḷasavidhā ñāṇa)、九種の禅定(navavidhā samādhicariyā)の性質(vasena)、これらによって、滅尽定(nirodha)の達成(paṭipādanapaṭipattiṃ)を実践する(paṭipanno)のである。 「達する」(phusatī)とは、ここで、「達すること(phusanaṃ)」は、「得る」(vindanaṃ)、「獲得する」(paṭiladdhī)という意味である。 「そして、それは」(āha)、「得る」(vindati)、「獲得する」(paṭilabhatī)と(言った)。 意味(attho)においては、その期限(yathāpariccinnakāla)において、心(citta)と心の要因(cetasika)が完全に(sabbaso)生じない(appavatti)ことである。
Abhīti upasaggamattaṃ niratthakaṃ, tasmā ‘‘saññā’’ icceva attho. Nirodhapadena anantarikaṃ katvā samāpattipade vattabbe tesaṃ dvinnaṃ antare sampajānapadaṃ ṭhapitanti āha **‘‘nirodhapadena anantarikaṃ katvā vutta’’**nti, tenāha **‘‘anupaṭi…pe… attho’’**ti. Tatrāpīti tasmimpi tathā padānupubbiṭhapanepi ayaṃ visesatthoti yojanā. Sampajānantassāti taṃ taṃ samāpattiṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya tattha tattha saṅkhārānaṃ sammasanavasena pajānantassa. Anteti yathāvuttāya nirodhapaṭipattiyā pariyosāne. Dutiyavikappe sampajānantassāti sampajānakārinoti attho, tena nirodhasamāpajjanakassa bhikkhuno ādito paṭṭhāya sabbapāṭihārikapaññāya saddhiṃ atthasādhikā paññā kiccato dassitā hoti, tenāha **‘‘paṇḍitassa bhikkhuno’’**ti.
「〜を越えて」(abhīti)とは、接頭辞(upasaggamattaṃ)であり、無意味(niratthakaṃ)である。それゆえ、「専念(saññā)」という(言葉)だけが意味(attho)である。 「滅尽(nirodha)という言葉(pada)」によって、連続する(anantarikaṃ)専念(samāpatti)の言葉(pade)を言うべき(vattabbe)ところに、それら二つの(専念と滅尽)の間に、「知って(sampajāna)」という言葉(pada)を置いたのである。 それゆえ、「滅尽(nirodha)という言葉(pada)によって、連続して(anantarikaṃ)言われた」(nirodhapadena anantarikaṃ katvā vutta)と(言った)。それゆえ、「知って(anupaṭi…pe…)」という(言葉)が(その)意味(attho)である。 「そこでも」(tatrāpi)とは、そこ(専念)でも、そのように(tathā)言葉(pada)を順番に(anupubbiṭhapanepi)置いたとしても、この(専念)が特別な意味(visesa-attho)である、と解釈すべき(yojanā)である。 「知る者」(sampajānantassāti)とは、その、その(専念)に入る(samāpajjitvā)ことを、それから出て(vuṭṭhāya)、そこで、そこでサンカーラ(saṅkhārānaṃ)を観察する(sammasana)性質(vasena)によって、知る者(pajānantassa)のことである。 「終わり」(anti)とは、述べられた(yathāvuttāya)滅尽(nirodha)の実践(paṭipattiyā)の終わり(pariyosāne)のことである。 第二の例(dutiyavikappe)において、「知る者」(sampajānantassāti)とは、「知って行う者(sampajānakārinoti)」という意味である。 それゆえ、滅尽定(nirodhasamāpajjanakassa)に入る比丘(bhikkhuno)にとって、最初(ādito)から、すべての奇跡(sabbapāṭihārika)の智慧(paññāya)とともに、意味を達成する(atthasādhikā)智慧(paññā)が、務め(kiccato)として示されている。 それゆえ、「賢い比丘(paṇḍitassa bhikkhuno)」と(言ったのである)。
Sabbākārenāti ‘‘samāpattiyā sarūpaviseso, samāpajjanako, samāpajjanassa ṭhānaṃ, kāraṇaṃ, samāpajjanākāro’’ti evamādi sabbappakārena. Tatthāti visuddhimagge. (Visuddhī. 2.867) kathitatovāti kathitaṭṭhānato eva gahetabbā, na idha taṃ vadāma punaruttibhāvatoti adhippāyo.
「すべての側面(sabbākārena)」(sabbākārena)とは、「専念(samāpatti)の形(sarūpa)の区別(aviseso)、専念に入る者(samāpajjanako)、専念に入る場所(samāpajjanassa ṭhānaṃ)、原因(kāraṇaṃ)、専念に入る方法(samāpajjanākāro)」といった、すべての様式(sabbappakārena)のことである。 「そこで(tatthāti)」(tatthāti)とは、『清浄道論(Visuddhimagge)』において。 「説かれている(kathitatovāti)」(kathitatovāti)とは、説かれている場所(kathitaṭṭhānato)から理解すべき(gahaṇā)である。ここで、それを再び説く(vadāma)のは、繰り返し(punaruttibhāva)になるからである、というのが意図( adhippāyo)である。
Evaṃ kho ahanti ettha ākārattho evaṃ-saddo uggahitākāradassananti katvā. Evaṃ poṭṭhapādāti ettha pana sampaṭicchanattho, tenāha **‘‘suuggahitaṃ tayāti anujānanto’’**ti.
「このように(Evaṃ)」(Evaṃ)とは、ここで、「このように」(evaṃ)という言葉(saddo)は、「受け取った(uggahita)方法(ākāra)を示す(dassananti)」という(意味)で、理解された(uggahita)方法(ākāra)を示す(dassana)のである。 「このように、ポッタパーダ(poṭṭhapādāti)」(poṭṭhapādāti)とは、ここで、「受け入れること(sampaṭicchanattho)」(sampaṭicchanattho)という意味である。それゆえ、「よく受け取った(suuggahitaṃ)と、あなた(tayāti)は(私を)認める(anujānanto)」と(言った)。
415. ‘‘Ekaññeva nu kho, bhante, bhagavā saññaggaṃ paññapeti, udāhu puthūpi saññagge paññapetī’’ti? ‘‘Ekampi kho ahaṃ, poṭṭhapāda, saññaggaṃ paññapemi, puthūpi saññagge paññapemī’’ti. ‘‘Yathā kathaṃ pana, bhante, bhagavā ekampi saññaggaṃ paññapeti, puthūpi saññagge paññapetī’’ti? ‘‘Yathā yathā kho, poṭṭhapāda, nirodhaṃ phusati, tathā tathāhaṃ saññaggaṃ paññapemi. Evaṃ kho ahaṃ, poṭṭhapāda, ekampi saññaggaṃ paññapemi, puthūpi saññagge paññapemī’’ti.
415. 「尊師(bhante)は、一つの認識の極点(ekampi saññaggaṃ)だけを説かれるのですか、それとも多くの認識の極点(puthūpi saññagge)を説かれるのですか?」 「ポータパーダよ、私もまた、一つの認識の極点(ekampi saññaggaṃ)を説くし、多くの認識の極点(puthūpi saññagge)を説く。」 「尊師(bhante)は、どのようにして、一つの認識の極点(ekampi saññaggaṃ)を説かれ、多くの認識の極点(puthūpi saññagge)を説かれるのですか?」 「ポータパーダよ、止滅(nirodha)に達するにつれて、私は認識の極点(saññagga)を説く。ポータパーダよ、このようにして、私は一つの認識の極点(ekampi saññaggaṃ)を説き、多くの認識の極点(puthūpi saññagge)を説く。」
415. Atha paribbājako ‘‘bhagavatā ‘ākiñcaññāyatanaṃ saññagga’nti vuttaṃ. Etadeva nu kho saññaggaṃ, udāhu avasesasamāpattīsupi saññaggaṃ atthī’’ti cintetvā tamatthaṃ pucchanto ‘‘ekaññeva nu kho’’tiādimāha. Bhagavāpissa vissajjesi. Tattha puthūpīti bahūnipi. Yathā yathā kho, poṭṭhapāda, nirodhaṃ phusatīti pathavīkasiṇādīsu yena yena kasiṇena, paṭhamajjhānādīnaṃ vā yena yena jhānena. Idaṃ vuttaṃ hoti – sace hi pathavīkasiṇena karaṇabhūtena pathavīkasiṇasamāpattiṃ ekavāraṃ samāpajjanto purimasaññānirodhaṃ phusati ekaṃ saññaggaṃ, atha dve vāre, tayo vāre, vārasataṃ, vārasahassaṃ, vārasatasahassaṃ vā samāpajjanto purimasaññānirodhaṃ phusati, satasahassaṃ, saññaggāni. Esa nayo sesakasiṇesu. Jhānesupi sace paṭhamajjhānena karaṇabhūtena ekavāraṃ purimasaññānirodhaṃ phusati ekaṃ saññaggaṃ. Atha dve vāre , tayo vāre, vārasataṃ, vārasahassaṃ, vārasatasahassaṃ vā purimasaññānirodhaṃ phusati, satasahassaṃ saññaggāni. Esa nayo sesajjhānasamāpattīsupi. Iti ekavāraṃ samāpajjanavasena vā sabbampi sañjānanalakkhaṇena saṅgahetvā vā ekaṃ saññaggaṃ hoti, aparāparaṃ samāpajjanavasena bahūni.
415. そこで外道の修行者は、「世尊は『無所有処が認識の最高峰である』と言われた。これが認識の最高峰なのでしょうか、それとも、残りの境地にも認識の最高峰は存在するのでしょうか」と考え、その意味を尋ねるために、「一つの、あるいは」と言われた。世尊もそれに答えて言われた。「多くの、ポータパーダよ」とは、多くの、ということである。「どのように、ポータパーダよ、滅尽に達するか」とは、地(じ)の要素(かさい)の、どの要素(かさい)によって、あるいは第一禅などの、どの禅によって、ということである。これは、もし地(じ)の要素(かさい)を原因として、地(じ)の要素(かさい)の境地に一度入って、以前の認識が滅するのを一度体験すれば、それは一つの認識の最高峰である。しかし、二度、三度、百回、千回、十万回入って、以前の認識が滅するのを体験すれば、それは十万の認識の最高峰である。これは、残りの要素(かさい)についても同様である。禅についても、もし第一禅を原因として、一度、以前の認識が滅するのを体験すれば、それは一つの認識の最高峰である。しかし、二度、三度、百回、千回、十万回入って、以前の認識が滅するのを体験すれば、それは十万の認識の最高峰である。これは、残りの禅の境地についても同様である。このように、一度入ることから、あるいは、すべてを認識する特徴によって、一つにまとめられれば、それは一つの認識の最高峰である。何度も入ることによって、多くの認識の最高峰がある。
415. Saññā aggā etthāti saññāggaṃ, ākiñcaññāyatanaṃ. Aṭṭhasu samāpattīsupi saññāggaṃ atthi upalabbhatīti cintetvā. ‘‘Puthū’’ti pāḷiyaṃ liṅgavipallāsaṃ dassento āha ‘‘bahūnipī’’ti. **‘‘Yathā’’**ti iminā pakāraviseso karaṇappakāro gahito, na pakārasāmaññanti āha **‘‘yena yena kasiṇenā’’**ti, **pathavīkasiṇena karaṇabhūtenā’’**ti ca. Jhānaṃ tāva yutto karaṇabhāvo saññānirodhaphusanassa sādhakatamabhāvato, kathaṃ kasiṇānanti? Tesampi so yutto eva. Yadaggena hi jhānānaṃ nirodhaphusanassa sādhakataṃ abhāvo, tadaggena kasiṇānampi tadavinābhāvato. Anekakaraṇāpi kiriyā hotiyeva yathā ‘‘assena yānena dīpikāya gacchatī’’ti.
415. 「専念(saññā)の頂点(agga)」(saññāggan ti)とは、「無所得処(ākiñcaññāyatana)」のことである。 八つの専念(samāpattīsupi)にも、「専念(saññā)の頂点(agga)」がある(atthi)と、見いだされる(upalabbhatīti)と、考えて(cintetvā)。 「多くの」(puthū)と、パーリ(pāḷiyaṃ)で、性(liṅga)の逆転(vipallāsaṃ)を示す(dassento)、「多くの」(bahūnipī)と(言った)。 「〜によって」(yathā)という言葉(iminā)で、様式の区別(pakāraviseso)が、行為の様式(karaṇappakāro)として、理解されている(gahito)。様式の共通性(pakārasāmaññanti)ではない。 それゆえ、「どのような(yena yena)カシナイ(kasiṇena)」と、すなわち、「地(pathavī)のカーシナー(kasiṇena)」が、行為の道具(karaṇa-bhūtenā)である(と説明する)。 禅定(jhānaṃ)は、その(専念)の頂点(saññānirodha)に達する(phusanassa)のを助ける(sādhakatama-bhāvato)ので、行為の道具(karaṇa-bhāvo)がある(yutto)と(言える)。 しかし、カシナイ(kasiṇā)はどうか(kathaṃ)? それら(カシナイ)も、そのように(yutto eva)行為の道具(karaṇa)である。 すなわち、禅定(jhāna)が、その(専念)の頂点(nirodha)に達する(phusanassa)のを助ける(sādhakataṃ)性質(bhāvo)がない(abhāvo)とき、それら(カシナイ)も、それら(禅定)なしには(tadavinābhāvato)それ(専念の頂点)に達する(tadavinābhāvato)のを助ける(sādhakataṃ)のである。 多くの行為の道具(anekakaraṇāpi)があっても、行為(kiriya)は起こる(hotiyeva)。 たとえば、「馬(assena)で、乗り物(yānena)で、灯台(dīpikāya)で、行く」(assena yānena dīpikāya gacchatī)のように。
Ekavāranti sakiṃ. Purimasaññānirodhanti kāmasaññādipurimasaññāya nirodhaṃ, na nirodhasamāpattisaññitaṃ saññānirodhaṃ. Ekaṃ saññāgganti ekaṃ saññābhūtaṃ aggaṃ seṭṭhanti attho heṭṭhimasaññāya ukkaṭṭhabhāvato. Saññā ca sā aggañcāti saññāggaṃ, na saññāsu agganti. Dve vāreti dvikkhattuṃ. Sesakasiṇesūti kasiṇānaṃyeva gahaṇaṃ nirodhakathāya adhikatattā. Tato eva cettha jhānaggahaṇena kasiṇajjhānāni eva gahitānīti veditabbaṃ. **‘‘Paṭhamajjhānena karaṇabhūtenā’’**ti ārammaṇaṃ anāmasitvā vadati yathā ‘‘yena yena kasiṇenā’’ti ettha jhānaṃ anāmasitvā vuttaṃ. **‘‘Itī’’**tiādinā vuttamevatthaṃ saṅgahetvā nigamanavasena vadati. Sabbampīti sabbaṃ ekavāraṃ samāpannajhānaṃ. Saṅgahetvāti sañjānanalakkhaṇena taṃsabhāvāvisesato ekajjhaṃ saṅgahetvā. Aparāparanti punappunaṃ.
「一回」(ekavāraṃ)とは、「一度」(sakiṃ)のことである。 「前の専念(purimasaññānirodha)」とは、欲界の専念(kāmasaññā)の前の専念(purimasaññāya)の滅尽(nirodhaṃ)のことである。滅尽定(nirodhasamāpatti)と呼ばれる専念の滅尽(saññānirodhaṃ)ではない。 「一つの専念(saññā)の頂点(ekam saññāgganti)」(ekam saññāgganti)とは、「一つの専念(saññā)である頂点(bhūtaṃ aggaṃ)」という意味である。下の専念(heṭṭhimasaññāya)よりも優れている(ukkaṭṭhabhāvato)からである。 「専念(saññā)であり、かつ、頂点(aggañcāti)である」から、「専念(saññā)の頂点(aggaṃ)」である。専念(saññā)のうちの頂点(saññāsu agganti)ではない。 「二回」(dve vāreti)とは、「二度」(dikkhattuṃ)のことである。 「他のカシナイ(sesakasiṇesūti)」(sesakasiṇesūti)とは、カシナイ(kasiṇānaṃyeva)のことである。滅尽(nirodha)についての説明(kathāya)が主題(adhikata)であるからである。 それゆえ、ここで、「禅定(jhāna)」という言葉(gahaṇena)で、「カシナイの禅定(kasiṇajjhānāni)」だけが取られている(eva gahitāni)と理解すべきである。 「初禅(paṭhamajjhānena)」が、行為の道具(karaṇa-bhūtenā)である(と述べている)のは、対象(ārammaṇaṃ)に触れずに(anāmasitvā)言っているのである。たとえば、「どのような(yena yena)カシナイ(kasiṇenā)」という(言葉)において、禅定(jhānaṃ)に触れずに(anāmasitvā)言った(vuttaṃ)ように。 「このように」(‘‘Itī’’tiādinā)という(言葉)で、述べられた(vuttamevatthaṃ)その意味(attho)を、結論(nigamana)の性質(vasena)で(saṅgahetvā)述べている。 「すべて(sabbampīti)」(sabbampīti)とは、「すべて(sabbaṃ)を一度(ekavāraṃ)に専念(samāpannajhānaṃ)」したことである。 「まとめる」(saṅgahetvāti)とは、認識(sañjānana)という性質(lakṣaṇena)によって、その性質(tadbhavā-visesato)の区別(visesato)から、一つに(ekajjhaṃ)まとめる(saṅgahetvā)ことである。 「繰り返し」(aparāparanti)とは、「何度も(punappunaṃ)」のことである。
416. ‘‘Saññā nu kho, bhante, paṭhamaṃ uppajjati, pacchā ñāṇaṃ, udāhu ñāṇaṃ paṭhamaṃ uppajjati, pacchā saññā, udāhu saññā ca ñāṇañca apubbaṃ acarimaṃ uppajjantī’’ti? ‘‘Saññā kho, poṭṭhapāda, paṭhamaṃ uppajjati, pacchā ñāṇaṃ, saññuppādā ca pana ñāṇuppādo hoti. So evaṃ pajānāti – ‘idappaccayā kira me ñāṇaṃ udapādī’ti. Iminā kho etaṃ, poṭṭhapāda, pariyāyena veditabbaṃ – yathā saññā paṭhamaṃ uppajjati, pacchā ñāṇaṃ, saññuppādā ca pana ñāṇuppādo hotī’’ti.
416. 「尊師(bhante)、認識(saññā)が最初に生じ、後に智慧(ñāṇa)が生じるのですか、それとも智慧(ñāṇa)が最初に生じ、後に認識(saññā)が生じるのですか、あるいは認識と智慧は同時に(apubbaṃ acarimaṃ)生じるのですか?」 「ポータパーダよ、認識(saññā)が最初に生じ、後に智慧(ñāṇa)が生じる。認識の生起(saññuppādā)から智慧の生起(ñāṇuppādo)が生じる。彼はこのように理解する。『これが原因で私の智慧が生じた(idappaccayā kira me ñāṇaṃ udapādī)』と。ポータパーダよ、このようにして、認識(saññā)が最初に生じ、後に智慧(ñāṇa)が生じ、認識の生起(saññuppādā)から智慧の生起(ñāṇuppādo)が生じることを理解すべきである。」
416. Saññā nu kho, bhanteti bhante nirodhasamāpajjanakassa bhikkhuno ‘‘saññā nu kho paṭhamaṃ uppajjatī’’ti pucchati. Tassa bhagavā ‘‘saññā kho, poṭṭhapādā’’ti byākāsi. Tattha saññāti jhānasaññā. Ñāṇanti vipassanāñāṇaṃ. Aparo nayo, saññāti vipassanā saññā. Ñāṇanti maggañāṇaṃ. Aparo nayo, saññāti maggasaññā. Ñāṇanti phalañāṇaṃ. Tipiṭakamahāsivatthero panāha –
416. 「認識が、尊師」とは、尊師、滅尽定に入る修行僧に、「認識が最初に生じるのでしょうか」と尋ねる。それに対して世尊は、「認識ですよ、ポータパーダ」と答えられた。「認識」とは、禅の認識のことである。「智慧」とは、洞察の智慧のことである。別の解釈では、「認識」とは、洞察の認識のことである。「智慧」とは、道(どう)の智慧のことである。さらに別の解釈では、「認識」とは、道(どう)の認識のことである。「智慧」とは、果(か)の智慧のことである。三蔵(さんぞう)の大師であるシヴァテーラも言うには――
Kiṃ ime bhikkhū bhaṇanti, poṭṭhapādo heṭṭhā bhagavantaṃ nirodhaṃ pucchi. Idāni nirodhā vuṭṭhānaṃ pucchanto ‘‘bhagavā nirodhā vuṭṭhahantassa kiṃ paṭhamaṃ arahattaphalasaññā uppajjati, udāhu paccavekkhaṇañāṇa’’nti vadati. Athassa bhagavā yasmā phalasaññā paṭhamaṃ uppajjati, pacchā paccavekkhaṇañāṇaṃ . Tasmā ‘‘saññā kho poṭṭhapādā’’ti āha. Tattha saññuppādāti arahattaphalasaññāya uppādā, pacchā ‘‘idaṃ arahattaphala’’nti evaṃ paccavekkhaṇañāṇuppādo hoti. Idappaccayā kira meti phalasamādhisaññāpaccayā kira mayhaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ uppannanti.
「これらの修行僧は何を言っているのだろうか。ポータパーダは以前、世尊に滅尽について尋ねた。今、滅尽から抜け出すことを尋ねて、『世尊よ、滅尽から抜け出す時に、最初に解脱の果(か)の認識が生じるのでしょうか、それとも、反省の智慧でしょうか』と言っている。それに対して世尊は、解脱の果(か)の認識が最初に生じ、その後、反省の智慧が生じるので、『認識ですよ、ポータパーダ』と言われた。そこで、『認識が生じる』とは、解脱の果(か)の認識が生じること、その後、『これが解脱の果(か)である』という反省の智慧が生じることである。『これが原因で』とは、果(か)の境地の後、反省の智慧が生じる、ということである。
416. Jhānapadaṭṭhānaṃ vipassanaṃ vaḍḍhentassa puggalassa vasena saññāñāṇāni dassitāni paṭhamanaye . Dutiyanaye pana yasmā vipassanaṃ ussukkāpetvā maggena ghaṭentassa maggañāṇaṃ uppajjati, tasmā vipassanāmaggavasena saññāñāṇāni dassitāni. Yasmā pana paṭhamanayo lokiyattā oḷāriko, dutiyanayo missako tasmā tadubhayaṃ asambhāvetvā accantasukhumaṃ subhaṃ thiraṃ nibbattitalokuttarameva dassetuṃ maggaphalavasena saññāñāṇāni dassitāni tatiyanaye. Tayopete nayā maggasodhanavasena dassitā.
416. 「禅定(jhāna)という場所(padaṭṭhāna)」に、「観察(vipassanā)」を発展させる(vaḍḍhentassa)者の、その人の(puggalassa)性質(vasena)、専念(saññā)と智慧(ñāṇāni)が、第一の方法(paṭhamanaye)で示されている(dassitāni)。 第二の方法(dutiyanaye)では、観察(vipassanā)を熱心に(ussukkāpetvā)行い、道(maggena)で努力する(ghaṭentassa)者には、道(magga)の智慧(ñāṇaṃ)が生じる(uppajjati)ので、観察(vipassanā)と道(magga)の性質(vasena)によって、専念(saññā)と智慧(ñāṇāni)が示されている(dassitāni)。 しかし、第一の方法(paṭhamanayo)は世間的(lokiyattā)なので粗大(oḷāriko)であり、第二の方法(dutiyanayo)は混ざった(missako)ものである。 それゆえ、それら二つ(tadubhayaṃ)を、確立されていない(asambhāvetvā)ものとして、完全に微細(accantasukhumaṃ)で、美しく(subhaṃ)、確固(thiraṃ)とした、完成された(nibbattitalokuttarameva)ものだけを示すために、道(magga)と果(phala)の性質(vasena)によって、専念(saññā)と智慧(ñāṇāni)が示されている(dassitāni)第三の方法(tatiyanaye)である。 これら三つの方法(tayopete nayā)は、道の浄化(maggasodhan)の性質(vasena)で示されている(dassitā)。
‘‘Ayaṃ panettha sāro’’ti vibhāvetuṃ tipiṭakamahāsivattheravādo ābhato. Nirodhaṃ pucchitvā tasmiṃ kathite tadanantaraṃ saññāñāṇuppattiṃ pucchanto atthato nirodhato vuṭṭhānaṃ pucchati nāma, nirodhato ca vuṭṭhānaṃ arahattaphaluppattiyā vā siyā anāgāmiphaluppattiyā vā, tattha saññā padhānā, tadanantarañca paccavekkhaṇañāṇanti tadubhayaṃ niddhārento thero **‘‘kiṃ ime bhikkhū bhaṇantī’’**tiādimāha . Tattha **‘‘kiṃ ime bhikkhū bhaṇantī’’**ti tadā dīghanikāyatantiṃ parivattante imaṃ ṭhānaṃ patvā yathāvuttena paṭipāṭiyā tayo naye kathente bhikkhū sandhāya vadati.
「ここに、その本質(sāro)がある」(ayaṃ panettha sāro)と、区別して(vibhāvetuṃ)説明するために、三蔵(tipiṭaka)の大師(mahāsiva)の説(theravādo)が持ち出されている(ābhato)。 滅尽定(nirodhaṃ)を尋ねて、それが説かれた後、その後に、専念(saññā)と智慧(ñāṇa)が生じること(uppattiṃ)を尋ねる(pucchanto)者は、意味(attho)においては、滅尽定(nirodhato)から出ること(vuṭṭhānaṃ)を尋ねている(pucchati)のである。 滅尽定(nirodhato)から出ること(vuṭṭhānaṃ)は、阿羅漢(arahatta)の果(phaluppattiyā)による(vā siyā)か、不還(anāgāmiphala)の果(uppattiyā)による(vā siyā)かのどちらかである。 そこ(滅尽定から出た後)では、専念(saññā)が重要(padhānā)であり、その後に、反芻(paccavekkhaṇa)の智慧(ñāṇaṃ)がある。 それら二つ(tadubhayaṃ)を詳細に(niddhārento)述べる(niddhārento)長老(thero)が、「これらの比丘(kiṃ ime bhikkhū)は何を(bhaṇantī)言っているのか」(bhaṇantī)と(言った)。 「そこで、『これらの比丘(kiṃ ime bhikkhū)は何を(bhaṇantī)言っているのか』(kiṃ ime bhikkhū bhaṇantī)とは、その時(tadā)、『長部(Dīgha Nikāya)』をひっくり返して(parivattante)この場所(ṭhānaṃ)に来て、述べられた(yathāvuttena)順序(paṭipāṭiyā)で三つの方法(naye)を説いている(kathente)比丘(bhikkhū)たちを指して(sandhāya)言っている(vadati)。
Yassa yathā maggavīthiyaṃ maggaphalañāṇesu uppannesu niyamato maggaphalapaccavekkhaṇañāṇāni honti, evaṃ phalasamāpattiyaṃ phalapaccavekkhaṇañāṇanti āha **‘‘pacchā paccavekkhaṇañāṇa’’**nti. **‘‘Idaṃ arahattaphala’’**nti idaṃ paccavekkhaṇañāṇassa pavattiākāradassanaṃ. Phalasamādhisaññāpaccayāti phalasamādhisahagatasaññāpaccayā. Kira-saddo anussaraṇattho. Yathādhigatadhammānussaraṇapakkhiyā hi paccavekkhaṇā. Samādhisīsena cettha sabbaṃ arahattaphalaṃ gahitaṃ sahacaraṇañāyena, tasmiṃ asati paccavekkhaṇāya asambhavo evāti āha **‘‘idappaccayā’’**ti.
「〜のように(yassa yathā)」(yassa yathā)とは、道の経路(maggavīthiyaṃ)において、道(magga)と果(phala)の智慧(ñāṇesu)が生じた(uppannesu)とき、必ず(niyamato)道(magga)と果(phala)の反芻(paccavekkhaṇa)の智慧(ñāṇāni)がある。 それと同じように(evaṃ)、果(phala)の専念(samāpatti)においても、反芻(paccavekkhaṇa)の智慧(ñāṇāni)がある。 それゆえ、「後で(pacchā)反芻(paccavekkhaṇa)の智慧(ñāṇaṃ)」(pacchā paccavekkhaṇa-ñāṇa)と(言った)。 「これが阿羅漢(arahaṭṭhaphalā)の果(phala)である」(idaṃ arahattaphalaṃ)とは、これが(idaṃ)反芻(paccavekkhaṇa)の智慧(ñāṇassa)の生起(pavatti)の方法(ākāra)を示す(dassana)ことである。 「果(phala)の専念(samādhisajñā)からの原因(paccayāti)」(Phalasamādhisaññāpaccayāti)とは、果(phala)の専念(samādhi)に伴う(sahagata)専念(saññā)からの原因(paccayā)である。 「〜だそうだ(kira)」(kira-saddo)という言葉(saddo)は、「想起(anussaraṇa)」という意味である。 「得られた(yathādhigata)法(dhammānaṃ)を想起する(anussaraṇa)性質(pakkhiyā)の反芻(paccavekkhaṇā)である。」 「専念(samādhisīsena)」(samādhisīsena)とは、ここで、すべての(sabbaṃ)阿羅漢(arahatta)の果(phalaṃ)が、伴う(sahacaraṇa)性質(ñāyena)によって、取られている(gahitaṃ)。 それがなければ(tasmiṃ asati)、反芻(paccavekkhaṇā)は不可能(asambhavo)である。 それゆえ、「これ(idappaccayā)が原因(idappaccayā)である」(idappaccayāti)と(言った)。
Saññāattakathā 認識の自己についての説
417. ‘‘Saññā nu kho, bhante, purisassa attā, udāhu aññā saññā añño attā’’ti? ‘‘Kaṃ pana tvaṃ, poṭṭhapāda, attānaṃ paccesī’’ti ? ‘‘Oḷārikaṃ kho ahaṃ, bhante, attānaṃ paccemi rūpiṃ cātumahābhūtikaṃ kabaḷīkārāhārabhakkha’’nti kabaḷīkārabhakkhanti (syā. ka.) . ‘‘Oḷāriko ca hi te, poṭṭhapāda, attā abhavissa rūpī cātumahābhūtiko kabaḷīkārāhārabhakkho. Evaṃ santaṃ kho te, poṭṭhapāda, aññāva saññā bhavissati añño attā. Tadamināpetaṃ, poṭṭhapāda , pariyāyena veditabbaṃ yathā aññāva saññā bhavissati añño attā. Tiṭṭhateva sāyaṃ tiṭṭhatevāyaṃ (sī. pī.) , poṭṭhapāda, oḷāriko attā rūpī cātumahābhūtiko kabaḷīkārāhārabhakkho, atha imassa purisassa aññā ca saññā uppajjanti, aññā ca saññā nirujjhanti. Iminā kho etaṃ, poṭṭhapāda, pariyāyena veditabbaṃ yathā aññāva saññā bhavissati añño attā’’ti.
417. 「尊師(bhante)、認識(saññā)が自己(attā)なのですか、それとも他の認識(aññā ca saññā)が自己(attā)なのですか?」 「ポータパーダよ、あなたは何を自己(attānaṃ)と認めるのですか?」 「尊師(bhante)、私は粗大な(oḷārikaṃ)、形ある(rūpiṃ)、四大(cātumahābhūtikaṃ)から成る、食物(kabaḷīkārāhārabhakkha)を摂取するものを自己(attānaṃ)と認めます。」 「ポータパーダよ、もしあなたが粗大で、形あり、四大から成り、食物を摂取するものを自己と認めるならば、それはあなたにとって他の認識(aññāva saññā)となり、他の自己(añño attā)となるだろう。ポータパーダよ、このようにして、他の認識(aññāva saññā)が自己(attā)となることを理解すべきである。ポータパーダよ、粗大で、形あり、四大から成り、食物を摂取する自己(oḷāriko attā)はさておき、この人のために、他の認識(aññā ca saññā)が生じ、他の認識(aññā ca saññā)が消滅する。ポータパーダよ、このようにして、他の認識(aññāva saññā)が自己(attā)となることを理解すべきである。」
417. Idāni paribbājako yathā nāma gāmasūkaro gandhodakena nhāpetvā gandhehi anulimpitvā mālādāmaṃ piḷandhitvā sirisayane āropitopi sukhaṃ na vindati, vegena gūthaṭṭhānameva gantvā sukhaṃ vindati. Evameva bhagavatā saṇhasukhumatilakkhaṇabbhāhatāya desanāya nhāpitavilittamaṇḍitopi nirodhakathāsirisayanaṃ āropitopi tattha sukhaṃ na vindanto gūthaṭṭhānasadisaṃ attano laddhiṃ gahetvā tameva pucchanto ‘‘saññā nu kho, bhante, purisassa attā’’tiādimāha. Athassānumatiṃ gahetvā byākātukāmo bhagavā – ‘‘kaṃ pana tva’’ntiādimāha. Tato so ‘‘arūpī attā’’ti evaṃ laddhiko samānopi ‘‘bhagavā desanāya sukusalo, so me āditova laddhiṃ mā viddhaṃsetū’’ti cintetvā attano laddhiṃ pariharanto ‘‘oḷārikaṃ kho’’tiādimāha. Athassa bhagavā tattha dosaṃ dassento ‘‘oḷāriko ca hi te’’tiādimāha . Tattha evaṃ santanti evaṃ sante. Bhummatthe hi etaṃ upayogavacanaṃ. Evaṃ santaṃ attānaṃ paccāgacchato tavāti ayaṃ vā ettha attho. Catunnaṃ khandhānaṃ ekuppādekanirodhattā kiñcāpi yā saññā uppajjati, sāva nirujjhati. Aparāparaṃ upādāya pana ‘‘aññā ca saññā uppajjanti, aññā ca saññā nirujjhantī’’ti vuttaṃ.
417. 次に、外道の修行者は、あたかも村の豚が、芳香の水で洗われ、香油を塗られ、花輪を飾られ、寝台に横たえられても、快適さを得られない。急いで糞尿の場所に駆けつけて初めて快適さを得るように。それと同様に、世尊が柔らかく微細な特徴として説かれた教えによって、洗われ、塗られ、飾られても、滅尽定という快適な寝台に横たえられても、そこで快適さを得られない。糞尿の場所に似た、自分の見解を得て、それを尋ねるために、「尊師よ、認識が人の自己なのでしょうか」と言った。それに対して、許可を得て答えようとした世尊は、「何についてですか」と言われた。すると彼は、「形のない自己です」という見解を得た者でありながら、「世尊は教えがお上手なので、私の見解を最初から壊さないでください」と考え、自分の見解を守りながら、「粗大なものですよ」と言った。すると世尊は、その中に欠点を示して、「粗大で、そして」と言われた。そこで、「このように」とは、このように存在することである。「地上のもの」について、これは用法を示す言葉である。このように存在している自己が、あなたに戻ってくる、というのが、ここでの意味である。四つの束(かたまり)が一度に生じ、一度に滅することによって、たとえ生じる認識があっても、それもまた滅する。他のものが、他のものを原因として、「他の認識が生じ、他の認識が滅する」と言われる。
417. Desanāya saṇhabhāvena sārambhamakkhissādimalavisodhanato sutamayañāṇaṃ nhāpitaṃ viya, sukhumabhāvena tanulepanavilittaṃ viya, tilakkhaṇabbhāhatatāya kuṇḍalādialaṅkāravibhūsitaṃ viya ca hoti, tadanupasevato ñāṇassa ca tathābhāvo taṃsamaṅgino puggalassa tathābhāvāpatti, nirodhakathāya nivesanañcassa sirisayanappavesanasadisanti āha **‘‘saṇhasukhuma…pe… āropitopī’’**ti. Tatthāti tassaṃ nirodhakathāyaṃ. Sukhaṃ avindanto mandabuddhitāya alabhanto. Malavidūsitatāya gūthaṭṭhānasadisaṃ. Attano laddhiṃ attadiṭṭhiṃ. Anumatiṃ gahetvāti anuññaṃ gahetvā ‘‘ediso me attā’’ti anujānāpetvā, attano laddhiyaṃ patiṭṭhapetvāti attho. Kaṃ panāti oḷāriko, manomayo, arūpīti tiṇṇaṃ attavādānaṃ vasena tividhesu katamanti attho. Pariharantoti viddhaṃsanato pariharanto, nigūhantoti adhippāyo. Yasmā catusantatirūpappabandhaṃ ekattavasena gahetvā rūpībhāvato ‘‘oḷāriko attā’’ti pacceti attavādī, annapānopadhānatañcassa parikappetvā ‘‘sassato’’ti maññati, rūpībhāvato eva ca saññāya aññattaṃ ñāyāgatameva, yaṃ vedavādino ‘‘annamayo, pānamayo’’ti ca dvidhā voharanti, tasmā paribbājako taṃ sandhāyā **‘‘oḷārikaṃ kho’’**ti āha.
417. 説明されるにつれて、あるいは柔らかな性質によって、煩悩・慢心・愛着・汚泥を清浄するものであるから、学びによる知は、沐浴されたかのようになり、微細な性質によって、香油を塗られたかのようになり、三つの特徴(無常・苦・無我)に適合するゆえに、宝輪などの装飾で飾られたかのようになる。それ(教え)を実践することによって、知もそのようになり、それ(教え)と一体となった人もそのようになる。滅尽についての説明は、その(知の)住まいであり、偉大な城への進入に似ていると述べられている。「柔らかな、微細な…(省略)…配置されたとしても」と。そこにおいてとは、滅尽についての説明において。安楽を得られないとは、愚かな知性によって得られないこと。汚泥によって汚されているとは、糞尿の場所のようなこと。自身の獲得とは、自身の見解。承認を得るとは、許可を得て、「私はこのようなものである」と承認させること、すなわち自身の獲得に固執することである。何についてかとは、粗大なもの、心的なもの、無形のものの三つの自己説の観点から問われていることである。守るとは、破壊から守ること、すなわち隠すことである。なぜなら、四つの存在の連なり(生・住・異・滅)を一つのものとして捉え、有形であることから「有形な自己」だと考える自己説者が、飲食の供給を想定し、「永遠である」と考える。有形であることによって、そしてそれに従って、他のものが(自己とは)異なることは理に適っている。なぜなら、ヴェーダ説者たちは「食物からなるもの、飲み物からなるもの」と二通りに呼ぶからである。それゆえ、遍歴者はそれを指して「粗大なものである」と述べた。
Tattha yadi attā rūpī, na saññī, saññāya arūpabhāvattā, rūpadhammānañca asañjānanasabhāvattā, rūpī ca samāno yadi tava matena nicco, saññā aparāparaṃ pavattanato tattha tattha bhijjatīti bhedasabbhāvato aniccā, evampi ‘‘aññā saññā, añño attā’’ti saññāya abhāvato acetanoti na kammassa kārako, phalassa ca na upabhuñjakoti āpannameva, tenāha **‘‘oḷāriko ca hi te’’**tiādi. Paccāgacchatoti paccāgacchantassa , jānatoti attho. ‘‘Aññā ca saññā uppajjanti, aññā ca saññā nirujjhantī’’ti kasmā vuttaṃ, nanu uppādapubbako nirodho, na ca uppannaṃ anirujjhakaṃ nāma atthīti codanaṃ sandhāyāha **‘‘catunnañca khandhāna’’**ntiādi.
そこにおいて、もし自己が有形であるならば、認識しない(無想)。認識(想)には無形である性質があり、有形なものの性質は認識しないことにあるからである。有形でありながら、もしあなたの考えでは永遠であるならば、認識は次々と生じ、そこでそこで変化するので、変化する性質があるゆえに無常である。もしそうであるならば、「認識は別であり、自己は別である」と(考える)。認識がないことによって、無意識(不覚)となり、行為の担い手ではなく、結果の享受者でもない、と(結論が)導かれる。それゆえ、「粗大なものである、あなたたちは」と始めたのである。戻ってくる者とは、戻ってくる者(のこと)である。知っている、という意味である。「別の認識が生じ、別の認識が滅する」と、なぜ言われたのか。生じるものがあって初めて滅するのであって、生じたものが滅しないということはない、と(この)批判を指して、「四つの衆(身・受・想・行)について」と始めたのである。
418. ‘‘Manomayaṃ kho ahaṃ, bhante, attānaṃ paccemi sabbaṅgapaccaṅgiṃ ahīnindriya’’nti. ‘‘Manomayo ca hi te, poṭṭhapāda, attā abhavissa sabbaṅgapaccaṅgī ahīnindriyo, evaṃ santampi kho te, poṭṭhapāda, aññāva saññā bhavissati añño attā. Tadamināpetaṃ, poṭṭhapāda, pariyāyena veditabbaṃ yathā aññāva saññā bhavissati añño attā. Tiṭṭhateva sāyaṃ, poṭṭhapāda, manomayo attā sabbaṅgapaccaṅgī ahīnindriyo, atha imassa purisassa aññā ca saññā uppajjanti, aññā ca saññā nirujjhanti. Imināpi kho etaṃ, poṭṭhapāda, pariyāyena veditabbaṃ yathā aññāva saññā bhavissati añño attā’’ti.
「尊師(bhante)、私は精神的な(manomayaṃ)、一切の器官(sabbaṅgapaccaṅgiṃ)を備え、感覚(ahīnindriya)を備えたものを自己(attānaṃ)と認めます。」 「ポータパーダよ、もし精神的で、一切の器官を備え、感覚を備えたものが自己であるならば、それでもなお、それはあなたにとって他の認識(aññāva saññā)となり、他の自己(añño attā)となるだろう。ポータパーダよ、このようにして、他の認識(aññāva saññā)が自己(attā)となることを理解すべきである。ポータパーダよ、精神的で、一切の器官を備え、感覚を備えた自己(manomayo attā)はさておき、この人のために、他の認識(aññā ca saññā)が生じ、他の認識(aññā ca saññā)が消滅する。ポータパーダよ、このようにして、他の認識(aññāva saññā)が自己(attā)となることを理解すべきである。」
419. ‘‘Arūpiṃ kho ahaṃ, bhante, attānaṃ paccemi saññāmaya’’nti. ‘‘Arūpī ca hi te, poṭṭhapāda, attā abhavissa saññāmayo, evaṃ santampi kho te, poṭṭhapāda, aññāva saññā bhavissati añño attā. Tadamināpetaṃ, poṭṭhapāda, pariyāyena veditabbaṃ yathā aññāva saññā bhavissati añño attā. Tiṭṭhateva sāyaṃ, poṭṭhapāda, arūpī attā saññāmayo, atha imassa purisassa aññā ca saññā uppajjanti, aññā ca saññā nirujjhanti. Imināpi kho etaṃ, poṭṭhapāda, pariyāyena veditabbaṃ yathā aññāva saññā bhavissati añño attā’’ti.
「尊師(bhante)、私は形のない(arūpiṃ)、認識(saññāmaya)から成るものを自己(attānaṃ)と認めます。」 「ポータパーダよ、もし形がなく、認識から成るものが自己であるならば、それでもなお、それはあなたにとって他の認識(aññāva saññā)となり、他の自己(añño attā)となるだろう。ポータパーダよ、このようにして、他の認識(aññāva saññā)が自己(attā)となることを理解すべきである。ポータパーダよ、形がなく、認識から成る自己(arūpī attā saññāmayo)はさておき、この人のために、他の認識(aññā ca saññā)が生じ、他の認識(aññā ca saññā)が消滅する。ポータパーダよ、このようにして、他の認識(aññāva saññā)が自己(attā)となることを理解すべきである。」
420. ‘‘Sakkā panetaṃ, bhante, mayā ñātuṃ – ‘saññā purisassa attā’ti vā ‘aññāva saññā añño attāti vā’ti? ‘‘Dujjānaṃ kho etaṃ evaṃ (ka.) , poṭṭhapāda, tayā aññadiṭṭhikena aññakhantikena aññarucikena aññatrāyogena aññatrācariyakena – ‘saññā purisassa attā’ti vā, ‘aññāva saññā añño attāti vā’’’ti.
「尊師(bhante)、私は『認識(saññā)が自己(attā)である』あるいは『他の認識(aññāva saññā)が自己(attā)である』と知ることは可能ですか?」 「ポータパーダよ、他の見解(aññadiṭṭhikena)を持ち、他の信念(aññakhantikena)を持ち、他の嗜好(aññarucikena)を持ち、他の修行(aññatrāyogena)をし、他の師(aññatrācariyakena)を持つあなたにとって、『認識(saññā)が自己(attā)である』あるいは『他の認識(aññāva saññā)が自己(attā)である』と知ることは難しい(dujjānaṃ)。」
‘‘Sace taṃ, bhante, mayā dujjānaṃ aññadiṭṭhikena aññakhantikena aññarucikena aññatrāyogena aññatrācariyakena – ‘saññā purisassa attā’ti vā, ‘aññāva saññā añño attā’ti vā; ‘kiṃ pana, bhante, sassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti? Abyākataṃ kho etaṃ, poṭṭhapāda, mayā – ‘sassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti.
「尊師(bhante)、もし私のような、他の見解を持ち、他の信念を持ち、他の嗜好を持ち、他の修行をし、他の師を持つ者にとって、『認識(saññā)が自己(attā)である』あるいは『他の認識(aññāva saññā)が自己(attā)である』と知ることが難しいならば、『世界は永遠である(sassato loko)、これだけが真実(idameva saccaṃ)、他は虚偽(moghamañña)』と(知ることは可能ですか)。」 「ポータパーダよ、私は『世界は永遠である(sassato loko)、これだけが真実(idameva saccaṃ)、他は虚偽(moghamañña)』とも答えない(abyākataṃ)。
‘‘Kiṃ pana, bhante, ‘asassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti ? ‘‘Etampi kho, poṭṭhapāda, mayā abyākataṃ – ‘asassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.
「尊師(bhante)、では、『世界は永遠ではない(asassato loko)、これだけが真実(idameva saccaṃ)、他は虚偽(moghamañña)』と(知ることは可能ですか)。」 「ポータパーダよ、これもまた、私は答えない(abyākataṃ)——『世界は永遠ではない(asassato loko)、これだけが真実(idameva saccaṃ)、他は虚偽(moghamañña)』と。」
‘‘Kiṃ pana, bhante, ‘antavā loko…pe… ‘anantavā loko … ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ… ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīraṃ… ‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā… ‘na hoti tathāgato paraṃ maraṇā… ‘hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā… ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti? ‘‘Etampi kho, poṭṭhapāda, mayā abyākataṃ – ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.
「尊師(bhante)、では、『世界は有限である(antavā loko)…(中略)…『世界は無限である(anantavā loko)…『生命(jīva)と身体(sarīra)は同一である(taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ)…『生命(jīva)と身体(sarīra)は異なる(aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīraṃ)…『如来(tathāgato)は死後存在する(hoti paraṃ maraṇā)…『如来(tathāgato)は死後存在しない(na hoti paraṃ maraṇā)…『如来(tathāgato)は死後存在し、かつ存在しない(hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā)…『如来(tathāgato)は死後存在せず、かつ存在しない(neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā)、これだけが真実(idameva saccaṃ)、他は虚偽(moghamañña)』と(知ることは可能ですか)。」 「ポータパーダよ、これもまた、私は答えない(abyākataṃ)——『如来(tathāgato)は死後存在せず、かつ存在しない(neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā)、これだけが真実(idameva saccaṃ)、他は虚偽(moghamañña)』と。」
‘‘Kasmā panetaṃ, bhante, bhagavatā abyākata’’nti? ‘‘Na hetaṃ, poṭṭhapāda, atthasaṃhitaṃ na dhammasaṃhitaṃ nādibrahmacariyakaṃ, na nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati, tasmā etaṃ mayā abyākata’’nti.
「尊師(bhante)、なぜ、それは尊師(bhagavatā)によって答えられない(abyākataṃ)のですか?」 「ポータパーダよ、それは利益(attho)に結びつかず(na atthasaṃhitaṃ)、法(dhamma)に結びつかず(na dhammasaṃhitaṃ)、清浄な(brahmacariyakaṃ)道(ādi)ではなく(na ādibrahmacariyakaṃ)、離欲(nibbidāya)のためでもなく、離貪(virāgāya)のためでもなく、止滅(nirodhāya)のためでもなく、平静(upasama)のためでもなく、超知(abhiññāya)のためでもなく、覚り(sambodhāya)のためでもなく、涅槃(nibbānāya)のためにも役立たない(saṃvattati)。それゆえ、それは私によって答えられない(tasmā etaṃ mayā abyākataṃ)。」
‘‘Kiṃ pana, bhante, bhagavatā byākata’’nti? ‘‘Idaṃ dukkhanti kho, poṭṭhapāda, mayā byākataṃ. Ayaṃ dukkhasamudayoti kho, poṭṭhapāda, mayā byākataṃ. Ayaṃ dukkhanirodhoti kho, poṭṭhapāda, mayā byākataṃ. Ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadāti kho, poṭṭhapāda, mayā byākata’’nti.
「尊師(bhante)、では、何が尊師(bhagavatā)によって説かれた(byākataṃ)のですか?」 「ポータパーダよ、『これは苦(idhaṃ dukkha)である』と、私は説いた(byākataṃ)。ポータパーダよ、『これは苦の生起(ayaṃ dukkhasamudayo)である』と、私は説いた。ポータパーダよ、『これは苦の止滅(ayaṃ dukkhanirodho)である』と、私は説いた。ポータパーダよ、『これは苦の止滅に至る道(ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā)である』と、私は説いた。」
‘‘Kasmā panetaṃ, bhante, bhagavatā byākata’’nti? ‘‘Etañhi, poṭṭhapāda, atthasaṃhitaṃ, etaṃ dhammasaṃhitaṃ, etaṃ ādibrahmacariyakaṃ, etaṃ nibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattati; tasmā etaṃ mayā byākata’’nti. ‘‘Evametaṃ, bhagavā, evametaṃ, sugata . Yassadāni, bhante, bhagavā kālaṃ maññatī’’ti. Atha kho bhagavā uṭṭhāyāsanā pakkāmi.
「なぜ、尊師、世尊はそれを説かれたのですか?」 「ポータパーダよ、それは意味にかなっており、法にかなっており、梵行の始まりであり、厭離、離欲、滅尽、寂静、神通、証悟、涅槃へと導くものである。ゆえに、私がそれを説いたのである。」 「その通りです、世尊、その通りです、善逝。尊師、今や、いつをお望みですか」と。 そのとき、世尊は座から立ち上がって去られた。
418-420. Idāni aññaṃ laddhiṃ dassento – ‘‘manomayaṃ kho ahaṃ, bhante’’tiādiṃ vatvā tatrāpi dose dinne yathā nāma ummattako yāvassa saññā nappatiṭṭhāti, tāva aññaṃ gahetvā aññaṃ vissajjeti, saññāpatiṭṭhānakāle pana vattabbameva vadati, evameva aññaṃ gahetvā aññaṃ vissajjetvā idāni attano laddhiṃyeva vadanto ‘‘arūpī kho’’tiādimāha. Tatrāpi yasmā so saññāya uppādanirodhaṃ icchati, attānaṃ pana sassataṃ maññati. Tasmā tathevassa dosaṃ dassento bhagavā ‘‘evaṃ santampī’’tiādimāha. Tato paribbājako micchādassanena abhibhūtattā bhagavatā vuccamānampi taṃ nānattaṃ ajānanto ‘‘sakkā panetaṃ, bhante, mayā’’tiādimāha. Athassa bhagavā yasmā so saññāya uppādanirodhaṃ passantopi saññāmayaṃ attānaṃ niccameva maññati. Tasmā ‘‘dujjānaṃ kho’’tiādimāha.
418-420. 次に、別の見解を示すために、「私は意のままになるものですよ、尊師」と言って、そこにも欠点が示されると、あたかも狂人が、彼の認識が定まるまで、別のものを掴んで、別のものを手放すように、認識が定まった時に初めて、言うべきことを言う。それと同様に、別のものを掴んで、別のものを手放して、今、自分の見解を言おうとして、「形のないものですよ」と言った。そこでも、彼は認識の生滅を願っているにもかかわらず、自分自身を永遠であると思っている。だから、そこにも欠点を示して、世尊は「このように存在しても」と言われた。すると外道の修行者は、誤った見解に打ち負かされたので、世尊が言われることも、それを異なると理解できず、「尊師よ、これは可能でしょうか」と言った。それに対して世尊は、彼は認識の生滅を見ながらも、自分自身を認識でできていると永遠であると思っているので、「知ることは難しいですよ」と言われた。
Tatthāyaṃ saṅkhepattho – tava aññā diṭṭhi, aññā khanti, aññā ruci, aññathāyeva te dassanaṃ pavattaṃ, aññadeva ca te khamati ceva ruccati ca, aññatra ca te āyogo, aññissāyeva paṭipattiyā yuttapayuttatā, aññattha ca te ācariyakaṃ, aññasmiṃ titthāyatane ācariyabhāvo. Tena tayā evaṃ aññadiṭṭhikena aññakhantikena aññarucikena aññatrāyogena aññatrācariyakena dujjānaṃ etanti. Atha paribbājako – ‘‘saññā vā purisassa attā hotu, aññā vā saññā, taṃ sassatādi bhāvamassa pucchissa’’nti puna ‘‘kiṃ pana bhante’’tiādimāha.
ここにその要約がある。あなたの別の見解、別の信念、別の好み、あなたの見解は、すべて異なっている。あなたにとって、別のものが、まさに、快適であり、好ましい。そして、あなたは別のものに努力し、別の実践に結びつき、別のものに努力している。そして、あなたの師匠は、別の道場にいる。だから、そのような、異なった見解を持つあなたにとって、異なった信念を持つあなたにとって、異なった好みを持つあなたにとって、異なった努力をするあなたにとって、異なった実践に結びついているあなたにとって、異なった師匠を持つあなたにとって、知ることは難しい、ということである。すると外道の修行者は、「認識が人の自己であるにせよ、あるいは、他の認識であるにせよ、その永遠性などを尋ねたい」と考えて、再び「尊師よ、何が」と言われた。
Tattha lokoti attānaṃ sandhāya vadati. Na hetaṃ poṭṭhapāda atthasañhitanti poṭṭhapāda etaṃ diṭṭhigataṃ na idhalokaparalokaatthanissitaṃ, na attatthaparatthanissitaṃ. Na dhammasaṃhitanti na navalokuttaradhammanissitaṃ. Nādibrahmacariyakanti sikkhattayasaṅkhātassa sāsanabrahmacariyakassa na ādimattaṃ, adhisīlasikkhāmattampi na hoti. Na nibbidāyāti saṃsāravaṭṭe nibbindanatthāya na saṃvattati. Na virāgāyāti vaṭṭavirāgatthāya na saṃvattati. Na nirodhāyāti vaṭṭassa nirodhakaraṇatthāya na saṃvattati. Na upasamāyāti vaṭṭassa vūpasamanatthāya na saṃvattati. Na abhiññāyāti vaṭṭābhijānanāya paccakkhakiriyāya na saṃvattati. Na sambodhāyāti vaṭṭasambujjhanatthāya na saṃvattati. Na nibbānāyāti amatamahānibbānassa paccakkhakiriyāya na saṃvattati.
そこでの「世間」とは、自分自身を指して言っているのである。ポータパーダよ、これは善き事柄ではなく、この世やあの世の利益に結びつくものではなく、自己や他者の利益に結びつくものでもない。法に結びつくものではないとは、九つの世間を超えた法に結びつくものではないということである。梵行の始まりではないとは、三つの修行(戒、定、慧)からなる聖なる梵行の始まりでさえなく、善く生きるための修行ですらもないということである。滅へのためではないとは、輪廻の渦に執着しないためにならないということである。離欲のためではないとは、輪廻から離れたいという思いにならないということである。止滅のためではないとは、輪廻を止滅させるためにならないということである。静寂のためではないとは、輪廻が静まるためにならないということである。神通のためではないとは、輪廻を自在に知り、現証するためにならないということである。悟りのためではないとは、輪廻を悟るためにならないということである。涅槃のためではないとは、不死の偉大な涅槃を現証するためにならないということである。
Idaṃ dukkhantiādīsu taṇhaṃ ṭhapetvā tebhūmakā pañcakkhandhā dukkhanti, tasseva dukkhassa pabhāvanato sappaccayā taṇhā dukkhasamudayoti. Ubhinnaṃ appavatti dukkhanirodhoti, ariyo aṭṭhaṅgiko maggo dukkhanirodhagāminī paṭipadāti mayā byākatanti attho. Evañca pana vatvā bhagavā ‘‘imassa paribbājakassa maggapātubhāvo vā phalasacchikiriyā vā natthi, mayhañca bhikkhācāravelā’’ti cintetvā tuṇhī ahosi. Paribbājakopi taṃ ākāraṃ ñatvā bhagavato gamanakālaṃ ārocento viya ‘‘evameta’’ntiādimāha.
「苦」とは、渇愛を除いた三界の五蘊(色・受・想・行・識)のことである。「苦の集諦」とは、その苦の発生源である縁起した渇愛のことである。「苦の滅諦」とは、それら二つの(苦と集諦の)消滅であり、「苦の滅に至る道」とは、聖なる八正道のことである、と私は説いたのである。このように説き終えて、世尊は「この遊行者のためには、道へ到達することや果報を実現することは無い。また、私は托鉢の時刻である」と思われたので、沈黙された。遊行者もその様子を見て、世尊がお帰りになる時を知って、「その通りです」などと申し上げたのである。
418-420. Manomayanti jhānamanaso vasena manomayaṃ. Yo hi bāhirapaccayanirapekkho, so manasāva nibbattoti manomayo. Rūpaloke nibbattasarīraṃ sandhāya vadati, yaṃ vedavādino ānandamayo, viññāṇamayoti ca dvidhā voharanti. Tatrāpīti ‘‘manomayo attā’’ti imasmimpi pakkhe. Dose dinneti ‘‘aññāva saññā bhavissatī’’tiādinā dose dinne. Idhāpi purimavāde vuttanayeneva dosadassanaṃ veditabbaṃ. Ayaṃ pana viseso – yadi attā manomayo, sabbaṅgapaccaṅgī, ahīnindriyo ca bhaveyya, evaṃ sati ‘‘rūpaṃ attā siyā, na ca saññī’’ti pubbe viya vattabbaṃ. Tenāha – ‘‘manomayo ca hi te’’tiādi. Kasmā panāyaṃ paribbājako paṭhamaṃ oḷārikaṃ attānaṃ paṭijānitvā taṃ laddhiṃ vissajjetvā puna manomayaṃ attānaṃ paṭijānāti, tañca vissajjetvā arūpiṃ attānaṃ paṭijānātīti? Kāmañcettha kāraṇaṃ heṭṭhā vuttameva, tathāpi ime titthiyā nāma anavaṭṭhitacittā thusarāsimhi nikhātakhāṇuko viya cañcalāti dassetuṃ **‘‘yathā nāma ummattako’’**tiādi vuttaṃ. Tattha saññāyāti pakatisaññāya. Uppādanirodhaṃ icchati aparāparaṃ pavattāya saññāya udayavayadassanato. Tathāpi ‘‘saññā saññā’’ti pavattasamaññaṃ ‘‘attā’’ti gahetvā tassa ca avicchedaṃ parikappento sassataṃ maññati, tenāha **‘‘attānaṃ pana sassataṃ maññatī’’**ti.
418-420. 心的なものとは、禅定の心(マナス)の観点から、心的なものである。外部の要因に依存しない者は、心によってのみ生じるゆえに、心的なものである。色界に生じる身体を指して言っている。ヴェーダ説者たちは、歓喜からなるもの、知からなるもの、と二通りに呼ぶ。そこにおいてもとは、「心的な自己」というこの立場においても。誤りに陥れられるとは、「別の認識になるだろう」といった誤りに陥れること。ここでも、以前の議論で述べられたように、誤りの観察を知るべきである。しかし、この(立場と以前の立場の)違いはこうである。もし自己が心的なものであるならば、全身・四肢・健全な感覚器官を持つべきである。もしそうであるならば、「有形なものが自己であるだろう、しかし認識しない(無想)」と、以前のように言うべきである。それゆえ、「心的なものである、あなたたちは」と始めたのである。なぜこの遍歴者は、まず粗大な自己を主張し、その獲得を捨てて、再び心的な自己を主張するのか。それを捨てて、無形の自己を主張するのか。それについて、理由が以前に述べられた通りであるが、それでもこれらの異教徒たちは、決まっていない心を持ち、糠の山に突き刺した杭のように、不安定である、と示すために、「あたかも狂人のように」と述べた。そこにおいて、認識とは、通常の認識のことである。生成と消滅を欲するとは、次々と生じる認識の生起と消滅を見ることである。しかし、「認識は認識である」と、流転する一般的な認識を「自己」として捉え、その中断を想定して、永遠であると考える。それゆえ、「自己を永遠であると考える」と述べた。
Tathevāti yathā ‘‘rūpī attā’’ti, ‘‘manomayo attā’’ti ca vādadvaye saññāya attato aññatā, tathā cassa acetanatādidosappasaṅgo dunnivāro , tatheva imasmiṃ vāde doso. Tenāha **‘‘tathevassa dosaṃ dassento’’**ti. Micchādassanenāti attadiṭṭhisaṅkhātena micchābhinivesena. Abhibhūtattāti anādikālabhāvitabhāvena ajjhotthaṭattā nivāritañāṇacārattā. Taṃ nānattaṃ ajānantoti yena santatighanena, samūhaghanena ca vañcito bālo pabandhavasena pavattamānaṃ dhammasamūhaṃ micchāgāhavasena ‘‘attā’’ti, ‘‘nicco’’ti ca abhinivissa voharati, taṃ ekattasaññitaṃ ghanaggahaṇaṃ vinibhujja yāthāvato jānanaṃ ghanavinibbhogo, sabbena sabbaṃ titthiyānaṃ so natthīti ayampi paribbājako tādisassa ñāṇassa paripākassa abhāvato vuccamānampi nāññāsi. Tena vuttaṃ **‘‘bhagavatā vuccamānampi taṃ nānattaṃ ajānanto’’**ti. Saññā nāmāyaṃ nānārammaṇā nānākkhaṇe uppajjati, veti cāti saññāya uppādanirodhaṃ passantopi saññāmayaṃ saññābhūtaṃ attānaṃ parikappetvā yathāvuttaghanavinibbhogābhāvato niccameva katvā maññati diṭṭhimaññanāya. Tathābhūtassa ca tassa saṇhasukhumaparamagambhīradhammatā na ñāyatevāti vuttaṃ **‘‘dujjānaṃ kho’’**tiādi.
同様にとは、「有形な自己」とか、「心的な自己」といった二つの議論において、認識(想)が自己とは異なるものであり、それゆえ無意識(不覚)であるという誤りは、否定しがたい。同様に、この議論にも誤りがある。それゆえ、「同様に、その誤りを示して」と述べた。誤った見解によってとは、自己の見解という誤った固執によって。圧倒されているとは、無始以来培われた性質によって、内側に覆われていること、知の働きが妨げられていること。その多様性を知らないとは、連続する集合や集団によって欺かれ、愚かな者は、流転する現象の集まりを、「自己」であるとか、「永遠である」と誤って固執して呼ぶ。その一つのものとして捉える(執着)を打ち砕いて、ありのままに知ること(群衆の分析)を、全く全く、異教徒にはそれがない。この遍歴者も、そのような知の完成がないゆえに、言われていることも「その多様性を知らない」と。(認識の)生成と消滅を、見ている者でさえ、「認識である」と、認識そのものである自己を想定し、前述のような群衆の分析がないゆえに、永遠のものであるとして捉える。そのように、(永遠であると)考えて、(それが)永遠であると(誤って)知ることによって。そのような者にとって、柔らかな、微細な、極めて深い真理の性質は、決して知られることはない、と「知ることは難しい」と述べた。
Diṭṭhiādīsu ‘‘evameta’’nti dassanaṃ abhinivisanaṃ diṭṭhi. Tassā eva pubbabhāgabhūtaṃ ‘‘evameta’’nti nijjhānavasena khamanaṃ khanti. Tathā rocanaṃ **ruci. ‘‘Aññathā’’**tiādi tesaṃ diṭṭhiādīnaṃ vibhajitvā dassanaṃ. Tattha aññathāti yathā ariyavinaye antadvayaṃ anupaggamma majjhimā paṭipadāvasena dassanaṃ hoti, tato aññathāyeva. Aññadevāti yaṃ paramatthato vijjati khandhāyatanādi, tassa ca aniccatādi, tato aññadeva paramatthato avijjamānaṃ attānaṃ sassatādi te khamati ceva ruccati ca. Āyuñjanaṃ anuyuñjanaṃ āyogo, tenāha **‘‘yuttapayuttatā’’**ti. Paṭipattiyāti paramattacintanādiparibbājakapaṭipattiyā . Dujjānametaṃ dhammataṃ tvaṃ ‘‘ayaṃ paramattho, ayaṃ sammutī’’ti imassa vibhāgassa dubbibhāgattā. ‘‘Yadi etaṃ dujjānaṃ, taṃ tāva tiṭṭhatu, imaṃ panatthaṃ bhagavantaṃ pucchissāmī’’ti cintetvā yathā paṭipajji, taṃ dassetuṃ **‘‘atha paribbājako’’**tiādi vuttaṃ. Añño vā saññatoti saññāsabhāvato añño sabhāvo vā attā hotūti attho. Assāti attano.
見解などにおいて、「こうである」と見ることを固執することを、見解という。その(見解の)前段階である、「こうである」と考えることの受容を、忍耐という。同様に、それを好むことを、愛着という。「そうでなく」とは、それらの見解などを区分して示すこと。そこにおいて、そうでなくとは、聖者の教えにおいて、二つの極端(断滅・常住)に陥らず、中道(八正道)の観点から見解がある。それとは異なり。異なるものとは、究極的な真理から存在する(もの)である。衆(身・受・想・行・識)や、それらの無常などである。それとは異なる、究極的な真理から存在しない自己、永遠など、それらを(自己であると)耐え、また好む。促すこと、励むことを、精進という。それゆえ、「努力と精進」と述べた。実践とは、究極的な真理を考えることなどの遍歴者の実践である。これは知ることが難しい真理である、あなたは「これが究極的な真理であり、これが世俗的な真理である」という、この区別の困難さによって。もしこれが知ることが難しいならば、それはさておき、この真理について、世尊にお尋ねしよう、と考え、どのように実践したかを、示すために、「すると遍歴者は」と述べた。あるいは認識が異なるとは、認識という性質とは異なる性質、あるいは自己である、という意味である。自己とは、自身の(こと)である。
Lokīyati dissati ettha puññapāpaṃ, tabbipāko cāti loko, attā. So hissa kārako, vedako cāti icchito. Diṭṭhigatanti ‘‘sassato attā ca loko cā’’tiādi (dī. ni. 1.31; udā. 55) nayappavattaṃ diṭṭhigataṃ. Na hesa diṭṭhābhiniveso diṭṭhadhammikādiatthanissito tadasaṃvattanato. Yo hi tadāvaho, so taṃnissitoti vattabbataṃ labheyya yathā taṃ puññañāṇasambhāro. Eteneva tassa na dhammanissitatāpi saṃvaṇṇitā daṭṭhabbā. Ādibrahmacariyassāti ādibrahmacariyaṃ, tadeva ādibrahmacariyakaṃ yathā ‘‘vinayo eva venayiko’’ti, (pārā. aṭṭha. 21) tenāha **‘‘sikkhattayasaṅkhātassā’’**tiādi. Diṭṭhābhinivesassa saṃsāravaṭṭe nibbidāvirāganirodhupasamāsaṃvattanaṃ vaṭṭantogadhattā, tassa vaṭṭasambandhanato ca. Tathā abhiññāsambodhanibbānāsaṃvattanañca daṭṭhabbaṃ. Abhijānanāyāti ñātapariññāvasena abhijānanatthāya. Sambujjhanatthāyāti tīraṇapahānapariññāvasena sambodhanatthāyāti vadanti. Abhijānanāyāti abhiññāpaññāvasena jānanāya, taṃ pana vaṭṭassa paccakkhakaraṇameva hotīti āha **‘‘paccakkhakiriyāyā’’**ti. Sambujjhanatthāyāti pariññābhisamayavasena paṭivedhāya.
この世において、善悪とその結果が見られる、それ(善悪とその結果)を、世界、自己という。それは、その(自己の)原因であり、その(自己の)経験者であると、欲する。(見解の)階級とは、「自己と世界は永遠である」といった(経典の)流れに沿った見解の階級である。それは、見解に固執することではない。現世など(の果報)に依存するものではない、それ(現世など)に導かれないからである。もしそれが(現世などに)役立つものであれば、それはそれ(現世など)に依存すると言えるだろう、あたかもその善い知識の蓄積のように。これによって、それが(現世など)に依存するものではないことも、賞賛されていると見なすべきである。最初のブラフマー(修行)の(実践)とは、最初のブラフマー(修行)の実践、あたかも「戒律こそが教えである」のように。それゆえ、「三学からなる」と述べた。見解への固執が、輪廻の輪(苦)から、厭離・離欲・滅尽・寂静へと導くこと、輪(苦)に繋がっていることから。同様に、超知覚的な理解・悟り・涅槃へと導くことも、見なすべきである。知ることによってとは、知るという理解の観点から、知ること。悟ることによってとは、究極的な真理を理解し、それを捨てることによって、悟ることである、と(人々は)言う。知ることによってとは、超知覚的な知の観点から知ること、それは輪(苦)を目の前にすることである。それゆえ、「目の前にすること」と述べた。悟ることによってとは、完全な理解によって、それを実現すること。
Kāmaṃ taṇhāpi dukkhasabhāvā, tassā pana samudayabhāvena visuṃ gahitattā **‘‘taṇhaṃ ṭhapetvā’’**ti vuttaṃ. Pabhāvanato uppādanato. Dukkhaṃ pabhāventīpi taṇhā avijjādipaccayantarasahitā eva pabhāveti, na kevalāti āha **‘‘sappaccayā’’**ti. Ubhinnaṃ appavattīti ubhinnaṃ appavattinimittaṃ, nappavattanti ettha dukkhasamudayā etasmiṃ vā adhigateti appavatti. Dukkhanirodhaṃ nibbānaṃ gacchati adhigacchati, tadatthaṃ paṭipadā cāti dukkhanirodhagāminīpaṭipadā. Maggapātubhāvoti aggamaggasamuppādo. Phalasacchikiriyāti asekkhaphalādhigamo. Ākāranti taṃ gamanaliṅgaṃ.
渇愛も苦の性質であるが、それ(渇愛)は、その(苦の)生起という性質によって、別々に捉えられている。それゆえ、「渇愛を除いて」と述べた。生じさせることによってとは、生じさせること。苦を生じさせるとしても、渇愛は無明などの他の原因と結びついてのみ生じさせるのであって、単独ではない、と「原因があって」と述べた。両者の生じないこととは、両者の生じない原因、すなわち、ここで(苦・渇愛の)生起がない、あるいはここで(苦・渇愛)を理解することによって生じないこと。苦の滅尽である涅槃に至る、到達する、そのための道、すなわち苦の滅尽に至る道。聖なる道が生じることとは、究極の道が生じること。聖なる果を証することとは、非学の果を到達すること。姿とは、その(涅槃への)道を示す徴(しるし)である。
421. Atha kho te paribbājakā acirapakkantassa bhagavato poṭṭhapādaṃ paribbājakaṃ samantato vācā vācāya (syā. ka.) sannitodakena sañjhabbharimakaṃsu – ‘‘evameva panāyaṃ bhavaṃ poṭṭhapādo yaññadeva samaṇo gotamo bhāsati, taṃ tadevassa abbhanumodati – ‘evametaṃ bhagavā evametaṃ, sugatā’ti. Na kho pana mayaṃ kiñci kañci (pī.) samaṇassa gotamassa ekaṃsikaṃ dhammaṃ desitaṃ ājānāma – ‘sassato loko’ti vā, ‘asassato loko’ti vā, ‘antavā loko’ti vā, ‘anantavā loko’ti vā, ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti vā, ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti vā , ‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti vā, ‘na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti vā, ‘hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti vā, ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti vā’’ti.
421. 世尊が去って間もなく、その修行者たちは、ポータパーダという修行者に向かって、「あのゴータマ・サマナが言うことすべてに、このポータパーダは「その通りです、世尊、その通りです、善逝」と同意している。しかし、私たちはゴータマ・サマナが「世界は常住である」とか、「世界は常住でない」とか、「世界は有限である」とか、「世界は無限である」とか、「生命と身体は同一である」とか、「生命と身体は別である」とか、「死後、ターガタは存在する」とか、「死後、ターガタは存在しない」とか、「死後、ターガタは存在し、かつ存在しない」とか、「死後、ターガタは存在もせず、存在もしない」といった、断定的な教えを説いているとは知りませんでした」と非難した。
Evaṃ vutte poṭṭhapādo paribbājako te paribbājake etadavoca – ‘‘ahampi kho, bho, na kiñci samaṇassa gotamassa ekaṃsikaṃ dhammaṃ desitaṃ ājānāmi – ‘sassato loko’ti vā, ‘asassato loko’ti vā…pe… ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti vā; api ca samaṇo gotamo bhūtaṃ tacchaṃ tathaṃ paṭipadaṃ paññapeti dhammaṭṭhitataṃ dhammaniyāmataṃ. Bhūtaṃ kho pana tacchaṃ tathaṃ paṭipadaṃ paññapentassa dhammaṭṭhitataṃ dhammaniyāmataṃ, kathañhi nāma mādiso viññū samaṇassa gotamassa subhāsitaṃ subhāsitato nābbhanumodeyyā’’ti?
ポータパーダという修行者は、このように言われて、その修行者たちにこう言った。「諸君、私もまた、ゴータマ・サマナが『世界は常住である』とか、『世界は常住でない』とか……『死後、ターガタは存在もせず、存在もしない』といった、断定的な教えを説いているとは知りませんでした。しかし、ゴータマ・サマナは真実で、事実に即した実践を、法の確実性、法の必然性として説いています。真実で、事実に即した実践を、法の確実性、法の必然性として説いているのに、私のような賢明な者が、ゴータマ・サマナの善き言葉を、善き言葉として認めないことがあろうか?」
421. Vācāsannitodakenāti vacanapatodena. Sañjhabbharimakaṃsūti sañjhabbharitaṃ nirantaraṃ phuṭṭhaṃ akaṃsu, upari vijjhiṃsūti vuttaṃ hoti. Bhūtanti sabhāvato vijjamānaṃ. Tacchaṃ, tathanti tasseva vevacanaṃ. Dhammaṭṭhitatanti navalokuttaradhammesu ṭhitasabhāvaṃ. Dhammaniyāmatanti lokuttaradhammaniyāmataṃ. Buddhānañhi catusaccavinimuttā kathā nāma natthi. Tasmā sā edisā hoti.
421. 「言葉の鞭」とは、言葉の助けのことである。「密集させた」とは、絶えず触れるようにした、という意味である。すなわち、重なり合って触れた、ということである。「実在する」とは、本性として存在するということである。「真実」「その通り」とは、それらの同意語である。「法における真実」とは、九つの世間を超えた法における真実の性質のことである。「法における法則」とは、世間を超えた法における法則性である。仏陀は、四つの聖諦から離れた法を説くことはない。ゆえに、それは(真実である)ということである。
421. Samantato niggaṇhanavasena todanaṃ vijjhanaṃ sannitodakaṃ, vācāyāti ca paccatte karaṇavacananti āha **‘‘vacanapatodenā’’**ti. Sajjhabbharitanti samantato bhusaṃ aritaṃ akaṃsūti satamattehi tuttakehi viya tiṃsasatamattā paribbājakā vācāpatodanehi tudiṃsu sabhāvato vijjamānanti paramatthasabhāvato upalabbhamānaṃ, napakatiādi viya anupalabbhamānaṃ. Tacchanti saccaṃ. Tathanti aviparītaṃ lokuttaradhammesūti visaye bhummaṃ te dhamme visayaṃ katvā. Ṭhitasabhāvanti avaṭṭhitasabhāvaṃ, taduppādakanti attho. Lokuttaradhammaniyāmatanti lokuttaradhammasampāpananiyāmena niyataṃ, tenāha **‘‘buddhānañhī’’**tiādi. Edisāti ‘‘dhammaṭṭhitata’’ntiādinā vuttappakārā.
421. 全体から否定することによって、刺すこと、貫くこと、それは刺し貫くものである。言葉によって、とそれぞれに、行為である、と述べられている。「言葉による刺し貫き」と。完全に汚すとは、全体に、激しく汚さないこと、あたかも数十人のように、三百人のように、遍歴者たちは言葉の刺し貫きによって(無知な人々を)弄んだ。本来の性質において存在するとは、究極的な真理の性質において存在する。存在しない、あるいは存在しない、のように存在しない。真実とは、真実であること。同様にとは、異ならないこと。究極的な(真理)においてとは、対象となる、大地(の要素)などの究極的な(真理)を対象として。定まった性質とは、定まっていない性質、それ(定まった性質)を生じさせる、という意味である。究極的な(真理)の規則性とは、究極的な(真理)に到達する規則性によって定められている、それゆえ、「仏陀の」と述べた。そのようなとは、「真理の常住性」などで述べられた種類のことである。
Cittahatthisāriputtapoṭṭhapādavatthu チッタという象乗り修行者とポータパーダの事柄
422. Atha kho dvīhatīhassa accayena citto ca hatthisāriputto poṭṭhapādo ca paribbājako yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā citto hatthisāriputto bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Poṭṭhapādo pana paribbājako bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho poṭṭhapādo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘tadā maṃ, bhante, te paribbājakā acirapakkantassa bhagavato samantato vācāsannitodakena sañjhabbharimakaṃsu – ‘evameva panāyaṃ bhavaṃ poṭṭhapādo yaññadeva samaṇo gotamo bhāsati, taṃ tadevassa abbhanumodati – ‘evametaṃ bhagavā evametaṃ sugatā’’ti. Na kho pana mayaṃ kiñci samaṇassa gotamassa ekaṃsikaṃ dhammaṃ desitaṃ ājānāma – ‘‘sassato loko’’ti vā, ‘‘asassato loko’’ti vā, ‘‘antavā loko’’ti vā, ‘‘anantavā loko’’ti vā, ‘‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’’nti vā, ‘‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti vā, ‘‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā’’ti vā, ‘‘na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’’ti vā, ‘‘hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā’’ti vā, ‘‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’’ti vā’ti. Evaṃ vuttāhaṃ, bhante, te paribbājake etadavocaṃ – ‘ahampi kho, bho, na kiñci samaṇassa gotamassa ekaṃsikaṃ dhammaṃ desitaṃ ājānāmi – ‘‘sassato loko’’ti vā, ‘‘asassato loko’’ti vā…pe… ‘‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’’ti vā; api ca samaṇo gotamo bhūtaṃ tacchaṃ tathaṃ paṭipadaṃ paññapeti dhammaṭṭhitataṃ dhammaniyāmataṃ. Bhūtaṃ kho pana tacchaṃ tathaṃ paṭipadaṃ paññapentassa dhammaṭṭhitataṃ dhammaniyāmataṃ, kathañhi nāma mādiso viññū samaṇassa gotamassa subhāsitaṃ subhāsitato nābbhanumodeyyā’’ti?
422. 二、三日経ってから、チッタという象乗り修行者とポータパーダという修行者は、世尊のもとへ行った。行き着くと、チッタは象乗り修行者は世尊を敬礼して、片隅に座った。ポータパーダという修行者は、世尊と挨拶を交わした。挨拶を交わし、話をした後、片隅に座った。片隅に座ったポータパーダという修行者は、世尊にこう言った。「尊師、世尊が去られた直後、あの修行者たちは、ポータパーダという修行者に向かって、『あのゴータマ・サマナが言うことすべてに、このポータパーダは「その通りです、世尊、その通りです、善逝」と同意している。しかし、私たちはゴータマ・サマナが「世界は常住である」とか、「世界は常住でない」とか、「世界は有限である」とか、「世界は無限である」とか、「生命と身体は同一である」とか、「生命と身体は別である」とか、「死後、ターガタは存在する」とか、「死後、ターガタは存在しない」とか、「死後、ターガタは存在し、かつ存在しない」とか、「死後、ターガタは存在もせず、存在もしない」といった、断定的な教えを説いているとは知りませんでした』と言って、私を非難しました。尊師、私はこのように言われ、あの修行者たちに『諸君、私もまた、ゴータマ・サマナが「世界は常住である」とか、「世界は常住でない」とか……『死後、ターガタは存在もせず、存在もしない』といった、断定的な教えを説いているとは知りませんでした。しかし、ゴータマ・サマナは真実で、事実に即した実践を、法の確実性、法の必然性として説いています。真実で、事実に即した実践を、法の確実性、法の必然性として説いているのに、私のような賢明な者が、ゴータマ・サマナの善き言葉を、善き言葉として認めないことがあろうか?』と言いました。」
422. Citto ca hatthisāriputtoti so kira sāvatthiyaṃ hatthiācariyassa putto bhagavato santike pabbajitvā tīṇi piṭakāni uggahetvā sukhumesu atthantaresu kusalo ahosi, pubbe katapāpakammavasena pana sattavāre vibbhamitvā gihi jāto. Kassapasammāsambuddhassa kira sāsane dve sahāyakā ahesuṃ, aññamaññaṃ samaggā ekatova sajjhāyanti. Tesu eko anabhirato gihibhāve cittaṃ uppādetvā itarassa ārocesi. So gihibhāve ādīnavaṃ pabbajjāya ānisaṃsaṃ dassetvā taṃ ovadi. So taṃ sutvā abhiramitvā punekadivasaṃ tādise citte uppanne taṃ etadavoca ‘‘mayhaṃ āvuso evarūpaṃ cittaṃ uppajjati – ‘imāhaṃ pattacīvaraṃ tuyhaṃ dassāmī’ti’’. So pattacīvaralobhena tassa gihibhāve ānisaṃsaṃ dassetvā pabbajjāya ādīnavaṃ kathesi. Athassa taṃ sutvāva gihibhāvato cittaṃ virajjitvā pabbajjāyameva abhirami. Evamesa tadā sīlavantassa bhikkhuno gihibhāve ānisaṃsakathāya kathitattā idāni cha vāre vibbhamitvā sattame vāre pabbajito. Mahāmoggallānassa, mahākoṭṭhikattherassa ca abhidhammakathaṃ kathentānaṃ antarantarā kathaṃ opāteti. Atha naṃ mahākoṭṭhikatthero apasādeti. So mahāsāvakassa kathite patiṭṭhātuṃ asakkonto vibbhamitvā gihi jāto. Poṭṭhapādassa panāyaṃ gihisahāyako hoti. Tasmā vibbhamitvā dvīhatīhaccayena poṭṭhapādassa santikaṃ gato. Atha naṃ so disvā ‘‘samma kiṃ tayā kataṃ, evarūpassa nāma satthu sāsanā apasakkantosi, ehi pabbajituṃ idāni te vaṭṭatī’’ti taṃ gahetvā bhagavato santikaṃ agamāsi. Tena vuttaṃ ‘‘citto ca hatthisāriputto poṭṭhapādo ca paribbājako’’ti.
422. チッタとハッティサーリプッタ。彼は、サーワスティで象使いの息子であった。世尊の元で出家し、三蔵を習得し、細やかな事柄に精通していた。しかし、過去の悪業のゆえに七日間迷い、在家となった。カッサパ・サンマ・サンブッダの教えの時、二人の友人がいた。互いに仲が良く、いつも一緒に学んでいた。そのうちの一人は、在家生活に飽き足らず、在家になることを思いつき、もう一人にそれを伝えた。彼は、在家生活の欠点と出家の利点を説いて、彼を戒めた。彼はそれを聞いて、満足して、ある日、再びそのような思いが起こった時、彼にこう言った。「私の友人よ、私には『この鉢と衣をあなたにあげよう』という思いが起こるのです。」彼は、鉢と衣への執着から、在家生活の利点を説いて、出家の欠点を語った。彼はそれを聞くと、在家生活への思いが消え失せ、出家生活に満足した。このように、彼は当時、戒律を守る比丘の在家生活の利点について語られたため、今になって六日間迷い、七日目に(正しく)出家した。(しかし)マハー・モッガッラーナやマハー・コッティタ長老が阿毘達磨を説いている最中に、会話を遮った。すると、マハー・コッティタ長老は彼を叱責した。彼は、偉大な弟子(長老)の言葉を聞いても、それに留まることができず、迷って在家となった。ポータパーダの友人であった彼は、迷って二日または三日経ってから、ポータパーダの元へ行った。彼(ポータパーダ)は彼を見て、「賢者よ、あなたは何をしたのですか。なぜこのような(状況になった)師の教えから離れてしまったのですか。さあ、出家なさい。今こそあなたにふさわしいのです」と言って、彼を連れて世尊の元へ行った。それゆえに、「チッタとハッティサーリプッタ、そして遊行者ポータパーダ」と言われたのである。
422. Sukhumesu atthantaresūti khandhāyatanādīsu sukhumañāṇagocaresu dhammesu. Kusaloti pubbe buddhasāsane kataparicayatāya cheko ahosi. Gihibhāve ānisaṃsakathāya kathitattā sīlavantassa bhikkhuno tathā kathanena vibbhamane niyojitattā idāni sayampi sīlavā eva hutvā cha vāre (dha. pa. aṭṭha. 37; jā. aṭṭha. 1.1.69) vibbhami. Kammasarikkhakena hi phalena bhavitabbaṃ. Mahāsāvakassa kathiteti mahāsāvakassa mahākoṭṭhikattherassa apasādanakathitanimittaṃ. Patiṭṭhātuṃ asakkontoti sāsane patiṭṭhaṃ laddhuṃ asakkonto.
422. 微細な、他の意味においてとは、衆(身・受・想・行・識)、器官・要素など、微細な知の対象となる現象において。善いとは、以前、仏陀の教えにおいて、経験を積んだことによって、熟達していた。在家であることの功徳について語られたので、戒律を守る比丘が、そのように語ることで、惑わされて、今、自身も戒律を守る者でありながら、六回(『ダンマパダ』、『ジャータカ』など)惑わされた。原因にふさわしい結果でなければならない。偉大な弟子に語られたとは、偉大な弟子であるマハコットゥリタ長老への侮蔑の言葉のこと。定着することができないとは、教えにおいて定着することができない。
423. ‘‘Sabbeva kho ete, poṭṭhapāda, paribbājakā andhā acakkhukā; tvaṃyeva nesaṃ eko cakkhumā. Ekaṃsikāpi hi kho, poṭṭhapāda, mayā dhammā desitā paññattā; anekaṃsikāpi hi kho , poṭṭhapāda, mayā dhammā desitā paññattā.
423. 「ポータパーダよ、あの修行者たちは皆、盲目で、目が見えない者たちである。あなただけが、彼らのうちの目の見える者である。ポータパーダよ、私が説き示した法の中にも、断定的なものもあれば、そうでないものもある。」
‘‘Katame ca te, poṭṭhapāda, mayā anekaṃsikā dhammā desitā paññattā? ‘Sassato loko’ti lokoti vā (sī. ka.) kho, poṭṭhapāda, mayā anekaṃsiko dhammo desito paññatto; ‘asassato loko’ti lokoti vā (sī. ka.) kho, poṭṭhapāda, mayā anekaṃsiko dhammo desito paññatto; ‘antavā loko’ti lokoti vā (sī. ka.) kho poṭṭhapāda…pe… ‘anantavā loko’ti lokoti vā (sī. ka.) kho poṭṭhapāda… ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti kho poṭṭhapāda… ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti kho poṭṭhapāda… ‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti kho poṭṭhapāda… na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti kho poṭṭhapāda… ‘hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti kho poṭṭhapāda… ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti kho, poṭṭhapāda, mayā anekaṃsiko dhammo desito paññatto.
「ポータパーダよ、私が説き示した、断定的でない法とはどのようなものか? ポータパーダよ、『世界は常住である』と、私は断定的でない法を説き示した。『世界は常住でない』と、私は断定的でない法を説き示した。『世界は有限である』と、ポータパーダよ……『世界は無限である』と、ポータパーダよ……『生命と身体は同一である』と、ポータパーダよ……『生命と身体は別である』と、ポータパーダよ……『死後、ターガタは存在する』と、ポータパーダよ……『死後、ターガタは存在しない』と、ポータパーダよ……『死後、ターガタは存在し、かつ存在しない』と、ポータパーダよ……『死後、ターガタは存在もせず、存在もしない』と、ポータパーダよ、私は断定的でない法を説き示した。」
‘‘Kasmā ca te, poṭṭhapāda, mayā anekaṃsikā dhammā desitā paññattā? Na hete, poṭṭhapāda, atthasaṃhitā na dhammasaṃhitā na ādibrahmacariyakā na nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattanti. Tasmā te mayā anekaṃsikā dhammā desitā paññattā’’.
「ポータパーダよ、なぜ、私が断定的でない法を説き示したのか? ポータパーダよ、それらは意味にかなっておらず、法にかなっておらず、梵行の始まりでもなく、厭離、離欲、滅尽、寂静、神通、証悟、涅槃へと導くものでもない。ゆえに、私はそれらを断定的でない法として説き示した。」
423. Andhāti paññācakkhuno natthitāya andhā, tasseva abhāvena acakkhukā. Tvaṃyeva nesaṃ eko cakkhumāti subhāsitadubbhāsitajānanabhāvamattena paññācakkhunā cakkhumā. Ekaṃsikāti ekakoṭṭhāsā. Paññattāti ṭhapitā. Anekaṃsikāti na ekakoṭṭhāsā ekeneva koṭṭhāsena sassatāti vā asassatāti vā na vuttāti attho.
423. 「盲目」とは、智慧の眼がないゆえに盲目であり、それがないゆえに目が見えないということである。「あなただけが彼らの目のようだ」とは、善い言葉と悪い言葉を知るという能力によって、智慧の眼を持っているということである。「一つの部分」とは、一つの断片のことである。「定められた」とは、定められたということである。「複数の部分」とは、一つの断片ではなく、一つの部分だけで永遠であるとも、そうでなくてもよいとも言われていない、ということである。
423. Paññācakkhuno natthitāyāti suvuttaduruttasamavisamadassanasamatthapaññācakkhuno abhāvena . Cakkhumāti ettha yādisena cakkhunā puriso ‘‘cakkhumā’’ti vutto, taṃ dassetuṃ **‘‘subhāsitā’’**tiādi vuttaṃ. Ekakoṭṭhāsāti ekantikā, nibbānāvahabhāvena nicchitāti adhippāyo. Ṭhapitāti vavatthāpitā. Na ekakoṭṭhāsā na ekantikā, na nibbānāvahabhāvena nicchitā vaṭṭantogadhabhāvatoti adhippāyo.
423. 知恵の目の存在しないこととは、よく語られたこと、悪く語られたこと、等しく、等しくなく、見分ける能力のある知恵の目の不在。目のようにとは、どのような目によって、人が「目がある」と言われるか、それを、示すために、「よく語られた」と始めた。一つの部分とは、決定的な、涅槃へ導く性質によって確定された、という意味である。置かれたとは、定められた。一つではない部分とは、決定的ではない、涅槃へ導く性質によって確定されていない、輪(苦)に繋がっている、という意味である。
Ekaṃsikadhammo 断定的な法
424. ‘‘Katame ca te, poṭṭhapāda, mayā ekaṃsikā dhammā desitā paññattā ? Idaṃ dukkhanti kho, poṭṭhapāda, mayā ekaṃsiko dhammo desito paññatto. Ayaṃ dukkhasamudayoti kho, poṭṭhapāda, mayā ekaṃsiko dhammo desito paññatto. Ayaṃ dukkhanirodhoti kho, poṭṭhapāda, mayā ekaṃsiko dhammo desito paññatto. Ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadāti kho, poṭṭhapāda, mayā ekaṃsiko dhammo desito paññatto.
424. 「ポータパーダよ、私が説き示した、断定的な法とはどのようなものか? ポータパーダよ、『苦である』と、私は断定的な法を説き示した。ポータパーダよ、『苦の生起である』と、私は断定的な法を説き示した。ポータパーダよ、『苦の滅尽である』と、私は断定的な法を説き示した。ポータパーダよ、『苦の滅尽に至る道である』と、私は断定的な法を説き示した。」
‘‘Kasmā ca te, poṭṭhapāda, mayā ekaṃsikā dhammā desitā paññattā? Ete, poṭṭhapāda, atthasaṃhitā , ete dhammasaṃhitā, ete ādibrahmacariyakā ete nibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattanti. Tasmā te mayā ekaṃsikā dhammā desitā paññattā.
「ポータパーダよ、なぜ、私が断定的な法を説き示したのか? ポータパーダよ、それらは意味にかなっており、法にかなっており、梵行の始まりであり、厭離、離欲、滅尽、寂静、神通、証悟、涅槃へと導くものである。ゆえに、私はそれらを断定的な法として説き示した。」
425. ‘‘Santi, poṭṭhapāda, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘ekantasukhī attā hoti arogo paraṃ maraṇā’ti. Tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi – ‘saccaṃ kira tumhe āyasmanto evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘‘ekantasukhī attā hoti arogo paraṃ maraṇā’ti? Te ce me evaṃ puṭṭhā ‘āmā’ti paṭijānanti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto ekantasukhaṃ lokaṃ jānaṃ passaṃ viharathā’ti? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti.
425. 「ポータパーダよ、『死後、自己は常に幸福で、病気にならずにいる』とこのように言う、このように信じている修行者やバラモンたちがいる。私は彼らに会いに行き、こう言う。『あなたがたは本当に、このように言う、このように信じているのですか?「死後、自己は常に幸福で、病気にならずにいる」と』と。もし彼らが私にそう尋ねられて『はい』と答えたら、私はこう言う。『あなたがたは、常に幸福な世界を知り、見て、住んでいるのですか?』と尋ねると、『いいえ』と答える。」
‘‘Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto ekaṃ vā rattiṃ ekaṃ vā divasaṃ upaḍḍhaṃ vā rattiṃ upaḍḍhaṃ vā divasaṃ ekantasukhiṃ attānaṃ sañjānāthā’ti sampajānāthāti (sī. syā. ka.) ? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto jānātha – ‘‘ayaṃ maggo ayaṃ paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’’ti? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti.
「私はこう言う。『あなたがたは、一晩、あるいは一日、半晩、あるいは半日、常に幸福な自己を認識していますか?』と尋ねると、『いいえ』と答える。私はこう言う。『あなたがたは、常に幸福な世界の実現への道、実践を知っていますか?』と尋ねると、『いいえ』と答える。」
‘‘Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto yā tā devatā ekantasukhaṃ lokaṃ upapannā, tāsaṃ bhāsamānānaṃ saddaṃ suṇātha – ‘‘suppaṭipannāttha, mārisā, ujuppaṭipannāttha, mārisā, ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāya; mayampi hi, mārisā, evaṃpaṭipannā ekantasukhaṃ lokaṃ upapannā’ti ? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti.
「私はこう言う。『あなたがたは、常に幸福な世界に生まれたあの神々が、『あなたがたは、道に正しく、実践に正しく、常に幸福な世界の実現をしています。私たちも、このように実践し、常に幸福な世界に生まれました』と語っているのを聞いたことがありますか?』と尋ねると、『いいえ』と答える。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, poṭṭhapāda, nanu evaṃ sante tesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante tesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
「ポータパーダよ、そのように考えれば、あの修行者やバラモンたちの言葉は、実を結ばない言葉ではないか?」 「はい、尊師、そのように考えれば、あの修行者やバラモンたちの言葉は、実を結ばない言葉です。」
424-425. Santi poṭṭhapādāti idaṃ bhagavā kasmā ārabhi? Bāhirakehi paññāpitaniṭṭhāya aniyyānikabhāvadassanatthaṃ. Sabbe hi titthiyā yathā bhagavā amataṃ nibbānaṃ, evaṃ attano attano samaye lokathupikādivasena niṭṭhaṃ paññapenti, sā ca na niyyānikā. Yathā paññattā hutvā na niyyāti na gacchati, aññadatthu paṇḍitehi paṭikkhittā nivattati, taṃ dassetuṃ bhagavā evamāha. Tattha ekantasukhaṃ lokaṃ jānaṃ passanti puratthimāya disāya ekantasukho loko pacchimādīnaṃ vā aññatarāyāti evaṃ jānantā evaṃ passantā viharatha. Diṭṭhapubbāni kho tasmiṃ loke manussānaṃ sarīrasaṇṭhānādīnīti. Appāṭihīrakatanti appāṭihīrakataṃ paṭiharaṇavirahitaṃ, aniyyānikanti vuttaṃ hoti.
424-425. 「ポータパーダよ、あるか」これは世尊がなぜ始めたのか。外道の定めた到達点が、解脱に至らない性質であることを示すためである。すべての異教徒は、世尊が涅槃を説くように、それぞれ自身の教えの中で、世間的な到達点として定めているが、それは解脱に至るものではない。定められたものでありながら、解脱に至らず、進まない。しかし、賢者によって否定されれば、それは退く。それを示すために、世尊はそう仰ったのである。そこでは、「永遠の幸福な世界」を、東の方向から、永遠の幸福な世界が、西の方向から、あるいは他の方向から来る、と知って、見て、このように暮らしなさい。その世界の人々の肉体の様子などは、以前見たことがあるのである。「奇跡がない」とは、奇跡がないことであり、証拠がない、解脱に至らない、ということである。
425. ‘‘Kasmā ārabhī’’ti kāraṇaṃ pucchitvā **‘‘aniyyānikabhāvadassanattha’’**nti payojanaṃ vissajjitaṃ. Sati hi phalasiddhiyaṃ hetusiddhoyeva hotīti. Paññāpitaniṭṭhāyāti paveditavimuttimaggassa, vaṭṭadukkhapariyosānaṃ gacchati etāyāti ‘‘niṭṭhā’’ti vimutti vuttā. Niṭṭhāmaggo hi idha uttarapadalopena ‘‘niṭṭhā’’ti vutto. Tassa hi aniyyānikatā, niyyānikatā ca vuccati, na niṭṭhāya. Niyyānaṃ vā niggamanaṃ nissaraṇaṃ, vaṭṭadukkhassa vupasamoti attho. Niyyānameva niyyānikaṃ, na niyyānikaṃ aniyyānikaṃ, so eva bhāvo aniyyānikabhāvo, tassa dassanatthanti yojetabbaṃ. **‘‘Eva’’**nti ‘‘nibbānaṃ nibbāna’’nti vacanamattasāmaññaṃ gahetvā vadati, na pana paramatthato tesaṃ samaye nibbānapaññāpanassa labbhanato, tena vuttaṃ **‘‘sā ca na niyyānikā’’**tiādi. Lokathūpikādivasenāti ettha ādi-saddena ‘‘añño puriso, aññā pakatī’’ti pakatipurisantarāvabodho mokkho, buddhiādiguṇavinimuttassa attano sakattani avaṭṭhānaṃ mokkho, kāyapavattigatijātibandhānaṃ appamajjanavasena appavatto mokkho, yaññehi jutena parena purisena salokatā mokkho, samīpatā mokkho, sahayogo mokkhoti evamādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Yathāpaññattāti paññattappakārā hutvā na niyyāti, yenākārena ‘‘niṭṭhā pāpuṇīyatī’’ti tehi paveditā, tenākārena tassā appattabbato na niyyāti. Paṇḍitehi paṭikkhittāti ‘‘nāyaṃ niṭṭhā paṭipadā vaṭṭassa anatikkamanato’’ti buddhādīhi paṇḍitehi paṭikkhittā. Nivattatīti paṭikkhepassa kāraṇavacanaṃ, tasmā tehi paññattā niṭṭhā paṭipadā na niyyāti, aññadatthu taṃsamaṅginaṃ puggalaṃ saṃsāre eva paribbhamāpentī nivattati.
425. 「なぜ、はじめるのか」と理由を問い、「解脱に至らないという性質を見るため」と目的を答えた。なぜなら、結果が成就すれば、原因も成就するのである。悟りの終わりに至る、すなわち、輪廻の苦しみの終わりに至るのである、と「悟り」と説かれた。ここでは、「悟り」とは、後部が省略されて「悟り」と言われた。それに「解脱に至らない」とか「解脱に至る」とかが説かれるのであって、「悟り」そのものではない。「解脱」とは、輪廻の苦しみを静めることである、という意味である。「解脱に至る」というのは、「解脱に至る」という性質のものである。「解脱に至らない性質」とは、その性質のことである、と解釈すべきである。「このように」とは、「涅槃、涅槃」と、言葉の一般的な意味だけをとって言うのであって、真実には、それらが涅槃を指示することができないからである。それゆえ、「それは解脱に至らない」などと説かれたのである。世間的な見方による、などという言葉で、「他の人、他の存在」というような、別個の存在としての解脱、知性などの徳から離れた、自己自身の、それ自体に留まることとしての解脱、身体の動き、生命、生まれなどの束縛が減少することによる、動きが止まった解脱、祭祀などによって、他の人と共にいることとしての解脱、近くにあることとしての解脱、協力することとしての解脱、といったようなものの包括を理解すべきである。説かれたように、そのように説かれて、解脱に至らない。どのような方法で「悟りに到達する」と説かれたか、その方法では到達できないから、解脱に至らないのである。賢者によって否定された、とは、「これは輪廻を超えない実践による悟りではない」と、仏などによって否定された、ということである。引き返す、とは、否定の理由を言うことである。それゆえ、彼らによって説かれた悟りの実践は、解脱に至らない。しかし、それに等しい人々を、輪廻の中でさまよわせ、引き返すのである。
Padhānaṃ jānanaṃ nāma paccakkhato jānanaṃ tassa pamāṇajeṭṭhabhāvato, itarassa saṃsayānubaddhattāti vuttaṃ **‘‘jānaṃ passa’’**nti. Tenettha dassanena jānanaṃ viseseti. Idaṃ vuttaṃ hoti – tumhākaṃ ekantasukhe loke paccakkhato ñāṇadassanaṃ atthīti. Jānanti vā tassa lokassa anumānavisayataṃ pucchati, passanti paccakkhato gocarataṃ. Ayañhettha attho – api tumhākaṃ loko paccakkhato ñāto, udāhu anumānatoti.
「修行する」とは、直接知ることであり、それが最も重要であるからである。他のものは疑いに属するからである、と「知り、見よ」と言われた。ここでは、「見る」ことによって、「知る」ことを特別にしている。これは、あなたの、絶対的な幸福の世界に、直接的な認識がある、ということである。「知る」とは、その世界の推論の対象であることを問うのである。「見る」とは、直接的な認識の対象であることを問うのである。ここにその意味がある。あなたの世界は、直接知られているのか、それとも推論によって知られているのか。
Yasmā loke paccakkhabhūto attho indriyagocarabhāvena pākaṭo, tasmā vuttaṃ **‘‘diṭṭhapubbānī’’**tiādi. Diṭṭhapubbānīti diṭṭhavā, dassanabhūtena, tadanugatena ca ñāṇena gahitapubbānīti attho. Evañca katvā **‘‘sarīrasaṇṭhānādīnī’’**ti vacanaṃ samatthitaṃ hoti. **‘‘Appāṭihīraka ta’’**nti anunāsikalopaṃ katvā niddesoti āha **‘‘appāṭihīrakaṃ ta’’**nti ‘‘appāṭihīraṃ kata’’nti evamettha vaṇṇenti. Paṭipakkhaharaṇato paṭihāriyaṃ, tadeva pāṭihāriyaṃ, uttaravirahitaṃ vacanaṃ. Pāṭihāriyamevettha ‘‘pāṭihīraka’’nti vā vuttaṃ. Na pāṭihīrakaṃ appāṭihīrakaṃ parehi vuccamānauttarehi sauttarattā, tenāha **‘‘paṭiharaṇavirahita’’**nti. Sauttarañhi vacanaṃ tena uttarena paṭihārīyati ativiparivattīyati. Tato eva niyyānassa paṭiharaṇamaggassa abhāvato **‘‘aniyyānika’’**nti vattabbataṃ labhati.
世界において直接的な意味は、感覚の対象となることで明らかであるから、「以前に見たもの」などと説かれた。以前に見たものとは、見たもの、見ることであり、それによって導かれた認識で捉えられたものである、という意味である。このようにして、「体の形など」という言葉が意味づけられた。「非拒否的なもの」とは、鼻音の脱落をして指示した、と「非拒否的なもの」と、拒否されないようにされた、とここで説明する。反対者を退けることによって、拒否するものであり、それ自体が拒否するものである。それ自体が拒否するものであることが、ここでは「拒否するもの」と言われた。拒否されないものである、それは、後に続くものによって拒否されるものではない、それゆえ、「拒否するものがない」と言われた。続くものがある言葉は、その続くもので、拒否され、非常に変えられる。それゆえ、解脱への拒否する道がないために、「解脱に至らない」と言われる資格を得る。
426. ‘‘Seyyathāpi, poṭṭhapāda, puriso evaṃ vadeyya – ‘ahaṃ yā imasmiṃ janapade janapadakalyāṇī, taṃ icchāmi taṃ kāmemī’ti. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ khattiyī vā brāhmaṇī vā vessī vā suddī vā’ti? Iti puṭṭho ‘no’ti vadeyya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa , yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ evaṃnāmā evaṃgottāti vā, dīghā vā rassā vā majjhimā vā kāḷī vā sāmā vā maṅguracchavī vāti, amukasmiṃ gāme vā nigame vā nagare vā’ti? Iti puṭṭho ‘no’ti vadeyya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ na jānāsi na passasi, taṃ tvaṃ icchasi kāmesī’ti? Iti puṭṭho ‘āmā’ti vadeyya.
426. 「ポータパーダよ、ある男が『私はこの国にいる、この国の美人を愛したい、望んでいる』と言ったとする。その男はこう言われるだろう。『おお、男よ、あなたが愛したい、望んでいる、この国の美人は、カーストの女性か、バラモンの女性か、商人階級の女性か、あるいは奴隷の女性か、知っているか?』と尋ねられて、『いいえ』と答える。その男はこう言われるだろう。『おお、男よ、あなたが愛したい、望んでいる、この国の美人は、名前や姓を知っているか、あるいは背が高いか、低いか、中くらいか、黒いか、褐色か、あるいは黄土色か、あるいは〇〇の村か、町か、都に住んでいるか、知っているか?』と尋ねられて、『いいえ』と答える。その男はこう言われるだろう。『おお、男よ、あなたは知らない、見ていないものを、愛したい、望んでいるのか?』と尋ねられて、『はい』と答える。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi , poṭṭhapāda, nanu evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
「ポータパーダよ、そのように考えれば、あの男の言葉は、実を結ばない言葉ではないか?」 「はい、尊師、そのように考えれば、あの男の言葉は、実を結ばない言葉です。」
‘‘Evameva kho, poṭṭhapāda, ye te samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘ekantasukhī attā hoti arogo paraṃ maraṇā’ti. Tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi – ‘saccaṃ kira tumhe āyasmanto evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘‘ekantasukhī attā hoti arogo paraṃ maraṇā’’’ti? Te ce me evaṃ puṭṭhā ‘āmā’ti paṭijānanti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto ekantasukhaṃ lokaṃ jānaṃ passaṃ viharathā’ti? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti.
「ポータパーダよ、そのように、『死後、自己は常に幸福で、病気にならずにいる』とこのように言う、このように信じている修行者やバラモンたちがいる。私は彼らに会いに行き、こう言う。『あなたがたは本当に、このように言う、このように信じているのですか?「死後、自己は常に幸福で、病気にならずにいる」と』と。もし彼らが私にそう尋ねられて『はい』と答えたら、私はこう言う。『あなたがたは、常に幸福な世界を知り、見て、住んでいるのですか?』と尋ねると、『いいえ』と答える。」
‘‘Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto ekaṃ vā rattiṃ ekaṃ vā divasaṃ upaḍḍhaṃ vā rattiṃ upaḍḍhaṃ vā divasaṃ ekantasukhiṃ attānaṃ sañjānāthā’ti? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto jānātha – ‘‘ayaṃ maggo ayaṃ paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’ti? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti.
「私はこう言う。『あなたがたは、一晩、あるいは一日、半晩、あるいは半日、常に幸福な自己を認識していますか?』と尋ねると、『いいえ』と答える。私はこう言う。『あなたがたは、常に幸福な世界の実現への道、実践を知っていますか?』と尋ねると、『いいえ』と答える。」
‘‘Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto yā tā devatā ekantasukhaṃ lokaṃ upapannā, tāsaṃ bhāsamānānaṃ saddaṃ suṇātha – ‘‘suppaṭipannāttha, mārisā, ujuppaṭipannāttha, mārisā, ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāya; mayampi hi, mārisā, evaṃpaṭipannā ekantasukhaṃ lokaṃ upapannā’’’ti? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti.
「私はこう言う。『あなたがたは、常に幸福な世界に生まれたあの神々が、『あなたがたは、道に正しく、実践に正しく、常に幸福な世界の実現をしています。私たちも、このように実践し、常に幸福な世界に生まれました』と語っているのを聞いたことがありますか?』と尋ねると、『いいえ』と答える。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, poṭṭhapāda, nanu evaṃ sante tesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante tesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
「ポータパーダよ、そのように考えれば、あの修行者やバラモンたちの言葉は、実を結ばない言葉ではないか?」 「はい、尊師、そのように考えれば、あの修行者やバラモンたちの言葉は、実を結ばない言葉です。」
426. Vilāso līḷā. Ākappo kesabandhavatthaggahaṇaṃ ādiākāraviseso, vesasaṃvidhānaṃ vā. Ādi-saddena bhāvādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. **‘‘Bhāvo’’**ti ca cāturiyaṃ veditabbaṃ.
426. 「気取った様子」とは、優雅なこと。「装い」とは、髪を結び、衣をまとうことなどの、最初の様式の変化、または、服装のこと。「など」という言葉で、存在などの包括を理解すべきである。「存在」とは、四聖諦を理解すべきである。
427. ‘‘Seyyathāpi, poṭṭhapāda, puriso cātumahāpathe nisseṇiṃ kareyya pāsādassa ārohaṇāya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yassa tvaṃ yaṃ tvaṃ (sī. ka.) pāsādassa ārohaṇāya nisseṇiṃ karosi, jānāsi taṃ pāsādaṃ puratthimāya vā disāya dakkhiṇāya vā disāya pacchimāya vā disāya uttarāya vā disāya ucco vā nīco vā majjhimo vā’ti? Iti puṭṭho ‘no’ti vadeyya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ na jānāsi na passasi, tassa tvaṃ pāsādassa ārohaṇāya nisseṇiṃ karosī’ti? Iti puṭṭho ‘āmā’ti vadeyya.
427. 「例えば、ポータパーダよ、ある人が大路に梯子をかけるとしよう。それは、ある人が「かれが梯子をかけているあの宮殿を、東か、南か、西か、北のいずれかの方向で、あるいは高いか、低いか、中くらいか、知っているか」と問われる。その人は「いいえ」と答えるだろう。そして「かれが知らない、見てもいない、あの宮殿のために、かれは梯子をかけているのか」と問われる。その人は「はい」と答えるだろう。
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, poṭṭhapāda, nanu evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
「ポータパーダよ、このようであるなら、その人の言葉は無益なものになるとは思わないか。」「そうです、尊師。このようであるなら、その人の言葉は無益なものとなります。」
‘‘Evameva kho, poṭṭhapāda, ye te samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘ekantasukhī attā hoti arogo paraṃ maraṇā’ti. Tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi – ‘saccaṃ kira tumhe āyasmanto evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘‘ekantasukhī attā hoti arogo paraṃ maraṇā’ti ? Te ce me evaṃ puṭṭhā ‘āmā’ti paṭijānanti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto ekantasukhaṃ lokaṃ jānaṃ passaṃ viharathā’ti? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti.
「ポータパーダよ、このように、ある種の修行者やバラモンたちが『死後、我(アートマン)は完全に幸福で病気でない』と説く。私が彼らに近づき、『あなたたちは本当に『死後、我(アートマン)は完全に幸福で病気でない』と説くのか』と問う。彼らが『はい』と答えるならば、私が『しかし、あなたたちは、死後の世界を本当に知って、それを見てもいるのか』と問う。彼らは『いいえ』と答える。」
‘‘Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto ekaṃ vā rattiṃ ekaṃ vā divasaṃ upaḍḍhaṃ vā rattiṃ upaḍḍhaṃ vā divasaṃ ekantasukhiṃ attānaṃ sañjānāthā’ti? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto jānātha ayaṃ maggo ayaṃ paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’ti? Iti puṭṭhā ‘no’ti vadanti.
「私が『しかし、あなたたちは、一晩か、一日か、半晩か、半日か、自分が完全に幸福であると認識しているのか』と問う。彼らは『いいえ』と答える。私が『しかし、あなたたちは、この道が、この実践が、完全な幸福の世界を実現するためのものであると知っているのか』と問う。彼らは『いいえ』と答える。」
‘‘Tyāhaṃ evaṃ vadāmi – ‘api pana tumhe āyasmanto yā tā devatā ekantasukhaṃ lokaṃ upapannā’ tāsaṃ devatānaṃ bhāsamānānaṃ saddaṃ suṇātha- ‘‘suppaṭipannāttha, mārisā, ujuppaṭipannāttha , mārisā, ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāya; mayampi hi, mārisā, evaṃ paṭipannā ekantasukhaṃ lokaṃ upapannā’ti? Iti puṭṭhā ‘‘no’’ti vadanti.
「私が『しかし、あなたたちは、完全に幸福な世界に生まれ変わったあの神々が、『師よ、あなたたちは完全に幸福な世界を実現するために、正しく実践し、まっすぐ実践しています。私たちも、師よ、このように実践して、完全に幸福な世界に生まれ変わりました』と語るのを聞くか』と問う。彼らは『いいえ』と答える。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, poṭṭhapāda, nanu evaṃ sante tesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante tesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
「ポータパーダよ、このようであるなら、あの修行者やバラモンたちの言葉は無益なものになるとは思わないか。」「そうです、尊師。このようであるなら、あの修行者やバラモンたちの言葉は無益なものとなります。」
426-427. Janapadakalyāṇīti janapade aññāhi itthīhi vaṇṇasaṇṭhānavilāsākappādīhi asadisā.
426-427. 「国の美女」とは、国において他の女性たちと比べて、美しさ、体型、仕草、身のこなしなどにおいて、比類のない女性のことである。
Tayo attapaṭilābhā 三つの自己獲得
428. ‘‘Tayo kho me, poṭṭhapāda, attapaṭilābhā – oḷāriko attapaṭilābho, manomayo attapaṭilābho, arūpo attapaṭilābho. Katamo ca, poṭṭhapāda, oḷāriko attapaṭilābho? Rūpī cātumahābhūtiko kabaḷīkārāhārabhakkho kabaḷīkārabhakkho (syā. ka.) , ayaṃ oḷāriko attapaṭilābho. Katamo manomayo attapaṭilābho? Rūpī manomayo sabbaṅgapaccaṅgī ahīnindriyo, ayaṃ manomayo attapaṭilābho. Katamo arūpo attapaṭilābho? Arūpī saññāmayo, ayaṃ arūpo attapaṭilābho.
428. 「ポータパーダよ、私には三つの自己獲得がある。すなわち、粗大な自己獲得、意念による自己獲得、無形の自己獲得である。ポータパーダよ、粗大な自己獲得とは何か。四大元素から成り、食物を食して生きる、これが粗大な自己獲得である。ポータパーダよ、意念による自己獲得とは何か。形があり、全身・全肢・全感覚器官を備えた意念によるものである。これが意念による自己獲得である。ポータパーダよ、無形の自己獲得とは何か。認識によって成り立つ無形のものである。これが無形の自己獲得である。」
428. Evaṃ bhagavā paresaṃ niṭṭhāya aniyyānikattaṃ dassetvā attano niṭṭhāya niyyānikabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘tayo kho me poṭṭhapādā’’tiādimāha. Tattha attapaṭilābhoti attabhāvapaṭilābho, ettha ca bhagavā tīhi attabhāvapaṭilābhehi tayo bhave dassesi. Oḷārikattabhāvapaṭilābhena avīcito paṭṭhāya paranimmitavasavattipariyosānaṃ kāmabhavaṃ dassesi. Manomayaattabhāvapaṭilābhena paṭhamajjhānabhūmito paṭṭhāya akaniṭṭhabrahmalokapariyosānaṃ rūpabhavaṃ dassesi. Arūpaattabhāvapaṭilābhena ākāsānañcāyatanabrahmalokato paṭṭhāya nevasaññānāsaññāyatanabrahmalokapariyosānaṃ arūpabhavaṃ dassesi. Saṃkilesikā dhammā nāma dvādasa akusalacittuppādā. Vodāniyā dhammā nāma samathavipassanā.
428. このように、世尊は他者の定めた到達点が解脱に至らない性質であることを示して、ご自身の定めた到達点が解脱に至る性質であることを示すために、「ポータパーダよ、私には三つの自己への到達がある」と仰った。そこでの「自己への到達」とは、自己の存在への到達のことである。ここでは、世尊は三つの自己への到達によって、三つの世界を示された。粗大な自己への到達によって、阿鼻地獄から始まり、他化自在天までの欲界を示された。化身の自己への到達によって、初禅天から始まり、色究竟天までの色界を示された。無色界の自己への到達によって、空無辺処天から始まり、非想非非想処天までの無色界を示された。汚濁の法とは、十二の不善な心の働きのことである。清浄の法とは、止と観のことである。
428. Āhito ahaṃ māno etthāti attā, attabhāvoti āha **‘‘attapaṭilābhoti attabhāvapaṭilābho’’**ti. Kāmabhavaṃ dasseti tassa itaradvayattabhāvato oḷārikattā. Rūpabhavaṃ dasseti jhānamanena nibbattaṃ hutvā rūpībhāvena upalabbhanato. Saṃkilesikā dhammā nāma dvādasa akusalacittuppādā tadabhāve kassaci saṃkilesassāpi asambhavato. Vodāniyā dhammā nāma samathavipassanā tāsaṃ vasena sabbaso cittavodānassa sijjhanato.
428. 「自己」とは、ここに自己を所有することである、と「自己獲得とは、自己の獲得である」と言われた。欲界の存在を指示している。なぜなら、それらの他の二つの自己の性質から、より粗大なものであるからである。色界の存在を指示している。禅定によって生じ、有形のものとして認識されるからである。染汚の法とは、十二の不善の心生起であり、それがない時には、どのような染汚も生じないからである。浄化の法とは、止と観であり、それらによって、すべての心の浄化が成就するからである。
429. ‘‘Oḷārikassapi kho ahaṃ, poṭṭhapāda, attapaṭilābhassa pahānāya dhammaṃ desemi – yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathāti. Siyā kho pana te, poṭṭhapāda, evamassa – saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissati, dukkho ca kho vihāroti, na kho panetaṃ, poṭṭhapāda, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Saṃkilesikā ceva dhammā pahīyissanti, vodāniyā ca dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissati, pāmujjaṃ ceva bhavissati pīti ca passaddhi ca sati ca sampajaññañca sukho ca vihāro.
429. 「ポータパーダよ、私は、粗大な自己獲得を手放すために、教えを説く。すなわち、正しく実践する者には、汚れた(サンキレーシカー)法が捨てられ、清らかな(ヴォダーニヤー)法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう。ポータパーダよ、あなたには『汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう。しかし、その体験は苦しいだろう』と思うかもしれない。しかし、ポータパーダよ、そのように見てはならない。汚れた法も捨てられ、清らかな法も発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう。そして、喜び、喜悦、平静、気づき、明晰さがもたらされ、快適な体験となるであろう。」
429. Paññāpāripūriṃ vepullattanti maggapaññāphalapaññānaṃ pāripūriñceva vipulabhāvañca. Pāmujjanti taruṇapīti. Pītīti balavatuṭṭhi. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yaṃ avocumha ‘‘sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihiratī’’ti, tattha tassa evaṃ viharato taṃ pāmojjañceva bhavissati, pīti ca nāmakāyapassaddhi ca sati ca sūpaṭṭhitā uttamañāṇañca sukho ca vihāro. Sabbavihāresu ca ayameva vihāro ‘‘sukho’’ti vattuṃ yutto ‘‘upasanto paramamadhuro’’ti. Tattha paṭhamajjhāne pāmojjādayo chapi dhammā labbhanti, dutiyajjhāne dubbalapītisaṅkhātaṃ pāmojjaṃ nivattati, sesā pañca labbhanti. Tatiye pīti nivattati, sesā cattāro labbhanti. Tathā catutthe. Imesu catūsu jhānesu sampasādanasutte suddhavipassanā pādakajjhānameva kathitaṃ. Pāsādikasutte catūhi maggehi saddhiṃ vipassanā kathitā. Dasuttarasutte catutthajjhānikaphalasamāpatti kathitā. Imasmiṃ poṭṭhapādasutte pāmojjaṃ pītivevacanameva katvā dutiyajjhānikaphalasamāpattināma kathitāti veditabbā.
429. 「智慧の完成と広がり」とは、道と果の智慧の完成と広がりである。「喜悦」とは、若い喜びのことである。「喜び」とは、強い満足感のことである。何が言われたのか? 「自ら証悟して、それを実現して、そこに住む」と私が言ったことにおいて、彼がそのように住む時、それは喜悦であるだろう。また、喜び、身心の静寂、そしてよく確立された念、そして偉大な智慧、そして快適な住まいである。すべての住まいの中で、この住まいこそが「快適である」と言うのがふさわしい、「静寂で、この上なく甘美である」と。そこでの初禅では、喜悦など六つの法がすべて得られる。二禅では、弱い喜びとされる喜悦は消え、残りの五つが得られる。三禅では、喜びは消え、残りの四つが得られる。四禅でも同様である。これら四つの禅において、心の平静の瞑想(サマタ)の説法では、純粋な観照(ヴィパッサナー)の瞑想だけが説かれている。歓喜の説法では、四つの道と共に観照が説かれている。十の説法では、四禅の果報の境地が説かれている。このポータパーダの説法では、喜悦は喜びの同意語として扱われ、二禅の果報の境地が説かれていると知るべきである。
429. Paṭipakkhadhammānaṃ asamucchede pana na kadācipi anavajjadhammānaṃ pāripūrī, vepullaṃ vā sambhavati, samucchede pana sati eva sambhavatīti maggapaññāphalapaññā-ggahaṇaṃ. Tā hi sakiṃ paripuṇṇā paripuṇṇā eva aparihānadhammattā. Taruṇapītīti uppannamattā aladdhāsevanā dubbalā pīti. Balavatuṭṭhīti punappunaṃ uppattiyā laddhāsevanā uparivisesādhigamassa paccayabhūtā thiratarā pīti. **‘‘Yaṃ avocumhā’’**tiādīsu ayaṃ saṅkhepattho – yaṃ vohāraṃ ‘‘saṃkilesikavodāniyadhammānaṃ pahānābhivuddhiniṭṭhaṃ paññāya pāripūrivepullabhūtaṃ imasmiṃyeva attabhāve aparappaccayena ñāṇena paccakkhato sampādetvā viharissatī’’ti kathayimha. Tattha tasmiṃ vihāre tassa mama ovādakarassa bhikkhuno evaṃ vuttappakārena viharaṇanimittaṃ pamodappabhāvitā pīti ca bhavissati, tassā ca paccayabhūtaṃ passaddhidvayaṃ sammadeva upaṭṭhitā sati ca ukkaṃsagataṃ ñāṇañca tathābhūto ca so vihāro. Santapaṇītatāya atappako anaññasādhāraṇo sukhavihāroti vattabbataṃ arahatīti.
429. 反対の法が断たれない間は、決して無垢の法の完全性や広がりは生じない。しかし、断たれることがあれば、それは生じるのである、と道智・果智の獲得を意味する。なぜなら、それらは一度完全になれば、決して失われない法であるからである。若い喜悦とは、生じたばかりで、まだ実践されていない、弱い喜悦である。強い確信とは、繰り返し生じることによって、実践され、より高いものの獲得の条件となる、より安定した喜悦である。「我々が言ったこと」などに、この要約された意味がある。すなわち、「染汚の法と浄化の法の放棄・増進・完成が、この自己のうちに、他からの助けなしに、認識によって直接成就して、住むであろう」と説いた。そこに、その住まいにおいて、私の教えに従う比丘は、そのように説かれたように住むことになり、歓喜によって発展した喜悦も生じるであろう。その条件となる静寂の二つが、正しく備わった念と、最高の状態の認識と、そのようになった住まいもそうであろう。静けさによる満足のために、暑くなく、他と共有しない幸福な住まい、と言われる資格がある。
Paṭhamajjhāne paṭiladdhamatte hīnabhāvato pīti dubbalā pāmojjapakkhikā, suvibhāvite pana tasmiṃ paguṇe sā paṇītā balavabhāvato paripuṇṇakiccā pītīti vuttaṃ **‘‘paṭhamajjhāne pāmojjādayo chapi dhammā labbhantī’’**ti. **‘‘Sukho vihāro’’**ti iminā samādhi gahito. Sukhaṃ gahitanti apare, tesaṃ matena santasukhatāya upekkhā catutthajjhāne ‘‘sukha’’nti icchitā, tenāha **‘‘tathā catutthe’’**tiādi. Pāmojjaṃ nivattatīti dubbalapītisaṅkhātaṃ pāmojjaṃ chasu dhammesu nivattati hāyati. Vitakkavicārakkhobhavirahena dutiyajjhāne sabbadā pīti balavatī eva hoti, na paṭhamajjhāne viya kadāci dubbalā. Suddhavipassanā pādakajjhānamevāti upari maggaṃ akathetvā kevalaṃ vipassanāpādakajjhānaṃ kathitaṃ. Catūhi maggehi saddhiṃ vipassanā kathitāti vipassanāya pādakabhāvena jhānāni kathetvā tato paraṃ vipassanāpubbakā cattāropi maggā kathitāti attho. Catutthajjhānikaphalasamāpatti kathitāti paṭhamajjhānikādikā phalasamāpattiyo akathetvā catutthajjhānikā eva phalasamāpatti kathitā. Pītivevacanameva katvāti dvinnaṃ pītīnaṃ ekasmiṃ cittuppāde anuppajjanato pāmojjaṃ pītivevacanameva katvā. Pītisukhānaṃ apariccattattā, **‘‘sukho ca vihāro’’**ti sātisayassa sukhavihārassa gahitattā ca dutiyajjhānikaphalasamāpatti nāma kathitā. Kāmaṃ paṭhamajjhānepi pītisukhāni labbhanti, tāni pana vitakkavicārakkhobhena na santapaṇītāni, santapaṇītāni ca idhādhippetāni.
初禅を得たばかりでは、劣った状態であるため、喜悦は弱く、喜びに偏ったものである。しかし、よく発展した場合には、それは精妙で強い状態の喜悦である、と「初禅では、喜悦などが六つの法が得られる」と言われた。「幸福な住まい」とは、これで禅定が獲得されたことを意味する。幸福が得られた、と他の人々は言う。彼らの考えでは、安定した幸福のために、捨が四禅における「幸福」であると欲され、それゆえ、「四禅でも、そのように」などと説かれた。喜悦が消える、とは、弱い喜悦である喜悦が、六つの法のうちに消えていく、ということである。尋・伺の激動がない第二禅では、常に喜悦は強いままである。初禅のように、時々弱いということはない。純粋な観照の禅定である、とは、さらに道について説かないで、ただ観照の禅定だけを説いたということである。四つの道と共に観照が説かれた、とは、観照の助けとして禅定を説いてから、その後に観照に先行する四つの道が説かれた、という意味である。第四禅の果位の成就が説かれた、とは、初禅などの果位の成就を説かないで、第四禅の果位の成就だけが説かれた、ということである。喜悦の別名とした、とは、二つの喜悦が、一つの心生起において生じないため、喜悦を喜悦の別名とした。喜悦と幸福が放棄されないため、「幸福な住まい」とは、非常に幸福な住まいが獲得されたため、第二禅の果位の成就が説かれた。欲界の初禅でも、喜悦と幸福は得られる。しかし、それらは尋・伺の激動のために、安定して精妙ではない。安定して精妙なものが、ここで意図されている。
430. ‘‘Manomayassapi kho ahaṃ, poṭṭhapāda, attapaṭilābhassa pahānāya dhammaṃ desemi yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathāti . Siyā kho pana te, poṭṭhapāda, evamassa – ‘saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissati, dukkho ca kho vihāro’ti, na kho panetaṃ, poṭṭhapāda, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Saṃkilesikā ceva dhammā pahīyissanti, vodāniyā ca dhammā abhivaḍḍhissanti , paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissati, pāmujjaṃ ceva bhavissati pīti ca passaddhi ca sati ca sampajaññañca sukho ca vihāro.
430. 「ポータパーダよ、私は、意念による自己獲得を手放すために、教えを説く。すなわち、正しく実践する者には、汚れた(サンキレーシカー)法が捨てられ、清らかな(ヴォダーニヤー)法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう。ポータパーダよ、あなたには『汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう。しかし、その体験は苦しいだろう』と思うかもしれない。しかし、ポータパーダよ、そのように見てはならない。汚れた法も捨てられ、清らかな法も発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう。そして、喜び、喜悦、平静、気づき、明晰さがもたらされ、快適な体験となるであろう。」
431. ‘‘Arūpassapi kho ahaṃ, poṭṭhapāda, attapaṭilābhassa pahānāya dhammaṃ desemi yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti , paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathāti. Siyā kho pana te, poṭṭhapāda, evamassa – ‘saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissati, dukkho ca kho vihāro’ti, na kho panetaṃ , poṭṭhapāda, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Saṃkilesikā ceva dhammā pahīyissanti, vodāniyā ca dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissati, pāmujjaṃ ceva bhavissati pīti ca passaddhi ca sati ca sampajaññañca sukho ca vihāro.
431. 「ポータパーダよ、私は、無形の自己獲得を手放すために、教えを説く。すなわち、正しく実践する者には、汚れた(サンキレーシカー)法が捨てられ、清らかな(ヴォダーニヤー)法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう。ポータパーダよ、あなたには『汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう。しかし、その体験は苦しいだろう』と思うかもしれない。しかし、ポータパーダよ、そのように見てはならない。汚れた法も捨てられ、清らかな法も発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう。そして、喜び、喜悦、平静、気づき、明晰さがもたらされ、快適な体験となるであろう。」
432. ‘‘Pare ce, poṭṭhapāda, amhe evaṃ puccheyyuṃ – ‘katamo pana so, āvuso , oḷāriko attapaṭilābho, yassa tumhe pahānāya dhammaṃ desetha, yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti, tesaṃ mayaṃ evaṃ puṭṭhā evaṃ byākareyyāma – ‘ayaṃ vā so, āvuso, oḷāriko attapaṭilābho, yassa mayaṃ pahānāya dhammaṃ desema, yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti.
432. 「ポータパーダよ、もし他の人々が私たちに『尊者たちよ、あなたがたが手放すために教えを説く、その粗大な自己獲得とは、どのようなものですか。正しく実践する者には、汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう』と問うならば、私たちはその問いに『尊者たちよ、これが、私たちが手放すために教えを説く、その粗大な自己獲得です。正しく実践する者には、汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう』と答えるであろう。」
433. ‘‘Pare ce, poṭṭhapāda, amhe evaṃ puccheyyuṃ – ‘katamo pana so, āvuso, manomayo attapaṭilābho, yassa tumhe pahānāya dhammaṃ desetha, yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti? Tesaṃ mayaṃ evaṃ puṭṭhā evaṃ byākareyyāma – ‘ayaṃ vā so, āvuso, manomayo attapaṭilābho yassa mayaṃ pahānāya dhammaṃ desema, yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti , paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti.
433. 「ポータパーダよ、もし他の人々が私たちに『尊者たちよ、あなたがたが手放すために教えを説く、その意念による自己獲得とは、どのようなものですか。正しく実践する者には、汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう』と問うならば、私たちはその問いに『尊者たちよ、これが、私たちが手放すために教えを説く、その意念による自己獲得です。正しく実践する者には、汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう』と答えるであろう。」
434. ‘‘Pare ce, poṭṭhapāda, amhe evaṃ puccheyyuṃ – ‘katamo pana so, āvuso, arūpo attapaṭilābho, yassa tumhe pahānāya dhammaṃ desetha , yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti, tesaṃ mayaṃ evaṃ puṭṭhā evaṃ byākareyyāma – ‘ayaṃ vā so, āvuso, arūpo attapaṭilābho yassa mayaṃ pahānāya dhammaṃ desema, yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti.
434. 「ポータパーダよ、もし他の人々が私たちに『尊者たちよ、あなたがたが手放すために教えを説く、その無形の自己獲得とは、どのようなものですか。正しく実践する者には、汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう』と問うならば、私たちはその問いに『尊者たちよ、これが、私たちが手放すために教えを説く、その無形の自己獲得です。正しく実践する者には、汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう』と答えるであろう。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, poṭṭhapāda, nanu evaṃ sante sappāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante sappāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
「ポータパーダよ、このようであるなら、その言葉は適切であるとは言えないだろうか。」「そうです、尊師。このようであるなら、その言葉は適切であると言えます。」
435. ‘‘Seyyathāpi, poṭṭhapāda, puriso nisseṇiṃ kareyya pāsādassa ārohaṇāya tasseva pāsādassa heṭṭhā. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yassa tvaṃ pāsādassa ārohaṇāya nisseṇiṃ karosi, jānāsi taṃ pāsādaṃ, puratthimāya vā disāya dakkhiṇāya vā disāya pacchimāya vā disāya uttarāya vā disāya ucco vā nīco vā majjhimo vā’ti? So evaṃ vadeyya – ‘ayaṃ vā so, āvuso, pāsādo, yassāhaṃ ārohaṇāya nisseṇiṃ karomi, tasseva pāsādassa heṭṭhā’ti.
435. 「ポータパーダよ、ある人が宮殿に昇るために梯子をかけたとしよう。それは、その宮殿のすぐ下にある。その人は『その人が梯子をかけている宮殿を、東か、南か、西か、北のいずれかの方向で、あるいは高いか、低いか、中くらいか、知っているか』と問われる。その人は『尊者たちよ、これが、私が昇るために梯子をかけている宮殿であり、その宮殿のすぐ下にあります』と答えるであろう。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, poṭṭhapāda, nanu evaṃ sante tassa purisassa sappāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante tassa purisassa sappāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
「ポータパーダよ、このようであるなら、その人の言葉は適切であるとは言えないだろうか。」「そうです、尊師。このようであるなら、その人の言葉は適切であると言えます。」
436. ‘‘Evameva kho, poṭṭhapāda, pare ce amhe evaṃ puccheyyuṃ – ‘katamo pana so, āvuso, oḷāriko attapaṭilābho…pe… katamo pana so, āvuso, manomayo attapaṭilābho…pe… katamo pana so, āvuso, arūpo attapaṭilābho, yassa tumhe pahānāya dhammaṃ desetha, yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti, tesaṃ mayaṃ evaṃ puṭṭhā evaṃ byākareyyāma – ‘ayaṃ vā so, āvuso, arūpo attapaṭilābho, yassa mayaṃ pahānāya dhammaṃ desema, yathāpaṭipannānaṃ vo saṃkilesikā dhammā pahīyissanti, vodāniyā dhammā abhivaḍḍhissanti, paññāpāripūriṃ vepullattañca diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti.
436. 「ポータパーダよ、このように、もし他の人々が私たちに『尊者たちよ、あなたがたが手放すために教えを説く、その粗大な自己獲得とは…(省略)…、その意念による自己獲得とは…(省略)…、その無形の自己獲得とは、どのようなものですか。正しく実践する者には、汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう』と問うならば、私たちはその問いに『尊者たちよ、これが、私たちが手放すために教えを説く、その無形の自己獲得です。正しく実践する者には、汚れた法が捨てられ、清らかな法が発展し、この世で、自ら証悟し、実現して、体験することができるであろう』と答えるであろう。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, poṭṭhapāda, nanu evaṃ sante sappāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante sappāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
「ポータパーダよ、このようであるなら、その言葉は適切であるとは言えないだろうか。」「そうです、尊師。このようであるなら、その言葉は適切であると言えます。」
437. Evaṃ vutte citto hatthisāriputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘yasmiṃ, bhante, samaye oḷāriko attapaṭilābho hoti, moghassa tasmiṃ samaye manomayo attapaṭilābho hoti, mogho arūpo attapaṭilābho hoti; oḷāriko vāssa attapaṭilābho tasmiṃ samaye sacco hoti. Yasmiṃ, bhante, samaye manomayo attapaṭilābho hoti, moghassa tasmiṃ samaye oḷāriko attapaṭilābho hoti, mogho arūpo attapaṭilābho hoti; manomayo vāssa attapaṭilābho tasmiṃ samaye sacco hoti. Yasmiṃ, bhante, samaye arūpo attapaṭilābho hoti, moghassa tasmiṃ samaye oḷāriko attapaṭilābho hoti, mogho manomayo attapaṭilābho hoti; arūpo vāssa attapaṭilābho tasmiṃ samaye sacco hotī’’ti.
437. このように言われたとき、比丘チッタ・ハッティサーリプッタは世尊に申し上げました。「世尊よ、どのような時に、粗大な(肉体的な)自己認識がある場合、その時に、想念による自己認識は無益であり、形なき自己認識も無益です。その時、粗大な自己認識のみが真実となります。世尊よ、どのような時に、想念による自己認識がある場合、その時に、粗大な自己認識は無益であり、形なき自己認識も無益です。その時、想念による自己認識のみが真実となります。世尊よ、どのような時に、形なき自己認識がある場合、その時に、粗大な自己認識は無益であり、想念による自己認識も無益です。その時、形なき自己認識のみが真実となります。」
‘‘Yasmiṃ, citta, samaye oḷāriko attapaṭilābho hoti, neva tasmiṃ samaye manomayo attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati, na arūpo attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati ; oḷāriko attapaṭilābhotveva tasmiṃ samaye saṅkhaṃ gacchati. Yasmiṃ, citta, samaye manomayo attapaṭilābho hoti, neva tasmiṃ samaye oḷāriko attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati, na arūpo attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati; manomayo attapaṭilābhotveva tasmiṃ samaye saṅkhaṃ gacchati. Yasmiṃ, citta, samaye arūpo attapaṭilābho hoti, neva tasmiṃ samaye oḷāriko attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati, na manomayo attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati; arūpo attapaṭilābhotveva tasmiṃ samaye saṅkhaṃ gacchati.
「チッタよ、どのような時に、粗大な自己認識がある場合、その時に、想念による自己認識とはみなされず、形なき自己認識ともみなされません。その時、粗大な自己認識としてのみみなされます。チッタよ、どのような時に、想念による自己認識がある場合、その時に、粗大な自己認識とはみなされず、形なき自己認識ともみなされません。その時、想念による自己認識としてのみみなされます。チッタよ、どのような時に、形なき自己認識がある場合、その時に、粗大な自己認識とはみなされず、想念による自己認識ともみなされません。その時、形なき自己認識としてのみみなされます。」
432-437. Ayaṃ vā soti ettha vā saddo vibhāvanattho hoti. Ayaṃ soti evaṃ vibhāvetvā pakāsetvā byākareyyāma. Yathāpare ‘‘ekantasukhaṃ attānaṃ sañjānāthā’’ti puṭṭhā ‘‘no’’ti vadanti, na evaṃ vadāmāti attho. Sappāṭihīrakatanti sappāṭiharaṇaṃ, niyyānikanti attho. Mogho hotīti tuccho hoti, natthi so tasmiṃ samayeti adhippāyo. Sacco hotīti bhūto hoti, sveva tasmiṃ samaye sacco hotīti attho. Ettha panāyaṃ citto attano asabbaññutāya tayo attapaṭilābhe kathetvā attapaṭilābho nāma paññattimattaṃ etanti uddharituṃ nāsakkhi, attapaṭilābho tveva niyyātesi. Athassa bhagavā rūpādayo cettha dhammā, attapaṭilābhoti pana nāmamattametaṃ, tesu tesu rūpādīsu sati evarūpā vohārā hontīti dassetukāmo tasseva kathaṃ gahetvā nāmapaññattivasena niyyātanatthaṃ ‘‘yasmiṃ citta samaye’’tiādimāha.
432-437. 「そして、このように」とは、ここでは「このように」という言葉は、説明の意味である。「このように」とは、このように説明し、明らかにする、ということである。例えば、「永遠の幸福な自己を認識しているか」と問われて、「いいえ」と答えるように、私はそうは言わない、ということである。「奇跡がある」とは、奇跡があること、解脱に至る道がある、ということである。「無駄である」とは、空虚である、その時には存在しない、という意味である。「真実である」とは、存在する、その時にこそ真実である、ということである。ここでは、チッタは、自らの無知ゆえに、三つの自己への到達を説いたが、自己への到達というものは、単なる概念であると明らかにすることができなかった。しかし、自己への到達は(真実として)導かれた。そこで世尊は、色などのこれらは法であり、「自己への到達」とは、単なる名称である。それらの色などに、念があるゆえに、このような呼称が生じる、ということを示そうとして、彼の言葉を受け継いで、名称という概念として導こうとして、「どのような心の時に」と仰ったのである。
432-437. Vibhāvanatthoti pakāsanattho sarūpato nirūpanattho, tenāha **‘‘ayaṃ so’’**tiādi. Nanti oḷārikaṃ attapaṭilābhaṃ. Sappaṭiharaṇanti parena coditavacanena saparihāraṃ sauttaraṃ. Tucchoti musā abhūto. Svevāti so eva attapaṭilābho. Tasmiṃ samaye hotīti tasmiṃ paccuppannasamaye vijjamāno hoti. Attapaṭilābhotveva niyyātesi, na naṃ sarūpato nīharitvā dassesi. Rūpādayo cettha dhammāti rūpavedanādayo eva ettha loke sabhāvadhammā. Attapaṭilābhoti pana te rūpādike pañcakkhandhe upādāya paññatti, tenāha **‘‘nāmamattameta’’**nti. Nāmapaṇṇattivasenāti nāmabhūtapaññattimattatāvasena.
432-437. 「解釈」とは、説明すること、本来の姿で明らかにすること、それゆえ、「これである」などと説かれた。「それ」とは、粗大な自己獲得のこと。「それに代わるもの」とは、他者から問われたときに、それに対する答え、すなわち、それに代わるものがあること。「空虚」とは、偽り、真実ではない。「それ自身」とは、それ自身の自己獲得のこと。「その時、存在する」とは、その現在において存在する、ということである。「自己獲得」とは、それ自体として導かれたのであって、それを本来の姿から取り出して示されたわけではない。「色など」とは、ここでは、色・受などの法である。色などの世界における、本来の法である。「自己獲得」とは、それらの色などを依り所として、名づけられたものである。それゆえ、「これは名前だけである」と言われた。名前の名づけの性質による、とは、名前という名づけの性質だけである。
438. ‘‘Sace taṃ, citta, evaṃ puccheyyuṃ – ‘ahosi tvaṃ atītamaddhānaṃ, na tvaṃ nāhosi; bhavissasi tvaṃ anāgatamaddhānaṃ, na tvaṃ na bhavissasi; atthi tvaṃ etarahi, na tvaṃ natthī’ti, evaṃ puṭṭho tvaṃ, citta, kinti byākareyyāsī’’ti?
438. 「チッタよ、もしあなたに、『あなたは過去世に存在した、あなたではなかったのではない。未来世にも存在するだろう、あなたではなくなるのではない。今、あなたは存在する、あなたではないのではない』と尋ねられたら、チッタよ、あなたはどう答えるだろうか?」
‘‘Sace maṃ, bhante, evaṃ puccheyyuṃ – ‘ahosi tvaṃ atītamaddhānaṃ, na tvaṃ na ahosi; bhavissasi tvaṃ anāgatamaddhānaṃ, na tvaṃ na bhavissasi; atthi tvaṃ etarahi, na tvaṃ natthī’ti. Evaṃ puṭṭho ahaṃ, bhante, evaṃ byākareyyaṃ – ‘ahosāhaṃ atītamaddhānaṃ, nāhaṃ na ahosiṃ; bhavissāmahaṃ anāgatamaddhānaṃ, nāhaṃ na bhavissāmi; atthāhaṃ etarahi, nāhaṃ natthī’ti. Evaṃ puṭṭho ahaṃ, bhante, evaṃ byākareyya’’nti.
「世尊よ、もし私に、『あなたは過去世に存在した、あなたではなかったのではない。未来世にも存在するだろう、あなたではなくなるのではない。今、あなたは存在する、あなたではないのではない』と尋ねられたら、世尊よ、私はこのように答えるでしょう。『私は過去世に存在した、私は存在しなかったのではない。未来世にも存在するだろう、私は存在しなくなるのではない。今、私は存在する、私は存在しないのではない』と。世尊よ、このように尋ねられたら、私はこのように答えるでしょう。」
‘‘Sace pana taṃ, citta, evaṃ puccheyyuṃ – ‘yo te ahosi atīto attapaṭilābho, sova sveva (sī. pī.), soyeva (syā.) te attapaṭilābho sacco, mogho anāgato, mogho paccuppanno? Yo yo vā (pī.) te bhavissati anāgato attapaṭilābho, sova te attapaṭilābho sacco, mogho atīto, mogho paccuppanno? Yo yo vā (pī.) te etarahi paccuppanno attapaṭilābho, sova so ca (ka.) te attapaṭilābho sacco, mogho atīto, mogho anāgato’ti. Evaṃ puṭṭho tvaṃ, citta, kinti byākareyyāsī’’ti?
「チッタよ、もしあなたに、『あなたの過去の自己認識こそが、その時のあなたの真実の自己認識であり、未来の自己認識は無益であり、現在の自己認識も無益である。あなたの未来の自己認識こそが、その時のあなたの真実の自己認識であり、過去の自己認識は無益であり、現在の自己認識も無益である。あなたの現在の自己認識こそが、その時のあなたの真実の自己認識であり、過去の自己認識は無益であり、未来の自己認識も無益である』と尋ねられたら、チッタよ、あなたはどう答えるだろうか?」
‘‘Sace pana maṃ, bhante, evaṃ puccheyyuṃ – ‘yo te ahosi atīto attapaṭilābho, sova te attapaṭilābho sacco, mogho anāgato, mogho paccuppanno. Yo te bhavissati anāgato attapaṭilābho, sova te attapaṭilābho sacco, mogho atīto, mogho paccuppanno. Yo te etarahi paccuppanno attapaṭilābho, sova te attapaṭilābho sacco, mogho atīto, mogho anāgato’ti. Evaṃ puṭṭho ahaṃ, bhante, evaṃ byākareyyaṃ – ‘yo me ahosi atīto attapaṭilābho, sova me attapaṭilābho tasmiṃ samaye sacco ahosi, mogho anāgato, mogho paccuppanno. Yo me bhavissati anāgato attapaṭilābho, sova me attapaṭilābho tasmiṃ samaye sacco bhavissati, mogho atīto, mogho paccuppanno. Yo me etarahi paccuppanno attapaṭilābho, sova me attapaṭilābho sacco, mogho atīto, mogho anāgato’ti. Evaṃ puṭṭho ahaṃ, bhante, evaṃ byākareyya’’nti.
「世尊よ、もし私に、『あなたの過去の自己認識こそが、その時のあなたの真実の自己認識であり、未来の自己認識は無益であり、現在の自己認識も無益である。あなたの未来の自己認識こそが、その時のあなたの真実の自己認識であり、過去の自己認識は無益であり、現在の自己認識も無益である。あなたの現在の自己認識こそが、その時のあなたの真実の自己認識であり、過去の自己認識は無益であり、未来の自己認識も無益である』と尋ねられたら、世尊よ、私はこのように答えるでしょう。『私の過去の自己認識は、その時の私の真実の自己認識であり、未来の自己認識は無益であり、現在の自己認識も無益である。私の未来の自己認識は、その時の私の真実の自己認識であり、過去の自己認識は無益であり、現在の自己認識も無益である。私の現在の自己認識は、その時の私の真実の自己認識であり、過去の自己認識は無益であり、未来の自己認識も無益である』と。世尊よ、このように尋ねられたら、私はこのように答えるでしょう。」
438. Evañca pana vatvā paṭipucchitvā vinayanatthaṃ puna ‘‘sace taṃ, citta, evaṃ puccheyyu’’ntiādimāha . Tattha yo me ahosi atīto attapaṭilābho , sveva me attapaṭilābho, tasmiṃ samaye sacco ahosi, mogho anāgato mogho paccuppannoti ettha tāva imamatthaṃ dasseti – yasmā ye te atītā dhammā, te etarahi natthi, ahesunti pana saṅkhyaṃ gatā, tasmā sopi me attapaṭilābho tasmiṃyeva samaye sacco ahosi. Anāgatapaccuppannānaṃ pana dhammānaṃ tadā abhāvā tasmiṃ samaye ‘‘mogho anāgato, mogho paccuppanno’’ti, evaṃ atthato nāmamattameva attapaṭilābhaṃ paṭijānāti. Anāgatapaccuppannesupi eseva nayo.
438. このように説いて、問い直して、理解させるために、再び「もし、チッタよ、あなたにそのように問われたら」と仰った。そこでの「私にあった過去の自己への到達」それは私の自己への到達である。その時には真実であった。未来は空虚であり、現在は空虚である。ここでは、その意味を示す。なぜなら、過去の法は、今存在しないが、「あった」という数え方になったからである。ゆえに、私の自己への到達も、その時にこそ真実であった。しかし、未来と現在の法は、その時には存在しないゆえに、その時に「未来は空虚であり、現在は空虚である」と、意味としては、単なる名称としての自己への到達を認めるのである。未来と現在においても、この法則は同じである。
438. Evañca pana vatvāti ‘‘attapaṭilābhoti rūpādike upādāya paññattimatta’’nti imamatthaṃ ‘‘yasmiṃ citta samaye’’tiādinā vatvā. Paṭipucchitvā vinayanatthanti yathā pare puccheyyuṃ, tenākārena kālavibhāgato paṭipadāni pucchitvā tassa atthassa ñāpanavasena vinayanatthaṃ. Tasmiṃ samaye sacco ahosīti tasmiṃ atītasamaye upādānassa vijjamānatāya saccabhūto vijjamāno viya vattabbo ahosi, na pana anāgato idāni paccuppanno vā attapaṭilābho tadupādānassa tadā avijjamānattā. Ye te atītā dhammā atītasamaye atītattapaṭilābhassa upādānabhūtā rūpādayo. Te etarahi natthi niruddhattā. Tato eva ahesunti saṅkhyaṃ gatā. Tasmāti tasmiṃyeva samaye labbhanato. Sopi tadupādāno me attapaṭilābho tasmiṃyeva atītasamaye sacco bhūto vijjamāno viya ahosi. Anāgatapaccuppannānanti anāgatānañceva paccuppannānañca rūpadhammānaṃ upādānabhūtānaṃ tadā tasmiṃ atītasamaye abhāvā tadupādāno anāgato paccuppanno ca attapaṭilābho tasmiṃ atītasamaye mogho tuccho musā natthīti attho. Nāmamattamevāti samaññāmattameva. Attapaṭilābhaṃ paṭijānāti paramatthato anupalabbhamānattā.
438. 「そして、そのように言った」とは、「自己獲得とは、色などを依り所として名づけられたものだけである」というこの意味を、「どの時、心において」などと説いて。「尋ねて、理解させるため」とは、他の人々が尋ねるであろうように、時間の区別から実践を尋ねて、その意味を理解させるためである。「その時、真実であった」とは、その過去において、依り所が、存在していたために、真実であった、すなわち、存在していたと見なされた。しかし、未来や現在のものではない自己獲得は、その依り所が、その時存在しなかったためである。それらの過去の法は、過去において、過去の自己獲得の依り所であった色などである。それらは今、存在しない。失われたからである。それゆえ、「数えられた」。「それゆえ」とは、その時、得られるからである。それも、その依り所である私の自己獲得は、その時、真実であった、すなわち、存在していたと見なされた。未来と現在のものとは、未来のものと現在のものの依り所である色などの法が、その時、存在しなかったために、その依り所である未来と現在の自己獲得は、その時、偽りであり、空虚であり、真実ではなく、存在しなかった、という意味である。名前だけである、とは、名前だけである。自己獲得を認めるのは、真実には存在しないからである。
**‘‘Eseva nayo’’**ti iminā ye te anāgatā dhammā, te etarahi natthi, ‘‘bhavissantī’’ti pana saṅkhyaṃ gamissanti, tasmā sopi me attapaṭilābho tasmiṃyeva samaye sacco bhavissati. Atītapaccuppannānaṃ pana dhammānaṃ tadā abhāvā tasmiṃ samaye mogho atīto mogho paccuppanno. Ye ime paccuppannā dhammā, te etarahi atthi, tasmā yoyaṃ me attapaṭilābho, so idāni sacco. Atītānāgatānaṃ pana dhammānaṃ idāni abhāvā tasmiṃ samaye mogho atīto mogho anāgatoti evaṃ atthato nāmamattameva attapaṭilābhaṃ paṭijānātīti imamatthaṃ atidisati.
「これと同じ原則である」とは、これによって、それらの未来の法は、今存在しない。「これから存在するであろう」と数えられるであろう。それゆえ、それも私の自己獲得は、その時、真実であろう。過去と現在のものの、その時存在しないために、その時、偽りの過去、偽りの現在である。それらの現在存在する法は、今存在する。それゆえ、私の自己獲得は、今、真実である。過去と未来のものの、今存在しないために、その時、偽りの過去、偽りの未来である、とこのように、意味においては、名前だけである自己獲得を認める、というこの意味を示す。
439. ‘‘Evameva kho, citta, yasmiṃ samaye oḷāriko attapaṭilābho hoti, neva tasmiṃ samaye manomayo attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati, na arūpo attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati. Oḷāriko attapaṭilābho tveva tasmiṃ samaye saṅkhaṃ gacchati. Yasmiṃ, citta, samaye manomayo attapaṭilābho hoti…pe… yasmiṃ, citta, samaye arūpo attapaṭilābho hoti, neva tasmiṃ samaye oḷāriko attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati, na manomayo attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati; arūpo attapaṭilābho tveva tasmiṃ samaye saṅkhaṃ gacchati.
439. 「チッタよ、このようである。どのような時に、粗大な自己認識がある場合、その時に、想念による自己認識とはみなされず、形なき自己認識ともみなされません。その時、粗大な自己認識としてのみみなされます。チッタよ、どのような時に、想念による自己認識がある場合…(中略)…チッタよ、どのような時に、形なき自己認識がある場合、その時に、粗大な自己認識とはみなされず、想念による自己認識ともみなされません。その時、形なき自己認識としてのみみなされます。」
440. ‘‘Seyyathāpi, citta, gavā khīraṃ, khīramhā dadhi, dadhimhā navanītaṃ, navanītamhā sappi, sappimhā sappimaṇḍo. Yasmiṃ samaye khīraṃ hoti, neva tasmiṃ samaye dadhīti saṅkhaṃ gacchati, na navanītanti saṅkhaṃ gacchati, na sappīti saṅkhaṃ gacchati, na sappimaṇḍoti saṅkhaṃ gacchati; khīraṃ tveva tasmiṃ samaye saṅkhaṃ gacchati. Yasmiṃ samaye dadhi hoti…pe… navanītaṃ hoti… sappi hoti… sappimaṇḍo hoti, neva tasmiṃ samaye khīranti saṅkhaṃ gacchati, na dadhīti saṅkhaṃ gacchati, na navanītanti saṅkhaṃ gacchati, na sappīti saṅkhaṃ gacchati; sappimaṇḍo tveva tasmiṃ samaye saṅkhaṃ gacchati. Evameva kho, citta, yasmiṃ samaye oḷāriko attapaṭilābho hoti…pe… yasmiṃ, citta, samaye manomayo attapaṭilābho hoti…pe… yasmiṃ, citta, samaye arūpo attapaṭilābho hoti, neva tasmiṃ samaye oḷāriko attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati, na manomayo attapaṭilābhoti saṅkhaṃ gacchati; arūpo attapaṭilābho tveva tasmiṃ samaye saṅkhaṃ gacchati. Imā kho citta, lokasamaññā lokaniruttiyo lokavohārā lokapaññattiyo , yāhi tathāgato voharati aparāmasa’’nti.
440. 「チッタよ、例えば、牛から乳、乳からカード、カードからバター、バターからギー、ギーからギーの精製品ができるとしましょう。どのような時に、乳がある場合、その時に、カードとはみなされず、バターとも、ギーとも、ギーの精製品ともみなされません。その時、乳としてのみみなされます。どのような時に、カードがある場合…(中略)…バターがある場合…(中略)…ギーがある場合…(中略)…ギーの精製品がある場合、その時に、乳とはみなされず、カードとも、バターとも、ギーともみなされません。その時、ギーの精製品としてのみみなされます。チッタよ、このようである。どのような時に、粗大な自己認識がある場合…(中略)…チッタよ、どのような時に、想念による自己認識がある場合…(中略)…チッタよ、どのような時に、形なき自己認識がある場合、その時に、粗大な自己認識とはみなされず、想念による自己認識ともみなされません。その時、形なき自己認識としてのみみなされます。チッタよ、これらの世の一般的な呼び方、世の言葉、世の慣習、世の定められたものが、如来が執着なく用いるところのものである。」
441. Evaṃ vutte, poṭṭhapādo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bhante! Abhikkantaṃ, bhante, seyyathāpi, bhante, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya – ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti. Evamevaṃ bhagavatā anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhagavā dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’’nti.
441. このように言われたとき、放浪者ポータパーダは世尊に申し上げました。「尊師、素晴らしいことです。尊師、素晴らしいことです。もし、伏せられていたものが起こされ、隠されていたものが明らかにされ、迷っている者に道が示され、暗闇に灯火が灯されるかのようです。『目のある者は形を見るだろう』と。尊師、このように、世尊は多くの方法で法を説かれました。尊師、私は今から、尊師、法、そして比丘の僧伽に帰依します。尊師、私を今日から命の限り帰依した在家信者としてくださいますように。」
Cittahatthisāriputtaupasampadā チッタ・ハッティサーリプッタの出家
442. Citto pana hatthisāriputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bhante; abhikkantaṃ, bhante! Seyyathāpi, bhante, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya – ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti. Evamevaṃ bhagavatā anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Labheyyāhaṃ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṃ, labheyyaṃ upasampada’’nti.
442. チッタ・ハッティサーリプッタは世尊に申し上げました。「尊師、素晴らしいことです。尊師、素晴らしいことです。もし、伏せられていたものが起こされ、隠されていたものが明らかにされ、迷っている者に道が示され、暗闇に灯火が灯されるかのようです。『目のある者は形を見るだろう』と。尊師、このように、世尊は多くの方法で法を説かれました。尊師、私は尊師、法、そして比丘の僧伽に帰依します。尊師、私は世尊の元で出家を賜り、具足戒を賜りたいのですが。」
443. Alattha kho citto hatthisāriputto bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampadaṃ. Acirūpasampanno kho panāyasmā citto hatthisāriputto eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto na cirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti, tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti – abbhaññāsi. Aññataro kho panāyasmā citto hatthisāriputto arahataṃ ahosīti.
443. チッタ・ハッティサーリプッタは世尊の元で出家を賜り、具足戒を賜りました。出家して間もない尊者チッタ・ハッティサーリプッタは、一人離れ、精進し、熱心に、心を込めて修行に励みました。そして、在家を出て無家生活に入る善き子らが、その為すべきこと(解脱)を、まもなく、この世で自ら悟り、体験し、住することの、それ以上のもの、すなわち、清浄な生活の完成を、遅滞なく成就しました。「生は尽きた、清浄な生活は送られた、為すべきことは為された、もはや再びこの状態にはならない」と、彼は理解しました。そして、尊者チッタ・ハッティサーリプッタは阿羅漢となられたのです。
Poṭṭhapādasuttaṃ niṭṭhitaṃ navamaṃ.
ポータパーダ経第九、了
439-443. Atha bhagavā tassa byākaraṇena saddhiṃ attano byākaraṇaṃ saṃsandituṃ ‘‘evameva kho cittā’’tiādīni vatvā puna opammato tamatthaṃ sādhento **‘‘seyyathāpi citta gavā khīra’’**ntiādimāha. Tatrāyaṃ saṅkhepattho, yathā gavā khīraṃ, khīrādīhi ca dadhiādīni bhavanti, tattha yasmiṃ samaye khīraṃ hoti, na tasmiṃ samaye dadhīti vā navanītādīsu vā aññataranti saṅkhyaṃ niruttiṃ nāmaṃ vohāraṃ gacchati. Kasmā? Ye dhamme upādāya dadhītiādi vohārā honti, tesaṃ abhāvā. Atha kho khīraṃ tveva tasmiṃ samaye saṅkhyaṃ gacchati. Kasmā? Ye dhamme upādāya khīranti saṅkhyā nirutti nāmaṃ vohāro hoti, tesaṃ bhāvāti. Esa nayo sabbattha. Imā kho cittāti oḷāriko attapaṭilābho iti ca manomayo attapaṭilābho iti ca arūpo attapaṭilābho iti ca imā kho citta lokasamaññā loke samaññāmattakāni samanujānanamattakāni etāni. Tathā lokaniruttimattakāni vacanapathamattakāni vohāramattakāni nāmapaṇṇattimattakāni etānīti. Evaṃ bhagavā heṭṭhā tayo attapaṭilābhe kathetvā idāni sabbametaṃ vohāramattakanti vadati. Kasmā? Yasmā paramatthato satto nāma natthi, suñño tuccho esa loko.
439-443. それから世尊は、彼の回答と合わせて、ご自身の回答が一致するように、「まさにそのように、チッタよ」と仰って、再び例えを用いてその意味を明らかにされた。「例えば、牛から乳が」と仰った。そこでの要約された意味は、牛から乳が、乳からヨーグルトなどが生じるように、その時に乳がある時、その時にヨーグルトや生クリームなどとは数えられない。なぜか? ヨーグルトなどという呼称が生じる根拠となる法が存在しないからである。しかし、その時には乳だけが数えられる。なぜか? 乳という数え方、名称、呼称が生じる根拠となる法が存在するからである。この法則は、すべての箇所に当てはまる。この「チッタよ」とは、粗大な自己への到達、化身の自己への到達、無色の自己への到達、これら三つの「チッタ」とは、世の呼び名であり、世で呼ばれているにすぎない、認識されているにすぎない、ということである。また、世の言葉であり、言葉の道にすぎず、呼称にすぎず、名称という概念にすぎない、ということである。このように、世尊は先に三つの自己への到達を説いて、今、これらすべては呼称にすぎない、と仰っている。なぜか? なぜなら、究極的な真理から見れば、生存者(自己)というものは存在しない。この世は空虚であり、無であるからである。
Buddhānaṃ pana dve kathā sammutikathā ca paramatthakathā ca. Tattha ‘‘satto poso devo brahmā’’tiādikā ‘‘sammutikathā’’ nāma. ‘‘Aniccaṃ dukkhamanattā khandhā dhātuyo āyatanāni satipaṭṭhānā sammappadhānā’’tiādikā paramatthakathā nāma. Tattha yo sammutidesanāya ‘‘satto’’ti vā ‘‘poso’’ti vā ‘‘devo’’ti vā ‘‘brahmā’’ti vā vutte vijānituṃ paṭivijjhituṃ niyyātuṃ arahattajayaggāhaṃ gahetuṃ sakkoti, tassa bhagavā āditova ‘‘satto’’ti vā ‘‘poso’’ti vā ‘‘devo’’ti vā ‘‘brahmā’’ti vā katheti, yo paramatthadesanāya ‘‘anicca’’nti vā ‘‘dukkha’’nti vātiādīsu aññataraṃ sutvā vijānituṃ paṭivijjhituṃ niyyātuṃ arahattajayaggāhaṃ gahetuṃ sakkoti, tassa ‘‘anicca’’nti vā ‘‘dukkha’’nti vātiādīsu aññatarameva katheti. Tathā sammutikathāya bujjhanakasattassāpi na paṭhamaṃ paramatthakathaṃ katheti. Sammutikathāya pana bodhetvā pacchā paramatthakathaṃ katheti. Paramatthakathāya bujjhanakasattassāpi na paṭhamaṃ sammutikathaṃ katheti. Paramatthakathāya pana bodhetvā pacchā sammutikathaṃ katheti. Pakatiyā pana paṭhamameva paramatthakathaṃ kathentassa desanā lūkhākārā hoti, tasmā buddhā paṭhamaṃ sammutikathaṃ kathetvā pacchā paramatthakathaṃ kathenti. Sammutikathaṃ kathentāpi saccameva sabhāvameva amusāva kathenti. Paramatthakathaṃ kathentāpi saccameva sabhāvameva amusāva kathenti.
仏陀の説法には、仮説説法と究極説法という二つの種類がある。そのうち、「衆生」「人」「神」「梵天」などは仮説説法と呼ばれる。一方、「無常」「苦」「無我」「五蘊」「十二処」「十八界」「四念処」「四正勤」などは究極説法と呼ばれる。仮説説法で「衆生」や「人」、「神」、「梵天」などと説かれたものを理解し、究極的な悟りを開くことができる者には、世尊はまず「衆生」や「人」、「神」、「梵天」などと説かれる。究極説法で「無常」や「苦」などと説かれたものを聞いて理解し、究極的な悟りを開くことができる者には、「無常」や「苦」などと説かれる。同様に、仮説説法で理解する者であっても、まず究極説法を説かれるのではない。仮説説法で悟らせた後、究極説法を説かれるのである。究極説法で理解する者であっても、まず仮説説法を説かれるのではない。究極説法で悟らせた後、仮説説法を説かれるのである。本来、まず究極説法を説く者にとっては、説法は厳しくなりがちである。そのため、仏陀はまず仮説説法を説き、その後で究極説法を説かれる。仮説説法を説く場合でも、仏陀は真実を、ありのままを、偽りなく説かれる。究極説法を説く場合でも、仏陀は真実を、ありのままを、偽りなく説かれる。
Duve saccāni akkhāsi, sambuddho vadataṃ varo;
仏陀、説く者の中で最も優れた方は、二つの真理を説かれた。
Sammutiṃ paramatthañca, tatiyaṃ nūpalabbhati.
仮説と究極、第三のものは見当たらない。
Saṅketavacanaṃ saccaṃ, lokasammutikāraṇaṃ;
約束の言葉は真実であり、世間が仮説とする理由である。
Paramatthavacanaṃ saccaṃ, dhammānaṃ bhūtalakkhaṇanti.
究極の言葉は真実であり、諸法の事実の特質である。
Yāhi tathāgato voharati aparāmasanti yāhi lokasamaññāhi lokaniruttīhi tathāgato taṇhāmānadiṭṭhiparāmāsānaṃ abhāvā aparāmasanto voharatīti desanaṃ vinivaṭṭetvā arahattanikūṭena niṭṭhāpesi. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.
如来が「執着しない」という言葉で語るのは、世間の一般的な言葉や表現であり、如来が執着せずに語るのである。教えを終え、阿羅漢という頂点に至った。残りはすべて、そのままの意味である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
『スマングラヴィダーシニー』『ディーガニカーヤ』の註釈書において
Poṭṭhapādasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
ポッタパーダ経の註釈は終わる。
439-443. Saṃsanditunti samānetuṃ. Yasmiṃ samaye khīraṃ hotīti yasmiṃ kāle bhūtupādāyasaññitaṃ upādānavisesaṃ upādāya khīrapaññatti hoti. Na tasmiṃ…pe… gacchati khīrapaññattiupādānassa dadhiādipaññattiyā anupādānato. Paṭiniyatavatthukā hi ekā lokasamaññā, tenāha **‘‘ye dhamme upādāyā’’**tiādi. Tattha saṅkhāyati etāyāti saṅkhā, paññatti. Niddhāretvā vacanti vadanti etāyāti nirutti. Namanti etenāti nāmaṃ. Voharanti etenāti vohāro, paññattiyeva. Esa nayo sabbatthāti ‘‘yasmiṃ samaye’’tiādinā khīre vuttanayaṃ dadhiādīsu atidisati.
439-443. 「まとめ上げる」とは、まとめること。「どの時、乳があるか」とは、どの時に、事実の依り所とされる、依り所の変化を依り所として、乳という名づけが生じるか。「その時…」など。「乳」という名づけの依り所がないため。「ヨーグルト」などの名づけが生じる。特定の対象に基づく、一つの世間的な名づけである。それゆえ、「どの法を依り所として」などと説かれた。そこに、「数えられる」とは、数え、名づけである。「説明する」とは、説明すること、名づけである。「名前」とは、これで名前である。「通用する」とは、これで通用する、名づけである。これと同じ原則である、とは、「どの時、心において」などと乳について説かれた原則を、ヨーグルトなどにも示す。
Samanujānanamattakānīti ‘‘idaṃ khīraṃ, idaṃ dadhī’’tiādinā tādise bhūtupādāyarūpavisese loke paramparābhataṃ paññattiṃ appaṭikkhipitvā samanujānanaṃ viya paccayavisesavisiṭṭhaṃ rūpādikhandhasamūhaṃ upādāya ‘‘oḷāriko attapaṭilābho’’ti ca ‘‘manomayo attapaṭilābho’’ti ca ‘‘arūpo attapaṭilābho’’ti ca tathā tathā samanujānanamattakāni, na ca tabbinimutto upādānato añño koci attho atthīti attho. Niruttimattakānīti saddaniruttiyā gahaṇūpāyamattakāni. ‘‘Satto phassoti hi saddaggahaṇuttarakālaṃ tadanuviddhapaṇṇattiggahaṇamukheneva tadatthāvabodho. Vacanapathamattakānīti tasseva vevacanaṃ. Vohāramattakānīti tathā tathā vohāramattakāni. Nāmapaṇṇattimattakānīti tasseva vevacanaṃ, taṃtaṃnāmapaññāpanamattakāni. Sabbametanti ‘‘attapaṭilābho’’ti vā ‘‘satto’’ti vā ‘‘poso’’ti vā sabbametaṃ vohāramattakaṃ paramatthato anupalabbhanato, tenāha **‘‘yasmā paramatthato satto nāma natthī’’**tiādi.
「ただ同意するだけである」とは、「これは乳である、これはヨーグルトである」などと、そのような事実の依り所となるものに、世間的に伝わる名づけに反対しないで、ただ同意するように、条件の変化によって区別される、色などの法の集まりを依り所として、「粗大な自己獲得」とか、「心の自己獲得」とか、「無形の自己獲得」とか、そのように、ただ同意するだけである。そして、それに離れることなく、依り所から離れた他の意味はない、という意味である。「言葉だけである」とは、言葉による獲得の方法だけである。「生命、触覚」とは、言葉による獲得の後に、それに従う名づけの獲得という方法によって、その意味を理解することである。「言葉の領域だけである」とは、そのことの別名である。「通用する領域だけである」とは、そのように通用する領域だけである。「名前の名づけの領域だけである」とは、そのことの別名であり、その名前の名づけの領域だけである。これらすべて、とは、「自己獲得」とか、「生命」とか、「人」とか、これらすべては、通用する領域だけである。真実には存在しないからである。それゆえ、「真実には生命というものは存在しない」などと説かれた。
Yadi evaṃ kasmā taṃ buddhehipi vuccatīti āha **‘‘buddhānaṃ pana dve kathā’’**tiādi. Sammutiyā vohārassa kathanaṃ sammutikathā. Paramatthassa sabhāvadhammassa kathanaṃ paramatthakathā. Aniccādikathāpi paramatthasannissitakathā paramatthakathāti katvā paramatthakathā. Paramatthadhammo hi ‘‘anicco, dukkho, anattā’’ti ca vuccati , na sammutidhammo. Kasmā panevaṃ duvidhā buddhānaṃ kathāpavattīti tattha kāraṇamāha **‘‘tattha yo’’**tiādinā. Yasmā paramatthakathāya saccasampaṭivedho, ariyasaccakathā ca sikhāppattā desanā, tasmā vineyyapuggalavasena sammutikathaṃ kathentopi bhagavā paramatthakathaṃyeva kathetīti āha **‘‘tassa bhagavā āditova…pe… kathetī’’**ti, tenāha **‘‘tathā’’**tiādi, tenassa katthaci sammutikathāpubbikā paramatthakathā hoti puggalajjhāsayavasena, katthaci paramatthakathāpubbikā sammutikathā. Iti vineyyadamanakusalassa satthu vineyyajjhāsayavasena tathā tathā desanāpavattīti dasseti. Sabbattha pana bhagavā dhammataṃ avijahanto eva sammutiṃ anuvattati, sammutiṃ apariccajantoyeva dhammataṃ vibhāveti, na tattha abhinivesātidhāvanāni. Vuttañhetaṃ ‘‘janapadaniruttiṃ nābhiniviseyya, samaññaṃ nātidhāveyyā’’ti.
もしそうであれば、なぜ仏陀でさえそれを説かれるのですか」と『仏陀には二つの説法がある』と仰せられます。 約定(sammuti)による慣用的な言葉遣いの説法を約定説法(sammutikathā)という。 究極的な真理(paramattha)である固有の法の説法を究極真理説法(paramatthakathā)という。無常などの説法も究極真理に依拠した説法であるとして、究極真理説法(paramatthakathā)とみなされる。 なぜなら、究極真理は「無常、苦、無我」と呼ばれ、約定的な法ではないからである。 なぜ仏陀の説法は二つに分かれるのか、その理由を『そこで、その』といった言葉で説明される。 究極真理説法(paramatthakathā)によって真理を悟り、聖なる真理の説法が完成された境地に達するからである。したがって、教化されるべき人の性質に応じて、約定説法(sammutikathā)を説かれる場合でも、世尊は究極真理説法(paramatthakathā)を説かれる」と仰せられ、『そのように』と仰せられる。 それゆえ、教化されるべき人の性質に応じて、約定説法(sammutikathā)を先に説いてから究極真理説法(paramatthakathā)を説かれる場合もあれば、究極真理説法(paramatthakathā)を先に説いてから約定説法(sammutikathā)を説かれる場合もある。 このように、教化する人々を調御することに巧みな師は、教化されるべき人々の性質に応じて、そのように説法をなさるのである。 すべての箇所で、世尊は法の性質を離れることなく、約定(sammuti)に従い、約定(sammuti)を離れることなく法の性質を明らかにされる。それにおいて、執着や過度の追求などはない。 『地域的な言葉遣いに執着せず、名前に過度に固執してはならない』と説かれている。
Paṭhamaṃ sammutiṃ katvā kathanaṃ pana veneyyavasena yebhuyyena buddhānaṃ āciṇṇanti taṃ kāraṇena saddhiṃ dassento **‘‘pakatiyā panā’’**tiādimāha. Nanu ca sammuti nāma paramatthato avijjamānattā abhūtā, taṃ kathaṃ buddhā kathentīti āha **‘‘sammutikathaṃ kathentāpī’’**tiādi. Saccamevāti tathameva. Sabhāvamevāti sammutibhāvena taṃsabhāvameva, tenāha **‘‘amusāvā’’**ti. Paramatthassa pana saccādibhāve vattabbameva natthi.
まず約定(sammuti)を説いてから説法するのは、教化されるべき人々の性質に応じて、仏陀たちの習慣である」と、その理由を添えて『そもそも、約定(sammuti)とは』と仰せられる。 しかし、約定(sammuti)は究極的な真理(paramattha)においては存在しない、偽りのものである。それをなぜ仏陀たちは説かれるのか」と『約定説法(sammutikathā)を説かれる場合でも』と仰せられる。 「それは真実である」と、その通りである。 「固有のものである」とは、約定(sammuti)の性質として、その固有のものである、ということである。それゆえ『偽りがない』と仰せられる。 究極的な真理(paramattha)には、真実であるといった性質は存在しない。
Imesaṃ pana sammutiparamatthānaṃ ko viseso? Yasmiṃ bhinne, buddhiyā vā avayavavinibbhoge kate na taṃsaññā, so ghaṭapaṭādippabhedo sammuti, tabbipariyāyato paramattho. Na hi kakkhaḷaphusanādisabhāve ayaṃ nayo labbhati. Evaṃ santepi vuttanayena sammutipi saccasabhāvā evāti āha **‘‘duve saccāni akkhāsī’’**tiādi.
では、これらの約定(sammuti)と究極的な真理(paramattha)には、どのような違いがあるのだろうか。 壊されたり、知性や構成要素に分解されたりしても、もはやその名前では呼ばれないもの、それが壺や布などの約定(sammuti)であり、それとは対照的なものが究極的な真理(paramattha)である。 硬さや触感といった性質においては、この法則は当てはまらない。 しかし、このように説明されても、約定(sammuti)もまた、真実の性質を持っている」と『二つの真理を説いた』と仰せられる。
Idāni nesaṃ saccasabhāvaṃ kāraṇena dassento ‘‘saṅketavacanaṃ saccanti gāthamāha. Tattha saṅketavacanaṃ saccaṃ visaṃvādanābhāvato. Tattha hetumāha **‘‘lokasammutikāraṇa’’**nti. Lokasiddhā hi sammuti saṅketavacanassa avisaṃvādanatāya kāraṇaṃ. Paramo uttamo attho paramattho, dhammānaṃ yathābhūtasabhāvo. Tassa vacanaṃ saccaṃ yāthāvato avisaṃvādanavasena ca pavattanato. Tattha kāraṇamāha **‘‘dhammānaṃ bhūtalakkhaṇa’’**nti, sabhāvadhammānaṃ yo bhūto aviparīto sabhāvo, tassa lakkhaṇaṃ aṅganaṃ ñāpananti katvā.
次に、それらの真実の性質を理由として説明される。「約定的な言葉は真実である」という偈(gāthā)を説かれる。 そこで、約定的な言葉が真実であるのは、偽りがないからである。 その理由として『約定の根拠』と仰せられる。 世の中で確立された約定(sammuti)は、言葉が偽りでないことの根拠となる。 究極的な、最も優れた真理が究極的な真理(paramattha)であり、法の、ありのままの性質である。 その言葉は真実であり、ありのままに偽りなく流布するからである。 その理由として『法の、ありのままの性質』と仰せられる。固有の法の、ありのままの、変わらない性質の徴(しるし)である、と理解して。
Yadi tathāgato paramatthasaccaṃ sammadeva abhisambujjhitvā ṭhitopi lokasamaññaṃ gahetvāva vadati, ko ettha lokiyamahājanehi visesoti āha. **‘‘Yāhi tathāgato voharati aparāmāsa’’**ntiādi. Lokiyamahājano appahīnaparāmāsattā ‘‘etaṃ mamā’’tiādinā parāmasanto voharati, tathāgato pana sabbaso pahīnaparāmāsattā aparāmasanto yasmā lokasamaññāhi vinā lokiyo attho loke kenaci duviññeyyo, tasmā tāhi taṃ voharati. Tathā voharanto eva ca attano desanāvilāsena veneyyasatte paramatthasacce patiṭṭhapeti. Desanaṃ vinivaṭṭetvāti heṭṭhā pavattitakathāya vinivaṭṭetvā vivecetvā desanaṃ ‘‘aparāmāsa’’nti taṇhāmānaparāmāsappahānakittanena arahattanikūṭena niṭṭhāpesi. Yaṃ yaṃ panettha atthato na vibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.
もし、このように如来(tathāgata)が究極的な真理(paramattha)を完全に悟りながらも、世間の一般的な言葉遣いを用いて説かれるのであれば、凡俗な人々との違いは何なのでしょうか」と、『如来が用いる言葉は執着がない』と仰せられる。 凡俗な人々は、執着を捨てきれていないため、「これは私のものだ」といった言葉で執着しながら用いる。しかし、如来は、あらゆる執着を捨てきっているため、執着せずに用いる。 なぜなら、世間の一般的な言葉遣いなしでは、世俗的な事柄は、世の中の誰にとっても理解しがたいからである。それゆえ、それらを用いて説かれる。 そのように説きながらも、ご自身の説法の力で、教化されるべき衆生を究極的な真理(paramattha)に確立される。 説法をやめられて、と、先に述べた説法をやめて、明確にされた説法を、「執着がない」という、渇愛や慢の執着を捨て去ったことを示す、阿羅漢果の頂点をもって締めくくられた。 その際に、内容から区別されないものは、すべて容易に理解できるものである。
Poṭṭhapādasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
ポータパーダ経の注釈における隠された意味の開示。
10. Subhasuttaṃ 10. スバ経
Subhamāṇavavatthu スバมาณ陀羅の物語
444. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ āyasmā ānando sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme aciraparinibbute bhagavati. Tena kho pana samayena subho māṇavo todeyyaputto sāvatthiyaṃ paṭivasati kenacideva karaṇīyena.
444. このように私は聞きました。ある時、尊者アーナンダは、サーヴァッティーのジェータ林、アナータピンディカ園に住しておられました。世尊は涅槃に入られたばかりでした。その時、トデーヤの子スバมาณ陀羅は、何らかの用事でサーヴァッティーに滞在していました。
444. Evaṃ me sutaṃ…pe… sāvatthiyanti subhasuttaṃ. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā. Aciraparinibbute bhagavatīti aciraṃ parinibbute bhagavati, parinibbānato uddhaṃ māsamatte kāle. Nidānavaṇṇanāyaṃ vuttanayeneva bhagavato pattacīvaraṃ ādāya āgantvā khīravirecanaṃ pivitvā vihāre nisinnadivasaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Todeyyaputtoti todeyyabrāhmaṇassa putto, so kira sāvatthiyā avidūre tudigāmo nāma atthi, tassa adhipatittā todeyyoti saṅkhyaṃ gato. Mahaddhano pana hoti pañcacattālīsakoṭivibhavo, paramamaccharī – ‘‘dadato bhogānaṃ aparikkhayo nāma natthī’’ti cintetvā kassaci kiñci na deti, puttampi āha –
444. このように私は聞いた…。サーヴァティーにて、スバ経。ここに、わかりにくい言葉の註釈がある。世尊が般涅槃に入られて間もなく、世尊が般涅槃に入られてから一月ほど経った頃。縁起の註釈に述べられた通り、世尊の衣鉢を持ってきて、牛乳の煎じ薬を飲んで、寺院に座っていた日を指して、これは語られた。トーデーヤの子とは、トーデーヤというバラモンの子である。彼はサーヴァティーの近郊に、ツディガマという村があった。その村の支配者であったため、トーデーヤと呼ばれていた。非常に裕福で、45億もの財産を持っていたが、極めて強欲であった。「施すことによって財産は尽きない」と考え、誰にも何も与えなかった。息子にも言った。
‘‘Añjanānaṃ khayaṃ disvā, vammikānañca sañcayaṃ;
「塗薬の尽きるのを見て、蟻塚の積み重なるのを。
Madhūnañca samāhāraṃ, paṇḍito gharamāvase’’ti.
蜂蜜の集まるのを、賢者は家に住むべきである」と。
Evaṃ adānameva sikkhāpetvā kāyassa bhedā tasmiṃyeva ghare sunakho hutvā nibbatto. Subho taṃ sunakhaṃ ativiya piyāyati. Attano bhuñjanakabhattaṃyeva bhojeti, ukkhipitvā varasayane sayāpeti. Atha bhagavā ekadivasaṃ nikkhante māṇave taṃ gharaṃ piṇḍāya pāvisi. Sunakho bhagavantaṃ disvā bhukkāraṃ karonto bhagavato samīpaṃ gato. Tato naṃ bhagavā avoca ‘‘todeyya tvaṃ pubbepi maṃ ‘bho, bho’ti paribhavitvā sunakho jāto, idānipi bhukkāraṃ katvā avīciṃ gamissasī’’ti. Sunakho taṃ kathaṃ sutvā vippaṭisārī hutvā uddhanantare chārikāya nipanno, manussā naṃ ukkhipitvā sayane sayāpetuṃ nāsakkhiṃsu .
このように施さないことを教え、肉体が滅した後に、その家で犬として生まれた。スバはその犬を非常に可愛がった。自分の食事の残りを与え、上等な寝床で寝かせた。ある日、世尊が、若者がいない間に、その家へ托鉢に入られた。犬は世尊を見て、吠えながら世尊の元へ来た。そこで世尊は彼に言われた。「トーデーヤよ、お前は以前も私を『おい、おい』と侮り、犬になった。今また吠え立てて、無間地獄へ行くのだろう。」犬はその言葉を聞いて後悔し、頭上に灰をかぶって横たわった。人々はそれを拾い上げて寝床に寝かせようとしたが、できなかった。
Subho āgantvā ‘‘kenāyaṃ sunakho sayanā oropito’’ti āha. Manussā ‘‘na kenacī’’ti vatvā taṃ pavattiṃ ārocesuṃ. Māṇavo sutvā ‘‘mama pitā brahmaloke nibbatto, samaṇo pana gotamo me pitaraṃ sunakhaṃ karoti yaṃ kiñci esa mukhārūḷhaṃ bhāsatī’’ti kujjhitvā bhagavantaṃ musāvādena codetukāmo vihāraṃ gantvā taṃ pavattiṃ pucchi. Bhagavā tassa tatheva vatvā avisaṃvādanatthaṃ āha – ‘‘atthi pana te, māṇava, pitarā na akkhātaṃ dhana’’nti. Atthi, bho gotama, satasahassagghanikā suvaṇṇamālā, satasahassagghanikā suvaṇṇapādukā, satasahassagghanikā suvaṇṇapāti, satasahassañca kahāpaṇanti. Gaccha taṃ sunakhaṃ appodakaṃ madhupāyāsaṃ bhojetvā sayanaṃ āropetvā īsakaṃ niddaṃ okkantakāle puccha, sabbaṃ te ācikkhissati, atha naṃ jāneyyāsi – ‘‘pitā me eso’’ti. So tathā akāsi. Sunakho sabbaṃ ācikkhi, tadā naṃ – ‘‘pitā me’’ti ñatvā bhagavati pasannacitto gantvā bhagavantaṃcuddasa pañhe pucchitvā vissajjanapariyosāne bhagavantaṃ saraṇaṃ gato, taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘subho māṇavo todeyyaputto’’ti. Sāvatthiyaṃ paṭivasatīti attano bhogagāmato āgantvā vasati.
スバが来て、「この犬はどうして寝床から降ろされたのか」と言った。人々は「誰にも」と言って、その状況を報告した。若者は聞いて、「私の父は梵天界に生まれ変わったというのに、ゴータマという沙門が私の父を犬にするのは、一体どういうことだ」と怒り、世尊を嘘つきだと非難しようとして寺院へ行き、その状況を尋ねた。世尊は彼にその通りに言った後、嘘ではないことを示すために言われた。「若者よ、お父さんはあなたに隠しておいた財産はありますか。」「はい、ゴータマ様、10万の価値のある黄金の首飾り、10万の価値のある黄金の履物、10万の価値のある黄金の皿、そして1万の貨幣があります。」「その犬に、解毒剤入りの甘い牛乳粥を食べさせ、寝床に寝かせ、少し眠った頃に尋ねなさい。すべて教えてくれるだろう。そうすれば、あなたは『私の父だ』とわかるだろう。」彼はそのようにした。犬はすべてを教えた。その時、彼は「私の父だ」と知って、世尊に帰依する心になり、世尊に十四の質問をして、その答えが終わった後、世尊に帰依した。これを指して、「スバという若者はトーデーヤの子である」と語られた。サーヴァティーに住むとは、自分の財産のある村から来て住むことである。
444. **‘‘Aciraparinibbute’’**ti satthu parinibbutabhāvassa cirakālatāpaṭikkhepena āsannatā dassitā, kālaparicchedo na dassitoti taṃ paricchedato dassetuṃ **‘‘parinibbānato uddhaṃ māsamatte kāle’’**ti vuttaṃ. Tattha matta-ggahaṇena kālassa asampuṇṇataṃ joteti. Tudisaññito gāmo nivāso etassāti todeyyo. Taṃ panesa yasmā soṇadaṇḍo viya campaṃ, kūṭadanto viya ca khāṇumataṃ ajjhāvasati, tasmā vuttaṃ **‘‘tassa adhipatittā’’**ti issarabhāvatoti attho. Samāhāranti sannicayaṃ. Paṇḍito gharamāvaseti yasmā appatarappatarepi vayamāne bhogā khiyanti, appatarappatarepi sañciyamāne vaḍḍhanti, tasmā viññujātiko kiñci vayaṃ akatvā āyameva uppādento gharāvāsaṃ anutiṭṭheyyāti lobhādesitaṃ paṭipattiṃ upadisati.
444. 「涅槃に入られて間もなく」とは、世尊が涅槃に入られたことの遅れを否定し、近さを表している。時間の区切りが示されていないため、それを区切って示すために「涅槃に入られて一月後」と説かれている。 そこで「約」という言葉を用いることで、時間の不完全さを示唆している。 「トデーヤ」とは、そのような人々が住む村のことである。 なぜなら、その村はソーナダンタのようにコンパ(compa)に、クータダンタのように杭に住むように、住んでいるからである。それゆえ、「その支配者」と説かれているのは、支配者としての意味である。 「集められた」とは、集積のことである。 賢者は家に住む。なぜなら、わずかずつでも費やすならば富は減るが、わずかずつでも蓄えるならば増えるからである。それゆえ、賢明な者は、わずかな費消をせずに収入を増やすならば、家に住み続けるべきである、と欲に駆られた生き方を勧めている。
Adānameva sikkhāpetvā lobhābhibhūtatāya tasmiṃyeva ghare sunakho hutvā nibbatti. Lobhavasikassa hi duggati pāṭikaṅkhā. Ativiya piyāyati pubbaparicayena. Piṇḍāya pāvisi subhaṃ māṇavaṃ anuggaṇhitukāmo. Niraye nibbattissasi katokāsassa kammassa paṭibāhituṃ asakkuṇeyyabhāvato.
与えることだけを教えられ、貪欲に打ち負かされたために、その家に犬として生まれ変わった。 貪欲に囚われた者には、悪趣が予測される。 以前の交わりから、非常に愛着を持った。 托鉢のためにスバのところへやって来たのは、彼を捕らえようとしたからである。 「天界に生まれるだろう。なぜなら、一度犯した業を、それを防ぐことはできないからである。」
Brāhmaṇacārittassa bhāvitataṃ sandhāya, tathā pitaraṃ ukkaṃsento ca **‘‘brahmaloke nibbatto’’**ti āha. Taṃ pavattiṃ pucchīti sutametaṃ mayā ‘‘mayhaṃ pitā sunakho hutvā nibbatto’’ti tumhehi vuttaṃ, kimidaṃ saccanti pucchi. Tatheva vatvāti yathā pubbe sunakhassa vuttaṃ, tatheva vatvā. Avisaṃvādanatthanti saccāpanatthaṃ ‘‘todeyyabrāhmaṇo sunakho hutvā nibbatto’’ti attano vacanassa avisaṃvādanatthaṃ avisaṃvādabhāvassa dassanatthanti attho. Sabbaṃ dassesīti buddhānubhāvena so sunakho taṃ sabbaṃ netvā dassesi, na jātissaratāya. Bhagavantaṃ disvā bhukkaraṇaṃ pana purimajātisiddhavāsanāvasena. Cuddasa pañhe pucchitvāti ‘‘dissanti hi bho gotama manussā appāyukā, dissanti dīghāyukā. Dissanti bavhābādhā, dissanti appābādhā. Dissanti dubbaṇṇā, dissanti vaṇṇavanto. Dissanti appesakkhā, dissanti mahesakkhā. Dissanti appabhogā, dissanti mahābhogā. Dissanti nīcakulīnā, dissanti uccākulīnā. Dissanti duppaññā, dissanti paññāvanto’’ti (ma. ni. 3.289). Ime cuddasa pañhe pucchitvā, aṅgasubhatāya kiresa **‘‘subho’’**ti nāmaṃ labhi.
バラモンの修行のあり方を踏まえ、父を称賛しながら「梵天界に生まれた」と仰せられる。 「その出来事を尋ねた」とは、「私の父は犬として生まれ変わった」とあなたが言ったこと、それは本当なのか、と尋ねた。 「その通りに言った」とは、以前、犬に対して言ったように、そのように言って。 「偽りがないように」とは、真実であることを示すために、「トデーヤ・バラモンは犬として生まれ変わった」という、ご自身の言葉に偽りがないことを示すためである。 「すべてを見せた」とは、仏陀の力によって、その犬はそれらすべてを連れてきて見せたのであり、記憶力によってではない。 世尊を見て吠えたのは、前世の業の習慣によるものである。 「14の問いを尋ねて」とは、「ゴータマ様、人間には短命な者もいれば、長命な者もいます。病気の者がいれば、病気でない者もいます。醜い者がいれば、美しい者もいます。貧しい者がいれば、裕福な者もいます。低い身分の者がいれば、高い身分の者もいます。愚かな者がいれば、賢い者もいます」(マッジマ・ニカーヤ 3.289) これらの14の問いを尋ねた結果、占いが優れていたために「スバ」という名前を得た。
445. Atha kho subho māṇavo todeyyaputto aññataraṃ māṇavakaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, māṇavaka, yena samaṇo ānando tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā mama vacanena samaṇaṃ ānandaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ puccha – ‘subho māṇavo todeyyaputto bhavantaṃ ānandaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’ti. Evañca vadehi – ‘sādhu kira bhavaṃ ānando yena subhassa māṇavassa todeyyaputtassa nivesanaṃ tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā’’’ti.
445. そこで、トデーヤの子スバมาณ陀羅は、あるมาณ陀羅を呼んで言いました。「おい、มาณ陀羅よ、サーマナ・アーナンダの元へ行きなさい。行って、私の言葉を伝えて、『トデーヤの子スバมาณ陀羅が、尊者アーナンダに、ご健勝で、ご機嫌麗しく、お元気で、お過ごしでいらっしゃいますか、とお尋ねしています』と。そして、『尊者アーナンダよ、慈悲の心をもって、スバมาณ陀羅の家へお越しくださいますように』とも伝えてください。」
445. **‘‘Ekā ca me kaṅkhā atthī’’**ti iminā upari pucchiyamānassa pañhassa pageva tena abhisaṅkhatabhāvaṃ dasseti. Visabhāgavedanāti dukkhavedanā. Sā hi kusalakammanibbatte attabhāve uppajjanakasukhavedanāpaṭipakkhabhāvato ‘‘visabhāgavedanā’’ti. Kāyaṃ gāḷhā hutvā bādhati pīḷetīti ‘‘ābādho’’ti ca vuccati. Ekadese uppajjitvāti sarīrassa ekadese uṭṭhitāpi ayapaṭṭena ābandhitvā viya gaṇhāti aparivattabhāvakaraṇato, etena balavarogo ābādho nāmāti dasseti. Kicchajīvitakaroti asukhajīvitāvaho, etena dubbalo appamattako rogo ātaṅkoti dasseti. Uṭṭhānanti sayananisajjādito uṭṭhahanaṃ, tena yathā tathā aparāparaṃ sarīrassa parivattanaṃ vadati. Garukanti bhāriyaṃ kicchasiddhikaṃ . Kāye balaṃ na hotīti etthāpi ‘‘gilānassevā’’ti padaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ. Heṭṭhā catūhi padehi aphāsuvihārābhāvaṃ pucchitvā idāni phāsuvihārasabbhāvaṃ pucchati, tena saviseso phāsuvihāro pucchitoti daṭṭhabbo, asatipi atisayatthajotane sadde atisayatthassa labbhanato yathā ‘‘abhirūpāya deyyaṃ dātabba’’nti.
445. 「そして、私には一つの疑いがある」という言葉で、これから尋ねられる問いに対して、すでにそれが関係していることを示している。 「苦の感覚」とは、苦の感覚のことである。 なぜなら、善い業によって生まれた身体に生じる快い感覚とは対立する性質であるから、「苦の感覚」と呼ばれる。 「病」とも呼ばれる。それは、身体を締め付け、苦しめるからである。 「一部に生じる」とは、身体の一部に生じたとしても、鉄の帯で縛るように掴み、変化しないようにするからである。これにより、それは強力な病であると示されている。 「生きるのが困難なもの」とは、生きるのが苦しいものである。これにより、それは弱い、わずかな病気であると示されている。 「立ち上がること」とは、寝たり座ったりすることからの立ち上がりである。それによって、身体をあちこちと動かすことを意味する。 「重い」とは、重い、困難な実行。 「身体に力がない」とは、ここでも「病人の世話」という言葉を引いて関連付けるべきである。 先に四つの言葉で、快適でない生活について尋ねたが、今度は快適な生活について尋ねている。それゆえ、快適な生活について尋ねていることは、より特別なものであると見なされるべきである。たとえ「非常に美しい人に与えるべきである」という言葉がなくても、過度の意味を示す言葉から、過度の意味が理解されるからである。
446. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho so māṇavako subhassa māṇavassa todeyyaputtassa paṭissutvā yenāyasmā ānando tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā ānandena saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho so māṇavako āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca – ‘‘subho māṇavo todeyyaputto bhavantaṃ ānandaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchati; evañca vadeti – ‘sādhu kira bhavaṃ ānando yena subhassa māṇavassa todeyyaputtassa nivesanaṃ tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā’’’ti.
446. 「承知いたしました、ご主人様」と、そのมาณ陀羅はスバมาณ陀羅の言葉に応じ、スバมาณ陀羅の元を去って、尊者アーナンダの元へ行きました。行って、尊者アーナンダに挨拶しました。挨拶を交わし、親しく語り合った後、一方が座りました。一方が座ったมาณ陀羅は、尊者アーナンダに申し上げました。「トデーヤの子スバมาณ陀羅が、尊者アーナンダに、ご健勝で、ご機嫌麗しく、お元気で、お過ごしでいらっしゃいますか、とお尋ねしています。そして、『尊者アーナンダよ、慈悲の心をもって、スバมาณ陀羅の家へお越しくださいますように』とも伝えています。」
445-446. Aññataraṃ māṇavakaṃ āmantesīti satthari parinibbute ‘‘ānandatthero kirassa pattacīvaraṃ gahetvā āgato, mahājano taṃ dassanatthāya upasaṅkamatī’’ti sutvā ‘‘vihāraṃ kho pana gantvā mahājanamajjhe na sakkā sukhena paṭisanthāraṃ vā kātuṃ, dhammakathaṃ vā sotuṃ gehaṃ āgataṃyeva naṃ disvā sukhena paṭisanthāraṃ karissāmi, ekā ca me kaṅkhā atthi, tampi naṃ pucchissāmī’’ti cintetvā aññataraṃ māṇavakaṃ āmantesi. Appābādhantiādīsu ābādhoti visabhāgavedanā vuccati, yā ekadese uppajjitvā cattāro iriyāpathe ayapaṭṭena ābandhitvā viya gaṇhati, tassā abhāvaṃ pucchāti vadati. Appātaṅkoti kicchajīvitakaro rogo vuccati, tassāpi abhāvaṃ pucchāti vadati. Gilānasseva ca uṭṭhānaṃ nāma garukaṃ hoti, kāye balaṃ na hoti, tasmā niggelaññabhāvañca balañca pucchāti vadati. Phāsuvihāranti gamanaṭhānanisajjasayanesu catūsu iriyāpathesu sukhavihāraṃ pucchāti vadati. Athassa pucchitabbākāraṃ dassento ‘‘subho’’tiādimāha.
445-446. ある若者を呼んで、師が般涅槃に入られた後、「アーナンダ長老が世尊の衣鉢を持って来られた。多くの人々が、その姿を見るために集まっている」と聞いて、「寺院へ行っても、多くの人々の前では、うまく挨拶したり、法話を聞いたりすることはできない。家に帰ってからあなたにお会いして、うまく挨拶しよう。そして、私には一つの疑問がある。それもあなたに尋ねよう」と考え、ある若者を呼んだ。「病気がない」とは、病気とは異なる苦痛を指す。それは一部に生じ、四つの姿勢を粘り強く縛り付けるように捉える。その absence を尋ねていると彼は言う。「健康である」とは、生きるのが困難な病気を指す。その absence も尋ねていると彼は言う。病人の場合の起き上がりは重く、体に力がない。そのため、軽快さがないことと、力を尋ねていると彼は言う。「快適に過ごす」とは、歩く、立つ、座る、寝るという四つの姿勢で快適に過ごすことを尋ねていると彼は言う。そして、尋ねる方法を示すために、「スバ」などと言われた。
447. Evaṃ vutte, āyasmā ānando taṃ māṇavakaṃ etadavoca – ‘‘akālo kho, māṇavaka . Atthi me ajja bhesajjamattā pītā. Appevanāma svepi upasaṅkameyyāma kālañca samayañca upādāyā’’ti.
447. このように言われたとき、尊者アーナンダはそのมาณ陀羅に申し上げました。「มาณ陀羅よ、今は時期尚早です。今日、私は薬を服用したばかりです。しかし、時と場合によっては、お伺いすることもできるかもしれません。」
‘‘Evaṃ, bho’’ti kho so māṇavako āyasmato ānandassa paṭissutvā uṭṭhāyāsanā yena subho māṇavo todeyyaputto tenupasaṅkami ; upasaṅkamitvā subhaṃ māṇavaṃ todeyyaputtaṃ etadavoca, ‘‘avocumhā kho mayaṃ bhoto vacanena taṃ bhavantaṃ ānandaṃ – ‘subho māṇavo todeyyaputto bhavantaṃ ānandaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchati, evañca vadeti – ‘‘sādhu kira bhavaṃ ānando yena subhassa māṇavassa todeyyaputtassa nivesanaṃ tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā’’’ti. Evaṃ vutte, bho, samaṇo ānando maṃ etadavoca – ‘akālo kho, māṇavaka. Atthi me ajja bhesajjamattā pītā. Appevanāma svepi upasaṅkameyyāma kālañca samayañca upādāyā’ti. Ettāvatāpi kho, bho, katameva etaṃ, yato kho so bhavaṃ ānando okāsamakāsi svātanāyapi upasaṅkamanāyā’’ti.
「承知いたしました、ご主人様」と、そのมาณ陀羅は尊者アーナンダの言葉に応じ、席を立ってスバมาณ陀羅の元へ行きました。行って、トデーヤの子スバมาณ陀羅に申し上げました。「ご主人様、私達はあなたの言葉を伝えて、尊者アーナンダに、『トデーヤの子スバมาณ陀羅が、尊者アーナンダに、ご健勝で、ご機嫌麗しく、お元気で、お過ごしでいらっしゃいますか、とお尋ねしています。そして、『尊者アーナンダよ、慈悲の心をもって、スバมาณ陀羅の家へお越しくださいますように』とも伝えています』と申し上げました。その時、ご主人様、サーマナ・アーナンダは私に、『มาณ陀羅よ、今は時期尚早です。今日、私は薬を服用したばかりです。しかし、時と場合によっては、お伺いすることもできるかもしれません』と仰いました。それでも、ご主人様、あなたは、彼があなたのお宅においでになるための、時と場合を作ってくださいました。なぜなら、尊者アーナンダは、あなたがお尋ねになることに対して、時を作ってくださったのですから。」
447. Kālañca samayañca upādāyāti kālañca samayañca paññāya gahetvā upadhāretvāti attho. Sace amhākaṃ sve gamanakālo bhavissati, kāye balamattā ceva pharissati, gamanapaccayā ca añño aphāsuvihāro na bhavissati, athetaṃ kālañca gamanakāraṇasamavāyasaṅkhātaṃ samayañca upadhāretvā – ‘‘api eva nāma sve āgaccheyyāmā’’ti vuttaṃ hoti.
447. 時と機会を考慮して、とは、時と機会を賢く理解し、考慮するという意味である。もし明日が私たちの出発の時であるならば、体に力があるだけで、旅の理由として他に不快な過ごし方がなければ、その時と出発の理由の組み合わせを考慮して、「明日来ることができるだろうか」と言ったことになる。
447. Kālañca samayañca upādāyāti. Ettha kālo nāma upasaṅkamanassa yuttapattakālo. Samayo nāma tasseva paccayasāmaggī, atthato tajjaṃ sarīrabalañceva tappaccayaparissayābhāvo ca. Upādānaṃ nāma ñāṇena tesaṃ gahaṇaṃ sallakkhaṇanti dassetuṃ **‘‘kālañcā’’**tiādi vuttaṃ. Pharissatīti vaḍḍhissati.
447. 「時と機会を考慮して」とは、ここで「時」とは、近づくのに適切な時を意味する。「機会」とは、そのための条件が整うこと、すなわち、その時の身体の力と、その条件が阻害されないことである。 「考慮する」とは、知性によってそれらを把握し、見守ることを示すために、「時も」と仰せられる。 「増えるだろう」とは、増えるだろう、という意味である。
448. Atha kho āyasmā ānando tassā rattiyā accayena pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya cetakena bhikkhunā pacchāsamaṇena yena subhassa māṇavassa todeyyaputtassa nivesanaṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi.
448. その後、尊者アーナンダは、その夜が明けた早朝、衣を整え、鉢と衣を手に、従者である比丘と共に、スバมาณ陀羅の家へ行き、用意された席に座りました。
Atha kho subho māṇavo todeyyaputto yenāyasmā ānando tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā ānandena saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho subho māṇavo todeyyaputto āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca – ‘‘bhavañhi ānando tassa bhoto gotamassa dīgharattaṃ upaṭṭhāko santikāvacaro samīpacārī. Bhavametaṃ ānando jāneyya, yesaṃ so bhavaṃ gotamo dhammānaṃ vaṇṇavādī ahosi, yattha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesi. Katamesānaṃ kho, bho ānanda, dhammānaṃ so bhavaṃ gotamo vaṇṇavādī ahosi; kattha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesī’’ti?
次に、トデーヤの子スッボは、尊者アーナンダのもとへ行き、行って尊者アーナンダと歓談した。歓談、親しみ、語り終えて、片隅に座った。片隅に座ったトデーヤの子スッボは、尊者アーナンダにこう言った。「尊者アーナンダは、かのゴータマ尊者の長年の侍者であり、近くに住み、近くに仕える者です。尊者アーナンダは、かのゴータマ尊者が、どのような法を賛美し、この人々をどのように集め、住まわせ、定着させたかを知っているでしょう。どのような法を、アーナンダ尊者、かのゴータマ尊者は賛美し、この人々をどのように集め、住まわせ、定着させたのですか?」と。
448. Cetakena bhikkhunāti cetiraṭṭhe jātattā cetakoti evaṃ laddhanāmena. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyanti bho, ānanda, dasabalassa ko nāma ābādho ahosi, kiṃ bhagavā paribhuñji. Api ca satthu parinibbānena tumhākaṃ soko udapādi, satthā nāma na kevalaṃ tumhākaṃyeva parinibbuto, sadevakassa lokassa mahājāni, ko dāni añño maraṇā muccissati, yatra so sadevakassa lokassa aggapuggalo parinibbuto, idāni kaṃ aññaṃ disvā maccurājā lajjissatīti evamādinā nayena maraṇapaṭisaṃyuttaṃ sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā therassa hiyyo pītabhesajjānurūpaṃ āhāraṃ datvā bhattakiccāvasāne ekamantaṃ nisīdi.
448. チェーダという比丘とは、チェーダの場所に生まれたため、チェーダと呼ばれている。互いに語り合うべき言葉、思い出すべき言葉とは、「アーナンダよ、十力(世尊)にどのような病があったのですか。世尊は何を召し上がりましたか。さらに、師の般涅槃によって、あなたがたの悲しみが生じました。師は、あなたがたのためだけでなく、神々や人間たちにとっても涅槃に入られた。今、誰が死から逃れることができるだろうか。神々や人間たちにとって最高の聖者が涅槃に入られたのに、今、誰を見て死の王は躊躇するだろうか。」このように、死に関連する、互いに語り合うべき、思い出すべき言葉を話し終え、長老に昨日の薬に相当する食事を与え、食事の終わりの頃、一人離れて座った。
Upaṭṭhāko santikāvacaroti upaṭṭhāko hutvā santikāvacaro, na randhagavesī. Na vīmaṃsanādhippāyo. Samīpacārīti idaṃ purimapadasseva vevacanaṃ. Yesaṃ so bhavaṃ gotamoti kasmā pucchati? Tassa kira evaṃ ahosi ‘‘yesu dhammesu bhavaṃ gotamo imaṃ lokaṃ patiṭṭhapesi, te tassa accayena naṭṭhā nu kho, dharanti nu kho, sace dharanti, ānando jānissati, handa naṃ pucchāmī’’ti, tasmā pucchi.
世話係として近くに仕える者とは、世話係として近くに仕える者であり、隙を窺う者ではない。吟味する意図はない。近くに仕える者とは、これは前の言葉の言い換えである。なぜ「ゴータマ様は、どのような法によってこの世を確立されたのですか」と尋ねるのか?彼には、「ゴータマ様がこの世を確立された法は、彼の死後、失われたのだろうか、それとも残っているのだろうか。もし残っているなら、アーナンダは知っているだろう。さあ、彼に尋ねよう」と思った。だから尋ねた。
448. Cetiyaraṭṭheti cetiraṭṭhe. Ya-kārena hi padaṃ vaḍḍhetvā vuttaṃ. Cetiraṭṭhato aññaṃ visuṃyevekaṃ raṭṭhanti ca vadanti. Maraṇapaṭisaṃyuttanti maraṇaṃ nāma tādisānaṃ roga vaseneva hotīti yena rogena taṃ jātaṃ, tassa sarūpapucchā, kāraṇapucchā, maraṇahetukacittasantāpapucchā, tassa ca santāpassa sabbalokasādhāraṇatā, tathā maraṇassa ca appatikāratāti evaṃ ādinā maraṇapaṭisaṃyuttaṃ sammodanīyaṃ kathaṃ kathesīti dassetuṃ **‘‘bho ānandā’’**tiādi vuttaṃ. Na randhagavesī māro viya, na vīmaṃsanādhippāyo uttaramāṇavo viyāti adhippāyo. Yesu dhammesūti vimokkhupāyesu niyyānadhammesu. Dharantīti tiṭṭhanti, pavattantīti attho.
448. 「チェーティラッタ」とは、チェーティラッタ国。 「ヤ」という文字で、言葉を広げて表現されている。チェーティラッタ国以外にも、単独の国と呼ぶ者もいる。 「死に関連する」とは、死は、そのような病によって起こるものである。それゆえ、どのような病でそれが起こるのか、その形態を尋ねること、原因を尋ねること、死による心の苦しみを尋ねること、そしてその苦しみがすべての人に共通すること、また、死には治療法がないことなど、死に関連する、馴染みやすい話をしたと示すために、「アーナンダよ」と仰せられる。 「隙を探す死神のようにではなく、考察を求める上級少年(uttaramāṇavo)のようにでもない」というのが意図である。 「どのような法において」とは、解脱の道である、解脱に向かう法において。 「保つ」とは、留まる、流布するという意味である。
449. ‘‘Tiṇṇaṃ kho, māṇava, khandhānaṃ so bhagavā vaṇṇavādī ahosi; ettha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesi. Katamesaṃ tiṇṇaṃ? Ariyassa sīlakkhandhassa, ariyassa samādhikkhandhassa, ariyassa paññākkhandhassa. Imesaṃ kho, māṇava, tiṇṇaṃ khandhānaṃ so bhagavā vaṇṇavādī ahosi; ettha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesī’’ti.
449. 「アーナンダ尊者、かの世尊は、三つの蘊を賛美し、この人々を集め、住まわせ、定着させました。どのような三つの蘊かといえば、聖なる戒蘊、聖なる定蘊、聖なる慧蘊です。アーナンダ尊者、かの世尊は、この三つの蘊を賛美し、この人々を集め、住まわせ、定着させました。」
449. Athassa thero tīṇi piṭakāni tīhi khandhehi saṅgahetvā dassento ‘‘tiṇṇaṃ kho’’tiādimāha. Māṇavo saṅkhittena kathitaṃ asallakkhento – ‘‘vitthārato pucchissāmī’’ti cintetvā ‘‘katamesaṃ tiṇṇa’’ntiādimāha.
449. その後、長老は三蔵を三つの集まりにまとめて示し、「三つの」などと言われた。若者は、簡潔に語られたことを理解せず、「詳しく尋ねよう」と考え、「それらはどのようなものですか」などと言われた。
449. Atthappayuttatāya saddapayogassa saddappabandhalakkhaṇāni tīṇi piṭakāni tadatthabhūtehi sīlādīhi dhammakkhandhehi saṅgayhantīti vuttaṃ **‘‘tīṇi piṭakāni tīhi khandhehi saṅgahetvā’’**ti. Saṅkhittena kathitanti ‘‘tiṇṇaṃ khandhāna’’nti evaṃ gahaṇato sāmaññato cāti saṅkhepeneva kathitaṃ. **‘‘Katamesaṃ tiṇṇa’’**nti ayaṃ adiṭṭhajotanā pucchā, na kathetukamyatā pucchāti vuttaṃ **‘‘vitthārato pucchissāmī ‘ti cintetvā ‘katamesaṃ tiṇṇa’nti āhā’’**ti. Kathetukamyatābhāve panassa therassa vacanatā siyā.
449. 「意味に関連しているため、言葉の運用には三つの経蔵がある。その意味である戒(sīla)などの法蘊(khandha)によってまとめられている」と『三つの経蔵を三つの蘊(khandha)でまとめた』と仰せられる。 「簡潔に説かれた」とは、「三つの蘊」という言葉で捉えることから、一般的であることから、簡潔に説かれた。 「どの三つの」という問いは、隠された意味を尋ねる問いであり、語りたいという意図の問いではない、と『簡潔に説かれた。しかし、どの三つの、と、詳しく尋ねようと思って、「どの三つの」と尋ねた』と説かれている。 語りたいという意図がない場合、長老の言葉となるだろう。
Sīlakkhandho 戒蘊
450. ‘‘Katamo pana so, bho ānanda, ariyo sīlakkhandho, yassa so bhavaṃ gotamo vaṇṇavādī ahosi, yattha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesī’’ti?
450. 「アーナンダ尊者、かの聖なる戒蘊とは、どのようなものですか。かのゴータマ尊者が賛美し、この人々を集め、住まわせ、定着させたのですか?」と。
‘‘Idha, māṇava, tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Taṃ dhammaṃ suṇāti gahapati vā gahapatiputto vā aññatarasmiṃ vā kule paccājāto. So taṃ dhammaṃ sutvā tathāgate saddhaṃ paṭilabhati. So tena saddhāpaṭilābhena samannāgato iti paṭisañcikkhati – ‘sambādho gharāvāso rajopatho, abbhokāso pabbajjā, nayidaṃ sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā ekantaparipuṇṇaṃ ekantaparisuddhaṃ saṅkhalikhitaṃ brahmacariyaṃ carituṃ. Yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya’nti. So aparena samayena appaṃ vā bhogakkhandhaṃ pahāya mahantaṃ vā bhogakkhandhaṃ pahāya appaṃ vā ñātiparivaṭṭaṃ pahāya mahantaṃ vā ñātiparivaṭṭaṃ pahāya kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajati. So evaṃ pabbajito samāno pātimokkhasaṃvarasaṃvuto viharati, ācāragocarasampanno, anumattesu vajjesu bhayadassāvī, samādāya sikkhati sikkhāpadesu, kāyakammavacīkammena samannāgato kusalena, parisuddhājīvo, sīlasampanno, indriyesu guttadvāro, satisampajaññena samannāgato, santuṭṭho.
「ここで、居士よ、世尊は、阿羅漢、正等覚者、明行具足、善逝、世間解、無上調御丈夫、天人師、仏、世尊として世に現れる。世尊は、この世を、デーヴァ、マーラ、ブラフマーと共に、沙門、バラモン、天、人間と共に、自ら証悟し、明らかにされる。世尊は、法を説く。初めに善く、中に善く、終わりに善く、意味ある、言葉ある、完全なる、清浄なる、梵行を明らかにされる。その法を、居士あるいは居士の子、あるいは他の家柄に生まれた者が聞く。その法を聞いて、世尊への信を得る。その信を得て、このように考える。『家での生活は狭く、煩わしい道である。出家は広々とした場所である。家にとどまって、完全で清浄な梵行を実践することは容易ではない。それゆえ、私は髪を剃り、衣をまとい、家を出て、家なき者となろう』と。その後、彼は、わずかな財産、あるいは多くの財産を捨て、わずかな親族、あるいは多くの親族を捨て、髪を剃り、衣をまとい、家を出て、家なき者となる。このように出家して、波羅提木叉によって律し、行儀と処世に具足し、わずかな過ちにも恐れを抱き、戒律を遵守し、行いを成就し、善い言葉遣いをし、清浄な生活を送り、戒律に具足し、感覚器官を制御し、念と覚知に具足し、満足している。」
451. ‘‘Kathañca, māṇava, bhikkhu sīlasampanno hoti? Idha, māṇava, bhikkhu pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hoti, nihitadaṇḍo nihitasattho lajjī dayāpanno, sabbapāṇabhūtahitānukampī viharati. Yampi, māṇava, bhikkhu pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hoti, nihitadaṇḍo nihitasattho lajjī dayāpanno, sabbapāṇabhūtahitānukampī viharati; idampissa hoti sīlasmiṃ. (Yathā 194 yāva 210 anucchedesu evaṃ vitthāretabbaṃ).
451. 「アーナンダ尊者、どのようにして比丘は戒律に具足するのですか?ここで、アーナンダ尊者、比丘は、殺生を捨て、殺生を離れ、杖を置き、刀を置き、恥を知り、慈悲深く、すべての生きとし生けるものの幸福と安楽を願って、生きる。アーナンダ尊者、比丘が殺生を捨て、殺生を離れ、杖を置き、刀を置き、恥を知り、慈悲深く、すべての生きとし生けるものの幸福と安楽を願って生きることも、彼の戒律の一部である。(194から210の箇所のように、このように詳しく説明する)。
‘‘Yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti, seyyathidaṃ – santikammaṃ paṇidhikammaṃ bhūtakammaṃ bhūrikammaṃ vassakammaṃ vossakammaṃ vatthukammaṃ vatthuparikammaṃ ācamanaṃ nhāpanaṃ juhanaṃ vamanaṃ virecanaṃ uddhaṃvirecanaṃ adhovirecanaṃ sīsavirecanaṃ kaṇṇatelaṃ nettatappanaṃ natthukammaṃ añjanaṃ paccañjanaṃ sālākiyaṃ sallakattiyaṃ dārakatikicchā mūlabhesajjānaṃ anuppadānaṃ osadhīnaṃ paṭimokkho iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Yampi, māṇava, bhikkhu yathā vā paneke bhonto samaṇabrāhmaṇā saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā te evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvena jīvitaṃ kappenti, seyyathidaṃ, santikammaṃ paṇidhikammaṃ…pe… osadhīnaṃ paṭimokkho iti vā iti evarūpāya tiracchānavijjāya micchājīvā paṭivirato hoti. Idampissa hoti sīlasmiṃ.
「あるいは、ある聖者やバラモンたちは、信心から与えられた食事を食べて、そのような異教の技芸で不正に生計を立てている。例えば、近接の術、祈願の術、精霊の術、満ちの術、雨の術、解除の術、物の術、物の準備の術、口の浄化、沐浴、供犠、嘔吐、下痢、上部からの排出、下部からの排出、頭部の排出、耳の油、目の癒し、鼻の薬、目の薬、目の治療、眼科手術、小児科、根の薬の提供、薬草の識別など、そのような異教の技芸で不正に生計を立てている。アーナンダ尊者、比丘は、あるいは、ある聖者やバラモンたちが、信心から与えられた食事を食べて、そのような異教の技芸で不正に生計を立てている。例えば、近接の術、祈願の術…(省略)…薬草の識別など、そのような異教の技芸で不正に生計を立てることから離れている。これもまた、彼の戒律の一部である。」
452. ‘‘Sa kho so ayaṃ kho so (ka.) , māṇava, bhikkhu evaṃ sīlasampanno na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ sīlasaṃvarato. Seyyathāpi, māṇava, rājā khattiyo muddhāvasitto nihatapaccāmitto na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ paccatthikato. Evameva kho, māṇava, bhikkhu evaṃ sīlasampanno na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ sīlasaṃvarato. So iminā ariyena sīlakkhandhena samannāgato ajjhattaṃ anavajjasukhaṃ paṭisaṃvedeti. Evaṃ kho, māṇava, bhikkhu sīlasampanno hoti.
452. 「アーナンダ尊者、このように戒律に具足した比丘は、どこからも恐れを感じない。なぜなら、戒律による制御があるからである。アーナンダ尊者、王として冠を戴いた王は、敵を滅ぼし、どこからも恐れを感じない。なぜなら、敵がいるからである。それと同様に、アーナンダ尊者、このように戒律に具足した比丘は、どこからも恐れを感じない。なぜなら、戒律による制御があるからである。彼は、この聖なる戒蘊によって、内なる無過失の幸福を経験する。アーナンダ尊者、このように比丘は戒律に具足する。」
453. ‘‘Ayaṃ kho so, māṇava, ariyo sīlakkhandho yassa so bhagavā vaṇṇavādī ahosi, yattha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesi. Atthi cevettha uttarikaraṇīya’’nti.
453. 「アーナンダ尊者、これがかの聖なる戒蘊であり、かの世尊が賛美し、この人々を集め、住まわせ、定着させたものである。しかし、それ以上にさらに進むべきことがある。」と。
‘‘Acchariyaṃ, bho ānanda, abbhutaṃ, bho ānanda! So cāyaṃ, bho ānanda, ariyo sīlakkhandho paripuṇṇo, no aparipuṇṇo. Evaṃ paripuṇṇaṃ cāhaṃ, bho, ānanda, ariyaṃ sīlakkhandhaṃ ito bahiddhā aññesu samaṇabrāhmaṇesu na samanupassāmi. Evaṃ paripuṇṇañca, bho ānanda, ariyaṃ sīlakkhandhaṃ ito bahiddhā aññe samaṇabrāhmaṇā attani samanupasseyyuṃ, te tāvatakeneva attamanā assu – ‘alamettāvatā, katamettāvatā, anuppatto no sāmaññattho, natthi no kiñci uttarikaraṇīya’nti. Atha ca pana bhavaṃ ānando evamāha – ‘atthi cevettha uttarikaraṇīya’’’nti imassa anantaraṃ sī. pī. potthakesu ‘‘paṭhamabhāṇavāraṃ’’ti pāṭho dissati .
「驚くべきことです、アーナンダ尊者。不思議なことです、アーナンダ尊者。この聖なる戒蘊は完全であり、不完全ではありません。アーナンダ尊者、このように完全な聖なる戒蘊を、私は、ここ外の他の沙門やバラモンの間には見出しません。アーナンダ尊者、このように完全な聖なる戒蘊を、ここ外の他の沙門やバラモンが自分たちの中に見出すならば、彼らはそれだけで満足し、『これだけで十分だ、これだけで成就した、我々の目的は達成された、さらに進むべきことは何もない』と言うでしょう。しかし、アーナンダ尊者は、『それ以上にさらに進むべきことがある』とおっしゃるのです。」(この後に、スリランカの写本には「最初の朗唱」という記述がある)
450-453. Tato therena ‘‘ariyassa sīlakkhandhassā’’ti tesu dassitesu puna **‘‘katamo pana so, bho ānanda, ariyo sīlakkhandho’’**ti ekekaṃ pucchi. Theropissa buddhuppādaṃ dassetvā tantidhammaṃ desento anukkamena bhagavatā vuttanayeneva sabbaṃ vissajjesi. Tattha atthi cevettha uttarikaraṇīyanti ettha bhagavato sāsane na sīlameva sāro, kevalañhetaṃ patiṭṭhāmattameva hoti. Ito uttari pana aññampi kattabbaṃ atthi yevāti dassesi. Ito bahiddhāti buddhasāsanato bahiddhā.
450-453. その後、長老が「聖なる戒蘊」と言うと、それらを示された後、再び「アーナンダよ、それはどのような聖なる戒蘊なのですか」と一つずつ尋ねた。長老は、仏陀の出現を示し、教えの筋道を説きながら、順序に従って世尊が語られた通りにすべてを解決された。そこには、さらに行うべきことがある、とは、仏陀の教えにおいて、戒律だけが本質ではなく、ただそれを基礎とするだけである。それ以上に行うべきことがある、と示された。仏陀の教えの外とは、仏陀の教えの外である。
450-453. Sīlakkhandhassāti ettha iti-saddo ādiattho, pakārattho vā, tena ‘‘ariyassa samādhikkhandhassa…pe… patiṭṭhāpesī’’ti ayaṃ ettako pāṭho dassitoti daṭṭhabbaṃ tenāha **‘‘tesu dassitesū’’**ti, uddesavasenāti adhippāyo. Bhagavatā vuttanayenevāti sāmaññaphaladesanādīsu bhagavatā desitanayeneva, tenassa suttassa satthubhāsitabhāvaṃ jinavacanabhāvaṃ dasseti. Sāsane na sīlameva sāroti ariyamaggasāre bhagavato sāsane yathā dassitaṃ sīlaṃ sāro eva na hoti sāravato mahato rukkhassa papaṭikaṭṭhāniyattā. Yadi evaṃ kasmā idha gahitanti āha **‘‘kevalañhetaṃ patiṭṭhāmattakamevā’’**ti. Jhānādiuttarimanussadhamme adhigantukāmassa adhiṭṭhānamattaṃ tattha appatiṭṭhitassa tesaṃ asambhavato. Atha vā na sīlameva sāroti kāmañcettha sāsane ‘‘maggasīlaṃ, phalasīla’’nti idaṃ lokuttarasīlampi sārameva, tathāpi na sīlakkhandho eva sāro atha kho samādhikkhandhopi paññākkhandhopi sāro evāti evamettha attho daṭṭhabbo. Purimo eva sāro, tenāha **‘‘ito uttarī’’**tiādi.
450-453. 「戒蘊(sīlakkhandha)について」とは、ここで「iti」という言葉は、始まり、または様式を意味する。それゆえ、「聖者の集中の蘊(samādhikkhandha)……(略)……確立された」というこの部分が示されていると見なされるべきである。それゆえ、「それらに示された」と、列挙の仕方によって、という意味である。 「世尊が説かれた通りに」とは、一般的な果報の説法などにおいて、世尊が説かれた通りに、それゆえ、その経の師の言葉としての性質、勝利者としての性質を示す。 「教団において戒だけが本質ではない」とは、聖なる道の本質において、世尊の教団において説かれたように、戒もまた本質であるだけでなく、本質的なものを持つ大きな木の根元のように、というように、と見なされるべきである。 「もしそうであれば、なぜここに取られたのか」と『それは、それがただ拠り所であるだけだから』と仰せられる。 禅定などの、さらに上の人間の法を成就しようとする者にとって、拠り所であるだけである。そこに拠らない者にとっては、それらは不可能だからである。 あるいは、「戒だけが本質ではない」とは、教団において「道の戒」「果の戒」という、この超越的な戒もまた本質である。しかし、戒蘊(sīlakkhandha)だけが本質ではなく、集中蘊(samādhikkhandha)も、智慧蘊(paññākkhandha)も本質である、というように、ここで意味が理解されるべきである。 「前者こそが本質である」それゆえ、「それ以上」と仰せられる。
Samādhikkhandho 定蘊
454. ‘‘Katamo pana so, bho ānanda, ariyo samādhikkhandho, yassa so bhavaṃ gotamo vaṇṇavādī ahosi, yattha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesī’’ti?
454. 「アーナンダ尊者、かの聖なる定蘊とは、どのようなものですか。かのゴータマ尊者が賛美し、この人々を集め、住まわせ、定着させたのですか?」と。
‘‘Kathañca, māṇava, bhikkhu indriyesu guttadvāro hoti? Idha, māṇava, bhikkhu cakkhunā rūpaṃ disvā na nimittaggāhī hoti nānubyañjanaggāhī; yatvādhikaraṇamenaṃ cakkhundriyaṃ asaṃvutaṃ viharantaṃ abhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssaveyyuṃ tassa saṃvarāya paṭipajjati, rakkhati cakkhundriyaṃ, cakkhundriye saṃvaraṃ āpajjati. Sotena saddaṃ sutvā…pe… ghānena gandhaṃ ghāyitvā… jivhāya rasaṃ sāyitvā… kāyena phoṭṭhabbaṃ phusitvā… manasā dhammaṃ viññāya na nimittaggāhī hoti nānubyañjanaggāhī; yatvādhikaraṇamenaṃ manindriyaṃ asaṃvutaṃ viharantaṃ abhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssaveyyuṃ tassa saṃvarāya paṭipajjati, rakkhati manindriyaṃ, manindriye saṃvaraṃ āpajjati. So iminā ariyena indriyasaṃvarena samannāgato ajjhattaṃ abyāsekasukhaṃ paṭisaṃvedeti. Evaṃ kho, māṇava, bhikkhu indriyesu guttadvāro hoti.
「アーナンダ尊者、どのようにして比丘は感覚器官を制御するのですか?ここで、アーナンダ尊者、比丘は、眼によって形を見て、その特徴を捉えず、その細部を捉えない。もし、眼の感覚器官が制御されずに生きるならば、貪欲や不快な、悪しき、不善の法が流れ込むであろう。それらを制御するために、彼は努力する。眼の感覚器官を保護し、眼の感覚器官に制御を保つ。耳によって音を聞いて…(省略)…鼻によって香りを嗅いで…舌によって味を味わって…身体によって触覚を触れて…心によって法を認識して、その特徴を捉えず、その細部を捉えない。もし、心の感覚器官が制御されずに生きるならば、貪欲や不快な、悪しき、不善の法が流れ込むであろう。それらを制御するために、彼は努力する。心の感覚器官を保護し、心の感覚器官に制御を保つ。彼は、この聖なる感覚器官の制御によって、内なる平安の幸福を経験する。アーナンダ尊者、このように比丘は感覚器官を制御する。」
454. Kathañca , māṇava, bhikkhu indriyesu guttadvāro hotīti idamāyasmā ānando ‘‘katamo pana so, bho ānanda, ariyo samādhikkhandho’’ti evaṃ samādhikkhandhaṃ puṭṭhopi ye te ‘‘sīlasampanno indriyesu guttadvāro satisampajaññena samannāgato santuṭṭho’’ti evaṃ sīlānantaraṃ indriyasaṃvarādayo sīlasamādhīnaṃ antare ubhinnampi upakārakadhammā uddiṭṭhā, te niddisitvā samādhikkhandhaṃ dassetukāmo ārabhi. Ettha ca rūpajjhānāneva āgatāni, na arūpajjhānāni, ānetvā pana dīpetabbāni. Catutthajjhānena hi asaṅgahitā arūpasamāpatti nāma natthiyeva.
454. 若者よ、比丘はどのようにして感覚器官の門を閉ざすべきか、とは、アーナンダ長老が「アーナンダよ、それはどのような聖なる定蘊なのですか」と定蘊について尋ねられたが、戒律に続いて挙げられた「戒律を具え、感覚器官の門を閉ざし、念と明晰さを具え、満足している」といった、戒律と定の間に両方に役立つ法を示し、定蘊を示そうとして始められた。ここでは、色界の禅定のみが挙げられ、無色界の禅定は挙げられていないが、これらは示されるべきである。第四禅定をもって、取られていない無色定は、まったく存在しないからである。
454. Kasmā panettha thero samādhikkhandhaṃ puṭṭho indriyasaṃvarādike vissajjesi, nanu evaṃ sante aññaṃ puṭṭho aññaṃ byākaronto ambaṃ puṭṭho labujaṃ byākaronto viya hotīti īdisī codanā idha anokāsāti dassento ‘‘kathañca māṇava bhikkhu…pe… samādhikkhandhaṃ dassetukāmo **ārabhī’’**ti āha, tenettha indriyasaṃvarādayopi samādhiupakārataṃ upādāya samādhikkhandhapakkhikāni uddiṭṭhānīti dasseti rūpajjhānāneva āgatāni, na arūpajjhānāni rūpāvacaracatutthajjhānadesanānantaraṃ abhiññādesanāya avasaroti katvā. Rūpāvacaracatutthajjhānapādikā hi saparibhaṇḍā chapi abhiññāyo. Lokiyā abhiññā pana sijjhamānā yasmā aṭṭhasu samāpattīsu cuddasavidhena cittaparidamanena vinā na ijjhanti, tasmā abhiññāsu desiyamānāsu arūpajjhānānipi desitāneva honti nānantariyabhāvato, tenāha **‘‘ānetvā pana dīpetabbānī’’**ti. Vuttanayena desitāneva katvā saṃvaṇṇakehi pakāsetabbānīti attho. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘catutthajjhānaṃ upasampajja viharatī’’ti imināva arūpajjhānampi saṅgahitanti dassetuṃ **‘‘catutthajjhānena hī’’**tiādi vuttaṃ. Catutthajjhānañhi rūpavirāgabhāvanāvasena pavattaṃ ‘‘arūpajjhāna’’nti vuccatīti.
454. なぜ長老は「禅定の集まり」について問われたのに、感覚の制御などについて答えたのか。もしそうなら、他の人に問われたのに別のことを答えるのは、リンゴを問われたのにジュジュベを答えるようなものではないか、という非難がここに当てはまらないことを示すために、「どうすれば、比丘よ…(略)…禅定の集まりを…(略)…目指すことができるか」と言われた。「禅定の集まり」を目指すという意図から、感覚の制御なども禅定の集まりを助けるものとして挙げられていることを示している。それは色界の禅定であり、無色界の禅定ではない。色界の第四禅を説いた後に、神通力の説法に移るのは無理があるからである。色界の第四禅に由来する六つの神通力は、それに付随するものすべてである。現世的な神通力は、八つの禅定において十四種類の心の制御なしには成就しないため、神通力が説かれるときには、無色界の禅定も説かれるのである。それは、それらが中断することなく続くからである。ゆえに「獲得した後に示すべきもの」と言われた。説かれた通りに解釈し、注釈で説明すべきである、という意味である。注釈では、「第四禅に入って住んでいる」という言葉で、無色界の禅定も含まれることを示すために、「第四禅によって」などと言われている。「色界の第四禅」とは、色への執着の消滅の観点から発展した「無色界の禅定」と呼ばれるものである。
455. ‘‘Kathañca, māṇava, bhikkhu satisampajaññena samannāgato hoti? Idha, māṇava, bhikkhu abhikkante paṭikkante sampajānakārī hoti, ālokite vilokite sampajānakārī hoti, samiñjite pasārite sampajānakārī hoti, saṅghāṭipattacīvaradhāraṇe sampajānakārī hoti, asite pīte khāyite sāyite sampajānakārī hoti, uccārapassāvakamme sampajānakārī hoti, gate ṭhite nisinne sutte jāgarite bhāsite tuṇhībhāve sampajānakārī hoti. Evaṃ kho, māṇava, bhikkhu satisampajaññena samannāgato hoti.
455. 「アーナンダ尊者、どのようにして比丘は念と覚知に具足するのですか?ここで、アーナンダ尊者、比丘は、進むときも退くときも、注意深く行動する。見るときも、見るときも、注意深く行動する。腕を曲げるときも、伸ばすときも、注意深く行動する。僧伽梨や衣をまとうときも、注意深く行動する。飲食するときも、注意深く行動する。排泄するときも、注意深く行動する。歩くときも、立つときも、座るときも、眠るときも、起きているときも、話すときも、沈黙するときも、注意深く行動する。アーナンダ尊者、このように比丘は念と覚知に具足する。」
456. ‘‘Kathañca, māṇava, bhikkhu santuṭṭho hoti? Idha, māṇava, bhikkhu santuṭṭho hoti kāyaparihārikena cīvarena kucchiparihārikena piṇḍapātena. So yena yeneva pakkamati, samādāyeva pakkamati. Seyyathāpi, māṇava, pakkhī sakuṇo yena yeneva ḍeti, sapattabhārova ḍeti ; evameva kho, māṇava, bhikkhu santuṭṭho hoti kāyaparihārikena cīvarena kucchiparihārikena piṇḍapātena. So yena yeneva pakkamati, samādāyeva pakkamati. Evaṃ kho, māṇava, bhikkhu santuṭṭho hoti.
456. 「アーナンダ尊者、どのようにして比丘は満足するのですか?ここで、アーナンダ尊者、比丘は、身体を保つための衣に満足し、腹を満たすための托鉢に満足する。彼は、どこへ行くにも、それらを持って行く。アーナンダ尊者、鳥がどこへ飛んでいくにも、翼を広げて飛んでいく。それと同様に、アーナンダ尊者、比丘は、身体を保つための衣に満足し、腹を満たすための托鉢に満足する。彼は、どこへ行くにも、それらを持って行く。アーナンダ尊者、このように比丘は満足する。」
457. ‘‘So iminā ca ariyena sīlakkhandhena samannāgato, iminā ca ariyena indriyasaṃvarena samannāgato, iminā ca ariyena satisampajaññena samannāgato, imāya ca ariyāya santuṭṭhiyā samannāgato vivittaṃ senāsanaṃ bhajati araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ. So pacchābhattaṃ piṇḍapātappaṭikkanto nisīdati pallaṅkaṃ ābhujitvā, ujuṃ kāyaṃ paṇidhāya, parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā.
457. 「彼は、この聖なる戒蘊に具足し、この聖なる感覚器官の制御に具足し、この聖なる念と覚知に具足し、この聖なる満足に具足して、森、木の根元、山、洞窟、岩屋、墓地、荒野、開けた場所、藁の山などの、隠れ家を好む。食後、托鉢から戻って、結跏趺坐し、背筋を伸ばし、心の前に念を置く。」
458. ‘‘So abhijjhaṃ loke pahāya vigatābhijjhena cetasā viharati abhijjhāya cittaṃ parisodheti. Byāpādapadosaṃ pahāya abyāpannacitto viharati sabbapāṇabhūtahitānukampī byāpādapadosā cittaṃ parisodheti. Thinamiddhaṃ pahāya vigatathinamiddho viharati ālokasaññī sato sampajāno, thinamiddhā cittaṃ parisodheti. Uddhaccakukkuccaṃ pahāya anuddhato viharati ajjhattaṃ vūpasantacitto uddhaccakukkuccā cittaṃ parisodheti. Vicikicchaṃ pahāya tiṇṇavicikiccho viharati akathaṃkathī kusalesu dhammesu, vicikicchāya cittaṃ parisodheti.
458. 「彼は、世間の貪欲を捨て、貪欲のない心で生き、貪欲から心を清める。怒りや憎しみを捨て、怒りや憎しみのない心で生き、すべての生きとし生けるものに慈悲をかけ、怒りや憎しみから心を清める。眠気や怠惰を捨て、眠気や怠惰のない心で生き、明るく覚醒し、念と覚知をもって、眠気や怠惰から心を清める。心の動揺や後悔を捨て、動揺や後悔のない心で生き、内なる平静な心で、動揺や後悔から心を清める。疑いを捨て、疑いのない心で生き、善法においては疑うことなく、疑いから心を清める。」
459. ‘‘Seyyathāpi, māṇava, puriso iṇaṃ ādāya kammante payojeyya. Tassa te kammantā samijjheyyuṃ. So yāni ca porāṇāni iṇamūlāni tāni ca byantiṃ kareyya, siyā cassa uttariṃ avasiṭṭhaṃ dārabharaṇāya. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe iṇaṃ ādāya kammante payojesiṃ . Tassa me te kammantā samijjhiṃsu. Sohaṃ yāni ca porāṇāni iṇamūlāni tāni ca byantiṃ akāsiṃ, atthi ca me uttariṃ avasiṭṭhaṃ dārabharaṇāyā’ti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
459. 「アーナンダ尊者、ある人が借金をして事業を営むとしよう。その事業が成功するとしよう。彼は、以前の借金をすべて返済するとしよう。さらに、家族を養うための資金が残るとしよう。彼はこのように思うだろう。『私は以前、借金をして事業を営んだ。その事業は成功した。私は以前の借金をすべて返済した。さらに、家族を養うための資金が残っている』と。彼はそのために喜びを得、歓喜に達するだろう。」
460. ‘‘Seyyathāpi, māṇava, puriso ābādhiko assa dukkhito bāḷhagilāno; bhattañcassa nacchādeyya, na cassa kāye balamattā. So aparena samayena tamhā ābādhā mucceyya, bhattañcassa chādeyya, siyā cassa kāye balamattā. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe ābādhiko ahosiṃ dukkhito bāḷhagilāno, bhattañca me nacchādesi, na ca me āsi kāye balamattā. Somhi etarahi tamhā ābādhā mutto bhattañca me chādeti, atthi ca me kāye balamattā’ti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
460. 「アーナンダ尊者、ある人が病気で苦しみ、重い病気にかかっているとしよう。食事も喉を通らず、体力もないとしよう。その後、彼はその病気から回復し、食事が喉を通るようになり、体力もつくとしよう。彼はこのように思うだろう。『私は以前、病気で苦しみ、重い病気にかかっていた。食事も喉を通らず、体力もなかった。今、私はその病気から回復し、食事も喉を通るようになり、体力もある』と。彼はそのために喜びを得、歓喜に達するだろう。」
461. ‘‘Seyyathāpi, māṇava, puriso bandhanāgāre baddho assa. So aparena samayena tamhā bandhanāgārā mucceyya sotthinā abbhayena, na cassa kiñci bhogānaṃ vayo. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe bandhanāgāre baddho ahosiṃ. Somhi etarahi tamhā bandhanāgārā mutto sotthinā abbhayena, natthi ca me kiñci bhogānaṃ vayo’ti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
461. 「人の囚われの身を想像してみなさい。ある時、その人は牢獄から無事に、恐れることなく解放されたとしよう。そして、何の財産も失わなかったとしよう。その人はこう思うだろう。『私は以前、牢獄に囚われていた。しかし今、私は無事に、恐れることなくそこから解放された。そして、何の財産も失ってはいない』と。このことから、彼は歓喜を得て、喜びを感じるだろう。
462. ‘‘Seyyathāpi, māṇava, puriso dāso assa anattādhīno parādhīno na yenakāmaṃgamo. So aparena samayena tamhā dāsabyā mucceyya, attādhīno aparādhīno bhujisso yenakāmaṃgamo. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe dāso ahosiṃ anattādhīno parādhīno na yenakāmaṃgamo. Somhi etarahi tamhā dāsabyā mutto attādhīno aparādhīno bhujisso yenakāmaṃgamo’ti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
462. 「人の奴隷であることを想像してみなさい。自分の意思でなく、他人に依存し、自分の思い通りにならない生活を送っていたとしよう。ある時、その人は奴隷の状態から解放され、自分の意思で行動でき、他人に依存せず、自由に生きられるようになったとしよう。その人はこう思うだろう。『私は以前、奴隷であり、自分の意思でなく、他人に依存し、自分の思い通りにならない生活を送っていた。しかし今、私は奴隷の状態から解放され、自分の意思で行動でき、他人に依存せず、自由に生きられるようになった』と。このことから、彼は歓喜を得て、喜びを感じるだろう。
463. ‘‘Seyyathāpi, māṇava, puriso sadhano sabhogo kantāraddhānamaggaṃ paṭipajjeyya dubbhikkhaṃ sappaṭibhayaṃ. So aparena samayena taṃ kantāraṃ nitthareyya, sotthinā gāmantaṃ anupāpuṇeyya khemaṃ appaṭibhayaṃ. Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho pubbe sadhano sabhogo kantāraddhānamaggaṃ paṭipajjiṃ dubbhikkhaṃ sappaṭibhayaṃ. Somhi etarahi kantāraṃ nitthiṇṇo, sotthinā gāmantaṃ anuppatto khemaṃ appaṭibhaya’nti. So tatonidānaṃ labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassaṃ.
463. 「財産も所有物もある人が、飢饉と危険に満ちた、困難な旅路を歩むことを想像してみなさい。ある時、その人はその困難な旅路を無事に終え、安全で危険のない村の入り口にたどり着いたとしよう。その人はこう思うだろう。『私は以前、財産も所有物もある状態で、飢饉と危険に満ちた、困難な旅路を歩んでいた。しかし今、私はその困難な旅路を終え、安全で危険のない村の入り口にたどり着いた』と。このことから、彼は歓喜を得て、喜びを感じるだろう。
464. ‘‘Evameva kho, māṇava, bhikkhu yathā iṇaṃ yathā rogaṃ yathā bandhanāgāraṃ yathā dāsabyaṃ yathā kantāraddhānamaggaṃ, evaṃ ime pañca nīvaraṇe appahīne attani samanupassati.
464. 「それと同じように、比丘よ、借金、病気、牢獄、奴隷、困難な旅路を、まだ手放していない五つの怠慢(煩悩)として、自己のうちに見出すのである。
465. ‘‘Seyyathāpi, māṇava, yathā āṇaṇyaṃ yathā ārogyaṃ yathā bandhanāmokkhaṃ yathā bhujissaṃ yathā khemantabhūmiṃ. Evameva bhikkhu ime pañca nīvaraṇe pahīne attani samanupassati.
465. 「それと同じように、比丘よ、借金がないこと、病気がないこと、牢獄から解放されること、自由であること、安全な土地にいることを、手放した五つの怠慢(煩悩)として、自己のうちに見出すのである。
466. ‘‘Tassime pañca nīvaraṇe pahīne attani samanupassato pāmojjaṃ jāyati, pamuditassa pīti jāyati, pītimanassa kāyo passambhati, passaddhakāyo sukhaṃ vedeti, sukhino cittaṃ samādhiyati.
466. 「五つの怠慢(煩悩)を手放したと自己のうちに見出すとき、歓喜が生じ、歓喜する者には喜悦が生じ、喜悦する者の身体は静まり、静まった身体は安楽を感じ、安楽を感じる者の心は集中する。
467. ‘‘So vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ vivekajena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa vivekajena pītisukhena apphuṭaṃ hoti.
467. 「欲望から離れ、不善の法から離れ、尋(vitakka)と伺(vicāra)を伴い、離から生じる喜悦と安楽を伴う、初禅に入り、とどまる。彼はこの身体を、離から生じる喜悦と安楽で満たし、浸し、完全にし、行き渡らせる。彼の身体の隅々にまで、離から生じる喜悦と安楽が行き渡らないところはない。
‘‘Seyyathāpi, māṇava, dakkho nhāpako vā nhāpakantevāsī vā kaṃsathāle nhānīyacuṇṇāni ākiritvā udakena paripphosakaṃ paripphosakaṃ sandeyya. Sāyaṃ nhānīyapiṇḍi snehānugatā snehaparetā santarabāhirā phuṭā snehena, na ca paggharaṇī. Evameva kho, māṇava, bhikkhu imameva kāyaṃ vivekajena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa vivekajena pītisukhena apphuṭaṃ hoti. Yampi, māṇava, bhikkhu vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ vivekajena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa vivekajena pītisukhena apphuṭaṃ hoti. Idampissa hoti samādhismiṃ.
「巧みな沐浴者、あるいはその弟子が、銅の皿に沐浴用の粉をふりかけ、水をかけてそれを洗い流すのを想像してみなさい。その沐浴用の粉の塊は、油が染み込み、油で満たされ、内外とも油に覆われているが、こぼれ落ちることはない。それと同じように、比丘よ、彼はこの身体を、離から生じる喜悦と安楽で満たし、浸し、完全にし、行き渡らせる。彼の身体の隅々にまで、離から生じる喜悦と安楽が行き渡らないところはない。比丘よ、欲望から離れ、不善の法から離れ、尋と伺を伴い、離から生じる喜悦と安楽を伴う、初禅に入り、とどまる。彼はこの身体を、離から生じる喜悦と安楽で満たし、浸し、完全にし、行き渡らせる。彼の身体の隅々にまで、離から生じる喜悦と安楽が行き渡らないところはない。これは彼にとって、定(samādhi)におけるものとなる。
468. ‘‘Puna caparaṃ, māṇava, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ samādhijena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa samādhijena pītisukhena apphuṭaṃ hoti.
468. 「さらに、比丘よ、尋と伺が静まり、内的に確信があり、心が一つにまとまり、尋と伺がなく、定から生じる喜悦と安楽を伴う、二禅に入り、とどまる。彼はこの身体を、定から生じる喜悦と安楽で満たし、浸し、完全にし、行き渡らせる。彼の身体の隅々にまで、定から生じる喜悦と安楽が行き渡らないところはない。
‘‘Seyyathāpi , māṇava, udakarahado gambhīro ubbhidodako. Tassa nevassa puratthimāya disāya udakassa āyamukhaṃ, na dakkhiṇāya disāya udakassa āyamukhaṃ, na pacchimāya disāya udakassa āyamukhaṃ, na uttarāya disāya udakassa āyamukhaṃ, devo ca na kālena kālaṃ sammā dhāraṃ anupaveccheyya. Atha kho tamhāva udakarahadā sītā vāridhārā ubbhijjitvā tameva udakarahadaṃ sītena vārinā abhisandeyya parisandeyya paripūreyya paripphareyya, nāssa kiñci sabbāvato udakarahadassa sītena vārinā apphuṭaṃ assa. Evameva kho, māṇava, bhikkhu…pe… yampi, māṇava, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā… pe… dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, so imameva kāyaṃ samādhijena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa samādhijena pītisukhena apphuṭaṃ hoti. Idampissa hoti samādhismiṃ.
「深い湖を想像してみなさい。その湖には、東、南、西、北のいずれからも水の流入がなく、雨も適時に降らない。しかし、その湖から冷たい水が湧き出て、その湖を冷たい水で満たし、浸し、完全にし、行き渡らせる。その湖の隅々にまで、冷たい水が行き渡らないところはない。それと同じように、比丘よ…(中略)…尋と伺が静まり…(中略)…二禅に入り、とどまる。彼はこの身体を、定から生じる喜悦と安楽で満たし、浸し、完全にし、行き渡らせる。彼の身体の隅々にまで、定から生じる喜悦と安楽が行き渡らないところはない。これは彼にとって、定におけるものとなる。
469. ‘‘Puna caparaṃ, māṇava, bhikkhu pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharati sato sampajāno , sukhañca kāyena paṭisaṃvedeti, yaṃ taṃ ariyā ācikkhanti – ‘‘upekkhako satimā sukhavihārī’’ti, tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ nippītikena sukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa nippītikena sukhena apphuṭaṃ hoti.
469. 「さらに、比丘よ、喜悦から離れ、平静で、気づきがあり、正しく理解しており、身体で安楽を感じ、聖者が『平静で、気づきがあり、安楽に住む者』と呼ぶ、三禅に入り、とどまる。彼はこの身体を、喜悦のない安楽で満たし、浸し、完全にし、行き渡らせる。彼の身体の隅々にまで、喜悦のない安楽が行き渡らないところはない。
‘‘Seyyathāpi, māṇava, uppaliniyaṃ vā paduminiyaṃ vā puṇḍarīkiniyaṃ vā appekaccāni uppalāni vā padumāni vā puṇḍarīkāni vā udake jātāni udake saṃvaḍḍhāni udakānuggatāni antonimuggaposīni, tāni yāva caggā yāva ca mūlā sītena vārinā abhisannāni parisannāni paripūrāni paripphuṭāni, nāssa kiñci sabbāvataṃ uppalānaṃ vā padumānaṃ vā puṇḍarīkānaṃ vā sītena vārinā apphuṭaṃ assa. Evameva kho, māṇava, bhikkhu…pe… yampi, māṇava, bhikkhu pītiyā ca virāgā…pe… tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ nippītikena sukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa nippītikena sukhena apphuṭaṃ hoti. Idampissa hoti samādhismiṃ.
「水辺の蓮、あるいは睡蓮、あるいは白蓮を想像してみなさい。水中に生まれ、水中で育ち、水中にあり、水に完全に浸かっているそれらの花は、茎の先端から根元まで冷たい水で満たされ、浸され、完全にされ、覆われている。それらの花の隅々にまで、冷たい水が行き渡らないところはない。それと同じように、比丘よ…(中略)…喜悦から離れ…(中略)…三禅に入り、とどまる。彼はこの身体を、喜悦のない安楽で満たし、浸し、完全にし、行き渡らせる。彼の身体の隅々にまで、喜悦のない安楽が行き渡らないところはない。これは彼にとって、定におけるものとなる。
470. ‘‘Puna caparaṃ, māṇava, bhikkhu sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātena pharitvā nisinno hoti; nāssa kiñci sabbāvato kāyassa parisuddhena cetasā pariyodātena apphuṭaṃ hoti.
470. 「さらに、比丘よ、安楽と苦しみの放棄、そして以前の喜びと悲しみの消滅により、苦でもなく楽でもない、平静さと気づきによる清浄さを伴う、四禅に入り、とどまる。彼はこの身体を、清浄で澄み切った心で満たし、座している。彼の身体の隅々にまで、清浄で澄み切った心が行き渡らないところはない。
‘‘Seyyathāpi, māṇava, puriso odātena vatthena sasīsaṃ pārupitvā nisinno assa, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa odātena vatthena apphuṭaṃ assa. Evameva kho, māṇava, bhikkhu…pe… yampi, māṇava, bhikkhu sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātena pharitvā nisinno hoti; nāssa kiñci sabbāvato kāyassa parisuddhena cetasā pariyodātena apphuṭaṃ hoti. Idampissa hoti samādhismiṃ.
「白い布で頭からつま先まで覆われた人が座っているのを想像してみなさい。彼の身体の隅々にまで、白い布が行き渡らないところはない。それと同じように、比丘よ…(中略)…安楽と苦しみの放棄、そして以前の喜びと悲しみの消滅により、苦でもなく楽でもない、平静さと気づきによる清浄さを伴う、四禅に入り、とどまる。彼はこの身体を、清浄で澄み切った心で満たし、座している。彼の身体の隅々にまで、清浄で澄み切った心が行き渡らないところはない。これは彼にとって、定におけるものとなる。
471. ‘‘Ayaṃ kho so, māṇava, ariyo samādhikkhandho yassa so bhagavā vaṇṇavādī ahosi , yattha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesi. Atthi cevettha uttarikaraṇīya’’nti.
471. 「これこそが、マナヴァよ、聖なる定の集まりであり、世尊が称賛し、この民衆を導き、落ち着かせ、定着させられたものである。そして、『これ以上向上すべきことがある』と言われたのである。
‘‘Acchariyaṃ, bho ānanda, abbhutaṃ, bho ānanda! So cāyaṃ, bho ānanda, ariyo samādhikkhandho paripuṇṇo, no aparipuṇṇo. Evaṃ paripuṇṇaṃ cāhaṃ, bho ānanda, ariyaṃ samādhikkhandhaṃ ito bahiddhā aññesu samaṇabrāhmaṇesu na samanupassāmi. Evaṃ paripuṇṇañca, bho ānanda, ariyaṃ samādhikkhandhaṃ ito bahiddhā aññe samaṇabrāhmaṇā attani samanupasseyyuṃ, te tāvatakeneva attamanā assu – ‘alamettāvatā, katamettāvatā, anuppatto no sāmaññattho, natthi no kiñci uttarikaraṇīya’nti. Atha ca pana bhavaṃ ānando evamāha – ‘atthi cevettha uttarikaraṇīya’’’nti.
「素晴らしい、アーナンダよ!驚くべきことだ、アーナンダよ!この聖なる定の集まりは完全である、不完全ではない。アーナンダよ、この完全な聖なる定の集まりを、私は他の師やバラモンたちのうちに見出さない。アーナンダよ、もし他の師やバラモンたちが、この完全な聖なる定の集まりを自己のうちに見出すなら、彼らは『これだけで十分だ、これだけで成し遂げた、我々の修行の目的は達成された、これ以上向上すべきことはない』と言うだろう。しかし、アーナンダ様は『これ以上向上すべきことがある』とおっしゃるのである!」
Paññākkhandho 智慧の集まり
472. ‘‘Katamo pana so, bho ānanda, ariyo paññākkhandho, yassa bho bhavaṃ gotamo vaṇṇavādī ahosi, yattha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesī’’ti?
472. 「アーナンダよ、ゴータマ様が称賛し、この民衆を導き、落ち着かせ、定着させられた、その聖なる智慧の集まりとは、どのようなものなのですか?」
‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So evaṃ pajānāti – ‘ayaṃ kho me kāyo rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo odanakummāsūpacayo aniccucchādanaparimaddanabhedanaviddhaṃsanadhammo; idañca pana me viññāṇaṃ ettha sitaṃ ettha paṭibaddha’nti.
「このように心が集中し、清浄で、澄み切り、汚れがなく、不純物から解放され、柔軟で、活動的で、動じず、不動の境地に達したとき、彼はその心を知と観察へと導き、向け合わせる。彼はこのように理解する。『この私の身体は、四大元素から成り、父母から生まれ、食物から作られたものであり、無常で、壊れやすく、分割され、破壊される性質のものである。そして、この私の意識は、ここに留まり、ここに結びついている』と。
‘‘Seyyathāpi, māṇava, maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato accho vippasanno anāvilo sabbākārasampanno. Tatrāssa suttaṃ āvutaṃ nīlaṃ vā pītaṃ vā lohitaṃ vā odātaṃ vā paṇḍusuttaṃ vā. Tamenaṃ cakkhumā puriso hatthe karitvā paccavekkheyya – ‘ayaṃ kho maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato accho vippasanno anāvilo sabbākārasampanno. Tatridaṃ suttaṃ āvutaṃ nīlaṃ vā pītaṃ vā lohitaṃ vā odātaṃ vā paṇḍusuttaṃ vā’ti. Evameva kho, māṇava, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So evaṃ pajānāti – ‘ayaṃ kho me kāyo rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo odanakummāsūpacayo aniccucchādanaparimaddanabhedana-viddhaṃsanadhammo. Idañca pana me viññāṇaṃ ettha sitaṃ ettha paṭibaddha’nti. Yampi, māṇava, bhikkhu evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatte ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So evaṃ pajānāti…pe… ettha paṭibaddhanti. Idampissa hoti paññāya.
「美しいベリルの宝石を想像してみなさい。それは8つの面を持ち、よく磨かれ、澄んでいて、曇りがなく、あらゆる点で完璧である。その中に、青、黄色、赤、白、あるいは薄黄色の糸が通っている。その宝石を手に取った知者は、それを観察し、『この美しいベリルの宝石は、8つの面を持ち、よく磨かれ、澄んでいて、曇りがなく、あらゆる点で完璧である。その中に、青、黄色、赤、白、あるいは薄黄色の糸が通っている』と言うだろう。それと同じように、比丘よ、このように心が集中し、清浄で、澄み切り、汚れがなく、不純物から解放され、柔軟で、活動的で、動じず、不動の境地に達したとき、彼はその心を知と観察へと導き、向け合わせる。彼はこのように理解する。『この私の身体は、四大元素から成り、父母から生まれ、食物から作られたものであり、無常で、壊れやすく、分割され、破壊される性質のものである。そして、この私の意識は、ここに留まり、ここに結びついている』と。比丘よ、このように心が集中し…(中略)…不動の境地に達したとき、彼はその心を知と観察へと導き、向け合わせる。彼はこのように理解する…(中略)…ここに結びついている』と。これは彼にとって、智慧によるものとなる。
473. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte manomayaṃ kāyaṃ abhinimmānāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So imamhā kāyā aññaṃ kāyaṃ abhinimmināti rūpiṃ manomayaṃ sabbaṅgapaccaṅgiṃ ahīnindriyaṃ.
473. 「このように心が集中し、清浄で、澄み切り、汚れがなく、不純物から解放され、柔軟で、活動的で、動じず、不動の境地に達したとき、彼は意識的な身体を創造するために、その心を知と観察へと導き、向け合わせる。彼はこの身体から、あらゆる部分と器官を備えた、感覚のない、意識的な別の身体を創造する。
‘‘Seyyathāpi , māṇava, puriso muñjamhā īsikaṃ pavāheyya. Tassa evamassa – ‘ayaṃ muñjo ayaṃ īsikā; añño muñjo aññā īsikā; muñjamhā tveva īsikā pavāḷhā’ti. Seyyathā vā pana, māṇava, puriso asiṃ kosiyā pavāheyya. Tassa evamassa – ‘ayaṃ asi, ayaṃ kosi; añño asi, aññā kosi; kosiyā tveva asi pavāḷho’ti. Seyyathā vā pana, māṇava, puriso ahiṃ karaṇḍā uddhareyya. Tassa evamassa – ‘ayaṃ ahi, ayaṃ karaṇḍo; añño ahi, añño karaṇḍo; karaṇḍā tveva ahi ubbhato’ti . Evameva kho, māṇava, bhikkhu…pe… yampi, māṇava, bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte manomayaṃ kāyaṃ abhinimmānāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti…pe…. Idampissa hoti paññāya.
「マーナヴァよ、人がムンジャ草からアシを抜き取るかのようである。その者はこう思うだろう。「これはムンジャ、これはアシ。ムンジャとは別のもので、アシとは別のものである。しかし、ムンジャからアシは抜き取られたのだ」と。マーナヴァよ、人が刀を鞘から抜き取るかのようである。その者はこう思うだろう。「これは刀、これは鞘。刀とは別のもので、鞘とは別のものである。しかし、鞘から刀は抜き取られたのだ」と。マーナヴァよ、人が籠から蛇を取り出すかのようである。その者はこう思うだろう。「これは蛇、これは籠。蛇とは別のもので、籠とは別のものである。しかし、籠から蛇は取り出されたのだ」と。マーナヴァよ、このように、比丘は……(省略)……マーナヴァよ、比丘がこのように集中し、清浄で、澄みきり、汚れなく、煩悩から離れ、柔和で、働きがいがあり、動じない境地に達した心で、念じると、その心は形作りのないものを作り出すために向かい、傾けられる……(省略)……これは彼の知恵によるものである。」
474. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte iddhividhāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti. Ekopi hutvā bahudhā hoti, bahudhāpi hutvā eko hoti. Āvibhāvaṃ tirobhāvaṃ tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamāno gacchati seyyathāpi ākāse. Pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karoti, seyyathāpi udake. Udakepi abhijjamāne gacchati seyyathāpi pathaviyaṃ. Ākāsepi pallaṅkena kamati seyyathāpi pakkhī sakuṇo. Imepi candimasūriye evaṃ mahiddhike evaṃ mahānubhāve pāṇinā parāmasati parimajjati. Yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti.
474. 「その者はこのように集中し、清浄で、澄みきり、汚れなく、煩悩から離れ、柔和で、働きがいがあり、動じない境地に達した心で、神通力を発揮するために向かい、傾ける。彼は様々な神通力を体験する。一体となって多になり、また多くとなって一体となる。空中にいるかのように、何にも妨げられることなく、現れたり隠れたり、壁を通り抜けたり、城壁を通り抜けたり、山を通り抜けたりする。水の中であるかのように、地の上を歩き回る。また、地の上であるかのように、水の上を歩き回る。空中で結跏趺坐して歩き回る、鳥が空を飛ぶかのようである。その偉大な力と偉大な威光を持つ月や太陽に、手で触れることができる。彼の身体は梵天界にまで及ぶ。」
‘‘Seyyathāpi , māṇava, dakkho kumbhakāro vā kumbhakārantevāsī vā suparikammakatāya mattikāya yaññadeva bhājanavikatiṃ ākaṅkheyya, taṃ tadeva kareyya abhinipphādeyya. Seyyathā vā pana, māṇava, dakkho dantakāro vā dantakārantevāsī vā suparikammakatasmiṃ dantasmiṃ yaññadeva dantavikatiṃ ākaṅkheyya, taṃ tadeva kareyya abhinipphādeyya. Seyyathā vā pana, māṇava, dakkho suvaṇṇakāro vā suvaṇṇakārantevāsī vā suparikammakatasmiṃ suvaṇṇasmiṃ yaññadeva suvaṇṇavikatiṃ ākaṅkheyya, taṃ tadeva kareyya abhinipphādeyya. Evameva kho, māṇava, bhikkhu …pe… yampi māṇava bhikkhu evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte iddhividhāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti. Ekopi hutvā bahudhā hoti …pe… yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti. Idampissa hoti paññāya.
「マーナヴァよ、熟練した陶工、あるいはその弟子が、よく練られた粘土で、望む器の形を作り上げるかのようである。マーナヴァよ、熟練した象牙彫刻家、あるいはその弟子が、よく加工された象牙で、望む象牙製品を作り上げるかのようである。マーナヴァよ、熟練した金細工師、あるいはその弟子が、よく加工された金で、望む金の製品を作り上げるかのようである。マーナヴァよ、このように、比丘は……(省略)……マーナヴァよ、比丘がこのように集中し、清浄で、澄みきり、汚れなく、煩悩から離れ、柔和で、働きがいがあり、動じない境地に達した心で、神通力を発揮するために向かい、傾ける。彼は様々な神通力を体験する。一体となって多になり……(省略)……彼の身体は梵天界にまで及ぶ。これは彼の知恵によるものである。」
475. ‘‘So evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatte dibbāya sotadhātuyā cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya ubho sadde suṇāti dibbe ca mānuse ca ye dūre santike ca. Seyyathāpi, māṇava, puriso addhānamaggappaṭipanno. So suṇeyya bherisaddampi mudiṅgasaddampi saṅkhapaṇavadindimasaddampi. Tassa evamassa – ‘bherisaddo itipi mudiṅgasaddo itipi saṅkhapaṇavadindimasaddo iti’pi itipīti (ka.) . Evameva kho, māṇava, bhikkhu…pe…. Yampi māṇava, bhikkhu evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatte dibbāya sotadhātuyā cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya ubho sadde suṇāti dibbe ca mānuse ca ye dūre santike ca. Idampissa hoti paññāya.
475. 「その者はこのように集中し、清浄で、澄みきり、汚れなく、煩悩から離れ、柔和で、働きがいがあり、動じない境地に達した心で、清浄な天耳のために向かい、傾ける。彼は清浄で、人間を超えた天耳をもって、遠くの、近くの、人間界や天界のすべての音を聞く。マーナヴァよ、旅をしている人が、太鼓の音、太鼓の音、シンバルの音を聞くかのようである。その者はこう思うだろう。「これは太鼓の音、これは太鼓の音、これはシンバルの音だ」と。マーナヴァよ、このように、比丘は……(省略)……マーナヴァよ、比丘がこのように集中し……(省略)……清浄な天耳をもって、遠くの、近くの、人間界や天界のすべての音を聞く。これは彼の知恵によるものである。」
476. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte cetopariyañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So parasattānaṃ parapuggalānaṃ cetasā ceto paricca pajānāti, ‘sarāgaṃ vā cittaṃ sarāgaṃ citta’nti pajānāti, ‘vītarāgaṃ vā cittaṃ vītarāgaṃ citta’nti pajānāti, ‘sadosaṃ vā cittaṃ sadosaṃ citta’nti pajānāti, ‘vītadosaṃ vā cittaṃ vītadosaṃ citta’nti pajānāti, ‘samohaṃ vā cittaṃ samohaṃ citta’nti pajānāti, ‘vītamohaṃ vā cittaṃ vītamohaṃ citta’nti pajānāti, ‘saṅkhittaṃ vā cittaṃ saṅkhittaṃ citta’nti pajānāti, ‘vikkhittaṃ vā cittaṃ vikkhittaṃ citta’nti pajānāti, ‘mahaggataṃ vā cittaṃ mahaggataṃ citta’nti pajānāti, ‘amahaggataṃ vā cittaṃ amahaggataṃ citta’nti pajānāti, ‘sauttaraṃ vā cittaṃ sauttaraṃ citta’nti pajānāti, ‘anuttaraṃ vā cittaṃ anuttaraṃ citta’nti pajānāti, ‘samāhitaṃ vā cittaṃ samāhitaṃ citta’nti pajānāti, ‘asamāhitaṃ vā cittaṃ asamāhitaṃ citta’nti pajānāti, ‘vimuttaṃ vā cittaṃ vimuttaṃ citta’nti pajānāti, ‘avimuttaṃ vā cittaṃ avimuttaṃ citta’nti pajānāti.
476. 「その者はこのように集中し、清浄で、澄みきり、汚れなく、煩悩から離れ、柔和で、働きがいがあり、動じない境地に達した心で、他心の知のために向かい、傾ける。彼は他者の、他者の心の状態を心で理解し、こう知る。「貪欲のある心は貪欲のある心であり、貪欲のない心は貪欲のない心である」「怒りある心は怒りある心であり、怒りのない心は怒りのない心である」「迷いある心は迷いある心であり、迷いのない心は迷いのない心である」「凝縮された心は凝縮された心であり、散漫な心は散漫な心である」「広大な心は広大な心であり、広大でない心は広大でない心である」「超越された心は超越された心であり、超越されない心は超越されない心である」「集中した心は集中した心であり、集中していない心は集中していない心である」「解脱した心は解脱した心であり、解脱していない心は解脱していない心である」と。」
‘‘Seyyathāpi, māṇava, itthī vā puriso vā daharo yuvā maṇḍanajātiko ādāse vā parisuddhe pariyodāte acche vā udakapatte sakaṃ mukhanimittaṃ paccavekkhamāno sakaṇikaṃ vā sakaṇikanti jāneyya, akaṇikaṃ vā akaṇikanti jāneyya. Evameva kho, māṇava, bhikkhu…pe… yampi, māṇava, bhikkhu evaṃ samāhite…pe… āneñjappatte cetopariyañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So parasattānaṃ purapuggalānaṃ cetasā ceto paricca pajānāti, sarāgaṃ vā cittaṃ sarāgaṃ cittanti pajānāti…pe… avimuttaṃ vā cittaṃ avimuttaṃ cittanti pajānāti. Idampissa hoti paññāya.
「マーナヴァよ、若い女性または男性が、磨かれた鏡、あるいは澄んだ水の器で、自分の顔を映し見て、傷のある顔は傷があると知り、傷のない顔は傷がないと知るかのようである。マーナヴァよ、このように、比丘は……(省略)……マーナヴァよ、比丘がこのように集中し……(省略)……他心の知のために向かい、傾ける。彼は他者の、他者の心の状態を心で理解し、貪欲のある心は貪欲のある心であると知る……(省略)……解脱していない心は解脱していない心であると知る。これは彼の知恵によるものである。」
477. ‘‘So evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatte pubbenivāsānussatiñāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Seyyathidaṃ, ekampi jātiṃ dvepi jātiyo tissopi jātiyo catassopi jātiyo pañcapi jātiyo dasapi jātiyo vīsampi jātiyo tiṃsampi jātiyo cattālīsampi jātiyo paññāsampi jātiyo jātisatampi jātisahassampi jātisatasahassampi anekepi saṃvaṭṭakappe anekepi vivaṭṭakappe anekepi saṃvaṭṭavivaṭṭakappe – ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto. So tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto; so tato cuto idhūpapanno’ti. Iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati.
477. 「その者はこのように集中し、清浄で、澄みきり、汚れなく、煩悩から離れ、柔和で、働きがいがあり、動じない境地に達した心で、過去世を思い出す知のために向かい、傾ける。彼は様々な過去世を思い出す。すなわち、一度の誕生、二度の誕生、三度、四度、五度、十度、二十度、三十度、四十度、五十度、百度、千度、十万回の誕生。多くの円満期、多くの壊滅期、多くの円満壊滅期にわたって、私はあの世に、あの名で、あの氏族で、あの姿で、あの食物で、あの喜びや苦しみを経験し、あの寿命であった。そこから死んで、こちらに生まれた。そこで私はあの名で、あの氏族で、あの姿で、あの食物で、あの喜びや苦しみを経験し、あの寿命であった。そこから死んで、こちらに生まれた」と。このように、彼は様々に、状況を伴って、過去世を思い出す。」
‘‘Seyyathāpi, māṇava, puriso sakamhā gāmā aññaṃ gāmaṃ gaccheyya; tamhāpi gāmā aññaṃ gāmaṃ gaccheyya; so tamhā gāmā sakaṃyeva gāmaṃ paccāgaccheyya . Tassa evamassa – ‘ahaṃ kho sakamhā gāmā amuṃ gāmaṃ agacchiṃ, tatra evaṃ aṭṭhāsiṃ evaṃ nisīdiṃ evaṃ abhāsiṃ evaṃ tuṇhī ahosiṃ. So tamhāpi gāmā amuṃ gāmaṃ gacchiṃ, tatrāpi evaṃ aṭṭhāsiṃ evaṃ nisīdiṃ evaṃ abhāsiṃ evaṃ tuṇhī ahosiṃ. Somhi tamhā gāmā sakaṃyeva gāmaṃ paccāgato’ti. Evameva kho, māṇava, bhikkhu…pe… yampi, māṇava, bhikkhu evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatte pubbenivāsānussatiñāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti . So anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ…pe… iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Idampissa hoti paññāya.
「マーナヴァよ、人が自分の村から別の村へ行き、さらに別の村へ行き、そして元の村へ戻ってくるかのようである。その者はこう思うだろう。「私は自分の村からあの村へ行った。そこで私はこのように立ち、このように座り、このように話し、このように黙っていた。そして私はあの村からあの村へ行った。そこでも私はこのように立ち、このように座り、このように話し、このように黙っていた。そして私はあの村から自分の村へ戻ってきた」と。マーナヴァよ、このように、比丘は……(省略)……マーナヴァよ、比丘がこのように集中し……(省略)……過去世を思い出す知のために向かい、傾ける。彼は様々な過去世を思い出す。すなわち、一度の誕生……(省略)……このように、彼は様々に、状況を伴って、過去世を思い出す。これは彼の知恵によるものである。」
478. ‘‘So evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate, yathākammūpage satte pajānāti – ‘ime vata bhonto sattā kāyaduccaritena samannāgatā vacīduccaritena samannāgatā manoduccaritena samannāgatā ariyānaṃ upavādakā micchādiṭṭhikā micchādiṭṭhikammasamādānā. Te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannā. Ime vā pana bhonto sattā kāyasucaritena samannāgatā vacīsucaritena samannāgatā manosucaritena samannāgatā ariyānaṃ anupavādakā sammādiṭṭhikā sammādiṭṭhikammasamādānā. Te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā’ti. Iti dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate, yathākammūpage satte pajānāti.
478. 「その者はこのように集中し、清浄で、澄みきり、汚れなく、煩悩から離れ、柔和で、働きがいがあり、動じない境地に達した心で、衆生の死と再生を知るために向かい、傾ける。彼は清浄で、人間を超えた天眼をもって、死んでいく衆生、生まれていく衆生、劣った者、優れた者、美しい者、醜い者、善い境遇にある者、悪い境遇にある者を見る。そして、行為に従って生まれ変わる衆生を知る。「ああ、聖者たちよ、これらの衆生は、身体の悪行、言葉の悪行、心の悪行を行い、聖者を非難し、邪見を持ち、邪見の所業を行い、身体の崩壊後、死んで、悪趣、悪い境遇、没落地、地獄へ生まれた。しかし、これらの聖者たちよ、これらの衆生は、身体の善行、言葉の善行、心の善行を行い、聖者を非難せず、正見を持ち、正見の所業を行い、身体の崩壊後、死んで、善い境遇、天界へ生まれた」と。このように、彼は清浄で、人間を超えた天眼をもって、死んでいく衆生、生まれていく衆生、劣った者、優れた者、美しい者、醜い者、善い境遇にある者、悪い境遇にある者を見る。そして、行為に従って生まれ変わる衆生を知る。」
‘‘Seyyathāpi, māṇava, majjhesiṅghāṭake pāsādo, tattha cakkhumā puriso ṭhito passeyya manusse gehaṃ pavisantepi nikkhamantepi rathikāyapi vīthiṃ sañcarante majjhesiṅghāṭake nisinnepi. Tassa evamassa – ‘ete manussā gehaṃ pavisanti, ete nikkhamanti, ete rathikāya vīthiṃ sañcaranti, ete majjhesiṅghāṭake nisinnā’ti. Evameva kho, māṇava, bhikkhu…pe… yampi, māṇava, bhikkhu evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate, yathākammūpage satte pajānāti. Idampissa hoti paññāya.
「マーナヴァよ、交差点にある宮殿に、目のある人が立って、人々が家に入ったり、出て行ったり、馬車で通りを歩いたり、交差点に座ったりするのを見るかのようである。その者はこう思うだろう。「これらの人々は家に入り、これらの人々は出て行き、これらの人々は馬車で通りを歩き、これらの人々は交差点に座っている」と。マーナヴァよ、このように、比丘は……(省略)……マーナヴァよ、比丘がこのように集中し……(省略)……衆生の死と再生を知るために向かい、傾ける。彼は清浄で、人間を超えた天眼をもって、死んでいく衆生、生まれていく衆生、劣った者、優れた者、美しい者、醜い者、善い境遇にある者、悪い境遇にある者を見る。そして、行為に従って生まれ変わる衆生を知る。これは彼の知恵によるものである。」
479. ‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte āsavānaṃ khayañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So idaṃ dukkhanti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ dukkhasamudayoti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ dukkhanirodhoti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadāti yathābhūtaṃ pajānāti; ime āsavāti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ āsavasamudayoti yathābhūtaṃ pajānāti, ayaṃ āsavanirodhoti yathābhūtaṃ pajānāti , ayaṃ āsavanirodhagāminī paṭipadāti yathābhūtaṃ pajānāti. Tassa evaṃ jānato evaṃ passato kāmāsavāpi cittaṃ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṃ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṃ vimuccati, vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāti.
479. 「その者はこのように集中し、清浄で、澄みきり、汚れなく、煩悩から離れ、柔和で、働きがいがあり、動じない境地に達した心で、煩悩の消滅を知るために向かい、傾ける。彼は苦をありのままに理解し、苦の生起をありのままに理解し、苦の消滅をありのままに理解し、苦の消滅に至る道をありのままに理解する。煩悩をありのままに理解し、煩悩の生起をありのままに理解し、煩悩の消滅をありのままに理解し、煩悩の消滅に至る道をありのままに理解する。彼がこのように知り、このように見るとき、欲の煩悩から心が解脱し、存在の煩悩から心が解脱し、無明の煩悩から心が解脱する。解脱したとき、『解脱した』という知が得られる。「生は尽き、梵行は完成し、なすべきことはなし終え、もはや再びこのようになることはない」と彼は知る。」
‘‘Seyyathāpi, māṇava, pabbatasaṅkhepe udakarahado accho vippasanno anāvilo. Tattha cakkhumā puriso tīre ṭhito passeyya sippikasambukampi sakkharakathalampi macchagumbampi carantampi tiṭṭhantampi. Tassa evamassa – ‘ayaṃ kho udakarahado accho vippasanno anāvilo. Tatrime sippikasambukāpi sakkharakathalāpi macchagumbāpi carantipi tiṭṭhantipī’ti. Evameva kho, māṇava, bhikkhu…pe… yampi, māṇava, bhikkhu evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatte āsavānaṃ khayañāṇāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti. So idaṃ dukkhanti yathābhūtaṃ pajānāti…pe… āsavanirodhagāminī paṭipadāti yathābhūtaṃ pajānāti. Tassa evaṃ jānato evaṃ passato kāmāsavāpi cittaṃ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṃ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṃ vimuccati, vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti, ‘khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāti . Idampissa hoti paññāya.
「マリナ、それはあたかも、巨大な岩山のふもとに、澄みきった、一点の濁りもない池があるかのようである。その池の岸辺に立つ、目のある者は、そこにある魚の群れも、砂利も、小石も、泳ぎ回る魚たちも、じっとたたずむ魚たちも、見ることができる。その人はこのように思うだろう。『この池は澄みきっていて、一点の濁りもない。そこには魚の群れも、砂利も、小石も、泳ぎ回る魚たちも、じっとたたずむ魚たちもある』と。マリナよ、まさにそのように、比丘は…(中略)…マリナよ、比丘がこのように心を集中させたとき…(中略)…不動の境地に達し、諸々の煩悩の滅尽を知るために、心を導き、心を集中させる。その人は、これが苦であると、ありのままに知る…(中略)…これが苦の滅尽に至る道であると、ありのままに知る。そのように知り、そのように見る者にとって、欲の煩悩も心から解脱し、生の煩悩も心から解脱し、無明の煩悩も心から解脱する。解脱したとき、『解脱した』という智慧が生じる。『生は尽きた、梵行は完成した、なすべきことはした、もはや再びこの状態にはない』と知る。これが、智慧によるものである。」
480. ‘‘Ayaṃ kho, so māṇava, ariyo paññākkhandho yassa so bhagavā vaṇṇavādī ahosi, yattha ca imaṃ janataṃ samādapesi nivesesi patiṭṭhāpesi. Natthi cevettha uttarikaraṇīya’’nti.
「マリナよ、これこそが、その聖なる智慧の集まりである。その智慧について、かの世尊は賞賛し、そして、この民衆をそこに導き、そこに落ち着かせ、そこに立たせたのである。これ以上、なすべきことは何もない。」
‘‘Acchariyaṃ , bho ānanda, abbhutaṃ, bho ānanda! So cāyaṃ, bho ānanda, ariyo paññākkhandho paripuṇṇo, no aparipuṇṇo. Evaṃ paripuṇṇaṃ cāhaṃ, bho ānanda, ariyaṃ paññākkhandhaṃ ito bahiddhā aññesu samaṇabrāhmaṇesu na samanupassāmi. Natthi cevettha na samanupassāmi…pe… natthi no kiñci (syā. ka.) uttarikaraṇīyaṃ uttariṃ karaṇīyanti (sī. syā. pī.) uttarikaraṇīyanti (ka.) . Abhikkantaṃ, bho ānanda, abhikkantaṃ, bho ānanda! Seyyathāpi, bho ānanda, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti. Evamevaṃ bhotā ānandena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bho ānanda, taṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ ānando dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’’nti.
「アーナンダよ、不思議です。アーナンダよ、驚くべきことです。アーナンダよ、かの聖なる智慧の集まりは、満ち足りています。不十分ではありません。アーナンダよ、私は、この満ち足りた聖なる智慧の集まりを、他の沙門やバラモンの中には見出しません。これ以上、なすべきことは何もないのです。アーナンダよ、素晴らしい。アーナンダよ、素晴らしい。それはあたかも、ひっくり返されたものを元に戻し、隠されたものを明らかにし、迷っている人に道を教え、暗闇に油の灯をともし、『目の見える者は形を見ることができるだろう』と言うかのようです。アーナンダよ、あなたはこのように、様々な方法で法を説き明かしてくださいました。アーナンダよ、私は、この世尊ゴータマ、法、そして比丘の僧伽に帰依します。アーナンダよ、今日から私が命ある限り、帰依した在家信者として私を覚えてください。」
Subhasuttaṃ niṭṭhitaṃ dasamaṃ.
『スバ経』第十終。
471-480. Atthi cevettha uttarikaraṇīyanti ettha bhagavato sāsane na cittekaggatāmattakeneva pariyosānappatti nāma atthi, itopi uttari pana aññaṃ kattabbaṃ atthi yevāti dasseti. Natthi cevettha uttarikaraṇīyanti ettha bhagavato sāsane ito uttari kātabbaṃ nāma natthiyeva, arahattapariyosānañhi bhagavato sāsananti dasseti. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.
471-480. そこには、さらに行うべきことがある、とは、仏陀の教えにおいて、ただ心の集中だけでは達成されない。それ以上に行うべきことがある、と示されている。そこには、さらに行うべきことがない、とは、仏陀の教えにおいて、それ以上に行うべきことはまったく存在しない。阿羅漢に至ることが、仏陀の教えの終わりである、と示されている。残りはすべて、そのままの意味である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
『スマングラヴィダーシニー』『ディーガニカーヤ』の註釈書において
Subhasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
スバ経の註釈は終わる。
471-480. Na cittekaggatāmattakenevāti ettha heṭṭhā vuttanayānusārena attho veditabbo. Lokiyassa samādhikkhandhassa adhippetattā **‘‘na citte…pe… atthī’’**ti vuttaṃ. Ariya-saddo cettha suddhapariyāyo, na lokuttarapariyāyo. Tathā heṭṭhāpi lokiyābhiññāpaṭisambhidāhi vināva arahatte adhigate nattheva uttariṃkaraṇīyanti sakkā vattuṃ yadatthaṃ bhagavati brahmacariyaṃ vussati, tassa siddhattā. Idha pana lokiyābhiññāpi āgatā eva. Sesaṃ suviññeyyameva.
471-480. 心の一点集中だけではない、という言葉は、上に述べた解釈に従って理解すべきである。現世的な禅定の集まりを意図しているため、「心は…(略)…ない」と言われている。ここでの「聖なる」という言葉は、一般的な意味であり、出世間的な意味ではない。同様に、上に述べたように、現世的な神通力や神通解脱なしに阿羅漢果を得ることができても、世尊のもとで梵行を修める目的が成就するならば、それ以上の修行は必要ないと言える。しかし、ここでは現世的な神通力も含まれている。残りは理解しやすい。
Subhasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
『スバ師の対話』の注釈における隠された意味の解明。
11. Kevaṭṭasuttaṃ 11. ケヴァッタ経
Kevaṭṭagahapatiputtavatthu ケヴァッタ長者の子の話
481. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā nāḷandāyaṃ viharati pāvārikambavane. Atha kho kevaṭṭo gahapatiputto yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho kevaṭṭo gahapatiputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘ayaṃ, bhante, nāḷandā iddhā ceva phītā ca bahujanā ākiṇṇamanussā bhagavati abhippasannā. Sādhu, bhante, bhagavā ekaṃ bhikkhuṃ samādisatu, yo uttarimanussadhammā, iddhipāṭihāriyaṃ karissati; evāyaṃ nāḷandā bhiyyoso mattāya bhagavati abhippasīdissatī’’ti. Evaṃ vutte, bhagavā kevaṭṭaṃ gahapatiputtaṃ etadavoca – ‘‘na kho ahaṃ, kevaṭṭa, bhikkhūnaṃ evaṃ dhammaṃ desemi – etha tumhe, bhikkhave, gihīnaṃ odātavasanānaṃ uttarimanussadhammā iddhipāṭihāriyaṃ karothā’’ti.
480. 私がこのように聞いた。ある時、世尊はナーランダーのパーヴァーリカのマンゴー園に滞在しておられた。その時、ケヴァッタ長者の子は、世尊のもとへ行き、世尊を礼拝して一辺に座った。一辺に座ったケヴァッタ長者の子は、世尊にこのように言った。「世尊よ、このナーランダーは、富み栄え、豊かで、多くの人々が住み、世尊に深く帰依しています。世尊よ、どうか比丘を一人お遣わしください。その比丘は、人間を超えた神通力、神通の奇跡を行うでしょう。そうすれば、このナーランダーは、さらに世尊に深く帰依するでしょう。」このように言われた時、世尊はケヴァッタ長者の子にこのように言われた。「ケヴァッタよ、私は比丘たちに、あなたたちよ、白い衣を着た在家の者たちよ、人間を超えた神通力、神通の奇跡を行いなさい、とは教えない。」
481. Evaṃ me sutaṃ…pe… nāḷandāyanti kevaṭṭasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Pāvārikambavaneti pāvārikassa ambavane. Kevaṭṭoti idaṃ tassa gahapatiputtassa nāmaṃ. So kira cattālīsakoṭidhano gahapatimahāsālo ativiya saddho pasanno ahosi. So saddhādhikattāyeva ‘‘sace eko bhikkhu aḍḍhamāsantarena vā māsantarena vā saṃvaccharena vā ākāse uppatitvā vividhāni pāṭihāriyāni dasseyya, sabbo jano ativiya pasīdeyya. Yaṃnūnāhaṃ bhagavantaṃ yācitvā pāṭihāriyakaraṇatthāya ekaṃ bhikkhuṃ anujānāpeyya’’nti cintetvā bhagavantaṃ upasaṅkamitvā evamāha.
481. このように私は聞いた…。ナーランダーにて、ケヴァッダ経。ここに、これまでになかった言葉の註釈がある。パーヴァーリカのマンゴー園とは、パーヴァーリカという人のマンゴー園。ケヴァッダとは、この居士の息子の名前である。彼は40億の財産を持つ大居士で、非常に信仰深く、熱心であった。信仰心があまりに深かったため、「もし一人の比丘が、半月、一月、あるいは一年の間に空中に飛び上がり、様々な奇跡を見せることができれば、すべての人が非常に信仰を持つだろう。なぜ私が世尊にお願いして、奇跡を行うことを一人の比丘に許していただけないのだろうか」と考え、世尊に近づいてこのように言った。
Tattha iddhāti samiddhā phītāti nānābhaṇḍaussannatāya vuddhippattā. Ākiṇṇamanussāti aṃsakūṭena aṃsakūṭaṃ paharitvā viya vicarantehi manussehi ākiṇṇā. Samādisatūti āṇāpetu ṭhānantare ṭhapetu. Uttarimanussadhammāti uttarimanussānaṃ dhammato, dasakusalasaṅkhātato vā manussadhammato uttari. Bhiyyosomattāyāti pakatiyāpi pajjalitapadīpo telasnehaṃ labhitvā viya atirekappamāṇena abhippasīdissati. Na kho ahanti bhagavā rājagahaseṭṭhivatthusmiṃ sikkhāpadaṃ paññapesi, tasmā ‘‘na kho aha’’ntiādimāha.
そこで、 iddhi(神通力)とは、 samiddhā(成就した)、 phītā(富んだ)という意味で、 nānābhaṇḍausannatāya(様々な品物が積み上げられたこと)によって成長したことを指す。 ākiṇṇamanusā(人々で混雑した)とは、 aṃsakūṭena aṃsakūṭaṃ paharitvā viya(肩と肩がぶつかり合うように)歩き回る人々で混雑していることを指す。 samādisatu(命じなさい)とは、 āṇāpetu(命令し)、 ṭhānantare ṭhapetu(適切な場所に配置しなさい)という意味である。 uttarimanussadhammā(人間の道を超えたもの)とは、 uttarimanussānaṃ dhammato(人間の道を超えた者の教え)であり、 dasakusalasaṅkhātato vā(十の善行として)または manussadhammato uttari(人間の道を超えたもの)を意味する。 bhiyyosomattāyā(ますます)とは、 prakatiyāpi(本来) pajjalita(燃え盛る) padīpo(灯火) telasnehaṃ(油) labhitvā viya(得たかのように) atirekappamāṇena(過剰な量で) abhippasīdissati(輝く)ことを意味する。 na kho ahanti(私は~しなかった)とは、 bhagavā(世尊) rājagahaseṭṭhivatthusmiṃ(ラージャガハの長者のために) sikkhāpadaṃ(戒律) paññapesi(設けなかった)、 tasmā(それゆえ) ‘‘na kho aha’’ntiādimāha(「私は~しなかった」などと述べられた)という意味である。
481. Pāvārikambavaneti pāvārikaseṭṭhino ambabahule upavane. Taṃ kira so seṭṭhī bhagavato anucchavikaṃ gandhakuṭiṃ, bhikkhusaṅghassa ca rattiṭṭhānadivāṭṭhānakuṭimaṇḍapādīni sampādetvā pākāraparikkhittaṃ dvārakoṭṭhakasampannaṃ katvā buddhappamukhassa saṅghassa niyyātesi, purimavohārena pana ‘‘pāvārikambavana’’nti vuccati, tasmiṃ pāvārikambavane. Kevaṭṭoti idaṃ tassa nāmaṃ kevaṭṭehi saṃrakkhitattā, tesaṃ vā santike saṃvaḍḍhitattāti keci. ‘‘Gahapatiputtassā’’ti ettha kāmaṃ tadā so gahapatiṭṭhāne ṭhito, pitu panassa acirakālaṃkatatāya purimasamaññāya ‘‘gahapatiputto’’ tveva voharīyati, tenāha **‘‘gahapati mahāsālo’’**ti. Mahāvibhavatāya mahāsāro, gahapatīti attho ra-kārassa la-kāraṃ katvā ‘‘mahāsālo sukhumālo aha’’ntiādīsu (a. ni. 3.39) viya. Saddhāsampannoti pothujjanikāya saddhāya vasena saddhā samannāgato.
481. パーヴァーリカのマンゴー林とは、パーヴァーリカという裕福な商人の、マンゴーの木が多く生えている林のことである。その商人は、世尊にふさわしい僧院、僧侶たちのための夜間・日中の宿舎、広場などを整え、壁で囲い、門を備えたものを完成させて、仏陀をはじめとする僧団に寄進した。古くからの呼び方では「パーヴァーリカのマンゴー林」と呼ばれている。そのパーヴァーリカのマンゴー林にて。ケヴァッティヤとは、ケヴァッティヤ族によって守られていたため、あるいは彼らの元で育ったため、という説もある。「長者の子供」とあるが、当時彼は長者の地位にいた。しかし、父親が最近亡くなったため、以前の呼び方で「長者の子供」と呼ばれている。ゆえに「長者、偉大な裕福者」と言われている。偉大な富を持つゆえに、偉大な裕福者、すなわち長者という意味である。ラ行をラ行に変えて「偉大な裕福者、優美だ」など(アングッタラ・ニカーヤ 3.39)のように。信心深いとは、俗人の信心に基づいて信心を備えていることである。
Samiddhāti sammadeva iddhā, iddhiyā vibhavasampattiyā vepullappattāti attho. ‘‘Ehi tvaṃ bhikkhu anvaddhamāsaṃ, anumāsaṃ, anusaṃvaccharaṃ vā manussānaṃ pasādāya iddhipāṭihāriyaṃ karohī’’ti ekassa bhikkhuno āṇāpanaṃ tasmiṃ ṭhāne tassa ṭhapanaṃ nāma hotīti āha **‘‘ṭhānantare ṭhapetū’’**ti. Uttarimanussānaṃ dhammatoti uttarimanussānaṃ buddhādīnaṃ adhigamadhammato. Niddhāraṇe cetaṃ nissakkaṃ. Iddhipāṭihāriyañhi tato niddhāreti. Manussadhammato uttarīti pakatimanussadhammato upari. Pajjalitapadīpoti pajjalanto padīpo.
豊かであるとは、まさに豊かであること、すなわち豊かさと富によって、満ち満ちていることである。「比丘よ、あなたは半月、一月、一年ごとに、人々のために奇跡の力を行え」という命令は、その場にその比丘を置くことに他ならない。ゆえに「場所を変えて配置する」と言われている。人間の上の法とは、仏陀などの悟りの法のことである。これは限定の用法である。奇跡の力とは、そこから限定される。人間の法よりも上とは、通常の人間法よりも上である。輝く灯とは、輝いている灯のことである。
482. Dutiyampi kho kevaṭṭo gahapatiputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘nāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ dhaṃsemi; api ca, evaṃ vadāmi – ‘ayaṃ, bhante, nāḷandā iddhā ceva phītā ca bahujanā ākiṇṇamanussā bhagavati abhippasannā. Sādhu, bhante, bhagavā ekaṃ bhikkhuṃ samādisatu, yo uttarimanussadhammā iddhipāṭihāriyaṃ karissati; evāyaṃ nāḷandā bhiyyoso mattāya bhagavati abhippasīdissatī’’’ti. Dutiyampi kho bhagavā kevaṭṭaṃ gahapatiputtaṃ etadavoca – ‘‘na kho ahaṃ, kevaṭṭa, bhikkhūnaṃ evaṃ dhammaṃ desemi – etha tumhe, bhikkhave, gihīnaṃ odātavasanānaṃ uttarimanussadhammā iddhipāṭihāriyaṃ karothā’’’ti.
481. 二度目に、ケヴァッタ長者の子は、世尊にこのように言った。「世尊よ、私は世尊に申し上げているのではありません。しかし、私はこう言います。『世尊よ、このナーランダーは、富み栄え、豊かで、多くの人々が住み、世尊に深く帰依しています。世尊よ、どうか比丘を一人お遣わしください。その比丘は、人間を超えた神通力、神通の奇跡を行うでしょう。そうすれば、このナーランダーは、さらに世尊に深く帰依するでしょう。』」二度目に、世尊はケヴァッタ長者の子にこのように言われた。「ケヴァッタよ、私は比丘たちに、あなたたちよ、白い衣を着た在家の者たちよ、人間を超えた神通力、神通の奇跡を行いなさい、とは教えない。」
Tatiyampi kho kevaṭṭo gahapatiputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘nāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ dhaṃsemi; api ca, evaṃ vadāmi – ‘ayaṃ, bhante, nāḷandā iddhā ceva phītā ca bahujanā ākiṇṇamanussā bhagavati abhippasannā. Sādhu, bhante, bhagavā ekaṃ bhikkhuṃ samādisatu, yo uttarimanussadhammā iddhipāṭihāriyaṃ karissati. Evāyaṃ nāḷandā bhiyyoso mattāya bhagavati abhippasīdissatī’ti.
三度目に、ケヴァッタ長者の子は、世尊にこのように言った。「世尊よ、私は世尊に申し上げているのではありません。しかし、私はこう言います。『世尊よ、このナーランダーは、富み栄え、豊かで、多くの人々が住み、世尊に深く帰依しています。世尊よ、どうか比丘を一人お遣わしください。その比丘は、人間を超えた神通力、神通の奇跡を行うでしょう。そうすれば、このナーランダーは、さらに世尊に深く帰依するでしょう。』」
482. Na dhaṃsemīti na guṇavināsanena dhaṃsemi, sīlabhedaṃ pāpetvā anupubbena uccaṭṭhānato otārento nīcaṭṭhāne na ṭhapemi, atha kho ahaṃ buddhasāsanassa vuddhiṃ paccāsīsanto kathemīti dasseti. Tatiyampi khoti yāvatatiyaṃ buddhānaṃ kathaṃ paṭibāhitvā kathetuṃ visahanto nāma natthi. Ayaṃ pana bhagavatā saddhiṃ vissāsiko vissāsaṃ vaḍḍhetvā vallabho hutvā atthakāmosmīti tikkhattuṃ kathesi.
482. na dhaṃsemīti(私は~を破壊しない)とは、 na guṇavināsanena(徳を損なうことによって) dhaṃsemi(破壊する)のではなく、 sīlabhedaṃ(戒を破らせて) pāpetvā(与えて) anupubbena(徐々に) uccaṭṭhānato(高い地位から) otārento(引きずり下ろして) nīcaṭṭhāne(低い地位に) ṭhapemi(置く)のではない、 atha kho(しかし) ahaṃ(私は) buddhasāsanassa(仏教の) vuddhiṃ(成長) paccāsīsanto(期待しながら) kathemīti(説く) dasseti(示している)。 tatiyampi khoti(三度も) yāvatatiyaṃ(~まで) buddhānaṃ(仏陀たちの) kathaṃ(言葉) paṭibāhitvā(拒絶して) kathetuṃ(語る) visahanto(能力がある) nāma(~というようなこと) natthi(ない)。 ayaṃ pana(しかし、この) bhagavatā(世尊) saddhiṃ(共に) vissāsiko(信頼関係にある) vissāsaṃ(信頼) vaḍḍhetvā(増して) vallabho(愛される者) hutvā(なって) atthakāmosmīti(利益を求める者である) tikkhattuṃ(三度) kathesi(述べられた)。
482. Na dhaṃsemīti guṇasampattito na cāvemi, tenāha **‘‘sīlabheda’’**ntiādi. Vissāsaṃ vaḍḍhetvā bhagavati attano vissatthabhāvaṃ brūhetvā vibhūtaṃ pākaṭaṃ katvā.
482. 壊さないとは、徳の力によって、損なわないということである。ゆえに「戒の破戒」などと言われている。信頼を築いて、世尊に自分の信頼を表明し、明らかにした。
Iddhipāṭihāriyaṃ 神通の奇跡
483. ‘‘Tīṇi kho imāni, kevaṭṭa, pāṭihāriyāni mayā sayaṃ abhiññā sacchikatvā paveditāni. Katamāni tīṇi? Iddhipāṭihāriyaṃ, ādesanāpāṭihāriyaṃ , anusāsanīpāṭihāriyaṃ.
482. 「ケヴァッタよ、私自身が、悟り、実現し、説き示した三つの奇跡がある。その三つとは何か。神通の奇跡、心当ての奇跡、教導の奇跡である。」
484. ‘‘Katamañca, kevaṭṭa, iddhipāṭihāriyaṃ? Idha, kevaṭṭa, bhikkhu anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti. Ekopi hutvā bahudhā hoti, bahudhāpi hutvā eko hoti; āvibhāvaṃ tirobhāvaṃ tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamāno gacchati seyyathāpi ākāse; pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karoti seyyathāpi udake; udakepi abhijjamāne gacchati seyyathāpi pathaviyaṃ; ākāsepi pallaṅkena kamati seyyathāpi pakkhī sakuṇo; imepi candimasūriye evaṃ mahiddhike evaṃ mahānubhāve pāṇinā parāmasati parimajjati; yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti.
483. 「ケヴァッタよ、神通の奇跡とは何か。ここに、ケヴァッタよ、比丘は、様々な神通の力、様々な神通の姿を体験する。一人になって、多くの者になったり、多くの者になって、一人になったりする。空中に、壁を通り抜け、囲いを通り抜け、山を通り抜けるように、何にも妨げられずに行く。水の中にあるように、大地を沈めたり浮かせたりする。水が沈むように、大地の上を行く。空中で結跏趺坐して、鳥が飛ぶように移動する。月や太陽のような、これほど偉大な力、これほど偉大な威光を持つものにも、手で触れたり、撫でたりする。梵天界まで、体で支配を及ぼす。」
‘‘Tamenaṃ aññataro saddho pasanno passati taṃ bhikkhuṃ anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhontaṃ – ekopi hutvā bahudhā hontaṃ, bahudhāpi hutvā eko hontaṃ; āvibhāvaṃ tirobhāvaṃ; tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamānaṃ gacchantaṃ seyyathāpi ākāse; pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karontaṃ seyyathāpi udake; udakepi abhijjamāne gacchantaṃ seyyathāpi pathaviyaṃ; ākāsepi pallaṅkena kamantaṃ seyyathāpi pakkhī sakuṇo; imepi candimasūriye evaṃ mahiddhike evaṃ mahānubhāve pāṇinā parāmasantaṃ parimajjantaṃ yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattentaṃ.
「そして、それを信じた、ある信者が、その比丘が、一人になって多くの者になったり、多くの者になって一人になったり、空中に、壁を通り抜け、囲いを通り抜け、山を通り抜けるように、何にも妨げられずに行く、水の中にあるように、大地を沈めたり浮かせたりする、水が沈むように、大地の上を行く、空中で結跏趺坐して、鳥が飛ぶように移動する、月や太陽のような、これほど偉大な力、これほど偉大な威光を持つものにも、手で触れたり、撫でたりして、梵天界まで、体で支配を及ぼす、といった、様々な神通の力、様々な神通の姿を体験するのを見る。」
‘‘Tamenaṃ so saddho pasanno aññatarassa assaddhassa appasannassa āroceti – ‘acchariyaṃ vata, bho, abbhutaṃ vata, bho, samaṇassa mahiddhikatā mahānubhāvatā. Amāhaṃ bhikkhuṃ addasaṃ anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhontaṃ – ekopi hutvā bahudhā hontaṃ, bahudhāpi hutvā eko hontaṃ…pe… yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattenta’nti.
「そして、それを信じた、ある信者が、信じない、あるいはあまり信じない、ある人に告げる。『不思議なことです、友よ、驚くべきことです、友よ、あの沙門の偉大な力、偉大な威光。私は、その比丘が、一人になって多くの者になったり、多くの者になって一人になったり…(中略)…梵天界まで、体で支配を及ぼす、といった、様々な神通の力、様々な神通の姿を体験するのを見たのです。』」
‘‘Tamenaṃ so assaddho appasanno taṃ saddhaṃ pasannaṃ evaṃ vadeyya – ‘atthi kho, bho, gandhārī nāma vijjā. Tāya so bhikkhu anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti – ekopi hutvā bahudhā hoti, bahudhāpi hutvā eko hoti…pe… yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattetī’ti.
「すると、その信じない、あるいはあまり信じない人は、その信じた人に、このように言うだろう。『友よ、ガンダーリーという名の呪術がある。それによって、その比丘は、一人になって多くの者になったり、多くの者になって一人になったり…(中略)…梵天界まで、体で支配を及ぼす、といった、様々な神通の力、様々な神通の姿を体験するのだ。』」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, kevaṭṭa, api nu so assaddho appasanno taṃ saddhaṃ pasannaṃ evaṃ vadeyyā’’ti? ‘‘Vadeyya, bhante’’ti. ‘‘Imaṃ kho ahaṃ, kevaṭṭa, iddhipāṭihāriye ādīnavaṃ sampassamāno iddhipāṭihāriyena aṭṭīyāmi harāyāmi jigucchāmi’’.
「ケヴァッタよ、どう思うか。その信じない、あるいはあまり信じない人は、その信じた人に、このように言うだろうか。」「言うでしょう、世尊。」「ケヴァッタよ、私は、この神通の奇跡に、欠点があることを見ているので、神通の奇跡を軽蔑し、恥じ、嫌悪する。」
483-484. Atha bhagavā ayaṃ upāsako mayi paṭibāhantepi punappunaṃ yācatiyeva. ‘‘Handassa pāṭihāriyakaraṇe ādīnavaṃ dassemī’’ti cintetvā ‘‘tīṇi kho’’tiādimāha. Tattha amāhaṃ bhikkhunti amuṃ ahaṃ bhikkhuṃ. Gandhārīti gandhārena nāma isinā katā, gandhāraraṭṭhe vā uppannā vijjā. Tattha kira bahū isayo vasiṃsu, tesu ekena katā vijjāti adhippāyo. Aṭṭīyāmīti aṭṭo pīḷito viya homi. Harāyāmīti lajjāmi. Jigucchāmīti gūthaṃ disvā viya jigucchaṃ uppādemi.
483-484. atha(さて) bhagavā(世尊) ayaṃ(この) upāsako(優婆塞) mayi(私に) paṭibāhantepi(拒絶されても) punappunaṃ(繰り返し) yācatiyeva(乞うている)。 ‘‘handassa pāṭihāriyakaraṇe(さあ、神通力を行うことの) ādīnavaṃ(欠点を) dassemī’’ti(示そう) cintetvā(考えて) ‘‘tīṇi kho’’tiādimāha(「三つある」などと述べられた)。 tattha(そこで) amāhaṃ bhikkhunti(私は比丘である) amuṃ(あの) ahaṃ bhikkhuṃ(比丘を)。 gandhārīti(ガンダーリーとは) gandhārena(ガンダーラによって) nāma(~という名前の) isinā(賢者によって) katā(作られた)、 gandhāraraṭṭhe(ガンダーラ国で) vā(または) uppannā(生じた) vijjā(知識)yāti(である)。 tattha(そこで) kira(~によると) bahū(多くの) isayo(賢者たちが) vasiṃsu(住んでいた)、 tesu(そのうちの) ekena(一人の) katā(作られた) vijjāti(知識である) adhippāyo(意図である)。 aṭṭīyāmīti(私は苦しんでいる) aṭṭo(骨) pīḷito viya(圧迫されたように) homi(なる)。 harāyāmīti(私は恥じている) lajjāmi(恥じる)。 jigucchāmīti(私は嫌悪している) gūthaṃ(糞尿) disvā viya(見たように) jigucchaṃ(嫌悪) uppādemi(生じさせる)。
Ādesanāpāṭihāriyaṃ 心当ての奇跡
485. ‘‘Katamañca, kevaṭṭa, ādesanāpāṭihāriyaṃ? Idha, kevaṭṭa, bhikkhu parasattānaṃ parapuggalānaṃ cittampi ādisati, cetasikampi ādisati, vitakkitampi ādisati, vicāritampi ādisati – ‘evampi te mano, itthampi te mano, itipi te citta’nti.
484. 「ケヴァッタよ、心当ての奇跡とは何か。ここに、ケヴァッタよ、比丘は、他の衆生の、他の人の心を当てて言う。また、その人の心持ち、その人の考えも当てて言う。『このようにあなたの心は、このようにあなたの心は、まさにあなたの心はこれだ』と。」
‘‘Tamenaṃ aññataro saddho pasanno passati taṃ bhikkhuṃ parasattānaṃ parapuggalānaṃ cittampi ādisantaṃ, cetasikampi ādisantaṃ, vitakkitampi ādisantaṃ, vicāritampi ādisantaṃ – ‘evampi te mano, itthampi te mano, itipi te citta’nti. Tamenaṃ so saddho pasanno aññatarassa assaddhassa appasannassa āroceti – ‘acchariyaṃ vata, bho, abbhutaṃ vata, bho, samaṇassa mahiddhikatā mahānubhāvatā. Amāhaṃ bhikkhuṃ addasaṃ parasattānaṃ parapuggalānaṃ cittampi ādisantaṃ, cetasikampi ādisantaṃ, vitakkitampi ādisantaṃ, vicāritampi ādisantaṃ – ‘‘evampi te mano, itthampi te mano, itipi te citta’’’nti.
「そして、それを信じた、ある信者が、その比丘が、他の衆生の、他の人の心を当て、その人の心持ち、その人の考えも当て、『このようにあなたの心は、このようにあなたの心は、まさにあなたの心はこれだ』と言うのを見る。そして、それを信じた、ある信者が、信じない、あるいはあまり信じない、ある人に告げる。『不思議なことです、友よ、驚くべきことです、友よ、あの沙門の偉大な力、偉大な威光。私は、その比丘が、他の衆生の、他の人の心を当て、その人の心持ち、その人の考えも当て、『このようにあなたの心は、このようにあなたの心は、まさにあなたの心はこれだ』と言うのを見たのです。』」
‘‘Tamenaṃ so assaddho appasanno taṃ saddhaṃ pasannaṃ evaṃ vadeyya – ‘atthi kho, bho, maṇikā nāma vijjā; tāya so bhikkhu parasattānaṃ parapuggalānaṃ cittampi ādisati, cetasikampi ādisati, vitakkitampi ādisati, vicāritampi ādisati – ‘evampi te mano, itthampi te mano, itipi te citta’’’nti.
「すると、その信じない、あるいはあまり信じない人は、その信じた人に、このように言うだろう。『友よ、マニカという名の呪術がある。それによって、その比丘は、他の衆生の、他の人の心を当て、その人の心持ち、その人の考えも当て、『このようにあなたの心は、このようにあなたの心は、まさにあなたの心はこれだ』と言うのだ。』」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, kevaṭṭa, api nu so assaddho appasanno taṃ saddhaṃ pasannaṃ evaṃ vadeyyā’’ti ? ‘‘Vadeyya, bhante’’ti. ‘‘Imaṃ kho ahaṃ, kevaṭṭa, ādesanāpāṭihāriye ādīnavaṃ sampassamāno ādesanāpāṭihāriyena aṭṭīyāmi harāyāmi jigucchāmi’’.
「ケヴァッタよ、どう思うか。その信じない、あるいはあまり信じない人は、その信じた人に、このように言うだろうか。」「言うでしょう、世尊。」「ケヴァッタよ、私は、この心当ての奇跡に、欠点があることを見ているので、心当ての奇跡を軽蔑し、恥じ、嫌悪する。」
485. Parasattānanti aññesaṃ sattānaṃ. Dutiyaṃ tasseva vevacanaṃ. Ādisatīti katheti. Cetasikanti somanassadomanassaṃ adhippetaṃ. Evampi te manoti evaṃ tava mano somanassito vā domanassito vā kāmavitakkādisampayutto vā. Dutiyaṃ tasseva vevacanaṃ. Itipi te cittanti iti tava cittaṃ, idañcidañca atthaṃ cintayamānaṃ pavattatīti attho. Maṇikā nāma vijjāti cintāmaṇīti evaṃ laddhanāmā loke ekā vijjā atthi. Tāya paresaṃ cittaṃ jānātīti dīpeti.
485. parasattānanti(他の生き物とは) aññesaṃ(他の) sattānaṃ(生き物)。 dutiyaṃ(第二の) tasseva(その) vevacanaṃ(同義語)。 ādisatīti(言う) katheti(述べる)。 cetasikanti(心の働きとは) somanassadomanassaṃ(喜びと悲しみ) adhippetaṃ(意図されている)。 evampi te manoti(このようにあなたの心は) evaṃ(このように) tava(あなたの) mano(心) somanassito vā(喜んでいるか) domanassito vā(悲しんでいるか) kāmavitakkādisampayutto vā(欲の思いなどに結びついているか)。 dutiyaṃ(第二の) tasseva(その) vevacanaṃ(同義語)。 itipi te cittanti(このようにあなたの心は) iti(このように) tava(あなたの) cittaṃ(心)、 idañcidañca(これとあれを) atthaṃ(目的を) cintayamānaṃ(考えながら) pavattatīti(進んでいる) attho(意味である)。 maṇikā nāma vijjāti(マニカーという名の知識とは) cintāmaṇīti(チンターマニである) evaṃ(このように) laddhanāmā(名を得た) loke(世の中で) ekā(一つの) vijjā(知識) atthi(ある)。 tāya(それによって) paresaṃ(他人の) cittaṃ(心を) jānātīti(知る) dīpeti(示している)。
485. Kāmaṃ **‘‘cetasika’’**nti padaṃ ye cetasi niyuttā cittena sampayuttā, tesaṃ sādhāraṇavacanaṃ, sādhāraṇe pana gahite cittaviseso gahitova hoti, sāmaññajotanā ca visese avatiṭṭhatīti cetasikaggahaṇassa adhippāyaṃ vivaranto **‘‘somanassadomanassaṃ adhippeta’’**nti āha. Somanassaggahaṇena cettha tadekaṭṭhā rāgādayo, saddhādayo ca dassitā honti, domanassaggahaṇena dosādayo. Vitakkavicārā pana sarūpeneva dassitā. Evaṃ tava manoti iminā ākārena tava mano pavattoti attho . Kena pakārena pavattoti āha **‘‘somanassito vā’’**tiādi. **‘‘Evaṃ tava mano’’**ti idaṃ pana somanassitatādimattadassanaṃ, na pana yena yena somanassito vā domanassito vā, taṃ taṃ dassanaṃ. Dutiyanti ‘‘itthampi te mano’’ti idaṃ. Itipīti ettha iti-saddo nidassanattho ‘‘atthīti kho, kaccāna, ayameko anto’’tiādīsu (saṃ. ni. 2.15; 3.90) viya, tenāha **‘‘imañca imañca atthaṃ cintayamāna’’**nti pi-saddo vuttatthasampiṇḍanattho. Parassa cintaṃ manati jānāti etenāti cintāmaṇi. Tassā kira vijjāya sādhako puggalo tādise desakāle mantaṃ parijappitvā yassa cittaṃ jānitukāmo, tassa diṭṭhasutādivisesasañjānanamukhena cittācāraṃ anuminanto kathetīti keci. Apare ‘‘vācaṃ niccharāpetvā tattha akkharasallakkhaṇavasenā’’ti vadanti.
485. 「心の働き」という言葉は、心に用いられる、心と結びついたもの、という一般的な言葉であるが、一般的なものが取られるときには、特別なものが取られることになる。そして、一般的なものを指すことも、特別なものに留まることはない。ゆえに「喜と悲」を意図していると言われている。喜という言葉で、それに伴う貪欲など、信心などをも示している。悲という言葉で、怒りなどを。思考や検討も、そのままで示されている。このようにあなたの心は、という意味である。どのような方法で、ということを示すために「喜から」などと言っている。「このようにあなたの心は」とは、喜であること、悲であることだけを示すのであって、喜であるか、悲であるか、ということすべてを示すわけではない。二度目とは、「これもあなたの心である」ということである。「このように」という言葉の「このように」は、例示の意味である。「このように、カーッチャーナよ、これが一つの極限である」など(サンユッタ・ニカーヤ 2.15; 3.90)のように。ゆえに「これとこれを、両方のことを考えている」と言っている。「そして」という言葉は、述べられたことをまとめる意味である。他人の考えを心で知る、というので、思考の宝である。その秘術の修行者は、そのような時期に呪文を唱え、誰の心を知りたいか、その人の見たこと、聞いたことなどから、心のあり方を推測して語る、というのが一部の説である。他の説では、「言葉を発し、そこに文字の観察によって」と述べている。
Anusāsanīpāṭihāriyaṃ 教導の奇跡
486. ‘‘Katamañca, kevaṭṭa, anusāsanīpāṭihāriyaṃ? Idha, kevaṭṭa, bhikkhu evamanusāsati – ‘evaṃ vitakketha, mā evaṃ vitakkayittha, evaṃ manasikarotha, mā evaṃ manasākattha, idaṃ pajahatha, idaṃ upasampajja viharathā’ti. Idaṃ vuccati, kevaṭṭa, anusāsanīpāṭihāriyaṃ.
485. 「ケヴァッタよ、教導の奇跡とは何か。ここに、ケヴァッタよ、比丘は、このように教え諭す。『このように考えなさい、このように考えてはいけない。このように心を向けなさい、このように心を向けてはいけない。これを捨てなさい、これを獲得して住みなさい』と。ケヴァッタよ、これを教導の奇跡という。」
‘‘Puna caparaṃ, kevaṭṭa, idha tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho …pe… (yathā 190-212 anucchedesu evaṃ vitthāretabbaṃ). Evaṃ kho, kevaṭṭa, bhikkhu sīlasampanno hoti…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Idampi vuccati, kevaṭṭa, anusāsanīpāṭihāriyaṃ…pe… dutiyaṃ jhānaṃ…pe… tatiyaṃ jhānaṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Idampi vuccati, kevaṭṭa, anusāsanīpāṭihāriyaṃ…pe… ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti…pe… idampi vuccati, kevaṭṭa, anusāsanīpāṭihāriyaṃ…pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānāti…pe… idampi vuccati, kevaṭṭa, anusāsanīpāṭihāriyaṃ.
「さらに、ケヴァッタよ、ここに、如来が世に生まれる、阿羅漢、正等覚者…(中略)(190-212節のように詳細に説明する)。ケヴァッタよ、このように比丘は、戒を具足し…(中略)…初禅に入って住む。ケヴァッタよ、これも教導の奇跡という…(中略)…二禅…(中略)…三禅…(中略)…四禅に入って住む。ケヴァッタよ、これも教導の奇跡という…(中略)…智慧と見のために、心を導き、心を集中させる…(中略)…これも教導の奇跡という…(中略)…もはや再びこの状態にはない、と知る…(中略)…これも教導の奇跡という。」
‘‘Imāni kho, kevaṭṭa, tīṇi pāṭihāriyāni mayā sayaṃ abhiññā sacchikatvā paveditāni’’.
「ケヴァッタよ、私自身が、悟り、実現し、説き示した三つの奇跡はこれらである。」
486. Evaṃ vitakkethāti nekkhammavitakkādayo evaṃ pavattentā vitakketha. Mā evaṃ vitakkayitthāti evaṃ kāmavitakkādayo pavattentā mā vitakkayittha. Evaṃ manasi karothāti evaṃ aniccasaññameva, dukkhasaññādīsu vā aññataraṃ manasi karotha. Mā evanti ‘‘nicca’’ntiādinā nayena mā manasi karittha. Idanti idaṃ pañcakāmaguṇikarāgaṃ pajahatha. Idaṃ upasampajjāti idaṃ catumaggaphalappabhedaṃ lokuttaradhammameva upasampajja pāpuṇitvā nipphādetvā viharatha. Iti bhagavā iddhividhaṃ iddhipāṭihāriyanti dasseti, parassa cittaṃ ñatvā kathanaṃ ādesanāpāṭihāriyanti. Sāvakānañca buddhānañca satataṃ dhammadesanā anusāsanīpāṭihāriyanti.
486. evaṃ vitakkethāti(このように思い巡らせなさい) nekkhammavitakkādayo(出離の思いなど) evaṃ(このように) pavattentā(導いて) vitakketha(思い巡らせなさい)。 mā evaṃ vitakkayitthāti(このように思い巡らせてはならない) evaṃ(このように) kāmavitakkādayo(欲の思いなど) pavattentā(導いて) mā vitakkayittha(思い巡らせてはならない)。 evaṃ manasi karothāti(このように心に留めなさい) evaṃ(このように) aniccasaññameva(無常観のみ)、 dukkhasaññādīsu vā(苦しみ観など) aññataraṃ(どれか一つ) manasi karotha(心に留めなさい)。 mā(~ないで) evanti(「~ないで」とは) ‘‘nicca’’ntiādinā(「常住」などという) nayena(方法で) mā manasi karittha(心に留めてはならない)。 idanti(これとは) idaṃ(この) pañcakāmaguṇikarāgaṃ(五つの欲の対象への執着) pajahatha(捨てなさい)。 idaṃ upasampajjāti(これを得なさい) idaṃ(この) catumaggaphalappabhedaṃ(四つの道と四つの果物の別) lokuttaradhammameva(世俗を超えた法のみ) upasampajja(得て) pāpuṇitvā(到達して) nipphādetvā(完成させて) viharatha(住みなさい)。 iti(このように) bhagavā(世尊) iddhividhaṃ(この種々の) iddhipāṭihāriyanti(神通力説示である) dasseti(示し)、 parassa(他人の) cittaṃ(心を) ñatvā(知って) kathanaṃ(述べること) ādesanāpāṭihāriyanti(他心通説示である)。 sāvakānañca(弟子たちと) buddhānañca(仏陀たちの) satataṃ(常に) dhammadesanā(法を説くこと) anusāsanīpāṭihāriyanti(教示説示である)。
Tattha iddhipāṭihāriyena anusāsanīpāṭihāriyaṃ mahāmoggallānassa āciṇṇaṃ, ādesanāpāṭihāriyena anusāsanīpāṭihāriyaṃ dhammasenāpatissa. Devadatte saṃghaṃ bhinditvā pañca bhikkhusatāni gahetvā gayāsīse buddhalīḷāya tesaṃ dhammaṃ desante hi bhagavatā pesitesu dvīsu aggasāvakesu dhammasenāpati tesaṃ cittācāraṃ ñatvā dhammaṃ desesi , therassa dhammadesanaṃ sutvā pañcasatā bhikkhū sotāpattiphale patiṭṭhahiṃsu. Atha nesaṃ mahāmoggallāno vikubbanaṃ dassetvā dassetvā dhammaṃ desesi, taṃ sutvā sabbe arahattaphale patiṭṭhahiṃsu. Atha dvepi mahānāgā pañca bhikkhusatāni gahetvā vehāsaṃ abbhuggantvā veḷuvanamevāgamiṃsu. Anusāsanīpāṭihāriyaṃ pana buddhānaṃ satataṃ dhammadesanā, tesu iddhipāṭihāriyaādesanāpāṭihāriyāni saupārambhāni sadosāni, addhānaṃ na tiṭṭhanti, addhānaṃ atiṭṭhanato na niyyanti. Anusāsanīpāṭihāriyaṃ anupārambhaṃ niddosaṃ, addhānaṃ tiṭṭhati, addhānaṃ tiṭṭhanato niyyāti. Tasmā bhagavā iddhipāṭihāriyañca ādesanāpāṭihāriyañca garahati, anusāsanīpāṭihāriyaṃyeva pasaṃsati.
そこで、 iddhipāṭihāriya(神通力説示)によって anusāsanīpāṭihāriya(教示説示)を行うことは、 mahāmoggallāna(大モーッガラーナ)の常であった。 ādesanāpāṭihāriya(他心通説示)によって anusāsanīpāṭihāriya(教示説示)を行うことは、 dhammasenāpati(法軍の長官)の常であった。 devadatta(デーヴァダッタ)が僧団を分裂させ、五百人の比丘を連れてガヤーシーサ(象頭山)へ行き、仏陀の偽りの行為をしていた時に、世尊が遣わされた二人の舎利子(サーリプッタ)とモーッガラーナ(モーッガラーナ)のうち、 dhammasenāpati(法軍の長官)は彼らの心のありさまを知って法を説かれた 。 therassa(長老の) dhammadesanāṃ(法説を) sutvā(聞いて) pañcasatā(五百人の) bhikkhū(比丘たちが) sotāpattiphale(預流果の境地に) patiṭṭhahiṃsu(安住した)。それから mahāmoggallāna(大モーッガラーナ)は、神通力を見せながら法を説かれた。それ(法説)を聞いて、すべての人が arahattaphale(阿羅漢果の境地に) patiṭṭhahiṃsu(安住した)。それから二人の偉大なナーガ(象)は五百人の比丘を連れて空を飛び、 veluvanamevāgamiṃsu(竹林精舎へやって来た)。 anusāsanīpāṭihāriya(教示説示)は、仏陀たちの常に法を説くことであり、 iddhipāṭihāriyaādesanāpāṭihāriyāni(神通力説示や他心通説示)は、 saupārambhāni(不完全で) sadosāni(欠点があり)、 addhānaṃ(永遠に) na tiṭṭhanti(持続しない)、 addhānaṃ(永遠に) atiṭṭhanato(持続しないので) na niyyanti(解脱に至らない)。 anusāsanīpāṭihāriya(教示説示)は、 anupārambhaṃ(完全で) niddosaṃ(欠点がなく)、 addhānaṃ(永遠に) tiṭṭhati(持続し)、 addhānaṃ(永遠に) tiṭṭhanato(持続するので) niyyāti(解脱に至る)。それゆえ世尊は、 iddhipāṭihāriyañca(神通力説示も) ādesanāpāṭihāriyañca(他心通説示も) garahati(非難し)、 anusāsanīpāṭihāriyaṃyeva(教示説示のみ) pasaṃsati(賞賛される)。
486. Pavattentāti pavattanakā hutvā, pavattanavasenāti attho. **‘‘Eva’’**nti hi padaṃ yathānusiṭṭhāya anusāsaniyā vidhivasena, paṭisedhavasena ca pavattiākāraparāmasanaṃ, sā ca sammāvitakkānaṃ micchāvitakkānañca pavattiākāradassanavasena pavattati tattha ānisaṃsassa ādīnavassa ca vibhāvanatthaṃ. Aniccasaññameva na niccasaññanti attho. Paṭiyogīnivattanatthañhi eva-kāraggahaṇaṃ. Idhāpi evaṃ saddaggahaṇassa attho, payojanañca vuttanayeneva veditabbaṃ. Idaṃgahaṇepi eseva nayo. Pañcakāmaguṇikarāganti nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ, tadaññarāgassa, dosādīnañca pahānassa icchitattā, tappahānassa ca tadaññarāgādikhepanassa upāyabhāvato tathā vuttaṃ duṭṭhalohitavimocanassa pubbaduṭṭhamaṃsakhepanūpāyatā viya. Lokuttaradhammamevāti avadhāraṇaṃ paṭipakkhabhāvato sāvajjadhammanivattanaparaṃ daṭṭhabbaṃ tassādhigamūpāyānisaṃsabhūtānaṃ tadaññesaṃ anavajjadhammānaṃ nānantariyabhāvato. Iddhividhaṃ iddhipāṭihāriyanti dasseti iddhidassanena parasantāne pasādādīnaṃ paṭipakkhassa haraṇato. Iminā nayena sesapadadvayepi attho veditabbo. Satataṃ dhammadesanāti sabbakālaṃ desetabbadhammadesanā.
486. 進行させる、とは、進行する者となって、進行の方法によって、という意味である。「このように」という言葉は、指示された教えに従って、指示に従って、禁止に従って、進行のあり方を捉えることである。それは、正しく考えられたことと、誤って考えられたことの進行のあり方を示すことによって行われ、そこに利益と欠点を示すためである。無常の想いであって、常なる想いではない、という意味である。対立するものの排除のため、「このように」という言葉が取られている。ここでも「このように」という言葉の意味と目的は、上に述べられた通りに理解すべきである。「これ」という言葉も同様である。五つの欲の対象への執着とは、それ以外の執着、怒りなどの捨離を欲しているため、それらを捨離すること、それ以外の執着などを捨てることの手段であるため、そのように述べられている。汚れた血を流すことの、以前に汚れた肉を捨てる手段のように。出世間法のみである、という限定は、対立する存在であるため、罪のある法を捨てることを目的としている。それらの獲得の手段と利益である、それ以外の罪のない法との中断のない関係であるため。神通力とは、神通力の奇跡である、ということを示している。神通力を見せることで、他者の心に信心などを与えることの、反対のものを除くためである。この方法で、残りの二つの言葉の意味も理解すべきである。常に説法するとは、常に説かれるべき法を説くことである。
Iddhipāṭihāriyenāti sahayoge karaṇavacanaṃ, iddhipāṭihāriyena saddhinti attho. Ādesanāpāṭihāriyenāti etthāpi eseva nayo. Dhammasenāpatissa āciṇṇanti yojanā. **‘‘Cittācāraṃ ñatvā’’**ti iminā ādesanāpāṭihāriyaṃ dasseti. **‘‘Dhammaṃ desesī’’**ti iminā anusāsanīpāṭihāriyaṃ **‘‘buddhānaṃ satataṃ dhammadesanā’’**ti anusāsanīpāṭihāriyassa tattha sātisayatāya vuttaṃ. Saupārambhāni patirūpena upārambhitabbato. Sadosāni dosasamucchindanassa anupāyabhāvato. Sadosattā eva addhānaṃ na tiṭṭhanti cirakālaṭṭhāyīni na honti. Addhānaṃ atiṭṭhanato na niyyantīti phalena hetuno anumānaṃ. Aniyyānikatāya hi tāni anaddhaniyāni. Anusāsanīpāṭihāriyaṃ anupārambhaṃ visuddhippabhavato, visuddhinissayato ca. Tato eva niddosaṃ. Na hi tattha pubbāparavirodhādidosasambhavo. Niddosattā eva addhānaṃ tiṭṭhati paravādavātehi, kilesavātehi ca anupahantabbato. Tasmāti yathāvuttakāraṇato, tena saupārambhādiṃ, anupārambhādiṃ cāti ubhayaṃ ubhayattha yathākkamaṃ gārayhapāsaṃsabhāvānaṃ hetubhāvena paccāmasati.
神通力によって、とは、協力の手段を表す言葉であり、神通力によって、という意味である。教示の奇跡によって、という言葉も同様である。「法の軍団長」に習慣づけられている、と解釈する。「心のあり方を知って」という言葉で、教示の奇跡を示している。「法を説いた」という言葉で、教えの奇跡を示している。「仏陀の常に説法する」という言葉で、教えの奇跡が、そこにおいて優れていることを示している。意地悪なものは、ふさわしく意地悪されるべきである。怒りを持つものは、怒りを断ち切る手段がないため。怒りを持つがゆえに、長く続かず、持続しない。長く続かないゆえに、逃げない、というのは、結果から原因を推測することである。逃げないものであるゆえに、それらは逃げない。教えの奇跡は、意地悪されることなく、清浄さから生じ、清浄さに依存するため。ゆえに、欠点がない。そこには、以前と後の矛盾などの欠点が生じる余地がない。欠点がないゆえに、長く続き、他者の議論の風や、煩悩の風によって、損なわれることがない。ゆえに、すなわち、上に述べられた理由から、それゆえ、意地悪なものも、意地悪でないものも、それぞれの目的に応じて、恥ずべきものと賞賛されるべきものの原因となることを、比較検討する。
Bhūtanirodhesakabhikkhuvatthu 存在の消滅を説く比丘の話
487. ‘‘Bhūtapubbaṃ, kevaṭṭa, imasmiññeva bhikkhusaṅghe aññatarassa bhikkhuno evaṃ cetaso parivitakko udapādi – ‘kattha nu kho ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti?
486. 「ケヴァッタよ、かつて、この比丘の僧伽の中に、ある比丘に、このように考えが生じた。『いったい、これらの四つの大元素、すなわち、地、水、火、風の元素は、どこで、完全に消滅するのだろうか。』」
487. Bhūtapubbanti idaṃ kasmā bhagavatā āraddhaṃ. Iddhipāṭihāriyaādesanāpāṭihāriyānaṃ aniyyānikabhāvadassanatthaṃ, anusāsanīpāṭihāriyasseva niyyānikabhāvadassanatthaṃ. Api ca sabbabuddhānaṃ mahābhūtapariyesako nāmeko bhikkhu hotiyeva. Yo mahābhūte pariyesanto yāva brahmalokā vicaritvā vissajjetāraṃ alabhitvā āgamma buddhameva pucchitvā nikkaṅkho hoti. Tasmā buddhānaṃ mahantabhāvappakāsanatthaṃ, idañca kāraṇaṃ paṭicchannaṃ, atha naṃ vivaṭaṃ katvā desentopi bhagavā ‘‘bhūtapubba’’ntiādimāha.
487. bhūtāpūbaṃti(かつてあった) idaṃ(これは) kasmā(なぜ) bhagavatā(世尊によって) āraddhaṃ(始められたのか)。 iddhipāṭihāriyaādesanāpāṭihāriyānaṃ(神通力説示や他心通説示の) aniyyānikabhāvadassanatthaṃ(解脱に至らない性質を示すため)、 anusāsanīpāṭihāriyasseva(教示説示のみの) niyyānikabhāvadassanatthaṃ(解脱に至る性質を示すため)。 api ca(さらに) sabbabuddhānaṃ(すべての仏陀の) mahābhūtapariyesako(四大要素を探求する) nāmeko(~という名前の) bhikkhu(比丘) hotiyeva(必ずいる)。 yo(誰が) mahābhūte(四大要素を) pariyesanto(探求して) yāva brahmalokā(梵天界まで) vicaritvā(巡り歩いて) vissajjetāraṃ(解き明かす者) alabhitvā(得られずに) āgamma(来て) buddhameva(仏陀のみを) pucchitvā(尋ねて) nikkaṅkho(疑いのない者) hoti(なる)。 tasmā(それゆえ) buddhānaṃ(仏陀たちの) mahantabhāvappakāsanatthaṃ(偉大さを示すため)、 idañca(これと) kāraṇaṃ(理由を) paṭicchannaṃ(隠していた)、 atha(しかし) naṃ(それを) vivaṭaṃ(明らかにして) katvā(なして) desentopi(説きながらも) bhagavā(世尊は) ‘‘bhūtapubba’’ntiādimāha(「かつてあった」などと述べられた)。
Tattha kattha nu khoti kismiṃ ṭhāne kiṃ āgamma kiṃ pattassa te anavasesā appavattivasena nirujjhanti. Mahābhūtakathā panesā sabbākārena visuddhimagge vuttā, tasmā sā tatova gahetabbā.
そこで、 kattha nu kho(どこで) kismiṃ(どのような) ṭhāne(場所で) kiṃ(何が) āgamma(原因となって) kiṃ(何が) pattassa(達した) te(それらが) anavasesā(すべて) appavattivasena(活動しないように) nirujjhanti(消滅するのか)。 mahābhūtakathā(四大要素の教え) panesā(それは) sabbākārena(すべての点で) visuddhimagge(清浄道論に) vuttā(説かれている)、 tasmā(それゆえ) sā(それは) tatova(そこから) gahetabbā(理解されるべきである)。
487. Aniyyānikabhāvadassanatthanti yasmā mahābhūtapariyesako bhikkhu purimesu dvīsu pāṭihāriyesu vasippatto kusalopi samāno mahābhūtānaṃ aparisesanirodhasaṅkhātaṃ nibbānaṃ nāvabujjhi , tasmā tāni niyyānāvahatābhāvato aniyyānikānīti tesaṃ aniyyānikabhāvadassanatthaṃ. Tatiyaṃ pana takkarassa ekantato niyyānāvahanti tasseva niyyānikabhāvadassanatthaṃ.
487. 逃げないものであることを示すため、すなわち、偉大な要素を探求する比丘が、最初の二つの奇跡において、精通していても、有徳であっても、偉大な要素の、残りのない消滅という涅槃を理解しなかった。ゆえに、それらは逃げないものであり、逃げないものであることを示すためである。第三のものは、そのような行いをする者にとって、間違いなく逃げるものである。その逃げるものであることを示すためである。
Evametissā desanāya mukhyapayojanaṃ dassetvā idāni anusaṅgikampi dassetuṃ **‘‘apicā’’**tiādi āraddhaṃ. Mahābhūte pariyesantoti aparisesaṃ nirujjhanavasena mahābhūte gavesanto, tesaṃ anavasesanirodhaṃ vīmaṃsantoti attho. Vicaritvāti dhammatāya codiyamāno vicaritvā. Dhammatāsiddhaṃ kiretaṃ, yadidaṃ tassa bhikkhuno tathā vicaraṇaṃ, yathā abhijātiyaṃ mahāpathavikampādi. Mahantabhāvappakāsanatthanti sadevake loke anaññasādhāraṇassa buddhānaṃ mahantabhāvassa mahānubhāvatāya dīpanatthaṃ. Idañca kāraṇanti sabbesampi buddhānaṃ sāsane īdiso eko bhikkhu tadānubhāvappakāsano hotīti idampi kāraṇaṃ dassento.
このように、この説法の主な目的を示してから、付随的な目的も示すために、「また」などと始めた。偉大な要素を探求するとは、残りのない消滅という観点から、偉大な要素を探求する、すなわち、それらの残りのない消滅を考察する、という意味である。さまよったとは、法によって促されて、さまよった。法によって達成されるのである。すなわち、その比丘のさまようことは、まるで生まれつきの大地の揺れなどと同様である。偉大さを示すためとは、神々とともにいる世界において、仏陀にのみ固有の偉大さ、偉大な力を示すためである。これも理由であるとは、すべての仏陀の教えにおいて、このような一人の比丘が、その力強さを示す者となる、ということも理由であることを示して。
Katthāti nimitte bhummaṃ, tasmā katthāti kismiṃ ṭhāne kāraṇabhūte. Kiṃ āgammāti kiṃ ārammaṇaṃ paccayabhūtaṃ adhigantvā, tenāha **‘‘kiṃ pattassā’’**ti. Teti mahābhūtā. Appavattivasenāti anuppajjanavasena. Sabbākārenāti vacanatthalakkhaṇādisamuṭṭhānakalāpacuṇṇanānattekattavinibbhogāvinibbhoga- sabhāgavisabhāgaajjhattikabāhirasaṅgahapaccayasamannāhārapaccayavibhāgākārato, sasambhārasaṅkhepasasambhāravibhattisalakkhaṇasaṅkhepasalakkhaṇavibhattiākārato cāti sabbena ākārena.
「カッハ」(Katthā)とは、根拠となるものであり、それゆえ「カッハ」(Katthā)とは、原因となるどのような状況においてか、という意味である。「キン・パタッサ」(Kiṃ pattassā)とは、何に到達したか、つまり、原因となった対象に到達した、という意味である。テティ(Teti)とは、四大元素( mahābhūtā)のことである。アッパワッタワセーナ(Appavattivasenā)とは、生じないという状態のゆえに、という意味である。サッバーカーレーナ(Sabbākārenā)とは、語義、文字義、あるいはそれを超えた、様々な形態、集まり、分離、固有性、共通性、非共通性、内的なもの、外的なもの、包括的なもの、要素、要素の区別、形態、あるいは、集合的な要素、要素の区別、特徴、集合的な特徴、区別、形態、といったあらゆる側面において、という意味である。
488. ‘‘Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu tathārūpaṃ samādhiṃ samāpajji, yathāsamāhite citte devayāniyo maggo pāturahosi. Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu yena cātumahārājikā devā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā cātumahārājike deve etadavoca – ‘kattha nu kho, āvuso, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti?
487. 「ケヴァッタよ、その時、その比丘は、そのような定に入った。その定に入った心に、天への道が現れた。ケヴァッタよ、その時、その比丘は、四天王に住む神々のところへ行き、四天王に住む神々に、このように言った。『友よ、いったい、これらの四つの大元素、すなわち、地、水、火、風の元素は、どこで、完全に消滅するのですか。』」
‘‘Evaṃ vutte, kevaṭṭa, cātumahārājikā devā taṃ bhikkhuṃ etadavocuṃ – ‘mayampi kho, bhikkhu, na jānāma, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātūti vāyodhātu. atthi kho (pī. evamuparipi) . Atthi kho vāyodhātu. atthi kho (pī. evamuparipi) , bhikkhu, cattāro mahārājāno amhehi abhikkantatarā ca paṇītatarā ca. Te kho etaṃ jāneyyuṃ, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti.
「このように言われたので、ケヴァッタよ、四大臣天は、その比丘にこう言った。「比丘よ、私たちも、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか分かりません。比丘よ、私たちよりもはるかに超越した、すぐれた四大臣天がおられます。彼らならば、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか知っているでしょう」
488. Devayāniyo maggoti pāṭiyekko devalokagamanamaggo nāma natthi, iddhividhañāṇasseva panetaṃ adhivacanaṃ. Tena hesa yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattento devalokaṃ yāti. Tasmā ‘‘taṃ devayāniyo maggo’’ti vuttaṃ. Yena cātumahārājikāti samīpe ṭhitampi bhagavantaṃ apucchitvā dhammatāya codito devatā mahānubhāvāti maññamāno upasaṅkami. Mayampi kho, bhikkhu, na jānāmāti buddhavisaye pañhaṃ pucchitā devatā na jānanti , tenevamāhaṃsu. Atha kho so bhikkhu ‘‘mama imaṃ pañhaṃ na kathetuṃ na labbhā, sīghaṃ kathethā’’ti tā devatā ajjhottharati, punappunaṃ pucchati, tā ‘‘ajjhottharati no ayaṃ bhikkhu, handa naṃ hatthato mocessāmā’’ti cintetvā ‘‘atthi kho bhikkhu cattāro mahārājāno’’tiādimāhaṃsu. Tattha abhikkantatarāti atikkamma kantatarā. Paṇītatarāti vaṇṇayasaissariyādīhi uttamatarā etena nayena sabbavāresu attho veditabbo.
488. devayāniyo maggoti(天への道とは) pāṭiyekko(個別の) devalokagamanamaggo(天界への道) nāma(~という名前の) natthi(ない)、 iddhividhañāṇasseva(この種々の神通力のみの) panetaṃ(それは) adhivacanaṃ(別名である)。 tena(それによって) hesa(彼は) yāva brahmalokāpi(梵天界まで) kāyena(身体で) vasaṃ(支配して) vaṭṭento(進みながら) devalokaṃ(天界へ) yāti(行く)。 tasmā(それゆえ) ‘‘taṃ devayāniyo maggo’’ti(「その天への道」と) vuttaṃ(述べられた)。 yena cātumahārājikāti(四天王世界へ) samīpe(近くに) ṭhitampi(座っていても) bhagavantaṃ(世尊を) apucchitvā(尋ねずに) dhammatāya(法によって) codito(促された) devatā(神々が) mahānubhāvāti(偉大な力を持つと) maññamāno(思いながら) upasaṅkami(近づいた)。 mayampi kho(私もまた) bhikkhu(比丘よ)、 na jānāmāti(知らない) buddhavisaye(仏陀の領域の) pañhaṃ(問いを) pucchitā(尋ねられた) devatā(神々が) na jānanti(知らない) , tenevamāhaṃsu(だから彼らはそう言った)。 atha kho(さて) so bhikkhu(その比丘は) ‘‘mama imaṃ pañhaṃ(私のこの問いを) na kathetuṃ(語ることは) na labbhā(許されない)、 sīghaṃ kathethā’’ti(すぐに語りなさい) tā(その) devatā(神々を) ajjhottharati(懇願する)、 punappunaṃ(繰り返し) pucchati(尋ねる)、 tā(彼らは) ‘‘ajjhottharati(懇願している) no ayaṃ bhikkhu(この比丘は)、 handa(さあ) naṃ(彼を) hatthato(手から) mocessāmā’’ti(解放しよう) cintetvā(考えて) ‘‘atthi kho(~がある) bhikkhu(比丘よ) cattāro mahārājāno’’tiādimāhaṃsu(四人の偉大な王がいる」などと言った)。 tattha(そこで) abhikkantatarāti(さらに美しく) atikkamma(超えて) kantatarā(さらに魅力的である)。 paṇītatarāti(さらに優れて) vaṇṇayasaissariyādīhi(美しさ、名声、権力などによって) uttamatarā(さらに優れている) etena(この) nayena(方法で) sabbavāresu(すべての場面で) attho(意味) veditabbo(知られるべきである)。
488. Dibbanti ettha pañcahi kāmaguṇehi samaṅgībhūtā hutvā vicaranti, kīḷanti, jotanti cāti devo, devaloko. Taṃ yanti upagacchanti etenāti devayāniyo. Vasaṃ vattentoti ettha vasavattanaṃ nāma yathicchitaṭṭhānagamanaṃ. Cattāro mahārājāno etesaṃ issarāti cātumahārājikā yā devatā maggaphalalābhino tā tamatthaṃ ekadesena jāneyyuṃ buddhavisayo panāyaṃ pañhoti cintetvā ‘‘na jānāmā’’ti āhaṃsu, tenāha **‘‘buddhavisaye’’**tiādi. Ajjhottharaṇaṃ nāmettha nippīḷananti āha **‘‘punappunaṃ pucchatī’’**ti. Abhikkantatarāti rūpasampattiyā ceva paññāpaṭibhānādiguṇehi ca amhe abhibhuyya paresaṃ kāmanīyatarā. Paṇītatarāti uḷāratarā, tenāha **‘‘uttamatarā’’**ti.
488. 天界(デヴァ)、天界(デーヴァローカ)とは、五つの愛欲(カーマグナ)を具備して、遊行し、戯れ、輝くことである。それ(五つの愛欲)に至る(=それによって近づく)から、天界(デーヴァヤーニヤ)という。支配する(ヴァサ)から、天界(ヴァサヴァッタナ)とは、意のままに所へ行くことである。四人の大王(マハーラージャ)がこれらの支配者(=主)であるから、四王天(チャーtumahārajā)の、聖道・聖果(マーガ・パーラ)を得た天女(デーヴァター)たちは、その意味を一部でも知るだろうか、(しかし)これは仏の領域(ブッダヴィシャヤ)であると思って、「知りません」と言った。それゆえ「仏の領域(ブッダヴィシャヤ)」と(言われた)。内側へ装う(アッジョッハラナ)とは、この(教え)を完全に押し付けること(ニッピーリーナ)ではない、ということである。それゆえ「繰り返し問う(プナプナンプッチャティー)」と(言われた)。極めて勝れている(アビッカインタタラー)とは、色(ルーパ)の福徳(サンパッティ)によっても、智慧(パンニャー)や弁舌(パティバーナ)などの徳によっても、私たちを凌駕して、より愛おしい(カーマニーヤタラー)ものである。より勝れている(パニーータタラー)とは、より尊い(ウラーラタラー)ものである。それゆえ「最も尊い(ウッタマタラー)」と(言われた)。
489. ‘‘Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu yena cattāro mahārājāno tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā cattāro mahārāje etadavoca – ‘kattha nu kho, āvuso, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti? Evaṃ vutte, kevaṭṭa, cattāro mahārājāno taṃ bhikkhuṃ etadavocuṃ – ‘mayampi kho, bhikkhu, na jānāma, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu, āpodhātu tejodhātu vāyodhātūti. Atthi kho, bhikkhu, tāvatiṃsā nāma devā amhehi abhikkantatarā ca paṇītatarā ca. Te kho etaṃ jāneyyuṃ, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti.
489. 「そこで、そのケヴァッタという比丘は、四大臣天のもとへ行き、行って、四大臣天にこう言った。「長老たちよ、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?」このように言われたので、ケヴァッタよ、四大臣天は、その比丘にこう言った。「比丘よ、私たちも、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか分かりません。比丘よ、私たちよりもはるかに超越した、すぐれた三十三天がおられます。彼らならば、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか知っているでしょう」
490. ‘‘Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu yena tāvatiṃsā devā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā tāvatiṃse deve etadavoca – ‘kattha nu kho, āvuso, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti? Evaṃ vutte, kevaṭṭa, tāvatiṃsā devā taṃ bhikkhuṃ etadavocuṃ – ‘mayampi kho, bhikkhu, na jānāma, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātūti. Atthi kho, bhikkhu, sakko nāma devānamindo amhehi abhikkantataro ca paṇītataro ca. So kho etaṃ jāneyya, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti.
490. 「そこで、そのケヴァッタという比丘は、三十三天のもとへ行き、行って、三十三天にこう言った。「長老たちよ、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?」このように言われたので、ケヴァッタよ、三十三天は、その比丘にこう言った。「比丘よ、私たちも、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか分かりません。比丘よ、私たちよりもはるかに超越した、すぐれた帝釈天がおられます。彼ならば、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか知っているでしょう」
491. ‘‘Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu yena sakko devānamindo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā sakkaṃ devānamindaṃ etadavoca – ‘kattha nu kho, āvuso, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti? Evaṃ vutte, kevaṭṭa, sakko devānamindo taṃ bhikkhuṃ etadavoca – ‘ahampi kho, bhikkhu, na jānāmi, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātūti. Atthi kho, bhikkhu, yāmā nāma devā…pe… suyāmo nāma devaputto… tusitā nāma devā… santussito nāma devaputto… nimmānaratī nāma devā … sunimmito nāma devaputto… paranimmitavasavattī nāma devā… vasavattī nāma devaputto amhehi abhikkantataro ca paṇītataro ca. So kho etaṃ jāneyya, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti.
491. 「そこで、そのケヴァッタという比丘は、帝釈天のもとへ行き、行って、帝釈天にこう言った。「長老たちよ、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?」このように言われたので、ケヴァッタよ、帝釈天は、その比丘にこう言った。「比丘よ、私でさえ、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか分かりません。比丘よ、私たちよりもはるかに超越した、すぐれた夜摩天、須夜摩天、兜率陀天、善足天、尼摩羅天、善妙天、他化自在天、自在天がおられます。彼らならば、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか知っているでしょう」
492. ‘‘Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu yena vasavattī devaputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā vasavattiṃ devaputtaṃ etadavoca – ‘kattha nu kho, āvuso, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti? Evaṃ vutte , kevaṭṭa, vasavattī devaputto taṃ bhikkhuṃ etadavoca – ‘ahampi kho, bhikkhu, na jānāmi yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātūti. Atthi kho, bhikkhu, brahmakāyikā nāma devā amhehi abhikkantatarā ca paṇītatarā ca. Te kho etaṃ jāneyyuṃ, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti.
492. 「そこで、そのケヴァッタという比丘は、他化自在天のもとへ行き、行って、他化自在天にこう言った。「長老たちよ、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?」このように言われたので、ケヴァッタよ、他化自在天は、その比丘にこう言った。「比丘よ、私でさえ、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか分かりません。比丘よ、私たちよりもはるかに超越した、すぐれた梵衆天がおられます。彼らならば、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか知っているでしょう」
493. ‘‘Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu tathārūpaṃ samādhiṃ samāpajji, yathāsamāhite citte brahmayāniyo maggo pāturahosi. Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu yena brahmakāyikā devā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā brahmakāyike deve etadavoca – ‘kattha nu kho, āvuso, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti? Evaṃ vutte, kevaṭṭa, brahmakāyikā devā taṃ bhikkhuṃ etadavocuṃ – ‘mayampi kho, bhikkhu, na jānāma, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātūti. Atthi kho, bhikkhu, brahmā mahābrahmā abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī issaro kattā nimmātā seṭṭho sajitā vasī pitā bhūtabhabyānaṃ amhehi abhikkantataro ca paṇītataro ca. So kho etaṃ jāneyya, yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’’ti.
493. 「そこで、そのケヴァッタという比丘は、そのような三昧に入り、その入った心をもって、梵衆天へ行く道が現れた。そこで、そのケヴァッタという比丘は、梵衆天へ行き、行って、梵衆天にこう言った。「長老たちよ、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?」このように言われたので、ケヴァッタよ、梵衆天は、その比丘にこう言った。「比丘よ、私たちも、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか分かりません。比丘よ、私たちよりもはるかに超越した、すぐれた大梵天がおられます。彼ならば、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか知っているでしょう」
‘‘‘Kahaṃ panāvuso, etarahi so mahābrahmā’ti? ‘Mayampi kho, bhikkhu, na jānāma, yattha vā brahmā yena vā brahmā yahiṃ vā brahmā; api ca, bhikkhu, yathā nimittā dissanti, āloko sañjāyati, obhāso pātubhavati, brahmā pātubhavissati, brahmuno hetaṃ pubbanimittaṃ pātubhāvāya, yadidaṃ āloko sañjāyati, obhāso pātubhavatī’ti. Atha kho so, kevaṭṭa, mahābrahmā nacirasseva pāturahosi .
「「長老よ、その大梵天は今どこにいるのですか?」「比丘よ、私たちも、梵天がどこにいるのか、どの梵天なのか、どこにいるのか知りません。しかし、比丘よ、兆候が見え、光が現れ、輝きが生じるとき、それは梵天が現れる前兆です。光が現れ、輝きが生じます」」そこで、ケヴァッタよ、その大梵天は、まもなく現れた。
491-493. Ayaṃ pana viseso – sakko kira devarājā cintesi ‘‘ayaṃ pañho buddhavisayo, na sakkā aññena vissajjituṃ, ayañca bhikkhu aggiṃ pahāya khajjopanakaṃ dhamanto viya, bheriṃ pahāya udaraṃ vādento viya ca, loke aggapuggalaṃ sammāsambuddhaṃ pahāya devatā pucchanto vicarati, pesemi naṃ satthusantika’’nti. Tato punadeva so cintesi ‘‘sudūrampi gantvā satthu santikeva nikkaṅkho bhavissati . Atthi ceva puggalo nāmesa, thokaṃ tāva āhiṇḍanto kilamatu pacchā jānissatī’’ti. Tato taṃ ‘‘ahampi kho’’tiādimāha. Brahmayāniyopi devayāniyasadisova. Devayāniyamaggoti vā brahmayāniyamaggoti vā dhammasetūti vā ekacittakkhaṇikaappanāti vā sanniṭṭhānikacetanāti vā mahaggatacittanti vā abhiññāñāṇanti vā sabbametaṃ iddhividhañāṇasseva nāmaṃ.
491-493. ayaṃ(この) pana(しかし) viseso(区別は) – sakko(サッカ) kira(~によると) devarājā(天王は) cintesi(考えた) ‘‘ayaṃ pañho(この問いは) buddhavisayo(仏陀の領域の)、 na sakkā(~できない) aññena(他の者によって) vissajjituṃ(答えられる)、 ayañca bhikkhu(そしてこの比丘は) aggiṃ(火を) pahāya(捨てて) khajjopanakaṃ(食べ物を) dhamanto(見ながら) viya(~のように)、 bheriṃ(太鼓を) pahāya(捨てて) udaraṃ(大きな音を) vādento(鳴らしながら) viya ca(そして~のように)、 loke(世界で) aggapuggalaṃ(最高の人物である) sammāsambuddhaṃ(正等覚者を) pahāya(捨てて) devatā(神々を) pucchanto(尋ねながら) vicarati(歩き回っている)、 pesemi(遣わそう) naṃ(彼を) satthusantika’’nti(仏陀のもとへ)。 tato(それから) punadeva(再び) so cintesi(彼は考えた) ‘‘sudūrampi(遠くまで) gantvā(行って) satthu santikeva(仏陀のもとでこそ) nikkaṅkho(疑いのない者) bhavissati(なるだろう)。 atthi(いる) ceva(そして) puggalo(人) nāmesa(~という名前の)、 thokaṃ(少し) tāva(まず) āhiṇḍanto(歩き回って) kilamatu(疲れるがいい) pacchā(後で) jānissatī’’ti(知るだろう)。 tato(それから) taṃ(彼に) ‘‘ahampi kho’’tiādimāha(「私もまた」などと言われた)。 brahmayāniyopi(梵天界への道も) devayāniyasadisova(天界への道に似ている)。 devayāniyamaggoti vā(天への道、または) brahmayāniyamaggoti vā(梵天界への道、または) dhammasetūti vā(法の橋、または) ekacittakkhaṇikaappanāti vā(一刹那の獲得、または) sanniṭṭhānikacetanāti vā(決定的な意志、または) mahaggatacittanti vā(広大な心、または) abhiññāñāṇanti vā(超知、または) sabbametaṃ(これらすべてが) iddhividhañāṇasseva(この種々の神通力のみの) nāmaṃ(名前である)。
494. ‘‘Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu yena so mahābrahmā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṃ mahābrahmānaṃ etadavoca – ‘kattha nu kho, āvuso, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’’ti? Evaṃ vutte, kevaṭṭa, so mahābrahmā taṃ bhikkhuṃ etadavoca – ‘ahamasmi, bhikkhu, brahmā mahābrahmā abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī issaro kattā nimmātā seṭṭho sajitā vasī pitā bhūtabhabyāna’nti.
494. 「そこで、そのケヴァッタという比丘は、その大梵天のもとへ行き、行って、その大梵天にこう言った。「長老たちよ、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?」このように言われたので、ケヴァッタよ、その大梵天は、その比丘にこう言った。「比丘よ、私は梵天であり、大梵天であり、超越者であり、無敵者であり、すべてを見通す者であり、支配者であり、創造主であり、造物主であり、最高の者であり、成就者であり、自在者であり、父であり、存在の創造者である」
‘‘Dutiyampi kho so, kevaṭṭa, bhikkhu taṃ mahābrahmānaṃ etadavoca – ‘na khohaṃ taṃ, āvuso, evaṃ pucchāmi – ‘‘tvamasi brahmā mahābrahmā abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī issaro kattā nimmātā seṭṭho sajitā vasī pitā bhūtabhabyāna’’nti. Evañca kho ahaṃ taṃ, āvuso, pucchāmi – ‘‘kattha nu kho, āvuso, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’’’ti?
「そこで、ケヴァッタという比丘は、その大梵天に再びこう言った。「長老よ、私はあなたに、あなたは梵天であり、大梵天であり、超越者であり、無敵者であり、すべてを見通す者であり、支配者であり、創造主であり、造物主であり、最高の者であり、成就者であり、自在者であり、父であり、存在の創造者である、とは尋ねていません。長老よ、私はあなたに、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?と尋ねているのです」
‘‘Dutiyampi kho so, kevaṭṭa, mahābrahmā taṃ bhikkhuṃ etadavoca – ‘ahamasmi, bhikkhu, brahmā mahābrahmā abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī issaro kattā nimmātā seṭṭho sajitā vasī pitā bhūtabhabyāna’nti. Tatiyampi kho so, kevaṭṭa, bhikkhu taṃ mahābrahmānaṃ etadavoca – ‘na khohaṃ taṃ, āvuso, evaṃ pucchāmi – ‘‘tvamasi brahmā mahābrahmā abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī issaro kattā nimmātā seṭṭho sajitā vasī pitā bhūtabhabyāna’’nti. Evañca kho ahaṃ taṃ, āvuso, pucchāmi – ‘‘kattha nu kho, āvuso, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’’’ti?
「そこで、ケヴァッタという大梵天は、その比丘に再びこう言った。「比丘よ、私は梵天であり、大梵天であり、超越者であり、無敵者であり、すべてを見通す者であり、支配者であり、創造主であり、造物主であり、最高の者であり、成就者であり、自在者であり、父であり、存在の創造者である」そこで、ケヴァッタという比丘は、その大梵天に三度目にこう言った。「長老よ、私はあなたに、あなたは梵天であり、大梵天であり、超越者であり、無敵者であり、すべてを見通す者であり、支配者であり、創造主であり、造物主であり、最高の者であり、成就者であり、自在者であり、父であり、存在の創造者である、とは尋ねていません。長老よ、私はあなたに、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?と尋ねているのです」
494. Pubbanimittanti āgamanapubbabhāge nimittaṃ sūriyassa udayato aruṇuggaṃ viya. Tasmā idāneva brahmā āgamissati, evaṃ mayaṃ jānāmāti dīpayiṃsu. Pāturahosīti pākaṭo ahosi. Atha kho so brahmā tena bhikkhunā puṭṭho attano avisayabhāvaṃ ñatvā sacāhaṃ ‘‘na jānāmī’’ti vakkhāmi, ime maṃ paribhavissanti, atha jānanto viya yaṃ kiñci kathessāmi, ayaṃ me bhikkhu veyyākaraṇena anāraddhacitto vādaṃ āropessati. ‘‘Ahamasmi bhikkhu brahmā’’tiādīni pana me bhaṇantassa na koci vacanaṃ saddahissati. Yaṃnūnāhaṃ vikkhepaṃ katvā imaṃ bhikkhuṃ satthusantikaṃyeva peseyyanti cintetvā ‘‘ahamasmi bhikkhu brahmā’’tiādimāha.
494. pubbanimittanti(前兆とは) āgamanapubbabhāge(来る前の段階で) nimittaṃ(兆候) sūriyassa(太陽の) udayato(昇ることによって) aruṇuggaṃ(暁光) viya(~のように)。 tasmā(それゆえ) idāneva(今まさに) brahmā(梵天が) āgamissati(来るだろう)、 evaṃ(このように) mayaṃ(私たちは) jānāmāti(知る) dīpayiṃsu(示した)。 pāturahosīti(現れた) pākaṭo(現れた) ahosi(なった)。 atha kho(さて) so brahmā(その梵天は) tena bhikkhunā(その比丘によって) puṭṭho(尋ねられて) attano(自分の) avisayabhāvaṃ(領域外であることを) ñatvā(知って) sacāhaṃ(もし私が) ‘‘na jānāmī’’ti(「知らない」と) vakkhāmi(言えば)、 ime(彼らは) maṃ(私を) paribhavissanti(軽蔑するだろう)、 atha(しかし) jānanto viya(知っているかのように) yaṃ kiñci(何でも) kathessāmi(言えば)、 ayaṃ me bhikkhu(この比丘は) veyyākaraṇena(論証によって) anāraddhacitto(意欲のない心で) vādaṃ(議論を) āropessati(開始するだろう)。 ‘‘aham asmi bhikkhu brahmā’’tiādīni(「私は比丘であり、梵天である」など) pana(しかし) me(私の) bhaṇantassa(言うことに対して) na koci(誰も) vacanaṃ(言葉を) saddahissati(信じないだろう)。 yaṃnūnāhaṃ(私が~すればどうだろうか) vikkhepaṃ(混乱させて) katvā(なして) imaṃ bhikkhuṃ(この比丘を) satthusantikaṃyeva(仏陀のもとへこそ) peseyyanti(遣わそう) cintetvā(考えて) ‘‘ahamasmi bhikkhu brahmā’’tiādimāha(「私は比丘であり、梵天である」などと言った)。
494. Āgamanapubbabhāge nimittanti brahmuno āgamanassa pubbabhāge uppajjananimittaṃ. Pāturahosīti āvi bhavi. Pākaṭo ahosīti pakāso ahosi.
494. 到来の前兆(アーガマナ・プッババーゲ・ニミッタ)とは、梵天(ブラフマー)の到来の前兆(=到来の前に生じる兆候)である。現れた(パートナーホーシーティ)とは、現れた(アーヴィ・バヴィ)ということである。現れた(パートナーホーシーティ)とは、現れた(パークーショ・ホーシーティ)ということである。
495. ‘‘Atha kho so, kevaṭṭa, mahābrahmā taṃ bhikkhuṃ bāhāyaṃ gahetvā ekamantaṃ apanetvā taṃ bhikkhuṃ etadavoca – ‘ime kho maṃ, bhikkhu, brahmakāyikā devā evaṃ jānanti, ‘‘natthi kiñci brahmuno aññātaṃ, natthi kiñci brahmuno adiṭṭhaṃ, natthi kiñci brahmuno aviditaṃ, natthi kiñci brahmuno asacchikata’’nti. Tasmāhaṃ tesaṃ sammukhā na byākāsiṃ. Ahampi kho, bhikkhu, na jānāmi yatthime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātūti. Tasmātiha, bhikkhu, tuyhevetaṃ dukkaṭaṃ, tuyhevetaṃ aparaddhaṃ, yaṃ tvaṃ taṃ bhagavantaṃ atidhāvitvā bahiddhā pariyeṭṭhiṃ āpajjasi imassa pañhassa veyyākaraṇāya. Gaccha tvaṃ, bhikkhu, tameva bhagavantaṃ upasaṅkamitvā imaṃ pañhaṃ puccha, yathā ca te bhagavā byākaroti, tathā naṃ dhāreyyāsī’ti.
495. 「そこで、ケヴァッタよ、その大梵天は、その比丘を腕に抱き、脇へ連れて行き、その比丘にこう言った。「比丘よ、梵衆天たちは私をこのように知っています。「梵天には知られないものはない、見られないものはない、理解されないものはない、悟られないものはない」と。だから私は彼らの前で答えなかった。比丘よ、私でさえ、地、水、火、風の四大元素がどこで完全に消滅するのか分かりません。だから、比丘よ、これはあなたの過失であり、あなたの罪です。なぜなら、あなたはあの世尊を飛び越えて、この問いの答えを外で探し求めたからです。比丘よ、行きなさい、あの世尊のもとへ行き、この問いを尋ねなさい。そして、世尊がどのように答えるか、そのまま心に留めなさい」
496. ‘‘Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu – seyyathāpi nāma balavā puriso samiñjitaṃ vā bāhaṃ pasāreyya, pasāritaṃ vā bāhaṃ samiñjeyya evameva brahmaloke antarahito mama purato pāturahosi. Atha kho so, kevaṭṭa, bhikkhu maṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi, ekamantaṃ nisinno kho, kevaṭṭa, so bhikkhu maṃ etadavoca – ‘kattha nu kho, bhante, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti?
496. 「そこで、ケヴァッタよ、その比丘は、まるで力のある人が曲がった腕を伸ばしたり、伸ばした腕を曲げたりするように、梵天界から姿を消して、私の前に現れた。そこで、ケヴァッタよ、その比丘は私に敬礼して、片側に座り、片側に座って、ケヴァッタよ、その比丘は私にこう言った。「尊師よ、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?」
495-496. Ekamantaṃ apanetvāti kasmā evamakāsi? Kuhakattā. Bahiddhā pariyeṭṭhinti telatthiko vālikaṃ nippīḷiyamāno viya yāva brahmalokā bahiddhā pariyesanaṃ āpajjati.
495-496. ekamantaṃ(一方へ) apanetvāti(遠ざけたのは) kasmā(なぜ) evamakāsi(そうしたのか)? kuhakattā(偽善者だから)。 bahiddhā pariyeṭṭhinti(外側で探求するとは) telatthiko(油を求める者が) vālikaṃ(砂) nippīḷiyamāno viya(絞るように) yāva brahmalokā(梵天界まで) bahiddhā(外側で) pariyesanaṃ(探求) āpajjati(受ける)。
Tīradassisakuṇupamā 岸を見る鳥のたとえ
497. ‘‘Evaṃ vutte, ahaṃ, kevaṭṭa, taṃ bhikkhuṃ etadavocaṃ – ‘bhūtapubbaṃ, bhikkhu, sāmuddikā vāṇijā tīradassiṃ sakuṇaṃ gahetvā nāvāya samuddaṃ ajjhogāhanti. Te atīradakkhiniyā nāvāya tīradassiṃ sakuṇaṃ muñcanti. So gacchateva puratthimaṃ disaṃ, gacchati dakkhiṇaṃ disaṃ, gacchati pacchimaṃ disaṃ, gacchati uttaraṃ disaṃ, gacchati uddhaṃ disaṃ, gacchati anudisaṃ. Sace so samantā tīraṃ passati, tathāgatakova tathāpakkantova (syā.) hoti. Sace pana so samantā tīraṃ na passati, tameva nāvaṃ paccāgacchati. Evameva kho tvaṃ, bhikkhu, yato yāva brahmalokā pariyesamāno imassa pañhassa veyyākaraṇaṃ nājjhagā, atha mamaññeva santike paccāgato. Na kho eso, bhikkhu, pañho evaṃ pucchitabbo – ‘kattha nu kho, bhante, ime cattāro mahābhūtā aparisesā nirujjhanti, seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātū’ti?
497. 「このように言われたので、ケヴァッタよ、私はその比丘にこう言った。「比丘よ、かつて、海の商人が岸を見る鳥を船に乗せて海へ行ったことがある。彼らは岸が見えるところで鳥を放した。鳥は東へ行き、南へ行き、西へ行き、北へ行き、上へ行き、あらゆる方角へ行った。もし鳥が岸を見たなら、その鳥は帰ってきただろう。しかし、鳥が岸を見なかったなら、その鳥は船へ帰ってきた。それと同じように、比丘よ、あなたも、梵天界まで探してもこの問いの答えを見つけられなかったので、私のところに帰ってきたのだ。比丘よ、この問いは、地、水、火、風の四大元素はどこで完全に消滅するのですか?と尋ねるべきものではない。
497. Sakuṇanti kākaṃ vā kulalaṃ vā. Na kho eso, bhikkhu, pañho evaṃ pucchitabboti idaṃ bhagavā yasmā padesenesa pañho pucchitabbo, ayañca kho bhikkhu anupādinnakepi gahetvā nippadesato pucchati, tasmā paṭisedheti. Āciṇṇaṃ kiretaṃ buddhānaṃ, pucchāmūḷhassa janassa pucchāya dosaṃ dassetvā pucchaṃ sikkhāpetvā pucchāvissajjanaṃ. Kasmā? Pucchituṃ ajānitvā paripucchanto duviññāpayo hoti. Pañhaṃ sikkhāpento pana ‘‘kattha āpo cā’’tiādimāha.
497. sakuṇanti(鳥とは) kākaṃ(カラス) vā(または) kulalaṃ(カッコウ) vā(または)。 na kho eso(そうではない) bhikkhu(比丘よ)、 pañho(問いは) evaṃ(このように) pucchitabboti(尋ねられるべきである) idaṃ(これは) bhagavā(世尊が) yasmā(なぜなら) padesenesa(箇所によって) pañho(問いは) pucchitabbo(尋ねられるべきであり)、 ayañca kho(そしてこの) bhikkhu(比丘は) anupādinnakepi(執着していないものでさえ) gahetvā(取って) nippadesato(具体的に) pucchati(尋ねる)、 tasmā(それゆえ) paṭisedheti(否定される)。 āciṇṇaṃ(常であった) kiretaṃ(~によると) buddhānaṃ(仏陀たちの)、 pucchāmūḷhassa(尋ねることを知らない) janassa(人々に) pucchāya(尋ね方について) dosaṃ(欠点を) dassetvā(示して) pucchaṃ(尋ね方を) sikkhāpetvā(教えて) pucchāvissajjanaṃ(問いの答え)。 kasmā(なぜか)? pucchituṃ(尋ねることを) ajānitvā(知らずに) paripucchanto(詳しく尋ねる) duviññāpayo(理解しにくい) hoti(なる)。 pañhaṃ(問いを) sikkhāpento(教える) pana(しかし) ‘‘kattha āpo cā’’tiādimāha(「水はどこにあるのか」などと述べられた)。
497. Padesenāti ekadesena, upādinnakavasena, sattasantānapariyāpannenāti attho. Anupādinnakepīti anindriyabaddhepi. Nippadesato anavasesato. Pucchāmūḷhassāti pucchituṃ ajānantassa. Pucchāya dosaṃ dassetvāti tena katapucchāya pucchitākāre dosaṃ vibhāvetvā. Yasmā vissajjanaṃ nāma pucchānurūpaṃ pucchāsabhāgena vissajjetabbato, na ca tathāgatā virajjhitvā katapucchānurūpaṃ vissajjenti, atthasabhāgatāya ca vissajjanassa pucchakā tadatthaṃ anavabujjhantā sammuyhanti, tasmā pucchāya sikkhāpanaṃ buddhāciṇṇaṃ, tenāha **‘‘pucchaṃ sikkhāpetvā’’**tiādi.
497. 部分的に(パデーセーナ)とは、一部から、所有された(ウパーディンナカ)のゆえに、衆生(サッタ)の相続(サンターナ)に含まれる、という意味である。所有されていないもの(アヌパーディンナケーピ)とは、感覚器官(インドリヤ)によって結びつけられていないもの(アニンンドリヤ・バッダヘーピ)にも、である。完全に(ニッパデーサトー)とは、残らず(アナヴァセーサトー)である。問うべき根本(プッチャー・ムーラッサ)とは、問うことを知らない者(プッチトゥン・アジャーナンダッサ)のことである。問いによって(プッチャーヤ)誤り(ドーサ)を示す(ドーサṃ ダッセーティ)とは、その問うことによって、問う様子の誤り(プッチターカームレー・ドーサṃ)を詳しく説明して、ということである。なぜなら、返答(ヴィッサッジャナṃ)とは、問うことに応じた(プッチャーヌルーパーṃ)、問う性質(プッチャーサバーゲナ)に従って返答されるべきもの(ヴィッサッジェッタッバトー)である。しかし、如来(タタガーター)は、執着(ヴィラジトヴァー)して、問うことに応じた(カッタプッチャーヌルーパーṃ)返答をしない。意味の性質(アッタサバーガターヤ)によって、返答する者(ヴィッサッジャンナッサ)は、その意味を理解しない(アナヴァブジュジャンター)ため、迷う(サムムヤンティ)。それゆえ、問いによって教える(プッチャーヤ・シッコパーナṃ)ことは仏(ブッダ)の行い(アチンナṃ)である。それゆえ「問いを教えて(プッチャー・シッコパーテヴァー)」と(言われた)。
498. ‘‘Evañca kho eso, bhikkhu, pañho pucchitabbo –
498. 「この問いは、このように尋ねられるべきである。
‘Kattha āpo ca pathavī, tejo vāyo na gādhati;
「水も地も、火も風も、どこに根拠を持たないのか。
Kattha dīghañca rassañca, aṇuṃ thūlaṃ subhāsubhaṃ;
「どこに、長短、微細、粗大、善悪があるのか。
Kattha nāmañca rūpañca, asesaṃ uparujjhatī’ti.
「どこに、名と形が、すべて完全に消滅するのか。」
498. Tattha na gādhatīti na patiṭṭhāti, ime cattāro mahābhūtā kiṃ āgamma appatiṭṭhā bhavantīti attho. Upādinnaṃyeva sandhāya pucchati. Dīghañca rassañcāti saṇṭhānavasena upādārūpaṃ vuttaṃ. Aṇuṃ thūlanti khuddakaṃ vā mahantaṃ vā, imināpi upādārūpe vaṇṇamattameva kathitaṃ. Subhāsubhanti subhañca asubhañca upādārūpameva kathitaṃ. Kiṃ pana upādārūpaṃ subhanti asubhanti atthi? Natthi. Iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ paneva kathitaṃ. Nāmañca rūpañcāti nāmañca dīghādibhedaṃ rūpañca. Uparujjhatīti nirujjhati, kiṃ āgamma asesametaṃ nappavattatīti.
498. tattha(そこで) na gādhatīti(沈まない) na patiṭṭhāti(立たない)、 ime(これら) cattāro(四つの) mahābhūtā(四大要素は) kiṃ(何が) āgamma(原因となって) appatiṭṭhā(立たない) bhavantiīti(のか) attho(意味である)。 upādinnaṃyeva(執着されたもののみ) sandhāya(考慮して) pucchati(尋ねる)。 dīghañca rassañcāti(長いものと短いもの) saṇṭhānavasena(形によって) upādārūpaṃ(執着された形) vuttaṃ(述べられた)。 aṇuṃ thūlanti(微細なものと粗大なもの) khuddakaṃ vā(小さいものか) mahantaṃ vā(大きいものか)、 imināpi(これによっても) upādārūpe(執着された形において) vaṇṇamattameva(色合いのみ) kathitaṃ(述べられた)。 subhāsubhanti(美しいものと醜いもの) subhañca(美しいものと) asubhañca(醜いもの) upādārūpameva(執着された形のみ) kathitaṃ(述べられた)。 kiṃ pana(しかし) upādārūpaṃ(執着された形は) subhanti(美しいのか) asubhanti(醜いのか) atthi(あるのか)? natthi(ない)。 iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ(好ましいものと好ましくないもの) paneva(それのみ) kathitaṃ(述べられた)。 nāmañca rūpañcāti(名と形とは) nāmañca(名と) dīghādibhedaṃ(長いなどの区別) rūpañca(形と)。 uparujjhatīti(消滅するとは) nirujjhati(消滅する)、 kiṃ āgamma(何が原因となって) asesametaṃ(すべて) nappavattatīti(活動しないのか)。
Evaṃ pucchitabbaṃ siyāti pucchaṃ dassetvā idāni vissajjanaṃ dassento tatra veyyākaraṇaṃ bhavatīti vatvā – ‘‘viññāṇa’’ntiādimāha.
evaṃ(このように) pucchitabbaṃ(尋ねられるべきである) siyāti(~だろうか) pucchaṃ(尋ね方を) dassetvā(示して) idāni(今) vissajjanaṃ(答えを) dassento(示しながら) tatra(そこで) veyyākaraṇaṃ(解説) bhavatīti(ある) vatvā(言って) – ‘‘viññāṇa’’ntiādimāha(「識」などと述べられた)。
498. Appatiṭṭhāti appaccayā, sabbaso samucchinnakāraṇāti attho. Upādinnaṃ yevāti indriyabaddhameva. Yasmā ekadisābhimukhaṃ santānavasena saṇṭhite rūpappabandhe dīghasamaññā taṃ upādāya tato appake rassasamaññā tadubhayañca visesato rūpaggahaṇamukhena gayhati, tasmā āha **‘‘dīghañca rassañcāti saṇṭhānavasena upādārūpaṃ vutta’’**nti. Appaparimāṇe rūpasaṅghāte aṇusamaññā, taṃ upādāya tato mahati thūlasamaññā. Idampi dvayaṃ visesato rūpaggahaṇamukhena gayhati, tenāha **‘‘imināpī’’**tiādi. Pi-saddena cettha ‘‘saṇṭhānavasena upādārūpaṃ vutta’’nti etthāpi vaṇṇamattameva kathitanti imamatthaṃ samuccinatīti vadanti. Subhanti sundaraṃ, iṭṭhanti attho. Asubhanti asundaraṃ, aniṭṭhanti vuttaṃ hoti. Tenevāha **‘‘iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ panevaṃ kathita’’**nti. Dīghaṃ rassaṃ, aṇuṃ thūlaṃ, subhāsubhanti tīsu ṭhānesu upādārūpasseva gahaṇaṃ, bhūtarūpānaṃ visuṃ gahitattā. Nāmanti vedanādikkhandhacatukkaṃ tañhi ārammaṇābhimukhaṃ namanato, nāmakaraṇato ca ‘‘nāma’’nti vuccati. Heṭṭhā ‘‘dīghaṃ rassa’’ntiādinā vuttameva idha ruppanaṭṭhena ‘‘rūpa’’nti gahitanti āha **‘‘dīghādibhedaṃ rūpañcā’’**ti. Dīghādīti ca ādi-saddena āpādīnañca saṅgaho daṭṭhabbo. Yasmā vā dīghādisamaññā na rūpāyatanavatthukāva, atha kho bhūtarūpavatthukāpi. Tathā hi saṇṭhānaṃ phusanamukhenapi gayhati, tasmā dīgharassādiggahaṇena bhūtarūpampi gayhatevāti ‘‘dīghādibhedaṃ rūpa’’micceva vuttaṃ. Kiṃ āgammāti kiṃ adhigantvā kissa adhigamahetu. **‘‘Uparujjhatī’’**ti idaṃ anuppādanirodhaṃ sandhāya vuttaṃ, na khaṇanirodhanti āha **‘‘asesametaṃ nappavattatī’’**ti.
498. 支えがない(アッパティッター)とは、基盤がない(アッパッチャヤー)、すべての原因(サッバソー・サムッシンナ・カームラ)が絶たれた、という意味である。所有された(ウパーディンナṃ)だけで、とは、感覚器官(インドリヤ)によって結びつけられたもの(インドリヤ・バッダメーヴァ)だけである。なぜなら、一方向に向かう相続(エーカディサービムクハṃ・サンターナヴァセーナ・サンティテー・ルーパッパバンデー・ディーガサマンニャー・タṃ・ウパーダーヤ・タトー・アパッケ・ラッササマンニャー・タドゥバヤンチャ・ヴィセーサトー・ルーパッガハナームクヘナ(P, 1.0512)掴まれる(ガヤハティ)。それゆえ「長く(ディーダンチャ)短く(ラッサンチャ)と、形状(サンターナ)によって所有された形(ウパーダー・ルーパṃ)が説かれた」と(言われた)。わずかに(アッパパディマーネー・ルーパサンガーテ・アヌサマンニャー)の形(ルーパ)の集まり(サンガーテ)に、原子(アヌ)という名称(サマンニャー)がある。それによって、それよりも大きい(タトー・マハティ)巨いな(トゥーラサマンニャー)という名称(サマンニャー)がある。これも(イダムピ)二つ(ドゥヴァヤṃ)は、特に形(ルーパッガハナ)をもって掴まれる(ガヤハティ)。それゆえ「これもまた(イミナーピ)」と(言われた)。「ピ(pi)」という音(サデーナ)は、ここで「形状(サンターナ)によって所有された形(ウパーダー・ルーパṃ)が説かれた」ということに、単に装飾(ヴァンナマッタメーヴァ)が語られた、という意味を、この(イマṃ)意味に、含める(サムチンナティ)と、人々は言う。美しい(スバンティ)とは、美しい(スンダラṃ)、好ましい(イッタンティ)という意味である。美しくない(アスバンティ)とは、美しくない(アスンダラṃ)、好ましくない(アニッタンティ)ということである。それゆえ「好ましい(イッッターニッッターランマナンティ)は、このように語られた」と(言われた)。長い(ディーガṃ)、短い(ラッサン)、原子(アヌṃ)、巨いな(トゥーラン)、美しい(スバー)、美しくない(アスバン)とは、三つの場所(ティース ṭhāネーサ)で、所有された形(ウパーダー・ルーパッセーヴァ)が掴まれる(ガハナṃ)のであって、実在の形(ブータルーパーナンṃ)は、別途(ヴィスィン)掴まれる(ガヒタットター)。名(ナーマ)とは、感覚(ヴェーダナー)など四つの集合体(ディクカンドチャトゥッカṃ)のことである。それは、対象(アーラマナ)に向かって、屈すること(ナマナトー)、名づけられる(ナーマカラーナトー)から、「名(ナーマ)」と呼ばれる。下(ヘッター)で「長い(ディーガン)短い(ラッサン)」と(説かれた)ように、ここで「形(ルーパ)」として掴まれる(ガヒタントティ)と(言われた)から、**「長く(ディーガーディベーダン)形(ルーパンチャ)」**と(言われた)。「ディーガーディ(dīghādi)」という言葉の「アーディ(ādi)」という音(サデーナ)は、その他のもの(アーパーディーナンチャ・サンガホー)をも含めると(ダッタッボ)見なされるべきである。なぜなら、長く短いなどの名称(ディーガーディサマンニャー)は、感覚器官(ルーパーーヤタナ)の対象(ヴァッタカーヴァ)だけではなく、実在の形(ブータルーパ)の対象(ヴァッタカーピ)でもあるからである。また、形状(サンターナ)は、触れること(プサナムクヘナピ)によっても掴まれる(ガヤハティ)。それゆえ、長い短いなどの把握(ディーガラッサディッガハネーナ)は、実在の形(ブータルーパンプイ)をも掴む(ガヤハテヴァー)のである。それゆえ「長いなどの(ディーガーディベーダン)形(ルーパṃ)」とだけ(イチェーヴァ)言われた。何によって(キン・アーガマーティ)とは、何を取得して(キサṃ・アディガンタンタ・ヘトゥ)? **「消滅する(ウパッルジャッティ)」**とは、これは、生じないことによる消滅(アヌッパーダ・ニローダン)を指して(サンダンハーヤ)言われたのであって、瞬間の消滅(クハーナ・ニローダンティ)ではない。それゆえ「すべて(アセーサムエタン)消滅しない(ナッパヴァッタティ)」と(言われた)。
499. ‘‘Tatra veyyākaraṇaṃ bhavati –
499. 「その答えは、こうである。
‘Viññāṇaṃ anidassanaṃ, anantaṃ sabbatopabhaṃ;
「認識は、目印がなく、無限で、すべての光に満ちている。
Ettha āpo ca pathavī, tejo vāyo na gādhati.
「ここに、水も地も、火も風も、根拠を持たない。
Ettha dīghañca rassañca, aṇuṃ thūlaṃ subhāsubhaṃ;
「ここに、長短、微細、粗大、善悪がある。
Ettha nāmañca rūpañca, asesaṃ uparujjhati;
「ここに、名と形が、すべて完全に消滅する。
Viññāṇassa nirodhena, etthetaṃ uparujjhatī’ti.
「認識の消滅によって、ここにすべてが消滅するのである。」
499. Tattha viññātabbanti viññāṇaṃ nibbānassetaṃ nāmaṃ, tadetaṃ nidassanābhāvato anidassanaṃ. Uppādanto vā vayanto vā ṭhitassa aññathattanto vā etassa natthīti anantaṃ. Pabhanti panetaṃ kira titthassa nāmaṃ, tañhi papanti etthāti papaṃ, pakārassa pana bhakāro kato. Sabbato pabhamassāti sabbatopabhaṃ. Nibbānassa kira yathā mahāsamuddassa yato yato otaritukāmā honti, taṃ tadeva titthaṃ, atitthaṃ nāma natthi. Evameva aṭṭhatiṃsāya kammaṭṭhānesu yena yena mukhena nibbānaṃ otaritukāmā honti, taṃ tadeva titthaṃ, nibbānassa atitthaṃ nāma natthi. Tena vuttaṃ ‘‘sabbatopabha’’nti. Ettha āpo cāti ettha nibbāne idaṃ nibbānaṃ āgamma sabbametaṃ āpotiādinā nayena vuttaṃ upādinnaka dhammajātaṃ nirujjhati, appavattaṃ hotīti.
499. tattha(そこで) viññātabbanti(知られるべきものとは) viññāṇaṃ(識) nibbānassetaṃ(涅槃の) nāmaṃ(名前)、 tadetaṃ(それは) nidassanābhāvato(指示の欠如によって) anidassanaṃ(指示されない)。 uppādanto(生じること) vā(または) vayanto(滅すること) vā(または) ṭhitassa(保持されること) aññathattanto vā(または変化すること) etassa(それの) natthīti(ない) anantaṃ(無限)。 pabhanti(現れる) panetaṃ(それは) kira(~によると) titthassa(岸の) nāmaṃ(名前)、 tañhi(それは) papanti(現れる) etthāti(ここで) papaṃ(パパ)、 pakārassa(様式の) pana(しかし) bhakāro(「パ」の音) kato(なされた)。 sabbato pabhamassāti(すべてのものに現れる) sabbatopabhaṃ(すべてのものに輝く)。 nibbānassa(涅槃の) kira(~によると) yathā(~のように) mahāsamuddassa(大海の) yato yato(どこからでも) otāritukāmā(入りたいと願う) honti(ならば)、 taṃ tadeva(まさにそれ) titthaṃ(岸である)、 atitthaṃ(岸でない場所) nāma(~という名前の) natthi(ない)。 evamameva(同様に) aṭṭhatiṃsāya(三十八の) kammaṭṭhānesu(対象において) yena yena(どの) mukhena(方法で) nibbānaṃ(涅槃へ) otāritukāmā(入りたいと願う) honti(ならば)、 taṃ tadeva(まさにそれ) titthaṃ(岸である)、 nibbānassa(涅槃の) atitthaṃ(岸でない場所) nāma(~という名前の) natthi(ない)。 tena(それゆえ) vuttaṃ(述べられた) ‘‘sabbatopabha’’nti(「すべてのものに輝く」と)。 ettha(ここで) āpo cāti(水とは) ettha(ここで) nibbāne(涅槃において) idaṃ(これは) nibbānaṃ(涅槃を) āgamma(原因として) sabbametaṃ(これらすべてが) āpotiādinā(「到達する」などの) nayena(方法で) vuttaṃ(述べられた) upādinnaka(執着された) dhammajātaṃ(法) nirujjhati(消滅する)、 appavattaṃ(活動しない) hotīti(なる)。
Idānissa nirujjhanūpāyaṃ dassento ‘‘viññāṇassa nirodhena etthetaṃ uparujjhatī’’ti āha. Tattha viññāṇanti carimakaviññāṇampi abhisaṅkhāraviññāṇampi , carimakaviññāṇassāpi hi nirodhena etthetaṃ uparujjhati. Vijjhātadīpasikhā viya apaṇṇattikabhāvaṃ yāti. Abhisaṅkhāraviññāṇassāpi anuppādanirodhena anuppādavasena uparujjhati. Yathāha ‘‘sotāpattimaggañāṇena abhisaṅkhāraviññāṇassa nirodhena ṭhapetvā sattabhave anamatagge saṃsāre ye uppajjeyyuṃ nāmañca rūpañca etthete nirujjhantī’’ti sabbaṃ cūḷaniddese vuttanayeneva veditabbaṃ. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.
idānissa(今) nirujjhanūpāyaṃ(消滅する方法を) dassento(示しながら) ‘‘viññāṇassa nirodhena(識の消滅によって) etthetaṃ(これは) uparujjhatī’’ti(消滅する) āha(言った)。 tattha(そこで) viññāṇanti(識とは) carimakaviññāṇampi(最後の識も) abhisaṅkhāraviññāṇampi (構築の識も)、 carimakaviññāṇassāpi(最後の識でさえ) hi(確かに) nirodhena(消滅によって) etthetaṃ(これは) uparujjhati(消滅する)。 vijjhātadīpasikhā(消えゆく灯火の炎) viya(~のように) apaṇṇattikabhāvaṃ(非顕現の状態) yāti(なる)。 abhisaṅkhāraviññāṇassāpi(構築の識でさえ) anuppādanirodhena(生じないことによる消滅によって) anuppāda(生じないこと) vasena(ゆえに) uparujjhati(消滅する)。 yathāha(~のように述べられている) ‘‘sotāpattimaggañāṇena(預流向智によって) abhisaṅkhāraviññāṇassa(構築の識の) nirodhena(消滅によって) ṭhapetvā(除いて) sattabhave(七つの存在) anamatagge(無始の) saṃsāre(輪廻において) ye(これらが) uppajjeyyuṃ(生じうる) nāmañca rūpañca(名と形と) etthete(これらは) nirujjhantī’’ti(消滅する) sabbaṃ(すべて) cūḷaniddese(小ニッデーサに) vuttanayeneva(説かれた通りに) veditabbaṃ(理解されるべきである)。 sesaṃ(残りは) sabbattha(すべてにおいて) uttānamevāti(説かれた通りである)。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
このように、 sumaṅgalavilāsinī(スマングルヴィラシニー)の dīghanikāyaṭṭhakathā(長部註釈)において
Kevaṭṭasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
kevaṭṭasuttavaṇṇanā(ケヴァッタ経の解説) niṭṭhitā(完了)。
499. Viññātabbanti visiṭṭhena ñātabbaṃ, ñāṇuttamena ariyamaggañāṇena paccakkhato jānitabbanti attho, tenāha **‘‘nibbānassetaṃ nāma’’**nti. Nidissatīti nidassanaṃ, cakkhuviññeyyaṃ. Na nidassanaṃ anidassanaṃ, acakkhuviññeyyanti etamatthaṃ vadanti. Nidassanaṃ vā upamā, taṃ etassa natthīti anidassanaṃ. Na hi nibbānassa niccassa ekassa accantasantapaṇītasabhāvassa sadisaṃ nidassanaṃ kutoci labbhatīti. Yaṃ ahutvā sambhoti, hutvā paṭiveti taṃ saṅkhataṃ udayavayantehi saantaṃ, asaṅkhatassa pana nibbānassa niccassa te ubhopi antā na santi, tato eva navabhāvāpagamasaṅkhāto jarantopi tassa natthīti āha **‘‘uppādanto…pe… ananta’’**nti. ‘‘Titthassa nāma’’nti vatvā tattha nibbacanaṃ dassetuṃ **‘‘papanti etthāti papa’’**nti vuttaṃ. Ettha hi papanti pānatitthaṃ. Bha-kāro kato niruttinayena. Visuddhaṭṭhena vā sabbatopabhaṃ, kenaci anupakkiliṭṭhatāya samantato pabhassaranti attho . Yena nibbānaṃ adhigataṃ, taṃ santatipariyāpannānaṃyeva idha anuppādanirodho adhippetoti vuttaṃ **‘‘upādinnakadhammajātaṃ nirujjhati appavattaṃ hotī’’**ti.
499. 認識されるべきもの(ヴィニャータッバンティ)とは、特別な(ヴィシッテーナ)認識されるべきもの(ニャータッバン)、最も優れた智慧(ニャーナウッタメーナ)である聖道(アッリヤマッガ)の智慧(ニャーネーナ)によって、直接(パチャッカト)知る(ジャーニート)という意味である。それゆえ「これは涅槃(ニッバーナ)の名(ナーマ)」と(言われた)。示される(ニディッサティーティ)とは、示されること(ニダッサナṃ)、眼(チャックヴィニャーヤン)によって認識されるもの(ヴィニャーヤン)。示されない(ニディッサナṃ・アナディッサナṃ)とは、眼(チャックヴィニャーヤン)によっては認識されないもの(アチャックヴィニャーヤン)である、と人々は言う。示されること(ニディッサナṃ)とは、たとえ(ヴァー)比喩(ウパマー)であっても、それはそれに(タッサ)ない(ナスティ)から、示されない(アニディッサナṃ)のである。なぜなら、涅槃(ニッバーナ)の、常住(ニッチャッサ)の、唯一の(エカッサ)、極めて尊い(アチャンタ・サント・パニーータ・サバーヴァッサ)性質(サバーヴァッサ)に似る(サディサン)示されるもの(ニダッサナṃ)は、どこからも得られない(クートーチ・ラッバティートィ)。生じない(ヤṃ・アフードヴァー)ものが生じ(サンボーティ)、生じた(フードヴァー)ものが消滅する(パティヴェーティ)ものは、形作られた(サンカータṃ)、生滅(ウーダヴァヤンテーヒ)によって限定される(サンタṃ)。しかし、形作られていない(アサンカータッサ)涅槃(ニッバーナ)の、常住(ニッチャッサ)の、それら(テー)両方の(ウパーホーピ)極限(アンター)は、ない(サンティ)。それゆえ、新しい(ナヴァバーヴァーガーマ)ことによる消滅(サンカートー・ジャランティピ)も、それに(タッサ)ない(ナスティ)と(言われた)。それゆえ「生じること(ウッパーダント)…(以下略)…無限(アンタンタ)」と(言われた)。「泉(ティッタッサ)の名(ナーマ)」と言って、そこで(タットハ)語源(ニバチャナン)を示す(ダッセトゥン)ために、「そこ(エッタヒ)に流れ込む(パパンティ)から、流れ込む(パーパ)」と(言われた)。ここで、「パーナ(pāna)」は、「流れ込む(パーナティッタṃ)」を意味する。「バー(bha)」という音(カーロー)は、語源学(ニルッティナヤエーナ)によって、作られた。清浄さ(ヴィスッダッテーナ・ヴァー)によって、または、すべてから輝く(サッバタパバーン)こと、何によっても汚されていない(ケナチ・アヌパークキリッタターヤ)ゆえに、全体から(サマンタトー)輝く(パパッサランティ)という意味である。涅槃(ニッバーナ)が取得された(ヤエーナ・ニッバーナṃ・アディガタṃ)のは、相続(サンティパリーパーパンナナーン)に含まれるもの(ヤェーヴァ)に、生じないことによる消滅(アヌッパーダ・ニロードー)が意図されている(アディペーテートィ)からである。それゆえ「所有された(ウパーディンナカ)ものの集合体(ダンマジャータン)は、消滅し(ニルッジャティ)、行われなくなる(アッパヴァッタṃ・ホーティー)」と(言われた)。
Tatthāti ‘‘viññāṇassa nirodhenā’’ti yaṃ padaṃ vuttaṃ, tasmiṃ. **‘‘Viññāṇa’’**nti viññāṇaṃ uddharati vibhattabbattā etthetaṃ uparujjhatīti etasmiṃ nibbāne etaṃ nāmarūpaṃ carimakaviññāṇanirodhena anuppādavasena nirujjhati anupādisesāya nibbānadhātuyā, tenāha **‘‘vijjhātadīpasikhā viya apaṇṇattikabhāvaṃ yātī’’**ti. ‘‘Carimakaviññāṇa’’nti hi arahato cuticittaṃ adhippetaṃ. **‘‘Abhisaṅkhāraviññāṇassāpī’’**tiādināpi saupādisesanibbānamukhena anupādisesanibbānameva vadati nāmarūpassa anavasesato uparujjhanassa adhippetattā, tenāha **‘‘anuppādavasena uparujjhatī’’**ti. Sotāpattimaggañāṇenāti kattari, karaṇe vā karaṇavacanaṃ. Nirodhenāti pana hetumhi. Etthāti etasmiṃ nibbāne. Sesamettha yaṃ atthato na vibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.
そこで(タットゥハーティ)、「識(ヴィニャーナ)の消滅(ニローデーナ)」と(言われた)その言葉(ヤṃ・パダン・ヴィッッタṃ)において。**「識(ヴィニャーナ)」**とは、識(ヴィニャーナṃ)を、区別して(ヴィバッバター)持ち上げる(エッタヘー・ウパッルジャッティートィ)、この(エータスミン)涅槃(ニッバーネ)において、この名(ナーマ)と形(ルーパṃ)が、最後の識(チャリマ・ヴィニャーナ・ニローデーナ)の消滅(ニローデーナ)によって、生じないこと(アヌッパーダ・ヴァセーナ)によって消滅する(ニルッジャティ)、所有されない(アヌパーディセーサヤ)涅槃(ニッバーナ・ダートゥヤ)。それゆえ「消滅した(ヴィジャーッタ)灯火(ディーパ・シカー)のように、非存在(アパーンナッティカー・バーヴァン)になる」と(言われた)。「最後の識(チャリマ・ヴィニャーナ)」とは、阿羅漢(アラハト)の死ぬ前の心(クティ・チッタṃ)が意図されている(アビペータṃ)。**「集まった(アビサンカーラ)識(ヴィニャーナ)でさえも」**と(言われた)ことによって、所有される(サウパーディセーサ)涅槃(ニッバーナ)を通じて、所有されない(アヌパーディセーサ)涅槃(ニッバーナ)を語っており、名(ナーマ)と形(ルーパッサ)が残らず(アナヴァセーサトー)消滅する(ウパッルジャッタンナッサ)ことが意図されている(アディペーテータッター)。それゆえ「生じないこと(アヌッパーダ・ヴァセーナ)によって消滅する(ウパッルジャッティ)」と(言われた)。初果(ソーターパッティ)の聖道(マッガ・ニャーネーナ)によって、とは、能動詞(カッタリ)において、または、手段(カラネー・ヴァー)を意味する言葉(カラナ・ヴァチャナン)。消滅(ニローデーナ)によって、とは、原因(ヘーチュムヒ)において。そこで(エッタティ)とは、この(エータスミン)涅槃(ニッバーネ)において。残りの(セーサムエッタ)意味(ヤṃ・アッタトー・ナ・ヴィバッタṃ)は、すべて(スヴィニャーイェーメーヴァ)理解できる(ヴィニャーイェーメーヴァ)。
Kevaṭṭasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
ケヴァッタ経(ケーヴァッタ・スッタ)の解説(ヴァンナナーヤ)における隠れた意味(リーナッタ)の開示(パカーサナー)。
500. Idamavoca bhagavā. Attamano kevaṭṭo gahapatiputto bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.
500. 世尊はこう説かれた。ケヴァッティヤństwaの在家信者は、世尊のみ教えを喜び、満足された。
Kevaṭṭasuttaṃ niṭṭhitaṃ ekādasamaṃ.
ケヴァッティヤństwa経、第十一。
12. Lohiccasuttaṃ 12. ローヒッチャ経
Lohiccabrāhmaṇavatthu ローヒッチャバラモンの物語
501. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi yena sālavatikā tadavasari. Tena kho pana samayena lohicco brāhmaṇo sālavatikaṃ ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ rājadāyaṃ, brahmadeyyaṃ.
501. 私はこのように聞いた。ある時、世尊はコーサラ国を遊行し、五百人の比丘の大きな集団と共に、サーラヴァティカーという町に到着された。その時、ローヒッチャというバラモンが、サーラヴァティカーを所有していた。それは、王がパスーナーディ・コーサラ王から賜った、所有地であり、税金、草木、水、食料の全てが王領であり、神聖な土地であった。
501. Evaṃ me sutaṃ…pe… kosalesūti lohiccasuttaṃ. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā. Sālavatikāti tassa gāmassa nāmaṃ, so kira vatiyā viya samantato sālapantiyā parikkhitto. Tasmā sālavatikāti vuccati. Lohiccoti tassa brāhmaṇassa nāmaṃ.
501. このように、私は聞きました……(省略)……コーサラ国において」と、ロヒッカ経。ここに、その注釈は『アヌッターナパダ』である。サーラワティカとは、その村の名前である。それは、周囲がサラの木の林で囲まれているため、サーラワティカと呼ばれる。ロヒッカとは、そのバラモンの名前である。
501. Sālavatikāti itthiliṅgavasena tassa gāmassa nāmaṃ. Gāmaṇikābhāvenāti keci. Lohito nāma tassa kule pubbapuriso, tassa vasena lohiccoti tassa brāhmaṇassa gottato āgataṃ nāmaṃ.
501. サーラヴァティカー(サーラヴァティカー)とは、女性(イッティリンガ)の様式(ヴァセーナ)で、その村(タッサ・ガーマッサ)の名前(ナーマṃ)である。村長(ガーマニカー)の地位(バーヴェーナ)による、と人々は言う。ローヒタ(ローヒト)とは、その家系(タッサ・クレー)の先祖(プッパプルィーサ)の名前(ナーマṃ)である。それによって、ローヒッカ(ローヒッツィ)とは、その婆羅門(ブラーフマナッサ)の姓(ゴッタトー)に由来する名前(ナーマṃ)である。
502. Tena kho pana samayena lohiccassa brāhmaṇassa evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ hoti – ‘‘idha samaṇo vā brāhmaṇo vā kusalaṃ dhammaṃ adhigaccheyya, kusalaṃ dhammaṃ adhigantvā na parassa āroceyya, kiñhi paro parassa karissati. Seyyathāpi nāma purāṇaṃ bandhanaṃ chinditvā aññaṃ navaṃ bandhanaṃ kareyya, evaṃsampadamidaṃ pāpakaṃ lobhadhammaṃ vadāmi, kiñhi paro parassa karissatī’’ti.
502. その時、ローヒッチャバラモンは、このような悪しき見解を持っていた。「もし、沙門かバラモンかが、善き法を悟り、それを他者に伝えないならば、他者が自分に何をするというのだろうか。まるで古い鎖を断ち切り、新しい鎖を作るように。私はこの悪しき貪欲の法を説く。他者が自分に何をするというのだろうか。」
502. ‘‘Diṭṭhigata’’nti laddhimattaṃ adhippetanti āha **‘‘na pana ucchedasassatānaṃ aññatara’’**nti. Na hi ucchedasassatagāhavinimutto koci diṭṭhigāho atthi. **‘‘Bhāsati yevā’’**ti tassā laddhiyā loke pākaṭabhāvaṃ dasseti. Attato añño paroti yathā anusāsakato anusāsitabbo paro, evaṃ anusāsitabbatopi anusāsako paroti vuttaṃ **‘‘paro parassāti paro yo’’**tiādi. Kiṃ-saddāpekkhāya cettha **‘‘karissatī’’**ti anāgatakālavacanaṃ, anāgatepi vā tena tassa kātabbaṃ natthīti dassanatthaṃ. Kusalaṃ dhammanti anavajjadhammaṃ nikkilesadhammaṃ vimokkhadhammanti attho. ‘‘Paresaṃ dhammaṃ kathessāmī’’ti tehi attānaṃ parivārāpetvā vicaraṇaṃ kiṃ atthiyaṃ āsayabuddhassāpi anurodhena vinā taṃ na hotīti tasmā attanā paṭiladdhaṃ…pe… vihātabbanti vadati. Tenāha ‘‘evaṃ sampadamidaṃ pāpakaṃ lobhadhammaṃ vadāmī’’ti.
502. 「見解(ディッティガタṃ)」とは、得たもの(ラッディマッタṃ)が意図されている(アディペーテタンティ)。それゆえ「断常見(ウッチェーダ・サッサターナṃ)のいずれでもない」と(言われた)。なぜなら、断常見(ウッチェーダ・サッサタ・ガーハ・ヴィムットー)から離れた(ヴィムットー)見解(ディッティガーホー)は、存在しない(アスティ)。「(すでに)語っている(バーサティ・イェーヴァー)」とは、その得たもの(タッサ・ラッディヤー)が世間(ローケー)で現れる(パーカタブハーヴァン)ことを示している(ダッセーティ)。自己(アッタトー)とは別の他人(パロー)とは、指導者(アヌサーサカトー)から指導される(アヌサーサタパーラ)他人(パロー)のように、指導されるべき(アヌサーシタバッピ)指導者(アヌサーサコー)も他人(パロー)である、と(言われた)**「他人(パロー)は他人(パラーサ)である、とは、誰が(ヤー)他人(パロー)か」**と(言われた)。「何(キン・サッダーペークッチャー・チェータ)」という言葉(サッダーペークッチャー)によって、ここで「行うだろう(カラッシャティー)」という未来(アナータカ・カーラ・ヴァチャナン)の言葉(ヴァチャナン)は、未来(アナガーテピ)においても、彼(テーナ)によって彼(タッサ)が行うべきこと(カータバン)はない(ナスティ)ことを示す(ダッサンナッタṃ)ためのものである。善(クサラṃ)の法(ダンマṃ)とは、誤りのない(アナヴァッジャ)法(ダンマṃ)、汚れのない(ニクレッセー)法(ダンマṃ)、解脱(ヴィモッッカン)の法(ダンマṃ)という意味である。「他者(パレーサン)に法(ダンマṃ)を説こう(カットゥーシェーサーミー)」と、彼ら(テーヒ)によって自己(アッターン)を囲んで(パリヴァーラーペートヴァー)遊行する(ヴィチャラナṃ)のは、何の意味がある(キン・アッティヤン)のか? 潜在的な智慧(アーサヤ・ブッダッサピ)でさえも、それに従う(アヌローデーナ)ことなくしては、それは成り立たない(ナ・ホーティーティ)。それゆえ、自己(アッタナー)によって得られた(パティラッダṃ)…(以下略)…住む(ヴィハータブバンティ)と、彼は言う。それゆえ「このように、これは悪しき(パーパーカṃ)貪欲(ローバ)の法(ダンマṃ)である」と(言われた)。
503. Assosi kho lohicco brāhmaṇo – ‘‘samaṇo khalu, bho, gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi sālavatikaṃ anuppatto. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī’’ti.
503. ローヒッチャバラモンはこう聞いた。「ゴータマという名の沙門が、釈迦族の出で、コーサラ国を遊行し、五百人の比丘の大きな集団と共にサーラヴァティカーに到着された。そのゴータマ様は、『如来、正等覚者、明行具足、善逝、世間解、無上調御丈夫、天人師、仏陀、世尊』として、かくも素晴らしく名声が高い。彼は、神々、魔、梵、沙門、バラモン、人間、すべてを備えたこの世を、自ら悟り、明らかに示される。彼は、初め善く、中ほど善く、終わりに善い、意義深く、単語も明瞭で、完全に清浄な梵行を説かれる。そのような阿羅漢にお会いできるのは、なんと幸いなことか。」
502-503. Pāpakanti parānukampā virahitattā lāmakaṃ, na pana ucchedasassatānaṃ aññataraṃ. Uppannaṃ hotīti jātaṃ hoti, na kevalañca citte jātamattameva. So kira tassa vasena parisamajjhepi evaṃ bhāsatiyeva. Kiñhi paro parassāti paro yo anusāsīyati, so tassa anusāsakassa kiṃ karissati. Attanā paṭiladdhaṃ kusalaṃ dhammaṃ attanāva sakkatvā garuṃ katvā vihātabbanti vadati.
502-503. 悪(パーパ)とは、他者への慈悲を欠いているため、卑しい(ラマカ)という意味であり、断滅論者や常住論者のいずれかではない。生じるとは、生じることであり、単に心に生じることだけではない。彼は、その(悪)の力によって、集会の中でもそのように言うのである。他者が他者に何をするというのか。他者とは、教えを受ける者であり、その教え導く者に何ができるというのか。自ら得た善法(クサラ・ダンマ)を、自ら尊重し、尊いものとして、保ち続けるべきだと彼は言う。
504. Atha kho lohicco brāhmaṇo rosikaṃ bhesikaṃ (sī. pī.) nhāpitaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, samma rosike, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkama ; upasaṅkamitvā mama vacanena samaṇaṃ gotamaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ puccha – lohicco, bho gotama, brāhmaṇo bhavantaṃ gotamaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’’ti. Evañca vadehi – ‘‘adhivāsetu kira bhavaṃ gotamo lohiccassa brāhmaṇassa svātanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’’ti.
504. その時、ローヒッチャバラモンは、ローヒッチャの入浴係であるロシカを呼び寄せた。「おい、ロシカよ、ゴータマ様のもとへ行きなさい。そして、私の言葉をゴータマ様に伝えなさい。『ローヒッチャバラモンは、ゴータマ様のご健康と、軽やかなご機嫌、お元気でいらっしゃいますか、と伺っております』と。そして、こうも伝えなさい。『ゴータマ様、どうか、明日の私の供養をお受けください。比丘たちとご一緒に。』
504. Soti lohicco brāhmaṇo.
504. ソーティ(ソーティ)とは、ローヒッカ(ローヒッツァ)婆羅門(ブラーフマナ)である。
505. ‘‘Evaṃ, bho’’ti evaṃ bhanteti (sī. pī.) kho rosikā nhāpito lohiccassa brāhmaṇassa paṭissutvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho rosikā nhāpito bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘lohicco, bhante, brāhmaṇo bhagavantaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchati; evañca vadeti – adhivāsetu kira, bhante, bhagavā lohiccassa brāhmaṇassa svātanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’’ti. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena.
505. 「承知いたしました」と、ローヒッチャバラモンの入浴係であるロシカは返事をして、世尊のもとへ行った。そして、世尊を礼拝し、一旁に座った。一旁に座ったロシカは、世尊にこう申し上げた。「尊師よ、ローヒッチャバラモンは、世尊のご健康と、軽やかなご機嫌、お元気でいらっしゃいますか、と伺っております。そして、こうも申しております。『尊師よ、どうか、明日の私の供養をお受けください。比丘たちとご一緒に。』」世尊は、沈黙によって承諾された。
506. Atha kho rosikā nhāpito bhagavato adhivāsanaṃ viditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā yena lohicco brāhmaṇo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā lohiccaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca – ‘‘avocumhā kho mayaṃ bhoto mayaṃ bhante tava (sī. pī.) vacanena taṃ bhagavantaṃ – ‘lohicco, bhante, brāhmaṇo bhagavantaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchati; evañca vadeti – adhivāsetu kira, bhante, bhagavā lohiccassa brāhmaṇassa svātanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’ti. Adhivutthañca pana tena bhagavatā’’ti.
506. その時、ロシカは世尊の承諾を得て、座から立ち上がり、世尊を礼拝して右繞し、ローヒッチャバラモンのもとへ行った。そして、ローヒッチャバラモンにこう申し上げた。「尊師よ、私たちは、あなたの言葉を世尊にお伝えしました。『尊師よ、ローヒッチャバラモンは、世尊のご健康と、軽やかなご機嫌、お元気でいらっしゃいますか、と伺っております。そして、こうも申しております。『尊師よ、どうか、明日の私の供養をお受けください。比丘たちとご一緒に。』』そして、世尊は承諾されました。」
507. Atha kho lohicco brāhmaṇo tassā rattiyā accayena sake nivesane paṇītaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ paṭiyādāpetvā rosikaṃ nhāpitaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, samma rosike, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā samaṇassa gotamassa kālaṃ ārocehi – kālo bho, gotama, niṭṭhitaṃ bhatta’’nti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho rosikā nhāpito lohiccassa brāhmaṇassa paṭissutvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi . Ekamantaṃ ṭhito kho rosikā nhāpito bhagavato kālaṃ ārocesi – ‘‘kālo, bhante, niṭṭhitaṃ bhatta’’nti.
507. その時、ローヒッチャバラモンは、その夜が明けると、自分の邸宅で、美味しく調理された食べ物を準備させ、入浴係のロシカを呼び寄せた。「おい、ロシカよ、ゴータマ様のもとへ行きなさい。そして、ゴータマ様に食事の準備ができたことを伝えなさい。『ゴータマ様、食事の準備ができました。』」「承知いたしました」と、ローヒッチャバラモンの入浴係であるロシカは返事をして、世尊のもとへ行った。そして、世尊を礼拝し、一旁に立った。一旁に立ったロシカは、世尊に食事の準備ができたことを伝えた。「尊師よ、食事の準備ができました。」
508. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya saddhiṃ bhikkhusaṅghena yena sālavatikā tenupasaṅkami. Tena kho pana samayena rosikā nhāpito bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandho hoti. Atha kho rosikā nhāpito bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘lohiccassa, bhante, brāhmaṇassa evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ – ‘idha samaṇo vā brāhmaṇo vā kusalaṃ dhammaṃ adhigaccheyya, kusalaṃ dhammaṃ adhigantvā na parassa āroceyya – kiñhi paro parassa karissati. Seyyathāpi nāma purāṇaṃ bandhanaṃ chinditvā aññaṃ navaṃ bandhanaṃ kareyya, evaṃ sampadamidaṃ pāpakaṃ lobhadhammaṃ vadāmi – kiñhi paro parassa karissatī’ti. Sādhu, bhante, bhagavā lohiccaṃ brāhmaṇaṃ etasmā pāpakā diṭṭhigatā vivecetū’’ti. ‘‘Appeva nāma siyā rosike, appeva nāma siyā rosike’’ti.
508. その時、世尊は午前中に法衣をまとい、鉢と法衣を手に、比丘たちの集団と共にサーラヴァティカーへ向かわれた。その時、入浴係のロシカは、世尊の後を追っていた。その時、ロシカは世尊にこう申し上げた。「尊師よ、ローヒッチャバラモンは、このような悪しき見解を持っています。『もし、沙門かバラモンかが、善き法を悟り、それを他者に伝えないならば、他者が自分に何をするというのだろうか。まるで古い鎖を断ち切り、新しい鎖を作るように。私はこの悪しき貪欲の法を説く。他者が自分に何をするというのだろうか。』尊師よ、どうか、ローヒッチャバラモンをこの悪しき見解から解放してください。」「もしや、ロシカよ、もしや、ロシカよ。」
Atha kho bhagavā yena lohiccassa brāhmaṇassa nivesanaṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi . Atha kho lohicco brāhmaṇo buddhappamukhaṃ bhikkhusaṅghaṃ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi.
その時、世尊はローヒッチャバラモンの邸宅へ向かわれた。そして、用意された席に座られた。その時、ローヒッチャバラモンは、仏陀をはじめとする比丘たちの集団に、自らの手で、美味しく調理された食べ物を振る舞い、満足させた。
508. Piṭṭhito piṭṭhitoti kathāphāsukatthaṃ pacchato pacchato anubandho hoti. Vivecetūti vimocetu, taṃ diṭṭhigataṃ vinodetūti vadati. Ayaṃ kira upāsako lohiccassa brāhmaṇassa piyasahāyako. Tasmā tassa atthakāmatāya evamāha. Appeva nāma siyāti ettha paṭhamavacanena bhagavā gajjati, dutiyavacanena anugajjati. Ayaṃ kirettha adhippāyo – rosike etadatthameva mayā cattāri asaṅkhyeyyāni. Kappasatasahassañca vividhāni dukkarāni karontena pāramiyo pūritā , etadatthameva sabbaññutaññāṇaṃ paṭividdhaṃ, na me lohiccassa diṭṭhigataṃ bhindituṃ bhāroti, imamatthaṃ dassento paṭhamavacanena bhagavā gajjati. Kevalaṃ rosike lohiccassa mama santike āgamanaṃ vā nisajjā vā allāpasallāpo vā hotu, sacepi lohiccasadisānaṃ satasahassassa kaṅkhā hoti, paṭibalo ahaṃ vinodetuṃ lohiccassa pana ekassa diṭṭhivinodane mayhaṃ ko bhāroti imamatthaṃ dassento dutiyavacanena bhagavā anugajjatīti veditabbo.
508. 後ろから後ろへと、とは、話の便宜のために、後から後から追いかけることである。解脱させる、とは、解脱させることであり、その見解を払い除くことだと言う。この供養者は、ロヒッカバラモンの親しい友人であった。それゆえ、彼の利益を願って、そのように言った。もし〜ならば、という言葉で、最初に尊師は威嚇し、次に追従する。ここに、その意図がある。ロシカよ、あなたのために、私は無限の(功徳)を積んできた。数えきれないほどの劫(カーラ)の間、多くの困難な行をなすことで、波羅蜜(パーラミー)を完成させた。そのために、すべてのことを見通す知(サッバññutañāṇa)を得たのである。ロヒッカの見解を破ることは、私にとって負担ではない。この意図を示すために、最初に尊師は威嚇する。ただ、ロシカよ、ロヒッカが私の元に来ること、座ること、あるいは言葉を交わすことは、あってもよい。もし、ロヒッカのような百千人の疑問があったとしても、私はそれらを払い除くことができる。しかし、ロヒッカ一人のか見解を払い除くことは、私にとってどのような負担であろうか。この意図を示すために、次に尊師は追従するのである、と理解すべきである。
508. Kathāphāsukatthanti kathāsukhatthaṃ, sukhena kathaṃ kathetuñceva sotuñcāti attho. Appeva nāma siyāti ettha pītivasena āmeḍitaṃ daṭṭhabbaṃ. Tathā hi taṃ ‘‘buddhagajjita’’nti vuccati . Bhagavā hi īdisesu ṭhānesu visesato pītisomanassajāto hoti. Tenāha **‘‘ayaṃ kirettha adhippāyo’’**tiādi.
508. 対話の快適さ(カタパーシューカッタ)とは、対話の快適さ(カタスウカッタ)のため、心地よく対話すること(スカヘーナ・カタṃ・カテーチュンチェーヴァ)および聞くこと(ソーチュンチャーティ)という意味である。「もし(アッペーナ・ナーマ・スィヤー)」とは、ここで喜び(ピーティ・ヴァセーナ)の念(アーメーディタン)が見られる(ダッタッバン)べきである。なぜなら、それは「仏(ブッダ)の雷鳴(ガジタṃ)」と呼ばれる(ウッチャティ)。世尊(バーガヴァー)は、このような(イーディセーサ)場所(パーネーサ)で、特に喜び(ピーティ・ソーマナッサ・ジャータホー)が生じる(ホーティー)。それゆえ「これが、ここでの意図(アビプラーヨ)である」と(言われた)。
Lohiccabrāhmaṇānuyogo ローヒッチャバラモンとの対話
509. Atha kho lohicco brāhmaṇo bhagavantaṃ bhuttāviṃ onītapattapāṇiṃ aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho lohiccaṃ brāhmaṇaṃ bhagavā etadavoca – ‘‘saccaṃ kira te, lohicca, evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ – ‘idha samaṇo vā brāhmaṇo vā kusalaṃ dhammaṃ adhigaccheyya, kusalaṃ dhammaṃ adhigantvā na parassa āroceyya – kiñhi paro parassa karissati. Seyyathāpi nāma purāṇaṃ bandhanaṃ chinditvā aññaṃ navaṃ bandhanaṃ kareyya, evaṃ sampadamidaṃ pāpakaṃ lobhadhammaṃ vadāmi, kiñhi paro parassa karissatī’’’ ti? ‘‘Evaṃ, bho gotama’’. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi lohicca nanu tvaṃ sālavatikaṃ ajjhāvasasī’’ti? ‘‘Evaṃ, bho gotama’’. ‘‘Yo nu kho, lohicca, evaṃ vadeyya – ‘lohicco brāhmaṇo sālavatikaṃ ajjhāvasati. Yā sālavatikāya samudayasañjāti lohiccova taṃ brāhmaṇo ekako paribhuñjeyya, na aññesaṃ dadeyyā’ti. Evaṃ vādī so ye taṃ upajīvanti, tesaṃ antarāyakaro vā hoti, no vā’’ti?
509. その時、ローヒッチャバラモンは、世尊が食事を終え、鉢を下げられた後、低い席を一つ取って、一旁に座った。一旁に座ったローヒッチャバラモンに、世尊はこうお尋ねになった。「ローヒッチャよ、本当に君は、このような悪しき見解を持っているのか。『もし、沙門かバラモンかが、善き法を悟り、それを他者に伝えないならば、他者が自分に何をするというのだろうか。まるで古い鎖を断ち切り、新しい鎖を作るように。私はこの悪しき貪欲の法を説く。他者が自分に何をするというのだろうか。』」「はい、ゴータマ様。」「ローヒッチャよ、君はサーラヴァティカーに住んでいると聞くが、それは本当か。」「はい、ゴータマ様。」「ローヒッチャよ、もし誰かが、『ローヒッチャバラモンはサーラヴァティカーに住んでいる。サーラヴァティカーの収穫物は、ローヒッチャバラモンが一人で享受し、他者に与えない。』と言うならば、それは、彼に依存して生きている人々に、損害を与える者となるだろうか、それともならないだろうか。」
‘‘Antarāyakaro, bho gotama’’. ‘‘Antarāyakaro samāno hitānukampī vā tesaṃ hoti ahitānukampī vā’’ti? ‘‘Ahitānukampī, bho gotama’’. ‘‘Ahitānukampissa mettaṃ vā tesu cittaṃ paccupaṭṭhitaṃ hoti sapattakaṃ vā’’ti? ‘‘Sapattakaṃ, bho gotama’’. ‘‘Sapattake citte paccupaṭṭhite micchādiṭṭhi vā hoti sammādiṭṭhi vā’’ti? ‘‘Micchādiṭṭhi, bho gotama’’. ‘‘Micchādiṭṭhissa kho ahaṃ, lohicca, dvinnaṃ gatīnaṃ aññataraṃ gatiṃ vadāmi – nirayaṃ vā tiracchānayoniṃ vā’’.
「損害を与える者となります、ゴータマ様。」「損害を与える者であるならば、彼は彼らのために利益を願う者となるだろうか、それとも害を願う者となるだろうか。」「害を願う者となります、ゴータマ様。」「害を願う心を持つならば、彼は彼らに愛の心を持つだろうか、それとも敵意を持つだろうか。」「敵意を持つだろうか、ゴータマ様。」「敵意を持つ心を持つならば、それは悪しき見解となるだろうか、それとも正しい見解となるだろうか。」「悪しき見解となります、ゴータマ様。」「ローヒッチャよ、悪しき見解を持つ者は、私は、二つの境涯のうち、いずれかの境涯に行くと説く。すなわち、地獄か、畜生道か。」
509. Samudayasañjātīti samudayassa sañjāti bhoguppādo, tato uṭṭhitaṃ dhanadhaññanti attho. Ye taṃ upajīvantīti ye ñātiparijanadāsakammakarādayo janā taṃ nissāya jīvanti. Antarāyakaroti lābhantarāyakaro. Hitānukampīti ettha hitanti vuḍḍhi. Anukampatīti anukampī, icchatīti attho, vuḍḍhiṃ icchati vā no vāti vuttaṃ hoti. Nirayaṃ vā tiracchānayoniṃ vāti sace sā micchādiṭṭhi sampajjati, niyatā hoti, ekaṃsena niraye nibbattati, no ce, tiracchānayoniyaṃ nibbattatīti attho.
509. 集まりから生じる、とは、集まりの生成、そこから生じる財物と穀物、という意味である。彼らに依存して生きる人々、とは、親族、従者、奴隷、使用人などの人々が、それに頼って生きる。障害をもたらす者、とは、利益の障害をもたらす者である。利益を願う者、とは、ここに、利益とは進歩である。慈悲をかける、とは、慈悲をかけることであり、願うという意味である。進歩を願うのか、そうでないのか、と言っているのである。地獄か、畜生道か、とは、もしその邪見が成立すれば、それは必然であり、必ず地獄に生まれる。もしそうでないならば、畜生道に生まれるという意味である。
509. Samudayasañjātīti āyuppādo. Anupubbo kampī-saddo ākaṅkhanattho hotīti **‘‘icchatīti attho’’**ti vuttaṃ. Sātisayena vā hitena anukampako anuggaṇhanako hitānukampī. Sampajjatīti āsevanalābhena nippajjati balavatī hoti, avaggahāti attho, tenāha **‘‘niyatā hotī’’**ti. Niraye nibbattati micchādiṭṭhiko.
509. 集まりから生じる(サムダヤ・サンジャーティー)とは、寿命(アーユッパードー)の到来(アーユッパードー)である。順序(アヌプッボ)に、震える(カンピー)という音(サッドー)は、願望(アーカンクアナッタホーティーティ)である。それゆえ「願う(イッチャティートィ)という意味」と(言われた)。また、利益(サティセーナ・ヴァー)による(ヒテーナ・アヌカンパコー)同情する者(アヌッガンハナコー)である、利益(ヒータヌカンピー)である。達成する(サンパッジャティーティ)とは、習慣(アーセーヴァナ・ラーベーナ)によって、生まれる(ニッパッジャティ)、力強くなる(バラヴァティ・ホーティ)、理解されない(アヴァッガハーティ)という意味である。それゆえ「確実になる(ニヤタ・ホーティ)」と(言われた)。地獄(ニラヤー)に生まれる(ニバッタティ)のは、邪見(ミッチャー・ディッコ)である。
510. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, lohicca, nanu rājā pasenadi kosalo kāsikosalaṃ ajjhāvasatī’’ti? ‘‘Evaṃ, bho gotama’’. ‘‘Yo nu kho, lohicca, evaṃ vadeyya – ‘rājā pasenadi kosalo kāsikosalaṃ ajjhāvasati; yā kāsikosale samudayasañjāti, rājāva taṃ pasenadi kosalo ekako paribhuñjeyya, na aññesaṃ dadeyyā’ti. Evaṃ vādī so ye rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ upajīvanti tumhe ceva aññe ca, tesaṃ antarāyakaro vā hoti, no vā’’ti?
510. 「ローヒッチャよ、君はどう思うか。コーサラ国のパスーナーディ王は、カーシ・コーサラ国に住んでいると聞くが、それは本当か。」「はい、ゴータマ様。」「ローヒッチャよ、もし誰かが、『コーサラ国のパスーナーディ王は、カーシ・コーサラ国に住んでいる。カーシ・コーサラ国の収穫物は、パスーナーディ王が一人で享受し、他者に与えない。』と言うならば、それは、王に依存して生きている、君たちや他の人々に、損害を与える者となるだろうか、それともならないだろうか。」
‘‘Antarāyakaro, bho gotama’’. ‘‘Antarāyakaro samāno hitānukampī vā tesaṃ hoti ahitānukampī vā’’ti? ‘‘Ahitānukampī, bho gotama’’. ‘‘Ahitānukampissa mettaṃ vā tesu cittaṃ paccupaṭṭhitaṃ hoti sapattakaṃ vā’’ti? ‘‘Sapattakaṃ, bho gotama’’. ‘‘Sapattake citte paccupaṭṭhite micchādiṭṭhi vā hoti sammādiṭṭhi vā’’ti? ‘‘Micchādiṭṭhi, bho gotama’’. ‘‘Micchādiṭṭhissa kho ahaṃ, lohicca, dvinnaṃ gatīnaṃ aññataraṃ gatiṃ vadāmi – nirayaṃ vā tiracchānayoniṃ vā’’.
「損害を与える者となります、ゴータマ様。」「損害を与える者であるならば、彼は彼らのために利益を願う者となるだろうか、それとも害を願う者となるだろうか。」「害を願う者となります、ゴータマ様。」「害を願う心を持つならば、彼は彼らに愛の心を持つだろうか、それとも敵意を持つだろうか。」「敵意を持つだろうか、ゴータマ様。」「敵意を持つ心を持つならば、それは悪しき見解となるだろうか、それとも正しい見解となるだろうか。」「悪しき見解となります、ゴータマ様。」「ローヒッチャよ、悪しき見解を持つ者は、私は、二つの境涯のうち、いずれかの境涯に行くと説く。すなわち、地獄か、畜生道か。」
511. ‘‘Iti kira, lohicca, yo evaṃ vadeyya – ‘‘lohicco brāhmaṇo sālavatikaṃ ajjhāvasati; yā sālavatikāya samudayasañjāti, lohiccova taṃ brāhmaṇo ekako paribhuñjeyya, na aññesaṃ dadeyyā’’ti. Evaṃvādī so ye taṃ upajīvanti, tesaṃ antarāyakaro hoti. Antarāyakaro samāno ahitānukampī hoti, ahitānukampissa sapattakaṃ cittaṃ paccupaṭṭhitaṃ hoti, sapattake citte paccupaṭṭhite micchādiṭṭhi hoti. Evameva kho, lohicca, yo evaṃ vadeyya – ‘‘idha samaṇo vā brāhmaṇo vā kusalaṃ dhammaṃ adhigaccheyya, kusalaṃ dhammaṃ adhigantvā na parassa āroceyya, kiñhi paro parassa karissati. Seyyathāpi nāma purāṇaṃ bandhanaṃ chinditvā aññaṃ navaṃ bandhanaṃ kareyya…pe… karissatī’’ti. Evaṃvādī so ye te kulaputtā tathāgatappaveditaṃ dhammavinayaṃ āgamma evarūpaṃ uḷāraṃ visesaṃ adhigacchanti, sotāpattiphalampi sacchikaronti, sakadāgāmiphalampi sacchikaronti, anāgāmiphalampi sacchikaronti, arahattampi sacchikaronti, ye cime dibbā gabbhā paripācenti dibbānaṃ bhavānaṃ abhinibbattiyā, tesaṃ antarāyakaro hoti, antarāyakaro samāno ahitānukampī hoti , ahitānukampissa sapattakaṃ cittaṃ paccupaṭṭhitaṃ hoti, sapattake citte paccupaṭṭhite micchādiṭṭhi hoti. Micchādiṭṭhissa kho ahaṃ, lohicca, dvinnaṃ gatīnaṃ aññataraṃ gatiṃ vadāmi – nirayaṃ vā tiracchānayoniṃ vā.
511. 「ローヒッチャよ、このように、『ローヒッチャバラモンはサーラヴァティカーに住んでいる。サーラヴァティカーの収穫物は、ローヒッチャバラモンが一人で享受し、他者に与えない。』と言うならば、それは、彼に依存して生きている人々に、損害を与える者となる。損害を与える者であるならば、彼は彼らのために害を願う者となる。害を願う心を持つならば、彼は敵意を持つ。敵意を持つ心を持つならば、それは悪しき見解となる。ローヒッチャよ、このように、『もし、沙門かバラモンかが、善き法を悟り、それを他者に伝えないならば、他者が自分に何をするというのだろうか。まるで古い鎖を断ち切り、新しい鎖を作るように……(中略)……他者が自分に何をするというのだろうか。』と言うならば、それは、世尊によって説かれた法と戒律を学び、このような偉大な境涯を得る、法流得者、一度だけ還る者、還らない者、阿羅漢となる者、そして、これらの神聖な生まれによって、神聖な生を完成させる者たちに、損害を与える者となる。損害を与える者であるならば、彼は彼らのために害を願う者となる。害を願う心を持つならば、彼は敵意を持つ。敵意を持つ心を持つならば、それは悪しき見解となる。ローヒッチャよ、悪しき見解を持つ者は、私は、二つの境涯のうち、いずれかの境涯に行くと説く。すなわち、地獄か、畜生道か。」
512. ‘‘Iti kira, lohicca, yo evaṃ vadeyya – ‘‘rājā pasenadi kosalo kāsikosalaṃ ajjhāvasati; yā kāsikosale samudayasañjāti, rājāva taṃ pasenadi kosalo ekako paribhuñjeyya, na aññesaṃ dadeyyā’’ti. Evaṃvādī so ye rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ upajīvanti tumhe ceva aññe ca, tesaṃ antarāyakaro hoti. Antarāyakaro samāno ahitānukampī hoti, ahitānukampissa sapattakaṃ cittaṃ paccupaṭṭhitaṃ hoti, sapattake citte paccupaṭṭhite micchādiṭṭhi hoti. Evameva kho, lohicca, yo evaṃ vadeyya – ‘‘idha samaṇo vā brāhmaṇo vā kusalaṃ dhammaṃ adhigaccheyya, kusalaṃ dhammaṃ adhigantvā na parassa āroceyya, kiñhi paro parassa karissati. Seyyathāpi nāma…pe… kiñhi paro parassa karissatī’’ti, evaṃ vādī so ye te kulaputtā tathāgatappaveditaṃ dhammavinayaṃ āgamma evarūpaṃ uḷāraṃ visesaṃ adhigacchanti, sotāpattiphalampi sacchikaronti, sakadāgāmiphalampi sacchikaronti, anāgāmiphalampi sacchikaronti, arahattampi sacchikaronti. Ye cime dibbā gabbhā paripācenti dibbānaṃ bhavānaṃ abhinibbattiyā, tesaṃ antarāyakaro hoti, antarāyakaro samāno ahitānukampī hoti, ahitānukampissa sapattakaṃ cittaṃ paccupaṭṭhitaṃ hoti, sapattake citte paccupaṭṭhite micchādiṭṭhi hoti. Micchādiṭṭhissa kho ahaṃ, lohicca, dvinnaṃ gatīnaṃ aññataraṃ gatiṃ vadāmi – nirayaṃ vā tiracchānayoniṃ vā.
512. 「このように、ロヒッチャよ、もし誰かが『コーサラ国王パセーナディはコーサラの国を支配している。コーサラの国に生じた(利得)は、国王パセーナディが独りで享受し、他者に与えないように』と言うとしよう。このように言う者は、国王パセーナディ・コーサラに依存しているあなた方や他の人々にとって、妨げとなる。妨げとなる者は、害をなす者であり、害をなす者の心には敵意が宿り、敵意が宿った心には邪見が生じる。このように、ロヒッチャよ、もし誰かが『この世で、沙門かバラモンが善法を悟り、善法を悟った後、他者にそれを伝えない。『いったい他人が他人のために何ができようか。』たとえ…(省略)…『いったい他人が他人のために何ができようか。』と言うならば、この者は、菩薩の教え(法)と戒律(律)によって、このように偉大な境地を得る者たち――初果(ソーダーパンナ)の果実を証悟する者、一度だけ(天界に)生まれ変わる(サカダーガーミー)果実を証悟する者、二度と(天界に)生まれ変わらない(アナガーミー)果実を証悟する者、阿羅漢果を証悟する者――に妨げとなる。彼らが(来世で)天界の生を受けるために、(この世の)天界の母胎から生まれる者たちに妨げとなる。妨げとなる者は、害をなす者であり、害をなす者の心には敵意が宿り、敵意が宿った心には邪見が生じる。ロヒッチャよ、私は、邪見を持つ者には、二つの境遇のいずれかが生じると言おう――地獄か、畜生道か。」
510-512. Idāni yasmā yathā attano lābhantarāyena sattā saṃvijjanti na tathā paresaṃ, tasmā suṭṭhutaraṃ brāhmaṇaṃ pavecetukāmo ‘‘taṃ kiṃ maññasī’’ti dutiyaṃ upapattimāha. Ye cimeti ye ca ime tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā ariyabhūmiṃ okkamituṃ asakkontā kulaputtā dibbā gabbhāti upayogatthe paccattavacanaṃ, dibbe gabbheti attho. Dibbā, gabbhāti ca channaṃ devalokānametaṃ adhivacanaṃ. Paripācentīti devalokagāminiṃ paṭipadaṃ pūrayamānā dānaṃ, dadamānā, sīlaṃ rakkhamānā, gandhamālādīhi, pūjaṃ kurumānā bhāvanaṃ bhāvayamānā pācenti vipācenti paripācenti pariṇāmaṃ gamenti. Dibbānaṃ bhavānaṃ abhinibbattiyāti dibbabhavā nāma devānaṃ vimānāni , tesaṃ nibbattanatthāyāti attho. Atha vā dibbā gabbhāti dānādayo puññavisesā. Dibbā bhavāti devaloke vipākakkhandhā, tesaṃ nibbattanatthāya tāni puññāni karontīti attho. Tesaṃ antarāyakaroti tesaṃ maggasampattiphalasampattidibbabhavavisesānaṃ antarāyakaro. Iti bhagavā ettāvatā aniyamiteneva opammavidhinā yāva bhavaggā uggataṃ brāhmaṇassa mānaṃ bhinditvā idāni codanārahe tayo satthāre dassetuṃ ‘‘tayo kho me, lohiccā’’tiādimāha.
510-512. 今、(尊師は)自らの利益の障害で衆生が苦しむほどには、他者の苦しむのではないので、バラモンをさらに説得しようと、「あなたはどう思いますか」と二度目に、反論を述べられた。彼らは、そして、これらの(人々は)、如来の教えを聞いて、聖なる境地(アリヤブーミ)に入ることができない、(そのような)在家の子らが、神々の胎児(ディッバ・ガッバ)、とは、意欲のために、それぞれの言葉である。神々の胎児、そして、六つの天界(デヴァローカ)の名称である。成熟させる、とは、天界に至る実践(パティパダー)を完成させ、布施を施し、戒(シーラ)を守り、香・花などで供養し、禅定(バーワナー)を修めることで、成熟させ、結果させ、完了させ、到達させる。神々の境(ディッバ・バワナ)を生み出すために、神々の境とは、天人の宮殿(ヴィマーナ)である。それらを生み出すために、という意味である。あるいは、神々の胎児とは、布施などの善行である。神々の境とは、天界での結果の集まり(ヴィパーカッカンダー)である。それらを生み出すために、それらの善行をなす、という意味である。それらの障害をもたらす者、とは、それらの道(マーガ)の到達、結果(パーラ)の到達、神々の境(ディッバ・バワナ)の区別の障害をもたらす者である。このように、尊師は、これほどまでに、限定されない譬喩(オパンマ)の方法で、有頂天(バワッガ)にまで及んだバラモンの慢心を打ち砕き、今、非難されるべき三人の師(サッダーレ)を示すために、「三人の、ロヒッカよ」とこう言われた。
Tayo codanārahā 非難されるべき師
513. ‘‘Tayo khome, lohicca, satthāro, ye loke codanārahā; yo ca panevarūpe satthāro codeti, sā codanā bhūtā tacchā dhammikā anavajjā . Katame tayo? Idha, lohicca, ekacco satthā yassatthāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajito hoti, svāssa sāmaññattho ananuppatto hoti. So taṃ sāmaññatthaṃ ananupāpuṇitvā sāvakānaṃ dhammaṃ deseti – ‘‘idaṃ vo hitāya idaṃ vo sukhāyā’’ti. Tassa sāvakā na sussūsanti, na sotaṃ odahanti, na aññā cittaṃ upaṭṭhapenti, vokkamma ca satthusāsanā vattanti. So evamassa codetabbo – ‘‘āyasmā kho yassatthāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajito, so te sāmaññattho ananuppatto, taṃ tvaṃ sāmaññatthaṃ ananupāpuṇitvā sāvakānaṃ dhammaṃ desesi – ‘idaṃ vo hitāya idaṃ vo sukhāyā’ti . Tassa te sāvakā na sussūsanti, na sotaṃ odahanti, na aññā cittaṃ upaṭṭhapenti, vokkamma ca satthusāsanā vattanti. Seyyathāpi nāma osakkantiyā vā ussakkeyya, parammukhiṃ vā āliṅgeyya, evaṃ sampadamidaṃ pāpakaṃ lobhadhammaṃ vadāmi – kiñhi paro parassa karissatī’’ti. Ayaṃ kho, lohicca, paṭhamo satthā, yo loke codanāraho; yo ca panevarūpaṃ satthāraṃ codeti, sā codanā bhūtā tacchā dhammikā anavajjā.
513. 「ロヒッチャよ、世の中には非難されるべき師が三種類いる。そして、そのような師を非難する者は、その非難は真実で、正確で、正当で、非難されるべきものではない。それはどのような三種類か? ロヒッチャよ、ここに、ある師がいる。その師は、家を出て在家を出家した目的を達成しておらず、その修行の目的をまだ得ていない。彼は、その修行の目的を得ていないのに、弟子たちに『これはあなたたちのために役立ち、これはあなたたちのために喜びとなる』と説く。彼の弟子たちは、よく聞かず、耳を傾けず、心を集中させず、師の教えから離れて行動する。彼はこのように非難されるべきである――『尊師は、家を出て在家を出家した目的を達成しておらず、その修行の目的をまだ得ていない。彼は、その修行の目的を得ていないのに、弟子たちに「これはあなたたちのために役、これはあなたたちのために喜びとなる」と説いた。彼の弟子たちは、よく聞かず、耳を傾けず、心を集中させず、師の教えから離れて行動している。それは、まるで吐き出すべきものを吐き出せず、あるいは、顔を背けて抱きつくようなものだ。このように、私はこの悪しき貪欲な心を語る――いったい他人が他人のために何ができようか。』ロヒッチャよ、これが世の中の非難されるべき第一の師であり、そして、そのような師を非難する者は、その非難は真実で、正確で、正当で、非難されるべきものではない。」
513. Tattha sā codanāti tayo satthāre codentassa codanā. Na aññā cittaṃ upaṭṭhapentīti aññāya ājānanatthāya cittaṃ na upaṭṭhapenti. Vokkammāti nirantaraṃ tassa sāsanaṃ akatvā tato ukkamitvā vattantīti attho. Osakkantiyā vā ussakkeyyāti paṭikkamantiyā upagaccheyya, anicchantiyā iccheyya, ekāya sampayogaṃ anicchantiyā eko iccheyyāti vuttaṃ hoti. Parammukhiṃ vā āliṅgeyyāti daṭṭhumpi anicchamānaṃ parammukhiṃ ṭhitaṃ pacchato gantvā āliṅgeyya. Evaṃsampadamidanti imassāpi satthuno ‘‘mama ime sāvakā’’ti sāsanā vokkamma vattamānepi te lobhena anusāsato imaṃ lobhadhammaṃ evaṃsampadameva īdisameva vadāmi. Iti so evarūpo tava lobhadhammo yena tvaṃ osakkantiyā ussakkanto viya parammukhiṃ āliṅganto viya ahosītipi taṃ codanaṃ arahati. Kiñhi paro parassa karissatīti yena dhammena pare anusāsi, attānameva tāva tattha sampādehi, ujuṃ karohi. Kiñhi paro parassa karissatīti codanaṃ arahati.
513. そこでの、その非難、とは、三人の師を非難する者の非難である。他のものを心に留めない、とは、理解するために、心に留めない、ということである。離れる、とは、絶えずその教えを行わずに、そこから離れて、従う、という意味である。離れて、あるいは、従う、とは、従わない者が、従う。欲しない者が、欲する。一方が、結びつくことを欲しないのに、一方が欲する、と言っているのである。背を向けて、あるいは、抱きしめる、とは、見ることさえ欲しない者を、背を向けて立っている者を、後ろから行って抱きしめる。このようになる、とは、この師(タッタ)の「私の弟子たちである」という教えから離れて従う者であっても、貪欲によって教える、この貪欲の法(ローバ・ダンマ)は、このように、このようになる。このように、あなたは、そのような貪欲の法によって、背を向けて抱きしめるようになったのである。この非難を受けるべきである。他者が他者に何をするというのか、とは、他者を教える法によって、まず自分自身をそれに合わせなさい。まっすぐにしなさい。他者が他者に何をするというのか、とは、非難を受けるべきである。
513. Aniyamitenevāti aniyameneva ‘‘tvaṃ evaṃdiṭṭhiko evaṃ sattānaṃ anatthassa kārako’’ti evaṃ anuddesikeneva . Mānanti ‘‘ahametaṃ jānāmi, ahametaṃ passāmī’’ti evaṃ paṇḍitamānaṃ. Bhinditvāti vidhametvā, jahāpetvāti attho. Tayo satthāreti asampāditaattahito anovādakarasāvako, asampāditaattahito ovādakarasāvako, sampāditaattahito anovādakarasāvakoti ime tayo satthāre. Catuttho pana sammāsambuddho na codanāraho hotīti ‘‘tena pucchite eva kathessāmī’’ti codanārahe tayo satthāre paṭhamaṃ dassesi , pacchā catutthaṃsatthāraṃ. Kāmañcettha catuttho satthā eko adutiyo anaññasādhāraṇo, tathāpi so yesaṃ uttarimanussadhammānaṃ vasena ‘‘dhammamayo kāyo’’ti vuccati, tesaṃ samudāyabhūtopi te guṇāvayave satthuṭṭhāniye katvā dassento bhagavā ‘‘ayampi kho, lohicca, satthā’’ti abhāsi.
513. 無制限に(アニヤマニテーヴァー)とは、無制限に(アニヤマ・エヴァー)、「あなたは(トゥヴァン)このように(エヴァン)見解(ディッティコー)を持ち、このように(エヴァン)衆生(サッターナṃ)の不利益(アナッタッサ)の原因(カーラコー)である」と、このように(エヴァン)具体的に(アヌデーシカ・ネーヴァー)である(P, 1.0516)。傲慢(マーナンティ)とは、「私は(アハム)これを(エータṃ)知っている(ジャーナーミ)、私は(アハム)これを見ている(パッサーミー)」と、このように(エヴァン)賢者(パンディタ)の傲慢(マーナン)。破壊する(ビンディットヴァー)とは、打ち砕く(ヴィダムメーターヴァー)、捨てる(ジャハーペーティ)という意味である。三人の師(タヨー・サッターレー)とは、自己の利益(アッタヒタ)を達成していない(アサンパーディタ)指導を受けない(アノーヴァーダカ)弟子(ラサヴァーカ)、自己の利益(アッタヒタ)を達成していない(アサンパーディタ)指導を受ける(オーヴァーダカ)弟子(ラサヴァーカ)、自己の利益(アッタヒタ)を達成した(サンパーディタ)指導を受けない(アノーヴァーダカ)弟子(ラサヴァーカ)である。この三人が師(サッターレー)である。第四の、正等覚者(サッマー・サンブッドー)は、教化(コーデーナラホー)を受けるべきではない(ホティーティ)。「それゆえ、尋ねられた(プッチテー・イェーヴァ)時に、説く(カットゥーシェーサーミー)」と、教化(コーデーナラヘー)を受けるべき三人の師(タヨー・サッターレー)を、まず(パタマṃ)示し(ダッセーシ)(V, 1.0352)、後に(パッチャー)第四の師(カットゥタッサン・サッターラン)を(示した)。また(カーマチャン・エッタ)第四の師(カットゥットホー・サッターー)は、一人(エーコー)、他に比べるものがない(アドゥティヨ)、他に並ぶものがない(アナンニャ・サダーラノー)が、それでも(タターピ・ソー)彼(イェーサン)が、より超越した(ウタッタマ)人間の法(ヌッサラ・ダンマーナṃ)によって(ヴァセーナ)、「法(ダンマ)の身体(マヨー・カーヨ)」と呼ばれる(ウッチャティ)それらの(テーサン)集合体(サムダーヤ・ブー topping)、それらの徳(グナーーヴァヤベー)を師(サッダー)の場所(パーネーサ)に置く(カトヴァー)ことによって、示す(ダッセントー)世尊(バーガヴァー)は、「これもまた(アヤンプイ・ホー)、ローヒッカ(ローヒッカ)、師(サッターー)」と(言われた)。
Aññāti ya-kāralopena niddeso ‘‘sayaṃ abhiññā’’ti ādīsu (dī. ni. 1.28, 37, 52; ma. ni. 1.284; 2.341; a. ni. 2.5; 10.11; mahāva. 11; dha. pa. 353; kathā. 405) viya. Aññāyāti ca tadatthiye sampadānavacananti āha **‘‘ājānanatthāyā’’**ti. Sāvakattaṃ paṭijānitvā ṭhitattā ekadesenassa sāsanaṃ karontīti āha **‘‘nirantaraṃ tassa sāsanaṃ akatvā’’**ti. Ukkamitvā vattantīti yathicchitaṃ karontīti attho. Paṭikkamantiyāti anabhiratiyā agāravena apagacchantiyā, tenāha **‘‘anicchantiyā’’**tiādi. Ekāyāti ekāya itthiyā. Eko iccheyyāti eko puriso tāya anicchantiyā sampayogaṃ kāmeyya. Osakkanādimukhena itthipurisasambandhanidassanaṃ gehasitaapekkhāvasena tassa satthuno sāvakesu paṭipattīti dasseti. Ativiya virattabhāvato daṭṭhumpi anicchamānaṃ. Lobhenāti parivāravasena uppajjanakalābhasakkāralobhena. Tattha sampādehīti tasmiṃ paṭipattidhamme patiṭṭhitaṃ katvā sampādehi. Ujuṃ karohi kāyavaṅkādivigamena.
「自己の自己認識」など、「自ら知ること」といった意味での使用例(ディーガ・ニカーヤ1.28、37、52;マッジマ・ニカーヤ1.284;2.341;アングッタラ・ニカーヤ2.5;10.11;マハーヴァッガ11;ダンマパダ353;カター1.405)のように。「さらに知る」とは、その真実を成就させることであると、「理解のために」と述べている。弟子であることを認め、その立場にいるので、一部においてその教えを行うと、「絶えずその教えを行わない」と述べている。飛び越えて言うとは、思いのままに行うことである。退くとは、不満から、敬意を払わずに立ち去ることである。それゆえ、「望まない」などと述べている。一人の女性とは、一人の女性のことである。一人が望むとは、一人の男性が、その望まない女性との結合を願うことである。避けるなどの方法で、男女の関係を示唆することは、家庭的な執着の観点から、その師の弟子たちに対する態度を示している。非常に執着が薄いことから、見ることさえ望まない。貪欲とは、周りの眷属たちのことであり、生じる利益や尊敬への貪欲である。そこで成就せよとは、その実践の法に確固たるものとして成就せよ。まっすぐにするとは、体の曲がりなどをなくすことである。
514. ‘‘Puna caparaṃ, lohicca, idhekacco satthā yassatthāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajito hoti, svāssa sāmaññattho ananuppatto hoti. So taṃ sāmaññatthaṃ ananupāpuṇitvā sāvakānaṃ dhammaṃ deseti – ‘‘idaṃ vo hitāya, idaṃ vo sukhāyā’’ti. Tassa sāvakā sussūsanti, sotaṃ odahanti, aññā cittaṃ upaṭṭhapenti, na ca vokkamma satthusāsanā vattanti. So evamassa codetabbo – ‘‘āyasmā kho yassatthāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajito, so te sāmaññattho ananuppatto. Taṃ tvaṃ sāmaññatthaṃ ananupāpuṇitvā sāvakānaṃ dhammaṃ desesi – ‘idaṃ vo hitāya idaṃ vo sukhāyā’ti. Tassa te sāvakā sussūsanti, sotaṃ odahanti , aññā cittaṃ upaṭṭhapenti, na ca vokkamma satthusāsanā vattanti. Seyyathāpi nāma sakaṃ khettaṃ ohāya paraṃ khettaṃ niddāyitabbaṃ maññeyya , evaṃ sampadamidaṃ pāpakaṃ lobhadhammaṃ vadāmi – kiñhi paro parassa karissatī’’ti. Ayaṃ kho, lohicca, dutiyo satthā, yo, loke codanāraho; yo ca panevarūpaṃ satthāraṃ codeti, sā codanā bhūtā tacchā dhammikā anavajjā.
514. 「さらに、ロヒッチャよ、ここに、ある師がいる。その師は、家を出て在家を出家した目的を達成しておらず、その修行の目的をまだ得ていない。彼は、その修行の目的を得ていないのに、弟子たちに『これはあなたたちのために役、これはあなたたちのために喜びとなる』と説く。彼の弟子たちは、よく聞き、耳を傾け、心を集中させ、師の教えから離れずに生きている。彼はこのように非難されるべきである――『尊師は、家を出て在家を出家した目的を達成しておらず、その修行の目的をまだ得ていない。彼は、その修行の目的を得ていないのに、弟子たちに「これはあなたたちのために役、これはあなたたちのために喜びとなる」と説いた。彼の弟子たちは、よく聞き、耳を傾け、心を集中させ、師の教えから離れずに生きている。それは、まるで自分の畑を離れて、他人の畑で昼寝をしたいと思うようなものだ。このように、私はこの悪しき貪欲な心を語る――いったい他人が他人のために何ができようか。』ロヒッチャよ、これが世の中の非難されるべき第二の師であり、そして、そのような師を非難する者は、その非難は真実で、正確で、正当で、非難されるべきものではない。」
514. Niddāyitabbanti sassarūpakāni tiṇāni uppāṭetvā parisuddhaṃ kātabbaṃ.
514. 眠る、とは、草のようなものを抜き取って、清浄にする必要がある。
515. ‘‘Puna caparaṃ, lohicca, idhekacco satthā yassatthāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajito hoti, svāssa sāmaññattho anuppatto hoti. So taṃ sāmaññatthaṃ anupāpuṇitvā sāvakānaṃ dhammaṃ deseti – ‘‘idaṃ vo hitāya idaṃ vo sukhāyā’’ti. Tassa sāvakā na sussūsanti, na sotaṃ odahanti, na aññā cittaṃ upaṭṭhapenti, vokkamma ca satthusāsanā vattanti. So evamassa codetabbo – ‘‘āyasmā kho yassatthāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajito, so te sāmaññattho anuppatto. Taṃ tvaṃ sāmaññatthaṃ anupāpuṇitvā sāvakānaṃ dhammaṃ desesi – ‘idaṃ vo hitāya idaṃ vo sukhāyā’ti. Tassa te sāvakā na sussūsanti, na sotaṃ odahanti, na aññā cittaṃ upaṭṭhapenti , vokkamma ca satthusāsanā vattanti. Seyyathāpi nāma purāṇaṃ bandhanaṃ chinditvā aññaṃ navaṃ bandhanaṃ kareyya, evaṃ sampadamidaṃ pāpakaṃ lobhadhammaṃ vadāmi, kiñhi paro parassa karissatī’’ti. Ayaṃ kho, lohicca, tatiyo satthā, yo loke codanāraho; yo ca panevarūpaṃ satthāraṃ codeti, sā codanā bhūtā tacchā dhammikā anavajjā. Ime kho, lohicca, tayo satthāro, ye loke codanārahā, yo ca panevarūpe satthāro codeti, sā codanā bhūtā tacchā dhammikā anavajjāti.
515. 「さらに、ロヒッチャよ、ここに、ある師がいる。その師は、家を出て在家を出家した目的を達成しており、その修行の目的を得ている。彼は、その修行の目的を得た後、弟子たちに『これはあなたたちのために役、これはあなたたちのために喜びとなる』と説く。彼の弟子たちは、よく聞かず、耳を傾けず、心を集中させず、師の教えから離れて行動する。彼はこのように非難されるべきである――『尊師は、家を出て在家を出家した目的を達成しており、その修行の目的を得ている。彼は、その修行の目的を得た後、弟子たちに「これはあなたたちのために役、これはあなたたちのために喜びとなる」と説いた。彼の弟子たちは、よく聞かず、耳を傾けず、心を集中させず、師の教えから離れて行動する。それは、まるで古い縄を断ち切って、新しい縄を作るようなものだ。このように、私はこの悪しき貪欲な心を語る――いったい他人が他人のために何ができようか。』ロヒッチャよ、これが世の中の非難されるべき第三の師であり、そして、そのような師を非難する者は、その非難は真実で、正確で、正当で、非難されるべきものではない。ロヒッチャよ、これらが世の中の非難されるべき三種類の師であり、そして、そのような師を非難する者は、その非難は真実で、正確で、正当で、非難されるべきものではない。」
515. Tatiyacodanāya kiñhi paro parassāti anusāsanaṃ asampaṭicchanakālato paṭṭhāya paro anusāsitabbo, parassa anusāsakassa kiṃ karissatīti nanu tattha appossukkataṃ āpajjitvā attanā paṭividdhadhammaṃ attanāva mānetvā pūjetvā vihātabbanti evaṃ codanaṃ arahatīti attho.
515. 三度目の非難において、他者が他者に何をするというのか、とは、教えを受け入れない時(アサンプラティッチャナ)から、他者を教えるべきである。教える者に対して、何をするというのか。それは、そこで、熱心さを失って、自ら証悟した法を、自ら尊重し、供養して、保ち続けるべきである。このように、非難を受けるべきである、という意味である。
515. Evaṃ codanaṃ arahatīti evaṃ vuttanayena sāvakesu appossukkabhāvāpādane niyojanavasena codanaṃ arahati, na paṭhamo viya ‘‘evarūpo tava lobhadhammo’’tiādinā, na ca dutiyo viya ‘‘attānameva tāva tattha sampādehī’’tiādinā. Kasmā? Sampāditaattahitatāya tatiyassa.
515. 責めを受けるに値する、とは、このように言われたように、弟子たちに無関心な態度をとらせることによって、責めを受けるに値するのであって、最初の「そのようなあなたの貪欲な性質」などというものではなく、また、二番目の「まずあなた自身をそこに成就させなさい」などというものでもない。なぜか? 三番目の者にとっては、自己の利益が成就しているからである。
Nacodanārahasatthu 非難されるべきではない師
516. Evaṃ vutte, lohicco brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘atthi pana, bho gotama, koci satthā, yo loke nacodanāraho’’ti? ‘‘Atthi kho, lohicca, satthā, yo loke nacodanāraho’’ti. ‘‘Katamo pana so, bho gotama, satthā, yo loke nacodanāraho’’ti?
516. このように言われたとき、バラモンのロヒッチャは尊師(ゴータマ)にこのように言った。「尊師ゴータマよ、世の中で非難されるべきではない師はいるのですか?」 「ロヒッチャよ、世の中には非難されるべきではない師がいる。」「尊師ゴータマよ、それはどのような師なのですか?」
‘‘Idha, lohicca, tathāgato loke uppajjati arahaṃ, sammāsambuddho…pe… (yathā 190-212 anucchedesu evaṃ vitthāretabbaṃ). Evaṃ kho, lohicca, bhikkhu sīlasampanno hoti…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati… yasmiṃ kho, lohicca, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāraṃ visesaṃ adhigacchati, ayampi kho, lohicca, satthā, yo loke nacodanāraho . Yo ca panevarūpaṃ satthāraṃ codeti, sā codanā abhūtā atacchā adhammikā sāvajjā…pe… dutiyaṃ jhānaṃ…pe… tatiyaṃ jhānaṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Yasmiṃ kho, lohicca, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāraṃ visesaṃ adhigacchati, ayampi kho, lohicca, satthā, yo loke nacodanāraho, yo ca panevarūpaṃ satthāraṃ codeti, sā codanā abhūtā atacchā adhammikā sāvajjā… ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmeti…pe… yasmiṃ kho, lohicca, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāraṃ visesaṃ adhigacchati, ayampi kho, lohicca, satthā, yo loke nacodanāraho, yo ca panevarūpaṃ satthāraṃ codeti, sā codanā abhūtā atacchā adhammikā sāvajjā… nāparaṃ itthattāyāti pajānāti. Yasmiṃ kho, lohicca, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāraṃ visesaṃ adhigacchati, ayampi kho, lohicca, satthā, yo loke nacodanāraho, yo ca panevarūpaṃ satthāraṃ codeti, sā codanā abhūtā atacchā adhammikā sāvajjā’’ti.
「ロヒッチャよ、ここに、如来が世に現れる。阿羅漢、正等覚者…(省略)(190-212節のように詳しく説明する)。このように、ロヒッチャよ、比丘は戒律を具足している…(省略)…第一禅定に入って住する…(省略)。ロヒッチャよ、師が、弟子がこのような偉大な境地を得るならば、この師もまた、ロヒッチャよ、世の中で非難されるべきではない師である。そして、そのような師を非難する者は、その非難は真実ではなく、不正確で、不当で、非難されるべきものである…(省略)…第二禅定…(省略)…第三禅定…(省略)…第四禅定に入って住する。ロヒッチャよ、師が、弟子がこのような偉大な境地を得るならば、この師もまた、ロヒッチャよ、世の中で非難されるべきではない師であり、そして、そのような師を非難する者は、その非難は真実ではなく、不正確で、不当で、非難されるべきものである…(省略)…知見へと心を導き、浸らせる…(省略)…ロヒッチャよ、師が、弟子がこのような偉大な境地を得るならば、この師もまた、ロヒッチャよ、世の中で非難されるべきではない師であり、そして、そのような師を非難する者は、その非難は真実ではなく、不正確で、不当で、非難されるべきものである…(省略)…『もはやこの生においては(解脱の)道はない』と知る。ロヒッチャよ、師が、弟子がこのような偉大な境地を得るならば、この師もまた、ロヒッチャよ、世の中で非難されるべきではない師であり、そして、そのような師を非難する者は、その非難は真実ではなく、不正確で、不当で、非難されるべきものである。」
516. Na codanārahoti ayañhi yasmā paṭhamameva attānaṃ patirūpe patiṭṭhāpetvā sāvakānaṃ dhammaṃ deseti. Sāvakā cassa assavā hutvā yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjanti, tāya ca paṭipattiyā mahantaṃ visesamadhigacchanti. Tasmā na codanārahoti.
516. 非難を受けない、とは、彼は、まず最初に、自らを適切な場所に確立して、弟子たちに法を説く。弟子たちは、聞く者(アサワー)となって、教えられた通りに行い、その実践によって大きな進歩を得る。それゆえ、非難を受けないのである。
516. ‘‘Na codanāraho’’ti ettha yasmā codanārahatā nāma satthuvippaṭipattiyā vā sāvakavippaṭipattiyā vā ubhayavippaṭipattiyā vā, tayidaṃ sabbampi imasmiṃ satthari natthi, tasmā na codanārahoti imamatthaṃ dassetuṃ **‘‘ayañhī’’**tiādi vuttaṃ.
516. 「責めを受けるに値しない」とは、責めを受けるに値するかどうかは、師の誤り、あるいは弟子の誤り、あるいは両方の誤りによるが、これらすべてがこの師にはないので、ゆえに責めを受けるに値しない、とこの意味を示すために、「この者」などと述べられている。
517. Evaṃ vutte, lohicco brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘seyyathāpi, bho gotama, puriso purisaṃ narakapapātaṃ patantaṃ kesesu gahetvā uddharitvā thale patiṭṭhapeyya, evamevāhaṃ bhotā gotamena narakapapātaṃ papatanto uddharitvā thale patiṭṭhāpito. Abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama, seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya, ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti. Evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito . Esāhaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’’nti.
517. このように言われたとき、バラモンのロヒッチャは尊師(ゴータマ)にこのように言った。「尊師ゴータマよ、まるで人が転落していく人を髪をつかんで引き上げ、陸地に立たせるようなものです。まさに、尊師ゴータマによって、私は地獄に転落していくところを引き上げられ、陸地に立たされました。素晴らしいことです、尊師ゴータマよ、素晴らしいことです、尊師ゴータマよ。まるで、尊師ゴータマよ、覆されたものを起こし、隠されたものを明らかにし、迷った人に道を示し、暗闇に油の灯をともすように、『目の見える者は形を見るだろう』と。まさに、尊師ゴータマによって、多くの方法で法が説かれました。私は尊師ゴータマに、法に、そして比丘の集団に帰依します。尊師ゴータマよ、今日から私が命ある限り、帰依した信者として私を置いてください。」
Lohiccasuttaṃ niṭṭhitaṃ dvādasamaṃ.
ロヒッチャ経終瞭第十二。
517. Narakapapātaṃ papatantoti mayā gahitāya diṭṭhiyā ahaṃ narakapapātaṃ papatanto. Uddharitvā thale patiṭṭhāpitoti taṃ diṭṭhiṃ bhinditvā dhammadesanāhatthena apāyapatanato uddharitvā saggamaggathale ṭhapitomhīti vadati. Sesamettha uttānamevāti.
517. 地獄に落ちる、とは、私が捉えられた見解によって、私は地獄に落ちる。救い出して、岸辺に置いた、とは、その見解を破り、説法によって悪趣(アパーヤ)への落下から救い出して、天国(サッガ)の岸辺に置いた、と言っている。残りは、ここに、明白である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
このように、スマングルヴィーラシーニのディーガニカーヤの注釈において
Lohiccasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
ロヒッカ経の注釈、完了。
517. Mayā gahitāya diṭṭhiyāti sabbaso anavajje sammāpaṭipanne paresaṃ sammadeva sammāpaṭipattiṃ dessente satthari abhūtadosāropanavasena micchāgahitāya nirayagāminiyā pāpadiṭṭhiyā . Narakapapātanti narakasaṅkhātaṃ mahāpapātaṃ. Papatanti tatthāti hi papāto. Saggamaggathaleti saggagāmimaggabhūte puññadhammathale. Sesaṃ suviññeyyameva.
517. 私が掴んだ見解とは、あらゆる無難な正しい行いを、他者に正しく正しく正しく正しく示している師に対して、偽りの非難を浴びせることによって、誤って掴んだ、地獄に落ちる悪い見解のことである。地獄への転落とは、地獄と呼ばれる大いなる転落である。そこで転落するとは、まさに転落である。天への道への場所とは、天界への道となる善行の場所である。残りは容易に理解できる。
Lohiccasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
ローヒッチャ・スッタの解説における隠された意味の明示。
13. Tevijjasuttaṃ 13. 三明経
518. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi yena manasākaṭaṃ nāma kosalānaṃ brāhmaṇagāmo tadavasari. Tatra sudaṃ bhagavā manasākaṭe viharati uttarena manasākaṭassa aciravatiyā nadiyā tīre ambavane.
518. このように私は聞いた。ある時、尊師はコーサラ国を遊行し、五百人の比丘の大きな集団と共に、コーサラ国のバラモン村であるマナサカータに滞在された。そこで尊師は、マナサカータの北、アチラヴァティー河畔のマンゴー林に滞在された。
518. Evaṃ me sutaṃ…pe… kosalesūti tevijjasuttaṃ. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā. Manasākaṭanti tassa gāmassa nāmaṃ. Uttarena manasākaṭassāti manasākaṭato avidūre uttarapasse. Ambavaneti taruṇaambarukkhasaṇḍe, ramaṇīyo kira so bhūmibhāgo, heṭṭhā rajatapaṭṭasadisā vālikā vippakiṇṇā, upari maṇivitānaṃ viya ghanasākhāpattaṃ ambavanaṃ. Tasmiṃ buddhānaṃ anucchavike pavivekasukhe ambavane viharatīti attho.
518. このように、私は聞きました……(省略)……コーサラ国において」と、テヴィッジャ経。ここに、その注釈は『アヌッターナパダ』である。マナサーカータとは、その村の名前である。マナサーカータの北とは、マナサーカータから遠くない北側である。マンゴーの森(アンバワナ)とは、若いマンゴーの木々の群生地である。そこは、美しい土地であった。下には、銀の布のように、砂が散らばり、上には、宝石の天蓋(マニ・ヴィターナ)のように、密に枝を広げたマンゴーの森である。その、仏陀にふさわしい静寂の喜び(パーウィウェーカ・スクハ)のマンゴーの森に住んでいる、という意味である。
518. Uttarenāti ettha ena-saddo disāvācīsaddato pañcamīantato adūrattho icchito, tasmā uttarena-saddena adūratthajotanaṃ dassento **‘‘adūre uttarapasse’’**ti āha. Akkharacintakā pana ena-saddayoge avadhivācini pade upayogavacanaṃ icchanti. Attho pana sāmivaseneva icchitoti idha sāmivacanavaseneva vuttaṃ.
518. 「さらに」とは、ここで「エナ」という言葉は、方角を示す言葉から、第五格の終わりから近いという意味が望ましい。それゆえ、「さらに」という言葉で近いという意味を示すために、「遠くない北の方面に」と述べている。文字を解釈する人々は、「エナ」という言葉の後に、境界を示す言葉を、使用の意味として望んでいる。しかし、意味は、共に住むことによって望まれるので、ここでは共に住むことによって述べられている。
519. Tena kho pana samayena sambahulā abhiññātā abhiññātā brāhmaṇamahāsālā manasākaṭe paṭivasanti, seyyathidaṃ – caṅkī brāhmaṇo tārukkho brāhmaṇo pokkharasāti brāhmaṇo jāṇusoṇi brāhmaṇo todeyyo brāhmaṇo aññe ca abhiññātā abhiññātā brāhmaṇamahāsālā.
519. その時、マナサカータには、チャーンキー・バラモン、タルッカ・バラモン、ポッカラサーティ・バラモン、ジャーヌソーニ・バラモン、トーデーヤ・バラモン、その他名の知れた多くのバラモンの大長者が住んでいた。
519. Abhiññātā abhiññātāti kulacārittādisampattiyā tattha tattha paññātā. Caṅkītiādīni tesaṃ nāmāni. Tattha caṅkī opāsādavāsiko. Tārukkho icchānaṅgalavāsiko. Pokkharasātī ukkaṭṭhavāsiko. Jāṇusoṇī sāvatthivāsiko. Todeyyo tudigāmavāsiko. Aññe cāti aññe ca bahujanā. Attano attano nivāsaṭṭhānehi āgantvā mantasajjhāyakaraṇatthaṃ tattha paṭivasanti. Manasākaṭassa kira ramaṇīyatāya te brāhmaṇā tattha nadītīre gehāni kāretvā parikkhipāpetvā aññesaṃ bahūnaṃ pavesanaṃ nivāretvā antarantarā tattha gantvā vasanti.
519. '(各々が)知られている'とは、家柄などの徳によって、そこで知られている。チャーンキーなどとは、それらの名前である。そこに、チャーンキーは、オパーサーダの住人である。タールーックハは、イチーナーンガラの住人である。ポッカラサティは、ウッカッタの住人である。ジャーヌソニは、サーワッティの住人である。トーデーヤは、トゥディガマの住人である。その他、とは、その他の多くの人々である。それぞれが、それぞれの居住地から来て、マントラ(サルタ)を唱えるために、そこに住んでいる。マナサーカータの美しさのために、それらのバラモンたちは、そこで川のほとりに家を建て、囲んで、他の多くの人々が入ることを禁じ、時々、そこに行って住んでいる。
519. Kulacārittādīti ādi-saddena mantajjhenābhirūpatādisampattiṃ saṅgaṇhāti. Mantasajjhāyakaraṇatthanti āthabbaṇamantānaṃ sajjhāyakaraṇatthaṃ, tenāha **‘‘aññesaṃ bahūnaṃ pavesanaṃ nivāretvā’’**ti.
519. 家柄の習慣などとは、はじめの言葉で、魔法の学習や、容姿端麗さなどの成就を包括している。呪文を唱えるための意味とは、アタルヴァーナ・マントラの学習のためであり、それゆえ、「他の多くの者の参入を妨げて」と述べている。
520. Atha kho vāseṭṭhabhāradvājānaṃ māṇavānaṃ jaṅghavihāraṃ anucaṅkamantānaṃ anuvicarantānaṃ maggāmagge kathā udapādi. Atha kho vāseṭṭho māṇavo evamāha – ‘‘ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena pokkharasātinā’’ti. Bhāradvājopi māṇavo evamāha – ‘‘ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena tārukkhenā’’ti. Neva kho asakkhi vāseṭṭho māṇavo bhāradvājaṃ māṇavaṃ saññāpetuṃ, na pana asakkhi bhāradvājo māṇavopi vāseṭṭhaṃ māṇavaṃ saññāpetuṃ.
520. その時、ヴァーセッターとバーラドヴァージャの二人の学侶が歩き回りながら、道すがら議論になった。そこでヴァーセッター学侶はこう言った。「これこそが正しい道であり、これこそが解脱へと導く道であり、バラモン・ポッカラサーティが説いたように、梵天との合一へと至る道である。」バーラドヴァージャ学侶もこう言った。「これこそが正しい道であり、これこそが解脱へと導く道であり、バラモン・タルッカが説いたように、梵天との合一へと至る道である。」しかし、ヴァーセッター学侶はバーラドヴァージャ学侶を説得できず、バーラドヴァージャ学侶もヴァーセッター学侶を説得できなかった。
520. **‘‘Jaṅghacāra’’**nti caṅkamato ito cito ca caraṇamāha. So hi jaṅghāsu kilamathavinodanattho cāroti tathā vutto. Tenāha ‘‘anucaṅkamantānaṃ anuvicarantāna’’nti. Tenāti ubhosupi anucaṅkamanānuvicāraṇānaṃ labbhanato. Sahāyā hi te aññamañña sabhāgavuttikā. ‘‘Maggo’’ti icchitaṭṭhānaṃ ujukaṃ maggati upagacchati etenāti maggo, ujumaggo. Tadañño amaggo, tasmiṃ magge ca amagge ca. Paṭipadanti brahmalokagāmimaggassa pubbabhāgapaṭipadaṃ.
520. 「歩行者」とは、歩くことから、こちらこちらへ歩くことである。それは、足の疲労を解消するための歩行であるゆえに、そのように呼ばれている。それゆえ、「歩いている者たち」と述べている。それによってとは、両方の歩行と巡礼において得られるからである。なぜなら、それらは仲間であり、互いに同じような歩みをしているからである。「道」とは、望む場所へまっすぐ進むものであるゆえに、道であり、まっすぐな道である。それ以外のものは、道ならざるものである。その道においても、道ならざるものであっても。実践とは、梵天界へ至る道の、前段階の実践である。
Niyyātīti niyyānīyo, so eva **‘‘niyyāniko’’**ti vuttoti āha **‘‘niyyāyanto’’**ti. Yasmā niyyātapuggalavasenassa niyyānikabhāvo , tasmā ‘‘niyyāyanto’’ti puggalassa yoniso paṭipajjanavasena niyyāyanto maggo **‘‘niyyātī’’**ti vutto. Karotīti attano santāne uppādeti. Uppādentoyeva hi tattha paṭipajjati nāma. Saha byeti vattatīti sahabyo, sahavattanako . Tassa bhāvo sahabyatāti āha **‘‘sahabhāvāyā’’**tiādi. Sahabhāvoti ca salokatā, samīpatā vā veditabbā, tenāha **‘‘ekaṭṭhāne pātubhāvāyā’’**ti. Sakameva ācariyavādanti attano ācariyena pokkharasātinā kathitameva ācariyavādaṃ. Thometvā paggaṇhitvā ‘‘ayameva ujumaggo ayamañjasāyano’’ti pasaṃsitvā ukkaṃsitvā. Bhāradvājopi sakamevāti bhāradvājopi māṇavo attano ācariyena tārukkhena kathitameva ācariyavādaṃ thometvā paggaṇhitvā vicaratīti yojanā. Tena vuttanti tena yathā tathā vā abhiniviṭṭhabhāvena vuttaṃ pāḷiyaṃ.
導く者とは、導かれる者であり、その「導く者」と呼ばれている、それゆえ、「導いている」と述べている。導く者の立場から、導く者であるゆえに、「導いている」とは、個人の正しい行いの結果として導いている道が、「導く」と呼ばれている。作り出すとは、自身の境涯に生み出すことである。生み出すことによって、まさにそこで実践するということである。共に進むとは、共に歩むことである。その状態とは、共に住むことである、それゆえ、「一つの場所に現れること」などと述べている。自身の師の教えとは、自身の師であるポクカラサティが説いた教えそのものである。褒め称え、支持して、「これこそがまっすぐな道であり、これこそが正しい道である」と賞賛し、讃え上げた。バラドヴァージャも、自身の師であるタルッカが説いた教えそのものを褒め称え、支持して歩き回っている、と解釈される。それゆえに述べられているとは、そのように、あるいはそうでないように、深く信じている状態によって、経典で述べられている。
521. Atha kho vāseṭṭho māṇavo bhāradvājaṃ māṇavaṃ āmantesi – ‘‘ayaṃ kho, bhāradvāja, samaṇo gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito manasākaṭe viharati uttarena manasākaṭassa aciravatiyā nadiyā tīre ambavane. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’’ti . Āyāma, bho bhāradvāja, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkamissāma; upasaṅkamitvā etamatthaṃ samaṇaṃ gotamaṃ pucchissāma. Yathā no samaṇo gotamo byākarissati, tathā naṃ dhāressāmā’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho bhāradvājo māṇavo vāseṭṭhassa māṇavassa paccassosi.
521. その時、ヴァーセッター学侶はバーラドヴァージャ学侶にこう言った。「このサーキュヤ族出身のゴータマ師は、マナサカータに滞在しておられ、マナサカータの北、アチラヴァティー河畔のマンゴー林におられる。その尊師ゴータマには、『このように、尊師は阿羅漢、正等覚者、明行具足、善逝、世間を知る者、無上の調御師、天人師、仏陀、尊師である』という評判が広がっている。バーラドヴァージャよ、行こう、尊師ゴータマのもとへ行き、この件について尊師ゴータマに尋ねよう。尊師ゴータマがどのように答えられるかに従って、私たちはそれを信じよう。」「よろしい、先生」とバーラドヴァージャ学侶はヴァーセッター学侶に承諾した。
520-521. Vāseṭṭhabhāradvājānanti vāseṭṭhassa ca pokkharasātino antevāsikassa, bhāradvājassa ca tārukkhantevāsikassa. Ete kira dve jātisampannā tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū ahesuṃ. Jaṅghavihāranti aticiranisajjapaccayā kilamathavinodanatthāya jaṅghacāraṃ. Te kira divasaṃ sajjhāyaṃ katvā sāyanhe vuṭṭhāya nhānīyasambhāragandhamālateladhotavatthāni gāhāpetvā attano parijanaparivutā nhāyitukāmā nadītīraṃ gantvā rajatapaṭṭavaṇṇe vālikāsaṇḍe aparāparaṃ caṅkamiṃsu. Ekaṃ caṅkamantaṃ itaro anucaṅkami, puna itaraṃ itaroti. Tena vuttaṃ ‘‘anucaṅkamantānaṃ anuvicarantāna’’nti. Maggāmaggeti magge ca amagge ca. Katamaṃ nu kho paṭipadaṃ pūretvā katamena maggena sakkā sukhaṃ brahmalokaṃ gantunti evaṃ maggāmaggaṃ ārabbha kathaṃ samuṭṭhāpesunti attho. Añjasāyanoti ujumaggassetaṃ vevacanaṃ, añjasā vā ujukameva etena āyanti āgacchantīti añjasāyano niyyāniko niyyātīti niyyāyanto niyyāti, gacchanto gacchatīti attho.
520-521. ヴァーセッッタとバーラドヴァージャとは、ヴァーセッッタの、そしてポッカラサティの弟子である。バーラドヴァージャの、そしてタールーックハの弟子である。この二人は、生まれによって優れており、三つのヴェーダ(ヴェーダ)の究極に達していた。歩行(ジャンガ)による行(ヴィハーラ)とは、長時間の座禅による疲労を和らげるための歩行である。彼らは、昼間、学習(サルジャヤ)をして、夕方に起き上がり、沐浴のための道具、香、花、油、洗い終わった衣類を持って、従者たちに囲まれて、沐浴をしたいと思い、川のほとりに行って、銀の布のような砂の上に、互いに歩き回った。一人が歩けば、もう一人が後に続き、再び、もう一人が後に続いた。それゆえ、「互いに歩き回りながら」と言われた。道と非道(マッガーマッガ)とは、道の上でも、道以外でも。どのような実践を完成させて、どのような道によって、幸福な梵天(ブラフマ)の世界に到達できるのか、と、道と非道をめぐって、議論を提起した、という意味である。まっすぐに、とは、まっすぐな道(ウジュ・マッガ)の別名である。まっすぐに、あるいは、まっすぐに、これによって来る、来る、という意味である。まっすぐに進む、とは、導く者(ニッヤニコー)が、導く者、行く者、行く、という意味である。
Takkarassa brahmasahabyatāyāti yo taṃ maggaṃ karoti paṭipajjati, tassa brahmunā saddhiṃ sahabhāvāya, ekaṭṭhāne pātubhāvāya gacchatīti attho. Yvāyanti yo ayaṃ. Akkhātoti kathito dīpito. Brāhmaṇena pokkharasātināti attano ācariyaṃ apadisati. Iti vāseṭṭho sakameva ācariyavādaṃ thometvā paggaṇhitvā vicarati. Bhāradvājopi sakamevāti. Tena vuttaṃ **‘‘neva kho asakkhi vāseṭṭho’’**tiādi.
その道を行う者の、梵天との共存とは、その道を行い、実践する者と、梵天と共に、同じ場所に現れるために、行く、という意味である。 '(教えが)説かれた'とは、説かれた、示された。バラモン、ポッカラサティによって、とは、自らの師を指している。このように、ヴァーセッッタは、自らの師の教えを称賛し、支持して、歩き回った。バーラドヴァージャも、自らの(教え)を。それゆえ、「ヴァーセッッタは、できなかつた」とこう言われた。
Tato vāseṭṭho ‘‘ubhinnampi amhākaṃ kathā aniyyānikāva, imasmiñca loke maggakusalo nāma bhotā gotamena sadiso natthi, bhavañca gotamo avidūre vasati, so no tulaṃ gahetvā nisinnavāṇijo viya kaṅkhaṃ chindissatī’’ti cintetvā tamatthaṃ bhāradvājassa ārocetvā ubhopi gantvā attano kathaṃ bhagavato ārocesuṃ. Tena vuttaṃ ‘‘atha kho vāseṭṭho…pe… yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena tārukkhenā’’ti.
そこで、ヴァーセッッタは、「二人の我々の議論も、導くものではない。しかし、この世においては、道に精通したゴータマ様ほどの方はいらっしゃらない。ゴータマ様は、遠くないところに住んでいらっしゃる。彼は、我々の天秤(トゥラ)を持って座っている商人のように、疑問を断ち切ってくださるだろう」と考え、そのことをバーラドヴァージャに告げ、二人は行って、自らの議論を尊師に述べた。それゆえ、「そこで、ヴァーセッッタは…(省略)…'(教えが)説かれた'バラモン、タールーックハによって」とこう言われた。
Maggāmaggakathā 道と非道の議論
522. Atha kho vāseṭṭhabhāradvājā māṇavā yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinno kho vāseṭṭho māṇavo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘idha, bho gotama, amhākaṃ jaṅghavihāraṃ anucaṅkamantānaṃ anuvicarantānaṃ maggāmagge kathā udapādi. Ahaṃ evaṃ vadāmi – ‘ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena pokkharasātinā’ti. Bhāradvājo māṇavo evamāha – ‘ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena tārukkhenā’ti. Ettha, bho gotama, attheva viggaho, atthi vivādo, atthi nānāvādo’’ti.
522. それから、ヴァーセッタとバーラドヴァージャという二人のバラモン童子は、世尊のところへ行って、世尊にお会いして、世尊と親しく語り合った。親しみやすい言葉、思い出させる言葉を交わした後、一方はなれて座った。一方はなれて座ったヴァーセッタ童子は、世尊にこう言った。「尊者ゴータマよ、ここで、私たちが歩きながら語り合っていたところ、道と非道について論争になりました。私はこう言います。『これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道である。すなわち、バラモン・ポッカラサーティが説いた道である』と。バラモン・バーラドヴァージャはこう言いました。『これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道である。すなわち、バラモン・タールッキャが説いた道である』と。尊者ゴータマよ、ここに争いがあり、論争があり、意見の相違があります。」
522. Ettha bho gotamāti etasmiṃ maggāmagge. Viggaho vivādotiādīsu pubbuppattiko viggaho. Aparabhāge vivādo. Duvidhopi eso nānāācariyānaṃ vādato nānāvādo.
522. ここで、ゴータマ様よ、とは、この道と非道において。争い、議論、などにおいて、以前からの争い。後の時代に、議論。二つのどちらも、様々な師の言葉から、様々な言葉である。
523. ‘‘Iti kira , vāseṭṭha, tvaṃ evaṃ vadesi – ‘‘ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena pokkharasātinā’’ti. Bhāradvājo māṇavo evamāha – ‘‘ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena tārukkhenā’’ti. Atha kismiṃ pana vo, vāseṭṭha, viggaho, kismiṃ vivādo, kismiṃ nānāvādo’’ti?
523. 「ヴァーセッタよ、君は、『これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道である。すなわち、バラモン・ポッカラサーティが説いた道である』と、このように言うのか? バラモン・バーラドヴァージャは、『これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道である。すなわち、バラモン・タールッキャが説いた道である』と、このように言った。ヴァーセッタよ、君たちには、何について争い、何について論争し、何について意見が異なるのか?」
523. Atha kismiṃ pana voti tvampi ayameva maggoti attano ācariyavādameva paggayha tiṭṭhasi, bhāradvājopi attano ācariyavādameva, ekassāpi ekasmiṃ saṃsayo natthi. Evaṃ sati kismiṃ vo viggahoti pucchati.
523. では、あなた方は、あなたも、この道を行っていますか。自らの師の教えを支持して、あなたは立っている。バーラドヴァージャも、自らの師の教えを。一人でも、一人(の教え)に疑問はない。このように、あなた方の議論は何に関してですか、と尋ねる。
523. Ekassāpīti tumhesu dvīsu ekassāpi. Ekasminti sakavādaparavādesu ekasmimpi. Saṃsayo natthīti ‘‘maggo nu kho, na maggo nu kho’’ti saṃsayo vicikicchā natthi. Añjasāyanabhāve pana saṃsayo. Tenāha ‘‘esa kirā’’tiādi. Bhagavā pana yadi sabbattha maggasaññino, evaṃ sati ‘‘kismiṃ vo viggaho’’ti pucchati.
523. 一人であってもとは、あなたたち二人のうち、一人であっても。一つであってもとは、自身の意見、他者の意見、その一つであっても。疑いはないとは、「道であろうか、道でないであろうか」という疑い、迷いはない。まっすぐ進むことの状態においては、しかし、疑いがある。それゆえ、「これはまさに」などと述べている。しかし、仏は、もしすべての場所で道と呼ばれるならば、その場合、「何についてあなたたちは対立しているのか」と問う。
524. ‘‘Maggāmagge, bho gotama. Kiñcāpi, bho gotama, brāhmaṇā nānāmagge paññapenti, addhariyā brāhmaṇā tittiriyā brāhmaṇā chandokā brāhmaṇā bavhārijjhā brāhmaṇā, atha kho sabbāni tāni niyyānikā niyyanti takkarassa brahmasahabyatāya.
524. 「尊者ゴータマよ、道と非道についてです。尊者ゴータマよ、バラモンたちは様々な道を説きますが、アッダリヤ、ティッティリヤ、チャンドーカ、バヴァーリッジャというバラモンたちは、それらすべてが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道なのです。」
‘‘Seyyathāpi , bho gotama, gāmassa vā nigamassa vā avidūre bahūni cepi nānāmaggāni bhavanti, atha kho sabbāni tāni gāmasamosaraṇāni bhavanti; evameva kho, bho gotama, kiñcāpi brāhmaṇā nānāmagge paññapenti, addhariyā brāhmaṇā tittiriyā brāhmaṇā chandokā brāhmaṇā bavhārijjhā brāhmaṇā, atha kho sabbāni tāni niyyānikā niyyanti takkarassa brahmasahabyatāyā’’ti.
「尊者ゴータマよ、あたかも、ある村や町に非常に近いところに多くの道があっても、それらすべてが村や町に至る道であるように。尊者ゴータマよ、バラモンたちが様々な道を説きますが、アッダリヤ、ティッティリヤ、チャンドーカ、バヴァーリッジャというバラモンたちは、それらすべてが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道なのです。」
524. Maggāmagge , bho gotamāti magge bho gotama amagge ca, ujumagge ca anujumagge cāti attho. Esa kira ekabrāhmaṇassāpi maggaṃ ‘‘na maggo’’ti na vadati. Yathā pana attano ācariyassa maggo ujumaggo, na evaṃ aññesaṃ anujānāti, tasmā tamevatthaṃ dīpento ‘‘kiñcāpi bho gotamā’’tiādimāha.
524. 道と非道において、ゴータマ様よ、とは、道において、ゴータマ様、そして道以外において、まっすぐな道において、そしてまっすぐでない道において、という意味である。彼は、一人のバラモンの道であっても、「道ではない」とは言わない。しかし、自らの師の道はまっすぐな道であるが、他の者の(道)をまっすぐであるとは認めない。それゆえ、そのことを示して、「たとえゴータマ様であっても」とこう言われた。
Sabbāni tānīti liṅgavipallāsena vadati, sabbe teti vuttaṃ hoti. Bahūnīti aṭṭha vā dasa vā. Nānāmaggānīti mahantāmahantajaṅghamaggasakaṭamaggādivasena nānāvidhāni sāmantā gāmanadītaḷākakhettādīhi āgantvā gāmaṃ pavisanamaggāni.
すべてそれら、とは、性(リンガ)の転倒で言う。すべてそれら、と、言っている。多く、とは、八つか、十か。様々な道、とは、大きな道、小さな道、歩行の道、車輪の道など、様々な種類の、村、川、池、畑などから来て、村に入る道である。
524. ‘‘Icchitaṭṭhānaṃ ujukaṃ maggati upagacchati etenāti maggo, ujumaggo. Tadañño amaggo’’ti vutto vāyamattho. Sabbe teti sabbepi te nānāācariyehi vuttamaggā.
524. 「望む場所へまっすぐ進むものであるゆえに、道であり、まっすぐな道である。それ以外のものは、道ならざるものである」と述べられたその意味である。すべてとは、それらすべて、様々な師が説いた道である。
Ye pāḷiyaṃ ‘‘addhariyā brāhmaṇā’’tiādinā vuttā. Addharo nāma yaññaviseso, tadupayogibhāvato ‘‘addhariyā’’ tveva vuccanti yajūni, tāni sajjhāyantīti addhariyā, yajubbedino. Ye ca tittiriisinā kate mante sajjhāyanti, te tittiriyā, yajubbedino eva. Yajubbedasākhā hesā, yadidaṃ tittiraṃ. Chando vuccati visesato sāmavedo, taṃ sarena kāyantīti chandokā, sāmavedino. **‘‘Chandogā’’**tipi paṭhanti, so evattho. Bahavo irayo etthāti bavhāri, irubbedo. Taṃ adhīyantīti bavhārijjhā.
経典で「アッダリヤのバラモン」などと述べられている人々である。アッダラとは、祭祀の特別な種類であり、それに用いることから、「アッダリヤー」と呼ばれ、ヤジュルヴェーダを学習する者である。また、ティッティリ仙人が作ったマントラを学習する者たちは、ティッティリヤと呼ばれ、ヤジュルヴェーダを学習する者である。なぜなら、これはヤジュルヴェーダの枝であり、それはティッティリである。チャンダスとは、特にサーマ・ヴェーダであり、それを歌で唱える者たちは、チャンドーガ、サーマ・ヴェーダを学習する者である。「チャンドーガー」とも読む。それは同じ意味である。多くのイラがある、それゆえ、バフハーリ、イルヴェーダである。それを学習する者たちは、バフハーリッジャーである。
‘‘Bahūnī’’ti etthāyaṃ upamāsaṃsandanā – yathā te nānāmaggā ekaṃsato tassa gāmassa vā nigamassa vā pavesāya honti, evaṃ brāhmaṇehi paññāpiyamānāpi nānāmaggā brahmalokūpagamanāya brahmunā sahabyatāya ekaṃseneva hontīti.
542. 「多くの」とは、ここで、この比喩は、それらが様々な道であっても、確実にある村あるいは町への入り口となるように、同様に、バラモンたちによって示される様々な道も、梵天界への到達、あるいはブラフマーとの共存のために、確実になる、ということを示している。
Vāseṭṭhamāṇavānuyogo ヴァーセッタ童子の質問
525. ‘‘Niyyantīti vāseṭṭha vadesi’’? ‘‘Niyyantīti, bho gotama, vadāmi’’. ‘‘Niyyantīti, vāseṭṭha, vadesi’’? ‘‘Niyyantīti, bho gotama, vadāmi’’. ‘‘Niyyantīti, vāseṭṭha, vadesi’’? ‘‘Niyyantī’’ti, bho gotama, vadāmi’’.
525. 「ヴァーセッタよ、君は、『道に至る』と言うのか?」 「尊者ゴータマよ、『道に至る』と言います。」 「ヴァーセッタよ、君は、『道に至る』と言うのか?」 「尊者ゴータマよ、『道に至る』と言います。」 「ヴァーセッタよ、君は、『道に至る』と言うのか?」 「尊者ゴータマよ、『道に至る』と言います。」
‘‘Kiṃ pana, vāseṭṭha, atthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekabrāhmaṇopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’ .
「尊者ゴータマよ、三明(さんみょう)のバラモンたちの中に、梵天を直接見たことのあるバラモンは一人でもいるのか?」 「尊者ゴータマよ、おりません。」
‘‘Kiṃ pana, vāseṭṭha, atthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekācariyopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「尊者ゴータマよ、三明のバラモンたちの中に、梵天を直接見たことのある師は一人でもいるのか?」 「尊者ゴータマよ、おりません。」
‘‘Kiṃ pana, vāseṭṭha, atthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekācariyapācariyopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「尊者ゴータマよ、三明のバラモンたちの中に、梵天を直接見たことのある師の師は一人でもいるのか?」 「尊者ゴータマよ、おりません。」
‘‘Kiṃ pana, vāseṭṭha, atthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā ācariyāmahayugā sattamācariyamahayugā (syā.) yena brahmā sakkhidiṭṭho’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「尊者ゴータマよ、三明のバラモンたちの中に、七代前の師の師の師まで、梵天を直接見たことのある人は一人でもいるのか?」 「尊者ゴータマよ、おりません。」
526. ‘‘Kiṃ pana, vāseṭṭha, yepi tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ samīhitaṃ (syā.) , tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ – aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu. Tepi evamāhaṃsu – ‘mayametaṃ jānāma, mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmā’’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
526. 「尊者ゴータマよ、三明のバラモンたちの、かつての仙人たち、すなわち、聖典(マントラ)の創造者、聖典の伝承者たちは、彼らのために、今日の三明のバラモンたちが、古い聖典の言葉を歌い、語り、再現している、アッタカ、ヴァーマカ、ヴァーマデーヴァ、ヴェッサミッタ、ヤマタッギ、アングィラサ、バラドヴァージャ、ヴァーセッタ、カッサパ、バグの、彼らでさえ、『私たちはこれを [梵天が] どこにいるか、 [梵天が] 何であるか、 [梵天が] どのようにいるかを知っている、見ている』と、このように言ったのか?」 「尊者ゴータマよ、言いませんでした。」
525-526. ‘‘Niyyantīti vāseṭṭha vadesī’’ti bhagavā tikkhattuṃ vacībhedaṃ katvā paṭiññaṃ kārāpesi. Kasmā? Titthiyā hi paṭijānitvā pacchā niggayhamānā avajānanti. So tathā kātuṃ na sakkhissatīti.
525-526. 「あなたは行きます」と、ヴァーセッッタよ、と言う。尊師は三度、言葉を変えて、約束をさせた。なぜか。異教徒(ティッティヤ)は、約束しておきながら、後に否定し、軽んじる。彼は、そのようにすることはできないだろう。
527. ‘‘Iti kira, vāseṭṭha, natthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekabrāhmaṇopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho. Natthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekācariyopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho . Natthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekācariyapācariyopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho. Natthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā ācariyāmahayugā yena brahmā sakkhidiṭṭho. Yepi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ – aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu, tepi na evamāhaṃsu – ‘mayametaṃ jānāma, mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmā’ti. Teva tevijjā brāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘yaṃ na jānāma, yaṃ na passāma, tassa sahabyatāya maggaṃ desema. Ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā’’’ti.
527. 「尊者ゴータマよ、三明のバラモンたちの中に、梵天を直接見たことのあるバラモンは一人もいない。三明のバラモンたちの中に、梵天を直接見たことのある師は一人もいない。三明のバラモンたちの中に、梵天を直接見たことのある師の師は一人もいない。三明のバラモンたちの中に、七代前の師の師の師まで、梵天を直接見たことのある人は一人もいない。尊者ゴータマよ、三明のバラモンたちの、かつての仙人たち、すなわち、聖典の創造者、聖典の伝承者たちは、彼らのために、今日の三明のバラモンたちが、古い聖典の言葉を歌い、語り、再現している、アッタカ、ヴァーマカ、ヴァーマデーヴァ、ヴェッサミッタ、ヤマタッギ、アングィラサ、バラドヴァージャ、ヴァーセッタ、カッサパ、バグ、彼らでさえ、『私たちはこれを [梵天が] どこにいるか、 [梵天が] 何であるか、 [梵天が] どのようにいるかを知っている、見ている』と、このように言わなかった。それゆえ、三明のバラモンたちは、『私たちが知らないこと、私たちが見ないことについて、私たちはその合一への道を説いている。これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道である』と、このように言ったのである。」
528. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
528. 「尊者ゴータマよ、このように、三明のバラモンたちの言葉は、何の証拠もなく、何の裏付けもなく、成立するのではないか?」 「尊者ゴータマよ、確かに、このように、三明のバラモンたちの言葉は、何の証拠もなく、何の裏付けもなく、成立します。」
‘‘Sādhu, vāseṭṭha, te vata teva (ka.) , vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā yaṃ na jānanti, yaṃ na passanti, tassa sahabyatāya maggaṃ desessanti. ‘Ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā’ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
「ヴァーセッタよ、善いかな、ヴァーセッタよ。三明のバラモンたちは、自分たちが知らないこと、自分たちが見ないことについて、その合一への道を説く。すなわち、『これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道である』というのは、ありえないことである。」
529. ‘‘Seyyathāpi, vāseṭṭha, andhaveṇi paramparasaṃsattā purimopi na passati, majjhimopi na passati, pacchimopi na passati. Evameva kho, vāseṭṭha, andhaveṇūpamaṃ maññe tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ bhāsitaṃ, purimopi na passati, majjhimopi na passati, pacchimopi na passati. Tesamidaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ bhāsitaṃ hassakaññeva sampajjati, nāmakaññeva sampajjati, rittakaññeva sampajjati, tucchakaññeva sampajjati.
529. 「ヴァーセッタよ、あたかも、盲目の人々が、代々伝わる鎖でつながれていて、最初の者も、真ん中の者も、最後の者も見えない。ヴァーセッタよ、三明のバラモンたちの言葉は、あたかも盲人の鎖のようであり、最初の者も見えず、真ん中の者も見えず、最後の者も見えない。それゆえ、三明のバラモンたちの言葉は、無意味であり、名ばかりであり、空虚であり、虚しいものとなる。」
527-529. Teva tevijjāti te tevijjā. Vakāro āgamasandhimattaṃ. Andhaveṇīti andhapaveṇī, ekena cakkhumatā gahitayaṭṭhiyā koṭiṃ eko andho gaṇhati, taṃ andhaṃ añño taṃ aññoti evaṃ paṇṇāsasaṭṭhi andhā paṭipāṭiyā ghaṭitā andhaveṇīti vuccati. Paramparasaṃsattāti aññamaññaṃ laggā, yaṭṭhigāhakenapi cakkhumatā virahitāti attho. Eko kira dhutto andhagaṇaṃ disvā ‘‘asukasmiṃ nāma gāme khajjabhojjaṃ sulabha’’nti ussāhetvā ‘‘tena hi tattha no sāmi nehi, idaṃ nāma te demā’’ti vutte, lañjaṃ gahetvā antarāmagge maggā okkamma mahantaṃ gacchaṃ anuparigantvā purimassa hatthena pacchimassa kacchaṃ gaṇhāpetvā ‘‘kiñci kammaṃ atthi, gacchatha tāva tumhe’’ti vatvā palāyi, te divasampi gantvā maggaṃ avindamānā ‘‘kuhiṃ no cakkhumā, kuhiṃ maggo’’ti paridevitvā maggaṃ avindamānā tattheva mariṃsu. Te sandhāya vuttaṃ ‘‘paramparasaṃsattā’’ti. Purimopīti purimesu dasasu brāhmaṇesu ekopi. Majjhimopīti majjhimesu ācariyapācariyesu ekopi. Pacchimopīti idāni tevijjesu brāhmaṇesu ekopi. Hassakaññevāti hasitabbameva. Nāmakaññevāti lāmakaṃyeva. Tadetaṃ atthābhāvena rittakaṃ, rittakattāyeva tucchakaṃ. Idāni brahmaloko tāva tiṭṭhatu, yo tevijjehi na diṭṭhapubbova. Yepi candimasūriye tevijjā passanti, tesampi sahabyatāya maggaṃ desetuṃ nappahontīti dassanatthaṃ ‘‘taṃ kiṃ maññasī’’tiādimāha.
527-529. テーヴィッジャティとは、テーヴィッジャ(三明)のことである。ヴァーカラーは、サンディ(結合)の印である。アンドハヴェーニーとは、アンドハパヴェーニー(盲人の連鎖)である。一人の眼ある者が掴んだ棒の端を、一人の盲人が掴み、その盲人を別の者が掴み、その別の者をまた別の者が掴む。このように、五十、六十の盲人が順に繋がったものを、アンドハヴェーニー(盲人の連鎖)と呼ぶ。パラパラサンサッターティとは、互いに繋がっている、棒を掴む眼ある者からも離れている、という意味である。ある詐欺師が盲人の集団を見て、「ある村では食べ物が手に入りやすい」と誘い、「それならば、そこに我々を連れて行ってくれ。これを君にあげよう」と言われたので、報酬を受け取り、途中で道から外れて大きな隊列に加わり、前の者の手で後ろの者の腰を掴ませ、「何か用事があるから、君たちはしばらく待っていてくれ」と言って逃げ去った。彼らは一日経っても道を見つけられず、「我々の眼ある者はどこにいるのか、道はどこなのか」と嘆き、道を見つけられずにそこで死んでしまった。彼らを指して「パラパラサンサッターティ」(互いに繋がっている)と述べられている。プリメーモピとは、前の十人のバラモンの中で一人も、という意味である。マッヂィメーモピとは、中の師匠たちの中で一人も、という意味である。パッチィモモピとは、今のテーヴィッジャ(三明)のバラモンの中で一人も、という意味である。ハッサカッンエヴァーティとは、笑うべきことである。ナーマカンエヴァーティとは、取るに足りないことである。それは、意味がないから虚しい。虚しいからこそ、無意味である。今のブラフマローカはさておき、テーヴィッジャ(三明)たちにも見られたことがない。月や太陽でさえテーヴィッジャ(三明)たちが見ているとしても、彼らの共存のために道を教えることはできない、ということを示すために「あなたはどう思いますか」といった言葉が述べられている。
527-529. Va-kāro āgamasandhimattanti anatthako va-kāro, tena vaṇṇāgamena padantarasandhimattaṃ katanti attho. Andhapaveṇīti andhapanti. **‘‘Paññāsasaṭṭhi andhā’’**ti idaṃ tassā andhapaveṇiyā mahato gacchagumbassa anuparigamanayogyatādassanaṃ. Evañhi te ‘‘suciraṃ velaṃ maggaṃ gacchāmā’’ti evaṃ saññino honti. Nāmakaṃyevāti atthābhāvato nāmamattaṃyeva, taṃ pana bhāsitaṃ tehi sārasaññitampi nāmamattatāya asārabhāvato nihīnamevāti āha **‘‘lāmakaṃyevā’’**ti.
527-529. 「ヴァ」という文字は、増加する結合に過ぎず、意味のない「ヴァ」という文字であり、その音の増加によって、単語の結合に過ぎない、という意味である。盲目の流れとは、盲目である。 「50か60の盲人」とは、その盲目の流れの、大きな集団に属することのできる能力を示すことである。なぜなら、それらは「長い間、道を進んでいる」と認識しているからである。名前だけとは、意味がないことから、名前だけである。しかし、彼らが話したことは、意味があるように見えても、名前だけであるゆえに、価値がない、それゆえ、「取るに足らない」と述べている。
530. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, passanti tevijjā brāhmaṇā candimasūriye, aññe cāpi bahujanā, yato ca candimasūriyā uggacchanti, yattha ca ogacchanti, āyācanti thomayanti pañjalikā namassamānā anuparivattantī’’ti?
530. 「ヴァーセッタよ、どう思うか? 三明のバラモンたちは、月や太陽、その他の多くの人々が、月や太陽が昇るところ、沈むところを知っており、それを賛美し、合掌し、礼拝し、周回するのを見るか?」
‘‘Evaṃ, bho gotama, passanti tevijjā brāhmaṇā candimasūriye, aññe cāpi bahujanā, yato ca candimasūriyā uggacchanti, yattha ca ogacchanti, āyācanti thomayanti pañjalikā namassamānā anuparivattantī’’ti.
「尊者ゴータマよ、見ます。三明のバラモンたちは、月や太陽、その他の多くの人々が、月や太陽が昇るところ、沈むところを知っており、それを賛美し、合掌し、礼拝し、周回するのを見ます。」
530. Tattha yato candimasūriyā uggacchantīti yasmiṃ kāle uggacchanti. Yattha ca oggacchantīti yasmiṃ kāle atthamenti, uggamanakāle ca atthaṅgamanakāle ca passantīti attho. Āyācantīti ‘‘udehi bhavaṃ canda, udehi bhavaṃ sūriyā’’ti evaṃ āyācanti. Thomayantīti ‘‘sommo cando, parimaṇḍalo cando, sappabho cando’’tiādīni vadantā pasaṃsanti. Pañjalikāti paggahitaañjalikā. Namassamānāti ‘‘namo namo’’ti vadamānā.
530. そこでは、月や太陽が昇る時、すなわち、昇る時に(見る)、そして沈む時に(見る)という意味である。昇ってくる(月や太陽)とは、「月よ、昇れ、太陽よ、昇れ」とこのように呼びかけることである。称賛する(月や太陽)とは、「美しい月、丸い月、輝く月」などと言って称賛することである。パンジャリカーティとは、合掌することである。ナマッサマーナーティとは、「南無、南無」と言いながら(礼拝する)ことである。
530. Yatoti bhummatthe nissakkavacanaṃ, sāmaññajotanā ca visese avatiṭṭhatīti āha **‘‘yasmiṃ kāle’’**ti. Āyācantīti patthenti. Uggamanaṃ lokassa bahukārabhāvato tathā thomanāti. Ayaṃ kira brāhmaṇānaṃ laddhi ‘‘brāhmaṇānaṃ āyācanāya candimasūriyā gantvā loke obhāsaṃ karontī’’ti.
530. 「そこ」とは、場所を示す言葉であり、一般的な意味を示すものであり、特定のものには留まらない、それゆえ、「どの時に」と述べている。望むとは、願うことである。上昇とは、世界の多くの善行であることから、そのように賞賛することである。これは、バラモンたちの認識であり、「バラモンたちの願いのために、月と太陽が地上に降りてきて、光を放っている」というものである。
531. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, yaṃ passanti tevijjā brāhmaṇā candimasūriye, aññe cāpi bahujanā, yato ca candimasūriyā uggacchanti, yattha ca ogacchanti, āyācanti thomayanti pañjalikā namassamānā anuparivattanti, pahonti tevijjā brāhmaṇā candimasūriyānaṃ sahabyatāya maggaṃ desetuṃ – ‘‘ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa candimasūriyānaṃ sahabyatāyā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
531. 「尊者ゴータマよ、どう思うか? 三明のバラモンたちが、月や太陽、その他の多くの人々が、月や太陽が昇るところ、沈むところを知っており、それを賛美し、合掌し、礼拝し、周回するのを見る。それゆえ、三明のバラモンたちは、月や太陽との合一への道を説くことができるのか? 『これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが月や太陽との合一への道である』と。」 「尊者ゴータマよ、できません。」
‘‘Iti kira, vāseṭṭha, yaṃ passanti tevijjā brāhmaṇā candimasūriye, aññe cāpi bahujanā, yato ca candimasūriyā uggacchanti, yattha ca ogacchanti, āyācanti thomayanti pañjalikā namassamānā anuparivattanti, tesampi nappahonti candimasūriyānaṃ sahabyatāya maggaṃ desetuṃ – ‘‘ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa candimasūriyānaṃ sahabyatāyā’’ti.
「尊者ゴータマよ、三明のバラモンたちが、月や太陽、その他の多くの人々が、月や太陽が昇るところ、沈むところを知っており、それを賛美し、合掌し、礼拝し、周回するのを見る。それゆえ、三明のバラモンたちは、月や太陽との合一への道を説くことさえできない。『これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが月や太陽との合一への道である』と。」
532. ‘‘Iti pana kiṃ pana (sī. syā. pī.) na kira tevijjehi brāhmaṇehi brahmā sakkhidiṭṭho. Napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho. Napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyapācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho. Napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā sattamehi (?) ācariyāmahayugehi brahmā sakkhidiṭṭho. Yepi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ – aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu, tepi na evamāhaṃsu – ‘‘mayametaṃ jānāma, mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmā’’ti. Teva tevijjā brāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘‘yaṃ na jānāma, yaṃ na passāma, tassa sahabyatāya maggaṃ desema – ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā’’ti.
532. 「尊者ゴータマよ、三明のバラモンたちには、梵天は直接見られていない。三明のバラモンたちの師には、梵天は直接見られていない。三明のバラモンたちの師の師には、梵天は直接見られていない。三明のバラモンたちの、七代前の師の師の師までにも、梵天は直接見られていない。三明のバラモンたちの、かつての仙人たち、すなわち、聖典の創造者、聖典の伝承者たちは、彼らのために、今日の三明のバラモンたちが、古い聖典の言葉を歌い、語り、再現している、アッタカ、ヴァーマカ、ヴァーマデーヴァ、ヴェッサミッタ、ヤマタッギ、アングィラサ、バラドヴァージャ、ヴァーセッタ、カッサパ、バグ、彼らでさえ、『私たちはこれを [梵天が] どこにいるか、 [梵天が] 何であるか、 [梵天が] どのようにいるかを知っている、見ている』と、このように言わなかった。それゆえ、三明のバラモンたちは、『私たちが知らないこと、私たちが見ないことについて、私たちはその合一への道を説いている。これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道である』と、このように言ったのである。」
531-532. Yaṃ passantīti ettha yanti nipātamattaṃ. Kiṃ pana na kirāti ettha idha pana kiṃ vattabbaṃ. Yattha kira tevijjehi brāhmaṇehi na brahmā sakkhidiṭṭhoti evamattho daṭṭhabbo.
531-532. それを見る、とは、ここでの「ヤンティ」は助詞である。しかし、それはそうではないのですか、とは、ここで、あるいは、ここで、何を言うべきか。テーヴィッジャ(三明)のバラモンたちによってブラフマーが見られていない、という意味である。
532. Idha pana kiṃ vattabbanti imasmiṃ pana appaccakkhabhūtassa brahmuno sahabyatāya maggadesane tevijjānaṃ kiṃ vattabbaṃ atthi, ye paccakkhabhūtānampi candimasūriyānaṃ sahabyatāya maggaṃ desetuṃ na sakkontīti adhippāyo. **‘‘Yatthā’’**ti ‘‘idha panā’’ti vuttamevatthaṃ paccāmasati.
532. ここで何が述べられるべきかとは、ここで、直接見ることのできないブラフマーとの共存のために、道を示す、三明の者たちに、何が言われるべきかがある。直接見ることのできる月と太陽との共存のためにさえ、道を示すことができない、という意図である。「そこで」とは、「ここで」と述べられたまさにその意味を、反復している。
533. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho gotama , evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
533. 「尊者ゴータマよ、このように、三明のバラモンたちの言葉は、何の証拠もなく、何の裏付けもなく、成立するのではないか?」 「尊者ゴータマよ、確かに、このように、三明のバラモンたちの言葉は、何の証拠もなく、何の裏付けもなく、成立します。」
‘‘Sādhu, vāseṭṭha, te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā yaṃ na jānanti, yaṃ na passanti, tassa sahabyatāya maggaṃ desessanti – ‘‘ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā’’ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
「ヴァーセッタよ、善いかな、ヴァーセッタよ。三明のバラモンたちは、自分たちが知らないこと、自分たちが見ないことについて、その合一への道を説く。すなわち、『これがまっすぐな道であり、これが最善の道であり、これこそが業者(カルマ)をなす者の梵天との合一への道である』というのは、ありえないことである。」
Janapadakalyāṇīupamā 国の宝(美女)のたとえ
534. ‘‘Seyyathāpi, vāseṭṭha, puriso evaṃ vadeyya – ‘‘ahaṃ yā imasmiṃ janapade janapadakalyāṇī, taṃ icchāmi, taṃ kāmemī’’ti. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ – khattiyī vā brāhmaṇī vā vessī vā suddī vā’’ti? Iti puṭṭho ‘‘no’’ti vadeyya.
534. 「ヴァーセッタよ、あたかも、ある男が、『私はこの国で最も美しい女性を愛している、欲している』と言ったとする。その男に、人々はこう尋ねるだろう。『おお、男よ、お前が愛し、欲しているその女性は、クシャトリア(王族)か、バラモンか、ヴェイシャ(庶民)か、シュードラ(奴隷)か?』と。このように尋ねられて、彼は『いいえ』と答えるだろう。
‘‘Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ – evaṃnāmā evaṃgottāti vā, dīghā vā rassā vā majjhimā vā kāḷī vā sāmā vā maṅguracchavī vāti, amukasmiṃ gāme vā nigame vā nagare vā’’ti? Iti puṭṭho ‘no’ti vadeyya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ na jānāsi na passasi, taṃ tvaṃ icchasi kāmesī’’ti? Iti puṭṭho ‘‘āmā’’ti vadeyya.
人々はさらに尋ねるだろう。『おお、男よ、お前が愛し、欲しているその女性は、名前や家柄は? 長身か、短身か、中肉か、黒髪か、茶髪か、浅黒い肌か? どこの村、町、都市の者か?』と。このように尋ねられて、彼は『いいえ』と答えるだろう。人々はさらに尋ねるだろう。『おお、男よ、お前が知らない、お前が見ないその女性を、お前は愛し、欲しているのか?』と。このように尋ねられて、彼は『はい』と答えるだろう。
535. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
535. 「ヴァーセッタよ、どう思うか? このように、その男の言葉は、何の証拠もなく、何の裏付けもなく、成立するのではないか?」 「尊者ゴータマよ、確かに、このように、その男の言葉は、何の証拠もなく、何の裏付けもなく、成立します。」
536. ‘‘Evameva kho, vāseṭṭha, na kira tevijjehi brāhmaṇehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyapācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho. Napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā ācariyāmahayugehi brahmā sakkhidiṭṭho. Yepi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti , seyyathidaṃ – aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu, tepi na evamāhaṃsu – ‘‘mayametaṃ jānāma, mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmā’’ti. Teva tevijjā brāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘‘yaṃ na jānāma, yaṃ na passāma, tassa sahabyatāya maggaṃ desema – ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā’’ti.
536. 「ヴァーセッタよ、そのように、三明のバラモンたちには、ブラフマーは直接見られたことはない。また、三明のバラモンたちの師にも、ブラフマーは直接見られたことはない。また、三明のバラモンたちの師や師の師たちにも、ブラフマーは直接見られたことはない。また、三明のバラモンたちの師たちの師たちや祖先たちにも、ブラフマーは直接見られたことはない。三明のバラモンたちの古い祖先である賢者たち、すなわち、歌い、語り、吟じ、言葉を話す者たち、彼らが今、三明のバラモンたちが古いマントラの言葉として歌い、語り、吟じ、言葉を話す、すなわち、アッタカ、ヴァーマカ、ヴァーマデーヴァ、ヴェッサーンミッタ、ヤマタッギ、アンギラサ、バーラドヴァーシャ、ヴァーセッタ、カッサパ、バグのことであるが、彼らでさえ、『私はこれを知っている、私はこれを見ている、ブラフマーはどこに、どのように、どこにいるのか』とは言わなかった。その三明のバラモンたちは、こう言った。『私たちが知らないこと、見ないことについて、私たちはその交友関係を説く。すなわち、これがまっすぐな道であり、これが適切な道であり、これによってカルマをする者はブラフマーの交友関係に至るのだ』と。」
537. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
537. 「ヴァーセッタよ、どう思うか? このように、三明のバラモンたちの言葉は、信憑性のないものとなってしまうのではないか?」 「確かに、ゴータマ師よ。このように、三明のバラモンたちの言葉は、信憑性のないものとなってしまうのです。」
‘‘Sādhu, vāseṭṭha, te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā yaṃ na jānanti, yaṃ na passanti, tassa sahabyatāya maggaṃ desessanti – ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyāti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
536. 「善きかな、ヴァーセッタよ。三明のバラモンたちが、知らないこと、見ないことについて、その交友関係を説く、すなわち、これがまっすぐな道であり、これが適切な道であり、これによってカルマをする者はブラフマーの交友関係に至るのだ、ということはない。」
Nisseṇīupamā はしごのたとえ
538. ‘‘Seyyathāpi , vāseṭṭha, puriso cātumahāpathe nisseṇiṃ kareyya – pāsādassa ārohaṇāya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘‘ambho purisa, yassa tvaṃ yaṃ tvaṃ (syā.) pāsādassa ārohaṇāya nisseṇiṃ karosi, jānāsi taṃ pāsādaṃ – puratthimāya vā disāya dakkhiṇāya vā disāya pacchimāya vā disāya uttarāya vā disāya ucco vā nīco vā majjhimo vā’’ti? Iti puṭṭho ‘‘no’’ti vadeyya.
538. 「ヴァーセッタよ、たとえば、ある人が広場で、宮殿に登るためのはしごを作るとしよう。その人に、『おい、そなたが宮殿に登るためのはしごを作っているその宮殿を知っているか? 東か、南か、西か、北か、高いか、低いか、中くらいか?』と尋ねるとしよう。もし尋ねられたら、『いいえ』と答えるだろう。
‘‘Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ na jānāsi, na passasi, tassa tvaṃ pāsādassa ārohaṇāya nisseṇiṃ karosī’’ti? Iti puṭṭho ‘‘āmā’’ti vadeyya.
「もし尋ねられたら、『おい、そなたは知らないこと、見ないこと、その宮殿に登るためのはしごを作っているのだ』と答えるだろう。もし尋ねられたら、『はい』と答えるだろう。」
539. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
539. 「ヴァーセッタよ、どう思うか? このように、その人の言葉は、信憑性のないものとなってしまうのではないか?」 「確かに、ゴータマ師よ。このように、その人の言葉は、信憑性のないものとなってしまうのです。」
540. ‘‘Evameva kho, vāseṭṭha, na kira tevijjehi brāhmaṇehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyapācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā ācariyāmahayugehi brahmā sakkhidiṭṭho. Yepi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ – aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu, tepi na evamāhaṃsu – mayametaṃ jānāma , mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmāti. Teva tevijjā brāhmaṇā evamāhaṃsu – ‘‘yaṃ na jānāma, yaṃ na passāma, tassa sahabyatāya maggaṃ desema, ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā’’ti.
540. 「ヴァーセッタよ、そのように、三明のバラモンたちには、ブラフマーは直接見られたことはない。また、三明のバラモンたちの師にも、ブラフマーは直接見られたことはない。また、三明のバラモンたちの師や師の師たちにも、ブラフマーは直接見られたことはない。また、三明のバラモンたちの師たちの師たちや祖先たちにも、ブラフマーは直接見られたことはない。三明のバラモンたちの古い祖先である賢者たち、すなわち、歌い、語り、吟じ、言葉を話す者たち、彼らが今、三明のバラモンたちが古いマントラの言葉として歌い、語り、吟じ、言葉を話す、すなわち、アッタカ、ヴァーマカ、ヴァーマデーヴァ、ヴェッサーンミッタ、ヤマタッギ、アンギラサ、バーラドヴァーシャ、ヴァーセッタ、カッサパ、バグのことであるが、彼らでさえ、『私はこれを知っている、私はこれを見ている、ブラフマーはどこに、どのように、どこにいるのか』とは言わなかった。その三明のバラモンたちは、こう言った。『私たちが知らないこと、見ないことについて、私たちはその交友関係を説く。すなわち、これがまっすぐな道であり、これが適切な道であり、これによってカルマをする者はブラフマーの交友関係に至るのだ』と。」
541. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.
541. 「ヴァーセッタよ、どう思うか? このように、三明のバラモンたちの言葉は、信憑性のないものとなってしまうのではないか?」 「確かに、ゴータマ師よ。このように、三明のバラモンたちの言葉は、信憑性のないものとなってしまうのです。」
‘‘Sādhu, vāseṭṭha. Te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā yaṃ na jānanti, yaṃ na passanti, tassa sahabyatāya maggaṃ desessanti. Ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasabyatāyāti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
542. 「善きかな、ヴァーセッタよ。三明のバラモンたちが、知らないこと、見ないことについて、その交友関係を説く、すなわち、これがまっすぐな道であり、これが適切な道であり、これによってカルマをする者はブラフマーの交友関係に至るのだ、ということはない。」
Aciravatīnadīupamā アシラヴァティー川のたとえ
542. ‘‘Seyyathāpi, vāseṭṭha, ayaṃ aciravatī nadī pūrā udakassa samatittikā kākapeyyā. Atha puriso āgaccheyya pāratthiko pāragavesī pāragāmī pāraṃ taritukāmo. So orime tīre ṭhito pārimaṃ tīraṃ avheyya – ‘‘ehi pārāpāraṃ, ehi pārāpāra’’nti.
542. 「ヴァーセッタよ、たとえば、このアシラヴァティー川が、水で満ちて、カラスが飲めるほどになったとしよう。そこへ、ある人が向こう岸へ渡ろうとして、向こう岸へ行こうとして、向こう岸へ渡ろうとして、向こう岸へ渡りたいと思ってやってきた。彼はこちら岸に立って、『さあ、向こう岸へ、さあ、向こう岸へ』と呼んだ。」
542. Samatittikāti samabharitā. Kākapeyyāti yattha katthaci tīre ṭhitena kākena sakkā pātunti kākapeyyā. Pāraṃ taritukāmoti nadiṃ atikkamitvā paratīraṃ gantukāmo. Avheyyāti pakkoseyya. Ehi pārāpāranti ambho pāra apāraṃ ehi, atha maṃ sahasāva gahetvā gamissasi, atthi me accāyikakammanti attho.
542. サマティッティカーティとは、満たされていることである。カーカペーヤーティとは、岸辺にいるカラスが水を飲める場所である。パーラパティカーモーティとは、川を渡って対岸に行きたい人である。アッヘーヤーティとは、呼び寄せることである。「エヒ、パーラパー」とは、「おい、対岸よ、対岸よ、来い。そうすれば私を連れて行ってくれるだろう。私には急用がある」という意味である。
542. Samabharitāti sampuṇṇā. Tato eva kākapeyyā. Pārāti paratīraṃ. Apāranti orimatīraṃ. Ehīti āgaccha.
542. 満ちているとは、満ちていることである。それゆえ、カカペーヤ(カラスが飲める)である。対岸とは、向こう岸である。こちら岸とは、こちら岸である。来なさいとは、来なさい。
543. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, api nu tassa purisassa avhāyanahetu vā āyācanahetu vā patthanahetu vā abhinandanahetu vā aciravatiyā nadiyā pārimaṃ tīraṃ orimaṃ tīraṃ āgaccheyyā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
543. 「ヴァーセッタよ、どう思うか? その人は、呼んだり、求めたり、願ったり、喜んだりすることによって、アシラヴァティー川の向こう岸こちら岸に来ることができるだろうか?」 「いいえ、ゴータマ師よ。」
544. ‘‘Evameva kho, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā ye dhammā brāhmaṇakārakā te dhamme pahāya vattamānā, ye dhammā abrāhmaṇakārakā te dhamme samādāya vattamānā evamāhaṃsu – ‘‘indamavhayāma, somamavhayāma, varuṇamavhayāma, īsānamavhayāma, pajāpatimavhayāma, brahmamavhayāma, mahiddhimavhayāma, yamamavhayāmā’’ti.
544. 「ヴァーセッタよ、そのように、三明のバラモンたちは、バラモンたらしめる徳目を捨てて、バラモンたらしめない徳目に固執し、『インドラを呼ぼう、ソーマを呼ぼう、ヴァルーナを呼ぼう、イーシャーナを呼ぼう、プラジャーパティを呼ぼう、ブラフマーを呼ぼう、マヒッディを呼ぼう、ヤマを呼ぼう』と言った。」
‘‘Te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā ye dhammā brāhmaṇakārakā te dhamme pahāya vattamānā, ye dhammā abrāhmaṇakārakā te dhamme samādāya vattamānā avhāyanahetu vā āyācanahetu vā patthanahetu vā abhinandanahetu vā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmānaṃ sahabyūpagā bhavissantī’’ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
「ヴァーセッタよ、その三明のバラモンたちは、バラモンたらしめる徳目を捨てて、バラモンたらしめない徳目に固執し、呼ぶこと、求めること、願うこと、喜ぶことによって、肉体の消滅後にブラフマーの交友関係に至る、ということはない。」
544. Ye dhammā brāhmaṇakārakāti ettha pañcasīladasakusalakammapathabhedā dhammā brāhmaṇakārakāti veditabbā , tabbiparītā abrāhmaṇakārakā. Indamavhāyāmāti indaṃ avhāyāma pakkosāma. Evaṃ brāhmaṇānaṃ avhāyanassa niratthakataṃ dassetvā punapi bhagavā aṇṇavakucchiyaṃ sūriyo viya jalamāno pañcasatabhikkhuparivuto aciravatiyā tīre nisinno aparampi nadīupamaṃyeva āharanto ‘‘seyyathāpī’’tiādimāha.
544. 法とは、バラモンになるための原因である。ここで、五戒や十善業道に分類される法は、バラモンになるための原因であると知るべきである。その逆は、バラモンにならないための原因である。インダマッハーヤーマーティとは、インドラを呼び寄せる、という意味である。このようにバラモンの呼び寄せが無益であることを示してから、再び世尊は、燃える太陽のように、五百人の比丘に囲まれて、アチラヴァティー川の岸辺に座り、さらに川の比喩を述べられた。「あたかも〜のように」といった言葉である。
544. Pañcasīla…pe… veditabbā yamaniyamādibrāhmaṇadhammānaṃ tadantogadhabhāvato. Tabbiparītāti pañcasīlādiviparītā pañca verādayo. ‘‘Punapī’’ti vatvā **‘‘aparampī’’**ti vacanaṃ itarāyapi nadi upamāya saṅgaṇhanatthaṃ.
544. 五戒…などのバラモンたちの善行に、それに至るまでの、それらに含まれることである。それらの反対とは、五戒などの反対である五つの罪などである。「再び」と述べて、 「さらに」という言葉は、他の川の比喩にも含めるためである。
545. ‘‘Seyyathāpi, vāseṭṭha, ayaṃ aciravatī nadī pūrā udakassa samatittikā kākapeyyā. Atha puriso āgaccheyya pāratthiko pāragavesī pāragāmī pāraṃ taritukāmo. So orime tīre daḷhāya anduyā pacchābāhaṃ gāḷhabandhanaṃ baddho.
545. 「ヴァーセッタよ、たとえば、このアシラヴァティー川が、水で満ちて、カラスが飲めるほどになったとしよう。そこへ、ある人が向こう岸へ渡ろうとして、向こう岸へ行こうとして、向こう岸へ渡ろうとして、向こう岸へ渡りたいと思ってやってきた。彼はこちら岸に、しっかりとロープで背中に縛り付けられていた。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, api nu so puriso aciravatiyā nadiyā orimā tīrā pārimaṃ tīraṃ gaccheyyā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
「ヴァーセッタよ、どう思うか? その人は、アシラヴァティー川こちら岸から向こう岸へ行くことができるだろうか?」 「いいえ、ゴータマ師よ。」
546. ‘‘Evameva kho, vāseṭṭha, pañcime kāmaguṇā ariyassa vinaye andūtipi vuccanti, bandhanantipi vuccanti. Katame pañca? Cakkhuviññeyyā rūpā iṭṭhā kantā manāpā piyarūpā kāmūpasaṃhitā rajanīyā. Sotaviññeyyā saddā…pe… ghānaviññeyyā gandhā… jivhāviññeyyā rasā… kāyaviññeyyā phoṭṭhabbā iṭṭhā kantā manāpā piyarūpā kāmūpasaṃhitā rajanīyā.
546. 「ヴァーセッタよ、そのように、アーリアの戒律において、この五つの欲(感覚対象)は、縛り(結び目)とも呼ばれる。どのような五つか? 目に見える形、耳に聞こえる音、鼻に匂う香り、舌に味わう味、体に触れるもの。これら五つの欲(感覚対象)は、アーリアの戒律において、縛りとも呼ばれる。ヴァーセッタよ、三明のバラモンたちは、これら五つの欲(感覚対象)に執着し、夢中になり、それに浸り、欠点に気づかず、解放の知恵を持たずに享受している。ヴァーセッタよ、その三明のバラモンたちは、バラモンたらしめる徳目を捨てて、バラモンたらしめない徳目に固執し、これら五つの欲(感覚対象)に執着し、夢中になり、それに浸り、欠点に気づかず、解放の知恵を持たずに享受し、欲望の縛りで縛られ、肉体の消滅後にブラフマーの交友関係に至る、ということはない。」
‘‘Ime kho, vāseṭṭha, pañca kāmaguṇā ariyassa vinaye andūtipi vuccanti, bandhanantipi vuccanti . Ime kho vāseṭṭha pañca kāmaguṇe tevijjā brāhmaṇā gadhitā mucchitā ajjhopannā anādīnavadassāvino anissaraṇapaññā paribhuñjanti. Te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā ye dhammā brāhmaṇakārakā, te dhamme pahāya vattamānā, ye dhammā abrāhmaṇakārakā, te dhamme samādāya vattamānā pañca kāmaguṇe gadhitā mucchitā ajjhopannā anādīnavadassāvino anissaraṇapaññā paribhuñjantā kāmandubandhanabaddhā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmānaṃ sahabyūpagā bhavissantī’’ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
547. 「ヴァーセッタよ、たとえば、このアシラヴァティー川が、水で満ちて、カラスが飲めるほどになったとしよう。そこへ、ある人が向こう岸へ渡ろうとして、向こう岸へ行こうとして、向こう岸へ渡ろうとして、向こう岸へ渡りたいと思ってやってきた。彼はこちら岸に、頭からすっぽり覆って横たわった。」
546. Kāmaguṇāti kāmayitabbaṭṭhena kāmā, bandhanaṭṭhena guṇā. ‘‘Anujānāmi bhikkhave, ahatānaṃ vatthānaṃ diguṇaṃ saṅghāṭi’’nti (mahāva. 348) ettha hi paṭalaṭṭho guṇaṭṭho. ‘‘Accenti kālā tarayanti rattiyo, vayoguṇā anupubbaṃ jahantī’’ti ettha rāsaṭṭho guṇaṭṭho. ‘‘Sataguṇā dakkhiṇā pāṭikaṅkhitabbā’’ti (ma. ni. 3.379) ettha ānisaṃsaṭṭho guṇaṭṭho. ‘‘Antaṃ antaguṇaṃ (khu. pā. 3.1) kayirā mālāguṇe bahū’’ti (dha. pa. 53) ca ettha bandhanaṭṭho guṇaṭṭho. Idhāpi eseva adhippeto. Tena vuttaṃ ‘‘bandhanaṭṭhena guṇā’’ti. Cakkhuviññeyyāti cakkhuviññāṇena passitabbā. Etenupāyena sotaviññeyyādīsupi attho veditabbo. Iṭṭhāti pariyiṭṭhā vā hontu, mā vā, iṭṭhārammaṇabhūtāti attho. Kantāti kāmanīyā. Manāpāti manavaḍḍhanakā. Piyarūpāti piyajātikā. Kāmūpasañhitāti ārammaṇaṃ katvā uppajjamānena kāmena upasañhitā. Rajanīyāti rañjanīyā, rāguppattikāraṇabhūtāti attho.
546. カーマグナーティとは、欲することによってカーマ(欲)、束縛することによってグナ(徳)である。 「比丘たちよ、私は、まだ着られていない衣の二倍の長さを許す」(マハーヴァーティ.348)とここで、グナは「覆う」という意味である。「時は過ぎ、夜は過ぎ去り、年齢の徳は次第に去っていく」(カームグナー.546)とここで、グナは「性質」という意味である。「百倍の功徳が期待される」(マハー.ニ.3.379)とここで、グナは「利益」という意味である。「千倍の功徳(ク.パー.3.1)を、多くの花輪(ダー.パ.53)の中に作りなさい」と、ここで、グナは「束縛」という意味である。ここでは、この意味が意図されている。それゆえ、「束縛することによってグナ」と述べられている。 cakkhウンニャーティとは、眼によって認識されるべきもの。この方法で、耳によって認識されるべきものなどにも意味が理解されるべきである。イッティナーティとは、探求されたものであれ、そうでなかれ、好ましい対象であるという意味である。カンナーティとは、愛らしい。マナーパーティとは、心を成長させるもの。ピヤルーパーティとは、愛らしい性質のもの。カーマーウパサンヒターティとは、対象として生じさせられる欲によって、関係づけられたもの。ラジャニーヤーティとは、魅了するもの、欲望を生じさせる原因であるという意味である。
Gadhitāti gedhena abhibhūtā hutvā. Mucchitāti mucchākārappattāya adhimattakāya taṇhāya abhibhūtā. Ajjhopannāti adhiopannā ogāḷhā ‘‘idaṃ sāra’’nti pariniṭṭhānappattā hutvā. Anādīnavadassāvinoti ādīnavaṃ apassantā. Anissaraṇapaññāti idamettha nissaraṇanti, evaṃ parijānanapaññāvirahitā, paccavekkhaṇaparibhogavirahitāti attho.
ガディダーティとは、貪欲によって圧倒されて。ムッチダーティとは、恍惚とした状態に至るほどの激しい渇愛によって圧倒されて。アッヂョパンナーティとは、陥って、深く入り、「これが本質である」と確信して。アナーディナヴァダッサーヴィーノティ、欠点を見ない。アニッスララナパンニャーティとは、これには逃れる道がある、というように理解する智慧がない、反省や享受から離れているという意味である。
546. Kāmayitabbaṭṭhenāti kāmanīyabhāvena. Bandhanaṭṭhenāti teneva kāmetabbabhāvena sattānaṃ cittassa ābandhanabhāvena. Kāmañcāyaṃ guṇa-saddo atthantaresupi diṭṭhappayogo, tesaṃ panettha asambhavato pārisesañāyena bandhanaṭṭheyeva yuttoti dassetuṃ **‘‘anujānāmī’’**tiādinā atthuddhāro āraddho, esevāti bandhanaṭṭho eva. Na hi rūpādīnaṃ kāmetabbabhāve vuccamāne paṭalaṭṭho yujjati tathā kāmetabbatāya anadhippetattā. Rāsaṭṭhaānisaṃsaṭṭhesupi eseva nayo tathāpi kāmetabbatāya anadhippetattā. Pārisesato pana bandhanaṭṭho gahito. Yadaggena hi nesaṃ kāmetabbatā, tadaggena bandhanabhāvo cāti.
546. 欲すべき性質からとは、望ましい性質から。束縛する性質からとは、それによって欲すべき性質から、生き物たちの心への束縛から。欲するとは、この「グナ」という言葉は、他の意味でも、見られる用法があるが、ここではそれらが成立しないので、限定的な意味で、束縛する性質においてのみ適切である、と示すために、「許します」などという言葉で意味を分解して始めた。すなわち、束縛する性質そのものである。なぜなら、形などの欲すべき性質について語られるとき、覆い隠す意味は成立しない。欲すべき性質として意図されていないからである。欲望と利益と功徳においても、このことは同様である。それでも、欲すべき性質のために意図されていない。限定的な意味から、束縛する性質が取られている。なぜなら、それらの欲すべき性質の頂点において、束縛する性質もまたそうであるからである。
Koṭṭhāsaṭṭhopi tesu yujjateva cakkhuviññeyyādikoṭṭhāsabhāvena nesaṃ kāmetabbato. Koṭṭhāse ca guṇa-saddo dissati ‘‘diguṇaṃ vaḍḍhetabba’’ntiādīsu, sampadāṭṭhopi –
部分もまた、それらに適用される。すなわち、眼に見える部分などの性質として、それらの欲すること。部分においても「グナ」という言葉が見られる。「二倍にする」などの場合、成就する意味でも──
‘‘Asaṅkhyeyyāni nāmāni, saguṇena mahesino;
「数えきれないほどの名前、徳のある偉大な賢者よ;
Guṇena nāmamuddheyyaṃ, api nāmasahassato’’ti. (dha. sa. aṭṭha. 1313; udā. aṭṭha. 53; paṭi. ma. aṭṭha. 76);
徳によって名前は刻まれる、たとえ名前が何千あろうとも。」(ダンマ・サンガニ解説1313;ウダナ解説53;パティサマッダ解説76);
Ādīsu sopi idha na yujjatīti anuddhaṭo.
など、それもまたここでは成立しない、と省略されている。
Cakkhuviññeyyāti cakkhuviññāṇena vijānitabbā, tena pana vijānanaṃ dassanamevāti āha **‘‘passitabbā’’**ti. ‘‘Sotaviññāṇena sotabbā’’ti evamādi etenupāyenāti atidisati. Gavesitampi ‘‘iṭṭha’’nti vuccati, taṃ idha nādhippetanti āha **‘‘pariyiṭṭhā vā hontu mā vā’’**ti. Iṭṭhārammaṇabhūtāti sukhārammaṇabhūtā. Kāmanīyāti kāmetabbā. Iṭṭhabhāvena manaṃ appāyantīti manāpā. Piyajātikāti piyasabhāvā.
眼に見えるとは、眼の認識によって認識されるべきものである。それによって認識されることは、見ることである、それゆえ、「見られるべきもの」と述べている。「耳の認識によって聞かれるべきもの」など、この方法によって、と示唆している。探求されるべきものも、「望ましい」と呼ばれる。それはここでは意図されていない、それゆえ、「望ましいものであれ、そうでなかれ」と述べている。望ましい対象であるとは、心地よい対象であること。欲すべきとは、欲すること。望ましい性質によって心が惹かれない、それゆえ、愛らしい。愛する性質からとは、愛する性質から。
Gedhenāti lobhena abhibhūtā hutvā pañcakāmaguṇe paribhuñjantīti yojanā. Mucchākāranti mohanākāraṃ. Adhiosannāti adhiggayha ajjhosāya avasannā, tenāha **‘‘ogāḷhā’’**ti. Pariniṭṭhānappattāti gilitvā pariniṭṭhāpanavasena pariniṭṭhānaṃ upagatā. Ādīnavanti kāmaparibhoge sampati, āyatiñca dosaṃ apassantā. Ghāsacchādanādisambhoganimittasaṃkilesato nissaranti apagacchanti etenāti nissaraṇaṃ, yoniso paccavekkhitvā tesaṃ paribhogapaññā. Tadabhāvato anissaraṇapaññāti imamatthaṃ dassento **‘‘idametthā’’**tiādimāha.
執着とは、貪欲に圧倒されて、五つの感覚的な対象を享受している、という解釈である。魅了するとは、魅了する様である。没頭するとは、選び取って、没頭して、沈み込んでいる、それゆえ、「深く入り込む」と述べている。完全に完成したとは、飲み込んで、完成させることによって、完成に至った。欠点とは、欲望の享受における、そして、将来の欠点を見ることなく、ということである。食物や衣服など、享受のきっかけとなる汚れから離れるものである、すなわち、正しく見直すことによるそれらの享受の智慧。それがないことから、離れる智慧ではない、というこの意味を示すために、「これはそれである」などと述べている。
547. ‘‘Seyyathāpi , vāseṭṭha, ayaṃ aciravatī nadī pūrā udakassa samatittikā kākapeyyā. Atha puriso āgaccheyya pāratthiko pāragavesī pāragāmī pāraṃ taritukāmo. So orime tīre sasīsaṃ pārupitvā nipajjeyya.
「ヴァーセッタよ、どう思うか? その人は、アシラヴァティー川こちら岸から向こう岸へ行くことができるだろうか?」 「いいえ、ゴータマ師よ。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, api nu so puriso aciravatiyā nadiyā orimā tīrā pārimaṃ tīraṃ gaccheyyā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’.
548. 「ヴァーセッタよ、そのように、アーリアの戒律において、この五つの妨げ(隠し事)は、覆い、妨げ、沈み、覆い尽くすものとも呼ばれる。どのような五つか? 欲、怒り、怠惰と眠気、落ち着きのなさと思いの後悔、疑い。ヴァーセッタよ、これら五つの妨げは、アーリアの戒律において、覆い、妨げ、沈み、覆い尽くすものとも呼ばれる。」
548. ‘‘Evameva kho, vāseṭṭha, pañcime nīvaraṇā ariyassa vinaye āvaraṇātipi vuccanti, nīvaraṇātipi vuccanti, onāhanātipi vuccanti, pariyonāhanātipi vuccanti. Katame pañca? Kāmacchandanīvaraṇaṃ, byāpādanīvaraṇaṃ, thinamiddhanīvaraṇaṃ, uddhaccakukkuccanīvaraṇaṃ, vicikicchānīvaraṇaṃ. Ime kho, vāseṭṭha, pañca nīvaraṇā ariyassa vinaye āvaraṇātipi vuccanti, nīvaraṇātipi vuccanti, onāhanātipi vuccanti, pariyonāhanātipi vuccanti.
549. 「ヴァーセッタよ、三明のバラモンたちは、これら五つの妨げによって覆われ、隠され、沈み、覆い尽くされている。ヴァーセッタよ、その三明のバラモンたちは、バラモンたらしめる徳目を捨てて、バラモンたらしめない徳目に固執し、これら五つの妨げによって覆われ、隠され、沈み、覆い尽くされ、肉体の消滅後にブラフマーの交友関係に至る、ということはない。」
548. Āvaraṇātiādīsu āvarantīti āvaraṇā. Nivārentīti nīvaraṇā. Onandhantīti onāhanā. Pariyonandhantīti pariyonāhanā. Kāmacchandādīnaṃ vitthārakathā visuddhimaggato gahetabbā.
548. アーヴァラーナーティなどで、覆うものである、アーヴァラーナー(覆い)。ニヴァーレンティティとは、ニヴァーラナー(妨げ)。オナンダンティティとは、オナーハナー(沈むこと)。パリヨナンダンティティとは、パリヨナーハナー(完全に覆うこと)。欲念などについての詳しい説明は、ヴィスッディマッガから引用すべきである。
549. ‘‘Imehi kho, vāseṭṭha, pañcahi nīvaraṇehi tevijjā brāhmaṇā āvuṭā nivuṭā onaddhā ophuṭā (sī. ka.), ophutā (syā.) pariyonaddhā. Te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā ye dhammā brāhmaṇakārakā te dhamme pahāya vattamānā, ye dhammā abrāhmaṇakārakā te dhamme samādāya vattamānā pañcahi nīvaraṇehi āvuṭā nivuṭā onaddhā pariyonaddhā pariyonaddhā, te (syā. ka.) kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmānaṃ sahabyūpagā bhavissantī’’ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
相互の同意について
Saṃsandanakathā 550. 「ヴァーセッタよ、どう思うか? バラモンたちの長老たち、古参の師たちが、『ブラフマーは所有物を持っているのか、それとも持っていないのか?』と語っているのを聞いたことがあるか?」 「所有物を持っていない、ゴータマ師よ。」 「怒りの心を持っているのか、それとも持っていないのか?」 「怒りの心を持っていない、ゴータマ師よ。」 「苦悩の心を持っているのか、それとも持っていないのか?」 「苦悩の心を持っていない、ゴータマ師よ。」 「汚れのある心を持っているのか、それとも持っていないのか?」 「汚れのない心を持っている、ゴータマ師よ。」 「支配しているのか、それとも支配されていないのか?」 「支配している、ゴータマ師よ。」
550. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, kinti te sutaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ, sapariggaho vā brahmā apariggaho vā’’ti? ‘‘Apariggaho, bho gotama’’. ‘‘Saveracitto vā averacitto vā’’ti? ‘‘Averacitto, bho gotama’’. ‘‘Sabyāpajjacitto vā abyāpajjacitto vā’’ti? ‘‘Abyāpajjacitto, bho gotama’’. ‘‘Saṃkiliṭṭhacitto vā asaṃkiliṭṭhacitto vā’’ti? ‘‘Asaṃkiliṭṭhacitto, bho gotama’’. ‘‘Vasavattī vā avasavattī vā’’ti? ‘‘Vasavattī, bho gotama’’.
「ヴァーセッタよ、どう思うか? 三明のバラモンたちは、所有物を持っているのか、それとも持っていないのか?」 「所有物を持っている、ゴータマ師よ。」 「怒りの心を持っているのか、それとも持っていないのか?」 「怒りの心を持っている、ゴータマ師よ。」 「苦悩の心を持っているのか、それとも持っていないのか?」 「苦悩の心を持っている、ゴータマ師よ。」 「汚れのある心を持っているのか、それとも持っていないのか?」 「汚れのある心を持っている、ゴータマ師よ。」 「支配しているのか、それとも支配されていないのか?」 「支配されていない、ゴータマ師よ。」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, sapariggahā vā tevijjā brāhmaṇā apariggahā vā’’ti? ‘‘Sapariggahā, bho gotama’’. ‘‘Saveracittā vā averacittā vā’’ti? ‘‘Saveracittā, bho gotama’’ . ‘‘Sabyāpajjacittā vā abyāpajjacittā vā’’ti? ‘‘Sabyāpajjacittā, bho gotama’’. ‘‘Saṃkiliṭṭhacittā vā asaṃkiliṭṭhacittā vā’’ti? ‘‘Saṃkiliṭṭhacittā, bho gotama’’. ‘‘Vasavattī vā avasavattī vā’’ti? ‘‘Avasavattī, bho gotama’’.
551. 「ヴァーセッタよ、そのように、所有物を持っている三明のバラモンたちと、所有物を持っていないブラフマー。所有物を持っている三明のバラモンたちが、所有物を持っていないブラフマーと調和し、一致することはあるだろうか?」 「いいえ、ゴータマ師よ。」 「善きかな、ヴァーセッタよ。所有物を持っている三明のバラモンたちが、肉体の消滅後に、所有物を持っていないブラフマーの交友関係に至る、ということはない。」
549-550. Āvutā nivutā onaddhā pariyonaddhāti padāni āvaraṇādīnaṃ vasena vuttāni. Sapariggahoti itthipariggahena sapariggahoti pucchati. Apariggaho bho gotamātiādīsupi kāmacchandassa abhāvato itthipariggahena apariggaho. Byāpādassa abhāvato kenaci saddhiṃ veracittena avero. Thinamiddhassa abhāvato cittagelaññasaṅkhātena byāpajjena abyāpajjo. Uddhaccakukkuccābhāvato uddhaccakukkuccādīhi saṃkilesehi asaṃkiliṭṭhacitto suparisuddhamānaso. Vicikicchāya abhāvato cittaṃ vase vatteti. Yathā ca brāhmaṇā cittagatikā hontīti, cittassa vasena vattanti, na tādisoti vasavattī.
549-550. アーヴター、ニヴター、オナッダー、パリヨナッダーとは、覆いなどの意味で述べられた言葉である。サパリッガホーティとは、女性の同伴で、という意味である。アパリッガホー、ゴータマ様、などでも、欲念がないので、女性の同伴がない。瞋りがないので、誰とも敵意を持つことなく、怒りがない。昏沈・睡眠がないので、心の怠慢・無気力という怒りもなく、怒りがない。心の散乱・後悔がないので、心の散乱・後悔などの汚れがなく、清らかな心である。疑いがないので、心は思い通りに動く。バラモンたちは、心の動きに従う、とは、心の動きに従う、彼らのようではない、という意味である。
550. Itthipariggahe sati purisassa pañcakāmaguṇapariggaho paripuṇṇo eva hotīti vuttaṃ **‘‘sapariggahoti itthipariggahena sapariggaho’’**ti. **‘‘Itthipariggahena apariggaho’’**ti ca idaṃ tevijjabrāhmaṇesu dissamānapariggahānaṃ duṭṭhullatamapariggahābhāvadassanaṃ. Evaṃbhūtānaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ kā brahmunā saṃsandanā, brahmā pana sabbena sabbaṃ apariggahoti. Veracittena avero, kuto etassa verappayogoti adhippāyo. Cittagelaññasaṅkhātenāti cittuppādagelaññasaññitena, tenassa sabbarūpakāyagelaññabhāvo vutto hoti. Byāpajjhenāti dukkhena. Uddhaccakukkuccādīhīti ādi-saddena tadekaṭṭhā saṃkilesadhammā saṅgayhanti. Appaṭipattihetubhūtāya vicikicchāya sati na kadāci cittaṃ purisassa vase vattati, pahīnāya pana siyā vasavattananti āha **‘‘vicikicchāya abhāvato cittaṃ vase vattetī’’**ti. Cittagatikāti cittavasikā, tenāha **cittassa vase vattantī’’**ti. Na tādisoti brāhmaṇā viya cittavasiko na hoti, atha kho vasībhūtajjhānābhiññatāya cittaṃ attano vase vattetīti vasavattī.
550. 「女を所有することに専念していれば、男の五つの欲楽の対象への専念は完成する」と説かれている。「女を所有している者」とは、女を所有することによって所有する者である。 「女を所有することによって所有しない」とは、三明(てびじゃ)バラモンたちに見られる所有の過度の専念の欠如を示す。そのような三明バラモンたちに、ブラフマーとのどのような一致があるだろうか。ブラフマーは全く所有しない。無敵であることによって敵意がない。なぜ彼に敵意を抱かせるのか、というのが意図である。心の労苦によって、すなわち心の発生の労苦によって、それはすべての姿の肉体の労苦であると説かれている。怒りによって、すなわち苦しみによって。散乱や後悔などによって、すなわち「など」という言葉は、それに類する汚染の性質を包含する。不確実性(疑い)のゆえに、心は決して男の支配下にはない。しかし、断たれたならば、それは支配下にあるだろう、と説かれている。「疑いがないので、心は支配下にある」。心の支配者とは、心の従者であり、それゆえ「心は支配下にある」と説かれている。そのようなものではない。バラモンのように心の従者ではなく、むしろ禅定の習熟と超常的な能力の習熟によって、心は自分の支配下にあるので、支配者である。
551. ‘‘Iti kira, vāseṭṭha, sapariggahā tevijjā brāhmaṇā apariggaho brahmā. Api nu kho sapariggahānaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ apariggahena brahmunā saddhiṃ saṃsandati sametī’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. ‘‘Sādhu, vāseṭṭha, te vata, vāseṭṭha, sapariggahā tevijjā brāhmaṇā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apariggahassa brahmuno sahabyūpagā bhavissantī’’ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
551. 「ヴァーセッタよ、このように、所有物のあるバラモンたちは、所有物を持たない梵天に合一するのですか。」「そうではありません、ゴータマ。」「ヴァーセッタよ、所有物のあるバラモンたちが、死後、所有物を持たない梵天と結びつくであろうということは、ありえないことだ。」
‘‘Iti kira, vāseṭṭha, saveracittā tevijjā brāhmaṇā, averacitto brahmā…pe… sabyāpajjacittā tevijjā brāhmaṇā abyāpajjacitto brahmā… saṃkiliṭṭhacittā tevijjā brāhmaṇā asaṃkiliṭṭhacitto brahmā… avasavattī tevijjā brāhmaṇā vasavattī brahmā, api nu kho avasavattīnaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ vasavattinā brahmunā saddhiṃ saṃsandati sametī’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. ‘‘Sādhu, vāseṭṭha, te vata, vāseṭṭha, avasavattī tevijjā brāhmaṇā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā vasavattissa brahmuno sahabyūpagā bhavissantī’’ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
「ヴァーセッタよ、かの知恵あるバラモンたちは、調和のとれた心、調和のとれたブラフマー…(中略)…煩悩のある心、煩悩のないブラフマー…(中略)…汚れのない心、汚れのないブラフマー…(中略)…制約のあるバラモンたちは、制約のないブラフマー…(中略)…。しかし、制約のないバラモンたちは、制約のあるブラフマーと調和し、一致することができるだろうか?」 「いいえ、ゴータマ様。」 「ならば、ヴァーセッタよ、制約のない知恵あるバラモンたちが、肉体の滅亡後、制約のあるブラフマーと共存することは、ありえない。」
552. ‘‘Idha kho pana te, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā āsīditvā ādisitvā (ka.) saṃsīdanti, saṃsīditvā visāraṃ visādaṃ (sī. pī.), visattaṃ (syā.) pāpuṇanti, sukkhataraṃ sukkhataraṇaṃ (ka.) maññe taranti. Tasmā idaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ tevijjāiriṇantipi vuccati, tevijjāvivanantipi vuccati, tevijjābyasanantipi vuccatī’’ti.
552. 「ヴァーセッタよ、ここで知恵あるバラモンたちは、座ったまま、打ちひしがれ、打ちひしがれたまま、絶望に陥る。彼らは、さらに幸福であることを望む。それゆえ、これは知恵あるバラモンたちの、知恵の炎、知恵の砂漠、知恵の破滅とも呼ばれる。」
552. Idha kho panāti idha brahmalokamagge. Āsīditvāti amaggameva ‘‘maggo’’ti upagantvā. Saṃsīdantīti ‘‘samatala’’nti saññāya paṅkaṃ otiṇṇā viya anuppavisanti. Saṃsīditvā visāraṃ pāpuṇantīti evaṃ paṅke viya saṃsīditvā visāraṃ aṅgamaṅgasaṃbhañjanaṃ pāpuṇanti. Sukkhataraṃ maññe tarantīti marīcikāya vañcetvā ‘‘kākapeyyā nadī’’ti saññāya ‘‘tarissāmā’’ti hatthehi ca pādehi ca vāyamamānā sukkhataraṇaṃ maññe taranti. Tasmā yathā hatthapādādīnaṃ saṃbhañjanaṃ paribhañjanaṃ, evaṃ apāyesu saṃbhañjanaṃ paribhañjanaṃ pāpuṇanti. Idheva ca sukhaṃ vā sātaṃ vā na labhanti. Tasmā idaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānanti tasmā idaṃ brahmasahabyatāya maggadīpakaṃ tevijjakaṃ pāvacanaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ. Tevijjāiriṇanti tevijjāaraññaṃ iriṇanti hi agāmakaṃ mahāaraññaṃ vuccati. Tevijjāvivananti pupphaphalehi aparibhogarukkhehi sañchannaṃ nirudakaṃ araññaṃ . Yattha maggato ukkamitvā parivattitumpi na sakkā honti, taṃ sandhāyāha ‘‘tevijjāvivanantipi vuccatī’’ti. Tevijjābyasananti tevijjānaṃ pañcavidhabyasanasadisametaṃ. Yathā hi ñātirogabhoga diṭṭhi sīlabyasanappattassa sukhaṃ nāma natthi, evaṃ tevijjānaṃ tevijjakaṃ pāvacanaṃ āgamma sukhaṃ nāma natthīti dasseti.
552. ここで、ブラフマローカへの道。アーシーディトヴァーティとは、道ではないものを「道」と見なして。サンシーダンティティとは、「平地」と知って泥にはまるように、入り込む。サンシーディトヴァー、ヴィサーラパープーナンティティとは、泥にはまるように、入り込み、バラバラになる、という意味である。スッカタラマッニェー、タランティティとは、蜃気楼に騙されて、「カラスが飲める川だ」と思って、「渡れるだろう」と手や足で努力して、より楽に渡れるだろうと思う。それゆえ、手足などがバラバラになり、壊れるように、苦界でもバラバラになり、壊れることになる。ここで、幸福も快適さも得られない。それゆえ、これはテーヴィッジャ(三明)のバラモンたちにとって、それゆえ、これはブラフマとの共存への道を示すテーヴィッジャ(三明)の教えが、テーヴィッジャ(三明)のバラモンたちにとって(無益である)。テーヴィッジャイリンティとは、テーヴィッジャ(三明)の荒野、イリン(荒野)は、行けない広大な荒野を意味する。テーヴィッジャヴィヴァンティとは、花や実のならない木々に覆われた、水のない荒野である。道から外れても、ぐるぐる回ることさえできない場所を指して、「テーヴィッジャヴィヴァンティとも呼ばれる」と述べられている。テーヴィッジャビヤサナンティとは、テーヴィッジャ(三明)にとっての五つの悲劇のようなものである。親族、病気、財産、見解、戒律の悲劇に襲われた者に幸福がないように、テーヴィッジャ(三明)にとって、テーヴィッジャ(三明)の教えを学んでも幸福はない、ということを示している。
552. Brahmalokamaggeti brahmalokagāmimagge paṭipajjitabbe, paññapetabbe vā, taṃ paññapentāti adhippāyo. Upagantvāti amaggameva ‘‘maggo’’ti micchāpaṭipajjanena upagantvā, paṭijānitvā vā. Paṅkaṃ otiṇṇā viyāti matthake ekaṅgulaṃ vā upaḍḍhaṅgulaṃ vā sukkhatāya ‘‘samatala’’nti saññāya anekaporisaṃ mahāpaṅkaṃ otiṇṇā viya. Anuppavisantīti apāyamaggaṃ brahmalokamaggasaññāya ogāhayanti. Tato eva saṃsīditvā visādaṃ pāpuṇanti. Evanti ‘‘samatala’’ntiādinā vuttanayena. Saṃsīditvāti nimmujjitvā. Sukkhataraṇaṃ maññe tarantīti sukkhanaditaraṇaṃ taranti maññe. Tasmāti yasmā tevijjā amaggameva ‘‘maggo’’ti upagantvā saṃsīdanti, tasmā. Yathā teti yathā te ‘‘samatala’’nti saññāya paṅkaṃ otiṇṇā. Idheva cāti imasmiñca attabhāve. Sukhaṃ vā sātaṃ vā na labhantīti jhānasukhaṃ vā vipassanāsātaṃ vā na labhanti, kuto maggasukhaṃ vā nibbānasātaṃ vāti adhippāyo. Maggadīpakanti maggadīpakābhimataṃ. **‘‘Iriṇa’’**nti araññāniyā idaṃ adhivacananti āha **‘‘agāmakaṃ mahārañña’’**nti . Migaruruādīnampi anupabhogarukkhehi. Parivattitumpi na sakkā honti mahākaṇṭakatāya. Ñātīnaṃ byasanaṃ vināso ñātibyasanaṃ. Evaṃ bhogasīlabyasanāni veditabbāni. Rogo eva byasati vibādhatīti rogabyasanaṃ. Evaṃ diṭṭhibyasanampi daṭṭhabbaṃ.
552. 天界への道とは、天界へ至る道にしがみつくこと、すなわち、それを悟ることである、というのが意図である。近づくこととは、道でないものを「道」と誤って悟って近づくこと、あるいは認めることである。沼に落ちたようであるとは、頭の上に一指し指ほどか半指し指ほどの乾燥によって「平坦な地」と認識された、多くの人が落ちるような大きな沼に落ちたようである。侵入することとは、悪への道として天界への道だと認識して、それに没頭することである。そこからまた、その中に沈んで絶望に陥る。そのようなものであるとは、「平坦な地」などという言葉で説かれた通りである。沈むこととは、沈むことである。乾燥した川を渡ると思っている、渡ると思っている。それゆえ、三明バラモンたちが道でないものを「道」と誤って悟って沈むので、それゆえ。例えば、彼らが「平坦な地」と認識して沼に落ちたように。まさにこの世でも、すなわちこの身でも。喜びも快適さも得られない、すなわち禅定の喜びも、観照の快適さも得られないのに、ましてや道(悟り)の喜びや涅槃の快適さが得られようか、というのが意図である。道の光とは、道の光として称賛されるものである。「荒野」とは、森の別名である、と説かれている。「行けない広大な森」と。獣や鳥などが住む場所も、実りのない木々によって。回ることもできない、大きな茨のため。親族の災難とは、滅亡、親族の災難。このように、富を愛する者の災難も理解すべきである。病気そのものが災いし、悩ます、すなわち病気の災難。このように、見解の災難も理解すべきである。
553. Evaṃ vutte, vāseṭṭho māṇavo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘sutaṃ metaṃ, bho gotama, samaṇo gotamo brahmānaṃ sahabyatāya maggaṃ jānātī’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha. Āsanne ito manasākaṭaṃ, na ito dūre manasākaṭa’’nti? ‘‘Evaṃ, bho gotama, āsanne ito manasākaṭaṃ, na ito dūre manasākaṭa’’nti.
553. こう言われて、ヴァーセッタという名の若者は、世尊にこう言った。「ゴータマ様、私は、サーマナ・ゴータマがブラフマーとの共存への道を知っていると聞きました。」「ヴァーセッタよ、どう思うかね。これは近くの、心に留まるものであり、遠く離れたものではない、と。」「はい、ゴータマ様、近くの、心に留まるものであり、遠く離れたものではありません。」
554. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, idhassa puriso manasākaṭe jātasaṃvaddho. Tamenaṃ manasākaṭato tāvadeva avasaṭaṃ manasākaṭassa maggaṃ puccheyyuṃ. Siyā nu kho, vāseṭṭha, tassa purisassa manasākaṭe jātasaṃvaddhassa manasākaṭassa maggaṃ puṭṭhassa dandhāyitattaṃ vā vitthāyitattaṃ vā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. ‘‘Taṃ kissa hetu’’? ‘‘Amu hi, bho gotama, puriso manasākaṭe jātasaṃvaddho, tassa sabbāneva manasākaṭassa maggāni suviditānī’’ti.
554. 「ヴァーセッタよ、どう思うかね。もし、ある人が、心に留まる場所で生まれ育ったとする。その人が、心に留まる場所から離れ、心に留まる場所への道を知らないとしたら、ヴァーセッタよ、その人が、心に留まる場所で生まれ育ち、道を知らないことを尋ねられたとき、遅れることや、迷うことはあるだろうか?」 「いいえ、ゴータマ様。」 「それはなぜか?」 「ゴータマ様、なぜなら、その人は心に留まる場所で生まれ育ったので、心に留まる場所へのすべての道を知っているからです。」
‘‘Siyā kho, vāseṭṭha, tassa purisassa manasākaṭe jātasaṃvaddhassa manasākaṭassa maggaṃ puṭṭhassa dandhāyitattaṃ vā vitthāyitattaṃ vā, na tveva tathāgatassa brahmaloke vā brahmalokagāminiyā vā paṭipadāya puṭṭhassa dandhāyitattaṃ vā vitthāyitattaṃ vā. Brahmānaṃ cāhaṃ, vāseṭṭha, pajānāmi brahmalokañca brahmalokagāminiñca paṭipadaṃ, yathā paṭipanno ca brahmalokaṃ upapanno, tañca pajānāmī’’ti.
「ヴァーセッタよ、ある人が、心に留まる場所で生まれ育ったとしても、心に留まる場所への道を知っていることを尋ねられたときに、遅れることや、迷うことがあるかもしれない。しかし、タターガタが、ブラフマーの世界、あるいはブラフマーの世界への道について尋ねられたときに、遅れることも、迷うこともない。ヴァーセッタよ、私はブラフマー、ブラフマーの世界、そしてブラフマーの世界への道を知っており、どのように実践すればブラフマーの世界に生まれ変わることができるのか、それを知っている。」
554. Jātasaṃvaḍḍhoti jāto ca vaḍḍhito ca, yo hi kevalaṃ tattha jātova hoti, aññattha vaḍḍhito, tassa samantā gāmamaggā na sabbaso paccakkhā honti, tasmā jātasaṃvaḍḍhoti āha. Jātasaṃvaḍḍhopi yo ciranikkhanto, tassa na sabbaso paccakkhā honti. Tasmā ‘‘tāvadeva avasaṭa’’nti āha, taṅkhaṇameva nikkhantanti attho. Dandhāyitattanti ayaṃ nu kho maggo, ayaṃ na nukhoti kaṅkhāvasena cirāyitattaṃ. Vitthāyitattanti yathā sukhumaṃ atthajātaṃ sahasā pucchitassa kassaci sarīraṃ thaddhabhāvaṃ gaṇhāti, evaṃ thaddhabhāvaggahaṇaṃ. Na tvevāti iminā sabbaññutaññāṇassa appaṭihatabhāvaṃ dasseti. Tassa hi purisassa mārāvaṭṭanādivasena siyā ñāṇassa paṭighāto. Tena so dandhāyeyya vā vitthāyeyya vā. Sabbaññutaññāṇaṃ pana appaṭihataṃ, na sakkā tassa kenaci antarāyo kātunti dīpeti.
554. ジャーササンヴァードーティとは、生まれただけで、成長した者、彼はそこで生まれただけで、他の場所で成長した者、彼の周りの村への道は、すべてが隠されているわけではない。それゆえ、ジャーササンヴァードーティと述べられている。ジャーササンヴァードーピ、長く道から外れていた者、彼の(道)はすべてが隠されているわけではない。それゆえ、「ターヴァデーヴァ、アヴァサータ」と述べられている、その瞬間に出発した、という意味である。ダンダーヤイタッタンティとは、これは道なのか、これは道ではないのか、という疑いのために、長くかかったことである。ヴィッダーヤイタッタンティとは、微妙な真実を突然尋ねられた者の体が硬直するように、硬直した状態になることである。ナ、ツェーヴァーティとは、これによって、一切知の妨げられないことを示している。その人の場合、マーラ(悪魔)の妨害などによって、智慧が妨げられるかもしれない。それゆえ、彼は遅れたり、迷ったりするかもしれない。しかし、一切知の智慧は妨げられない、誰もそれを妨げることはできない、ということを示している。
554. Jātasaṃvaḍḍhoti jāto hutvā saṃvaḍḍhito. Na sabbaso paccakkhā honti paricayābhāvato. Ciranikkhantoti nikkhanto hutvā cirakālo. Dandhāyitattanti vissajjane mandattaṃ saṇikavutti, taṃ pana saṃsayavasena cirāyanaṃ nāma hotīti āha **‘‘kaṅkhāvasena cirāyitatta’’**nti. Vitthāyitattanti sārajjitattaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana vitthāyitattaṃ nāma chambhitattanti adhippāyena **‘‘thaddhabhāvaggahaṇa’’**nti vuttaṃ.
554. 生まれて成長した、とは、生まれた後に成長したことである。すべてが直接経験できるわけではない、それは親しみが不足しているためである。長い間放たれた、とは、放たれた後に長い時間が経過したことである。遅くなることとは、解放するのが遅いこと、ゆっくりとした動きである。それは疑いのために遅くなることである、と説かれている。「疑いのために遅くなること」。広がることは、愛着することである。しかし、註釈書では、広がることは、恐れること、という意味で、「頑なな態度をとること」と説かれている。
555. Evaṃ vutte, vāseṭṭho māṇavo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘sutaṃ metaṃ, bho gotama, samaṇo gotamo brahmānaṃ sahabyatāya maggaṃ desetī’’ti. ‘‘Sādhu no bhavaṃ gotamo brahmānaṃ sahabyatāya maggaṃ desetu ullumpatu bhavaṃ gotamo brāhmaṇiṃ paja’’nti. ‘‘Tena hi, vāseṭṭha, suṇāhi; sādhukaṃ manasi karohi; bhāsissāmī’’ti. ‘‘Evaṃ bho’’ti kho vāseṭṭho māṇavo bhagavato paccassosi.
555. こう言われて、ヴァーセッタという名の若者は、世尊にこう言った。「ゴータマ様、私は、サーマナ・ゴータマがブラフマーとの共存への道を示すと聞きました。」「それでは、ゴータマ様、ブラフマーとの共存への道を示してください。バラモンの民を、ゴータマ様が助けてください。」「それならば、ヴァーセッタよ、聞きなさい。よく心に留めなさい。私は語りましょう。」「はい、ゴータマ様」と、ヴァーセッタという名の若者は、世尊の言葉を受け入れた。
555. Ullumpatu bhavaṃ gotamoti uddharatu bhavaṃ gotamo. Brāhmaṇiṃ pajanti brāhmaṇadārakaṃ, bhavaṃ gotamo mama brāhmaṇaputtaṃ apāyamaggato uddharitvā brahmalokamagge patiṭṭhapetūti attho. Athassa bhagavā buddhuppādaṃ dassetvā saddhiṃ pubbabhāgapaṭipadāya mettāvihārādibrahmalokagāmimaggaṃ desetukāmo ‘‘tena hi vāseṭṭhā’’tiādimāha. Tattha ‘‘idha tathāgato’’tiādi sāmaññaphale vitthāritaṃ. Mettāsahagatenātiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ sabbaṃ visuddhimagge brahmavihārakammaṭṭhānakathāyaṃ vuttaṃ. Seyyathāpi vāseṭṭha balavā saṅkhadhamotiādi pana idha apubbaṃ. Tattha balavāti balasampanno. Saṅkhadhamoti saṅkhadhamako. Appakasirenāti akicchena adukkhena. Dubbalo hi saṅkhadhamo saṅkhaṃ dhamantopi na sakkoti catasso disā sarena viññāpetuṃ, nāssa saṅkhasaddo sabbato pharati. Balavato pana vipphāriko hoti, tasmā ‘‘balavā’’tiādimāha. Mettāya cetovimuttiyāti ettha mettāti vutte upacāropi appanāpi vaṭṭati, ‘‘cettovimuttī’’ti vutte pana appanāva vaṭṭati. Yaṃ pamāṇakataṃ kammanti pamāṇakataṃ kammaṃ nāma kāmāvacaraṃ vuccati. Appamāṇakataṃ kammaṃ nāma rūpārūpāvacaraṃ. Tañhi pamāṇaṃ atikkamitvā odissakaanodissakadisāpharaṇavasena vaḍḍhetvā katattā appamāṇakatanti vuccati. Na taṃ tatrāvasissati na taṃ tatrāvatiṭṭhatīti taṃ kāmāvacarakammaṃ tasmiṃ rūpāvacarārūpāvacarakamme na ohīyati, na tiṭṭhati. Kiṃ vuttaṃ hoti – taṃ kāmāvacarakammaṃ tassa rūpārūpāvacarakammassa antarā laggituṃ vā ṭhātuṃ vā rūpārūpāvacarakammaṃ pharitvā pariyādiyitvā attano okāsaṃ gahetvā patiṭṭhātuṃ na sakkoti. Atha kho rūpāvacarārūpāvacarakammameva kāmāvacaraṃ mahogho viya parittaṃ udakaṃ pharitvā pariyādiyitvā attano okāsaṃ gahetvā tiṭṭhati. Tassa vipākaṃ paṭibāhitvā sayameva brahmasahabyataṃ upanetīti. Evaṃvihārīti evaṃ mettādivihārī.
555. ウルンプパトゥ、バヴァン、ゴータマーティとは、ゴータマ様、救い出してください。バラモン尼を(救う)とは、バラモンの子供を、ゴータマ様が私のバラモンの子供を苦界から救い出して、ブラフマローカへの道に立たせてください、という意味である。それから世尊は、仏陀の出現を示し、初期の修行と共に、慈愛の住まいなど、ブラフマローカへの道を示そうとして、「それならば、ヴァーセッティヤー」といった言葉を述べられた。そこで、「ここに、タターガタが」といった言葉は、一般的な結果について詳しく述べられている。メッタサーハガテーナティなどで、言うべきことはすべて、ヴィスッディマッガのブラフマヴィハーラ(四無量心)の瞑想の項で述べられている。あたかもヴァーセッティヤー、力ある者が角笛を吹くように、といった言葉は、ここでは初めてである。そこで、バタヴァーティとは、力のある者。サンカダーマーティとは、角笛を吹く者。アッカスィレーナーティとは、容易に、苦しみなく。力のない者は角笛を吹くとしても、角笛を吹いても、四方を音で知らせることはできない、角笛の音はどこにでも届かない。しかし、力ある者には遠くまで届く。それゆえ、「バタヴァー」といった言葉が述べられている。メッターチェートヴィムッティヤーティとは、ここでメッター(慈愛)と言った場合、近業(ウパチャーラ)も、禅定(アッパナー)も含む。「チェートヴィムッティ」(心の解放)と言った場合、禅定(アッパナー)のみを含む。ヤム、パマーナカタム、カンマーティとは、パマーナカタム(限られた)行為とは、欲界の行為を意味する。アッパマーナカタム(無限の)行為とは、色界、無色界の行為を意味する。それは、限度を超え、広がり、広がり、行われたので、アッパマーナカット(無限)と呼ばれる。タム、タットラ、アヴァシッサティ、ナ、タム、タットラ、アヴァティッティティとは、その欲界の行為は、その色界、無色界の行為には、妨げられず、留まらない。どういうことかというと、その欲界の行為は、その色界、無色界の行為の間に、引っかかったり、留まったりすることができない。色界、無色界の行為が、欲界の行為をすべて覆い尽くし、自分の場所を確保して、留まる。それゆえ、色界、無色界の行為だけが、欲界を、大洪水が小さな水を覆い尽くすように、覆い尽くし、自分の場所を確保して、留まる。その結果を妨げ、それ自体でブラフマとの共存へと導く。エヴァム、ヴィハーリーティとは、このように慈愛などの住まいをする者。
555. U-iti upasaggayoge lumpa-saddo uddharaṇattho hotīti **‘‘ullumpatū’’**ti padassa uddharatūti atthamāha. Upasaggavasena hi dhātu-saddā atthavisesavuttino honti yathā ‘‘uddharatū’’ti.
555. 「ウ」という接頭辞が付くと、「ルンパ」という動詞は「取り除く」という意味になる、と説かれている。接頭辞のせいで、動詞や単語は意味の違いを生じさせる、例えば「取り除け」のように。
Brahmalokamaggadesanā ブラフマーの世界への道を示すこと
556. Bhagavā etadavoca – ‘‘idha, vāseṭṭha, tathāgato loke uppajjati arahaṃ, sammāsambuddho…pe… (yathā 190-212 anucchedesu evaṃ vitthāretabbaṃ). Evaṃ kho, vāseṭṭha, bhikkhu sīlasampanno hoti…pe… tassime pañca nīvaraṇe pahīne attani samanupassato pāmojjaṃ jāyati, pamuditassa pīti jāyati, pītimanassa kāyo passambhati, passaddhakāyo sukhaṃ vedeti, sukhino cittaṃ samādhiyati.
556. 世尊はこう言われた。「ヴァーセッタよ、ここで、タターガタが、世に現れる。アラハント、完全な覚醒者…(中略)…(190-212節のように詳しく述べる)。ヴァーセッタよ、このように、比丘は戒律に満ちている…(中略)…。彼がこれらの五つの障害を断ち切った自分自身に気づいたとき、喜びに満たされる。喜びに満たされたとき、歓喜が生じる。歓喜に満たされたとき、体は静まる。体が静まったとき、彼は幸福を感じる。幸福な者の心は集中する。」
‘‘So mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharati . Tathā dutiyaṃ. Tathā tatiyaṃ. Tathā catutthaṃ. Iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ mettāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyāpajjena pharitvā viharati.
「彼は、慈しみの心で、一方の方向を満たして住む。同様に、二番目の方向。同様に、三番目の方向。同様に、四番目の方向。このように、上下、水平、すべての方向に、すべての存在の領域を、慈しみの心で、広大で、偉大な、無限の、敵意のない、苦痛のない心で満たして住む。」
‘‘Seyyathāpi, vāseṭṭha, balavā saṅkhadhamo appakasireneva catuddisā viññāpeyya; evameva kho, vāseṭṭha, evaṃ bhāvitāya mettāya cetovimuttiyā yaṃ pamāṇakataṃ kammaṃ na taṃ tatrāvasissati, na taṃ tatrāvatiṭṭhati. Ayampi kho, vāseṭṭha, brahmānaṃ sahabyatāya maggo.
「ヴァーセッタよ、ちょうど、力強い貝吹きが、すぐに四方に響き渡るように。ヴァーセッタよ、このように、育成された慈悲の心の解放は、それを量った行為は、そこにとどまらない、そこにとどまることはない。ヴァーセッタよ、これもまた、ブラフマーとの共存への道である。」
‘‘Puna caparaṃ, vāseṭṭha, bhikkhu karuṇāsahagatena cetasā…pe… muditāsahagatena cetasā…pe… upekkhāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharati. Tathā dutiyaṃ. Tathā tatiyaṃ. Tathā catutthaṃ. Iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ upekkhāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyāpajjena pharitvā viharati.
「さらに、ヴァーセッタよ、比丘は、慈悲の心で…(中略)…喜悦の心で…(中略)…平静の心で、一方の方向を満たして住む。同様に、二番目の方向。同様に、三番目の方向。同様に、四番目の方向。このように、上下、水平、すべての方向に、すべての存在の領域を、平静の心で、広大で、偉大な、無限の、敵意のない、苦痛のない心で満たして住む。」
‘‘Seyyathāpi , vāseṭṭha, balavā saṅkhadhamo appakasireneva catuddisā viññāpeyya. Evameva kho, vāseṭṭha, evaṃ bhāvitāya upekkhāya cetovimuttiyā yaṃ pamāṇakataṃ kammaṃ na taṃ tatrāvasissati, na taṃ tatrāvatiṭṭhati. Ayaṃ kho, vāseṭṭha, brahmānaṃ sahabyatāya maggo.
「ヴァーセッタよ、ちょうど、力強い貝吹きが、すぐに四方に響き渡るように。ヴァーセッタよ、このように、育成された平静の心の解放は、それを量った行為は、そこにとどまらない、そこにとどまることはない。ヴァーセッタよ、これもまた、ブラフマーとの共存への道である。」
556. Yassa atisayena balaṃ atthi, so **‘‘balavā’’**ti vuttoti āha **‘‘balasampanno’’**ti. Saṅkhaṃ dhamayatīti saṅkhadhamako, taṃ dhamayitvā tato saddapavattako. Appanāva vaṭṭati paṭipakkhato sammadeva cetaso vimuttibhāvato.
556. 誰が非常に大きな力を持っているか、彼は「力のある者」と説かれている、と説かれている。「力のある者」。法螺貝を吹く者とは、法螺貝を吹く者、それを吹いて音を出す者。心そのものではなく、敵対者から完全に心から解放されることによって。
Pamāṇakataṃ kammaṃ nāma kāmāvacaraṃ pamāṇakarānaṃ saṃkilesadhammānaṃ avikkhambhanato. Tathā hi taṃ brahmavihārapubbabhāgabhūtaṃ pamāṇaṃ atikkamitvā odissakaanodissakadisāpharaṇavasena vaḍḍhetuṃ na sakkā. Vuttavipariyāyato pana appamāṇakataṃ kammaṃ nāma rūpārūpāvacaraṃ, tenāha **‘‘tañhī’’**tiādi. Tattha arūpāvacare odissakānodissakavasena pharaṇaṃ na labbhati, tathā disāpharaṇaṃ.
限られた行為とは、欲界の限られた汚染の性質を妨げないことである。なぜなら、それはブラフマ・ヴィハーラ(四無量心)の準備段階であり、限度を超えて、対象があるかないかに関わらず、広げていくことはできないからである。その逆、すなわち無限の行為とは、色界の行為、無色界の行為である。それゆえ、「それら」などと説かれている。そこでは、無色界において、対象があるかないかによって広がることは得られない、また方向への広がりも得られない。
Keci pana taṃ āgamanavasena labbhatīti vadanti, tadayuttaṃ. Na hi brahmavihāranissando āruppaṃ, atha kho kasiṇanissando, tasmā yaṃ suvibhāvitaṃ vasībhāvaṃ pāpitaṃ āruppaṃ, taṃ **‘‘appamāṇakata’’**nti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yaṃ vā sātisayaṃ brahmavihārabhāvanāya abhisaṅkhatena santānena nibbattitaṃ, yañca brahmavihārasamāpattito vuṭṭhāya samāpannaṃ arūpāvacarajjhānaṃ, taṃ iminā pariyāyena pharaṇappamāṇavasena appamāṇakatanti vattuṃ vaṭṭatīti apare. Vīmaṃsitvā gahetabbaṃ.
しかし、ある人々は、それは到来によって得られると述べているが、それは正しくない。なぜなら、ブラフマ・ヴィハーラから生じるものは、色界ではなく、むしろカシナー(円盤)から生じるものである。したがって、よく発達し、習熟した無色界は、「無限の」と説かれていると理解すべきである。あるいは、ブラフマ・ヴィハーラの実践によって作り出された状態に満ちた心によって生じ、ブラフマ・ヴィハーラに到達した後に、到達した無色界の禅定は、この方法で、広がりの程度によって無限であると述べるのが適切である、と他の人々は言う。熟考して理解すべきである。
Rūpāvacarārūpāvacarakammeti rūpāvacarakamme, arūpāvacarakamme ca sati. Na ohīyati na tiṭṭhatīti katūpacitampi kāmāvacarakammaṃ yathādhigate mahaggatajjhāne aparihīne taṃ abhibhavitvā paṭibāhitvā sayaṃ ohīyakaṃ hutvā paṭisandhiṃ dātuṃ samatthabhāve na tiṭṭhati. Laggitunti āvarituṃ nisedhetuṃ. Ṭhātunti paṭibalo hutvā ṭhātuṃ. Pharitvāti paṭippharitvā. Pariyādiyitvāti tassa sāmatthiyaṃ khepetvā. Kammassa pariyādiyanaṃ nāma tassa vipākuppādanaṃ nisedhetvā attano vipākuppādananti āha **‘‘tassa vipākaṃ paṭibāhitvā’’**tiādi. Evaṃ mettādivihārīti evaṃ vuttānaṃ mettādīnaṃ brahmavihārānaṃ vasena mettādivihārī.
色界の行為、無色界の行為とは、色界の行為、無色界の行為があることである。妨げられない、すなわち止まらない、すなわち、たとえ積み重ねられた欲界の行為であっても、得られた偉大な禅定に損なわれず、それを妨げて退け、自ら妨げるものとなって、再生を与えることができる力がある場合、止まらない。執着するとは、覆い隠す、禁止すること。立っているとは、力を持って立つこと。広げることとは、反撃すること。受けることとは、その力を使い果たすこと。行為の受けることとは、その結果の発生を妨げて、自らの結果の発生を意味する、と説かれている。「その結果を妨げて」など。このように、慈しみなどを実践する者とは、このように説かれている慈しみなどのブラフマ・ヴィハーラの実践者である。
557. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, evaṃvihārī bhikkhu sapariggaho vā apariggaho vā’’ti? ‘‘Apariggaho, bho gotama’’. ‘‘Saveracitto vā averacitto vā’’ti? ‘‘Averacitto, bho gotama’’. ‘‘Sabyāpajjacitto vā abyāpajjacitto vā’’ti? ‘‘Abyāpajjacitto, bho gotama’’. ‘‘Saṃkiliṭṭhacitto vā asaṃkiliṭṭhacitto vā’’ti? ‘‘Asaṃkiliṭṭhacitto, bho gotama’’. ‘‘Vasavattī vā avasavattī vā’’ti? ‘‘Vasavattī, bho gotama’’.
557. 「ヴァーセッタよ、どう思うかね。このように住む比丘は、所有物を持つ者か、持たない者か?」 「所有物を持たない者です、ゴータマ様。」 「調和のとれた心か、調和のとれない心か?」 「調和のとれない心です、ゴータマ様。」 「苦痛のある心か、苦痛のない心か?」 「苦痛のない心です、ゴータマ様。」 「汚れのある心か、汚れのない心か?」 「汚れのない心です、ゴータマ様。」 「制約のある者か、制約のない者か?」 「制約のない者です、ゴータマ様。」
‘‘Iti kira, vāseṭṭha, apariggaho bhikkhu, apariggaho brahmā. Api nu kho apariggahassa bhikkhuno apariggahena brahmunā saddhiṃ saṃsandati sametī’’ti? ‘‘Evaṃ, bho gotama’’. ‘‘Sādhu, vāseṭṭha, so vata vāseṭṭha apariggaho bhikkhu kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apariggahassa brahmuno sahabyūpago bhavissatī’’ti, ṭhānametaṃ vijjati.
「ヴァーセッタよ、このように、所有物を持たない比丘は、所有物を持たないブラフマーである。しかし、所有物を持たない比丘は、所有物を持たないブラフマーと調和し、一致することができるだろうか?」 「はい、ゴータマ様。」 「ならば、ヴァーセッタよ、所有物を持たない比丘が、肉体の滅亡後、所有物を持たないブラフマーと共存することは、ありうる。」
558. ‘‘Iti kira, vāseṭṭha, averacitto bhikkhu, averacitto brahmā…pe… abyāpajjacitto bhikkhu, abyāpajjacitto brahmā… asaṃkiliṭṭhacitto bhikkhu, asaṃkiliṭṭhacitto brahmā… vasavattī bhikkhu, vasavattī brahmā, api nu kho vasavattissa bhikkhuno vasavattinā brahmunā saddhiṃ saṃsandati sametī’’ti ? ‘‘Evaṃ, bho gotama’’. ‘‘Sādhu, vāseṭṭha, so vata, vāseṭṭha, vasavattī bhikkhu kāyassa bhedā paraṃ maraṇā vasavattissa brahmuno sahabyūpago bhavissatīti, ṭhānametaṃ vijjatī’’ti.
558. 「ヴァーセッタよ、このように、調和のとれない心を持つ比丘は、調和のとれないブラフマー…(中略)…苦痛のない心を持つ比丘は、苦痛のないブラフマー…(中略)…汚れのない心を持つ比丘は、汚れのないブラフマー…(中略)…制約のある比丘は、制約のあるブラフマーである。しかし、制約のある比丘は、制約のあるブラフマーと調和し、一致することができるだろうか?」 「はい、ゴータマ様。」 「ならば、ヴァーセッタよ、制約のある比丘が、肉体の滅亡後、制約のあるブラフマーと共存することは、ありうる。」
559. Evaṃ vutte, vāseṭṭhabhāradvājā māṇavā bhagavantaṃ etadavocuṃ – ‘‘abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama! Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti. Evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito . Ete mayaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāma, dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsake no bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupete saraṇaṃ gate’’ti.
559. こう言われて、ヴァーセッタ・バラドヴァージャという名の若者たちは、世尊にこう言った。「素晴らしいです、ゴータマ様、素晴らしいです、ゴータマ様! まるで、ひっくり返されたものを元に戻すように、覆われたものを明らかにするように、迷子になった人に道を示すように、暗闇の中に油灯を灯すように、『目のある者は形を見るだろう』と。それと同じように、ゴータマ様は、多くの方法で法を示されました。私たちは、ゴータマ様、法、そして比丘の共同体に帰依します。ゴータマ様、今日から、生命が終わるまで、帰依した者として、私たちを保護してください。」
Tevijjasuttaṃ niṭṭhitaṃ terasamaṃ.
三明経、第十三、了
Sīlakkhandhavaggo niṭṭhito.
戒蘊品、了
Tassuddānaṃ –
その要約は——
Brahmāsāmaññaambaṭṭha ,
ブラフマー、沙門、アンバッタ、
Soṇakūṭamahālijālinī;
ソーナ、クータ、マハーリ、ジャリニー;
Sīhapoṭṭhapādasubho kevaṭṭo,
シーハ、ポッタパーダ、スブホ、ケヴァッタ、
Lohiccatevijjā terasāti.
ローヒッカ、三明経、第十三。
Sīlakkhandhavaggapāḷi niṭṭhitā.
戒蘊経、了
559. Ete mayaṃ bhavantaṃ gotamanti idaṃ tesaṃ dutiyaṃ saraṇagamanaṃ. Paṭhamameva hete majjhimapaṇṇāsake vāseṭṭhasuttaṃ sutvā saraṇaṃ gatā, imaṃ pana tevijjasuttaṃ sutvā dutiyampi saraṇaṃ gatā. Katipāhaccayena pabbajitvā aggaññasutte upasampadañceva arahattañca alatthuṃ. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.
559. エーテ、マヤン、バヴァンタム、ゴータマーティとは、これは彼らの二度目の帰依である。以前、彼らは中部半篇のヴァーセッティヤ経を聞いて帰依した。しかし、このテーヴィッジャ経を聞いて、二度目に帰依した。数日後、出家し、アッガッニャ経で具足戒と阿羅漢果を得た。残りはすべて、そのままである。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
スマングラヴィーラシニーの長部注釈書において
Tevijjasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
テーヴィッジャ経注釈、了。
Niṭṭhitā ca terasasuttapaṭimaṇḍitassa sīlakkhandhavaggassa
十三経で飾られた戒蘊品の、了
Atthavaṇṇanāti.
義注釈にて。
Sīlakkhandhavaggaṭṭhakathā niṭṭhitā.
戒蘊品注釈、了。
559. Aggaññasutte…pe… alatthunti aggaññasutte āgatanayena upasampadañceva arahattañca alatthuṃ paṭilabhiṃsu. Sesaṃ suviññeyyameva.
559. アッガニャ経典において…(省略)…得た、とは、アッガニャ経典で説かれたように、具足戒と阿羅漢果を得た、すなわち、獲得した。残りは容易に理解できる。
Tevijjasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā.
三明経典の解説の隠された意味の明示。
Niṭṭhitā ca terasasuttapaṭimaṇḍitassa sīlakkhandhavaggassa atthavaṇṇanāya
第十三経典で飾られた戒蘊部の解説の終わり。
Līnatthappakāsanāti.
隠された意味の明示。
Sīlakkhandhavaggaṭīkā niṭṭhitā.
戒蘊部の註釈、終わり。