Silakkhandhavagga Atthakathaシーラカンダ・ヴァッガ・アッタカター

Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa

尊師、阿羅漢、正等覚者たる世尊に礼拝いたします。

Sīlakkhandhavaggaṭṭhakathā

シーラカンダ・ヴァッガ・アッタカター

Ganthārambhakathā

書物の始まりについての説明

Karuṇāsītalahadayaṃ, paññāpajjotavihatamohatamaṃ;

慈悲深く、智慧の光によって闇を払い除かれた方、

::gathalast Sanarāmaralokagaruṃ, vande sugataṃ gativimuttaṃ. ::

人々の敬愛を集め、善き道を歩まれ、解脱された方を讃えます。

Buddhopi buddhabhāvaṃ, bhāvetvā ceva sacchikatvā ca;

仏陀もまた、仏陀としての境涯を修行し、それを実現し、

::gathalast Yaṃ upagato gatamalaṃ, vande tamanuttaraṃ dhammaṃ. ::

汚れから解脱された、これ以上ない法を讃えます。

Sugatassa orasānaṃ, puttānaṃ mārasenamathanānaṃ;

善逝の息子たち、魔軍を滅ぼした者たちの中で、

::gathalast Aṭṭhannampi samūhaṃ, sirasā vande ariyasaṅghaṃ. ::

八つの徳を持つ聖なるサンガを頭を下げて讃えます。

Iti me pasannamatino, ratanattayavandanāmayaṃ puññaṃ;

このように、清らかな心で三宝に帰依し、功徳を積みました。

Yaṃ suvihatantarāyo, hutvā tassānubhāvena.

それによって妨げが完全に除かれ、その力によって、

::gatha1 Dīghassa dīghasuttaṅkitassa, nipuṇassa āgamavarassa; ::

長遠なる経典の数々、微妙にして優れた聖典に満ちた、

Buddhānubuddhasaṃvaṇṇitassa, saddhāvahaguṇassa.

仏陀が悟られたことを説き明かされた、信仰に値する徳のあるもの。

::gatha1 Atthappakāsanatthaṃ, aṭṭhakathā ādito vasisatehi; ::

意味を解説するために、アッタカターは最初に賢者たちによって、

Pañcahi yā saṅgītā, anusaṅgītā ca pacchāpi.

五つの書として編纂され、後に補足されました。

Sīhaḷadīpaṃ pana ābhatātha, vasinā mahāmahindena;

その後、シンハラ島へもたらされ、偉大なマヒンダによって、

Ṭhapitā sīhaḷabhāsāya, dīpavāsīnamatthāya.

シンハラ語で記され、島の人々のために。

Apanetvāna tatohaṃ, sīhaḷabhāsaṃ manoramaṃ bhāsaṃ;

そのシンハラ語を、魅力的で、

Tantinayānucchavikaṃ, āropento vigatadosaṃ.

教えに沿った、清らかな語をもって、書き移しました。

Samayaṃ avilomento, therānaṃ theravaṃsapadīpānaṃ;

師たちの、師の家系の灯である、

Sunipuṇavinicchayānaṃ, mahāvihāre nivāsīnaṃ.

偉大な寺院に住む、非常に優れた分別を持つ方々の、

Hitvā punappunāgatamatthaṃ, atthaṃ pakāsayissāmi;

繰り返し現れた意味を避け、意味を解説しましょう。

Sujanassa ca tuṭṭhatthaṃ, ciraṭṭhitatthañca dhammassa.

善き人々の喜びのため、そして法の永続のため。

Sīlakathā dhutadhammā, kammaṭṭhānāni ceva sabbāni;

戒に関する教え、苦行の法、そしてすべての瞑想の対象。

Cariyāvidhānasahito, jhānasamāpattivitthāro.

行いの方法、禅定、そしてサマパーティ(入定)の詳細。

Sabbā ca abhiññāyo, paññāsaṅkalananicchayo ceva;

すべての神通、そして智慧の集積の確定。

Khandhadhātāyatanindriyāni, ariyāni ceva cattāri.

五蘊、十二処、十八界、そして四聖諦。

Saccāni paccayākāradesanā, suparisuddhanipuṇanayā;

聖なる真理、縁起の解説、非常に清らかで微妙な方法。

Avimuttatantimaggā, vipassanā bhāvanā ceva.

解脱に至る道、そしてヴィパッサナー瞑想。

::gatha1 Iti pana sabbaṃ yasmā, visuddhimagge mayā suparisuddhaṃ; ::

このように、すべてが『ヴィスッディマッガ』において、私が完全に解説したように、

Vuttaṃ tasmā bhiyyo, na taṃ idha vicārayissāmi.

述べられているので、ここではこれ以上論じません。

::gatha1 ‘‘Majjhe visuddhimaggo, esa catunnampi āgamānañhi; ::

「『ヴィスッディマッガ』は、これら四つの聖典の、

Ṭhatvā pakāsayissati, tattha yathā bhāsitaṃ atthaṃ’’.

中心にあり、そこで説かれた意味を解説しています。」

Icceva kato tasmā, tampi gahetvāna saddhimetāya;

それゆえ、それを踏まえて、この信頼できる、

Aṭṭhakathāya vijānatha, dīghāgamanissitaṃ atthanti.

アッタカターによって、長遠なる聖典の意味を理解してください。

Nidānakathā

ニダーナカタ(縁起説)

Tattha dīghāgamo nāma sīlakkhandhavaggo, mahāvaggo, pāthikavaggoti vaggato tivaggo hoti; suttato catuttiṃsasuttasaṅgaho. Tassa vaggesu sīlakkhandhavaggo ādi, suttesu brahmajālaṃ. Brahmajālassāpi ‘‘evaṃ me suta’’ntiādikaṃ āyasmatā ānandena paṭhamamahāsaṅgītikāle vuttaṃ nidānamādi.

そこで、長遠なる聖典とは、シーラカンダ・ヴァッガ、マハー・ヴァッガ、パーティカ・ヴァッガという三つのヴァッガであり、聖典としては、三十四の経典の集まりです。それらのヴァッガの中で、シーラカンダ・ヴァッガが最初であり、経典の中ではブラフマジャーラ経です。ブラフマジャーラ経についても、「このように私は聞いた」というような縁起は、第一回の結集の際に、アーナンダ長老によって説かれました。

Paṭhamamahāsaṅgītikathā

第一回結集についての説明

Paṭhamamahāsaṅgīti nāma cesā kiñcāpi vinayapiṭake tantimārūḷhā, nidānakosallatthaṃ pana idhāpi evaṃ veditabbā. Dhammacakkappavattanañhi ādiṃ katvā yāva subhaddaparibbājakavinayanā katabuddhakicce, kusinārāyaṃ upavattane mallānaṃ sālavane yamakasālānamantare visākhapuṇṇamadivase paccūsasamaye anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbute bhagavati lokanāthe, bhagavato dhātubhājanadivase sannipatitānaṃ sattannaṃ bhikkhusatasahassānaṃ saṅghatthero āyasmā mahākassapo sattāhaparinibbute bhagavati subhaddena vuḍḍhapabbajitena – ‘‘alaṃ, āvuso, mā socittha, mā paridevittha, sumuttā mayaṃ tena mahāsamaṇena, upaddutā ca homa – ‘idaṃ vo kappati, idaṃ vo na kappatī’ti, idāni pana mayaṃ yaṃ icchissāma, taṃ karissāma, yaṃ na icchissāma na taṃ karissāmā’’ti (cūḷava. 437) vuttavacanamanussaranto, īdisassa ca saṅghasannipātassa puna dullabhabhāvaṃ maññamāno, ‘‘ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ pāpabhikkhū ‘atītasatthukaṃ pāvacana’nti maññamānā pakkhaṃ labhitvā nacirasseva saddhammaṃ antaradhāpeyyuṃ, yāva ca dhammavinayo tiṭṭhati, tāva anatītasatthukameva pāvacanaṃ hoti. Vuttañhetaṃ bhagavatā –

第一回結集は、ヴィナヤ・ピタカに記録されているものの、縁起を理解するために、ここでこのように理解すべきです。法輪の転から始まり、スバッダ羅漢が解脱するまでの仏陀の行いを、クシナラーのウパヴァッタナにあるサーラ樹林のヤマカ・サラの間に、満月の日の夜明けに、無余依涅槃に入られた世尊が、仏舎利を分かち与えられた日に、集まった百万人もの比丘たちのうち、サンガ長老であるアーナンダ長老は、世尊が涅槃に入られて七日後に、出家したばかりのスバッダが、「もうやめましょう、友よ。悲しまないでください、嘆かないでください。私たちはあの偉大な沙門から完全に解脱しました。私たちは、あれは許される、これは許されない、と煩わされることもなくなりました。今や私たちは、望むことをすることができます、望まないことはできません」と言った(チューラヴァッガ 437)言葉を思い出し、このようなサンガの集まりが再び得難いことを考え、「もし、世尊の教えが過去のものになった、と考える邪悪な比丘たちが、味方を得て、まもなく仏法を滅ぼす可能性がある。仏法が存続する限り、世尊の教えは未来永劫のものとなる。世尊は言われた、「アーナンダよ、私が説き示した法と律は、私の死後、あなたたちの師となるであろう」(ディーガ・ニカーヤ 2.216)。

‘Yo vo, ānanda, mayā dhammo ca vinayo ca desito paññatto, so vo mamaccayena satthā’ti (dī. ni. 2.216).

「アーナンダよ、私が説き示した法と律は、私の死後、あなたたちの師となるであろう」(ディーガ・ニカーヤ 2.216)。

‘Yaṃnūnāhaṃ dhammañca vinayañca saṅgāyeyyaṃ, yathayidaṃ sāsanaṃ addhaniyaṃ assa ciraṭṭhitikaṃ’.

「それゆえ、私が法と律をまとめて、この教えが長く続くようにしよう。」

Yañcāhaṃ bhagavatā –

そして、世尊が私に言われたように、

‘Dhāressasi pana me tvaṃ, kassapa, sāṇāni paṃsukūlāni nibbasanānī’ti (saṃ. ni. 2.154) vatvā cīvare sādhāraṇaparibhogena.

「カッサパよ、あなたは私の衣を、ゴミから拾い集めたものを着るであろう」(サンユッタ・ニカーヤ 2.154)と言われ、衣を共有して使用された。

‘Ahaṃ, bhikkhave, yāvadeva ākaṅkhāmi vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharāmi; kassapopi, bhikkhave, yāvadeva, ākaṅkhati vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharatī’ti (saṃ. ni. 2.152).

「比丘たちよ、私は欲望から離れ、不善の法から離れて、尋ね念じ、思考し、覚悟の喜びと楽を伴う初禅定に入って住むことができる。比丘たちよ、カッサパもまた、欲望から離れ、不善の法から離れて、尋ね念じ、思考し、覚悟の喜びと楽を伴う初禅定に入って住むことができる」(サンユッタ・ニカーヤ 2.152)。

Evamādinā nayena navānupubbavihārachaḷabhiññāppabhede uttarimanussadhamme attanā samasamaṭṭhapanena ca anuggahito, tathā ākāse pāṇiṃ cāletvā alaggacittatāya ceva candopamapaṭipadāya ca pasaṃsito, tassa kimaññaṃ āṇaṇyaṃ bhavissati. Nanu maṃ bhagavā rājā viya sakakavacaissariyānuppadānena attano kulavaṃsappatiṭṭhāpakaṃ puttaṃ ‘saddhammavaṃsappatiṭṭhāpako me ayaṃ bhavissatī’ti, mantvā iminā asādhāraṇena anuggahena anuggahesi, imāya ca uḷārāya pasaṃsāya pasaṃsīti cintayanto dhammavinayasaṅgāyanatthaṃ bhikkhūnaṃ ussāhaṃ janesi. Yathāha –

このように、常に新しい境地に至り、六神通などを修得することによって、さらに上の人間性を獲得し、空中に手を動かしたように、執着のない心で、月の光のような修行法を称賛された。私に他に何があろうか。世尊は私を、自分の王国の後継者として、息子のように、私の家系の後継者として、「この者は私の教えの家系を確立する者となるであろう」と考え、この並外れた恩寵をもって、私を恩寵し、この偉大な称賛をもって称賛されたと、考え、法と律の結集のために比丘たちを励ました。例えば、

::indent ‘‘Atha kho āyasmā mahākassapo bhikkhū āmantesi – ‘ekamidāhaṃ, āvuso, samayaṃ pāvāya kusināraṃ addhānamaggappaṭipanno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehī’’ti (cūḷava. 437) sabbaṃ subhaddakaṇḍaṃ vitthārato veditabbaṃ. Atthaṃ panassa mahāparinibbānāvasāne āgataṭṭhāneyeva kathayissāma. ::

「その時、アーナンダ長老は比丘たちに言われた。「かつて、友よ、私はパーヴァーからクシナラーへの道程を、五百人の比丘という偉大な比丘たちの集団と共に歩んでいた」(チューラヴァッガ 437)。このスバッダに関する章全体を詳しく知るべきである。その意味は、大涅槃の後に来る時に解説しましょう。

Tato paraṃ āha –

それから、彼は言った、

‘‘Handa mayaṃ, āvuso, dhammañca vinayañca saṅgāyāma, pure adhammo dippati, dhammo paṭibāhiyyati; pure avinayo dippati, vinayo paṭibāhiyyati; pure adhammavādino balavanto honti, dhammavādino dubbalā honti, pure avinayavādino balavanto honti, vinayavādino dubbalā hontī’’ti (cūḷava. 437).

「さあ、友よ、法と律をまとめよう。そうでなければ、不正が栄え、法が退けられる。そうでなければ、律に反することが栄え、律が退けられる。そうでなければ、不正を説く者が力強くなり、法を説く者は弱くなる。そうでなければ、律に反することを説く者が力強くなり、律を説く者は弱くなる」(チューラヴァッガ 437)。

Bhikkhū āhaṃsu – ‘‘tena hi, bhante, thero bhikkhū uccinatū’’ti. Thero pana sakalanavaṅgasatthusāsanapariyattidhare puthujjanasotāpannasakadāgāmianāgāmi sukkhavipassaka khīṇāsavabhikkhū anekasate, anekasahasse ca vajjetvā tipiṭakasabbapariyattippabhedadhare paṭisambhidāppatte mahānubhāve yebhuyyena bhagavato etadaggaṃ āropite tevijjādibhede khīṇāsavabhikkhūyeva ekūnapañcasate pariggahesi. Ye sandhāya idaṃ vuttaṃ – ‘‘atha kho āyasmā mahākassapo ekenūnāni pañca arahantasatāni uccinī’’ti (cūḷava. 437).

比丘たちは言った、「それならば、長老、比丘たちを集めてください。」長老は、九つの部分からなる仏陀の教えのすべてを習得した、凡夫、預流、一道、不還、証聖、証果、羅漢である、百人、千人を越える比丘たちを集めたが、三蔵すべてを習得し、解脱の境地に至り、偉大な神通力を持つ比丘たちの中から、ほとんどが仏陀の第一位に数えられる、知者、神通力を持つ者、羅漢を、四百九十九人だけ選んだ。それについて、「その時、マハーカッサパ長老は四百九十九人の阿羅漢を集めた」(チューラヴァッガ 437)と言われている。

Kissa pana thero ekenūnamakāsīti? Āyasmato ānandattherassa okāsakaraṇatthaṃ. Tenahāyasmatā sahāpi, vināpi, na sakkā dhammasaṅgītiṃ kātuṃ. So hāyasmā sekkho sakaraṇīyo, tasmā sahāpi na sakkā. Yasmā panassa kiñci dasabaladesitaṃ suttageyyādikaṃ appaccakkhaṃ nāma natthi. Yathāha –

なぜ長老は一人少なく集めたのか。アーナンダ長老の席を設けるためである。彼がいれば、あるいは彼がいなくても、法をまとめることはできない。彼はまだ学習中の者であり、だから彼がいなくてもできない。しかし、彼に説かれた経典や詩は、何も隠されていることはない。例えば、

‘‘Dvāsīti buddhato gaṇhiṃ, dve sahassāni bhikkhuto;

「仏陀から八万二千、比丘から二千、

Caturāsīti sahassāni, ye me dhammā pavattino’’ti. (theragā. 1027);

八万四千の教えを、私は受け継いだ。」(テーラガーター 1027)

Tasmā vināpi na sakkā.

だから、彼がいなくてもできない。

Yadi evaṃ sekkhopi samāno dhammasaṅgītiyā bahukārattā therena uccinitabbo assa, atha kasmā na uccinitoti? Parūpavādavivajjanato. Thero hi āyasmante ānande ativiya vissattho ahosi, tathā hi naṃ sirasmiṃ palitesu jātesupi ‘na vāyaṃ kumārako mattamaññāsī’ti, (saṃ. ni. 2.154) kumārakavādena ovadati. Sakyakulappasuto cāyasmā tathāgatassa bhātā cūḷapituputto. Tattha keci bhikkhū chandāgamanaṃ viya maññamānā – ‘‘bahū asekkhapaṭisambhidāppatte bhikkhū ṭhapetvā ānandaṃ sekkhapaṭisambhidāppattaṃ thero uccinī’’ti upavadeyyuṃ. Taṃ parūpavādaṃ parivajjento, ‘ānandaṃ vinā dhammasaṅgītiṃ na sakkā kātuṃ, bhikkhūnaṃyeva naṃ anumatiyā gahessāmī’ti na uccini.

もし、彼がまだ学習中の者であっても、法をまとめる上で非常に役立つので、長老によって集められるべきであったのに、なぜ集められなかったのか。それは、他者を非難することを避けるためである。長老はアーナンダ長老を非常に信頼していた。そのため、頭に膿が出ても、「この子は自分の限界を知らない」と、子供のように叱った。アーナンダ長老は釈迦族の出身で、世尊の従兄弟であった。そこに、一部の比丘たちは、偏愛だと考え、「多くの証聖・解脱した比丘たちを差し置いて、アーナンダだけを集めた」と非難するかもしれない。その他者からの非難を避けるために、「アーナンダがいなければ法をまとめることはできない。比丘たちの同意を得て、彼を招き入れよう」と考え、集めなかった。

Atha sayameva bhikkhū ānandassatthāya theraṃ yāciṃsu. Yathāha –

すると、比丘たち自身が、アーナンダのために長老に嘆願した。例えば、

‘‘Bhikkhū āyasmantaṃ mahākassapaṃ etadavocuṃ – ‘ayaṃ, bhante, āyasmā ānando kiñcāpi sekkho abhabbo chandā dosā mohā bhayā agatiṃ gantuṃ, bahu cānena bhagavato santike dhammo ca vinayo ca pariyatto, tena hi, bhante, thero āyasmantampi ānandaṃ uccinatū’ti. Atha kho āyasmā mahākassapo āyasmantampi ānandaṃ uccinī’’ti (cūḷava. 437).

「比丘たちはアーナンダ長老にこのように言った。「長老、アーナンダ長老はまだ学習中の者ですが、貪欲、怒り、愚かさ、恐れから逸脱することはありません。そして、世尊から多くの法と律を学びました。それゆえ、長老、アーナンダ長老も集めてください。」そこで、マハーカッサパ長老はアーナンダ長老も集めた」(チューラヴァッガ 437)。

Evaṃ bhikkhūnaṃ anumatiyā uccinitena tenāyasmatā saddhiṃ pañcatherasatāni ahesuṃ.

このように、比丘たちの同意を得て集められたので、彼と共に、五百人の長老たちがいた。

Atha kho therānaṃ bhikkhūnaṃ etadahosi – ‘‘kattha nu kho mayaṃ dhammañca vinayañca saṅgāyeyyāmā’’ti? Atha kho therānaṃ bhikkhūnaṃ etadahosi – ‘‘rājagahaṃ kho mahāgocaraṃ pahūtasenāsanaṃ, yaṃnūna mayaṃ rājagahe vassaṃ vasantā dhammañca vinayañca saṅgāyeyyāma, na aññe bhikkhū rājagahe vassaṃ upagaccheyyu’’nti (cūḷava. 437).

そこで、長老たちの比丘たちはこのように考えた。「どこで法と律をまとめようか。」そこで、長老たちの比丘たちはこのように考えた。「ラージャガハは広大な場所であり、多くの托鉢の場がある。ラージャガハに雨季を過ごしながら、法と律をまとめよう。他の比丘たちはラージャガハに雨季を過ごすことはないだろう」(チューラヴァッガ 437)。

Kasmā pana nesaṃ etadahosi? ‘‘Idaṃ pana amhākaṃ thāvarakammaṃ, koci visabhāgapuggalo saṅghamajjhaṃ pavisitvā ukkoṭeyyā’’ti. Athāyasmā mahākassapo ñattidutiyena kammena sāvesi –

なぜ彼らはそう考えたのか。「これは私たちの永遠の行いである。誰か悪意のある者がサンガの中に入ってきて、それを妨害するかもしれない。」そこで、マハーカッサパ長老は、ニヤッティ(提案)という第二の行為によって、以下のように伝えた。

‘‘Suṇātu me, āvuso saṅgho, yadi saṅghassa pattakallaṃ saṅgho imāni pañca bhikkhusatāni sammanneyya rājagahe vassaṃ vasantāni dhammañca vinayañca saṅgāyituṃ, na aññehi bhikkhūhi rājagahe vassaṃ vasitabba’’nti. Esā ñatti.

「友よ、サンガよ、聞いてください。もしサンガが、ラージャガハに雨季を過ごすこれら五百人の比丘たちを、法と律をまとめるために選ぶならば、他の比丘たちはラージャガハに雨季を過ごしてはならない。」これが提案である。

‘‘Suṇātu me, āvuso saṅgho, saṅgho imāni pañcabhikkhusatāni sammanna’’ti ‘rājagahe vassaṃ vasantāni dhammañca vinayañca saṅgāyituṃ, na aññehi bhikkhūhi rājagahe vassaṃ vasitabbanti. Yassāyasmato khamati imesaṃ pañcannaṃ bhikkhusatānaṃ sammuti’ rājagahe vassaṃ vasantānaṃ dhammañca vinayañca saṅgāyituṃ, na aññehi bhikkhūhi rājagahe vassaṃ vasitabbanti, so tuṇhassa; yassa nakkhamati, so bhāseyya.

「友よ、サンガよ、聞いてください。サンガが、ラージャガハに雨季を過ごすこれら五百人の比丘たちを選んで、法と律をまとめるために、他の比丘たちはラージャガハに雨季を過ごしてはならない、ということに同意するならば、沈黙していなさい。同意しないならば、発言しなさい。」

‘‘Sammatāni saṅghena imāni pañcabhikkhusatāni rājagahe vassaṃ vasantāni dhammañca vinayañca saṅgāyituṃ, na aññehi bhikkhūhi rājagahe vassaṃ vasitabbanti, khamati saṅghassa, tasmā tuṇhī, evametaṃ dhārayāmī’’ti (cūḷava. 438).

「サンガは、ラージャガハに雨季を過ごすこれら五百人の比丘たちを選び、法と律をまとめるために、他の比丘たちはラージャガハに雨季を過ごしてはならない、ということに同意しました。サンガは同意します。したがって、沈黙しています。このように、私はこれを記録します」(チューラヴァッガ 438)。

Ayaṃ pana kammavācā tathāgatassa parinibbānato ekavīsatime divase katā. Bhagavā hi visākhapuṇṇamāyaṃ paccūsasamaye parinibbuto, athassa sattāhaṃ suvaṇṇavaṇṇaṃ sarīraṃ gandhamālādīhi pūjayiṃsu. Evaṃ sattāhaṃ sādhukīḷanadivasā nāma ahesuṃ. Tato sattāhaṃ citakāya agginā jhāyi, sattāhaṃ sattipañjaraṃ katvā sandhāgārasālāyaṃ dhātupūjaṃ kariṃsūti, ekavīsati divasā gatā. Jeṭṭhamūlasukkapakkhapañcamiyaṃyeva dhātuyo bhājayiṃsu. Etasmiṃ dhātubhājanadivase sannipatitassa mahābhikkhusaṅghassa subhaddena vuḍḍhapabbajitena kataṃ anācāraṃ ārocetvā vuttanayeneva ca bhikkhū uccinitvā ayaṃ kammavācā katā.

この諷誦(ふじゅ)は、世尊(せそん)の般涅槃(はつねはん)の後、二十一日目に行われた。世尊は、ヴィシャーカ月の満月の夜明けに般涅槃された。その後、七日間、黄金のような身体は、花や香で供養された。このように七日間は、盛大な遊戯の日であった。それから七日間、火葬の炎で焼かれ、七日間、墓穴に安置して、宝物庫で舎利(しゃり)の供養が行われた。このようにして二十一日が経過した。十種甘露月(じゅっしょかんろづき)の増長(ぞうちょう)した月の五日目についに舎利が分割された。この舎利分割の日、参集した大衆僧(だいしゅうそう)に、シュブハという名の増長した比丘(びく)が、不正な行いを報告し、かつて述べたように比丘たちを罰して、この諷誦が行われた。

Imañca pana kammavācaṃ katvā thero bhikkhū āmantesi – ‘‘āvuso, idāni tumhākaṃ cattālīsa divasā okāso kato, tato paraṃ ‘ayaṃ nāma no palibodho atthī’ti, vattuṃ na labbhā, tasmā etthantare yassa rogapalibodho vā ācariyupajjhāyapalibodho vā mātāpitupalibodho vā atthi, pattaṃ vā pana pacitabbaṃ, cīvaraṃ vā kātabbaṃ, so taṃ palibodhaṃ chinditvā taṃ karaṇīyaṃ karotū’’ti.

この諷誦を行ってから、長老(じょうろう)は比丘たちに告げた。「友よ、今やあなたたちには四十日間の猶予(ゆうよ)が与えられた。それ以降は、『我々にはこの煩わし(わずらわ)がある』と言うことは許されない。それゆえ、この期間内に、病気の煩わし、または師や親の煩わしがある者、あるいは鍋を修理したり、衣を縫ったりしなければならない者は、その煩わしを断ち切って、その仕事をするように。」

Evañca pana vatvā thero attano pañcasatāya parisāya parivuto rājagahaṃ gato. Aññepi mahātherā attano attano parivāre gahetvā sokasallasamappitaṃ mahājanaṃ assāsetukāmā taṃ taṃ disaṃ pakkantā. Puṇṇatthero pana sattasatabhikkhuparivāro ‘tathāgatassa parinibbānaṭṭhānaṃ āgatāgataṃ mahājanaṃ assāsessāmī’ti kusinārāyaṃyeva aṭṭhāsi.

このように告げてから、長老は五百人の聴衆を伴って王舎城(おうしゃじょう)へ行った。他の大長老たちも、それぞれ従者を連れて、悲しみと苦しみに満ちた大衆を慰めようと、各地へ向かった。プンナ長老は、七百人の比丘を伴い、「世尊の般涅槃の場所に来た大衆を慰めよう」と、クシナラに留まった。

Āyasmā ānando yathā pubbe aparinibbutassa, evaṃ parinibbutassāpi bhagavato sayameva pattacīvaramādāya pañcahi bhikkhusatehi saddhiṃ yena sāvatthi tena cārikaṃ pakkāmi. Gacchato gacchato panassa parivārā bhikkhū gaṇanapathaṃ vītivattā. Tenāyasmatā gatagataṭṭhāne mahāparidevo ahosi. Anupubbena pana sāvatthimanuppatte there sāvatthivāsino manussā ‘‘thero kira āgato’’ti sutvā gandhamālādihatthā paccuggantvā – ‘‘bhante, ānanda, pubbe bhagavatā saddhiṃ āgacchatha, ajja kuhiṃ bhagavantaṃ ṭhapetvā āgatatthā’’tiādīni vadamānā parodiṃsu. Buddhassa bhagavato parinibbānadivase viya mahāparidevo ahosi.

尊者(そんじゃ)アーナンダは、以前、まだ般涅槃されなかった時と同様に、般涅槃された世尊の衣鉢(えはつ)を自ら受け取り、五百人の比丘と共に、サーワッティへ向かって旅に出た。旅をするにつれて、彼の従者である比丘たちは数えきれないほどになった。行く先々で、尊者は大いに嘆いた。ついにサーワッティに到着した時、サーワッティの住民たちは、「長老が来られた」と聞いて、花や香を持って出迎え、「長老、以前は世尊と共におられました。今日は、世尊をどこに置いて来られたのですか?」などと言って泣き悲しんだ。世尊の般涅槃の日にあったような、大いなる悲嘆があった。

Tatra sudaṃ āyasmā ānando aniccatādipaṭisaṃyuttāya dhammiyākathāya taṃ mahājanaṃ saññāpetvā jetavanaṃ pavisitvā dasabalena vasitagandhakuṭiṃ vanditvā dvāraṃ vivaritvā mañcapīṭhaṃ nīharitvā papphoṭetvā gandhakuṭiṃ sammajjitvā milātamālākacavaraṃ chaḍḍetvā mañcapīṭhaṃ atiharitvā puna yathāṭhāne ṭhapetvā bhagavato ṭhitakāle karaṇīyaṃ vattaṃ sabbamakāsi. Kurumāno ca nhānakoṭṭhakasammajjanaudakupaṭṭhāpanādikālesu gandhakuṭiṃ vanditvā – ‘‘nanu bhagavā, ayaṃ tumhākaṃ nhānakālo, ayaṃ dhammadesanākālo, ayaṃ bhikkhūnaṃ ovādadānakālo, ayaṃ sīhaseyyakappanakālo, ayaṃ mukhadhovanakālo’’tiādinā nayena paridevamānova akāsi, yathā taṃ bhagavato guṇagaṇāmatarasaññutāya patiṭṭhitapemo ceva akhīṇāsavo ca anekesu ca jātisatasahassesu aññamaññassūpakārasañjanitacittamaddavo. Tamenaṃ aññatarā devatā – ‘‘bhante, ānanda, tumhe evaṃ paridevamānā kathaṃ aññe assāsessathā’’ti saṃvejesi. So tassā vacanena saṃviggahadayo santhambhitvā tathāgatassa parinibbānato pabhuti ṭhānanisajjabahulattā ussannadhātukaṃ kāyaṃ samassāsetuṃ dutiyadivase khīravirecanaṃ pivitvā vihāreyeva nisīdi. Yaṃ sandhāya subhena māṇavena pahitaṃ māṇavakaṃ etadavoca –

そこで尊者アーナンダは、無常(むじょう)などに関する法話で、その大衆を慰め、ジェタバナ(竹林精舎)に入り、十力(じゅうりき)の世尊が住まわれた香部屋(こうべや)に礼拝し、戸を開けて、寝台や座を運び出し、掃除をして、香部屋を清め、しおれた花輪や袈裟(けさ)を捨て、寝台や座を運び出し、元の場所に戻して、世尊がおられた時のように、すべてのことを行った。そうしながら、沐浴場(もくよくじょう)の掃除や水の準備などの際には、香部屋に礼拝し、「世尊、これはあなたの沐浴の時間です。これは説法(せっぽう)の時間です。これは比丘への訓戒(くんかい)の時間です。これは獅子(しし)の眠りの時間です。これは口をすすぐ時間です」などと言って、泣き悲しんだ。それは、世尊の功徳(くどく)の集まりに深く結ばれ、愛情が尽きず、何十万年も互いに助け合って育まれた慈悲(じひ)によるものであった。すると、ある神が、「長老、アーナンダよ、あなた様がこのように悲嘆されていて、どうして他の人々を慰めることができるのですか?」と、戒められた。彼はその言葉に驚き、悲しみを抑えて、世尊の般涅槃以来、座ったり立ったりすることが多く、疲れた身体を休めるために、二日目に下剤(げざい)を飲んで、精舎(しょうじゃ)で座っていた。それを聞くと、シュブハという名の少年が送られ、少年はこれ(下記)を言った。

‘‘Akālo, kho māṇavaka, atthi me ajja bhesajjamattā pītā, appeva nāma svepi upasaṅkameyyāmā’’ti (dī. ni. 1.447).

「少年よ、今すぐにではない。今日は薬を飲んだので、明日、お伺いできるかもしれません。」(長阿含経(ちょうあごんきょう)第一・四四七ページ)

Dutiyadivase cetakattherena pacchāsamaṇena gantvā subhena māṇavena puṭṭho imasmiṃ dīghanikāye subhasuttaṃ nāma dasamaṃ suttaṃ abhāsi.

二日目に、後を従える鉢(はち)を持った長老がシュブハという名の少年と出会い、長阿含経の第十経であるシュブハ経を説いた。

Atha ānandatthero jetavanamahāvihāre khaṇḍaphullappaṭisaṅkharaṇaṃ kārāpetvā upakaṭṭhāya vassūpanāyikāya bhikkhusaṅghaṃ ohāya rājagahaṃ gato tathā aññepi dhammasaṅgāhakā bhikkhūti. Evañhi gate, te sandhāya ca idaṃ vuttaṃ – ‘‘atha kho therā bhikkhū rājagahaṃ agamaṃsu, dhammañca vinayañca saṅgāyitu’’nti (cūḷava. 438). Te āsaḷhīpuṇṇamāyaṃ uposathaṃ katvā pāṭipadadivase sannipatitvā vassaṃ upagacchiṃsu.

するとアーナンダ長老は、ジェタバナ大精舎(ジェタバナだいしょうじゃ)で、破損した箇所(はそんしたかしょ)の修理を行わせ、雨安居(うあんご)のために集まった比丘僧(びくそう)たちを見送って、王舎城へ行った。他の法集(ほっしゅう)の比丘たちも同様であった。このようにして、彼らは(経典と律を)集めるために、「長老たちは王舎城に来て、法と律を集めた」(小部(しょうぶ)経典、四三八ページ)と述べられている。彼らは、アスハ月の満月の日に、雨安居に入った。

Tena kho pana samayena rājagahaṃ parivāretvā aṭṭhārasa mahāvihārā honti, te sabbepi chaḍḍitapatitauklāpā ahesuṃ. Bhagavato hi parinibbāne sabbepi bhikkhū attano attano pattacīvaramādāya vihāre ca pariveṇe ca chaḍḍetvā agamaṃsu. Tattha katikavattaṃ kurumānā therā bhagavato vacanapūjanatthaṃ titthiyavādaparimocanatthañca – ‘paṭhamaṃ māsaṃ khaṇḍaphullappaṭisaṅkharaṇaṃ karomā’ti cintesuṃ. Titthiyā hi evaṃ vadeyyuṃ – ‘‘samaṇassa gotamassa sāvakā satthari ṭhiteyeva vihāre paṭijaggiṃsu, parinibbute chaḍḍesuṃ, kulānaṃ mahādhanapariccāgo vinassatī’’ti. Tesañca vādaparimocanatthaṃ cintesunti vuttaṃ hoti. Evaṃ cintayitvā ca pana katikavattaṃ kariṃsu. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –

その時、王舎城には十八の大精舎があり、それらはすべて、荒れ果てていた。世尊の般涅槃後、すべての比丘は、それぞれ衣鉢を持って、精舎や付属の建物を捨てて(移動して)しまった。そこで、会議(かいぎ)の規則(きそく)を行っている長老たちは、世尊の言葉を尊重し、異教徒(いきとう)の言葉から逃れるために、「最初に一ヶ月間、破損箇所の修理を行おう」と考えた。異教徒は、「ゴータマ(釈迦)の弟子たちは、師が健在な間は精舎を整備していたが、亡くなると捨ててしまった。在家信者(ざいけしんじゃ)の多額の寄付(きふ)が失われる」と言うだろう。彼らの言葉から逃れるために、そのように考えたのである。そして、そのように考えて、会議の規則を行った。それについて述べられているのは、「長老たちは、『友よ、世尊は破損箇所の修理を称賛された。さあ、友よ、最初に一ヶ月間、破損箇所の修理を行おう。中間の月には集まって、法と律を集めよう』(小部経典、四三八ページ)と考えた。」

‘‘Atha kho therānaṃ bhikkhūnaṃ etadahosi – bhagavatā, kho āvuso, khaṇḍaphullappaṭisaṅkharaṇaṃ vaṇṇitaṃ, handa mayaṃ, āvuso, paṭhamaṃ māsaṃ khaṇḍaphullappaṭisaṅkharaṇaṃ karoma, majjhimaṃ māsaṃ sannipatitvā dhammañca vinayañca saṅgāyissāmā’’ti (cūḷava. 438).

彼らは二日目に、王の門に行って待っていた。王が来て、礼拝して、「長老方、なぜいらしたのですか?」と、自分が行うべき用事を尋ねた。長老たちは、十八の大精舎の修理のために、作業を依頼した。王は、作業員を派遣した。長老たちは、最初に一ヶ月間、すべての精舎の修理を終え、王に報告した。「王よ、精舎の修理は終わりました。今からは法と律の集会を行いましょう。」「よろしい、長老方、あなた方の法輪(ほうりん)が転じますように。私の命令(めいれい)が王の車輪となるように。長老方、指示してください、何をすればよいでしょうか?」「集会を行う比丘たちのための座席(ざせき)を設けてください、王よ。」「どこに設けましょうか、長老?」「ヴェーバラ山の麓(ふもと)にある七葉窟(しちようくつ)の入り口が適切です、王よ。」「よろしい、長老。」と、王アジャータサットゥ(無畏王)は、ヴィシュヴァカルマン(工匠神)が造ったような、美しく塗られた壁や柱、階段、様々な装飾(そうしょく)が施された、王宮の華やかさを凌駕(りょうが)し、天界(てんかい)の宮殿の輝きをしのぐような、天と人の鳥が止まる、一箇所に集まったような、世界の美しさを凝縮(ぎょうしゅく)したような、見るべき庭園(ていえん)のような、壮大な広間(ひろま)を造らせ、色とりどりの花輪が吊り下げられ、美しい天蓋(てんがい)が張られ、様々な宝石(ほうせき)で飾られた宝の宝玉(ほうぎょく)の床(ゆか)のような、そして、様々な花の供物(くもつ)で美しく飾られた床(ゆか)は、天界の宮殿に似ていた。そして、その壮大な広間に、五百人の比丘のために、五百枚の貴重な適切な敷物(しきもの)を敷き、南側に接して北向きの長老の席を設け、広間の中央に東向きの、世尊の座にふさわしい法座(ほうざ)を設け、象牙(ぞうげ)で装飾された扇(おうぎ)を置き、比丘僧に報告した。「長老方、私の仕事は終わりました。」

Te dutiyadivase gantvā rājadvāre aṭṭhaṃsu. Rājā āgantvā vanditvā – ‘‘kiṃ bhante, āgatatthā’’ti attanā kattabbakiccaṃ pucchi. Therā aṭṭhārasa mahāvihārapaṭisaṅkharaṇatthāya hatthakammaṃ paṭivedesuṃ. Rājā hatthakammakārake manusse adāsi. Therā paṭhamaṃ māsaṃ sabbavihāre paṭisaṅkharāpetvā rañño ārocesuṃ – ‘‘niṭṭhitaṃ, mahārāja, vihārapaṭisaṅkharaṇaṃ, idāni dhammavinayasaṅgahaṃ karomā’’ti. ‘‘Sādhu bhante visaṭṭhā karotha, mayhaṃ āṇācakkaṃ, tumhākañca dhammacakkaṃ hotu, āṇāpetha, bhante, kiṃ karomī’’ti. ‘‘Saṅgahaṃ karontānaṃ bhikkhūnaṃ sannisajjaṭṭhānaṃ mahārājā’’ti. ‘‘Kattha karomi, bhante’’ti? ‘‘Vebhārapabbatapasse sattapaṇṇi guhādvāre kātuṃ yuttaṃ mahārājā’’ti. ‘‘Sādhu, bhante’’ti kho rājā ajātasattu vissakammunā nimmitasadisaṃ suvibhattabhittithambhasopānaṃ, nānāvidhamālākammalatākammavicittaṃ, abhibhavantamiva rājabhavanavibhūtiṃ, avahasantamiva devavimānasiriṃ, siriyā niketanamiva ekanipātatitthamiva ca devamanussanayanavihaṃgānaṃ, lokarāmaṇeyyakamiva sampiṇḍitaṃ daṭṭhabbasāramaṇḍaṃ maṇḍapaṃ kārāpetvā vividhakusumadāmolambakaviniggalantacāruvitānaṃ nānāratanavicittamaṇikoṭṭimatalamiva ca, naṃ nānāpupphūpahāravicittasupariniṭṭhitabhūmikammaṃ brahmavimānasadisaṃ alaṅkaritvā, tasmiṃ mahāmaṇḍape pañcasatānaṃ bhikkhūnaṃ anagghāni pañca kappiyapaccattharaṇasatāni paññapetvā, dakkhiṇabhāgaṃ nissāya uttarābhimukhaṃ therāsanaṃ, maṇḍapamajjhe puratthābhimukhaṃ buddhassa bhagavato āsanārahaṃ dhammāsanaṃ paññapetvā, dantakhacitaṃ bījaniñcettha ṭhapetvā, bhikkhusaṅghassa ārocāpesi – ‘‘niṭṭhitaṃ, bhante, mama kicca’’nti.

その日、ある比丘たちは、尊者アーナンダについて、「この比丘僧の中に、一人、悪臭(あくしゅう)を放ちながら歩き回っている者がいる」と言った。長老はそれを聞いて、「この比丘僧の中に、悪臭を放ちながら歩き回っている者はいない。きっと私について言っているのだ」と、恐れおののいた。ある者たちは彼に言った。「友よ、アーナンダよ、明日は集会があります。あなたはまだ学士(がくし)で、やるべきことがあります。だから、集会に参加するのはふさわしくありません。慎重(しんちょう)にしなさい。」

Tasmiñca pana divase ekacce bhikkhū āyasmantaṃ ānandaṃ sandhāya evamāhaṃsu – ‘‘imasmiṃ bhikkhusaṅghe eko bhikkhu vissagandhaṃ vāyanto vicaratī’’ti. Thero taṃ sutvā imasmiṃ bhikkhusaṅghe añño vissagandhaṃ vāyanto vicaraṇakabhikkhu nāma natthi. Addhā ete maṃ sandhāya vadantīti saṃvegaṃ āpajji. Ekacce naṃ āhaṃsuyeva – ‘‘sve āvuso, ānanda, sannipāto, tvañca sekkho sakaraṇīyo, tena te na yuttaṃ sannipātaṃ gantuṃ, appamatto hohī’’ti.

すると尊者アーナンダは、「明日は集会がある。私がまだ学士でありながら集会に参加するのはふさわしくない」と思い、夜の多くを身(しん)の念(ねん)(身念処(しんねんじょ))に費(つい)やし、夜明け前に散歩(さんぽ)を終えて精舎に入り、「横になろう」と思って身体を横たえた。二本の足が床から離れ、頭はまだ床に届いていない。この間に、執着(しゅうじゃく)のない、煩悩(ぼんのう)からの心の解脱(げだつ)を得た。なぜなら、尊者は散歩で長時間過ごし、特別な境地(きょうち)に至ることができず、「世尊は私に『アーナンダよ、あなたは功徳を積んだ。精進(しょうじん)せよ。すぐに煩悩のない者になれるだろう』(長阿含経第二・二〇七ページ)とおっしゃった。仏(ぶつ)の言葉に偽りはない。私の精進が過剰(かじょう)であったため、私の心は動揺(どうよう)してしまった。そうだ、私は精進を穏(おだ)やかにしよう」と思い、散歩から降りて、足を洗う場所に立って足を洗い、精舎に入って、寝台に座り、「少し休もう」と思って身体を寝台に預けた。二本の足が床から離れ、頭はまだ床に届いていない。この間に、執着のない、煩悩からの心の解脱を得た。四つの歩き方(行住坐臥(ぎょうじゅうざが))なしに、長老は阿羅漢(あらかん)になった。だから、「この教えの中で、横になっていない者、座っていない者、立っていない者、歩いていない者で、誰が阿羅漢になったか?」と問われれば、「アーナンダ長老」と答えるのが適切である。

Atha kho āyasmā ānando – ‘sve sannipāto, na kho metaṃ patirūpaṃ yvāhaṃ sekkho samāno sannipātaṃ gaccheyya’nti, bahudeva rattiṃ kāyagatāya satiyā vītināmetvā rattiyā paccūsasamaye caṅkamā orohitvā vihāraṃ pavisitvā ‘‘nipajjissāmī’’ti kāyaṃ āvajjesi, dve pādā bhūmito muttā, apattañca sīsaṃ bimbohanaṃ, etasmiṃ antare anupādāya āsavehi cittaṃ vimucci. Ayañhi āyasmā caṅkamena bahi vītināmetvā visesaṃ nibbattetuṃ asakkonto cintesi – ‘‘nanu maṃ bhagavā etadavoca – ‘katapuññosi tvaṃ, ānanda, padhānamanuyuñja, khippaṃ hohisi anāsavo’ti (dī. ni. 2.207). Buddhānañca kathādoso nāma natthi, mama pana accāraddhaṃ vīriyaṃ, tena me cittaṃ uddhaccāya saṃvattati. Handāhaṃ vīriyasamataṃ yojemī’’ti, caṅkamā orohitvā pādadhovanaṭṭhāne ṭhatvā pāde dhovitvā vihāraṃ pavisitvā mañcake nisīditvā, ‘‘thokaṃ vissamissāmī’’ti kāyaṃ mañcake apanāmesi. Dve pādā bhūmito muttā, sīsaṃ bimbohanamappattaṃ, etasmiṃ antare anupādāya āsavehi cittaṃ vimuttaṃ, catuiriyāpathavirahitaṃ therassa arahattaṃ. Tena ‘‘imasmiṃ sāsane anipanno anisinno aṭṭhito acaṅkamanto ko bhikkhu arahattaṃ patto’’ti vutte ‘‘ānandatthero’’ti vattuṃ vaṭṭati.

すると長老たちは、二日目に、黒い半月(くろいはんげつ)の五日目に、食事を終え、衣鉢を整えて、法堂(ほっとう)に集まった。すると尊者アーナンダは、阿羅漢となり、集会に参加した。どのように参加したか?「今こそ集会の中心に入る時だ」と、喜びに満ちた心で、片方の肩に衣をかけ、縛(しば)られていたものが解き放たれたかのように、黄色い花が咲いた宝石のように、雲のない空に昇った満月のように、夜明けの光に触れて咲き始めた蓮(はす)の花のように、清らかで澄み渡り、輝きを放つ顔で、自身の阿羅漢果(あらかんか)の獲得(かくとく)を告げるかのように参加した。それを見て、尊者マハーカッサパ(大迦葉)は、「アーナンダよ、阿羅漢になった者は、なんと輝いていることか。もし師(釈迦)がおられたら、きっとアーナンダに称賛(しょうさん)を与えられただろう。さあ、師が与えられるべき称賛を与えよう」と思い、三度、称賛した。

Atha therā bhikkhū dutiyadivase pañcamiyaṃ kāḷapakkhassa katabhattakiccā pattacīvaraṃ paṭisāmetvā dhammasabhāyaṃ sannipatiṃsu. Atha kho āyasmā ānando arahā samāno sannipātaṃ agamāsi. Kathaṃ agamāsi? ‘‘Idānimhi sannipātamajjhaṃ pavisanāraho’’ti haṭṭhatuṭṭhacitto ekaṃsaṃ cīvaraṃ katvā bandhanā muttatālapakkaṃ viya, paṇḍukambale nikkhittajātimaṇi viya, vigatavalāhake nabhe samuggatapuṇṇacando viya, bālātapasamphassavikasitareṇupiñjaragabbhaṃ padumaṃ viya ca, parisuddhena pariyodātena sappabhena sassirīkena ca mukhavarena attano arahattappattiṃ ārocayamāno viya agamāsi. Atha naṃ disvā āyasmato mahākassapassa etadahosi – ‘‘sobhati vata bho arahattappatto ānando, sace satthā dhareyya, addhā ajjānandassa sādhukāraṃ dadeyya, handa, dānissāhaṃ satthārā dātabbaṃ sādhukāraṃ dadāmī’’ti, tikkhattuṃ sādhukāramadāsi.

しかし、中間の経典(ちゅうかんのきょうてん)を唱える者たちは言う。「アーナンダ長老は、自身の阿羅漢果の獲得を知らせようとして、比丘たちと共に(集会に)来なかった。比丘たちは、それぞれの地位(ちい)に従って、それぞれの席に座っていたが、アーナンダ長老の席は空けて座っていた。そこに、『この席は誰のものか?』『アーナンダのものだ』『アーナンダはどこへ行ったのか?』と言う者もいた。その時、長老は『今こそ私の行く時だ』と思った。それで、自身の神通力(じんつうりき)を示し、大地に潜(もぐ)り、自身の席に現れた」と。ある者は、「空(くう)を飛んで座った」とも言う。どのようにであっても。いずれにしても、それを見て、尊者マハーカッサパが称賛を与えたのは、当然(とうぜん)である。

Majjhimabhāṇakā pana vadanti – ‘‘ānandatthero attano arahattappattiṃ ñāpetukāmo bhikkhūhi saddhiṃ nāgato, bhikkhū yathāvuḍḍhaṃ attano attano pattāsane nisīdantā ānandattherassa āsanaṃ ṭhapetvā nisinnā. Tattha keci evamāhaṃsu – ‘etaṃ āsanaṃ kassā’ti? ‘Ānandassā’ti. ‘Ānando pana kuhiṃ gato’ti? Tasmiṃ samaye thero cintesi – ‘idāni mayhaṃ gamanakālo’ti. Tato attano ānubhāvaṃ dassento pathaviyaṃ nimujjitvā attano āsaneyeva attānaṃ dassesī’’ti, ākāsena gantvā nisīdītipi eke. Yathā vā tathā vā hotu. Sabbathāpi taṃ disvā āyasmato mahākassapassa sādhukāradānaṃ yuttameva.

しかし、中部説法者(Majjhimabhāṇakā)たちはこう言う。「長老アーナンダ(Ānanda)は、自らの阿羅漢果(Arahattappatti)の獲得を知らせたかったので、比丘たち(bhikkhū)と共に来なかった。比丘たちは、それぞれの年功序列に従って、自らの席に着いたが、長老アーナンダの席は空けておいた。その時、ある者が尋ねた。『この席は誰のものか』と。『アーナンダのものである』と。『アーナンダはどこへ行ったのか』と。その時、長老は思った。『今こそ私が戻る時だ』と。そこで、自らの神通力(ānubhāva)を示すために、大地に沈んで、自らの席に現れた。」ある者は、空を飛んでやって来て座ったとも言う。どちらでもよい。いずれにせよ、それを見た尊者摩訶迦葉(Mahākassapa)が賞賛の言葉(sādhukāra)を捧げるのは当然である。

Evaṃ āgate pana tasmiṃ āyasmante mahākassapatthero bhikkhū āmantesi – ‘‘āvuso, kiṃ paṭhamaṃ saṅgāyāma, dhammaṃ vā vinayaṃ vā’’ti? Bhikkhū āhaṃsu – ‘‘bhante, mahākassapa, vinayo nāma buddhasāsanassa āyu. Vinaye ṭhite sāsanaṃ ṭhitaṃ nāma hoti. Tasmā paṭhamaṃ vinayaṃ saṅgāyāmā’’ti. ‘‘Kaṃ dhuraṃ katvā’’ti? ‘‘Āyasmantaṃ upāli’’nti. ‘‘Kiṃ ānando nappahotī’’ti? ‘‘No nappahoti’’. Api ca kho pana sammāsambuddho dharamānoyeva vinayapariyattiṃ nissāya āyasmantaṃ upāliṃ etadagge ṭhapesi – ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ vinayadharānaṃ yadidaṃ upālī’’ti (a. ni. 1.228). ‘Tasmā upālittheraṃ pucchitvā vinayaṃ saṅgāyāmā’ti.

これを受けて、尊い大迦葉尊者は比丘たちに呼びかけられた。「兄弟よ、まず最初に何をまとめようか、法か、それとも律か?」比丘たちは答えた。「尊師、大迦葉よ、律は仏教の寿命です。律が保たれるならば、仏教も保たれます。ですから、まず律をまとめましょう。」「誰を主導者として?」「尊者舎利弗を。」「阿難ではだめなのですか?」「だめではありません。しかし、正等覚者は、ご存命のうちに、律の教えを頼りとして、尊者舎利弗をこの上ない者として置かれました。『比丘たちよ、私の弟子たちの中で、律を保持する者の中で、舎利弗が最も優れている』と。(阿含部経典第一巻228ページ)。ですから、舎利弗尊者に尋ねて、律をまとめましょう。」

Tato thero vinayaṃ pucchanatthāya attanāva attānaṃ sammanni. Upālittheropi vissajjanatthāya sammanni. Tatrāyaṃ pāḷi – atha kho āyasmā mahākassapo saṅghaṃ ñāpesi –

そこで尊者は、律を問うために、ご自身でご自身を指名された。舎利弗尊者も、回答するために指名された。そこにこの経文がある。そこで尊者大迦葉は僧伽に告げられた――

‘‘Suṇātu me, āvuso, saṅgho, yadi saṅghassa pattakallaṃ,

「兄弟よ、僧伽よ、私の言うことを聞いてください。もし僧伽が許されるならば、

Ahaṃ upāliṃ vinayaṃ puccheyya’’nti.

私が舎利弗に律を問おうと思います。」

Āyasmāpi upāli saṅghaṃ ñāpesi –

尊者舎利弗も僧伽に告げられた――

‘‘Suṇātu me, bhante, saṅgho, yadi saṅghassa pattakallaṃ,

「尊師、僧伽よ、私の言うことを聞いてください。もし僧伽が許されるならば、

Ahaṃ āyasmatā mahākassapena vinayaṃ puṭṭho vissajjeyya’’nti. (cūḷava. 439);

私が尊者大迦葉に律を問われて、答えましょう。」(小犍度439ページ);

Evaṃ attānaṃ sammannitvā āyasmā upāli uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ cīvaraṃ katvā there bhikkhū vanditvā dhammāsane nisīdi dantakhacitaṃ bījaniṃ gahetvā, tato mahākassapatthero therāsane nisīditvā āyasmantaṃ upāliṃ vinayaṃ pucchi. ‘‘Paṭhamaṃ āvuso, upāli, pārājikaṃ kattha paññatta’’nti? ‘‘Vesāliyaṃ, bhante’’ti. ‘‘Kaṃ ārabbhā’’ti? ‘‘Sudinnaṃ kalandaputtaṃ ārabbhā’’ti. ‘‘Kismiṃ vatthusmi’’nti? ‘‘Methunadhamme’’ti.

このように互いに指名し合った後、尊者舎利弗は座から立ち上がり、片方の肩に衣をかけ、尊い比丘たちに礼をして、説法用の席に着き、歯で挟んだ扇子を取り上げられた。そこで尊者大迦葉は尊い席に着き、尊者舎利弗に律を問われた。「兄弟よ、舎利弗よ、最初の波羅夷戒はどこで定められましたか?」「ヴェーサーリーにて、尊師。」「誰を対象として?」「スディンナ・カランダーの子を対象として。」「どのような事柄で?」「男女の交わりにおいて。」

‘‘Atha kho āyasmā mahākassapo āyasmantaṃ upāliṃ paṭhamassa pārājikassa vatthumpi pucchi, nidānampi pucchi, puggalampi pucchi, paññattimpi pucchi, anupaññattimpi pucchi, āpattimpi pucchi, anāpattimpi pucchi’’ (cūḷava. 439). Puṭṭho puṭṭho āyasmā upāli vissajjesi.

「そこで尊者大迦葉は、尊者舎利弗に、最初の波羅夷戒の事柄も、原因も、人物も、定められたことも、定められなかったことも、罪も、罪でなかったことも尋ねられた」(小犍度439ページ)。尋ねられるたびに、尊者舎利弗は答えられた。

Kiṃ panettha paṭhamapārājike kiñci apanetabbaṃ vā pakkhipitabbaṃ vā atthi natthīti? Apanetabbaṃ natthi. Buddhassa hi bhagavato bhāsite apanetabbaṃ nāma natthi. Na hi tathāgatā ekabyañjanampi niratthakaṃ vadanti. Sāvakānaṃ pana devatānaṃ vā bhāsite apanetabbampi hoti, taṃ dhammasaṅgāhakattherā apanayiṃsu. Pakkhipitabbaṃ pana sabbatthāpi atthi, tasmā yaṃ yattha pakkhipituṃ yuttaṃ, taṃ pakkhipiṃsuyeva. Kiṃ pana tanti? ‘Tena samayenā’ti vā, ‘tena kho pana samayenā’ti vā, ‘atha khoti vā’, ‘evaṃ vutteti’ vā, ‘etadavocā’ti vā, evamādikaṃ sambandhavacanamattaṃ. Evaṃ pakkhipitabbayuttaṃ pakkhipitvā pana – ‘‘idaṃ paṭhamapārājika’’nti ṭhapesuṃ. Paṭhamapārājike saṅgahamārūḷhe pañca arahantasatāni saṅgahaṃ āropitanayeneva gaṇasajjhāyamakaṃsu – ‘‘tena samayena buddho bhagavā verañjāyaṃ viharatī’’ti. Tesaṃ sajjhāyāraddhakāleyeva sādhukāraṃ dadamānā viya mahāpathavī udakapariyantaṃ katvā akampittha.

最初の波羅夷戒において、何か削除すべきもの、あるいは追加すべきものはありますか、と? 削除すべきものはありません。なぜなら、世尊仏陀の説かれたことに、削除すべきものはありません。なぜなら、如来は一つの文字たりとも無意味なことはおっしゃいません。しかし、弟子たちや神々の説かれたことには、削除すべきものがある場合もあり、それを法集結の尊者たちは削除されました。追加すべきものは、あらゆる場合においてあります。ですから、どこに追加するのが適切か、そこに追加されました。それは何でしょうか?「その時」とか、「その折には」とか、「そこで」とか、「このように言われた」とか、「こう言った」といった、接続を示す言葉だけです。このように追加すべきものを追加した後、「これが最初の波羅夷戒である」と定められました。最初の波羅夷戒がまとめに含められたとき、五百人の阿羅漢たちが、まとめに含める方式で、集団で読誦されました――「その時、世尊仏陀はヴェーランジャーにて滞在された」と。彼らが読誦を始めた時、まるで拍手喝采をするかのように、大地は水際まで揺れ動きました。

Eteneva nayena sesāni tīṇi pārājikāni saṅgahaṃ āropetvā ‘‘idaṃ pārājikakaṇḍa’’nti ṭhapesuṃ. Terasa saṅghādisesāni ‘‘terasaka’’nti ṭhapesuṃ. Dve sikkhāpadāni ‘‘aniyatānī’’ti ṭhapesuṃ. Tiṃsa sikkhāpadāni ‘‘nissaggiyāni pācittiyānī’’ti ṭhapesuṃ. Dvenavuti sikkhāpadāni ‘‘pācittiyānī’’ti ṭhapesuṃ. Cattāri sikkhāpadāni ‘‘pāṭidesanīyānī’’ti ṭhapesuṃ. Pañcasattati sikkhāpadāni ‘‘sekhiyānī’’ti ṭhapesuṃ. Satta dhamme ‘‘adhikaraṇasamathā’’ti ṭhapesuṃ. Evaṃ sattavīsādhikāni dve sikkhāpadasatāni ‘‘mahāvibhaṅgo’’ti kittetvā ṭhapesuṃ. Mahāvibhaṅgāvasānepi purimanayeneva mahāpathavī akampittha.

これと同じ方法で、残りの三つの波羅夷戒もまとめに含めて、「これが波羅夷戒部である」と定められました。十三の僧残戒は「十三条」と定められました。二つの戒は「不定戒」と定められました。三十の戒は「捨堕戒」と定められました。九十二の戒は「堕罪」と定められました。四つの戒は「悔過戒」と定められました。七十五の戒は「学習戒」と定められました。七つの法は「審決法」と定められました。このように二百十七の戒は「大分別」と称して定められました。大分別が終わった時も、以前と同じように大地が揺れ動きました。

Tato bhikkhunīvibhaṅge aṭṭha sikkhāpadāni ‘‘pārājikakaṇḍaṃ nāma ida’’nti ṭhapesuṃ. Sattarasa sikkhāpadāni ‘‘sattarasaka’’nti ṭhapesuṃ. Tiṃsa sikkhāpadāni ‘‘nissaggiyāni pācittiyānī’’ti ṭhapesuṃ. Chasaṭṭhisatasikkhāpadāni ‘‘pācittiyānī’’ti ṭhapesuṃ. Aṭṭha sikkhāpadāni ‘‘pāṭidesanīyānī’’ti ṭhapesuṃ. Pañcasattati sikkhāpadāni ‘‘sekhiyānī’’ti ṭhapesuṃ. Satta dhamme ‘‘adhikaraṇasamathā’’ti ṭhapesuṃ. Evaṃ tīṇi sikkhāpadasatāni cattāri ca sikkhāpadāni ‘‘bhikkhunīvibhaṅgo’’ti kittetvā – ‘‘ayaṃ ubhato vibhaṅgo nāma catusaṭṭhibhāṇavāro’’ti ṭhapesuṃ. Ubhatovibhaṅgāvasānepi vuttanayeneva mahāpathavikampo ahosi.

次に、比丘尼の分別において、八つの戒は「波羅夷戒部である」と定められました。十七の戒は「十七条」と定められました。三十の戒は「捨堕戒」と定められました。百六十六の戒は「堕罪」と定められました。八つの戒は「悔過戒」と定められました。七十五の戒は「学習戒」と定められました。七つの法は「審決法」と定められました。このように三百四つの戒は「比丘尼分別」と称して――「これが両分分別であり、全六十四巻である」と定められました。両分分別が終わった時も、述べられた通りに、大地が揺れ動きました。

Etenevupāyena asītibhāṇavāraparimāṇaṃ khandhakaṃ, pañcavīsatibhāṇavāraparimāṇaṃ parivārañca saṅgahaṃ āropetvā ‘‘idaṃ vinayapiṭakaṃ nāmā’’ti ṭhapesuṃ. Vinayapiṭakāvasānepi vuttanayeneva mahāpathavikampo ahosi. Taṃ āyasmantaṃ upāliṃ paṭicchāpesuṃ – ‘‘āvuso, imaṃ tuyhaṃ nissitake vācehī’’ti. Vinayapiṭakasaṅgahāvasāne upālitthero dantakhacitaṃ bījaniṃ nikkhipitvā dhammāsanā orohitvā there bhikkhū vanditvā attano pattāsane nisīdi.

これと同じ方法で、八十巻に及ぶ犍度、二十五巻に及ぶ波里和羅もまとめに含めて、「これが律蔵である」と定められました。律蔵が終わった時も、述べられた通りに、大地が揺れ動きました。それを尊者舎利弗に託されました――「兄弟よ、これをあなたに任せます」と。律蔵のまとめが終わった時、舎利弗尊者は歯で挟んだ扇子を置き、説法用の席から降りて、尊い比丘たちに礼をして、ご自身の席に着かれました。

Vinayaṃ saṅgāyitvā dhammaṃ saṅgāyitukāmo āyasmā mahākassapo bhikkhū pucchi – ‘‘dhammaṃ saṅgāyante hi kaṃ puggalaṃ dhuraṃ katvā dhammo saṅgāyitabbo’’ti? Bhikkhū – ‘‘ānandattheraṃ dhuraṃ katvā’’ti āhaṃsu.

律をまとめた後、法をまとめようとされた尊者大迦葉は、比丘たちに尋ねられた――「法をまとめるにあたって、誰を主導者として法をまとめるべきか?」比丘たちは「尊者阿難を主導者として」と答えた。

Atha kho āyasmā mahākassapo saṅghaṃ ñāpesi –

そこで尊者大迦葉は僧伽に告げられた――

‘‘Suṇātu me, āvuso, saṅgho, yadi saṅghassa pattakallaṃ,

「兄弟よ、僧伽よ、私の言うことを聞いてください。もし僧伽が許されるならば、

Ahaṃ ānandaṃ dhammaṃ puccheyya’’nti;

私が阿難に法を問おうと思います。」

Atha kho āyasmā ānando saṅghaṃ ñāpesi –

そこで尊者阿難は僧伽に告げられた――

‘‘Suṇātu me, bhante, saṅgho, yadi saṅghassa pattakallaṃ,

「尊師、僧伽よ、私の言うことを聞いてください。もし僧伽が許されるならば、

Ahaṃ āyasmatā mahākassapena dhammaṃ puṭṭho vissajjeyya’’nti;

私が尊者大迦葉に法を問われて、答えましょう。」

Atha kho āyasmā ānando uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ cīvaraṃ katvā there bhikkhū vanditvā dhammāsane nisīdi dantakhacitaṃ bījaniṃ gahetvā. Atha kho āyasmā mahākassapo bhikkhū pucchi – ‘‘kataraṃ, āvuso, piṭakaṃ paṭhamaṃ saṅgāyāmā’’ti? ‘‘Suttantapiṭakaṃ, bhante’’ti. ‘‘Suttantapiṭake catasso saṅgītiyo, tāsu paṭhamaṃ kataraṃ saṅgīti’’nti? ‘‘Dīghasaṅgītiṃ, bhante’’ti. ‘‘Dīghasaṅgītiyaṃ catutiṃsa suttāni, tayo vaggā, tesu paṭhamaṃ kataraṃ vagga’’nti? ‘‘Sīlakkhandhavaggaṃ, bhante’’ti. ‘‘Sīlakkhandhavagge terasa suttantā, tesu paṭhamaṃ kataraṃ sutta’’nti? ‘‘Brahmajālasuttaṃ nāma bhante, tividhasīlālaṅkataṃ, nānāvidhamicchājīvakuha lapanādividdhaṃsanaṃ, dvāsaṭṭhidiṭṭhijālaviniveṭhanaṃ, dasasahassilokadhātukampanaṃ, taṃ paṭhamaṃ saṅgāyāmā’’ti.

そこで尊者阿難は座から立ち上がり、片方の肩に衣をかけ、尊い比丘たちに礼をして、説法用の席に着き、歯で挟んだ扇子を取り上げられた。そこで尊者大迦葉は比丘たちに尋ねられた――「兄弟よ、どの蔵を最初にまとめましょうか?」「経蔵、尊師。」「経蔵には四つの結集がありますが、その中で最初の結集はどれですか?」「長阿含経、尊師。」「長阿含経には三十四の経があり、三つの部がありますが、その中で最初の部はどれですか?」「戒蘊部、尊師。」「戒蘊部には十三の経がありますが、その中で最初の経はどれですか?」「梵網経、尊師。三種の戒を飾り、様々な邪命による嘘や欺瞞を打ち破り、六十二種の邪見の網を解きほぐし、十千の世界を揺るがすもの。その梵網経を最初にまとめましょう。」

Atha kho āyasmā mahākassapo āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca, ‘‘brahmajālaṃ, āvuso ānanda, kattha bhāsita’’nti? ‘‘Antarā ca, bhante, rājagahaṃ antarā ca nāḷandaṃ rājāgārake ambalaṭṭhikāya’’nti. ‘‘Kaṃ ārabbhā’’ti? ‘‘Suppiyañca paribbājakaṃ, brahmadattañca māṇava’’nti. ‘‘Kismiṃ vatthusmi’’nti? ‘‘Vaṇṇāvaṇṇe’’ti. Atha kho āyasmā mahākassapo āyasmantaṃ ānandaṃ brahmajālassa nidānampi pucchi, puggalampi pucchi, vatthumpi pucchi (cūḷava. 440). Āyasmā ānando vissajjesi. Vissajjanāvasāne pañca arahantasatāni gaṇasajjhāyamakaṃsu. Vuttanayeneva ca pathavikampo ahosi.

そこで尊者大迦葉は尊者阿難にこう言われた。「兄弟よ、阿難よ、梵網経はどこで説かれましたか?」「ラージャガハとナーランダーの間、ラージャガラのアーマランダの樹の下です、尊師。」「誰を対象として?」「シュプリヤという行者と、ブラフマダッタという婆羅門の弟子です。」「どのような事柄で?」「善悪について。」そこで尊者大迦葉は尊者阿難に、梵網経の原因も、人物も、事柄も尋ねられた。(小犍度440ページ)。尊者阿難は答えられた。回答が終わった時、五百人の阿羅漢たちが集団で読誦された。述べられた通りに、大地が揺れ動きました。

Evaṃ brahmajālaṃ saṅgāyitvā tato paraṃ ‘‘sāmaññaphalaṃ, panāvuso ānanda, kattha bhāsita’’ntiādinā nayena pucchāvissajjanānukkamena saddhiṃ brahmajālena sabbepi terasa suttante saṅgāyitvā – ‘‘ayaṃ sīlakkhandhavaggo nāmā’’ti kittetvā ṭhapesuṃ.

このように梵網経をまとめた後、次に「沙門果経、兄弟よ、阿難よ、どこで説かれましたか?」というような質問と回答の順序に従って、梵網経と共に、全部で十三の経をまとめて――「これが戒蘊部である」と称して定められました。

Tadanantaraṃ mahāvaggaṃ, tadanantaraṃ pāthikavagganti, evaṃ tivaggasaṅgahaṃ catutiṃsasuttapaṭimaṇḍitaṃ catusaṭṭhibhāṇavāraparimāṇaṃ tantiṃ saṅgāyitvā ‘‘ayaṃ dīghanikāyo nāmā’’ti vatvā āyasmantaṃ ānandaṃ paṭicchāpesuṃ – ‘‘āvuso, imaṃ tuyhaṃ nissitake vācehī’’ti.

次に、大部、次に、巴諦部というように、この三部でまとめられた、三十四の経で飾られた、全六十四巻というこの教えをまとめて――「これが長阿含経である」と言って、尊者阿難に託されました――「兄弟よ、これをあなたに任せます」と。

Tato anantaraṃ asītibhāṇavāraparimāṇaṃ majjhimanikāyaṃ saṅgāyitvā dhammasenāpatisāriputtattherassa nissitake paṭicchāpesuṃ – ‘‘imaṃ tumhe pariharathā’’ti.

次に、八十巻に及ぶ中部をまとめて、法軍の副官である舎利弗尊者に託されました――「あなたたちにこれを守らせます」と。

Tato anantaraṃ satabhāṇavāraparimāṇaṃ saṃyuttanikāyaṃ saṅgāyitvā mahākassapattheraṃ paṭicchāpesuṃ – ‘‘bhante, imaṃ tumhākaṃ nissitake vācethā’’ti.

次に、百巻に及ぶ相応部をまとめて、大迦葉尊者に託されました――「尊師、あなたにこれを伝えさせます」と。

Tato anantaraṃ vīsatibhāṇavārasataparimāṇaṃ aṅguttaranikāyaṃ saṅgāyitvā anuruddhattheraṃ paṭicchāpesuṃ – ‘‘imaṃ tumhākaṃ nissitake vācethā’’ti.

次に、二百巻に及ぶ増支部をまとめて、阿那律陀尊者に託されました――「あなたにこれを伝えさせます」と。

Tato anantaraṃ dhammasaṅgahavibhaṅgadhātukathāpuggalapaññattikathāvatthuyamakapaṭṭhānaṃ abhidhammoti vuccati. Evaṃ saṃvaṇṇitaṃ sukhumañāṇagocaraṃ tantiṃ saṅgāyitvā – ‘‘idaṃ abhidhammapiṭakaṃ nāmā’’ti vatvā pañca arahantasatāni sajjhāyamakaṃsu. Vuttanayeneva pathavikampo ahosīti.

次に、法集分別、界説、人施設、論事、統摂、所説といった、これらを阿毗達磨と呼びます。このように詳細に説かれた、微細な智慧の対象であるこの教えをまとめて――「これが阿毗達磨蔵である」と言って、五百人の阿羅漢たちが集団で読誦されました。述べられた通りに、大地が揺れ動きました。

Tato paraṃ jātakaṃ, niddeso, paṭisambhidāmaggo, apadānaṃ, suttanipāto, khuddakapāṭho, dhammapadaṃ, udānaṃ, itivuttakaṃ, vimānavatthu, petavatthu, theragāthā, therīgāthāti imaṃ tantiṃ saṅgāyitvā ‘‘khuddakagantho nāmāya’’nti ca vatvā ‘‘abhidhammapiṭakasmiṃyeva saṅgahaṃ āropayiṃsū’’ti dīghabhāṇakā vadanti. Majjhimabhāṇakā pana ‘‘cariyāpiṭakabuddhavaṃsehi saddhiṃ sabbampetaṃ khuddakaganthaṃ nāma suttantapiṭake pariyāpanna’’nti vadanti.

次に、本生経、摂経、分別智足、本行経、経集、小誦経、法句経、無著経、如是語経、示現差別経、餓鬼事経、長老偈経、長老尼偈経といった、この教えをまとめて――「これが小部である」と言い、そして「阿毗達磨蔵に含めた」と長老たちは言います。しかし、中部を説く長老たちは、「カスタリヤ経と仏種姓経と共に、これらすべてを小部と呼び、経蔵に含まれる」と言います。

Evametaṃ sabbampi buddhavacanaṃ rasavasena ekavidhaṃ, dhammavinayavasena duvidhaṃ, paṭhamamajjhimapacchimavasena tividhaṃ. Tathā piṭakavasena. Nikāyavasena pañcavidhaṃ, aṅgavasena navavidhaṃ, dhammakkhandhavasena caturāsītisahassavidhanti veditabbaṃ.

このように、すべての仏陀の言葉は、その本質から見れば一つであり、法と律から見れば二つであり、初期、中期、後期から見れば三つであると知るべきです。また、蔵から見れば、部から見れば五つであり、項から見れば九つであり、法蘊から見れば八万四千であると知るべきです。

Kathaṃ rasavasena ekavidhaṃ? Yañhi bhagavatā anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambujjhitvā yāva anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyati, etthantare pañcacattālīsavassāni devamanussanāgayakkhādayo anusāsantena vā paccavekkhantena vā vuttaṃ, sabbaṃ taṃ ekarasaṃ vimuttirasameva hoti. Evaṃ rasavasena ekavidhaṃ.

なぜ本質から見れば一つなのか? 世尊がこの上ない正等覚を悟られてから、無余涅槃に至るまで、四十五年間、神々、人間、ヤクシャなどを教え導き、あるいは観察されたすべては、一つの本質、すなわち解脱の本質であるからです。このように、本質から見れば一つです。

Kathaṃ dhammavinayavasena duvidhaṃ? Sabbameva cetaṃ dhammo ceva vinayo cāti saṅkhyaṃ gacchati. Tattha vinayapiṭakaṃ vinayo, avasesaṃ buddhavacanaṃ dhammo. Tenevāha ‘‘yannūna mayaṃ dhammañca vinayañca saṅgāyeyyāmā’’ti (cūḷava. 437). ‘‘Ahaṃ upāliṃ vinayaṃ puccheyyaṃ, ānandaṃ dhammaṃ puccheyya’’nti ca. Evaṃ dhammavinayavasena duvidhaṃ.

なぜ法と律から見れば二つなのか? これらすべては、法であり、また律であると数えられます。その中で、律蔵は律であり、残りは仏陀の言葉です。それゆえ、「なぜ我々は法と律をまとめないのだろうか」(小犍度437ページ)、「私は舎利弗に律を問い、阿難に法を問おう」と言われたのです。このように、法と律から見れば二つです。

Kathaṃ paṭhamamajjhimapacchimavasena tividhaṃ? Sabbameva hidaṃ paṭhamabuddhavacanaṃ, majjhimabuddhavacanaṃ, pacchimabuddhavacananti tippabhedaṃ hoti. Tattha –

なぜ初期、中期、後期から見れば三つなのか? これらすべては、初期の仏陀の言葉、中期の仏陀の言葉、後期の仏陀の言葉というように、明確に区別されます。その中で――

‘‘Anekajātisaṃsāraṃ, sandhāvissaṃ anibbisaṃ;

「多くの生にわたる輪廻を、さまよい続けた、涅槃に至らず;

Gahakāraṃ gavesanto, dukkhā jāti punappunaṃ.

家を建てる者を探し求め、苦しみの生を繰り返した。

Gahakāraka diṭṭhosi, puna gehaṃ na kāhasi;

家を建てる者よ、お前を見た、もう家を建てることはない;

Sabbā te phāsukā bhaggā, gahakūṭaṃ visaṅkhataṃ;

すべてのお前の梁は壊れ、家屋の土台は崩壊した;

Visaṅkhāragataṃ cittaṃ, taṇhānaṃ khayamajjhagā’’ti. (dha. pa. 153-54);

無為に至った心は、渇愛の滅尽に至った。」(法句経153-154ページ);

Idaṃ paṭhamabuddhavacanaṃ. Keci ‘‘yadā have pātubhavanti dhammā’’ti (mahāva. 1) khandhake udānagāthaṃ vadanti. Esā pana pāṭipadadivase sabbaññubhāvappattassa somanassamayañāṇena paccayākāraṃ paccavekkhantassa uppannā udānagāthāti veditabbā.

これが初期の仏陀の言葉です。一部の人々は、「法が現れた時」(大犍度1ページ)という、犍度の中の偈を挙げています。これは、初日にすべての知恵を得た喜びの心の働きで、原因を観察された時に生じた、感動の偈であると知るべきです。

Yaṃ pana parinibbānakāle abhāsi – ‘‘handa dāni, bhikkhave, āmantayāmi vo, vayadhammā saṅkhārā, appamādena sampādethā’’ti (dī. ni. 2.218) idaṃ pacchimabuddhavacanaṃ. Ubhinnamantare yaṃ vuttaṃ, etaṃ majjhimabuddhavacanaṃ nāma. Evaṃ paṭhamamajjhimapacchimabuddhavacanavasena tividhaṃ.

「さて、比丘たちよ、今ここであなたたちに告げる。諸行は無常である。怠ることなく精進せよ」と、入滅の際に語られた(長阿含経2・218)。これが最後の仏陀の言葉である。その間に語られたものは、中間の仏陀の言葉と呼ばれる。このように、最初の仏陀の言葉、中間の仏陀の言葉、最後の仏陀の言葉という三種がある。

Kathaṃ piṭakavasena tividhaṃ? Sabbampi cetaṃ vinayapiṭakaṃ suttantapiṭakaṃ abhidhammapiṭakanti tippabhedameva hoti. Tattha paṭhamasaṅgītiyaṃ saṅgītañca asaṅgītañca sabbampi samodhānetvā ubhayāni pātimokkhāni, dve vibhaṅgā, dvāvīsati khandhakā, soḷasaparivārāti – idaṃ vinayapiṭakaṃ nāma. Brahmajālādicatuttiṃsasuttasaṅgaho dīghanikāyo, mūlapariyāyasuttādidiyaḍḍhasatadvesuttasaṅgaho majjhimanikāyo, oghataraṇasuttādisattasuttasahassasattasatadvāsaṭṭhisuttasaṅgaho saṃyuttanikāyo, cittapariyādānasuttādinavasuttasahassapañcasatasattapaññāsasuttasaṅgaho aṅguttaranikāyo, khuddakapāṭha-dhammapada-udāna-itivuttaka-suttanipāta-vimānavatthu-petavatthu-theragāthā-therīgāthā-jātaka-niddesa-paṭisambhidāmagga-apadāna-buddhavaṃsa-cariyāpiṭakavasena pannarasappabhedo khuddakanikāyoti idaṃ suttantapiṭakaṃ nāma. Dhammasaṅgaho, vibhaṅgo, dhātukathā, puggalapaññatti, kathāvatthu, yamakaṃ, paṭṭhānanti – idaṃ abhidhammapiṭakaṃ nāma. Tattha –

経蔵による三種とは何か。阿含経、律蔵、論蔵という三蔵は、それぞれに大別される。その中で、第一結集において、集められたものと集められなかったものをすべてまとめ、二つの波羅提木叉、二つの分別、二十二の犍度、十六の随単 იგი と、これが律蔵である。梵網経など三十四経を集めた長阿含、無量義経など百五十経を集めた中阿含、巨獣経など七百七十二経を集めた相応阿含、空性経など九千五百五十八経を集めた増支部、小誦経、法句経、自説経、経集、スッタニパータ、優陀那、餓鬼事、説一切有部、本行経、経蔵、分別論、界論、数論、論議、双対、発趣経、これが論蔵である。これらが経蔵である。

‘‘Vividhavisesanayattā, vinayanato ceva kāyavācānaṃ;

「多様な異なった教え、身と口の戒めにより;

Vinayatthavidūhi ayaṃ, vinayo vinayoti akkhāto’’.

律蔵より、それが律と呼ばれている」

Vividhā hi ettha pañcavidhapātimokkhuddesapārājikādi satta āpattikkhandhamātikā vibhaṅgādippabhedā nayā. Visesabhūtā ca daḷhīkammasithilakaraṇappayojanā anupaññattinayā. Kāyikavācasikaajjhācāranisedhanato cesa kāyaṃ vācañca vineti, tasmā vividhanayattā visesanayattā kāyavācānaṃ vinayanato ceva vinayoti akkhāto. Tenetametassa vacanatthakosallatthaṃ vuttaṃ –

「多様な」とは、ここでは五つの波羅提木叉の教え、波羅提、七つの罪のカテゴリー、分別など、多様な教えである。「異なった教え」とは、堅固なカルマを弛緩させる、あるいは弛緩したカルマを堅固にするという目的からの、教えの異なった側面である。「身と口の戒め」とは、身と口の振る舞いを戒めることから、身と口を導くものである。したがって、「多様な教え、異なった教え」から、それは「律」と呼ばれる。その言葉の意味の理解を助けるために、こう言われている。

‘‘Vividhavisesanayattā, vinayanato ceva kāyavācānaṃ;

「多様な異なった教え、身と口の戒めにより;

Vinayatthavidūhi ayaṃ, vinayo vinayoti akkhāto’’ti.

律蔵より、それが律と呼ばれている」

Itaraṃ pana –

他の経蔵は、

‘‘Atthānaṃ sūcanato suvuttato, savanatotha sūdanato;

「事柄の示唆、善き説示、聞くこと、あるいは説くことによる;

Suttāṇā suttasabhāgato ca, suttanti akkhātaṃ.

経典の根拠、経典の類似性による、経典と呼ばれている。」

Tañhi attatthaparatthādibhede atthe sūceti. Suvuttā cettha atthā, veneyyajjhāsayānulomena vuttattā. Savati cetaṃ atthe sassamiva phalaṃ, pasavatīti vuttaṃ hoti. Sūdati cetaṃ dhenu viya khīraṃ, paggharāpetīti vuttaṃ hoti. Suṭṭhu ca ne tāyati, rakkhatīti vuttaṃ hoti. Suttasabhāgañcetaṃ, yathā hi tacchakānaṃ suttaṃ pamāṇaṃ hoti, evametampi viññūnaṃ. Yathā ca suttena saṅgahitāni pupphāni na vikirīyanti, na viddhaṃsīyanti, evameva tena saṅgahitā atthā. Tenetametassa vacanatthakosallatthaṃ vuttaṃ –

それは、自己と他者の利益などの事柄を示唆する。善く説かれているのは、教えを受ける者の資質に沿って説かれているからである。それは、畑の穀物のように、事柄から利益をもたらす、あるいは果実を生む、という意味である。それは、乳牛が乳を出すように、事柄を豊かにする、という意味である。それは、よく守られている、あるいは保護されている、という意味である。経典の根拠とは、彫刻家にとっての定規が基準となるように、賢者にとってもそれが基準となる。そして、経典でまとめられた花が散らされることも、壊されることもないように、そのようにまとめられた事柄もそうである。したがって、その言葉の意味の理解を助けるために、こう言われている。

‘‘Atthānaṃ sūcanato, suvuttato savanatotha sūdanato;

「事柄の示唆、善き説示、聞くこと、あるいは説くことによる;

Suttāṇā suttasabhāgato ca, suttanti akkhāta’’nti.

経典の根拠、経典の類似性による、経典と呼ばれている。」

Itaro pana –

他の論蔵は、

‘‘Yaṃ ettha vuḍḍhimanto, salakkhaṇā pūjitā paricchinnā;

「そこに増大するもの、特徴づけられるもの、崇められるもの、区別されるもの;

Vuttādhikā ca dhammā, abhidhammo tena akkhāto’’.

説かれたこと、あるいはそれを超えるもの、それが論と呼ばれている。」

Ayañhi abhisaddo vuḍḍhilakkhaṇapūjitaparicchinnādhikesu dissati. Tathā hesa ‘‘bāḷhā me dukkhā vedanā abhikkamanti, no paṭikkamantī’’tiādīsu (ma. ni. 3.389) vuḍḍhiyaṃ āgato. ‘‘Yā tā rattiyo abhiññātā abhilakkhitā’’tiādīsu (ma. ni. 1.49) salakkhaṇe. ‘‘Rājābhirājā manujindo’’tiādīsu (ma. ni. 2.399) pūjite. ‘‘Paṭibalo vinetuṃ abhidhamme abhivinaye’’tiādīsu (mahāva. 85) paricchinne. Aññamaññasaṅkaravirahite dhamme ca vinaye cāti vuttaṃ hoti. ‘‘Abhikkantena vaṇṇenā’’tiādīsu (vi. va. 819) adhike.

「増大」という言葉は、ここでは「苦しみが激しく増大する、後退しない」(中部3・389)のように、増大の意味で使われている。「特徴づけられる」とは、「それらの夜は、それらの夜として認識され、特徴づけられる」(中部1・49)のように、特徴づけられる意味で使われている。「崇められる」とは、「王の中の王、人間の支配者」(中部2・399)のように、崇められる意味で使われている。「区別される」とは、「律を教えることができる」(大品85)のように、区別される意味で使われている。あるいは、「互いに混ざり合わないもの」という意味もある。「それを超える」とは、「輝かしい姿で」(ヴィ・ヴァー819)のように、それを超える意味で使われている。

Ettha ca ‘‘rūpūpapattiyā maggaṃ bhāveti’’ (dha. sa. 251), ‘‘mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharatī’’tiādinā (vibha. 642) nayena vuḍḍhimantopi dhammā vuttā. ‘‘Rūpārammaṇaṃ vā saddārammaṇaṃ vā’’tiādinā (dha. sa. 1) nayena ārammaṇādīhi lakkhaṇīyattā salakkhaṇāpi. ‘‘Sekkhā dhammā, asekkhā dhammā, lokuttarā dhammā’’tiādinā (dha. sa. tikamātikā 11, dukamātikā 12) nayena pūjitāpi, pūjārahāti adhippāyo. ‘‘Phasso hoti, vedanā hotī’’tiādinā (dha. sa. 1) nayena sabhāvaparicchinnattā paricchinnāpi. ‘‘Mahaggatā dhammā, appamāṇā dhammā (dha. sa. tikamātikā 11), anuttarā dhammā’’tiādinā (dha. sa. dukamātikā 11) nayena adhikāpi dhammā vuttā. Tenetametassa vacanatthakosallatthaṃ vuttaṃ –

ここで、「形相への到達のための道を修習する」(法集経251)、「慈しみの心で、一方の方向を満たして住む」(分別642)のように、増大する法も説かれている。「色相の対象、あるいは音の対象」(法集経1)のように、対象などによって特徴づけられるから、特徴づけられる法でもある。「学習者の法、非学習者の法、超世間の法」(法集経・三双、二双)のように、崇められる法、すなわち崇拝に値する法である、という意味である。「接触がある、感覚がある」(法集経1)のように、それぞれの性質によって区別されるから、区別される法でもある。「偉大な法、無限の法」(法集経・三双11、二双11)のように、それを超える法も説かれている。したがって、その言葉の意味の理解を助けるために、こう言われている。

‘‘Yaṃ ettha vuḍḍhimanto, salakkhaṇā pūjitā paricchinnā;

「そこに増大するもの、特徴づけられるもの、崇められるもの、区別されるもの;

Vuttādhikā ca dhammā, abhidhammo tena akkhāto’’ti.

説かれたこと、あるいはそれを超えるもの、それが論と呼ばれている。」

Yaṃ panettha avisiṭṭhaṃ, taṃ –

そこに、残されたもの、それは、

‘‘Piṭakaṃ piṭakatthavidū, pariyattibbhājanatthato āhu;

「蔵、蔵の賢者、教えの入れ物としての意味から、彼らは言う;

Tena samodhānetvā, tayopi vinayādayo ñeyyā’’.

それらによってまとめられ、三つの律など、知られるべきである」

Pariyattipi hi ‘‘mā piṭakasampadānenā’’tiādīsu (a. ni. 3.66) piṭakanti vuccati. ‘‘Atha puriso āgaccheyya kudālapiṭakamādāyā’’tiādīsu (a. ni. 3.70) yaṃ kiñci bhājanampi. Tasmā ‘piṭakaṃ piṭakatthavidū pariyattibhājanatthato āhu.

「教え」とは、「蔵の財産によって」(増支部3・66)のように、「蔵」と呼ばれる。「あるいは男が、鋤のような蔵を持ってやってくる」(増支部3・70)のように、何でも入れ物と呼ばれる。したがって、「蔵、蔵の賢者、教えの入れ物としての意味から」と言われる。

Idāni ‘tena samodhānetvā **tayopi vinayādayo ñeyyā’**ti, tena evaṃ duvidhatthena piṭakasaddena saha samāsaṃ katvā vinayo ca so piṭakañca pariyattibhāvato, tassa tassa atthassa bhājanato cāti vinayapiṭakaṃ, yathāvutteneva nayena suttantañca taṃ piṭakañcāti suttantapiṭakaṃ, abhidhammo ca so piṭakañcāti abhidhammapiṭakanti. Evamete tayopi vinayādayo ñeyyā.

「それらによってまとめられ、三つの律など、知られるべきである」とは、このように二重の意味を持つ「蔵」という言葉と組み合わせて、律であり、その蔵であり、教えである、それぞれの意味の入れ物であるから、律蔵。経典も同様に、経典であり、その蔵であるから、経蔵。論も同様に、論であり、その蔵であるから、論蔵。このように、三つの律などは知られるべきである。

Evaṃ ñatvā ca punapi tesuyeva piṭakesu nānappakārakosallatthaṃ –

このように知り、さらにそれらの蔵の中で、多様な意味を理解するために、

‘‘Desanāsāsanakathābhedaṃ tesu yathārahaṃ;

「教え、戒め、対話の区別を、それらの中で適切に;

Sikkhāppahānagambhīrabhāvañca paridīpaye.

修行、放棄、深遠さ、その性質を明らかにする。」

Pariyattibhedaṃ sampattiṃ, vipattiñcāpi yaṃ yahiṃ;

「教えの区別、達成、失敗、それらがどこで;

Pāpuṇāti yathā bhikkhu, tampi sabbaṃ vibhāvaye’’.

比丘が到達するか、それもすべて明らかにする。」

Tatrāyaṃ paridīpanā vibhāvanā ca. Etāni hi tīṇi piṭakāni yathākkamaṃ āṇāvohāraparamatthadesanā, yathāparādhayathānulomayathādhammasāsanāni, saṃvarāsaṃvaradiṭṭhiviniveṭhananāmarūpaparicchedakathāti ca vuccanti. Ettha hi vinayapiṭakaṃ āṇārahena bhagavatā āṇābāhullato desitattā āṇādesanā, suttantapiṭakaṃ vohārakusalena bhagavatā vohārabāhullato desitattā vohāradesanā, abhidhammapiṭakaṃ paramatthakusalena bhagavatā paramatthabāhullato desitattā paramatthadesanāti vuccati.

ここに、それらの教えと明らかにする。これらの三つの蔵は、それぞれ、命令による教え、世俗的な教え、究極的な教え、あるいは、過ちに応じた教え、教えに従った教え、法に応じた教え、そして、抑制と非抑制、見解との対立、名前と形態の区別に関する対話、と呼ばれる。ここで、律蔵は、命令に習熟した世尊によって、命令が多く説かれたことから、命令による教えと呼ばれる。経蔵は、世俗に習熟した世尊によって、世俗が多く説かれたことから、世俗的な教えと呼ばれる。論蔵は、究極に習熟した世尊によって、究極が多く説かれたことから、究極的な教えと呼ばれる。

Tathā paṭhamaṃ – ‘ye te pacurāparādhā sattā, te yathāparādhaṃ ettha sāsitā’ti yathāparādhasāsanaṃ, dutiyaṃ – ‘anekajjhāsayānusayacariyādhimuttikā sattā yathānulomaṃ ettha sāsitā’ti yathānulomasāsanaṃ, tatiyaṃ – ‘dhammapuñjamatte ‘‘ahaṃ mamā’’ti saññino sattā yathādhammaṃ ettha sāsitā’ti yathādhammasāsananti vuccati.

また、第一は、「多くの過ちを犯す衆生が、その過ちに応じてここで教えられた」と、過ちに応じた教えと呼ばれる。第二は、「多くの異なる性質や傾向、性格を持つ衆生が、その性質に応じてここで教えられた」と、教えに従った教えと呼ばれる。第三は、「名前と形態の集合に『私だ、私のものだ』という認識を持つ衆生が、法に応じてここで教えられた」と、法に応じた教えと呼ばれる。

Tathā paṭhamaṃ – ajjhācārapaṭipakkhabhūto saṃvarāsaṃvaro ettha kathitoti saṃvarāsaṃvarakathā. Saṃvarāsaṃvaroti khuddako ceva mahanto ca saṃvaro, kammākammaṃ viya, phalāphalaṃ viya ca, dutiyaṃ – ‘‘dvāsaṭṭhidiṭṭhipaṭipakkhabhūtā diṭṭhiviniveṭhanā ettha kathitā’’ti diṭṭhiviniveṭhanakathā, tatiyaṃ – ‘‘rāgādipaṭipakkhabhūto nāmarūpaparicchedo ettha kathito’’ti nāmarūpaparicchedakathāti vuccati.

また、第一は、振る舞いの誤りに対立する抑制と非抑制がここで語られているから、抑制と非抑制の対話である。抑制と非抑制とは、小さなものと大きなもの、行為と非行為、結果と非結果のように。第二は、六十二の見解に対立する見解との対立がここで語られているから、見解との対立の対話である。第三は、貪欲などに対立する名前と形態の区別がここで語られているから、名前と形態の区別の対話である。

Tīsupi cetesu tisso sikkhā, tīṇi pahānāni, catubbidho ca gambhīrabhāvo veditabbo. Tathā hi vinayapiṭake visesena adhisīlasikkhā vuttā, suttantapiṭake adhicittasikkhā, abhidhammapiṭake adhipaññāsikkhā.

これら三つのそれぞれにおいて、三つの修行、三つの放棄、四つの深遠さ、その性質を理解すべきである。律蔵においては、特に、戒律の修行が説かれている。経蔵においては、禅定の修行。論蔵においては、智慧の修行。

Vinayapiṭake ca vītikkamappahānaṃ, kilesānaṃ vītikkamapaṭipakkhattā sīlassa. Suttantapiṭake pariyuṭṭhānappahānaṃ, pariyuṭṭhānapaṭipakkhattā samādhissa. Abhidhammapiṭake anusayappahānaṃ, anusayapaṭipakkhattā paññāya. Paṭhame ca tadaṅgappahānaṃ, itaresu vikkhambhanasamucchedappahānāni. Paṭhame ca duccaritasaṃkilesappahānaṃ, itaresu taṇhādiṭṭhisaṃkilesappahānaṃ.

律蔵においては、違反の放棄、それは戒律が違反に対立するからである。経蔵においては、煩悩の放棄、それは禅定が煩悩に対立するからである。論蔵においては、煩悩の放棄、それは智慧が煩悩に対立するからである。第一においては、一時的な放棄。他の二つにおいては、中断による放棄、断滅による放棄。第一においては、悪行の汚れの放棄。他の二つにおいては、渇愛や見解の汚れの放棄。

Ekamekasmiñcettha catubbidhopi dhammatthadesanā paṭivedhagambhīrabhāvo veditabbo. Tattha dhammoti tanti. Atthoti tassāyeva attho. Desanāti tassā manasā vavatthāpitāya tantiyā desanā. Paṭivedhoti tantiyā tantiatthassa ca yathābhūtāvabodho. Tīsupi cetesu ete dhammatthadesanāpaṭivedhā. Yasmā sasādīhi viya mahāsamuddo mandabuddhīhi dukkhogāḷhā alabbhaneyyapatiṭṭhā ca, tasmā gambhīrā. Evaṃ ekamekasmiṃ ettha catubbidhopi gambhīrabhāvo veditabbo.

それぞれにおいて、四つの法、意味、教え、そして悟りの深遠さ、その性質を理解すべきである。法とは、教えである。意味とは、その教えの意味である。教えとは、心に捉えられた教えの教えである。悟りとは、教えとその意味をありのままに理解することである。三つのそれぞれにおいて、これらの法、意味、教え、悟りがある。大海が、浅い者には理解しがたく、苦しみに満ち、到達しがたいように、それらは深遠である。このように、それぞれにおいて、四つの深遠さ、その性質を理解すべきである。

Aparo nayo, dhammoti hetu. Vuttañhetaṃ – ‘‘hetumhi ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā’’ti. Atthoti hetuphalaṃ, vuttañhetaṃ – ‘‘hetuphale ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti (vibha. 720). Desanāti paññatti, yathā dhammaṃ dhammābhilāpoti adhippāyo. Anulomapaṭilomasaṅkhepavitthārādivasena vā kathanaṃ. Paṭivedhoti abhisamayo, so ca lokiyalokuttaro visayato asammohato ca, atthānurūpaṃ dhammesu, dhammānurūpaṃ atthesu, paññattipathānurūpaṃ paññattīsu avabodho. Tesaṃ tesaṃ vā tattha tattha vuttadhammānaṃ paṭivijjhitabbo salakkhaṇasaṅkhāto aviparītasabhāvo.

別の解釈もある。法とは、原因である。それは、「原因における智慧、それが法である」(分別720)と説かれている。意味とは、原因と結果である。それは、「原因と結果における智慧、それが意味である」(分別720)と説かれている。教えとは、名辞である。それは、「法を法として語る」という意味である。あるいは、順応、逆応、簡潔、詳細などの方法で語ることである。悟りとは、実現である。それは、世俗的であり、超世間的であり、混乱がなく、意味に沿った法、法に沿った意味、名辞に沿った名辞における理解である。それらのそれぞれにおける、理解すべき特徴づけられた性質、すなわち、変わらない性質である。

Idāni yasmā etesu piṭakesu yaṃ yaṃ dhammajātaṃ vā atthajātaṃ vā, yā cāyaṃ yathā yathā ñāpetabbo attho sotūnaṃ ñāṇassa abhimukho hoti, tathā tathā tadatthajotikā desanā, yo cettha aviparītāvabodhasaṅkhāto paṭivedho, tesaṃ tesaṃ vā dhammānaṃ paṭivijjhitabbo salakkhaṇasaṅkhāto aviparītasabhāvo. Sabbampetaṃ anupacitakusalasambhārehi duppaññehi sasādīhi viya mahāsamuddo dukkhogāḷhaṃ alabbhaneyyapatiṭṭhañca, tasmā gambhīraṃ. Evampi ekamekasmiṃ ettha catubbidhopi gambhīrabhāvo veditabbo.

ここで、これらの経典において、どのような法や意味が、どのように聞く者に理解できるように示されるか、その意味を照らし出す教えがあり、混乱のない理解、すなわち悟りがあり、それぞれが理解すべき変わらない性質、すなわち、変わらない性質がある。これらすべては、積み重ねられた善業の少ない、愚かな者にとっては、大海のように、苦しみに満ち、到達しがたい。したがって、深遠である。このように、それぞれにおいて、四つの深遠さ、その性質を理解すべきである。

Ettāvatā ca –

これまでのところで、

‘‘Desanāsāsanakathā, bhedaṃ tesu yathārahaṃ;

「教え、戒め、対話の区別を、それらの中で適切に;

Sikkhāppahānagambhīra, bhāvañca paridīpaye’’ti

修行、放棄、深遠さ、その性質を明らかにする。」

Ayaṃ gāthā vuttatthāva hoti.

この詩句はその意味の通りである。

‘‘Pariyattibhedaṃ sampattiṃ, vipattiñcāpi yaṃ yahiṃ;

「教えの区別、達成、失敗、それらがどこで;

Pāpuṇāti yathā bhikkhu, tampi sabbaṃ vibhāvaye’’ti –

比丘が到達するか、それもすべて明らかにする。」

Ettha pana tīsu piṭakesu tividho pariyattibhedo daṭṭhabbo. Tisso hi pariyattiyo – alagaddūpamā, nissaraṇatthā, bhaṇḍāgārikapariyattīti.

ここで、三つの蔵において、三種類の教えの区別を理解すべきである。三種類の教えとは、蛇の比喩、解脱のための教え、宝物庫の教えである。

Tattha yā duggahitā, upārambhādihetu pariyāpuṭā, ayaṃ alagaddūpamā. Yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘seyyathāpi, bhikkhave, puriso alagaddatthiko alagaddagavesī alagaddapariyesanaṃ caramāno, so passeyya mahantaṃ alagaddaṃ, tamenaṃ bhoge vā naṅguṭṭhe vā gaṇheyya, tassa so alagaddo paṭiparivattitvā hatthe vā bāhāyaṃ vā aññatarasmiṃ vā aṅgapaccaṅge ḍaṃseyya, so tato nidānaṃ maraṇaṃ vā nigaccheyya, maraṇamattaṃ vā dukkhaṃ. Taṃ kissa hetu? Duggahitattā, bhikkhave, alagaddassa. Evameva kho, bhikkhave, idhekacce moghapurisā dhammaṃ pariyāpuṇanti, suttaṃ…pe… vedallaṃ, te taṃ dhammaṃ pariyāpuṇitvā tesaṃ dhammānaṃ paññāya atthaṃ na upaparikkhanti, tesaṃ te dhammā paññāya atthaṃ anupaparikkhataṃ na nijjhānaṃ khamanti, te upārambhānisaṃsā ceva dhammaṃ pariyāpuṇanti, itivādappamokkhānisaṃsā ca, yassa catthāya dhammaṃ pariyāpuṇanti, tañcassa atthaṃ nānubhonti, tesaṃ te dhammā duggahitā dīgharattaṃ ahitāya dukkhāya saṃvattanti. Taṃ kissa hetu? Duggahitattā, bhikkhave, dhammāna’’nti (ma. ni. 1.238).

そこで、誤って掴まれた、非難などの理由で理解されたものは、蛇のたとえである。それについて、「比丘たちよ、たとえば、ある男が蛇を捕らえることを望み、蛇を探し求め、蛇を探し求める旅をしているとき、大きな蛇を見つけ、その尾または尻尾を掴んだとしよう。その蛇が反転して、その男の手や腕、あるいは体のどこかの一部を噛んだとしよう。それによって、彼は死に至るか、死に等しい苦しみを味わうだろう。それは何故か? 比丘たちよ、蛇を誤って掴んだからである。それと同様に、比丘たちよ、ここにいる愚かな人々は、経典…(中略)…ヴェッララを学ぶ。彼らはその法を学んだ後、その法の意味を悟らない。彼らの法は悟りを得ず、彼らは非難することを主たる利益として法を学ぶ。また、言説を称賛することを主たる利益として学ぶ。彼らが法を学ぶ目的を達成しない。それらの法は誤って掴まれたものであり、長い間、彼らにとって不利益と苦しみをもたらす。それは何故か? 比丘たちよ、法を誤って掴んだからである。」(中阿含経 1.238)

Yā pana suggahitā sīlakkhandhādipāripūriṃyeva ākaṅkhamānena pariyāpuṭā, na upārambhādihetu, ayaṃ nissaraṇatthā. Yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘tesaṃ te dhammā suggahitā dīgharattaṃ hitāya sukhāya saṃvattanti. Taṃ kissa hetu? Suggahitattā, bhikkhave, dhammāna’’nti (ma. ni. 1.239).

しかし、戒蘊などの完成を望む者が善く掴んで学んだものは、非難などの理由でなく、これは解脱を求めるものである。それについて、「それらの法は善く掴まれたものであり、長い間、彼らにとって利益と幸福をもたらす。それは何故か? 比丘たちよ、法を善く掴んだからである。」(中阿含経 1.239)と説かれている。

Yaṃ pana pariññātakkhandho pahīnakileso bhāvitamaggo paṭividdhākuppo sacchikatanirodho khīṇāsavo kevalaṃ paveṇīpālanatthāya vaṃsānurakkhaṇatthāya pariyāpuṇāti, ayaṃ bhaṇḍāgārikapariyattīti.

しかし、理解した衆生、煩悩を捨てた者、道を修めた者、惑いのない者、涅槃を証した者、漏尽した者が、ただ連綿と受け継がれることを守るため、家臣としての学習のために学ぶことは、これは宝庫としての学習である。

Vinaye pana suppaṭipanno bhikkhu sīlasampadaṃ nissāya tisso vijjā pāpuṇāti, tāsaṃyeva ca tattha pabhedavacanato. Sutte suppaṭipanno samādhisampadaṃ nissāya cha abhiññā pāpuṇāti, tāsaṃyeva ca tattha pabhedavacanato. Abhidhamme suppaṭipanno paññāsampadaṃ nissāya catasso paṭisambhidā pāpuṇāti, tāsañca tattheva pabhedavacanato, evametesu suppaṭipanno yathākkamena imaṃ vijjāttayachaḷabhiññācatuppaṭisambhidābhedaṃ sampattiṃ pāpuṇāti.

戒律においては、戒の完全性を頼みとして善く実践する比丘は、三つの智慧を得る。それらは、その中でさらに分類される。経典においては、定の完全性を頼みとして善く実践する者は、六つの神通を得る。それらは、その中でさらに分類される。阿毘達磨においては、慧の完全性を頼みとして善く実践する者は、四つの無礙解を得る。それらは、その中でさらに分類される。このように、善く実践する者は、それぞれの順序に従って、この三つの智慧、六つの神通、四つの無礙解の成就を得る。

Vinaye pana duppaṭipanno anuññātasukhasamphassaattharaṇapāvuraṇādiphassasāmaññato paṭikkhittesu upādinnakaphassādīsu anavajjasaññī hoti. Vuttampi hetaṃ – ‘‘tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā ye me antarāyikā dhammā antarāyikā vuttā bhagavatā, te paṭisevato nālaṃ antarāyāyā’’ti (ma. ni. 1.234). Tato dussīlabhāvaṃ pāpuṇāti. Sutte duppaṭipanno – ‘‘cattāro me, bhikkhave, puggalā santo saṃvijjamānā’’tiādīsu (a. ni. 4.5) adhippāyaṃ ajānanto duggahitaṃ gaṇhāti, yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘attanā duggahitena amhe ceva abbhācikkhati, attānañca khaṇati, bahuñca apuññaṃ pasavatī’’ti (ma. ni. 1.236). Tato micchādiṭṭhitaṃ pāpuṇāti. Abhidhamme duppaṭipanno dhammacintaṃ atidhāvanto acinteyyānipi cinteti. Tato cittakkhepaṃ pāpuṇāti, vuttañhetaṃ – ‘‘cattārimāni, bhikkhave, acinteyyāni, na cintetabbāni, yāni cintento ummādassa vighātassa bhāgī assā’’ti (a. ni. 4.77). Evametesu duppaṭipanno yathākkamena imaṃ dussīlabhāva micchādiṭṭhitā cittakkhepabhedaṃ vipattiṃ pāpuṇātī’’ti.

戒律においては、悪く実践する者は、許された幸福の接触を隠蔽し覆い隠すことによる、接触の一般性から、取られた接触などに対して、誤りがないと認識する。かつて、このように言われた。「私が聖者から法を説かれたように理解している。聖者によって、障害となる法とされたものは、それを実践しても障害とならない。」(中阿含経 1.234)それゆえ、彼は戒律を破る者となる。経典においては、悪く実践する者は、「比丘たちよ、ここに四種の人が存在する。」(増阿含経 4.5)などの趣旨を理解せず、誤って掴んでしまう。それについて、「誤って掴んだことによって、彼は私たちを非難し、自分自身を傷つけ、多くの不善を積む。」(中阿含経 1.236)と説かれている。それゆえ、彼は邪見に至る。阿毘達磨においては、悪く実践する者は、法について考えることを超えて、考えるべきでないことまで考える。それゆえ、彼は心の乱れに至る。かつて、このように言われた。「比丘たちよ、ここに四つの考えるべきでないことがある。それらを考えると、彼は狂気と妨害の対象となる。」(増阿含経 4.77)このように、悪く実践する者は、それぞれの順序に従って、この戒律の破戒、邪見、心の乱れの敗北に至る。

Ettāvatā ca –

これまでのところで、

‘‘Pariyattibhedaṃ sampattiṃ, vipattiñcāpi yaṃ yahiṃ;

「学習の分類、成就、そして敗北を、

Pāpuṇāti yathā bhikkhu, tampi sabbaṃ vibhāvaye’’ti –

比丘がそれぞれの場所で得る、そのすべてを明らかにせよ。」

Ayampi gāthā vuttatthāva hoti. Evaṃ nānappakārato piṭakāni ñatvā tesaṃ vasenetaṃ buddhavacanaṃ tividhanti ñātabbaṃ.

この偈もまた、説かれた意味である。このように、多様な部類を知り、それらに従って、仏陀の言葉は三つに分類されると知るべきである。

Kathaṃ nikāyavasena pañcavidhaṃ? Sabbameva cetaṃ dīghanikāyo, majjhimanikāyo, saṃyuttanikāyo, aṅguttaranikāyo, khuddakanikāyoti pañcappabhedaṃ hoti. Tattha katamo dīghanikāyo? Tivaggasaṅgahāni brahmajālādīni catuttiṃsa suttāni.

ニカーヤ(部)によって五つに分類されるとはどういうことか? それはすべて、長部、中部、相応部、増支部、小部という五つの部である。その中で、長部とは何か? 三つにまとめられる梵網経などの三十四の経である。

‘‘Catuttiṃseva suttantā, tivaggo yassa saṅgaho;

「三十四の経であり、それがまとめられる三つ。これこそ長部、最初の規則的なものである。」

Esa dīghanikāyoti, paṭhamo anulomiko’’ti.

なぜこれを長部と呼ぶのか? 長い経の集まりであり、住む場所でもあるからである。集まり住む場所は、ニカーヤと呼ばれる。「比丘たちよ、私は他のどのような単一部にも、比丘たちよ、これほど心を惹きつけるものは、動物界にいる生き物たちのように見当たらない。」(相応部経 2.100)池のようなニカーヤ、泥沼のようなニカーヤなど、これらはそれを例証する、教えと世間からのものである。このように、他の部についても、部としての意味は理解されるべきである。

Kasmā panesa dīghanikāyoti vuccati? Dīghappamāṇānaṃ suttānaṃ samūhato nivāsato ca. Samūhanivāsā hi nikāyoti vuccanti. ‘‘Nāhaṃ, bhikkhave, aññaṃ ekanikāyampi samanupassāmi evaṃ cittaṃ, yathayidaṃ, bhikkhave, tiracchānagatā pāṇā’’ (saṃ. ni. 2.100). Poṇikanikāyo cikkhallikanikāyoti evamādīni cettha sādhakāni sāsanato lokato ca. Evaṃ sesānampi nikāyabhāve vacanattho veditabbo.

中部とは何か? 中程度の長さの、十五部からなる根本説一切有部経などの百五十、二つの経である。

Katamo majjhimanikāyo? Majjhimappamāṇāni pañcadasavaggasaṅgahāni mūlapariyāyasuttādīni diyaḍḍhasataṃ dve ca suttāni.

「百五十の経、そして二つの経。それらが収められている、これが中部、十五部からなる。」

‘‘Diyaḍḍhasatasuttantā, dve ca suttāni yattha so;

相応部とは何か? 天神との相応などによって説かれた、苦しみを渡るなどの七千の経、七百の経、六十二の経である。

Nikāyo majjhimo pañca, dasavaggapariggaho’’ti.

「七千の経、そして七百の経。六十二の経、これらが相応部としてまとめられる。」

Katamo saṃyuttanikāyo? Devatāsaṃyuttādivasena kathitāni oghataraṇādīni satta suttasahassāni satta ca suttasatāni dvāsaṭṭhi ca suttāni.

増支部とは何か? 一つずつ増えるという順序で説かれた、心の受け入れなどの九千の経、五百の経、五十七の経である。

‘‘Sattasuttasahassāni, sattasuttasatāni ca;

「九千の経、そして五百の経。五十七の経、これが増支部における数である。」

Dvāsaṭṭhi ceva suttantā, eso saṃyuttasaṅgaho’’ti.

小部とは何か? すべての律蔵、阿毘達磨蔵、小誦経など、以前に示された十五の部、四つの部を除いた残りの仏陀の言葉である。

Katamo aṅguttaranikāyo? Ekekaaṅgātirekavasena kathitāni cittapariyādānādīni nava suttasahassāni pañca suttasatāni sattapaññāsañca suttāni.

「長部などの四つの部を除き、それ以外の仏陀の言葉。これが小部とされる。」

‘‘Nava suttasahassāni, pañca suttasatāni ca;

このように、部によって五つに分類される。

Sattapaññāsa suttāni, saṅkhyā aṅguttare aya’’nti.

「五十五の経、数にして『アングッタラ』にあり」と。

Katamo khuddakanikāyo? Sakalaṃ vinayapiṭakaṃ, abhidhammapiṭakaṃ, khuddakapāṭhādayo ca pubbe dassitā pañcadasappabhedā, ṭhapetvā cattāro nikāye avasesaṃ buddhavacanaṃ.

「クッダカニカーヤとは何か。律蔵全体、アビダンマ蔵、クッダカパータ等、先に説かれた十五の区分、四つのニカーヤを除く残りの仏陀の言葉である。」

‘‘Ṭhapetvā caturopete, nikāye dīghaādike;

「四つのニカーヤ、すなわちディガ等を除き;

Tadaññaṃ buddhavacanaṃ, nikāyo khuddako mato’’ti.

それ以外の仏陀の言葉を、クッダカニカーヤとみなす。」

Evaṃ nikāyavasena pañcavidhaṃ.

このように、ニカーヤ(部)によって五種類である。

Kathaṃ aṅgavasena navavidhaṃ? Sabbameva hidaṃ suttaṃ, geyyaṃ, veyyākaraṇaṃ, gāthā, udānaṃ, itivuttakaṃ, jātakaṃ, abbhutadhammaṃ, vedallanti navappabhedaṃ hoti. Tattha ubhatovibhaṅganiddesakhandhakaparivārā, suttanipāte maṅgalasuttaratanasuttanālakasuttatuvaṭṭakasuttāni ca aññampi ca suttanāmakaṃ tathāgatavacanaṃ suttanti veditabbaṃ. Sabbampi sagāthakaṃ suttaṃ geyyanti veditabbaṃ. Visesena saṃyuttake sakalopi sagāthavaggo, sakalampi abhidhammapiṭakaṃ, niggāthakaṃ suttaṃ, yañca aññampi aṭṭhahi aṅgehi asaṅgahitaṃ buddhavacanaṃ, taṃ veyyākaraṇanti veditabbaṃ. Dhammapadaṃ, theragāthā, therīgāthā, suttanipāte nosuttanāmikā suddhikagāthā ca gāthāti veditabbā. Somanassaññāṇamayikagāthā paṭisaṃyuttā dveasīti suttantā udānanti veditabbaṃ. ‘‘Vuttañhetaṃ bhagavatā’’tiādinayappavattā dasuttarasatasuttantā itivuttakanti veditabbaṃ. Apaṇṇakajātakādīni paññāsādhikāni pañcajātakasatāni **‘jātaka’**nti veditabbaṃ. ‘‘Cattārome, bhikkhave, acchariyā abbhutā dhammā ānande’’tiādinayappavattā (dī. ni. 2.209) sabbepi acchariyabbhutadhammapaṭisaṃyuttasuttantā abbhutadhammanti veditabbaṃ. Cūḷavedalla-mahāvedalla-sammādiṭṭhi-sakkapañha-saṅkhārabhājaniya-mahāpuṇṇamasuttādayo sabbepi vedañca tuṭṭhiñca laddhā laddhā pucchitasuttantā vedallanti veditabbaṃ. Evaṃ aṅgavasena navavidhaṃ.

「アング(器官)によって九種類とはどのようにか? すべての経は、ゲッヤ、ヴェイヤッカラナ、ガーサー、ウダーナ、イティヴッターカ、ジャータカ、アブブタダンマ、ヴェーッラと、九つの種類がある。そのうち、ウバトヴィバンガ、ニッデーサ、カンダ、パリヴァーラ、スッタニパータのマンガラ・スッタ、ラタナ・スッタ、ナラカ・スッタ、トゥヴァッタカ・スッタ、およびその他の経の名前を持つ、そのように解釈される仏陀の言葉をスッタと知るべきである。すべての経で、ガーサーを伴うものはゲッヤと知るべきである。特にサンユッタニカーヤの全体、ガーサーと共にされるヴァッガ、アビダンマ蔵全体、ガーサーを伴わない経、そして八つの器官(アング)で包括されない、その他の仏陀の言葉は、ヴェイヤッカラナと知るべきである。ダンマパダ、テーラガーター、テーリーガーター、スッタニパータの、スッタの名を持たない純粋なガーサーは、ガーサーと知るべきである。ソマナンサ・ニャーナマヤカ・ガーサーに結びつく八十二の経は、ウダーナと知るべきである。「世尊によって説かれた」といった方式で進む百七つの経は、イティヴッターカと知るべきである。アパッナカ・ジャータカ等、五百五つのジャータカは、ジャータカと知るべきである。「比丘たちよ、アーナンダに四つの不思議な、驚くべきことがある」といった方式で進む(ディーガ・ニカーヤ 2.209)すべての不思議な、驚くべき法に結びつく経は、アブブタダンマと知るべきである。チュッラ・ヴェーッラ、マハー・ヴェーッラ、サンマ・ディッティ、サッカ・パンハ、サンカーラ・バージャーニヤ、マハー・プンナマ・スッタ等、すべてのヴェーダと満足を得て、尋ねられた経は、ヴェーッラと知るべきである。このように、アング(器官)によって九種類である。」

Kathaṃ dhammakkhandhavasena caturāsītisahassavidhaṃ? Sabbameva cetaṃ buddhavacanaṃ –

「ダンマカンダ(法聚)の数によって八万四千種類とはどのようにか? すべての仏陀の言葉は――

‘‘Dvāsīti buddhato gaṇhiṃ, dve sahassāni bhikkhuto;

「八万二千を、仏陀から受け取り、二千を比丘から;

Caturāsīti sahassāni, ye me dhammā pavattino’’ti.

八万四千を、私の法は説き広められている。」

Evaṃ paridīpitadhammakkhandhavasena caturāsītisahassappabhedaṃ hoti. Tattha ekānusandhikaṃ suttaṃ eko dhammakkhandho. Yaṃ anekānusandhikaṃ, tattha anusandhivasena dhammakkhandhagaṇanā. Gāthābandhesu pañhāpucchanaṃ eko dhammakkhandho, vissajjanaṃ eko. Abhidhamme ekamekaṃ tikadukabhājanaṃ, ekamekañca cittavārabhājanaṃ, ekameko dhammakkhandho. Vinaye atthi vatthu, atthi mātikā, atthi padabhājanīyaṃ, atthi antarāpatti, atthi āpatti, atthi anāpatti, atthi tikacchedo. Tattha ekameko koṭṭhāso ekameko dhammakkhandhoti veditabbo. Evaṃ dhammakkhandhavasena caturāsītisahassavidhaṃ.

このように、ダンマカンダの数によって八万四千種類である。そのうち、一つの連続(アヌサンディ)を持つ経は、一つのダンマカンダである。連続が複数ある場合、連続の数によってダンマカンダの計算をする。ガーサーの連なりで、問いを尋ねることは一つのダンマカンダ、それを答えることは一つのダンマカンダである。アビダンマでは、一つのティク(三法)、一つのドゥク(二法)の分割、一つのチッタ・ヴァーラ(心相)の分割が、一つのダンマカンダである。律には、ヴァットゥ(事柄)、マティカー(母集)、パダ・バージャニーヤ(語釈)、アンタラーパッティ(中間破戒)、アーパッティ(戒律違反)、アナ-パッティ(戒律違反でない)、ティク・チェーダ(三法中断)がある。そのうち、一つ一つの部分が、一つのダンマカンダであると知るべきである。このように、ダンマカンダの数によって八万四千種類である。」

Evametaṃ abhedato rasavasena ekavidhaṃ, bhedato dhammavinayādivasena duvidhādibhedaṃ buddhavacanaṃ saṅgāyantena mahākassapappamukhena vasīgaṇena ‘‘ayaṃ dhammo, ayaṃ vinayo, idaṃ paṭhamabuddhavacanaṃ, idaṃ majjhimabuddhavacanaṃ, idaṃ pacchimabuddhavacanaṃ, idaṃ vinayapiṭakaṃ, idaṃ suttantapiṭakaṃ, idaṃ abhidhammapiṭakaṃ, ayaṃ dīghanikāyo…pe… ayaṃ khuddakanikāyo, imāni suttādīni navaṅgāni, imāni caturāsīti dhammakkhandhasahassānī’’ti, imaṃ pabhedaṃ vavatthapetvāva saṅgītaṃ. Na kevalañca imameva, aññampi uddānasaṅgaha-vaggasaṅgaha-peyyālasaṅgaha-ekakanipāta-dukanipātādinipātasaṅgaha-saṃyuttasaṅgaha-paṇṇāsasaṅgahādi-anekavidhaṃ tīsu piṭakesu sandissamānaṃ saṅgahappabhedaṃ vavatthapetvā eva sattahi māsehi saṅgītaṃ.

このように、分けないこと(アベーダ)においては一度(一種類)、分けること(ベーダ)においては法と律などによって二種類以上(ドゥヴィダーディ)の区別がある仏陀の言葉を、集成(サンガーヤントェーナ)した、マハー・カッサパをはじめとする、自在な(ヴァシーガナ)集団によって、「これは法、これは律、これは最初の仏陀の言葉、これは中間の仏陀の言葉、これは最後の仏陀の言葉、これは律蔵、これはスッタント・ピタカ、これはアビダンマ・ピタカ、これはディガ・ニカーヤ…(略)…これはクッダカ・ニカーヤ、これらのスッタ等九つの器官、これらの八万四千のダンマカンダである」と、このように区分を定めて、初めて集成された。このことに限らず、その他の、ウッダーナ・サンガハ(要約集成)、ヴァッガ・サンガハ(章集成)、ペイャーラ・サンガハ(句集集成)、エーカーナ・ニパータ・ドゥカ・ニパータ等のニパータ・サンガハ(節集成)、サンユッタ・サンガハ(関連集成)、パンナサ・サンガハ(五十集成)等、多くの種類の集成の区分が、三つのピタカ(蔵)に見られるものを定めて、初めて七ヶ月で集成された。

Saṅgītipariyosāne cassa – ‘‘idaṃ mahākassapattherena dasabalassa sāsanaṃ pañcavassasahassaparimāṇakālaṃ pavattanasamatthaṃ kata’’nti sañjātappamodā sādhukāraṃ viya dadamānā ayaṃ mahāpathavī udakapariyantaṃ katvā anekappakāraṃ kampi saṅkampi sampakampi sampavedhi, anekāni ca acchariyāni pāturahesunti, ayaṃ paṭhamamahāsaṅgīti nāma. Yā loke –

集成の終わりに、あたかも「これはマハー・カッサパ長老によって、十力(仏)の教えが五千年続くだけの期間、説き広めるのに適した状態にされた」ということに、喜びが生じて、賛辞を捧げるかのように、この大いなる地が、水の限りをなして、多くの種類の揺れ(カンプ)を、激しく揺れ(サンカンピ)、さらに激しく揺れ(サンパカンピ)、多くの不思議なことが現れた。これが第一の大集成である。世間では――

‘‘Satehi pañcahi katā, tena pañcasatāti ca;

「五百の年でなされ、ゆえに五百と;

Thereheva katattā ca, therikāti pavuccatī’’ti.

長老たちによってなされたがゆえに、長老(テーラ)たちと呼ばれる。」

1. Brahmajālasuttavaṇṇanā

1. ブラフマジャーラ・スッタの解説

Paribbājakakathāvaṇṇanā

放浪者(パリッバージャカ)の説話の解説

Imissā paṭhamamahāsaṅgītiyā vattamānāya vinayasaṅgahāvasāne suttantapiṭake ādinikāyassa ādisuttaṃ brahmajālaṃ pucchantena āyasmatā mahākassapena – ‘‘brahmajālaṃ, āvuso ānanda, kattha bhāsita’’nti, evamādivuttavacanapariyosāne yattha ca bhāsitaṃ, yañcārabbha bhāsitaṃ, taṃ sabbaṃ pakāsento āyasmā ānando evaṃ me sutantiādimāha. Tena vuttaṃ ‘‘brahmajālassāpi evaṃ me sutantiādikaṃ āyasmatā ānandena paṭhamamahāsaṅgītikāle vuttaṃ nidānamādī’’ti.

この第一の大集成が行われている間に、律の集成が終わったとき、スッタント・ピタカの最初のニカーヤの最初のスッタであるブラフマジャーラ・スッタについて尋ねたアーユスマート(尊者)マハー・カッサパが、「アーユスマン・アーナンダ、ブラフマジャーラ・スッタはどこで説かれたか」と尋ねた。このように説き終わった後、どこで説かれたか、何について説かれたかをすべて示しながら、アーユスマート・アーナンダは「このように私は聞いた」と述べた。ゆえに「ブラフマジャーラ・スッタについても、このように私は聞いた」というようなことは、アーユスマート・アーナンダによって、第一の大集成の時に説かれた、縁起などであると。」

1. Tattha evanti nipātapadaṃ. Metiādīni nāmapadāni. Paṭipanno hotīti ettha paṭīti upasaggapadaṃ, hotīti ākhyātapadanti. Iminā tāva nayena padavibhāgo veditabbo.

1. そこにおいて、「エヴァム」は助詞、「メー」などは名詞である。「パティパンノ・ホティ」において、「パティ」は接頭辞、「ホティ」は動詞である。このように、言葉の分析を理解すべきである。

Atthato pana evaṃ-saddo tāva upamūpadesasampahaṃsanagarahaṇavacanasampaṭiggahākāranidassanāvadhāraṇādianekatthappabhedo. Tathāhesa – ‘‘evaṃ jātena maccena, kattabbaṃ kusalaṃ bahu’’nti (dha. pa. 53) evamādīsu upamāyaṃ āgato. ‘‘Evaṃ te abhikkamitabbaṃ, evaṃ te paṭikkamitabba’’ntiādīsu (a. ni. 4.122) upadese. ‘‘Evametaṃ bhagavā, evametaṃ sugatā’’tiādīsu (a. ni. 3.66) sampahaṃsane. ‘‘Evamevaṃ panāyaṃ vasalī yasmiṃ vā tasmiṃ vā tassa muṇḍakassa samaṇakassa vaṇṇaṃ bhāsatī’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.187) garahaṇe. ‘‘Evaṃ, bhanteti kho te bhikkhū bhagavato paccassosu’’ntiādīsu (ma. ni. 1.1) vacanasampaṭiggahe. ‘‘Evaṃ byā kho ahaṃ, bhante, bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmī’’tiādīsu (ma. ni. 1.398) ākāre. ‘‘Ehi tvaṃ, māṇavaka, yena samaṇo ānando tenupasaṅkama, upasaṅkamitvā mama vacanena samaṇaṃ ānandaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ puccha. ‘‘Subho māṇavo todeyyaputto bhavantaṃ ānandaṃ appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’’ti. ‘‘Evañca vadehi, sādhu kira bhavaṃ ānando yena subhassa māṇavassa todeyyaputtassa nivesanaṃ, tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā’’tiādīsu (dī. ni. 1.445) nidassane. ‘‘Taṃ kiṃ maññatha, kālāmā, ime dhammā kusalā vā akusalā vāti? Akusalā, bhante. Sāvajjā vā anavajjā vāti? Sāvajjā, bhante. Viññugarahitā vā viññuppasatthā vāti? Viññugarahitā, bhante. Samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṃvattanti no vā, kathaṃ vo ettha hotīti? Samattā, bhante, samādinnā ahitāya dukkhāya saṃvattanti, evaṃ no ettha hotī’’tiādīsu (a. ni. 3.66) avadhāraṇe. Svāyamidha ākāranidassanāvadhāraṇesu daṭṭhabbo.

「エヴァム」という言葉は、比喩、教示、賞賛、非難、同意、受容、指示、規定など、多くの意味合いを持つ。例えば、「このように生まれた人間は、多くの善行をなすべきである」(ダンマパダ 53)といった例では、比喩として用いられている。「このように歩むべきであり、このように退くべきである」といった例(アングッタラ・ニカーヤ 4.122)では、教示として用いられている。「世尊よ、このように、善逝よ、このように」といった例(アングッタラ・ニカーヤ 3.66)では、賞賛として用いられている。「ちょうど、このヴァサリーのように、どんな無頼漢であれ、その剃髪した修行僧を褒める」(サンユッタ・ニカーヤ 1.187)といった例では、非難として用いられている。「比丘たちよ、このように、長老よ、と世尊に答えた」(マッジマ・ニカーヤ 1.1)といった例では、同意として用いられている。「世尊よ、私はこのように、世尊から説かれた法を理解しました」(マッジマ・ニカーヤ 1.398)といった例では、状況として用いられている。「マナヴァよ、アーナンダ長老のところへ行き、行って、私の言葉でアーナンダ長老に、病気はなく、苦痛もなく、軽快で、力強く、快適に過ごしているか尋ねなさい。『トーデーヤ家の息子であるスボ・マナヴァが、長老アーナンダに、病気はなく、苦痛もなく、軽快で、力強く、快適に過ごしているか尋ねています』と。」「そして、『トーデーヤ家の息子であるスボ・マナヴァの住居へ、アーナンダ長老が慈悲をもって訪れるように』と言いなさい」(ディーガ・ニカーヤ 1.445)といった例では、指示として用いられている。「カーラーマ族の者たちよ、これらの法は善か、悪か?」「悪です、長老。罪があるか、罪がないか?」「罪があります、長老。賢者によって非難されるか、賢者によって賞賛されるか?」「賢者によって非難されます、長老。それらは有害で、苦しみをもたらすのか、そうでないのか?」「有害で、苦しみをもたらします、長老。」(アングッタラ・ニカーヤ 3.66)といった例では、規定として用いられている。ここに「状況」「指示」「規定」という意味で解釈されるべきである。

Tattha ākāratthena evaṃ-saddena etamatthaṃ dīpeti, nānānayanipuṇamanekajjhāsayasamuṭṭhānaṃ, atthabyañjanasampannaṃ, vividhapāṭihāriyaṃ, dhammatthadesanāpaṭivedhagambhīraṃ, sabbasattānaṃ sakasakabhāsānurūpato sotapathamāgacchantaṃ tassa bhagavato vacanaṃ sabbappakārena ko samattho viññātuṃ, sabbathāmena pana sotukāmataṃ janetvāpi ‘evaṃ me sutaṃ’ mayāpi ekenākārena sutanti.

ここで「状況」という意味で「エヴァム」という言葉は、様々な教えの多様性、多様な見解からの発生、意味と表現の豊かさ、様々な奇跡、真理の教えと洞察の深さ、そしてすべての生き物のそれぞれの言語に合わせた聴取の経路に達する、その世尊の言葉が、あらゆる点で理解できるのは誰の力か、しかし、聞きたいという願望を生じさせても、「このように聞いた」と、私もまた一つの状況で聞いた、と。

Nidassanatthena – ‘‘nāhaṃ sayambhū, na mayā idaṃ sacchikata’’nti attānaṃ parimocento – ‘evaṃ me sutaṃ’, ‘mayāpi evaṃ suta’nti idāni vattabbaṃ sakalaṃ suttaṃ nidasseti.

指示という意味では、「私は自らの力で悟ったのではなく、私がそれを実現したのではない」と自己を釈放しながら、「このように聞いた」とか、「私もこのように聞いた」と、今や語られるべきすべてのスッタを指示している。

Avadhāraṇatthena – ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ bahussutānaṃ yadidaṃ ānando, gatimantānaṃ, satimantānaṃ, dhitimantānaṃ, upaṭṭhākānaṃ yadidaṃ ānando’’ti (a. ni. 1.223). Evaṃ bhagavatā – ‘‘āyasmā ānando atthakusalo, dhammakusalo, byañjanakusalo, niruttikusalo, pubbāparakusalo’’ti (a. ni. 5.169). Evaṃ dhammasenāpatinā ca pasatthabhāvānurūpaṃ attano dhāraṇabalaṃ dassento sattānaṃ sotukāmataṃ janeti – ‘evaṃ me sutaṃ’, tañca kho atthato vā byañjanato vā anūnamanadhikaṃ, evameva na aññathā daṭṭhabba’’nti.

規定という意味では、「比丘たちよ、私の弟子の中で、多くのことを聞いた者、記憶力のある者、注意深い者、忍耐強い者、世話をする者の中で、アーナンダが最も優れている」(アングッタラ・ニカーヤ 1.223)。このように、世尊は「アーナンダ長老は、意味に精通し、法に精通し、言葉に精通し、語釈に精通し、前後関係に精通している」(アングッタラ・ニカーヤ 5.169)と。このように、法の司令官である彼に、称賛にふさわしい自分自身の記憶力を示しながら、人々に聞きたいという願望を生じさせる。「このように聞いた」、それは意味においても、言葉においても、不足も過剰もない、このように、他の方法で解釈されるべきではない。

Me-saddo tīsu atthesu dissati. Tathā hissa – ‘‘gāthābhigītaṃ me abhojaneyya’’ntiādīsu (su. ni. 81) mayāti attho. ‘‘Sādhu me, bhante, bhagavā saṅkhittena dhammaṃ desetū’’tiādīsu (saṃ. ni. 4.88) mayhanti attho. ‘‘Dhammadāyādā me, bhikkhave, bhavathā’’tiādīsu (ma. ni. 1.29) mamāti attho. Idha pana mayā sutanti ca, mama sutanti ca atthadvaye yujjati.

「メ」という言葉は、三つの「私」に見られる。例えば、「歌われた詩は、私にとって食べられない」(スッタニパータ 81)などでは、「私」という意味である。「長老よ、世尊よ、簡潔に法を説いてください」(サンユッタ・ニカーヤ 4.88)などでは、「私」という意味である。「比丘たちよ、法を相続する者となりなさい」(マッジマ・ニカーヤ 1.29)などでは、「私」という意味である。ここでは、「マイヤー」(私が)と「ママー」(私の)の両方の意味が用いられる。

Sutanti ayaṃ suta-saddo saupasaggo ca anupasaggo ca – gamanavissutakilinna-upacitānuyoga-sotaviññeyya-sotadvārānusāra-viññātādianekatthappabhedo, tathā hissa ‘‘senāya pasuto’’tiādīsu gacchantoti attho. ‘‘Sutadhammassa passato’’tiādīsu (udā. 11) vissutadhammassāti attho. ‘‘Avassutā avassutassā’’tiādīsu (pāci. 657) kilinnākilinnassāti attho. ‘‘Tumhehi puññaṃ pasutaṃ anappaka’’ntiādīsu (khu. pā. 7.12) upacitanti attho. ‘‘Ye jhānapasutā dhīrā’’tiādīsu (dha. pa. 181) jhānānuyuttāti attho. ‘Diṭṭhaṃ sutaṃ muta’ntiādīsu (ma. ni. 1.241) sotaviññeyyanti attho. ‘‘Sutadharo sutasannicayo’’tiādīsu (ma. ni. 1.339) sotadvārānusāraviññātadharoti attho. Idha panassa sotadvārānusārena upadhāritanti vā upadhāraṇanti vāti attho. ‘Me’ saddassa hi ‘mayā’ti atthe sati ‘evaṃ mayā sutaṃ’ sotadvārānusārena upadhāritanti yujjati. ‘Mamā’ti atthe sati evaṃ mama sutaṃ sotadvārānusārena upadhāraṇanti yujjati.

「スッタ」という言葉は、「サ」という接頭語が付く場合と付かない場合がある。「行く」「有名である」「濡れている」「積み重ねる」「従う」「聞く」「聞くことの入り口」「従う」「知る」など、多くの意味がある。例えば、「軍隊と共に進む」(サッダニーティ)などでは、「行く」という意味である。「説かれた法を見る」(ウダーナ 11)などでは、「有名な法」という意味である。「濡れていない、濡れている」(パチッティヤ 657)などでは、「濡れている」という意味である。「あなたたちは多くの功徳を積んだ」(クッダカ・パータ 7.12)などでは、「積んだ」という意味である。「禅定に専念する賢者」(ダンマパダ 181)などでは、「禅定に従う」という意味である。「見た、聞いた、考えた」(マッジマ・ニカーヤ 1.241)などでは、「聞くことができる」という意味である。「聞いたことを記憶する、聞いたことを蓄える」(マッジマ・ニカーヤ 1.339)などでは、「聞くことの入り口に従い、知ることを記憶する」という意味である。ここでは、「聞くことの入り口に従って、理解した」とか、「理解」という意味である。「メ」という言葉が「マイヤー」(私が)という意味の場合、「このように私が聞いた」は、聞くことの入り口に従って理解した、ということになる。「ママー」(私の)という意味の場合、このように私の聞いたことは、聞くことの入り口に従って理解した、ということになる。

Evametesu tīsu padesu evanti sotaviññāṇādiviññāṇakiccanidassanaṃ. Meti vuttaviññāṇasamaṅgipuggalanidassanaṃ. Sutanti assavanabhāvapaṭikkhepato anūnādhikāviparītaggahaṇanidassanaṃ. Tathā evanti tassā sotadvārānusārena pavattāya viññāṇavīthiyā nānappakārena ārammaṇe pavattibhāvappakāsanaṃ. Meti attappakāsanaṃ. Sutanti dhammappakāsanaṃ. Ayañhettha saṅkhepo – ‘‘nānappakārena ārammaṇe pavattāya viññāṇavīthiyā mayā na aññaṃ kataṃ, idaṃ pana kataṃ, ayaṃ dhammo suto’’ti.

ここに「エヴァム」は、聞くこと、認識することなどの認識作用を示す。「メ」は、認識力を持つ人物を示す。「スッタ」は、聞くことの否定から、不足も過剰もない、誤りのない理解を示す。このように、「エヴァム」は、聞くことの入り口に従って生じる認識の連鎖が、様々な対象に進むことを示す。「メ」は、自己を示す。「スッタ」は、法を示す。ここに要約がある。「様々な対象に進む認識の連鎖において、私が行ったことではない、これは行ったことだ、これは聞いた法だ。」

Tathā evanti niddisitabbadhammappakāsanaṃ. Meti puggalappakāsanaṃ. Sutanti puggalakiccappakāsanaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti. ‘‘Yaṃ suttaṃ niddisissāmi, taṃ mayā evaṃ suta’’nti.

このように、「指示されるべき法を示す」。そして、「私」は、人物を示す。「聞いた」は、人物の行為を示す。これは、次のように言われる。「私が指示するスッタは、私がこのように聞いたものである。」

Tathā evanti yassa cittasantānassa nānākārappavattiyā nānatthabyañjanaggahaṇaṃ hoti, tassa nānākāraniddeso. Evanti hi ayamākārapaññatti. Meti kattuniddeso. Sutanti visayaniddeso. Ettāvatā nānākārappavattena cittasantānena taṃ samaṅgino kattu visayaggahaṇasanniṭṭhānaṃ kataṃ hoti.

このように、「状況」は、様々な状況で様々な意味や言葉を理解する人の心の連続の、様々な状況の指示である。「エヴァム」という言葉は、この状況の指示である。「メ」は、行為者の指示である。「スッタ」は、対象の指示である。このように、様々な状況で活動する心の連続によって、それを持つ者が、対象の理解を確立したことになる。

Athavā evanti puggalakiccaniddeso. Sutanti viññāṇakiccaniddeso. Meti ubhayakiccayuttapuggalaniddeso. Ayaṃ panettha saṅkhepo, ‘‘mayā savanakiccaviññāṇasamaṅginā puggalena viññāṇavasena laddhasavanakiccavohārena suta’’nti.

あるいは、「エヴァム」は、人物の行為の指示である。「スッタ」は、認識の行為の指示である。「メ」は、両方の行為を持つ人物の指示である。ここに要約がある。「私は、聞く行為と認識力を持つ人物として、認識の力によって、聞く行為のやり取りで聞いた。」

Tattha evanti ca meti ca saccikaṭṭhaparamatthavasena avijjamānapaññatti. Kiñhettha taṃ paramatthato atthi, yaṃ evanti vā meti vā niddesaṃ labhetha? Sutanti vijjamānapaññatti. Yañhi taṃ ettha sotena upaladdhaṃ, taṃ paramatthato vijjamānanti. Tathā ‘eva’nti ca, meti ca, taṃ taṃ upādāya vattabbato upādāpaññatti. ‘Suta’nti diṭṭhādīni upanidhāya vattabbato upanidhāpaññatti. Ettha ca evanti vacanena asammohaṃ dīpeti. Na hi sammūḷho nānappakārapaṭivedhasamattho hoti. ‘Suta’nti vacanena sutassa asammosaṃ dīpeti. Yassa hi sutaṃ sammuṭṭhaṃ hoti, na so kālantarena mayā sutanti paṭijānāti. Iccassa asammohena paññāsiddhi, asammosena pana satisiddhi. Tattha paññāpubbaṅgamāya satiyā byañjanāvadhāraṇasamatthatā, satipubbaṅgamāya paññāya atthapaṭivedhasamatthatā. Tadubhayasamatthatāyogena atthabyañjanasampannassa dhammakosassa anupālanasamatthato dhammabhaṇḍāgārikattasiddhi.

ここに「エヴァム」と「メ」は、真実の究極的な意味から見ると、存在しない認識である。究極的には、何が存在するか、それが「エヴァム」とか「メ」という指示を受けることができるか? 「スッタ」は、存在する認識である。なぜなら、ここで聞くことによって得られたものは、究極的には存在するからである。同様に、「エヴァム」と「メ」は、それらを指して言われるので、指し示す認識である。「スッタ」という言葉は、見たものなどを指して言われるので、指し示す認識である。ここで、「エヴァム」という言葉は、無知を避けることを示す。なぜなら、無知な者は、様々な真理を理解することはできないからだ。「スッタ」という言葉は、聞いたことの確実性を示す。なぜなら、聞いたことを忘れてしまった者は、後になって「私が聞いた」と言うことはできないからだ。このように、無知を避けることによって、智慧の成就があり、忘れないことによって、記憶力の成就がある。そこに、智慧が先行する記憶力によって、言葉の規定の確実性があり、記憶力が先行する智慧によって、意味の理解の確実性がある。その両方の確実性によって、意味と言葉が充実した法の宝を維持する能力があり、法の保管者となる。したがって、ここで「エヴァム・メ・スッタ」という言葉は、

Aparo nayo, evanti vacanena yoniso manasikāraṃ dīpeti. Ayoniso manasikaroto hi nānappakārapaṭivedhābhāvato. Sutanti vacanena avikkhepaṃ dīpeti, vikkhittacittassa savanābhāvato. Tathā hi vikkhittacitto puggalo sabbasampattiyā vuccamānopi ‘‘na mayā sutaṃ, puna bhaṇathā’’ti bhaṇati. Yoniso manasikārena cettha attasammāpaṇidhiṃ pubbe ca katapuññataṃ sādheti, sammā appaṇihitattassa pubbe akatapuññassa vā tadabhāvato. Avikkhepena saddhammassavanaṃ sappurisūpanissayañca sādheti. Na hi vikkhittacitto sotuṃ sakkoti, na ca sappurise anupassayamānassa savanaṃ atthīti.

別の解釈がある。「エヴァム」という言葉は、正しい心の持ち方を指し示す。なぜなら、不適切な心の持ち方をする者には、様々な真理を理解することができないからだ。「スッタ」という言葉は、集中力を指し示す。なぜなら、心が散漫な者には、聞くことができないからだ。なぜなら、心が散漫な者は、すべての恩恵を受けていても、「私は聞いていません、もう一度言ってください」と言うからだ。正しい心の持ち方によって、ここでは自己の正しい方向付けと、以前の善行を肯定する。正しく方向付けられていない者、あるいは以前に善行を行っていない者にとっては、それは不可能だからだ。集中力によって、真の法を聞くことと、善き人々に依拠することを肯定する。なぜなら、心が散漫な者は聞くことができないし、善き人々を尊敬しない者には聞くことはないからだ。

Aparo nayo, yasmā evanti yassa cittasantānassa nānākārappavattiyā nānatthabyañjanaggahaṇaṃ hoti, tassa nānākāraniddesoti vuttaṃ, so ca evaṃ bhaddako ākāro na sammāappaṇihitattano pubbe akatapuññassa vā hoti, tasmā evanti iminā bhaddakenākārena pacchimacakkadvayasampattimattano dīpeti. Sutanti savanayogena purimacakkadvayasampattiṃ. Na hi appatirūpadese vasato sappurisūpanissayavirahitassa vā savanaṃ atthi. Iccassa pacchimacakkadvayasiddhiyā āsayasuddhisiddhā hoti, purimacakkadvayasiddhiyā payogasuddhi, tāya ca āsayasuddhiyā adhigamabyattisiddhi, payogasuddhiyā āgamabyattisiddhi. Iti payogāsayasuddhassa āgamādhigamasampannassa vacanaṃ aruṇuggaṃ viya sūriyassa udayato yoniso manasikāro viya ca kusalakammassa arahati bhagavato vacanassa pubbaṅgamaṃ bhavitunti ṭhāne nidānaṃ ṭhapento – ‘‘evaṃ me suta’’ntiādimāha.

別の解釈がある。なぜなら、「エヴァム」という言葉は、様々な状況で様々な意味や言葉を理解する人の心の連続の、様々な状況の指示であると述べられているので、そのように立派な状況は、正しく方向付けられていない者、あるいは以前に善行を行っていない者にはない。したがって、「エヴァム」という言葉は、最後の二つの車輪の成就を示す。 「スッタ」は、聞くことの行為によって、最初の二つの車輪の成就を示す。なぜなら、不適切な場所で生活している者、あるいは善き人々に依拠していない者には、聞くことはないからだ。このように、最後の二つの車輪の成就によって、基盤の清浄さが成就し、最初の二つの車輪の成就によって、実践の清浄さが成就する。それによって、基盤の清浄さが成就し、実践の清浄さによって、獲得の顕現が成就し、実践の清浄さによって、伝達の顕現が成就する。このように、実践と基盤が清浄である者は、伝達と獲得を成就した者であり、その言葉は、太陽の昇る暁のように、正しい心の持ち方のように、善行の根源となる。したがって、「エヴァム・メ・スッタ」といった言葉が言われる。

Aparo nayo, ‘eva’nti iminā nānappakārapaṭivedhadīpakena vacanena attano atthapaṭibhānapaṭisambhidāsampattisabbhāvaṃ dīpeti. ‘Suta’nti iminā sotabbappabhedapaṭivedhadīpakena dhammaniruttipaṭisambhidāsampattisabbhāvaṃ. ‘Eva’nti ca idaṃ yoniso manasikāradīpakaṃ vacanaṃ bhāsamāno – ‘‘ete mayā dhammā manasānupekkhitā, diṭṭhiyā suppaṭividdhā’’ti dīpeti. ‘Suta’nti idaṃ savanayogadīpakaṃ vacanaṃ bhāsamāno – ‘‘bahū mayā dhammā sutā dhātā vacasā paricitā’’ti dīpeti. Tadubhayenāpi atthabyañjanapāripūriṃ dīpento savane ādaraṃ janeti. Atthabyañjanaparipuṇṇañhi dhammaṃ ādarena assuṇanto mahatā hitā paribāhiro hotīti, tasmā ādaraṃ janetvā sakkaccaṃ ayaṃ dhammo sotabboti.

別の解釈がある。「エヴァム」という言葉は、様々な真理の理解を示す言葉であり、自己の意味の洞察と、あらゆる理解の成就を示す。「スッタ」という言葉は、聞くことの多様性の理解を示す言葉であり、法の言葉の理解と、あらゆる理解の成就を示す。「エヴァム」という言葉は、正しい心の持ち方を示す言葉であり、「これらの法は、私の心によって熟慮され、見解によって完全に理解されている」と示す。「スッタ」という言葉は、聞くことの行為を示す言葉であり、「多くの法を聞き、記憶し、言葉で確認した」と示す。その両方によって、意味と言葉の完全性を示し、聞くことに価値を置く。なぜなら、意味と言葉が完全な法を、軽々しく聞く者は、大きな利益から疎外されるからだ。したがって、価値を置き、真剣に、この法を聞くべきである。

‘‘Evaṃ me suta’’nti iminā pana sakalena vacanena āyasmā ānando tathāgatappaveditaṃ dhammaṃ attano adahanto asappurisabhūmiṃ atikkamati. Sāvakattaṃ paṭijānanto sappurisabhūmiṃ okkamati. Tathā asaddhammā cittaṃ vuṭṭhāpeti, saddhamme cittaṃ patiṭṭhāpeti. ‘‘Kevalaṃ sutamevetaṃ mayā, tasseva bhagavato vacana’’nti dīpento attānaṃ parimoceti, satthāraṃ apadisati, jinavacanaṃ appeti, dhammanettiṃ patiṭṭhāpeti.

「エヴァム・メ・スッタ」という言葉全体によって、アーナンダ長老は、このように示された法を、自己のものとせず、非善人の領域を越える。弟子であることを自称する者は、善人の領域に入る。このように、非法から心を離し、法に心を置く。「これは単に私が聞いただけであり、かの世尊の言葉である」と示しながら、自己を釈放し、師を指示し、仏陀の言葉を提示し、法の導きを確立する。

Apica ‘‘evaṃ me suta’’nti attanā uppāditabhāvaṃ appaṭijānanto purimavacanaṃ vivaranto – ‘‘sammukhā paṭiggahitamidaṃ mayā tassa bhagavato catuvesārajjavisāradassa dasabaladharassa āsabhaṭṭhānaṭṭhāyino sīhanādanādino sabbasattuttamassa dhammissarassa dhammarājassa dhammādhipatino dhammadīpassa dhammasaraṇassa saddhammavaracakkavattino sammāsambuddhassa vacanaṃ, na ettha atthe vā dhamme vā pade vā byañjane vā kaṅkhā vā vimati vā kātabbā’’ti sabbesaṃ devamanussānaṃ imasmiṃ dhamme assaddhiyaṃ vināseti, saddhāsampadaṃ uppādeti. Tenetaṃ vuccati –

さらに、「エヴァム・メ・スッタ」と、自己で生み出したものではないと否定し、以前の言葉を明らかにしながら、「私は、かの世尊、四つの恐れのない場所を持つ者、十の力を持つ者、獅子の咆哮をする者、すべての生き物の中で最も優れた者、法の支配者、法の王、法の指導者、法の灯、法の避難所、真の法の車輪を回す者、正しく悟った者から、直接受け取った。この法において、意味においても、法においても、言葉においても、疑問や迷いを抱くべきではない」と、すべての神々と人々に、この法に対する不信をなくし、信仰の宝を生成する。したがって、それは次のように言われる。

‘‘Vināsayati assaddhaṃ, saddhaṃ vaḍḍheti sāsane;

「不信をなくし、教えに信仰を増やす。

Evaṃ me sutamiccevaṃ, vadaṃ gotamasāvako’’ti.

このように、私が聞いたとゴータマの弟子は言う。」

Ekanti gaṇanaparicchedaniddeso. Samayanti paricchinnaniddeso. Ekaṃ samayanti aniyamitaparidīpanaṃ. Tattha samayasaddo –

「エーカーン」(一つ)は、数え上げの区分を示す。「サマーヤン」(時)は、区分の指示である。「エーカー・サマーヤン」は、不定の広がりを示す。そこに、「サマーヤ」という言葉は。

‘‘Samavāye khaṇe kāle, samūhe hetudiṭṭhisu;

「集まること、瞬間、時、集団、原因、見解、

Paṭilābhe pahāne ca, paṭivedhe ca dissati’’.

獲得、放棄、そして理解において、見られる。」

Tathā hissa – ‘‘appevanāma svepi upasaṅkameyyāma kālañca samayañca upādāyā’’ti evamādīsu (dī. ni. 1.447) samavāyo attho. ‘‘Ekova kho bhikkhave, khaṇo ca samayo ca brahmacariyavāsāyā’’tiādīsu (a. ni. 8.29) khaṇo. ‘‘Uṇhasamayo pariḷāhasamayo’’tiādīsu (pāci. 358) kālo. ‘‘Mahāsamayo pavanasmi’’ntiādīsu (dī. ni. 2.332) samūho. ‘‘Samayopi kho te, bhaddāli, appaṭividdho ahosi, bhagavā kho sāvatthiyaṃ viharati, bhagavāpi maṃ jānissati, bhaddāli nāma bhikkhu satthusāsane sikkhāya aparipūrakārī’ti. Ayampi kho, te bhaddāli, samayo appaṭividdho ahosī’’tiādīsu (ma. ni. 2.135) hetu. ‘‘Tena kho pana samayena uggahamāno paribbājako samaṇamuṇḍikāputto samayappavādake tindukācīre ekasālake mallikāya ārāme paṭivasatī’’tiādīsu (ma. ni. 2.260) diṭṭhi.

「まさに、遅かれ早かれ、時と機会を捉えて、(那里もまた、機会があれば訪れるべきだ)」(D.Ni.1.447)といった文脈では「集まり」を意味する。「比丘たちよ、解脱の道としての独身生活のための機会と時はただ一つである」(A.Ni.8.29)といった文脈では「時」を意味する。「暑い時、燃え盛る時」(Pāci.358)といった文脈では「時」を意味する。「放生会( pavana )の盛大な時」(D.Ni.2.332)といった文脈では「集団」を意味する。「バラダリよ、あなたの時もまた、まだ知られていなかった。長老はサーヴァッティーに滞在している。長老は私を知るだろう。バラダリという名の比丘は、師の教えにおいて修行を完成させていない。」「バラダリよ、あなたもまた、この時を知らなかった。」(M.Ni.2.135)といった文脈では「原因」を意味する。「その時、ウドゥガハマナという名の外道は、バドゥンカ(Tindukacīra)に身を包み、サマムンダカプッタ(Samaṇamuṇḍikaputta)として、マッリカ(Mallikā)の園の池のほとりに住んでいた。」(M.Ni.2.260)といった文脈では「見解」を意味する。

‘‘Diṭṭhe dhamme ca yo attho, yo cattho samparāyiko;

「この世で得られる意義、来世で得られる意義、

Atthābhisamayā dhīro, paṇḍitoti pavuccatī’’ti. (saṃ. ni. 1.128) –

意義を完全に理解した賢者は、賢者と呼ばれる。」(Saṃ.Ni.1.128)──

Ādīsu paṭilābho. ‘‘Sammā mānābhisamayā antamakāsi dukkhassā’’tiādīsu (a. ni. 7.9) pahānaṃ. ‘‘Dukkhassa pīḷanaṭṭho saṅkhataṭṭho santāpaṭṭho vipariṇāmaṭṭho abhisamayaṭṭho’’tiādīsu (paṭi. 108) paṭivedho. Idha panassa kālo attho. Tena saṃvaccharautumāsaḍḍhamāsarattidivapubbaṇhamajjhanhikasāyanhapaṭhamamajjhi-mapacchimayāmamuhuttādīsu kālappabhedabhūtesu samayesu ekaṃ samayanti dīpeti.

といった文脈では「獲得」を意味する。「正しい見解によって苦しみの終焉を達成した」(A.Ni.7.9)といった文脈では「放棄」を意味する。「苦の圧迫、凝固、熱、変化、理解」(Paṭi.108)といった文脈では「理解」を意味する。ここでは「時」を意味する。つまり、一年、季節、月、半月、夜、昼、午前、正午、午後、夕方、夜半、真夜中、一瞬といった時間の区分における、ある一瞬を「ekaṃ samayaṃ」は示している。

Tattha kiñcāpi etesu saṃvaccharādīsu samayesu yaṃ yaṃ suttaṃ yasmiṃ yasmiṃ saṃvacchare utumhi māse pakkhe rattibhāge vā divasabhāge vā vuttaṃ, sabbaṃ taṃ therassa suviditaṃ suvavatthāpitaṃ paññāya. Yasmā pana – ‘‘evaṃ me sutaṃ’’ asukasaṃvacchare asukautumhi asukamāse asukapakkhe asukarattibhāge asukadivasabhāge vāti evaṃ vutte na sakkā sukhena dhāretuṃ vā uddisituṃ vā uddisāpetuṃ vā, bahu ca vattabbaṃ hoti, tasmā ekeneva padena tamatthaṃ samodhānetvā ‘‘ekaṃ samaya’’nti āha. Ye vā ime gabbhokkantisamayo, jātisamayo, saṃvegasamayo, abhinikkhamanasamayo, dukkarakārikasamayo, māravijayasamayo, abhisambodhisamayo diṭṭhadhammasukhavihārasamayo, desanāsamayo, parinibbānasamayoti, evamādayo bhagavato devamanussesu ativiya pakāsā anekakālappabhedā eva samayā. Tesu samayesu desanāsamayasaṅkhātaṃ ekaṃ samayanti dīpeti. Yo cāyaṃ ñāṇakaruṇākiccasamayesu karuṇākiccasamayo, attahitaparahitapaṭipattisamayesu parahitapaṭipattisamayo, sannipatitānaṃ karaṇīyadvayasamayesu dhammikathāsamayo desanāpaṭipattisamayesu desanāsamayo, tesupi samayesu aññataraṃ samayaṃ sandhāya **‘‘ekaṃ samaya’’**nti āha.

その中で、たとえこれらの年、季節、月、半月、夜、昼といった時間の区分において、ある経典が、ある年に、ある季節に、ある月に、ある半月に、ある夜に、ある昼に説かれたとしても、すべて長老はよく知り、よく覚えている。なぜなら、「このように私は聞いた」という場合、ある年に、ある季節に、ある月に、ある半月に、ある夜に、ある昼に、とすべてを記憶することは難しく、多くのことを語らなければならないからである。それゆえ、一つの言葉でその意味をまとめ、「ekaṃ samayaṃ」と言ったのである。また、受胎の時、誕生の時、感慨の時、出家の時、苦行の時、魔の調伏の時、悟りの時、現世の楽住の時、説法の時、涅槃の時といった、仏陀と神々や人々との間に広く知られた、多くの時間の区分がある。その中で、説法の時として、「ekaṃ samayaṃ」は一つの時を示している。また、智慧と慈悲の行の時、自己と他者のための実践の時、集まった者たちの二つの行の時、法話の時、説法の実践の時、その中でも説法として、「ekaṃ samayaṃ」は一つの時を指しているのである。

Kasmā panettha yathā abhidhamme ‘‘yasmiṃ samaye kāmāvacara’’nti (dha. sa. 1) ca, ito aññesu ca suttapadesu – ‘‘yasmiṃ samaye, bhikkhave, bhikkhu vivicceva kāmehī’’ti ca bhummavacananiddeso kato, vinaye ca – ‘‘tena samayena buddho bhagavā’’ti karaṇavacanena, tathā akatvā ‘‘ekaṃ samaya’’nti upayogavacananiddeso katoti? Tattha tathā idha ca aññathā atthasambhavato. Tattha hi abhidhamme ito aññesu suttapadesu ca adhikaraṇattho bhāvena bhāvalakkhaṇattho ca sambhavati. Adhikaraṇañhi kālattho, samūhattho ca samayo, tattha tattha vuttānaṃ phassādidhammānaṃ khaṇasamavāyahetusaṅkhātassa ca samayassa bhāvena tesaṃ bhāvo lakkhīyati, tasmā tadatthajotanatthaṃ tattha bhummavacananiddeso kato.

なぜ、アビダルマで「ある時、欲界の…」(Dha.Sa.1)や、他の経典で「比丘たちよ、ある時、比丘たちは欲界から離れて…」(M.Ni.2.135)と「場所」を示す言葉遣いがなされ、律では「その時、仏陀は…」(M.Ni.2.260)と「原因」を示す言葉遣いがなされているのに、ここでは「ekaṃ samayaṃ」と「対象」を示す言葉遣いがなされているのか?それは、そこ(アビダルマや他の経典)では「場所」の意味と「原因」の意味が、「ここ」では「対象」の意味が関連するからである。アビダルマや他の経典では、「場所」の意味と「集まり」、「原因」の意味が関連する。「時」の「集まり」、「原因」の意味が、そこで説かれた触などの法( dharma )の性質を現すからである。それゆえ、その意味を示すために、「場所」を示す言葉遣いがなされたのである。

Vinaye ca hetuattho karaṇattho ca sambhavati. Yo hi so sikkhāpadapaññattisamayo sāriputtādīhipi dubbiññeyyo, tena samayena hetubhūtena karaṇabhūtena ca sikkhāpadāni paññāpayanto sikkhāpadapaññattihetuñca apekkhamāno bhagavā tattha tattha vihāsi, tasmā tadatthajotanatthaṃ tattha karaṇavacanena niddeso kato.

律では、「原因」の意味と「理由」の意味が関連する。戒律が制定された時、それはサーリプッタなどでさえ理解が難しかった。その時、原因であり理由であった仏陀が、戒律の制定の理由を考慮して、そこで説かれた。それゆえ、その意味を示すために、「原因」を示す言葉遣いがなされたのである。

Idha pana aññasmiñca evaṃ jātike accantasaṃyogattho sambhavati. Yañhi samayaṃ bhagavā imaṃ aññaṃ vā suttantaṃ desesi, accantameva taṃ samayaṃ karuṇāvihārena vihāsi, tasmā tadatthajotanatthaṃ idha upayogavacananiddeso katoti.

ここでは、他の文脈でも「対象」の意味が関連する。仏陀がこの経典や他の経典を説かれた時、その時、慈悲の行によって過ごされた。それゆえ、その意味を示すために、ここでは「対象」を示す言葉遣いがなされたのである。

Tenetaṃ vuccati –

それゆえ、こう言われる。

‘‘Taṃ taṃ atthamapekkhitvā, bhummena karaṇena ca;

「その対象を考慮し、場所と原因を考慮して、

Aññatra samayo vutto, upayogena so idhā’’ti.

他の文脈では時が語られ、ここでは対象が語られている。」

Porāṇā pana vaṇṇayanti – ‘‘tasmiṃ samaye’’ti vā, ‘‘tena samayenā’’ti vā, ‘‘ekaṃ samaya’’nti vā, abhilāpamattabhedo esa, sabbattha bhummamevatthoti. Tasmā ‘‘ekaṃ samaya’’nti vuttepi ‘‘ekasmiṃ samaye’’ti attho veditabbo.

古い解説者たちは言う。「その時」「その時」「ある時」は、単に言葉の違いであり、すべて「場所」を意味すると。したがって、「ekaṃ samayaṃ」と述べられている場合も、「ある時に」という意味に解釈すべきである。

Bhagavāti garu. Garuñhi loke bhagavāti vadanti. Ayañca sabbaguṇavisiṭṭhatāya sabbasattānaṃ garu, tasmā bhagavāti veditabbo. Porāṇehipi vuttaṃ –

「仏陀」とは、尊敬されるべき者である。世間では、尊敬されるべき者を「仏陀」と呼ぶ。この仏陀は、すべての善き資質を備えているため、すべての生きとし生けるものの尊敬の対象であり、それゆえ「仏陀」と理解すべきである。古い言葉にもこうある。

‘‘Bhagavāti vacanaṃ seṭṭhaṃ, bhagavāti vacanamuttamaṃ;

「『仏陀』という言葉は最も尊く、『仏陀』という言葉は最高である。

Garu gāravayutto so, bhagavā tena vuccatī’’ti.

尊敬に満ちたその方は尊敬されるべき者であり、それゆえ『仏陀』と呼ばれる。」

Api ca –

またこうも言われる。

‘‘Bhāgyavā bhaggavā yutto, bhagehi ca vibhattavā;

「幸運に恵まれ、神々の恩恵を受け、

Bhattavā vantagamano, bhavesu bhagavā tato’’ti.

恩恵を受け、執着を捨てた者、それゆえ『仏陀』と呼ばれる。」

Imissā gāthāya vasenassa padassa vitthāraattho veditabbo. So ca visuddhimagge buddhānussatiniddese vuttoyeva.

この偈(詩)に基づいて、その言葉の広範な意味を理解すべきである。その意味は、『清浄道論』の仏陀への念慮の解説で述べられている通りである。

Ettāvatā cettha evaṃ me sutanti vacanena yathāsutaṃ dhammaṃ dassento bhagavato dhammakāyaṃ paccakkhaṃ karoti. Tena ‘‘nayidaṃ atikkantasatthukaṃ pāvacanaṃ, ayaṃ vo satthā’’ti satthu adassanena ukkaṇṭhitaṃ janaṃ samassāseti.

ここで、「このように私は聞いた」という言葉によって、聞いたままの法を示すことで、仏陀の法身を目の当たりにしている。それゆえ、「これは過去の師の教えではない。あなた方の師はここにいる。」と、師が不在であることに落胆している人々を慰めている。

Ekaṃ samayaṃ bhagavāti vacanena tasmiṃ samaye bhagavato avijjamānabhāvaṃ dassento rūpakāyaparinibbānaṃ sādheti. Tena ‘‘evaṃvidhassa nāma ariyadhammassa desako dasabaladharo vajirasaṅghāta samānakāyo sopi bhagavā parinibbuto, kena aññena jīvite āsā janetabbā’’ti jīvitamadamattaṃ janaṃ saṃvejeti, saddhamme cassa ussāhaṃ janeti.

「ある時、仏陀は…」という言葉によって、その時、仏陀の存在がないことを示し、形体(色身)の涅槃を証している。それゆえ、「このような聖なる法を説く、十力を持つ、金剛の体を持つ仏陀でさえ涅槃された。誰が他に生きる希望を持つことができようか。」と、生きることへの執着を捨て、正しい法への熱意を抱くように人々を促している。

Evanti ca bhaṇanto desanāsampattiṃ niddisati. Me sutanti sāvakasampattiṃ. Ekaṃ samayanti kālasampattiṃ. Bhagavāti desakasampattiṃ.

「このように」と語ることは、説法の成就を示す。我が聞いた、は、弟子たちの成就を示す。「ある時」は、時の成就を示す。「仏陀」は、説者の成就を示す。

Antarā ca rājagahaṃ antarā ca nāḷandanti antarā-saddo kāraṇakhaṇacittavemajjhavivarādīsu dissati. ‘‘Tadantaraṃ ko jāneyya aññatra tathāgatā’’ti (a. ni. 6.44) ca, ‘‘janā saṅgamma mantenti mañca tañca kimantara’’nti (saṃ. ni. 1.228) ca ādīsu hi kāraṇe antarā-saddo. ‘‘Addasa maṃ, bhante, aññatarā itthī vijjantarikāya bhājanaṃ dhovantī’’tiādīsu (ma. ni. 2.149) khaṇe. ‘‘Yassantarato na santi kopā’’tiādīsu (udā. 20) citte. ‘‘Antarā vosānamāpādī’’tiādīsu (cūḷava. 350) vemajjhe. ‘‘Api cāyaṃ, bhikkhave, tapodā dvinnaṃ mahānirayānaṃ antarikāya āgacchatī’’tiādīsu (pārā. 231) vivare. Svāyamidha vivare vattati, tasmā rājagahassa ca nāḷandāya ca vivareti evametthattho veditabbo. Antarā-saddena pana yuttattā upayogavacanaṃ kataṃ. Īdisesu ca ṭhānesu akkharacintakā ‘‘antarā gāmañca nadiñca yātī’’ti evaṃ ekameva antarāsaddaṃ payujjanti, so dutiyapadenapi yojetabbo hoti, ayojiyamāne upayogavacanaṃ na pāpuṇāti. Idha pana yojetvāyeva vuttoti.

「ラージャガハとナーランダーの間」という場合、「間」という言葉は、原因、時、心、中間、隔たりなどの意味で使われる。「その間、誰が知ることができようか、ただし如来だけが。」(A.Ni.6.44)や、「人々が集まって議論している。私と彼の間には何があるのか。」(Saṃ.Ni.1.228)といった文脈では、「原因」を意味する。「ある時、女性が、器を洗いながら、私を見た。」(M.Ni.2.149)といった文脈では「時」を意味する。「怒りのない心を持つ。」(Udā.20)といった文脈では「心」を意味する。「休息の間に終わった。」(Cūḷava.350)といった文脈では「中間」を意味する。「比丘たちよ、このタポダー(Tapodā)は、二つの大罪の間にある。」(Pārā.231)といった文脈では「隔たり」を意味する。ここでは「隔たり」の意味で使われている。それゆえ、ラージャガハとナーランダーの間が隔たっている、と理解すべきである。「間」という言葉が、適切な文脈で「対象」の意味で使われている。「このような場所」では、文字の学者は「村と川の間を通る」というように、「間」という言葉を一つだけ使う。それは第二の言葉とも結びつくが、結びつかない場合は、「対象」の意味が伝わらない。ここでは結びつけて述べられている。

Addhānamaggappaṭipanno hotīti addhānasaṅkhātaṃ maggaṃ paṭipanno hoti, ‘‘dīghamagga’’nti attho. Addhānagamanasamayassa hi vibhaṅge ‘‘aḍḍhayojanaṃ gacchissāmīti bhuñjitabba’’ntiādivacanato (pāci. 218) aḍḍhayojanampi addhānamaggo hoti. Rājagahato pana nāḷandā yojanameva.

「旅の道にいる」とは、「旅」という名の道にいる、つまり「長い道のり」という意味である。旅の間の食事についての解説では、「半ヨージャナ(yojana)歩くために食べるべきである」とあるように(Pāci.218)、半ヨージャナも旅の道である。ラージャガハからナーランダーまでは一ヨージャナである。

Mahatā bhikkhusaṅghena saddhinti ‘mahatā’ti guṇamahattenapi mahatā, saṅkhyāmahattenapi mahatā. So hi bhikkhusaṅgho guṇehipi mahā ahosi, appicchatādiguṇasamannāgatattā. Saṅkhyāyapi mahā, pañcasatasaṅkhyattā. Bhikkhūnaṃ saṅgho ‘bhikkhusaṅgho’, tena bhikkhusaṅghena. Diṭṭhisīlasāmaññasaṅghātasaṅkhātena samaṇagaṇenāti attho. Saddhinti ekato.

「多くの比丘たちと共に」とは、「多い」は質的な多さでも、数的な多さでもよい。その比丘たちは、少欲などの善き資質を備えているため、質的にも多かった。数でも多く、五百人であった。「比丘たちの集団」は「比丘僧伽」であり、その「比丘僧伽」と共に、という意味である。見解や戒律の共通性からなる「相等しい集団」という意味でもある。「共に」は、一つになって。

Pañcamattehi bhikkhusatehīti pañcamattā etesanti pañcamattāni. Mattāti pamāṇaṃ vuccati, tasmā yathā ‘‘bhojane mattaññū’’ti vutte ‘‘bhojane mattaṃ jānāti, pamāṇaṃ jānātī’’ti attho hoti, evamidhāpi – ‘‘tesaṃ bhikkhusatānaṃ pañcamattā pañcapamāṇa’’nti evamattho daṭṭhabbo. Bhikkhūnaṃ satāni bhikkhusatāni, tehi pañcamattehi bhikkhusatehi.

「五百比丘」とは、これらのうちの五人、つまり五つの計量である。「計量」とは、尺度を意味する。それゆえ、「食事において節度を知る」と言う場合、「食事において尺度を知る、量を知る」という意味になるように、ここでも「それらの百人の比丘のうち、五人が尺度である」という意味である。「百人の比丘」とは、比丘たちの百人であり、その五百人の比丘たちと共に、という意味である。

Suppiyopi kho paribbājakoti suppiyoti tassa nāmaṃ. Pi-kāro maggappaṭipannasabhāgatāya puggalasampiṇḍanattho. Kho-kāro padasandhikaro, byañjanasiliṭṭhatāvasena vutto. Paribbājakoti sañjayassa antevāsī channaparibbājako. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘yadā bhagavā taṃ addhānamaggaṃ paṭipanno, tadā suppiyopi paribbājako paṭipanno ahosī’’ti. Atītakālattho hettha hoti-saddo.

「スッピヤという名の遊行者もまた」とは、スッピヤはその人の名前である。「もまた」は、道を進んでいるという共通性から、人々の集まりを意味する。「また」は、言葉をつなぐためのもので、音韻の滑らかさのために述べられた。「遊行者」とは、サンジャヤ(Sanjaya)の弟子であるチャンナ(Channa)という遊行者である。これは、「仏陀がその旅の道に入られた時、スッピヤという名の遊行者もまた入られた」という意味である。この「いる」という言葉は、過去の時を表している。

Saddhiṃ antevāsinā brahmadattena māṇavenāti – ettha ante vasatīti antevāsī. Samīpacāro santikāvacaro sissoti attho. Brahmadattoti tassa nāmaṃ. Māṇavoti sattopi coropi taruṇopi vuccati.

「弟子であるブラフマダッタという名の少年と共に」とは、ここで「弟子」とは、近くに住む者、そばに住む者、つまり従者という意味である。ブラフマダッタはその人の名前である。「少年」とは、若者、泥棒、若い者も意味する。

‘‘Coditā devadūtehi, ye pamajjanti māṇavā;

「神々の使者に促され、怠惰な若者たちは、

Te dīgharattaṃ socanti, hīnakāyūpagā narā’’ti. (ma. ni. 3.271) –

長い間嘆き、卑しい境涯に落ちる。」(M.Ni.3.271)──

Ādīsu hi satto māṇavoti vutto. ‘‘Māṇavehipi samāgacchanti katakammehipi akatakammehipī’’tiādīsu (ma. ni. 2.149) coro. ‘‘Ambaṭṭho māṇavo, aṅgako māṇavo’’tiādīsu (dī. ni. 1.316) taruṇo ‘māṇavo’ti vutto. Idhāpi ayamevattho. Idañhi vuttaṃ hoti – brahmadattena nāma taruṇantevāsinā saddhinti.

といった文脈では、「若者」は「生命」を意味する。「若者たちもまた、行いをした者もしない者も集まってくる。」(M.Ni.2.149)といった文脈では「泥棒」を意味する。「アンバッタという名の若者、アンガという名の若者。」(D.Ni.1.316)といった文脈では「若い者」が「若者」と述べられている。ここでは、この意味である。つまり、「ブラフマダッタという名の若い弟子と共に」という意味である。

Tatrāti tasmiṃ addhānamagge, tesu vā dvīsu janesu. Sudanti nipātamattaṃ. Anekapariyāyenāti pariyāya-saddo tāva vāradesanākāraṇesu vattati. ‘‘Kassa nu kho, ānanda, ajja pariyāyo bhikkhuniyo ovaditu’’ntiādīsu (ma. ni. 3.398) hi vāre pariyāyasaddo vattati. ‘‘Madhupiṇḍikapariyāyotveva naṃ dhārehī’’tiādīsu (ma. ni. 1.205) desanāyaṃ. ‘‘Imināpi kho, te rājañña, pariyāyena evaṃ hotū’’tiādīsu (dī. ni. 2.411) kāraṇe. Svāyamidhāpi kāraṇe vattati, tasmā ayamettha attho – ‘‘anekavidhena kāraṇenā’’ti, ‘‘bahūhi kāraṇehī’’ti vuttaṃ hoti.

「そこで」とは、その旅の道で、またはその二人の人物の間で。「しか」は、助詞に過ぎない。「様々な方法で」とは、「方法」という言葉は、時期、説法、理由を意味する。「誰が、アーナンダよ、今日、比丘尼たちを諭す時期であろうか。」(M.Ni.3.398)といった文脈では「時期」を意味する。「蜜の塊の物語としてそれを記憶しなさい。」(M.Ni.1.205)といった文脈では「説法」を意味する。「王よ、この方法でも、こうであれ。」(D.Ni.2.411)といった文脈では「理由」を意味する。ここでは「理由」の意味で使われている。それゆえ、ここでは「様々な理由で」「多くの理由で」という意味である。

Buddhassa avaṇṇaṃ bhāsatīti avaṇṇavirahitassa aparimāṇavaṇṇasamannāgatassāpi buddhassa bhagavato – ‘‘yaṃ loke jātivuḍḍhesu kattabbaṃ abhivādanādisāmīcikammaṃ ‘sāmaggiraso’ti vuccati, taṃ samaṇassa gotamassa natthi tasmā arasarūpo samaṇo gotamo, nibbhogo, akiriyavādo, ucchedavādo, jegucchī, venayiko, tapassī, apagabbho. Natthi samaṇassa gotamassa uttarimanussadhammo alamariyañāṇadassanaviseso. Takkapariyāhataṃ samaṇo gotamo dhammaṃ deseti, vīmaṃsānucaritaṃ, sayaṃpaṭibhānaṃ. Samaṇo gotamo na sabbaññū, na lokavidū, na anuttaro, na aggapuggalo’’ti. Evaṃ taṃ taṃ akāraṇameva kāraṇanti vatvā tathā tathā avaṇṇaṃ dosaṃ nindaṃ bhāsati.

「仏陀の悪口を言う」とは、悪口のない、計り知れないほどの美徳を備えた仏陀に対して、「世の中で成長する者たちに対してなされるべき、礼拝などの敬意を表す行為を『調和の味』と呼ぶ。ゴータマという名の修行者はそれを持っていない。それゆえ、ゴータマという名の修行者は、価値がなく、無意味な教えを説き、虚無主義者、憎悪主義者、禁欲主義者、傲慢でない者である。ゴータマという名の修行者には、人間を超えた法、聖なる智慧と洞察の特別なものはない。ゴータマという名の修行者は、論理によって導かれる教えを説き、思慮深く、自発的である。ゴータマという名の修行者は、すべてを知る者ではなく、世界の知る者ではなく、至高の者ではなく、最高の人物ではない。」このように、あらゆる不当な理由を理由として述べ、そのように悪口を言う。

Yathā ca buddhassa, evaṃ dhammassāpi taṃ taṃ akāraṇameva kāraṇato vatvā – ‘‘samaṇassa gotamassa dhammo durakkhāto, duppaṭivedito, aniyyāniko, anupasamasaṃvattaniko’’ti tathā tathā avaṇṇaṃ bhāsati.

そして、仏についても、法についても、そのことそのものを理由なく理由として語り、「ゴータマ沙門の法はよく説かれておらず、よく理解されておらず、解脱に至らず、寂静に至らしめない」と、そのように悪く言うのである。

Yathā ca dhammassa, evaṃ saṅghassāpi yaṃ vā taṃ vā akāraṇameva kāraṇato vatvā – ‘‘micchāpaṭipanno samaṇassa gotamassa sāvakasaṅgho, kuṭilapaṭipanno, paccanīkapaṭipadaṃ ananulomapaṭipadaṃ adhammānulomapaṭipadaṃ paṭipanno’’ti tathā tathā avaṇṇaṃ bhāsati.

そして、法についても、僧伽についても、そのことそのものを理由なく理由として語り、「ゴータマ沙門の弟子僧伽は、誤った実践をしている。偽りの実践をしている。背反的な実践をしている。順応しない実践をしている。法に順応しない実践をしている」と、そのように悪く言うのである。

Antevāsī panassa – ‘‘amhākaṃ ācariyo aparāmasitabbaṃ parāmasati, anakkamitabbaṃ akkamati, svāyaṃ aggiṃ gilanto viya, hatthena asidhāraṃ parāmasanto viya, muṭṭhinā sineruṃ padāletukāmo viya, kakacadantapantiyaṃ kīḷamāno viya, pabhinnamadaṃ caṇḍahatthiṃ hatthena gaṇhanto viya ca vaṇṇārahasseva ratanattayassa avaṇṇaṃ bhāsamāno anayabyasanaṃ pāpuṇissati. Ācariye kho pana gūthaṃ vā aggiṃ vā kaṇṭakaṃ vā kaṇhasappaṃ vā akkamante, sūlaṃ vā abhirūhante, halāhalaṃ vā visaṃ khādante, khārodakaṃ vā pakkhalante, narakapapātaṃ vā papatante, na antevāsinā taṃ sabbamanukātabbaṃ hoti. Kammassakā hi sattā attano kammānurūpameva gatiṃ gacchanti. Neva pitā puttassa kammena gacchati, na putto pitu kammena, na mātā puttassa, na putto mātuyā, na bhātā bhaginiyā, na bhaginī bhātu, na ācariyo antevāsino, na antevāsī ācariyassa kammena gacchati. Mayhañca ācariyo tiṇṇaṃ ratanānaṃ avaṇṇaṃ bhāsati, mahāsāvajjo kho panāriyūpavādoti. Evaṃ yoniso ummujjitvā ācariyavādaṃ maddamāno sammākāraṇameva kāraṇato apadisanto anekapariyāyena tiṇṇaṃ ratanānaṃ vaṇṇaṃ bhāsitumāraddho, yathā taṃ paṇḍitajātiko kulaputto’’. Tena vuttaṃ – ‘‘suppiyassa pana paribbājakassa antevāsī brahmadatto māṇavo anekapariyāyena buddhassa vaṇṇaṃ bhāsati, dhammassa vaṇṇaṃ bhāsati, saṅghassa vaṇṇaṃ bhāsatī’’ti.

しかし、その弟子は、「我々の師は、触れてはならないものに触れ、避けるべきものを避けない。まるで火を飲み込もうとするかのように、手で刃物を持とうとするかのように、握りしめた拳で雪を砕こうとするかのように、凶暴な犬の群れの中で戯れるかのように、溢れ出た血を持つ猛獣を手で掴もうとするかのように、尊敬に値する三宝に悪口を言う者は、災難と滅亡に陥るであろう。師が大地を踏み、火を飲む、棘を踏む、黒蛇に触れる、剃刀に乗る、猛毒を食らう、毒水を飲む、地獄の穴に落ちるようなことをする時、弟子はそれを全て真似てはならない。なぜなら、衆生は自らの業に従って、それぞれの境遇に行くのである。父は子の業によって行かず、子は父の業によって行かず、母は子の業によって行かず、子は母の業によって行かず、兄は妹の業によって行かず、妹は兄の業によって行かず、師は弟子の業によって行かず、弟子は師の業によって行かない。私の師は、三つの宝に悪口を言う。大いなる罪である、聖者を誹謗することは。このように、道理をわきまえて、師の教えを退け、真の理由を理由として示さず、多くの方法で三つの宝の功徳を語り始めた。賢明な者は、そのようにするであろう」と言った。だから、こう言われている。「しかし、スプリヤという名の遊行者の弟子であるブラフマダッタという名の少年は、多くの方法で仏の功徳を語り、法の功徳を語り、僧伽の功徳を語った。」

Tattha vaṇṇanti vaṇṇa-saddo saṇṭhāna-jāti-rūpāyatana-kāraṇa-pamāṇa-guṇa-pasaṃsādīsu dissati. Tattha ‘‘mahantaṃ sapparājavaṇṇaṃ abhinimminitvā’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.142) saṇṭhānaṃ vuccati. ‘‘Brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo’’tiādīsu (ma. ni. 2.402) jāti. ‘‘Paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgato’’tiādīsu (dī. ni. 1.303) rūpāyatanaṃ.

ここで「ヴァルナ」とは、「ヴァルナ」という言葉は、形、種族、色、場所、原因、量、徳、賞賛などの意味で使われる。「大きな蛇の形をしたもの」と(サンユッタ・ニカーヤ、1.142)などでは、形を意味する。「バラモンこそが最高の種族であり、それ以外は劣った種族である」と(マッジマ・ニカーヤ、2.402)などでは、種族を意味する。「最高の色の輝きを備えている」と(ディーガ・ニカーヤ、1.303)などでは、色を意味する。

‘‘Na harāmi na bhañjāmi, ārā siṅghāmi vārijaṃ;

「私は奪わない、私は壊さない、私は蓮の花を遠くへ運ぶ;

Atha kena nu vaṇṇena, gandhatthenoti vuccatī’’ti. (saṃ. ni. 1.234) –

それでは、どのような色で、香りの盗人と呼ばれるのか」と。(サンユッタ・ニカーヤ、1.234)──

Ādīsu kāraṇaṃ. ‘‘Tayo pattassa vaṇṇā’’tiādīsu (pārā. 602) pamāṇaṃ. ‘‘Kadā saññūḷhā pana, te gahapati, ime samaṇassa gotamassa vaṇṇā’’tiādīsu (ma. ni. 2.77) guṇo. ‘‘Vaṇṇārahassa vaṇṇaṃ bhāsatī’’tiādīsu (a. ni. 2.135) pasaṃsā. Idha guṇopi pasaṃsāpi. Ayaṃ kira taṃ taṃ bhūtameva kāraṇaṃ apadisanto anekapariyāyena ratanattayassa guṇūpasañhitaṃ pasaṃsaṃ abhāsi. Tattha – ‘‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho’’tiādinā (pārā. 1) nayena, ‘‘ye bhikkhave, buddhe pasannā agge te pasannā’’tiādinā ‘‘ekapuggalo, bhikkhave, loke uppajjamāno uppajjati…pe… asamo asamasamo’’tiādinā (a. ni. 1.174) ca nayena buddhassa vaṇṇo veditabbo. ‘‘Svākkhāto bhagavatā dhammo’’ti (dī. ni. 2.159) ca ‘‘ālayasamugghāto vaṭṭupacchedo’’ti (iti. 90, a. ni. 4.34) ca, ‘‘ye bhikkhave, ariye aṭṭhaṅgike magge pasannā, agge te pasannā’’ti ca evamādīhi nayehi dhammassa vaṇṇo veditabbo. ‘‘Suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’’ti (dī. ni. 2.159) ca, ‘‘ye, bhikkhave, saṅghe pasannā, agge te pasannā’’ti (a. ni. 4.34) ca evamādīhi pana nayehi saṅghassa vaṇṇo veditabbo. Pahontena pana dhammakathikena pañcanikāye navaṅgaṃ satthusāsanaṃ caturāsītidhammakkhandhasahassāni ogāhitvā buddhādīnaṃ vaṇṇo pakāsetabbo. Imasmiñhi ṭhāne buddhādīnaṃ guṇe pakāsento atitthena pakkhando dhammakathikoti na sakkā vattuṃ. Īdisesu hi ṭhānesu dhammakathikassa thāmo veditabbo. Brahmadatto pana māṇavo anussavādimattasambandhitena attano thāmena ratanattayassa vaṇṇaṃ bhāsati.

などでは、原因を意味する。「三つの皿の量」と(パーリパーラ、602)などでは、量を意味する。「いつ、賢者たちよ、これらのゴータマ沙門の徳が完成したのか」と(マッジマ・ニカーヤ、2.77)などでは、徳を意味する。「賞賛に値する者に賞賛を語る」と(アングッタラ・ニカーヤ、2.135)などでは、賞賛を意味する。ここでは、徳も賞賛も意味する。これは、そのことそのものを理由として示さず、多くの方法で三宝の徳と賞賛を語ったということである。そこで、「このように、その尊師は、阿羅漢であり、正しく覚った仏である」と(パーリパーラ、1)というように、「比丘たちよ、仏に信を置く者は、最高の者に信を置く」と、「比丘たちよ、世に一人現れる者が現れる…(中略)…比類なき者、比類なき者である」(アングッタラ・ニカーヤ、1.174)というように、仏の徳を理解すべきである。「尊師によってよく説かれた法」と(ディーガ・ニカーヤ、2.159)、「迷いの連鎖の根絶、輪廻の断絶」(イッティヴァッタカ、90、アングッタラ・ニカーヤ、4.34)、「比丘たちよ、聖なる八正道に信を置く者は、最高の者に信を置く」と、これらのように法の徳を理解すべきである。「尊師の弟子僧伽はよく実践している」(ディーガ・ニカーヤ、2.159)、「比丘たちよ、僧伽に信を置く者は、最高の者に信を置く」(アングッタラ・ニカーヤ、4.34)と、これらのように僧伽の徳を理解すべきである。法を説く者は、五つの部分からなる師の教えを、九つの要素で、四つの千の法集を理解し、仏などの徳を明らかにすべきである。この箇所で、仏などの徳を明らかにするとき、法を説く者が飽くことなく奔走しているとは言えない。このような箇所でこそ、法を説く者の力が見られるのである。ブラフマダッタ少年は、伝聞のみに頼って、自らの力で三宝の徳を語った。

Itiha te ubho ācariyantevāsīti evaṃ te dve ācariyantevāsikā. Aññamaññassāti añño aññassa. Ujuvipaccanīkavādāti īsakampi apariharitvā ujumeva vividhapaccanīkavādā, anekavāraṃ viruddhavādā eva hutvāti attho. Ācariyena hi ratanattayassa avaṇṇe bhāsite antevāsī vaṇṇaṃ bhāsati, puna itaro avaṇṇaṃ, itaro vaṇṇanti evaṃ ācariyo sāraphalake visarukkhaāṇiṃ ākoṭayamāno viya punappunaṃ ratanattayassa avaṇṇaṃ bhāsati. Antevāsī pana suvaṇṇarajatamaṇimayāya āṇiyā taṃ āṇiṃ paṭibāhayamāno viya punappunaṃ ratanattayassa vaṇṇaṃ bhāsati. Tena vuttaṃ – ‘‘ujuvipaccanīkavādā’’ti.

このように、その二人は、師と弟子である。互いに、互いに。真っ直ぐな逆説的な言葉とは、少しも遠慮せず、真っ直ぐに様々な逆説的な言葉を、何度も矛盾した言葉を言うということである。師が三宝に悪口を言った時、弟子は賞賛を語る。再び師は悪口を言い、弟子は賞賛を語る。このように、師は、まるで猿が棒にぶつかるように、何度も三宝に悪口を言う。しかし弟子は、金銀宝石でできた棒で、その棒を叩き返すように、何度も三宝の賞賛を語る。だから、「真っ直ぐな逆説的な言葉」と言われているのである。

Bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhā honti bhikkhusaṅghañcāti bhagavantañca bhikkhusaṅghañca pacchato pacchato dassanaṃ avijahantā iriyāpathānubandhanena anubandhā honti, sīsānulokino hutvā anugatā hontīti attho.

「仏と、そして、その仏の弟子たちを、後ろから後から追っていく」とは、仏と、そして、その仏の弟子たちを、後ろから後から見失わず、歩き方によって追っていく。頭を上げ、見ながら、ついていくということである。

Kasmā pana bhagavā taṃ addhānaṃ paṭipanno? Kasmā ca suppiyo anubandho? Kasmā ca so ratanattayassa avaṇṇaṃ bhāsatīti? Bhagavā tāva tasmiṃ kāle rājagahaparivattakesu aṭṭhārasasu mahāvihāresu aññatarasmiṃ vasitvā pātova sarīrappaṭijagganaṃ katvā bhikkhācāravelāyaṃ bhikkhusaṅghaparivuto rājagahe piṇḍāya carati. So taṃ divasaṃ bhikkhusaṅghassa sulabhapiṇḍapātaṃ katvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhusaṅghaṃ pattacīvaraṃ gāhāpetvā – ‘‘nāḷandaṃ gamissāmī’’ti, rājagahato nikkhamitvā taṃ addhānaṃ paṭipanno. Suppiyopi kho tasmiṃ kāle rājagahaparivattake aññatarasmiṃ paribbājakārāme vasitvā paribbājakaparivuto rājagahe bhikkhāya carati. Sopi taṃ divasaṃ paribbājakaparisāya sulabhabhikkhaṃ katvā bhuttapātarāso paribbājake paribbājakaparikkhāraṃ gāhāpetvā – nāḷandaṃ gamissāmicceva bhagavato taṃ maggaṃ paṭipannabhāvaṃ ajānantova anubandho. Sace pana jāneyya nānubandheyya. So ajānitvāva gacchanto gīvaṃ ukkhipitvā olokayamāno bhagavantaṃ addasa buddhasiriyā sobhamānaṃ rattakambalaparikkhittamiva jaṅgamakanakagirisikharaṃ.

しかし、なぜ仏はあの道を行かれたのか? なぜスプリヤは追っていったのか? なぜ彼は三宝に悪口を言ったのか? 仏は、その時、ラージャガハの周囲にある18の大きな僧院のいずれかに滞在し、朝早く身支度を整え、托鉢の時に、僧伽に囲まれてラージャガハで托鉢をされていた。その日、僧伽に施しを終え、食事の後、僧伽に鉢と衣を預け、「ナーランダへ行こう」と、ラージャガハを出て、その道を行かれた。スプリヤもまた、その時、ラージャガハの周囲にある遊行者の僧院のいずれかに滞在し、遊行者に囲まれてラージャガハで托鉢をしていた。彼もその日、遊行者の集団に施しを終え、食事の後、遊行者に遊行者の道具を預け、「ナーランダへ行こう」と、仏と同じ道を行かれた。しかし、もし仏が行かれることを知っていれば、追って行かなかったであろう。彼は知らずに、首を上げて見ながら、仏が仏の威光で輝き、赤い毛布に包まれた、動く金色の山の頂のように歩いていかれるのを見た。

Tasmiṃ kira samaye dasabalassa sarīrato nikkhamitvā chabbaṇṇarasmiyo samantā asītihatthappamāṇe padese ādhāvanti vidhāvanti ratanāveḷaratanadāmaratanacuṇṇavippakiṇṇaṃ viya, pasāritaratanacittakañcanapaṭamiva, rattasuvaṇṇarasanisiñcamānamiva, ukkāsatanipātasamākulamiva, nirantaravippakiṇṇakaṇikārapupphamiva vāyuvegakkhittacīnapiṭṭhacuṇṇamiva, indadhanuvijjulatātārāgaṇappabhāvisaravipphuritaviccharitamiva ca taṃ vanantaraṃ hoti.

その時、十力の身から、六色の光線が四方八方に放たれ、80ハスタの範囲に広がり、まるで宝の玉、瑠璃、珊瑚が散りばめられたかのようであった。広げられた宝の織物のように、赤い金の玉が滴り落ちているかのようであった。松明の火花が降り注ぐかのようであった。風に吹かれて飛んでくる中国の粉のように、絶え間なく散らばる花のように、虹や稲妻、星々が輝き、散りばめられたかのようであった。その森の中は。

Asīti anubyañjanānurañjitañca pana bhagavato sarīraṃ vikasitakamaluppalamiva, saraṃ sabbapāliphullamiva pāricchattakaṃ, tārāmarīcivikasitamiva, gaganatalaṃ siriyā avahasantamiva, byāmappabhāparikkhepavilāsinī cassa dvattiṃsavaralakkhaṇamālā ganthetvā ṭhapitadvattiṃsacandamālāya dvattiṃsasūriyamālāya paṭipāṭiyā ṭhapitadvattiṃsacakkavattidvattiṃsasakkadevarājadvattiṃsamahābrahmānaṃ siriṃ siriyā abhibhavantimiva. Tañca pana bhagavantaṃ parivāretvā ṭhitā bhikkhū sabbeva appicchā santuṭṭhā pavivittā asaṃsaṭṭhā codakā pāpagarahino vattāro vacanakkhamā sīlasampannā samādhipaññāvimuttivimuttiññāṇadassanasampannā. Tesaṃ majjhe bhagavā rattakambalapākāraparikkhitto viya kañcanathambho, rattapadumasaṇḍamajjhagatā viya suvaṇṇanāvā, pavāḷavedikāparikkhitto viya aggikkhandho, tārāgaṇaparivārito viya puṇṇacando migapakkhīnampi cakkhūni pīṇayati, pageva devamanussānaṃ. Tasmiñca pana divase yebhuyyena asītimahātherā meghavaṇṇaṃ paṃsukūlaṃ ekaṃsaṃ karitvā kattaradaṇḍaṃ ādāya suvammavammitā viya gandhahatthino vigatadosā vantadosā bhinnakilesā vijaṭitajaṭā chinnabandhanā bhagavantaṃ parivārayiṃsu. So sayaṃ vītarāgo vītarāgehi, sayaṃ vītadoso vītadosehi, sayaṃ vītamoho vītamohehi, sayaṃ vītataṇho vītataṇhehi, sayaṃ nikkileso nikkilesehi, sayaṃ buddho anubuddhehi parivārito; pattaparivāritaṃ viya kesaraṃ, kesaraparivāritā viya kaṇṇikā, aṭṭhanāgasahassaparivārito viya chaddanto nāgarājā, navutihaṃsasahassaparivārito viya dhataraṭṭho haṃsarājā, senaṅgaparivārito viya cakkavattirājā, devagaṇaparivārito viya sakko devarājā, brahmagaṇaparivārito viya hārito mahābrahmā, aparimitakālasañcitapuññabalanibbattāya acinteyyāya anopamāya buddhalīlāya cando viya gaganatalaṃ taṃ maggaṃ paṭipanno hoti.

そして、80の副相で飾られた仏の体は、咲き誇る蓮の花や青蓮の花のように、池に満ちた花々のように、パリティチャッタの木のように、星々や月が輝き、空をその輝きで覆い尽くすかのようであった。その32の偉大な相の光輪は、32の月輪、32の太陽輪、32の転輪王、32の帝釈天、32の大梵天の輝きを、その光輪で打ち負かすかのようであった。そして、その仏を囲むように立つ比丘たちは、皆、欲が少なく、満足し、離欲であり、混ざり合わず、進歩を促し、悪を退け、教えを説き、言葉に忍耐し、戒律に満ち、禅定、智慧、解脱、解脱の知見、見識に満ちていた。その中で、仏は赤い毛布に包まれた城壁に囲まれた金の柱のように、赤い蓮の花の群れの中央にある金の船のように、珊瑚の台座に囲まれた炎の塊のように、星々の群れに囲まれた満月のように、動物や鳥でさえも目を喜ばせる。ましてや、天や人々の目は言うまでもない。そして、その日、ほとんど80人の大長老たちが、雲のような色合いの糞掃衣を片方の肩にかけ、杖を持ち、まるで金色の象のように、罪から離れ、罪を吐き出し、煩悩を断ち切り、髪の乱れを整え、束縛を断ち切り、仏を囲んで歩いていかれた。自ら執着から離れた者が、執着から離れた者たちに囲まれ、自ら怒りから離れた者が、怒りから離れた者たちに囲まれ、自ら無知から離れた者が、無知から離れた者たちに囲まれ、自ら渇望から離れた者が、渇望から離れた者たちに囲まれ、自ら汚れから離れた者が、汚れから離れた者たちに囲まれ、自ら覚った者が、覚った者たちに囲まれていた。ライオンに囲まれたライオンのように、花芯に囲まれた花のように、8000頭の象に囲まれた蛇王のように、9万羽の白鳥に囲まれたハタラッタ王のように、軍隊に囲まれた転輪王のように、神々の群れに囲まれた帝釈天のように、梵天の群れに囲まれた大梵天のように、計り知れないほどの時間を積んだ功徳の力によって生み出された、想像を絶する、比類なき仏の戯れで、月が空を照らすように、その道を行かれた。

Athevaṃ bhagavantaṃ anopamāya buddhalīlāya gacchantaṃ bhikkhū ca okkhittacakkhū santindriye santamānase uparinabhe ṭhitaṃ puṇṇacandaṃ viya bhagavantaṃyeva namassamāne disvāva paribbājako attano parisaṃ avalokesi. Sā hoti kājadaṇḍake olambetvā gahitoluggaviluggapiṭṭhakatidaṇḍamorapiñchamattikāpattapasibbakakuṇḍikādianekaparikkhārabhārabharitā. ‘‘Asukassa hatthā sobhaṇā, asukassa pādā’’ti evamādiniratthakavacanā mukharā vikiṇṇavācā adassanīyā apāsādikā. Tassa taṃ disvā vippaṭisāro udapādi.

そして、このように、比類なき仏の戯れで歩いていかれる仏を、比丘たちも、目を細め、心を静め、空を見上げ、満月のように仏を見ながら、礼拝していた。それを見て、遊行者は自らの集団を見た。それは、首を垂れ、籠、臼、杵、棒、孔雀の羽、土器、水差しなど、多くの道具の重さに満ちていた。「あの人の手は美しい、あの人の足は…」と、そのような無意味な言葉を、騒がしく、散らばった言葉を、見苦しく、不快な言葉を。それを見て、彼は後悔した。

Idāni tena bhagavato vaṇṇo vattabbo bhaveyya. Yasmā panesa lābhasakkārahāniyā ceva pakkhahāniyā ca niccampi bhagavantaṃ usūyati. Aññatitthiyānañhi yāva buddho loke nuppajjati, tāvadeva lābhasakkārā nibbattanti, buddhuppādato pana paṭṭhāya parihīnalābhasakkārā honti, sūriyuggamane khajjopanakā viya nissirīkataṃ āpajjanti. Upatissakolitānañca sañjayassa santike pabbajitakāleyeva paribbājakā mahāparisā ahesuṃ, tesu pana pakkantesu sāpi tesaṃ parisā bhinnā. Iti imehi dvīhi kāraṇehi ayaṃ paribbājako yasmā niccampi bhagavantaṃ usūyati, tasmā taṃ usūyavisuggāraṃ uggiranto ratanattayassa avaṇṇameva bhāsatīti veditabbo.

今、彼は仏の賞賛を語るべきである。しかし、彼は利益と名誉の損失、そして、常に仏を嫉妬している。なぜなら、他の教団は、仏が世に現れるまでは、利益と名誉を得るが、仏が現れてからは、利益と名誉を失い、まるで太陽が現れた時のホタルのように、輝きを失うのである。ウパティッサ・コリンダの弟子たちは、サンジャヤのもとで修行していた頃、遊行者たちは大きな集団を持っていたが、彼らが去った後、その集団もまた、散り散りになった。このように、この二つの理由によって、この遊行者は常に仏を嫉妬しているので、その嫉妬の毒を吐き出し、三宝に悪口を言っているのである、と理解すべきである。

2. Atha kho bhagavā ambalaṭṭhikāyaṃ rājāgārake ekarattivāsaṃ upagacchi saddhiṃ bhikkhusaṅghenāti bhagavā tāya buddhalīlāya gacchamāno anupubbena ambalaṭṭhikādvāraṃ pāpuṇitvā sūriyaṃ oloketvā – ‘‘akālo dāni gantuṃ, atthasamīpaṃ gato sūriyo’’ti ambalaṭṭhikāyaṃ rājāgārake ekarattivāsaṃ upagacchi.

2. そして、仏はアンバラティッカの王の家で一晩滞在された、僧伽と共に、と。仏は、その仏の戯れで歩きながら、徐々にアンバラティッカの門に到着し、太陽を見た。「行くには遅すぎる、太陽が沈もうとしている」と、アンバラティッカの王の家で一晩滞在された。

Tattha ambalaṭṭhikāti rañño uyyānaṃ. Tassa kira dvārasamīpe taruṇaambarukkho atthi, taṃ ‘‘ambalaṭṭhikā’’ti vadanti. Tassa avidūre bhavattā uyyānampi ambalaṭṭhikā tveva saṅkhyaṃ gataṃ. Taṃ chāyūdakasampannaṃ pākāraparikkhittaṃ suyojitadvāraṃ mañjusā viya suguttaṃ. Tattha rañño kīḷanatthaṃ paṭibhānacittavicittaṃ agāraṃ akaṃsu. Taṃ ‘‘rājāgāraka’’nti vuccati.

そこでの「アンバラッティカー」とは、王の庭園のことである。その庭園の門の近くに若いマンゴーの木があったので、「アンバラッティカー」と呼ばれた。その近くにあったため、庭園もアンバラッティカーと呼ばれるようになった。それは、木陰と水があり、城壁に囲まれ、立派な門を備え、宝箱のようにきちんと守られていた。そこで、王が遊ぶために、人々は創造性に富んだ、美しく飾られた家を建てた。それは「ラージャーガーカ」と呼ばれた。

Suppiyopi khoti suppiyopi tasmiṃ ṭhāne sūriyaṃ oloketvā – ‘‘akālo dāni gantuṃ, bahū khuddakamahallakā paribbājakā, bahuparissayo ca ayaṃ maggo corehipi vāḷayakkhehipi vāḷamigehipi. Ayaṃ kho pana samaṇo gotamo uyyānaṃ paviṭṭho, samaṇassa ca gotamassa vasanaṭṭhāne devatā ārakkhaṃ gaṇhanti, handāhampi idha ekarattivāsaṃ upagantvā sveva gamissāmī’’ti tadevuyyānaṃ pāvisi. Tato bhikkhusaṅgho bhagavato vattaṃ dassetvā attano attano vasanaṭṭhānaṃ sallakkhesi. Paribbājakopi uyyānassa ekapasse paribbājakaparikkhāre otāretvā vāsaṃ upagacchi saddhiṃ attano parisāya. Pāḷiyamārūḷhavaseneva pana – ‘‘saddhiṃ attano antevāsinā brahmadattena māṇavenā’’ti vuttaṃ.

スップリヤもまた、その場所で太陽を見て、「今行くのは時ではない。多くの若い者や年配の遊行者がおり、この道は盗賊や恐ろしい鬼や恐ろしい獣がいるので危険だ。今、ゴータマ修行者が庭園に入られた。ゴータマ修行者の滞在場所には、神々が守護している。さあ、私もここに一晩泊まって、明日行こう」と言って、その庭園に入った。それから、僧伽は世尊の言葉を聞いて、各自の滞在場所を心に留めた。遊行者もまた、庭園の一方の隅に遊行に必要な道具を置き、自分の弟子たちと共に滞在した。パーリヤ語の記述によれば、「自分の弟子であるブラフマダッタという名の少年と共に」と述べられている。

Evaṃ vāsaṃ upagato pana so paribbājako rattibhāge dasabalaṃ olokesi. Tasmiñca samaye samantā vippakiṇṇatārakā viya padīpā jalanti, majjhe bhagavā nisinno hoti, bhikkhusaṅgho ca bhagavantaṃ parivāretvā. Tattha ekabhikkhussapi hatthakukkuccaṃ vā pādakukkuccaṃ vā ukkāsitasaddo vā khipitasaddo vā natthi. Sā hi parisā attano ca sikkhitasikkhatāya satthari ca gāravenāti dvīhi kāraṇehi nivāte padīpasikhā viya niccalā sannisinnāva ahosi. Paribbājako taṃ vibhūtiṃ disvā attano parisaṃ olokesi. Tattha keci hatthaṃ khipanti, keci pādaṃ, keci vippalapanti, keci nillālitajivhā paggharitakheḷā, dante khādantā kākacchamānā gharugharupassāsino sayanti. So ratanattayassa guṇavaṇṇe vattabbepi issāvasena puna avaṇṇameva ārabhi. Brahmadatto pana vuttanayeneva vaṇṇaṃ. Tena vuttaṃ – ‘‘tatrāpi sudaṃ suppiyo paribbājako’’ti sabbaṃ vattabbaṃ. Tattha tatrāpīti tasmimpi, ambalaṭṭhikāyaṃ uyyāneti attho.

このように滞在した遊行者は、夜になると世尊を観察した。その時、周囲に星が散りばめられたかのように灯りが灯り、中央には世尊が座っておられ、僧伽が世尊を囲んでいた。そこでは、一人の比丘でさえ、手や足を動かすことも、咳をしたり叫んだりすることもなかった。なぜなら、その集会は、自らの訓練と師への尊敬という二つの理由から、風のない場所の灯火のように静かに座っていたからである。遊行者はその様子を見て、自分の弟子たちを観察した。その中には、手を動かす者、足を動かす者、おしゃべりをする者、舌が垂れ、唾液を垂らし、歯を食いしばり、うめき声をあげて寝ている者もいた。彼は三宝の徳を語るべき時でさえ、嫉妬心から再び悪口を始めた。ブラフマダッタは、先に述べられたように、称賛した。そのため、「そこでもスップリヤ遊行者は」と全てを語るべきである。そこでの「そこでも」とは、そのアンバラッティカーの庭園のことである。

3. Sambahulānanti bahukānaṃ. Tattha vinayapariyāyena tayo janā ‘‘sambahulā’’ti vuccanti. Tato paraṃ saṅgho. Suttantapariyāyena pana tayo tayova tato paṭṭhāya sambahulā. Idha suttantapariyāyena ‘‘sambahulā’’ti veditabbā. Maṇḍalamāḷeti katthaci dve kaṇṇikā gahetvā haṃsavaṭṭakacchannena katā kūṭāgārasālāpi ‘‘maṇḍalamāḷo’’ti vuccati, katthaci ekaṃ kaṇṇikaṃ gahetvā thambhapantiṃ parikkhipitvā katā upaṭṭhānasālāpi ‘‘maṇḍalamāḷo’’ti vuccati. Idha pana nisīdanasālā ‘‘maṇḍalamāḷo’’ti veditabbo. Sannisinnānanti nisajjanavasena. Sannipatitānanti samodhānavasena. Ayaṃ saṅkhiyadhammoti saṅkhiyā vuccati kathā, kathādhammoti attho. Udapādīti uppanno. Katamo pana soti? Acchariyaṃ āvusoti evamādi. Tattha andhassa pabbatārohaṇaṃ viya niccaṃ na hotīti acchariyaṃ. Ayaṃ tāva saddanayo. Ayaṃ pana aṭṭhakathānayo – accharāyogganti acchariyaṃ. Accharaṃ paharituṃ yuttanti attho. Abhūtapubbaṃ bhūtanti abbhutaṃ. Ubhayaṃ petaṃ vimhayassevādhivacanaṃ. Yāvañcidanti yāva ca idaṃ tena suppaṭividitatāya appameyyattaṃ dasseti.

3.「サンバフラ」(多数)とは、多くのことである。戒律の観点からは、三人が「サンバフラ」と呼ばれる。それ以上は僧伽である。経典の観点からは、三人が三人であり、そこから「サンバフラ」である。ここでは経典の観点から「サンバフラ」と理解すべきである。「マンダラマーラ」とは、ある場所では二つの柱を支えとして、屋根付きの建物を建てた、切妻屋根の建物も「マンダラマーラ」と呼ばれる。ある場所では、一つの柱を支えとして、列柱を囲んで建てられた休憩所も「マンダラマーラ」と呼ばれる。ここでは、座席のある場所を「マンダラマーラ」と理解すべきである。「サンニシンナ」とは、座っている状態のことである。「サンニパティータ」とは、集まっている状態のことである。これは「サンキヤ」とは、要約された教え、つまり言葉の教えという意味である。「ウダパーディ」とは、生じたことである。それはどのようなことか?「アッチャリヤ」(不思議)である、友よ、というようなことである。そこでの「アッチャリヤ」とは、ちょうど山に登る盲人のように、常にそうであるとは限らないということである。これが音韻学的な説明である。これは注釈書の説明である。「アッチャラ」とは、打つべきである、という意味である。前例のないことが起こることは「アブタ」(驚くべきこと)である。どちらも驚きの別名である。「ヤーヴァンチ」とは、それが非常に明確に理解されていることを示している。

Tena bhagavatā jānatā…pe… suppaṭividitāti etthāyaṃ saṅkhepattho. Yo so bhagavā samatiṃsa pāramiyo pūretvā sabbakilese bhañjitvā anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddho, tena bhagavatā tesaṃ tesaṃ sattānaṃ āsayānusayaṃ jānatā, hatthatale ṭhapitaṃ āmalakaṃ viya sabbañeyyadhammaṃ passatā.

したがって、知っておられる世尊によって…(中略)…十分に理解されている、とはこういう意味である。あらゆる汚物を打ち砕き、比類なき完全な悟りを開かれた世尊が、様々な生き物たちの性質と傾向を知っておられ、手のひらの上に置かれたアムラ(Indian plum)のように、知られるべき全てのことをご覧になっていた。

Api ca pubbenivāsādīhi jānatā, dibbena cakkhunā passatā. Tīhi vijjāhi chahi vā pana abhiññāhi jānatā, sabbattha appaṭihatena samantacakkhunā passatā. Sabbadhammajānanasamatthāya vā paññāya jānatā, sabbasattānaṃ cakkhuvisayātītāni tirokuṭṭādigatānipi rūpāni ativisuddhena maṃsacakkhunā passatā. Attahitasādhikāya vā samādhipadaṭṭhānāya paṭivedhapaññāya jānatā, parahitasādhikāya karuṇāpadaṭṭhānāya desanāpaññāya passatā.

さらに、過去世からの知識などで知っておられ、天眼で見られていた。三つの vijj(知識)や六つのアビッニャー(神通力)で知っておられ、あらゆる場所で妨げられることのない全方位的知でご覧になっていた。全ての事柄を知る能力のある智慧で知っておられ、全ての生き物たちの視覚を超えた、壁の向こう側にあるものまでも、非常に清らかな肉眼で見られていた。自己の利益を達成するための瞑想の基盤となる智慧で知っておられ、他者の利益を達成するための慈悲の基盤となる説法の智慧で見られていた。

Arīnaṃ hatattā paccayādīnañca arahattā arahatā. Sammā sāmañca sabbadhammānaṃ buddhattā sammāsambuddhena antarāyikadhamme jānatā, niyyānikadhamme passatā, kilesārīnaṃ hatattā arahatā. Sammā sāmañca sabbadhammānaṃ buddhattā sammāsambuddhenāti. Evaṃ catūvesārajjavasena catūhākārehi thomitena sattānaṃ nānādhimuttikatā nānajjhāsayatā suppaṭividitā yāva ca suṭṭhu paṭividitā.

「アリ(敵)がいない」ことから、および「アーラッタ(阿羅漢)」であることから、阿羅漢である。全ての事柄を正しく悟られたこと、仏陀であることから、正等覚者である。妨げとなる事柄を知っておられ、解脱へと導く事柄をご覧になっていた。煩悩という敵がいないことから、阿羅漢である。全ての事柄を正しく悟られたこと、仏陀であることから、正等覚者である。このように、四つの無畏(アバイア)によって、四つの理由で賞賛された、生き物たちの多様な信念、多様な性質は、十分に理解され、非常に理解されている。

Idānissa suppaṭividitabhāvaṃ dassetuṃ ayañhītiādimāha. Idaṃ vuttaṃ hoti yā ca ayaṃ bhagavatā ‘‘dhātuso, bhikkhave, sattā saṃsandanti samenti, hīnādhimuttikā hīnādhimuttikehi saddhiṃ saṃsandanti samenti, kalyāṇādhimuttikā kalyāṇādhimuttikehi saddhiṃ saṃsandanti samenti. Atītampi kho, bhikkhave, addhānaṃ dhātusova sattā saṃsandiṃsu samiṃsu, hīnādhimuttikā hīnādhimuttikehi…pe… kalyāṇādhimuttikā kalyāṇādhimuttikehi saddhiṃ saṃsandiṃsu samiṃsu, anāgatampi kho, bhikkhave, addhānaṃ…pe… saṃsandissanti samessanti, etarahipi kho, bhikkhave, paccuppannaṃ addhānaṃ dhātusova sattā saṃsandanti samenti, hīnādhimuttikā hīnādhimuttikehi…pe… kalyāṇādhimuttikā kalyāṇādhimuttikehi saddhiṃ saṃsandanti samentī’’ti evaṃ sattānaṃ nānādhimuttikatā, nānajjhāsayatā, nānādiṭṭhikatā, nānākhantitā, nānārucitā, nāḷiyā minantena viya tulāya tulayantena viya ca nānādhimuttikatāñāṇena sabbaññutaññāṇena viditā, sā yāva suppaṭividitā. Dvepi nāma sattā ekajjhāsayā dullabhā lokasmiṃ. Ekasmiṃ gantukāme eko ṭhātukāmo hoti, ekasmiṃ pivitukāme eko bhuñjitukāmo. Imesu cāpi dvīsu ācariyantevāsīsu **ayañhi ‘‘suppiyo paribbājako…pe… bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhā honti bhikkhusaṅghañcā’’**ti. Tattha itihameti itiha ime, evaṃ imeti attho. Sesaṃ vuttanayameva.

ここに、それが十分に理解されていることを示すために、「これ」などと述べられている。これは、「比丘たちよ、生き物たちは性質によって互いに集まり、結合する。低級な信念を持つ者は、低級な信念を持つ者と共に集まり、結合する。善良な信念を持つ者は、善良な信念を持つ者と共に集まり、結合する。過去においても、比丘たちよ、生き物たちは性質によって集まり、結合した。低級な信念を持つ者は、低級な信念を持つ者と共に…(中略)…善良な信念を持つ者は、善良な信念を持つ者と共に集まり、結合した。未来においても、比丘たちよ…(中略)…集まり、結合するだろう。現在においても、比丘たちよ、生き物たちは性質によって集まり、結合する。低級な信念を持つ者は、低級な信念を持つ者と共に…(中略)…善良な信念を持つ者は、善良な信念を持つ者と共に集まり、結合する」と、生き物たちの多様な信念、多様な性質、多様な見解、多様な欲求、多様な好み、そして、まるで秤で測るかのように、多様な信念を知る智慧、すなわち一切智によって知られ、それは十分に理解されている。この世では、同じ性質を持つ二匹の生き物でさえ、見つけるのは難しい。ある者が行こうとしている時に、ある者は留まろうとしている。ある者が飲もうとしている時に、ある者は食べようとしている。これらの二人の師弟の間でさえ、「このスップリヤ遊行者は…(中略)…世尊と僧伽の後を追っている」と(述べられている)。そこでの「イティハム」とは、「このように」という意味である。残りは先に述べられた通りである。

4. Atha kho bhagavā tesaṃ bhikkhūnaṃ imaṃ saṅkhiyadhammaṃ viditvāti ettha viditvāti sabbaññutaññāṇena jānitvā. Bhagavā hi katthaci maṃsacakkhunā disvā jānāti – ‘‘addasā kho bhagavā mahantaṃ dārukkhandhaṃ gaṅgāya nadiyā sotena vuyhamāna’’ntiādīsu (saṃ. ni. 4.241) viya. Katthaci dibbacakkhunā disvā jānāti – ‘‘addasā kho bhagavā dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena tā devatāyo sahassasseva pāṭaligāme vatthūni parigaṇhantiyo’’tiādīsu (dī. ni. 2.152) viya. Katthaci pakatisotena sutvā jānāti – ‘‘assosi kho bhagavā āyasmato ānandassa subhaddena paribbājakena saddhiṃ imaṃ kathāsallāpa’’ntiādīsu (dī. ni. 2.213) viya. Katthaci dibbasotena sutvā jānāti – ‘‘assosi kho bhagavā dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya sandhānassa gahapatissa nigrodhena paribbājakena saddhiṃ imaṃ kathāsallāpa’’ntiādīsu (dī. ni. 3.54) viya. Idha pana sabbaññutaññāṇena sutvā aññāsi. Kiṃ karonto aññāsi? Pacchimayāmakiccaṃ, kiccañca nāmetaṃ sātthakaṃ, niratthakanti duvidhaṃ hoti. Tattha niratthakakiccaṃ bhagavatā bodhipallaṅkeyeva arahattamaggena samugghātaṃ kataṃ. Sātthakaṃyeva pana bhagavato kiccaṃ hoti. Taṃ pañcavidhaṃ – purebhattakiccaṃ, pacchābhattakiccaṃ, purimayāmakiccaṃ, majjhimayāmakiccaṃ, pacchimayāmakiccanti.

4.「それゆえ、世尊はこれらの比丘たちに、この要約された教えを知っておられた」とある。「知っておられた」とは、一切智によって知っておられたということである。世尊は、ある時は肉眼で見られて知っておられた。例えば、「世尊は、ガンジス川の流れによって運ばれる大きな木の幹をご覧になった」(サンユッタ・ニカーヤ、4.241)など。ある時は天眼で見られて知っておられた。例えば、「世尊は、人間の力を超えた清らかな天眼で、パータリガマーの町で何千もの家を数えている神々をご覧になった」(ディーガ・ニカーヤ、2.152)など。ある時は普通の耳で聞いて知っておられた。例えば、「世尊は、アーナンダ尊者が遊行者スップリヤと共にこの会話をしているのを聞かれた」(ディーガ・ニカーヤ、2.213)など。ある時は天耳で聞いて知っておられた。例えば、「世尊は、人間の力を超えた清らかな天耳で、ガハパティ(家長)のニグローダと遊行者スップリヤの会話を聞かれた」(ディーガ・ニカーヤ、3.54)など。ここでは、一切智によって聞いて知っておられた。何をして知っておられたか?最後の夜の務め、務めには有益なものと無益なものがある。無益な務めは、世尊が悟りの座で、悟りの道によって根絶された。有益な務めは、世尊の務めである。それは五つに分けられる。食事前の務め、食事後の務め、最初の夜の務め、真ん中の夜の務め、最後の夜の務めである。

Tatridaṃ purebhattakiccaṃ –

そのうち、これは食事前の務めである。

Bhagavā hi pātova uṭṭhāya upaṭṭhākānuggahatthaṃ sarīraphāsukatthañca mukhadhovanādisarīraparikammaṃ katvā yāva bhikkhācāravelā tāva vivittāsane vītināmetvā, bhikkhācāravelāyaṃ nivāsetvā kāyabandhanaṃ bandhitvā cīvaraṃ pārupitvā pattamādāya kadāci ekako, kadāci bhikkhusaṅghaparivuto, gāmaṃ vā nigamaṃ vā piṇḍāya pavisati; kadāci pakatiyā, kadāci anekehi pāṭihāriyehi vattamānehi. Seyyathidaṃ, piṇḍāya pavisato lokanāthassa purato purato gantvā mudugatavātā pathaviṃ sodhenti, valāhakā udakaphusitāni muñcantā magge reṇuṃ vūpasametvā upari vitānaṃ hutvā tiṭṭhanti, apare vātā pupphāni upasaṃharitvā magge okiranti, unnatā bhūmippadesā onamanti, onatā unnamanti, pādanikkhepasamaye samāva bhūmi hoti, sukhasamphassāni padumapupphāni vā pāde sampaṭicchanti. Indakhīlassa anto ṭhapitamatte dakkhiṇapāde sarīrato chabbaṇṇarasmiyo nikkhamitvā suvaṇṇarasapiñjarāni viya citrapaṭaparikkhittāni viya ca pāsādakūṭāgārādīni alaṅkarontiyo ito cito ca dhāvanti, hatthiassavihaṅgādayo sakasakaṭṭhānesu ṭhitāyeva madhurenākārena saddaṃ karonti, tathā bherivīṇādīni tūriyāni manussānañca kāyūpagāni ābharaṇāni. Tena saññāṇena manussā jānanti – ‘‘ajja bhagavā idha piṇḍāya paviṭṭho’’ti. Te sunivatthā supārutā gandhapupphādīni ādāya gharā nikkhamitvā antaravīthiṃ paṭipajjitvā bhagavantaṃ gandhapupphādīhi sakkaccaṃ pūjetvā vanditvā – ‘‘amhākaṃ, bhante, dasa bhikkhū, amhākaṃ vīsati, paññāsaṃ…pe… sataṃ dethā’’ti yācitvā bhagavatopi pattaṃ gahetvā āsanaṃ paññapetvā sakkaccaṃ piṇḍapātena paṭimānenti. Bhagavā katabhattakicco tesaṃ sattānaṃ cittasantānāni oloketvā tathā dhammaṃ deseti, yathā keci saraṇagamanesu patiṭṭhahanti, keci pañcasu sīlesu, keci sotāpattisakadāgāmianāgāmiphalānaṃ aññatarasmiṃ; keci pabbajitvā aggaphale arahatteti. Evaṃ mahājanaṃ anuggahetvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ gacchati. Tattha gantvā maṇḍalamāḷe paññattavarabuddhāsane nisīdati, bhikkhūnaṃ bhattakiccapariyosānaṃ āgamayamāno. Tato bhikkhūnaṃ bhattakiccapariyosāne upaṭṭhāko bhagavato nivedeti. Atha bhagavā gandhakuṭiṃ pavisati. Idaṃ tāva purebhattakiccaṃ.

世尊は、夜明けに起き上がり、奉仕者たちの助けとご自身の体の健康のために、顔を洗うなどの身の回りのことを済ませ、托鉢の時間まで、人里離れた場所で過ごし、托鉢の時間になったら、衣をまとい、帯を締め、袈裟をまとい、鉢を持って、時には一人で、時には僧伽に囲まれて、村や町に托鉢に出られた。時には自然に、時には多くの奇跡が行われている中で。例えば、托鉢に出られる世尊の前を、柔らかな風が大地を清め、雨雲が水を降らせて道の埃を鎮め、上空に天蓋となって立ち、他の風が花を運んで道に散らし、高い場所は低くなり、低い場所は高くなり、足を踏み出すたびに大地は平らになり、蓮の花が足に優しく触れる。インドラの柱の内に置かれた右足から、六色の光線が放たれ、金色の網で飾られたかのように、絵画で飾られた宮殿や建物を飾り、ここやそこへと流れ、象や馬や鳥などがそれぞれの場所に立ち、甘い声で鳴き、同様に太鼓や弦楽器が鳴り、人々の体に身につけた装飾品も鳴った。それによって人々は、「今日、世尊はここへ托鉢に来られた」と知った。彼らは立派な衣装をまとい、布をまとい、香や花を持って家から出て、町の通りを通り、世尊に香や花で丁重に供養し、礼拝して、「先生、私たちには十人の比丘、私たちには二十人、五十人…(中略)…百人に(食事を)与えてください」と頼み、世尊の鉢を受け取り、席を用意して、丁重に食事を供した。世尊は食事を済ませ、それらの人々の心の流れをご覧になり、それに従って教えを説かれた。その結果、ある者は帰依に留まり、ある者は五戒を守り、ある者は初果、二果、三果、四果のいずれかに達した。ある者は出家し、最高の果てである阿羅漢果に達した。このように大衆を助け、席を立って僧院へ行かれた。そこで、マンダラマーラに用意された立派な仏陀の座に座り、比丘たちの食事の終わるのを待っておられた。それから、比丘たちの食事の終わった後、奉仕者が世尊に報告した。すると世尊は香部屋に入られた。これが食事前の務めである。

Atha bhagavā evaṃ katapurebhattakicco gandhakuṭiyā upaṭṭhāne nisīditvā pāde pakkhāletvā pādapīṭhe ṭhatvā bhikkhusaṅghaṃ ovadati – ‘‘bhikkhave, appamādena sampādetha, dullabho buddhuppādo lokasmiṃ, dullabho manussattapaṭilābho, dullabhā sampatti, dullabhā pabbajjā, dullabhaṃ saddhammassavana’’nti. Tattha keci bhagavantaṃ kammaṭṭhānaṃ pucchanti. Bhagavāpi tesaṃ cariyānurūpaṃ kammaṭṭhānaṃ deti. Tato sabbepi bhagavantaṃ vanditvā attano attano rattiṭṭhānadivāṭṭhānāni gacchanti. Keci araññaṃ, keci rukkhamūlaṃ, keci pabbatādīnaṃ aññataraṃ, keci cātumahārājikabhavanaṃ…pe… keci vasavattibhavananti. Tato bhagavā gandhakuṭiṃ pavisitvā sace ākaṅkhati, dakkhiṇena passena sato sampajāno muhuttaṃ sīhaseyyaṃ kappeti. Atha samassāsitakāyo vuṭṭhahitvā dutiyabhāge lokaṃ voloketi. Tatiyabhāge yaṃ gāmaṃ vā nigamaṃ vā upanissāya viharati tattha mahājano purebhattaṃ dānaṃ datvā pacchābhattaṃ sunivattho supāruto gandhapupphādīni ādāya vihāre sannipatati. Tato bhagavā sampattaparisāya anurūpena pāṭihāriyena gantvā dhammasabhāyaṃ paññattavarabuddhāsane nisajja dhammaṃ deseti kālayuttaṃ samayayuttaṃ, atha kālaṃ viditvā parisaṃ uyyojeti, manussā bhagavantaṃ vanditvā pakkamanti. Idaṃ pacchābhattakiccaṃ.

その後、世尊は昼食の務めを終え、香部屋の御座に座って足を洗い、足台に立って、比丘僧を教え諭された。「比丘たちよ、怠らずに精進せよ。世に仏陀の出現は難しく、人間としての生を得ることも難しく、幸福を得ることも難しく、出家することも難しく、善い法を聞くことも難しいのである」と。そこで、ある者たちは世尊に修行法を尋ねた。世尊も、彼らの行いに応じた修行法をお授けになった。その後、皆、世尊を礼拝し、各自の宿る場所、昼の場所へと向かった。ある者は森へ、ある者は木の根元へ、ある者は山などへ、ある者は四天王天などへ…(省略)…ある者は他化自在天へ向かった。その後、世尊は香部屋に入り、もし望むなら、右脇を下にして、意識を保ち、しばらく獅子座で眠られた。そして、体が回復したら起き上がり、第二の刻に世間を見渡された。第三の刻には、村や町に住む人々は、昼食前に布施を終え、昼食後に身を清め、身支度を整え、香や花などを持って僧院に集まった。そこで世尊は、集まった人々にふさわしい奇跡を起こして、法堂に設けられた立派な仏陀の座に座り、時宜にかなった、時にかなった法を説かれた。そして、時が来たと知って、人々を解散させ、人々は世尊を礼拝して去っていった。これが昼食後の務めである。

So evaṃ niṭṭhitapacchābhattakicco sace gattāni osiñcitukāmo hoti, buddhāsanā vuṭṭhāya nhānakoṭṭhakaṃ pavisitvā upaṭṭhākena paṭiyāditaudakena gattāni utuṃ gaṇhāpeti. Upaṭṭhākopi buddhāsanaṃ ānetvā gandhakuṭipariveṇe paññapeti. Bhagavā surattadupaṭṭaṃ nivāsetvā kāyabandhanaṃ bandhitvā uttarāsaṅgaṃ ekaṃsaṃ karitvā tattha gantvā nisīdati ekakova muhuttaṃ paṭisallīno, atha bhikkhū tato tato āgamma bhagavato upaṭṭhānaṃ āgacchanti. Tattha ekacce pañhaṃ pucchanti, ekacce kammaṭṭhānaṃ, ekacce dhammassavanaṃ yācanti. Bhagavā tesaṃ adhippāyaṃ sampādento purimayāmaṃ vītināmeti. Idaṃ purimayāmakiccaṃ.

そのように昼食後の務めを終え、もし身体を清潔にしたいと思われたなら、仏陀の座から立ち上がり、沐浴場に入り、世話係が用意した湯で身体を冷やされた。世話係は仏陀の座を運び、香部屋の回廊に設けた。世尊は、きちんと整えられた二重の衣をまとい、帯を締め、上衣を片方の肩にかけ、そこへ行って一人でしばらく静かに座られた。その後、比丘たちはあちこちから集まり、世尊のお世話をするためにやって来た。そこで、ある者は質問をし、ある者は修行法を、ある者は法を聞くことを求めた。世尊は彼らの願いを叶えながら、最初の夜の刻を過ごされた。これが最初の夜の刻の務めである。

Purimayāmakiccapariyosāne pana bhikkhūsu bhagavantaṃ vanditvā pakkantesu sakaladasasahassilokadhātudevatāyo okāsaṃ labhamānā bhagavantaṃ upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchanti, yathābhisaṅkhataṃ antamaso caturakkharampi. Bhagavā tāsaṃ devatānaṃ pañhaṃ vissajjento majjhimayāmaṃ vītināmeti. Idaṃ majjhimayāmakiccaṃ.

最初の夜の刻の務めが終わった後、比丘たちが世尊を礼拝して去っていくと、千の世界のすべての神々が機会を得て、世尊のもとを訪れ、質問をした。それは、たとえ四文字であっても、心に深く刻まれたことについてであった。世尊は、それらの神々の質問に答えるために、真夜中の刻を過ごされた。これが真夜中の刻の務めである。

Pacchimayāmaṃ pana tayo koṭṭhāse katvā purebhattato paṭṭhāya nisajjāya pīḷitassa sarīrassa kilāsubhāvamocanatthaṃ ekaṃ koṭṭhāsaṃ caṅkamena vītināmeti. Dutiyakoṭṭhāse gandhakuṭiṃ pavisitvā dakkhiṇena passena sato sampajāno sīhaseyyaṃ kappeti. Tatiyakoṭṭhāse paccuṭṭhāya nisīditvā purimabuddhānaṃ santike dānasīlādivasena katādhikārapuggaladassanatthaṃ buddhacakkhunā lokaṃ voloketi. Idaṃ pacchimayāmakiccaṃ.

そして、最後の夜の刻は、三つの部分に分けられた。昼食前から座ることに飽いて疲れた身体を休めるために、一つは歩行で過ごされた。二つ目の部分では、香部屋に入り、右脇を下にして、意識を保ち、しばらく獅子座で眠られた。三つ目の部分では、起き上がって座り、過去の仏陀の時代に布施の行などによって功徳を積んだ人々を見るために、仏陀の眼で世間を見渡された。これが最後の夜の刻の務めである。

Tasmiṃ pana divase bhagavā purebhattakiccaṃ rājagahe pariyosāpetvā pacchābhatte maggaṃ āgato, purimayāme bhikkhūnaṃ kammaṭṭhānaṃ kathetvā, majjhimayāme devatānaṃ pañhaṃ vissajjetvā, pacchimayāme caṅkamaṃ āruyha caṅkamamāno pañcannaṃ bhikkhusatānaṃ imaṃ sabbaññutaññāṇaṃ ārabbha pavattaṃ kathaṃ sabbaññutaññāṇeneva sutvā aññāsīti. Tena vuttaṃ – ‘‘pacchimayāmakiccaṃ karonto aññāsī’’ti.

その日、世尊は昼食前の務めをラージャグリハで終え、昼食後に道を進まれ、最初の夜の刻には比丘たちに修行法を説き、真夜中の刻には神々の質問に答え、最後の夜の刻には歩行に入り、歩きながら、五百人の比丘たちのために、この一切知の智慧について語られたことを、一切知の智慧によって聞き、知られたのである。それゆえ、「最後の夜の刻の務めをしながら、知られたのである」と言われたのである。

Ñatvā ca panassa etadahosi – ‘‘ime bhikkhū mayhaṃ sabbaññutaññāṇaṃ ārabbha guṇaṃ kathenti, etesañca sabbaññutaññāṇakiccaṃ na pākaṭaṃ, mayhameva pākaṭaṃ. Mayi pana gate ete attano kathaṃ nirantaraṃ ārocessanti, tato nesaṃ ahaṃ taṃ aṭṭhuppattiṃ katvā tividhaṃ sīlaṃ vibhajanto, dvāsaṭṭhiyā ṭhānesu appaṭivattiyaṃ sīhanādaṃ nadanto, paccayākāraṃ samodhānetvā buddhaguṇe pākaṭe katvā, sineruṃ ukkhipento viya suvaṇṇakūṭena nabhaṃ paharanto viya ca dasasahassilokadhātukampanaṃ brahmajālasuttantaṃ arahattanikūṭena niṭṭhāpento desessāmi, sā me desanā parinibbutassāpi pañcavassasahassāni sattānaṃ amatamahānibbānaṃ sampāpikā bhavissatī’’ti. Evaṃ cintetvā yena maṇḍalamāḷo tenupasaṅkamīti. Yenāti yena disābhāgena, so upasaṅkamitabbo. Bhummatthe vā etaṃ karaṇavacanaṃ, yasmiṃ padese so maṇḍalamāḷo, tattha gatoti ayamettha attho.

そして、そのように知って、次のように思われた。「これらの比丘たちは、私の一切知の智慧について賛美しているが、彼らにとって一切知の智慧の務めは明らかではない。私だけが明らかである。私が(この世を去った後)彼らは、自分たちの話を絶え間なく語り続けるだろう。その時、私はその縁起を語り、三種の戒を説き分け、六十二の点で揺るぎない獅子の咆哮を放ち、縁起の理を整え、仏陀の功徳を明らかにし、須弥山を持ち上げるように、金剛の頂で天空を打つように、千の世界を揺るがす梵網経を、阿羅漢の頂で締めくくりながら説くだろう。私のその説法は、私が涅槃に入った後も、五千年もの間、人々に不老不死の偉大な涅槃をもたらすであろう」と思われた。そう思い定めて、マンドゥラマラーという場所へ向かわれたのである。マンドゥラマラーへ向かわれた、とは、どの方向へ向かわれたか、その場所へ行かれた、という意味である。そこへ行く、という言葉は、場所を示す言葉である。つまり、どの場所へ行かれたか、という意味である。

Paññatte āsane nisīdīti buddhakāle kira yattha yattha ekopi bhikkhu viharati sabbattha buddhāsanaṃ paññattameva hoti. Kasmā? Bhagavā kira attano santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā phāsukaṭṭhāne viharante manasi karoti – ‘‘asuko mayhaṃ santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā gato, sakkhissati nu kho visesaṃ nibbattetuṃ no vā’’ti. Atha naṃ passati kammaṭṭhānaṃ vissajjetvā akusalavitakkaṃ vitakkayamānaṃ, tato ‘‘kathañhi nāma mādisassa satthu santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā viharantaṃ imaṃ kulaputtaṃ akusalavitakkā abhibhavitvā anamatagge vaṭṭadukkhe saṃsāressantī’’ti tassa anuggahatthaṃ tattheva attānaṃ dassetvā taṃ kulaputtaṃ ovaditvā ākāsaṃ uppatitvā puna attano vasanaṭṭhānameva gacchati. Athevaṃ ovadiyamānā te bhikkhū cintayiṃsu – ‘‘satthā amhākaṃ manaṃ jānitvā āgantvā amhākaṃ samīpe ṭhitaṃyeva attānaṃ dasseti’’. Tasmiṃ khaṇe – ‘‘bhante, idha nisīdatha, idha nisīdathā’’ti āsanapariyesanaṃ nāma bhāroti. Te āsanaṃ paññapetvāva viharanti. Yassa pīṭhaṃ atthi, so taṃ paññapeti. Yassa natthi, so mañcaṃ vā phalakaṃ vā kaṭṭhaṃ vā pāsāṇaṃ vā vālukapuñjaṃ vā paññapeti. Taṃ alabhamānā purāṇapaṇṇānipi saṅkaḍḍhitvā tattha paṃsukūlaṃ pattharitvā ṭhapenti. Idha pana rañño nisīdanāsanameva atthi, taṃ papphoṭetvā paññapetvā parivāretvā te bhikkhū bhagavato adhimuttikañāṇamārabbha guṇaṃ thomayamānā nisīdiṃsu. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘paññatte āsane nisīdī’’ti.

定められた座に座られた。仏陀の時代には、たとえ一人でも比丘が修行している場所には、必ず仏陀の座が定められていた。なぜか。世尊は、自分のもとで修行法を学んだ者が、快適な場所で修行していると、心に思われた。「あの者は私のものから修行法を学んで行ったが、彼は進歩することができるだろうか、それともできないだろうか」と。そして、その者が修行法を捨てて、不善の思いを考えているのを見られた。そこで、「私の師のような方のそばで修行法を学んで修行しているこの善い子供が、不善の思いに打ち負かされて、無始以来の輪廻の苦しみに迷うことがあろうか」と思われ、その者を助けるために、その場に現れて、その善い子供を教え諭し、空に飛び上がって、再び自分の場所へ戻られた。このように教え諭されたそれらの比丘たちは、「師は私たちの心を知って現れ、私たちのそばに立っておられる」と思った。その時、「師よ、ここに座ってください、ここに座ってください」と、座を探す手間は大変である、と。彼らは座を設けて修行していた。もし椅子があれば、それを設ける。もしなければ、寝椅子や板や木や石や砂の山を設ける。それらを得られない場合は、古い葉さえも集めて、そこに糞掃衣を敷いて置いた。この場所には、王の座る椅子だけがあった。それを叩いて整え、囲んで、それらの比丘たちは、世尊の願望を知る智慧について賛美しながら座った。それに言及して、「定められた座に座られた」と言われたのである。

Evaṃ nisinno pana jānantoyeva kathāsamuṭṭhāpanatthaṃ bhikkhū pucchi. Te cassa sabbaṃ kathayiṃsu. Tena vuttaṃ – ‘‘nisajja kho bhagavā’’tiādi. Tattha kāya nutthāti katamāya nu kathāya sannisinnā bhavathāti attho. Kāya netthātipi pāḷi, tassā katamāya nu etthāti attho kāya notthātipi pāḷi. Tassāpi purimoyeva attho.

そのように座られた世尊は、知っておられながらも、話を始めるきっかけとして比丘たちに尋ねられた。彼らはすべてをお話しした。それゆえ、「座って、世尊は…」という言葉がある。そこで、「どのような話のために座っていたのですか」という意味である。「どのような話のために」というパーリもある。その意味も、前のと同じである。

Antarākathāti, kammaṭṭhānamanasikārauddesaparipucchādīnaṃ antarā aññā ekā kathā. Vippakatāti, mama āgamanapaccayā apariniṭṭhitā sikhaṃ appattā. Tena kiṃ dasseti? ‘‘Nāhaṃ tumhākaṃ kathābhaṅgatthaṃ āgato, ahaṃ pana sabbaññutāya tumhākaṃ kathaṃ niṭṭhāpetvā matthakappattaṃ katvā dassāmīti āgato’’ti nisajjeva sabbaññupavāraṇaṃ pavāreti. Ayaṃ kho no, bhante, antarākathā vippakatā, atha bhagavā anuppattoti etthāpi ayamadhippāyo. Ayaṃ bhante amhākaṃ bhagavato sabbaññutaññāṇaṃ ārabbha guṇakathā vippakatā, na rājakathādikā tiracchānakathā, atha bhagavā anuppatto; taṃ no idāni niṭṭhāpetvā desethāti.

「話の途中で」とは、修行法を学んだり、質問したりする途中で、別の話があったということである。「終わっていない」とは、私の到来によって、修行が完成せず、悟りを得られなかったということである。それは何を示しているのか。「私はあなたがたの話を中断するために来たのではなく、あなたがたの話を完成させ、頂点に達するようにするために来たのです」と言って、座るなり、一切知を宣言された。その時、比丘たちは「師よ、私たちの話は途中で終わってしまいましたが、師は現れられました」と言った。この意味も、「師よ、私たちの、世尊の、一切知の智慧に関する賛美の話は途中で終わってしまいましたが、王の話などのような世俗の話ではなく、師は現れられました。どうか、それを今、完成させて説いてください」という意味である。

Ettāvatā ca yaṃ āyasmatā ānandena kamalakuvalayujjalavimalasādhurasasalilāya pokkharaṇiyā sukhāvataraṇatthaṃ nimmalasilātalaracanavilāsasobhitaratanasopānaṃ, vippakiṇṇamuttātalasadisavālukākiṇṇapaṇḍarabhūmibhāgaṃ titthaṃ viya suvibhattabhittivicitravedikāparikkhittassa nakkhattapathaṃ phusitukāmatāya viya, vijambhitasamussayassa pāsādavarassa sukhārohaṇatthaṃ dantamayasaṇhamuduphalakakañcanalatāvinaddhamaṇigaṇappabhāsamudayujjalasobhaṃ sopānaṃ viya, suvaṇṇavalayanūpurādisaṅghaṭṭanasaddasammissitakathitahasitamadhurassaragehajanavicaritassa uḷārissarivibhavasobhitassa mahāgharassa sukhappavesanatthaṃ suvaṇṇarajatamaṇimuttapavāḷādijutivissaravijjotitasuppatiṭṭhitavisāladvārabāhaṃ mahādvāraṃ viya ca atthabyañjanasampannassa buddhaguṇānubhāvasaṃsūcakassa imassa suttassa sukhāvagahaṇatthaṃ kāladesadesakavatthuparisāpadesapaṭimaṇḍitaṃ nidānaṃ bhāsitaṃ, tassatthavaṇṇanā samattāti.

ここまで、尊者アーナンダが、蓮や睡蓮のように清らかで、澄み切った、浄らかな水を持つ池の、快適な水辺への降り立ちやすい、美しい宝石の階段が設けられた、散らばった真珠のような砂で覆われた白い地面、海岸のように美しく整えられた壁に囲まれた壇、星空に触れたいかのように、大きく広がる壮大な宮殿への快適な上り階段、象牙の滑らかな柔らかい板、金の蔓で繋がれた宝石の輝きが溢れる、快適な上り階段、金や銀の腕輪や足飾りなどのぶつかる音に混じった、笑い声や楽しそうな話し声が響く、豪華な家への快適な入り口、金、銀、宝玉、真珠、珊瑚などの輝きが溢れ、よく確立された広大な門、そして、意味と表現に満ちた、仏陀の功徳の力に言及した、この経典を理解するための、時、場所、語り手、聴衆にふさわしい、導入が説かれた。その解説が完了した。

5. Idāni – ‘‘mamaṃ vā, bhikkhave, pare avaṇṇaṃ bhāseyyu’’ntiādinā nayena bhagavatā nikkhittassa suttassa vaṇṇanāya okāso anuppatto. Sā panesā suttavaṇṇanā. Yasmā suttanikkhepaṃ vicāretvā vuccamānā pākaṭā hoti, tasmā suttanikkhepaṃ tāva vicārayissāma. Cattāro hi suttanikkhepā – attajjhāsayo, parajjhāsayo, pucchāvasiko, aṭṭhuppattikoti.

5. 今、「比丘たちよ、もし他者が私を非難するならば」というように、世尊によって説かれた経典の解説の機会が与えられた。その経典の解説は、経典の要約を検討して説かれるので、明らかになる。それゆえ、まず経典の要約を検討することにしよう。経典の要約は四つある。自己の意図、他者の意図、質問によるもの、縁起によるものである。

Tattha yāni suttāni bhagavā parehi anajjhiṭṭho kevalaṃ attano ajjhāsayeneva kathesi; seyyathidaṃ, ākaṅkheyyasuttaṃ, vatthasuttaṃ, mahāsatipaṭṭhānaṃ, mahāsaḷāyatanavibhaṅgasuttaṃ, ariyavaṃsasuttaṃ, sammappadhānasuttantahārako, iddhipādaindriyabalabojjhaṅgamaggaṅgasuttantahārakoti evamādīni; tesaṃ attajjhāsayo nikkhepo.

その中で、世尊が他者から促されることなく、ただご自身の意図によって説かれた経典。例えば、願望経、衣経、大念処経、大舎利経、聖世経、正精進経、神通力経、五根経、五力経、七覚支経、八正道経などである。これらは自己の意図による要約である。

Yāni pana ‘‘paripakkā kho rāhulassa vimuttiparipācaniyā dhammā; yaṃnūnāhaṃ rāhulaṃ uttariṃ āsavānaṃ khaye vineyya’’nti; (saṃ. ni. 4.121) evaṃ paresaṃ ajjhāsayaṃ khantiṃ manaṃ abhinīhāraṃ bujjhanabhāvañca avekkhitvā parajjhāsayavasena kathitāni; seyyathidaṃ, cūḷarāhulovādasuttaṃ, mahārāhulovādasuttaṃ, dhammacakkappavattanaṃ, dhātuvibhaṅgasuttanti evamādīni; tesaṃ parajjhāsayo nikkhepo.

しかし、「ラーフラよ、解脱を成熟させるための教えは成熟した。ラーフラよ、私はさらに煩悩の尽きるところに(あなたを)導こう」と(サンユッタ・ニカーヤ 4.121)のように、他者の意図、忍耐、心、傾向、理解を観察して、他者の意図に基づいて説かれたもの。例えば、小ラーフラ訓誡経、大ラーフラ訓誡経、法輪経、種子経などである。これらは他者の意図による要約である。

Bhagavantaṃ pana upasaṅkamitvā catasso parisā, cattāro vaṇṇā, nāgā, supaṇṇā, gandhabbā, asurā, yakkhā, mahārājāno, tāvatiṃsādayo devā, mahābrahmāti evamādayo – ‘‘bojjhaṅgā bojjhaṅgā’’ti, bhante, vuccanti. ‘‘Nīvaraṇā nīvaraṇā’’ti, bhante, vuccanti; ‘‘ime nu kho, bhante, pañcupādānakkhandhā’’. ‘‘Kiṃ sūdha vittaṃ purisassa seṭṭha’’ntiādinā nayena pañhaṃ pucchanti. Evaṃ puṭṭhena bhagavatā yāni kathitāni bojjhaṅgasaṃyuttādīni, yāni vā panaññānipi devatāsaṃyutta-mārasaṃyutta-brahmasaṃyutta-sakkapañha-cūḷavedalla-mahāvedalla-sāmaññaphala-āḷavaka-sūciloma-kharalomasuttādīni; tesaṃ pucchāvasiko nikkhepo.

世尊のもとに集まってくる四衆、四姓、龍、迦楼羅、乾闼婆、阿修羅、夜叉、四天王、忉利天などの神々、大梵天など。「覚支、覚支」と、師よ、言われます。「障礙、障礙」と、師よ、言われます。「これらの五蘊、師よ」と、質問する。どのようなものが、人のために最も尊いのか」というように、質問する。このように問われた世尊が説かれた、覚支相応など、あるいは、神々相応、魔相応、梵相応、帝釈問、小両舌経、大両舌経、沙門果経、阿羅漢経、針毛経、馬毛経などである。これらは質問による要約である。

Yāni pana tāni uppannaṃ kāraṇaṃ paṭicca kathitāni, seyyathidaṃ – dhammadāyādaṃ, cūḷasīhanādaṃ, candūpamaṃ, puttamaṃsūpamaṃ, dārukkhandhūpamaṃ, aggikkhandhūpamaṃ, pheṇapiṇḍūpamaṃ, pāricchattakūpamanti evamādīni; tesaṃ aṭṭhuppattiko nikkhepo.

しかし、生じた原因に応じて説かれたもの。例えば、法相続人経、小獅子吼経、月喩経、肉喩経、木塊喩経、火塊喩経、泡喩経、波茶経などである。これらは縁起による要約である。

Evametesu catūsu nikkhepesu imassa suttassa aṭṭhuppattiko nikkhepo. Aṭṭhuppattiyā hi idaṃ bhagavatā nikkhittaṃ. Katarāya aṭṭhuppattiyā? Vaṇṇāvaṇṇe. Ācariyo ratanattayassa avaṇṇaṃ abhāsi, antevāsī vaṇṇaṃ. Iti imaṃ vaṇṇāvaṇṇaṃ aṭṭhuppattiṃ katvā desanākusalo bhagavā – ‘‘mamaṃ vā, bhikkhave, pare avaṇṇaṃ bhāseyyu’’nti desanaṃ ārabhi. Tattha mamanti, sāmivacanaṃ, mamāti attho. saddo vikappanattho. Pareti, paṭiviruddhā sattā. Tatrāti ye avaṇṇaṃ vadanti tesu.

これら四つの要約のうち、この経典は縁起による要約である。縁起によって、これは世尊によって説かれた。どのような縁起によってか。賛美と非難である。師は三宝を非難し、弟子は賛美した。このように、この賛美と非難という縁起を語り、説法に熟達した世尊は、「比丘たちよ、もし他者が私を非難するならば」と説法を始められた。そこで、「私」とは、自己の代名詞であり、「私」という意味である。「あるいは」は選択の言葉である。「他者」とは、反対の存在である。その中で、非難を語る者たちである。

Na āghātotiādīhi kiñcāpi tesaṃ bhikkhūnaṃ āghātoyeva natthi, atha kho āyatiṃ kulaputtānaṃ īdisesupi ṭhānesu akusaluppattiṃ paṭisedhento dhammanettiṃ ṭhapeti. Tattha āhanati cittanti ‘āghāto’; kopassetaṃ adhivacanaṃ. Appatītā honti tena atuṭṭhā asomanassikāti appaccayo; domanassassetaṃ adhivacanaṃ. Neva attano na paresaṃ hitaṃ abhirādhayatīti anabhiraddhi; kopassetaṃ adhivacanaṃ. Evamettha dvīhi padehi saṅkhārakkhandho, ekena vedanākkhandhoti dve khandhā vuttā. Tesaṃ vasena sesānampi sampayuttadhammānaṃ kāraṇaṃ paṭikkhittameva.

これらの比丘たちには怒りはないものの、後生のために、このような場合にも悪しきものが生じないように、法を説くものである。怒りとは、「心に怒りが生じること」であり、これは怒りの異称である。満足しないこと、不満、悲しみである。これは不満の異称であり、悲しみの異称である。自分にも他者にも利益をもたらさないこと、これは満足しないことであり、怒りの異称である。このように、二つの言葉で形成されたもの(怒り)、一つの言葉で感覚の集まり(悲しみ)と、二つの集まりが説かれた。これらによって、関連する他のもの(悪しきもの)の原因は否定されるのである。

Evaṃ paṭhamena nayena manopadosaṃ nivāretvā, dutiyena nayena tattha ādīnavaṃ dassento āha – ‘‘tatra ce tumhe assatha kupitā vā anattamanā vā, tumhaṃ yevassa tena antarāyo’’ti. Tattha **‘tatra ce tumhe assathā’**ti tesu avaṇṇabhāsakesu, tasmiṃ vā avaṇṇe tumhe bhaveyyātha ce; yadi bhaveyyāthāti attho. ‘Kupitā’ kopena, anattamanā domanassena. **‘Tumhaṃ yevassa tena antarāyo’**ti tumhākaṃyeva tena kopena, tāya ca anattamanatāya paṭhamajjhānādīnaṃ antarāyo bhaveyya.

このように、第一の方法で心の汚濁を退け、第二の方法でそれに伴う害を示しながら、言われた。「もしあなたが怒ったり、不機嫌になったりするならば、それはあなた自身にとって障害となるであろう。」ここで「もしあなたが怒ったりするならば」とは、非難する者たちに対して、あるいはその非難に対して、あなたがもしそのような状態になったならば、という意味である。「怒ったり」とは怒りによって、「不機嫌になったり」とは悲しみによってである。「それはあなた自身にとって障害となるであろう」とは、その怒りによって、あるいはその不機嫌さによって、初禅などの修行の妨げになるであろう、という意味である。

Evaṃ dutiyena nayena ādīnavaṃ dassetvā, tatiyena nayena vacanatthasallakkhaṇamattepi asamatthataṃ dassento – ‘‘api nu tumhe paresa’’ntiādimāha. Tattha paresanti yesaṃ kesaṃ ci. Kupito hi neva buddhapaccekabuddhaariyasāvakānaṃ, na mātāpitūnaṃ, na paccatthikānaṃ subhāsitadubbhāsitassa atthaṃ ājānāti. Yathāha –

このように第二の方法で害を示してから、第三の方法で、言葉の意味を理解する能力さえないことを示しながら、「あなたは他者に対して」などの言葉を説かれた。ここで「他者」とは、誰に対してもである。怒っている者は、仏、独覚、聖者の弟子、父母、敵対者であっても、善い言葉も悪い言葉も、その意味を理解できない。なぜなら、

‘‘Kuddho atthaṃ na jānāti, kuddho dhammaṃ na passati;

「怒っている者は意味を理解せず、怒っている者は法を見ない。

Andhaṃ tamaṃ tadā hoti, yaṃ kodho sahate naraṃ.

その時、怒りが人を支配するとき、それは暗闇となる。

Anatthajanano kodho, kodho cittappakopano;

怒りは害をもたらし、怒りは心を乱す。

Bhayamantarato jātaṃ, taṃ jano nāvabujjhatī’’ti. (a. ni. 7.64);

内から生じる恐れを、人は理解しない。」(漢訳経典集 7.64)と。

Evaṃ sabbathāpi avaṇṇe manopadosaṃ nisedhetvā idāni paṭipajjitabbākāraṃ dassento – ‘‘tatra tumhehi abhūtaṃ abhūtato’’tiādimāha.

このように、あらゆる場合において非難されたことに対して心の汚濁を退け、今度は取るべき行動を示しながら、「もしあなたが~ならば」などの言葉を説かれた。

Tattha tatra tumhehīti, tasmiṃ avaṇṇe tumhehi. Abhūtaṃ abhūtato nibbeṭhetabbanti yaṃ abhūtaṃ, taṃ abhūtabhāveneva apanetabbaṃ. Kathaṃ? Itipetaṃ abhūtantiādinā nayena. Tatrāyaṃ yojanā – ‘‘tumhākaṃ satthā na sabbaññū, dhammo durakkhāto, saṅgho duppaṭipanno’’tiādīni sutvā na tuṇhī bhavitabbaṃ. Evaṃ pana vattabbaṃ – ‘‘iti petaṃ abhūtaṃ, yaṃ tumhehi vuttaṃ, taṃ imināpi kāraṇena abhūtaṃ, imināpi kāraṇena atacchaṃ, ‘natthi cetaṃ amhesu’, ‘na ca panetaṃ amhesu saṃvijjati’, sabbaññūyeva amhākaṃ satthā, svākkhāto dhammo, suppaṭipanno saṅgho, tatra idañcidañca kāraṇa’’nti. Ettha ca dutiyaṃ padaṃ paṭhamassa, catutthañca tatiyassa vevacananti veditabbaṃ. Idañca avaṇṇeyeva nibbeṭhanaṃ kātabbaṃ, na sabbattha. Yadi hi ‘‘tvaṃ dussīlo, tavācariyo dussīlo, idañcidañca tayā kataṃ, tavācariyena kata’’nti vutte tuṇhībhūto adhivāseti, āsaṅkanīyo hoti. Tasmā manopadosaṃ akatvā avaṇṇo nibbeṭhetabbo. ‘‘Oṭṭhosi, goṇosī’’tiādinā pana nayena dasahi akkosavatthūhi akkosantaṃ puggalaṃ ajjhupekkhitvā adhivāsanakhantiyeva tattha kātabbā.

ここで「もしあなたが~ならば」とは、その非難に対して、あなた(修行者)が。「偽りを偽りとして」とは、偽りのことを、偽りとして退けるべきである。どのようにか?「これは偽りである」といった方法で。ここに、このように解釈される。「あなたの師は全知ではない、法は説き明かされていない、サンガは正しく導かれていない」といった言葉を聞いても、黙っていてはいけない。むしろ、「これは偽りである。あなたが言ったことは、この理由によっても偽りであり、この理由によっても偽りである。『私たちにはそのようなものはない』、『私たちにはそれは存在しない』、『私たちの師は全知であり、法は説き明かされており、サンガは正しく導かれている』、そして、ここにはこれとこれの理由がある」と述べるべきである。ここで、第二の言葉は第一の言葉の、第四の言葉は第三の言葉の同義語であると理解すべきである。そして、これは非難に対してのみ退けるべきであり、すべての場面でそうすべきではない。もし、「あなたは非行者である、あなたの師も非行者である、あなたやあなたの師がこれこれのことをした」と言われたときに、黙っていてそれを許せば、疑われるであろう。したがって、心の汚濁を生じさせずに、非難を退けるべきである。「あなたは口である、あなたは牛である」といった言葉で、10の非難の対象から非難する者を無視して、許しの忍耐をもって対応すべきである。

6. Evaṃ avaṇṇabhūmiyaṃ tādilakkhaṇaṃ dassetvā idāni vaṇṇabhūmiyaṃ dassetuṃ ‘‘mamaṃ vā, bhikkhave, pare vaṇṇaṃ bhāseyyu’’ntiādimāha. Tattha pareti ye keci pasannā devamanussā. Ānandanti etenāti ānando, pītiyā etaṃ adhivacanaṃ. Sumanassa bhāvo somanassaṃ, cetasikasukhassetaṃ adhivacanaṃ. Uppilāvino bhāvo uppilāvitattaṃ. Kassa uppilāvitattanti? Cetasoti. Uddhaccāvahāya uppilāpanapītiyā etaṃ adhivacanaṃ. Idhāpi dvīhi padehi saṅkhārakkhandho, ekena vedanākkhandho vutto.

6. このように、非難の場面でその性質を示してから、今度は賞賛の場面を示すために、「もし私を、比丘たちよ、他者が賞賛するならば」と説かれた。ここで「他者」とは、信じる心を持つ天界の者や人間である。「喜び」とは、これによって喜びが生じることであり、これは喜悦の異称である。心が喜びに満ちること、これは歓喜であり、心の喜びの異称である。「激しく動揺すること」とは、激しく動揺した状態である。何が激しく動揺するのか?心である。これは、心の激しい動揺、喜悦の異称である。ここでも二つの言葉で形成されたもの(激しい動揺)、一つの言葉で感覚の集まり(心の喜び)が説かれた。

Evaṃ paṭhamanayena uppilāvitattaṃ nivāretvā, dutiyena tattha ādīnavaṃ dassento – ‘‘tatra ce tumhe assathā’’tiādimāha. Idhāpi tumhaṃ yevassa tena antarāyoti tena uppilāvitattena tumhākaṃyeva paṭhamajjhānādīnaṃ antarāyo bhaveyyāti attho veditabbo. Kasmā panetaṃ vuttaṃ? Nanu bhagavatā –

このように、第一の方法で激しい動揺を退け、第二の方法でそれに伴う害を示しながら、「もしあなたが~ならば」と説かれた。ここでも「それはあなた自身にとって障害となるであろう」とは、その激しい動揺によって、あなた自身の初禅などの修行の妨げになるであろう、という意味である。なぜこれが説かれたのか?それは、世尊が言われたからである。

‘‘Buddhoti kittayantassa, kāye bhavati yā pīti;

「仏と讃える者の心に生じる喜びは、

Varameva hi sā pīti, kasiṇenāpi jambudīpassa.

ジャンブ島全体を金で満たすよりも、はるかに優れている。

Dhammoti kittayantassa, kāye bhavati yā pīti;

法と讃える者の心に生じる喜びは、

Varameva hi sā pīti, kasiṇenāpi jambudīpassa.

ジャンブ島全体を金で満たすよりも、はるかに優れている。

Saṅghoti kittayantassa, kāye bhavati yā pīti;

サンガと讃える者の心に生じる喜びは、

Varameva hi sā pīti, kasiṇenāpi jambudīpassā’’ti ca.

ジャンブ島全体を金で満たすよりも、はるかに優れている。」(偽りの言葉 7.64)と。

‘‘Ye, bhikkhave, buddhe pasannā, agge te pasannā’’ti ca evamādīhi anekasatehi suttehi ratanattaye pītisomanassameva vaṇṇitanti. Saccaṃ vaṇṇitaṃ, taṃ pana nekkhammanissitaṃ. Idha – ‘‘amhākaṃ buddho, amhākaṃ dhammo’’tiādinā nayena āyasmato channassa uppannasadisaṃ gehassitaṃ pītisomanassaṃ adhippetaṃ. Idañhi jhānādipaṭilābhāya antarāyakaraṃ hoti. Tenevāyasmā channopi yāva buddho na parinibbāyi, tāva visesaṃ nibbattetuṃ nāsakkhi, parinibbānakāle paññattena pana brahmadaṇḍena tajjito taṃ pītisomanassaṃ pahāya visesaṃ nibbattesi. Tasmā antarāyakaraṃyeva sandhāya idaṃ vuttanti veditabbaṃ. Ayañhi lobhasahagatā pīti. Lobho ca kodhasadisova. Yathāha –

「比丘たちよ、仏に信じる者は、最も優れている」など、多くの経典で三宝への喜びと歓喜が賞賛されている。確かに賞賛されているが、それは出離を伴うものである。ここでは、「私たちの仏、私たちの法」といった方法で、尊者チャナに生じたような、在家的な喜びと歓喜が意図されている。これは禅定などの獲得の妨げとなるからである。そのため、尊者チャナも、仏が般涅槃されるまでは、特別な境地を達成できなかったが、般涅槃の際に定められた梵網(ぶつだんだ)によって咎められ、その喜びと歓喜を捨てて、特別な境地を達成した。したがって、これは妨げとなるものを指して説かれたと理解すべきである。これは貪欲を伴う喜びである。貪欲も怒りと同様である。なぜなら、

‘‘Luddho atthaṃ na jānāti, luddho dhammaṃ na passati;

「貪欲な者は意味を理解せず、貪欲な者は法を見ない。

Andhaṃ tamaṃ tadā hoti, yaṃ lobho sahate naraṃ.

その時、貪欲が人を支配するとき、それは暗闇となる。

Anatthajanano lobho, lobho cittappakopano;

貪欲は害をもたらし、貪欲は心を乱す。

Bhayamantarato jātaṃ, taṃ jano nāvabujjhatī’’ti. (itivu. 88);

内から生じる恐れを、人は理解しない。」(偽りの言葉 88)と。

Tatiyavāro pana idha anāgatopi atthato āgato yevāti veditabbo. Yatheva hi kuddho, evaṃ luddhopi atthaṃ na jānātīti.

第三の解釈は、ここでは現れていないが、実質的には現れていると理解すべきである。怒っている者と同様に、貪欲な者も意味を理解しないからである。

Paṭipajjitabbākāradassanavāre panāyaṃ yojanā – ‘‘tumhākaṃ satthā sabbaññū arahaṃ sammāsambuddho, dhammo svākkhāto, saṅgho suppaṭipanno’’tiādīni sutvā na tuṇhī bhavitabbaṃ. Evaṃ pana paṭijānitabbaṃ – ‘‘itipetaṃ bhūtaṃ, yaṃ tumhehi vuttaṃ, taṃ imināpi kāraṇena bhūtaṃ, imināpi kāraṇena tacchaṃ. So hi bhagavā itipi arahaṃ, itipi sammāsambuddho; dhammo itipi svākkhāto, itipi sandiṭṭhiko; saṅgho itipi suppaṭipanno, itipi ujuppaṭipanno’’ti. ‘‘Tvaṃ sīlavā’’ti pucchitenāpi sace sīlavā, ‘‘sīlavāhamasmī’’ti paṭijānitabbameva. ‘‘Tvaṃ paṭhamassa jhānassa lābhī…pe… arahā’’ti puṭṭhenāpi sabhāgānaṃ bhikkhūnaṃyeva paṭijānitabbaṃ. Evañhi pāpicchatā ceva parivajjitā hoti, sāsanassa ca amoghatā dīpitā hotīti. Sesaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.

取るべき行動を示す場面では、このように解釈される。「あなたの師は全知の阿羅漢、正等覚者であり、法は説き明かされており、サンガは正しく導かれている」といった言葉を聞いても、黙っていてはいけない。むしろ、「これは真実である。あなたが言ったことは、この理由によっても真実であり、この理由によっても真実である。その世尊は、阿羅漢であり、正等覚者でもある。法は説き明かされており、現証可能である。サンガは正しく導かれており、まっすぐに導かれている」と肯定すべきである。「あなたは戒行者である」と問われた場合でも、もし戒行者であれば、「戒行者である」と肯定すべきである。「あなたは初禅の獲得者である…(中略)…阿羅漢である」と問われた場合でも、同輩の比丘たちに対してのみ肯定すべきである。このようにすれば、悪意も避けられ、教えの無効性も示されることになる。残りは説かれた方法で理解すべきである。

Cūḷasīlavaṇṇanā

小戒の解説

7. Appamattakaṃ kho panetaṃ, bhikkhaveti ko anusandhi? Idaṃ suttaṃ dvīhi padehi ābaddhaṃ vaṇṇena ca avaṇṇena ca. Tattha avaṇṇo – ‘‘iti petaṃ abhūtaṃ iti petaṃ ataccha’’nti, ettheva udakantaṃ patvā aggiviya nivatto. Vaṇṇo pana bhūtaṃ bhūtato paṭijānitabbaṃ – ‘‘iti petaṃ bhūta’’nti evaṃ anuvattatiyeva. So pana duvidho brahmadattena bhāsitavaṇṇo ca bhikkhusaṅghena acchariyaṃ āvusotiādinā nayena āraddhavaṇṇo ca. Tesu bhikkhusaṅghena vuttavaṇṇassa upari suññatāpakāsane anusandhiṃ dassessati. Idha pana brahmadattena vuttavaṇṇassa anusandhiṃ dassetuṃ ‘‘appamattakaṃ kho panetaṃ, bhikkhave’’ti desanā āraddhā.

6. 「比丘たちよ、これはわずかなことである」とは、どのような文脈か?この経典は、二つの言葉、すなわち非難と賞賛によって結びついている。非難とは、「これは偽りであり、これは偽りである」と、ここで水の底に達して火のように引き返すものである。賞賛は、「真実を真実として肯定する」すなわち「これは真実である」と、そのまま続く。それは、ブラフマーダッタによって語られた賞賛と、比丘僧によって「驚くべきことです、尊者よ」などと語られた賞賛の二つである。そのうち、比丘僧によって語られた賞賛の上に、空性を示す文脈で、その意図を示すであろう。ここでは、ブラフマーダッタによって語られた賞賛の意図を示すために、「比丘たちよ、これはわずかなことである」と教えが説き始められている。

Tattha appamattakanti parittassa nāmaṃ. Oramattakanti tasseva vevacanaṃ. Mattāti vuccati pamāṇaṃ. Appaṃ mattā etassāti appamattakaṃ. Oraṃ mattā etassāti oramattakaṃ. Sīlameva sīlamattakaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘appamattakaṃ kho, panetaṃ bhikkhave, oramattakaṃ sīlamattakaṃ’ nāma yena ‘‘tathāgatassa vaṇṇaṃ vadāmī’’ti ussāhaṃ katvāpi vaṇṇaṃ vadamāno puthujjano vadeyyāti. Tattha siyā – nanu idaṃ sīlaṃ nāma yogino aggavibhūsanaṃ? Yathāhu porāṇā –

ここで「わずかなこと」とは、わずかであることの名前である。「わずかな」とは、それの同義語である。「わずかな」とは、測定できることである。わずかな測定ができるものであるから、わずかなものである。わずかな測定ができるものであるから、わずかなものである。戒律こそが戒律のわずかなものである。これは、「比丘たちよ、わずかなこと、わずかなこと、戒律のわずかなこと」という名前は、あなたが「如来の徳を讃えよう」として努力して讃えようとしても、凡夫は讃えることができるであろうか?ここで、「この戒律は、修行者の最も優れた装飾ではないか?」と問われるかもしれない。古来より言われているように。

‘‘Sīlaṃ yogissa’laṅkāro, sīlaṃ yogissa maṇḍanaṃ;

「戒律は修行者の装飾であり、戒律は修行者の飾りである。

Sīlehi’laṅkato yogī, maṇḍane aggataṃ gato’’ti.

戒律で飾られた修行者は、最高の飾りに達する。」

Bhagavatāpi ca anekesu suttasatesu sīlaṃ mahantameva katvā kathitaṃ. Yathāha – ‘‘ākaṅkheyya ce, bhikkhave, bhikkhu ‘sabrahmacārīnaṃ piyo cassaṃ manāpo ca garu ca bhāvanīyo cā’ti, sīlesvevassa paripūrakārī’’ti (ma. ni. 1.65) ca.

世尊もまた、多くの経典で戒律を偉大なものとして説かれている。例えば、「比丘たちよ、もし修行者が『同僚たちに愛され、好かれ、尊敬され、愛される者でありたい』と願うならば、戒律を完全に守るべきである。」(中部経典 1.65)と。

‘‘Kikīva aṇḍaṃ, camarīva vāladhiṃ;

「キキ鳥が卵を、ジャマリーが尾を、

Piyaṃva puttaṃ, nayanaṃva ekakaṃ.

愛する子供を、片方の目を、

Tatheva sīlaṃ, anurakkhamānā;

それと同じように、戒律を、大切に守り、

Supesalā hotha, sadā sagāravā’’ti ca.

常に敬意を払って、清らかであるべきである。」

‘‘Na pupphagandho paṭivātameti;

「花の香りは風に逆らって流れない。

Na candanaṃ taggaramallikā vā.

白檀やタガラ、ジャスミンもまたそうである。

Satañca gandho paṭivātameti;

しかし、善人の香りは風に逆らって流れる。

Sabbā disā sappuriso pavāyati.

善人はあらゆる方角に広がる。

Candanaṃ tagaraṃ vāpi, uppalaṃ atha vassikī;

白檀やタガラ、

Etesaṃ gandhajātānaṃ, sīlagandho anuttaro.

これらの香りのうち、戒律の香りは比類ない。

Appamatto ayaṃ gandho, yvāyaṃ tagaracandanaṃ;

タガラや白檀の香りは、

Yo ca sīlavataṃ gandho, vāti devesu uttamo.

わずかなものである。しかし、戒律を持つ者の香りは、神々の中でも最も優れている。

Tesaṃ sampannasīlānaṃ, appamādavihārinaṃ;

戒律が満ち足りた者、怠ることなく修行する者、

Sammadaññā vimuttānaṃ, māro maggaṃ na vindatī’’ti ca. (dha. pa. 57);

正しい智慧で解脱した者には、魔は道を見つけられない。」(ダンマパダ 57)と。

‘‘Sīle patiṭṭhāya naro sapañño, cittaṃ paññañca bhāvayaṃ;

「戒律に安住し、智慧をもって、心を育て、

Ātāpī nipako bhikkhu, so imaṃ vijaṭaye jaṭa’’nti ca. (saṃ. ni. 1.23);

精進する比丘は、この煩悩の絡み合いを解きほぐす。」(相応部経典 1.23)と。

‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, ye keci bījagāmabhūtagāmā vuḍḍhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ āpajjanti, sabbe te pathaviṃ nissāya, pathaviyaṃ patiṭṭhāya; evamete bījagāmabhūtagāmā vuḍḍhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ āpajjanti. Evameva kho, bhikkhave, bhikkhu sīlaṃ nissāya sīle patiṭṭhāya sattabojjhaṅge bhāvento sattabojjhaṅge bahulīkaronto vuḍḍhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ pāpuṇāti dhammesū’’ti (saṃ. ni. 5.150) ca. Evaṃ aññānipi anekāni suttāni daṭṭhabbāni. Evamanekesu suttasatesu sīlaṃ mahantameva katvā kathitaṃ. Taṃ ‘‘kasmā imasmiṃ ṭhāne appamattaka’’nti āhāti? Upari guṇe upanidhāya. Sīlañhi samādhiṃ na pāpuṇāti, samādhi paññaṃ na pāpuṇāti, tasmā uparimaṃ upanidhāya heṭṭhimaṃ oramattakaṃ nāma hoti. Kathaṃ sīlaṃ samādhiṃ na pāpuṇāti? Bhagavā hi abhisambodhito sattame saṃvacchare sāvatthinagara – dvāre kaṇḍambarukkhamūle dvādasayojane ratanamaṇḍape yojanappamāṇe ratanapallaṅke nisīditvā tiyojanike dibbasetacchatte dhāriyamāne dvādasayojanāya parisāya attādānaparidīpanaṃ titthiyamaddanaṃ – ‘‘uparimakāyato aggikkhandho pavattati, heṭṭhimakāyato udakadhārā pavattati…pe… ekekalomakūpato aggikkhandho pavattati, ekekalomakūpato udakadhārā pavattati, channaṃ vaṇṇāna’’ntiādinayappavattaṃ yamakapāṭihāriyaṃ dasseti. Tassa suvaṇṇavaṇṇasarīrato suvaṇṇavaṇṇā rasmiyo uggantvā yāva bhavaggā gacchanti, sakaladasasahassacakkavāḷassa alaṅkaraṇakālo viya hoti, dutiyā dutiyā rasmiyo purimāya purimāya yamakayamakā viya ekakkhaṇe viya pavattanti.

「比丘たちよ、種子や植物が成長し、繁茂するように、すべては大地を頼り、大地に安住している。それによって、種子や植物は成長し、繁茂する。それと同じように、比丘たちよ、比丘は戒律を頼り、戒律に安住し、七つの菩提分を修行し、七つの菩提分を増やすことで、法において成長し、繁茂する。」(相応部経典 5.150)と。このように、他の多くの経典も参照すべきである。このように多くの経典で戒律は偉大なものとして説かれている。「なぜこの場面で、わずかなものと言われるのか?」それは、上位の功徳を考慮してのことである。戒律は禅定をもたらさず、禅定は智慧をもたらさない。したがって、上位を考慮すれば、下位はわずかなものとなる。どのように戒律は禅定をもたらさないのか?世尊は悟りを開かれた後、7年目に、サーヴァティーの町の門のそばにあるカンダンバラの木の根元で、12ヨージャナの宝の円蓋、1ヨージャナの宝の座に座り、3ヨージャナの空の傘を差して、12ヨージャナの群衆に、自己を捧げる光景と、異教徒を打ち砕く様を示された。その黄金色の体から、黄金色の光線が昇り、梵天界まで達し、全体の世界を飾るかのようであった。第二の光線は、第一の光線の倍の速さで、一瞬のうちに放たれた。

Dvinnañca cittānaṃ ekakkhaṇe pavatti nāma natthi. Buddhānaṃ pana bhagavantānaṃ bhavaṅgaparivāsassa lahukatāya pañcahākārehi āciṇṇavasitāya ca, tā ekakkhaṇe viya pavattanti. Tassā tassā pana rasmiyā āvajjanaparikammādhiṭṭhānāni visuṃ visuṃyeva.

二つの心が同時に生じることはない。しかし、仏陀においては、生命の流れ( bhavanga)の滞在が短いため、5つの方法で慣習的に行われているため、それらは一瞬のうちに生じる。それぞれの光線に対する認識、準備、決意は、それぞれ別々である。

Nīlarasmiatthāya hi bhagavā nīlakasiṇaṃ samāpajjati, pītarasmiatthāya pītakasiṇaṃ, lohitaodātarasmiatthāya lohitaodātakasiṇaṃ, aggikkhandhatthāya tejokasiṇaṃ, udakadhāratthāya āpokasiṇaṃ samāpajjati. Satthā caṅkamati, nimmito tiṭṭhati vā nisīdati vā seyyaṃ vā kappetīti sabbaṃ vitthāretabbaṃ. Ettha ekampi sīlassa kiccaṃ natthi, sabbaṃ samādhikiccameva. Evaṃ sīlaṃ samādhiṃ na pāpuṇāti.

尊師は青色の瞑想(カーシナ)に心を集中しました。青色の瞑想は青い光のため、黄色の瞑想は黄色い光のため、赤い瞑想は赤い光のため、火の瞑想は火の光のため、水の瞑想は水の流れのためです。尊師は歩き、あるいは(分身であるかのように)留まり、座り、あるいは横になることを、すべて詳しく説明しなければなりません。ここでは、戒(シーラ)の働きは全くありません。すべては禅定(サマーディ)の働きです。このように、戒は禅定に達しません。

Yaṃ pana bhagavā kappasatasahassādhikāni cattāri asaṅkhyeyyāni pāramiyo pūretvā, ekūnatiṃsavassakāle cakkavattisirīnivāsabhūtā bhavanā nikkhamma anomānadītīre pabbajitvā, chabbassāni padhānayogaṃ katvā, visākhapuṇṇamāyaṃ uruvelagāme sujātāya dinnaṃ pakkhittadibbojaṃ madhupāyāsaṃ paribhuñjitvā, sāyanhasamaye dakkhiṇuttarena bodhimaṇḍaṃ pavisitvā assatthadumarājānaṃ tikkhattuṃ padakkhiṇaṃ katvā, pubbuttarabhāge ṭhito tiṇasanthāraṃ santharitvā, tisandhipallaṅkaṃ ābhujitvā, caturaṅgasamannāgataṃ mettākammaṭṭhānaṃ pubbaṅgamaṃ katvā, vīriyādhiṭṭhānaṃ adhiṭṭhāya, cuddasahatthapallaṅkavaragato suvaṇṇapīṭhe ṭhapitaṃ rajatakkhandhaṃ viya paññāsahatthaṃ bodhikkhandhaṃ piṭṭhito katvā, upari maṇichattena viya bodhisākhāya dhāriyamāno, suvaṇṇavaṇṇe cīvare pavāḷasadisesu bodhiaṅkuresu patamānesu, sūriye atthaṃ upagacchante mārabalaṃ vidhamitvā, paṭhamayāme pubbenivāsaṃ anussaritvā, majjhimayāme dibbacakkhuṃ visodhetvā, paccūsakāle sabbabuddhānamāciṇṇe paccayākāre ñāṇaṃ otāretvā, ānāpānacatutthajjhānaṃ nibbattetvā, tadeva pādakaṃ katvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā, maggapaṭipāṭiyā adhigatena catutthamaggena sabbakilese khepetvā sabbabuddhaguṇe paṭivijjhi, idamassa paññākiccaṃ. Evaṃ samādhi paññaṃ na pāpuṇāti.

世尊が数千億年の間、完璧にした波羅蜜(パーラミー)を、三十歳で、輪王(チャクラヴァーティン)の地位にいた時、王宮を出て、アノーマ川のほとりで出家し、六年間の修行の後、ヴィシャーカの満月の日に、ウルヴェーラ村でスジャータから与えられた乳粥を食し、夕刻に北東の菩提樹の下に行き、菩提樹(アシュヴァッダ)に三度回向し、北東に座して、草の敷物を敷き、結跏趺坐をして、四禅(ディヤンナ)に心を集中して、精進を確立し、十三肘の玉座に置かれた金剛(サッバブッダ)のように、四十肘の仏陀の身体を背にし、王冠のように菩提樹の枝に支えられ、黄金色の衣に珊瑚のような菩提の若葉が降り注ぐ中、太陽が沈む時に、魔軍を打ち砕き、初夜に過去世を思い出し、中夜に天眼を清め、夜明けにすべての仏陀が習慣としてきた因縁の道理に智慧を向け、四禅(ディヤンナ)を完成させ、それを基盤として観(ヴィパッサナー)を増し、道(マッガ)の順序で、第四の聖道(マッガ)によってすべての汚れを滅ぼし、すべての仏陀の徳を悟りました。これが彼の智慧の働きです。このように、禅定は智慧に達しません。

Tattha yathā hatthe udakaṃ pātiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, pātiyaṃ udakaṃ ghaṭe udakaṃ na pāpuṇāti, ghaṭe udakaṃ kolambe udakaṃ na pāpuṇāti, kolambe udakaṃ cāṭiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, cāṭiyaṃ udakaṃ mahākumbhiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, mahākumbhiyaṃ udakaṃ kusobbhe udakaṃ na pāpuṇāti, kusobbhe udakaṃ kandare udakaṃ na pāpuṇāti, kandare udakaṃ kunnadiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, kunnadiyaṃ udakaṃ pañcamahānadiyaṃ udakaṃ na pāpuṇāti, pañcamahānadiyaṃ udakaṃ cakkavāḷamahāsamudde udakaṃ na pāpuṇāti, cakkavāḷamahāsamudde udakaṃ sinerupādake mahāsamudde udakaṃ na pāpuṇāti. Pātiyaṃ udakaṃ upanidhāya hatthe udakaṃ parittaṃ…pe… sinerupādakamahāsamudde udakaṃ upanidhāya cakkavāḷamahāsamudde udakaṃ parittaṃ. Iti uparūpari udakaṃ bahukaṃ upādāya heṭṭhā heṭṭhā udakaṃ parittaṃ hoti.

それは、手に水が落ちても、水は水盤に達せず、水盤の水は瓶に達せず、瓶の水は壺に達せず、壺の水は水差しに達せず、水差しの水は大きな甕に達せず、大きな甕の水は水桶に達せず、水桶の水は井戸に達せず、井戸の水は小川に達せず、小川の水は五つの大河に達せず、五つの大河の水は千個の世界の広大な海に達せず、千個の世界の広大な海の水をシメール山頂の広大な海は超えません。水盤に水を置いても、手に残る水はわずかです…(略)…シメール山頂の広大な海に水を置いても、千個の世界の広大な海に残る水はわずかです。このように、上にある水が多ければ多いほど、下にある水はわずかになります。

Evameva upari upari guṇe upādāya heṭṭhā heṭṭhā sīlaṃ appamattakaṃ oramattakanti veditabbaṃ. Tenāha – ‘‘appamattakaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, oramattakaṃ sīlamattaka’’nti.

それと同様に、上に良い徳が多ければ多いほど、下にある戒はわずかであり、少ないものとなります。だからこそ、「修行者たちよ、これはわずかな、少ない戒なのです。」と言われたのです。

Yena puthujjanoti, ettha –

「凡夫(プトゥッジャナー)」とは、ここでは…

‘‘Duve puthujjanā vuttā, buddhenādiccabandhunā;

「太陽のごとき者(バーガヴァー)によって、二種類の凡夫が説かれました。

Andho puthujjano eko, kalyāṇeko puthujjano’’ti.

盲目の凡夫と、善き凡夫です。」

Tattha yassa khandhadhātuāyatanādīsu uggahaparipucchāsavanadhāraṇapaccavekkhaṇāni natthi, ayaṃ andhaputhujjano. Yassa tāni atthi, so kalyāṇaputhujjano. Duvidhopi panesa –

ここで、五蘊(スカンダ)、十八界(ダーットゥ)、十二処(アータナ)などについて、理解し、問い、聞き、覚え、熟考することがない者を、盲目の凡夫と呼びます。それらがある者を、善き凡夫と呼びます。どちらも二種類です。

‘‘Puthūnaṃ jananādīhi, kāraṇehi puthujjano;

「多くの人々のために、原因によって凡夫。凡夫の内にいるため、地上の人。」

Puthujjanantogadhattā, puthuvāyaṃ jano iti’’.

彼は、多くの様々な煩悩(キレーサ)などを生み出す原因によって、凡夫です。例えば、

So hi puthūnaṃ nānappakārānaṃ kilesādīnaṃ jananādīhi kāraṇehi puthujjano. Yathāha –

「多くの煩悩を生み出すため、凡夫。多くの執着(サッガー)を持っているため、凡夫。多くの聖者(サッダーラ)の顔色をうかがうため、凡夫。多くの悪趣(サッバガティー)から逃れられないため、凡夫。多くの様々の思念(サンカーラ)を形成するため、凡夫。多くの様々な欲望(オガ)によって流され、多くの苦しみ(サンターパ)によって苦しみ、多くの熱(パリラハ)によって焼かれ、五つの欲(カーマ)に執着し、貪り、絡みつき、魅了され、没頭し、しがみつき、絡みつき、妨げられているため、凡夫。五つの阻害(ニーヴァラナ)に覆われ、隠され、遮られ、遮られ、覆われ、隠されているため、凡夫。」と言われています。多くの人々(プトゥーナ)は、数えきれないほど多くの聖なる法(アーリヤダンマ)から離れ、低い境地(ニーチャダンマ)で行動する人々の内にいるため、凡夫であり、聖なる人々(アーリヤ)から離れて、数えきれないほど、確固として、静かに、学習などによって、区別されているため、凡夫なのです。

‘‘Puthu kilese janentīti puthujjanā, puthu avihatasakkāyadiṭṭhikāti puthujjanā, puthu satthārānaṃ mukhullokikāti puthujjanā, puthu sabbagatīhi avuṭṭhitāti puthujjanā, puthu nānābhisaṅkhāre abhisaṅkharontīti puthujjanā, puthu nānāoghehi vuyhanti, puthu santāpehi santappanti, puthu pariḷāhehi pariḍayhanti, puthu pañcasu kāmaguṇesu rattā giddhā gathitā mucchitā ajjhopannā laggā laggitā palibuddhāti puthujjanā, puthu pañcahi nīvaraṇehi āvutā nivutā ovutā pihitā paṭicchannā paṭikujjitāti puthujjanā’’ti. Puthūnaṃ gaṇanapathamatītānaṃ ariyadhammaparammukhānaṃ nīcadhammasamācārānaṃ janānaṃ antogadhattāpi puthujjano, puthuvāyaṃ visuṃyeva saṅkhyaṃ gato visaṃsaṭṭho sīlasutādiguṇayuttehi ariyehi janehīti puthujjanoti.

「如来(タターガタ)の」とは、八つの原因によって、世尊は如来です。そのように来た(タターーガタ)ので、如来。そのように行った(タターーガタ)ので、如来。そのように現れた(タターーラッカナン)ので、如来。そのように現れた(タターーダンメ)ので、如来。そのように説いた(タターーワーディタヤ)ので、如来。そのように行った(タターーカァリタヤ)ので、如来。克服する(アビバヴァナ)という意味で、如来です。

Tathāgatassāti aṭṭhahi kāraṇehi bhagavā tathāgato. Tathā āgatoti tathāgato, tathā gatoti tathāgato, tathalakkhaṇaṃ āgatoti tathāgato, tathadhamme yāthāvato abhisambuddhoti tathāgato, tathadassitāya tathāgato, tathavāditāya tathāgato, tathākāritāya tathāgato, abhibhavanaṭṭhena tathāgatoti.

なぜ世尊は「そのように来た」ので、如来なのですか? 過去のすべての世尊は、すべての世界の幸福のために熱心に努力し、そのように来られました。ヴィパッシー世尊は、シキー世尊は、ヴェッサブー世尊は、カクサンダ世尊は、コーナーガマナ世尊は、カッサパ世尊は、そのように来られました。どういうことでしょうか? これらの世尊が、どのような願望(アビニハーラ)をもって来られたか、それと同じように、私たちの世尊も来られました。あるいは、ヴィパッシー世尊は…(略)…カッサパ世尊は、布施の波羅蜜(ダーナ・パーラミー)を完成させ、持戒(シーラ)、忍耐(クッカンマ)、智慧(パンニャ)、精進(ヴィーリヤ)、忍耐(カンサ)、真実(サッチャ)、決意(アディッタナ)、慈愛(メッタ)、平静(ウペッカ)の波羅蜜を完成させ、これらの三十の波羅蜜、十の上級波羅蜜、十の究極波羅蜜を完成させ、身体の犠牲(アンガ・パリッチャーガ)、目、頭、富、妻、子供の犠牲(ナヤナ・ダナ・ラッジャ・プッタ・ダーラ・パリッチャーガ)であるこれらの五つの大犠牲を犠牲にし、過去の修行(プッバヨーガ)、過去の行い(プッバチャリヤ)、過去の法(ダンマ)、知識(ニャータ)、師(チャリヤ)などを完成させ、菩提の修行(ブッディチャリヤ)の究極に達して来られました。それと同じように、私たちの世尊も来られました。あるいは、ヴィパッシー世尊は…(略)…カッサパ世尊は、四つの念処(サティパッタナ)、四つの精進(サンマッパダーナ)、四つの神通力(イッディパーダ)、五つの感覚器官(インディリヤ)、五つの力(バラ)、七つの悟りの要素(ボッジャンガ)、聖なる八正道(アリア・アッタンダリカ・マッガ)を修習し、説いて来られました。それと同じように、私たちの世尊も来られました。このように、「そのように来た」ので、如来です。

Kathaṃ bhagavā tathā āgatoti tathāgato? Yathā sabbalokahitāya ussukkamāpannā purimakā sammāsambuddhā āgatā, yathā vipassī bhagavā āgato, yathā sikhī bhagavā, yathā vessabhū bhagavā, yathā kakusandho bhagavā, yathā koṇāgamano bhagavā, yathā kassapo bhagavā āgato. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yena abhinīhārena ete bhagavanto āgatā, teneva amhākampi bhagavā āgato. Atha vā yathā vipassī bhagavā…pe… yathā kassapo bhagavā dānapāramiṃ pūretvā, sīlanekkhammapaññāvīriyakhantisaccaadhiṭṭhānamettāupekkhāpāramiṃ pūretvā, imā dasa pāramiyo, dasa upapāramiyo, dasa paramatthapāramiyoti samatiṃsapāramiyo pūretvā aṅgapariccāgaṃ, nayanadhanarajjaputtadārapariccāganti ime pañca mahāpariccāge pariccajitvā pubbayogapubbacariyadhammakkhānañātatthacariyādayo pūretvā buddhicariyāya koṭiṃ patvā āgato; tathā amhākampi bhagavā āgato. Atha vā yathā vipassī bhagavā…pe… kassapo bhagavā cattāro satipaṭṭhāne, cattāro sammappadhāne, cattāro iddhipāde, pañcindriyāni, pañca balāni, satta bojjhaṅge, ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ bhāvetvā brūhetvā āgato, tathā amhākampi bhagavā āgato. Evaṃ tathā āgatoti tathāgato.

「過去の聖者たちは、ヴィパッシーのように、
すべての知識(サンニョー)に達した聖者として、
この世に来られた。
それと同様に、この釈迦族の賢者も来られた。
したがって、彼は如来と呼ばれ、眼を持つ者である。」

‘‘Yatheva lokamhi vipassiādayo,

このように、「そのように来た」ので、如来です。

Sabbaññubhāvaṃ munayo idhāgatā;

どのように「そのように行った」ので、如来なのですか? ヴィパッシー世尊が生まれた時…(略)…カッサパ世尊が行かれました。

Tathā ayaṃ sakyamunīpi āgato,

そして、どのようにその世尊は行かれたのですか? 彼は生まれた時に、平らな足で大地に立ち、北に向かって七歩歩かれました。次のように言われました。「生まれたばかりの菩薩は、平らな足で大地に立ち、北に向かって七歩歩かれ、白い傘が差しかけられる時、すべての方向を見渡し、威厳ある言葉を話される。『私は世界の最上者、世界の長者、世界の最勝者である。これが最後の生であり、もはや再び生まれることはない。』」(ディーガ・ニカーヤ 2.31)

Tathāgato vuccati tena cakkhumā’’ti.

その歩みは、どのように「そのように」なったのですか? 多くの偉大な功績(ヴィセーサディガマ)の兆候(プッバニミッタ)として、真実であったからです。彼は生まれた時に、平らな足で大地に立ちました。これは、四つの神通力(イッディパーダ)を得ることの兆候でした。

Evaṃ tathā āgatoti tathāgato.

北に向かって歩いたことは、すべての超越的な境地(サッバロークッタラバーヴァ)の兆候でした。

Kathaṃ tathā gatoti tathāgato? Yathā sampatijāto vipassī bhagavā gato…pe… kassapo bhagavā gato.

七歩歩いたことは、七つの悟りの要素(サッタボッジャンガ)を得ることの兆候でした。

Kathañca so bhagavā gato? So hi sampati jātova samehi pādehi pathaviyaṃ patiṭṭhāya uttarābhimukho sattapadavītihārena gato. Yathāha – ‘‘sampatijāto kho, ānanda, bodhisatto samehi pādehi patiṭṭhahitvā uttarābhimukho sattapadavītihārena gacchati, setamhi chatte anudhāriyamāne sabbā ca disā anuviloketi, āsabhiṃ vācaṃ bhāsati – ‘aggohamasmi lokassa, jeṭṭhohamasmi lokassa, seṭṭhohamasmi lokassa, ayamantimā jāti, natthidāni punabbhavo’ti’’ (dī. ni. 2.31).

「金剛の柄から扇が落ちる」とある、ここで言われている扇の動きは、すべての異端者(サッバティッティヤ)を打ち砕くことの兆候でした。

Tañcassa gamanaṃ tathaṃ ahosi? Avitathaṃ anekesaṃ visesādhigamānaṃ pubbanimittabhāvena. Yañhi so sampatijātova samehi pādehi patiṭṭhahi. Idamassa caturiddhipādapaṭilābhassa pubbanimittaṃ.

白い傘を差しかけたことは、聖なる解脱(アラハッタ・ヴィムッティ)という最高の白い傘を得ることの兆候でした。

Uttarābhimukhabhāvo pana sabbalokuttarabhāvassa pubbanimittaṃ.

七歩の上で立ち、すべての方向を見たことは、すべての知識(サンニョータナ)を妨げる智慧(ニャーナ)を得ることの兆候でした。

Sattapadavītihāro, sattabojjhaṅgaratanapaṭilābhassa.

威厳ある言葉を話したことは、不変の最高の法輪(アッパティヴァッティヤ・ヴァラ・ダンマチャッカ)を回すことの兆候でした。

‘‘Suvaṇṇadaṇḍā vītipatanti cāmarā’’ti, ettha vuttacāmarukkhepo pana sabbatitthiyanimmaddanassa.

このように、この世尊も行かれました。その歩みは「そのように」、真実であり、これらの偉大な功績の兆候でした。

Setacchattadhāraṇaṃ, arahattavimuttivaravimalasetacchattapaṭilābhassa.

だから、昔の人々は言いました。

Sattamapadūpari ṭhatvā sabbadisānuvilokanaṃ, sabbaññutānāvaraṇañāṇapaṭilābhassa.

「牛の王(ガーヴァンパティ)が生まれた時に、
平らな足で大地に触れたように。
ゴータマは七歩歩き、
悪魔(マルー)も白い傘を差しかけた。

Āsabhivācābhāsanaṃ appaṭivattiyavaradhammacakkappavattanassa pubbanimittaṃ.

七歩歩いて、ゴータマは
すべての方向を静かに見渡した。
そして、八つの要素を備えた声を発した。
まるでライオンが山の頂上にいるかのように。」

Tathā ayaṃ bhagavāpi gato, tañcassa gamanaṃ tathaṃ ahosi, avitathaṃ, tesaṃyeva visesādhigamānaṃ pubbanimittabhāvena.

このように、「そのように行った」ので、如来です。

Tenāhu porāṇā –

あるいは、ヴィパッシー世尊は…(略)…カッサパ世尊のように、この世尊も、そのように世俗的な欲望(カーマッチャンダー)を捨てて行かれました。悪意(ビヤーパダー)を捨てて、善意(アビヤーパーデナ)で、無知(ティナミッダ)を捨てて、光(アーローカ)で、散漫(ウッダッチャ・クックチャ)を捨てて、集中(アヴィックペーナ)で、疑い(ヴィチキッチャ)を捨てて、智慧(ニャーナ)によって無知(アヴィッジャー)を滅ぼし、喜び(パームッジャー)によって退屈(アラティ)を追い払い、初禅(パタマッチャンナ)によって障害の扉(ニーヴァラナ・カーヴァーラ)を開け、二禅(ドゥティヤッチャンナ)によって尋求(ヴィタッカ・ヴィチャーラ)を鎮め、三禅(タティヤッチャンナ)によって喜悦(ピーティ)を静め、四禅(カットゥタッチャンナ)によって苦楽(スク・ドゥッカ)を捨て、空(アーカサナンチャヤタナ)の領域(サムアッパティ)で、形(ルーパ)、敵意(パティガー)、多様性(ナナーサニャ)の感覚を超え、識(ヴィニャーナナンチャヤタナ)の領域で、空の領域の感覚を超え、無(アキンチャンニャナンチャヤタナ)の領域で、識の領域の感覚を超え、非有非無(ネヴァサンニャーナサンニャーヤタナ)の領域で、無の領域の感覚を超えて行かれました。

‘‘Muhuttajātova gavampatī yathā,

無常(アニッチャ)の観照(アヌパサナー)によって、常(ニッチャ)の感覚を捨て、苦(ドゥッカ)の観照によって、楽(スク)の感覚を捨て、無我(アナッタ)の観照によって、我(アッタ)の感覚を捨て、嫌悪(ニビッダ)の観照によって、執着(ナンディ)を捨て、離欲(ヴィラーガ)の観照によって、貪欲(ラーガ)を捨て、滅(ニローダ)の観照によって、生起(サムダヤ)を捨て、放棄(パティニッサガ)の観照によって、獲得(アダーナ)を捨て、消滅(カヤ)の観照によって、充実(ガンサニャ)の感覚を捨て、変化(ヴァヤ)の観照によって、成長(アーユーハナ)を捨て、変容(ヴィパリナーマ)の観照によって、不動(ドゥヴァサニャ)の感覚を捨て、無相(アニミッタ)の観照によって、相(ニミッタ)を捨て、無願(アッパニヒタ)の観照によって、願望(パニディ)を捨て、空(スニャータ)の観照によって、執着(アビニーヴェーサ)を捨て、勝義(アディパンニャ)の法(ダンマ)の観照によって、固執(サーラダーナ・アビニーヴェーサ)を捨て、事実(ヤタプータ)の智慧(ニャーナ)の観照によって、幻想(サンモーハ)の執着を捨て、欠点(アーディナヴァ)の観照によって、依拠(アラーヤ)の執着を捨て、考察(パティサンカーナ)の観照によって、非考察(アッパティサカーナ)を捨て、解脱(ヴィヴァッタ)の観照によって、結合(サンヨーガ)の執着を捨て、預流(ソーターパッティマッガ)の聖道によって、見えている執着(ディッテーカッタ)の煩悩を滅ぼし、一来(サカダーガーミマッガ)の聖道によって、粗大な煩悩(オラーリケ・キレーサ)を捨て、不還(アナーガーミマッガ)の聖道によって、微細な煩悩(アヌサガテー・キレーサ)を断ち切り、阿羅漢(アラハッタマッガ)の聖道によって、すべての煩悩を完全に滅ぼして行かれました。このように、彼は「そのように行った」ので、如来です。

Samehi pādehi phusī vasundharaṃ;

**「そのように現れた」ので、如来**とは? 地(パタヴィ)の要素の硬さ(カッカラ)という現れは、そのように、真実でした。水の要素の流れ(パッガラナ)という現れ。火の要素の熱さ(ウンハッタ)という現れ。風の要素の支え(ヴィタンバナ)という現れ。空(アーカサ)の要素の非接触(アサンフッタ)という現れ。識(ヴィニャーナ)の要素の識別(ヴィジャンナナー)という現れ。

So vikkamī satta padāni gotamo,

形(ルーパ)の衰退(ルッパナー)という現れ。感覚(ヴェーダナー)の感じ(ヴェーダヤイタ)という現れ。知覚(サンニャー)の認識(サンジャンナナー)という現れ。形成(サンカーラ)の形成(アビサンカラーナ)という現れ。意識(ヴィニャーナ)の識別(ヴィジャンナナー)という現れ。

Setañca chattaṃ anudhārayuṃ marū.

尋求(ヴィタッカ)の開始(アビニローパナ)という現れ。尋問(ヴィチャーラ)の追従(アヌマッジャナー)という現れ。喜悦(ピーティ)の満ちる(ファラナ)という現れ。幸福(スク)の快適さ(サータ)という現れ。心の集中(チッタエッカタ)の非散乱(アヴィクケパ)という現れ。接触(ファッサ)の触れる(フサナ)という現れ。

Gantvāna so satta padāni gotamo,

ゴータマは七歩を進んで、

Disā vilokesi samā samantato;

四方を見渡された。

Aṭṭhaṅgupetaṃ giramabbhudīrayi,

そして、八つの言葉を吐き出された。

Sīho yathā pabbatamuddhaniṭṭhito’’ti.

「あたかも、ライオンが山の頂上にいるかのように」

Evaṃ tathā gatoti tathāgato.

このように、タターガタ(如来)とは、タターガタ(それゆえに、来た人)である。

Atha vā yathā vipassī bhagavā…pe… yathā kassapo bhagavā, ayampi bhagavā tatheva nekkhammena kāmacchandaṃ pahāya gato, abyāpādena byāpādaṃ, ālokasaññāya thinamiddhaṃ, avikkhepena uddhaccakukkuccaṃ, dhammavavatthānena vicikicchaṃ pahāya ñāṇena avijjaṃ padāletvā, pāmojjena aratiṃ vinodetvā, paṭhamajjhānena nīvaraṇakavāṭaṃ ugghāṭetvā, dutiyajjhānena vitakkavicāraṃ vūpasametvā, tatiyajjhānena pītiṃ virājetvā, catutthajjhānena sukhadukkhaṃ pahāya, ākāsānañcāyatanasamāpattiyā rūpasaññāpaṭighasaññānānattasaññāyo samatikkamitvā, viññāṇañcāyatanasamāpattiyā ākāsānañcāyatanasaññaṃ, ākiñcaññāyatanasamāpattiyā viññāṇañcāyatanasaññaṃ, nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiyā ākiñcaññāyatanasaññaṃ samatikkamitvā gato.

あるいは、ヴィパッシー世尊がそうであったように…ペ…カッサパ世尊がそうであったように、この世尊もまた、欲望への執着を捨てて、出離によって欲望への執着を捨て、悪意のないことによって悪意を捨て、光の認識によって眠気と倦怠を捨て、集中によって心の動揺と後悔を捨て、法に注意を払うことによって疑いを捨て、知によって無明を打ち破り、喜悦によって不快を追い払い、初禅によって煩悩の扉を開け、二禅によって尋と伺いを鎮め、三禅によって喜悦を消し去り、四禅によって楽と苦を捨て、空無辺処定によって色想、我慢想、多様想を超え、識無辺処定によって空無辺処想を、無所有処定によって識無辺処想を、非想非非想処定によって無所有処想を、超越して来た者である。

Aniccānupassanāya niccasaññaṃ pahāya, dukkhānupassanāya sukhasaññaṃ, anattānupassanāya attasaññaṃ, nibbidānupassanāya nandiṃ, virāgānupassanāya rāgaṃ, nirodhānupassanāya samudayaṃ, paṭinissaggānupassanāya ādānaṃ, khayānupassanāya ghanasaññaṃ, vayānupassanāya āyūhanaṃ, vipariṇāmānupassanāya dhuvasaññaṃ, animittānupassanāya nimittaṃ, appaṇihitānupassanāya paṇidhiṃ, suññatānupassanāya abhinivesaṃ, adhipaññādhammavipassanāya sārādānābhinivesaṃ, yathābhūtañāṇadassanena sammohābhinivesaṃ, ādīnavānupassanāya ālayābhinivesaṃ, paṭisaṅkhānupassanāya appaṭisaṅkhaṃ, vivaṭṭānupassanāya saṃyogābhinivesaṃ, sotāpattimaggena diṭṭhekaṭṭhe kilese bhañjitvā, sakadāgāmimaggena oḷārike kilese pahāya, anāgāmimaggena aṇusahagate kilese samugghāṭetvā, arahattamaggena sabbakilese samucchinditvā gato. Evampi tathā gatoti tathāgato.

無常の観照によって常なる想いを捨て、苦の観照によって楽なる想いを捨て、無我の観照によって我なる想いを捨て、厭離の観照によって愛着を、離欲の観照によって貪欲を、滅の観照によって生起を、手放すことの観照によって執着を、消滅の観照によって憎悪を、減衰の観照によって成長を、変化の観照によって不変なる想いを捨て、無相の観照によって相を、無願の観照によって願を、空の観照によって固執を、般若による法観照によって執着を、如実知見によって錯覚への執着を、欠点の観照によって住処への執着を、考察によって不考察を、解脱の観照によって結合への執着を、そして、預流果の道によって見解における煩悩を断ち切り、一来果の道によって粗大な煩悩を捨て、不還果の道によって微細な煩悩を根絶し、阿羅漢果の道によって一切の煩悩を断ち切って来た者である。このように、タターガタ(如来)とは、タターガタ(それゆえに、来た人)である。

Kathaṃ **tathalakkhaṇaṃ āgatoti tathāgato?**Pathavīdhātuyā kakkhaḷattalakkhaṇaṃ tathaṃ avitathaṃ. Āpodhātuyā paggharaṇalakkhaṇaṃ. Tejodhātuyā uṇhattalakkhaṇaṃ. Vāyodhātuyā vitthambhanalakkhaṇaṃ. Ākāsadhātuyā asamphuṭṭhalakkhaṇaṃ. Viññāṇadhātuyā vijānanalakkhaṇaṃ.

どのように「真実の相を持って来た者」だからタターガタ(如来)と呼ばれるのか? 地大の硬いという相において真実である。水大の流れるという相において真実である。火大の熱いという相において真実である。風大の停滞させるという相において真実である。空大の触れないという相において真実である。識大の認識するという相において真実である。

Rūpassa ruppanalakkhaṇaṃ. Vedanāya vedayitalakkhaṇaṃ. Saññāya sañjānanalakkhaṇaṃ. Saṅkhārānaṃ abhisaṅkharaṇalakkhaṇaṃ. Viññāṇassa vijānanalakkhaṇaṃ.

色には、破損するという相がある。受には、受けるという相がある。想には、認識するという相がある。行には、構成するという相がある。識には、認識するという相がある。

Vitakkassa abhiniropanalakkhaṇaṃ. Vicārassa anumajjanalakkhaṇaṃ pītiyā pharaṇalakkhaṇaṃ. Sukhassa sātalakkhaṇaṃ. Cittekaggatāya avikkhepalakkhaṇaṃ. Phassassa phusanalakkhaṇaṃ.

尋には、投げかけるという相がある。伺いには、なでるという相がある。喜悦には、満たすという相がある。楽には、心地よいという相がある。一行には、動揺しないという相がある。触には、触れるという相がある。

Saddhindriyassa adhimokkhalakkhaṇaṃ. Vīriyindriyassa paggahalakkhaṇaṃ. Satindriyassa upaṭṭhānalakkhaṇaṃ. Samādhindriyassa avikkhepalakkhaṇaṃ. Paññindriyassa pajānanalakkhaṇaṃ.

信根の徴表は、信である。精進根の徴表は、励むことである。念根の徴表は、とどまることである。定根の徴表は、動揺しないことである。慧根の徴表は、了知することである。

Saddhābalassa assaddhiye akampiyalakkhaṇaṃ. Vīriyabalassa kosajje, satibalassa muṭṭhassacce. Samādhibalassa uddhacce, paññābalassa avijjāya akampiyalakkhaṇaṃ.

信力の徴表は、不信に動じないことである。精進力の徴表は、怠慢である。念力の徴表は、無念である。定力の徴表は、静まらないことである。慧力の徴表は、無知に動じないことである。

Satisambojjhaṅgassa upaṭṭhānalakkhaṇaṃ. Dhammavicayasambojjhaṅgassa pavicayalakkhaṇaṃ. Vīriyasambojjhaṅgassa paggahalakkhaṇaṃ. Pītisambojjhaṅgassa pharaṇalakkhaṇaṃ. Passaddhisambojjhaṅgassa vūpasamalakkhaṇaṃ. Samādhisambojjhaṅgassa avikkhepalakkhaṇaṃ. Upekkhāsambojjhaṅgassa paṭisaṅkhānalakkhaṇaṃ.

念覚支の徴表は、とどまることである。法選択覚支の徴表は、分別することである。精進覚支の徴表は、励むことである。喜覚支の徴表は、充満することである。捨覚支の徴表は、静まることである。定覚支の徴表は、動揺しないことである。捨覚支の徴表は、省察することである。

Sammādiṭṭhiyā dassanalakkhaṇaṃ. Sammāsaṅkappassa abhiniropanalakkhaṇaṃ. Sammāvācāya pariggahalakkhaṇaṃ. Sammākammantassa samuṭṭhānalakkhaṇaṃ. Sammāājīvassa vodānalakkhaṇaṃ. Sammāvāyāmassa paggahalakkhaṇaṃ. Sammāsatiyā upaṭṭhānalakkhaṇaṃ. Sammāsamādhissa avikkhepalakkhaṇaṃ.

正見の徴表は、見ることである。正思惟の徴表は、決定することである。正語の徴表は、制限することである。正業の徴表は、起こすことである。正命の徴表は、清浄にすることである。正精進の徴表は、励むことである。正念の徴表は、とどまることである。正定の徴表は、動揺しないことである。

Avijjāya aññāṇalakkhaṇaṃ. Saṅkhārānaṃ cetanālakkhaṇaṃ. Viññāṇassa vijānanalakkhaṇaṃ. Nāmassa namanalakkhaṇaṃ. Rūpassa ruppanalakkhaṇaṃ. Saḷāyatanassa āyatanalakkhaṇaṃ. Phassassa phusanalakkhaṇaṃ. Vedanāya vedayitalakkhaṇaṃ. Taṇhāya hetulakkhaṇaṃ. Upādānassa gahaṇalakkhaṇaṃ. Bhavassa āyūhanalakkhaṇaṃ. Jātiyā nibbattilakkhaṇaṃ. Jarāya jīraṇalakkhaṇaṃ. Maraṇassa cutilakkhaṇaṃ.

無明の徴表は、無知である。行の徴表は、意志である。識の徴表は、識ることである。名(心)の徴表は、傾くことである。色(形)の徴表は、壊れることである。六処の徴表は、処である。触の徴表は、触れることである。受の徴表は、感じることである。愛の徴表は、原因である。執着の徴表は、掴むことである。有(生)の徴表は、蓄えることである。生の徴表は、生まれることである。老の徴表は、老いることである。死の徴表は、滅びることである。

Dhātūnaṃ suññatālakkhaṇaṃ. Āyatanānaṃ āyatanalakkhaṇaṃ. Satipaṭṭhānānaṃ upaṭṭhānalakkhaṇaṃ. Sammappadhānānaṃ padahanalakkhaṇaṃ. Iddhipādānaṃ ijjhanalakkhaṇaṃ. Indriyānaṃ adhipatilakkhaṇaṃ. Balānaṃ akampiyalakkhaṇaṃ. Bojjhaṅgānaṃ niyyānalakkhaṇaṃ. Maggassa hetulakkhaṇaṃ.

界(法)の徴表は、空である。処の徴表は、処である。念処の徴表は、とどまることである。正勤の徴表は、努めることである。神足の徴表は、成就することである。根の徴表は、支配することである。力(諸力)の徴表は、動じないことである。覚支の徴表は、導くことである。道の徴表は、原因である。

Saccānaṃ tathalakkhaṇaṃ. Samathassa avikkhepalakkhaṇaṃ. Vipassanāya anupassanālakkhaṇaṃ. Samathavipassanānaṃ ekarasalakkhaṇaṃ. Yuganaddhānaṃ anativattanalakkhaṇaṃ.

諦の徴表は、真実である。止の徴表は、動揺しないことである。観の徴表は、観察することである。止観の徴表は、一つの味である。双修(止観双修)の徴表は、越えないことである。

Sīlavisuddhiyā saṃvaralakkhaṇaṃ. Cittavisuddhiyā avikkhepalakkhaṇaṃ. Diṭṭhivisuddhiyā dassanalakkhaṇaṃ.

戒の清浄の徴表は、禁制である。心の清浄の徴表は、動揺しないことである。見の清浄の徴表は、見ることである。

Khaye ñāṇassa samucchedanalakkhaṇaṃ. Anuppāde ñāṇassa passaddhilakkhaṇaṃ.

(煩悩の)滅尽(の智)の徴表は、断滅である。(新たな煩悩の)不生(の智)の徴表は、静止である。

Chandassa mūlalakkhaṇaṃ. Manasikārassa samuṭṭhāpanalakkhaṇaṃ. Phassassa samodhānalakkhaṇaṃ. Vedanāya samosaraṇalakkhaṇaṃ. Samādhissa pamukhalakkhaṇaṃ. Satiyā ādhipateyyalakkhaṇaṃ. Paññāya tatuttariyalakkhaṇaṃ. Vimuttiyā sāralakkhaṇaṃ… amatogadhassa nibbānassa pariyosānalakkhaṇaṃ tathaṃ avitathaṃ. Evaṃ tathalakkhaṇaṃ ñāṇagatiyā āgato avirajjhitvā patto anuppattoti tathāgato. Evaṃ tathalakkhaṇaṃ āgatoti tathāgato.

欲の徴表は、根源である。意念の徴表は、起こすことである。触の徴表は、集めることである。受の徴表は、集まることである。定の徴表は、主である。念の徴表は、主導権である。慧の徴表は、それ以上である。解脱の徴表は、本質である。不死への到達である涅槃の徴表は、終結、すなわち真実であり、偽りではない。このように真実の徴表である、知の行進によって到達した、離れることなく得られた、到達した、故に如来である。このように真実の徴表である、到達した、故に如来である。

Kathaṃ tathadhamme yāthāvato abhisambuddhoti tathāgato? Tathadhammā nāma cattāri ariyasaccāni. Yathāha – ‘‘cattārimāni, bhikkhave, tathāni avitathāni anaññathāni. Katamāni cattāri? ‘Idaṃ dukkha’nti bhikkhave, tathametaṃ avitathametaṃ anaññathameta’’nti (saṃ. ni. 5.1090) vitthāro. Tāni ca bhagavā abhisambuddho, tasmā tathānaṃ dhammānaṃ abhisambuddhattā tathāgatoti vuccati. Abhisambuddhattho hettha gatasaddo.

どのように真実の法に、その通りに完全に悟った、故に如来と称されるのか? 真実の法とは、四つの聖なる諦である。それはいかに説かれているか? 「比丘たちよ、これら四つの真実、偽りなく、他のものではない。それらは何か? 『これは苦である』と、比丘たちよ、これは真実であり、偽りなく、他のものではない」と(サンユッタ・ニカーヤ 5.1090)。それらを尊師は完全に悟られた、故にそれらの真実の法を完全に悟った、故に如来と称される。悟った、とはここでの「ガタ」の意味である。

Api ca jarāmaraṇassa jātipaccayasambhūtasamudāgataṭṭho tatho avitatho anaññatho…pe…, saṅkhārānaṃ avijjāpaccayasambhūtasamudāgataṭṭho tatho avitatho anaññatho…pe…, tathā avijjāya saṅkhārānaṃ paccayaṭṭho, saṅkhārānaṃ viññāṇassa paccayaṭṭho…pe…, jātiyā jarāmaraṇassa paccayaṭṭho tatho avitatho anaññatho. Taṃ sabbaṃ bhagavā abhisambuddho, tasmāpi tathānaṃ dhammānaṃ abhisambuddhattā tathāgatoti vuccati. Evaṃ tathadhamme yāthāvato abhisambuddhoti tathāgato.

また、老死は、生に縁って生じ、そこから現れた、真実であり、偽りなく、他のものではない…。行は、無明に縁って生じ、そこから現れた、真実であり、偽りなく、他のものではない…。このように無明は行の、行は識の縁である…。生は老死の縁である、真実であり、偽りなく、他のものではない。それらすべてを尊師は完全に悟られた、故にこれらの真実の法を完全に悟った、故に如来と称される。このように真実の法に、その通りに完全に悟った、故に如来と称される。

Kathaṃ tathadassitāya tathāgato? Bhagavā yaṃ sadevake loke…pe…, sadevamanussāya pajāya aparimāṇāsu lokadhātūsu aparimāṇānaṃ sattānaṃ cakkhudvāre āpāthamāgacchantaṃ rūpārammaṇaṃ nāma atthi, taṃ sabbākārato jānāti passati. Evaṃ jānatā passatā ca, tena taṃ iṭṭhāniṭṭhādivasena vā diṭṭhasutamutaviññātesu labbhamānakapadavasena vā. ‘‘Katamaṃ taṃ rūpaṃ rūpāyatanaṃ? Yaṃ rūpaṃ catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya vaṇṇanibhā sanidassanaṃ sappaṭighaṃ nīlaṃ pītaka’’ntiādinā (dha. sa. 616) nayena anekehi nāmehi terasahi vārehi dvepaññāsāya nayehi vibhajjamānaṃ tathameva hoti, vitathaṃ natthi. Esa nayo sotadvārādīsupi āpāthaṃ āgacchantesu saddādīsu. Vuttañcetaṃ bhagavatā – ‘‘yaṃ bhikkhave, sadevakassa lokassa…pe… sadevamanussāya pajāya diṭṭhaṃ sutaṃ mutaṃ viññātaṃ pattaṃ pariyesitaṃ anuvicaritaṃ manasā, tamahaṃ jānāmi. Tamahaṃ abbhaññāsiṃ, taṃ tathāgatassa viditaṃ, taṃ tathāgato na upaṭṭhāsī’’ti (a. ni. 4.24). Evaṃ tathadassitāya tathāgato. Tattha tathadassī atthe tathāgatoti padasambhavo veditabbo.

どのように真実を示された、故に如来と称されるのか? 尊師は、神々や人間を含むこの世に、…そして神々や人間を含む多くの衆生に、無数の世界に、無数の生命に、眼の門を通して現れる形(色)の対象を知っておられる。このように知り、見ることによって、それによって、その、好ましい、好ましくない、などのように、見聞きした、思考した、知ったものの中に現れる言葉によって、「それはどのような形か? 眼の処であり、四つの大いなる要素に由来し、色相があり、見える、妨げられる、青である」といった(ダンマサンガニ 616)ように、多くの名によって、十三の側面から、五十二の道筋で分析される、それは真実であり、偽りではない。この道筋は、耳の門などを通して現れる、声などの対象についても同様である。尊師は説かれた。「比丘たちよ、神々や人間を含むこの世に…そして神々や人間を含む多くの衆生が見聞きし、思考し、知り、到達し、探し求め、心で追随した、それらを私は知る。私はそれを理解した、それらは如来の知るところであり、如来はそれを注意深く見守った」と(アングッタラ・ニカーヤ 4.24)。このように真実を示された、故に如来と称される。ここで「真実を示された」という言葉の意味から、如来という言葉の由来を理解すべきである。

Kathaṃ tathavāditāya tathāgato? Yaṃ rattiṃ bhagavā bodhimaṇḍe aparājitapallaṅke nisinno tiṇṇaṃ mārānaṃ matthakaṃ madditvā anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddho, yañca rattiṃ yamakasālānamantare anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyi, etthantare pañcacattālīsavassaparimāṇe kāle paṭhamabodhiyāpi majjhimabodhiyāpi pacchimabodhiyāpi yaṃ bhagavatā bhāsitaṃ – suttaṃ, geyyaṃ…pe… vedallaṃ, taṃ sabbaṃ atthato ca byañjanato ca anupavajjaṃ, anūnamanadhikaṃ, sabbākāraparipuṇṇaṃ, rāgamadanimmadanaṃ, dosamohamadanimmadanaṃ. Natthi tattha vālaggamattampi avakkhalitaṃ, sabbaṃ taṃ ekamuddikāya lañchitaṃ viya, ekanāḷiyā mitaṃ viya, ekatulāya tulitaṃ viya ca, tathameva hoti avitathaṃ anaññathaṃ. Tenāha – ‘‘yañca, cunda, rattiṃ tathāgato anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambujjhati, yañca rattiṃ anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyati, yaṃ etasmiṃ antare bhāsati lapati niddisati, sabbaṃ taṃ tatheva hoti, no aññathā. Tasmā ‘tathāgato’ti vuccatī’’ti (a. ni. 4.23). Gadattho hettha gatasaddo. Evaṃ tathavāditāya tathāgato.

どのように真実を語られた、故に如来と称されるのか? 尊師が悟りの座で、不敗の座に座り、三つの魔を打ち破り、無上の正等覚を悟られた夜、そして、ヤマカの修行場の間に、無余依の涅槃界に般涅槃された夜、この間、四十五年の間に、最初の悟り、中間の悟り、最後の悟りのいずれにおいても、尊師が語られた、経、偈、…、ヴェーダッラまで、それらすべては、内容においても、言葉においても、非難されるところがなく、不足も超過もなく、すべての側面において完全であり、貪欲、傲慢、無知を打ち砕くものである。そこには針の先ほどの誤りもなく、すべては一つの印で押され、一つの管で測られ、一つの天秤で量られたように、真実であり、偽りなく、他のものではない。それゆえ、尊師は言われた。「チュンダよ、如来が無上の正等覚を悟られた夜、そして、無余依の涅槃界に般涅槃された夜、この間に語り、話し、指示した、それらすべては、その通りであり、他ではない。それゆえ、『如来』と称される」と(アングッタラ・ニカーヤ 4.23)。「ガタ」とは、ここでは「到達した」という意味である。このように真実を語られた、故に如来と称される。

Api ca āgadanaṃ āgado, vacananti attho. Tayo aviparīto āgado assāti, da-kārassa ta-kāraṃ katvā tathāgatoti evametasmiṃ atthe padasiddhi veditabbā.

また、到達すること、到達した、という言葉の意味である。三つの、偽りなく到達した、という意味である。タ(ta)の文字をタ(tha)に変えることによって、「タターガタ」という言葉の由来を理解すべきである。

Kathaṃ tathākāritāya tathāgato? Bhagavato hi vācāya kāyo anulometi, kāyassapi vācā, tasmā yathāvādī tathākārī, yathākārī tathāvādī ca hoti. Evaṃbhūtassa cassa yathāvācā, kāyopi tathā gato pavattoti attho. Yathā ca kāyo, vācāpi tathā gatā pavattāti tathāgato. Tenevāha – ‘‘yathāvādī, bhikkhave, tathāgato tathākārī, yathākārī tathāvādī. Iti yathāvādī tathākārī yathākārī tathāvādī. Tasmā ‘tathāgato’ti vuccatī’’ti (a. ni. 4.23). Evaṃ tathākāritāya tathāgato.

どのように真実の行いをされた、故に如来と称されるのか? 尊師の言葉に従って、身体は従う。身体に従って、言葉も従う。故に、言った通りに行う者、行った通りに言う者でもある。このように、言った通りに行う者であり、行った通りに言う者である、故に如来と称される。そして、身体のように、言葉も如来として進む、という意味である。如来として進む、故に如来と称される。それゆえ、尊師は言われた。「比丘たちよ、言った通りに行う者、如来は行った通りに行い、行った通りに行う者、如来は言った通りに言う。このように、言った通りに行い、行った通りに行う者であり、行った通りに言う、如来は言った通りに言う。それゆえ、『如来』と称される」と(アングッタラ・ニカーヤ 4.23)。このように真実の行いをされた、故に如来と称される。

Kathaṃ abhibhavanaṭṭhena tathāgato? Upari bhavaggaṃ heṭṭhā avīciṃ pariyantaṃ katvā tiriyaṃ aparimāṇāsu lokadhātūsu sabbasatte abhibhavati sīlenapi samādhināpi paññāyapi vimuttiyāpi, vimuttiñāṇadassanenapi na tassa tulā vā pamāṇaṃ vā atthi; atulo appameyyo anuttaro rājātirājā devadevo sakkānaṃ atisakko brahmānaṃ atibrahmā. Tenāha – ‘‘sadevake, bhikkhave, loke…pe… sadevamanussāya pajāya tathāgato abhibhū anabhibhūto aññadatthudaso vasavattī, tasmā ‘tathāgato’ti vuccatī’’ti.

どのように克服する、という意味で如来と称されるのか? 上は梵天界、下は阿鼻地獄を限度として、横に無数の世界に、すべての生命を、戒によっても、定によっても、慧によっても、解脱によっても、解脱見知によっても克服する。それに匹敵するものも、基準となるものもない。無比、測り知れない、至高の王の中の王、神々の中の神、梵天の中の梵天である。それゆえ、尊師は言われた。「比丘たちよ、神々や人間を含むこの世に…そして神々や人間を含む多くの衆生の中で、如来は克服され、克服されることなく、他を顧みず、支配する者である。それゆえ、『如来』と称される」と。

Tatrevaṃ padasiddhi veditabbā. Agado viya agado. Ko panesa? Desanāvilāsamayo ceva puññussayo ca. Tena hesa mahānubhāvo bhisakko dibbāgadena sappe viya sabbaparappavādino sadevakañca lokaṃ abhibhavati. Iti sabbālokābhibhavane tatho aviparīto desanāvilāsamayo ceva puññussayo ca agado assāti. Da-kārassa ta-kāraṃ katvā tathāgatoti veditabbo. Evaṃ abhibhavanaṭṭhena tathāgato.

ここで、言葉の由来を理解すべきである。到達しない、という意味である。それは何か? 教説の巧妙さと、功徳の蓄積である。それゆえ、この偉大な力を持つ者は、薬のように、神薬のように、すべての他宗の論師を、神々や人間を含む世界を克服する。このように、すべての世界を克服することにおいて、真実であり、偽りなく、教説の巧妙さと功徳の蓄積である、到達しない、という意味である。タ(ta)の文字をタ(tha)に変えることによって、「タターガタ」という言葉の由来を理解すべきである。このように克服する、という意味で如来と称される。

Api ca tathāya gatotipi tathāgato, tathaṃ gatotipi tathāgato. Gatoti avagato, atīto patto paṭipannoti attho.

また、真実である、という意味で到達した、故に如来と称される。真実である、という意味で到達した、故に如来と称される。到達した、とは、理解した、過ぎ去った、到達した、今、実践している、という意味である。

Tattha sakalalokaṃ tīraṇapariññāya tathāya gato avagatoti tathāgato. Lokasamudayaṃ pahānapariññāya tathāya gato atītoti tathāgato. Lokanirodhaṃ sacchikiriyāya tathāya gato pattoti tathāgato. Lokanirodhagāminiṃ paṭipadaṃ tathaṃ gato paṭipannoti tathāgato. Tena vuttaṃ bhagavatā –

その中で、すべての世界を、徹底的に理解することによって、真実である、と理解した、故に如来と称される。世界の生起を、捨てることによって、真実である、と過ぎ去った、故に如来と称される。世界の滅尽を、実現することによって、真実である、と到達した、故に如来と称される。世界の滅尽に至る道を、真実である、と今、実践している、故に如来と称される。それゆえ、尊師は説かれた。

‘‘Loko, bhikkhave, tathāgatena abhisambuddho, lokasmā tathāgato visaṃyutto. Lokasamudayo, bhikkhave, tathāgatena abhisambuddho, lokasamudayo tathāgatassa pahīno. Lokanirodho, bhikkhave, tathāgatena abhisambuddho, lokanirodho tathāgatassa sacchikato. Lokanirodhagāminī paṭipadā, bhikkhave, tathāgatena abhisambuddhā, lokanirodhagāminī paṭipadā tathāgatassa bhāvitā. Yaṃ bhikkhave, sadevakassa lokassa…pe… sabbaṃ taṃ tathāgatena abhisambuddhaṃ. Tasmā, tathāgatoti vuccatī’’ti (a. ni. 4.23).

「比丘たちよ、世界は、如来によって完全に悟られた。如来は世界から解き放たれている。世界の生起は、如来によって完全に悟られた。世界の生起は、如来によって捨てられた。世界の滅尽は、如来によって完全に悟られた。世界の滅尽は、如来によって実現された。世界の滅尽に至る道は、如来によって完全に悟られた。世界の滅尽に至る道は、如来によって修習された。比丘たちよ、神々や人間を含むこの世に…すべては、如来によって完全に悟られた。それゆえ、『如来』と称される」と(アングッタラ・ニカーヤ 4.23)。

Tassapi evaṃ attho veditabbo. Idampi ca tathāgatassa tathāgatabhāvadīpane mukhamattameva. Sabbākārena pana tathāgatova tathāgatassa tathāgatabhāvaṃ vaṇṇeyya.

その意味も、このように理解すべきである。これもまた、如来の如来たる所以を示す、一つの顔に過ぎない。すべての側面において、如来のみが、如来の如来たる所以を説き明かすことができる。

Katamañca taṃ bhikkhaveti yena appamattakena oramattakena sīlamattakena puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya, taṃ katamanti pucchati? Tattha pucchā nāma adiṭṭhajotanā pucchā, diṭṭhasaṃsandanā pucchā, vimaticchedanā pucchā, anumatipucchā, kathetukamyatā pucchāti pañcavidhā hoti.

「比丘たちよ、どのような、わずかな、少ない、戒だけの、凡夫が、如来の功徳を語るとき、語ることができるのか、それは何か」と問う。ここで、「問う」とは、まだ見ていないことを明らかにするための問い、見たことと一致するかどうかを確認するための問い、疑いを断つための問い、同意を求めるための問い、語りたいことがあるための問い、という五つの種類がある。

Tattha katamā adiṭṭhajotanā pucchā? Pakatiyā lakkhaṇaṃ aññātaṃ hoti, adiṭṭhaṃ atulitaṃ atīritaṃ avibhūtaṃ avibhāvitaṃ, tassa ñāṇāya dassanāya tulanāya tīraṇāya vibhāvanāya pañhaṃ pucchati, ayaṃ adiṭṭhajotanā pucchā.

その中で、まだ見ていないことを明らかにするための問いとは何か? 本来の徴表が知られていない、見られていない、比較されていない、超えられていない、明らかになっていない、顕示されていない。それを知るため、見るため、比較するため、超えるため、顕示するため、質問する。これが、まだ見ていないことを明らかにするための問いである。

Katamā diṭṭhasaṃsandanā pucchā? Pakatiyā lakkhaṇaṃ ñātaṃ hoti, diṭṭhaṃ tulitaṃ tīritaṃ vibhūtaṃ vibhāvitaṃ, tassa aññehi paṇḍitehi saddhiṃ saṃsandanatthāya pañhaṃ pucchati, ayaṃ diṭṭhasaṃsandanā pucchā.

見たことと一致するかどうかを確認するための問いとは何か? 本来の徴表が知られている、見られている、比較されている、超えられている、顕示されている。それを他の賢者たちと共に一致させるため、質問する。これが、見たことと一致するかどうかを確認するための問いである。

Katamā vimaticchedanā pucchā? Pakatiyā saṃsayapakkhando hoti, vimatipakkhando, dveḷhakajāto, ‘‘evaṃ nu kho, na nu kho, kinnu kho, kathaṃ nu kho’’ti. So vimaticchedanatthāya pañhaṃ pucchati. Ayaṃ vimaticchedanā pucchā.

疑いを断つための問いとは何か? 本来、疑いの心が横たわっている。迷いの心が横たわっている。「このようにだろうか、そうではないだろうか、何だろうか、どのようにだろうか」。その疑いを断つため、質問する。これが、疑いを断つための問いである。

Katamā anumatipucchā? Bhagavā bhikkhūnaṃ anumatiyā pañhaṃ pucchati – ‘‘taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā’’ti. Aniccaṃ, bhante. Yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vāti? Dukkhaṃ bhanteti (mahāva. 21) sabbaṃ vattabbaṃ, ayaṃ anumatipucchā.

同意を求めるための問いとは何か? 尊師は比丘たちに同意を求めるために質問する。「比丘たちよ、どう思いますか? 色は常住か、無常か」。「無常です、尊師」。では、無常なものは、苦であるか、楽であるか? 「苦です、尊師」。(マハーヴァッガ 21)すべて語るべきである。これが、同意を求めるための問いである。

Katamā kathetukamyatā pucchā? Bhagavā bhikkhūnaṃ kathetukamyatāya pañhaṃ pucchati. Cattārome, bhikkhave, satipaṭṭhānā. Katame cattāro?…Pe… aṭṭhime bhikkhave maggaṅgā. Katame aṭṭhāti, ayaṃ kathetukamyatā pucchā.

語りたいことがあるための問いとは何か? 尊師は比丘たちに、語りたいことがあるために質問する。「比丘たちよ、これら四つの念処がある。それらは何か?」…「比丘たちよ、これら八つの道支がある。それらは何か?」。これが、語りたいことがあるための問いである。

Iti imāsu pañcasu pucchāsu adiṭṭhassa tāva kassaci dhammassa abhāvato tathāgatassa adiṭṭhajotanā pucchā natthi. ‘‘Idaṃ nāma aññehi paṇḍitehi samaṇabrāhmaṇehi saddhiṃ saṃsanditvā desessāmī’’ti samannāhārasseva anuppajjanato diṭṭhasaṃsandanā pucchāpi natthi. Yasmā pana buddhānaṃ ekadhammepi āsappanā parisappanā natthi, bodhimaṇḍeyeva sabbā kaṅkhā chinnā; tasmā vimaticchedanā pucchāpi natthiyeva. Avasesā pana dve pucchā buddhānaṃ atthi, tāsu ayaṃ kathetukamyatā pucchā nāma.

このように、五つの問いにおいて、まだ明らかにされていない教法について、それがないという理由で、如来に明らかになっていないということは、問いではない。
「これを他の賢者である沙門・婆羅門たちと共に相談して説こう」と、そのように思いめぐらすこともないため、すでに知られていることについての問いもない。
なぜなら、仏たちには一つの教法についても不審や迷いがないからである。菩提樹の下で全ての疑いは断たれた。それゆえ、迷いを断ち切る問いもまた、全くない。
残りの二つの問いは仏たちにもある。そのうち、これは説こうとする意欲の問いである。

8. Idāni taṃ kathetukamyatāya pucchāya pucchitamatthaṃ kathetuṃ ‘‘pāṇātipātaṃ pahāyā’’tiādimāha.

8.今、その説こうとする意欲の問いについて、問われた内容を説こうとして、「殺生を離れて」などと説かれた。

Tattha pāṇassa atipāto pāṇātipāto, pāṇavadho, pāṇaghātoti vuttaṃ hoti. Pāṇoti cettha vohārato satto, paramatthato jīvitindriyaṃ, tasmiṃ pana pāṇe pāṇasaññino jīvitindriyupacchedakaupakkamasamuṭṭhāpikā kāyavacīdvārānaṃ aññataradvārappavattā vadhakacetanā pāṇātipāto. So guṇavirahitesu tiracchānagatādīsu pāṇesu khuddake pāṇe appasāvajjo, mahāsarīre mahāsāvajjo, kasmā? Payogamahantatāya. Payogasamattepi vatthumahantatāya. Guṇavantesu manussādīsu appaguṇe pāṇe appasāvajjo, mahāguṇe mahāsāvajjo. Sarīraguṇānaṃ pana samabhāve sati kilesānaṃ upakkamānañca mudutāya appasāvajjo, tibbatāya mahāsāvajjoti veditabbo.

そこで、「生命の過ち」とは、殺生、生命を殺すこと、生命を絶つことと述べられている。
ここで生命とは、世俗的には「生き物」であり、究極的には「生命力」である。その生命に対して、「生命」と認識する者が、生命力を絶つための道具や計略を、身や口のいずれかの経路で起こす殺意が殺生である。
それは、功徳のない畜生などの生命において、小さい生命には罪は軽い。大きな生命には罪は重い。なぜか? 行為が大きいからである。
行為が同じでも、対象が大きいからである。
功徳のある人間などの生命において、功徳の少ない生命には罪は軽い。功徳の大きい生命には罪は重い。
身体の功徳が同じであっても、煩悩が軽い場合は罪は軽く、煩悩が重い場合は罪は重いと知るべきである。

Tassa pañca sambhārā honti – pāṇo, pāṇasaññitā, vadhakacittaṃ, upakkamo, tena maraṇanti. Cha payogā – sāhatthiko, āṇattiko, nissaggiyo, thāvaro, vijjāmayo, iddhimayoti. Imasmiṃ panatthe vitthāriyamāne ativiya papañco hoti, tasmā taṃ na vitthārayāma, aññañca evarūpaṃ. Atthikehi pana samantapāsādikaṃ vinayaṭṭhakathaṃ oloketvā gahetabbaṃ.

それには五つの要素がある。すなわち、生命、生命であるという認識、殺意、計略、そしてそれによる死である。
六つの行為がある。すなわち、自らの手による、命令による、放棄による、不動の、智慧による、神通力による、である。
これについて詳しく説明すると、非常に冗長になるため、ここでは詳しく説明しない。他の同様のことも同様である。
詳細については、サマントパーサーディカー(Parasamantapāsādikā)のヴィナヤッタカー(Vinayaṭṭhakathā)を参照して理解すべきである。

Pahāyāti imaṃ pāṇātipātacetanāsaṅkhātaṃ dussīlyaṃ pajahitvā. Paṭiviratoti pahīnakālato paṭṭhāya tato dussīlyato orato viratova. Natthi tassa vītikkamissāmīti cakkhusotaviññeyyā dhammā pageva kāyikāti imināva nayena aññesupi evarūpesu padesu attho veditabbo.

「離れて」とは、この殺生という心(意図)に由来する不正な行為を捨てて、という意味である。
「遠ざかった」とは、捨てた時以来、その不正な行為から遠ざかって、留まっている、という意味である。
「それを超えることはない」というように、目や耳で知覚できるものについては、ましてや身体的なものについては、この方法で他の箇所も同様に意味を理解すべきである。

Samaṇoti bhagavā samitapāpatāya laddhavohāro. Gotamoti gottavasena. Na kevalañca bhagavāyeva pāṇātipātā paṭivirato, bhikkhusaṅghopi paṭivirato, desanā pana ādito paṭṭhāya evaṃ āgatā, atthaṃ pana dīpentena bhikkhusaṅghavasenāpi dīpetuṃ vaṭṭati.

「沙門」とは、煩悩を滅したことにより、そのように呼ばれる尊師である。
「ゴータマ」とは、氏族の名である。
尊師だけが殺生から遠ざかっているのではなく、僧伽もまた遠ざかっている。しかし、教えは最初からそのように説かれている。意味を説明するにあたっては、僧伽のあり方についても説明することができる。

Nihitadaṇḍo nihitasatthoti parūpaghātatthāya daṇḍaṃ vā satthaṃ vā ādāya avattanato nikkhittadaṇḍo ceva nikkhittasattho cāti attho. Ettha ca ṭhapetvā daṇḍaṃ sabbampi avasesaṃ upakaraṇaṃ sattānaṃ viheṭhanabhāvato satthanti veditabbaṃ. Yaṃ pana bhikkhū kattaradaṇḍaṃ vā dantakaṭṭhaṃ vā vāsiṃ pipphalikaṃ vā gahetvā vicaranti, na taṃ parūpaghātatthāya. Tasmā nihitadaṇḍo nihitasattho tveva saṅkhyaṃ gacchati.

「棒を捨てた者、武器を捨てた者」とは、他者を害するために棒や武器を持って行かないこと、すなわち、棒を置いた者であり、武器を置いた者である、という意味である。
ここで、棒を除いて、残りのすべての道具は、他者を苦しめるものであるため、武器と知るべきである。
しかし、比丘が鍬や歯ブラシ、あるいは剃刀を持って歩くことがあるが、それは他者を害するためではない。
それゆえ、「棒を捨てた者、武器を捨てた者」という数に入るのである。

Lajjīti pāpajigucchanalakkhaṇāya lajjāya samannāgato. Dayāpannoti dayaṃ mettacittataṃ āpanno. Sabbapāṇabhūtahitānukampīti; sabbe pāṇabhūte hitena anukampako. Tāya dayāpannatāya sabbesaṃ pāṇabhūtānaṃ hitacittakoti attho. Viharatīti iriyati yapeti yāpeti pāleti. Iti vā hi, bhikkhaveti evaṃ vā bhikkhave. Vā saddo upari ‘‘adinnādānaṃ pahāyā’’tiādīni apekkhitvā vikappattho vutto, evaṃ sabbattha purimaṃ vā pacchimaṃ vā apekkhitvā vikappabhāvo veditabbo.

「恥を知る者」とは、悪行を恥じるという性質を持った恥を知っている者である。
「慈悲深い者」とは、慈しみや友愛の心を持っている者である。
「全ての生き物に対して慈悲深く接する者」とは、全ての生き物に対して、慈悲の心で接する者である。
その慈悲深い心によって、全ての生き物に対して、慈悲の心を持つ者、という意味である。
「住んでいる」とは、振る舞い、生き、維持し、守ることである。
「このように、比丘たちよ」と、このように比丘たちに言う。
「ヴァー」という言葉は、次に「盗みを取ることを離れて」などに続くことを考慮して、選択肢として述べられた。このように、全てにおいて、前のものか後のものを考慮して、選択肢であると理解すべきである。

Ayaṃ panettha saṅkhepo – bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno evaṃ vadeyya – ‘‘samaṇo gotamo pāṇaṃ na hanati, na ghāteti, na tattha samanuñño hoti, virato imasmā dussīlyā; aho, vata re buddhaguṇā mahantā’’ti, iti mahantaṃ ussāhaṃ katvā vaṇṇaṃ vattukāmopi appamattakaṃ oramattakaṃ ācārasīlamattakameva vakkhati. Upari asādhāraṇabhāvaṃ nissāya vaṇṇaṃ vattuṃ na sakkhissati. Na kevalañca puthujjanova sotāpannasakadāgāmianāgāmiarahantopi paccekabuddhāpi na sakkontiyeva; tathāgatoyeva pana sakkoti, taṃ vo upari vakkhāmīti, ayamettha sādhippāyā atthavaṇṇanā. Ito paraṃ pana apubbapadameva vaṇṇayissāma.

ここでの要約はこうである。
「比丘たちよ、俗人が如来の徳を讃えるとき、そのように言うだろう。
『ゴータマ沙門は、生命を殺さず、殺させず、それを承認せず、この不正から遠ざかっている。ああ、仏の徳はなんと偉大であろうか』と、このように大きな努力をして徳を讃えようとしても、わずかな、ほんの少しの、行為の戒律のわずかしか語ることはできない。
他の人とは異なる特別な点を根拠にして徳を語ることはできない。
俗人だけでなく、声聞、独覚、阿羅漢、辟支仏でさえも、語ることはできない。
如来だけが語ることができる。それについて、後であなたに語ろう』と、これがここでの意図した意味の解説である。
これ以降は、これまでにない言葉を解説していく。

Adinnādānaṃ pahāyāti ettha adinnassa ādānaṃ adinnādānaṃ, parasaṃharaṇaṃ, theyyaṃ, corikāti vuttaṃ hoti. Tattha adinnanti parapariggahitaṃ, yattha paro yathākāmakāritaṃ āpajjanto adaṇḍāraho anupavajjo ca hoti. Tasmiṃ parapariggahite parapariggahitasaññino, tadādāyakaupakkamasamuṭṭhāpikā theyyacetanā adinnādānaṃ. Taṃ hīne parasantake appasāvajjaṃ, paṇīte mahāsāvajjaṃ, kasmā? Vatthupaṇītatāya. Vatthusamatte sati guṇādhikānaṃ santake vatthusmiṃ mahāsāvajjaṃ. Taṃ taṃ guṇādhikaṃ upādāya tato tato hīnaguṇassa santake vatthusmiṃ appasāvajjaṃ.

「盗みを取ることを離れて」とは、ここで「与えられていないものを取る」とは、盗み、窃盗、横領と述べられている。
ここで「与えられていないもの」とは、他者が所有しているもので、他者が自由にできるもので、罰を受けるべきでなく、非難されるべきでないものである。
その他者が所有しているものに対して、他者が所有していると認識し、それを奪おうとする計略から生じる盗みの心(意図)が盗みである。
それは、劣ったもので、他人の所有物である場合は、罪は軽い。優れたものであれば、罪は重い。なぜか? 対象が優れているからである。
対象が同じであっても、功徳のある者の所有物であれば、罪は重い。
それらの功徳のある者(の所有物)を基準にして、それより功徳の少ない者の所有物であれば、罪は軽い。

Tassa pañca sambhārā honti – parapariggahitaṃ, parapariggahitasaññitā, theyyacittaṃ, upakkamo, tena haraṇanti. Cha payogā – sāhatthikādayova. Te ca kho yathānurūpaṃ theyyāvahāro, pasayhāvahāro, paṭicchannāvahāro, parikappāvahāro, kusāvahāroti imesaṃ avahārānaṃ vasena pavattā, ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana samantapāsādikāyaṃ vutto.

それには五つの要素がある。すなわち、他者が所有しているもの、他者が所有しているという認識、盗みの心(意図)、計略、そしてそれによる奪取である。
六つの行為がある。すなわち、自らの手による、などである。
それらは、それぞれの盗みの方法、すなわち、力ずくでの奪取、隠しての奪取、計画的な奪取、草のような(価値の低いもの)の奪取、などの方法に従って行われる。
これがここでの要約である。
詳細については、サマントパーサーディカー(Samantapāsādikā)に説かれている。

Dinnameva ādiyatīti dinnādāyī. Cittenapi dinnameva paṭikaṅkhatīti dinnapāṭikaṅkhī. Thenetīti theno. Na thenena athenena. Athenattāyeva sucibhūtena. Attanāti attabhāvena. Athenaṃ sucibhūtaṃ attānaṃ katvā viharatīti vuttaṃ hoti. Sesaṃ paṭhamasikkhāpade vuttanayeneva yojetabbaṃ. Yathā ca idha, evaṃ sabbattha.

「与えられたものを受け取る」とは、与えられたものを受け取る者である。
「心においても、与えられたものを期待する」とは、与えられたものを期待する者である。
「盗む者」とは、泥棒である。
「盗まずに」とは、盗まずに、清らかな者である。
「自らを」とは、自らの姿で、という意味である。
「盗まずに、清らかな自らをなして、住んでいる」という意味である。
残りは、最初の戒律に説かれた方法で理解すべきである。ここでのように、全てにおいて。

Abrahmacariyanti aseṭṭhacariyaṃ. Brahmaṃ seṭṭhaṃ ācāraṃ caratīti brahmacārī. Ārācārīti abrahmacariyato dūracārī. Methunāti rāgapariyuṭṭhānavasena sadisattā methunakāti laddhavohārehi paṭisevitabbato methunāti saṅkhyaṃ gatā asaddhammā. Gāmadhammāti gāmavāsīnaṃ dhammā.

「梵行をしない」とは、最上の行いをしないことである。
「梵行をする」とは、最上の行いをする者である。
「離れて行いをする」とは、梵行をしないことから遠く離れて行いをする者である。
「淫欲」とは、愛欲に満たされているために、似ているという理由で、淫欲と呼ばれる、犯すべきでない行いである。
「俗人の行い」とは、俗人が行う行いである。

9. Musāvādaṃ pahāyāti ettha musāti visaṃvādanapurekkhārassa atthabhañjanako vacīpayogo kāyapayogo, vā visaṃvādanādhippāyena panassa paravisaṃvādakakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā musāvādo.

9.「偽りを言うことを離れて」とは、ここで「偽り」とは、不真実を語る前に、言葉や行為における、言葉のやり取りである。
あるいは、不真実を語る意図によって、他者を欺くための身や口の行為から生じる心が、偽りである。

Aparo nayo, **‘musā’**ti abhūtaṃ atacchaṃ vatthu. **‘Vādo’**ti tassa bhūtato tacchato viññāpanaṃ. Lakkhaṇato pana atathaṃ vatthuṃ tathato paraṃ viññāpetukāmassa tathāviññattisamuṭṭhāpikā cetanā musāvādo. So yamatthaṃ bhañjati, tassa appatāya appasāvajjo, mahantatāya mahāsāvajjo.

別の解釈がある。「偽り」とは、事実でないこと、真実でないこと。
「語り」とは、それを事実として、真実として伝えること。
性質から言えば、事実でないことを、事実として他者に伝えようとする者の、そのように伝える心(意図)が偽りである。
それは、それが歪められる内容によって、罪は軽い。大きく歪められる場合は、罪は重い。

Api ca gahaṭṭhānaṃ attano santakaṃ adātukāmatāya natthītiādinayappavatto appasāvajjo, sakkhinā hutvā atthabhañjanatthaṃ vutto mahāsāvajjo, pabbajitānaṃ appakampi telaṃ vā sappiṃ vā labhitvā hasādhippāyena – ‘‘ajja gāme telaṃ nadī maññe sandatī’’ti pūraṇakathānayena pavatto appasāvajjo, adiṭṭhaṃyeva pana diṭṭhantiādinā nayena vadantānaṃ mahāsāvajjo.

また、在家信者の場合、自らの所有物を渡したくないという理由で(偽りを言う場合)、罪は軽い。
証人として、事実を歪めるために(偽りを言う場合)、罪は重い。
出家者の場合、わずかな油やギーを得て、冗談で「今日、村では油が川のように流れている」などと、話を盛るように(偽りを言う場合)、罪は軽い。
しかし、見ていないものを「見た」などと言う場合、罪は重い。

Tassa cattāro sambhārā honti – atathaṃ vatthu, visaṃvādanacittaṃ, tajjo vāyāmo, parassa tadatthavijānananti. Eko payogo sāhatthikova. So kāyena vā kāyapaṭibaddhena vā vācāya vā paravisaṃvādanakiriyākaraṇena daṭṭhabbo. Tāya ce kiriyāya paro tamatthaṃ jānāti, ayaṃ kiriyasamuṭṭhāpikacetanākkhaṇeyeva musāvādakammunā bajjhati.

それには四つの要素がある。すなわち、事実でないこと、欺こうとする心、そのための努力、そして他者がそれを知ることである。
ただ一つの行為(によるもの)も、自らの手によるものである。
それは、身によって、あるいは身に関連する言葉によって、あるいは口によって、他者を欺く行為として見られるべきである。
その行為によって他者がその意味を知った場合、その行為から生じる心(意図)の瞬間に、偽りの業によって縛られる。

Yasmā pana yathā kāyakāyapaṭibaddhavācāhi paraṃ visaṃvādeti, tathā ‘‘idamassa bhaṇāhī’’ti āṇāpentopi paṇṇaṃ likhitvā purato nissajjantopi, ‘‘ayamattho evaṃ daṭṭhabbo’’ti kuḍḍādīsu likhitvā ṭhapentopi. Tasmā ettha āṇattikanissaggiyathāvarāpi payogā yujjanti, aṭṭhakathāsu pana anāgatattā vīmaṃsitvā gahetabbā.

なぜなら、身や身に関連する言葉で他者を欺くように、「これを彼に伝えよ」と命じる場合、手紙を書いて送る場合、「この意味はこう解釈すべきである」と壁などに書き記して置く場合も同様である。
したがって、ここでも命令による、放棄による、不動の、などの行為(によるもの)も当てはまる。
しかし、アッタカーター(注釈書)では、これらが挙げられていないため、注意深く理解すべきである。

Saccaṃ vadatīti saccavādī. Saccena saccaṃ sandahati ghaṭetīti saccasandho. Na antarantarā musā vadatīti attho. Yo hi puriso kadāci musā vadati, kadāci saccaṃ, tassa musāvādena antaritattā saccaṃ saccena na ghaṭīyati; tasmā so na saccasandho. Ayaṃ pana na tādiso, jīvitahetupi musā avatvā saccena saccaṃ sandahati yevāti saccasandho.

「真実を語る者」とは、真実を語る者である。
「真実で真実を合わせる」とは、真実で真実を整合させる者である。
「間々に偽りを言わない」という意味である。
もし人が時々偽りを言い、時々真実を言う場合、偽りによって中断されているため、真実は真実と整合しない。
それゆえ、その人は真実と整合しない者である。
しかし、この人はそうではない。命のためであっても偽りを言わず、真実で真実を整合させる者である。それゆえ、真実と整合させる者である。

Thetoti thiro thirakathoti attho. Eko hi puggalo haliddirāgo viya, thusarāsimhi nikhātakhāṇu viya, assapiṭṭhe ṭhapitakumbhaṇḍamiva ca na thirakatho hoti, eko pāsāṇalekhā viya, indakhīlo viya ca thirakatho hoti, asinā sīsaṃ chindantepi dve kathā na katheti, ayaṃ vuccati theto.

「揺るがない者」とは、堅固な、堅固な言葉を持つ者、という意味である。
ある人は、ウコンの色のように、藁の山に埋めた杭のように、あるいはロバの背中に置いたカボチャのように、堅固な言葉を持たない。
しかし、ある人は、石の刻みのように、インドラの柱のように、堅固な言葉を持つ。
たとえ首を斬られても、二つの言葉を語らない。
この人を「揺るがない者」と呼ぶ。

Paccayikoti pattiyāyitabbako, saddhāyitabbakoti attho. Ekacco hi puggalo na paccayiko hoti, ‘‘idaṃ kena vuttaṃ, asukenā’’ti vutte ‘‘mā tassa vacanaṃ saddahathā’’ti vattabbataṃ āpajjati. Eko paccayiko hoti, ‘‘idaṃ kena vuttaṃ, asukenā’’ti vutte ‘‘yadi tena vuttaṃ, idameva pamāṇaṃ, idāni upaparikkhitabbaṃ natthi, evameva ida’’nti vattabbataṃ āpajjati, ayaṃ vuccati paccayiko. Avisaṃvādako lokassāti tāya saccavāditāya lokaṃ na visaṃvādetīti attho.

「信頼できる者」とは、信頼できる者、信じられる者、という意味である。
ある人は信頼できる者ではない。「これは誰が言ったのか、あの人だ」と言われても、「彼の言葉を信じてはいけない」ということになる。
ある人は信頼できる者である。「これは誰が言ったのか、あの人だ」と言われたら、「もし彼が言ったのなら、これが標準だ。今、検討する必要はない。まさにこうだ」ということになる。
この人を「信頼できる者」と呼ぶ。
「世を欺かない者」とは、その真実を語ることで、世を欺かない、という意味である。

Pisuṇaṃ vācaṃ pahāyātiādīsu yāya vācāya yassa taṃ vācaṃ bhāsati, tassa hadaye attano piyabhāvaṃ, parassa ca suññabhāvaṃ karoti, sā pisuṇā vācā.

「悪意のある言葉を離れて」などにおいて、どのような言葉で、誰にその言葉を話すのか。
その人の心に、自らを愛おしく思い、他者を軽んじる心を生じさせる、それが悪意のある言葉である。

Yāya pana attānampi parampi pharusaṃ karoti, yā vācā sayampi pharusā, neva kaṇṇasukhā na hadayaṅgamā, ayaṃ pharusā vācā.

しかし、自らも他者も傷つける言葉、あるいは、自分自身も激しく、耳にも心地よくなく、心にも響かない言葉、それが激しい言葉である。

Yena samphaṃ palapati niratthakaṃ, so samphappalāpo.

「無意味なことを話す」とは、無意味で無駄なことを無分別に話すことである。

Tesaṃ mūlabhūtā cetanāpi pisuṇavācādināmeva labhati, sā eva ca idhādhippetāti.

それらの根本となる心(意図)も、悪意のある言葉などと同じように分類される。
そして、ここではそれが意図されている。

Tattha saṃkiliṭṭhacittassa paresaṃ vā bhedāya attano piyakamyatāya vā kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā pisuṇavācā. Sā yassa bhedaṃ karoti, tassa appaguṇatāya appasāvajjā, mahāguṇatāya mahāsāvajjā.

そこで、汚れた心で、他者を分裂させるため、あるいは自らを愛おしく思わせるために、身や口の行為から生じる心が、悪意のある言葉である。
それが分裂を生じさせる場合、その人の徳が少ない場合は罪は軽く、徳が多い場合は罪は重い。

Tassā cattāro sambhārā – bhinditabbo paro, ‘‘iti ime nānā bhavissanti, vinā bhavissantī’’ti bhedapurekkhāratā vā, ‘‘iti ahaṃ piyo bhavissāmi vissāsiko’’ti piyakamyatā vā, tajjo vāyāmo, tassa tadatthavijānananti. Imesaṃ bhedāyāti, yesaṃ itoti vuttānaṃ santike sutaṃ tesaṃ bhedāya.

それには四つの要素がある。すなわち、分裂させるべき他者、あるいは「彼らは別々になるだろう」「彼らは分かれるだろう」という分裂させる心、あるいは「私は愛される者、信頼される者になるだろう」という愛されるための心、そしてそのための努力、そして他者がその意味を知ることである。
「それらの分裂のために」とは、ここで「それら」と述べられている人々の間で、聞かれたことによって、彼らを分裂させるためである。

Bhinnānaṃ vā sandhātāti dvinnaṃ mittānaṃ vā samānupajjhāyakādīnaṃ vā kenacideva kāraṇena bhinnānaṃ ekamekaṃ upasaṅkamitvā ‘‘tumhākaṃ īdise kule jātānaṃ evaṃ bahussutānaṃ idaṃ na yutta’’ntiādīni vatvā sandhānaṃ kattā anukattā. Anuppadātāti sandhānānuppadātā. Dve jane samagge disvā – ‘‘tumhākaṃ evarūpe kule jātānaṃ evarūpehi guṇehi samannāgatānaṃ anucchavikameta’’ntiādīni vatvā daḷhīkammaṃ kattāti attho. Samaggo ārāmo assāti samaggārāmo. Yattha samaggā natthi, tattha vasitumpi na icchatīti attho. Samaggarāmotipi pāḷi, ayamevettha attho. Samaggaratoti samaggesu rato, te pahāya aññattha gantumpi na icchatīti attho. Samagge disvāpi sutvāpi nandatīti samagganandī, samaggakaraṇiṃ vācaṃ bhāsitāti yā vācā satte samaggeyeva karoti, taṃ sāmaggiguṇaparidīpikameva vācaṃ bhāsati, na itaranti.

「分裂した者たちを結合させる」とは、二人の友人の、あるいは共通の師などの、何らかの理由で分裂した一人一人に近づいて、「あなたたちのような家柄に生まれた、多くのことを知る者が、そのようなことをするのはふさわしくない」などと言って、結合させる者、結合を助ける者である。
「結合を助ける者」とは、結合を助ける者である。
「二人の人間を一致させる」とは、二人の人間を一致させることである。
「そのような家柄に生まれた、そのような徳を持ったあなたたちにふさわしい」などと言って、強化すること、という意味である。
「一致した者たちのための住処」とは、一致した者たちのための住処である。
一致した者たちがいない場所には、住むことさえ望まない、という意味である。
「一致した者たちのための住処」という経典もある。ここでの意味はこれである。
「一致した者たちを喜ぶ者」とは、一致した者たちを喜ぶ者であり、彼らから離れて他所へ行くことさえ望まない、という意味である。
「一致した者たちを喜ぶ者」あるいは「一致させる言葉を話す者」とは、人々を一致させる言葉を話す者である。
その人は、団結の徳を示す言葉を話すのであって、そうでない言葉は話さない。

Parassa mammacchedakakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā ekantapharusacetanā pharusāvācā. Tassā āvibhāvatthamidaṃ vatthu – eko kira dārako mātuvacanaṃ anādiyitvā araññaṃ gacchati, taṃ mātā nivattetumasakkontī – ‘‘caṇḍā taṃ mahiṃsī anubandhatū’’ti akkosi. Athassa tatheva araññe mahiṃsī uṭṭhāsi. Dārako ‘‘yaṃ mama mātā mukhena kathesi, taṃ mā hotu, yaṃ cittena cintesi taṃ hotū’’ti, saccakiriyamakāsi. Mahiṃsī tattheva baddhā viya aṭṭhāsi. Evaṃ mammacchedakopi payogo cittasaṇhatāya na pharusā vācā hoti. Mātāpitaro hi kadāci puttake evaṃ vadanti – ‘‘corā vo khaṇḍākhaṇḍaṃ karontū’’ti, uppalapattampi ca nesaṃ upari patantaṃ na icchanti. Ācariyupajjhāyā ca kadāci nissitake evaṃ vadanti – ‘‘kiṃ ime ahirīkā anottappino caranti, niddhamatha ne’’ti, atha ca nesaṃ āgamādhigamasampattiṃ icchanti. Yathā ca cittasaṇhatāya pharusā vācā na hoti, evaṃ vacanasaṇhatāya apharusā vācā na hoti. Na hi mārāpetukāmassa – ‘‘imaṃ sukhaṃ sayāpethā’’ti vacanaṃ apharusā vācā hoti, cittapharusatāya panesā pharusā vācāva. Sā yaṃ sandhāya pavattitā, tassa appaguṇatāya appasāvajjā, mahāguṇatāya mahāsāvajjā. Tassā tayo sambhārā – akkositabbo paro, kupitacittaṃ, akkosanāti.

他者の財産を奪い取るような言葉遣いから生じる、激しい言葉による行為。
それを明らかにするために、この話があります――ある子供が母親の言葉を聞かずに森へ行ったところ、母親が引き止めることができなかったので、「凶暴な鬼があなたを追いかけますように」と呪った。すると、その子供が森でまさに鬼に追われることになった。子供は「母が口で言ったことは起こらず、心で願ったことが起こりますように」と真実を語った。すると鬼はその場で捕らえられたかのように動けなくなった。このように、自己を制御する者にとっては、激しい言葉遣いであっても激しい言葉とはならない。
なぜなら、両親は時として子供に「泥棒がお前たちをバラバラにするように」と言うことがあるが、彼らの上に落ちてくるウッパラーの葉さえも、彼らは欲しないからである。
師や先生たちも、時として不徳な者たちに「なぜ彼らは恥じず、恐れずに振る舞うのか、彼らを打ちのめせ」と言うことがあるが、それでも彼らの到達と成功を願うのである。
激しい言葉遣いであっても激しい言葉とならないように、言葉遣いを制御する者にとっては、激しい言葉とはならない。
なぜなら、殺したいと思う者にとって、「この人を安らかに眠らせてあげなさい」という言葉は激しい言葉ではないが、心の激しさがあれば、それは激しい言葉なのである。
それは、何のために意図されて行われたかによって、その価値が低ければ罪は軽く、価値が高ければ罪は重くなる。
その(激しい言葉遣いの)3つの要因は、非難されるべき他者、怒った心、そして非難である。

Nelāti elaṃ vuccati doso, nāssā elanti nelā, niddosāti attho. ‘‘Nelaṅgo setapacchādo’’ti, (udā. 65) ettha vuttanelaṃ viya. Kaṇṇasukhāti byañjanamadhuratāya kaṇṇānaṃ sukhā, sūcivijjhanaṃ viya kaṇṇasūlaṃ na janeti. Atthamadhuratāya sakalasarīre kopaṃ ajanetvā pemaṃ janetīti pemanīyā. Hadayaṃ gacchati, appaṭihaññamānā sukhena cittaṃ pavisatīti hadayaṅgamā. Guṇaparipuṇṇatāya pure bhavāti porī pure saṃvaḍḍhanārī viya sukumārātipi porī. Purassa esātipi porī. Nagaravāsīnaṃ kathāti attho. Nagaravāsino hi yuttakathā honti. Pitimattaṃ pitāti vadanti, bhātimattaṃ bhātāti vadanti, mātimattaṃ mātāti vadanti. Evarūpī kathā bahuno janassa kantā hotīti bahujanakantā. Kantabhāveneva bahuno janassa manāpā cittavuḍḍhikarāti bahujanamanāpā.

「ネーラ」とは、このように言われる悪徳のことである。「ネーラ」がない、つまり悪徳がない、ということである。「ネーラ」とは、(例えば)「ネーラが白い衣をまとう」。(ウダナ 65) ここで言われている「ネーラ」のように。
「カンナスハー」(耳に心地よい)とは、言葉が甘美であるために耳に心地よいのであり、鋭い針のように耳の痛みを引き起こさない。
「アッタマドゥラー」(意味が甘美)とは、全身に怒りを引き起こさずに愛情を引き起こすので、愛情深くされるべき者である。
「ハダヤンガマー」(心に染み入る)とは、美徳に満ちているために、以前から住んでいた(女性)のように、繊細であるとも言われる。(「ポーリ」は)「都市に住む者」とも言われる。
「都市に住む者の言葉」という意味である。都市に住む者たちは、適切な言葉遣いをするからである。
「親」とは、ただ親であると言う。兄弟とは、ただ兄弟であると言う。母とは、ただ母であると言う。
このような言葉遣いは、多くの人々に好まれるので、多くの人々に好まれる。
好まれることから、多くの人々に愛され、心を喜ばせるので、多くの人々の愛される者である。

Anatthaviññāpikā kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā akusalacetanā samphappalāpo. So āsevanamandatāya appasāvajjo, āsevanamahantatāya mahāsāvajjo, tassa dve sambhārā – bhāratayuddhasītāharaṇādiniratthakakathāpurekkhāratā, tathārūpī kathā kathanañca.

無益であることを知らずに、言葉や行為から生じる不善の思い、それは空虚な言葉である。
それは、習慣づけることによって(その程度が)緩やかになれば、罪は軽い。習慣づけることによって(その程度が)大きくなれば、罪は重い。
その(空虚な言葉の)2つの要因は、戦いのための軍隊を率いることなどの無益な言葉を優先すること、そしてそのような言葉を話すことである。

Kālena vadatīti kālavādī vattabbayuttakālaṃ sallakkhetvā vadatīti attho. Bhūtaṃ tathaṃ tacchaṃ sabhāvameva vadatīti bhūtavādī. Diṭṭhadhammikasamparāyikatthasannissitameva katvā vadatīti atthavādī. Navalokuttaradhammasannissitaṃ katvā vadatīti dhammavādī saṃvaravinayapahānavinayasannissitaṃ katvā vadatīti vinayavādī.

「時宜を得て話す者」とは、適切な時を考慮して話す者、という意味である。
「真実を語る者」とは、事実をありのままに語る者である。
「利益を語る者」とは、現世と来世の利益に基づいたことを語る者である。
「法を語る者」とは、究極の法に基づいたことを語る者である。
「律を語る者」とは、自制と戒律の遵守に基づいたことを語る者である。

Nidhānaṃ vuccati ṭhapanokāso, nidhānamassā atthīti nidhānavatī. Hadaye nidhātabbayuttakaṃ vācaṃ bhāsitāti attho. Kālenāti evarūpiṃ bhāsamānopi ca – ‘‘ahaṃ nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsissāmī’’ti na akālena bhāsati, yuttakālaṃ pana apekkhitvāva bhāsatīti attho. Sāpadesanti saupamaṃ, sakāraṇanti attho. Pariyantavatinti paricchedaṃ dassetvā yathāssā paricchedo paññāyati, evaṃ bhāsatīti attho. Atthasaṃhitanti anekehipi nayehi vibhajantena pariyādātuṃ asakkuṇeyyatāya atthasampannaṃ bhāsati. Yaṃ vā so atthavādī atthaṃ vadati, tena atthena sahitattā atthasaṃhitaṃ vācaṃ bhāsati, na aññaṃ nikkhipitvā aññaṃ bhāsatīti vuttaṃ hoti.

「貯蔵」とは、蓄える場所を意味し、「貯蔵を持つ者」とは、心に蓄えるべき言葉を話した者、という意味である。
「時宜を得て」とは、たとえそのような言葉を話すとしても、「私は貯蔵を持つ言葉を話すだろう」と、時宜を得ずに話すのではなく、適切な時を待って話す、という意味である。
「示唆に富む」とは、比喩的で、理由のある、という意味である。
「境界を持つ者」とは、その境界が知られるように、境界を示して話す、という意味である。
「意味を伴う」とは、多くの方法で分割されても、理解しきれないほど、意味が満ち満ちている、という意味である。
あるいは、その利益を語る者が意味を語るならば、その意味によって満ちている、という意味であり、他のものを置かずに他のものを話す、ということである。

10. Bījagāmabhūtagāmasamārambhāti mūlabījaṃ khandhabījaṃ phaḷubījaṃ aggabījaṃ bījabījanti pañcavidhassa bījagāmassa ceva, yassa kassaci nīlatiṇarukkhādikassa bhūtagāmassa ca samārambhā, chedanabhedanapacanādibhāvena vikopanā paṭiviratoti attho.

10. 「種子となるもの、存在するものの種子となるものの開始」とは、根の種子、株の種子、実の種子、花の種子、芽の種子という5種類の種子となるもの、そして、青い草や木などの存在するものの種子となるものの開始、つまり、切断、分割、調理などによって破壊することからの離脱、という意味である。

Ekabhattikoti pātarāsabhattaṃ sāyamāsabhattanti dve bhattāni, tesu pātarāsabhattaṃ antomajjhanhikena paricchinnaṃ, itaraṃ majjhanhikato uddhaṃ anto aruṇena. Tasmā antomajjhanhike dasakkhattuṃ bhuñjamānopi ekabhattikova hoti. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘ekabhattiko’’ti.

「1日1食」とは、朝食と夕食という2回の食事があり、朝食は正午までに、夕食は正午以降、夜明けまでに(食べる)。したがって、正午に10回食べても、1日1食である。
それについて、「1日1食」と言われたのである。

Rattiyā bhojanaṃ ratti, tato uparatoti rattūparato. Atikkante majjhanhike yāva sūriyatthaṅgamanā bhojanaṃ vikālabhojanaṃ nāma. Tato viratattā virato vikālabhojanā. Kadā virato? Anomānadītīre pabbajitadivasato paṭṭhāya.

「夜の食事」とは、夜であり、そこから離れた者である、つまり「夜から離れた者」。正午を過ぎて、日没までの食事は「不適時な食事」と呼ばれる。それから離れているので、「不適時な食事から離れた者」。いつ離れたのか? 在家であった日の翌日から。

Sāsanassa ananulomattā visūkaṃ paṭāṇībhūtaṃ dassananti visūkadassanaṃ. Attanā naccananaccāpanādivasena naccā ca gītā ca vāditā ca antamaso mayūranaccādivasenapi pavattānaṃ naccādīnaṃ visūkabhūtā dassanā cāti naccagītavāditavisūkadassanā. Naccādīni hi attanā payojetuṃ vā parehi payojāpetuṃ vā payuttāni passituṃ vā neva bhikkhūnaṃ na bhikkhunīnañca vaṭṭanti.

「教えに沿わない、散乱した見世物」とは、教えに沿わない、散乱した見世物、という意味である。
自分で踊ったり、踊らせたりする行為、あるいは踊り、歌い、演奏すること、さらには孔雀の踊りのようなものまで、行われる踊りなどの散乱した見世物、という意味である。
踊りなどを自分で演じたり、他者に演じさせたり、あるいは見たりすることは、比丘にも比丘尼にも許されない。

Mālādīsu mālāti yaṃ kiñci pupphaṃ. Gandhanti yaṃ kiñci gandhajātaṃ. Vilepananti chavirāgakaraṇaṃ. Tattha piḷandhanto dhāreti nāma, ūnaṭṭhānaṃ pūrento maṇḍeti nāma, gandhavasena chavirāgavasena ca sādiyanto vibhūseti nāma. Ṭhānaṃ vuccati kāraṇaṃ. Tasmā yāya dussīlyacetanāya tāni mālādhāraṇādīni mahājano karoti, tato paṭiviratoti attho.

「花輪など」の「花輪」とは、どのような花であっても。
「香り」とは、どのような香りであっても。
「化粧品」とは、肌を装飾すること。
その中で、身につけることを「着用する」という。不足しているものを満たすことを「飾る」という。香りのために、肌の装飾のために、それを楽しむことを「美しくする」という。
「場所」とは、原因を意味する。したがって、その(軽薄な)思いによって、人々が花輪の着用などを行うことから離れる、という意味である。

Uccāsayanaṃ vuccati pamāṇātikkantaṃ. Mahāsayananti akappiyapaccattharaṇaṃ. Tato viratoti attho.

「高い座具」とは、度を越したものを意味する。
「大きな座具」とは、不適当な敷物。
それらから離れる、という意味である。

Jātarūpanti suvaṇṇaṃ. Rajatanti kahāpaṇo, lohamāsako, jatumāsako, dārumāsakoti ye vohāraṃ gacchanti. Tassa ubhayassāpi paṭiggahaṇā paṭivirato, neva naṃ uggaṇhāti, na uggaṇhāpeti, na upanikkhittaṃ sādiyatīti attho.

「黄金」とは、金のことである。
「銀」とは、銅貨、鉄貨、樹脂貨、木貨など、取引されるもの。
その両方を受け取ることから離れる、つまり、それを受け取らず、受け取らせず、置かれたものも受け入れない、という意味である。

Āmakadhaññapaṭiggahaṇāti, sālivīhiyavagodhūmakaṅguvarakakudrūsakasaṅkhātassa sattavidhassāpi āmakadhaññassa paṭiggahaṇā. Na kevalañca etesaṃ paṭiggahaṇameva, āmasanampi bhikkhūnaṃ na vaṭṭatiyeva. Āmakamaṃsapaṭiggahaṇāti ettha aññatra odissa anuññātā āmakamaṃsamacchānaṃ paṭiggahaṇameva bhikkhūnaṃ na vaṭṭati, no āmasanaṃ.

「生米を受け取ること」とは、米、大麦、小麦、裸麦、キビ、ヒエという6種類の生米の受け取り。
これらの受け取りだけでなく、比丘が生米を食べることも許されない。
「生肉を受け取ること」とは、ここで、特定のものとして許可された生魚の肉の受け取り以外は、比丘の受け取りは許されるが、食べることは許されない。

Itthikumārikapaṭiggahaṇāti ettha itthīti purisantaragatā, itarā kumārikā nāma, tāsaṃ paṭiggahaṇampi āmasanampi akappiyameva.

「女性や少女を受け取ること」とは、ここで、「女性」とは、夫のある女性、それ以外は少女である。彼女たちを受け取ること、食べることも、不適当である。

Dāsidāsapaṭiggahaṇāti ettha dāsidāsavaseneva tesaṃ paṭiggahaṇaṃ na vaṭṭati. ‘‘Kappiyakārakaṃ dammi, ārāmikaṃ dammī’’ti evaṃ vutte pana vaṭṭati.

「召使いの女性や男性を受け取ること」とは、召使いの女性や男性としてそれらを受け取ることは許されない。
「適当な働き手を与える、庭師を与える」と言われた場合、許される。

Ajeḷakādīsu khettavatthupariyosānesu kappiyākappiyanayo vinayavasena upaparikkhitabbo. Tattha khettaṃ nāma yasmiṃ pubbaṇṇaṃ ruhati. Vatthu nāma yasmiṃ aparaṇṇaṃ ruhati. Yattha vā ubhayampi ruhati, taṃ khettaṃ. Tadatthāya akatabhūmibhāgo vatthu. Khettavatthusīsena cettha vāpitaḷākādīnipi saṅgahitāneva.

「家畜など、畑や土地に関すること」の「適当・不適当の原則」は、戒律に従って考慮されるべきである。
ここで「畑」とは、穀物が育つ場所。
「土地」とは、穀物以外のものが育つ場所。
あるいは、その両方が育つ場所が「畑」である。
それらのために、耕されていない土地が「土地」である。
ここで「畑や土地」という言葉で、植えられた池なども含まれる。

Dūteyyaṃ vuccati dūtakammaṃ, gihīnaṃ pahitaṃ paṇṇaṃ vā sāsanaṃ vā gahetvā tattha tattha gamanaṃ. Pahiṇagamanaṃ vuccati gharā gharaṃ pesitassa khuddakagamanaṃ. Anuyogo nāma tadubhayakaraṇaṃ. Tasmā dūteyyapahiṇagamanānaṃ anuyogāti. Evamettha attho veditabbo.

「使いの仕事」とは、使者の仕事、つまり、在家の人々によって送られた手紙や伝言を、あちこちへ運ぶこと。
「配達」とは、家から家へ送られた小さな配達のこと。
「従事」とは、その両方の行為。
したがって、「使いの仕事や配達に従事すること」という意味である。
このように、ここで意味を理解すべきである。

Kayavikkayāti kayā ca vikkayā ca. Tulākūṭādīsu kūṭanti vañcanaṃ. Tattha tulākūṭaṃ nāma rūpakūṭaṃ aṅgakūṭaṃ, gahaṇakūṭaṃ, paṭicchannakūṭanti catubbidhaṃ hoti. Tattha rūpakūṭaṃ nāma dve tulā samarūpā katvā gaṇhanto mahatiyā gaṇhāti, dadanto khuddikāya deti. Aṅgakūṭaṃ nāma gaṇhanto pacchābhāge hatthena tulaṃ akkamati, dadanto pubbabhāge. Gahaṇakūṭaṃ nāma gaṇhanto mūle rajjuṃ gaṇhāti, dadanto agge. Paṭicchannakūṭaṃ nāma tulaṃ susiraṃ katvā anto ayacuṇṇaṃ pakkhipitvā gaṇhanto taṃ pacchābhāge karoti, dadanto aggabhāge.

「売買」とは、買いと売り。
「秤の詐欺など」の「詐欺」とは、騙すこと。
ここで「秤の詐欺」とは、秤の詐欺、器の詐欺、計量の詐欺、覆い隠された詐欺の4種類がある。
「秤の詐欺」とは、2つの秤を同じように作って、受け取る時は重い方で受け取り、渡す時は軽い方で渡す。
「器の詐欺」とは、受け取る時は、後ろ側で手を秤にかける。渡す時は、前側で。
「計量の詐欺」とは、受け取る時は、底の紐を持つ。渡す時は、上側で。
「覆い隠された詐欺」とは、秤に穴を開けて、中に鉄粉を詰めて受け取る時に、その穴を後ろ側にする。渡す時は、前側にする。

Kaṃso vuccati suvaṇṇapāti, tāya vañcanaṃ kaṃsakūṭaṃ. Kathaṃ? Ekaṃ suvaṇṇapātiṃ katvā aññā dve tisso lohapātiyo suvaṇṇavaṇṇe karoti, tato janapadaṃ gantvā kiñcideva aḍḍhaṃ kulaṃ pavisitvā – ‘‘suvaṇṇabhājanāni kiṇathā’’ti vatvā agghe pucchite samagghataraṃ dātukāmā honti. Tato tehi – ‘‘kathaṃ imesaṃ suvaṇṇabhāvo jānitabbo’’ti vutte, ‘‘vīmaṃsitvā gaṇhathā’’ti suvaṇṇapātiṃ pāsāṇe ghaṃsitvā sabbā pātiyo datvā gacchati.

「杯」とは、金の杯であり、それによる詐欺は「杯の詐欺」。
どのようにか? 1つの金の杯を作り、他の2つは鉄の杯を金色の色にする。そして、村へ行って、ある裕福な家に入り、「金の器を買いますか?」と言って、値段を聞かれた時に、より高い値段をつけようとする。
そこで彼らが、「これらの金の性質はどうやって知るのか?」と尋ねた時、「調べなさい」と言って、金の杯を石でこすり、すべての杯を渡して立ち去る。

Mānakūṭaṃ nāma hadayabhedasikhābhedarajjubhedavasena tividhaṃ hoti. Tattha hadayabhedo sappitelādiminanakāle labbhati. Tāni hi gaṇhanto heṭṭhāchiddena mānena – ‘‘saṇikaṃ āsiñcā’’ti vatvā antobhājane bahuṃ paggharāpetvā gaṇhāti, dadanto chiddaṃ pidhāya sīghaṃ pūretvā deti.

「計量器の詐欺」とは、容器の底の穴、先端の穴、紐の穴の3種類がある。
ここで「容器の底の穴」は、油などの計量の時に行われる。
それらを受け取る時、底に穴の開いた計量器で、「ゆっくり注ぎなさい」と言って、容器の底からたくさんこぼして受け取る。渡す時は、穴を塞いで、すぐに満たして渡す。

Sikhābhedo tilataṇḍulādiminanakāle labbhati. Tāni hi gaṇhanto saṇikaṃ sikhaṃ ussāpetvā gaṇhāti, dadanto vegena pūretvā sikhaṃ chindanto deti.

「先端の穴」は、ゴマなどの計量の時に行われる。
それらを受け取る時、ゆっくりと先端を上げて受け取る。渡す時は、急いで満たして、先端を切り落として渡す。

Rajjubhedo khettavatthuminanakāle labbhati. Lañjaṃ alabhantā hi khettaṃ amahantampi mahantaṃ katvā minanti.

「紐の穴」は、畑や土地の計量の時に行われる。
謝礼を得られないので、畑を小さいものを大きいものとして計量する。

Ukkoṭanādīsu ukkoṭananti assāmike sāmike kātuṃ lañjaggahaṇaṃ. Vañcananti tehi tehi upāyehi paresaṃ vañcanaṃ. Tatridamekaṃ vatthu – eko kira luddako migañca migapotakañca gahetvā āgacchati, tameko dhutto – ‘‘kiṃ bho, migo agghati, kiṃ migapotako’’ti āha. ‘‘Migo dve kahāpaṇe, migapotako eka’’nti ca vutte ekaṃ kahāpaṇaṃ datvā migapotakaṃ gahetvā thokaṃ gantvā nivatto – ‘‘na me bho, migapotakena attho, migaṃ me dehī’’ti āha. Tena hi – dve kahāpaṇe dehīti. So āha – ‘‘nanu te bho, mayā paṭhamaṃ eko kahāpaṇo dinno’’ti? ‘‘Āma, dinno’’ti. ‘‘Idaṃ migapotakaṃ gaṇha, evaṃ so ca kahāpaṇo, ayañca kahāpaṇagghanako migapotakoti dve kahāpaṇā bhavissantī’’ti. So ‘‘kāraṇaṃ vadatī’’ti sallakkhetvā migapotakaṃ gahetvā migaṃ adāsīti. Nikatīti yogavasena vā māyāvasena vā apāmaṅgaṃ pāmaṅganti, amaṇiṃ maṇinti, asuvaṇṇaṃ suvaṇṇanti katvā patirūpakena vañcanaṃ. Sāciyogoti kuṭilayogo, etesaṃyeva ukkoṭanādīnametaṃ nāmaṃ. Tasmā – ukkoṭanasāciyogo, vañcanasāciyogo, nikatisāciyogoti, evamettha attho daṭṭhabbo. Keci aññaṃ dassetvā aññassa parivattanaṃ sāciyogoti vadanti. Taṃ pana vañcaneneva saṅgahitaṃ.

「詐取など」の「詐取」とは、所有者でないものを所有者にするための謝礼の受け取り。
「騙すこと」とは、それらの様々な方法で他人を騙すこと。
その中には、次のような話がある――ある猟師が鹿と子鹿を捕まえてやってきた。
それをある詐欺師が、「あなた、鹿はいくらですか? 子鹿はいくらですか?」と尋ねた。
「鹿は2カハパナ、子鹿は1カハパナ」と答えたので、1カハパナを払って子鹿を受け取って、少し行ってから戻ってきて、「私は子鹿はいりません。鹿をください」と言った。
(猟師は)「では、2カハパナを払いなさい」と言った。
(詐欺師は)「しかし、最初に1カハパナを払ったでしょう?」と言った。
「ああ、払った」と猟師は言った。
「では、この子鹿を受け取りなさい。そうすれば、その1カハパナと、この子鹿の価値である1カハパナで、合計2カハパナになるでしょう」と言った。
(猟師は)「彼は理由を言っている」と考えて、子鹿を受け取って、鹿を渡さなかった。
「偽装」とは、巧みな手段や策略によって、偽物を本物のように見せかけ、価値のないものを価値のあるもののように見せかけて騙すこと。
「巧妙な詐欺」とは、ずる賢い詐欺のこと。
これらはすべて、詐取などの名前である。
したがって、「詐取、巧妙な詐欺、偽装、巧妙な詐欺」など、このようにここで意味を理解すべきである。
一部の人々は、他のものを見せて、他のものにすり替えることを「巧妙な詐欺」と呼ぶ。
しかし、それは「騙すこと」に含まれる。

Chedanādīsu chedananti hatthacchedanādi. Vadhoti māraṇaṃ. Bandhoti rajjubandhanādīhi bandhanaṃ. Viparāmosoti himaviparāmoso, gumbaviparāmosoti duvidho. Yaṃ himapātasamaye himena paṭicchannā hutvā maggappaṭipannaṃ janaṃ musanti, ayaṃ himaviparāmoso. Yaṃ gumbādīhi paṭicchannā musanti, ayaṃ gumbaviparāmoso. Ālopo vuccati gāmanigamādīnaṃ vilopakaraṇaṃ. Sahasākāroti sāhasikakiriyā. Gehaṃ pavisitvā manussānaṃ ure satthaṃ ṭhapetvā icchitabhaṇḍānaṃ gahaṇaṃ. Evametasmā chedana…pe… sahasākārā paṭivirato samaṇo gotamoti. Iti vā hi, bhikkhave, puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyyāti.

「切断など」の「切断」とは、手足の切断など。
「殺害」とは、殺すこと。
「束縛」とは、紐などで縛ること。
「妨害」とは、雪による妨害、茂みによる妨害の2種類がある。
雪が降る時に、雪に覆われて道を進む人々を隠すのが、雪による妨害である。
茂みなどで隠して人々を隠すのが、茂みによる妨害である。
「略奪」とは、村や町などを破壊すること。
「強盗」とは、強盗行為。
家に入り、人々の胸に武器を突きつけて、望むものを奪うこと。
このように、「切断…(中略)…強盗」から離れている、ゴータマという名の修行者である。
「もし、比丘よ、世間的な人がそのように、完成した者の賞賛を語るならば、語るだろう。」

Ettāvatā cūḷasīlaṃ niṭṭhitaṃ hoti.

これによって、小戒は終わった。

Majjhimasīlavaṇṇanā

中戒の解説

11. Idāni majjhimasīlaṃ vitthārento ‘‘yathā vā paneke bhonto’’tiādimāha. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā. Saddhādeyyānīti kammañca phalañca idhalokañca paralokañca saddahitvā dinnāni. ‘Ayaṃ me ñātī’ti vā, ‘mitto’ti vā, idaṃ paṭikarissati, idaṃ vā tena katapubbanti vā, evaṃ na dinnānīti attho. Evaṃ dinnāni hi na saddhādeyyāni nāma honti. Bhojanānīti desanāsīsamattametaṃ, atthato pana saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā cīvarāni pārupitvā senāsanāni sevamānā gilānabhesajjaṃ paribhuñjamānāti sabbametaṃ vuttameva hoti.

11. いま、中戒を広めるにあたり、「ある尊敬すべき方々が…」というようなことを言われた。ここに、その明確でない言葉の解説がある。布施(かね)とは、業とその果報、現世と来世を信じて施すことである。「これは私の親族だ」「これは友人だ」「この人は私を助けてくれるだろう」「この人は以前にも何かしてくれた」などと思って施すのではない。このように思って施すことは、布施(かね)とは言わないのである。食事とは、これは教えの初めの言葉にすぎない。実際には、布施(かね)として食事を摂り、衣をまとい、住居を用い、病人のための薬を飲食する、これらすべてはすでに説かれているのである。

Seyyathidanti nipāto. Tassattho katamo so bījagāmabhūtagāmo, yassa samārambhaṃ anuyuttā viharantīti. Tato taṃ dassento mūlabījantiādimāha. Tattha mūlabījaṃ nāma haliddi, siṅgiveraṃ, vacā, vacattaṃ, ativisā, kaṭukarohiṇī, usīraṃ, bhaddamuttakanti evamādi. Khandhabījaṃ nāma assattho, nigrodho, pilakkho, udumbaro, kacchako, kapitthanoti evamādi. Phaḷubījaṃ nāma ucchu, naḷo, veḷūti evamādi. Aggabījaṃ nāma ajjakaṃ, phaṇijjakaṃ, hiriveranti evamādi. Bījabījaṃ nāma pubbaṇṇaṃ aparaṇṇanti evamādi. Sabbañhetaṃ rukkhato viyojitaṃ viruhanasamatthameva ‘‘bījagāmo’’ti vuccati. Rukkhato pana aviyojitaṃ asukkhaṃ ‘‘bhūtagāmo’’ti vuccati. Tattha bhūtagāmasamārambho pācittiyavatthu, bījagāmasamārambho dukkaṭavatthūti veditabbo.

「…のように」とは、結びの言葉である。その意味は何か、それは「種子となるもの(bījagāma)と、すでに存在する実体(bhūtagāma)を、これから始めようとしながら、それらに関わりながら生活している」ということである。そこで、それを説明するために「根となる種子」などと言われた。ここに、根となる種子とは、ターメリック、ショウガ、ショウブ、コショウ、トリカブト、キハダ、ベチバー、カミツレなどの類である。幹となる種子とは、アサガオ、インドゴムノキ、ガジュマル、イチジク、カボチャ、オレンジなどの類である。実となる種子とは、サトウキビ、アシ、タケなどの類である。花となる種子とは、ハヤトウリ、イチジク、ホオズキなどの類である。実の種子とは、米、麦などの類である。これらすべては、木から分離され、発芽する力のあるものが「種子となるもの(bījagāmo)」と呼ばれる。木から分離されず、まだ育っていないものが「実体(bhūtagāmo)」と呼ばれる。そこに、実体の開始(bhūtagāmasamārambho)は懺悔(pācittiya)の対象となり、種子の開始(bījagāmasamārambho)は軽微な罪(dukkaṭa)の対象となる、と理解すべきである。

12. Sannidhikāraparibhoganti sannidhikatassa paribhogaṃ. Tattha duvidhā kathā, vinayavasena ca sallekhavasena ca. Vinayavasena tāva yaṃ kiñci annaṃ ajja paṭiggahitaṃ aparajju sannidhikārakaṃ hoti, tassa paribhoge pācittiyaṃ. Attanā laddhaṃ pana sāmaṇerānaṃ datvā, tehi laddhaṃ ṭhapāpetvā dutiyadivase bhuñjituṃ vaṭṭati, sallekho pana na hoti.

12. 蓄積して使用することとは、蓄積されたものの使用である。これには二つの説明がある。戒律による説明と、精進による説明である。戒律によれば、今日受け取った食料で、明日まで蓄積しないものは、それを使用すると懺悔(pācittiya)となる。自分で得たものを小僧に与え、彼らが得たものを蓄え、翌日食べることは許される。しかし、これは精進ではない。

Pānasannidhimhipi eseva nayo. Tattha pānaṃ nāma ambapānādīni aṭṭha pānāni, yāni ca tesaṃ anulomāni. Tesaṃ vinicchayo samantapāsādikāyaṃ vutto.

飲み物の蓄積についても、これは同じ規則である。ここに、飲み物とは、マンゴーのジュースなどの八種類の飲み物、およびそれに類するものである。それらの詳細な規則は『サマンタパーサーディカー』に説かれている。

Vatthasannidhimhi anadhiṭṭhitaṃ avikappitaṃ sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti, ayaṃ pariyāyakathā. Nippariyāyato pana ticīvarasantuṭṭhena bhavitabbaṃ, catutthaṃ labhitvā aññassa dātabbaṃ. Sace yassa kassaci dātuṃ na sakkoti, yassa pana dātukāmo hoti, so uddesatthāya vā paripucchatthāya vā gato, āgatamatte dātabbaṃ, adātuṃ na vaṭṭati. Cīvare pana appahonte satiyā paccāsāya anuññātakālaṃ ṭhapetuṃ vaṭṭati. Sūcisuttacīvarakārakānaṃ alābhena tato parampi vinayakammaṃ katvā ṭhapetuṃ vaṭṭati. ‘‘Imasmiṃ jiṇṇe puna īdisaṃ kuto labhissāmī’’ti pana ṭhapetuṃ na vaṭṭati, sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti.

衣類の蓄積については、定められておらず、意図されていない蓄積は、精進を妨げる。これは間接的な説明である。直接には、三衣に満足して生活し、四つ目を得たら他人に与えるべきである。もし誰かに与えることができないなら、与えたいと思う人が、入門のために、または質問のために来たとき、来たときにすぐに与えるべきであり、与えないことは許されない。衣類については、不足している場合に、許された期間だけ蓄えることは許される。針や糸や衣類を作る者たちは、それらが入手できない場合、さらに規則に従って蓄えることは許される。「これが古くなったら、どこからこのようなものを手に入れるだろうか」と思って蓄えることは許されない。それは蓄積であり、精進を妨げる。

Yānasannidhimhi yānaṃ nāma vayhaṃ, ratho, sakaṭaṃ, sandamānikā, sivikā, pāṭaṅkīti; netaṃ pabbajitassa yānaṃ. Upāhanā pana pabbajitassa yānaṃyeva. Ekabhikkhussa hi eko araññatthāya, eko dhotapādakatthāyāti, ukkaṃsato dve upāhanasaṅghāṭā vaṭṭanti. Tatiyaṃ labhitvā aññassa dātabbo. ‘‘Imasmiṃ jiṇṇe aññaṃ kuto labhissāmī’’ti hi ṭhapetuṃ na vaṭṭati, sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti.

乗り物の蓄積については、乗り物とは、牛車、馬車、荷車、輿、寝台、屋形船のことである。これらは出家者の乗り物ではない。履物こそが出家者の乗り物である。一人の僧侶には、森へ行くために一つ、足を洗うために一つ、多くても二足の履物が許される。三足目を得たら、他人に与えるべきである。「これが古くなったら、どこからこの他のものを手に入れるだろうか」と思って蓄えることは許されない。それは蓄積であり、精進を妨げる。

Sayanasannidhimhi sayananti mañco. Ekassa bhikkhuno eko gabbhe, eko divāṭhāneti ukkaṃsato dve mañcā vaṭṭanti. Tato uttari labhitvā aññassa bhikkhuno vā gaṇassa vā dātabbo; adātuṃ na vaṭṭati. Sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti.

寝具の蓄積については、寝具とは、寝台のことである。一人の僧侶には、寝室に一つ、日中の休憩に一つ、多くても二つの寝台が許される。それ以上得たら、他の僧侶または僧伽に与えるべきであり、与えないことは許されない。それは蓄積であり、精進を妨げる。

Gandhasannidhimhi bhikkhuno kaṇḍukacchuchavidosādiābādhe sati gandhā vaṭṭanti. Te gandhe āharāpetvā tasmiṃ roge vūpasante aññesaṃ vā ābādhikānaṃ dātabbā, dvāre pañcaṅguligharadhūpanādīsu vā upanetabbā. ‘‘Puna roge sati bhavissantī’’ti pana ṭhapetuṃ na vaṭṭati, sannidhi ca hoti, sallekhañca kopeti.

香料の蓄積については、僧侶がかゆみ、湿疹、皮膚病などの病気にかかった場合に、香料が許される。それらの香料を持ってきて、その病気が治まったら、他の病人に与えるべきである。または、門で五種の香を焚くなどのために用いるべきである。「再び病気になったら、また手に入るだろう」と思って蓄えることは許されない。それは蓄積であり、精進を妨げる。

Āmisanti vuttāvasesaṃ daṭṭhabbaṃ. Seyyathidaṃ, idhekacco bhikkhu – ‘‘tathārūpe kāle upakārāya bhavissatī’’ti tilataṇḍulamuggamāsanāḷikeraloṇamacchamaṃsavallūrasappitelaguḷabhājanādīni āharāpetvā ṭhapeti. So vassakāle kālasseva sāmaṇerehi yāguṃ pacāpetvā paribhuñjitvā ‘‘sāmaṇera, udakakaddame dukkhaṃ gāmaṃ pavisituṃ, gaccha asukaṃ kulaṃ gantvā mayhaṃ vihāre nisinnabhāvaṃ ārocehi; asukakulato dadhiādīni āharā’’ti peseti. Bhikkhūhi – ‘‘kiṃ, bhante, gāmaṃ pavisissathā’’ti vuttepi, ‘‘duppaveso, āvuso, idāni gāmo’’ti vadati. Te – ‘‘hotu, bhante, acchatha tumhe, mayaṃ bhikkhaṃ pariyesitvā āharissāmā’’ti gacchanti. Atha sāmaṇeropi dadhiādīni āharitvā bhattañca byañjanañca sampādetvā upaneti, taṃ bhuñjantasseva upaṭṭhākā bhattaṃ pahiṇanti, tatopi manāpaṃ manāpaṃ bhuñjati. Atha bhikkhū piṇḍapātaṃ gahetvā āgacchanti, tatopi manāpaṃ manāpaṃ gīvāyāmakaṃ bhuñjatiyeva. Evaṃ catumāsampi vītināmeti. Ayaṃ vuccati – ‘‘bhikkhu muṇḍakuṭumbikajīvikaṃ jīvati, na samaṇajīvika’’nti. Evarūpo āmisasannidhi nāma hoti.

その他のものについては、残りはすべて同様に理解すべきである。例えば、ある僧侶が、「そのような時に役立つだろう」と思って、ゴマ、米、豆、モヤシ、野菜、塩、魚、肉、毛皮、油、団子、容器などを集めて蓄える。雨季の時期に、小僧に粥を炊かせ、それを食べてから、「小僧よ、泥だらけの村に入るのは大変だ。あそこの家に行って、私の寺にいることを知らせてくれ。あそこの家から、ヨーグルトなどを取ってきてくれ」と(小僧を)遣わす。僧侶たちに、「長老、村に入るのですか」と聞かれても、「入りにくい、若者よ、今は村は」と言う。彼らは、「結構です、長老。長老はここにいてください。私たちは托鉢をして持ってきます」と言って行く。すると小僧もヨーグルトなどを取ってきて、飯と副菜を用意して持ってくる。それを食べている間に、世話をする人々が食事を送り、そこからも好ましいものを食べる。すると托鉢をしてきた僧侶たちも、そこからも好ましいものを食べる。このようにして四ヶ月を過ごす。これは、「僧侶は、在家のような生活をしている、修行者の生活ではない」と言われるのである。このようなものが、「その他のものの蓄積」と呼ばれるのである。

Bhikkhuno pana vasanaṭṭhāne ekā taṇḍulanāḷi, eko guḷapiṇḍo, catubhāgamattaṃ sappīti ettakaṃ nidhetuṃ vaṭṭati, akāle sampattacorānaṃ atthāya. Te hi ettakampi āmisapaṭisanthāraṃ alabhantā jīvitāpi voropeyyuṃ, tasmā sace ettakaṃ natthi, āharāpetvāpi ṭhapetuṃ vaṭṭati. Aphāsukakāle ca yadettha kappiyaṃ, taṃ attanāpi paribhuñjituṃ vaṭṭati. Kappiyakuṭiyaṃ pana bahuṃ ṭhapentassāpi sannidhi nāma natthi. Tathāgatassa pana taṇḍulanāḷiādīsu vā yaṃ kiñci caturatanamattaṃ vā pilotikakhaṇḍaṃ ‘‘idaṃ me ajja vā sve vā bhavissatī’’ti ṭhapitaṃ nāma natthi.

僧侶の住居には、米一升、黒糖の塊一つ、油四合まで蓄えることは許される。これは、時ならぬ時に現れる盗賊のためである。彼らはこれほどの食料の接待も受けられなければ、命さえ失うかもしれない。それゆえ、もしこれほどない場合は、持ってこさせて蓄えることは許される。また、不調の時には、その中で適当なものは、自分で飲食することも許される。ただし、適当な小屋であれば、多く蓄えても蓄積とはならない。尊師( Tathāgata)については、米一升などにしても、四つの宝石の価値、あるいは布切れを「これは今日か明日かあるだろう」と思って蓄えることはない。

13. Visūkadassanesu naccaṃ nāma yaṃ kiñci naccaṃ, taṃ maggaṃ gacchantenāpi gīvaṃ pasāretvā daṭṭhuṃ na vaṭṭati. Vitthāravinicchayo panettha samantapāsādikāyaṃ vuttanayeneva veditabbo. Yathā cettha, evaṃ sabbesu sikkhāpadapaṭisaṃyuttesu suttapadesu. Ito parañhi ettakampi avatvā tattha tattha payojanamattameva vaṇṇayissāmāti.

13. 様々な見世物において、踊りとは、どのような踊りであれ、道を行く者であっても、首を伸ばして見ることは許されない。詳細な規則は、ここで『サマンタパーサーディカー』に説かれている通りに理解すべきである。ここでのように、すべての戒律に関連する経典の箇所でも同様である。これから以降は、これほど詳細に説明せずに、それぞれの箇所で必要なことだけを説明しようと思う。

Pekkhanti naṭasamajjaṃ. Akkhānanti bhāratayujjhanādikaṃ. Yasmiṃ ṭhāne kathīyati, tattha gantumpi na vaṭṭati. Pāṇissaranti kaṃsatāḷaṃ, pāṇitāḷantipi vadanti. Vetāḷanti ghanatāḷaṃ, mantena matasarīruṭṭhāpanantipi eke. Kumbhathūṇanti caturassaambaṇakatāḷaṃ, kumbhasaddantipi eke. Sobhanakanti naṭānaṃ abbhokkiraṇaṃ, sobhanakaraṃ vā, paṭibhānacittanti vuttaṃ hoti. Caṇḍālanti ayoguḷakīḷā, caṇḍālānaṃ sāṇadhovanakīḷātipi vadanti. Vaṃsanti veḷuṃ ussāpetvā kīḷanaṃ.

「見世物」とは、踊りや音楽の集まりである。「物語」とは、マハーバーラタの戦いなどのことである。語られる場所へ行くことさえ許されない。「楽器の音」とは、シンバル、銅鑼のことである。「手拍子」とも言う。「 vetāla」とは、太鼓のことである。あるいは、「呪文で死者を蘇らせること」と解釈する者もいる。「瓶の柱」とは、四角い瓶の形をした銅鑼のことである。「瓶の音」とも言う。「優美なもの」とは、踊り子たちが空中で披露する、優美なもの、あるいは才気のことである。「chandalā」とは、鉄球を使った遊びである。あるいは、「chandalā」の毛布を洗う遊びとも言う。「竹」とは、竹を高く掲げて行う遊びである。

Dhovananti aṭṭhidhovanaṃ, ekaccesu kira janapadesu kālaṅkate ñātake na jhāpenti, nikhaṇitvā ṭhapenti. Atha nesaṃ pūtibhūtaṃ kāyaṃ ñatvā nīharitvā aṭṭhīni dhovitvā gandhehi makkhetvā ṭhapenti. Te nakkhattakāle ekasmiṃ ṭhāne aṭṭhīni ṭhapetvā ekasmiṃ ṭhāne surādīni ṭhapetvā rodantā paridevantā suraṃ pivanti. Vuttampi cetaṃ – ‘‘atthi, bhikkhave, dakkhiṇesu janapadesu aṭṭhidhovanaṃ nāma, tattha hoti annampi pānampi khajjampi bhojjampi leyyampi peyyampi naccampi gītampi vāditampi. Atthetaṃ, bhikkhave, dhovanaṃ, netaṃ natthīti vadāmī’’ti (a. ni. 10.107). Ekacce pana indajālena aṭṭhidhovanaṃ dhovanantipi vadanti.

「骨を洗う」とは、骨を洗うことである。ある地域では、亡くなった親族の遺体を火葬せず、埋葬して安置する。そして、その腐敗した体を掘り出し、骨を洗い、香料で清めて安置する。そして、星の見える夜に、ある場所に骨を置き、ある場所に酒などを置き、泣きながら嘆きながら酒を飲む。かつてこのように言われた。「比丘たちよ、南方の地域には、骨を洗うということがある。そこでは、食べ物、飲み物、噛むもの、食べるもの、舐めるもの、飲むもの、踊り、歌、音楽がある。比丘たちよ、これは骨を洗うことであり、これがないということではない」(アングッタラ・ニカーヤ 10.107)。ある者たちは、魔法で骨を洗うことを「骨を洗う」とも言う。

Hatthiyuddhādīsu bhikkhuno neva hatthiādīhi saddhiṃ yujjhituṃ, na te yujjhāpetuṃ, na yujjhante daṭṭhuṃ vaṭṭati. Nibbuddhanti mallayuddhaṃ. Uyyodhikanti yattha sampahāro dissati. Balagganti balagaṇanaṭṭhānaṃ. Senābyūhanti senāniveso, sakaṭabyūhādivasena senāya nivesanaṃ. Anīkadassananti – ‘‘tayo hatthī pacchimaṃ hatthānīka’’ntiādinā (pāci. 324) nayena vuttassa anīkassa dassanaṃ.

象の戦いなどにおいては、僧侶は象などと戦うことも、戦わせることも、戦っているのを見ることも許されない。「無力化」とは、レスリングのことである。「激突」とは、激しいぶつかり合いが見られる場所のことである。「軍の先頭」とは、軍の数え上げの場所のことである。「軍の配置」とは、軍の配置のこと、車列などのように軍を配置することである。「軍勢の姿」とは、「三頭の象が後方の象の部隊である」というような(パーリ・カ 324)方法で説明される軍勢の姿を見ることである。

14. Pamādo ettha tiṭṭhatīti pamādaṭṭhānaṃ. Jūtañca taṃ pamādaṭṭhānañcāti jūtappamādaṭṭhānaṃ. Ekekāya pantiyā aṭṭha aṭṭha padāni assāti aṭṭhapadaṃ dasapadepi eseva nayo. Ākāsanti aṭṭhapadadasapadesu viya ākāseyeva kīḷanaṃ. Parihārapathanti bhūmiyaṃ nānāpathamaṇḍalaṃ katvā tattha tattha pariharitabbaṃ, pathaṃ pariharantānaṃ kīḷanaṃ. Santikanti santikakīḷanaṃ. Ekajjhaṃ ṭhapitā sāriyo vā sakkharāyo vā acālentā nakheneva apanenti ca upanenti ca, sace tattha kāci calati, parājayo hoti, evarūpāya kīḷāyetaṃ adhivacanaṃ. Khalikanti jūtaphalake pāsakakīḷanaṃ. Ghaṭikā vuccati dīghadaṇḍakena rassadaṇḍakaṃ paharaṇakīḷanaṃ. Salākahatthanti lākhāya vā mañjiṭṭhikāya vā piṭṭhodakena vā salākahatthaṃ temetvā – ‘‘kiṃ hotū’’ti bhūmiyaṃ vā bhittiyaṃ vā taṃ paharitvā hatthiassādirūpadassanakīḷanaṃ. Akkhanti guḷakīḷā. Paṅgacīraṃ vuccati paṇṇanāḷikaṃ, taṃ dhamantā kīḷanti. Vaṅkakanti gāmadārakānaṃ kīḷanakaṃ khuddakanaṅgalaṃ. Mokkhacikā vuccati samparivattanakīḷā, ākāse vā daṇḍakaṃ gahetvā bhūmiyaṃ vā sīsaṃ ṭhapetvā heṭṭhupariyabhāvena parivattanakīḷāti vuttaṃ hoti. Ciṅgulikaṃ vuccati tālapaṇṇādīhi kataṃ vātappahārena paribbhamanacakkaṃ. Pattāḷhakaṃ vuccati paṇṇanāḷikā. Tāya vālukādīni minantā kīḷanti. Rathakanti khuddakarathaṃ. Dhanukanti khuddakadhanumeva. Akkharikā vuccati ākāse vā piṭṭhiyaṃ vā akkharajānanakīḷā. Manesikā nāma manasā cintitajānanakīḷā. Yathāvajjaṃ nāma kāṇakuṇikhujjādīnaṃ yaṃ yaṃ vajjaṃ, taṃ taṃ payojetvā dassanakīḷā.

14. 「ここに留まる」とは、軽率な場所のことである。「賭博」と「軽率な場所」とで、「賭博の軽率な場所」となる。各列に八つの駒があるものは「八駒」、十駒のものも同様である。「空」とは、「八駒」や「十駒」のように、空中で行う遊びである。「旋回道」とは、地面に様々な道を描き、そこで旋回する遊びである。「santikā」とは、santikāの遊びである。一箇所に置かれたチェス盤の駒や石を、動かさずに指で動かし、また戻す。もしその中に何かが動いたら、負けとなる、そのような遊びのことである。「khalikā」とは、サイコロ盤でのサイコロ遊びである。「ghaṭikā」とは、長い棒で短い棒を打つ遊びである。「salākahattha」とは、金、茜、または水でsalākahatthaを濡らして、「どうなるだろうか」と地面や壁に打ち付けて、象などの形を見せる遊びである。「akkha」とは、玉遊びである。「paṅgacīra」とは、葉の管のことである。それを吹いて遊ぶ。「vaṅka」とは、村の子供たちの遊び道具である小さな鋤である。「mokkhacikā」とは、回転する遊びである。空中で棒を持って、地面に頭をつけて逆さまに回転する遊びである。「ciṅgulika」とは、ヤシの葉などで作られた、風で回る車である。「pattāḷhaka」とは、葉の管のことである。それを使って砂などを量って遊ぶ。「rathaka」とは、小さな車である。「dhanuka」とは、小さな弓である。「akkharikā」とは、空中で、または背中に文字を当てる遊びである。「manesikā」とは、心で考えたことを当てる遊びである。「yathāvajja」とは、片目、耳が聞こえない、背が低いなどの、それぞれの欠点を、それを披露する遊びである。

15. Āsandinti pamāṇātikkantāsanaṃ. Anuyuttā viharantīti idaṃ apekkhitvā pana sabbapadesu upayogavacanaṃ kataṃ. Pallaṅkoti pādesu vāḷarūpāni ṭhapetvā kato. Gonakoti dīghalomako mahākojavo, caturaṅgulādhikāni kira tassa lomāni. Cittakanti vānavicittaṃ uṇṇāmayattharaṇaṃ. Paṭikāti uṇṇāmayo setattharaṇo. Paṭalikāti ghanapupphako uṇṇāmayattharaṇo. Yo āmalakapattotipi vuccati. Tūlikāti tiṇṇaṃ tūlānaṃ aññatarapuṇṇā tūlikā. Vikatikāti sīhabyagghādirūpavicitro uṇṇāmayattharaṇo. Uddalomīti ubhayatodasaṃ uṇṇāmayattharaṇaṃ, keci ‘‘ekatouggatapuppha’’nti vadanti. Ekantalomīti ekatodasaṃ uṇṇāmayattharaṇaṃ. Keci ‘‘ubhatouggatapuppha’’nti vadanti. Kaṭṭissanti ratanaparisibbitaṃ koseyyakaṭṭissamayapaccattharaṇaṃ. Koseyyanti ratanaparisibbitameva kosiyasuttamayapaccattharaṇaṃ. Suddhakoseyyaṃ pana vaṭṭatīti vinaye vuttaṃ. Dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘ṭhapetvā tūlikaṃ sabbāneva gonakādīni ratanaparisibbitāni na vaṭṭantī’’ti vuttaṃ.

15. 「座る」とは、度を越した座ることである。「従事して生活する」ということを考慮して、すべての箇所で「使用」という言葉が使われている。「Pallaṅka」とは、足に飾りのあるもの。「Gonaka」とは、毛足の長い大きな敷物で、四指以上毛があるという。 「Cittaka」とは、毛織りの装飾品。「Paṭikā」とは、毛織りの白い敷物。「Paṭalikā」とは、厚い花の装飾品であり、毛織りの敷物である。アムラの実の葉とも呼ばれる。「Tūlikā」とは、三つの羽毛のうちいずれかが詰まったもの。「Vikaṭikā」とは、獅子や虎などの形をした、毛織りの装飾品である。「Uddaloma」とは、両面とも毛のある毛織りの敷物である。ある者は「片面だけ毛が突き出ている」と言う。「Ekantaloma」とは、片面だけ毛のある毛織りの敷物である。ある者は「両面とも毛が突き出ている」と言う。「Kaṭṭisa」とは、宝石で飾られた絹の敷物。「Koseyya」とは、宝石で飾られた絹の敷物である。ただし、純粋な絹は許されると戒律に説かれている。『ディーガ・ニカーヤ』の注釈書では、「tūlikāを除いて、すべてのgonakaなどは宝石で飾られていてはならない」と説かれている。

Kuttakanti soḷasannaṃ nāṭakitthīnaṃ ṭhatvā naccanayoggaṃ uṇṇāmayattharaṇaṃ. Hatthattharaṃ assattharanti hatthiassapiṭṭhīsu attharaṇaattharakāyeva. Rathattharepi eseva nayo. Ajinappaveṇīti ajinacammehi mañcappamāṇena sibbitvā katā paveṇī. Kadalīmigapavarapaccattharaṇanti kadalīmigacammaṃ nāma atthi, tena kataṃ pavarapaccattharaṇaṃ; uttamapaccattharaṇanti attho. Taṃ kira setavatthassa upari kadalīmigacammaṃ pattharitvā sibbetvā karonti. Sauttaracchadanti saha uttaracchadena, uparibaddhena rattavitānena saddhinti attho. Setavitānampi heṭṭhā akappiyapaccattharaṇe sati na vaṭṭati, asati pana vaṭṭati. Ubhatolohitakūpadhānanti sīsūpadhānañca pādūpadhānañcāti mañcassa ubhatolohitakaṃ upadhānaṃ, etaṃ na kappati. Yaṃ pana ekameva upadhānaṃ ubhosu passesu rattaṃ vā hoti padumavaṇṇaṃ vā vicitraṃ vā, sace pamāṇayuttaṃ, vaṭṭati. Mahāupadhānaṃ pana paṭikkhittaṃ. Alohitakāni dvepi vaṭṭantiyeva. Tato uttari labhitvā aññesaṃ dātabbāni. Dātuṃ asakkonto mañce tiriyaṃ attharitvā upari paccattharaṇaṃ datvā nipajjitumpi labhati. Āsandīādīsu pana vuttanayeneva paṭipajjitabbaṃ. Vuttañhetaṃ – ‘‘anujānāmi, bhikkhave, āsandiyā pāde chinditvā paribhuñjituṃ, pallaṅkassa vāḷe bhinditvā paribhuñjituṃ, tūlikaṃ vijaṭetvā bimbohanaṃ kātuṃ, avasesaṃ bhummattharaṇaṃ kātu’’nti (cūḷava. 297).

踊り女16人のために、踊りに適した綿の敷物を用意する。手敷き、馬敷き:手で敷くもの、馬に敷くもの。車にも同様である。豹皮の敷物:豹の皮を、寝台の寸法に合わせて縫い合わせて作った敷物。。バナナと鹿の皮の最上級の敷物:バナナと鹿の皮で作った最上級の敷物。つまり、最高の敷物である。これは、白い布の上にバナナと鹿の皮を敷き、縫って作るとのことである。天蓋付き:上にある覆い、つまり、取り付けられた赤い天蓋と一緒に、とのこと。白い天蓋も、下に不適切な敷物がある場合はふさわしくないが、ない場合はふさわしい。両側の赤い枕:頭用の枕と足用の枕であり、寝台の両側にある赤い枕。これはふさわしくない。しかし、一つだけの枕で、両側に赤かったり、蓮の花の色をしていたり、あるいは多様であったりする場合、寸法が合っていればふさわしい。しかし、大きな枕は禁じられている。赤くないものは、二つであってもふさわしい。それ以上は、得たものを他人に与えなければならない。与えることができない場合は、寝台の上に横に敷き、その上に敷物を敷いて横になることができる。座具などについては、述べられた通りに従うべきである。
「比丘たちよ、座具の脚を切り取って使用することを許可する。あるいは、寝椅子の縁を切り取って使用することを許可する。布団をほぐして、寝具にすることを許可する。残りの地面の敷物を作ることを許可する」と述べられている(小犍陀羅品297)。

16. Ucchādanādīsu mātukucchito nikkhantadārakānaṃ sarīragandho dvādasavassapattakāle nassati, tesaṃ sarīraduggandhaharaṇatthāya gandhacuṇṇādīhi ucchādenti, evarūpaṃ ucchādanaṃ na vaṭṭati. Puññavante pana dārake ūrūsu nipajjāpetvā telena makkhetvā hatthapādaūrunābhiādīnaṃ saṇṭhānasampādanatthaṃ parimaddanti, evarūpaṃ parimaddanaṃ na vaṭṭati.

16. 塗り香など:母親の胎内から出た子供たちの体臭は、12歳になると消える。それらの体臭を取り除くために、香りの粉などで塗る。このような塗り香はふさわしくない。しかし、功徳のある子供たちは、太ももに寝かせ、油を塗って、手足、お腹、へそなどを整えるためにマッサージする。このようなマッサージはふさわしくない。

Nhāpananti tesaṃyeva dārakānaṃ gandhādīhi nhāpanaṃ. Sambāhananti mahāmallānaṃ viya hatthapāde muggarādīhi paharitvā bāhuvaḍḍhanaṃ. Ādāsanti yaṃ kiñci ādāsaṃ pariharituṃ na vaṭṭati. Añjananti alaṅkārañjanameva. Mālāti baddhamālā vā abaddhamālā vā. Vilepananti yaṃ kiñci chavirāgakaraṇaṃ. Mukhacuṇṇaṃ mukhalepananti mukhe kāḷapīḷakādīnaṃ haraṇatthāya mattikakakkaṃ denti, tena lohite calite sāsapakakkaṃ denti, tena dose khādite tilakakkaṃ denti, tena lohite sannisinne haliddikakkaṃ denti, tena chavivaṇṇe ārūḷhe mukhacuṇṇakena mukhaṃ cuṇṇenti, taṃ sabbaṃ na vaṭṭati.

沐浴:それらの子供たちに香などで沐浴させること。揉むこと:大人のように、手足に槌などで打って、腕を鍛えること。鏡:どのような鏡も携帯してはならない。化粧品:装飾用の化粧品のみ。花輪:結ばれた花輪、あるいは結ばれていない花輪。塗り薬:どのようなものでも、肌を染めるもの。洗顔料、顔用塗り薬:顔の黒ずみなどを取り除くために、粘土のペーストを塗る。それによって、顔色がくすんだら、米のペーストを塗る。それによって、吹き出物ができたらは、ゴマのペーストを塗る。それによって、顔色がくすんだら、ターメリックのペーストを塗る。それによって、肌の色がくすんだら、洗顔料で顔を洗う。それらはすべてふさわしくない。

Hatthabandhādīsu hatthe vicitrasaṅkhakapālādīni bandhitvā vicaranti, taṃ vā aññaṃ vā sabbampi hatthābharaṇaṃ na vaṭṭati, apare sikhaṃ bandhitvā vicaranti. Suvaṇṇacīrakamuttalatādīhi ca taṃ parikkhipanti; taṃ sabbaṃ na vaṭṭati. Apare catuhatthadaṇḍaṃ vā aññaṃ vā pana alaṅkatadaṇḍakaṃ gahetvā vicaranti, tathā itthipurisarūpādivicittaṃ bhesajjanāḷikaṃ suparikkhittaṃ vāmapasse olaggitaṃ; apare kaṇṇikaratanaparikkhittakosaṃ atitikhiṇaṃ asiṃ, pañcavaṇṇasuttasibbitaṃ makaradantakādivicittaṃ chattaṃ, suvaṇṇarajatādivicitrā morapiñchādiparikkhittā upāhanā, keci ratanamattāyāmaṃ caturaṅgulavitthataṃ kesantaparicchedaṃ dassetvā meghamukhe vijjulataṃ viya nalāṭe uṇhīsapaṭṭaṃ bandhanti, cūḷāmaṇiṃ dhārenti, cāmaravālabījaniṃ dhārenti, taṃ sabbaṃ na vaṭṭati.

腕輪など:腕に、色とりどりの貝殻や瓢箪などを付けて歩き回る。それら、あるいは他のどのような腕の装飾品もふさわしくない。他の者は髪に飾りを付けて歩き回る。金や銀、玉などでそれを飾る。それらすべてふさわしくない。他の者は4本の棒が付いた杖、あるいは他の装飾された杖を持って歩き回る。同様に、男女の姿など、様々に描かれた薬瓶を、よく装飾して左脇に吊るす。他の者は、宝石で飾られた刀身の鋭い剣、5色の糸で縫われた、鰐の歯などで飾られた傘、金や銀などで飾られた、孔雀の羽などで飾られた履物。ある者は、宝石をちりばめた、幅4指の、髪の生え際を示すように額に稲妻のような帯を巻く。宝冠をかぶる。ヤクの尻尾の扇を持つ。それらすべてふさわしくない。

17. Aniyyānikattā saggamokkhamaggānaṃ tiracchānabhūtā kathāti tiracchānakathā. Tattha rājānaṃ ārabbha mahāsammato mandhātā dhammāsoko evaṃ mahānubhāvotiādinā nayena pavattā kathā rājakathā. Esa nayo corakathādīsu. Tesu asuko rājā abhirūpo dassanīyotiādinā nayena gehassitakathāva tiracchānakathā hoti. Sopi nāma evaṃ mahānubhāvo khayaṃ gatoti evaṃ pavattā pana kammaṭṭhānabhāve tiṭṭhati. Coresu mūladevo evaṃ mahānubhāvo, meghamālo evaṃ mahānubhāvoti tesaṃ kammaṃ paṭicca aho sūrāti gehassitakathāva tiracchānakathā. Yuddhepi bhāratayuddhādīsu asukena asuko evaṃ mārito, evaṃ viddhoti kāmassādavaseneva kathā tiracchānakathā. Tepi nāma khayaṃ gatāti evaṃ pavattā pana sabbattha kammaṭṭhānameva hoti. Api ca annādīsu evaṃ vaṇṇavantaṃ gandhavantaṃ rasavantaṃ phassasampannaṃ khādimha bhuñjimhāti kāmassādavasena kathetuṃ na vaṭṭati. Sātthakaṃ pana katvā pubbe evaṃ vaṇṇādisampannaṃ annaṃ pānaṃ vatthaṃ sayanaṃ mālaṃ gandhaṃ sīlavantānaṃ adamha, cetiye pūjaṃ karimhāti kathetuṃ vaṭṭati. Ñātikathādīsu pana ‘‘amhākaṃ ñātakā sūrā samatthā’’ti vā ‘‘pubbe mayaṃ evaṃ vicitrehi yānehi vicarimhā’’ti vā assādavasena vattuṃ na vaṭṭati. Sātthakaṃ pana katvā ‘‘tepi no ñātakā khayaṃ gatā’’ti vā ‘‘pubbe mayaṃ evarūpā upāhanā saṅghassa adamhā’’ti vā kathetuṃ vaṭṭati. Gāmakathāpi suniviṭṭhadunniviṭṭhasubhikkhadubbhikkhādivasena vā ‘‘asukagāmavāsino sūrā samatthā’’ti vā evaṃ assādavasena na vaṭṭati. Sātthakaṃ pana katvā ‘‘saddhā pasannā’’ti vā ‘‘khayavayaṃ gatā’’ti vā vattuṃ vaṭṭati. Nigamanagarajanapadakathādīsupi eseva nayo.

17. 誤解を招く性質があるため、天国や解脱への道に関する獣のような話:獣の話。その中で、王を主題とする、マハーサマッタ、マンドゥ、ダーマソーカなどの偉大な力を持つ人々についての話は、王の話である。盗賊の話なども同様である。それらの中で、「あそこの王は美しくて見目麗しい」などの話は、欲望に基づく話であり、獣の話となる。しかし、「あの偉大な力を持つ者も、滅びてしまった」というような話は、瞑想の対象となる。盗賊について、「ムーラデーヴァは偉大な力を持っていた」「メーガマーラは偉大な力を持っていた」など、それらの行いに基づく、「ああ、勇敢な者たちよ」というような話は、欲望に基づく話であり、獣の話となる。戦闘についても、マハーバーラタの戦いなどで、「あそこで、あんなに殺された」「ああ、こんな風に」というような話は、感覚的な喜びに基づく話であり、獣の話となる。しかし、「それらもまた、滅びてしまった」というような話は、すべて瞑想の対象となる。また、食べ物などについて、「こんなに色鮮やかで、香りが良くて、味が良くて、触り心地の良いものを食べた、飲んだ」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。しかし、意味のあることとして、「以前、このような色や香り、味の良い食べ物、飲み物、衣類、寝具、花、香りを、戒律を守る人々に与えた」「供養塔に供養した」と語ることはふさわしくない。親族の話などについて、「私たちの親族は勇敢で有能だった」とか、「以前、私たちはこのような色とりどりの乗り物に乗って移動した」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。しかし、意味のあることとして、「彼らもまた、私たちの親族が滅びてしまった」とか、「以前、私たちはこのような履物を僧侶に与えた」と語ることはふさわしい。村の話も、「よく整備された、あるいは整備されていない、あるいは飢饉のある村」といった観点から、あるいは「あそこの村の人々は勇敢で有能だ」というような、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。しかし、意味のあることとして、「信仰があり、信心深い」とか、「滅びてしまった」と語ることはふさわしい。都市や国の話なども同様である。

Itthikathāpi vaṇṇasaṇṭhānādīni paṭicca assādavasena na vaṭṭati, saddhā pasannā khayavayaṃ gatāti evameva vaṭṭati. Sūrakathāpi ‘nandimitto nāma yodho sūro ahosī’ti assādavasena na vaṭṭati. Saddho ahosi khayaṃ gatoti evameva vaṭṭati. Visikhākathāpi ‘‘asukā visikhā suniviṭṭhā dunniviṭṭhā sūrā samatthā’’ti assādavasena na vaṭṭati. Saddhā pasannā khayavayaṃ gatāti evameva vaṭṭati.

女性の話も、色や形などを考慮して、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。「信仰があり、信心深い」「滅びてしまった」というように語るべきである。英雄の話も、「ナンダミッタという名の戦士は英雄だった」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。「勇敢だった、滅びてしまった」というように語るべきである。街並みの話も、「あそこの街並みはよく整備され、整備されておらず、勇敢で有能だ」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。「信仰があり、信心深い」「滅びてしまった」というように語るべきである。

Kumbhaṭṭhānakathāti udakaṭṭhānakathā, udakatitthakathātipi vuccati, kumbhadāsikathā vā, sāpi ‘‘pāsādikā naccituṃ gāyituṃ chekā’’ti assādavasena na vaṭṭati; saddhā pasannātiādinā nayeneva vaṭṭati. Pubbapetakathāti atītañātikathā. Tattha vattamānañātikathāsadiso vinicchayo.

水瓶の話:水の汲み場の話、あるいは水浴び場の話とも言う。汲み上げられた水の話、それも「魅力的で、踊ったり歌ったりするのが上手だ」と、感覚的な喜びのために語ることはふさわしくない。「信仰があり、信心深い」といったように語るべきである。過去の親族の話:過去の親族の話。そこでの判断は、現在の親族の話と同様である。

Nānattakathāti purimapacchimakathāhi vimuttā avasesā nānāsabhāvā niratthakakathā. Lokakkhāyikāti ayaṃ loko kena nimmito, asukena nāma nimmito. Kāko seto, aṭṭhīnaṃ setattā; balākā rattā. Lohitassa rattattāti evamādikā lokāyatavitaṇḍasallāpakathā.

様々な話:以前の話と後の話から離れた、残りの、様々な性質の、無意味な話。世界の物語:この世界は誰によって作られたのか。カラスは白い、骨が白いから。白鷺は赤い。血が赤いから。このような世俗的な議論や雑談。

Samuddakkhāyikā nāma kasmā samuddo sāgaro? Sāgaradevena khato, tasmā sāgaro. Khato meti hatthamuddāya sayaṃ niveditattā ‘‘samuddo’’ti evamādikā niratthakā samuddakkhāyanakathā. Bhavoti vuḍḍhi. Abhavoti hāni. Iti bhavo, iti abhavoti yaṃ vā taṃ vā niratthakakāraṇaṃ vatvā pavattitakathā itibhavābhavakathā.

海の物語:なぜ海は海なのか?海神によって傷つけられたから、海である。傷つけられた、と指をさして自分で言ったから、「海」というような、無意味な海の物語。成長:成長。衰退:衰退。このように成長、このように衰退、というような、どちらでもない無意味な理由を語って行われる話、成長と衰退の話。

18. Viggāhikakathāti viggahakathā, sārambhakathā. Tattha sahitaṃ meti mayhaṃ vacanaṃ sahitaṃ siliṭṭhaṃ atthayuttaṃ kāraṇayuttanti attho. Asahitaṃ teti tuyhaṃ vacanaṃ asahitaṃ asiliṭṭhaṃ. Adhiciṇṇaṃ te viparāvattanti yaṃ tuyhaṃ dīgharattāciṇṇavasena suppaguṇaṃ, taṃ mayhaṃ ekavacaneneva viparāvattaṃ parivattitvā ṭhitaṃ, na kiñci jānāsīti attho.

18. 争いの話:争いの話、激しい議論の話。そこで、「私の言葉は正しい、優れている、意味がある、理由がある」ということ。あなたのは正しくない、優れていない。「あなたが長年培ってきたものは、私のたった一言で覆されてしまう。あなたは何も知らない」ということ。

Āropito te vādoti mayā tava doso āropito. Cara vādappamokkhāyāti dosamocanatthaṃ cara, vicara; tattha tattha gantvā sikkhāti attho. Nibbeṭhehi vā sace pahosīti atha sayaṃ pahosi, idānimeva nibbeṭhehīti.

あなたの罪を告発する:あなたの罪を告発する。罪を逃れるために歩き回れ、各地を巡って学びなさい。もしできるなら、解決しなさい:もし自分で解決できるなら、今すぐに解決しなさい。

19. Dūteyyakathāyaṃ idha gacchāti ito asukaṃ nāma ṭhānaṃ gaccha. Amutrāgacchāti tato asukaṃ nāma ṭhānaṃ āgaccha. Idaṃ harāti ito idaṃ nāma hara. Amutra idaṃ āharāti asukaṭṭhānato idaṃ nāma idha āhara. Saṅkhepato pana idaṃ dūteyyaṃ nāma ṭhapetvā pañca sahadhammike ratanattayassa upakārapaṭisaṃyuttañca gihīsāsanaṃ aññesaṃ na vaṭṭati.

19. 使者の話:ここで、あそこの場所へ行きなさい。あちらから、あそこの場所へ来なさい。これを運びなさい:ここからこれを運びなさい。あちらへこれを運びなさい:あちらの場所からこれをこちらへ運びなさい。要するに、これを使者として、5つの共同の同僚、三宝への貢献、在家としての振る舞い、他人にはふさわしくない。

20. Kuhakātiādīsu tividhena kuhanavatthunā lokaṃ kuhayanti, vimhāpayantīti kuhakā. Lābhasakkāratthikā hutvā lapantīti lapakā. Nimittaṃ sīlametesanti nemittikā. Nippeso sīlametesanti nippesikā. Lābhena lābhaṃ nijigīsanti magganti pariyesantīti lābhena lābhaṃ nijigīsitāro. Kuhanā, lapanā, nemittikatā, nippesikatā, lābhena lābhaṃ nijigīsanatāti etāhi samannāgatānaṃ puggalānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Ayamettha saṅkhepo. Vitthārena panetā kuhanādikā visuddhimagge sīlaniddeseyeva pāḷiñca aṭṭhakathañca āharitvā pakāsitāti.

20. 詐欺師など:3種類の詐欺の対象をもって人々を欺く、惑わす者。利益や名声を得ようとして話す者。占いを信じる者、占師。交渉を信じる者、交渉者。利益によって利益を得ようと欲する者。詐欺、うわごと、占術、交渉、利益によって利益を得ようと欲すること。これらに該当する人々の呼び名である。これがここでは要点である。詳細については、『清浄道論』の戒律の箇所で、経典と注釈を引用して説明されている。

Ettāvatā majjhimasīlaṃ niṭṭhitaṃ hoti.

これをもって、中戒は終わる。

Mahāsīlavaṇṇanā

大戒の解説

21. Ito paraṃ mahāsīlaṃ hoti. Aṅganti hatthapādādīsu yena kenaci evarūpena aṅgena samannāgato dīghāyu yasavā hotītiādinayappavattaṃ aṅgasatthaṃ. Nimittanti nimittasatthaṃ. Paṇḍurājā kira tisso muttāyo muṭṭhiyaṃ katvā nemittikaṃ pucchi – ‘‘kiṃ me hatthe’’ti? So ito cito ca vilokesi, tasmiñca samaye gharagolikāya makkhikā gayhantī muttā, so ‘‘muttā’’ti āha. Puna ‘‘katī’’ti puṭṭho kukkuṭassa tikkhattuṃ ravantassa saddaṃ sutvā ‘‘tisso’’ti āha. Evaṃ taṃ taṃ ādisitvā nimittamanuyuttā viharanti.

21. これ以降、大戒がある。手足などの部位:手足などの部位によって、長寿で名声を得る、というような、相学。占術:占術。パンヅラジャは3つの真珠を握りしめて占師に尋ねた。「私の手に何があるのか?」と。彼は「ここから、そこへ」と見た。その時、家の中からハエが真珠をつかんでいたので、「真珠だ」と言った。再び「いくつ?」と尋ねられた時、雄鶏が3度鳴く声を聞いて、「3つ」と言った。このように、それぞれのことを指示して、占術に従って生きている。

Uppātanti asanipātādīnaṃ mahantānaṃ uppatitaṃ, tañhi disvā ‘‘idaṃ bhavissati, evaṃ bhavissatī’’ti ādisanti. Supinanti yo pubbaṇhasamaye supinaṃ passati, evaṃ vipāko hoti; yo idaṃ nāma passati, tassa idaṃ nāma hotītiādinā nayena supinakaṃ anuyuttā viharanti. Lakkhaṇanti iminā lakkhaṇena samannāgato rājā hoti, iminā uparājātiādikaṃ. Mūsikacchinnanti undūrakhāyitaṃ. Tenāpi hi ahate vā vatthe anahate vā vatthe ito paṭṭhāya evaṃ chinne idaṃ nāma hotīti ādisanti. Aggihomanti evarūpena dārunā evaṃ hute idaṃ nāma hotīti aggijuhanaṃ. Dabbihomādīnipi aggihomāneva, evarūpāya dabbiyā īdisehi kaṇādīhi hute idaṃ nāma hotīti evaṃ pavattivasena pana visuṃ vuttāni.

天変:落雷などの大きな天変が起こった時、それを見て「こうなるだろう、こうなるだろう」と指示する。夢:午前中に見た夢は、このように結果が出る。これを見た者は、こうなるだろう、というような、夢占いに従っている。手相:この手相を持つ者は王になる、この手相を持つ者は副王になる、というような。ネズミにかじられたもの:ネズミにかじられたもの。それによって、たとえ衣類が傷ついていなくても、傷ついていても、これからこのようにかじられたら、こうなるだろう、と指示する。火の供物:このような薪で、こうなったら、こうなるだろう、という火の供物。薬の供物なども火の供物と同様である。このような薬で、このような灰になったら、こうなるだろう、というように、それぞれ分けて述べられている。

Tattha kaṇoti kuṇḍako. Taṇḍulāti sāliādīnañceva tiṇajātīnañca taṇḍulā. Sappīti gosappiādikaṃ. Telanti tilatelādikaṃ. Sāsapādīni pana mukhena gahetvā aggimhi pakkhipanaṃ, vijjaṃ parijappitvā juhanaṃ vā mukhahomaṃ. Dakkhiṇakkhakajaṇṇulohitādīhi juhanaṃ lohitahomaṃ. Aṅgavijjāti pubbe aṅgameva disvā byākaraṇavasena aṅgaṃ vuttaṃ, idha aṅgulaṭṭhiṃ disvā vijjaṃ parijappitvā ayaṃ kulaputto vā no vā, sirīsampanno vā no vātiādibyākaraṇavasena aṅgavijjā vuttā. Vatthuvijjāti gharavatthuārāmavatthādīnaṃ guṇadosasallakkhaṇavijjā. Mattikādivisesaṃ disvāpi hi vijjaṃ parijappitvā heṭṭhā pathaviyaṃ tiṃsaratanamatte, ākāse ca asītiratanamatte padese guṇadosaṃ passanti. Khattavijjāti abbheyyamāsurakkharājasatthādisatthaṃ. Sivavijjāti susāne pavisitvā santikaraṇavijjā, siṅgālarutavijjātipi vadanti. Bhūtavijjāti bhūtavejjamanto. Bhūrivijjāti bhūrighare vasantena uggahetabbamanto. Ahivijjāti sappadaṭṭhatikicchanavijjā ceva sappāvhāyanavijjā ca. Visavijjāti yāya, purāṇavisaṃ vā rakkhanti, navavisaṃ vā karonti visavantameva vā. Vicchikavijjāti vicchikadaṭṭhatikicchanavijjā. Mūsikavijjāyapi eseva nayo. Sakuṇavijjāti sapakkhakaapakkhakadvipadacatuppadānaṃ rutagatādivasena sakuṇañāṇaṃ. Vāyasavijjāti kākarutañāṇaṃ, taṃ visuññeva satthaṃ, tasmā visuṃ vuttaṃ.

そこで、「か」とは、クンダコ( कुण्डक )のことである。「タンドゥラ」とは、サリ( paddy )などや、イネ科の植物の穀粒のことである。「サッピ」とは、牛のギー( ghi )などのことである。「テレ」とは、ゴマ油などのことである。「ササパ」などとは、口で取って火に投じること、または、マジナイを唱えて捧げ供えること(ムカホマ、 मुखहोम )のことである。「ダクシナクッハカジャヌロヒタ」などとは、薬指、膝、血などを用いて捧げ供えること(ロヒタホマ、 लोहितहोम )のことである。「アンガ vijjā」とは、以前は身体の一部を見て占うことであったが、ここでは指を見て、この人は高貴な身分か否か、富裕か否かなどを占う(アンガ vijjā、 अंगविज्या )ことである。「ヴァットゥ vijjā」とは、家屋、庭園などの土地の吉凶を識別する占いのことである。土器などの特殊なものを見ても、マジナイを唱えて、下の地中30ヨージャナ( yojanas )の範囲、空中に80ヨージャナの範囲で吉凶を見ることができる。「カッタ vijjā」とは、王の武器、魔法、法律などの学問のことである。「シヴァ vijjā」とは、火葬場に入って行う鎮魂の占い、または、ジャッカルの鳴き声の占いとも言う。「ブータ vijjā」とは、悪霊を退散させる呪法のことである。「ブリ vijjā」とは、ブリガル( bhūrighara )に住んで習得すべき呪法のことである。「アヒ vijjā」とは、蛇に噛まれた際の処置や、蛇を追い払う呪法のことである。「ヴィシャ vijjā」とは、古い毒を保存したり、新しい毒を作ったり、毒を消したりする呪法のことである。「ヴィッチィカ vijjā」とは、サソリに刺された際の処置の呪法である。「ムーシカ vijjā」においても同様である。「サクン vijjā」とは、鳥の鳴き声などによって、翼のあるもの、翼のないもの、二足歩行のもの、四足歩行のものなどの鳥の知識を得る占いのことである。「ヴァーヤサ vijjā」とは、カラスの鳴き声を知ることである。これは別の学問である。そのため、別途説かれている。

Pakkajjhānanti paripākagatacintā. Idāni ‘‘ayaṃ ettakaṃ jīvissati, ayaṃ ettaka’’nti evaṃ pavattaṃ ādiṭṭhañāṇanti attho. Saraparittāṇanti sararakkhaṇaṃ, yathā attano upari na āgacchati, evaṃ karaṇavijjā. Migacakkanti idaṃ sabbasaṅgāhikaṃ sabbasakuṇacatuppadānaṃ rutañāṇavasena vuttaṃ.

「パッカッジャーナ」とは、熟慮のことである。すなわち、「この人はこれだけ生きるだろう、この人はこれだけ生きるだろう」と、あらかじめ知ることである。「サラパリッターナ」とは、自己防衛のことである。すなわち、自分自身に危害が及ばないようにすることである。「ミガチャッカ」とは、すべての鳥や四足動物の鳴き声によって知る占いのことである。これはすべてを包括するものである。

22. Maṇilakkhaṇādīsu evarūpo maṇi pasattho, evarūpo apasattho, sāmino ārogyaissariyādīnaṃ hetu hoti, na hotīti, evaṃ vaṇṇasaṇṭhānādivasena maṇiādīnaṃ lakkhaṇaṃ anuyuttā viharantīti attho. Tattha āvudhanti ṭhapetvā asiādīni avasesaṃ āvudhaṃ. Itthilakkhaṇādīnipi yamhi kule te itthipurisādayo vasanti, tassa vuḍḍhihānivaseneva veditabbāni. Ajalakkhaṇādīsu pana evarūpānaṃ ajādīnaṃ maṃsaṃ khāditabbaṃ, evarūpānaṃ na khāditabbanti ayaṃ viseso veditabbo.

22. 「マニラッハナ」などにおいて、このように優れた宝石は価値があり、このように劣った宝石は価値がない。所有者の健康や繁栄の源となるか否か、このように色や形などによって宝石の特性を研究し続ける、という意味である。「アーウダ」とは、剣などを除いた、その他の武器のことである。「イッチィラッハナ」などとは、その家で暮らす男女などの増減によって識別されるものである。「アジャラッハナ」などにおいては、このように優れたヤギの肉は食べられるが、このように劣ったヤギの肉は食べられない、という区別が知られるべきである。

Api cettha godhāya lakkhaṇe cittakammapiḷandhanādīsupi evarūpāya godhāya sati idaṃ nāma hotīti ayaṃ viseso veditabbo. Idañcettha vatthu – ekasmiṃ kira vihāre cittakamme godhaṃ aggiṃ dhamamānaṃ akaṃsu. Tato paṭṭhāya bhikkhūnaṃ mahāvivādo jāto. Eko āgantukabhikkhu taṃ disvā makkhesi. Tato paṭṭhāya vivādo mandībhūto hoti. Kaṇṇikalakkhaṇaṃ piḷandhanakaṇṇikāyapi gehakaṇṇikāyapi vasena veditabbaṃ. Kacchapalakkhaṇaṃ godhālakkhaṇasadisameva. Migalakkhaṇaṃ sabbasaṅgāhikaṃ sabbacatuppadānaṃ lakkhaṇavasena vuttaṃ.

また、「ゴダヤラッハナ」において、まだら模様のトカゲなどの場合も、このように優れたトカゲがいれば、このように(価値がある)という区別が知られるべきである。これに関する話は、ある僧院で、まだら模様のトカゲを火で炙ったというものである。それ以来、僧侶たちの間で大きな論争が起こった。一人の訪衲僧がそれを見て、それを偽りだと非難した。それ以来、論争は沈静化した。「カンニカラッハナ」は、装飾品のカンニカ(耳飾り)にも、家のカンニカにも適用されるべきである。「カッチャパラッハナ」は、トカゲのラッハナ(特性)と同様である。「ミガラッハナ」は、すべての四足動物の特性を包括するものである。

23. Raññaṃ niyyānaṃ bhavissatīti asukadivase asukanakkhattena asukassa nāma rañño niggamanaṃ bhavissatīti evaṃ rājūnaṃ pavāsagamanaṃ byākaroti. Esa nayo sabbattha. Kevalaṃ panettha aniyyānanti vippavutthānaṃ puna āgamanaṃ. Abbhantarānaṃ raññaṃ upayānaṃ bhavissati, bāhirānaṃ raññaṃ apayānanti antonagare amhākaṃ rājā paṭiviruddhaṃ bahirājānaṃ upasaṅkamissati, tato tassa paṭikkamanaṃ bhavissatīti evaṃ raññaṃ upayānāpayānaṃ byākaroti. Dutiyapadepi eseva nayo. Jayaparājayā pākaṭāyeva.

23. 「ラニャン ニッヤーナ」とは、「この日に、この星の時に、あの王が出て行くだろう」と、王の出発を占うことである。これはすべての占いに適用される。「アニッヤーナ」とは、遠くへ行った者が再び戻ってくることである。「アッバンタラ ナラ ウパーヤナ」とは、「都の内側にいる我々の王が、敵対する外側の王に近づくだろう。それゆえ、彼は戻ってくるだろう」と、王の到着を占うことである。「バーヒラ ナラ アパーヤーナ」とは、都の外側にいる王が、都の内側にいる我々の王に近づくだろう。それゆえ、彼は戻ってくるだろう、と王の出発を占うことである。二番目の節でも同様である。勝利と敗北は明白である。

24. Candaggāhādayo asukadivase rāhu candaṃ gahessatīti byākaraṇavaseneva veditabbā. Api ca nakkhattassa aṅgārakādigāhasamāyogopi nakkhattagāhoyeva. Ukkāpātoti ākāsato ukkānaṃ patanaṃ. Disāḍāhoti disākālusiyaṃ aggisikhadhūmasikhādīhi ākulabhāvo viya. Devadudrabhīti sukkhavalāhakagajjanaṃ. Uggamananti udayanaṃ. Okkamananti atthaṅgamanaṃ. Saṃkilesanti avisuddhatā. Vodānanti visuddhatā. Evaṃ vipākoti lokassa evaṃ vividhasukhadukkhāvaho.

24. 「チャンダッガーハ」などとは、「この日に、ラーフ( Rahu )が月を掴むだろう」と占うことである。また、星が火星などと合体することも、星食とされる。「ウッカーパータ」とは、空から隕石が落下することである。「ディサダ」とは、方角が混雑し、火の粉や煙で混乱することである。「デヴァドゥドゥラ」とは、乾いた雲の雷鳴のことである。「ウッガマナ」とは、日の出のことである。「オッコマナ」とは、日の沈むことである。「サンキレサ」とは、不浄のことである。「ヴォダーナ」とは、浄化のことである。このように、世界にこのように様々な苦楽をもたらす。

25. Suvuṭṭhikāti devassa sammādhārānuppavecchanaṃ. Dubbuṭṭhikāti avaggāho, vassavibandhoti vuttaṃ hoti. Muddāti hatthamuddā. Gaṇanā vuccati acchiddakagaṇanā. Saṅkhānanti saṅkalanasaṭuppādanādivasena piṇḍagaṇanā. Yassa sā paguṇā hoti, so rukkhampi disvā ettakāni ettha paṇṇānīti jānāti. Kāveyyanti ‘‘cattārome, bhikkhave, kavī. Katame cattāro? Cintākavi, sutakavi, atthakavi, paṭibhānakavī’’ti (a. ni. 4.231). Imesaṃ catunnaṃ kavīnaṃ attano cintāvasena vā; ‘‘vessantaro nāma rājā ahosī’’tiādīni sutvā sutavasena vā; imassa ayaṃ attho, evaṃ taṃ yojessāmīti evaṃ atthavasena vā; kiñcideva disvā tappaṭibhāgaṃ kattabbaṃ karissāmīti evaṃ ṭhānuppattikapaṭibhānavasena vā; jīvikatthāya kabyakaraṇaṃ. Lokāyataṃ vuttameva.

25. 「スヴッティカ」とは、天が適度な雨を降らせることである。「ドゥヴッティカ」とは、旱魃、雨の止むことである。「ムッダー」とは、手形のことである。「ガネーナ」とは、正確な計算のことである。「サンカーナ」とは、集計や計算による集計のことである。それが正確な者であれば、木を見ても、そこにこれだけの葉があることがわかる。「カーヴェーヤ」とは、「4人の詩人がいる。どの4人か? 思考の詩人、聞く詩人、意味の詩人、応答の詩人」(アングッタラ・ニカーヤ 4.231)というものである。この4人の詩人のうち、自分の思考によって、または、「ヴェッサンタラ( Vessantara )王がいた」などと聞いて、聞くことによって、または、これはこういう意味だから、このように繋げよう、という意味によって、または、何かを見て、それに応じたものを作ろう、という応答によって、生計のために詩を作ることである。「ロカーヤタ」は、すでに述べられている。

26. Āvāhanaṃ nāma imassa dārakassa asukakulato asukanakkhattena dārikaṃ ānethāti āvāhakaraṇaṃ. Vivāhananti imaṃ dārikaṃ asukassa nāma dārakassa asukanakkhattena detha, evamassā vuḍḍhi bhavissatīti vivāhakaraṇaṃ. Saṃvaraṇanti saṃvaraṇaṃ nāma ‘ajja nakkhattaṃ sundaraṃ, ajjeva samaggā hotha, iti vo viyogo na bhavissatī’ti evaṃ samaggakaraṇaṃ. Vivaraṇaṃ nāma ‘sace viyujjitukāmattha, ajjeva viyujjatha, iti vo puna saṃyogo na bhavissatī’ti evaṃ visaṃyogakaraṇaṃ. Saṅkiraṇanti ‘uṭṭhānaṃ vā iṇaṃ vā dinnaṃ dhanaṃ ajja saṅkaḍḍhatha, ajja saṅkaḍḍhitañhi taṃ thāvaraṃ hotī’ti evaṃ dhanapiṇḍāpanaṃ. Vikiraṇanti ‘sace payogauddhārādivasena dhanaṃ payojitukāmattha, ajja payojitaṃ diguṇacatugguṇaṃ hotī’ti evaṃ dhanapayojāpanaṃ. Subhagakaraṇanti piyamanāpakaraṇaṃ vā sassirīkakaraṇaṃ vā. Dubbhagakaraṇanti tabbiparītaṃ. Viruddhagabbhakaraṇanti viruddhassa vilīnassa aṭṭhitassa matassa gabbhassa karaṇaṃ. Puna avināsāya bhesajjadānanti attho. Gabbho hi vātena, pāṇakehi, kammunā cāti tīhi kāraṇehi vinassati. Tattha vātena vinassante nibbāpanīyaṃ sītalaṃ bhesajjaṃ deti, pāṇakehi vinassante pāṇakānaṃ paṭikammaṃ karoti, kammunā vinassante pana buddhāpi paṭibāhituṃ na sakkonti.

26. 「アーヴァーハナ」とは、この子供を、あの星の時に、あの家から妻として迎えることである。「ヴィヴァーハナ」とは、この妻を、あの男に、あの星の時に与えること、そうすれば繁栄するだろう、という結婚させることである。「サンヴァラナ」とは、「今日は良い星の時だから、今日すぐに仲良くしなさい。そうすれば別れることはないだろう」と、仲良くさせることである。「ヴィヴァラナ」とは、「もし別れたいのであれば、今日別れなさい。そうすれば再び結びつくことはないだろう」と、別れさせることである。「サンキラナ」とは、「借金や与えた財産を今日回収しなさい。今日回収したものは、永遠になるだろう」と、財産を集めることである。「ヴィキラナ」とは、「もし、配当や利子などの財産を運用したいのであれば、今日運用すれば2倍、4倍になるだろう」と、財産を運用させることである。「スバガ・カラナ」とは、好かれるようにすること、または、美しくすることである。「ドゥッバガ・カラナ」とは、その反対である。「ヴィルッダ・ガッバ・カラナ」とは、壊れた、流産した、死んだ胎児を(処置)することである。再び失われないための薬を与えること、という意味である。胎児は風、寄生虫、業という3つの原因で失われる。風で失われる場合は、鎮静させる冷たい薬を与える。寄生虫で失われる場合は、寄生虫の処置をする。業で失われる場合は、仏陀でも妨げることはできない。

Jivhānibandhananti mantena jivhāya bandhakaraṇaṃ. Hanusaṃhanananti mukhabandhamantena yathā hanukaṃ cāletuṃ na sakkonti, evaṃ bandhakaraṇaṃ. Hatthābhijappananti hatthānaṃ parivattanatthaṃ mantajappanaṃ. Tasmiṃ kira mante sattapadantare ṭhatvā jappite itaro hatthe parivattetvā khipati. Kaṇṇajappananti kaṇṇehi saddaṃ assavanatthāya vijjāya jappanaṃ. Taṃ kira jappitvā vinicchayaṭṭhāne yaṃ icchati, taṃ bhaṇati, paccatthiko taṃ na suṇāti, tato paṭivacanaṃ sampādetuṃ na sakkoti. Ādāsapañhanti ādāse devataṃ otāretvā pañhapucchanaṃ. Kumārikapañhanti kumārikāya sarīre devataṃ otāretvā pañhapucchanaṃ. Devapañhanti dāsiyā sarīre devataṃ otāretvā pañhapucchanaṃ. Ādiccupaṭṭhānanti jīvikatthāya ādiccapāricariyā. Mahatupaṭṭhānanti tatheva mahābrahmapāricariyā. Abbhujjalananti mantena mukhato aggijālānīharaṇaṃ. Sirivhāyananti ‘‘ehi siri, mayhaṃ sire patiṭṭhāhī’’ti evaṃ sirena siriyā avhāyanaṃ.

「ジヴァー・ニバンタナ」とは、呪文で舌を縛ることである。「ハヌ・サンハーナ」とは、口を縛る呪文で、顎を動かせないように縛ることである。「ハッター・アビジャッパナ」とは、手を回すための呪文を唱えることである。その呪文を7歩離れた場所で唱えれば、相手は手を回して投げる。「カンナ・ジャッパナ」とは、耳で音を聞こえなくするための呪文を唱えることである。それを唱えて、裁判の場で望むことを話せば、相手はそれを聞くことができないので、反論することができない。「アーダーサ・パンハ」とは、鏡に神を降ろして質問することである。「クマリカ・パンハ」とは、少女の体に神を降ろして質問することである。「デーヴァ・パンハ」とは、奴婢の体に神を降ろして質問することである。「アーディツァ・パッティヤーナ」とは、生計のために太陽を崇拝することである。「マハット・パッティヤーナ」とは、同様に、大梵天を崇拝することである。「アッブジャッラナ」とは、呪文で口から炎を出すことである。「シリ・ヴァーヤナ」とは、「来たまえ、富よ、私の頭の上に留まれ」と、頭で富を招き入れることである。

27. Santikammanti devaṭṭhānaṃ gantvā sace me idaṃ nāma samijjhissati, tumhākaṃ iminā ca iminā ca upahāraṃ karissāmīti samiddhikāle kattabbaṃ santipaṭissavakammaṃ. Tasmiṃ pana samiddhe tassa karaṇaṃ paṇidhikammaṃ nāma. Bhūrikammanti bhūrighare vasitvā gahitamantassa payogakaraṇaṃ. Vassakammaṃ vossakammanti ettha vassoti puriso, vossoti paṇḍako. Iti vossassa vassakaraṇaṃ vassakammaṃ, vassassa vossakaraṇaṃ vossakammaṃ. Taṃ pana karonto acchandikabhāvamattaṃ pāpeti, na liṅgaṃ antaradhāpetuṃ sakkoti. Vatthukammanti akatavatthusmiṃ gehapatiṭṭhāpanaṃ. Vatthuparikammanti ‘‘idañcidañcāharathā’’ti vatvā vatthubalikammakaraṇaṃ. Ācamananti udakena mukhasuddhikaraṇaṃ. Nhāpananti aññesaṃ nhāpanaṃ. Juhananti tesaṃ atthāya aggijuhanaṃ. Vamananti yogaṃ datvā vamanakaraṇaṃ. Virecanepi eseva nayo. Uddhaṃvirecananti uddhaṃ dosānaṃ nīharaṇaṃ. Adhovirecananti adho dosānaṃ nīharaṇaṃ. Sīsavirecananti sirovirecanaṃ. Kaṇṇatelanti kaṇṇānaṃ bandhanatthaṃ vā vaṇaharaṇatthaṃ vā bhesajjatelapacanaṃ. Nettatappananti akkhitappanatelaṃ. Natthukammanti telena yojetvā natthukaraṇaṃ. Añjananti dve vā tīṇi vā paṭalāni nīharaṇasamatthaṃ khārañjanaṃ. Paccañjananti nibbāpanīyaṃ sītalabhesajjañjanaṃ. Sālākiyanti salākavejjakammaṃ. Sallakattiyanti sallakattavejjakammaṃ. Dārakatikicchā vuccati komārabhaccavejjakammaṃ. Mūlabhesajjānaṃ anuppādananti iminā kāyatikicchanaṃ dasseti. Osadhīnaṃ paṭimokkhoti khārādīni datvā tadanurūpe vaṇe gate tesaṃ apanayanaṃ.

27. 「サンティ・カンマ」とは、神に祈願して、「もしこれが成就するならば、あなた方にこれをこれを供え物として捧げよう」と、成就した時に行う約束のことである。そして、それが成就した時に、それを実行すること(パニディ・カンマ)である。「ブリ・カンマ」とは、ブリガル( bhūrighara )に住んで習得した呪文を使用することである。「ヴァッサ・カンマ・ヴォッサ・カンマ」とは、ここで「ヴァッサ」は男、「ヴォッサ」は去勢された者である。このように、去勢された者に雨を降らせる(ヴァッサ・カンマ)こと、雨を去勢された者に降らせる(ヴォッサ・カンマ)こと。それを行っても、陰茎の硬化を止めることはできないが、陰茎を消失させることはできない。「ヴァットゥ・カンマ」とは、まだできていない家に、屋敷を建立することである。「ヴァットゥ・パリ・カンマ」とは、「これこれを持ってきなさい」と言って、屋敷の供物を捧げることである。「アーチャマナ」とは、水で口を清めることである。「ニャーパナ」とは、他者を沐浴させることである。「ジュハーナ」とは、彼らのために火に供え物をすることである。「ヴァマナ」とは、下剤を与えて嘔吐させることである。「ヴィレーチャナ」においても同様である。上半身の浄化とは、上半身の毒を排出することである。下半身の浄化とは、下半身の毒を排出することである。頭の浄化とは、頭の浄化である。「カンナ・テーラ」とは、耳に薬油を塗って bandage すること、または、傷を治すための薬油を塗ることである。「ネッタ・タップナ」とは、目のための温かい油のことである。「ナッツ・カンマ」とは、油で調合して鼻に入れることである。「アンジャナ」とは、2つか3つの層を剥ぎ取る効果のある、腐食性のアンジャナ(点眼薬)である。「パッチャーナ」とは、鎮静させる冷たい薬のアンジャナである。「サーラキヤ」とは、棒を使った治療のことである。「サルラ・カッティヤ」とは、メスを使った治療のことである。「ダーラカ・チキッチャー」とは、小児科の治療のことである。「ムーラ・ベサッジャーナ・アヌッパーダナ」とは、これで身体の治療を示す。「オサディーナ・パティモック」とは、腐食性のものを与えて、それに適した傷ができたときに、それを取り除くことである。

Ettāvatā mahāsīlaṃ niṭṭhitaṃ hoti.

これで、大戒は終わる。

Pubbantakappikasassatavādavaṇṇanā

過去世における永遠説の解説

28. Evaṃ brahmadattena vuttavaṇṇassa anusandhivasena tividhaṃ sīlaṃ vitthāretvā idāni bhikkhusaṅghena vuttavaṇṇassa anusandhivasena – ‘‘atthi, bhikkhave, aññeva dhammā gambhīrā duddasā’’tiādinā nayena suññatāpakāsanaṃ ārabhi. Tattha dhammāti guṇe, desanāyaṃ, pariyattiyaṃ, nissatteti evamādīsu dhammasaddo vattati.

28. このように、ブラフマダッタ( Brahmadatta )が述べた説明の連続性に基づいて、3種類の戒を詳しく説明した後、今、僧侶たちが述べた説明の連続性に基づいて、「比丘たちよ、さらに深遠で、見えにくい法がある」(アングッタラ・ニカーヤ 1.6)というように、空( śūnyatā )を明らかにすることを始めた。そこで、「法」( dhamma)とは、徳、教え、経典、または、無我などを指す。

‘‘Na hi dhammo adhammo ca, ubho samavipākino;

「法と不法は、どちらも同じ結果をもたらす。

Adhammo nirayaṃ neti, dhammo pāpeti suggati’’nti. (theragā. 304);

不法は地獄へ導き、法は善処へ導く」(テーラガータ 304)。

Ādīsu hi guṇe dhammasaddo. ‘‘Dhammaṃ, vo bhikkhave, desessāmi ādikalyāṇa’’ntiādīsu (ma. ni. 3.420) desanāyaṃ. ‘‘Idha bhikkhu dhammaṃ pariyāpuṇāti suttaṃ, geyya’’ntiādīsu (a. ni. 5.73) pariyattiyaṃ. ‘‘Tasmiṃ kho pana samaye dhammā honti, khandhā hontī’’tiādīsu (dha. sa. 121) nissatte. Idha pana guṇe vattati. Tasmā atthi, bhikkhave, aññeva tathāgatassa guṇāti evamettha attho daṭṭhabbo.

「法」は、徳を指す。「比丘たちよ、私は善い始まりを持つ法を説くだろう」(マッジマ・ニカーヤ 3.420)。「ここで比丘は、スッタ( sutta )、ゲッヤ( geyya )などの法を習得する」(アングッタラ・ニカーヤ 5.73)。「その時、法、すなわち、五蘊( khandhā )がある」(ダンマサンガニ 121)などと、経典を指す。ここでは徳を指す。それゆえ、「ゴータマ( Tathāgata )のさらに他の徳がある」という意味である。

Gambhīrāti mahāsamuddo viya makasatuṇḍasūciyā aññatra tathāgatā aññesaṃ ñāṇena alabbhaneyyapatiṭṭhā, gambhīrattāyeva duddasā. Duddasattāyeva duranubodhā. Nibbutasabbapariḷāhattā santā, santārammaṇesu pavattanatopi santā. Atittikaraṇaṭṭhena paṇītā, sādurasabhojanaṃ viya. Uttamañāṇavisayattā na takkena avacaritabbāti atakkāvacarā. Nipuṇāti saṇhasukhumasabhāvattā. Bālānaṃ avisayattā, paṇḍitehiyeva veditabbāti paṇḍitavedanīyā.

「深遠」とは、大海のように、蚊の針以外では測れないほど、他の者の知恵では到達できないほど深遠である。深遠であるために、見えにくい。「見えにくい」ために、理解しにくい。「すべてを静める」ことによって、穏やかな対象においても、穏やかである。「満足させない」ことによって、優れている。美味しい食事のように。「最高の知恵の対象」であるため、推論で到達できない、すなわち、推論では到達できない。「精妙」とは、細かく、繊細な性質である。「愚か者には対象とならない」ため、賢者によってのみ知られる、すなわち、賢者によってのみ知られる。

Ye tathāgato sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedetīti ye dhamme tathāgato anaññaneyyo hutvā sayameva abhivisiṭṭhena ñāṇena paccakkhaṃ katvā pavedeti, dīpeti, katheti, pakāsetīti attho. Yehīti yehi guṇadhammehi. Yathābhuccanti yathābhūtaṃ. Vaṇṇaṃ sammā vadamānā vadeyyunti tathāgatassa vaṇṇaṃ vattukāmā sammā vadeyyuṃ, ahāpetvā vattuṃ sakkuṇeyyunti attho. Katame ca pana te dhammā bhagavatā evaṃ thomitāti? Sabbaññutaññāṇaṃ. Yadi evaṃ, kasmā bahuvacananiddeso katoti? Puthucittasamāyogato ceva, puthuārammaṇato ca. Tañhi catūsu ñāṇasampayuttamahākiriyacittesu labbhati, na cassa koci dhammo ārammaṇaṃ nāma na hoti. Yathāha – ‘‘atītaṃ sabbaṃ jānātīti sabbaññutaññāṇaṃ, tattha āvaraṇaṃ natthīti anāvaraṇañāṇa’’ntiādi (paṭi. ma. 1.120). Iti puthucittasamāyogato punappunaṃ uppattivasena puthuārammaṇato ca bahuvacananiddeso katoti.

「如来が自ら悟って説く」とは、如来が何ものにもとらわれず、自らの明知によってはっきりと認識して説く、照らし、明かし、説明するという意味である。どのような徳によってか? すべてのものを知る智慧である。もしそうであるなら、なぜ複数形(複数形)で述べられているのか? それは、さまざまな心と、さまざまな対象との結びつきによるからである。なぜなら、それは四つの智慧と結びついた偉大な行為の心の中にあり、いかなるものも対象とならないものはないからである。すなわち、「過去のすべてを知る」とは、すべてのものを知る智慧であり、「そこには遮るものがない」とは、遮るものがない智慧である(『識別論』上巻、120ページ)。このように、さまざまな心と結びつくことによって、繰り返し生じることから、また、さまざまな対象との結びつきによって、複数形で述べられているのである。

‘‘Aññevā’’ti idaṃ panettha vavatthāpanavacanaṃ, ‘‘aññeva, na pāṇātipātā veramaṇiādayo. Gambhīrāva na uttānā’’ti evaṃ sabbapadehi yojetabbaṃ. Sāvakapāramīñāṇañhi gambhīraṃ, paccekabodhiñāṇaṃ pana tato gambhīrataranti tattha vavatthānaṃ natthi, sabbaññutaññāṇañca tatopi gambhīrataranti tatthāpi vavatthānaṃ natthi, ito panaññaṃ gambhīrataraṃ natthi; tasmā gambhīrā vāti vavatthānaṃ labbhati. Tathā duddasāva duranubodhā vāti sabbaṃ veditabbaṃ.

「それ以外」とは、ここで区別を示す言葉である。「それ以外であって、不殺生戒などの戒律ではない」という意味である。そして、「深い」とは、浅いのではない、というように、すべての言葉に当てはめて解釈しなければならない。弟子たちの完成した智慧は深い。しかし、独覚の悟りの智慧はそれよりもさらに深い。ゆえに、そこでは区別はない。さらに、すべてのものを知る智慧はそれよりもさらに深い。ゆえに、そこでも区別はない。しかし、これ以上深いものはない。ゆえに、「深い」という区別が成り立つ。同様に、「見えにくい」「理解しにくい」なども、すべてそう解釈しなければならない。

Katame ca te bhikkhaveti ayaṃ pana tesaṃ dhammānaṃ kathetukamyatā pucchā. Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇātiādi pucchāvissajjanaṃ. Kasmā panetaṃ evaṃ āraddhanti ce? Buddhānañhi cattāri ṭhānāni patvā gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati, buddhañāṇassa mahantabhāvo paññāyati, desanā gambhīrā hoti, tilakkhaṇāhatā, suññatāpaṭisaṃyuttā. Katamāni cattāri? Vinayapaññattiṃ, bhūmantaraṃ, paccayākāraṃ, samayantaranti. Tasmā – ‘‘idaṃ lahukaṃ, idaṃ garukaṃ, idaṃ satekicchaṃ, idaṃ atekicchaṃ, ayaṃ āpatti, ayaṃ anāpatti, ayaṃ chejjagāminī, ayaṃ vuṭṭhānagāminī, ayaṃ desanāgāminī, ayaṃ lokavajjā, ayaṃ paṇṇattivajjā, imasmiṃ vatthusmiṃ idaṃ paññapetabba’’nti yaṃ evaṃ otiṇṇe vatthusmiṃ sikkhāpadapaññāpanaṃ nāma, tattha aññesaṃ thāmo vā balaṃ vā natthi; avisayo esa aññesaṃ, tathāgatasseva visayo. Iti vinayapaññattiṃ patvā buddhānaṃ gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati…pe… suññatāpaṭisaṃyuttāti.

「そして、それらの比丘とは?」とは、それらの法について説きたいという問いである。「比丘たちよ、世の中には、ある種の沙門やバラモンがいる」というように、問いと答えが展開される。なぜ、このように始められるのか? 仏陀は四つの段階に至ると、その咆哮は大きくなり、智慧は内に入り、仏陀の智慧の偉大さが示され、教えは深くなり、三つの相(無常、苦、無我)に触れ、空(空性)と結びつくからである。その四つとは何か? 戒律の教え、世界の境界、原因のあり方、時間の区別である。ゆえに、「これは軽い、これは重い、これは対処すべきこと、これは対処すべきでないこと、これは罪、これは罪でないこと、これは破門につながるもの、これは解脱につながるもの、これは教えにつながるもの、これは世俗的な非難、これは言葉による非難、この事柄においてはこれを教えるべきである」というように、ある事柄について戒律を説き明かすことである。それにおいて、他の者には力も権威もない。これは他の者には及ばない領域であり、如来のみの領域である。このように、戒律の教えに至ると、仏陀の咆哮は大きくなり、智慧は内に入り…(中略)…空(空性)と結びつくのである。

Tathā ime cattāro satipaṭṭhānā nāma…pe… ariyo aṭṭhaṅgiko maggo nāma, pañca khandhā nāma, dvādasa āyatanāni nāma, aṭṭhārasa dhātuyo nāma, cattāri ariyasaccāni nāma, bāvīsatindriyāni nāma, nava hetū nāma, cattāro āhārā nāma, satta phassā nāma, satta vedanā nāma, satta saññā nāma, satta cetanā nāma, satta cittāni nāma. Etesu ettakā kāmāvacarā dhammā nāma, ettakā rūpāvacaraarūpāvacarapariyāpannā dhammā nāma, ettakā lokiyā dhammā nāma, ettakā lokuttarā dhammā nāmāti catuvīsatisamantapaṭṭhānaṃ anantanayaṃ abhidhammapiṭakaṃ vibhajitvā kathetuṃ aññesaṃ thāmo vā balaṃ vā natthi, avisayo esa aññesaṃ, tathāgatasseva visayo. Iti bhūmantaraparicchedaṃ patvā buddhānaṃ gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati…pe… suññatāpaṭisaṃyuttāti.

同様に、これら四つの念処、…(中略)…聖なる八正道、五蘊、十二処、十八界、四聖諦、二十二根、九因、四食、七触、七受、七想、七思、七心である。これらの中に、これほどの欲界の法があり、これほどの色界・無色界に属する法があり、これほどの世俗的な法があり、これほどの超世俗的な法がある、という四つの側面から、無限の教えである『アビダンマ・ピタカ』を分析して説き明かすことは、他の者には力も権威もない。これは他の者には及ばない領域であり、如来のみの領域である。このように、世界の境界に至ると、仏陀の咆哮は大きくなり、智慧は内に入り…(中略)…空(空性)と結びつくのである。

Tathā ayaṃ avijjā saṅkhārānaṃ navahākārehi paccayo hoti, uppādo hutvā paccayo hoti, pavattaṃ hutvā, nimittaṃ, āyūhanaṃ, saṃyogo, palibodho, samudayo, hetu, paccayo hutvā paccayo hoti, tathā saṅkhārādayo viññāṇādīnaṃ. Yathāha – ‘‘kathaṃ paccayapariggahe paññā dhammaṭṭhitiñāṇaṃ? Avijjā saṅkhārānaṃ uppādaṭṭhiti ca pavattaṭṭhiti ca, nimittaṭṭhiti ca, āyūhanaṭṭhiti ca, saṃyogaṭṭhiti ca, palibodhaṭṭhiti ca, samudayaṭṭhiti ca, hetuṭṭhiti ca, paccayaṭṭhiti ca, imehi navahākārehi avijjā paccayo, saṅkhārā paccayasamuppannā, ubhopete dhammā paccayasamuppannāti paccayapariggahe paññā dhammaṭṭhitiñāṇaṃ. Atītampi addhānaṃ, anāgatampi addhānaṃ avijjā saṅkhārānaṃ uppādaṭṭhiti ca…pe… jāti jarāmaraṇassa uppādaṭṭhiti ca…pe… paccayaṭṭhiti ca, imehi navahākārehi jāti paccayo, jarāmaraṇaṃ paccayasamuppannaṃ, ubhopete dhammā paccayasamuppannāti paccayapariggahe paññā dhammaṭṭhitiñāṇa’’nti (paṭi. ma. 1.45). Evamimaṃ tassa tassa dhammassa tathā tathā paccayabhāvena pavattaṃ tivaṭṭaṃ tiyaddhaṃ tisandhiṃ catusaṅkhepaṃ vīsatākāraṃ paṭiccasamuppādaṃ vibhajitvā kathetuṃ aññesaṃ thāmo vā balaṃ vā natthi, avisayo esa aññesaṃ, tathāgatasseva visayo, iti paccayākāraṃ patvā buddhānaṃ gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati…pe… suññatāpaṭisaṃyuttāti.

同様に、この無明が、業の「九つの偉大な様式」によって原因となる。すなわち、生として原因となり、存在として、徴候として、集積として、結合として、妨げとして、発生として、原因として、原因となって原因となる。同様に、業などから識などが原因となる。すなわち、「どのように原因の把握において、法がそのまま存在するという智慧が得られるのか? 無明は業の生、存在、徴候、集積、結合、妨げ、発生、原因、原因となることにおいて原因である。業は原因によって生じたものであり、これら両方の法は原因によって生じたものである」という(『識別論』上巻、45ページ)。このように、そのそれぞれの法が、そのように原因として存在することによって、三つの転回、三つの時代、三つの結合、四つの要約、二十の様式を持つ縁起を分析して説き明かすことは、他の者には力も権威もない。これは他の者には及ばない領域であり、如来のみの領域である。このように、原因のあり方に至ると、仏陀の咆哮は大きくなり、智慧は内に入り…(中略)…空(空性)と結びつくのである。

Tathā cattāro janā sassatavādā nāma, cattāro ekaccasassatavādā, cattāro antānantikā, cattāro amarāvikkhepikā, dve adhiccasamuppannikā, soḷasa saññīvādā, aṭṭha asaññīvādā, aṭṭha nevasaññīnāsaññīvādā, satta ucchedavādā, pañca diṭṭhadhammanibbānavādā nāma. Te idaṃ nissāya idaṃ gaṇhantīti dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni bhinditvā nijjaṭaṃ niggumbaṃ katvā kathetuṃ aññesaṃ thāmo vā balaṃ vā natthi, avisayo esa aññesaṃ, tathāgatasseva visayo. Iti samayantaraṃ patvā buddhānaṃ gajjitaṃ mahantaṃ hoti, ñāṇaṃ anupavisati, buddhañāṇassa mahantatā paññāyati, desanā gambhīrā hoti, tilakkhaṇāhatā, suññatāpaṭisaṃyuttāti.

同様に、四つの常住論者、四つの断常論者、四つの辺際論者、四つの不可測論者、二つの偶発論者、十六の有想論者、八つの無想論者、八つの非有想非無想論者、七つの断滅論者、五つの現法涅槃論者である。彼らは「これを拠り所として、これを獲得する」というように、六十二の異端論を打ち破り、根絶やしにして説き明かすことは、他の者には力も権威もない。これは他の者には及ばない領域であり、如来のみの領域である。このように、時間の区別に至ると、仏陀の咆哮は大きくなり、智慧は内に入り、仏陀の智慧の偉大さが示され、教えは深くなり、三つの相(無常、苦、無我)に触れ、空(空性)と結びつくのである。

Imasmiṃ pana ṭhāne samayantaraṃ labbhati, tasmā sabbaññutaññāṇassa mahantabhāvadassanatthaṃ desanāya ca suññatāpakāsanavibhāvanatthaṃ samayantaraṃ anupavisanto dhammarājā – ‘‘santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā’’ti evaṃ pucchāvissajjanaṃ ārabhi.

この箇所では、時間の区別が当てはまる。ゆえに、すべてのものを知る智慧の偉大さを示すために、また、教えにおける空(空性)の解明を示すために、時間の区別に入り込む法王は、「比丘たちよ、世の中には、ある種の沙門やバラモンがいる」というように、問いと答えを始めたのである。

29. Tattha santīti atthi saṃvijjanti upalabbhanti. Bhikkhaveti ālapanavacanaṃ. Eketi ekacce. Samaṇabrāhmaṇāti pabbajjūpagatabhāvena samaṇā, jātiyā brāhmaṇā. Lokena vā samaṇāti ca brāhmaṇāti ca evaṃ sammatā. Pubbantaṃ kappetvā vikappetvā gaṇhantīti pubbantakappikā. Pubbantakappo vā etesaṃ atthīti pubbantakappikā. Tattha antoti ayaṃ saddo antaabbhantaramariyādalāmakaparabhāgakoṭṭhāsesu dissati. ‘‘Antapūro udarapūro’’tiādīsu hi ante antasaddo. ‘‘Caranti loke parivārachannā anto asuddhā bahi sobhamānā’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.122) abbhantare. ‘‘Kāyabandhanassa anto jīrati (cūḷava. 278). ‘‘Sā haritantaṃ vā panthantaṃ vā selantaṃ vā udakantaṃ vā’’tiādīsu (ma. ni. 1.304) mariyādāyaṃ. ‘‘Antamidaṃ, bhikkhave, jīvikānaṃ yadidaṃ piṇḍolya’’ntiādīsu (saṃ. ni. 3.80) lāmake. ‘‘Esevanto dukkhassā’’tiādīsu (saṃ. ni. 2.51) parabhāge. Sabbapaccayasaṅkhayo hi dukkhassa parabhāgo koṭīti vuccati. ‘‘Sakkāyo kho, āvuso, eko anto’’tiādīsu (a. ni. 6.61) koṭṭhāse. Svāyaṃ idhāpi koṭṭhāse vattati.

「そこにいる」とは、存在する、現れる、見いだされるという意味である。「比丘たちよ」とは、呼びかけの言葉である。「ある種」とは、ある種の、である。「沙門やバラモン」とは、出家したことによって沙門、生まれによってバラモンである。あるいは、世間によって沙門、バラモンと認められている者たちである。「過去世を空想し、想定して捉える」者たち、すなわち過去世を想定する者たちである。あるいは、彼らに過去世がある、という意味で、過去世を想定する者たちである。ここで「端」という言葉は、端、内側、境界、遅延、終末などの意味で使われる。「宮殿の内側、腹の内側」などの「内側」では、内側を指す。「世間を歩き、覆われた姿で、内側は不浄で、外側は美しく見える」などの(『相応部経』上巻、122ページ)「内側」では、内側を指す。「身体の結びつきの内側が朽ちる」(『小誦経』278ページ)。「彼女は緑の端、あるいは道の端、あるいは岩の端、あるいは水の端」などの(『中部経』上巻、304ページ)「境界」では、境界を指す。「比丘たちよ、これが生計の端である。すなわち托鉢である」(『相応部経』上巻、80ページ)「遅延」では、遅延を指す。「苦の終末である」(『相応部経』中巻、51ページ)「終末」では、終末を指す。すべての原因の消滅は、苦の終末、すなわち極限である。なぜなら、極限とは「頂点」とも呼ばれるからである。「親愛なる友よ、五蘊は一つの端である」(『増支部経』下巻、61ページ)「部分」では、部分を指す。これはここでも部分を指して使われている。

Kappasaddopi – ‘‘tiṭṭhatu, bhante bhagavā kappaṃ’’ (dī. ni. 2.167), ‘‘atthi kappo nipajjituṃ’’ (a. ni. 8.80), ‘‘kappakatena akappakataṃ saṃsibbitaṃ hotī’’ti, (pāci. 371) evaṃ āyukappalesakappavinayakappādīsu sambahulesu atthesu vattati. Idha taṇhādiṭṭhīsu vattatīti veditabbo. Vuttampi cetaṃ – ‘‘kappāti dve kappā, taṇhākappo ca diṭṭhikappo cā’’ti (mahāni. 28). Tasmā taṇhādiṭṭhivasena atītaṃ khandhakoṭṭhāsaṃ kappetvā pakappetvā ṭhitāti pubbantakappikāti evamettha attho veditabbo. Tesaṃ evaṃ pubbantaṃ kappetvā ṭhitānaṃ punappunaṃ uppajjanavasena pubbantameva anugatā diṭṭhīti pubbantānudiṭṭhino. Te evaṃdiṭṭhino taṃ pubbantaṃ ārabbha āgamma paṭicca aññampi janaṃ diṭṭhigatikaṃ karontā anekavihitāni adhimuttipadāni abhivadanti aṭṭhārasahi vatthūhi.

「劫」という言葉も、「尊師よ、劫(長期間)お留まりください」(『長部経』下巻、167ページ)、「横たわるための劫がある」(『増支部経』下巻、80ページ)、「劫でなされたものと、劫でなされなかったものが結びつけられる」(『波羅夷罪経』371ページ)のように、寿命、物質、戒律などの多くの意味で使われる。ここでは、渇愛や見解の中で使われていると理解すべきである。また、次のように述べられている。「劫とは二つの劫、すなわち渇愛の劫と、見解の劫である」(『大説一切有部宗輪論』28ページ)。ゆえに、渇愛と見解によって、過去の五蘊の部分を空想し、想定して捉えている、という意味で「過去世を想定する者たち」となる。このように、過去世を想定して捉えている者たちが、その過去世を拠り所として、さらに他の人々をも異端論に陥れるために、十八の事柄で、さまざまな形容詞の言葉を述べるのである。

Tattha anekavihitānīti anekavidhāni. Adhimuttipadānīti adhivacanapadāni. Atha vā bhūtaṃ atthaṃ abhibhavitvā yathāsabhāvato aggahetvā pavattanato adhimuttiyoti diṭṭhiyo vuccanti. Adhimuttīnaṃ padāni adhimuttipadāni, diṭṭhidīpakāni vacanānīti attho. Aṭṭhārasahi vatthūhīti aṭṭhārasahi kāraṇehi.

「さまざまな」とは、多様なという意味である。「形容詞の言葉」とは、言葉による形容である。あるいは、真実の事柄を覆い隠し、ありのままに理解せずに広めることから、「執着」と呼ばれる。執着の言葉、すなわち、見解を照らし出す言葉という意味である。「十八の事柄で」とは、十八の理由で。

30. Idāni yehi aṭṭhārasahi vatthūhi abhivadanti, tesaṃ kathetukamyatāya pucchāya ‘‘te ca kho bhonto’’tiādinā nayena pucchitvā tāni vatthūni vibhajitvā dassetuṃ ‘‘santi, bhikkhave’’tiādimāha. Tattha vadanti etenāti vādo, diṭṭhigatassetaṃ adhivacanaṃ. Sassato vādo etesanti sassatavādā, sassatadiṭṭhinoti attho. Eteneva nayena ito paresampi evarūpānaṃ padānaṃ attho veditabbo. Sassataṃ attānañca lokañcāti rūpādīsu aññataraṃ attāti ca lokoti ca gahetvā taṃ sassataṃ amaraṃ niccaṃ dhuvaṃ paññapenti. Yathāha – ‘‘rūpaṃ attā ceva loko ca sassato cāti attānañca lokañca paññapenti tathā vedanaṃ, saññaṃ, saṅkhāre, viññāṇaṃ attā ceva loko ca sassato cāti attānañca lokañca paññapentī’’ti.

「今、彼らが十八の事柄で述べていること」とは、その述べている事柄を説明したいという問いに対して、「それらは、親愛なる友よ」というように問いかけ、それらの事柄を分析して示すために、「比丘たちよ、世の中には」というように述べたのである。「そこで、彼らは述べる」すなわち「見解」のことである。これは異端論の別名である。「常住論者」とは、常住の見解を持つ者たちである。という意味である。これと同じように、これ以降の同様の言葉の意味も理解すべきである。彼らは「常住の自己と世界」として、物質などのいずれかを自己であり世界であると捉え、それを常住で、不死で、不変で、永遠であると断定する。すなわち、「物質は自己であり、世界であり、常住である」と、自己と世界を断定するように、「受、想、業、識も同様に、自己であり、世界であり、常住である」と、自己と世界を断定するのである。

31. Ātappamanvāyātiādīsu vīriyaṃ kilesānaṃ ātāpanabhāvena ātappanti vuttaṃ. Tadeva padahanavasena padhānaṃ. Punappunaṃ yuttavasena anuyogoti. Evaṃ tippabhedaṃ vīriyaṃ anvāya āgamma paṭiccāti attho. Appamādo vuccati satiyā avippavāso. Sammā manasikāroti upāyamanasikāro, pathamanasikāro, atthato ñāṇanti vuttaṃ hoti. Yasmiñhi manasikāre ṭhitassa pubbenivāsānussati ñāṇaṃ ijjhati, ayaṃ imasmiṃ ṭhāne manasikāroti adhippeto. Tasmā vīriyañca satiñca ñāṇañca āgammāti ayamettha saṅkhepattho. Tathārūpanti tathājātikaṃ. Cetosamādhinti cittasamādhiṃ. Phusatīti vindati paṭilabhati. Yathā samāhite citteti yena samādhinā sammā āhite suṭṭhu ṭhapite cittamhi anekavihitaṃ pubbenivāsantiādīnaṃ attho visuddhimagge vutto.

「努力を伴って」などの「努力」とは、煩悩を焼き尽くすという意味で「努力」と呼ばれている。それは、それを断ち切ることから「精進」となる。繰り返し努力することから「継続」となる。このように、多様な努力を伴って、という意味である。「怠ることなく」とは、念が離れないことである。「正しく思慮すること」とは、巧みな思慮、最初の思慮、すなわち智慧であると述べられている。なぜなら、この思慮にとどまる者の過去世の記憶の智慧が成就するからである。これがこの場における思慮であると意図されている。ゆえに、努力と念と智慧を伴って、というのがここでの要約である。「そのように」とは、そのように生まれたものである。「心の定まり」とは、心の定まりである。「得る」とは、得る、獲得するという意味である。すなわち、定まった心に、正しく置かれた心に、多様な過去世の記憶などの意味が、『浄化の道』に述べられているように。

So evamāhāti so evaṃ jhānānubhāvasampanno hutvā diṭṭhigatiko evaṃ vadati. Vañjhoti vañjhapasuvañjhatālādayo viya aphalo kassaci ajanakoti. Etena ‘‘attā’’ti ca ‘‘loko’’ti ca gahitānaṃ jhānādīnaṃ rūpādijanakabhāvaṃ paṭikkhipati. Pabbatakūṭaṃ viya ṭhitoti kūṭaṭṭho. Esikaṭṭhāyiṭṭhitoti esikaṭṭhāyī viya hutvā ṭhitoti esikaṭṭhāyiṭṭhito. Yathā sunikhāto esikatthambho niccalo tiṭṭhati, evaṃ ṭhitoti attho. Ubhayenapi lokassa vināsābhāvaṃ dīpeti. Keci pana īsikaṭṭhāyiṭṭhitoti pāḷiṃ vatvā muñje īsikā viya ṭhitoti vadanti. Tatrāyamadhippāyo – yadidaṃ jāyatīti vuccati, taṃ muñjato īsikā viya vijjamānameva nikkhamati. Yasmā ca īsikaṭṭhāyiṭṭhito, tasmā teva sattā sandhāvanti, ito aññattha gacchantīti attho.

「彼はこのように言う」とは、彼はこのように禅定の力に恵まれた者となって、異端論者としてこのように言う。「無益な」とは、無益な獣のように、誰にとっても実りのない、子を生まないという意味である。これにより、「自己」や「世界」と捉えられた禅定などが、物質などを生み出す性質を持つことを否定する。「山の頂上のように、揺るぎなく存在する」とは、安定しているという意味である。「杭のように、揺るぎなく存在する」とは、杭のように存在しているという意味である。すなわち、よく打ち込まれた杭の柱のように、揺るぎなく存在する、という意味である。両方とも、世界の滅亡がないことを示している。しかし、ある人々は「杭のように揺るぎなく存在する」というパーリ語を唱え、それを「杭のように存在する」と解釈する。そこでの意図は、すなわち、「生まれる」と呼ばれるものは、そこから、杭のように、存在しながらも出ていく、ということである。そして、「杭のように揺るぎなく存在する」からこそ、それらの生命は動き回り、ここではないどこかへ行く、という意味である。

Saṃsarantīti aparāparaṃ sañcaranti. Cavantīti evaṃ saṅkhyaṃ gacchanti. Tathā upapajjantīti. Aṭṭhakathāyaṃ pana pubbe ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti vatvā idāni te ca sattā sandhāvantītiādinā vacanena ayaṃ diṭṭhigatiko attanāyeva attano vādaṃ bhindati, diṭṭhigatikassa dassanaṃ nāma na nibaddhaṃ, thusarāsimhi nikhātakhāṇu viya cañcalaṃ, ummattakapacchiyaṃ pūvakhaṇḍagūthagomayādīni viya cettha sundarampi asundarampi hoti yevāti vuttaṃ. Atthitveva sassatisamanti ettha sassatīti niccaṃ vijjamānatāya mahāpathaviṃva maññati, tathā sinerupabbatacandimasūriye. Tato tehi samaṃ attānaṃ maññamānā atthi tveva sassatisamanti vadanti.

さまようとは、あちらこちらをさまようことである。滅していくとは、このように数えられることである。そして、このように生まれていくのである。注釈書には、かつて「永遠の自己と世界」と言った者が、今これらの生き物たちはさまよう、といった言葉で、この見解にかかわる者が、自分自身で自分の言葉を破る。見解にかかわる者の見解は定まったものではなく、灰の山に打ち込まれた杭のように揺れ動く。狂ったような夜の闇、古い糞や牛の糞のように、ここでは美しくもあり、醜くもあるのである、と言われている。永遠の存在の連続性があるとは、ここで永遠とは、常に存在することから、大地のようであるとみなす。同様に、須弥山や月や太陽である。それゆえ、それらと共に自分自身をみなす者が、永遠の存在の連続性があると言うのである。

Idāni sassato attā ca loko cātiādikāya paṭiññāya sādhanatthaṃ hetuṃ dassento ‘‘taṃ kissa hetu? Ahañhi ātappamanvāyā’’tiādimāha. Tattha imināmahaṃ etaṃ jānāmīti iminā visesādhigamena ahaṃ etaṃ paccakkhato jānāmi, na kevalaṃ saddhāmattakeneva vadāmīti dasseti, makāro panettha padasandhikaraṇatthaṃ vutto. Idaṃ, bhikkhave, paṭhamaṃ ṭhānanti catūhi vatthūhīti vatthusaddena vuttesu catūsu ṭhānesu idaṃ paṭhamaṃ ṭhānaṃ, idaṃ jātisatasahassamattānussaraṇaṃ paṭhamaṃ kāraṇanti attho.

今、「永遠の自己と世界」といった宣言を証明するために、理由を示しながら、「それは何のためか。私は勤勉であるからだ」といったことを言っている。ここで、「私はこれを知っている。私はこれを目撃して知っている。単に信じるだけでなく、私は語っている」と示している。ここでの「マ」は、語句のつながりのために述べられたものである。「これが、比丘たちよ、最初の場所である」とは、四つのもの、すなわち場所として述べられた四つのものの中で、これが最初の場所であり、これが数千回の過去世を思い出す最初の原因である、という意味である。

32-33. Upari vāradvayepi eseva nayo. Kevalañhi ayaṃ vāro anekajātisatasahassānussaraṇavasena vutto. Itare dasacattālīsasaṃvaṭṭavivaṭṭakappānussaraṇavasena. Mandapañño hi titthiyo anekajātisatasahassamattaṃ anussarati, majjhimapañño dasasaṃvaṭṭavivaṭṭakappāni, tikkhapañño cattālīsaṃ, na tato uddhaṃ.

32-33. 上の二つの囲みのいずれにおいても、これは同じ規則である。ただ、この囲みは、数千回の過去世を思い出すことによって述べられている。他のものは、四十回の壊滅と再生の劫を思い出すことによってである。愚かな信仰者は、数千回の過去世を思い出す。中間の知者は、四十回の壊滅と再生の劫を思い出す。鋭い知者は、四十回思い出す。それ以上ではない。

34. Catutthavāre takkayatīti takkī, takko vā assa atthīti takkī. Takketvā vitakketvā diṭṭhigāhino etaṃ adhivacanaṃ. Vīmaṃsāya samannāgatoti vīmaṃsī. Vīmaṃsā nāma tulanā ruccanā khamanā. Yathā hi puriso yaṭṭhiyā udakaṃ vīmaṃsitvā otarati, evameva yo tulayitvā ruccitvā khamāpetvā diṭṭhiṃ gaṇhāti, so ‘‘vīmaṃsī’’ti veditabbo. Takkapariyāhatanti takkena pariyāhataṃ, tena tena pariyāyena takketvāti attho. Vīmaṃsānucaritanti tāya vuttappakārāya vīmaṃsāya anucaritaṃ. Sayaṃpaṭibhānanti attano paṭibhānamattasañjātaṃ. Evamāhāti sassatadiṭṭhiṃ gahetvā evaṃ vadati.

34. 四番目の囲みで、推論する者とは、推論する者、あるいは推論を持つ者である。推論して、熟考して、見解をつかむ者の別名である。考察に満ちている者とは、考察する者である。考察とは、比較すること、好むこと、受け入れることである。ちょうど人が棒で水を測って渡るように、そのように、比較して、好んで、受け入れて、見解をつかむ者は、「考察する者」と呼ばれるべきである。推論によって囲まれたとは、推論によって囲まれた、つまり、あれこれの理由で推論した、という意味である。考察に従ったとは、その述べられた方法で考察に従ったことである。自己の閃きとは、自己の閃きによって生じたものである。このように言うとは、永遠の見解をつかんで、このように言うことである。

Tattha catubbidho takkī – anussutiko, jātissaro, lābhī, suddhatakkikoti. Tattha yo ‘‘vessantaro nāma rājā ahosī’’tiādīni sutvā ‘‘tena hi yadi vessantarova bhagavā, sassato attā’’ti takkayanto diṭṭhiṃ gaṇhāti, ayaṃ anussutiko nāma. Dve tisso jātiyo saritvā – ‘‘ahameva pubbe asukasmiṃ nāma ahosiṃ, tasmā sassato attā’’ti takkayanto jātissaratakkiko nāma. Yo pana lābhitāya ‘‘yathā me idāni attā sukhī hoti, atītepi evaṃ ahosi, anāgatepi bhavissatī’’ti takkayitvā diṭṭhiṃ gaṇhāti, ayaṃ lābhītakkiko nāma. ‘‘Evaṃ sati idaṃ hotī’’ti takkamatteneva gaṇhanto pana suddhatakkiko nāma.

そこには四種類の推論する者がいる。すなわち、伝聞による者、過去世を思い出す者、獲得した者、単に推論する者である。そこで、「ヴェッサントラという王がいた」といったことを聞いて、「それならば、もし仏がヴェッサントラであるならば、永遠の自己である」と推論して見解をつかむ者は、伝聞による推論者である。二、三回の過去世を思い出して、「私はかつて〇〇であった。それゆえ、永遠の自己である」と推論する者は、過去世を思い出す推論者である。しかし、獲得したことによって、「私が今このように幸福であるように、過去にもこのようにあった、未来にもそうなるだろう」と推論して見解をつかむ者は、獲得したことによる推論者である。「もしそうならば、これは起こる」と推論するだけでつかむ者は、単に推論する者である。

35. Etesaṃ vā aññatarenāti etesaṃyeva catunnaṃ vatthūnaṃ aññatarena ekena vā dvīhi vā tīhi vā. Natthi ito bahiddhāti imehi pana vatthūhi bahi aññaṃ ekaṃ kāraṇampi sassatapaññattiyā natthīti appaṭivattiyaṃ sīhanādaṃ nadati.

35. これらのいずれかによってとは、これらの四つのもの、あるいは一つ、二つ、三つによってである。これら以外にはないとは、これらのものであって、永遠の定義の外に、原因となるものは何もない、つまり、覆すことのできない獅子の咆哮を咆哮する、という意味である。

36. Tayidaṃ, bhikkhave, tathāgato pajānātīti bhikkhave, taṃ idaṃ catubbidhampi diṭṭhigataṃ tathāgato nānappakārato jānāti. Tato taṃ pajānanākāraṃ dassento ime diṭṭhiṭṭhānātiādimāha. Tattha diṭṭhiyova diṭṭhiṭṭhānā nāma. Api ca diṭṭhīnaṃ kāraṇampi diṭṭhiṭṭhānameva. Yathāha ‘‘katamāni aṭṭha diṭṭhiṭṭhānāni? Khandhāpi diṭṭhiṭṭhānaṃ, avijjāpi, phassopi, saññāpi, vitakkopi, ayonisomanasikāropi, pāpamittopi, paratoghosopi diṭṭhiṭṭhāna’’nti. ‘‘Khandhā hetu, khandhā paccayo diṭṭhiṭṭhānaṃ upādāya samuṭṭhānaṭṭhena, evaṃ khandhāpi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Avijjā hetu…pe… pāpamitto hetu. Paratoghoso hetu, paratoghoso paccayo diṭṭhiṭṭhānaṃ upādāya samuṭṭhānaṭṭhena, evaṃ paratoghosopi diṭṭhiṭṭhāna’’nti (paṭi. ma. 1.124). Evaṃgahitāti diṭṭhisaṅkhātā tāva diṭṭhiṭṭhānā – ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti evaṃgahitā ādinnā, pavattitāti attho. Evaṃparāmaṭṭhāti nirāsaṅkacittatāya punappunaṃ āmaṭṭhā parāmaṭṭhā, ‘idameva saccaṃ, moghamañña’nti pariniṭṭhāpitā. Kāraṇasaṅkhātā pana diṭṭhiṭṭhānā yathā gayhamānā diṭṭhiyo samuṭṭhāpenti, evaṃ ārammaṇavasena ca pavattanavasena ca āsevanavasena ca gahitā. Anādīnavadassitāya punappunaṃ gahaṇavasena parāmaṭṭhā. Evaṃgatikāti evaṃ nirayatiracchānapettivisayagatikānaṃ aññataragatikā. Evaṃ abhisamparāyāti idaṃ purimapadasseva vevacanaṃ, evaṃvidhaparalokāti vuttaṃ hoti.

36. それゆえ、比丘たちよ、このように、如来は知っている、とは、比丘たちよ、この四種類の見解を、如来は様々な方法で知っている。それゆえ、その知る方法を示しながら、これらの見解の場所、といったことを言っている。そこで、見解そのものが見解の場所である。さらに、見解の原因も見解の場所である。どのように「八つの見解の場所とは何か? 五蘊も見解の場所である。無明も、触も、 知覚も、思考も、不適切な熟考も、悪友も、他者の声も、見解の場所である」と言っている。「五蘊が原因であり、五蘊が条件であり、見解の場所を執着から生じさせるという意味で、このように五蘊も見解の場所である。無明が原因であり…(省略)…悪友が原因である。他者の声が原因であり、他者の声が条件であり、見解の場所を執着から生じさせるという意味で、このように他者の声も見解の場所である」(『分別』第一巻、124ページ)。このように執着されたとは、見解と呼ばれる見解の場所――「永遠の自己と世界」というように、このように執着され、受け入れられ、広まっている、という意味である。このように執着されたとは、疑いのない心で、繰り返し執着され、熟考された、「これだけが真実であり、他は偽りである」と完全に確立された、という意味である。原因と呼ばれる見解の場所は、見解を生じさせるように、このように執着される見解は、対象の順序と広がり、そして習慣によって執着される。無益さを見ないために、繰り返し執着され、熟考された。このような境涯にあるとは、このように地獄、畜生、餓鬼のいずれかの境涯にある、という意味である。このように来世にあるとは、これは前の言葉の言い換えであり、このように来世にある、という意味である。

Tañca tathāgato pajānātīti na kevalañca tathāgato sakāraṇaṃ sagatikaṃ diṭṭhigatameva pajānāti, atha kho tañca sabbaṃ pajānāti, tato ca uttaritaraṃ sīlañceva samādhiñca sabbaññutaññāṇañca pajānāti. Tañca pajānanaṃ na parāmasatīti tañca evaṃvidhaṃ anuttaraṃ visesaṃ pajānantopi ahaṃ pajānāmīti taṇhādiṭṭhimānaparāmāsavasena tañca na parāmasati. Aparāmasato cassa paccattaññeva nibbuti viditāti evaṃ aparāmasato cassa aparāmāsapaccayā sayameva attanāyeva tesaṃ parāmāsakilesānaṃ nibbuti viditā. Pākaṭaṃ, bhikkhave, tathāgatassa nibbānanti dasseti.

そして、如来はそれらを知っている、とは、如来は単に、原因があり、境涯があり、見解の場所がある見解を知っているだけでなく、さらに、それらすべてを知っており、それらよりもさらに上の戒、定、一切知の智慧を知っている、という意味である。そして、それらを知ることを執着しない、とは、そのように優れた区別を知りながらも、「私は知っている」という渇愛、見解、慢の執着によって、それらを執着しない。執着しないことによって、彼にとって、涅槃は自ずから知られる、とは、このように執着しないことによって、執着しないことから、それらの執着の汚れは、自ずから知られる。比丘たちよ、如来の涅槃は明らかである、と示している。

Idāni yathāpaṭipannena tathāgatena sā nibbuti adhigatā, taṃ paṭipattiṃ dassetuṃ yāsu vedanāsu rattā titthiyā ‘‘idha sukhino bhavissāma, ettha sukhino bhavissāmā’’ti diṭṭhigahanaṃ pavisanti, tāsaṃyeva vedanānaṃ vasena kammaṭṭhānaṃ ācikkhanto vedanānaṃ samudayañcātiādimāha. Tattha yathābhūtaṃ viditvāti ‘‘avijjāsamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati, taṇhāsamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati, kammasamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati, phassasamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati (paṭi. ma. 1.50). Nibbattilakkhaṇaṃ passantopi vedanākkhandhassa udayaṃ passatī’’ti imesaṃ pañcannaṃ lakkhaṇānaṃ vasena vedanānaṃ samudayaṃ yathābhūtaṃ viditvā; ‘‘avijjānirodhā vedanānirodhoti paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati, taṇhānirodhā vedanānirodhoti paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati, kammanirodhā vedanānirodhoti paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati, phassanirodhā vedanānirodhoti paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati. Vipariṇāmalakkhaṇaṃ passantopi vedanākkhandhassa vayaṃ passatī’’ti (paṭi. ma. 1.50) imesaṃ pañcannaṃ lakkhaṇānaṃ vasena vedanānaṃ atthaṅgamaṃ yathābhūtaṃ viditvā, ‘‘yaṃ vedanaṃ paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ, ayaṃ vedanāya assādo’’ti (saṃ. ni. 3.26) evaṃ assādañca yathābhūtaṃ viditvā, ‘‘yaṃ vedanā aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā, ayaṃ vedanāya ādīnavo’’ti evaṃ ādīnavañca yathābhūtaṃ viditvā, ‘‘yo vedanāya chandarāgavinayo chandarāgappahānaṃ, idaṃ vedanāya nissaraṇa’’nti evaṃ nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā vigatachandarāgatāya anupādāno anupādāvimutto, bhikkhave, tathāgato; yasmiṃ upādāne sati kiñci upādiyeyya, upādinnattā ca khandho bhaveyya, tassa abhāvā kiñci dhammaṃ anupādiyitvāva vimutto bhikkhave tathāgatoti.

今、どのように整えられた如来が、その涅槃を獲得したか、その実践を示すために、どの感覚に耽溺して、信仰者たちは「ここで幸福になるだろう、ここで幸福になるだろう」と見解の獲得に進むのか、それらの感覚の順序で、瞑想の対象を教えながら、「感覚の生起」といったことを言っている。そこで、ありのままに知ることとは、「無明の生起から感覚の生起があり、というように、原因の生起という意味で、感覚の集合体の生起を見る。渇愛の生起から感覚の生起があり、というように、原因の生起という意味で、感覚の集合体の生起を見る。業の生起から感覚の生起があり、というように、原因の生起という意味で、感覚の集合体の生起を見る。触の生起から感覚の生起があり、というように、原因の生起という意味で、感覚の集合体の生起を見る。(『分別』第一巻、50ページ)。変化の相を見ることで、感覚の集合体の生起を見る」と、これらの五つの相の順序で、感覚の生起をありのままに知って。「無明の消滅から感覚の消滅があり、というように、原因の消滅という意味で、感覚の集合体の消滅を見る。渇愛の消滅から感覚の消滅があり、というように、原因の消滅という意味で、感覚の集合体の消滅を見る。業の消滅から感覚の消滅があり、というように、原因の消滅という意味で、感覚の集合体の消滅を見る。触の消滅から感覚の消滅があり、というように、原因の消滅という意味で、感覚の集合体の消滅を見る。変化の相を見ることで、感覚の集合体の消滅を見る」(『分別』第一巻、50ページ)と、これらの五つの相の順序で、感覚の消滅をありのままに知って。「感覚によって幸福と喜びが生じるとき、これが感覚の満足である」(『相応部経典』第三巻、26ページ)と、このように満足をありのままに知って。「感覚は無常であり、苦であり、変化する性質のものである。これが感覚の欠点である」と、このように欠点をありのままに知って。「感覚からの欲愛の除去、欲愛の放棄。これが感覚からの離脱である」と、このように離脱をありのままに知って、欲愛から離れ、執着せず、執着から解放された、比丘たちよ、如来である。執着があれば、何かに執着するだろう。執着された集合体になるだろう。それがなければ、比丘たちよ、如来は、何にも執着することなく、解放された、ということである。

37. Ime kho te, bhikkhaveti ye te ahaṃ – ‘‘katame, ca te, bhikkhave, dhammā gambhīrā’’ti apucchiṃ, ‘‘ime kho te, bhikkhave, tañca tathāgato pajānāti tato ca uttaritaraṃ pajānātī’’ti evaṃ niddiṭṭhā sabbaññutaññāṇadhammā gambhīrā duddasā…pe… paṇḍitavedanīyāti veditabbā. Yehi tathāgatassa neva puthujjano, na sotāpannādīsu aññataro vaṇṇaṃ yathābhūtaṃ vattuṃ sakkoti, atha kho tathāgatova yathābhūtaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamāno vadeyyāti evaṃ pucchamānenāpi sabbaññutaññāṇameva puṭṭhaṃ, niyyātentenāpi tadeva niyyātitaṃ, antarā pana diṭṭhiyo vibhattāti.

37. 比丘たちよ、これら、私が「比丘たちよ、どの法が深遠か」と尋ねた、まさにあなたたちである。比丘たちよ、それらは、そして如来はそれらを知っており、さらにそれよりも上のことを知っている、というように示された、一切知の智慧の法は深遠であり、見えにくく…(省略)…賢者によって知られるべきである。それらの法について、凡夫も、初果を得た者も、その他の者も、ありのままに語ることはできない。しかし、如来だけが、ありのままに語るならば、正しく語ることができる。このように尋ねられた者も、一切知の智慧そのものを尋ねられたのである。導かれた者も、それを導いたのである。その間に、見解が分かれたのである。

Paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

最初の説法部分の解説が終わる。

Ekaccasassatavādavaṇṇanā

一部永遠説の解説

38. Ekaccasassatikāti ekaccasassatavādā. Te duvidhā honti – sattekaccasassatikā, saṅkhārekaccasassatikāti. Duvidhāpi idha gahitāyeva.

38. 一部永遠説とは、一部永遠説者のことである。それらは二種類ある。すなわち、存在の一部永遠説者、形成の一部永遠説者である。どちらもここでは受け入れられている。

39. Yanti nipātamattaṃ. Kadācīti kismiñci kāle. Karahacīti tasseva vevacanaṃ. Dīghassa addhunoti dīghassa kālassa. Accayenāti atikkamena. Saṃvaṭṭatīti vinassati. Yebhuyyenāti ye uparibrahmalokesu vā arūpesu vā nibbattanti, tadavasese sandhāya vuttaṃ. Jhānamanena nibbattattā manomayā. Pīti tesaṃ bhakkho āhāroti pītibhakkhā. Attanova tesaṃ pabhāti sayaṃpabhā. Antalikkhe carantīti antalikkhacarā. Subhesu uyyānavimānakapparukkhādīsu tiṭṭhantīti, subhaṭṭhāyino subhā vā manorammavatthābharaṇā hutvā tiṭṭhantīti subhaṭṭhāyino. Ciraṃ dīghamaddhānanti ukkaṃsena aṭṭha kappe.

39. 「ヤン」は、接尾辞にすぎない。ときには、ある時に。カラハチは、その別名である。長い間、長い時間。過ぎ去ることは、超えること。壊滅するとは、滅びること。大部分とは、上に梵天界や無色界で生じるもの、それらの残りを指して言われている。禅定によって生じるので、マノマヤ(想念によって作られた)である。喜は、それらの糧である。喜を食べる者たちである。自己そのものが、それらに輝く、自ら輝く者である。空をさまようとは、空をさまよう者である。善い場所、すなわち、庭園のヴィマーナや樹木などにいる、すなわち、善き場所にいる者、善き場所、あるいは心地よい場所の装飾となって、そこにいる、すなわち、善き場所にいる者である。長い間、長い時間とは、最高で八つの劫である。

40. Vivaṭṭatīti saṇṭhāti. Suññaṃ brahmavimānanti pakatiyā nibbattasattānaṃ natthitāya suññaṃ, brahmakāyikabhūmi nibbattatīti attho. Tassa kattā vā kāretā vā natthi, visuddhimagge vuttanayena pana kammapaccayautusamuṭṭhānā ratanabhūmi nibbattati. Pakatinibbattiṭṭhānesuyeva cettha uyyānakapparukkhādayo nibbattanti. Atha sattānaṃ pakatiyā vasitaṭṭhāne nikanti uppajjati, te paṭhamajjhānaṃ bhāvetvā tato otaranti, tasmā atha kho aññataro sattotiādimāha. Āyukkhayā vā puññakkhayā vāti ye uḷāraṃ puññakammaṃ katvā yattha katthaci appāyuke devaloke nibbattanti, te attano puññabalena ṭhātuṃ na sakkonti, tassa pana devalokassa āyuppamāṇeneva cavantīti āyukkhayā cavantīti vuccanti. Ye pana parittaṃ puññakammaṃ katvā dīghāyukadevaloke nibbattanti, te yāvatāyukaṃ ṭhātuṃ na sakkonti, antarāva cavantīti puññakkhayā cavantīti vuccanti. Dīghamaddhānaṃ tiṭṭhatīti kappaṃ vā upaḍḍhakappaṃ vā.

40. 再生するとは、静止する。虚しい梵天のヴィマーナとは、通常の生き物がいないために虚しい。梵天界の領域が生じる、という意味である。それを創造する者も、創造させる者もいない。清浄道では、業の条件と自らの力によって生じる宝の地が生じると述べられている。通常の生起の場所、すなわち、庭園や樹木などが生じる。しかし、生き物たちが通常住んでいる場所に、執着が生じると、それらは初禅を修習して、そこから降りてくる。それゆえ、あるいは、ある生き物、といったことを言っている。寿命が尽きたから、あるいは功徳が尽きたから、とは、偉大な善行を行って、どこか短い寿命の天界に生まれた者は、自己の功徳の力によって、そこに留まることができない。それゆえ、その天界の寿命によって、滅していく、すなわち、寿命が尽きたから滅していく、と言われる。しかし、わずかな善行を行って、長い寿命の天界に生まれた者は、寿命の間、留まることができない。途中で滅していく、すなわち、功徳が尽きたから滅していく、と言われる。長い間、留まる、とは、劫、あるいは半劫である。

41. Anabhiratīti aparassāpi sattassa āgamanapatthanā. Yā pana paṭighasampayuttā ukkaṇṭhitā, sā brahmaloke natthi. Paritassanāti ubbijjanā phandanā, sā panesā tāsatassanā, taṇhātassanā, diṭṭhitassanā, ñāṇatassanāti catubbidhā hoti. Tattha ‘‘jātiṃ paṭicca bhayaṃ bhayānakaṃ chambhitattaṃ lomahaṃso cetaso utrāso. Jaraṃ… byādhiṃ… maraṇaṃ paṭicca…pe… utrāso’’ti (vibha. 921) ayaṃ tāsatassanā nāma. ‘‘Aho vata aññepi sattā itthattaṃ āgaccheyyu’’nti (dī. ni. 3.38) ayaṃ taṇhātassanā nāma. ‘‘Paritassitavipphanditamevā’’ti ayaṃ diṭṭhitassanā nāma. ‘‘Tepi tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā yebhuyyena bhayaṃ saṃvegaṃ santāsaṃ āpajjantī’’ti (a. ni. 4.33) ayaṃ ñāṇatassanā nāma. Idha pana taṇhātassanāpi diṭṭhitassanāpi vaṭṭati. Brahmavimānanti idha pana paṭhamābhinibbattassa atthitāya suññanti na vuttaṃ. Upapajjantīti upapattivasena upagacchanti. Sahabyatanti sahabhāvaṃ.

41. 不喜(anabhirati)とは、他の生存者が来ることを望むことである。しかし、嫌悪を伴う不快感は、梵天(brahmaloka)にはない。不安(paritassanā)とは、動揺し、震えることである。それは、恐怖・熱望・見解・知識への不安という四つに分けられる。そのうち、「生(jāti)を縁として、恐怖、恐ろしさ、戦慄、毛髪の逆立ち、心の動揺が生じる。老い(jarā)…病(byādhi)…死(maraṇa)を縁として…(続く)…動揺が生じる」(ヴィバハンガ, 921)これが恐怖への不安である。「ああ、願わくは、他の生存者たちもこの世に来てほしい」(ディガニカーヤ, 3.38)これが熱望への不安である。「ただ不安に震えているだけだ」(ディガニカーヤ, 3.38)これが見解への不安である。「彼らもまた、タターガタの説法を聞いて、多くの場合、恐怖、戦慄、動揺を経験する」(アングッタラニカーヤ, 4.33)これが知識への不安である。ここでは、熱望への不安と見解への不安の両方が当てはまる。梵天(brahmavimāna)とは、ここでは最初の誕生があるため、「空(suñña)」とは言われなかった。転生する(upapajjanti)とは、転生によって赴くことである。共存(sahabyatā)とは、共に存在することである。

42. Abhibhūti abhibhavitvā ṭhito jeṭṭhakohamasmīti. Anabhibhūtoti aññehi anabhibhūto. Aññadatthūti ekaṃsavacane nipāto. Dassanavasena daso, sabbaṃ passāmīti attho. Vasavattīti sabbaṃ janaṃ vase vattemi. Issaro kattā nimmātāti ahaṃ loke issaro, ahaṃ lokassa kattā ca nimmātā ca, pathavī – himavanta-sineru-cakkavāḷa-mahāsamudda-candima-sūriyā mayā nimmitāti. Seṭṭho sajitāti ahaṃ lokassa uttamo ca sajitā ca, ‘‘tvaṃ khattiyo nāma hohi, tvaṃ brāhmaṇo, vesso, suddo, gahaṭṭho, pabbajito nāma. Antamaso tvaṃ oṭṭho hohi, goṇo hohī’’ti ‘‘evaṃ sattānaṃ saṃvisajetā aha’’nti maññati. Vasī pitā bhūtabhabyānanti (dī. ni. 1.17) ahamasmi ciṇṇavasitāya vasī, ahaṃ pitā bhūtānañca bhabyānañcāti maññati. Tattha aṇḍajajalābujā sattā antoaṇḍakose ceva antovatthimhi ca bhabyā nāma, bahi nikkhantakālato paṭṭhāya bhūtā nāma. Saṃsedajā paṭhamacittakkhaṇe bhabyā, dutiyato paṭṭhāya bhūtā. Opapātikā paṭhamairiyāpathe bhabyā, dutiyato paṭṭhāya bhūtāti veditabbā. Te sabbepi mayhaṃ puttāti saññāya ‘‘ahaṃ pitā bhūtabhabyāna’’nti maññati.

42. 圧倒する者(abhibhūti)とは、「私は圧倒する者、最も優れた者である」ということである。圧倒されない者(anabhibhūta)とは、他の者に圧倒されない者である。「また(aññadatthu)」は、単に「また」という意味の助詞である。見ること(dassanā)によって、奴隷(dasa)、「私はすべてを見る」という意味である。支配する者(vasavattī)とは、「私はすべての民を支配する」ということである。主権者、創造主(issaro kattā nimmātā)とは、「私は世界の主権者であり、世界の創造主であり、創造者である。地、ヒマラヤ、須弥山、四天王、大海、月、太陽は、私が創造したものである」ということである。最も優れた、装飾された者(seṭṭho sajitā)とは、「私は世界の最も優れた者であり、装飾された者である。『お前はクシャトリアであれ、バラモンであれ、ヴァイシャであれ、シュードラであれ、在家であれ、出家であれ。果ては、お前はラクダであれ、牛であれ』と言って、『私はこのように生存者を分類する者である』と考える」ということである。制御する者、父(vasī pitā bhūtabhabyāna)とは、「私は制御する者であり、制御された者である。私は、存在するもの、存在しうるものの父である」と考える。そのうち、卵生(aṇḍajā)と胎生(jalābuja)の生存者は、卵の内側と内臓の中で「存在しうるもの(bhabyā)」であり、外に現れた時からは「存在するもの(bhūtā)」である。湿生(saṃsedajā)は、最初の刹那では「存在しうるもの」、二番目からは「存在するもの」である。化生(opapātikā)は、最初の身振りでは「存在しうるもの」、二番目からは「存在するもの」と知るべきである。それらすべてを「私の息子たち」と認識して、「私は、存在するもの、存在しうるものの父である」と考える。

Idāni kāraṇato sādhetukāmo – ‘‘mayā ime sattā nimmitā’’ti paṭiññaṃ katvā ‘‘taṃ kissa hetū’’tiādimāha. Itthattanti itthabhāvaṃ, brahmabhāvanti attho. Iminā mayanti attano kammavasena cutāpi upapannāpi ca kevalaṃ maññanāmatteneva ‘‘iminā mayaṃ nimmitā’’ti maññamānā vaṅkacchidde vaṅkaāṇī viya onamitvā tasseva pādamūlaṃ gacchantīti.

今、理由から証明しようとして、「私はこれらの生存者を創造した」と宣言し、「それはなぜか」と問いかける。「この世(itthattā)」とは、この世のあり方、つまり梵天のあり方である。これにより、「私たちは、私たちの業によって、死んで生まれ変わって、ただ思い込みだけで『私たちはこの者によって創造された』と思っている」と、曲がった井戸の底のように、その足元にひれ伏すのである。

43. Vaṇṇavantataro cāti vaṇṇavantataro, abhirūpo pāsādikoti attho. Mahesakkhataroti issariyaparivāravasena mahāyasataro.

43. より美しい(vaṇṇavantataro ca)とは、より美しい、もっともらしく、魅力的なことである。より偉大な力を持つ者(mahesakkhataro)とは、権力と随伴者の点で、より名声のある者である。

44. Ṭhānaṃ kho panetanti kāraṇaṃ kho panetaṃ. So tato cavitvā aññatra na gacchati, idheva āgacchati, taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Agārasmāti gehā. Anagāriyanti pabbajjaṃ. Pabbajjā hi yasmā agārassa hi taṃ kasigorakkhādikammaṃ tattha natthi, tasmā anagāriyanti vuccati. Pabbajatīti upagacchati. Tato paraṃ nānussaratīti tato pubbenivāsā paraṃ na sarati, sarituṃ asakkonto tattha ṭhatvā diṭṭhiṃ gaṇhāti.

44. 場所(ṭhānaṃ)とは、原因(kāraṇaṃ)である。彼はそこから転生して他の場所へ行かず、ここへ戻ってくる。それについて言われたのである。家(agāra)とは、家である。家なき(anagāriyā)とは、出家である。出家は、家における農耕や牧畜などの仕事がないため、家なき(anāgariya)と呼ばれる。出家する(pabbajatīti)とは、赴くことである。それ以降、思い出さない(tato paraṃ nānussaratīti)とは、前世(pubbenivāsa)を思い出さず、思い出せないため、そこに留まって見解(diṭṭhi)を固める。

Niccotiādīsu tassa upapattiṃ apassanto niccoti vadati, maraṇaṃ apassanto dhuvoti, sadābhāvato sassatoti, jarāvasenāpi vipariṇāmassa abhāvato avipariṇāmadhammoti. Sesamettha paṭhamavāre uttānamevāti.

「常住(nicca)」などにおいては、その転生を認めないため、「常住」と言う。「死(maraṇa)」を認めないため、「不変(dhuvā)」と言う。「常に存在する(sadābhāvato sassatā)」ため、「永遠」と言う。「老い(jarā)」によっても変化しない(vipariṇāmassa abhāvato avipariṇāmadhammoti)ため、「不変の法」と言う。残りは、以前に説明した通りである。

45-46. Dutiyavāre khiḍḍāya padussanti vinassantīti khiḍḍāpadosikā, padūsikātipi pāḷiṃ likhanti, sā aṭṭhakathāyaṃ natthi. Ativelanti atikālaṃ, aticiranti attho. Hassakhiḍḍāratidhammasamāpannāti hassarati dhammañceva khiḍḍāratidhammañca samāpannā anuyuttā, keḷihassasukhañceva kāyikavācasikakīḷāsukhañca anuyuttā, vuttappakāraratidhammasamaṅgino hutvā viharantīti attho.

45-46. 二度目(dutiyavāre)に、遊び(khiḍḍāya)に耽り、滅びる(padussanti vinassantīti)ため、遊びに耽る者(khiḍḍāpadosikā)と呼ばれる。「padūsikā」(汚す者)というパーリもあるが、注釈書にはない。あまりに(ativelanti)とは、時を過ぎて、長すぎることである。楽しみと遊びに耽る者(hassakhiḍḍāratidhammasamāpannā)とは、楽しみの法(dhamma)と遊びの法(khiḍḍārati)の両方に耽り、没頭し、遊びと快楽、および身体的、言葉的な遊びの快楽に耽り、述べられたような楽しみの法に満ちて生活しているという意味である。

Sati sammussatīti khādanīyabhojanīyesu sati sammussati. Te kira puññavisesādhigatena mahantena attano sirivibhavena nakkhattaṃ kīḷantā tāya sampattimahantatāya – ‘‘āhāraṃ paribhuñjimha, na paribhuñjimhā’’tipi na jānanti. Atha ekāhārātikkamanato paṭṭhāya nirantaraṃ khādantāpi pivantāpi cavantiyeva, na tiṭṭhanti. Kasmā? Kammajatejassa balavatāya, karajakāyassa mandatāya, manussānañhi kammajatejo mando, karajakāyo balavā. Tesaṃ tejassa mandatāya karajakāyassa balavatāya sattāhampi atikkamitvā uṇhodakaacchayāguādīhi sakkā vatthuṃ upatthambhetuṃ. Devānaṃ pana tejo balavā hoti, karajaṃ mandaṃ. Te ekaṃ āhāravelaṃ atikkamitvāva saṇṭhātuṃ na sakkonti. Yathā nāma gimhānaṃ majjhanhike tattapāsāṇe ṭhapitaṃ padumaṃ vā uppalaṃ vā sāyanhasamaye ghaṭasatenāpi siñciyamānaṃ pākatikaṃ na hoti, vinassatiyeva. Evameva pacchā nirantaraṃ khādantāpi pivantāpi cavantiyeva, na tiṭṭhanti. Tenāha **‘‘satiyā sammosā te devā tamhā kāyā cavantī’’**ti. Katame pana te devāti? Ime devāti aṭṭhakathāyaṃ vicāraṇā natthi, ‘‘devānaṃ kammajatejo balavā hoti, karajaṃ manda’’nti avisesena vuttattā pana ye keci kabaḷīkārāhārūpajīvino devā evaṃ karonti, teyeva cavantīti veditabbā. Keci panāhu – ‘‘nimmānaratiparanimmitavasavattino te devā’’ti. Khiḍḍāpadussanamatteneva hete khiḍḍāpadosikāti vuttā. Sesamettha purimanayeneva veditabbaṃ.

記憶を失う(sati sammussatīti)とは、食べ物において記憶を失うことである。彼らは、功徳によって得られた多くの富と栄光で、祭りを遊び、その得られた富の大きさに、「食事をした、しなかった」ということを知らない。そして、一食を過ぎた時点から絶えず食べたり飲んだりしても、消滅してしまう。なぜか? 業の力(kammajatejassa)が強く、生体エネルギー(karajakāya)が弱いからである。人間は、業の力が弱く、生体エネルギーが強い。彼らは、その力が弱く、生体エネルギーが強いため、七日間も過ぎても、温かい水や粥などで維持することができる。しかし、神々は、業の力が強く、生体エネルギーが弱い。彼らは、一回の食事の時を過ぎると、留まることができない。ちょうど、夏の真昼の熱い石の上に置かれた蓮の花や睡蓮が、夕方になっても百杯の水で注いでも、元に戻らず、消滅してしまうように。それと同じように、後で絶えず食べたり飲んだりしても、消滅してしまう。それゆえ、「記憶の喪失によって、彼ら(神々)はその身から消滅する」(satiyā sammosā te devā tamhā kāyā cavantī)と述べられている。どの神々か? ここで「神々」とは、注釈書には考察がない。「神々の業の力は強く、生体エネルギーは弱い」と一般的に述べられているため、食べ物で生きる神々がこのようにして消滅すると知るべきである。しかし、「造られた楽しみ(nimmānaratiparaṇimmitavasavattino)」の神々であると言う者もいる。遊びに耽るというだけで、彼らは遊びに耽る者(khiḍḍāpadosikā)と呼ばれている。残りは、以前のやり方で知るべきである。

47-48. Tatiyavāre manena padussanti vinassantīti manopadosikā, ete cātumahārājikā. Tesu kira eko devaputto – nakkhattaṃ kīḷissāmīti saparivāro rathena vīthiṃ paṭipajjati, athañño nikkhamanto taṃ purato gacchantaṃ disvā – ‘bho ayaṃ kapaṇo’, adiṭṭhapubbaṃ viya etaṃ disvā – ‘‘pītiyā uddhumāto viya bhijjamāno viya ca gacchatī’’ti kujjhati. Purato gacchantopi nivattitvā taṃ kuddhaṃ disvā – kuddhā nāma suviditā hontīti kuddhabhāvamassa ñatvā – ‘‘tvaṃ kuddho, mayhaṃ kiṃ karissasi, ayaṃ sampatti mayā dānasīlādīnaṃ vasena laddhā, na tuyhaṃ vasenā’’ti paṭikujjhati. Ekasmiñhi kuddhe itaro akuddho rakkhati, ubhosu pana kuddhesu ekassa kodho itarassa paccayo hoti. Tassapi kodho itarassa paccayo hotīti ubho kandantānaṃyeva orodhānaṃ cavanti. Ayamettha dhammatā. Sesaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.

47-48. 三度目(tatiyavāre)に、心(manena)に耽り、滅びる(padussanti vinassantīti)ため、心に耽る者(manopadosikā)と呼ばれる。これらは四天王(cātumahārājikā)である。そのうちの一人の神の子が、祭りを遊ぼうとして、従者と共に戦車で道を進むと、別の者が現れて、その前を行く者を見て、「ああ、この哀れな者よ」と、今まで見たことのない者を見るように、「喜びで膨れ上がって、破裂するかのようだ」と怒る。前に進む者も止まって、怒る者を見て、「怒る者はよく知られている」と、その怒りを知って、「お前は怒っているが、私に何ができる? この富は、私が布施などの功徳によって得たもので、お前の力によるものではない」と反論する。一方が怒っているとき、もう一方は怒らずに守るが、両方が怒ると、一方が怒るともう一方が怒る原因となり、その怒りがさらに相手を怒らせる原因となる。こうして、両者が泣きながら、その眷属と共に消滅する。これがその法則である。残りは、述べられたやり方で知るべきである。

49-52. Takkīvāde ayaṃ cakkhādīnaṃ bhedaṃ passati, cittaṃ pana yasmā purimaṃ purimaṃ pacchimassa pacchimassa paccayaṃ datvāva nirujjhati, tasmā cakkhādīnaṃ bhedato balavatarampi cittassa bhedaṃ na passati. So taṃ apassanto yathā nāma sakuṇo ekaṃ rukkhaṃ jahitvā aññasmiṃ nilīyati, evameva imasmiṃ attabhāve bhinne cittaṃ aññatra gacchatīti gahetvā evamāha. Sesamettha vuttanayeneva veditabbaṃ.

49-52. 詭弁家(takkīvāda)は、目などの分解を見るが、心は、前のものが後のものの原因となって消滅するため、目などの分解よりも心の分解を見ない。それを見ないので、「鳥が一羽の木を離れて別の木に止まるように、この肉体が滅びるとき、心は他の場所へ行く」と捉えて、そのように言った。残りは、述べられたやり方で知るべきである。

Antānantavādavaṇṇanā

終端と非終端に関する見解の解説

53. Antānantikāti antānantavādā, antaṃ vā anantaṃ vā antānantaṃ vā nevantānānantaṃ vā ārabbha pavattavādāti attho.

53. 終端と非終端(antānantikā)とは、終端、非終端、終端と非終端、終端でも非終端でもないという見解、またはそれらに関する見解のことである。

54-60. Antasaññī lokasmiṃ viharatīti paṭibhāganimittaṃ cakkavāḷapariyantaṃ avaḍḍhetvā taṃ – ‘‘loko’’ti gahetvā antasaññī lokasmiṃ viharati, cakkavāḷapariyantaṃ katvā vaḍḍhitakasiṇo pana anantasaññī hoti, uddhamadho avaḍḍhetvā pana tiriyaṃ vaḍḍhetvā uddhamadho antasaññī, tiriyaṃ anantasaññī. Takkīvādo vuttanayeneva veditabbo. Ime cattāropi attanā diṭṭhapubbānusāreneva diṭṭhiyā gahitattā pubbantakappikesu paviṭṭhā.

54-60. 「世界に住む(lokasmiṃ viharatīti)」という場合、熟達したイメージ(paṭibhāganimitta)である宇宙(cakkavāḷapariyanta)を広げずに、それを「世界」と捉えて、終端を持つ世界に住む。しかし、熟達した浄(vaḍḍhitakasiṇa)は、非終端を持つ。上下に広げず、横に広げた場合は、終端を持つ。上下に非終端を持ち、横に終端を持つ。詭弁家(takkīvādo)は、述べられたやり方で理解すべきである。これら四つは、それぞれが見たものに基づいて見解を固めているため、過去世に関する見解(pubbantakappikesu)に含まれる。

Amarāvikkhepavādavaṇṇanā

不死の回避に関する見解の解説

61. Na maratīti amarā. Kā sā? Evantipi me notiādinā nayena pariyantarahitā diṭṭhigatikassa diṭṭhi ceva vācā ca. Vividho khepoti vikkhepo, amarāya diṭṭhiyā vācāya ca vikkhepoti amarāvikkhepo, so etesaṃ atthīti amarāvikkhepikā, aparo nayo – amarā nāma ekā macchajāti, sā ummujjananimujjanādivasena udake sandhāvamānā gahetuṃ na sakkāti, evameva ayampi vādo itocito ca sandhāvati, gāhaṃ na upagacchatīti amarāvikkhepoti vuccati. So etesaṃ atthīti amarāvikkhepikā.

61. 死なない(na maratīti amarā)とは、不死(amarā)である。それは何か? 「私はこうではない」というように、境界のない見解を持つ者の見解と、言葉である。多様な回避(vividho khepoti vikkhepo)とは、回避(vikkhepa)であり、不死の見解と、言葉による回避である。不死の回避(amarāvikkhepo)であり、それを持つ者である。別の解釈:不死(amarā)とは、魚の一種であり、沈んだり浮いたりしながら水の中を泳ぎ回るため、捕まえることができない。それと同じように、この見解も、あちこちを泳ぎ回り、捕まえることができないため、不死の回避(amarāvikkhepo)と呼ばれる。それを持つ者である。

62. ‘‘Idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ nappajānātīti dasa kusalakammapathe yathābhūtaṃ nappajānātīti attho. Akusalepi dasa akusalakammapathāva adhippetā. So mamassa vighātoti ‘‘musā mayā bhaṇita’’nti vippaṭisāruppattiyā mama vighāto assa, dukkhaṃ bhaveyyāti attho. So mamassa antarāyoti so mama saggassa ceva maggassa ca antarāyo assa. Musāvādabhayā musāvādaparijegucchāti musāvāde ottappena ceva hiriyā ca. Vācāvikkhepaṃ āpajjatīti vācāya vikkhepaṃ āpajjati. Kīdisaṃ? Amarāvikkhepaṃ, apariyantavikkhepanti attho.

62. 「これが善(kusala)」であると、正しく知らない(idaṃ kusala’’nti yathābhūtaṃ nappajānātīti)とは、十の善業道(kusalakammapathe)を正しく知らないことである。悪(akusala)もまた、十の悪業道(akusalakammapathāva)を指している。私の妨げ(so mamassa vighātoti)とは、「私が嘘をついた」と後悔することによって、私の妨げになる、苦しみが生じるであろうという意味である。私の障害(so mamassa antarāyoti)とは、私の天国への道と、その道への障害となるであろうという意味である。嘘の恐怖による嘘の回避(musāvādabhayā musāvādaparijegucchāti)とは、嘘をつくことへの恐れと恥である。言葉の回避(vācāvikkhepaṃ āpajjatīti)とは、言葉によって回避することである。どのような? 不死の回避(amarāvikkhepaṃ)、無限の回避(apariyantavikkhepanti)という意味である。

Evantipi me notiādīsu evantipi me noti aniyamitavikkhepo. Tathātipi me noti ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti vuttaṃ sassatavādaṃ paṭikkhipati. Aññathātipi me noti sassatato aññathā vuttaṃ ekaccasassataṃ paṭikkhipati. Notipi me noti – ‘‘na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’’ti vuttaṃ ucchedaṃ paṭikkhipati. No notipi me noti ‘‘neva hoti na na hotī’’ti vuttaṃ takkīvādaṃ paṭikkhipati. Sayaṃ pana ‘‘idaṃ kusala’’nti vā ‘‘akusala’’nti vā puṭṭho na kiñci byākaroti. ‘‘Idaṃ kusala’’nti puṭṭho ‘‘evantipi me no’’ti vadati. Tato ‘‘kiṃ akusala’’nti vutte ‘‘tathātipi me no’’ti vadati. ‘‘Kiṃ ubhayato aññathā’’ti vutte ‘‘aññathātipi me no’’ti vadati. Tato ‘‘tividhenāpi na hoti, kiṃ te laddhī’’ti vutte ‘‘notipi me no’’ti vadati. Tato ‘‘kiṃ no noti te laddhī’’ti vutte ‘‘no notipi me no’’ti evaṃ vikkhepameva āpajjati, ekasmimpi pakkhe na tiṭṭhati.

「私はこうではない」(evantipi me noti)などにおいて、境界のない回避(aniyamitavikkhepo)である。「私はこうである」(tathātipi me noti)とは、「我(attā)と世界(loko)は永遠である」という常住説(sassatavādaṃ)を否定する。「そうでなければ」(aññathātipi me noti)とは、永遠とは違う、部分的な常住説を否定する。「ない」(notipi me noti)とは、「死後、タターガタは存在しない」という断滅説(ucchedaṃ)を否定する。「ないわけではない」(no notipi me noti)とは、「存在するわけでも、存在しないわけでもない」という、詭弁家(takkīvāda)の見解を否定する。しかし、自分で「これが善」とか「これが悪」と聞かれても、何も答えない。「これが善か」と聞かれると、「私はこうではない」と答える。それから「何が悪か」と聞かれると、「私はそうではない」と答える。「両方とも違うか」と聞かれると、「私はそうではない」と答える。それから「三つのいずれでもない、あなたは何を得たのか」と聞かれると、「私はそうではない」と答える。それから「なぜそうではないのか」と聞かれると、「私はそうではない」と、このように回避するだけで、どちらにも留まらない。

63. Chando vā rāgo vāti ajānantopi sahasā kusalameva ‘‘kusala’’nti vatvā akusalameva ‘‘akusala’’nti vatvā mayā asukassa nāma evaṃ byākataṃ, kiṃ taṃ subyākatanti aññe paṇḍite pucchitvā tehi – ‘‘subyākataṃ, bhadramukha, kusalameva tayā kusalaṃ, akusalameva akusalanti byākata’’nti vutte natthi mayā sadiso paṇḍitoti evaṃ me tattha chando vā rāgo vā assāti attho. Ettha ca chando dubbalarāgo, rāgo balavarāgo. Doso vā paṭigho vāti kusalaṃ pana ‘‘akusala’’nti, akusalaṃ vā ‘‘kusala’’nti vatvā aññe paṇḍite pucchitvā tehi – ‘‘dubyākataṃ tayā’’ti vutte ettakampi nāma na jānāmīti tattha me assa doso vā paṭigho vāti attho. Idhāpi doso dubbalakodho, paṭigho balavakodho.

63. 欲望(chando)か、執着(rāgo)か? 知らないのに、勢いで「善」を「善」と言い、「悪」を「悪」と言って、他の賢者に「私がこのように答えたが、それはよく答えたか」と尋ね、彼らから「よく答えた、尊き方よ。あなたは善を善と、悪を悪と答えた」と言われると、「私に匹敵する賢者はいない」と、そこに欲望か執着があるという意味である。ここで、欲望(chando)は弱い執着(dubbalarāgo)であり、執着(rāgo)は強い執着(balavarāgo)である。怒り(doso)か、敵意(paṭigho)か? 善を「悪」と、悪を「善」と言って、他の賢者に尋ね、彼らから「あなたは間違って答えた」と言われると、「こんなことさえ知らないのか」と、そこに怒りか敵意があるという意味である。ここでも、怒り(doso)は弱い怒り(dubbalakodho)であり、敵意(paṭigho)は強い怒り(balavakodho)である。

Taṃ mamassa upādānaṃ, so mamassa vighātoti taṃ chandarāgadvayaṃ mama upādānaṃ assa, dosapaṭighadvayaṃ vighāto. Ubhayampi vā daḷhaggahaṇavasena upādānaṃ, vihananavasena vighāto. Rāgo hi amuñcitukāmatāya ārammaṇaṃ gaṇhāti jalūkā viya. Doso vināsetukāmatāya āsīviso viya. Ubhopi cete santāpakaṭṭhena vihananti yevāti ‘‘upādāna’’nti ca ‘‘vighāto’’ti ca vuttā. Sesaṃ paṭhamavārasadisameva.

それは私の執着であり、それは私の妨害である。つまり、その欲愛の二つが私の執着であり、怒りの二つが妨害である。どちらも、執着というもは、固く掴むがゆえに、妨害というもは、損なうがゆえにそう呼ばれる。貪欲は、手放したくないという思いから、ヒルが獲物を掴むように対象を掴む。怒りは、滅ぼしたいという思いから、毒蛇のように(対象に)喰らいつく。どちらも、煩悩によって苦しみを与えるゆえに、「執着」とも「妨害」とも呼ばれる。残りは、最初の説明と同じである。

64. Paṇḍitāti paṇḍiccena samannāgatā. Nipuṇāti saṇhasukhumabuddhino sukhumaatthantaraṃ paṭivijjhanasamatthā. Kataparappavādāti viññātaparappavādā ceva parehi saddhiṃ katavādaparicayā ca. Vālavedhirūpāti vālavedhidhanuggahasadisā. Te bhindantā maññeti vālavedhi viya vālaṃ sukhumānipi paresaṃ diṭṭhigatāni attano paññāgatena bhindantā viya carantīti attho. Te maṃ tatthāti te samaṇabrāhmaṇā maṃ tesu kusalākusalesu. Samanuyuñjeyyunti ‘‘kiṃ kusalaṃ, kiṃ akusalanti attano laddhiṃ vadā’’ti laddhiṃ puccheyyuṃ. Samanugāheyyunti ‘‘idaṃ nāmā’’ti vutte ‘‘kena kāraṇena etamatthaṃ gāheyyu’’nti kāraṇaṃ puccheyyuṃ. Samanubhāseyyunti ‘‘iminā nāma kāraṇenā’’ti vutte kāraṇe dosaṃ dassetvā ‘‘na tvaṃ idaṃ jānāsi, idaṃ pana gaṇha, idaṃ vissajjehī’’ti evaṃ samanuyuñjeyyuṃ. Na sampāyeyyanti na sampādeyyaṃ, sampādetvā kathetuṃ na sakkuṇeyyanti attho. So mamassa vighātoti yaṃ taṃ punappunaṃ vatvāpi asampāyanaṃ nāma, so mama vighāto assa, oṭṭhatālujivhāgalasosanadukkhameva assāti attho. Sesametthāpi paṭhamavārasadisameva.

64. 「賢者」とは、賢明さを備えた者である。「巧妙」とは、微細な真理を識別する能力のある、鋭敏で繊細な知性を持つ者である。「議論を交わす者」とは、他者の議論を理解し、また、他者と議論を交わした経験のある者である。「糸を紡ぐ者のよう」とは、糸を紡ぐ者が糸を紡ぐように、他者の微細な見解も、自身の知性で断ち切って議論を進める者である、という意味である。「私を、それらの」とは、それらの賢者たち、正しくも誤ってもいることについて。「尋ねるだろう」とは、「何が善で、何が悪か」と、自分の見解を尋ねるだろう。「受け入れるだろう」とは、「これは…である」と言われたときに、「どのような理由で、そのことを受け入れるのか」と、理由を尋ねるだろう。「反論するだろう」とは、「…という理由で」と言われたときに、その理由に欠点を示し、「お前はこれを理解していない。これを受け入れ、これ(の誤り)を捨てよ」と、そのように反論するだろう。「達成できないだろう」とは、達成して説明することができない、という意味である。「それは私の妨害である」とは、繰り返し言っても達成できないということは、私の妨害である。つまり、喉につかえたような苦しみである、という意味である。残りは、ここでも最初の説明と同じである。

65-66. Mandoti mandapañño apaññassevetaṃ nāmaṃ. Momūhoti atisammūḷho. Hoti tathāgatotiādīsu satto ‘‘tathāgato’’ti adhippeto. Sesamettha uttānameva. Imepi cattāro pubbe pavattadhammānusāreneva diṭṭhiyā gahitattā pubbantakappikesu paviṭṭhā.

65-66. 「鈍い」とは、愚か者である。「茫然自失」とは、非常に混乱している。「如来である」などにおいては、「如来」とは、仏陀のことである。残りは、明白である。これら四つの見解も、以前に生じた法を思い出すことによって、すでに掴まれたものであるから、「過去世の見解」に含まれる。

Adhiccasamuppannavādavaṇṇanā

偶然に生じたという見解についての解説

67. ‘‘Adhiccasamuppanno attā ca loko cā’’ti dassanaṃ adhiccasamuppannaṃ. Taṃ etesaṃ atthīti adhiccasamuppannikā. Adhiccasamuppannanti akāraṇasamuppannaṃ.

67. 「自己も世界も偶然に生じた」という見解が、偶然に生じたものである。それを持つ者であるから、「偶然に生じた者」と呼ばれる。「偶然に生じた」とは、原因なく生じた、という意味である。

68-73. Asaññasattāti desanāsīsametaṃ, acittuppādā rūpamattakaattabhāvāti attho. Tesaṃ evaṃ uppatti veditabbā – ekacco hi titthāyatane pabbajitvā vāyokasiṇe parikammaṃ katvā catutthajjhānaṃ nibbattetvā jhānā vuṭṭhāya – ‘‘citte dosaṃ passati, citte sati hatthacchedādidukkhañceva sabbabhayāni ca honti, alaṃ iminā cittena, acittakabhāvova santo’’ti, evaṃ citte dosaṃ passitvā aparihīnajjhāno kālaṃ katvā asaññasattesu nibbattati, cittamassa cuticittanirodhena idheva nivattati, rūpakkhandhamattameva tattha pātubhavati. Te tattha yathā nāma jiyāvegakkhitto saro yattako jiyāvego, tattakameva ākāse gacchati. Evameva jhānavegakkhittā upapajjitvā yattako jhānavego, tattakameva kālaṃ tiṭṭhanti, jhānavege pana parihīne tattha rūpakkhandho antaradhāyati, idha pana paṭisandhisaññā uppajjati. Yasmā pana tāya idha uppannasaññāya tesaṃ tattha cuti paññāyati, tasmā ‘‘saññuppādā ca pana te devā tamhā kāyā cavantī’’ti vuttaṃ. Santatāyāti santabhāvāya. Sesamettha uttānameva. Takkīvādopi vuttanayeneva veditabboti.

68-73. 「無想の衆生」とは、これは教えの標題であり、意識のない、形体だけの存在である、という意味である。それらの生じ方を知るべきである。ある者は、ある宗教施設で出家し、風の観想を修して、第四禅を悟り、禅から出たときに、「意識に欠点がある。意識があれば、手足の切断などの苦しみも、すべての恐れもある。この意識は無用である。無意識の状態こそが(真実である)」と、このように意識に欠点を見て、禅を失わずに死んで、無想の衆生に生まれる。意識は、死の心と滅の心によって、ここで消滅し、形体だけのものがそこに現れる。それらは、矢が弓から放たれて飛んでいくときに、その勢いの分だけ空を飛ぶように。そのように、禅の勢いによって生じ、その勢いが尽きるまでそこに留まる。禅の勢いが尽きると、そこでの形体は消滅する。しかし、ここでは再生の念が生じる。その再生の念によって、そこでの死が知られるので、「その衆生たちは、その身から滅びるとき、念が生じる」と言われる。「持続する」とは、持続した状態である。残りは、明白である。懐疑論も、説かれた通りに理解すべきである。

Aparantakappikavaṇṇanā

未来世の見解についての解説

74. Evaṃ aṭṭhārasa pubbantakappike dassetvā idāni catucattārīsaṃ aparantakappike dassetuṃ – ‘‘santi, bhikkhave’’tiādimāha. Tattha anāgatakoṭṭhāsasaṅkhātaṃ aparantaṃ kappetvā gaṇhantīti aparantakappikā, aparantakappo vā etesaṃ atthīti aparantakappikā. Evaṃ sesampi pubbe vuttappakāranayeneva veditabbaṃ.

74. このように18の過去世の見解を示した後、今から44の未来世の見解を示すために、「比丘たちよ、いる」などと言われる。そこで、「未来の結末」とされる未来世を把握するから、「未来世の見解」と呼ばれる。未来世があるから、「未来世の見解」とも呼ばれる。残りは、以前に説かれた通りに理解すべきである。

Saññīvādavaṇṇanā

有想論についての解説

75. Uddhamāghātanikāti āghātanaṃ vuccati maraṇaṃ, uddhamāghātanā attānaṃ vadantīti uddhamāghātanikā. Saññīti pavatto vādo, saññīvādo, so etesaṃ atthīti saññīvādā.

75. 「死に至る者」とは、「死」とは、死ぬことである。死に至る者と自分たちを言うから、「死に至る者」と呼ばれる。「有想」とは、流布している見解、有想論である。それを持つ者であるから、「有想論」と呼ばれる。

76-77. Rūpī attātiādīsu kasiṇarūpaṃ ‘‘attā’’ti tattha pavattasaññañcassa ‘‘saññā’’ti gahetvā vā ājīvakādayo viya takkamatteneva vā ‘‘rūpī attā hoti, arogo paraṃ maraṇā saññī’’ti naṃ paññapenti. Tattha arogoti nicco. Arūpasamāpattinimittaṃ pana ‘‘attā’’ti samāpattisaññañcassa ‘‘saññā’’ti gahetvā vā nigaṇṭhādayo viya takkamatteneva vā ‘‘arūpī attā hoti, arogo paraṃ maraṇā saññī’’ti naṃ paññapenti. Tatiyā pana missakagāhavasena pavattā diṭṭhi. Catutthā takkagāheneva. Dutiyacatukkaṃ antānantikavāde vuttanayeneva veditabbaṃ. Tatiyacatukke samāpannakavasena ekattasaññī, asamāpannakavasena nānattasaññī, parittakasiṇavasena parittasaññī, vipulakasiṇavasena appamāṇasaññīti veditabbā. Catutthacatukke pana dibbena cakkhunā tikacatukkajjhānabhūmiyaṃ nibbattamānaṃ disvā ‘‘ekantasukhī’’ti gaṇhāti. Niraye nibbattamānaṃ disvā ‘‘ekantadukkhī’’ti. Manussesu nibbattamānaṃ disvā ‘‘sukhadukkhī’’ti. Vehapphaladevesu nibbattamānaṃ disvā ‘‘adukkhamasukhī’’ti gaṇhāti. Visesato hi pubbenivāsānussatiñāṇalābhino pubbantakappikā honti, dibbacakkhukā aparantakappikāti.

76-77. 「形ある自己」などにおいては、観想の形を「自己」とし、そこに流布する念を「念」として捉えて、あるいは、ジャイナ教徒などが推論するように、「形ある自己があり、死後も不老不死で、有想である」と、それを称する。そこで「不老」とは、永遠である。形なき禅定を「自己」とし、禅定の念を「念」として捉えて、あるいは、ニグンタ(裸体主義者)などが推論するように、「形なき自己があり、死後も不老不死で、有想である」と、それを称する。第三の段階は、混在した見解によるものである。第四は、推論のみによるものである。第二の四つの見解は、永遠論で説かれた通りに理解すべきである。第三の四つの見解は、禅定に入った者としては、一つの念を持つ者、入っていない者としては、多様な念を持つ者、小さな観想としては、小さな念、広大な観想としては、無限の念、と理解すべきである。第四の四つの見解は、天眼によって、三つの四つの段階の禅定の境地で現れるものを見て、「完全に幸福である」と捉える。地獄で現れるものを見て、「完全に苦しい」と捉える。人間で現れるものを見て、「幸福であり苦しい」と捉える。広有頂天の神々で現れるものを見て、「苦もなく、楽でもない」と捉える。特に、過去世を思い出す知恵を得た者は、過去世の見解を持ち、天眼を持つ者は、未来世の見解を持つ。

Asaññīvādavaṇṇanā

無想論についての解説

78-83. Asaññīvādo saññīvāde ādimhi vuttānaṃ dvinnaṃ catukkānaṃ vasena veditabbo. Tathā nevasaññīnāsaññīvādo. Kevalañhi tattha ‘‘saññī attā’’ti gaṇhantānaṃ tā diṭṭhiyo, idha ‘‘asaññī’’ti ca ‘‘nevasaññīnāsaññī’’ti ca. Tattha na ekantena kāraṇaṃ pariyesitabbaṃ. Diṭṭhigatikassa hi gāho ummattakapacchisadisoti vuttametaṃ.

78-83. 無想論は、有想論で最初に説かれた二つの四つの見解の順序で理解すべきである。同様に、非有想非無想論もそうである。ただ、そこでは「有想の自己」と捉える者たちの見解であるが、ここでは「無想」であり、「非有想非無想」である。ただ、そこでは原因を尋ねる必要はない。見解を持つ者の捉え方は、狂人の罠のようである、と言われる。

Ucchedavādavaṇṇanā

断滅論についての解説

84. Ucchedavāde satoti vijjamānassa. Ucchedanti upacchedaṃ. Vināsanti adassanaṃ. Vibhavanti bhāvavigamaṃ. Sabbānetāni aññamaññavevacanāneva. Tattha dve janā ucchedadiṭṭhiṃ gaṇhanti, lābhī ca alābhī ca. Lābhī arahato dibbena cakkhunā cutiṃ disvā upapattiṃ apassanto, yo vā cutimattameva daṭṭhuṃ sakkoti, na upapātaṃ; so ucchedadiṭṭhiṃ gaṇhāti. Alābhī ca ‘‘ko paralokaṃ na jānātī’’ti kāmasukhagiddhatāya vā. ‘‘Yathā rukkhato paṇṇāni patitāni na puna viruhanti, evameva sattā’’tiādinā takkena vā ucchedaṃ gaṇhāti. Idha pana taṇhādiṭṭhīnaṃ vasena tathā ca aññathā ca vikappetvāva imā satta diṭṭhiyo uppannāti veditabbā.

84. 「断滅論」における「存在する」とは、存在していることである。「断滅」とは、滅びること。「消滅」とは、見えなくなること。「虚無」とは、存在がなくなること。これらはすべて、互いに言い換えられる言葉である。そこで、二種類の者が断滅の見解を持つ。利益を得る者と、得ない者である。利益を得る者は、阿羅漢が天眼で死を見て、再生を見ない者、あるいは、死だけを見ることができ、再生を見ない者である。彼は断滅の見解を持つ。得ない者は、「誰が来世を知るのか」と、欲望の快楽に耽るあまり、あるいは、「まるで木から葉が落ちて再び生じないように、衆生もまた…」といった推論によって、断滅を掴む。ここでは、渇愛と見解によって、そのように、また、そのように、様々に考えられて、これらの七つの見解が生じた、と理解すべきである。

85. Tattha rūpīti rūpavā. Cātumahābhūtikoti catumahābhūtamayo. Mātāpitūnaṃ etanti mātāpettikaṃ. Kiṃ taṃ? Sukkasoṇitaṃ. Mātāpettike sambhūto jātoti mātāpettikasambhavo. Iti rūpakāyasīsena manussattabhāvaṃ ‘‘attā’’ti vadati. Ittheketi itthaṃ eke evameketi attho.

85. そこでの「形ある」とは、形を持つ者。「四大から成る」とは、四大から成る。「父母から成る」とは、父母に由来するものである。それは何か?精液と血液である。「父母に由来して生まれる」とは、父母に由来して生まれるものである。このように、形ある身体によって、人間の存在を「自己」と呼ぶ。「ある者は」とは、このように、ある者が、ただ一人である、という意味である。

86. Dutiyo taṃ paṭikkhipitvā dibbattabhāvaṃ vadati. Dibboti devaloke sambhūto. Kāmāvacaroti cha kāmāvacaradevapariyāpanno. Kabaḷīkāraṃ āhāraṃ bhakkhatīti kabaḷīkārāhārabhakkho.

86. 第二の者は、それを否定して、天界の存在を説く。 「天界の」とは、天界に生まれた者。「欲界の」とは、六つの欲界の天に属する者。「食物を食べる」とは、食物を食べる者である。

87. Manomayoti jhānamanena nibbatto. Sabbaṅgapaccaṅgīti sabbaṅgapaccaṅgayutto. Ahīnindriyoti paripuṇṇindriyo. Yāni brahmaloke atthi, tesaṃ vasena itaresañca saṇṭhānavasenetaṃ vuttaṃ.

87. 「意の如く」とは、禅定によって生まれた者。「すべての肢体を持つ」とは、すべての肢体を持つ者。「健全な感覚を持つ」とは、完全な感覚を持つ者である。梵天界にあるものに基づいて、他の者の配置の順序で、これは説かれている。

88-92. Sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamātiādīnaṃ attho visuddhimagge vutto. Ākāsānañcāyatanūpagotiādīsu pana ākāsānañcāyatanabhavaṃ upagatoti, evamattho veditabbo. Sesamettha uttānamevāti.

88-92. 「すべての形ある念を超えて」などの意味は、清浄道論に説かれている。「空無辺処に至る」などにおいては、「空無辺処の世界に至る」という意味で、このように理解すべきである。残りは、明白である。

Diṭṭhadhammanibbānavādavaṇṇanā

現世で涅槃に至るという見解についての解説

93. Diṭṭhadhammanibbānavāde diṭṭhadhammoti paccakkhadhammo vuccati, tattha tattha paṭiladdhattabhāvassetaṃ adhivacanaṃ. Diṭṭhadhamme nibbānaṃ diṭṭhadhammanibbānaṃ, imasmiṃyeva attabhāve dukkhavūpasamananti attho. Taṃ vadantīti diṭṭhadhammanibbānavādā. Paramadiṭṭhadhammanibbānanti paramaṃ diṭṭhadhammanibbānaṃ uttamanti attho.

93. 「現世で涅槃に至る」という見解において、「現世」とは、目の前にある法、つまり、その場で得られる状態のことである。「現世で涅槃に至る」とは、この世で苦しみが静まること、という意味である。それを説く者たちが、「現世で涅槃に至るという見解を持つ者」である。「究極の現世での涅槃」とは、究極の現世での涅槃、つまり、最高の境地である、という意味である。

94. Pañcahi kāmaguṇehīti manāpiyarūpādīhi pañcahi kāmakoṭṭhāsehi bandhanehi vā. Samappitoti suṭṭhu appito allīno hutvā. Samaṅgībhūtoti samannāgato. Paricāretīti tesu kāmaguṇesu yathāsukhaṃ indriyāni cāreti sañcāreti itocito ca upaneti. Atha vā laḷati ramati kīḷati. Ettha ca duvidhā kāmaguṇā – mānusakā ceva dibbā ca. Mānusakā mandhātukāmaguṇasadisā daṭṭhabbā, dibbā paranimmitavasavattidevarājassa kāmaguṇasadisāti. Evarūpe kāme upagatānañhi te diṭṭhadhammanibbānasampattiṃ paññapenti.

94. 「五つの欲(愛の対象)」とは、心地よい色、声、香り、味、触覚などの五つの対象、あるいは、束縛のことである。「完全に没頭して」とは、深く没頭して。「融合して」とは、一体となって。「楽しむ」とは、それらの欲(愛の対象)において、思い通りに感覚を動かし、楽しむこと。あるいは、戯れる、喜ぶ、遊ぶこと。そこでの欲(愛の対象)は二種類ある。人間のものと、天のものとである。人間のものは、 Mandhātṛ 王の欲(愛の対象)に似ていると見なすべきである。天のものは、他化自在天王の欲(愛の対象)に似ている。このような欲(愛の対象)に達した者たちが、現世での涅槃の達成を称賛する。

95. Dutiyavāre hutvā abhāvaṭṭhena aniccā paṭipīḷanaṭṭhena dukkhā, pakatijahanaṭṭhena vipariṇāmadhammāti veditabbā. Tesaṃ vipariṇāmaññathābhāvāti tesaṃ kāmānaṃ vipariṇāmasaṅkhātā aññathābhāvā, yampi me ahosi, tampi me natthīti vuttanayena uppajjanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā. Tattha antonijjhāyanalakkhaṇo soko, tannissitalālappanalakkhaṇo paridevo, kāyappaṭipīḷanalakkhaṇaṃ dukkhaṃ, manovighātalakkhaṇaṃ domanassaṃ, visādalakkhaṇo upāyāso, vivicceva kāmehītiādīnamattho visuddhimagge vutto.

95. 第二の段階では、「無常」とは、変化するから、「苦」とは、抑圧されるから、「無常」とは、変化するから、という意味である。それらの変化、あるいは、別の状態とは、それらの欲(愛の対象)の変化、あるいは、別の状態であり、「かつてあったものが、今は無い」というように生じる悲しみ、嘆き、苦しみ、憂い、落胆である。そこで「悲しみ」とは、内なる嘆きの特徴。「嘆き」とは、それに伴う訴えの特徴。「苦しみ」とは、身体を圧迫する特徴。「憂い」とは、心の妨害の特徴。「落胆」とは、広がる特徴。 「離れて、欲(愛の対象)から」などの意味は、清浄道論に説かれている。

96. Vitakkitanti abhiniropanavasena pavatto vitakko. Vicāritanti anumajjanavasena pavatto vicāro. Etenetanti etena vitakkitena ca vicāritena ca etaṃ paṭhamajjhānaṃ oḷārikaṃ sakaṇḍakaṃ viya khāyati.

96. 「考察する」とは、意図的に生じる考察。「検討する」とは、分析的に生じる検討。これらによって、この初禅は、粗雑で泥まみれのもののようである、と見なされる。

97-98. Pītigatanti pītiyeva. Cetaso uppilāvitattanti cittassa uppilabhāvakaraṇaṃ. Cetaso ābhogoti jhānā vuṭṭhāya tasmiṃ sukhe punappunaṃ cittassa ābhogo manasikāro samannāhāroti. Sesamettha diṭṭhadhammanibbānavāde uttānameva.

97-98. 「喜びに達する」とは、喜びに達すること。「心をかき乱す」とは、心をかき乱すこと。「心の対象」とは、禅定から出た後、その喜びに繰り返し心を向けること、意を注ぐこと、調和させることである。残りは、現世で涅槃に至るという見解において、明白である。

Ettāvatā sabbāpi dvāsaṭṭhidiṭṭhiyo kathitā honti. Yāsaṃ satteva ucchedadiṭṭhiyo, sesā sassatadiṭṭhiyo.

これで、六十二の見解がすべて説かれたことになる。そのうち七つは断滅の見解であり、残りは常住の見解である。

100-104. Idāni – ‘‘imehi kho te, bhikkhave’’ti iminā vārena sabbepi te aparantakappike ekajjhaṃ niyyātetvā sabbaññutaññāṇaṃ vissajjeti. Puna – ‘‘imehi, kho te bhikkhave’’tiādinā vārena sabbepi te pubbantāparantakappike ekajjhaṃ niyyātetvā tadeva ñāṇaṃ vissajjeti. Iti ‘‘katame ca te, bhikkhave, dhammā’’tiādimhi pucchamānopi sabbaññutaññāṇameva pucchitvā vissajjamānopi sattānaṃ ajjhāsayaṃ tulāya tulayanto viya sinerupādato vālukaṃ uddharanto viya dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni uddharitvā sabbaññutaññāṇameva vissajjeti. Evamayaṃ yathānusandhivasena desanā āgatā.

100-104. 今、「これらの、比丘たちよ」というこの言葉によって、それらすべての未来世の見解を一つにまとめ、すべてを知る智慧を説き明かす。再び、「これらの、比丘たちよ」という言葉によって、それらすべての過去世と未来世の見解を一つにまとめ、同じ智慧を説き明かす。このように、「どのような、比丘たちよ、法」と問われたときも、すべてを知る智慧について問われ、説き明かされるときも、衆生の気質を測るように、あるいは、油から砂をすくい取るように、六十二の見解を取り除き、すべてを知る智慧を説き明かす。このように、この教えは、その関連性に従って説かれた。

Tayo hi suttassa anusandhī – pucchānusandhi, ajjhāsayānusandhi, yathānusandhīti. Tattha ‘‘evaṃ vutte aññataro bhikkhu bhagavantaṃ etadavoca – kiṃ nu kho, bhante, orimaṃ tīraṃ, kiṃ pārimaṃ tīraṃ, ko majjhe saṃsīdo, ko thale ussādo, ko manussaggāho, ko amanussaggāho, ko āvaṭṭaggāho, ko antopūtibhāvo’’ti (saṃ. ni. 4.241) evaṃ pucchantānaṃ bhagavatā vissajjitasuttavasena pucchānusandhi veditabbo.

経の関連性は三つある。問う関連性、気質に関連性、関連性に従う関連性である。そのうち、「このように説かれたとき、ある比丘が世尊にこのように尋ねた。『世尊よ、どちらがこちら岸ですか、どちらが向こう岸ですか、誰がその間にさまよい、誰が岸辺で苦しみ、誰が人間による掴みであり、誰が非人間による掴みであり、何が渦巻きによる掴みであり、何が内部の腐敗であるか』」(サンユッタ・ニカーヤ 4.241)このように問う者たちに、世尊が説かれた経によって、問う関連性を理解すべきである。

Atha kho aññatarassa bhikkhuno evaṃ cetaso parivitakko udapādi – ‘‘iti kira bho rūpaṃ anattā…, vedanā…, saññā…, saṅkhārā …, viññāṇaṃ anattā, anattakatāni kira kammāni kamattānaṃ phusissantī’’ti. Atha kho bhagavā tassa bhikkhuno cetasā ceto parivitakkamaññāya bhikkhū āmantesi – ‘‘ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati, yaṃ idhekacco moghapuriso avidvā avijjāgato taṇhādhipateyyena cetasā satthusāsanaṃ atidhāvitabbaṃ maññeyya – ‘‘iti kira bho rūpaṃ anattā…pe… phusissantī’’ti. Taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā’’ti (ma. ni. 3.10). Evaṃ paresaṃ ajjhāsayaṃ viditvā bhagavatā vuttasuttavasena ajjhāsayānusandhi veditabbo.

すると、ある比丘の心にこのように考えが生じた。「なるほど、色(物質)は無我であり、受(感覚)、想(認識)、行(意志)、識(意識)も無我である。無我によってなされた業は、業そのものに達するであろう。」

すると世尊は、その比丘の心の考えを理解して、比丘たちに語りかけた。「比丘たちよ、そういうことがありうる。ここにいる愚か者が、無知で、無明のうちに、渇愛に支配された心で、師の教えを乗り越えようと考えることがある。『なるほど、色(物質)は無我であり…業そのものに達するであろう』と。

比丘たちよ、どう思うか。色は常住か、それとも無常か。」(中部経典3・10)

このように他者の心を知って、世尊が説かれた経典の通りに、心のあり方(相応)を理解すべきである。

Yena pana dhammena ādimhi desanā uṭṭhitā, tassa dhammassa anurūpadhammavasena vā paṭipakkhavasena vā yesu suttesu upari desanā āgacchati, tesaṃ vasena yathānusandhi veditabbo. Seyyathidaṃ, ākaṅkheyyasutte heṭṭhā sīlena desanā uṭṭhitā, upari cha abhiññā āgatā. Vatthasutte heṭṭhā kilesena desanā uṭṭhitā, upari brahmavihārā āgatā. Kosambakasutte heṭṭhā bhaṇḍanena uṭṭhitā, upari sāraṇīyadhammā āgatā. Kakacūpame heṭṭhā akkhantiyā uṭṭhitā, upari kakacūpamā āgatā. Imasmimpi brahmajāle heṭṭhā diṭṭhivasena desanā uṭṭhitā, upari suññatāpakāsanaṃ āgataṃ. Tena vuttaṃ – ‘‘evamayaṃ yathānusandhivasena desanā āgatā’’ti.

また、最初に説法がなされた法(ダルマ)に応じて、それに敵対する法に応じて、後に説法がなされた経典においては、その相応に従って理解すべきである。例えば、アーカンケヤ経では、下に戒(シーラ)による説法がなされ、上に六つの神通(アビジンニャー)による説法がなされている。ヴァッタ経では、下に煩悩(キレーシャ)による説法がなされ、上に梵住(ブラフマヴィハーラ)による説法がなされている。コーサンビー経では、下に争いによる説法がなされ、上に共済の法(サーラニーヤ・ダルマ)による説法がなされている。車輪の戒め経では、下に忍耐のなさによる説法がなされ、上に車輪の戒めのたとえによる説法がなされている。このブラフマジャーラ経では、下に(誤った)見解(ディッティ)による説法がなされ、上に空(シューニャター)の開示による説法がなされている。

それゆえ、「このように、相応に従って説法がなされた」と言われているのである。

Paritassitavipphanditavāravaṇṇanā

嘆き、もがき、さまようことの解説

105-117. Idāni mariyādavibhāgadassanatthaṃ – ‘‘tatra bhikkhave’’tiādikā desanā āraddhā. Tadapi tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ ajānataṃ apassataṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ paritassitavipphanditamevāti yena diṭṭhiassādena diṭṭhisukhena diṭṭhivedayitena te somanassajātā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, tadapi tesaṃ bhavantānaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ yathābhūtaṃ dhammānaṃ sabhāvaṃ ajānantānaṃ apassantānaṃ vedayitaṃ taṇhāgatānaṃ kevalaṃ taṇhāgatānaṃyeva taṃ vedayitaṃ, tañca kho panetaṃ paritassitavipphanditameva. Diṭṭhisaṅkhātena ceva taṇhāsaṅkhātena ca paritassitena vipphanditameva calitameva kampitameva thusarāsimhi nikhātakhāṇusadisaṃ, na sotāpannassa dassanamiva niccalanti dasseti. Esa nayo ekaccasassatavādādīsupi.

105〜117.次に、境界の区別を示すために、「ここに、比丘たちよ」といった説法が始められた。その(誤った)見解の味、見解の喜び、見解の感覚に満足して、永遠であるという見解を持つこれらの沙門やバラモンたちは、四つの対象によって、自己と世界を永遠であると断言している。しかし、これらの沙門やバラモンたちは、真実の法(ダルマ)の性質を知らず、見ることなく、渇愛に支配されている。彼らにとって、それはただ渇愛に支配されているにすぎない。それは、嘆き、もがき、さまようことである。見解という名のものによって、そして渇愛という名のものによって、嘆き、さまよい、動揺し、震え、その杭に打ち込まれた柱のように、善き流れに入る者(ソーダーパンナ)の見解のように不動ではない。

これは、部分的な永遠説などにも当てはまる。

Phassapaccayavāravaṇṇanā

接触(ファッサ)を原因とするものの解説

118-130. Puna – ‘‘tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā’’tiādi paramparapaccayadassanatthaṃ āraddhaṃ. Tattha tadapi phassapaccayāti yena diṭṭhiassādena diṭṭhisukhena diṭṭhivedayitena te somanassajātā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, tadapi taṇhādiṭṭhipariphanditaṃ vedayitaṃ phassapaccayāti dasseti. Esa nayo sabbattha.

118〜130.再び、「ここに、比丘たちよ、永遠説を唱える沙門やバラモンたちは」といった説法は、連鎖的な原因を示すために始められた。

そこで、接触(ファッサ)が原因であるということ、すなわち、見解の味、見解の喜び、見解の感覚に満足して、永遠であるという見解を持つこれらの沙門やバラモンたちは、四つの対象によって、自己と世界を永遠であると断言している。それは、渇愛と見解によってもがき、感覚すること、接触(ファッサ)が原因であるということを示している。

これは、すべてに当てはまる。

131-143. Idāni tassa paccayassa diṭṭhivedayite balavabhāvadassanatthaṃ puna – ‘‘tatra, bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā’’tiādimāha. Tattha te vata aññatra phassāti te vata samaṇabrāhmaṇā taṃ vedayitaṃ vinā phassena paṭisaṃvedissantīti kāraṇametaṃ natthīti. Yathā hi patato gehassa upatthambhanatthāya thūṇā nāma balavapaccayo hoti, na taṃ thūṇāya anupatthambhitaṃ ṭhātuṃ sakkoti, evameva phassopi vedanāya balavapaccayo, taṃ vinā idaṃ diṭṭhivedayitaṃ natthīti dasseti. Esa nayo sabbattha.

131〜143.次に、その原因の見解における力の強さを示すために、再び「ここに、比丘たちよ、永遠説を唱える沙門やバラモンたちは」といった説法がなされた。

そこで、彼らは「接触(ファッサ)以外に、彼らは感覚するであろう」と言うだろうか。接触(ファッサ)なしに感覚するというのは、理由がない。ちょうど、倒れそうな家を支えるために柱が力強い支えとなるように、柱がなければその家は立っていられない。それと同様に、接触(ファッサ)は感覚(ヴェーダナー)にとって力強い原因であり、それがなければ、この見解による感覚は存在しないことを示している。

これは、すべてに当てはまる。

Diṭṭhigatikādhiṭṭhānavaṭṭakathāvaṇṇanā

(誤った)見解のあり方、不動の輪廻の解説

144. Idāni tatra bhikkhave, ye te samaṇabrāhmaṇā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti catūhi vatthūhi, yepi te samaṇabrāhmaṇā ekaccasassatikātiādinā nayena sabbadiṭṭhivedayitāni sampiṇḍeti. Kasmā? Upari phasse pakkhipanatthāya. Kathaṃ? Sabbe te chahi phassāyatanehi phussa phussa paṭisaṃvedentīti. Tattha cha phassāyatanāni nāma – cakkhuphassāyatanaṃ, sotaphassāyatanaṃ, ghānaphassāyatanaṃ, jivhāphassāyatanaṃ, kāyaphassāyatanaṃ, manophassāyatananti imāni cha. Sañjāti-samosaraṇa-kāraṇa-paṇṇattimattatthesu hi ayaṃ āyatanasaddo pavattati. Tattha – ‘‘kambojo assānaṃ āyatanaṃ, gunnaṃ dakkhiṇāpatho’’ti sañjātiyaṃ pavattati, sañjātiṭṭhāneti attho. ‘‘Manorame āyatane, sevanti naṃ vihaṅgamā’’ti (a. ni. 5.38) samosaraṇe. ‘‘Sati satiāyatane’’ti (a. ni. 3.102) kāraṇe. ‘‘Araññāyatane paṇṇakuṭīsu sammantī’’ti (saṃ. ni. 1.255) paṇṇattimatte. Svāyamidha sañjātiādiatthattayepi yujjati. Cakkhādīsu hi phassapañcamakā dhammā sañjāyanti samosaranti, tāni ca tesaṃ kāraṇanti āyatanāni. Idha pana ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’ti (saṃ. ni. 2.43) iminā nayena phassasīseneva desanaṃ āropetvā phassaṃ ādiṃ katvā paccayaparamparaṃ dassetuṃ phassāyatanādīni vuttāni.

144.次に、そこで、「比丘たちよ、永遠説を唱える沙門やバラモンたちは、四つの対象によって、自己と世界を永遠であると断言している。また、部分的な永遠説などを唱える沙門やバラモンたちは」といった言葉は、すべての(誤った)見解による感覚をまとめている。

なぜか? 後に接触(ファッサ)を加えるためである。

どのようにか? 彼らすべては、六つの接触器官(ファッサ・アーヤタナ)によって接触し、接触することによって感覚するのである。

そこで、六つの接触器官とは、眼の接触器官、耳の接触器官、鼻の接触器官、舌の接触器官、身体の接触器官、心の接触器官である。

これらは、生成、集まり、原因、名指しという意味で働く。例えば、「カンボジャは馬の領域である、ダクシナパタは(馬の)集まる場所である」は、生成において働く。生成の場所を意味する。

「愛すべき領域に、鳥たちが住んでいる」は、集まりにおいて働く。

「場所ごとに」は、原因において働く。

「森の領域に、葉の小屋に静まる」は、名指しにおいて働く。

ここで、これらの生成などの意味もまた、起こる。眼などによって接触し、五つの法(感覚、認識、意志、接触、心が)が生成し、集まり、それらはそれらの原因である、すなわち領域である。

しかし、ここでは「眼と、対象(色)と、眼識が起こる。三つの結合が接触である」という言葉の通りに、接触を主として説法がなされ、接触を起点として、連鎖的な原因を示すために、接触器官などが説かれている。

Phussa phussa paṭisaṃvedentīti phusitvā phusitvā paṭisaṃvedenti. Ettha ca kiñcāpi āyatanānaṃ phusanakiccaṃ viya vuttaṃ, tathāpi na tesaṃ phusanakiccatā veditabbā. Na hi āyatanāni phusanti, phassova taṃ taṃ ārammaṇaṃ phusati, āyatanāni pana phasse upanikkhipitvā dassitāni; tasmā sabbe te cha phassāyatanasambhavena phassena rūpādīni ārammaṇāni phusitvā taṃ diṭṭhivedanaṃ paṭisaṃvedayantīti evamettha attho veditabbo.

「接触し、接触することによって感覚する」とは、接触し、接触することによって感覚するということである。

ここで、たとえ領域の接触という働きが説かれているとしても、それらが接触する働きであるとは理解すべきではない。領域が接触するのではない。接触(ファッサ)そのものが、その対象(アーランマナ)に接触するのである。領域は、接触の中に置かれて示されている。

それゆえ、彼らすべては、六つの接触器官によって生じる接触によって、色などの対象に接触し、その見解による感覚を感覚するのである、とここで理解すべきである。

Tesaṃ vedanāpaccayā taṇhātiādīsu vedanāti cha phassāyatanasambhavā vedanā. Sā rūpataṇhādibhedāya taṇhāya upanissayakoṭiyā paccayo hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘tesaṃ vedanāpaccayā taṇhā’’ti. Sā pana catubbidhassa upādānassa upanissayakoṭiyā ceva sahajātakoṭiyā ca paccayo hoti. Tathā upādānaṃ bhavassa. Bhavo jātiyā upanissayakoṭiyā paccayo hoti.

「感覚(ヴェーダナー)を原因として渇愛(タンハー)が…」といった感覚(ヴェーダナー)は、六つの接触器官によって生じる感覚(ヴェーダナー)である。

それは、色への渇愛など、渇愛の基盤となる。

それゆえ、「感覚(ヴェーダナー)を原因として渇愛(タンハー)が」と言われているのである。

その渇愛は、四つの取着(ウパーダーナ)の基盤となり、同時に生じる。

同様に、取着は存在(バヴァ)の原因となる。

存在は、誕生(ジャーティ)の基盤となる。

Jātīti panettha savikārā pañcakkhandhā daṭṭhabbā, jāti jarāmaraṇassa ceva sokādīnañca upanissayakoṭiyā paccayo hoti. Ayamettha saṅkhepo, vitthārato pana paṭiccasamuppādakathā visuddhimagge vuttā. Idha panassa payojanamattameva veditabbaṃ. Bhagavā hi vaṭṭakathaṃ kathento – ‘‘purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati avijjāya, ‘ito pubbe avijjā nāhosi, atha pacchā samabhavī’ti evañcetaṃ, bhikkhave, vuccati, atha ca pana paññāyati ‘‘idappaccayā avijjā’’ti (a. ni. 10.61) evaṃ avijjāsīsena vā, purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati bhavataṇhāya…pe… ‘‘idappaccayā bhavataṇhā’’ti (a. ni. 10.62) evaṃ taṇhāsīsena vā, purimā, bhikkhave, koṭi na paññāyati bhavadiṭṭhiyā…pe… ‘‘idappaccayā bhavadiṭṭhī’’ti evaṃ diṭṭhisīsena vā kathesi’’. Idha pana diṭṭhisīsena kathento vedanārāgena uppajjamānā diṭṭhiyo kathetvā vedanāmūlakaṃ paṭiccasamuppādaṃ kathesi. Tena idaṃ dasseti – ‘‘evamete diṭṭhigatikā, idaṃ dassanaṃ gahetvā tīsu bhavesu catūsu yonīsu pañcasu gatīsu sattasu viññāṇaṭṭhitīsu navasu sattāvāsesu ito ettha etto idhāti sandhāvantā saṃsarantā yante yuttagoṇo viya, thambhe upanibaddhakukkuro viya, vātena vippannaṭṭhanāvā viya ca vaṭṭadukkhameva anuparivattanti, vaṭṭadukkhato sīsaṃ ukkhipituṃ na sakkontī’’ti.

ここでは、変化を伴う五つの集まり(スカンダ)を誕生(ジャーティ)と見なすべきである。誕生は、老いと死、そして悲しみなどの基盤となる。

これが、要点である。詳細については、『清浄道論』に説かれている縁起の解説を参照のこと。

ここでは、その目的だけを理解すべきである。

世尊は、輪廻の輪を説きながら、「比丘たちよ、無明の以前の段階は知られない。『これ以前に無明はなかった。その後、無明が生じた』と、比丘たちよ、このように言われるが、しかし『これ(生)を原因として無明がある』と(相応部経典10・61)言われるように、無明を主として説かれた。

あるいは、「比丘たちよ、渇愛の以前の段階は知られない。…『これ(無明)を原因として渇愛がある』と(相応部経典10・62)言われるように、渇愛を主として説かれた。

あるいは、「比丘たちよ、(誤った)見解の以前の段階は知られない。…『これ(渇愛)を原因として(誤った)見解がある』と(相応部経典10・63)言われるように、見解を主として説かれた。」

ここで、見解を主として説かれたということは、感覚(ヴェーダナー)への執着から生じる(誤った)見解を説いた後、感覚(ヴェーダナー)を根源とする縁起を説かれたということである。

それゆえ、これは「このように、(誤った)見解に捉われた者たちは、この見解を抱いて、三つの世界、四つの生存、五つの行先、七つの意識の場所、九つの住処をさまよいながら、ここで、そこから、ここに、と(輪廻し)、車輪につながれた牛のように、柱につながれた犬のように、風に飛ばされた木の葉のように、輪廻の苦しみの中を巡り、輪廻の苦しみから頭を上げることができない。」ということを示している。

Vivaṭṭakathādivaṇṇanā

解脱の輪廻の解説など

145. Evaṃ diṭṭhigatikādhiṭṭhānaṃ vaṭṭaṃ kathetvā idāni yuttayogabhikkhuadhiṭṭhānaṃ katvā vivaṭṭaṃ dassento – ‘‘yato kho, bhikkhave, bhikkhū’’tiādimāha. Tattha yatoti yadā. Channaṃ phassāyatanānanti yehi chahi phassāyatanehi phusitvā paṭisaṃvedayamānānaṃ diṭṭhigatikānaṃ vaṭṭaṃ vattati, tesaṃyeva channaṃ phassāyatanānaṃ. Samudayantiādīsu avijjāsamudayā cakkhusamudayotiādinā vedanākammaṭṭhāne vuttanayena phassāyatanānaṃ samudayādayo veditabbā. Yathā pana tattha ‘‘phassasamudayā phassanirodhā’’ti vuttaṃ, evamidha, taṃ cakkhādīsu – ‘‘āhārasamudayā āhāranirodhā’’ti veditabbaṃ. Manāyatane ‘‘nāmarūpasamudayā nāmarūpanirodhā’’ti.

145.このように、(誤った)見解に捉われた輪廻の輪を説いた後、次に、適切な修行者の努力によって解脱の輪廻を示すために、「比丘たちよ、修行者が…」といった説法がなされた。

「六つの接触器官(ファッサ・アーヤタナ)が…」とは、それら六つの接触器官によって接触し、感覚することによって、(誤った)見解に捉われた輪廻が生じる、それらの六つの接触器官のことである。

「生じる」などとは、無明の発生から眼の発生のように、感覚(ヴェーダナー)の対象として説かれた通りに、接触器官の発生などを理解すべきである。ちょうどそこで、「接触の発生から接触の消滅へ」と言われたように、ここでは、それらの眼などについて、「食物の発生から食物の消滅へ」と理解すべきである。

心の領域においては、「名色(ナーマルーパ)の発生から名色(ナーマルーパ)の消滅へ」と。

Uttaritaraṃ pajānātīti diṭṭhigatiko diṭṭhimeva jānāti. Ayaṃ pana diṭṭhiñca diṭṭhito ca uttaritaraṃ sīlasamādhipaññāvimuttinti yāva arahattā jānāti. Ko evaṃ jānātīti? Khīṇāsavo jānāti, anāgāmī, sakadāgāmī, sotāpanno, bahussuto, ganthadharo bhikkhu jānāti, āraddhavipassako jānāti. Desanā pana arahattanikūṭeneva niṭṭhāpitāti.

「さらに理解する」とは、(誤った)見解を持つ者は、見解だけを理解する。しかし、この者は、見解と、見解からさらに、戒(シーラ)、禅定(サマーディ)、智慧(パンニャー)、解脱(ヴィムッティ)まで、アラハンになるまで理解するのである。

誰がこのように理解するのか?

煩悩を滅した者、不還者(アーナーガーミー)、一度だけ還る者(サカダーガーミー)、善き流れに入る者(ソーダーパンナ)、多くのことを聞いた者(バフッスータ)、教えを記憶する者(ガンタダラ)、修行を始めた者(アーラッダ・ヴィパッサカ)が理解するのである。

説法は、アラハンになることによって完了した。

146. Evaṃ vivaṭṭaṃ kathetvā idāni ‘‘desanājālavimutto diṭṭhigatiko nāma natthī’’ti dassanatthaṃ puna – ‘‘ye hi keci, bhikkhave’’ti ārabhi. Tattha antojālīkatāti imassa mayhaṃ desanājālassa antoyeva katā. Ettha sitā vāti etasmiṃ mama desanājāle sitā nissitā avasitāva. Ummujjamānā ummujjantīti kiṃ vuttaṃ hoti? Te adho osīdantāpi uddhaṃ uggacchantāpi mama desanājāle sitāva hutvā osīdanti ca uggacchanti ca. Ettha pariyāpannāti ettha mayhaṃ desanājāle pariyāpannā, etena ābaddhā antojālīkatā ca hutvā ummujjamānā ummujjanti, na hettha asaṅgahito diṭṭhigatiko nāma atthīti.

146.このように解脱の輪廻を説いた後、次に、「説法の網から解脱した者は、(誤った)見解を持つ者ではない」ということを示すために、「比丘たちよ、たとえ誰であっても…」という説法が始められた。

「私の説法の網の中では、網の中にとらわれている」とは、この私の説法の網の中に、とらわれ、依存し、住んでいるということである。

「抜け出ようとしている」とは、どういうことか? 彼らは下へ沈み、上へ這い上がろうとしても、私の説法の網の中に住んでいるので、沈み、這い上がるのである。

「この中に含まれている」とは、この私の説法の網の中に含まれ、これによって縛られ、網の中にとらわれ、抜け出そうとしているのである。この中には、網から自由な(誤った)見解を持つ者はいない。

ということである。

Sukhumacchikenāti saṇhaacchikena sukhumacchiddenāti attho. Kevaṭṭo viya hi bhagavā, jālaṃ viya desanā, parittaudakaṃ viya dasasahassilokadhātu, oḷārikā pāṇā viya dvāsaṭṭhidiṭṭhigatikā. Tassa tīre ṭhatvā olokentassa oḷārikānaṃ pāṇānaṃ antojālīkatabhāvadassanaṃ viya bhagavato sabbadiṭṭhigatānaṃ desanājālassa antokatabhāvadassananti evamettha opammasaṃsandanaṃ veditabbaṃ.

「微細な網」とは、精緻な網ということである。

世尊は漁師のようであり、説法は網のようであり、世界は小さな水のようなものである。六十二の(誤った)見解を持つ生命は、大きな魚のようなものである。

岸辺に立って見ている世尊にとって、大きな魚が網の中にとらわれている様が見えるように、世尊のすべての(誤った)見解が説法の網の中にとらわれている様が見える、とこのように比喩の関連性を理解すべきである。

147. Evaṃ imāhi dvāsaṭṭhiyā diṭṭhīhi sabbadiṭṭhīnaṃ saṅgahitattā sabbesaṃ diṭṭhigatikānaṃ etasmiṃ desanājāle pariyāpannabhāvaṃ dassetvā idāni attano katthaci apariyāpannabhāvaṃ dassento – ‘‘ucchinnabhavanettiko, bhikkhave, tathāgatassa kāyo’’tiādimāha. Tattha nayanti etāyāti netti. Nayantīti gīvāya bandhitvā ākaḍḍhanti, rajjuyā etaṃ nāmaṃ. Idha pana nettisadisatāya bhavataṇhā nettīti adhippetā. Sā hi mahājanaṃ gīvāya bandhitvā taṃ taṃ bhavaṃ neti upanetīti bhavanetti. Arahattamaggasatthena ucchinnā bhavanetti assāti ucchinnabhavanettiko.

147.このように、六十二の(誤った)見解によって、すべての(誤った)見解が網羅されていることを示し、すべての(誤った)見解を持つ者が、この説法の網の中に含まれていることを示した後、次に、自分自身はどこにも含まれていないことを示すために、「比丘たちよ、覚者の肉体は、存在の網から断たれている」といった説法がなされた。

「網」とは、道、すなわち、人生を導くものである。それは、ロープで首に縛って引きずり回すもの、すなわち、ロープのことである。

ここで、導くものに似ていることから、存在への渇愛を「存在の網」と解釈される。なぜなら、それは多くの人々を首に縛って、その存在へと導き入れるからである。

アラハントの道によって、存在の網は断たれている、すなわち、「存在の網から断たれている」ということである。

Kāyassa bhedā uddhanti kāyassa bhedato uddhaṃ. Jīvitapariyādānāti jīvitassa sabbaso pariyādinnattā parikkhīṇattā, puna appaṭisandhikabhāvāti attho. Na taṃ dakkhantīti taṃ tathāgataṃ. Devā vā manussā vā na dakkhissanti, apaṇṇattikabhāvaṃ gamissatīti attho.

「肉体が崩壊した後、さらに」とは、肉体が崩壊した後、さらにである。

「生命が尽きた」とは、生命が完全に尽き、消滅した、再び生まれ変わらないということである。

「それを見ることはない」とは、その覚者を見ることはない。神々も人間も、それを見ることはなく、名無しの状態になる、ということである。

Seyyathāpi, bhikkhaveti, upamāyaṃ pana idaṃ saṃsandanaṃ. Ambarukkho viya hi tathāgatassa kāyo, rukkhe jātamahāvaṇṭo viya taṃ nissāya pubbe pavattataṇhā. Tasmiṃ vaṇṭe upanibaddhā pañcapakkadvādasapakkaaṭṭhārasapakkaparimāṇā ambapiṇḍī viya taṇhāya sati taṇhūpanibandhanā hutvā āyatiṃ nibbattanakā pañcakkhandhā dvādasāyatanāni aṭṭhārasa dhātuyo. Yathā pana tasmiṃ vaṇṭe chinne sabbāni tāni ambāni tadanvayāni honti, taṃyeva vaṇṭaṃ anugatāni, vaṇṭacchedā chinnāni yevāti attho; evameva ye bhavanettivaṇṭassa anupacchinnattā āyatiṃ uppajjeyyuṃ pañcakkhandhā dvādasāyatanāni aṭṭhārasadhātuyo, sabbe te dhammā tadanvayā honti bhavanettiṃ anugatā, tāya chinnāya chinnā yevāti attho.

それは、比丘たちよ、たとえである。たとえば、芒果の木のように、如来の身体があり、その木に生えた蔓のように、かつて存在した渇愛がそれによって支えられていた。その蔓に、五蘊、十二処、十八界が、芒果の実のようにつながって、渇愛があれば、渇愛によってつながれて、将来生まれるものとなる。その蔓が断たれれば、それらすべての芒果がそれにつながっていたように、蔓に従って、蔓が断たれたので断たれた、という意味である。それと同様に、存在への蔓が断たれなければ将来生まれるであろう五蘊、十二処、十八界もすべて、それに繋がっていて、存在への蔓に従い、それが断たれたので断たれた、という意味である。

Yathā pana tasmimpi rukkhe maṇḍūkakaṇṭakavisasamphassaṃ āgamma anupubbena sussitvā mate – ‘‘imasmiṃ ṭhāne evarūpo nāma rukkho ahosī’’ti vohāramattameva hoti, na taṃ rukkhaṃ koci passati, evaṃ ariyamaggasamphassaṃ āgamma taṇhāsinehassa pariyādinnattā anupubbena sussitvā viya bhinne imasmiṃ kāye, kāyassa bhedā uddhaṃ jīvitapariyādānā na taṃ dakkhanti, tathāgatampi devamanussā na dakkhissanti, evarūpassa nāma kira satthuno idaṃ sāsananti vohāramattameva bhavissatīti anupādisesanibbānadhātuṃ pāpetvā desanaṃ niṭṭhapesi.

その木が、両生類の毒に触れて、徐々に枯れて死んだように、その場所にはこのような木があった、というだけの呼び名になり、その木を見る者は誰もいない。それと同様に、聖なる道に触れることによって、渇愛の粘液が尽き、徐々に枯れて、この身体が壊れるように、身体が壊れた後、命が終わるにつれて、如来を見ることはなくなり、この世の諸仏や人々の間でも、そのような仏陀の教えがあった、というだけの呼び名になるであろう、と(不食の涅槃に達したと)説いて、説法を終えられた。

148. Evaṃ vutte āyasmā ānandoti evaṃ bhagavatā imasmiṃ sutte vutte thero ādito paṭṭhāya sabbaṃ suttaṃ samannāharitvā evaṃ buddhabalaṃ dīpetvā kathitasuttassa na bhagavatā nāmaṃ gahitaṃ, handassa nāmaṃ gaṇhāpessāmīti cintetvā bhagavantaṃ etadavoca.

148. このように説かれたとき、尊いアーナンダは、世尊がこの経で説かれたのを聞いて、初めからすべての経を思い起こし、このように仏の力を示して説かれた経に世尊は名前をつけられなかった。そこで、名前をつけさせようと思い、世尊にこのように言った。

Tasmātiha tvantiādīsu ayamatthayojanā – ānanda, yasmā imasmiṃ dhammapariyāye idhatthopi paratthopi vibhatto, tasmātiha tvaṃ imaṃ dhammapariyāyaṃ ‘‘atthajāla’’ntipi naṃ dhārehi; yasmā panettha bahū tantidhammā kathitā, tasmā ‘‘dhammajāla’’ntipi naṃ dhārehi; yasmā ca ettha seṭṭhaṭṭhena brahmaṃ sabbaññutaññāṇaṃ vibhattaṃ, tasmā ‘‘brahmajāla’’ntipi naṃ dhārehi; yasmā ettha dvāsaṭṭhidiṭṭhiyo vibhattā, tasmā ‘‘diṭṭhijāla’’ntipi naṃ dhārehi; yasmā pana imaṃ dhammapariyāyaṃ sutvā devaputtamārampi khandhamārampi maccumārampi kilesamārampi sakkā maddituṃ, tasmā ‘‘anuttaro saṅgāmavijayotipi naṃ dhārehī’’ti.

「それゆえ、ここに」というような言葉においては、このような意味の解釈がある。アーナンダよ、この法義において、ここにいる者にも、あちらにいる者にも、分け与えられているので、それゆえ、この法義を「宝の網」とも保持しなさい。多くの網の法が説かれているので、「法の網」とも保持しなさい。また、ここに最高の、すなわち、すべてを知る智慧が分け与えられているので、「梵網」とも保持しなさい。ここに十二の誤った見解が分け与えられているので、「見解の網」とも保持しなさい。また、この法義を聞いて、天子、魔、蘊、死、煩悩、魔を打ち負かすことができるので、「無上なる戦勝」とも保持しなさい。

Idamavoca bhagavāti idaṃ nidānāvasānato pabhuti yāva ‘‘anuttaro saṅgāmavijayotipi naṃ dhārehī’’ti sakalaṃ suttantaṃ bhagavā paresaṃ paññāya alabbhaneyyapatiṭṭhaṃ paramagambhīraṃ sabbaññutaññāṇaṃ pakāsento sūriyo viya andhakāraṃ diṭṭhigatamahandhakāraṃ vidhamanto avoca.

「世尊はこう言われた」とは、この導入から結びまで、「無上なる戦勝」とも保持しなさい、というところまで、すべての経典を、他者が理解できない、極めて深い、すべてを知る智慧を示すために、太陽が闇を滅するように、誤った見解の深い闇を滅しながら、世尊が言われた。

149. Attamanā te bhikkhūti te bhikkhū attamanā sakamanā, buddhagatāya pītiyā udaggacittā hutvāti vuttaṃ hoti. Bhagavato bhāsitanti evaṃ vicitranayadesanāvilāsayuttaṃ idaṃ suttaṃ karavīkarutamañjunā kaṇṇasukhena paṇḍitajanahadayānaṃ amatābhisekasadisena brahmassarena bhāsamānassa bhagavato vacanaṃ. Abhinandunti anumodiṃsu ceva sampaṭicchiṃsu ca. Ayañhi abhinandasaddo – ‘‘abhinandati abhivadatī’’tiādīsu (saṃ. ni. 3.5) taṇhāyampi āgato. ‘‘Annamevābhinandanti, ubhaye devamānusā’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.43) upagamanepi.

149. 喜んだ比丘たちよ、その比丘たちは、喜んで、心が高揚し、仏への喜びに満ちた心になっていた、と述べられている。世尊の言葉とは、このように多様な教えの示し方と美しさを持つこの経を、カラヴィンカ鳥のような心地よい声で、賢者の心を潤す不老不死の祝福のような梵声で説かれる世尊の言葉である。賛美した、とは、賛成し、受け入れた、ということである。この「賛美する」という言葉は、「賛美する、讃える」などの(サンユッタ・ニカーヤ3.5)渇愛にも使われる。「両方の天と人間の者たちは、ただそれを賛美する」などの(サンユッタ・ニカーヤ1.43)近づくことにも使われる。

‘‘Cirappavāsiṃ purisaṃ, dūrato sotthimāgataṃ;

「長い間旅をしていた者、遠くから無事に帰ってきた者、

Ñātimittā suhajjā ca, abhinandanti āgata’’nti. (dha. pa. 219);

親戚や友人、知人たちは、帰ってきた者を喜ぶ」と。(ダンマパダ219)

Ādīsu sampaṭicchanepi. ‘‘Abhinanditvā anumoditvā’’tiādīsu (ma. ni. 1.205) anumodanepi. Svāyamidha anumodanasampaṭicchanesu yujjati. Tena vuttaṃ – ‘‘abhinandunti anumodiṃsu ceva sampaṭicchiṃsu cā’’ti.

「喜ぶ」という言葉は、受け入れることにも使われる。「喜んで、賛美して」などの(マッジマ・ニカーヤ1.205)賛美にも使われる。これは、ここで、賛成し、受け入れた、という意味である。それゆえ、「喜んだ、とは、賛成し、受け入れた、ということである」と述べられている。

Subhāsitaṃ sulapitaṃ, ‘‘sādhu sādhū’’ti tādino;

「よく説かれた、よく話された、素晴らしい、素晴らしい、」と、そのように(言った)。

Anumodamānā sirasā, sampaṭicchiṃsu bhikkhavoti.

賛美しながら、頭を下げて、比丘たちは受け入れた。

Imasmiñca pana veyyākaraṇasminti imasmiṃ niggāthakasutte. Niggāthakattā hi idaṃ veyyākaraṇanti vuttaṃ.

この「解説」とは、この詩の形式の経である。詩の形式であるので、「解説」と言われる。

Dasasahassī lokadhātūti dasasahassacakkavāḷaparimāṇā lokadhātu. Akampitthāti na suttapariyosāneyeva akampitthāti veditabbā. Bhaññamāneti hi vuttaṃ. Tasmā dvāsaṭṭhiyā diṭṭhigatesu viniveṭhetvā desiyamānesu tassa tassa diṭṭhigatassa pariyosāne pariyosāneti dvāsaṭṭhiyā ṭhānesu akampitthāti veditabbā.

「十千の世界」とは、十千の円盤に相当する世界。揺れなかった、とは、経の終わりにだけ揺れなかった、と理解すべきである。説かれている、と言われた。それゆえ、六十二の誤った見解に包まれ、説かれているとき、それぞれの誤った見解の終わりに、六十二の終わりに、揺れなかった、と理解すべきである。

Tattha aṭṭhahi kāraṇehi pathavīkampo veditabbo – dhātukkhobhena, iddhimato ānubhāvena, bodhisattassa gabbhokkantiyā, mātukucchito nikkhamanena, sambodhippattiyā, dhammacakkappavattanena, āyusaṅkhārossajjanena, parinibbānenāti. Tesaṃ vinicchayaṃ – ‘‘aṭṭha kho ime, ānanda, hetū aṭṭha paccayā mahato bhūmicālassa pātubhāvāyā’’ti evaṃ mahāparinibbāne āgatāya tantiyā vaṇṇanākāle vakkhāma. Ayaṃ pana mahāpathavī aparesupi aṭṭhasu ṭhānesu akampittha – mahābhinikkhamane, bodhimaṇḍūpasaṅkamane, paṃsukūlaggahaṇe, paṃsukūladhovane, kāḷakārāmasutte, gotamakasutte, vessantarajātake, imasmiṃ brahmajāleti. Tattha mahābhinikkhamanabodhimaṇḍūpasaṅkamanesu vīriyabalena akampittha. Paṃsukūlaggahaṇe dvisahassadīpaparivāre cattāro mahādīpe pahāya pabbajitvā susānaṃ gantvā paṃsukūlaṃ gaṇhantena dukkaraṃ bhagavatā katanti acchariyavegābhihatā akampittha. Paṃsukūladhovanavessantarajātakesu akālakampanena akampittha. Kāḷakārāmagotamakasuttesu – ‘‘ahaṃ sakkhī bhagavā’’ti sakkhibhāvena akampittha. Imasmiṃ pana brahmajāle dvāsaṭṭhiyā diṭṭhigatesu vijaṭetvā niggumbaṃ katvā desiyamānesu sādhukāradānavasena akampitthāti veditabbā.

ここで、八つの原因で大地が揺れることを説明する。すなわち、要素の変動、神通力を持つ者の威力、菩薩の入胎、母の胎からの誕生、悟りを得たこと、法輪を転じたこと、寿命の因縁を放すこと、涅槃に入ることである。その決定は、「アーナンダよ、これら八つの原因、八つの条件が、大いなる地震の出現である」と、大般涅槃経の経文で述べられているように、その解説の時に説明する。この大地は、他の八つの場所でも揺れた。すなわち、大出離、菩提樹下の座、死体の衣の取得、死体の衣の洗濯、黒い森の経、ゴータマの経、ヴェッサントラジャータカ、この梵網経である。そこで、大出離と菩提樹下の座においては、努力の力によって揺れなかった。死体の衣の取得においては、二千の島に囲まれた四つの大島を捨てて出家し、墓地に行って死体の衣を採取するという困難を、世尊が行ったことに対する驚きの勢いに打たれて、揺れなかった。死体の衣の洗濯、ヴェッサントラジャータカにおいては、時期外れの揺れによって揺れなかった。黒い森の経、ゴータマの経においては、「私は証人である、世尊である」という証人であることによって揺れなかった。この梵網経においては、六十二の誤った見解を解きほぐし、散乱させて説かれているとき、賞賛の念から揺れなかった、と理解すべきである。

Na kevalañca etesu ṭhānesuyeva pathavī akampittha, atha kho tīsu saṅgahesupi mahāmahindattherassa imaṃ dīpaṃ āgantvā jotivane nisīditvā dhammaṃ desitadivasepi akampittha. Kalyāṇiyavihāre ca piṇḍapātiyattherassa cetiyaṅgaṇaṃ sammajjitvā tattheva nisīditvā buddhārammaṇaṃ pītiṃ gahetvā imaṃ suttantaṃ āraddhassa suttapariyosāne udakapariyantaṃ katvā akampittha. Lohapāsādassa pācīnaambalaṭṭhikaṭṭhānaṃ nāma ahosi. Tattha nisīditvā dīghabhāṇakattherā brahmajālasuttaṃ ārabhiṃsu, tesaṃ sajjhāyapariyosānepi udakapariyantameva katvā pathavī akampitthāti.

大地は、これらの場所だけで揺れたのではなく、三つの集合においても、大マヒンダ長老がこの島に来て、ジョーティヴァナに座って説法された日にも揺れた。カリヤニ寺院で、托鉢僧長老が仏塔の庭を掃いて、そこで座って仏への想いを抱き、この経を説き始めたとき、経の終わりに、水辺まで至って揺れた。ローハパサーダの東のアンバラッティカの場所があった。そこで座って、長編の読誦者たちが梵網経を説き始めたとき、彼らの読経の終わりに、水辺まで至って大地は揺れた。

Evaṃ yassānubhāvena, akampittha anekaso;

このように、その威力によって、何度も揺れなかった。

Medanī suttaseṭṭhassa, desitassa sayambhunā.

大地は、自ら説かれた、最も優れた経のために。

Brahmajālassa tassīdha, dhammaṃ atthañca paṇḍitā;

この梵網経の、経と意味を、賢者たちは。

Sakkaccaṃ uggahetvāna, paṭipajjantu yonisoti.

熱心に習得して、正しく実践しなさい。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

このように、スマングルヴィーラシニーのディーガ・ニカーヤの注釈書において、

Brahmajālasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

梵網経の注釈が終わる。

2. Sāmaññaphalasuttavaṇṇanā

2. 沙門果経の注釈

Rājāmaccakathāvaṇṇanā

王と大臣の物語の注釈

150. Evaṃ me sutaṃ…pe… rājagaheti sāmaññaphalasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā – rājagaheti evaṃnāmake nagare. Tañhi mandhātumahāgovindādīhi pariggahitattā rājagahanti vuccati. Aññepi ettha pakāre vaṇṇayanti, kiṃ tehi? Nāmamattametaṃ tassa nagarassa. Taṃ panetaṃ buddhakāle ca cakkavattikāle ca nagaraṃ hoti, sesakāle suññaṃ hoti yakkhapariggahitaṃ, tesaṃ vasanavanaṃ hutvā tiṭṭhati. Viharatīti avisesena iriyāpathadibbabrahmaariyavihāresu aññataravihārasamaṅgiparidīpanametaṃ. Idha pana ṭhānagamananisajjasayanappabhedesu iriyāpathesu aññatarairiyāpathasamāyogaparidīpanaṃ. Tena ṭhitopi gacchantopi nisinnopi sayānopi bhagavā viharati ceva veditabbo. So hi ekaṃ iriyāpathabādhanaṃ aññena iriyāpathena vicchinditvā aparipatantaṃ attabhāvaṃ harati pavatteti, tasmā viharatīti vuccati.

150. このように、私は聞いた…(省略)…ラージャガハ、とは、沙門果経である。その中で、この見慣れない言葉の注釈は、ラージャガハ、とは、そのような名前の都市である。それは、マーンダーチュー、マハーゴーヴィンダなどによって守られていたので、ラージャガハと呼ばれる。ここでは、他の種類も説明されているが、それらはどうしたのか? それは、その都市の名前である。それは、仏陀の時代とチャクラヴァルティの時代には都市であったが、それ以外の時代には、ヤクシャによって守られた空虚な場所であった。それらの住処の森として存在していた。住んでいた、とは、特別なことなく、歩行、座禅、睡眠、横臥などの四つの清浄な住まいの中のいずれかの住まいに住んでいた、ということである。ここでは、立っていること、歩いていること、座っていること、横になっていることなどの四つの姿勢の中で、いずれかの姿勢で過ごしていた、ということである。だから、立っていても、歩いていても、座っていても、横になっていても、世尊は住んでいた、と理解すべきである。彼は、一つの姿勢の不快さを、別の姿勢で断ち切り、変化しない身体を保ち、動かし続けているので、住んでいた、と言われる。

Jīvakassa komārabhaccassa ambavaneti idamassa yaṃ gocaragāmaṃ upanissāya viharati, tassa samīpanivāsanaṭṭhānaparidīpanaṃ. Tasmā – rājagahe viharati jīvakassa komārabhaccassa ambavaneti rājagahasamīpe jīvakassa komārabhaccassa ambavane viharatīti evamettha attho veditabbo. Samīpatthe hetaṃ bhummavacanaṃ. Tattha jīvatīti jīvako, kumārena bhatoti komārabhacco. Yathāha – ‘‘kiṃ bhaṇe, etaṃ kākehi samparikiṇṇanti? Dārako devāti. Jīvati bhaṇeti? Jīvati, devāti. Tena hi, bhaṇe taṃ dārakaṃ amhākaṃ antepuraṃ netvā dhātīnaṃ detha posetunti. Tassa jīvatīti jīvakoti nāmaṃ akaṃsu. Kumārena posāpitoti komārabhaccoti nāmaṃ akaṃsū’’ti (mahāva. 328) ayaṃ panettha saṅkhepo. Vitthārena pana jīvakavatthukhandhake āgatameva. Vinicchayakathāpissa samantapāsādikāya vinayaṭṭhakathāyaṃ vuttā.

ジーヴァカ・コマーラバッチャのマンゴー園、とは、彼の領域の村の近くに住んでいた、その近くに住んでいた場所を示している。だから、「ラージャガハに住んでいた、ジーヴァカ・コマーラバッチャのマンゴー園、」とは、ラージャガハの近くにある、ジーヴァカ・コマーラバッチャのマンゴー園に住んでいた、という意味である。ここでは、近くという意味で、場所を示す言葉である。そこで、ジーヴァカ、とは、ジーヴァカであり、子供に育てられたので、コマーラバッチャである。彼は言った、「何と言われたのですか、これはカラスに囲まれていますか?」「子供です、ご主人様。」「ジーヴァカなのですか?」「ジーヴァカです、ご主人様。」「それならば、子供を私たちの内宮に連れて行って、乳母に養育させなさい。」このようにして、ジーヴァカという名前をつけられた。子供に育てられたので、コマーラバッチャという名前をつけられた。」(マハーヴァッタ1.328)これがその概要である。詳細については、ジーヴァカの物語の章で述べられている。決定的な物語は、サマーンタパーサーディカーのヴィナヤ注釈書で述べられている。

Ayaṃ pana jīvako ekasmiṃ samaye bhagavato dosābhisannaṃ kāyaṃ virecetvā siveyyakaṃ dussayugaṃ datvā vatthānumodanāpariyosāne sotāpattiphale patiṭṭhāya cintesi – ‘‘mayā divasassa dvattikkhattuṃ buddhupaṭṭhānaṃ gantabbaṃ, idañca veḷuvanaṃ atidūre, mayhaṃ pana ambavanaṃ uyyānaṃ āsannataraṃ, yaṃnūnāhaṃ ettha bhagavato vihāraṃ kāreyya’’nti. So tasmiṃ ambavane rattiṭṭhānadivāṭhānaleṇakuṭimaṇḍapādīni sampādetvā bhagavato anucchavikaṃ gandhakuṭiṃ kārāpetvā ambavanaṃ aṭṭhārasahatthubbedhena tambapaṭṭavaṇṇena pākārena parikkhipāpetvā buddhappamukhaṃ bhikkhusaṅghaṃ sacīvarabhattena santappetvā dakkhiṇodakaṃ pātetvā vihāraṃ niyyātesi. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘jīvakassa komārabhaccassa ambavane’’ti.

このジーヴァカは、ある時、世尊の病んだ身体を治し、上質の絹の衣を二枚与えた後、衣服の賞賛の終わりに、ソーダーパンナの果位に到達したことを思って、「私は一日に二、三回、仏陀に仕えに行かなければならない。しかし、この竹林は遠すぎる。私のマンゴー園は、より近くにある。なぜここに世尊の住居を建てないのだろうか?」と思った。彼は、そのマンゴー園に、夜の滞在場所、昼の滞在場所、洞窟、小屋、広場などを準備し、世尊に適した香堂を建てさせ、マンゴー園を十八腕の幅の銅板の囲いで囲ませ、仏陀をはじめとする比丘僧団に、衣と食事を十分に与えてもてなし、祝福の水を注いで、住居を寄進した。それについて、「ジーヴァカ・コマーラバッチャのマンゴー園」と述べられている。

Aḍḍhateḷasehi bhikkhusatehīti aḍḍhasatena ūnehi terasahi bhikkhusatehi. Rājātiādīsu rājati attano issariyasampattiyā catūhi saṅgahavatthūhi mahājanaṃ rañjeti vaḍḍhetīti rājā. Magadhānaṃ issaroti māgadho. Ajātoyeva rañño sattu bhavissatīti nemittakehi niddiṭṭhoti ajātasattu.

「十三百人の比丘たち」とは、百人から四十七人を引いた千三百人の比丘たち。「王」とは、その王位の富によって、四つの施しによって、多くの人々を喜ばせ、成長させる者、すなわち王である。「マガダの支配者」とは、マガダ人である。「アジャータサットゥ」とは、まだ生まれていないのに、占師によって王になると予言されたので、アジャータサットゥである。

Tasmiṃ kira kucchigate deviyā evarūpo dohaḷo uppajji – ‘‘aho vatāhaṃ rañño dakkhiṇabāhulohitaṃ piveyya’’nti, sā ‘‘bhāriye ṭhāne dohaḷo uppanno, na sakkā kassaci ārocetu’’nti taṃ kathetuṃ asakkontī kisā dubbaṇṇā ahosi. Taṃ rājā pucchi – ‘‘bhadde, tuyhaṃ attabhāvo na pakativaṇṇo, kiṃ kāraṇa’’nti? ‘‘Mā puccha, mahārājāti’’. ‘‘Bhadde, tvaṃ attano ajjhāsayaṃ mayhaṃ akathentī kassa kathessasī’’ti tathā tathā nibandhitvā kathāpesi. Sutvā ca – ‘‘bāle, kiṃ ettha tuyhaṃ bhāriyasaññā ahosī’’ti vejjaṃ pakkosāpetvā suvaṇṇasatthakena bāhuṃ phālāpetvā suvaṇṇasarakena lohitaṃ gahetvā udakena sambhinditvā pāyesi. Nemittakā taṃ sutvā – ‘‘esa gabbho rañño sattu bhavissati, iminā rājā haññissatī’’ti byākariṃsu. Devī sutvā – ‘‘mayhaṃ kira kucchito nikkhanto rājānaṃ māressatī’’ti gabbhaṃ pātetukāmā uyyānaṃ gantvā kucchiṃ maddāpesi, gabbho na patati. Sā punappunaṃ gantvā tatheva kāresi. Rājā kimatthaṃ ayaṃ abhiṇhaṃ uyyānaṃ gacchatīti parivīmaṃsanto taṃ kāraṇaṃ sutvā – ‘‘bhadde, tava kucchiyaṃ puttoti vā dhītāti vā na paññāyati, attano nibbattadārakaṃ evamakāsīti mahā aguṇarāsipi no jambudīpatale āvibhavissati, mā tvaṃ evaṃ karohī’’ti nivāretvā ārakkhaṃ adāsi. Sā gabbhavuṭṭhānakāle ‘‘māressāmī’’ti cintesi. Tadāpi ārakkhamanussā dārakaṃ apanayiṃsu. Athāparena samayena vuḍḍhippattaṃ kumāraṃ deviyā dassesuṃ. Sā taṃ disvāva puttasinehaṃ uppādesi, tena naṃ māretuṃ nāsakkhi. Rājāpi anukkamena puttassa oparajjamadāsi.

その妃が懐妊していたとき、妃は「ああ、王の右腕から出た血を飲みたい」というような、そのような妊娠中の欲求(どはる)を抱いた。妃は「これは危うい状況で妊娠中の欲求が起こった。誰にも言うことができない」と言って、それを話すことができず、痩せて容色が悪くなった。王は尋ねた。「奥方よ、あなたの様子がおかしいようですが、何か理由があるのですか。」「王よ、お尋ねにならないでください。」「奥方よ、あなたはあなたの心の思いを私に話さないで、誰に話すのですか。」王はさまざまに説得して話させた。王はそれを聞いて、「愚かな者め、お前は妻であるという自覚があったのか」と言って、医者を呼び寄せ、金製のノミで腕を切り開き、金製の容器に入れた血を水で薄めて飲ませた。占師たちはそれを聞いて、「この子は王の敵となるだろう。この子によって王は殺されるだろう」と占った。妃はそれを聞いて、「私の懐から生まれた子が王を殺すだろう」と思い、流産させようと、庭に行き、腹を揉ませた。しかし、胎児は落ちなかった。妃は何度も行って、同じことをした。王は、なぜこの妃が頻繁に庭に行くのかと不思議に思い、その理由を聞いて、「奥方よ、あなたの腹の中にいるのが男の子なのか女の子なのか分からない。自分の産む子にこのようなことをさせたのか。偉大な悪徳の山でさえ、この世に現れることはないだろう。お前はそんなことをしてはいけない」と戒めて、見張りをつけた。妃は出産時に「殺そう」と思った。その時も、見張りの兵士たちが子供を連れ去った。その後、成長した王子を妃に見せた。妃はそれを見て、我が子への愛情が芽生え、そのため子を殺すことができなかった。王も次第に、息子に王位を譲った。

Athekasmiṃ samaye devadatto rahogato cintesi – ‘‘sāriputtassa parisā mahāmoggallānassa parisā mahākassapassa parisāti, evamime visuṃ visuṃ dhurā, ahampi ekaṃ dhuraṃ nīharāmī’’ti. So ‘‘na sakkā vinā lābhena parisaṃ uppādetuṃ, handāhaṃ lābhaṃ nibbattemī’’ti cintetvā khandhake āgatanayena ajātasattuṃ kumāraṃ iddhipāṭihāriyena pasādetvā sāyaṃ pātaṃ pañcahi rathasatehi upaṭṭhānaṃ āgacchantaṃ ativissatthaṃ ñatvā ekadivasaṃ upasaṅkamitvā etadavoca – ‘‘pubbe kho, kumāra, manussā dīghāyukā, etarahi appāyukā, tena hi tvaṃ kumāra, pitaraṃ hantvā rājā hohi, ahaṃ bhagavantaṃ hantvā buddho bhavissāmī’’ti kumāraṃ pituvadhe uyyojeti.

ある時、提婆達多は一人になって、「舎利弗の僧団、大目犍連の僧団、大迦葉の僧団のように、それぞれが別々に役目を持っている。私も一つ役目を果たそう」と思った。彼は「得ることなしに僧団を維持することはできない。さあ、得られるようにしよう」と思い、戒律の規定に従って、阿闍世王子を神通力で感服させ、夕方には五百台の車で供養に来るという、その豪華さを知って、ある日王子に近づき、こう言った。「昔は王子よ、人々は長生きだった。今は短命だ。それゆえ、王子よ、父を殺して王になれ。私は仏を殺して仏になろう。」こうして王子に父殺しを仕向けた。

So – ‘‘ayyo devadatto mahānubhāvo, etassa aviditaṃ nāma natthī’’ti ūruyā potthaniyaṃ bandhitvā divā divassa bhīto ubbiggo ussaṅkī utrasto antepuraṃ pavisitvā vuttappakāraṃ vippakāraṃ akāsi. Atha naṃ amaccā gahetvā anuyuñjitvā – ‘‘kumāro ca hantabbo, devadatto ca, sabbe ca bhikkhū hantabbā’’ti sammantayitvā rañño āṇāvasena karissāmāti rañño ārocesuṃ.

王子は、「提婆達多尊師は偉大な徳をお持ちだ。尊師にご存知ないことは何もない」と思い、太ももに布を巻き付け、昼間、恐れおののき、不安になり、疑い、怯えながら、内宮に入り、前述のような騒ぎを起こした。大臣たちは王子を捕らえ、尋問した。「王子も殺すべきだ、提婆達多も殺すべきだ、すべての比丘も殺すべきだ」と相談し、王の命令に従って実行しようと、王に報告した。

Rājā ye amaccā māretukāmā ahesuṃ, tesaṃ ṭhānantarāni acchinditvā, ye na māretukāmā, te uccesu ṭhānesu ṭhapetvā kumāraṃ pucchi – ‘‘kissa pana tvaṃ, kumāra, maṃ māretukāmosī’’ti? ‘‘Rajjenamhi, deva, atthiko’’ti. Rājā tassa rajjaṃ adāsi.

王は、殺そうとしていた大臣たちの地位を取り上げ、殺そうとしていなかった大臣たちは高い地位につけ、王子に尋ねた。「王子よ、なぜ私を殺そうとしたのか。」「王位を求めております、王よ。」王は王子に王位を与えた。

So mayhaṃ manoratho nipphannoti devadattassa ārocesi. Tato naṃ so āha – ‘‘tvaṃ siṅgālaṃ antokatvā bheripariyonaddhapuriso viya sukiccakārimhīti maññasi, katipāheneva te pitā tayā kataṃ avamānaṃ cintetvā sayameva rājā bhavissatī’’ti. Atha, bhante, kiṃ karomīti? Mūlaghaccaṃ ghātehīti. Nanu, bhante, mayhaṃ pitā na satthavajjhoti? Āhārupacchedena naṃ mārehīti. So pitaraṃ tāpanagehe pakkhipāpesi, tāpanagehaṃ nāma kammakaraṇatthāya kataṃ dhūmagharaṃ. ‘‘Mama mātaraṃ ṭhapetvā aññassa daṭṭhuṃ mā dethā’’ti āha. Devī suvaṇṇasarake bhattaṃ pakkhipitvā ucchaṅgenādāya pavisati. Rājā taṃ bhuñjitvā yāpeti. So – ‘‘mayhaṃ pitā kathaṃ yāpetī’’ti pucchitvā taṃ pavattiṃ sutvā – ‘‘mayhaṃ mātu ucchaṅgaṃ katvā pavisituṃ mā dethā’’ti āha. Tato paṭṭhāya devī moḷiyaṃ pakkhipitvā pavisati. Tampi sutvā ‘‘moḷiṃ bandhitvā pavisituṃ mā dethā’’ti. Tato suvaṇṇapādukāsu bhattaṃ ṭhapetvā pidahitvā pādukā āruyha pavisati. Rājā tena yāpeti. Puna ‘‘kathaṃ yāpetī’’ti pucchitvā tamatthaṃ sutvā ‘‘pādukā āruyha pavisitumpi mā dethā’’ti āha. Tato paṭṭhāya devī gandhodakena nhāyitvā sarīraṃ catumadhurena makkhetvā pārupitvā pavisati. Rājā tassā sarīraṃ lehitvā yāpeti. Puna pucchitvā taṃ pavattiṃ sutvā ‘‘ito paṭṭhāya mayhaṃ mātu pavesanaṃ nivārethā’’ti āha. Devī dvāramūle ṭhatvā ‘‘sāmi, bimbisāra, etaṃ daharakāle māretuṃ na adāsi, attano sattuṃ attanāva posesi, idaṃ pana dāni te pacchimadassanaṃ, nāhaṃ ito paṭṭhāya tumhe passituṃ labhāmi, sace mayhaṃ doso atthi, khamatha devā’’ti roditvā kanditvā nivatti.

王子は、「私の願いが叶った」と提婆達多に報告した。すると提婆達多は言った。「お前は狐のように身を飾り、恐ろしい装束をまとった男のように、うまくやったと思っているだろうが、数日のうちに、お前の父はお前がした侮辱を思い出し、自ら王になるだろう。」「では、尊師、どうすればよろしいでしょうか。」「根本から断ち切って殺せ。」「しかし尊師、私の父は(あなたに)従わないのですか。」「食事を断つことによって殺せ。」王子は父を火屋に閉じ込めた。火屋とは、労働者のための窯のことである。「私の母以外の人に(食事を)見せないように。」と言った。妃は金製の容器に食事を入れ、抱えて入っていった。王はそれを食べて過ごした。王子は、「私の父はどうやって過ごしているのだろうか」と尋ね、その状況を聞いて、「私の母の抱えるものを持って入ることを許すな」と言った。それ以来、妃は頭飾りをして入っていった。それを聞いて、「頭飾りをして入ることを許すな」と言った。それから、金製の履物に食事を入れ、蓋をして、履物を履いて入っていった。王はそれで過ごした。再び「どうやって過ごしているのか」と尋ね、その事情を聞いて、「履物を履いて入ることも許すな」と言った。それ以来、妃は香水で身を洗い、四つの甘いもので体を塗り、衣服をまとって入っていった。王はその妃の体の匂いを嗅いで過ごした。再び尋ね、その状況を聞いて、「今日から私の母の入室を禁じなさい」と言った。妃は門のところに立ち、「王よ、頻婆娑羅よ。この子を幼い頃に殺させなかった。自分の敵を自分で育てた。これが今生の別れです。私は今日からあなたにお会いすることはできません。もし私の過ちがあったなら、神々よ、お許しください」と言って、泣き叫んで立ち去った。

Tato paṭṭhāya rañño āhāro natthi. Rājā maggaphalasukhena caṅkamena yāpeti. Ativiya assa attabhāvo virocati. So – ‘‘kathaṃ, me bhaṇe, pitā yāpetī’’ti pucchitvā ‘‘caṅkamena, deva, yāpeti; ativiya cassa attabhāvo virocatī’’ti sutvā ‘caṅkamaṃ dānissa hāressāmī’ti cintetvā – ‘‘mayhaṃ pitu pāde khurena phāletvā loṇatelena makkhetvā khadiraṅgārehi vītaccitehi pacathā’’ti nhāpite pesesi. Rājā te disvā – ‘‘nūna mayhaṃ putto kenaci saññatto bhavissati, ime mama massukaraṇatthāyāgatā’’ti cintesi. Te gantvā vanditvā aṭṭhaṃsu. ‘Kasmā āgatatthā’ti ca puṭṭhā taṃ sāsanaṃ ārocesuṃ. ‘‘Tumhākaṃ rañño manaṃ karothā’’ti ca vuttā ‘nisīda, devā’ti vatvā ca rājānaṃ vanditvā – ‘‘deva, mayaṃ rañño āṇaṃ karoma, mā amhākaṃ kujjhittha, nayidaṃ tumhādisānaṃ dhammarājūnaṃ anucchavika’’nti vatvā vāmahatthena gopphake gahetvā dakkhiṇahatthena khuraṃ gahetvā pādatalāni phāletvā loṇatelena makkhetvā khadiraṅgārehi vītaccitehi paciṃsu. Rājā kira pubbe cetiyaṅgaṇe saupāhano agamāsi, nisajjanatthāya paññattakaṭasārakañca adhotehi pādehi akkami, tassāyaṃ nissandoti vadanti. Rañño balavavedanā uppannā. So – ‘‘aho buddho, aho dhammo, aho saṅgho’’ti anussarantoyeva cetiyaṅgaṇe khittamālā viya milāyitvā cātumahārājikadevaloke vessavaṇassa paricārako janavasabho nāma yakkho hutvā nibbatti.

それ以来、王の食事はなくなった。王は悟りの境地の喜びによって、歩きながら過ごした。その体は非常に輝いていた。王子は、「私の父はどのように過ごしているのか」と尋ね、「歩きながら過ごしておられます、王よ。その体は非常に輝いておられます」と聞いて、「父に歩くことをさせよう」と思い、「私の父の足を、爪で切り、油と塩をつけて、白檀の炭で焼いたもので焼くように」と言って、剃髪させた。王はそれらを見て、「きっと私の息子は何か企みがあるのだろう。これらは私のために髭を剃りに来たのだろう」と思った。彼らは行って、王に挨拶をして、そこで待っていた。「なぜ来たのですか」と尋ねると、その命令を伝えた。「あなたたちの王の命令に従え」と言われ、「座ってください、神々よ」と言って、王に挨拶をして、「王よ、私たちは王の命令に従います。私たちにお怒りにならないでください。このような法王にはふさわしくありません」と言って、左手で足首をつかみ、右手で爪を取り、足の裏を切り、油と塩をつけて、白檀の炭で焼いたもので焼いた。王はかつて、仏塔の庭に履物を履いて入った。座るために敷かれた座に、汚れた足で踏みつけた。その報いであると人々は言った。王には激しい苦痛が生じた。王は「ああ、仏よ、ああ、法よ、ああ、僧よ」と念じながら、仏塔の庭に投げられた花のように衰え、四天王天のヴェッサヴァナの従者であるヤクシャ、ジャナヴァーサと生まれ変わった。

Taṃ divasameva ajātasattussa putto jāto, puttassa jātabhāvañca pitumatabhāvañca nivedetuṃ dve lekhā ekakkhaṇeyeva āgatā. Amaccā – ‘‘paṭhamaṃ puttassa jātabhāvaṃ ārocessāmā’’ti taṃ lekhaṃ rañño hatthe ṭhapesuṃ. Rañño taṅkhaṇeyeva puttasineho uppajjitvā sakalasarīraṃ khobhetvā aṭṭhimiñjaṃ āhacca aṭṭhāsi. Tasmiṃ khaṇe pituguṇamaññāsi – ‘‘mayi jātepi mayhaṃ pitu evameva sineho uppanno’’ti. So – ‘‘gacchatha, bhaṇe, mayhaṃ pitaraṃ vissajjethā’’ti āha. ‘‘Kiṃ vissajjāpetha, devā’’ti itaraṃ lekhaṃ hatthe ṭhapayiṃsu.

その日、阿闍世王に息子が生まれた。息子の誕生と母の死を知らせる二通の手紙が同時に届いた。大臣たちは、「まず息子の誕生を知らせよう」と思い、その手紙を王の手に置いた。王はその瞬間、息子への愛情が芽生え、全身を震わせ、骨まで響いて、立ち上がった。その時、父の恩を感じ、「私が生まれた時も、父は私に同じような愛情を抱いたのだ」と思った。王は、「行きなさい、使者たちよ、私の父を釈放してやりなさい」と言った。「なぜ釈放なさるのですか、王よ」と、もう一方の手紙を王の手に置いた。

So taṃ pavattiṃ sutvā rodamāno mātusamīpaṃ gantvā – ‘‘ahosi nu, kho, amma, mayhaṃ pitu mayi jāte sineho’’ti? Sā āha – ‘‘bālaputta, kiṃ vadesi, tava daharakāle aṅguliyā pīḷakā uṭṭhahi. Atha taṃ rodamānaṃ saññāpetuṃ asakkontā taṃ gahetvā vinicchayaṭṭhāne nisinnassa tava pitu santikaṃ agamaṃsu. Pitā te aṅguliṃ mukhe ṭhapesi. Pīḷakā mukheyeva bhijji. Atha kho pitā tava sinehena taṃ lohitamissakaṃ pubbaṃ aniṭṭhubhitvāva ajjhohari. Evarūpo te pitu sineho’’ti. So roditvā paridevitvā pitu sarīrakiccaṃ akāsi.

王子は、その状況を聞いて泣きながら母の元へ行き、「母上、私の父は私が生まれた時、愛情を抱かれましたか」と尋ねた。母は言った。「幼い子よ、何を言っているのですか。お前が幼い頃、指に腫れ物ができた。その時、泣いているお前をなだめることができず、お前を抱えて裁判所に座っていたお前の父の元へ行った。父はお前の指を口に含んだ。腫れ物は口の中で潰れた。その時、父はお前の愛情から、その血の混じった痰を吐き出さずに飲み込んだ。そのような愛情を父はお前にお持ちでした。」王子は泣き叫び、父の葬儀を行った。

Devadattopi ajātasattuṃ upasaṅkamitvā – ‘‘purise, mahārāja, āṇāpehi, ye samaṇaṃ gotamaṃ jīvitā voropessantī’’ti vatvā tena dinne purise pesetvā sayaṃ gijjhakūṭaṃ āruyha yantena silaṃ pavijjhitvā nāḷāgirihatthiṃ muñcāpetvāpi kenaci upāyena bhagavantaṃ māretuṃ asakkonto parihīnalābhasakkāro pañca vatthūni yācitvā tāni alabhamāno tehi janaṃ saññāpessāmīti saṅghabhedaṃ katvā sāriputtamoggallānesu parisaṃ ādāya pakkantesu uṇhalohitaṃ mukhena chaḍḍetvā navamāse gilānamañce nipajjitvā vippaṭisārajāto – ‘‘kuhiṃ etarahi satthā vasatī’’ti pucchitvā ‘‘jetavane’’ti vutte mañcakena maṃ āharitvā satthāraṃ dassethāti vatvā āhariyamāno bhagavato dassanārahassa kammassa akatattā jetavane pokkharaṇīsamīpeyeva dvedhā bhinnaṃ pathaviṃ pavisitvā mahāniraye patiṭṭhitoti. Ayamettha saṅkhepo. Vitthārakathānayo khandhake āgato. Āgatattā pana sabbaṃ na vuttanti. Evaṃ ajātoyeva rañño sattu bhavissatīti nemittakehi niddiṭṭhoti ajātasattu.

提婆達多も阿闍世王子に近づき、「王子よ、王よ、命令してください。釈迦世尊を殺す者を。」と言って、彼が与えた者たちを送り出し、自身は霊鷲山に登り、仕掛けを投げつけ、ナーラーギリ象を放っても、どのような方法でも世尊を殺すことができず、利益と尊敬を失い、五つのものを要求したが、それらを得られず、それらで人々を感服させようとして、僧団を分裂させ、舎利弗と目犍連が僧団を連れて去った後、熱い血を口から吐き出し、九ヶ月間病床に伏し、後悔の念に苛まれ、「今、師はどこに住んでおられるか」と尋ね、「祇園精舎に」と聞くと、「輿で私を連れて行き、師を見せてください」と言って、運ばれた。世尊の尊敬に値する行いのために、祇園精舎の池のそばで、大地が二つに裂け、地獄に落ちたとされる。これがその概要である。詳細な物語は戒律に記載されている。記載されているため、すべてを語ることはできない。このように、生まれる前に王の敵となるだろうと占師たちが占った、それが阿闍世である。

Vedehiputtoti ayaṃ kosalarañño dhītāya putto, na videharañño. Vedehīti pana paṇḍitādhivacanametaṃ. Yathāha – ‘‘vedehikā gahapatānī (ma. ni. 1.226), ayyo ānando vedehamunī’’ti (saṃ. ni. 2.154). Tatrāyaṃ vacanattho – vidanti etenāti vedo, ñāṇassetaṃ adhivacanaṃ. Vedena īhati ghaṭati vāyamatīti vedehī. Vedehiyā putto vedehiputto.

ヴィデーハの子とは、コーサラ国の王女の息子であり、ヴィデーハ国の王の息子ではない。ヴィデーヒーとは、賢者の呼び名である。例えば、「ヴィデーヒーという在家女性(マッジマ・ニカーヤ 1.226)、アーナンダ尊者はヴィデーハの賢者である」(サンユッタ・ニカーヤ 2.154)と言われる。その言葉の意味は、「これで知る」という意味のヴェーダであり、これは知識の別名である。ヴィデーハによって努力し、奮闘し、励むのがヴィデーヒーである。ヴィデーヒーの息子がヴィデーハの子である。

Tadahūti tasmiṃ ahu, tasmiṃ divaseti attho. Upavasanti etthāti uposatho, upavasantīti sīlena vā anasanena vā upetā hutvā vasantīti attho. Ayaṃ panettha atthuddhāro – ‘‘āyāmāvuso, kappina, uposathaṃ gamissāmā’’tiādīsu pātimokkhuddeso uposatho. ‘‘Evaṃ aṭṭhaṅgasamannāgato kho, visākhe, uposatho upavuttho’’tiādīsu (a. ni. 8.43) sīlaṃ. ‘‘Suddhassa ve sadā phaggu, suddhassuposatho sadā’’tiādīsu (ma. ni. 1.79) upavāso. ‘‘Uposatho nāma nāgarājā’’tiādīsu (dī. ni. 2.246) paññatti. ‘‘Na, bhikkhave, tadahuposathe sabhikkhukā āvāsā’’tiādīsu (mahāva. 181) upavasitabbadivaso. Idhāpi soyeva adhippeto. So panesa aṭṭhamī cātuddasī pannarasībhedena tividho. Tasmā sesadvayanivāraṇatthaṃ pannaraseti vuttaṃ. Teneva vuttaṃ – ‘‘upavasanti etthāti uposatho’’ti.

その時というのは、その時にあった、その日という意味である。ここで修行するという意味でウポサタ(斎日)という。修行する者たちが、戒律によって、あるいは断食によって、満ち足りて過ごすという意味である。その意味は、「さあ、友よ、カッピナよ、斎日に行こう」などのパーリ語の読誦(パティモッカ)が斎日である。「このように、八つの要素を備えた、ヴィシャーカよ、斎日が守られた」(アングッタラ・ニカーヤ 8.43)というのは戒律である。「清らかな者のためのファッグー、清らかな者のための斎日」(マッジマ・ニカーヤ 1.79)というのは断食である。「斎日というのはナーガラージャである」(ディーガ・ニカーヤ 2.246)というのは規定である。「比丘たちよ、その斎日、比丘たちの住居はなかった」(マハーヴァッガ 181)というのは斎日を過ごすべき日である。ここでもそれと同じ意味が意図されている。それは八日、十四日、十五日の三種類である。それゆえ、残りの二つを排除するために十五日と述べられた。それゆえ、「ここで修行するという意味でウポサタ(斎日)」と言われた。

Komudiyāti kumudavatiyā. Tadā kira kumudāni supupphitāni honti, tāni ettha santīti komudī. Cātumāsiniyāti cātumāsiyā, sā hi catunnaṃ māsānaṃ pariyosānabhūtāti cātumāsī. Idha pana cātumāsinīti vuccati. Māsapuṇṇatāya utupuṇṇatāya saṃvaccharapuṇṇatāya puṇṇā sampuṇṇāti puṇṇā. Mā iti cando vuccati, so ettha puṇṇoti puṇṇamā. Evaṃ puṇṇāya puṇṇamāyāti imasmiṃ padadvaye ca attho veditabbo.

コームディとはクムダヴァティー(蓮の花咲く場所)のことである。その時、蓮の花が美しく咲いていた。それらがここにあるので、コームディという。カーツマージニーとはカーツマーシー(四ヶ月の祭り)のことである。それは四ヶ月の終わりであるので、カーツマーシーという。ここではカーツマージニーと呼ばれる。月の満ちるとき、季節の満ちるとき、一年の満ちるときに、満ちている、満ちているという意味である。マース(月)というのは月を指す。それはここで満ちているので、プンナマース(満月)である。このように、満ちた満月という意味である。この二つの言葉の意味は理解されるべきである。

Rājāmaccaparivutoti evarūpāya rajataghaṭaviniggatāhi khīradhārāhi dhoviyamānadisābhāgāya viya, rajatavimānaviccutehi muttāvaḷisumanakusumadāmasetadukūlakumudavisarehi samparikiṇṇāya viya ca, caturupakkilesavimuttapuṇṇacandappabhāsamudayobhāsitāya rattiyā rājāmaccehi parivutoti attho. Uparipāsādavaragatoti pāsādavarassa uparigato. Mahārahe samussitasetacchatte kañcanāsane nisinno hoti. Kasmā nisinno? Niddāvinodanatthaṃ. Ayañhi rājā pitari upakkantadivasato paṭṭhāya – ‘‘niddaṃ okkamissāmī’’ti nimīlitamattesuyeva akkhīsu sattisataabbhāhato viya kandamānoyeva pabujjhi. Kimetanti ca vutte, na kiñcīti vadati. Tenassa amanāpā niddā, iti niddāvinodanatthaṃ nisinno. Api ca tasmiṃ divase nakkhattaṃ saṅghuṭṭhaṃ hoti. Sabbaṃ nagaraṃ sittasammaṭṭhaṃ vippakiṇṇavālukaṃ pañcavaṇṇakusumalājapuṇṇaghaṭapaṭimaṇḍitagharadvāraṃ samussitadhajapaṭākavicitrasamujjalitadīpamālālaṅkatasabbadisābhāgaṃ vīthisabhāgena racchāsabhāgena nakkhattakīḷaṃ anubhavamānena mahājanena samākiṇṇaṃ hoti. Iti nakkhattadivasatāyapi nisinnoti vadanti. Evaṃ pana vatvāpi – ‘‘rājakulassa nāma sadāpi nakkhattameva, niddāvinodanatthaṃyeva panesa nisinno’’ti sanniṭṭhānaṃ kataṃ.

王の臣たちに囲まれている、とは、銀の器から流れ出る乳の筋のように、あらゆる方向が洗い清められているかのようであり、銀の宮殿からこぼれ落ちた真珠の連なり、スマンの花の飾り、セータドゥクの布、クムダの花の広がりで覆われているかのようであり、四つの汚れから解放された満月のように輝く光が照らし出す夜に、王が臣たちに囲まれている、という意味である。宮殿の上にいる、とは、宮殿の屋上にいることである。高価な日傘が立てかけられた玉座に座っている。なぜ座っているのか。眠気を追い払うためである。この王は、父が亡くなった日以来、「眠ろう」と思っていながら、目を閉じた途端、七百本の槍に打たれたかのように、叫びながら目覚めるのであった。何事かと問われても、何も無いと答える。それゆえ、彼にとって不快な眠りなので、眠気を追い払うために座っているのである。また、その日、星祭りが盛大に行われた。町全体は、掃き清められ、砂がまかれ、五色の花輪、満たされた器、彫像で飾られた家の入り口、高く掲げられた旗や垂れ幕で飾られ、輝く灯りの列で全ての方向を照らした。通りや広場が星祭りの遊びを楽しむ大勢の人々で賑わっていた。このように、星祭りの日であるにもかかわらず、座っていると(人々は)言う。しかし、(王は)このように言ったとしても、「王家というものは、常に星祭りである。これは眠気を追い払うため座っているのであって」と決断された。

Udānaṃ udānesīti udāhāraṃ udāhari, yathā hi yaṃ telaṃ mānaṃ gahetuṃ na sakkoti, vissanditvā gacchati, taṃ avasekoti vuccati. Yañca jalaṃ taḷākaṃ gahetuṃ na sakkoti, ajjhottharitvā gacchati, taṃ oghoti vuccati; evameva yaṃ pītivacanaṃ hadayaṃ gahetuṃ na sakkoti, adhikaṃ hutvā anto asaṇṭhahitvā bahinikkhamati, taṃ udānanti vuccati. Evarūpaṃ pītimayaṃ vacanaṃ nicchāresīti attho.

「ウダーナ」とは、「ウダーナした」ということで、例として、容器に満たすことができない油は、溢れて流れ落ちる、これは「ヴィッサンダ」と呼ばれる。また、池に満たすことができない水は、溢れ出して流れていく、これは「オガ」と呼ばれる。それと同様に、心で抑えきれない喜びの言葉は、増しすぎて心に収まらず、外に出てくる、これは「ウダーナ」と呼ばれる。このような喜びの言葉を吐き出した、という意味である。

Dosināti dosāpagatā, abbhā, mahikā, dhūmo, rajo, rāhūti imehi pañcahi upakkilesehi virahitāti vuttaṃ hoti. Tasmā ramaṇīyātiādīni pañca thomanavacanāni. Sā hi mahājanassa manaṃ ramayatīti ramaṇīyā. Vuttadosavimuttāya candappabhāya obhāsitattā ativiya surūpāti abhirūpā. Dassituṃ yuttāti dassanīyā. Cittaṃ pasādetīti pāsādikā. Divasamāsādīnaṃ lakkhaṇaṃ bhavituṃ yuttāti lakkhaññā.

「ドサ」とは、汚れから離れていること。「アッバ」、ほこり、煙、塵、ラフ、これらの五つの汚れから離れている、と言われたことである。それゆえ、「ラマニヤ」などは五つの称賛の言葉である。それは大衆の心を喜ばせるから「ラマニヤ」である。言われた汚れから解放された月の光で照らされているから、非常に美しい、「アヒルパー」である。見せるのにふさわしい、「ダッサニヤ」である。心を晴れやかにする、「パーサーディカー」である。日などの特徴であるのにふさわしい、「ラカンニャー」である。

Kaṃ nu khvajjāti kaṃ nu kho ajja. Samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vāti samitapāpatāya samaṇaṃ. Bāhitapāpatāya brāhmaṇaṃ. Yaṃ no payirupāsatoti vacanabyattayo esa, yaṃ amhākaṃ pañhapucchanavasena payirupāsantānaṃ madhuraṃ dhammaṃ sutvā cittaṃ pasīdeyyāti attho. Iti rājā iminā sabbenapi vacanena obhāsanimittakammaṃ akāsi. Kassa akāsīti? Jīvakassa. Kimatthaṃ? Bhagavato dassanatthaṃ. Kiṃ bhagavantaṃ sayaṃ dassanāya upagantuṃ na sakkotīti? Āma, na sakkoti. Kasmā? Mahāparādhatāya.

「コン・ヌ・クヴァッジャ」とは、「今日、誰を」ということ。「サマナ」か「バラモン」か。修行を積んだ者だから「サマナ」。悪行を避けた者だから「バラモン」。「ヤン・ノ・パイルパーサト」とは、言葉の達者さ、我々に質問するに応じて、親切に接してくれる、甘い法を聞いて心が晴れるだろう、という意味である。このように王は、この全ての言葉で、暗示の働きをした。誰のためにしたのか。ジーヴァカのために。何のために。尊師に会うため。なぜ尊師に自分で会いにいけないのか。はい、いけない。「マハーパーラダヤ」のため。

Tena hi bhagavato upaṭṭhāko ariyasāvako attano pitā mārito, devadatto ca tameva nissāya bhagavato bahuṃ anatthamakāsi, iti mahāparādho esa, tāya mahāparādhatāya sayaṃ gantuṃ na sakkoti. Jīvako pana bhagavato upaṭṭhāko, tassa piṭṭhichāyāya bhagavantaṃ passissāmīti obhāsanimittakammaṃ akāsi. Kiṃ jīvako pana – ‘‘mayhaṃ idaṃ obhāsanimittakamma’’nti jānātīti? Āma jānāti. Atha kasmā tuṇhī ahosīti? Vikkhepapacchedanatthaṃ.

それゆえ、尊師の侍者である聖なる弟子である父は殺された。デヴァダッタも、それを頼りにして尊師に多くの害をなした。このように、これは大きな過ちである。その大きな過ちのために、自分でいくことはできない。しかし、ジーヴァカは尊師の侍者である。彼の影に隠れて尊師を見ようと、暗示の働きをした。ジーヴァカは、「これは私の暗示の働きである」と知っているのか。はい、知っている。それなのに、なぜ黙っていたのか。気を紛らわせるため。

Tassañhi parisati channaṃ satthārānaṃ upaṭṭhākā bahū sannipatitā, te asikkhitānaṃ payirupāsanena sayampi asikkhitāva. Te mayi bhagavato guṇakathaṃ āraddhe antarantarā uṭṭhāyuṭṭhāya attano satthārānaṃ guṇaṃ kathessanti, evaṃ me satthu guṇakathā pariyosānaṃ na gamissati. Rājā pana imesaṃ kulūpake upasaṅkamitvā gahitāsāratāya tesaṃ guṇakathāya anattamano hutvā maṃ paṭipucchissati, athāhaṃ nibbikkhepaṃ satthu guṇaṃ kathetvā rājānaṃ satthu santikaṃ gahetvā gamissāmīti jānantova vikkhepapacchedanatthaṃ tuṇhī ahosīti.

彼の集会には、六人の師の侍者たちが多く集まっていた。彼らは、修行の足りない者たちの親切なもてなしで、自分たちも修行が足りない。私が尊師の徳を語り始めると、彼らは途中で立ち上がり、自分の師の徳を語るだろう。このように、私の師の徳の話は終わらないだろう。王は、これらの有力者たちに近づいて、約束を取り付けたので、彼らの徳の話に不機嫌になり、私に尋ねるだろう。そうすれば、私は妨げなく師の徳を語って、王を師の元へ連れて行くだろう。と知っていたので、気を紛らわせるために黙っていたのである。

Tepi amaccā evaṃ cintesuṃ – ‘‘ajja rājā pañcahi padehi rattiṃ thometi, addhā kiñci samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchitvā dhammaṃ sotukāmo, yassa cesa dhammaṃ sutvā pasīdissati, tassa ca mahantaṃ sakkāraṃ karissati, yassa pana kulūpako samaṇo rājakulūpako hoti, bhaddaṃ tassā’’ti.

その大臣たちもこのように考えた。「今日、王は五つの言葉で夜を称賛している。きっと、あるサマナかバラモンに近づいて、質問をして法を聞きたいのだろう。彼が法を聞いて満足する者には、大きな尊敬を与えるだろう。しかし、王族に仕えるサマナがいるとすれば、それは幸運だろう」と。

151-152. Te evaṃ cintetvā – ‘‘ahaṃ attano kulūpakasamaṇassa vaṇṇaṃ vatvā rājānaṃ gahetvā gamissāmi, ahaṃ gamissāmī’’ti attano attano kulūpakānaṃ vaṇṇaṃ kathetuṃ āraddhā. Tenāha – **‘‘evaṃ vutte aññataro rājāmacco’’**tiādi. Tattha pūraṇoti tassa satthupaṭiññassa nāmaṃ. Kassapoti gottaṃ. So kira aññatarassa kulassa ekūnadāsasataṃ pūrayamāno jāto, tenassa pūraṇoti nāmaṃ akaṃsu. Maṅgaladāsattā cassa ‘‘dukkaṭa’’nti vattā natthi, akataṃ vā na katanti. So ‘‘kimahaṃ ettha vasāmī’’ti palāyi. Athassa corā vatthāni acchindiṃsu, so paṇṇena vā tiṇena vā paṭicchādetumpi ajānanto jātarūpeneva ekaṃ gāmaṃ pāvisi. Manussā taṃ disvā ‘‘ayaṃ samaṇo arahā appiccho, natthi iminā sadiso’’ti pūvabhattādīni gahetvā upasaṅkamanti. So – ‘‘mayhaṃ sāṭakaṃ anivatthabhāvena idaṃ uppanna’’nti tato paṭṭhāya sāṭakaṃ labhitvāpi na nivāsesi, tadeva pabbajjaṃ aggahesi, tassa santike aññepi aññepīti pañcasatamanussā pabbajiṃsu. Taṃ sandhāyāha – ‘‘pūraṇo kassapo’’ti.

151-152。彼らはこのように考えて、「私は自分の王族に仕えるサマナの賞賛を語って、王を連れて行こう。私は行こう」と、それぞれ自分の王族に仕える者たちの賞賛を語り始めた。それゆえ、彼は言った。「このように言われたとき、ある王の大臣が」と。そこで「プーラナ」とは、その師との約束の名前である。「カッサパ」とは、氏族である。彼は、ある一族の百人未満の子供を産んで生まれたので、「プーラナ」と名付けられた。彼は「マガラダッサ」なので、「ドゥッカ」とは言わない、行われなかったことでも「行われなかった」とは言わない。彼は「ここで何をしているのか」と逃げ出した。すると盗賊が衣を奪った。彼は葉や草で覆うことさえ知らず、黄金のままある村に入った。人々はそれを見て、「このサマナはアラハントで、欲がない。彼に匹敵する者はいない」と、粥や食べ物を持って近づいてきた。彼は「私は布をまとっていないために、これが起きた」と、それ以来、布を得ても着なかった。その修行を選んだ。彼の元に、他の者も、他の者もと、五百人の人々が修行を選んだ。それを指して言った。「プーラナ・カッサパ」と。

Pabbajitasamūhasaṅkhāto saṅgho assa atthīti saṅghī. Sveva gaṇo assa atthīti gaṇī. Ācārasikkhāpanavasena tassa gaṇassa ācariyoti gaṇācariyo. Ñātoti paññāto pākaṭo. ‘‘Appiccho santuṭṭho. Appicchatāya vatthampi na nivāsetī’’ti evaṃ samuggato yaso assa atthīti yasassī. Titthakaroti laddhikaro. Sādhusammatoti ayaṃ sādhu, sundaro, sappurisoti evaṃ sammato. Bahujanassāti assutavato andhabālaputhujjanassa. Pabbajitato paṭṭhāya atikkantā bahū rattiyo jānātīti rattaññū. Ciraṃ pabbajitassa assāti cirapabbajito, acirapabbajitassa hi kathā okappanīyā na hoti, tenāha ‘‘cirapabbajito’’ti. Addhagatoti addhānaṃ gato, dve tayo rājaparivaṭṭe atītoti adhippāyo. Vayoanuppattoti pacchimavayaṃ anuppatto. Idaṃ ubhayampi – ‘‘daharassa kathā okappanīyā na hotī’’ti etaṃ sandhāya vuttaṃ.

修行者の集まりを「サンガ」という。彼がいるから「サンギー」。その集団がいるから「ガニー」。行動を教えることから、その集団の師であるから「ガナチャリヤ」。知られている、とは、公に知られていること。「欲が少なく、満足している。欲が少ないために、衣も着ない」と、このように広まった名声があるから「ヤサッシー」。ティッタカラとは、権利を持つ者。善き者と認められている、とは、これは善き者、美しい、善良な者、とこのように認められていること。多くの人々、とは、聞かない者、盲目な愚かな凡夫。修行から以来、多くの夜が過ぎたことを知っているから「ラタンニョ」。長い間修行した者、とは、「チラパッバジト」、短い間修行した者の話は、受け入れられるものではない。それゆえ、「チラパッバジト」と言った。アッハガトとは、道を行く者、二、三回の王の交代が過ぎた、という意味である。年齢の到達、とは、最後の年齢に到達した。これは両方とも、「若い者の話は受け入れられるものではない」ということを指して言われた。

Tuṇhī ahosīti suvaṇṇavaṇṇaṃ madhurarasaṃ ambapakkaṃ khāditukāmo puriso āharitvā hatthe ṭhapitaṃ kājarapakkaṃ disvā viya jhānābhiññādiguṇayuttaṃ tilakkhaṇabbhāhataṃ madhuraṃ dhammakathaṃ sotukāmo pubbe pūraṇassa dassanenāpi anattamano idāni guṇakathāya suṭṭhutaraṃ anattamano hutvā tuṇhī ahosi. Anattamano samānopi pana ‘‘sacāhaṃ etaṃ tajjetvā gīvāyaṃ gahetvā nīharāpessāmi, ‘yo yo kathesi, taṃ taṃ rājā evaṃ karotī’ti bhīto aññopi koci kiñci na kathessatī’’ti amanāpampi taṃ kathaṃ adhivāsetvā tuṇhī eva ahosi. Athañño – ‘‘ahaṃ attano kulūpakassa vaṇṇaṃ kathessāmī’’ti cintetvā vattuṃ ārabhi. Tena vuttaṃ – aññataropi khotiādi. Taṃ sabbaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.

「トンヒー・アホスィ」とは、黄金色の甘い味のマンゴーを食べたい男が、持ってきて手に置かれた黒いマンゴーを見て、禅定の超常的な力を持つ、三つの特徴に打たれた甘い法話を聞きたいと、以前プーラナを見たことで不機嫌になり、今、徳の話でさらに不機嫌になって、黙っていた。不機嫌でありながらも、「もし私がこれを叱りつけて、首根っこを掴んで追い出したら、『誰が話したか、王は皆こうする』と恐れて、他の者も誰も何も話さないだろう」と、嫌なことも我慢して、黙っていた。すると別の者は、「私は自分の王族に仕える者の賞賛を語ろう」と考えて、語り始めた。それゆえ言われた。「ある者もまた」と。それは全て、言われた通りに理解すべきである。

Ettha pana makkhalīti tassa nāmaṃ. Gosālāya jātattā gosāloti dutiyaṃ nāmaṃ. Taṃ kira sakaddamāya bhūmiyā telaghaṭaṃ gahetvā gacchantaṃ – ‘‘tāta, mā khalī’’ti sāmiko āha. So pamādena khalitvā patitvā sāmikassa bhayena palāyituṃ āraddho. Sāmiko upadhāvitvā dussakaṇṇe aggahesi. So sāṭakaṃ chaḍḍetvā acelako hutvā palāyi. Sesaṃ pūraṇasadisameva.

ここでは「マッカリ」とは、その名前である。「ゴサラ」で生まれたから「ゴサラ」と第二の名前である。彼は、泥の地面に油の壺を持って行っていた。「坊や、滑るな」と主人が言った。彼は不注意で滑って転び、主人の恐れから逃げ始めた。主人は追いかけて、裾を掴んだ。彼は衣を捨てて、衣なしで逃げた。残りはプーラナと同じである。

153. Ajitoti tassa nāmaṃ. Kesakambalaṃ dhāretīti kesakambalo. Iti nāmadvayaṃ saṃsanditvā ajito kesakambaloti vuccati. Tattha kesakambalo nāma manussakesehi katakambalo. Tato paṭikiṭṭhataraṃ vatthaṃ nāma natthi. Yathāha – ‘‘seyyathāpi, bhikkhave, yāni kānici tantāvutānaṃ vatthānaṃ, kesakambalo tesaṃ paṭikiṭṭho akkhāyati. Kesakambalo, bhikkhave, sīte sīto, uṇhe uṇho, dubbaṇṇo duggandho dukkhasamphasso’’ti (a. ni. 3.138).

153.「アジト」とは、その名前である。「ケサカンバラ」をまとっているから「ケサカンバロ」。このように二つの名前が合わさって「アジト・ケサカンバロ」と呼ばれる。そこで「ケサカンバロ」とは、人間の毛でできた衣のことである。それより嫌な衣はない。彼が言ったように。「修行者たちよ、どのような織物でも、ケサカンバロはそれらのうちで最も嫌われると語られる。ケサカンバロ、修行者たちよ、寒いときは寒い、暑いときは暑い、色が悪く、臭く、触り心地が悪い」と(ア.ニ. 3.138)。

154. Pakudhoti tassa nāmaṃ. Kaccāyanoti gottaṃ. Iti nāmagottaṃ saṃsanditvā pakudho kaccāyanoti vuccati. Sītudakapaṭikkhittako esa, vaccaṃ katvāpi udakakiccaṃ na karoti, uṇhodakaṃ vā kañjiyaṃ vā labhitvā karoti, nadiṃ vā maggodakaṃ vā atikkamma – ‘‘sīlaṃ me bhinna’’nti vālikathūpaṃ katvā sīlaṃ adhiṭṭhāya gacchati. Evarūpo nissirīkaladdhiko esa.

154.「パクウド」とは、その名前である。「カッチャーヤナ」とは、氏族である。このように名前と氏族が合わさって「パクウド・カッチャーヤナ」と呼ばれる。冷たい水に耐える者、排泄した後も水の行為をしない、温かい水か粥を得て行う。川か道の水を越えて、「戒律が破れた」と言って、砂の山を作って戒律を確立して行く。このような、不運な者、悪徳な者である。

155. Sañcayoti tassa nāmaṃ. Belaṭṭhassa puttoti belaṭṭhaputto.

155.「サンチャヤ」とは、その名前である。「ベラッタ」の息子とは、「ベラッタプット」。

156. Amhākaṃ gaṇṭhanakileso palibandhanakileso natthi, kilesagaṇṭharahitā mayanti evaṃvāditāya laddhanāmavasena nigaṇṭho. Nāṭassa putto nāṭaputto.

156.「我々には結び目の汚れ、妨げの汚れはない。我々は汚れの結び目から解放されている」と、このように言う名前に基づいて「ニガンタ」。「ナータ」の息子とは、「ナータプット」。

Komārabhaccajīvakakathāvaṇṇanā

コーマラーバッチャ・ジーヴァカの話の賞賛

157. Atha kho rājāti rājā kira tesaṃ vacanaṃ sutvā cintesi – ‘‘ahaṃ yassa yassa vacanaṃ na sotukāmo, so so eva kathesi. Yassa panamhi vacanaṃ sotukāmo, esa nāgavasaṃ pivitvā ṭhito supaṇṇo viya tuṇhībhūto, anattho vata me’’ti. Athassa etadahosi – ‘‘jīvako upasantassa buddhassa bhagavato upaṭṭhāko, sayampi upasanto, tasmā vattasampanno bhikkhu viya tuṇhībhūtova nisinno, na esa mayi akathente kathessati, hatthimhi kho pana maddante hatthisseva pādo gahetabbo’’ti tena saddhiṃ sayaṃ mantetumāraddho. Tena vuttaṃ – ‘‘atha kho rājā’’ti. Tattha kiṃ tuṇhīti kena kāraṇena tuṇhī. Imesaṃ amaccānaṃ attano attano kulūpakasamaṇassa vaṇṇaṃ kathentānaṃ mukhaṃ nappahoti. Kiṃ yathā etesaṃ, evaṃ tava kulūpakasamaṇo natthi, kiṃ tvaṃ daliddo, na te mama pitarā issariyaṃ dinnaṃ, udāhu assaddhoti pucchati.

157.「それから王は」とは、王は彼らの言葉を聞いてこう考えた。「私が聞きたくない者の言葉は、皆こう言った。私が聞きたい者の言葉は、彼はガルーダが蛇を飲んで静止したように、静かになってしまった。無益だった、私の」と。そして彼にこう思った。「ジーヴァカは、静まった仏、尊師の侍者である。彼自身も静まっている。それゆえ、修行を積んだ比丘のように、静かに座っている。彼は私が話さないのに話さないだろう。象の足に踏まれたら、象の足を取るのが道理だ」と、彼と共に自分で話し始めた。それゆえ言った。「それから王は」と。そこで「なぜ静かなのか」とは、どの理由で静かなのか。これらの大臣が、それぞれ自分の王族に仕える者の賞賛を語っているのに、口が止まらない。彼らのように、あなたの王族に仕える者はいないのか。あなたは貧しいのか。あなたの父から財産を与えられなかったのか。あるいは信仰がないのか、と尋ねる。

Tato jīvakassa etadahosi – ‘‘ayaṃ rājā maṃ kulūpakasamaṇassa guṇaṃ kathāpeti, na dāni me tuṇhībhāvassa kālo, yathā kho panime rājānaṃ vanditvā nisinnāva attano kulūpakasamaṇānaṃ guṇaṃ kathayiṃsu, na mayhaṃ evaṃ satthuguṇe kathetuṃ yutta’’nti uṭṭhāyāsanā bhagavato vihārābhimukho pañcapatiṭṭhitena vanditvā dasanakhasamodhānasamujjalaṃ añjaliṃ sirasi paggahetvā – ‘‘mahārāja, mā maṃ evaṃ cintayittha, ‘ayaṃ yaṃ vā taṃ vā samaṇaṃ upasaṅkamatī’ti, mama satthuno hi mātukucchiokkamane, mātukucchito nikkhamane, mahābhinikkhamane, sambodhiyaṃ, dhammacakkappavattane ca, dasasahassilokadhātu kampittha, evaṃ yamakapāṭihāriyaṃ akāsi, evaṃ devorohaṇaṃ, ahaṃ satthuno guṇe kathayissāmi, ekaggacitto suṇa, mahārājā’’ti vatvā – ‘‘ayaṃ deva, bhagavā arahaṃ sammāsambuddho’’tiādimāha. Tattha taṃ kho pana bhagavantanti itthambhūtākhyānatthe upayogavacanaṃ, tassa kho pana bhagavatoti attho. Kalyāṇoti kalyāṇaguṇasamannāgato, seṭṭhoti vuttaṃ hoti. Kittisaddoti kittiyeva. Thutighoso vā. Abbhuggatoti sadevakaṃ lokaṃ ajjhottharitvā uggato. Kinti? ‘‘Itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho…pe… bhagavā’’ti.

それからジーヴァカはこう思った。「この王は、私に王族に仕える者の徳を語らせようとしている。もう私が黙っている時ではない。これらの人々が王に挨拶して座るなり、それぞれ自分の王族に仕える者の徳を語ったように、私はこのように師の徳を語るのがふさわしい」と、立ち上がって席を離れ、尊師の僧院の方へ向かって、五体投地して挨拶し、十本の指の爪の輝きで光る合掌を頭に掲げて、「陛下、私をこのように思わないでください。『この者は、あちこちのサマナに近づく』と。私の師は、母の胎に入るとき、母の胎から出るとき、大出離のとき、悟りのとき、法輪転のときに、十千世界が揺れ動いた。このように、二重の奇跡を行った。このように、天界への下降。私は師の徳を語りましょう。心を一つにして聞きなさい、陛下」と言って、「この尊者は、尊師、アラハント、正等覚者である」と始めた。そこで、「その尊師」とは、このようなことを説明するのに、注意を払う言葉である。その尊師とは、という意味である。「ラマニヤ」とは、善き徳を備えた、最高である、と言われたことである。「キッティサッダ」とは、名声のこと。あるいは「シュタゴショ」。アッブグガトとは、神々を含む世界を貫いて現れた。「何が」と。「この尊者も、尊師、アラハント、正等覚者である……(以下略)……尊師である」と。

Tatrāyaṃ padasambandho – so bhagavā itipi arahaṃ itipi sammāsambuddho…pe… itipi bhagavāti. Iminā ca iminā ca kāraṇenāti vuttaṃ hoti. Tattha ārakattā arīnaṃ, arānañca hatattā, paccayādīnaṃ arahattā, pāpakaraṇe rahābhāvāti, imehi tāva kāraṇehi so bhagavā arahanti veditabbotiādinā nayena mātikaṃ nikkhipitvā sabbāneva cetāni padāni visuddhimagge buddhānussatiniddese vitthāritānīti tato nesaṃ vitthāro gahetabbo.

そこでは「尊師は、このように、阿羅漢であり、このように、正等覚者であり…このように、世尊である」と、このように言葉のつながりがある。「この理由と、この理由によって」と、このように言われたのである。そこで、「(汚れを)遠ざけるゆえに、羅漢(阿羅漢)は、(悪行を)羅漢(阿羅漢)によって滅ぼしたこと、原因(縁起)の羅漢(阿羅漢)たること、悪行をなすことを遠ざけること」によって、これらの理由によって、尊師は阿羅漢であると知られるべきである」というように、まず論(マティカ)を提示した後、これらの言葉はすべて、仏道修行の教え(仏陀念経)において詳しく説明されているので、その説明を参照すべきである。

Jīvako pana ekamekassa padassa atthaṃ niṭṭhāpetvā – ‘‘evaṃ, mahārāja, arahaṃ mayhaṃ satthā, evaṃ sammāsambuddho…pe… evaṃ bhagavā’’ti vatvā – ‘‘taṃ, devo, bhagavantaṃ payirupāsatu, appeva nāma devassa taṃ bhagavantaṃ payirupāsato cittaṃ pasīdeyyā’’ti āha. Ettha ca taṃ devo payirupāsatūti vadanto ‘‘mahārāja, tumhādisānañhi satenapi sahassenapi satasahassenapi puṭṭhassa mayhaṃ satthuno sabbesaṃ cittaṃ gahetvā kathetuṃ thāmo ca balañca atthi, vissattho upasaṅkamitvā puccheyyāsi mahārājā’’ti āha.

ジーヴァカは、一つ一つの言葉の意味を説明し終えてから、「王よ、このように、私の師は阿羅漢であり、このように、正等覚者であり…このように、世尊であります」と言ってから、「殿下、その尊師に近づいてください。そうすれば、殿下の心がその尊師に近づくことによって、静まるかもしれません」と言った。そこで、「王よ、あなたのような人々であっても、千人、あるいは十万人いても、質問されても、私の師のすべての人々の心を掴んで語る力と能力があります。安心して近づいて質問してください」と言った。

Raññopi bhagavato guṇakathaṃ suṇantassa sakalasarīraṃ pañcavaṇṇāya pītiyā nirantaraṃ phuṭaṃ ahosi. So taṅkhaṇaññeva gantukāmo hutvā – ‘‘imāya kho pana velāya mayhaṃ dasabalassa santikaṃ gacchato na añño koci khippaṃ yānāni yojetuṃ sakkhissati aññatra jīvakā’’ti cintetvā – ‘‘tena hi, samma jīvaka, hatthiyānāni kappāpehī’’ti āha.

王もまた、尊師の徳について聞いているうちに、全身が五色の喜びに絶えず満たされた。彼はその場で、行こうとする思いになり、「今この時、私が十力(仏)の元へ行くにあたり、ジーヴァカ以外に、誰が速やかに乗り物を準備できるだろうか」と考え、「では、ジーヴァカよ、象の乗り物を準備してください」と言った。

158. Tattha tena hīti uyyojanatthe nipāto. Gaccha, samma jīvakāti vuttaṃ hoti. Hatthiyānānīti anekesu assarathādīsu yānesu vijjamānesupi hatthiyānaṃ uttamaṃ; uttamassa santikaṃ uttamayāneneva gantabbanti ca, assayānarathayānāni sasaddāni, dūratova tesaṃ saddo suyyati, hatthiyānassa padānupadaṃ gacchantāpi saddaṃ na suṇanti. Nibbutassa pana kho bhagavato santike nibbuteheva yānehi gantabbanti ca cintayitvā hatthiyānānīti āha.

158. そこでの「では」とは、派遣する意味の助詞である。「行け、ジーヴァカよ」と言われたのである。象の乗り物とは、多くの馬車や車がある中でも、象の乗り物が最も優れていること。最上のものに近づくには、最上の乗り物で行くべきであること、馬車や車は音を立て、遠くからその音が聞こえるが、象の乗り物の跡について行っても音は聞こえない。静かな尊師の元へは、静かな乗り物で行くべきである」と考え、象の乗り物と言ったのである。

Pañcamattāni hatthinikāsatānīti pañca kareṇusatāni. Kappāpetvāti ārohaṇasajjāni kāretvā. Ārohaṇīyanti ārohaṇayoggaṃ, opaguyhanti attho. Kiṃ panesa raññā vuttaṃ akāsi avuttanti? Avuttaṃ. Kasmā? Paṇḍitatāya. Evaṃ kirassa ahosi – rājā imāya velāya gacchāmīti vadati, rājāno ca nāma bahupaccatthikā. Sace antarāmagge koci antarāyo hoti, mampi garahissanti – ‘‘jīvako rājā me kathaṃ gaṇhātīti akālepi rājānaṃ gahetvā nikkhamatī’’ti. Bhagavantampi garahissanti ‘‘samaṇo gotamo, ‘mayhaṃ kathā vattatī’ti kālaṃ asallakkhetvāva dhammaṃ kathetī’’ti. Tasmā yathā neva mayhaṃ, na bhagavato, garahā uppajjati; rañño ca rakkhā susaṃvihitā hoti, tathā karissāmī’’ti.

五頭の象の乗り物とは、五百頭の象のことである。「準備させて」とは、乗るのにふさわしいようにさせて、という意味である。王は何ゆえに、言われたことをしなかったのか? 彼はしなかった。なぜか? 賢明だからである。彼はこのように考えた。「王は今、行こうと言っているが、王というものは、多くの敵がいるものである。もし途中で何か問題が起これば、私まで非難されるだろう。「ジーヴァカは王の言葉を聞かないで、不適切な時にも王を連れ出してしまった」と。尊師まで非難されるだろう。「ゴータマ沙門は、『私の話をしている』と思って、時を考えずに説法している」と。それゆえ、私にも、尊師にも非難が生じず、王の護衛も万全になるようにしよう」と考えたのである。

Tato itthiyo nissāya purisānaṃ bhayaṃ nāma natthi, ‘sukhaṃ itthiparivuto gamissāmī’ti pañca hatthinikāsatāni kappāpetvā pañca itthisatāni purisavesaṃ gāhāpetvā – ‘‘asitomarahatthā rājānaṃ parivāreyyāthā’’ti vatvā puna cintesi – ‘‘imassa rañño imasmiṃ attabhāve maggaphalānaṃ upanissayo natthi, buddhā ca nāma upanissayaṃ disvāva dhammaṃ kathenti. Handāhaṃ, mahājanaṃ sannipātāpemi, evañhi sati satthā kassacideva upanissayena dhammaṃ desessati, sā mahājanassa upakārāya bhavissatī’’ti. So tattha tattha sāsanaṃ pesesi, bheriṃ carāpesi – ‘‘ajja rājā bhagavato santikaṃ gacchati, sabbe attano vibhavānurūpena rañño ārakkhaṃ gaṇhantū’’ti.

そこから、女性を従えれば、男性に恐れはない。「女性に囲まれて快適に旅をするだろう」と考え、五頭の象の乗り物を準備させ、五百人の女性を男装させて、「剣と盾を持たせて、王を護衛させよ」と言って、さらに考えた。「この王は、今生では悟り(道果)を得る縁はない。仏というものは、縁を見て説法するものである。よし、大衆を集めよう。そうすれば、師は誰かの縁によって説法するだろう。それは大衆の利益になるだろう」と考えた。そこで、あちこちに布告を出し、太鼓を鳴らした。「今日、王は尊師の元へ行く。各自、それぞれの身分に応じて、王の護衛をせよ」と。

Tato mahājano cintesi – ‘‘rājā kira satthudassanatthaṃ gacchati, kīdisī vata bho dhammadesanā bhavissati, kiṃ no nakkhattakīḷāya, tattheva gamissāmā’’ti. Sabbe gandhamālādīni gahetvā rañño āgamanaṃ ākaṅkhamānā magge aṭṭhaṃsu. Jīvakopi rañño paṭivedesi – ‘‘kappitāni kho te, deva, hatthiyānāni, yassa dāni kālaṃ maññasī’’ti. Tattha yassa dāni kālaṃ maññasīti upacāravacanametaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘yaṃ tayā āṇattaṃ, taṃ mayā kataṃ, idāni tvaṃ yassa gamanassa vā agamanassa vā kālaṃ maññasi, tadeva attano ruciyā karohī’’ti.

そこで大衆は、「王は師に会うために行くのだ。どんな説法になるのだろうか。私たちの星占いはどうでもいい。そこへ行こう」と考えた。皆、香や花などを持って、王の到着を待って道端に立っていた。ジーヴァカも王に報告した。「王よ、象の乗り物は準備されました。いつ行くのが良いとお考えですか」と。そこで、「いつ行くのが良いとお考えですか」とは、時を促す言葉である。これは、「あなたが命じたことは、私が実行しました。今、あなたが行く時か行かない時かを決めてください。あなたの意志に従ってください」と言ったのである。

159. Paccekā itthiyoti pāṭiyekkā itthiyo, ekekissā hatthiniyā ekekaṃ itthinti vuttaṃ hoti. Ukkāsu dhāriyamānāsūti daṇḍadīpikāsu dhāriyamānāsu. Mahacca rājānubhāvenāti mahatā rājānubhāvena. Mahaccātipi pāḷi, mahatiyāti attho, liṅgavipariyāyo esa. Rājānubhāvo vuccati rājiddhi. Kā panassa rājiddhi? Tiyojanasatānaṃ dvinnaṃ mahāraṭṭhānaṃ issariyasirī. Tassa hi asukadivasaṃ rājā tathāgataṃ upasaṅkamissatīti paṭhamataraṃ saṃvidahane asatipi taṅkhaṇaññeva pañca itthisatāni purisavesaṃ gahetvā paṭimukkaveṭhanāni aṃse āsattakhaggāni maṇidaṇḍatomare gahetvā nikkhamiṃsu. Yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘paccekā itthiyo āropetvā’’ti.

159. 個々の女性とは、それぞれの女性のこと。一頭の象に一人の女性を乗せた、という意味である。「松明を持って」とは、棒のついた灯りを持って、という意味である。「偉大な王の威光によって」とは、偉大な王の威光によってである。「偉大な」とも経典にはあるが、「偉大な」という意味である。これは性別の転換である。王の威光とは、王の権勢である。彼の権勢とは何か? 三百ヨージャナ(約4800km)の二つの大国を支配する栄光である。その日、王は預言者(如来)に会うことになっていたが、最初に準備ができていなくても、その場で五百人の女性を男装させ、武装を整え、剣を帯びて、宝石のついた杖や槍を持って現れた。これは、「個々の女性を乗せて」と言ったことに関連している。

Aparāpi soḷasasahassakhattiyanāṭakitthiyo rājānaṃ parivāresuṃ. Tāsaṃ pariyante khujjavāmanakakirātādayo. Tāsaṃ pariyante antepurapālakā vissāsikapurisā. Tesaṃ pariyante vicitravesavilāsino saṭṭhisahassamattā mahāmattā. Tesaṃ pariyante vividhālaṅkārapaṭimaṇḍitā nānappakāraāvudhahatthā vijjādharataruṇā viya navutisahassamattā raṭṭhiyaputtā. Tesaṃ pariyante satagghanikāni nivāsetvā pañcasatagghanikāni ekaṃsaṃ katvā sunhātā suvilittā kañcanamālādinānābharaṇasobhitā dasasahassamattā brāhmaṇā dakkhiṇahatthaṃ ussāpetvā jayasaddaṃ ghosantā gacchanti. Tesaṃ pariyante pañcaṅgikāni tūriyāni. Tesaṃ pariyante dhanupantiparikkhepo. Tassa pariyante hatthighaṭā. Hatthīnaṃ pariyante gīvāya gīvaṃ paharamānā assapanti. Assapariyante aññamaññaṃ saṅghaṭṭanarathā. Rathapariyante bāhāya bāhaṃ paharayamānā yodhā. Tesaṃ pariyante attano attano anurūpāya ābharaṇasampattiyā virocamānā aṭṭhārasa seniyo. Iti yathā pariyante ṭhatvā khitto saro rājānaṃ na pāpuṇāti, evaṃ jīvako komārabhacco rañño parisaṃ saṃvidahitvā attanā rañño avidūreneva gacchati – ‘‘sace koci upaddavo hoti, paṭhamatara rañño jīvitadānaṃ dassāmī’’ti. Ukkānaṃ pana ettakāni satāni vā sahassāni vāti paricchedo natthīti evarūpiṃ rājiddhiṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘mahaccarājānubhāvena yena jīvakassa komārabhaccassa ambavanaṃ, tena pāyāsī’’ti.

さらに十六万人のクシャトリヤの踊り子が王を護衛した。その周囲には、背の低い者、背の高い者、猟師などがいた。その周囲には、内廷の警護兵や信頼できる家臣がいた。その周囲には、色とりどりの衣装を飾り、様々な武器を持った、六万人の大臣がいた。その周囲には、様々な装飾を施し、様々な武器を持った、宝珠の化身のような九万人の王子がいた。その周囲には、百金貨の衣服を着て、五十金貨の衣服を肩にかけ、よく浴びて、よく化粧し、金の冠などの様々な装飾で飾られた、一万人のバラモンが、右手を掲げて勝利の鬨の声をあげて進んでいた。その周囲には、五種の楽器があった。その周囲には、弓を構えた警護兵がいた。その周囲には、象の群れがいた。象の周囲には、首をぶつけ合って進む馬がいた。馬の周囲には、互いにぶつかり合って進む戦車があった。戦車の周囲には、腕をぶつけ合って進む兵士がいた。その周囲には、それぞれの装飾の富で輝く十八軍団がいた。このように、周囲に立って放たれた矢が王に届かないように、ジーヴァカは王の従者を準備し、王のすぐ近くを歩いていた。「もし何か問題が起これば、まず王の命を守ろう」と。松明については、百本か千本かという区別はない。このように偉大な王の権勢を考えて、「偉大な王の威光によって、ジーヴァカの果樹園へ、そこへ歩み去った」と言われたのである。

Ahudeva bhayanti ettha cittutrāsabhayaṃ, ñāṇabhayaṃ, ārammaṇabhayaṃ, ottappabhayanti catubbidhaṃ bhayaṃ, tattha ‘‘jātiṃ paṭicca bhayaṃ bhayānaka’’ntiādinā nayena vuttaṃ cittutrāsabhayaṃ nāma. ‘‘Tepi tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā yebhuyyena bhayaṃ saṃvegaṃ santāsaṃ āpajjantī’’ti (saṃ. ni. 3.78) evamāgataṃ ñāṇabhayaṃ nāma. ‘‘Etaṃ nūna taṃ bhayabheravaṃ āgacchatī’’ti (ma. ni. 1.49) ettha vuttaṃ ārammaṇabhayaṃ nāma.

「恐れ」という言葉には、心の動揺による恐れ、知識による恐れ、対象による恐れ、そして恥じらいによる恐れの四種類がある。そこで、「生まれによって恐れが生じる、恐ろしい」というように言われた心の動揺による恐れのことである。「彼らもまた、預言者(如来)の説法を聞いて、多くの場合、恐れ、畏敬の念、不安を感じる」(サンユッタ・ニカーヤ 3.78)とこのように書かれている知識による恐れのことである。「これが、あの恐ろしいものだろうか」(マッジマ・ニカーヤ 1.49)と、ここでは対象による恐れのことである。

‘‘Bhīruṃ pasaṃsanti, na hi tattha sūraṃ;

「臆病者を褒める、そこには勇者はいない;

Bhayā hi santo, na karonti pāpa’’nti . (saṃ. ni. 1.33);

恐れる者たちは、悪を行わない。」(サンユッタ・ニカーヤ 1.33);

Idaṃ ottappabhayaṃ nāma. Tesu idha cittutrāsabhayaṃ, ahu ahosīti attho. Chambhitattanti chambhitassa bhāvo. Sakalasarīracalananti attho. Lomahaṃsoti lomahaṃsanaṃ, uddhaṃ ṭhitalomatāti attho. So panāyaṃ lomahaṃso dhammassavanādīsu pītiuppattikāle pītiyāpi hoti. Bhīrukajātikānaṃ sampahārapisācādidassanesu bhayenāpi. Idha bhayalomahaṃsoti veditabbo.

これは恥じらいによる恐れのことである。その中で、ここでは心の動揺による恐れ、「あった、あった」という意味である。「恐怖による」とは、恐怖の状態のことである。全身の震えとは、全身が震えることである。鳥肌とは、鳥肌が立つこと、毛が逆立つことである。この鳥肌は、法を聞くなどの際に、喜びが生じる時に、喜びによっても起こる。臆病な人々が、鬼や悪魔などを見た時に、恐れによっても起こる。ここでは、恐れによる鳥肌であると理解すべきである。

Kasmā panesa bhītoti? Andhakārenāti eke vadanti. Rājagahe kira dvattiṃsa mahādvārāni, catusaṭṭhi khuddakadvārāni. Jīvakassa ambavanaṃ pākārassa ca gijjhakūṭassa ca antarā hoti. So pācīnadvārena nikkhamitvā pabbatacchāyāya pāvisi, tattha pabbatakūṭena cando chādito, pabbatacchāyāya ca rukkhacchāyāya ca andhakāraṃ ahosīti, tampi akāraṇaṃ. Tadā hi ukkānaṃ satasahassānampi paricchedo natthi.

なぜ彼は恐れたのか? 「闇によって」と、ある人は言う。ラージャガハには、三十二の大門と、六十四の小さな門があった。ジーヴァカの果樹園は、城壁と、霊鷲山の間にある。彼は東門から出て、山の影に入った。そこで山の峰で月が隠され、山の影と木の影によって闇となった。しかし、それは理由にならない。その時、松明は数百本あっても、区別はなかったからである。

Ayaṃ pana appasaddataṃ nissāya jīvake āsaṅkāya bhīto. Jīvako kirassa uparipāsādeyeva ārocesi – ‘‘mahārāja appasaddakāmo bhagavā, appasaddeneva upasaṅkamitabbo’’ti. Tasmā rājā tūriyasaddaṃ nivāresi. Tūriyāni kevalaṃ gahitamattāneva honti, vācampi uccaṃ anicchārayamānā accharāsaññāya gacchanti. Ambavanepi kassaci khipitasaddopi na suyyati. Rājāno ca nāma saddābhiratā honti. So taṃ appasaddataṃ nissāya ukkaṇṭhito jīvakepi āsaṅkaṃ uppādesi. ‘‘Ayaṃ jīvako mayhaṃ ambavane aḍḍhateḷasāni bhikkhusatānī’’ti āha. Ettha ca khipitasaddamattampi na suyyati, abhūtaṃ maññe, esa vañcetvā maṃ nagarato nīharitvā purato balakāyaṃ upaṭṭhapetvā maṃ gaṇhitvā attanā chattaṃ ussāpetukāmo. Ayañhi pañcannaṃ hatthīnaṃ balaṃ dhāreti. Mama ca avidūreneva gacchati, santike ca me āvudhahattho ekapurisopi natthi. Aho vata me anattho’’ti. Evaṃ bhāyitvā ca pana abhīto viya sandhāretumpi nāsakkhi. Attano bhītabhāvaṃ tassa āvi akāsi. Tena vuttaṃ. ‘‘Atha kho rājā…pe… na nigghoso’’ti. Tattha sammāti vayassābhilāpo esa, kacci maṃ vayassāti vuttaṃ hoti. Na palambhesīti yaṃ natthi taṃ atthīti vatvā kacci maṃ na vippalambhayasi. Nigghosoti kathāsallāpanigghoso.

しかし、彼は軽率さ(無音)を頼りに、ジーヴァカを疑って恐れた。ジーヴァカは彼に、「王よ、王は軽率な(静かな)ことを好まれる。静かに近づくべきです」と伝えていた。そのため、王は楽器の音を止めた。楽器はわずかに鳴るだけで、声も高く上げず、音もなく進む。果樹園でも、わずかな音さえ聞こえない。王というものは、音を楽しむものである。彼はその軽率さ(無音)を頼りに、落胆し、ジーヴァカまで疑いを抱いた。「このジーヴァカは、私の果樹園に百三十人の比丘がいると言った。ここでは、わずかな音さえ聞こえない。それは嘘だろう。彼は私を騙して、都から連れ出し、兵士を配置して、私を捕らえ、自分で傘を掲げようとしている。彼は五頭の象の力を持っている。私のすぐ近くを歩いている。私の近くに武器を持った者は一人もいない。ああ、私に災いが起きた」と。このように恐れても、恐れていないかのように平静を装うことさえできなかった。彼は自分の恐れを彼に明らかにした。だから、「そこで王は…音もなく」と言われたのである。そこでの「静かに」とは、親しい者への呼びかけである。「騙していないだろうね」とは、「ないものを、あると言って、私を欺いていないだろうね」という意味である。「音もなく」とは、会話の静寂である。

Mā bhāyi, mahārājāti jīvako – ‘‘ayaṃ rājā maṃ na jānāti ‘nāyaṃ paraṃ jīvitā voropetī’ti; sace kho pana naṃ na assāsessāmi, vinasseyyā’’ti cintayitvā daḷhaṃ katvā samassāsento ‘‘mā bhāyi mahārājā’’ti vatvā **‘‘na taṃ devā’’**tiādimāha. Abhikkamāti abhimukho kama gaccha, pavisāti attho. Sakiṃ vutte pana daḷhaṃ na hotīti taramānova dvikkhattuṃ āha. Ete maṇḍalamāḷe dīpā jhāyantīti mahārāja, corabalaṃ nāma na dīpe jāletvā tiṭṭhati, ete ca maṇḍalamāḷe dīpā jalanti. Etāya dīpasaññāya yāhi mahārājāti vadati.

ジーヴァカは、「恐れないでください、王よ」と言い、「この王は私を知らない。『この者は他人を殺そうとしない』と。しかし、もし私が彼を安心させなければ、彼は滅びるだろう」と考え、確信を持って彼を安心させるために、「恐れないでください、王よ」と言って、「殿下、」という言葉から始めた。 「進んでください」とは、正面に進んでください、入ってください、という意味である。一度言っただけでは確信が得られないので、急いで二度言った。「これらの円形の光が燃えています」とは、「王よ、盗賊の軍隊は、灯りを灯してそこにいるものではありません。これらの円形の光が燃えています。この灯りの合図で、進んでください、王よ」と言っているのである。

Sāmaññaphalapucchāvaṇṇanā

沙門果(沙門の果報)について尋ねることの説明

160. Nāgassa bhūmīti yattha sakkā hatthiṃ abhirūḷhena gantuṃ, ayaṃ nāgassa bhūmi nāma. Nāgā paccorohitvāti vihārassa bahidvārakoṭṭhake hatthito orohitvā. Bhūmiyaṃ patiṭṭhitasamakālameva pana bhagavato tejo rañño sarīraṃ phari. Athassa tāvadeva sakalasarīrato sedā mucciṃsu, sāṭakā pīḷetvā apanetabbā viya ahesuṃ. Attano aparādhaṃ saritvā mahābhayaṃ uppajji. So ujukaṃ bhagavato santikaṃ gantuṃ asakkonto jīvakaṃ hatthe gahetvā ārāmacārikaṃ caramāno viya ‘‘idaṃ te samma jīvaka suṭṭhu kāritaṃ idaṃ suṭṭhu kārita’’nti vihārassa vaṇṇaṃ bhaṇamāno anukkamena yena maṇḍalamāḷassa dvāraṃ tenupasaṅkami, sampattoti attho.

160. 象の土地とは、象に乗って行くことができる場所、これが象の土地である。「象が降りて」とは、精舎の外側の入り口で象から降りて、という意味である。地面に降り立ったのと同時に、尊師の熱が王の体に満ちた。するとすぐに、彼の全身から汗が噴き出し、服が絞られるように濡れた。自分の罪を思い出し、大きな恐怖が生じた。彼はまっすぐに尊師の元へ行くことができず、ジーヴァカの手を取って、庭園を散策するように、「これはジーヴァカよ、あなたがよくやった、よくやった」と言いながら、精舎の素晴らしさを語り、次第に円形の場所の入り口に近づいた。到達した、という意味である。

Kahaṃ pana sammāti kasmā pucchīti. Eke tāva ‘‘ajānanto’’ti vadanti. Iminā kira daharakāle pitarā saddhiṃ āgamma bhagavā diṭṭhapubbo, pacchā pana pāpamittasaṃsaggena pitughātaṃ katvā abhimāre pesetvā dhanapālaṃ muñcāpetvā mahāparādho hutvā bhagavato sammukhībhāvaṃ na upagatapubboti asañjānanto pucchatīti. Taṃ akāraṇaṃ, bhagavā hi ākiṇṇavaralakkhaṇo anubyañjanapaṭimaṇḍito chabbaṇṇāhi rasmīhi sakalaṃ ārāmaṃ obhāsetvā tārāgaṇaparivuto viya puṇṇacando bhikkhugaṇaparivuto maṇḍalamāḷamajjhe nisinno, taṃ ko na jāneyya. Ayaṃ pana attano issariyalīlāya pucchati. Pakati hesā rājakulānaṃ, yaṃ jānantāpi ajānantā viya pucchanti. Jīvako pana taṃ sutvā – ‘ayaṃ rājā pathaviyaṃ ṭhatvā kuhiṃ pathavīti, nabhaṃ ulloketvā kuhiṃ candimasūriyāti, sinerumūle ṭhatvā kuhiṃ sinerūti vadamāno viya dasabalassa purato ṭhatvā kuhiṃ bhagavā’ti pucchati. ‘‘Handassa bhagavantaṃ dassessāmī’’ti cintetvā yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā ‘‘eso mahārājā’’tiādimāha. Purakkhatoti parivāretvā nisinnassa purato nisinno.

「では、どこで(悟ったのですか)」と尋ねたのは、なぜか。ある人たちは「知らないから」と言う。「この御方が幼い頃、父と共に来て、世尊は既にご覧になった。その後、悪友との交わりにより父を殺害し、デーヴァダッタに仕えさせ、大罪を犯した身となって、世尊の御前に出られなかったのだから、知らないゆえに尋ねているのだ」と。それは理由にならない。なぜなら、世尊は清らかな相に満ち、祥相で飾られ、六色の光明で御堂全体を照らし、星々を従えた満月のように、比丘たちの集まりに囲まれ、真円の中心に座っておられた。誰がそれを知らなかったであろうか。この王は、自身の威厳を示すために尋ねているのだ。王族にはよくあることだが、知っていても知らないかのように尋ねるのである。ジーヴァカがそれを聞いて、「この王は、大地に立って『大地はどこにあるのか』、空を見上げて『月と太陽はどこにあるのか』、須弥山の麓に立って『須弥山はどこにあるのか』と言うような者だ。まさに、十力尊の前で『世尊はどこですか』と尋ねているのだ」と(思った)。「世尊に(お会い)させよう」と思い、世尊のもとへ行って合掌し、「この王が…」と言った。王は、王に仕える者たちに囲まれて座った。その座の前に座った。

161. Yena bhagavā tenupasaṅkamīti yattha bhagavā tattha gato, bhagavato santikaṃ upagatoti attho. Ekamantaṃ aṭṭhāsīti bhagavantaṃ vā bhikkhusaṃghaṃ vā asaṅghaṭṭayamāno attano ṭhātuṃ anucchavike ekasmiṃ padese bhagavantaṃ abhivādetvā ekova aṭṭhāsi. Tuṇhībhūtaṃ tuṇhībhūtanti yato yato anuviloketi, tato tato tuṇhībhūtamevāti attho. Tattha hi ekabhikkhussapi hatthakukkuccaṃ vā pādakukkuccaṃ vā khipitasaddo vā natthi, sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitaṃ nāṭakaparivāraṃ bhagavato abhimukhe ṭhitaṃ rājānaṃ vā rājaparisaṃ vā ekabhikkhupi na olokesi. Sabbe bhagavantaṃyeva olokayamānā nisīdiṃsu.

161. 世尊のもとへ行った。「世尊がいらっしゃるところへ行った」ということであり、世尊のそばへ行ったという意味である。片隅に立った。「世尊や比丘たちの集まりを邪魔しないように、自分の立つべき適切な場所に、世尊を礼拝して一人で立っていた」という意味である。静まり返っていた。「どこから見ても、どこから見ても静まり返っていた」という意味である。そこでは、一人の比丘でさえ、手に持つものや足の動き、あるいは咳払いをする音もなく、すべての装飾品で飾られた、劇団の随行者(のような)王が、あるいは王の集会が、世尊の前に立っていたのに、一人として見なかった。皆、世尊だけを見て座っていた。

Rājā tesaṃ upasame pasīditvā vigatapaṅkatāya vippasannarahadamiva upasantindriyaṃ bhikkhusaṅghaṃ punappunaṃ anuviloketvā udānaṃ udānesi. Tattha imināti yena kāyikena ca vācasikena ca mānasikena ca sīlūpasamena bhikkhusaṅgho upasanto, iminā upasamenāti dīpeti. Tattha ‘‘aho vata me putto pabbajitvā ime bhikkhū viya upasanto bhaveyyā’’ti nayidaṃ sandhāya esa evamāha. Ayaṃ pana bhikkhusaṅghaṃ disvā pasanno puttaṃ anussari. Dullabhañhi laddhā acchariyaṃ vā disvā piyānaṃ ñātimittādīnaṃ anussaraṇaṃ nāma lokassa pakatiyeva. Iti bhikkhusaṅghaṃ disvā puttaṃ anussaramāno esa evamāha.

王は、彼らの静けさに満足し、泥がなくなった澄んだ池のように、静かな心の比丘たちの集まりを何度も見回して、感嘆の声を上げた。そこで、「これによって」と、どのような身体的、言語的、そして精神的な戒律による静けさによって、比丘たちの集まりが静まったのか、「これによって」と示している。「ああ、私の息子も出家して、これらの比丘のように静かであればなあ」と、このことを意図して、彼はこのように言ったのではない。彼は比丘たちの集まりを見て、満足して、息子を思い出したのである。得がたいものを得て、不思議なものを見たときに、愛する親族や友人などを思い出すのは、世の常である。このように、比丘たちの集まりを見て、息子を思い出しながら、彼はこのように言ったのである。

Api ca putte āsaṅkāya tassa upasamaṃ icchamāno pesa evamāha. Evaṃ kirassa ahosi, putto me pucchissati – ‘‘mayhaṃ pitā daharo. Ayyako me kuhi’’nti. So ‘‘pitarā te ghātito’’ti sutvā ‘‘ahampi pitaraṃ ghātetvā rajjaṃ kāressāmī’’ti maññissati. Iti putte āsaṅkāya tassa upasamaṃ icchamāno pesa evamāha. Kiñcāpi hi esa evamāha. Atha kho naṃ putto ghātessatiyeva. Tasmiñhi vaṃse pituvadho pañcaparivaṭṭe gato. Ajātasattu bimbisāraṃ ghātesi, udayo ajātasattuṃ. Tassa putto mahāmuṇḍiko nāma udayaṃ. Tassa putto anuruddho nāma mahāmuṇḍikaṃ. Tassa putto nāgadāso nāma anuruddhaṃ. Nāgadāsaṃ pana – ‘‘vaṃsacchedakarājāno ime, kiṃ imehī’’ti raṭṭhavāsino kupitā ghātesuṃ.

さらに、息子を心配するあまり、彼の静かな状態を願って、彼はこのように言った。「彼は『私の息子は若い。私の師はどこにいるのですか』と尋ねるだろう」と、彼はこのように思った。「『あなたの父に殺されたのだ』と聞けば、『私も父を殺して、王位に就こう』と思うだろう」と。このように、息子を心配するあまり、彼の静かな状態を願って、彼はこのように言ったのである。たとえ彼がこのように言ったとしても。それでも、息子は彼を殺すだろう。なぜなら、その家系では、父殺しは五代続いているからだ。アジャータサットゥはビンビサーラを殺した。ウダヤはアジャータサットゥを殺した。その息子はマハムンダコというウダヤ。その息子はマハムンダコというアヌルッダ。その息子はアヌルッダというナーガダーサ。ナーガダーサは、「血筋を絶やす王たちだ、彼らと何が関係あるのか」と、民衆が怒って殺したのである。

Agamā kho tvanti kasmā evamāha? Bhagavā kira rañño vacībhede akateyeva cintesi – ‘‘ayaṃ rājā āgantvā tuṇhī niravo ṭhito, kiṃ nu kho cintesī’’ti. Athassa cittaṃ ñatvā – ‘‘ayaṃ mayā saddhiṃ sallapituṃ asakkonto bhikkhusaṅghaṃ anuviloketvā puttaṃ anussari, na kho panāyaṃ mayi anālapante kiñci kathetuṃ sakkhissati, karomi tena saddhiṃ kathāsallāpa’’nti. Tasmā rañño vacanānantaraṃ **‘‘agamā kho tvaṃ, mahārāja, yathāpema’’**nti āha. Tassattho – mahārāja, yathā nāma unname vuṭṭhaṃ udakaṃ yena ninnaṃ tena gacchati, evameva tvaṃ bhikkhusaṅghaṃ anuviloketvā yena pemaṃ tena gatoti.

「あなたは来た」と、なぜこのように言ったのか。世尊は、王の言葉の区切りがないうちに、「この王は来て、静かに何も言わずに座っているが、何を考えているのだろうか」と考えられた。「彼の心を知って、『この者は私と話すことができないので、比丘たちの集まりを見回して、息子を思い出したのだ。しかし、私が話しかけなければ、彼は何も語ることはできないだろう。彼と話そう』と(思われた)。」それゆえ、王の言葉の後に、**「あなたは来た、偉大な王よ、愛する者(へと)向かった」**と言われた。その意味は、「偉大な王よ、ちょうど上方に降った水が低い方へ流れるように、あなたも比丘たちの集まりを見て、愛する者(へと)向かった」ということである。

Atha rañño etadahosi – ‘‘aho acchariyā buddhaguṇā, mayā sadiso bhagavato aparādhakārako nāma natthi, mayā hissa aggupaṭṭhāko ghātito, devadattassa ca kathaṃ gahetvā abhimārā pesitā, nāḷāgiri mutto, maṃ nissāya devadattena silā paviddhā, evaṃ mahāparādhaṃ nāma maṃ ālapato dasabalassa mukhaṃ nappahoti; aho bhagavā pañcahākārehi tādilakkhaṇe suppatiṭṭhito. Evarūpaṃ nāma satthāraṃ pahāya bahiddhā na pariyesissāmā’’ti so somanassajāto bhagavantaṃ ālapanto ‘‘piyo me, bhante’’tiādimāha.

すると王は、「ああ、驚くべき仏の功徳よ。私のような世尊に罪を犯した者はいない。私は彼の第一の奉仕者を殺害し、デーヴァダッタの言葉を取り入れて、彼に仕えさせ、ナーラーギリを放った。私を頼ってデーヴァダッタが石を投げた。これほどの大罪を犯した私と話すのに、十力尊の口は足りない。ああ、世尊は五つの点でそのような特徴に満ちておられる。このような師を離れて、外に求めることはしないだろう」と思い、歓喜して世尊に語りかけ、「親愛なる(師)よ、あなたは私の」と言った。

162. Bhikkhusaṅghassa añjaliṃ paṇāmetvāti evaṃ kirassa ahosi bhagavantaṃ vanditvā itocito ca gantvā bhikkhusaṅghaṃ vandantena ca bhagavā piṭṭhito kātabbo hoti, garukāropi cesa na hoti. Rājānaṃ vanditvā uparājānaṃ vandantenapi hi rañño agāravo kato hoti. Tasmā bhagavantaṃ vanditvā ṭhitaṭṭhāneyeva bhikkhusaṅghassa añjaliṃ paṇāmetvā ekamantaṃ nisīdi. Kañcideva desanti kañci okāsaṃ.

162. 比丘たちの集まりに合掌した。「世尊を礼拝してから、ここへ来て、比丘たちの集まりを礼拝する者には、世尊が後ろになるだろう」と思ったからだ。また、敬意も払われない。王を礼拝してから副王を礼拝する者でさえ、王に対して無礼を働いたことになる。それゆえ、世尊を礼拝して、その場に立ったまま、比丘たちの集まりに合掌して、片隅に座った。ある(場所)を授ける。「ある場所」を。

Athassa bhagavā pañhapucchane ussāhaṃ janento āha – **‘‘puccha, mahārāja, yadākaṅkhasī’’**ti. Tassattho – ‘‘puccha yadi ākaṅkhasi, na me pañhavissajjane bhāro atthi’’. Atha vā ‘‘puccha, yaṃ ākaṅkhasi, sabbaṃ te vissajjessāmī’’ti sabbaññupavāraṇaṃ pavāresi, asādhāraṇaṃ paccekabuddhaaggasāvakamahāsāvakehi. Te hi yadākaṅkhasīti na vadanti, sutvā vedissāmāti vadanti. Buddhā pana – ‘‘puccha, āvuso, yadākaṅkhasī’’ti (saṃ. ni. 1.237), vā ‘‘puccha, mahārāja, yadākaṅkhasī’’ti vā,

すると世尊は、質問を促すために、「**質問したまえ、偉大な王よ、望むように**」と言われた。その意味は、「望むなら質問したまえ、質問に答えるのに負担はない」ということである。あるいは、「質問したまえ、望むことは何でも、すべて答えてあげよう」と、すべてを知る者としての約束を約束された。それは、独覚や大弟子、偉大な弟子とは異なる(約束)である。彼らは「望むなら」とは言わず、「聞いたら答えます」と言う。仏たちは「友よ、望むなら質問したまえ」(サンニカーヤ 1.237)とか、「偉大な王よ、望むなら質問したまえ」(サンニカーヤ 1.237)などと言われる。

‘‘Puccha, vāsava, maṃ pañhaṃ, yaṃ kiñci manasicchasi;

「ヴァーサヴァよ、私に質問したまえ、心に思うことすべてを。  その質問すべてに、私が答えを与えよう。」(ディープニカーヤ 2.356)とか、

Tassa tasseva pañhassa, ahaṃ antaṃ karomi te’’ti. (dī. ni. 2.356) vā;

「その質問すべてに、私が答えを与えよう。」(ディープニカーヤ 2.356)とか、

Tena hi tvaṃ, bhikkhu, sake āsane nisīditvā puccha, yadākaṅkhasīti vā,

「それならば、比丘よ、あなたの席に座って質問したまえ、望むように」とか、

‘‘Bāvarissa ca tuyhaṃ vā, sabbesaṃ sabbasaṃsayaṃ;

「バーヴァリとあなた、そしてすべての者のすべての疑問。  機会を与えられたので、心に思うことを尋ねてください。」(スッターニパータ 1036)とか、

Katāvakāsā pucchavho, yaṃ kiñci manasicchathā’’ti. (su. ni. 1036) vā;

「バーヴァリとあなた、そしてすべての者のすべての疑問。  機会を与えられたので、心に思うことを尋ねてください。」(スッターニパータ 1036)とか、

‘‘Puccha maṃ, sabhiya, pañhaṃ, yaṃ kiñci manasicchasi;

「サビヤよ、私に質問したまえ、心に思うことすべてを。  その質問すべてに、私が答えを与えよう。」(スッターニパータ 517)とか、

Tassa tasseva pañhassa, ahaṃ antaṃ karomi te’’ti. (su. ni. 517) vā;

「その質問すべてに、私が答えを与えよう。」(スッターニパータ 517)とか、

Tesaṃ tesaṃ yakkhanarindadevasamaṇabrāhmaṇaparibbājakānaṃ sabbaññupavāraṇaṃ pavārenti. Anacchariyañcetaṃ, yaṃ bhagavā buddhabhūmiṃ patvā etaṃ pavāraṇaṃ pavāreyya. Yo bodhisattabhūmiyaṃ padesañāṇe ṭhito –

これらのヤッカ、王、神々、沙門、バラモン、遊行者たちすべてに、すべてを知る者としての約束が約束される。これは驚くべきことではない。世尊が仏の地位に達して、この約束を約束されたのだ。菩薩の地位にいたとき、分野ごとの知識を持っていた者は──

‘‘Koṇḍañña, pañhāni viyākarohi;

「コーンダンニャよ、質問に答えなさい。  聖者たちはあなたに尋ねています。

Yācanti taṃ isayo sādhurūpā.

「コーンダンニャよ、質問に答えなさい。  聖者たちはあなたに尋ねています。

Koṇḍañña, eso manujesu dhammo;

コーンダンニャよ、これは人間の法である。  成長した者にこの重荷が来るのだ。」(ジャータカ 2.17.60)

Yaṃ vuddhamāgacchati esa bhāro’’ti. (jā. 2.17.60);

「コーンダンニャよ、これは人間の法である。  成長した者にこの重荷が来るのだ。」(ジャータカ 2.17.60)

Evaṃ sakkādīnaṃ atthāya isīhi yācito –

このように、シャークラ(インドラ)たちのため、聖者たちに尋ねられた──

‘‘Katāvakāsā pucchantu bhonto,

「機会を与えられたので、尋ねてください、尊師方よ。

Yaṃ kiñci pañhaṃ manasābhipatthitaṃ;

心に願うことを何でも。  私はあなた方にそれを一つ一つ説明しましょう。  私自身がこの世とあの世を知って。」(ジャータカ 2.17.61)

Ahañhi taṃ taṃ vo viyākarissaṃ,

「機会を与えられたので、尋ねてください、尊師方よ。

Ñatvā sayaṃ lokamimaṃ parañcā’’ti. (jā. 2.17.61);

「機会を与えられたので、尋ねてください、尊師方よ。  心に願うことを何でも。  私はあなた方にそれを一つ一つ説明しましょう。  私自身がこの世とあの世を知って。」(ジャータカ 2.17.61)

Evaṃ sarabhaṅgakāle. Sambhavajātake ca sakalajambudīpaṃ tikkhattuṃ vicaritvā pañhānaṃ antakaraṃ adisvā suciratena brāhmaṇena, pañhaṃ puṭṭhuṃ okāse kārite jātiyā sattavassiko rathikāya paṃsuṃ kīḷanto pallaṅkamābhujitvā antaravīthiyaṃ nisinnova –

このように、サラバンガ(の時期)において。サンバヴァ・ジャータカでは、ジャンブディーパ全体を三度巡り、質問の答えを見つけることができず、長い間、バラモンが質問する機会を与えたときに、7歳で、車輪で砂遊びをしていたところ、横断歩道に座って──

‘‘Taggha te ahamakkhissaṃ, yathāpi kusalo tathā;

「確かに、私はあなたに教えましょう。巧みな者と同じように。  しかし、王はそれを知っています。彼がするかしないか。」(ジャータカ 1.16.172)

Rājā ca kho taṃ jānāti, yadi kāhati vā na vā’’ti. (jā. 1.16.172);

「確かに、私はあなたに教えましょう。巧みな者と同じように。  しかし、王はそれを知っています。彼がするかしないか。」(ジャータカ 1.16.172)

Sabbaññupavāraṇaṃ pavāresi.

すべてを知る者としての約束を約束された。

163. Evaṃ bhagavatā sabbaññupavāraṇāya pavāritāya attamano rājā pañhaṃ pucchanto – ‘‘yathā nu kho imāni, bhante’’tiādimāha. Tattha sippameva sippāyatanaṃ. Puthusippāyatanānīti bahūni sippāni. Seyyathidanti katame pana te. Hatthārohātiādīhi ye taṃ taṃ sippaṃ nissāya jīvanti, te dasseti. Ayañhi assādhippāyo – ‘‘yathā imesaṃ sippūpajīvīnaṃ taṃ taṃ sippaṃ nissāya sandiṭṭhikaṃ sippaphalaṃ paññāyati. Sakkā nu kho evaṃ sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ paññāpetu’’nti. Tasmā sippāyatanāni āharitvā sippūpajīvino dasseti.

163. このように、世尊がすべてを知る者としての約束を約束されたので、満足した王は質問を始めた。「そもそも、尊師よ、このよう(なもの)は」と言った。そこで、技術とは、技術の対象である。多くの技術の対象とは、多くの技術である。たとえば、このように、どのようなものか。象に乗る者など、その技術を頼りに生きている人々を示している。この(質問の)趣旨は、「これらの技術に依存する者たちに、その技術の直接的な結果が知られるように、出家という直接的な結果を知ることもできるであろうか」ということである。それゆえ、技術の対象を挙げて、技術に依存する人々を示している。

Tattha hatthārohāti sabbepi hatthācariyahatthivejjahatthimeṇḍādayo dasseti. Assārohāti sabbepi assācariyaassavejjaassameṇḍādayo. Rathikāti sabbepi rathācariyarathayodharatharakkhādayo. Dhanuggahāti dhanuācariyā issāsā. Celakāti ye yuddhe jayadhajaṃ gahetvā purato gacchanti. Calakāti idha rañño ṭhānaṃ hotu, idha asukamahāmattassāti evaṃ senābyūhakārakā. Piṇḍadāyakāti sāhasikamahāyodhā. Te kira parasenaṃ pavisitvā parasīsaṃ piṇḍamiva chetvā chetvā dayanti, uppatitvā uppatitvā niggacchantīti attho. Ye vā saṅgāmamajjhe yodhānaṃ bhattapātiṃ gahetvā parivisanti, tesampetaṃ nāmaṃ. Uggā rājaputtāti uggatuggatā saṅgāmāvacarā rājaputtā. Pakkhandinoti ye ‘‘kassa sīsaṃ vā āvudhaṃ vā āharāmā’’ti ‘‘vatvā asukassā’’ti vuttā saṅgāmaṃ pakkhanditvā tadeva āharanti, ime pakkhandantīti pakkhandino. Mahānāgāti mahānāgā viya mahānāgā, hatthiādīsupi abhimukhaṃ āgacchantesu anivattitayodhānametaṃ adhivacanaṃ. Sūrāti ekantasūrā, ye sajālikāpi sacammikāpi samuddaṃ tarituṃ sakkonti. Cammayodhinoti ye cammakañcukaṃ vā pavisitvā saraparittāṇacammaṃ vā gahetvā yujjhanti. Dāsikaputtāti balavasinehā gharadāsayodhā. Āḷārikāti pūvikā. Kappakāti nhāpikā. Nhāpakāti ye nhāpenti. Sūdāti bhattakārakā. Mālākārādayo pākaṭāyeva. Gaṇakāti acchiddakapāṭhakā. Muddikāti hatthamuddāya gaṇanaṃ nissāya jīvino. Yāni vā panaññānipīti ayakāradantakāracittakārādīni. Evaṃgatānīti evaṃ pavattāni. Te diṭṭheva dhammeti te hatthārohādayo tāni puthusippāyatanāni dassetvā rājakulato mahāsampattiṃ labhamānā sandiṭṭhikameva sippaphalaṃ upajīvanti. Sukhentīti sukhitaṃ karonti. Pīṇentīti pīṇitaṃ thāmabalūpetaṃ karonti. Uddhaggikādīsu upari phalanibbattanato uddhaṃ aggamassā atthīti uddhaggikā. Saggaṃ arahatīti sovaggikā. Sukho vipāko assāti sukhavipākā. Suṭṭhu agge rūpasaddagandharasaphoṭṭhabbaāyuvaṇṇasukhayasaādhipateyyasaṅkhāte dasa dhamme saṃvatteti nibbattetīti saggasaṃvattanikā. Taṃ evarūpaṃ dakkhiṇaṃ dānaṃ patiṭṭhapentīti attho. Sāmaññaphalanti ettha paramatthato maggo sāmaññaṃ. Ariyaphalaṃ sāmaññaphalaṃ. Yathāha – ‘‘katamañca, bhikkhave, sāmaññaṃ? Ayameva ariyo aṭṭhaṅgiko maggo. Seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi…pe… sammāsamādhi. Idaṃ vuccati, bhikkhave, sāmaññaṃ. Katamāni ca, bhikkhave, sāmaññaphalāni? Sotāpattiphalaṃ…pe… arahattaphala’’nti (saṃ. ni. 5.35). Taṃ esa rājā na jānāti. Upari āgataṃ pana dāsakassakopamaṃ sandhāya pucchati.

そこで、「象に乗る者」とは、すべての象の調教師、象の医者、象の世話係などを指している。「馬に乗る者」とは、すべての馬の調教師、馬の医者、馬の世話係などを指している。「戦車に乗る者」とは、すべての戦車兵、戦車兵の隊長、戦車の守備兵などを指している。「弓を射る者」とは、弓の達人、射手のことである。「旗持ち」とは、戦争で勝利の旗を掲げて先頭を進む者である。「行列を整える者」とは、ここでは王の地位、ここでは〇〇大臣などのように、軍隊を配置する者である。「供物を与える者」とは、勇敢な兵士のことである。彼らは敵陣に侵入し、敵の首を供物のように切り落として与える。飛びかかって、飛びかかって、立ち去るという意味である。あるいは、戦いの最中に兵士たちの食事を運んで配る者たちも、この名前で呼ばれる。「威勢の良い王族の子」とは、勇猛果敢な戦士である王族の子のことである。「突撃する者」とは、「誰の首か、武器かを持ってくる」と言って、〇〇の者だと名指しされた者は、戦いに突撃して、それを取ってくる者たちのことである。「偉大な象」とは、偉大な象のように偉大な象のことである。象などに直面して退かない兵士たちの別名である。「勇敢な者」とは、純粋に勇敢な者たちのことである。彼らは、たとえ一人であっても、一人で海を渡ることができる。「革鎧の戦士」とは、革鎧を着て、あるいは革の防具を身につけて戦う者たちのことである。「奴隷の子」とは、力強い愛情を持つ家庭の奴隷兵士のことである。「刀を振るう者」とは、刀を振るう者である。「湯浴びをする者」とは、湯浴びをさせる者である。「湯浴びをする者」とは、湯浴びをする者である。「料理人」とは、食事を作る者である。「花飾り職人」など、明白である。「計算係」とは、穴のない(記録)を保つ者である。「印章係」とは、手印によって計算を頼りに生きる者である。あるいは、その他のものとして、鉄器職人、牙細工職人、絵師などを指す。「このように進む者」とは、このように進む者である。彼らは、象乗りなどのように、多くの技術の対象を示して、王家から大きな富を得て、直接的な技術の果実を享受する。「幸福にする」とは、幸福にさせる。「満足させる」とは、満足させ、力強くさせる。「上に頂を持つ者」とは、上に頂を持つ。「天国に値する者」とは、天国に値する者である。「幸福な結果を持つ者」とは、幸福な結果を持つ者である。「完全に、最上級の形、音、香り、味、触覚、空、色、幸福、名声、支配の10の徳を完成させる」とは、天国への道を示す者である。そのように、見返り(の恵み)を確立するという意味である。「出家者の果実」とは、ここでは究極的には道が出家である。聖者の果実が出家者の果実である。たとえば、「比丘たちよ、出家とは何か。まさにこの聖なる八正道である。すなわち、正見…(中略)…正定である。これを比丘たちよ、出家と言う。比丘たちよ、出家者の果実とは何か。すなわち、預流果…(中略)…阿羅漢果である」(サンニカーヤ 5.35)と。その(意味)をこの王は知らない。上に登場する奴隷のたとえを意図して尋ねている。

Atha bhagavā pañhaṃ avissajjetvāva cintesi – ‘‘ime bahū aññatitthiyasāvakā rājāmaccā idhāgatā, te kaṇhapakkhañca sukkapakkhañca dīpetvā kathīyamāne amhākaṃ rājā mahantena ussāhena idhāgato, tassāgatakālato paṭṭhāya samaṇo gotamo samaṇakolāhalaṃ samaṇabhaṇḍanameva kathetīti ujjhāyissanti, na sakkaccaṃ dhammaṃ sossanti, raññā pana kathīyamāne ujjhāyituṃ na sakkhissanti, rājānameva anuvattissanti. Issarānuvattako hi loko. ‘Handāhaṃ raññova bhāraṃ karomī’ti rañño bhāraṃ karonto **‘‘abhijānāsi no tva’’**ntiādimāha.

そこで、世尊は問いに答えられることなく、お考えになった。「今、多くの異教徒の弟子たち、王の臣下がここに来ている。彼らは、黒い半月と白い半月とを説き示して語られている間、我々の王は多大な労力をもってここに来られた。その来られた時から、沙門ゴータマは、沙門たちの騒ぎ、沙門たちの争いばかりを説いている」と不満に思うだろう。まともに法を聞かないだろう。王が語られる間は不満に思うことはできず、王に従うだけだろう。人々は支配者に従うものである。「よし、王の重荷を負おう」と思って、王の重荷を負うように、**「あなたは覚えているか」**などと言われた。

164. Tattha abhijānāsi no tvanti abhijānāsi nu tvaṃ. Ayañca no-saddo parato pucchitāti padena yojetabbo. Idañhi vuttaṃ hoti – ‘‘mahārāja, tvaṃ imaṃ pañhaṃ aññe samaṇabrāhmaṇe pucchitā nu, abhijānāsi ca naṃ puṭṭhabhāvaṃ, na te sammuṭṭha’’nti. Sace te agarūti sace tuyhaṃ yathā te byākariṃsu, tathā idha bhāsituṃ bhāriyaṃ na hoti, yadi na koci aphāsukabhāvo atthi, bhāsassūti attho. Na kho me bhanteti kiṃ sandhāyāha? Paṇḍitapatirūpakānañhi santike kathetuṃ dukkhaṃ hoti, te pade pade akkhare akkhare dosameva vadanti. Ekantapaṇḍitā pana kathaṃ sutvā sukathitaṃ pasaṃsanti, dukkathitesu pāḷipadaatthabyañjanesu yaṃ yaṃ virujjhati, taṃ taṃ ujukaṃ katvā denti. Bhagavatā ca sadiso ekantapaṇḍito nāma natthi. Tenāha – ‘‘na kho me, bhante, garu; yatthassa bhagavā nisinno bhagavantarūpo vā’’ti.

164. ここで「あなたは覚えているか」とは、「あなたは覚えているか」ということである。そして「か」という疑問詞は、他に尋ねるという言葉につなげて解釈すべきである。これは、「王よ、あなたはこの問いを、他の沙門やバラモンたちに尋ねられたのか。そして、尋ねられたことを覚えているか、忘れていないのか」と言っているのである。もし、あなたが(他のバラモンたちが)答えたように、ここで答えることが差し支えないのであれば、もし誰も不快に思うことがないのであれば、答えなさい、という意味である。 「師よ、私には差し支えありません」とは、何を指して言ったのか? 賢者のように見せかける者たちの前で話すのは難しい。彼らは一語一句、あら探しをして非難するからだ。しかし、真の賢者は、説かれた法を聞いて、うまく説かれたことを賞賛し、うまく説かれない法語や意味、表現において、もし何か誤りがあれば、それをまっすぐに正して与える。世尊は、真の賢者と比べる者はいない。だからこそ、「師よ、私には差し支えありません。世尊がいらっしゃるところ、あるいは世尊のお姿のごとく(おられるなら)」と言われたのである。

Pūraṇakassapavādavaṇṇanā

プーラナ・カッサパの説の解説

165. Ekamidāhanti ekaṃ idha ahaṃ. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvāti sammodajanakaṃ saritabbayuttakaṃ kathaṃ pariyosāpetvā.

165. 「一つの」とは、ここで「一つの」ということである。「和やかな語らい」とは、互いを喜ばせるような、思い出して語るのにふさわしい語らいを終えて、ということである。

166. **‘‘Karoto kho, mahārāja, kārayato’’**tiādīsu karototi sahatthā karontassa. Kārayatoti āṇattiyā kārentassa. Chindatoti paresaṃ hatthādīni chindantassa. Pacatoti pare daṇḍena pīḷentassa. Socayatoti parassa bhaṇḍaharaṇādīhi socayato. Socāpayatoti sokaṃ sayaṃ karontassapi parehi kārāpentassapi. Kilamatoti āhārupacchedabandhanāgārappavesanādīhi sayaṃ kilamantassapi parehi kilamāpentassapi. Phandato phandāpayatoti paraṃ phandantaṃ phandanakāle sayampi phandato parampi phandāpayato. Pāṇamatipātāpayatoti pāṇaṃ hanantassapi hanāpentassapi. Evaṃ sabbattha karaṇakāraṇavaseneva attho veditabbo.

166. **「行い、行わせる、王よ」**などにおいては、「行い」とは自らの手で行う者。「行わせる」とは命令して行わせる者。「切り裂く」とは他人の手などを切り裂く者。「罰する」とは、他人が棒などで苦しめる者。「悲しませる」とは、他人の財産を奪うなどで悲しませる者。「悲しませさせる」とは、自ら悲しむだけでなく、他人に悲しませさせること。「苦しめる」とは、食事を断つこと、牢獄に閉じ込めることなどで、自ら苦しむだけでなく、他人に苦しませさせること。「動揺させる」とは、他人が動揺している時に、自分も動揺し、他人も動揺させること。「命を奪わせる」とは、自ら命を奪うだけでなく、他人に命を奪わせること。このように、すべての箇所で、「行う」ことと「行わせる」ことの道理によって意味を理解すべきである。

Sandhinti gharasandhiṃ. Nillopanti mahāvilopaṃ. Ekāgārikanti ekameva gharaṃ parivāretvā viluppanaṃ. Paripantheti āgatāgatānaṃ acchindanatthaṃ magge tiṭṭhato. Karoto na karīyati pāpanti yaṃ kiñci pāpaṃ karomīti saññāya karotopi pāpaṃ na karīyati, natthi pāpaṃ. Sattā pana pāpaṃ karomāti evaṃsaññino hontīti dīpeti. Khurapariyantenāti khuraneminā, khuradhārasadisapariyantena vā. Ekaṃ maṃsakhalanti ekaṃ maṃsarāsiṃ. Puñjanti tasseva vevacanaṃ. Tatonidānanti ekamaṃsakhalakaraṇanidānaṃ.

「家」とは、家の「つなぎ目」。「略奪する」とは、大規模な略奪。「一軒家」とは、一軒の家だけを包囲して略奪すること。「待ち受ける」とは、やってくる者たちを奪わないために、道に立っていること。「行っても罪にならない」とは、何か罪を行おうと認識していても、罪にならない、罪はない、ということである。人々は「罪を行おう」と認識していても、そのように(罪にならない)なることを示している。「刃の縁」とは、刃の縁、刃の縁のような縁のこと。「一つの肉塊」とは、一つの肉の塊。「山積み」とは、その同義語。「それから生じる」とは、一つの肉塊を生じさせる原因のこと。

Dakkhiṇanti dakkhiṇatīre manussā kakkhaḷā dāruṇā, te sandhāya ‘‘hananto’’tiādimāha. Uttaratīre sattā saddhā honti pasannā buddhamāmakā dhammamāmakā saṅghamāmakā, te sandhāya dadantotiādimāha. Tattha yajantoti mahāyāgaṃ karonto. Damenāti indriyadamena uposathakammena vā. Saṃyamenāti sīlasaṃyamena. Saccavajjenāti saccavacanena. Āgamoti āgamanaṃ, pavattīti attho. Sabbathāpi pāpapuññānaṃ kiriyameva paṭikkhipati.

「南」とは、南岸の人々は頑固で残酷である。それらを指して「殺す」などと言われた。北岸の人々は、信仰深く、仏教徒、法教徒、僧伽教徒であり、それらを指して「与える」などと言われた。そこで「犠牲を捧げる」とは、大規模な犠牲を捧げること。「制御する」とは、感覚を制御すること、あるいは断食の行いをすること。「戒律を守る」とは、戒律を守ること。「真実を語る」とは、真実を語ること。「到来」とは、到来、すなわち「起こる」という意味である。すべての箇所で、善悪の行為そのものを否定している。

Ambaṃ puṭṭho labujaṃ byākaroti nāma, yo kīdiso ambo kīdisāni vā ambassa khandhapaṇṇapupphaphalānīti vutte ediso labujo edisāni vā labujassa khandhapaṇṇapupphaphalānīti byākaroti. Vijiteti āṇāpavattidese. Apasādetabbanti viheṭhetabbaṃ. Anabhinanditvāti ‘‘sādhu sādhū’’ti evaṃ pasaṃsaṃ akatvā. Appaṭikkositvāti bāladubbhāsitaṃ tayā bhāsitanti evaṃ appaṭibāhitvā. Anuggaṇhantoti sārato aggaṇhanto. Anikkujjantoti sāravaseneva idaṃ nissaraṇaṃ, ayaṃ paramatthoti hadaye aṭṭhapento. Byañjanaṃ pana tena uggahitañceva nikkujjitañca.

「マンゴーについて尋ねられて、ジャムンを答える」とは、どのようなマンゴーで、どのようなマンゴーの枝、葉、花、実かと問われたときに、どのようなジャムンで、どのようなジャムンの枝、葉、花、実かと答えることである。「支配する」とは、支配の及ぶ範囲。「邪魔する」とは、邪魔されるべきこと。「喜ばない」とは、「素晴らしい、素晴らしい」と賞賛しないこと。「反論しない」とは、「愚かな悪口をあなたに言われた」と反論しないこと。「受け入れない」とは、本質を受け取らないこと。「心に留めない」とは、「これが本質であり、これが究極の真理である」と心に留めないこと。しかし、表現は、彼によって理解され、そして反論される。

Makkhaligosālavādavaṇṇanā

マッカリ・ゴーシャラ(マッカリ)の説の解説

167-169. Makkhalivāde paccayoti hetuvevacanameva, ubhayenāpi vijjamānameva kāyaduccaritādīnaṃ saṃkilesapaccayaṃ, kāyasucaritādīnañca visuddhipaccayaṃ paṭikkhipati. Attakāreti attakāro. Yena attanā katakammena ime sattā devattampi mārattampi brahmattampi sāvakabodhimpi paccekabodhimpi sabbaññutampi pāpuṇanti, tampi paṭikkhipati. Dutiyapadena yaṃ parakāraṃ parassa ovādānusāsaniṃ nissāya ṭhapetvā mahāsattaṃ avaseso jano manussasobhagyataṃ ādiṃ katvā yāva arahattaṃ pāpuṇāti, taṃ parakāraṃ paṭikkhipati. Evamayaṃ bālo jinacakke pahāraṃ deti nāma. Natthi purisakāreti yena purisakārena sattā vuttappakārā sampattiyo pāpuṇanti, tampi paṭikkhipati. Natthi balanti yamhi attano bale patiṭṭhitā sattā vīriyaṃ katvā tā sampattiyo pāpuṇanti, taṃ balaṃ paṭikkhipati. Natthi vīriyantiādīni sabbāni purisakāravevacanāneva. ‘‘Idaṃ no vīriyena idaṃ purisathāmena, idaṃ purisaparakkamena pavatta’’nti evaṃ pavattavacanapaṭikkhepakaraṇavasena panetāni visuṃ ādiyanti.

167-169. 「マッカリの説における原因」とは、原因という言葉にすぎない。どちらにしても、存在する身体の悪行などの「汚れの原因」と、身体の善行などの「清めの原因」を否定している。「自らの行い」とは、自らの行い。どのような自らの行いによって、これらの生きとし生けるものが天界や魔界、梵界、声聞の悟り、独覚の悟り、一切知の悟りをも得ることができるのか、それも否定している。第二の言葉で、「他者の行い」とは、他者の教えや指導に頼って、偉大な存在(菩薩)以外の人々が、人間の素晴らしさから始まり、阿羅漢に至るまで得るものを、他者の行いとして否定している。このように、この愚か者は「仏陀の輪」に一撃を加えることになる。 「人間の行いはない」とは、どの人間の行いによって、生きとし生けるものが説かれたような境涯を得るのか、それも否定している。「力はない」とは、どの力に頼って、生きとし生けるものが努力して、それらの境涯を得るのか、その力を否定している。「勇気はない」など、すべて人間の行いの同義語である。 「これは私たちの勇気によって、これは人間の奮起によって、これは人間の奮闘によって成し遂げられた」と、このように、起こったことを否定する行為のゆえに、これらを個別に挙げている。

Sabbe sattāti oṭṭhagoṇagadrabhādayo anavasese pariggaṇhāti. Sabbe pāṇāti ekindriyo pāṇo, dvindriyo pāṇotiādivasena vadati. Sabbe bhūtāti aṇḍakosavatthikosesu bhūte sandhāya vadati. Sabbe jīvāti sāliyavagodhumādayo sandhāya vadati. Tesu hi so virūhanabhāvena jīvasaññī. Avasā abalā avīriyāti tesaṃ attano vaso vā balaṃ vā vīriyaṃ vā natthi. Niyatisaṅgatibhāvapariṇatāti ettha niyatīti niyatā. Saṅgatīti channaṃ abhijātīnaṃ tattha tattha gamanaṃ. Bhāvoti sabhāvoyeva. Evaṃ niyatiyā ca saṅgatiyā ca bhāvena ca pariṇatā nānappakārataṃ pattā. Yena hi yathā bhavitabbaṃ, so tatheva bhavati. Yena na bhavitabbaṃ, so na bhavatīti dasseti. Chasvevābhijātīsūti chasu eva abhijātīsu ṭhatvā sukhañca dukkhañca paṭisaṃvedenti. Aññā sukhadukkhabhūmi natthīti dasseti.

「すべての生きとし生けるもの」とは、牛、羊、山羊、馬などの、残らずすべてを包括している。「すべての命」とは、一つの感覚器官を持つ命、二つの感覚器官を持つ命などと、(それらを区別して)言っている。「すべての存在」とは、卵から生まれるもの、胎内から生まれるものなどの存在を指して言っている。「すべての生命」とは、米、麦、大麦などの生命を指して言っている。それらには、成長する性質によって生命という認識があるからである。残りは、力なく、勇気がない、とは、それらの自らの支配も、力も、勇気もない、ということである。「定まった性質によって、集まりによって、存在によって、変化した」とは、ここで「定まった性質」とは、定まったもの。「集まり」とは、六つの階級(種族)の、それぞれの場所への移行。「存在」とは、その性質そのものである。このように、定まった性質と、集まりと、存在によって変化し、多様になった。どのように生まれるべきか、それに応じて生まれる。生まれるべきでないものは、生まれない、と示している。「六つの階級(種族)にのみ」とは、六つの階級(種族)にのみあって、幸福と苦しみを感覚している。それ以外の幸福と苦しみの境地はない、と示している。

Yonipamukhasatasahassānīti pamukhayonīnaṃ uttamayonīnaṃ cuddasasatasahassāni aññāni ca saṭṭhisatāni aññāni ca chasatāni. Pañca ca kammuno satānīti pañcakammasatāni ca. Kevalaṃ takkamattakena niratthakaṃ diṭṭhiṃ dīpeti. Pañca ca kammāni tīṇi ca kammānītiādīsupi eseva nayo. Keci panāhu – ‘‘pañca ca kammānīti pañcindriyavasena bhaṇati. Tīṇīti kāyakammādivasenā’’ti. Kamme ca upaḍḍhakamme cāti ettha panassa kāyakammañca vacīkammañca kammanti laddhi, manokammaṃ upaḍḍhakammanti. Dvaṭṭhipaṭipadāti dvāsaṭṭhi paṭipadāti vadati. Dvaṭṭhantarakappāti ekasmiṃ kappe catusaṭṭhi antarakappā nāma honti. Ayaṃ pana aññe dve ajānanto evamāha.

「百千の主要な母胎」とは、主要な母胎の、十四万、さらに六百、さらに六百のこと。「五百の業」とは、五百の業のこと。「ただ思弁だけでは無意味な」見解を示している。「五つの業、三つの業」などにおいても、これは同じ道理である。しかし、ある人々は「五つの業とは、五つの感覚器官によって言っている。三つとは、身体の業などによって」と言っている。「業と半業」とは、ここで、彼の身体の業、言葉の業を「業」と呼び、心の業を「半業」と呼んでいる。「六十二の道」とは、六十二の道と、言っている。「六十二の中劫」とは、一つの劫に六十四の中劫がある。「しかし、この(者は)、他の二つを知らずに、このように言っている。」

Chaḷābhijātiyoti kaṇhābhijāti, nīlābhijāti, lohitābhijāti, haliddābhijāti, sukkābhijāti, paramasukkābhijātīti imā cha abhijātiyo vadati. Tattha orabbhikā, sākuṇikā, māgavikā, sūkarikā, luddā, macchaghātakā corā, coraghātakā, bandhanāgārikā, ye vā panaññepi keci kurūrakammantā, ayaṃ kaṇhābhijātīti (a. ni. 6.57) vadati. Bhikkhū nīlābhijātīti vadati, te kira catūsu paccayesu kaṇṭake pakkhipitvā khādanti. ‘‘Bhikkhū kaṇṭakavuttikā’’ti (a. ni. 6.57) ayañhissa pāḷiyeva. Atha vā kaṇṭakavuttikā eva nāma eke pabbajitāti vadati. Lohitābhijāti nāma nigaṇṭhā ekasāṭakāti vadati. Ime kira purimehi dvīhi paṇḍaratarā. Gihī odātavasanā acelakasāvakā haliddābhijātīti vadati. Evaṃ attano paccayadāyake nigaṇṭhehipi jeṭṭhakatare karoti. Ājīvakā ājīvakiniyo sukkābhijātīti vadati. Te kira purimehi catūhi paṇḍaratarā. Nando, vaccho, kiso, saṅkiccho, makkhaligosālo, paramasukkābhijātīti (a. ni. 6.57) vadati. Te kira sabbehi paṇḍaratarā.

「六つの階級(種族)」とは、黒、青、赤、黄、白、極白の六つの階級(種族)のことを言っている。そこで「屠殺者、鳥刺し、猟師、豚殺し、罠師、魚殺し、盗賊、捕吏、牢獄看守、その他、カラスのような仕事をする者」は、黒い階級(種族)である(A.Ni. 6.57)と言っている。 「僧侶は青い階級(種族)」である、と言っている。彼らは四つの必需品(衣食住など)を(法外な値段で)手に入れて、それを食べている。「僧侶は、棘(の価値)で生きている」(A.Ni. 6.57)これが彼の経典である。あるいは、「棘で生きる者」という名前の、ある出家者がいる、と言っている。「赤い階級(種族)」とは、ニガンタ(裸行者)たちの、一枚の布をまとった者たち、と言っている。彼らは、前の二つの階級(種族)よりも白い(清らか)である。在家者は、白い衣服を着た、裸行者の弟子たち、黄色の階級(種族)である、と言っている。このように、自らの施しを与える者たちであるニガンタたちをも、より偉大な者とする。「アージーヴァカ」の、アージーヴァカの女性たちは、白い階級(種族)である、と言っている。彼女たちは、前の四つの階級(種族)よりも白い(清らか)である。「ナンダ、ヴァッチャ、キソ、サンキッチャ、マッカリ・ゴーシャラ」は、極白の階級(種族)である(A.Ni. 6.57)と言っている。彼らは、すべての人々よりも白い(清らか)である。

Aṭṭha purisabhūmiyoti mandabhūmi, khiḍḍābhūmi, padavīmaṃsabhūmi, ujugatabhūmi, sekkhabhūmi, samaṇabhūmi, jinabhūmi, pannabhūmīti imā aṭṭha purisabhūmiyoti vadati. Tattha jātadivasato paṭṭhāya sattadivase sambādhaṭṭhānato nikkhantattā sattā mandā honti momūhā, ayaṃ mandabhūmīti vadati. Ye pana duggatito āgatā honti, te abhiṇhaṃ rodanti ceva viravanti ca, sugatito āgatā taṃ anussaritvā hasanti, ayaṃ khiḍḍābhūmi nāma. Mātāpitūnaṃ hatthaṃ vā pādaṃ vā mañcaṃ vā pīṭhaṃ vā gahetvā bhūmiyaṃ padanikkhipanaṃ padavīmaṃsabhūmi nāma. Padasā gantuṃ samatthakāle ujugatabhūmi nāma. Sippāni sikkhitakāle sekkhabhūmi nāma. Gharā nikkhamma pabbajitakāle samaṇabhūmi nāma. Ācariyaṃ sevitvā jānanakāle jinabhūmi nāma. Bhikkhu ca pannako jino na kiñci āhāti evaṃ alābhiṃ samaṇaṃ pannabhūmīti vadati.

「八つの人間の段階」とは、鈍い段階、遊びの段階、足跡の段階、まっすぐ進む段階、学ぶ段階、修行者の段階、仏陀の段階、悟りの段階、という八つの人間の段階のことである、と言っている。そこで、生まれた日から七日目に、混雑した場所から出たので、生きとし生けるものは鈍く、愚かである、これが鈍い段階である、と言っている。しかし、貧しい境遇から来た者は、頻繁に泣き、叫ぶ。良い境遇から来た者は、それを思い出して笑う、これが遊びの段階である。両親の手や足、あるいは椅子や座を掴んで、地面に足を踏み出すことを、足跡の段階と言う。足で歩くことができるようになった時、まっすぐ進む段階と言う。技芸を学ぶ時、学ぶ段階と言う。家を出て出家する時、修行者の段階と言う。師に仕え、知るようになった時、仏陀の段階と言う。僧侶であり、悟りを開いた仏陀は何も言わない、このように、得られない修行者を、悟りの段階と言う。

Ekūnapaññāsa ājīvakasateti ekūnapaññāsaājīvakavuttisatāni. Paribbājakasateti paribbājakapabbajjāsatāni. Nāgāvāsasateti nāgamaṇḍalasatāni. Vīse indriyasateti vīsatindriyasatāni. Tiṃse nirayasateti tiṃsa nirayasatāni. Rajodhātuyoti rajaokiraṇaṭṭhānāni, hatthapiṭṭhipādapiṭṭhādīni sandhāya vadati. Satta saññīgabbhāti oṭṭhagoṇagadrabhaajapasumigamahiṃse sandhāya vadati. Satta asaññīgabbhāti sālivīhiyavagodhūmakaṅguvarakakudrūsake sandhāya vadati. Nigaṇṭhigabbhāti gaṇṭhimhi jātagabbhā, ucchuveḷunaḷādayo sandhāya vadati. Satta devāti bahū devā. So pana sattāti vadati. Manussāpi anantā, so sattāti vadati. Satta pisācāti pisācā mahantamahantā sattāti vadati. Sarāti mahāsarā, kaṇṇamuṇḍarathakāraanotattasīhappapātachaddantamandākinīkuṇāladahe gahetvā vadati.

「四十九の百(の道)」とは、四十九の道のこと。「百(の道)の林」とは、林に隠れて住む者たちの百のこと。「百(の座)の蛇の住処」とは、蛇の群れの百のこと。「二十の百(の感覚器官)」とは、二十の感覚器官の百のこと。「三十の百(の地獄)」とは、三十の地獄の百のこと。「塵の領域」とは、塵が散らばる場所、つまり手の甲、足の甲などを指して言っている。「七つの感覚のある胎」とは、牛、羊、山羊、馬、鹿、獣、人間を指して言っている。「七つの感覚のない胎」とは、米、麦、大麦、キビ、アワ、ヒエなどを指して言っている。「ニガンタの胎」とは、結び目にできた胎、サトウキビ、竹などを指して言っている。「七つの神」とは、多くの神々。「その七つ」と言う。人間も無限だが、「その七つ」と言う。「七つのピシャーチャ」とは、巨大なピシャーチャたちのことである、と言っている。「湖」とは、巨大な湖、コップ(水差し)、ムンダラ(茶碗)、タカラ(職人)、アノタッタ(湖)、シーハ(ライオン)、パタ(岩)、チャッダ(象)、マンダキニ(天の川)、クナラ(鳥)、ダヘ(池)などを指して言っている。

Pavuṭāti gaṇṭhikā. Papātāti mahāpapātā. Papātasatānīti khuddakapapātasatāni. Supināti mahāsupinā. Supinasatānīti khuddakasupinasatāni. Mahākappinoti mahākappānaṃ. Tattha ekamhā mahāsarā vassasate vassasate kusaggena ekaṃ udakabinduṃ nīharitvā sattakkhattuṃ tamhi sare nirudake kate eko mahākappoti vadati. Evarūpānaṃ mahākappānaṃ caturāsītisatasahassāni khepetvā bāle ca paṇḍite ca dukkhassantaṃ karontīti ayamassa laddhi. Paṇḍitopi kira antarā visujjhituṃ na sakkoti. Bālopi tato uddhaṃ na gacchati.

「滝」とは、巨大な滝。「滝壺」とは、巨大な滝壺。「百の滝壺」とは、小さな滝壺の百のこと。「幻」とは、巨大な幻。「百の幻」とは、小さな幻の百のこと。「大劫」とは、大劫のこと。そこで「一つの巨大な湖から、百年の間に、一粒の草の先端ほどの水を運び出して、七度その湖が水なくなった時に、一つの大劫である」と言っている。このような大劫を、八万四千回経て、愚か者も賢者も苦しみの終わりを遂げる、というのが彼の説である。賢者も途中で清らかになることはできない。愚か者もそれ以上進むことはできない。

Sīlenāti acelakasīlena vā aññena vā yena kenaci. Vatenāti tādiseneva vatena. Tapenāti tapokammena. Aparipakkaṃ paripāceti nāma, yo ‘‘ahaṃ paṇḍito’’ti antarā visujjhati. Paripakkaṃ phussa phussa byantiṃ karoti nāma yo ‘‘ahaṃ bālo’’ti vuttaparimāṇaṃ kālaṃ atikkamitvā yāti. Hevaṃ natthīti evaṃ natthi. Tañhi ubhayampi na sakkā kātunti dīpeti. Doṇamiteti doṇena mitaṃ viya. Sukhadukkheti sukhadukkhaṃ. Pariyantakateti vuttaparimāṇena kālena katapariyante. Natthi hāyanavaḍḍhaneti natthi hāyanavaḍḍhanāni. Na saṃsāro paṇḍitassa hāyati, na bālassa vaḍḍhatīti attho. Ukkaṃsāvakaṃseti ukkaṃsāvakaṃsā. Hāyanavaḍḍhanānametaṃ adhivacanaṃ.

「戒(シーラ)」とは、裸行者などの、あるいはその他のいかなるものでも戒と称されるものである。「戒律(ヴァタ)」とは、そのような戒律のことである。「苦行(タパ)」とは、苦行のことである。「熟していないものを熟させる」とは、あたかも「私が賢者である」と途中で満足する者のことである。「熟したものを熟させる」とは、あたかも「私は愚者である」と言われて、その限度を超えて去る者のことである。このように「ない」とは、このように存在しないということである。なぜなら、その両方を行うことはできない、と示しているからである。「枡(ドナ)」とは、枡で量ったかのようである。「苦楽(スクドゥッカ)」とは、苦楽のことである。「限られたもの(パリアンタカタ)」とは、言われた限度までの期間で完了したことである。「増減がない(ハーヤナヴァッダナ)」とは、増減がないことである。輪廻は賢者のもので減ることもなく、愚者のもので増えることもない、という意味である。「上昇と下降(ウッカングサヴァカングサ)」とは、上昇と下降のことである。これは増減という言葉の別名である。

Idāni tamatthaṃ upamāya sādhento ‘‘seyyathāpi nāmā’’tiādimāha. Tattha suttaguḷeti veṭhetvā katasuttaguḷe. Nibbeṭhiyamānameva paletīti pabbate vā rukkhagge vā ṭhatvā khittaṃ suttappamāṇena nibbeṭhiyamānameva gacchati, sutte khīṇe tattheva tiṭṭhati, na gacchati. Evameva vuttakālato uddhaṃ na gacchatīti dasseti.

今、その意味をたとえで示しながら、「たとえば」というように言っている。「糸玉(スットゥグッラ)」とは、巻きつけられた糸玉のことである。「ほどかれながら転がる」とは、山の上や木のてっぺんに立って投げられた糸玉の量で、ほどかれながら進み、糸がなくなるとその場で止まり、進まない。それと同じように、言われた期間を過ぎて進まないことを示している。

Ajitakesakambalavādavaṇṇanā

アジタ・ケサカンバリンの教説の解説

170-172. Ajitavāde natthi dinnanti dinnaphalābhāvaṃ sandhāya vadati. Yiṭṭhaṃ vuccati mahāyāgo. Hutanti paheṇakasakkāro adhippeto. Tampi ubhayaṃ phalābhāvameva sandhāya paṭikkhipati. Sukatadukkaṭānanti sukatadukkaṭānaṃ, kusalākusalānanti attho. Phalaṃ vipākoti yaṃ phalanti vā vipākoti vā vuccati, taṃ natthīti vadati. Natthi ayaṃ lokoti paraloke ṭhitassa ayaṃ loko natthi, natthi paro lokoti idha loke ṭhitassāpi paro loko natthi, sabbe tattha tattheva ucchijjantīti dasseti. Natthi mātā natthi pitāti tesu sammāpaṭipattimicchāpaṭipattīnaṃ phalābhāvavasena vadati. Natthi sattā opapātikāti cavitvā upapajjanakā sattā nāma natthīti vadati.

170-172. アジタの教説において「与えても(ディンナ)ない」と言うのは、与えたことの果報がないことを指して言う。「供犠(イッタ)」とは、盛大な犠牲のことである。「供養(フタ)」とは、捧げ物のもてなしのことである。それら両方とも、果報がないことを指して否定するのである。「善行と悪行(スカタドゥッカタン)」とは、善行と悪行、すなわち善と悪のことである。「果報(ファラ)」とは、果報とも報いとも言われるものが「ない」と彼は言う。「この世(アイヤンローカ)はない」とは、あの世にいる者にとっては、この世はない、ということである。「あの世(パロローカ)はない」とは、この世にいる者にとっても、あの世はない、すなわち、すべてがその場で消滅する、と示している。「母(マータ)はなく、父(ピタ)はない」と言うのは、それらに対する正しく実践することと誤って実践することの果報がないゆえに言う。「化生(オパパーティカ)の衆生(サッタ)はない」とは、死んで生まれ変わる衆生はいない、と彼は言う。

Cātumahābhūtikoti catumahābhūtamayo. Pathavī pathavikāyanti ajjhattikapathavīdhātu bāhirapathavīdhātuṃ. Anupetīti anuyāyati. Anupagacchatīti tasseva vevacanaṃ. Anugacchatītipi attho. Ubhayenāpi upeti, upagacchatīti dasseti. Āpādīsupi eseva nayo. Indriyānīti manacchaṭṭhāni indriyāni ākāsaṃ pakkhandanti. Āsandipañcamāti nipannamañcena pañcamā, mañco ceva cattāro mañcapāde gahetvā ṭhitā cattāro purisā cāti attho. Yāvāḷāhanāti yāva susānā. Padānīti ‘ayaṃ evaṃ sīlavā ahosi, evaṃ dussīlo’tiādinā nayena pavattāni guṇāguṇapadāni, sarīrameva vā ettha padānīti adhippetaṃ. Kāpotakānīti kapotavaṇṇāni, pārāvatapakkhavaṇṇānīti attho. Bhassantāti bhasmantā, ayameva vā pāḷi. Āhutiyoti yaṃ paheṇakasakkārādibhedaṃ dinnadānaṃ, sabbaṃ taṃ chārikāvasānameva hoti, na tato paraṃ phaladāyakaṃ hutvā gacchatīti attho. Dattupaññattanti dattūhi bālamanussehi paññattaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘bālehi abuddhīhi paññattamidaṃ dānaṃ, na paṇḍitehi. Bālā denti, paṇḍitā gaṇhantī’ti dasseti.

「四大(チャーツマハーブータ)」とは、四大から成るものである。「地(パタヴィ)」とは、地のことである。「地の塊(パタヴィカーヤ)」とは、内なる地の要素と外なる地の要素のことである。「従う(アヌペーティ)」とは、従うことである。「従っていく(アヌパガッチャティ)」とは、それと同じ言葉である。「従う(アヌガッチャティ)」とも意味する。どちらにしても、従い、近づいていくことを示している。水などにも同じことである。「感覚器官(インディヤーニ)」とは、心を除いた六つの感覚器官のことである。「空(アーカーサ)に飛び込む」。「座(アーサンダ)から五人(パンチャマ)」とは、敷かれた座と、それに付随する四人の人々、すなわち、座と、座を支える四人の人々を捉えて立つ四人の男たち、という意味である。「火葬場(ヤーヴァーラハーナ)」とは、火葬場までである。「言葉(パダーニ)」とは、「この人はこのように戒律を守っていた、このように戒律を破っていた」といった具合に、善行や悪行についての言葉、あるいは単に肉体そのものを指す、という意味である。「鳩の色(カポータカーニ)」とは、鳩の色をしたもの、すなわち、鳩の羽根の色をしたもの、という意味である。「灰(バッサンティ)」とは、灰のこと、あるいはこの経典の通りである。「供物(アフティ)」とは、捧げ物のもてなしなどの施し、すべてが灰に終わるだけで、それ以上の果報を与えるものとして存在しない、という意味である。「与えることによって定められた(ダットゥパンニャッタ)」とは、愚かな人々によって定められたものである。これは、「愚かで知恵のない者たちによって定められたものであり、賢者によって定められたものではない。愚か者が与え、賢者が受け取る」という意味を示している。

Tattha pūraṇo ‘‘karoto na karīyati pāpa’’nti vadanto kammaṃ paṭibāhati. Ajito ‘‘kāyassa bhedā ucchijjatī’’ti vadanto vipākaṃ paṭibāhati. Makkhali ‘‘natthi hetū’’ti vadanto ubhayaṃ paṭibāhati. Tattha kammaṃ paṭibāhantenāpi vipāko paṭibāhito hoti, vipākaṃ paṭibāhantenāpi kammaṃ paṭibāhitaṃ hoti. Iti sabbepete atthato ubhayappaṭibāhakā ahetukavādā ceva akiriyavādā ca natthikavādā ca honti.

その中で、プラナは「行為しても(カロト)罪(パーパ)は行われない(ナカリヤティ)」と言って、業を否定する。アジタは「肉体の崩壊(カーヤッサベーダー)とともに消滅する(ウッチジャッティ)」と言って、結果を否定する。マッカリは「原因(ヘートゥ)はない」と言って、両方を否定する。その中で、業を否定することによって、結果も否定される。結果を否定することによって、業も否定される。このように、これらすべては、結果において両方を否定する、原因なき論者(ヘートゥカヴァーダ)、行為なき論者(アキリヤヴァーダ)、そして無神論者(ナッティカヴァーダ)である。

Ye vā pana tesaṃ laddhiṃ gahetvā rattiṭṭhāne divāṭhāne nisinnā sajjhāyanti vīmaṃsanti, tesaṃ ‘‘karoto na karīyati pāpaṃ, natthi hetu, natthi paccayo, mato ucchijjatī’’ti tasmiṃ ārammaṇe micchāsati santiṭṭhati, cittaṃ ekaggaṃ hoti, javanāni javanti, paṭhamajavane satekicchā honti, tathā dutiyādīsu, sattame buddhānampi atekicchā anivattino ariṭṭhakaṇṭakasadisā. Tattha koci ekaṃ dassanaṃ okkamati, koci dve, koci tīṇipi, ekasmiṃ okkantepi, dvīsu tīsu okkantesupi, niyatamicchādiṭṭhikova hoti; patto saggamaggāvaraṇañceva mokkhamaggāvaraṇañca, abhabbo tassattabhāvassa anantaraṃ saggampi gantuṃ, pageva mokkhaṃ. Vaṭṭakhāṇu nāmesa satto pathavigopako, yebhuyyena evarūpassa bhavato vuṭṭhānaṃ natthi.

あるいは、彼らの見解を受け継いで、夜に昼に座って、聖典を唱え、熟考する者たちには、「行為しても罪は行われず、原因はなく、条件もなく、死ねば消滅する」というその対象に、誤った念(ミッチャサティ)が定着し、心が一つになり、衝動が駆け巡り、最初の衝動には多くの疑念がある。第二、第三と続くにつれて、第七の衝動では仏陀でさえ疑念がなく、引き返せない、アリッティカカンダの石のように。その中で、ある者は一つの真理に到達し、ある者は二つ、ある者は三つに到達する。一つに到達しても、二つ、三つに到達しても、彼は必ず誤った見解(ニヤタミッチャディッティ)を持つ。彼は天上界への道(サッガマッガ)と解脱への道(モッハマッガ)を妨げられ、それ以降、天上界に行くことも、ましてや解脱することもできない。この種の子(ヴァッタカーヌ)は、大地を覆う者であり、ほとんどの場合、このような者には悟りが訪れない。

‘‘Tasmā akalyāṇajanaṃ, āsīvisamivoragaṃ;

「それゆえ、悪しき友は、毒蛇のように、

Ārakā parivajjeyya, bhūtikāmo vicakkhaṇo’’ti.

賢明な者は、富を望むならば、遠く避けるべきである。」

Pakudhakaccāyanavādavaṇṇanā

プクダ・カッチャーヤナの教説の解説

173-175. Pakudhavāde akaṭāti akatā. Akaṭavidhāti akatavidhānā. Evaṃ karohīti kenaci kārāpitāpi na hontīti attho. Animmitāti iddhiyāpi na nimmitā. Animmātāti animmāpitā, keci animmāpetabbāti padaṃ vadanti, taṃ neva pāḷiyaṃ, na aṭṭhakathāyaṃ dissati. Vañjhādipadattayaṃ vuttatthameva. Na iñjantīti esikatthambho viya ṭhitattā na calanti. Na vipariṇamantīti pakatiṃ na jahanti. Na aññamaññaṃ byābādhentīti na aññamaññaṃ upahananti. Nālanti na samatthā. Pathavikāyotiādīsu pathavīyeva pathavikāyo, pathavisamūho vā. Tatthāti tesu jīvasattamesu kāyesu. Sattannaṃ tveva kāyānanti yathā muggarāsiādīsu pahataṃ satthaṃ muggādīnaṃ antarena pavisati, evaṃ sattannaṃ kāyānaṃ antarena chiddena vivarena satthaṃ pavisati. Tattha ahaṃ imaṃ jīvitā voropemīti kevalaṃ saññāmattameva hotīti dasseti.

173-175. プクダの教説において「為されず(アカータ)」とは、為されないことである。「為されざる(アカータヴィダ)」とは、為されざる計画のことである。このように「為せ」と誰かに命じられても、為されない、という意味である。「創造されず(アニンミタ)」とは、神通力によっても創造されない。「創造されなかった(アニンマータ)」とは、創造されなかった、ある人々は「創造されない」という言葉を使うが、それは経典にも注釈にも見られない。束の間の言葉(ヴァンジャ)」は、言われた意味と同じである。「揺るがず(インジャ)」とは、石柱のように立っていて動かない。「変化せず(ヴィパリナマンティ)」とは、本質を離れない。「互いに害せず(アンニャマンニャム・ビヤバッダレンタ)」とは、互いに傷つけない。「力がない(ナーラ)」とは、力がないことである。「地の塊(パタヴィカーヤ)」などにおいては、地そのものが地の塊、あるいは地の集まりである。「それらの中で(タットゥ)」とは、それらの七つの身体の中で。「七つの塊(サッタンナントゥエヴァ・カーヤーナ)」とは、豆の束のようなものの中で、撃たれた武器が豆の間に侵入するように、七つの塊の間に、開いた隙間から武器が侵入する。その中で、「私はこの命を奪う」というのは、単なる認識にすぎないと示している。

Nigaṇṭhanāṭaputtavādavaṇṇanā

ニガンダ・ナータプッタの教説の解説

176-178. Nāṭaputtavāde cātuyāmasaṃvarasaṃvutoti catukoṭṭhāsena saṃvarena saṃvuto. Sabbavārivārito ti vāritasabbaudako paṭikkhittasabbasītodakoti attho. So kira sītodake sattasaññī hoti, tasmā na taṃ vaḷañjeti. Sabbavāriyuttoti sabbena pāpavāraṇena yutto. Sabbavāridhutoti sabbena pāpavāraṇena dhutapāpo. Sabbavāriphuṭoti sabbena pāpavāraṇena phuṭṭho. Gatattoti koṭippattacitto. Yatattoti saṃyatacitto. Ṭhitattoti suppatiṭṭhitacitto. Etassa vāde kiñci sāsanānulomampi atthi, asuddhaladdhitāya pana sabbā diṭṭhiyeva jātā.

176-178. ナータプッタの教説において「四つの段階で調和(チャーテュヤーマサンヴァラサンヴータ)」とは、四つの段階の調和で調和していることである。「すべての障壁(サッバヴァーリヴァーリト)」とは、すべての水から遮られ、すべての清浄さを妨げられた、という意味である。彼は清浄な水の中で「生きている」と認識するので、それを触れない。それは「すべての障壁に満ちている(サッバヴァーリユット)」、「すべての障壁で清められた(サッバヴァーリドゥータ)」、「すべての障壁に満ちている(サッバヴァーリプッタ)」、そして「目的を達した(ガタッタ)」、「自己を制御した(ヤタッタ)」、「定まった(ティタッタ)」である。この教説には、ある教えに沿うものもあるが、清浄でない見解のために、すべてが見解となった。

Sañcayabelaṭṭhaputtavādavaṇṇanā

サンチャヤ・ベラッタプッタの教説の解説

179-181. Sañcayavādo amarāvikkhepe vuttanayo eva.

179-181. サンチャヤの教説は、アマラーヴィックサペの教説と同じである。

Paṭhamasandiṭṭhikasāmaññaphalavaṇṇanā

第一の現証可能な相同果の解説

182. Sohaṃ, bhanteti so ahaṃ bhante, vālukaṃ pīḷetvā telaṃ alabhamāno viya titthiyavādesu sāraṃ alabhanto bhagavantaṃ pucchāmīti attho.

182. 「尊者よ、私が(ソーハン、バンテ)」とは、「私が、尊者よ、砂を絞って油を得られないように、異教徒の教説に真実を得られないまま、仏陀に尋ねます」という意味である。

183. Yathā te khameyyāti yathā te rucceyya. Dāsoti antojātadhanakkītakaramarānītasāmaṃdāsabyopagatānaṃ aññataro. Kammakāroti analaso kammakaraṇasīloyeva. Dūrato disvā paṭhamameva uṭṭhahatīti pubbuṭṭhāyī. Evaṃ uṭṭhito sāmino āsanaṃ paññapetvā pādadhovanādikattabbakiccaṃ katvā pacchā nipatati nisīdatīti pacchānipātī. Sāmikamhi vā sayanato avuṭṭhite pubbeyeva vuṭṭhātīti pubbuṭṭhāyī. Paccūsakālato paṭṭhāya yāva sāmino rattiṃ niddokkamanaṃ, tāva sabbakiccāni katvā pacchā nipatati, seyyaṃ kappetīti pacchānipātī. Kiṃ karomi, kiṃ karomīti evaṃ kiṃkārameva paṭisuṇanto vicaratīti kiṃ kārapaṭissāvī. Manāpameva kiriyaṃ karotīti manāpacārī. Piyameva vadatīti piyavādī. Sāmino tuṭṭhapahaṭṭhaṃ mukhaṃ ullokayamāno vicaratīti mukhullokako.

183. 「あなたが満足するように(ヤターテ・カメヤ)」とは、あなたが望むように、という意味である。「奴隷(ダーサ)」とは、財産を買い取られ、連れてこられた奴隷、あるいはそれに準ずる者である。「労働者(カンマカーロ)」とは、勤勉な労働者である。「遠くから見て、最初に立ち上がる(ドゥーラトー・ディスヴァー・パタマメヴァ・ウッターハティ)」とは、早く起きる者である。そのように起きて、主人の座を用意し、足を洗うなどの必要なことをした後、後に横になる、あるいは座る、すなわち、後に横になる者である。あるいは、主人が寝ている間に、先に起きる者、すなわち、早く起きる者である。夜明けから主人が寝るまで、すべての用事を済ませて、後に横になり、休息をとる、すなわち、後に横になる者である。「何をしましょうか、何をしましょうか(キン・カロミ、キン・カロミ)」と、このように、何をするべきかを聞きながら、歩き回る者、すなわち、何をするべきかを聞く者である。「喜ばしいことだけをする(マナーパメヴァ・キリヤン・カロティ)」とは、喜ばしい行いをする者である。「喜ばしいことだけを言う(ピヤメヴァ・ヴァダティ)」とは、喜ばしいことを言う者である。主人の満足した、喜んだ顔を見ながら歩き回る者、すなわち、顔色をうかがう者である。

Devo maññeti devo viya. So vatassāhaṃ puññāni kareyyanti so vata ahaṃ evarūpo assaṃ, yadi puññāni kareyyanti attho. ‘‘So vatassa’ssa’’ntipi pāṭho, ayamevattho. Yaṃnūnāhanti sace dānaṃ dassāmi, yaṃ rājā ekadivasaṃ deti, tato satabhāgampi yāvajīvaṃ na sakkhissāmi dātunti pabbajjāyaṃ ussāhaṃ katvā evaṃ cintanabhāvaṃ dasseti.

「神(デーヴォ)と思う」とは、神のように思うことである。「ああ、私が善行(プンニャーニ)をしたら」とは、「ああ、もし私がこのようであったら、善行をしただろう」という意味である。「『ああ、~であっただろう』とも読まれるが、意味は同じである。「もし(ヤンヌーナー)」とは、「もし私が、王が一日与えるものよりも、生涯かけてもその百倍も与えることができないだろう」と考えて、出家の決意を固める、という意味である。

Kāyena saṃvutoti kāyena pihito hutvā akusalassa pavesanadvāraṃ thaketvāti attho. Eseva nayo sesapadadvayepi. Ghāsacchādanaparamatāyāti ghāsacchādanena paramatāya uttamatāya, etadatthampi anesanaṃ pahāya aggasallekhena santuṭṭhoti attho. Abhirato paviveketi ‘‘kāyaviveko ca vivekaṭṭhakāyānaṃ, cittaviveko ca nekkhammābhiratānaṃ, paramavodānappattānaṃ upadhiviveko ca nirupadhīnaṃ puggalānaṃ visaṅkhāragatāna’’nti evaṃ vutte tividhepi viveke rato; gaṇasaṅgaṇikaṃ pahāya kāyena eko viharati, cittakilesasaṅgaṇikaṃ pahāya aṭṭhasamāpattivasena eko viharati, phalasamāpattiṃ vā nirodhasamāpattiṃ vā pavisitvā nibbānaṃ patvā viharatīti attho. Yaggheti codanatthe nipāto.

「身によって調和している(カーイェナ・サンヴータ)」とは、身によって覆われ、悪への入り口を塞いでいる、という意味である。他の二つの言葉にも同じことが言える。「食べ物と衣服の究極(ガーサッチャーダナパラマターヤ)」とは、食べ物と衣服の究極、すなわち、この目的のために、不適切なものを避け、最高の苦行に満足すること、という意味である。「隠遁に喜び(アビラト・パヴィーケーティ)」とは、「身の隠遁(カーヤヴィーケー)」と「心の隠遁(チッタヴィーケー)」、すなわち、厭離に喜び、世俗的なものから離れた者たちの隠遁、そして「究極の清浄(パラマヴォダーナ)」に達した、一切の執着のない者たちの隠遁、すなわち、三種類の隠遁に喜んでいることである。群衆との交わりを避け、一人で住むこと、心の汚れとの交わりを避け、八つの禅定によって一人で住むこと、あるいは果報の禅定や滅尽の禅定に入って、涅槃に達して住むこと、という意味である。「~は(ヤッゲーティ)」とは、促す意味の助詞である。

184. Āsanenapi nimanteyyāmāti nisinnāsanaṃ papphoṭetvā idha nisīdathāti vadeyyāma. Abhinimanteyyāmapi nanti abhiharitvāpi naṃ nimanteyyāma. Tattha duvidho abhihāro – vācāya ceva kāyena ca. Tumhākaṃ icchiticchitakkhaṇe amhākaṃ cīvarādīhi vadeyyātha yenatthoti vadanto hi vācāya abhiharitvā nimanteti nāma. Cīvarādivekallaṃ sallakkhetvā idaṃ gaṇhāthāti tāni dento pana kāyena abhiharitvā nimanteti nāma. Tadubhayampi sandhāya abhinimanteyyāmapi nanti āha. Ettha ca gilānapaccayabhesajjaparikkhāroti yaṃ kiñci gilānassa sappāyaṃ osadhaṃ. Vacanattho pana visuddhimagge vutto. Rakkhāvaraṇaguttinti rakkhāsaṅkhātañceva āvaraṇasaṅkhātañca guttiṃ. Sā panesā na āvudhahatthe purise ṭhapentena dhammikā nāma saṃvidahitā hoti. Yathā pana avelāya kaṭṭhahārikapaṇṇahārikādayo vihāraṃ na pavisanti, migaluddakādayo vihārasīmāya mige vā macche vā na gaṇhanti, evaṃ saṃvidahantena dhammikā nāma rakkhā saṃvihitā hoti, taṃ sandhāyāha – ‘‘dhammika’’nti.

184. 「座(アーサナ)」さえも「招く(ニムンテッヤーマ)」とは、「座っている席を叩いて、ここに座ってください」と言うことである。「招き入れる(アビニムンテッヤーマ)」とは、持ってきて招き入れることである。その中で、持ってきて招き入れることには二種類ある。言葉によって、そして身体によって。あなたが望む時に、私たちの僧衣などで、それを使ってください、と言うのは、言葉によって持ってきて招き入れることである。僧衣などの不足に気づいて、これを受け取ってください、とそれらを与えるのは、身体によって持ってきて招き入れることである。その両方を指して、「招き入れる」と言っている。「その中で、病人のための薬(ギラーナ・パッチャイャ・ベサッジャ・パリカーロ)」とは、病人に適した薬のことである。その意味は、『清浄道論』に説かれている。「守護と保護(ラッハーヴァラナグッティ)」とは、守護という名の、保護という名の、そして保護である。それは、武器を持った男たちを配置することによって、合法的な守護がなされている、ということである。そして、適切な時でない時に、木や葉を拾う者などが僧院に入らないように、狩人などが僧院の境界で鹿や魚を捕らないように、それと同様に、合法的な守護がなされている、それを指して「合法的な」と言っている。

185. Yadi evaṃ santeti yadi tava dāso tuyhaṃ santikā abhivādanādīni labheyya. Evaṃ sante. Addhāti ekaṃsavacanametaṃ. Paṭhamanti bhaṇanto aññassāpi atthitaṃ dīpeti. Teneva ca rājā sakkā pana, bhante, aññampītiādimāha.

185. 「もしそうなら(ヤディ・サンテーティ)」とは、「もしあなたの奴隷が、あなたの元で、敬礼などを得ることができるなら」という意味である。「そうであるなら」。「真実(アッダー)」とは、確かに、という意味の言葉である。「第一に(パタマンティ)」と言うのは、他の者の重要性も示している。それによって、王は「尊者よ、他の者も可能でしょうか」と尋ねたのである。

Dutiyasandiṭṭhikasāmaññaphalavaṇṇanā

第二の現証可能な相同果の解説

186-188. Kasatīti kassako. Gehassa pati, ekagehamatte jeṭṭhakoti gahapatiko. Balisaṅkhātaṃ karaṃ karotīti karakārako. Dhaññarāsiṃ dhanarāsiñca vaḍḍhetīti rāsivaḍḍhako.

186-188. 「耕す者(カサティ)」とは、農夫のことである。「家の主、一軒の家の長(ゲハッサ・パティ、エカゲハマッテ・ジェッタコ)」とは、家長である。「車輪(バリサンカータ)の車(カラ)を作る者」とは、車輪を作る者である。「穀物の山、財産の山を増やす者(ダンラシン・ダンラシンチャ・ヴァッダティ)」とは、山の増やす者である。

Appaṃ ti parittakaṃ vā antamaso taṇḍulanāḷimattakampi. Bhogakkhandhanti bhogarāsiṃ. Mahantaṃ vāti vipulaṃ vā. Yathā hi mahantaṃ pahāya pabbajituṃ dukkaraṃ, evaṃ appampīti dassanatthaṃ ubhayamāha. Dāsavāre pana yasmā dāso attanopi anissaro, pageva bhogānaṃ. Yañhi tassa dhanaṃ, taṃ sāmikānaññeva hoti, tasmā bhogaggahaṇaṃ na kataṃ. Ñātiyeva ñātiparivaṭṭo.

「わずかな(パッパン)」とは、わずかな、あるいは最低でも一握りの米のことである。「富の山(ボガッカンダ)」とは、富の山である。「大きな(マハンタン)」とは、広大な、という意味である。なぜなら、大きなものを捨てて出家するのは困難だから、わずかなものでも、という意味で両方を言っている。奴隷の場合、奴隷は自分自身さえも自由ではないので、ましてや富である。なぜなら、彼の財産は主人のものであり、主人のものであるから、富を受け取ることはない。親族(ニャーティ)そのものが、親族の集まりである。

Paṇītatarasāmaññaphalavaṇṇanā

より優れた相同果の解説

189. Sakkā pana, bhante, aññampi diṭṭheva dhammeti idha evamevāti na vuttaṃ. Taṃ kasmāti ce, evamevāti hi vuccamāne pahoti bhagavā sakalampi rattindivaṃ tato vā bhiyyopi evarūpāhi upamāhi sāmaññaphalaṃ dīpetuṃ. Tattha kiñcāpi etassa bhagavato vacanasavane pariyantaṃ nāma natthi, tathāpi attho tādisoyeva bhavissatīti cintetvā upari visesaṃ pucchanto evamevāti avatvā – ‘‘abhikkantatarañca paṇītatarañcā’’ti āha. Tattha abhikkantataranti abhimanāpataraṃ atiseṭṭhataranti attho. Paṇītataranti uttamataraṃ. Tena hīti uyyojanatthe nipāto. Savane uyyojento hi naṃ evamāha. Suṇohīti abhikkantatarañca paṇītatarañca sāmaññaphalaṃ suṇāti.

189. 「長官、長官、これはまさにこの世において、このように」とは言われなかったのでしょうか。なぜなら、もし「このように」と言われたならば、世尊は、夜も昼も、あるいはそれ以上に、この種の譬えを用いて、修行の果実を明らかにすることができるでしょう。たとえ世尊の説法を聞くことに限界はないとしても、その意味は同様であるだろうと考え、さらに詳細を尋ねようとして、「このように」とは言わずに、「さらに進んだ、さらに尊い」と言われました。そこで「さらに進んだ」とは、さらに喜ばしい、さらに優れたという意味です。「さらに尊い」とは、最も優れたという意味です。「なぜなら」は、促進の意味の助詞です。聞くことを促進するために、そのように言われました。「聞きなさい。さらに進んだ、さらに尊い修行の果実を聞きなさい」と。

Sādhukaṃ manasikarohīti ettha pana sādhukaṃ sādhūti ekatthametaṃ. Ayañhi sādhu-saddo āyācanasampaṭicchanasampahaṃsanasundara daḷhīkammādīsu dissati. ‘‘Sādhu me, bhante, bhagavā saṅkhittena dhammaṃ desetū’’tiādīsu (saṃ. ni. 4.95) hi āyācane dissati. ‘‘Sādhu, bhanteti kho so bhikkhu bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā’’tiādīsu (ma. ni. 3.86) sampaṭicchane. ‘‘Sādhu sādhu, sāriputtā’’tiādīsu (dī. ni. 3.349) sampahaṃsane.

「よく心に留めなさい」と。ここで「よく」と「善く」は同じ意味です。この「善き」という言葉は、依頼、承諾、称賛、美しい、確固たるものにする、などの意味で見られます。「長官、善きようにお説法を短く説いてください」などの(サンユッタ・ニカーヤ 4.95)依頼に見られます。「長官、善きかな」と、その比丘は世尊の言葉を喜び、賛同して、などの(マッジマ・ニカーヤ 3.86)承諾に見られます。「善きかな、善きかな、サーリプッタ」などの(ディーガ・ニカーヤ 3.349)称賛に見られます。

‘‘Sādhu dhammaruci rājā, sādhu paññāṇavā naro;

「善きかな、法に興味を持つ王よ、善きかな、知恵ある人よ。

Sādhu mittānamaddubbho, pāpassākaraṇaṃ sukha’’nti. (jā. 2.17.101);

善きかな、友を裏切らない人よ、悪行をしないことは幸福である」と。(ジャータカ 2.17.101);

Ādīsu sundare. ‘‘Tena hi, brāhmaṇa, suṇohi sādhukaṃ manasi karohī’’tiādīsu (a. ni. 5.192) sādhukasaddoyeva daḷhīkamme, āṇattiyantipi vuccati. Idhāpi assa ettheva daḷhīkamme ca āṇattiyañca veditabbo. Sundarepi vaṭṭati. Daḷhīkammatthena hi daḷhamimaṃ dhammaṃ suṇāhi, suggahitaṃ gaṇhanto. Āṇattiatthena mama āṇattiyā suṇāhi, sundaratthena sundaramimaṃ bhaddakaṃ dhammaṃ suṇāhīti evaṃ dīpitaṃ hoti.

などの「美しい」に見られます。「では、バラモン、よく心に留めなさい」などの(アングッタラ・ニカーヤ 5.192)「よく」という言葉は、確固たるものにするという意味であり、命令にも使われます。ここでも、確固たるものにするため、また命令のためであると理解されるべきです。「美しい」という場合にも当てはまります。「確固たるものにする」という意味では、この法をしっかりと聞きなさい、よく理解して受け取りなさい、という意味です。「命令」という意味では、私の命令を聞きなさい、という意味です。「美しい」という意味では、この素晴らしく良い法を聞きなさい、というように示されています。

Manasi karohīti āvajja, samannāharāti attho, avikkhittacitto hutvā nisāmehi, citte karohīti adhippāyo. Api cettha suṇohīti sotindriyavikkhepanivāraṇametaṃ. Sādhukaṃ manasi karohīti manasikāre daḷhīkammaniyojanena manindriyavikkhepanivāraṇaṃ. Purimañcettha byañjanavipallāsaggāhavāraṇaṃ, pacchimaṃ atthavipallāsaggāhavāraṇaṃ. Purimena ca dhammassavane niyojeti, pacchimena sutānaṃ dhammānaṃ dhāraṇūpaparikkhādīsu. Purimena ca sabyañjano ayaṃ dhammo, tasmā savanīyoti dīpeti. Pacchimena sattho, tasmā sādhukaṃ manasi kātabboti. Sādhukapadaṃ vā ubhayapadehi yojetvā yasmā ayaṃ dhammo dhammagambhīro ceva desanāgambhīro ca, tasmā suṇāhi sādhukaṃ, yasmā atthagambhīro ca paṭivedhagambhīro ca, tasmā sādhukaṃ manasi karohīti evaṃ yojanā veditabbā. Bhāsissāmīti sakkā mahārājāti evaṃ paṭiññātaṃ sāmaññaphaladesanaṃ vitthārato bhāsissāmi. ‘‘Desessāmī’’ti hi saṅkhittadīpanaṃ hoti. Bhāsissāmīti vitthāradīpanaṃ. Tenāha vaṅgīsatthero –

「心に留めなさい」とは、注意を向けなさい、集中しなさいという意味です。心を散らさずに聞きなさい、心に留めなさいということです。さらに、「聞きなさい」とは、聞く感覚の散乱を防ぐことです。「よく心に留めなさい」とは、心に留めることに確固たるものにするという意図を込めて、聞く感覚の散乱を防ぐことです。前者は言葉の誤解や不正確な理解を防ぐこと、後者は意味の誤解や不正確な理解を防ぐことです。前者によって法を聞くことに専念させ、後者によって聞いた法を記憶し、省察することなどに専念させます。前者によって、この法は言葉も含めて理解できるものであり、聞くに値すると示し、後者によって、その意味は重要であり、よく心に留めるべきであると示します。「よく」という言葉を両方の言葉に適用することもできます。この法は、法そのものも説法も奥深いので、よく聞きなさい。意味も理解も奥深いので、よく心に留めなさい、というように解釈すべきです。「説こう」とは、王よ、約束された修行の果実の説法を詳しく説こうという意味です。「説こう」という場合は、簡潔な説明となります。「説こう」という場合は、詳細な説明です。それゆえ、ヴァングーリッサ長老は言われました。

‘‘Saṅkhittenapi deseti, vitthārenapi bhāsati;

「簡潔に説き、詳細に語る。

Sāḷikāyiva nigghoso, paṭibhānaṃ udīrayī’’ti. (saṃ. ni. 1.214);

マイナ鳥のように響き渡り、閃きを放つ」(サンユッタ・ニカーヤ 1.214);

Evaṃ vutte ussāhajāto hutvā – ‘‘evaṃ, bhante’’ti kho rājā māgadho ajātasattu vedehiputto bhagavato paccassosi bhagavato vacanaṃ sampaṭicchi, paṭiggahesīti vuttaṃ hoti.

このように言われたとき、王マガーダのアジャータサットゥ・ヴェーデーィプッタは、意欲を高めて、「はい、長官」と、世尊の言葉を承諾し、受け入れました、という意味です。

190. Athassa bhagavā etadavoca, etaṃ avoca, idāni vattabbaṃ ‘‘idha mahārājā’’tiādiṃ sakalaṃ suttaṃ avocāti attho. Tattha idhāti desāpadese nipāto, svāyaṃ katthaci lokaṃ upādāya vuccati. Yathāha – ‘‘idha tathāgato loke uppajjatī’’ti. Katthaci sāsanaṃ yathāha – ‘‘idheva, bhikkhave, paṭhamo samaṇo, idha dutiyo samaṇo’’ti (a. ni. 4.241). Katthaci okāsaṃ. Yathāha –

190. そのとき世尊は彼にこのように言われました。この「長官」から始まる経典全体を説かれました、という意味です。そこで「この世に」とは、場所を示す助詞であり、しばしば世界を指して言われます。例えば、「この世に、タターガタは生まれる」と。しばしば、教えを指して言われます。「この世に、 bhikkhave、最初の沙門がおり、この世に二番目の沙門がいる」(アングッタラ・ニカーヤ 4.241)と。しばしば、場所を指して言われます。例えば。

‘‘Idheva tiṭṭhamānassa, devabhūtassa me sato;

「ここに、神となった私が、清明な意識をもって留まっていると。

Punarāyu ca me laddho, evaṃ jānāhi mārisā’’ti. (dī. ni. 2.369);

再び命を得た。マリーサよ、このように知りなさい」(ディーガ・ニカーヤ 2.369);

Katthaci padapūraṇamattameva. Yathāha ‘‘idhāhaṃ, bhikkhave, bhuttāvī assaṃ pavārito’’ti (ma. ni. 1.30). Idha pana lokaṃ upādāya vuttoti veditabbo. Mahārājāti yathā paṭiññātaṃ desanaṃ desetuṃ puna mahārājāti ālapati. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘mahārāja imasmiṃ loke tathāgato uppajjati arahaṃ…pe… buddho bhagavā’’ti. Tattha tathāgatasaddo brahmajāle vutto. Arahantiādayo visuddhimagge vitthāritā. Loke uppajjatīti ettha pana lokoti – okāsaloko sattaloko saṅkhāralokoti tividho. Idha pana sattaloko adhippeto. Sattaloke uppajjamānopi ca tathāgato na devaloke, na brahmaloke, manussalokeva uppajjati. Manussalokepi na aññasmiṃ cakkavāḷe, imasmiṃyeva cakkavāḷe. Tatrāpi na sabbaṭṭhānesu, ‘‘puratthimāya disāya gajaṅgalaṃ nāma nigamo tassāparena mahāsālo, tato parā paccantimā janapadā orato majjhe, puratthimadakkhiṇāya disāya salaḷavatī nāma nadī. Tato parā paccantimā janapadā, orato majjhe, dakkhiṇāya disāya setakaṇṇikaṃ nāma nigamo, tato parā paccantimā janapadā, orato majjhe, pacchimāya disāya thūṇaṃ nāma brāhmaṇagāmo, tato parā paccantimā janapadā, orato majjhe, uttarāya disāya usiraddhajo nāma pabbato, tato parā paccantimā janapadā orato majjhe’’ti evaṃ paricchinne āyāmato tiyojanasate, vitthārato aḍḍhateyyayojanasate, parikkhepato navayojanasate majjhimapadese uppajjati. Na kevalañca tathāgato, paccekabuddhā, aggasāvakā, asītimahātherā, buddhamātā, buddhapitā, cakkavattī rājā aññe ca sārappattā brāhmaṇagahapatikā etthevuppajjanti.

しばしば、単なる言葉を埋めるためだけです。例えば、「 bhikkhave、私は、食事を終えて、満足した」と(マッジマ・ニカーヤ 1.30)。ここでは、世界を指して言われたと理解されるべきです。「長官」とは、約束された説法を説くために、再び「長官」と呼びかけます。これは、「長官、この世に、タターガタが生まれる。アーラハント…(中略)…仏陀、世尊」という意味です。そこで「タターガタ」という言葉はブラフマーヤラ経で説明されています。「アーラハント」などは、ヴィスッディマッガで詳しく説明されています。「この世に生まれる」とは、ここで「世界」とは、空間世界、衆生世界、形成世界という三種類です。ここでは衆生世界が意図されています。衆生世界に生まれるとしても、タターガタはデーヴァ界や梵界ではなく、人界にのみ生まれます。人界でも、他の円(チャックラヴァーラ)ではなく、この円にのみ生まれます。そこでも、すべての場所ではなく、「東方にガジャ・ガランガという名の町があり、そのさらに南にマハーサーラというところがあり、さらに南方の辺境の地、東南の方向にはサーララヴァティーという名の川がある。さらに南方の辺境の地、そのさらに南、南方の方向にはセータカンニカという名の町があり、さらに南方の辺境の地、そのさらに南、西方の方向にはトゥーナという名のバラモン集落があり、さらに南方の辺境の地、そのさらに南、北方の方向にはウッシリッダジョという名の山があり、さらに南方の辺境の地、そのさらに南」というように、東西に百ヨージャナ、南北に四十八ヨージャナ、周囲に九十ヨージャナの中央部に生まれます。タターガタだけでなく、独覚仏、十大弟子、八十人の大長老、仏陀の母、仏陀の父、転輪王、その他の功徳あるバラモンや富豪もここに生まれます。

Tattha tathāgato sujātāya dinnamadhupāyāsabhojanato yāva arahattamaggo, tāva uppajjati nāma, arahattaphale uppanno nāma. Mahābhinikkhamanato vā yāva arahattamaggo. Tusitabhavanato vā yāva arahattamaggo. Dīpaṅkarapādamūlato vā yāva arahattamaggo, tāva uppajjati nāma, arahattaphale uppanno nāma. Idha sabbapaṭhamaṃ uppannabhāvaṃ sandhāya uppajjatīti vuttaṃ. Tathāgato loke uppanno hotīti ayañhettha attho.

そこで、タターガタは、良質な乳粥の供物から、アーラハントの道に至るまで、生まれるということ、アーラハントの果実に到達したときに生まれるということです。大出離から、あるいは、アーラハントの道に至るまで。トゥシタ界での生から、あるいは、アーラハントの道に至るまで。ディパンカラ仏の足元から、あるいは、アーラハントの道に至るまで、生まれるということ、アーラハントの果実に到達したときに生まれるということです。ここでは、最初に生まれたことを指して、「生まれる」と言われています。「タターガタはこの世に生まれた」というのが、ここで意味するところです。

So imaṃ lokanti so bhagavā imaṃ lokaṃ. Idāni vattabbaṃ nidasseti. Sadevakanti saha devehi sadevakaṃ. Evaṃ saha mārena samārakaṃ, saha brahmunā sabrahmakaṃ, saha samaṇabrāhmaṇehi sassamaṇabrāhmaṇiṃ. Pajātattā pajā, taṃ pajaṃ. Saha devamanussehi sadevamanussaṃ. Tattha sadevakavacanena pañca kāmāvacaradevaggahaṇaṃ veditabbaṃ. Samāraka – vacanena chaṭṭhakāmāvacaradevaggahaṇaṃ. Sabrahmakavacanena brahmakāyikādibrahmaggahaṇaṃ. Sassamaṇabrāhmaṇīvacanena sāsanassa paccatthikapaccāmittasamaṇabrāhmaṇaggahaṇaṃ, samitapāpabāhitapāpasamaṇabrāhmaṇaggahaṇañca. Pajāvacanena sattalokaggahaṇaṃ. Sadevamanussavacanena sammutidevaavasesamanussaggahaṇaṃ. Evamettha tīhi padehi okāsalokena saddhiṃ sattaloko. Dvīhi pajāvasena sattalokova gahitoti veditabbo.

「この世」とは、その世尊がこの世を。「今、説くべき」ことを示します。「デーヴァと共に」とは、デーヴァと共に、デーヴァと共に。同様に、マーラと共に、マーラと共に、梵と共に、梵と共に、沙門・バラモンと共に、沙門・バラモンと共に。子孫を持つ人々、その人々。デーヴァと人間と共に、デーヴァと人間と共に。そこで、「デーヴァと共に」とは、五つの欲界のデーヴァの領域を指すことを理解すべきです。「マーラと共に」という言葉で、六番目の欲界のデーヴァの領域を指します。「梵と共に」という言葉で、梵界の住人など、梵の領域を指します。「沙門・バラモンと共に」という言葉で、教えの敵対者、敵対する沙門・バラモンを指し、罪を滅ぼした沙門・バラモンを指すこともあります。「人々」という言葉で、衆生界を指します。「デーヴァと人間と共に」という言葉で、世俗のデーヴァや残りの人間を指します。このように、三つの言葉で、空間世界と共に衆生界。二つの言葉で、衆生という言葉で、衆生界も含まれると理解されるべきです。

Aparo nayo, sadevakaggahaṇena arūpāvacaradevaloko gahito. Samārakaggahaṇena cha kāmāvacaradevaloko. Sabrahmakaggahaṇena rūpī brahmaloko. Sassamaṇabrāhmaṇādiggahaṇena catuparisavasena sammutidevehi vā saha manussaloko, avasesasabbasattaloko vā.

別の解釈もあります。「デーヴァと共に」という言葉で、無色界のデーヴァの世界を含みます。「マーラと共に」という言葉で、六つの欲界のデーヴァの世界を含みます。「梵と共に」という言葉で、色界の梵天の世界を含みます。「沙門・バラモンと共に」という言葉で、四種の集会、あるいは世俗のデーヴァと共に人間界、あるいは残りのすべての衆生界を指します。

Api cettha sadevakavacanena ukkaṭṭhaparicchedato sabbassa lokassa sacchikatabhāvamāha. Tato yesaṃ ahosi – ‘‘māro mahānubhāvo cha kāmāvacarissaro vasavattī, kiṃ sopi etena sacchikato’’ti, tesaṃ vimatiṃ vidhamanto **‘‘samāraka’’**nti āha. Yesaṃ pana ahosi – ‘‘brahmā mahānubhāvo ekaṅguliyā ekasmiṃ cakkavāḷasahasse ālokaṃ pharati, dvīhi …pe… dasahi aṅgulīhi dasasu cakkavāḷasahassesu ālokaṃ pharati. Anuttarañca jhānasamāpattisukhaṃ paṭisaṃvedeti, kiṃ sopi sacchikato’’ti, tesaṃ vimatiṃ vidhamanto sabrahmakanti āha. Tato ye cintesuṃ – ‘‘puthū samaṇabrāhmaṇā sāsanassa paccatthikā, kiṃ tepi sacchikatā’’ti, tesaṃ vimatiṃ vidhamanto sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajanti āha. Evaṃ ukkaṭṭhukkaṭṭhānaṃ sacchikatabhāvaṃ pakāsetvā atha sammutideve avasesamanusse ca upādāya ukkaṭṭhaparicchedavasena sesasattalokassa sacchikatabhāvaṃ pakāsento sadevamanussanti āha. Ayamettha bhāvānukkamo.

さらに、ここでは「デーヴァと共に」という言葉で、最も高い境界から、すべての世界の実現を述べています。それゆえ、もし「マーラは偉大な力を持つ六欲界の主、ヴァサヴァッティであり、彼さえもこれで実現されたのか」と考えた人々には、その疑いを晴らすために「マーラと共に」と言われました。もし、「梵は偉大な力を持つ者であり、一本の指で一千の円に光を放ち、二本…(中略)…十本の指で十千の円に光を放つ。そして、無上の禅定の喜びを味わっている。彼さえも実現されたのか」と考えた人々には、その疑いを晴らすために「梵と共に」と言われました。それゆえ、もし「多くの沙門やバラモンは教えの敵対者である。彼らさえも実現されたのか」と考えた人々には、その疑いを晴らすために「沙門・バラモンと共に、人々」と言われました。このように、最も崇高な者たちの実現を明らかにした後、世俗のデーヴァや残りの人間を指して、最も高い境界としての残りの衆生界の実現を明らかにするために、「デーヴァと人間と共に」と言われました。これがここで、段階的な順序です。

Porāṇā panāhu sadevakanti devehi saddhiṃ avasesalokaṃ. Samārakanti mārena saddhiṃ avasesalokaṃ. Sabrahmakanti brahmehi saddhiṃ avasesalokaṃ. Evaṃ sabbepi tibhavūpage satte tīhākārehi tīsu padesu pakkhipitvā puna dvīhi padehi pariyādiyanto sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussanti āha. Evaṃ pañcahipi padehi tena tenākārena tedhātukameva pariyādinnanti.

古い師たちは言います。「デーヴァと共に」とは、デーヴァと共に、残りの世界。「マーラと共に」とは、マーラと共に、残りの世界。「梵と共に」とは、梵と共に、残りの世界。このように、三界に住むすべての衆生を、三つの方法で、三つの場所に含めた後、再び二つの言葉で包括し、「沙門・バラモンと共に、人々」と言いました。このように、五つの言葉でも、それぞれの方法で、三界が包括されるのです。

Sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedetīti ettha pana sayanti sāmaṃ aparaneyyo hutvā. Abhiññāti abhiññāya, adhikena ñāṇena ñatvāti attho. Sacchikatvāti paccakkhaṃ katvā, etena anumānādipaṭikkhepo kato hoti. Pavedetīti bodheti viññāpeti pakāseti.

「自ら、超能力によって、悟りを開き、説く」とは、ここで「自ら」とは、自己を、他者に依存せず。「超能力によって」とは、超能力によって、さらに上の知恵で知るという意味です。「悟りを開き」とは、直接体験し、これによって推論などを否定しています。「説く」とは、教え、知らせ、明らかにするという意味です。

So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ…pe… pariyosānakalyāṇanti so bhagavā sattesu kāruññataṃ paṭicca hitvāpi anuttaraṃ vivekasukhaṃ dhammaṃ deseti. Tañca kho appaṃ vā bahuṃ vā desento ādikalyāṇādippakārameva deseti. Ādimhipi, kalyāṇaṃ bhaddakaṃ anavajjameva katvā deseti, majjhepi, pariyosānepi, kalyāṇaṃ bhaddakaṃ anavajjameva katvā desetīti vuttaṃ hoti. Tattha atthi desanāya ādimajjhapariyosānaṃ, atthi sāsanassa. Desanāya tāva catuppadikāyapi gāthāya paṭhamapādo ādi nāma, tato dve majjhaṃ nāma, ante eko pariyosānaṃ nāma. Ekānusandhikassa suttassa nidānaṃ ādi, idamavocāti pariyosānaṃ, ubhinnamantarā majjhaṃ. Anekānusandhikassa suttassa paṭhamānusandhi ādi, ante anusandhi pariyosānaṃ, majjhe eko vā dve vā bahū vā majjhameva.

「彼は法を説く、初めに善く…(中略)…終わりに善く」とは、その世尊は衆生への慈悲から、至高の静寂の喜びを捨てて、法を説かれます。そして、それを少しでも多く説くとき、初めから終わりまで善く説かれます。初めに、善く、美しく、誤りのないように説き、中盤も、終盤も、善く、美しく、誤りのないように説く、という意味です。そこで、説法に初め、中盤、終りがあり、教えにも初め、中盤、終りがあります。説法では、四句の詩でも、最初の句が初め、その後の二句が中盤、最後の句が終りです。一つの連続した経典では、その根拠が初め、これを説いたが終り、その間の部分が中盤です。複数の連続した経典では、最初の連続が初め、最後の連続が終り、その間の部分が一つ、二つ、あるいは複数の中盤です。

Sāsanassa pana sīlasamādhivipassanā ādi nāma. Vuttampi cetaṃ – ‘‘ko cādi kusalānaṃ dhammānaṃ? Sīlañca suvisuddhaṃ diṭṭhi ca ujukā’’ti (saṃ. ni. 5.369). ‘‘Atthi, bhikkhave, majjhimā paṭipadā tathāgatena abhisambuddhā’’ti evaṃ vutto pana ariyamaggo majjhaṃ nāma. Phalañceva nibbānañca pariyosānaṃ nāma. ‘‘Etadatthamidaṃ, brāhmaṇa, brahmacariyaṃ, etaṃ sāraṃ, etaṃ pariyosāna’’nti (ma. ni. 1.324) hi ettha phalaṃ pariyosānanti vuttaṃ. ‘‘Nibbānogadhaṃ hi, āvuso visākha, brahmacariyaṃ vussati, nibbānaparāyanaṃ nibbānapariyosāna’’nti (ma. ni. 1.466) ettha nibbānaṃ pariyosānanti vuttaṃ. Idha desanāya ādimajjhapariyosānaṃ adhippetaṃ. Bhagavā hi dhammaṃ desento ādimhi sīlaṃ dassetvā majjhe maggaṃ pariyosāne nibbānaṃ dasseti. Tena vuttaṃ – ‘‘so dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇa’’nti. Tasmā aññopi dhammakathiko dhammaṃ kathento –

教えでは、戒律、禅定、智慧が初めです。また、「何が善行の初めか。戒律を非常に清らかにし、見解をまっすぐにすること」(サンユッタ・ニカーヤ 5.369)と説かれています。「 bhikkhave、タターガタが悟りを開いた中道がある」(アングッタラ・ニカーヤ)と説かれた尊い道が中盤です。果徳と涅槃が終りです。「このために、バラモン、この清浄行があり、これが本質であり、これが終りである」(マッジマ・ニカーヤ 1.324)と、ここで果徳が終りとして述べられています。「ヴィサーカよ、清浄行は涅槃に至り、涅槃に終わる、涅槃が終りである」(マッジマ・ニカーヤ 1.466)と、ここで涅槃が終りとして述べられています。ここでは説法の初め、中盤、終りが意図されています。世尊は法を説くとき、初めに戒律を示し、中盤に道を、終わりに涅槃を示されます。それゆえ、「彼は法を説く、初めに善く、中盤に善く、終わりに善く」と説かれています。したがって、他の法語り手も法を説くとき。

‘‘Ādimhi sīlaṃ dasseyya, majjhe maggaṃ vibhāvaye;

「初めに戒律を示し、中盤に道を明らかにせよ。

Pariyosānamhi nibbānaṃ, esā kathikasaṇṭhitī’’ti.

悟りこそが終局であり、これが「カティカ(賢者)たちの見解」である。」

Sātthaṃ sabyañjananti yassa hi yāgubhattaitthipurisādivaṇṇanānissitā desanā hoti, na so sātthaṃ deseti. Bhagavā pana tathārūpaṃ desanaṃ pahāya catusatipaṭṭhānādinissitaṃ desanaṃ deseti. Tasmā sātthaṃ desetīti vuccati. Yassa pana desanā ekabyañjanādiyuttā vā sabbaniroṭṭhabyañjanā vā sabbavissaṭṭhasabbaniggahītabyañjanā vā, tassa damiḷakirātasavarādimilakkhūnaṃ bhāsā viya byañjanapāripūriyā abhāvato abyañjanā nāma desanā hoti. Bhagavā pana –

「意味を成し、標識を備えた教え」とは、粥や飯、男女などを賛美することに依存した教えのことである。しかし、世尊はこのような教えを捨て、四念処などに依存した教えを説かれる。それゆえ、「意味を成す教え」と呼ばれるのである。「標識を備えた教え」とは、一つの標識や、あるいは全ての文字が母音のみで構成されている、または全ての文字が音節で構成され、母音の重複や母音の長短の区別がない教えのことである。しかし、世尊は「

‘‘Sithilaṃ dhanitañca dīgharassaṃ, garukaṃ lahukañca niggahītaṃ;

「緩やかな、そして硬い、長短、重い、軽い、そして促音」

Sambandhavavatthitaṃ vimuttaṃ, dasadhā byañjanabuddhiyā pabhedo’’ti.

「連鎖した、そして解き放たれた。これらが10種類の標識の認識における区別である。」

Evaṃ vuttaṃ dasavidhaṃ byañjanaṃ amakkhetvā paripuṇṇabyañjanameva katvā dhammaṃ deseti, tasmā sabyañjanaṃ dhammaṃ desetīti vuccati. Kevalaparipuṇṇanti ettha kevalanti sakalādhivacanaṃ. Paripuṇṇanti anūnādhikavacanaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti sakalaparipuṇṇameva deseti, ekadesanāpi aparipuṇṇā natthīti. Upanetabbaapanetabbassa abhāvato kevalaparipuṇṇanti veditabbaṃ. Parisuddhanti nirupakkilesaṃ. Yo hi imaṃ dhammadesanaṃ nissāya lābhaṃ vā sakkāraṃ vā labhissāmīti deseti, tassa aparisuddhā desanā hoti. Bhagavā pana lokāmisanirapekkho hitapharaṇena mettābhāvanāya muduhadayo ullumpanasabhāvasaṇṭhitena cittena deseti. Tasmā parisuddhaṃ dhammaṃ desetīti vuccati.

このように説かれた10種類の標識を隠すことなく、完全な標識を備えたまま法を説かれる。それゆえ、「標識を備えた法」と呼ばれるのである。「完全に」とは、全体のことであり、「満ち足りた」とは、不足も過剰もないことである。これは、「全体が満ち足りた教えを説かれる。一つの教えさえも不完全なものはない」という意味である。導入されるべきものも、導入されないものもないことから、「完全に満ち足りた」と理解されるべきである。「清らかな」とは、汚れのないことである。もし、この法を頼りにして「利益や尊敬を得よう」と思って説くならば、その教えは清らかではない。しかし、世尊は世間的な欲求や物質的な欲求に囚われず、慈悲の瞑想によって、柔らかな心で、ただ助けようという意図をもって説かれる。それゆえ、「清らかな法」を説かれると呼ばれるのである。

Brahmacariyaṃ pakāsetīti ettha panāyaṃ brahmacariya-saddo dāne veyyāvacce pañcasikkhāpadasīle appamaññāsu methunaviratiyaṃ sadārasantose vīriye uposathaṅgesu ariyamagge sāsaneti imesvatthesu dissati.

「梵行(聖なる行い)を明らかにされる」とは、ここで「梵行」という言葉は、布施、助け、五戒、四無量心、同性の行為をしないこと、妻との満足、精進、斎日、八正道など、これらの意味で使われている。

‘‘Kiṃ te vataṃ kiṃ pana brahmacariyaṃ,

「あなたの誓いとは何か、そしてあなたの梵行とは何か?

Kissa suciṇṇassa ayaṃ vipāko;

何が正しく行われたかの、これが結果ですか?

Iddhī jutī balavīriyūpapatti,

神通力、威光、力、そして精進の力、

Idañca te nāga, mahāvimānaṃ.

そしてこれ、あなたは、ナーガよ、偉大なヴィマーナ(宮殿)である。」

Ahañca bhariyā ca manussaloke,

「私も妻も、人間の世界で、

Saddhā ubho dānapatī ahumhā;

信じて、二人とも布施の主人であった。

Opānabhūtaṃ me gharaṃ tadāsi,

私の家は当時、水の供給所であった。

Santappitā samaṇabrāhmaṇā ca.

そして、修行僧やバラモンたちをもてなした。」

Taṃ me vataṃ taṃ pana brahmacariyaṃ,

「それが私の誓いであり、それが私の梵行であった。

Tassa suciṇṇassa ayaṃ vipāko;

それが正しく行われた、これがその結果である。

Iddhī jutī balavīriyūpapatti,

神通力、威光、力、そして精進の力、

Idañca me dhīra mahāvimāna’’nti. (jā. 2.17.1595);

そしてこれ、あなたは、賢者よ、偉大なヴィマーナである。」(ジャータカ 2.17.1595)

Imasmiñhi puṇṇakajātake dānaṃ brahmacariyanti vuttaṃ.

このプンナカ・ジャータカでは、布施が梵行であると述べられている。

‘‘Kena pāṇi kāmadado, kena pāṇi madhussavo;

「何のために、あなたは、愛欲を与える者、何のために、あなたは、甘い声の者?

Kena te brahmacariyena, puññaṃ pāṇimhi ijjhati.

何のために、あなたの梵行によって、功徳があなたの手に現れるのか?」

Tena pāṇi kāmadado, tena pāṇi madhussavo;

「それゆえ、私は、愛欲を与える者、それゆえ、私は、甘い声の者。

Tena me brahmacariyena, puññaṃ pāṇimhi ijjhatī’’ti. (pe. va. 275,277);

それゆえ、私の梵行によって、功徳が私の手に現れる。」(ペーティ・ヴァットゥ 275, 277)

Imasmiṃ aṅkurapetavatthumhi veyyāvaccaṃ brahmacariyanti vuttaṃ. ‘‘Evaṃ, kho taṃ bhikkhave, tittiriyaṃ nāma brahmacariyaṃ ahosī’’ti (cūḷava. 311) imasmiṃ tittirajātake pañcasikkhāpadasīlaṃ brahmacariyanti vuttaṃ. ‘‘Taṃ kho pana me, pañcasikha, brahmacariyaṃ neva nibbidāya na virāgāya na nirodhāya…pe… yāvadeva brahmalokūpapattiyā’’ti (dī. ni. 2.329) imasmiṃ mahāgovindasutte catasso appamaññāyo brahmacariyanti vuttā. ‘‘Pare abrahmacārī bhavissanti, mayamettha brahmacārī bhavissāmā’’ti (ma. ni. 1.83) imasmiṃ sallekhasutte methunavirati brahmacariyanti vuttā.

このアンクラペータ・ジャータカでは、助けることが梵行であると述べられている。「このように、比丘たちよ、それはティティリヤという名の梵行であった。」(チュッラヴァッガ 311)このティティリヤ・ジャータカでは、五戒が梵行であると述べられている。「私の梵行は、満足のためでも、執着を離れるためでも、消滅のためでもなく…」(ディーガ・ニカーヤ 2.329)このマハーゴーヴィンダ・スッタでは、四無量心が梵行であると述べられている。「彼らは非聖なる行いをし、我々はここで聖なる行いをしよう。」(マッジマ・ニカーヤ 1.83)このサルレカ・スッタでは、性行為を避けることが梵行であると述べられている。

‘‘Mayañca bhariyā nātikkamāma,

「私と妻は、(相手を)超えなかった。

Amhe ca bhariyā nātikkamanti;

そして妻も私たちを超えなかった。

Aññatra tāhi brahmacariyaṃ carāma,

妻以外で、私たちは梵行を行った。

Tasmā hi amhaṃ daharā na mīyare’’ti. (jā. 1.4.97);

だから、私たちの子供たちは早く死ななかった。」(ジャータカ 1.4.97)

Mahādhammapālajātake sadārasantoso brahmacariyanti vutto. ‘‘Abhijānāmi kho panāhaṃ, sāriputta, caturaṅgasamannāgataṃ brahmacariyaṃ caritā, tapassī sudaṃ homī’’ti (ma. ni. 1.155) lomahaṃsanasutte vīriyaṃ brahmacariyanti vuttaṃ.

マハーダンマパーラ・ジャータカでは、妻との満足が梵行であると述べられている。「私は覚えている、サーリプッタよ、四つの要素を備えた梵行を行ったことを、私は苦行者であった。」(マッジマ・ニカーヤ 1.155)このロマーハンサナ・スッタでは、精進が梵行であると述べられている。

‘‘Hīnena brahmacariyena, khattiye upapajjati;

「劣った梵行によって、クシャトリヤに生まれ変わる。

Majjhimena ca devattaṃ, uttamena visujjhatī’’ti. (jā. 1.8.75);

中間の梵行によって、神々に生まれ変わる。優れた梵行によって、清らかになる。」(ジャータカ 1.8.75)

Evaṃ nimijātake attadamanavasena kato aṭṭhaṅgiko uposatho brahmacariyanti vutto. ‘‘Idaṃ kho pana me, pañcasikha, brahmacariyaṃ ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya…pe… ayameva ariyo aṭṭhaṅgiko maggo’’ti (dī. ni. 2.329) mahāgovindasuttasmiṃyeva ariyamaggo brahmacariyanti vutto. ‘‘Tayidaṃ brahmacariyaṃ iddhañceva phītañca vitthārikaṃ bāhujaññaṃ puthubhūtaṃ yāva devamanussehi suppakāsita’’nti (dī. ni. 3.174) pāsādikasutte sikkhattayasaṅgahitaṃ sakalasāsanaṃ brahmacariyanti vuttaṃ. Imasmimpi ṭhāne idameva brahmacariyanti adhippetaṃ. Tasmā brahmacariyaṃ pakāsetīti so dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ…pe… parisuddhaṃ. Evaṃ desento ca sikkhattayasaṅgahitaṃ sakalasāsanaṃ brahmacariyaṃ pakāsetīti evamettha attho daṭṭhabbo. Brahmacariyanti seṭṭhaṭṭhena brahmabhūtaṃ cariyaṃ. Brahmabhūtānaṃ vā buddhādīnaṃ cariyanti vuttaṃ hoti.

このように、ニミ・ジャータカでは、自己を制することとして行われる八正道が梵行であると述べられている。「私の梵行は、満足、執着の離脱、消滅…」(ディーガ・ニカーヤ 2.329)このマハーゴーヴィンダ・スッタでは、八正道が梵行であると述べられている。「この梵行は、豊かで、栄え、広まり、多くの人に知られ、広大で、神々や人々に広く説かれている。」(ディーガ・ニカーヤ 3.174)このパーサーディカ・スッタでは、三学を含む全ての教えが梵行であると述べられている。この箇所でも、これが梵行であると意図されている。したがって、「梵行を明らかにされる」とは、法を説かれる、最初の部分から…清らかな法まで、という意味である。このように説かれるとき、三学を含む全ての教え、すなわち梵行を明らかにされるのである。このように、ここで意味を理解すべきである。「梵行」とは、最高の意味での、仏陀となった行いである。あるいは、仏陀などの行いであると述べられている。

191. Taṃ dhammanti taṃ vuttappakārasampadaṃ dhammaṃ. Suṇāti gahapati vāti kasmā paṭhamaṃ gahapatiṃ niddisati? Nihatamānattā, ussannattā ca. Yebhuyyena hi khattiyakulato pabbajitā jātiṃ nissāya mānaṃ karonti. Brāhmaṇakulā pabbajitā mante nissāya mānaṃ karonti. Hīnajaccakulā pabbajitā attano attano vijātitāya patiṭṭhātuṃ na sakkonti. Gahapatidārakā pana kacchehi sedaṃ muñcantehi piṭṭhiyā loṇaṃ pupphamānāya bhūmiṃ kasitvā tādisassa mānassa abhāvato nihatamānadappā honti. Te pabbajitvā mānaṃ vā dappaṃ vā akatvā yathābalaṃ sakalabuddhavacanaṃ uggahetvā vipassanāya kammaṃ karontā sakkonti arahatte patiṭṭhātuṃ. Itarehi ca kulehi nikkhamitvā pabbajitā nāma na bahukā, gahapatikāva bahukā. Iti nihatamānattā ussannattā ca paṭhamaṃ gahapatiṃ niddisatīti.

191. 「その法」とは、そのように説かれた功徳を備えた法のことである。「在家者よ、聞く」と、なぜ最初に在家者を指すのか? 慢心がなく、高慢でないからである。多くの人は、カーストの出身であることを理由に慢心する。バラモンの家から出家した者は、聖典を理由に慢心する。低いカーストの出身者は、自分の出自を理由に、地位を確立することができない。しかし、在家の子弟は、汗を流し、背中に塩を背負って、土を耕し、そのような慢心がないため、慢心や高慢さから解放される。彼らが出家し、慢心や高慢さを持つことなく、それぞれの力に応じて仏陀の教えをすべて学び、観照によって修行し、阿羅漢の境地に到達することができる。また、他の家から出家する者は多くなく、在家者のほうが多い。このように、慢心や高慢さがないため、最初に在家者を指すのである。

Aññatarasmiṃ vāti itaresaṃ vā kulānaṃ aññatarasmiṃ. Paccājātoti patijāto. Tathāgate saddhaṃ paṭilabhatīti parisuddhaṃ dhammaṃ sutvā dhammassāmimhi tathāgate – ‘‘sammāsambuddho vata so bhagavā’’ti saddhaṃ paṭilabhati. Iti paṭisañcikkhatīti evaṃ paccavekkhati. Sambādho gharāvāsoti sacepi saṭṭhihatthe ghare yojanasatantarepi vā dve jāyampatikā vasanti, tathāpi nesaṃ sakiñcanasapalibodhaṭṭhena gharāvāso sambādhoyeva. Rajopathoti rāgarajādīnaṃ uṭṭhānaṭṭhānanti mahāaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Āgamanapathotipi vadanti. Alagganaṭṭhena abbhokāso viyāti abbhokāso. Pabbajito hi kūṭāgāraratanapāsādadevavimānādīsu pihitadvāravātapānesu paṭicchannesu vasantopi neva laggati, na sajjati, na bajjhati. Tena vuttaṃ – ‘‘abbhokāso pabbajjā’’ti. Api ca sambādho gharāvāso kusalakiriyāya okāsābhāvato. Rajopatho asaṃvutasaṅkāraṭṭhānaṃ viya rajānaṃ kilesarajānaṃ sannipātaṭṭhānato. Abbhokāso pabbajjā kusalakiriyāya yathāsukhaṃ okāsasabbhāvato.

「他の」とは、他の家の一つである。「再び生まれ変わった」とは、再び生まれたということである。「如来に信仰を得る」とは、清らかな法を聞いた後、法の所有者である如来に対して、「世尊は正しく悟られた仏陀である」と信仰を得るのである。「このように省みる」とは、このように熟考するということである。「混雑した家庭生活」とは、たとえ60軒の家が100ヨージャナ離れていても、二人の夫婦が住んでいれば、彼らは所有物と煩悩があるため、家庭生活は混雑しているのである。「愛欲の道」とは、貪欲などの愛欲が生じる場所であると、マハー・アッタカターに述べられている。「来る道」とも言う。執着がないことから、「空虚」である。出家者は、屋根付きの宮殿や宝の宮殿、神々のヴィマーナなどで、扉や窓が閉められた部屋に住んでいても、執着せず、絡みつかず、束縛されない。それゆえ、「空虚が出家である」と述べられている。また、混雑した家庭生活は、善行を行う余地がないためである。「愛欲の道」は、汚れた場所、すなわち煩悩の愛欲が集まる場所である。空虚が出家であるのは、善行を行うのに適した場所があるためである。

Nayidaṃ sukaraṃ…pe… pabbajeyyanti etthāyaṃ saṅkhepakathā, yadetaṃ sikkhattayabrahmacariyaṃ ekampi divasaṃ akhaṇḍaṃ katvā carimakacittaṃ pāpetabbatāya ekantaparipuṇṇaṃ, caritabbaṃ ekadivasampi ca kilesamalena amalīnaṃ katvā carimakacittaṃ pāpetabbatāya ekantaparisuddhaṃ. Saṅkhalikhitanti likhitasaṅkhasadisaṃ dhotasaṅkhasappaṭibhāgaṃ caritabbaṃ. Idaṃ na sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā agāramajjhe vasantena ekantaparipuṇṇaṃ…pe… carituṃ, yaṃnūnāhaṃ kese ca massuñca ohāretvā kasāyarasapītatāya kāsāyāni brahmacariyaṃ carantānaṃ anucchavikāni vatthāni acchādetvā paridahitvā agārasmā nikkhamitvā anagāriyaṃ pabbajeyyanti. Ettha ca yasmā agārassa hitaṃ kasivāṇijjādikammaṃ agāriyanti vuccati, tañca pabbajjāya natthi, tasmā pabbajjā anagāriyanti ñātabbā, taṃ anagāriyaṃ. Pabbajeyyanti paṭipajjeyyaṃ.

「これは容易ではない…出家しよう」ここに、この要約は、この三学の梵行は、一日でも欠けることなく、最後の心に到達させなければならないため、完全に満ち足りている。また、煩悩の汚れなく、最後の心に到達させなければならないため、完全に清らかである。「書かれたもののように」とは、書かれた貝殻のように、きれいにされた貝殻のように、行われなければならない。これは、家庭に住んでいる者にとっては容易ではない。家庭に住んでいて、完全に満ち足りた…行い、私は髪や髭を剃り、黄色い染料を飲んだために、黄色い衣をまとい、出家者としてふさわしい衣をまとい、身につけて、家を出て、非家に出家しよう。そして、家は、農業や商業などの行為をする者を意味するため、家庭に住むことは、出家にはない。それゆえ、出家は非家であると知るべきであり、それは非家である。出家しようとは、実践しようということである。

192-193. Appaṃ vāti sahassato heṭṭhā bhogakkhandho appo nāma hoti, sahassato paṭṭhāya mahā. Ābandhanaṭṭhena ñātiyeva ñātiparivaṭṭo. Sopi vīsatiyā heṭṭhā appo nāma hoti, vīsatiyā paṭṭhāya mahā. Pātimokkhasaṃvarasaṃvutoti pātimokkhasaṃvarena samannāgato. Ācāragocarasampannoti ācārena ceva gocarena ca sampanno. Aṇumattesūti appamattakesu. Vajjesūti akusaladhammesu. Bhayadassāvīti bhayadassī. Samādāyāti sammā ādiyitvā. Sikkhati sikkhāpadesūti sikkhāpadesu taṃ taṃ sikkhāpadaṃ samādiyitvā sikkhati. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimagge vutto.

192-193. 「わずか」とは、千未満はわずかであり、千からが「大きい」。「絆」とは、親族のことである。親族の輪も、二十未満はわずかであり、二十からが「大きい」。「戒律を守っている」とは、戒律を守っていることである。「行儀や振る舞いに長けている」とは、行儀や振る舞いに長けていることである。「わずかな」とは、ごくわずかなことである。「罪」とは、不善法のことである。「恐れている」とは、恐れの念を抱いていることである。「学びます」とは、正しく学び、訓練することである。「訓練します」とは、訓練された戒律を正しく学び、訓練することである。ここに、これは要約である。詳細については、ヴィスッディマッガに述べられている。

Kāyakammavacīkammena samannāgato kusalena parisuddhājīvoti ettha ācāragocaraggahaṇeneva ca kusale kāyakammavacīkamme gahitepi yasmā idaṃ ājīvapārisuddhisīlaṃ nāma na ākāse vā rukkhaggādīsu vā uppajjati, kāyavacīdvāresuyeva pana uppajjati; tasmā tassa uppattidvāradassanatthaṃ kāyakammavacīkammena samannāgato kusalenāti vuttaṃ. Yasmā pana tena samannāgato, tasmā parisuddhājīvo. Samaṇamuṇḍikaputtasuttantavasena (ma. ni. 2.260) vā evaṃ vuttaṃ. Tattha hi ‘‘katame ca, thapati, kusalā sīlā? Kusalaṃ kāyakammaṃ, kusalaṃ vacīkammaṃ, parisuddhaṃ ājīvampi kho ahaṃ thapati sīlasmiṃ vadāmī’’ti vuttaṃ. Yasmā pana tena samannāgato, tasmā parisuddhājīvoti veditabbo.

「身体の行い、言葉の行い、そして清らかな生計を備えている」とは、行儀や振る舞いを考慮に入れることで、善い身体の行いや言葉の行いはすでに含まれているが、この「清らかな生計」という戒律は、空や木の先端などに生じるのではなく、身体と口という二つの門に生じる。それゆえ、それが生じる門を示すために、「善い身体の行い、言葉の行い、そして清らかな生計を備えている」と述べられている。そして、それらを備えているため、「清らかな生計」を持つのである。スマナ・ムンディカプッタ・スッタ(マッジマ・ニカーヤ 2.260)によると、それはそのように述べられている。そこでは、「どのような善き戒律か? 善き身体の行い、善き言葉の行い、そして清らかな生計も、私は、大工よ、戒律であると言う。」と述べられている。そして、それらを備えているため、「清らかな生計」を持つのであると理解すべきである。

Sīlasampannoti brahmajāle vuttena tividhena sīlena samannāgato hoti. Indriyesu guttadvāroti manacchaṭṭhesu indriyesu pihitadvāro hoti. Satisampajaññena samannāgatoti abhikkante paṭikkantetiādīsu sattasu ṭhānesu satiyā ceva sampajaññena ca samannāgato hoti. Santuṭṭhoti catūsu paccayesu tividhena santosena santuṭṭho hoti.

「戒律を備えている」とは、ブラフマジャラ・スッタに述べられている三種類の戒律を備えていることである。「感覚器官を制御している」とは、六つの感覚器官の門を閉じていることである。「注意と明晰さをもって」とは、歩く、戻るなどの七つの場面で、注意と明晰さをもって備えていることである。「満足している」とは、四つの必需品に関して、三種類の満足をもって満足していることである。

Cūḷasīlavaṇṇanā

チュッラシラ・ヴァンナナー

194-211. Evaṃ mātikaṃ nikkhipitvā anupubbena bhājento **‘‘kathañca, mahārāja, bhikkhu sīlasampanno hotī’’**tiādimāha. Tattha idampissa hoti sīlasminti idampi assa bhikkhuno pāṇātipātā veramaṇi sīlasmiṃ ekaṃ sīlaṃ hotīti attho. Paccattavacanatthe vā etaṃ bhummaṃ. Mahāaṭṭhakathāyañhi idampi tassa samaṇassa sīlanti ayameva attho vutto. Sesaṃ brahmajāle vuttanayeneva veditabbaṃ. Idamassa hoti sīlasminti idaṃ assa sīlaṃ hotīti attho.

194-211. このように、マティカー(母格)を終えて、順に分割しながら、「どのように、偉大な王よ、比丘は戒律を備えているのか?」と始めた。そこで、「これらが、彼の戒律である」とは、これらが、この比丘の生命を奪うことから離れることなどの戒律であり、一つの戒律であるという意味である。これは、それぞれの意味での、この基礎である。マハー・アッタカターでも、これらが、その修行僧の戒律であると、この意味が述べられている。残りは、ブラフマジャラ・スッタに述べられている通りに理解すべきである。「これらが、彼の戒律である」とは、これらが、彼の戒律であるという意味である。

212. Na kutoci bhayaṃ samanupassati, yadidaṃ sīlasaṃvaratoti yāni asaṃvaramūlakāni bhayāni uppajjanti, tesu yaṃ idaṃ bhayaṃ sīlasaṃvarato bhaveyya, taṃ kutoci ekasaṃvaratopi na samanupassati. Kasmā? Saṃvarato asaṃvaramūlakassa bhayassa abhāvā. Muddhābhisittoti yathāvidhānavihitena khattiyābhisekena muddhani avasitto. Yadidaṃ paccatthikatoti yaṃ kutoci ekapaccatthikatopi bhayaṃ bhaveyya, taṃ na samanupassati. Kasmā? Yasmā nihatapaccāmitto. Ajjhattanti niyakajjhattaṃ, attano santāneti attho. Anavajjasukhanti anavajjaṃ aninditaṃ kusalaṃ sīlapadaṭṭhānehi avippaṭisārapāmojjapītipassaddhidhammehi pariggahitaṃ kāyikacetasikasukhaṃ paṭisaṃvedeti. Evaṃ kho, mahārāja, bhikkhu sīlasampanno hotīti evaṃ nirantaraṃ vitthāretvā dassitena tividhena sīlena samannāgato bhikkhu sīlasampanno nāma hotīti sīlakathaṃ niṭṭhāpesi.

212. いかなるものからも恐れを感じず、戒律による抑制(戒禁戒)によって生じる恐れを、いかなる戒律による抑制(戒禁戒)からも感じない。なぜか? 抑制することによって、抑制されないことから生じる恐れがなくなるからである。灌頂(かんじょう)とは、法に従って執り行われる王位継承の灌頂によって、頭に灌がれること。敵対者とは、いかなる敵対者からの恐れも感じない。なぜか? 敵を打ち破っているからである。内面とは、自己の内面のこと、すなわち自己の境遇のことである。非難のない喜びとは、非難されることのない、罪のない善い戒律の行いによる、後悔のない喜び、法悦、静けさ、安らぎといった、身と心の喜びを経験することである。このようにして、マハーラージャよ、比丘は戒律を具えた者となるのである。このように、絶え間なく広げられて示された三種の戒律を具えた比丘は、戒律を具えた者と呼ばれるのである、と戒律の教えは終わった。

Indriyasaṃvarakathā

感覚の抑制についての教え

213. Indriyesu guttadvārabhājanīye cakkhunā rūpanti ayaṃ cakkhusaddo katthaci buddhacakkhumhi vattati, yathāha – ‘‘buddhacakkhunā lokaṃ volokesī’’ti (mahāva. 9). Katthaci sabbaññutaññāṇasaṅkhāte samantacakkhumhi, yathāha – ‘‘tathūpamaṃ dhammamayaṃ, sumedha, pāsādamāruyha samantacakkhū’’ti (mahāva. 8). Katthaci dhammacakkhumhi ‘‘virajaṃ vītamalaṃ dhammacakkhuṃ udapādī’’ti (mahāva. 16) hi ettha ariyamaggattayapaññā. ‘‘Cakkhuṃ udapādi ñāṇaṃ udapādī’’ti (mahāva. 15) ettha pubbenivāsādiñāṇaṃ paññācakkhūti vuccati. ‘‘Dibbena cakkhunā’’ti (ma. ni. 1.284) āgataṭṭhānesu dibbacakkhumhi vattati. ‘‘Cakkhuñca paṭicca rūpe cā’’ti ettha pasādacakkhumhi vattati. Idha panāyaṃ pasādacakkhuvohārena cakkhuviññāṇe vattati, tasmā cakkhuviññāṇena rūpaṃ disvāti ayametthattho. Sesapadesu yaṃ vattabbaṃ siyā, taṃ sabbaṃ visuddhimagge vuttaṃ. Abyāsekasukhanti kilesabyāsekavirahitattā abyāsekaṃ asammissaṃ parisuddhaṃ adhicittasukhaṃ paṭisaṃvedetīti.

213. 感覚器官の門を護ることについて。眼は色を認識する。ここで「眼」という言葉は、あるときは仏の眼を指す。「仏の眼をもって世界を観察したもう」(大般涅槃経9)。あるときは、一切を知る智慧である遍く眼を指す。「善き智慧よ、このように譬えられる宮殿に登り、遍く眼をもって」(大般涅槃経8)。あるときは、法眼を指す。「清浄で汚れのない法眼が生じた」(大般涅槃経16)。ここでは、聖なる八正道である智慧のことである。「眼が生じ、智慧が生じた」(大般涅槃経15)。ここでは、過去世の智慧、すなわち智慧の眼と呼ばれる。 「天眼をもって」(長阿含経1.284)とあるところでは、天眼を指す。「眼を因として色を認識し」(中部経典1.334)とあるところでは、受容器官としての眼を指す。ここでは、受容器官としての眼という言葉で、眼識を指している。したがって、眼識によって色を見た、というのがここでの意味である。残りの箇所については、清浄道論に述べられている。妨げのない喜びとは、煩悩の妨げがないこと、すなわち妨げのない、混じりけのない、清浄な、より高次の心の喜びを経験することである。

Satisampajaññakathā

念と正知についての教え

214. Satisampajaññabhājanīyamhi abhikkante paṭikkanteti ettha tāva abhikkantaṃ vuccati gamanaṃ, paṭikkantaṃ nivattanaṃ, tadubhayampi catūsu iriyāpathesu labbhati. Gamane tāva purato kāyaṃ abhiharanto abhikkamati nāma. Paṭinivattanto paṭikkamati nāma. Ṭhānepi ṭhitakova kāyaṃ purato onāmento abhikkamati nāma, pacchato apanāmento paṭikkamati nāma. Nisajjāya nisinnakova āsanassa purimaaṅgābhimukho saṃsaranto abhikkamati nāma, pacchimaaṅgapadesaṃ paccāsaṃsaranto paṭikkamati nāma. Nipajjanepi eseva nayo.

214. 念と正知の具備について。「進むこと、退くこと」。ここでは、まず進むことは歩むこと、退くことは戻ること、その両方は四つの行儀作法において見られる。歩むことにおいて、体を前に進めながら進むことを「 abhikkamati」と呼ぶ。戻ることを「paṭikkamati」と呼ぶ。立つことにおいても、立ったまま体を前に傾けることを「abhikkamati」と呼び、後ろに傾けることを「paṭikkamati」と呼ぶ。座ることにおいても、座ったまま、座席の前面に向かって体を移動させることを「abhikkamati」と呼び、後面に向かって移動させることを「paṭikkamati」と呼ぶ。横になることにおいても、この通りである。

Sampajānakārī hotīti sampajaññena sabbakiccakārī. Sampajaññameva vā kārī. So hi abhikkantādīsu sampajaññaṃ karoteva. Na katthaci sampajaññavirahito hoti. Tattha sātthakasampajaññaṃ, sappāyasampajaññaṃ, gocarasampajaññaṃ asammohasampajaññanti catubbidhaṃ sampajaññaṃ. Tattha abhikkamanacitte uppanne cittavaseneva agantvā – ‘‘kinnu me ettha gatena attho atthi natthī’’ti atthānatthaṃ pariggahetvā atthapariggaṇhanaṃ sātthakasampajaññaṃ. Tattha ca atthoti cetiyadassanabodhisaṅghatheraasubhadassanādivasena dhammato vuḍḍhi. Cetiyaṃ vā bodhiṃ vā disvāpi hi buddhārammaṇaṃ, saṅghadassanena saṅghārammaṇaṃ, pītiṃ uppādetvā tadeva khayavayato sammasanto arahattaṃ pāpuṇāti. There disvā tesaṃ ovāde patiṭṭhāya, asubhaṃ disvā tattha paṭhamajjhānaṃ uppādetvā tadeva khayavayato sammasanto arahattaṃ pāpuṇāti. Tasmā etesaṃ dassanaṃ sātthakanti vuttaṃ. Keci pana āmisatopi vuḍḍhi atthoyeva, taṃ nissāya brahmacariyānuggahāya paṭipannattāti vadanti.

正知をもって行う者とは、正知をもってすべての行為を行う者である。あるいは、正知そのものをもって行う者である。彼は、進むことなどにおいて正知を行っている。いかなる時も正知を欠いていない。そこでは、有益な正知、適した正知、対象の正知、迷いのない正知という四種の正知がある。進むという心の起こりにおいては、心の働きによって、「ここで私がここに行くことに意味があるのか、ないのか」と、意味と無意味を理解し、意味を把握することを有益な正知とする。そこでは、意味とは、仏塔の拝観、菩提樹の拝観、長老の拝観などによる、法による成長である。仏塔や菩提樹を見ても、仏を対象とし、僧伽を見ることによって僧伽を対象とし、喜悦を生じさせ、その衰退を観察することによって解脱を得る。長老たちを見て、その教えに留まり、不浄なものを見て、そこで初禅を得て、その衰退を観察することによって解脱を得る。したがって、これらの拝観は有益であると述べられている。しかし、ある人々は、布施による成長もあるとし、それを頼りとして、梵行の助けを得て実践していると述べている。

Tasmiṃ pana gamane sappāyāsappāyaṃ pariggahetvā sappāyapariggaṇhanaṃ sappāyasampajaññaṃ. Seyyathidaṃ – cetiyadassanaṃ tāva sātthakaṃ, sace pana cetiyassa mahāpūjāya dasadvādasayojanantare parisā sannipatanti, attano vibhavānurūpā itthiyopi purisāpi alaṅkatapaṭiyattā cittakammarūpakāni viya sañcaranti. Tatra cassa iṭṭhe ārammaṇe lobho hoti, aniṭṭhe paṭigho, asamapekkhane moho uppajjati, kāyasaṃsaggāpattiṃ vā āpajjati. Jīvitabrahmacariyānaṃ vā antarāyo hoti, evaṃ taṃ ṭhānaṃ asappāyaṃ hoti. Vuttappakāraantarāyābhāve sappāyaṃ. Bodhidassanepi eseva nayo. Saṅghadassanampi sātthaṃ. Sace pana antogāme mahāmaṇḍapaṃ kāretvā sabbarattiṃ dhammassavanaṃ karontesu manussesu vuttappakāreneva janasannipāto ceva antarāyo ca hoti, evaṃ taṃ ṭhānaṃ asappāyaṃ hoti. Antarāyābhāve sappāyaṃ. Mahāparisaparivārānaṃ therānaṃ dassanepi eseva nayo.

その歩むことにおいて、適切か不適切かを理解し、適切であると理解することを適した正知とする。例えば、仏塔の拝観は有益である。しかし、仏塔の盛大な供養のために、二、三十由旬の距離から集まる人々は、それぞれの豊かさに応じて、女性も男性も、飾られた衣服を身につけ、まるで絵画のような姿で往来する。その中で、好ましい対象に執着が生じ、好ましくない対象に反感が生じ、無関心であれば、迷いが生じる。あるいは、身体的な接触を犯すことを犯す。あるいは、生命と梵行に障害が生じる。このように、その場所は不適切である。上述のような障害がない場合は、適切である。菩提樹の拝観においても、この通りである。僧伽の拝観も有益である。しかし、町の中で、大きな会堂を設けて、夜通し法を聞いている人々の間で、上述のような人々の集まりや障害が生じる場合、その場所は不適切である。障害がない場合は、適切である。多くの人々を伴う長老たちの拝観においても、この通りである。

Asubhadassanampi sātthaṃ, tadatthadīpanatthañca idaṃ vatthu – eko kira daharabhikkhu sāmaṇeraṃ gahetvā dantakaṭṭhatthāya gato. Sāmaṇero maggā okkamitvā purato gacchanto asubhaṃ disvā paṭhamajjhānaṃ nibbattetvā tadeva pādakaṃ katvā saṅkhāre sammasanto tīṇi phalāni sacchikatvā uparimaggatthāya kammaṭṭhānaṃ pariggahetvā aṭṭhāsi. Daharo taṃ apassanto sāmaṇerāti pakkosi. So ‘mayā pabbajitadivasato paṭṭhāya bhikkhunā saddhiṃ dve kathā nāma na kathitapubbā. Aññasmimpi divase upari visesaṃ nibbattessāmī’ti cintetvā kiṃ, bhanteti paṭivacanamadāsi. ‘Ehī’ti ca vutte ekavacaneneva āgantvā, ‘bhante, iminā tāva maggeneva gantvā mayā ṭhitokāse muhuttaṃ puratthābhimukho ṭhatvā olokethā’ti āha. So tathā katvā tena pattavisesameva pāpuṇi. Evaṃ ekaṃ asubhaṃ dvinnaṃ janānaṃ atthāya jātaṃ. Evaṃ sātthampi panetaṃ purisassa mātugāmāsubhaṃ asappāyaṃ, mātugāmassa ca purisāsubhaṃ asappāyaṃ, sabhāgameva sappāyanti evaṃ sappāyapariggaṇhanaṃ sappāyasampajaññaṃ nāma.

不浄なものの拝観も有益である。その意味を明らかにするために、この話がある。ある若き比丘が、沙弥を連れて歯磨きの枝を取りに行った。沙弥は道から外れて、前を歩きながら不浄なものを見て、初禅を得て、それを足がかりとして、諸行を観察し、三つの果実を悟って、さらに修行するために、修行の対象を選んで、そこに留まった。若き比丘はそれを見つけず、沙弥と呼んだ。彼は「私が比丘となったその日から、比丘と二言しか話したことがない。他の日にも、後に特別なことを成し遂げよう」と考えて、「何ですか、師よ」と答えた。「さあ」と言われて、一言で来て、「師よ、ここからこの道を通って、私が立っていた場所に来て、しばらく東を向いて見てください」と言った。彼はその通りにして、そこに立っていた場所で、そこに到達した。このように、一つの不浄なものが、二人の人々のために役立った。このように、有益でありながらも、男性にとって女性の不浄なものは不適切であり、女性にとって男性の不浄なものは不適切であるが、法廷でさえ適切である、というように、適切さを理解することを、適した正知と呼ぶ。

Evaṃ pariggahitasātthakasappāyassa pana aṭṭhatiṃsāya kammaṭṭhānesu attano cittaruciyaṃ kammaṭṭhānasaṅkhātaṃ gocaraṃ uggahetvā bhikkhācāragocare taṃ gahetvāva gamanaṃ gocarasampajaññaṃ nāma. Tassāvibhāvanatthaṃ idaṃ catukkaṃ veditabbaṃ –

このように理解された、有益で適切なものについて、三十八の修行の対象の中から、自分の心に合った修行の対象を選んで、托鉢の際の対象として、それを持って歩くことを、対象の正知と呼ぶ。その発展のために、この四つを知るべきである。

Idhekacco bhikkhu harati, na paccāharati; ekacco paccāharati, na harati; ekacco pana neva harati, na paccāharati; ekacco harati ca, paccāharati cāti. Tattha yo bhikkhu divasaṃ caṅkamena nisajjāya ca āvaraṇīyehi dhammehi cittaṃ parisodhetvā tathā rattiyā paṭhamayāme, majjhimayāme seyyaṃ kappetvā pacchimayāmepi nisajjacaṅkamehi vītināmetvā pageva cetiyaṅgaṇabodhiyaṅgaṇavattaṃ katvā bodhirukkhe udakaṃ āsiñcitvā, pānīyaṃ paribhojanīyaṃ paccupaṭṭhapetvā ācariyupajjhāyavattādīni sabbāni khandhakavattāni samādāya vattati. So sarīraparikammaṃ katvā senāsanaṃ pavisitvā dve tayo pallaṅke usumaṃ gāhāpento kammaṭṭhānaṃ anuyuñjitvā bhikkhācāravelāyaṃ uṭṭhahitvā kammaṭṭhānasīseneva pattacīvaramādāya senāsanato nikkhamitvā kammaṭṭhānaṃ manasikarontova cetiyaṅgaṇaṃ gantvā, sace buddhānussatikammaṭṭhānaṃ hoti, taṃ avissajjetvāva cetiyaṅgaṇaṃ pavisati. Aññaṃ ce kammaṭṭhānaṃ hoti, sopānamūle ṭhatvā hatthena gahitabhaṇḍaṃ viya taṃ ṭhapetvā buddhārammaṇaṃ pītiṃ gahetvā cetiyaṅgaṇaṃ āruyha, mahantaṃ cetiyaṃ ce, tikkhattuṃ padakkhiṇaṃ katvā catūsu ṭhānesu vanditabbaṃ. Khuddakaṃ cetiyaṃ ce, tatheva padakkhiṇaṃ katvā aṭṭhasu ṭhānesu vanditabbaṃ. Cetiyaṃ vanditvā bodhiyaṅgaṇaṃ pattenāpi buddhassa bhagavato sammukhā viya nipaccākāraṃ dassetvā bodhi vanditabbā. So evaṃ cetiyañca bodhiñca vanditvā paṭisāmitaṭṭhānaṃ gantvā paṭisāmitabhaṇḍakaṃ hatthena gaṇhanto viya nikkhittakammaṭṭhānaṃ gahetvā gāmasamīpe kammaṭṭhānasīseneva cīvaraṃ pārupitvā gāmaṃ piṇḍāya pavisati. Atha naṃ manussā disvā ayyo no āgatoti paccuggantvā pattaṃ gahetvā āsanasālāya vā gehe vā nisīdāpetvā yāguṃ datvā yāva bhattaṃ na niṭṭhāti, tāva pāde dhovitvā telena makkhetvā purato te nisīditvā pañhaṃ vā pucchanti, dhammaṃ vā sotukāmā honti. Sacepi na kathāpenti, janasaṅgahatthaṃ dhammakathā nāma kātabbā yevāti aṭṭhakathācariyā vadanti. Dhammakathā hi kammaṭṭhānavinimuttā nāma natthi, tasmā kammaṭṭhānasīseneva dhammakathaṃ kathetvā kammaṭṭhānasīseneva āhāraṃ paribhuñjitvā anumodanaṃ katvā nivattiyamānehipi manussehi anugatova gāmato nikkhamitvā tattha te nivattetvā maggaṃ paṭipajjati.

ある比丘は、進むが戻らない。ある比丘は、戻るが進まない。ある比丘は、進みも戻りもしない。ある比丘は、進みも戻りもする。ここで、ある比丘は、昼間は歩行や座禅によって、覆い隠されるべきものを浄化し、このように夜の最初の時、真ん中の時、座禅や歩行で過ごし、さらに仏塔や菩提樹の周りを清掃し、菩提樹に水を注ぎ、飲み物や食べ物を用意し、師や師匠への務めなど、すべての僧伽の務めを果たしながら、日々を送っている。彼は身の回りのことを済ませ、座席に入り、二、三回寝返りを打ちながら、修行の対象を修習し、托鉢の時間に起きて、修行の対象を心に留めながら、座席から出て、修行の対象を心に留めながら、仏塔の庭へ行き、もし仏を念ずる修行の対象があれば、それを解かずに仏塔の庭に入る。もし他の修行の対象があれば、階段の下に立って、手に持った道具のようにそれを置き、仏を対象とする喜悦を得て、仏塔の庭に登り、大きな仏塔であれば、三回周回して、四つの場所で礼拝すべきである。小さな仏塔であれば、同様に周回して、八つの場所で礼拝すべきである。仏塔を礼拝した後、菩提樹の庭で、まるで仏の面前であるかのように、横たわる姿勢で礼拝し、菩提樹を礼拝すべきである。彼はこのように、仏塔と菩提樹を礼拝した後、元の場所に戻って、元の道具を手に取るように、置いた修行の対象を持って、村の近くで、修行の対象を心に留めながら、衣服をまとい、村へ托鉢に入る。すると人々は、彼を見て、「尊師がお越しになった」と、迎えて、鉢を受け取り、座席の間に、あるいは家で、座らせて、粥を与え、食事が終わるまで、足を洗って油を塗り、その前に座って、質問をするか、法を聞きたいと思う。もし話さなくても、人々のために法を説くことは、必ず行われるべきだと、注釈家は述べている。法を説くことは、修行の対象から離れては存在しない。したがって、修行の対象を心に留めながら法を説き、修行の対象を心に留めながら食事をし、祝福の言葉を述べた後、戻る人々にも見送られながら、村から出て、そこで彼らを止めて、道に入る。

Atha naṃ puretaraṃ nikkhamitvā bahigāme katabhattakiccā sāmaṇeradaharabhikkhū disvā paccuggantvā pattacīvaramassa gaṇhanti. Porāṇakabhikkhū kira amhākaṃ upajjhāyo ācariyoti na mukhaṃ oloketvā vattaṃ karonti, sampattaparicchedeneva karonti. Te taṃ pucchanti – ‘‘bhante, ete manussā tumhākaṃ kiṃ honti, mātipakkhato sambandhā pitipakkhato’’ti? Kiṃ disvā pucchathāti? Tumhesu etesaṃ pemaṃ bahumānanti. Āvuso, yaṃ mātāpitūhipi dukkaraṃ, taṃ ete amhākaṃ karonti, pattacīvarampi no etesaṃ santakameva, etesaṃ ānubhāvena neva bhaye bhayaṃ, na chātake chātakaṃ jānāma. Īdisā nāma amhākaṃ upakārino natthīti tesaṃ guṇe kathento gacchati. Ayaṃ vuccati harati na paccāharatīti.

そして、村の外に出て、村で食事を済ませた後、沙弥や若い比丘たちを見て、迎えて、鉢と衣服を取る。昔の比丘たちは、「私たちの師匠は、師匠である」と、顔色を窺わずに務めを果たし、到達した程度によって務めを果たした。彼らは彼に尋ねる。「尊師よ、これらの人々はあなたの何にあたるのですか、母方の縁ですか、父方の縁ですか?」「何を見て尋ねるのですか?」「あなた方に対する彼らの愛情と尊敬からです」「友よ、父母でさえ困難なことを、彼らは私たちのために行っています。鉢や衣服も、彼らのものです。彼らの力によって、恐れにも恐れず、渇望にも渇望を抱きません。このような恩人はいません」と、彼らの徳を語りながら歩く。これが、「進むが戻らない」と呼ばれる。

Yassa pana pageva vuttappakāraṃ vattapaṭipattiṃ karontassa kammajatejodhātu pajjalati, anupādinnakaṃ muñcitvā upādinnakaṃ gaṇhāti, sarīrato sedā muñcanti, kammaṭṭhānaṃ vīthiṃ nārohati, so pageva pattacīvaramādāya vegasā cetiyaṃ vanditvā gorūpānaṃ nikkhamanavelāyameva gāmaṃ yāgubhikkhāya pavisitvā yāguṃ labhitvā āsanasālaṃ gantvā pivati, athassa dvattikkhattuṃ ajjhoharaṇamatteneva kammajatejodhātu upādinnakaṃ muñcitvā anupādinnakaṃ gaṇhāti, ghaṭasatena nhāto viya tejodhātu pariḷāhanibbānaṃ patvā kammaṭṭhānasīsena yāguṃ paribhuñjitvā pattañca mukhañca dhovitvā antarābhatte kammaṭṭhānaṃ manasikatvā avasesaṭṭhāne piṇḍāya caritvā kammaṭṭhānasīsena āhārañca paribhuñjitvā tato paṭṭhāya poṅkhānupoṅkhaṃ upaṭṭhahamānaṃ kammaṭṭhānaṃ gahetvā āgacchati, ayaṃ vuccati paccāharati na haratīti. Edisā ca bhikkhū yāguṃ pivitvā vipassanaṃ ārabhitvā buddhasāsane arahattappattā nāma gaṇanapathaṃ vītivattā. Sīhaḷadīpeyeva tesu tesu gāmesu āsanasālāyaṃ vā na taṃ āsanamatthi, yattha yāguṃ pivitvā arahattappattā bhikkhū natthīti.

しかし、もし彼が、先に述べられたような務めを果たしていると、彼の業の力である火の要素が燃え上がり、固着したものを手放し、固着していないものを掴み、体から汗が流れ、修行の対象の道に入らない場合、彼はまず鉢と衣服を持って、急いで仏塔を礼拝し、牛が通り過ぎる時間に合わせて、村へ粥の托鉢に入り、粥を得て、座席の間に来て飲む。すると彼は、二、三度食べるだけで、業の力である火の要素が固着したものを手放し、固着していないものを掴み、数百の桶で洗ったかのように、力のある火の要素が燃え尽きることを得て、修行の対象を心に留めながら粥を食し、鉢と顔を洗って、途中で食べたものを修行の対象として心に留め、残りの場所で托鉢をして、修行の対象を心に留めながら食事をし、それ以来、次々と現れる修行の対象を掴んで来る。これが、「戻るが進まない」と呼ばれる。このような比丘は、粥を飲んで観察を始め、仏の教えの中で解脱を得た者は、数えきれないほどいる。セイロン島では、それぞれの村の座席の間に、粥を飲んで解脱を得た比丘がいない場所はない。

Yo pana pamādavihārī hoti, nikkhittadhuro sabbavattāni bhinditvā pañcavidhacetokhīlavinibandhacitto viharanto – ‘‘kammaṭṭhānaṃ nāma atthī’’ti saññampi akatvā gāmaṃ piṇḍāya pavisitvā ananulomikena gihisaṃsaggena saṃsaṭṭho caritvā ca bhuñjitvā ca tuccho nikkhamati, ayaṃ vuccati neva harati na paccāharatīti.

しかし、怠惰に住み、一切の責任を放棄し、五つの心の障害の束縛から解き放たれて住んでいる者は、「禅定というものがある」という認識さえ抱かず、村に托鉢に入り、道理に合わない俗人との交わりを重ね、飲食した後、空虚なまま出て行く。このような者を「進むことも戻ることもできない者」と呼ぶ。

Yo panāyaṃ – ‘‘harati ca paccāharati cā’’ti vutto, so gatapaccāgatavattavaseneva veditabbo. Attakāmā hi kulaputtā sāsane pabbajitvā dasapi vīsampi tiṃsampi cattālīsampi paññāsampi satampi ekato vasantā katikavattaṃ katvā viharanti, ‘‘āvuso, tumhe na iṇaṭṭā, na bhayaṭṭā, na jīvikāpakatā pabbajitā, dukkhā muccitukāmā panettha pabbajitā, tasmā gamane uppannakilesaṃ gamaneyeva niggaṇhatha, tathā ṭhāne, nisajjāya, sayane uppannakilesaṃ sayaneva niggaṇhathā’’ti.

「進むことも戻ることもできる」と言われる者は、往復という規則に従っている者と理解すべきである。自己の欲望を満たしたいと願う世俗の息子たちは、教えに帰依して出家した後、十、二十、三十、四十、五十、百人の仲間と共に住み、規則を定めて住んでいる。「兄弟よ、あなたがたは借金があるからでも、恐れがあるからでも、生計のためでもなく、苦しみから解放されたいと願うから出家したのだ。ゆえに、行く途中で生じる汚れは、行く途中で制しなさい。同様に、立つとき、座るとき、寝るときに生じる汚れは、その場で制しなさい」と。

Te evaṃ katikavattaṃ katvā bhikkhācāraṃ gacchantā aḍḍhausabhausabhaaḍḍhagāvutagāvutantaresu pāsāṇā honti, tāya saññāya kammaṭṭhānaṃ manasikarontāva gacchanti. Sace kassaci gamane kileso uppajjati, tattheva naṃ niggaṇhāti. Tathā asakkonto tiṭṭhati, athassa pacchato āgacchantopi tiṭṭhati. So ‘‘ayaṃ bhikkhu tuyhaṃ uppannavitakkaṃ jānāti, ananucchavikaṃ te eta’’nti attānaṃ paṭicodetvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā tattheva ariyabhūmiṃ okkamati; tathā asakkonto nisīdati. Athassa pacchato āgacchantopi nisīdatīti soyeva nayo. Ariyabhūmiṃ okkamituṃ asakkontopi taṃ kilesaṃ vikkhambhetvā kammaṭṭhānaṃ manasikarontova gacchati, na kammaṭṭhānavippayuttena cittena pādaṃ uddharati, uddharati ce, paṭinivattitvā purimapadesaṃyeva eti. Ālindakavāsī mahāphussadevatthero viya.

彼らはこのように規則を定めて、托鉢に出かける。四、八、十二、二十里の範囲に石がある場合、その認識によって、禅定を念じながら進む。もし行く途中に汚れが生じれば、その場でそれを制する。そのように、もしできないならば、立ち止まる。そうすれば、後から来る者も立ち止まる。「この比丘は、あなたが起こした思いを知っている。それはあなたにふさわしくない」と自分を責め、観想を深めて、その場で聖者の境地に入る。座るときも同様である。後から来る者も座る。それは前述と同じことである。聖者の境地に入ることはできないまでも、その汚れを抑え、禅定を念じながら進む。禅定から離れた心で足を進めることはない。もし進めば、戻って元の場所に戻る。例えば、アリンダクの住人であったマハープッサデーヴァ長老のように。

So kira ekūnavīsativassāni gatapaccāgatavattaṃ pūrento eva vihāsi, manussāpi addasaṃsu antarāmagge kasantā ca vapantā ca maddantā ca kammāni ca karontā theraṃ tathāgacchantaṃ disvā – ‘‘ayaṃ thero punappunaṃ nivattitvā gacchati, kinnu kho maggamūḷho, udāhu kiñci pamuṭṭho’’ti samullapanti. So taṃ anādiyitvā kammaṭṭhānayuttacitteneva samaṇadhammaṃ karonto vīsativassabbhantare arahattaṃ pāpuṇi, arahattappattadivase cassa caṅkamanakoṭiyaṃ adhivatthā devatā aṅgulīhi dīpaṃ ujjāletvā aṭṭhāsi. Cattāropi mahārājāno sakko ca devānamindo brahmā ca sahampati upaṭṭhānaṃ agamaṃsu. Tañca obhāsaṃ disvā vanavāsī mahātissatthero taṃ dutiyadivase pucchi – ‘‘rattibhāge āyasmato santike obhāso ahosi, kiṃ so obhāso’’ti? Thero vikkhepaṃ karonto obhāso nāma dīpobhāsopi hoti, maṇiobhāsopīti evamādimāha. Tato ‘paṭicchādetha tumhe’ti nibaddho ‘āmā’ti paṭijānitvā ārocesi. Kāḷavallimaṇḍapavāsī mahānāgatthero viya ca.

彼は、二十年前後、往復の規則を守ってこのように住んだ。人々は、畑を耕し、種をまき、農作業をしながら、長老がこのように往復しているのを見て、「この長老は何度も戻ってくるが、道に迷ったのだろうか、それとも何か忘れたのだろうか」と囁きあった。彼はそれに構わず、禅定に集中した心で修行を続け、二十年以内に阿羅漢果を得た。阿羅漢果を得た日、彼の歩行の端に住んでいた神が、指で灯を灯してそこにいた。四方の偉大な王たち、帝釈天、梵天も供養に訪れた。その光を見て、森の住人であったマハティッサ長老は、翌日彼に尋ねた。「夜中に、あなたのそばに光がありましたが、それは何でしたか?」長老は言葉を濁し、「光とは、灯の光もあれば、宝の光もある」などと言った。そこで、彼が「あなたたちは隠してください」と頼むと、「はい」と答えて、彼はすべてを明かした。例えば、カアラヴァマンダパの住人であったマハーナーガ長老のように。

Sopi kira gatapaccāgatavattaṃ pūrento – paṭhamaṃ tāva bhagavato mahāpadhānaṃ pūjessāmīti sattavassāni ṭhānacaṅkamameva adhiṭṭhāsi. Puna soḷasavassāni gatapaccāgatavattaṃ pūretvā arahattaṃ pāpuṇi. So kammaṭṭhānayutteneva cittena pādaṃ uddharanto, viyuttena uddhaṭe paṭinivattento gāmasamīpaṃ gantvā ‘‘gāvī nu pabbajito nū’’ti āsaṅkanīyapadese ṭhatvā cīvaraṃ pārupitvā kacchakantarato udakena pattaṃ dhovitvā udakagaṇḍūsaṃ karoti. Kiṃ kāraṇā? Mā me bhikkhaṃ dātuṃ vā vandituṃ vā āgate manusse ‘dīghāyukā hothā’ti vacanamattenāpi kammaṭṭhānavikkhepo ahosīti. ‘‘Ajja, bhante, katimī’’ti divasaṃ vā bhikkhugaṇanaṃ vā pañhaṃ vā pucchito pana udakaṃ gilitvā āroceti. Sace divasādīni pucchakā na honti, nikkhamanavelāya gāmadvāre niṭṭhubhitvāva yāti.

彼もまた、往復の規則を守り、まず、仏陀の偉大な精進を称えようと、七年間、歩行と静止を続けた。その後、十六年間、往復の規則を守って、阿羅漢果を得た。彼は禅定に集中した心で足を進め、離れた心で進んだ場合は、戻って、村の近くまで来て、「牛がいるのか、それとも出家者がいるのか」と疑わしい場所で立ち止まり、僧衣をまとい、壺から水を汲んで、水杯を満たした。なぜか? 誰かが施しをするために、あるいは敬意を払うために来たとき、「長寿であれ」と言うだけで、禅定の集中が乱れてしまうことを恐れたからである。「長老、今日は何日ですか?」と尋ねられた場合、日数を数えて、あるいは托鉢の数を数えて答えた。もし尋ねる者がいなければ、村を出る時に、村の門で吐き出して(つまり、わざと汚して)から立ち去った。

Kalambatitthavihāre vassūpagatā paññāsabhikkhū viya ca. Te kira āsaḷhipuṇṇamāyaṃ katikavattaṃ akaṃsu – ‘‘arahattaṃ appatvā aññamaññaṃ nālapissāmā’’ti, gāmañca piṇḍāya pavisantā udakagaṇḍūsaṃ katvā pavisiṃsu. Divasādīsu pucchitesu vuttanayeneva paṭipajjiṃsu. Tattha manussā niṭṭhubhanaṃ disvā jāniṃsu – ‘‘ajjeko āgato, ajja dve’’ti. Evañca cintesuṃ – ‘‘kinnu kho ete amhehiyeva saddhiṃ na sallapanti, udāhu aññamaññampi. Sace aññamaññampi na sallapanti, addhā vivādajātā bhavissanti. Etha ne aññamaññaṃ khamāpessāmā’’ti, sabbe vihāraṃ gantvā paññāsāya bhikkhūsu dvepi bhikkhū ekokāse nāddasaṃsu. Tato yo tesu cakkhumā puriso, so āha – ‘‘na bho kalahakārakānaṃ vasanokāso īdiso hoti, susammaṭṭhaṃ cetiyaṅgaṇabodhiyaṅgaṇaṃ, sunikkhittā sammajjaniyo, sūpaṭṭhapitaṃ pānīyaṃ paribhojanīya’’nti, te tatova nivattā. Tepi bhikkhū anto temāseyeva arahattaṃ patvā mahāpavāraṇāya visuddhipavāraṇaṃ pavāresuṃ.

例えば、カラムバティッタ僧院の雨安居に入った五十人の比丘たちのように。彼らは、アサルハの満月の日に、「阿羅漢果を得るまで、互いに話さない」と規則を定めた。村に托鉢に入る時も、水杯を満たして入った。日数を尋ねられた場合、前述の通りに答えた。そこで人々は、吐き出すのを見て、知った。「今日は一人来た、今日は二人来た」と。そして彼らはこのように考えた。「なぜ彼らは私たちと話さないのか、あるいは互いにも話さないのか。もし互いにも話さないのなら、きっと争いが起きているのだろう。さあ、彼らを互いに仲直りさせよう」と、全員が僧院に行って、五十人の比丘のうち、二人を見つけられなかった。そこで、その中で賢い者は言った。「争う者の住む場所はこんなものではない。仏塔の庭も、菩提樹の庭も、ほうきも、水差しも、すべてきれいに整えられている」と、彼らはそこから引き返した。その比丘たちも、その月のうちに阿羅漢果を得て、偉大なパヴァーラナの日に、清らかなパヴァーラナを行った。

Evaṃ kāḷavallimaṇḍapavāsī mahānāgatthero viya, kalambatitthavihāre vassūpagatabhikkhū viya ca kammaṭṭhānayutteneva cittena pādaṃ uddharanto gāmasamīpaṃ gantvā udakagaṇḍūsaṃ katvā vīthiyo sallakkhetvā, yattha surāsoṇḍadhuttādayo kalahakārakā caṇḍahatthiassādayo vā natthi, taṃ vīthiṃ paṭipajjati. Tattha ca piṇḍāya caramāno na turitaturito viya javena gacchati. Na hi javena piṇḍapātiyadhutaṅgaṃ nāma kiñci atthi. Visamabhūmibhāgappattaṃ pana udakasakaṭaṃ viya niccalo hutvā gacchati. Anugharaṃ paviṭṭho ca dātukāmaṃ vā adātukāmaṃ vā sallakkhetvā tadanurūpaṃ kālaṃ āgamento bhikkhaṃ paṭilabhitvā ādāya antogāme vā bahigāme vā vihārameva vā āgantvā yathā phāsuke patirūpe okāse nisīditvā kammaṭṭhānaṃ manasikaronto āhāre paṭikūlasaññaṃ upaṭṭhapetvā akkhabbhañjana – vaṇalepanaputtamaṃsūpamavasena paccavekkhanto aṭṭhaṅgasamannāgataṃ āhāraṃ āhāreti, neva davāya na madāya na maṇḍanāya na vibhūsanāya…pe… bhuttāvī ca udakakiccaṃ katvā muhuttaṃ bhattakilamathaṃ paṭippassambhetvā yathā purebhattaṃ, evaṃ pacchābhattaṃ purimayāmaṃ pacchimayāmañca kammaṭṭhānameva manasi karoti, ayaṃ vuccati harati ca paccāharati cāti.

このように、カアラヴァマンダパの住人であったマハーナーガ長老のように、カラムバティッタ僧院の雨安居に入った比丘たちのように、禅定に集中した心で足を進め、村の近くまで来て、水杯を満たし、通りを観察し、酒を飲む者、賭博をする者、争う者、凶暴な象や馬などがいない道を選んで進んだ。そこで托鉢をしながら、急ぐことなく、ゆっくりと歩いた。なぜなら、速く歩く托鉢というものは、何もないからだ。不均一な地面を踏むときは、水に浮かぶ容器のように、揺るぎなく歩いた。家々に入るときは、与えたいと思う者か、与えたくないと思う者かを観察し、それに適した時に、食事を得て、それを持ち、村の中、あるいは村の外、あるいは僧院に戻って、快適でふさわしい場所に座り、禅定を念じながら、食事に不浄観を抱き、薬や塗り薬、傷薬、鼻薬のように、八支を備えた食事をした。それは、遊びのためでも、快楽のためでも、装飾のためでも、飾り立てるためでもなく…(中略)…食事が終わって、水を飲んだ後、しばらく食事の疲れを癒し、食前と同様に、食後も、夜の前半も、後半も、禅定を念じた。これが「進むことも戻ることもできる」ということである。

Idaṃ pana haraṇapaccāharaṇasaṅkhātaṃ gatapaccāgatavattaṃ pūrento yadi upanissayasampanno hoti, paṭhamavaye eva arahattaṃ pāpuṇāti. No ce paṭhamavaye pāpuṇāti, atha majjhimavaye; no ce majjhimavaye pāpuṇāti, atha maraṇasamaye; no ce maraṇasamaye pāpuṇāti, atha devaputto hutvā; no ce devaputto hutvā pāpuṇāti, anuppanne buddhe nibbatto paccekabodhiṃ sacchikaroti. No ce paccekabodhiṃ sacchikaroti, atha buddhānaṃ sammukhībhāve khippābhiñño hoti; seyyathāpi thero bāhiyo dārucīriyo mahāpañño vā, seyyathāpi thero sāriputto mahiddhiko vā, seyyathāpi thero mahāmoggallāno dhutavādo vā, seyyathāpi thero mahākassapo dibbacakkhuko vā, seyyathāpi thero anuruddho vinayadharo vā, seyyathāpi thero upāli dhammakathiko vā, seyyathāpi thero puṇṇo mantāṇiputto āraññiko vā, seyyathāpi thero revato bahussuto vā, seyyathāpi thero ānando bhikkhākāmo vā, seyyathāpi thero rāhulo buddhaputtoti. Iti imasmiṃ catukke yvāyaṃ harati ca paccāharati ca, tassa gocarasampajaññaṃ sikhāpattaṃ hoti.

この「進むこと、戻ること」という往復の規則を守って、もし、縁に恵まれていれば、最初に阿羅漢果を得る。もし最初に得られなければ、中頃に得る。もし中頃に得られなければ、死ぬときに得る。もし死ぬときに得られなければ、神となって得る。もし神となって得られなければ、仏陀が現れない時に生まれ、独覚の悟りを実現する。もし独覚の悟りを実現しなければ、仏陀の面前で、速やかに神通を得る。例えば、バーヒヤ長老(木を裂く者)のように、偉大な知恵を持つ者、例えばサーリプッタ長老(偉大な神通力を持つ者)のように、例えばマハーモッガッラナ長老(苦行を実践する者)のように、例えばマハーカッサパ長老(天眼を持つ者)のように、例えばアヌルッダ長老(戒律を守る者)のように、例えばウパーリ長老(説法者)のように、例えばプンナ長老(森に住む者)のように、例えばレーヴァタ長老(多くのことを学んだ者)のように、例えばアーナンダ長老(托鉢を好む者)のように、例えばラーフラ長老(仏陀の息子)のように。このように、この四つの場合のうち、「進むことも戻ることもできる」者は、その活動領域での明晰さを身につける。

Abhikkamādīsu pana asammuyhanaṃ asammohasampajaññaṃ, taṃ evaṃ veditabbaṃ – idha bhikkhu abhikkamanto vā paṭikkamanto vā yathā andhabālaputhujjanā abhikkamādīsu – ‘‘attā abhikkamati, attanā abhikkamo nibbattito’’ti vā, ‘‘ahaṃ abhikkamāmi, mayā abhikkamo nibbattito’’ti vā sammuyhanti, tathā asammuyhanto ‘‘abhikkamāmī’’ti citte uppajjamāne teneva cittena saddhiṃ cittasamuṭṭhānā vāyodhātu viññattiṃ janayamānā uppajjati. Iti cittakiriyavāyodhātuvipphāravasena ayaṃ kāyasammato aṭṭhisaṅghāto abhikkamati. Tassevaṃ abhikkamato ekekapāduddharaṇe pathavīdhātu āpodhātūti dve dhātuyo omattā honti mandā, itarā dve adhimattā honti balavatiyo; tathā atiharaṇavītiharaṇesu. Vossajjane tejodhātu vāyodhātūti dve dhātuyo omattā honti mandā, itarā dve adhimattā balavatiyo, tathā sannikkhepanasannirujjhanesu. Tattha uddharaṇe pavattā rūpārūpadhammā atiharaṇaṃ na pāpuṇanti, tathā atiharaṇe pavattā vītiharaṇaṃ, vītiharaṇe pavattā vossajjanaṃ, vossajjane pavattā sannikkhepanaṃ, sannikkhepane pavattā sannirujjhanaṃ na pāpuṇanti. Tattha tattheva pabbaṃ pabbaṃ sandhi sandhi odhi odhi hutvā tattakapāle pakkhittatilāni viya paṭapaṭāyantā bhijjanti. Tattha ko eko abhikkamati, kassa vā ekassa abhikkamanaṃ? Paramatthato hi dhātūnaṃyeva gamanaṃ, dhātūnaṃ ṭhānaṃ, dhātūnaṃ nisajjanaṃ, dhātūnaṃ sayanaṃ. Tasmiṃ tasmiṃ koṭṭhāse saddhiṃ rūpena.

歩行などにおいては、迷わないこと、すなわち、混乱しない明晰さである。それをこのように理解すべきである。ここに比丘がいる。歩くときも、戻るときも、無知な凡人のように、歩行などにおいて、「自分が歩いている」「自分が歩くことを成し遂げた」などと迷うことなく、歩く。「自分が歩いている」という心が起こるとき、その心と共に、心から生じる風の要素が、徴候を生じさせる。このように、心の働きと風の要素の広がりによって、この肉体という骨の集まりが動く。このように歩いているとき、一歩一歩足を上げるたびに、地大と水大の二つの要素は弱まり、他の二つの要素は強くなる。同様に、持ち上げるとき、持ち上げないとき。解き放つとき、火大と風大の二つの要素は弱まり、他の二つの要素は強くなる。同様に、集めるとき、固定するとき。ここで、持ち上げるときに生じる物質的・非物質的な現象は、持ち上げないことに達しない。同様に、持ち上げるときに生じる現象は、解き放つことに達しない。解き放つときに生じる現象は、集めることに達しない。集めるときに生じる現象は、固定することに達しない。そこで、その場で、山が山として、 संधिが संधिとして、境界が境界として、それぞれの場所に入れられたゴマのように、弾けて壊れる。そこで、誰が歩くのか、誰の歩行なのか? 究極的には、要素の移動であり、要素の場所であり、要素の座り方であり、要素の寝方である。それぞれの部分において、物質と共に。

Aññaṃ uppajjate cittaṃ, aññaṃ cittaṃ nirujjhati;

別の心が生まれ、別の心が消滅する。

Avīcimanusambandho, nadīsotova vattatīti.

無間地獄の連鎖は、川の流れのように続く。

Evaṃ abhikkamādīsu asammuyhanaṃ asammohasampajaññaṃ nāmāti.

このように、歩行などにおいて迷わないこと、すなわち、混乱しない明晰さである。

Niṭṭhito abhikkante paṭikkante sampajānakārī hotīti padassa attho.

「歩き、戻ることにおいて、明晰に働く者である」という言葉の意味である。

Ālokite vilokiteti ettha pana ālokitaṃ nāma purato pekkhaṇaṃ. Vilokitaṃ nāma anudisāpekkhaṇaṃ. Aññānipi heṭṭhā upari pacchato pekkhaṇavasena olokitaullokitāpalokitāni nāma honti, tāni idha na gahitāni. Sāruppavasena pana imāneva dve gahitāni, iminā vā mukhena sabbānipi tāni gahitānevāti.

「見ること」とは、前方を見ることである。「見ること」とは、あらゆる方向を見ることである。さらに、下、上、後ろを見ることも、「見ること」と呼ばれ、これらを「見ること」「見ること」「見ること」と呼ぶが、ここではそれらは含まれていない。それらは、ふさわしいものとして、これら二つだけが含まれている。あるいは、これで全てが含まれている。

Tattha ‘‘ālokessāmī’’ti citte uppanne cittavaseneva anoloketvā atthapariggaṇhanaṃ sātthakasampajaññaṃ, taṃ āyasmantaṃ nandaṃ kāyasakkhiṃ katvā veditabbaṃ. Vuttañhetaṃ bhagavatā – ‘‘sace, bhikkhave, nandassa puratthimā disā āloketabbā hoti, sabbaṃ cetasā samannāharitvā nando puratthimaṃ disaṃ āloketi – ‘evaṃ me puratthimaṃ disaṃ ālokayato na abhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssavissantī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti (a. ni. 8.9). Sace, bhikkhave, nandassa pacchimā disā…pe… uttarā disā…pe… dakkhiṇā disā…pe… uddhaṃ…pe… adho…pe… anudisā anuviloketabbā hoti, sabbaṃ cetasā samannāharitvā nando anudisaṃ anuviloketi – ‘evaṃ me anudisaṃ anuvilokayato na abhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssavissantī’ti. Itiha tattha sampajāno hotī’’ti.

そこで、「見よう」という心が起こるとき、心に従って、見ないこと、すなわち、目的を理解すること、有益な明晰さである。それを、アーヤスマート・ナンダを例として理解すべきである。仏陀はこう言われた。「比丘たちよ、もしナンダが東を見るべき場合、彼は心全体を集中させて東を見る。『このように東を見ているとき、貪欲や悪意、不快で不健全なものが私に襲いかからないように』と。このように、そこで明晰である。(アングッタラ・ニカーヤ 8.9)。比丘たちよ、もしナンダが西を見るべき場合…(中略)…北を見るべき場合…(中略)…南を見るべき場合…(中略)…上を見るべき場合…(中略)…下を見るべき場合…(中略)…あらゆる方向を見回すべき場合、彼は心全体を集中させてあらゆる方向を見回す。『このようにあらゆる方向を見回しているとき、貪欲や悪意、不快で不健全なものが私に襲いかからないように』と。このように、そこで明晰である。」と。

Api ca idhāpi pubbe vuttacetiyadassanādivaseneva sātthakatā ca sappāyatā ca veditabbā, kammaṭṭhānassa pana avijahanameva gocarasampajaññaṃ. Tasmā ettha khandhadhātuāyatanakammaṭṭhānikehi attano kammaṭṭhānavaseneva, kasiṇādikammaṭṭhānikehi vā pana kammaṭṭhānasīseneva ālokanaṃ vilokanaṃ kātabbaṃ. Abbhantare attā nāma āloketā vā viloketā vā natthi, ‘ālokessāmī’ti pana citte uppajjamāne teneva cittena saddhiṃ cittasamuṭṭhānā vāyodhātu viññattiṃ janayamānā uppajjati. Iti cittakiriyavāyodhātuvipphāravasena heṭṭhimaṃ akkhidalaṃ adho sīdati, uparimaṃ uddhaṃ laṅgheti. Koci yantakena vivaranto nāma natthi. Tato cakkhuviññāṇaṃ dassanakiccaṃ sādhentaṃ uppajjatīti evaṃ pajānanaṃ panettha asammohasampajaññaṃ nāma. Api ca mūlapariññā āgantukatāva kālikabhāvavasena pettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ. Mūlapariññāvasena tāva –

また、ここでも以前に述べられたように、舎利塔の視察などと同様に、有益で適切なものであると知るべきである。しかし、修行対象の場所を離れないことは、修行対象における認識である。それゆえ、 ここでは、身・法・処の修行対象者にあっては、自身の修行対象の場所によるものであり、または、地・空などの修行対象者にあっては、修行対象の場所そのものによるものであるべき観察・観照である。内面においては、観察する者、観照する者はいない。『観察しよう』と心に生じたとき、その心とともに、心から生じた風の要素が、認識を生みながら生じる。このように、心の働きと風の要素の広がりによって、下のまぶたは下がり、上のまぶたは上がる。何者かが機械で開けているわけではない。それゆえ、眼識が視覚の働きを成し遂げるために生じると、このように知ること、ここに「非迷いの正知」がある。また、「根本的な理解」は、生じてくるもの、一時的なものであることから、ここでも「非迷いの正知」を知るべきである。根本的な理解によって、まずは――

Bhavaṅgāvajjanañceva, dassanaṃ sampaṭicchanaṃ;

有分への転入、そして、視覚。
受容;

Santīraṇaṃ voṭṭhabbanaṃ, javanaṃ bhavati sattamaṃ.

尋求、決定;
速行が7番目である。

Tattha bhavaṅgaṃ upapattibhavassa aṅgakiccaṃ sādhayamānaṃ pavattati, taṃ āvaṭṭetvā kiriyamanodhātu āvajjanakiccaṃ sādhayamānā, taṃnirodhā cakkhuviññāṇaṃ dassanakiccaṃ sādhayamānaṃ, taṃnirodhā vipākamanodhātu sampaṭicchanakiccaṃ sādhayamānā, taṃnirodhā vipākamanoviññāṇadhātu santīraṇakiccaṃ sādhayamānā, taṃnirodhā kiriyamanoviññāṇadhātu voṭṭhabbanakiccaṃ sādhayamānā, taṃnirodhā sattakkhattuṃ javanaṃ javati. Tattha paṭhamajavanepi – ‘‘ayaṃ itthī, ayaṃ puriso’’ti rajjanadussanamuyhanavasena ālokitavilokitaṃ nāma na hoti. Dutiyajavanepi…pe… sattamajavanepi. Etesu pana yuddhamaṇḍale yodhesu viya heṭṭhupariyavasena bhijjitvā patitesu – ‘‘ayaṃ itthī, ayaṃ puriso’’ti rajjanādivasena ālokitavilokitaṃ hoti. Evaṃ tāvettha mūlapariññāvasena asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.

そこで、有分は、再生の生における部分の働きを成し遂げながら流れる。それを転入させて、作用の心(生起する心)が、転入の働きを成し遂げながら、それを止滅させて、眼識が視覚の働きを成し遂げながら、それを止滅させて、結果の心(生起する心)が、受容の働きを成し遂げながら、それを止滅させて、結果の眼識(生起する心)が、尋求の働きを成し遂げながら、それを止滅させて、作用の眼識(生起する心)が、決定の働きを成し遂げながら、それを止滅させて、7回速行が速行する。そこで、最初の速行においても――「これは女性だ、これは男性だ」と、執着・嫌悪・迷いのために、観察・観照というものはない。2回目の速行においても…略…7回目の速行においても。これらの中で、戦場の戦士のように、下から上へと散り散りになって倒れたとき――「これは女性だ、これは男性だ」と、執着などによって、観察・観照となる。このように、まず「根本的な理解」によって「非迷いの正知」を知るべきである。

Cakkhudvāre pana rūpe āpāthamāgate bhavaṅgacalanato uddhaṃ sakakiccanipphādanavasena āvajjanādīsu uppajjitvā niruddhesu avasāne javanaṃ uppajjati, taṃ pubbe uppannānaṃ āvajjanādīnaṃ gehabhūte cakkhudvāre āgantukapuriso viya hoti. Tassa yathā paragehe kiñci yācituṃ paviṭṭhassa āgantukapurisassa gehassāmikesu tuṇhīmāsinesu āṇākaraṇaṃ na yuttaṃ, evaṃ āvajjanādīnaṃ gehabhūte cakkhudvāre āvajjanādīsupi arajjantesu adussantesu amuyhantesu ca rajjanadussanamuyhanaṃ ayuttanti evaṃ āgantukabhāvavasena asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.

眼の門においては、 形が触れた後、有分が動いてから、それぞれの働きを成就するために、転入などで生じて、止滅した後、最後に速行が生じる。それは、以前に生じた転入などの家である眼の門において、訪ねてきた人 のようなものである。その人が、他人の家で何かを頼むために入ってきた訪ねてきた人に、家の主人たちが沈黙していて、命令することが適切でないように、 転入などの家である眼の門において、転入などにも執着せず、嫌悪せず、迷わないとき、執着・嫌悪・迷いが適切でない。このように、訪ねてきた人であることから、「非迷いの正知」を知るべきである。

Yāni panetāni cakkhudvāre voṭṭhabbanapariyosānāni cittāni uppajjanti, tāni saddhiṃ sampayuttadhammehi tattha tattheva bhijjanti, aññamaññaṃ na passantīti, ittarāni tāvakālikāni honti. Tattha yathā ekasmiṃ ghare sabbesu mānusakesu matesu avasesassa ekassa taṅkhaṇaññeva maraṇadhammassa na yuttā naccagītādīsu abhirati nāma. Evameva ekadvāre sasampayuttesu āvajjanādīsu tattha tattheva matesu avasesassa taṅkhaṇeyeva maraṇadhammassa javanassāpi rajjanadussanamuyhanavasena abhirati nāma na yuttāti. Evaṃ tāvakālikabhāvavasena asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.

眼の門において決定をもって終わる、これらの心が生じるとき、それらは、結合した法とともに、その場で、それぞれ止滅し、互いに見えない。それらは、一時的なものである。そこで、一軒の家に、すべての人間が亡くなったときに、残った一人が、その瞬間に死すべき運命であるのに、踊りや歌などを楽しむことが適切でないように、同様に、一つの門において、結合した転入などが、その場で、その瞬間に亡くなったときに、残った人が、その瞬間に死すべき運命である速行にも、執着・嫌悪・迷いによる楽しみは適切でない。このように、一時的なものであることから、「非迷いの正知」を知るべきである。

Api ca khandhāyatanadhātupaccayapaccavekkhaṇavasena petaṃ veditabbaṃ. Ettha hi cakkhu ceva rūpā ca rūpakkhandho, dassanaṃ viññāṇakkhandho, taṃsampayuttā vedanā vedanākkhandho, saññā saññākkhandho, phassādikā saṅkhārakkhandho. Evametesaṃ pañcannaṃ khandhānaṃ samavāye ālokanavilokanaṃ paññāyati. Tattha ko eko āloketi, ko viloketi?

また、身・処・法・縁による観照によって、これも知るべきである。ここでは、眼と形とが、形の集まりであり、視覚が識の集まりであり、それに結合した受などが受の集まり、想が想の集まり、触などが想の集まりである。このように、これら5つの集まりが合わさって、観察・観照が知られる。そこで、誰が観察し、誰が観照するのか?

Tathā cakkhu cakkhāyatanaṃ, rūpaṃ rūpāyatanaṃ, dassanaṃ manāyatanaṃ, vedanādayo sampayuttadhammā dhammāyatanaṃ. Evametesaṃ catunnaṃ āyatanānaṃ samavāye ālokanavilokanaṃ paññāyati. Tattha ko eko āloketi, ko viloketi?

同様に、眼が眼の処であり、形が形の処であり、視覚が意の処であり、受などが結合した法が法の処である。このように、これら4つの処が合わさって、観察・観照が知られる。そこで、誰が観察し、誰が観照するのか?

Tathā cakkhu cakkhudhātu, rūpaṃ rūpadhātu, dassanaṃ cakkhuviññāṇadhātu, taṃsampayuttā vedanādayo dhammā dhammadhātu. Evametāsaṃ catunnaṃ dhātūnaṃ samavāye ālokanavilokanaṃ paññāyati. Tattha ko eko āloketi, ko viloketi?

同様に、眼が眼の法であり、形が形の法であり、視覚が眼識の法であり、それに結合した受などが結合した法が法の法である。このように、これら4つの法が合わさって、観察・観照が知られる。そこで、誰が観察し、誰が観照するのか?

Tathā cakkhu nissayapaccayo, rūpā ārammaṇapaccayo, āvajjanaṃ anantarasamanantarūpanissayanatthivigatapaccayo, āloko upanissayapaccayo, vedanādayo sahajātapaccayo. Evametesaṃ paccayānaṃ samavāye ālokanavilokanaṃ paññāyati. Tattha ko eko āloketi, ko viloketīti? Evamettha khandhāyatanadhātupaccayapaccavekkhaṇavasenapi asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.

同様に、眼が依る縁であり、形が対象の縁であり、転入が直近の縁・連鎖の縁・無くなった縁であり、 観照が依る縁であり、受などが共存の縁である。このように、これら縁が合わさって、 観察・観照が知られる。そこで、誰が観察し、誰が観照するのか?このように、身・処・法・縁による観照によっても、「非迷いの正知」を知るべきである。

Samiñjite pasāriteti pabbānaṃ samiñjanapasāraṇe. Tattha cittavaseneva samiñjanapasāraṇaṃ akatvā hatthapādānaṃ samiñjanapasāraṇapaccayā atthānatthaṃ pariggaṇhitvā atthapariggaṇhanaṃ sātthakasampajaññaṃ. Tattha hatthapāde aticiraṃ samiñjetvā vā pasāretvā vā ṭhitassa khaṇe khaṇe vedanā uppajjati, cittaṃ ekaggataṃ na labhati, kammaṭṭhānaṃ paripatati, visesaṃ nādhigacchati. Kāle samiñjentassa kāle pasārentassa pana tā vedanā nuppajjanti, cittaṃ ekaggaṃ hoti, kammaṭṭhānaṃ phātiṃ gacchati, visesamadhigacchatīti, evaṃ atthānatthapariggaṇhanaṃ veditabbaṃ.

縮めたり伸ばしたりする、というのは、山などを縮めたり伸ばしたりすることである。そこで、心の働きによって縮めたり伸ばしたりすることをせず、手足の縮め伸ばしの縁によって、有益なこと・無益なことを区別して、有益なことの認識。そこで、手足をあまり長く縮めたり伸ばしたりして置いたままだと、刻々と苦しみが生じ、心は一点に集中できない、修行対象は衰退し、悟りを得られない。時宜を得て縮め、時宜を得て伸ばすならば、その苦しみは生じず、心は一点に集中し、修行対象は広がり、悟りを得る。このように、有益なこと・無益なことの区別を知るべきである。

Atthe pana satipi sappāyāsappāyaṃ pariggaṇhitvā sappāyapariggaṇhanaṃ sappāyasampajaññaṃ. Tatrāyaṃ nayo –

有益なことにおいては、たとえ有益・無益であっても、区別して、有益なことの認識、有益なことの正知。その方法は――

Mahācetiyaṅgaṇe kira daharabhikkhū sajjhāyaṃ gaṇhanti, tesaṃ piṭṭhipassesu daharabhikkhuniyo dhammaṃ suṇanti. Tatreko daharo hatthaṃ pasārento kāyasaṃsaggaṃ patvā teneva kāraṇena gihī jāto. Aparo bhikkhu pādaṃ pasārento aggimhi pasāresi, aṭṭhimāhacca pādo jhāyi. Aparo vammike pasāresi, so āsīvisena ḍaṭṭho. Aparo cīvarakuṭidaṇḍake pasāresi, taṃ maṇisappo ḍaṃsi. Tasmā evarūpe asappāye apasāretvā sappāye pasāretabbaṃ. Idamettha sappāyasampajaññaṃ.

大舎利塔の庭では、若い比丘たちが読経をしていた。彼らの背後で、若い比丘尼たちが法を聞いていた。そこで一人の若い比丘が手を伸ばし、体に触れて、そのために世俗の人間になった。別の比丘が足を伸ばし、火に伸ばして、骨が焼けた。別の比丘が蟻塚に伸ばし、毒蛇に噛まれた。別の比丘が衣の裾のところに伸ばし、毒蛇に噛まれた。それゆえ、このような無益なことには伸ばさず、有益なことに伸ばすべきである。これが、ここで「有益なことの正知」である。

Gocarasampajaññaṃ pana mahātheravatthunā dīpetabbaṃ – mahāthero kira divāṭhāne nisinno antevāsikehi saddhiṃ kathayamāno sahasā hatthaṃ samiñjetvā puna yathāṭhāne ṭhapetvā saṇikaṃ samiñjesi. Taṃ antevāsikā pucchiṃsu – ‘‘kasmā, bhante, sahasā hatthaṃ samiñjitvā puna yathāṭhāne ṭhapetvā saṇikaṃ samiñjiyitthā’’ti? Yato paṭṭhāyāhaṃ, āvuso, kammaṭṭhānaṃ manasikātuṃ āraddho, na me kammaṭṭhānaṃ muñcitvā hattho samiñjitapubbo, idāni pana me tumhehi saddhiṃ kathayamānena kammaṭṭhānaṃ muñcitvā samiñjito. Tasmā puna yathāṭhāne ṭhapetvā samiñjesinti. Sādhu, bhante, bhikkhunā nāma evarūpena bhavitabbanti. Evametthāpi kammaṭṭhānāvijahanameva gocarasampajaññanti veditabbaṃ.

修行場所における認識は、大長老の物語によって示されるべきである――大長老が昼間に座っていて、弟子たちと話しているときに、突然手を縮め、元の場所に戻してから、ゆっくりと縮めた。弟子たちは尋ねた――「なぜ、長老、突然手を縮め、元の場所に戻してから、ゆっくりと縮められたのですか?」。「私が、友よ、修行対象に心を向け始めてから、修行対象から離れて手を縮めたことはなかった。今、あなたたちと話している間に、修行対象から離れて縮めてしまった。それゆえ、元の場所に戻してから縮めたのだ」と。良いことです、長老。比丘は、このようにあるべきです。このように、ここでも、修行場所を離れないことは、修行場所における認識であると知るべきである。

Abbhantare attā nāma koci samiñjento vā pasārento vā natthi, vuttappakāracittakiriyavāyodhātuvipphārena pana suttākaḍḍhanavasena dāruyantassa hatthapādalacalanaṃ viya samiñjanapasāraṇaṃ hotīti evaṃ parijānanaṃ panettha asammohasampajaññanti veditabbaṃ.

内面においては、縮める者も伸ばす者もいない。述べられたような心の働きと風の要素の広がりによって、経文を引っ張るように、木の機械の手足の動きのように、縮め伸ばしが行われる。このように、理解すること、ここに「非迷いの正知」があると知るべきである。

Saṅghāṭipattacīvaradhāraṇeti ettha saṅghāṭicīvarānaṃ nivāsanapārupanavasena pattassa bhikkhāpaṭiggahaṇādivasena paribhogo dhāraṇaṃ nāma. Tattha saṅghāṭicīvaradhāraṇe tāva nivāsetvā vā pārupitvā vā piṇḍāya carato āmisalābho sītassa paṭighātāyātiādinā nayena bhagavatā vuttappakāroyeva ca attho attho nāma. Tassa vasena sātthakasampajaññaṃ veditabbaṃ.

僧伽梨・鉢・衣の着用、ここでは、僧伽梨・衣の着用、あるいは、それをまとうこと、鉢で食物を受け取ることなどによる使用が、「着用」である。そこでは、僧伽梨・衣を着用すること、あるいは、それをまとって托鉢に出かけるとき、食物を得ること、それは暑さを防ぐためである、などというように、世尊が述べられた通りである。そのことから、「有益なことの正知」を知るべきである。

Uṇhapakatikassa pana dubbalassa ca cīvaraṃ sukhumaṃ sappāyaṃ, sītālukassa ghanaṃ dupaṭṭaṃ. Viparītaṃ asappāyaṃ. Yassa kassaci jiṇṇaṃ asappāyameva, aggaḷādidānena hissa taṃ palibodhakaraṃ hoti. Tathā paṭṭuṇṇadukūlādibhedaṃ lobhanīyacīvaraṃ. Tādisañhi araññe ekakassa nivāsantarāyakaraṃ jīvitantarāyakarañcāpi hoti. Nippariyāyena pana yaṃ nimittakammādimicchājīvavasena uppannaṃ, yañcassa sevamānassa akusalā dhammā abhivaḍḍhanti, kusalā dhammā parihāyanti, taṃ asappāyaṃ. Viparītaṃ sappāyaṃ. Tassa vasenettha sappāyasampajaññaṃ. Kammaṭṭhānāvijahanavaseneva gocarasampajaññaṃ veditabbaṃ.

暑がりで体力の弱い者には、薄い衣が適切である。寒がりの者には、厚い二重の衣が適切である。逆は不適切である。誰かの古くなった衣も不適切である。それを修理しても、障害となる。また、絹の衣などのように、魅力的な衣。そのようなものは、森で一人でいるとき、住むことを妨げ、生命を妨げることもある。無条件に、印や商売などの間違った生計から生じたもの、または、それを身につけていると不善法が増え、善法が減るものは、不適切である。逆は適切である。それによって、ここに「有益なことの正知」がある。修行場所を離れないことによる「修行場所における認識」を知るべきである。

Abbhantare attā nāma koci cīvaraṃ pārupento natthi, vuttappakārena cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva pana cīvarapārupanaṃ hoti. Tattha cīvarampi acetanaṃ, kāyopi acetano. Cīvaraṃ na jānāti – ‘‘mayā kāyo pārupito’’ti. Kāyopi na jānāti – ‘‘ahaṃ cīvarena pārupito’’ti. Dhātuyova dhātusamūhaṃ paṭicchādenti paṭapilotikāyapotthakarūpapaṭicchādane viya. Tasmā neva sundaraṃ cīvaraṃ labhitvā somanassaṃ kātabbaṃ, na asundaraṃ labhitvā domanassaṃ.

内面においては、衣をまとっている者はいません。述べられたような心の働きと風の要素の広がりによって、衣をまとうことなのです。そこでは、衣も無生物、体も無生物。衣は知らない――「私が体をおおった」と。体も知らない――「私は衣でおおわれた」と。法だけが、法の集まりをおおっている。まるで、厚い布で覆われた子供の体のようである。それゆえ、美しい衣を得ても喜ぶべきではなく、美しくない衣を得ても悲しむべきではない。

Nāgavammikacetiyarukkhādīsu hi keci mālāgandhadhūmavatthādīhi sakkāraṃ karonti, keci gūthamuttakaddamadaṇḍasatthappahārādīhi asakkāraṃ. Na tehi nāgavammikarukkhādayo somanassaṃ vā domanassaṃ vā karonti. Evameva neva sundaraṃ cīvaraṃ labhitvā somanassaṃ kātabbaṃ, na asundaraṃ labhitvā domanassanti, evaṃ pavattapaṭisaṅkhānavasenettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.

蛇の蟻塚、舎利塔、木などにおいては、 ある者は、花や香、煙、布などで供養し、ある者は、糞や泥、杖、刀などで侮辱する。彼らは、蛇の蟻塚、木などに対して、喜びも悲しみもしない。同様に、美しくない衣を得ても悲しむべきではない。このように、観察することによって、ここに「非迷いの正知」があると知るべきである。

Pattadhāraṇepi pattaṃ sahasāva aggahetvā imaṃ gahetvā piṇḍāya caramāno bhikkhaṃ labhissāmīti, evaṃ pattaggahaṇapaccayā paṭilabhitabbaṃ atthavasena sātthakasampajaññaṃ veditabbaṃ.

鉢の着用においても、 鉢を突然持たずに、「これを取って、托鉢に出かけよう、食物を得られるだろう」と、このように鉢を取ることの縁によって、得られるべき有益なことによって、「有益なことの正知」を知るべきである。

Kisadubbalasarīrassa pana garupatto asappāyo, yassa kassaci catupañcagaṇṭhikāhato dubbisodhanīyo asappāyova. Duddhotapattopi na vaṭṭati, taṃ dhovantasseva cassa palibodho hoti. Maṇivaṇṇapatto pana lobhanīyo, cīvare vuttanayeneva asappāyo, nimittakammādivasena laddho pana yañcassa sevamānassa akusalā dhammā abhivaḍḍhanti, kusalā dhammā parihāyanti, ayaṃ ekantaasappāyova. Viparīto sappāyo. Tassa vasenettha sappāyasampajaññaṃ. Kammaṭṭhānāvijahanavaseneva ca gocarasampajaññaṃ veditabbaṃ.

痩せた体の者には、重い鉢は不適切である。誰かの4つか5つの結び目があり、洗いにくいものは不適切である。洗いにくい鉢も適切ではない。それを洗うだけで大変な手間がかかる。玉のような色の鉢は魅力的であり、衣について述べられたように不適切である。印や商売などの方法で得られたもの、または、それを身につけていると不善法が増え、善法が減るものは、完全に不適切である。逆は適切である。それによって、ここに「有益なことの正知」がある。修行場所を離れないことによる「修行場所における認識」を知るべきである。

Abbhantare attā nāma koci pattaṃ gaṇhanto natthi, vuttappakārena cittakiriyavāyodhātuvipphāravaseneva pattaggahaṇaṃ nāma hoti. Tattha pattopi acetano, hatthāpi acetanā. Patto na jānāti – ‘‘ahaṃ hatthehi gahito’’ti. Hatthāpi na jānanti – ‘‘amhehi patto gahito’’ti. Dhātuyova dhātusamūhaṃ gaṇhanti, saṇḍāsena aggivaṇṇapattaggahaṇe viyāti. Evaṃ pavattapaṭisaṅkhānavasenettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.

内面においては、鉢を取る者はいません。述べられたような心の働きと風の要素の広がりによって、鉢を取ることなのです。そこでは、鉢も無生物、手も無生物。鉢は知らない――「私が手で取られた」と。手も知らない――「私たちが鉢を取った」と。法だけが、法の集まりを取る。火挟みで火色の鉢を取るように。このように、観察することによって、ここに「非迷いの正知」があると知るべきである。

Api ca yathā chinnahatthapāde vaṇamukhehi paggharitapubbalohitakimikule nīlamakkhikasamparikiṇṇe anāthasālāyaṃ nipanne anāthamanusse disvā, ye dayālukā purisā, te tesaṃ vaṇamattacoḷakāni ceva kapālādīhi ca bhesajjāni upanāmenti. Tattha coḷakānipi kesañci saṇhāni, kesañci thūlāni pāpuṇanti. Bhesajjakapālakānipi kesañci susaṇṭhānāni, kesañci dussaṇṭhānāni pāpuṇanti, na te tattha sumanā vā dummanā vā honti. Vaṇapaṭicchādanamatteneva hi coḷakena, bhesajjapaṭiggahaṇamatteneva ca kapālakena tesaṃ attho. Evameva yo bhikkhu vaṇacoḷakaṃ viya cīvaraṃ, bhesajjakapālakaṃ viya ca pattaṃ, kapāle bhesajjamiva ca patte laddhaṃ bhikkhaṃ sallakkheti, ayaṃ saṅghāṭipattacīvaradhāraṇe asammohasampajaññena uttamasampajānakārīti veditabbo.

さらに、手足をもがれ、傷口からは血が流れ、青い蝿がたかり、惨めな状態で横たわっている哀れな人々を見たとき、慈悲深い人々は、傷口に包帯を巻き、頭蓋骨やその他の器で薬を運んでくる。その際、布きれは、あるものは柔らかく、あるものは硬い。薬の器も、あるものは形が整っており、あるものは形が崩れているが、彼らはそれに満足したり不満だったりすることはない。包帯としての布きれと、薬を受け取るための器があれば、それで十分なのである。それと同様に、比丘が衣を傷口の包帯のように、鉢を薬の器のように、そして鉢に入った托鉢の食べ物を薬のように見なして、それらを注意深く見るとき、彼は、僧伽梨や鉢や衣を身につけることにおいて、混乱せず、明晰に注意を払う、最高の注意深さを持っている者であると知るべきである。

Asitādīsu asiteti piṇḍapātabhojane. Pīteti yāguādipāne. Khāyiteti piṭṭhakhajjādikhādane. Sāyiteti madhuphāṇitādisāyane. Tattha neva davāyātiādinā nayena vutto aṭṭhavidhopi attho attho nāma. Tasseva vasena sātthakasampajaññaṃ veditabbaṃ.

「黒いもの」とは、托鉢の食事のことである。「黄色いもの」とは、粥などの飲み物のことである。「噛むもの」とは、団子や菓子などの噛む食品のことである。「味わうもの」とは、蜂蜜や砂糖菓子などを味わうことである。そこでは、「与える」という言葉の次に続くものとして、八つの種類の意味が述べられている。それに基づいて、意味のある注意深さが理解されるべきである。

Lūkhapaṇītatittamadhurarasādīsu pana yena bhojanena yassa phāsu na hoti, taṃ tassa asappāyaṃ. Yaṃ pana nimittakammādivasena paṭiladdhaṃ, yañcassa bhuñjato akusalā dhammā abhivaḍḍhanti, kusalā dhammā parihāyanti, taṃ ekantaasappāyameva, viparītaṃ sappāyaṃ. Tassa vasenettha sappāyasampajaññaṃ. Kammaṭṭhānāvijahanavaseneva ca gocarasampajaññaṃ veditabbaṃ.

「粗いもの、繊細なもの、苦いもの、甘いもの」などに関して、どの食べ物がその人に快適でない場合、それはその人にとって不適当である。しかし、呪文やその他の行為によって得られたもの、あるいは、それを食べるときに不善なる心が育ち、善なる心が衰退するものは、完全に不適当であり、その逆が適当である。それに基づいて、ここでの適当さの注意深さが理解されるべきである。また、瞑想の対象から離れないという観点から、行動範囲の注意深さが理解されるべきである。

Abbhantare attā nāma koci bhuñjako natthi, vuttappakāracittakiriyavāyodhātuvipphāreneva pattappaṭiggahaṇaṃ nāma hoti. Cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva hatthassa patte otāraṇaṃ nāma hoti. Cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva ālopakaraṇaṃ ālopauddhāraṇaṃ mukhavivaraṇañca hoti, na koci kuñcikāya yantakena vā hanukaṭṭhīni vivarati. Cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva ālopassa mukhe ṭhapanaṃ, uparidantānaṃ musalakiccasādhanaṃ, heṭṭhimadantānaṃ udukkhalakiccasādhanaṃ, jivhāya hatthakiccasādhanañca hoti. Iti tattha aggajivhāya tanukakheḷo mūlajivhāya bahalakheḷo makkheti. Taṃ heṭṭhādantaudukkhale jivhāhatthaparivattakaṃ kheḷodakena temitaṃ uparidantamusalasañcuṇṇitaṃ koci kaṭacchunā vā dabbiyā vā antopavesento nāma natthi, vāyodhātuyāva pavisati. Paviṭṭhaṃ paviṭṭhaṃ koci palālasanthāraṃ katvā dhārento nāma natthi, vāyodhātuvaseneva tiṭṭhati. Ṭhitaṃ ṭhitaṃ koci uddhanaṃ katvā aggiṃ jāletvā pacanto nāma natthi, tejodhātuyāva paccati. Pakkaṃ pakkaṃ koci daṇḍakena vā yaṭṭhiyā vā bahi nīhārako nāma natthi, vāyodhātuyeva nīharati. Iti vāyodhātu paṭiharati ca, vītiharati ca, dhāreti ca, parivatteti ca, sañcuṇṇeti ca, visoseti ca, nīharati ca. Pathavīdhātu dhāreti ca, parivatteti ca, sañcuṇṇeti ca, visoseti ca. Āpodhātu sineheti ca, allattañca anupāleti. Tejodhātu antopaviṭṭhaṃ paripāceti. Ākāsadhātu añjaso hoti. Viññāṇadhātu tattha tattha sammāpayogamanvāya ābhujatīti. Evaṃ pavattapaṭisaṅkhānavasenettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.

内部には、食べるという主体は存在しない。上記のように、心の働きと風の要素の拡散によって、鉢を受け取ることが行われる。心の働きと風の要素の拡散によって、手が鉢に食べ物を受け取ることが行われる。心の働きと風の要素の拡散によって、一口の食べ物を作ることも、一口の食べ物を取り出すことも、口を開けることも行われる。鍵や機械で顎を開ける者はいない。心の働きと風の要素の拡散によって、一口の食べ物を口に入れること、上の歯による臼のような働き、下の歯による乳鉢のような働き、舌による手の働きが行われる。このように、舌の先は少量の唾液を、舌の根元は多量の唾液を分泌して、それを潤す。その潤ったものを、下の歯の乳鉢で舌の手のように回して、唾液で湿らせ、上の歯の臼で粉砕し、誰かが杓子や道具で中に入れるのではなく、風の要素によって入る。入ったものを、誰かが藁の敷物のようにして保持するのではなく、風の要素の力によってそのまま保持される。保持されたものを、誰かが火をつけて調理するのではなく、火の要素によって調理される。調理されたものを、誰かが棒や杖で外に出すのではなく、風の要素が外に出す。このように、風の要素は、運んだり、運んだり、保持したり、回したり、粉砕したり、乾かしたり、外に出したりする。地の要素は、保持し、回し、粉砕し、乾かす。水の要素は、潤し、湿らせ、保持する。火の要素は、中に入ったものを調理する。空の要素は、単に存在する。識の要素は、それらが適切に適用されるにつれて、それらに沿って摂取される。このように、観察のプロセスを通じて、ここでの混乱のない注意深さが理解されるべきである。

Api ca gamanato pariyesanato paribhogato āsayato nidhānato aparipakkato paripakkato phalato nissandato sammakkhanatoti, evaṃ dasavidhapaṭikūlabhāvapaccavekkhaṇato pettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ. Vitthārakathā panettha visuddhimagge āhārapaṭikūlasaññāniddesato gahetabbā.

さらに、移動、探索、消費、滞留、貯蔵、未熟、成熟、結果、流出、そして洗浄という10種類の嫌悪感の考察を通じて、ここでの混乱のない注意深さが理解されるべきである。詳細な説明は、清浄の道における食事の嫌悪感の認識の記述から得られるべきである。

Uccārapassāvakammeti uccārassa ca passāvassa ca karaṇe. Tattha pattakāle uccārapassāvaṃ akarontassa sakalasarīrato sedā muccanti, akkhīni bhamanti, cittaṃ na ekaggaṃ hoti, aññe ca rogā uppajjanti. Karontassa pana sabbaṃ taṃ na hotīti ayamettha attho. Tassa vasena sātthakasampajaññaṃ veditabbaṃ.

「排泄」とは、排尿と排便のことである。適切な時に排尿や排便をしないと、全身から汗が流れ、目がくらみ、心が集中せず、その他の病気が発生する。しかし、それを行う者には、それらはすべて起こらない。これがここでの意味である。それに基づいて、意味のある注意深さが理解されるべきである。

Aṭṭhāne uccārapassāvaṃ karontassa pana āpatti hoti, ayaso vaḍḍhati, jīvitantarāyo hoti, patirūpe ṭhāne karontassa sabbaṃ taṃ na hotīti idamettha sappāyaṃ tassa vasena sappāyasampajaññaṃ. Kammaṭṭhānāvijahanavaseneva ca gocarasampajaññaṃ veditabbaṃ.

不適切な場所で排尿や排便をすると、罪が生じ、悪名が高まり、生命の危険が生じる。しかし、適切な場所で行う者には、それらはすべて起こらない。これがここでの適当さであり、それに基づいて適当さの注意深さが理解されるべきである。また、瞑想の対象から離れないという観点から、行動範囲の注意深さが理解されるべきである。

Abbhantare attā nāma uccārapassāvakammaṃ karonto natthi, cittakiriyavāyodhātuvipphāreneva pana uccārapassāvakammaṃ hoti. Yathā vā pana pakke gaṇḍe gaṇḍabhedena pubbalohitaṃ akāmatāya nikkhamati. Yathā ca atibharitā udakabhājanā udakaṃ akāmatāya nikkhamati. Evaṃ pakkāsayamuttavatthīsu sannicitā uccārapassāvā vāyuvegasamuppīḷitā akāmatāyapi nikkhamanti. So panāyaṃ evaṃ nikkhamanto uccārapassāvo neva tassa bhikkhuno attano hoti, na parassa, kevalaṃ sarīranissandova hoti. Yathā kiṃ? Yathā udakatumbato purāṇudakaṃ chaḍḍentassa neva taṃ attano hoti, na paresaṃ; kevalaṃ paṭijagganamattameva hoti; evaṃ pavattapaṭisaṅkhānavasenettha asammohasampajaññaṃ veditabbaṃ.

内部には、排泄という行為を行う主体は存在しない。しかし、心の働きと風の要素の拡散によって、排泄が行われる。例えば、熟した腫れ物が、自然に血液を分泌するように。また、満杯の水瓶から水が自然にこぼれるように。同様に、熟した腸に蓄積された排泄物は、風の力によって押し出され、自然に排出される。このように排出される排泄物は、その比丘自身のものでも、他人のものでもなく、単に身体からの排出物である。それは何に似ているか? 水瓶から古い水が捨てられるとき、それは彼自身のものでも、他人のものでもなく、単に保持するだけである。このように、観察のプロセスを通じて、ここでの混乱のない注意深さが理解されるべきである。

Gatādīsu gateti gamane. Ṭhiteti ṭhāne. Nisinneti nisajjāya. Sutteti sayane. Jāgariteti jāgaraṇe. Bhāsiteti kathane. Tuṇhībhāveti akathane. ‘‘Gacchanto vā gacchāmīti pajānāti, ṭhito vā ṭhitomhīti pajānāti, nisinno vā nisinnomhīti pajānāti, sayāno vā sayānomhīti pajānātī’’ti imasmiñhi sutte addhānairiyāpathā kathitā. ‘‘Abhikkante paṭikkante ālokite vilokite samiñjite pasārite’’ti imasmiṃ majjhimā. ‘‘Gate ṭhite nisinne sutte jāgarite’’ti idha pana khuddakacuṇṇiyairiyāpathā kathitā. Tasmā tesupi vuttanayeneva sampajānakāritā veditabbā.

「移動」などに関して、「移動」とは歩くことである。「停止」とは立つことである。「座る」とは座ることである。「寝る」とは寝ることである。「起きている」とは起きていることである。「話す」とは話すことである。「沈黙」とは話さないことである。この経では、「歩いているとき、歩いていると知る。立っているとき、立っていると知る。座っているとき、座っていると知る。寝ているとき、寝ていると知る」と、移動の歩き方が説かれている。「進むとき、退くとき、見るとき、見られるとき、縮めるとき、伸ばすとき」は、中間のものとされる。ここ、「歩く、立つ、座る、寝る、起きている」は、短い歩き方として説かれている。したがって、それらにおいても、説かれた方法で、注意深く行動することが理解されるべきである。

Tipiṭakamahāsivatthero panāha – yo ciraṃ gantvā vā caṅkamitvā vā aparabhāge ṭhito iti paṭisañcikkhati – ‘‘caṅkamanakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Ayaṃ gate sampajānakārī nāma.

トリピタカ・マハーシヴァ長老は言う――長く歩いた後、または散歩した後、後に立っていると考える――「散歩していた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「歩く」という注意深さである。

Yo sajjhāyaṃ vā karonto, pañhaṃ vā vissajjento, kammaṭṭhānaṃ vā manasikaronto ciraṃ ṭhatvā aparabhāge nisinno iti paṭisañcikkhati – ‘‘ṭhitakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Ayaṃ ṭhite sampajānakārī nāma.

読経をしたり、質問に答えたり、瞑想の対象を心に留めたりして、長く立って、後に座っていると考える――「立っていた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「立つ」という注意深さである。

Yo sajjhāyādikaraṇavaseneva ciraṃ nisīditvā aparabhāge uṭṭhāya iti paṭisañcikkhati – ‘‘nisinnakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Ayaṃ nisinne sampajānakārī nāma.

読経などの行為のために長く座って、後に立ち上がって、と考える――「座っていた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「座る」という注意深さである。

Yo pana nipannako sajjhāyaṃ vā karonto kammaṭṭhānaṃ vā manasikaronto niddaṃ okkamitvā aparabhāge uṭṭhāya iti paṭisañcikkhati – ‘‘sayanakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Ayaṃ sutte jāgarite ca sampajānakārī nāma. Kiriyamayacittānañhi appavattanaṃ soppaṃ nāma, pavattanaṃ jāgaritaṃ nāma.

横になって読経をしたり、瞑想の対象を心に留めたりして、眠りに落ち、後に起きて、と考える――「寝ていた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「寝る」と「起きている」という注意深さである。行為からなる心が生じないことは「眠り」であり、生じることは「起きている」である。

Yo pana bhāsamāno – ‘‘ayaṃ saddo nāma oṭṭhe ca paṭicca, dante ca jivhañca tāluñca paṭicca, cittassa ca tadanurūpaṃ payogaṃ paṭicca jāyatī’’ti sato sampajānova bhāsati. Ciraṃ vā pana kālaṃ sajjhāyaṃ vā katvā, dhammaṃ vā kathetvā, kammaṭṭhānaṃ vā pavattetvā, pañhaṃ vā vissajjetvā, aparabhāge tuṇhībhūto iti paṭisañcikkhati – ‘‘bhāsitakāle uppannā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Ayaṃ bhāsite sampajānakārī nāma.

話しているときに、「この音は、唇、歯、舌、そして口蓋に依存し、心とそれに適した努力に依存して生じる」と、意識的に注意深く話す。長く、またはしばらくの間、読経をしたり、法を説いたり、瞑想の対象を続けたり、質問に答えたりした後、後に沈黙していると考える――「話していた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。これが「話す」という注意深さである。

Yo tuṇhībhūto ciraṃ dhammaṃ vā kammaṭṭhānaṃ vā manasikatvā aparabhāge iti paṭisañcikkhati – ‘‘tuṇhībhūtakāle pavattā rūpārūpadhammā ettheva niruddhā’’ti. Upādārūpappavattiyañhi sati bhāsati nāma, asati tuṇhī bhavati nāmāti. Ayaṃ tuṇhībhāve sampajānakārī nāmāti.

沈黙していて、長く法や瞑想の対象を心に留め、後に、と考える――「沈黙していた時に生じた物質的、非物質的な現象は、ここで消滅した」と。物質的な現象が生じている時に話すことを「話す」といい、生じていない時に話さないことを「沈黙」という。これが「沈黙」という注意深さである。

Tayidaṃ mahāsivattherena vuttaṃ asammohadhuraṃ mahāsatipaṭṭhānasutte adhippetaṃ. Imasmiṃ pana sāmaññaphale sabbampi catubbidhaṃ sampajaññaṃ labbhati. Tasmā vuttanayeneva cettha catunnaṃ sampajaññānaṃ vasena sampajānakāritā veditabbā. Sampajānakārīti ca sabbapadesu satisampayuttasseva sampajaññassa vasena attho veditabbo. Satisampajaññena samannāgatoti etassa hi padassa ayaṃ vitthāro. Vibhaṅgappakaraṇe pana – ‘‘sato sampajāno abhikkamati, sato sampajāno paṭikkamatī’’ti evaṃ etāni padāni vibhattāneva. Evaṃ, kho mahārājāti evaṃ satisampayuttassa sampajaññassa vasena abhikkamādīni pavattento satisampajaññena samannāgato nāma hotīti attho.

これは、マハーシヴァ長老が述べた、混乱のない道、すなわち、大いなるマハーサティパッターナ経で意図されたものである。この一般的な結果において、四種類の注意深さがすべて得られる。したがって、ここでも、四種類の注意深さの観点から、注意深く行動することが理解されるべきである。注意深く行動する者とは、あらゆる場所で、常に注意と注意深さをもって、という意味である。これは、「常に注意と注意深さをもって」という言葉の広がりである。ヴィバンガ・カラナでは、「進むとき、注意深く進む。退くとき、注意深く退く」のように、これらの言葉が詳述されている。「このように、王よ」とは、常に注意と注意深さをもって、進むなどの行為を行う者は、「常に注意と注意深さをもって」いる者である、という意味である。

Santosakathā

満足についての話

215. Idha, mahārāja, bhikkhu santuṭṭho hotīti ettha santuṭṭhoti itarītarapaccayasantosena samannāgato. So panesa santoso dvādasavidho hoti, seyyathidaṃ – cīvare yathālābhasantoso, yathābalasantoso, yathāsāruppasantosoti tividho. Evaṃ piṇḍapātādīsu. Tassāyaṃ pabhedavaṇṇanā –

215. ここで、王よ、「比丘は満足している」とは、粗末なもので満足していることを意味する。この満足は、12種類ある。すなわち、衣に関しては、得られたものに満足する、力の及ぶ範囲で満足する、ふさわしいものに満足するという3種類である。食物などについても同様である。その分類と説明は次のとおりである――

Idha bhikkhu cīvaraṃ labhati, sundaraṃ vā asundaraṃ vā. So teneva yāpeti, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhati. Ayamassa cīvare yathālābhasantoso. Atha pana pakatidubbalo vā hoti, ābādhajarābhibhūto vā, garucīvaraṃ pārupanto kilamati. So sabhāgena bhikkhunā saddhiṃ taṃ parivattetvā lahukena yāpentopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa cīvare yathābalasantoso. Aparo paṇītapaccayalābhī hoti. So pattacīvarādīnaṃ aññataraṃ mahagghapattacīvaraṃ bahūni vā pana pattacīvarāni labhitvā idaṃ therānaṃ cirapabbajitānaṃ, idaṃ bahussutānaṃ anurūpaṃ, idaṃ gilānānaṃ, idaṃ appalābhīnaṃ hotūti datvā tesaṃ purāṇacīvaraṃ vā gahetvā saṅkārakūṭādito vā nantakāni uccinitvā tehi saṅghāṭiṃ katvā dhārentopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa cīvare yathāsāruppasantoso.

ここで比丘は衣を得る。それは美しくても醜くてもよい。彼はそれで満足し、他を求めない。得ても受け取らない。これが、衣に関する得られたものに満足することである。また、彼は生まれつき虚弱であったり、病気であったり、重い衣をまとうのに苦労したりする。彼は、仲間の比丘と交代して、軽い衣で満足して過ごす。これが、衣に関する力の及ぶ範囲で満足することである。また、ある者は、贅沢な布施を受ける。彼は、得た衣などのうち、長老で長年出家している者、博識な者、病気の者、布施を受け取るのが少ない者にふさわしいものとして与え、彼らの古い衣を受け取ったり、ゴミの山から布切れを拾い集めたりして、それらで僧伽梨を作り、それを身につけているときでも満足している。これが、衣に関するふさわしいものに満足することである。

Idha pana bhikkhu piṇḍapātaṃ labhati lūkhaṃ vā paṇītaṃ vā, so teneva yāpeti, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhati. Ayamassa piṇḍapāte yathālābhasantoso. Yo pana attano pakativiruddhaṃ vā byādhiviruddhaṃ vā piṇḍapātaṃ labhati, yenassa paribhuttena aphāsu hoti. So sabhāgassa bhikkhuno taṃ datvā tassa hatthato sappāyabhojanaṃ bhuñjitvā samaṇadhammaṃ karontopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa piṇḍapāte yathābalasantoso. Aparo bahuṃ paṇītaṃ piṇḍapātaṃ labhati. So taṃ cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhīgilānānaṃ datvā tesaṃ vā sesakaṃ piṇḍāya vā caritvā missakāhāraṃ bhuñjantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa piṇḍapāte yathāsāruppasantoso.

ここで比丘は、粗末なものでも贅沢なものでも、托鉢の食べ物を得る。彼はそれで満足し、他を求めない。得ても受け取らない。これが、托鉢の食べ物に関する得られたものに満足することである。また、彼は、自分の体質に合わないものや病気に合わないものを食べると、消化不良を起こす。彼は、仲間の比丘にそれを与え、彼から適した食事を食べて、修行を続けるときでも満足している。これが、托鉢の食べ物に関する力の及ぶ範囲で満足することである。また、彼は、贅沢な托鉢の食べ物をたくさん得る。彼は、それを衣のように、長老で長年出家している者、博識な者、病気の者、布施を受け取るのが少ない者に与え、彼らの残りを托鉢して、混ぜ合わせたものを食べるときでも満足している。これが、托鉢の食べ物に関するふさわしいものに満足することである。

Idha pana bhikkhu senāsanaṃ labhati, manāpaṃ vā amanāpaṃ vā, so tena neva somanassaṃ, na domanassaṃ uppādeti; antamaso tiṇasanthārakenapi yathāladdheneva tussati. Ayamassa senāsane yathālābhasantoso. Yo pana attano pakativiruddhaṃ vā byādhiviruddhaṃ vā senāsanaṃ labhati, yatthassa vasato aphāsu hoti, so taṃ sabhāgassa bhikkhuno datvā tassa santake sappāyasenāsane vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa senāsane yathābalasantoso.

ここで比丘は、住居を得る。それは快適でも不快でもよい。彼はそれで喜びも悲しみも抱かない。たとえ草を敷いただけの住居であっても、得られたもので満足する。これが、住居に関する得られたものに満足することである。また、彼は、自分の体質に合わないものや病気に合わない住居を得ると、そこに住むのに不快である。彼は、仲間の比丘にそれを与え、彼から適した住居に住むときでも満足している。これが、住居に関する力の及ぶ範囲で満足することである。

Aparo mahāpuñño leṇamaṇḍapakūṭāgārādīni bahūni paṇītasenāsanāni labhati. So tāni cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhīgilānānaṃ datvā yattha katthaci vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa senāsane yathāsāruppasantoso. Yopi – ‘‘uttamasenāsanaṃ nāma pamādaṭṭhānaṃ, tattha nisinnassa thinamiddhaṃ okkamati, niddābhibhūtassa puna paṭibujjhato kāmavitakkā pātubhavantī’’ti paṭisañcikkhitvā tādisaṃ senāsanaṃ pattampi na sampaṭicchati. So taṃ paṭikkhipitvā abbhokāsarukkhamūlādīsu vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayampissa senāsane yathāsāruppasantoso.

また、徳の高い人は、庵、精舎、楼閣など、多くの優れた住居を得る。その住居を、袈裟を愛する、長老に帰依した、多くのことを学んだ、貪欲でない、病気の比丘たちに与えて、どこに住んでいても満足する。これが彼の住居での満足である。また、「最高の住居とは怠惰の場所である。そこに座っていると、眠気・怠惰が襲ってくる。眠りに打ち負かされた者が再び目覚めると、欲の思いが生じる」と熟考し、そのような住居を得ても受け取らない。それを断って、野外の木の下などに住んでいても満足する。これが彼の住居での満足である。

Idha pana bhikkhu bhesajjaṃ labhati, lūkhaṃ vā paṇītaṃ vā, so yaṃ labhati, teneva tussati, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhati. Ayamassa gilānapaccaye yathālābhasantoso. Yo pana telena atthiko phāṇitaṃ labhati. So taṃ sabhāgassa bhikkhuno datvā tassa hatthato telaṃ gahetvā aññadeva vā pariyesitvā bhesajjaṃ karontopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa gilānapaccaye yathābalasantoso.

さて、ここに比丘が薬を得る。粗末なものでも、優れたものでも、得たもので満足し、他を求めず、得ても執着しない。これが彼の病気の際の得たものへの満足である。ある者は、油を欲して、蜜を得る。それを同僚の比丘に与えて、その人の手から油を受け取り、または別のものを探して薬を作っていても満足する。これが彼の病気の際の力への満足である。

Aparo mahāpuñño bahuṃ telamadhuphāṇitādipaṇītabhesajjaṃ labhati. So taṃ cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhīgilānānaṃ datvā tesaṃ ābhatena yena kenaci yāpentopi santuṭṭhova hoti. Yo pana ekasmiṃ bhājane muttaharīṭakaṃ ṭhapetvā ekasmiṃ catumadhuraṃ – ‘‘gaṇhāhi, bhante, yadicchasī’’ti vuccamāno sacassa tesu aññatarenapi rogo vūpasammati, atha muttaharīṭakaṃ nāma buddhādīhi vaṇṇitanti catumadhuraṃ paṭikkhipitvā muttaharīṭakeneva bhesajjaṃ karonto paramasantuṭṭhova hoti. Ayamassa gilānapaccaye yathāsāruppasantoso.

また、徳の高い人は、多くの油、蜜、蜜糖などの優れた薬を得る。その薬を、袈裟を愛する、長老に帰依した、多くのことを学んだ、貪欲でない、病気の比丘たちに与えて、彼らが持ってきたもので、何であれそれで満たされていても満足する。ある者は、一つの器に排泄物を入れ、一つの器に四つの甘いもの(蜜、蜜糖、油、蜂蜜)を入れて、「尊師、欲しいものを取ってください」と言われても、そのうちのどれか一つで病が癒えたならば、排泄物は仏などが称賛したものであるからと、蜜糖などを断り、排泄物だけで薬を作り、この上なく満足する。これが彼の病気の際の、その人の能力に合った満足である。

Iminā pana dvādasavidhena itarītarapaccayasantosena samannāgatassa bhikkhuno aṭṭha parikkhārā vaṭṭanti. Tīṇi cīvarāni, patto, dantakaṭṭhacchedanavāsi, ekā sūci, kāyabandhanaṃ parissāvananti. Vuttampi cetaṃ –

この十二種類の、互い違いの次第の満足を得ている比丘には、八つの所持品が適している。三つの衣、鉢、歯木、針、帯、濾水器である。また、こうも言われている。

‘‘Ticīvarañca patto ca, vāsi sūci ca bandhanaṃ;

「三つの衣と鉢、歯木と帯;

Parissāvanena aṭṭhete, yuttayogassa bhikkhuno’’ti.

濾水器で、これら八つは、精進する比丘に適している。」

Te sabbe kāyaparihārikāpi honti kucchiparihārikāpi. Kathaṃ? Ticīvaraṃ tāva nivāsetvā ca pārupitvā ca vicaraṇakāle kāyaṃ pariharati, posetīti kāyaparihārikaṃ hoti. Cīvarakaṇṇena udakaṃ parissāvetvā pivanakāle khāditabbaphalāphalagahaṇakāle ca kucchiṃ pariharati; posetīti kucchiparihārikaṃ hoti.

これらすべては、身体を保つためでもあり、腹を満たすためでもある。どのようにか? 三つの衣を、下に着て、上に羽織って、移動する際に身体を保つ。栄養を与える。これが身体を保つものである。衣の端で水を濾して、飲むとき、また、食べる果物を取るときに腹を満たす。栄養を与える。これが腹を満たすものである。

Pattopi tena udakaṃ uddharitvā nhānakāle kuṭiparibhaṇḍakaraṇakāle ca kāyaparihāriko hoti. Āhāraṃ gahetvā bhuñjanakāle kucchiparihāriko.

鉢も、それを使って水を汲み、沐浴するとき、住居の道具を整えるときに、身体を保つものである。食べ物を得て、食べるときに腹を満たすものである。

Vāsipi tāya dantakaṭṭhacchedanakāle mañcapīṭhānaṃ aṅgapādacīvarakuṭidaṇḍakasajjanakāle ca kāyaparihārikā hoti. Ucchuchedananāḷikerāditacchanakāle kucchiparihārikā.

歯木も、それを使って歯木を削るとき、寝台や座、手足、衣、住居の棒、結び紐を整えるときに、身体を保つものである。竹やココナッツなどを削るときに腹を満たすものである。

Sūcipi cīvarasibbanakāle kāyaparihārikā hoti. Pūvaṃ vā phalaṃ vā vijjhitvā khādanakāle kucchiparihārikā.

針も、衣を縫うときに、身体を保つものである。団子や果物を串に刺して食べるときに腹を満たすものである。

Kāyabandhanaṃ bandhitvā vicaraṇakāle kāyaparihārikaṃ. Ucchuādīni bandhitvā gahaṇakāle kucchiparihārikaṃ.

帯も、それを締めて移動するときに、身体を保つものである。竹などを結んで、掴むときに腹を満たすものである。

Parissāvanaṃ tena udakaṃ parissāvetvā nhānakāle, senāsanaparibhaṇḍakaraṇakāle ca kāyaparihārikaṃ. Pānīyaṃ parissāvanakāle, teneva tilataṇḍulaputhukādīni gahetvā khādanakāle ca kucchiparihāriyaṃ. Ayaṃ tāva aṭṭhaparikkhārikassa parikkhāramattā. Navaparikkhārikassa pana seyyaṃ pavisantassa tatraṭṭhakaṃ paccattharaṇaṃ vā kuñcikā vā vaṭṭati. Dasaparikkhārikassa nisīdanaṃ vā cammakhaṇḍaṃ vā vaṭṭati. Ekādasaparikkhārikassa pana kattarayaṭṭhi vā telanāḷikā vā vaṭṭati. Dvādasaparikkhārikassa chattaṃ vā upāhanaṃ vā vaṭṭati. Etesu ca aṭṭhaparikkhārikova santuṭṭho, itare asantuṭṭhā mahicchā mahābhārāti na vattabbā. Etepi hi appicchāva santuṭṭhāva subharāva sallahukavuttinova. Bhagavā pana na yimaṃ suttaṃ tesaṃ vasena kathesi, aṭṭhaparikkhārikassa vasena kathesi. So hi khuddakavāsiñca sūciñca parissāvane pakkhipitvā pattassa anto ṭhapetvā pattaṃ aṃsakūṭe laggetvā ticīvaraṃ kāyapaṭibaddhaṃ katvā yenicchakaṃ sukhaṃ pakkamati. Paṭinivattetvā gahetabbaṃ nāmassa na hoti. Iti imassa bhikkhuno sallahukavuttitaṃ dassento bhagavā – ‘‘santuṭṭho hoti kāyaparihārikena cīvarenā’’tiādimāha. Tattha kāyaparihārikenāti kāyapariharaṇamattakena. Kucchiparihārikenāti kucchipariharaṇamattakena. Samādāyeva pakkamatīti aṭṭhaparikkhāramattakaṃ sabbaṃ gahetvāva kāyapaṭibaddhaṃ katvāva gacchati. ‘‘Mama vihāro pariveṇaṃ upaṭṭhāko’’ti āsaṅgo vā bandho vā na hoti. So jiyā mutto saro viya, yūthā apakkanto madahatthī viya ca icchiticchitaṃ senāsanaṃ vanasaṇḍaṃ rukkhamūlaṃ vanapabbhāraṃ paribhuñjanto ekova tiṭṭhati, ekova nisīdati. Sabbiriyāpathesu ekova adutiyo.

濾水器も、それを使って水を濾して、沐浴するとき、住居の道具を整えるときに、身体を保つものである。飲み物を濾すとき、それを使って米粉などを掴んで食べるときに腹を満たすものである。これが八つの所持品の場合の、所持品の量である。九つの所持品を持つ者のために、敷物や毛布が適している。十の所持品を持つ者のために、座具や革の切れ端が適している。十一の所持品を持つ者のために、火をおこす棒や油の管が適している。十二の所持品を持つ者のために、傘や履物が適している。しかし、八つの所持品で満足する者が、他の者たちは満足せず、欲深く、重荷を背負っているとは言えない。彼らもまた、欲が少なく、満足しており、養いやすく、身軽に生活しているのである。世尊は、この経を彼らのために説かれたのではなく、八つの所持品を持つ者のために説かれたのである。彼は、小さな道具入れと針と濾水器を(衣の)中にしまい、鉢の中に入れ、鉢を肩にかけ、三つの衣を身体に巻き付け、好きなように快適に移動する。持って帰るべきものは何もない。このように、この比丘の身軽な生活を示すために、世尊は「衣によって身体を保つことに満足する」などと言われたのである。ここで、「身体を保つもの」とは、身体を保つためのものにすぎない。「腹を満たすもの」とは、腹を満たすためのものにすぎない。「持って移動する」とは、八つの所持品すべてを持って、身体に巻き付けて行くことである。「私の住居、寺院、世話人」というような執着や束縛はない。彼は、矢から放たれた矢のように、群れから離れた象のように、望むままの住居、森、木の下、山の洞窟を享受し、一人で立つ。一人で座る。すべての歩行において、一人であり、二人といない。

‘‘Cātuddiso appaṭigho ca hoti,

「四方の(すべての)ものを妨げなく、

Santussamāno itarītarena;

互い違いの(もの)で満足し;

Parissayānaṃ sahitā achambhī,

困難に耐え、動じず、

Eko care khaggavisāṇakappo’’ti. (su. ni. 42);

一人で犀の角のように歩む。」(スッタニパータ 42);

Evaṃ vaṇṇitaṃ khaggavisāṇakappataṃ āpajjati.

このように称賛された犀の角のような生き方を実現する。

Idāni tamatthaṃ upamāya sādhento – ‘‘seyyathāpī’’tiādimāha. Tattha pakkhī sakuṇoti pakkhayutto sakuṇo. Ḍetīti uppatati. Ayaṃ panettha saṅkhepattho – sakuṇā nāma ‘‘asukasmiṃ padese rukkho paripakkaphalo’’ti ñatvā nānādisāhi āgantvā nakhapattatuṇḍādīhi tassa phalāni vijjhantā vidhunantā khādanti. ‘Idaṃ ajjatanāya, idaṃ svātanāya bhavissatī’ti tesaṃ na hoti. Phale pana khīṇe neva rukkhassa ārakkhaṃ ṭhapenti, na tattha pattaṃ vā nakhaṃ vā tuṇḍaṃ vā ṭhapenti. Atha kho tasmiṃ rukkhe anapekkho hutvā, yo yaṃ disābhāgaṃ icchati, so tena sapattabhārova uppatitvā gacchati. Evameva ayaṃ bhikkhu nissaṅgo nirapekkho yena kāmaṃ pakkamati. Tena vuttaṃ ‘‘samādāyeva pakkamatī’’ti.

今、その意味をたとえで示しながら、「あたかも」と説かれている。ここで、「鳥」とは、鳥であり、翼を持つ鳥である。「飛び立つ」とは、飛び上がる。ここに、その要点は、鳥は「ある場所に熟した実のある木がある」と知って、様々な方角から来て、爪や嘴でその実を揺らし、落として食べる。「今日はこれを、明日はこれを」という考えはない。実がなくなると、木に執着せず、そこに爪や嘴を残さない。しかし、その木に執着なく、行きたい方角へ、敵対する者(かのように)飛び去って行く。それと同じように、この比丘は執着なく、無関心に、好きなように移動する。だから「持って移動する」と言われたのである。

Nīvaraṇappahānakathā

五蓋の除去の説

216. So iminā cātiādinā kiṃ dasseti? Araññavāsassa paccayasampattiṃ dasseti. Yassa hi ime cattāro paccayā natthi, tassa araññavāso na ijjhati. Tiracchānagatehi vā vanacarakehi vā saddhiṃ vattabbataṃ āpajjati. Araññe adhivatthā devatā – ‘‘kiṃ evarūpassa pāpabhikkhuno araññavāsenā’’ti bheravasaddaṃ sāventi, hatthehi sīsaṃ paharitvā palāyanākāraṃ karonti. ‘‘Asuko bhikkhu araññaṃ pavisitvā idañcidañca pāpakammaṃ akāsī’’ti ayaso pattharati. Yassa panete cattāro paccayā atthi, tassa araññavāso ijjhati. So hi attano sīlaṃ paccavekkhanto kiñci kāḷakaṃ vā tilakaṃ vā apassanto pītiṃ uppādetvā taṃ khayavayato sammasanto ariyabhūmiṃ okkamati. Araññe adhivatthā devatā attamanā vaṇṇaṃ bhaṇanti. Itissa udake pakkhittatelabindu viya yaso vitthāriko hoti.

216. 「そして」などから、何を示しているか? 山林での生活の資具の充足を示している。もしこれらの四つの資具がなければ、山林での生活は成り立たない。獣や、野に住む者たちと共に、非難される立場になる。山林に住む神々は、「なぜこのような悪比丘が山林に住むのか」と恐ろしい音を立てる。手を頭に打ち付けて逃げ出すふりをする。「○○比丘が山林に入って、こんな悪行をした」という悪評が広がる。もしこれらの四つの資具があるならば、山林での生活は成り立つ。彼は自分の戒を省みて、少しの黒いものや染みを見ないので、喜楽を生み出し、その(功徳の)減退を観察して、聖者の境地に入る。山林に住む神々は、喜んで彼の賞賛を唱える。彼の評判は、水に落とした油の滴のように広がる。

Tattha vivittanti suññaṃ, appasaddaṃ, appanigghosanti attho. Etadeva hi sandhāya vibhaṅge – ‘‘vivittanti santike cepi senāsanaṃ hoti, tañca anākiṇṇaṃ gahaṭṭhehi pabbajitehi. Tena taṃ vivitta’’nti vuttaṃ. Seti ceva āsati ca etthāti senāsanaṃ mañcapīṭhādīnametaṃ adhivacanaṃ. Tenāha – ‘‘senāsananti mañcopi senāsanaṃ, pīṭhampi, bhisipi, bimbohanampi, vihāropi, aḍḍhayogopi, pāsādopi, hammiyampi, guhāpi, aṭṭopi, māḷopi leṇampi, veḷugumbopi, rukkhamūlampi, maṇḍapopi, senāsanaṃ, yattha vā pana bhikkhū paṭikkamanti, sabbametaṃ senāsana’’nti (vibha. 527).

そこで、「隠れている」とは、静かで、物音がなく、騒がしくないという意味である。たとえ近くにある住居であっても、それが、在家者や出家者で混雑していなければ、それは隠れていると言われる。ここに座り、ここに寝るので、住居、すなわち寝台などである。だから、「住居とは、寝台も住居であり、座具も、敷物も、寝具も、住居であり、また、比丘が(一時的に)留まる場所も、すべて住居である」と言われている(ヴィバンガ 527)。

Api ca – ‘‘vihāro aḍḍhayogo pāsādo hammiyaṃ guhā’’ti idaṃ vihārasenāsanaṃ nāma. ‘‘Mañco pīṭhaṃ bhisi bimbohana’’nti idaṃ mañcapīṭhasenāsanaṃ nāma. ‘‘Cimilikā cammakhaṇḍo tiṇasanthāro paṇṇasanthāro’’ti idaṃ santhatasenāsanaṃ nāma. ‘‘Yattha vā pana bhikkhū paṭikkamantī’’ti idaṃ okāsasenāsanaṃ nāmāti. Evaṃ catubbidhaṃ senāsanaṃ hoti, taṃ sabbaṃ senāsanaggahaṇena saṅgahitameva.

また、「住居、二階建ての家、楼閣、宮殿」とは、住居としての住居である。「寝台、座具、敷物、寝具」とは、寝台・座具としての住居である。「床、革の切れ端、草の敷物、葉の敷物」とは、敷物としての住居である。「比丘が(一時的に)留まる場所」とは、場所としての住居である。このように四種類の住居があるが、それらすべては「住居」という言葉で包括されている。

Idha panassa sakuṇasadisassa cātuddisassa bhikkhuno anucchavikasenāsanaṃ dassento araññaṃ rukkhamūlantiādimāha. Tattha araññanti nikkhamitvā bahi indakhīlā sabbametaṃ araññanti. Idaṃ bhikkhunīnaṃ vasena āgataṃ. ‘‘Āraññakaṃ nāma senāsanaṃ pañcadhanusatikaṃ pacchima’’nti (pārā. 654) idaṃ pana imassa bhikkhuno anurūpaṃ. Tassa lakkhaṇaṃ visuddhimagge dhutaṅganiddese vuttaṃ. Rukkhamūlanti yaṃ kiñci sandacchāyaṃ vivittarukkhamūlaṃ. Pabbatanti selaṃ. Tattha hi udakasoṇḍīsu udakakiccaṃ katvā sītāya rukkhacchāyāya nisinnassa nānādisāsu khāyamānāsu sītena vātena bījiyamānassa cittaṃ ekaggaṃ hoti. Kandaranti kaṃ vuccati udakaṃ, tena dāritaṃ, udakena bhinnaṃ pabbatapadesaṃ. Yaṃ nadītumbantipi, nadīkuñjantipi vadanti. Tattha hi rajatapaṭṭasadisā vālikā hoti, matthake maṇivitānaṃ viya vanagahaṇaṃ, maṇikhandhasadisaṃ udakaṃ sandati. Evarūpaṃ kandaraṃ oruyha pānīyaṃ pivitvā gattāni sītāni katvā vālikaṃ ussāpetvā paṃsukūlacīvaraṃ paññapetvā nisinnassa samaṇadhammaṃ karoto cittaṃ ekaggaṃ hoti. Giriguhanti dvinnaṃ pabbatānaṃ antare, ekasmiṃyeva vā umaggasadisaṃ mahāvivaraṃ susānalakkhaṇaṃ visuddhimagge vuttaṃ. Vanapatthanti gāmantaṃ atikkamitvā manussānaṃ anupacāraṭṭhānaṃ, yattha na kasanti na vapanti, tenevāha – ‘‘vanapatthanti dūrānametaṃ senāsanānaṃ adhivacana’’ntiādi. Abbhokāsanti acchannaṃ. Ākaṅkhamāno panettha cīvarakuṭiṃ katvā vasati. Palālapuñjanti palālarāsi. Mahāpalālapuñjato hi palālaṃ nikkaḍḍhitvā pabbhāraleṇasadise ālaye karonti, gacchagumbhādīnampi upari palālaṃ pakkhipitvā heṭṭhā nisinnā samaṇadhammaṃ karonti. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ.

ここで、鳥のような四方の(すべての)ものを妨げなくする比丘のために、適切な住居として、山林、木の下などを説かれている。そこで、「山林」とは、(村を)出て、門の柱を越えたすべてを山林という。これは比丘尼のためのものである。「山林の住居は、五十弓の奥(にある)」(波羅夷 654)というのは、これはこの比丘に適している。その特徴は、ヴィスッディマッガの苦行の項で説かれている。「木の下」とは、何らかの木陰のある、隠れた木の下である。「山」とは、岩のことである。そこで、水の流れのそばで、水の用事を済ませて、涼しい木陰に座って、様々な方角から(雨が)降る、冷たい風で草が揺れるのを、心が一点に集中する。洞窟とは、水のことである。それによって裂けた、水によって開いた山の場所のことである。川の岸辺、川のほとりとも言う。そこには銀の帯のような砂があり、頭上には宝石の天蓋のような木々、宝石の塊のような水が流れている。そのような洞窟に降りて、水を飲んで、体を冷やして、砂を払って、パンスクーラ(ぼろ布)の衣を広げて座っている、禅定をしている者の心が一点に集中する。山の洞窟とは、二つの山の間の、あるいは一つの(山)道のような大きな空洞で、ヴィスッディマッガに説かれているような、澄んだ特徴を持つものである。「森」とは、村の端を越えて、人々が近づかない場所のことである。だから、「森とは、遠くの住居の別名である」などと言われている。「野外」とは、屋根のない場所である。望むならば、ここに衣の小屋を作って住む。「藁の山」とは、藁の山のことである。大きな藁の山から藁を掻き出して、山の洞窟のような小屋を作り、木の茂みなどの上に藁を敷き、下に座って禅定をしている。それを指して言われている。

Pacchābhattanti bhattassa pacchato. Piṇḍapātapaṭikkantoti piṇḍapātapariyesanato paṭikkanto. Pallaṅkanti samantato ūrubaddhāsanaṃ. Ābhujitvāti bandhitvā. Ujuṃ kāyaṃ paṇidhāyāti uparimaṃ sarīraṃ ujuṃ ṭhapetvā aṭṭhārasa piṭṭhikaṇṭakaṭṭhike koṭiyā koṭiṃ paṭipādetvā. Evañhi nisinnassa cammamaṃsanhārūni na paṇamanti. Athassa yā tesaṃ paṇamanapaccayā khaṇe khaṇe vedanā uppajjeyyuṃ, tā nuppajjanti. Tāsu anuppajjamānāsu cittaṃ ekaggaṃ hoti, kammaṭṭhānaṃ na paripatati, vuḍḍhiṃ phātiṃ vepullaṃ upagacchati. Parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvāti kammaṭṭhānābhimukhaṃ satiṃ ṭhapayitvā. Mukhasamīpe vā katvāti attho. Teneva vibhaṅge vuttaṃ – ‘‘ayaṃ sati upaṭṭhitā hoti sūpaṭṭhitā nāsikagge vā mukhanimitte vā, tena vuccati parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā’’ti (vibha. 537). Athavā parīti pariggahaṭṭho. Mukhanti niyyānaṭṭho. Satīti upaṭṭhānaṭṭho. Tena vuccati – ‘‘parimukhaṃ sati’’nti. Evaṃ paṭisambhidāyaṃ vuttanayenapettha attho daṭṭhabbo. Tatrāyaṃ saṅkhepo – ‘‘pariggahitaniyyānasatiṃ katvā’’ti.

「食事の後」とは、食事の後にいること。「托鉢から帰った」とは、托鉢の修行から帰ってきたこと。「座具」とは、四方を囲むようにして結ぶ座具のこと。「結んで」とは、結んで。「体をまっすぐに保って」とは、体の上の部分をまっすぐに保って、18の背骨の骨を一つ一つ正して。「このように座っていると、皮膚や筋肉や腱が伸びることはない」という。もし、そうした伸びることから生じる、刹那刹那の苦しみが生じるとしたら、それは生じない。「それが生じないとき、心は一点に集中し、修行の対象から逸れることがなく、増大し、広がり、充実する」。「周辺に念を置く」とは、修行の対象に向かって念を置くこと。「顔の近くに置く」ということである。それについて、ヴィバンダにも「この念は、鼻先や顔の目印に置かれ、よく置かれている。そのため、周辺に念を置く」と言われている(ヴィバンダ537)。あるいは、「周辺」とは、取り囲むこと。「顔」とは、出口。「念」とは、置くこと。そのため、「周辺に念を置く」と言われる。「このように、パティサンビダー(分別知)に説かれているように、ここでは意味を理解すべきである。ここでは、その要約は「取り囲む、出口、念を置く」ということである。」

217. Abhijjhaṃ loketi ettha lujjanapalujjanaṭṭhena pañcupādānakkhandhā loko, tasmā pañcasu upādānakkhandhesu rāgaṃ pahāya kāmacchandaṃ vikkhambhetvāti ayametthattho. Vigatābhijjhenāti vikkhambhanavasena pahīnattā vigatābhijjhena, na cakkhuviññāṇasadisenāti attho. Abhijjhāya cittaṃ parisodhetīti abhijjhāto cittaṃ parimoceti. Yathā taṃ sā muñcati ceva, muñcitvā ca na puna gaṇhati, evaṃ karotīti attho. Byāpādapadosaṃ pahāyātiādīsupi eseva nayo. Byāpajjati iminā cittaṃ pūtikummāsādayo viya purimapakatiṃ vijahatīti byāpādo. Vikārāpattiyā padussati, paraṃ vā padūseti vināsetīti padoso. Ubhayametaṃ kodhassevādhivacanaṃ. Thinaṃ cittagelaññaṃ. Middhaṃ cetasikagelaññaṃ, thinañca middhañca thinamiddhaṃ. Ālokasaññīti rattimpi divādiṭṭhālokasañjānanasamatthāya vigatanīvaraṇāya parisuddhāya saññāya samannāgato. Sato sampajānoti satiyā ca ñāṇena ca samannāgato. Idaṃ ubhayaṃ ālokasaññāya upakārattā vuttaṃ. Uddhaccañca kukkuccañca uddhaccakukkuccaṃ. Tiṇṇavicikicchoti vicikicchaṃ taritvā atikkamitvā ṭhito. ‘‘Kathamidaṃ kathamida’’nti evaṃ nappavattatīti akathaṃkathī. Kusalesu dhammesūti anavajjesu dhammesu. ‘‘Ime nu kho kusalā kathamime kusalā’’ti evaṃ na vicikicchati. Na kaṅkhatīti attho. Ayamettha saṅkhepo. Imesu pana nīvaraṇesu vacanatthalakkhaṇādibhedato yaṃ vattabbaṃ siyā, taṃ sabbaṃ visuddhimagge vuttaṃ.

217. 「貪欲」とは、ここでは、滅びゆくという意味で、五つの執着すべき部分が「世」である。それゆえ、五つの執着すべき部分に貪欲を捨て、欲情を一時的に抑えること、これがその意味である。「貪欲がなくなった」とは、一時的に抑えられたがゆえに貪欲がなくなったのであって、眼識と同じではない、ということである。「貪欲によって心を清める」とは、貪欲になった心を解き放つこと。ちょうど、それが解き放たれて、再び捕らえられないようにする、ということである。「怒りと憎しみを捨て」などにも、この考え方が適用される。「怒る」とは、これによって心が腐敗した肉のように、元の性質を失うこと、これが怒りである。「悪化」によって汚れること、あるいは他人を汚したり滅ぼしたりすること、これが憎しみである。これら両方とも怒りの別名である。「怠惰」とは、心の怠惰。「睡眠」とは、精神の怠惰。怠惰と睡眠、これらを合わせて「怠惰と睡眠」という。「光を知る」とは、夜でも昼でも光を知ることができる能力、障害がなく、清らかな認識を備えていること。「正念と正知」とは、念と知を備えていること。これら両方は、光を知ることに役立つので、述べられている。「散乱と後悔」を合わせて「散乱と後悔」という。「疑惑を越えた」とは、疑惑を乗り越えた状態である。「これはどうだろうか、あれはどうだろうか」というように、心は動かない、ということである。「善法」においては、不悪な法において。「これは善法だろうか、どうしてこれは善法だろうか」と、疑惑しないこと。疑わない、ということである。これがここでは、要約である。これらの障害について、その名称や性質などの違いについて語るべきことはすべて、ヴィスッディマッガ(清浄道論)に述べられている。

218. Yā panāyaṃ seyyathāpi mahārājāti upamā vuttā. Tattha iṇaṃ ādāyāti vaḍḍhiyā dhanaṃ gahetvā. Byantiṃ kareyyāti vigatantaṃ kareyya, yathā tesaṃ kākaṇikamattopi pariyanto nāma nāvasissati, evaṃ kareyya; sabbaso paṭiniyyāteyyāti attho. Tato nidānanti āṇaṇyanidānaṃ. So hi ‘‘aṇaṇomhī’’ti āvajjanto balavapāmojjaṃ labhati, somanassaṃ adhigacchati, tena vuttaṃ – **‘‘labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassa’’**nti.

218. 「ちょうど王よ、借金がない」という例えが述べられている。そこで、「借金をして」とは、利息のあるお金を借りて。「なくす」とは、終わりのない状態にする。たとえ、それらが1カカニカ(硬貨の最小単位)さえも残らないようにする、ということである。すべて返済する、ということである。「それに起因して」とは、借金がないことに起因して。なぜなら、「借金がない」と思い巡らすと、力強い喜びを得て、喜びに到達するからである。そのため、「喜びを得て、喜びに到達する」と述べられている。

219. Visabhāgavedanuppattiyā kakaceneva catuiriyāpathaṃ chindanto ābādhatīti ābādho, svāssa atthīti ābādhiko. Taṃ samuṭṭhānena dukkhena dukkhito. Adhimattagilānoti bāḷhagilāno. Nacchādeyyāti adhimattabyādhiparetatāya na rucceyya. Balamattāti balameva, balañcassa kāye na bhaveyyāti attho. Tatonidānanti ārogyanidānaṃ. Tassa hi – ‘‘arogomhī’’ti āvajjayato tadubhayaṃ hoti. Tena vuttaṃ – **‘‘labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassa’’**nti.

219. 「病気」とは、偽りの感覚が生じることによって、たとえ五体満足でも、苦しむことである。それゆえ、苦しんでいる。「ひどく病んでいる」とは、ひどく病んでいる。「食欲がない」とは、ひどい病気にかかっているため、食欲がないこと。「力もない」とは、力がないこと。体に力がない、ということである。「それに起因して」とは、健康に起因して。なぜなら、「健康だ」と思い巡らすと、その両方が得られるからである。そのため、「喜びを得て、喜びに到達する」と述べられている。

220. Na cassa kiñci bhogānaṃ vayoti kākaṇikamattampi bhogānaṃ vayo na bhaveyya. Tatonidānanti bandhanāmokkhanidānaṃ. Sesaṃ vuttanayeneva sabbapadesu yojetabbaṃ.

220. 「そして、彼には財産の損失が何もない」とは、1カカニカ(硬貨の最小単位)ほどの財産の損失もない、ということである。「それに起因して」とは、束縛からの解放に起因して。残りは、述べられた通り、すべての箇所に適用すべきである。

221-222. Anattādhīnoti na attani adhīno, attano ruciyā kiñci kātuṃ na labhati. Parādhīnoti paresu adhīno parasseva ruciyā vattati. Na yena kāmaṃ gamoti yena disābhāgenassa gantukāmatā hoti, icchā uppajjati gamanāya, tena gantuṃ na labhati. Dāsabyāti dāsabhāvā. Bhujissoti attano santako. Tatonidānanti bhujissanidānaṃ. Kantāraddhānamagganti kantāraṃ addhānamaggaṃ, nirudakaṃ dīghamagganti attho. Tatonidānanti khemantabhūminidānaṃ.

221-222. 「自己に依存しない」とは、自己に依存せず、自分の好むように何かをすることができない。「他者に依存する」とは、他者に依存し、他者の好むように行動すること。「行きたい方へ行けない」とは、どの方向にでも行きたいという思いが生じ、行くという願望が生じても、行くことができない。「奴隷である」とは、奴隷の状態である。「自由である」とは、自分の所有物である。「それに起因して」とは、自由であることに起因して。「荒野の道」とは、荒野の道、水のない長い道、ということである。「それに起因して」とは、安全な土地に起因して。

223. Ime pañca nīvaraṇe appahīneti ettha bhagavā appahīnakāmacchandanīvaraṇaṃ iṇasadisaṃ, sesāni rogādisadisāni katvā dasseti. Tatrāyaṃ sadisatā. Yo hi paresaṃ iṇaṃ gahetvā vināseti, so tehi iṇaṃ dehīti vuccamānopi pharusaṃ vuccamānopi bajjhamānopi vadhīyamānopi kiñci paṭibāhituṃ na sakkoti, sabbaṃ titikkhati. Titikkhākāraṇaṃ hissa taṃ iṇaṃ hoti. Evameva yo yamhi kāmacchandena rajjati, taṇhāsahagatena taṃ vatthuṃ gaṇhati, so tena pharusaṃ vuccamānopi bajjhamānopi vadhīyamānopi sabbaṃ titikkhati, titikkhākāraṇaṃ hissa so kāmacchando hoti, gharasāmikehi vadhīyamānānaṃ itthīnaṃ viyāti, evaṃ iṇaṃ viya kāmacchando daṭṭhabbo.

223. 「これら五つの障害を捨てない」とは、ここでは、仏は、捨てられない欲情の障害を借金に例え、残りを病などに例えて示している。そこでの類似点は、借金をしてそれを滅ぼした人は、借金を返せと言われても、あるいは、殴られても、殺されても、何も反抗することができない。すべて耐え忍ぶ。耐え忍ぶ理由は、その借金である。それと同じように、欲情に染まった人は、渇愛を伴ってその対象を掴むが、たとえ罵られても、殴られても、殺されても、すべて耐え忍ぶ。耐え忍ぶ理由は、その欲情である。家主によって殴られる女性たちのように、借金のように欲情を理解すべきである。

Yathā pana pittarogāturo madhusakkarādīsupi dinnesu pittarogāturatāya tesaṃ rasaṃ na vindati, ‘‘tittakaṃ tittaka’’nti uggiratiyeva. Evameva byāpannacitto hitakāmehi ācariyupajjhāyehi appamattakampi ovadiyamāno ovādaṃ na gaṇhati. ‘‘Ati viya me tumhe upaddavethā’’tiādīni vatvā vibbhamati. Pittarogāturatāya so puriso madhusakkarādīnaṃ viya kodhāturatāya jhānasukhādibhedaṃ sāsanarasaṃ na vindatīti. Evaṃ rogo viya byāpādo daṭṭhabbo.

ちょうど、胆汁病にかかった人が、蜂蜜や砂糖を食べても、胆汁病のためにその味を感じず、「苦い、苦い」と吐き出すように。それと同じように、怒った心は、恩師や師匠からたとえわずかでも教えられても、その教えを受け入れない。「あなたは私をひどく悩ませる」などと言って、混乱する。胆汁病のために、その人は蜂蜜や砂糖のように、怒りのために、禅定の喜びなどの法益を感じないのである。このように、病気のように怒りを理解すべきである。

Yathā pana nakkhattadivase bandhanāgāre baddho puriso nakkhattassa neva ādiṃ na majjhaṃ na pariyosānaṃ passati. So dutiyadivase mutto aho hiyyo nakkhattaṃ manāpaṃ, aho naccaṃ, aho gītantiādīni sutvāpi paṭivacanaṃ na deti. Kiṃ kāraṇā? Nakkhattassa ananubhūtattā. Evameva thinamiddhābhibhūto bhikkhu vicittanayepi dhammassavane pavattamāne neva tassa ādiṃ na majjhaṃ na pariyosānaṃ jānāti. Sopi uṭṭhite dhammassavane aho dhammassavanaṃ, aho kāraṇaṃ, aho upamāti dhammassavanassa vaṇṇaṃ bhaṇamānānaṃ sutvāpi paṭivacanaṃ na deti. Kiṃ kāraṇā? Thinamiddhavasena dhammakathāya ananubhūtattā. Evaṃ bandhanāgāraṃ viya thinamiddhaṃ daṭṭhabbaṃ.

ちょうど、祭りの日に牢獄に入れられた人は、祭りの始まりも、中間も、終わりも見ることができない。彼は次の日に釈放され、「ああ、昨日は祭りで、ああ、踊りや歌があった」と聞いても、返事をしない。なぜか?祭りを体験していないからである。それと同じように、怠惰と睡眠に打ちひしがれた比丘は、たとえさまざまな法を聞く機会があっても、その始まりも、中間も、終わりも知らない。彼も、法を聞く機会が始まっても、「ああ、法を聞く機会だ、ああ、理由だ、ああ、たとえだ」と、法を聞く機会を称賛する人々の言葉を聞いても、返事をしない。なぜか?怠惰と睡眠のために、法を聞く機会を体験していないからである。このように、牢獄のように怠惰と睡眠を理解すべきである。

Yathā pana nakkhattaṃ kīḷantopi dāso – ‘‘idaṃ nāma accāyikaṃ karaṇīyaṃ atthi, sīghaṃ tattha gacchāhi. No ce gacchasi, hatthapādaṃ vā te chindāmi kaṇṇanāsaṃ vā’’ti vutto sīghaṃ gacchatiyeva. Nakkhattassa ādimajjhapariyosānaṃ anubhavituṃ na labhati, kasmā? Parādhīnatāya, evameva vinaye apakataññunā vivekatthāya araññaṃ paviṭṭhenāpi kismiñcideva antamaso kappiyamaṃsepi akappiyamaṃsasaññāya uppannāya vivekaṃ pahāya sīlavisodhanatthaṃ vinayadharassa santikaṃ gantabbaṃ hoti, vivekasukhaṃ anubhavituṃ na labhati, kasmā? Uddhaccakukkuccābhibhūtatāyāti. Evaṃ dāsabyaṃ viya uddhaccakukkuccaṃ daṭṭhabbaṃ.

ちょうど、祭りを遊んでいても、奴隷は「これは急いでやるべき仕事がある、すぐにそこへ行け。行かないなら、手足を切るぞ、あるいは耳鼻を切るぞ」と言われれば、すぐにでも行く。祭りの始まり、中間、終わりを体験することはできない。なぜか?他者に依存しているからである。それと同じように、戒律を守らない者や、隠遁を求めて森に入った者でも、たとえわずかなことでも、あるいは、たとえ許されるべきことであっても、許されないべきことだという認識が生じた場合、隠遁を捨てて、戒律を清めるために戒律の師の元へ行くべきであるが、隠遁の喜びを体験することはできない。なぜか?散乱と後悔に打ちひしがれているからである。このように、奴隷であるように散乱と後悔を理解すべきである。

Yathā pana kantāraddhānamaggappaṭipanno puriso corehi manussānaṃ viluttokāsaṃ pahatokāsañca disvā daṇḍakasaddenapi sakuṇasaddenapi ‘‘corā āgatā’’ti ussaṅkitaparisaṅkitova hoti, gacchatipi tiṭṭhatipi nivattatipi, gataṭṭhānato agataṭṭhānameva bahutaraṃ hoti. So kicchena kasirena khemantabhūmiṃ pāpuṇāti vā na vā pāpuṇāti. Evameva yassa aṭṭhasu ṭhānesu vicikicchā uppannā hoti, so – ‘‘buddho nu kho, no nu kho buddho’’tiādinā nayena vicikicchanto adhimuccitvā saddhāya gaṇhituṃ na sakkoti. Asakkonto maggaṃ vā phalaṃ vā na pāpuṇātīti. Yathā kantāraddhānamagge – ‘‘corā atthi natthī’’ti punappunaṃ āsappanaparisappanaṃ apariyogāhanaṃ chambhitattaṃ cittassa uppādento khemantapattiyā antarāyaṃ karoti, evaṃ vicikicchāpi – ‘‘buddho nu kho, na buddho’’tiādinā nayena punappunaṃ āsappanaparisappanaṃ apariyogāhanaṃ chambhitattaṃ cittassa uppādayamānā ariyabhūmippattiyā antarāyaṃ karotīti kantāraddhānamaggo viya vicikicchā daṭṭhabbā.

ちょうど、荒野の道を行く人が、盗賊が人々を略奪した場所や、襲撃した場所を見て、杖の音や鳥の鳴き声にも「盗賊が来た」と疑い、不安に思うように、行くときも、立ち止まるときも、引き返そうとするときも、行った場所よりも行っていない場所の方がはるかに多くなる。彼は苦労して安全な土地にたどり着くか、あるいはたどり着けないかのどちらかである。それと同じように、八つの場所で疑惑が生じた人は、「仏であったのだろうか、そうでなかったのだろうか」というように、疑惑しながら、確信して受け入れることができない。受け入れられないので、道や果を得ることができないのである。ちょうど荒野の道で、「盗賊がいる、いない」と繰り返し疑い、恐れ、迷い、心の動揺を引き起こし、安全な土地への到達を妨げるように、疑惑も、「仏であったのだろうか、仏でなかったのだろうか」と繰り返し疑い、恐れ、迷い、心の動揺を引き起こし、聖なる境地への到達を妨げるのである。荒野の道のように疑惑を理解すべきである。

224. Idāni – **‘‘seyyathāpi, mahārāja, āṇaṇya’’**nti ettha bhagavā pahīnakāmacchandanīvaraṇaṃ āṇaṇyasadisaṃ, sesāni ārogyādisadisāni katvā dasseti. Tatrāyaṃ sadisatā, yathā hi puriso iṇaṃ ādāya kammante payojetvā samiddhataṃ patto – ‘‘idaṃ iṇaṃ nāma palibodhamūla’’nti cintetvā savaḍḍhikaṃ iṇaṃ niyyātetvā paṇṇaṃ phālāpeyya. Athassa tato paṭṭhāya neva koci dūtaṃ peseti, na paṇṇaṃ. So iṇasāmike disvāpi sace icchati, āsanā uṭṭhahati, no ce na uṭṭhahati, kasmā? Tehi saddhiṃ nillepatāya alaggatāya. Evameva bhikkhu – ‘‘ayaṃ kāmacchando nāma palibodhamūla’’nti cintetvā cha dhamme bhāvetvā kāmacchandanīvaraṇaṃ pajahati. Te pana cha dhamme mahāsatipaṭṭhāne vaṇṇayissāma. Tassevaṃ pahīnakāmacchandassa yathā iṇamuttassa purisassa iṇassāmike disvā neva bhayaṃ na chambhitattaṃ hoti. Evameva paravatthumhi neva saṅgo na baddho hoti. Dibbānipi rūpāni passato kileso na samudācarati. Tasmā bhagavā āṇaṇyamiva kāmacchandappahānaṃ āha.

224. 今、「ちょうど王よ、借金がない」という中で、仏は、捨てられた欲情の障害を借金がないことに例え、残りを健康などに例えて示している。そこでの類似点は、たとえば人が借金をして事業に投資し、成功したとき、「この借金は煩悩の元だ」と考え、利息のつく借金を返済して、証文を破棄したとする。そうすると、それ以降、誰も使いをよこさないし、証文もない。彼は借金の所有者を見ても、もし望むなら、席を立つが、望まないなら、立たない。なぜか?彼らと結びつくことがなく、執着しないからである。それと同じように、比丘は「この欲情は煩悩の元だ」と考え、六つの法を修行して、欲情の障害を捨てる。その六つの法は、大念処(マハー・サティパッターナ)で述べられる。そのように欲情を捨てた、借金から解放された人のように、借金の所有者を見ても、恐れも、動揺もない。それと同じように、他のものへの執着も、結びつきも、ない。天上の姿を見ても、煩悩は生じない。それゆえ、仏は借金がないことのように、欲情を捨てることを説かれた。

Yathā pana so pittarogāturo puriso bhesajjakiriyāya taṃ rogaṃ vūpasametvā tato paṭṭhāya madhusakkarādīnaṃ rasaṃ vindati. Evameva bhikkhu ‘‘ayaṃ byāpādo nāma mahā anatthakaro’’ti cha dhamme bhāvetvā byāpādanīvaraṇaṃ pajahati. Sabbanīvaraṇesu cha dhamme mahāsatipaṭṭhāneyeva vaṇṇayissāma. Na kevalañca teyeva, yepi thinamiddhādīnaṃ pahānāya bhāvetabbā, tepi sabbe tattheva vaṇṇayissāma. So evaṃ pahīnabyāpādo yathā pittarogavimutto puriso madhusakkarādīnaṃ rasaṃ sampiyāyamāno paṭisevati, evameva ācārapaṇṇattiādīni sikkhāpadāni sirasā sampaṭicchitvā sampiyāyamāno sikkhati. Tasmā bhagavā ārogyamiva byāpādappahānaṃ āha.

ちょうど、その胆汁病にかかった人が、薬の治療によってその病気を治し、それ以降、蜂蜜や砂糖の味を感じるようになるように。それと同じように、比丘は「この怒りは大きな損失をもたらす」と考え、六つの法を修行して、怒りの障害を捨てる。すべての障害について、六つの法は、大念処(マハー・サティパッターナ)で述べられる。それだけでなく、怠惰や睡眠などを捨てるために修行すべきことも、すべてそこに述べられる。そのように怒りを捨てた、怒りの障害から解放された人は、ちょうど胆汁病から解放された人が蜂蜜や砂糖の味を味わいながらそれを享受するように、戒律の教えなどを真摯に受け入れて、実践する。それゆえ、仏は健康であることのように、怒りを捨てることを説かれた。

Yathā so nakkhattadivase bandhanāgāraṃ pavesito puriso aparasmiṃ nakkhattadivase – ‘‘pubbepi ahaṃ pamādadosena baddho, tena nakkhattaṃ nānubhaviṃ. Idāni appamatto bhavissāmī’’ti yathāssa paccatthikā okāsaṃ na labhanti, evaṃ appamatto hutvā nakkhattaṃ anubhavitvā – ‘aho nakkhattaṃ, aho nakkhatta’nti udānaṃ udānesi, evameva bhikkhu – ‘‘idaṃ thinamiddhaṃ nāma mahāanatthakara’’nti cha dhamme bhāvetvā thinamiddhanīvaraṇaṃ pajahati, so evaṃ pahīnathinamiddho yathā bandhanā mutto puriso sattāhampi nakkhattassa ādimajjhapariyosānaṃ anubhavati, evameva dhammanakkhattassa ādimajjhapariyosānaṃ anubhavanto saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇāti. Tasmā bhagavā bandhanā mokkhamiva thinamiddhappahānaṃ āha.

ちょうど、祭りの日に牢獄に入れられた人が、次の祭りの日に、「以前も私は不注意の罪で捕らえられた。今度は不注意にならないようにしよう」と、敵がつけ入る隙を与えないように、不注意にならないようにして、祭りを楽しんだ後、「ああ、祭りだ、ああ、祭りだ」と叫んだように。それと同じように、比丘は「この怠惰と睡眠は大きな損失をもたらす」と考え、六つの法を修行して、怠惰と睡眠の障害を捨てる。そのように怠惰と睡眠を捨てた、牢獄から解放された人が、七日間も祭りの始まり、中間、終わりを体験するように、それと同じように、法の祭りの始まり、中間、終わりを体験し、分別知とともに阿羅漢果に到達する。それゆえ、仏は牢獄からの解放のように、怠惰と睡眠を捨てることを説かれた。

Yathā pana dāso kiñcideva mittaṃ upanissāya sāmikānaṃ dhanaṃ datvā attānaṃ bhujissaṃ katvā tato paṭṭhāya yaṃ icchati, taṃ karoti. Evameva bhikkhu – ‘‘idaṃ uddhaccakukkuccaṃ nāma mahā anatthakara’’nti cha dhamme bhāvetvā uddhaccakukkuccaṃ pajahati. So evaṃ pahīnauddhaccakukkucco yathā bhujisso puriso yaṃ icchati, taṃ karoti, na taṃ koci balakkārena tato nivatteti, evameva yathā sukhaṃ nekkhammapaṭipadaṃ paṭipajjati, na taṃ uddhaccakukkuccaṃ balakkārena tato nivatteti. Tasmā bhagavā bhujissaṃ viya uddhaccakukkuccappahānaṃ āha.

召使いが親しい友人を頼って主人に財産を与え、自分を自由にしてから、望むことをするようになるように。それと同様に、比丘は「このそわそわする迷いは、大きな害をもたらすものだ」と(これらの)六つの法を修行して、そわそわする迷いを捨てる。彼はそのようにそわそわする迷いを捨てたので、自由になった人が望むことをするように、それを誰も力ずくで引き止めることはできない。それと同様に、安楽な出離の道に進む(比丘)を、そわそわする迷いが力ずくで引き止めることはできない。それゆえ、世尊は自由な人(の境地)のように、そわそわする迷いを捨てることを(奨励された)。

Yathā balavā puriso hatthasāraṃ gahetvā sajjāvudho saparivāro kantāraṃ paṭipajjeyya, taṃ corā dūratova disvā palāyeyyuṃ. So sotthinā taṃ kantāraṃ nittharitvā khemantaṃ patto haṭṭhatuṭṭho assa. Evameva bhikkhu ‘‘ayaṃ vicikicchā nāma mahā anatthakārikā’’ti cha dhamme bhāvetvā vicikicchaṃ pajahati. So evaṃ pahīnavicikiccho yathā balavā puriso sajjāvudho saparivāro nibbhayo core tiṇaṃ viya agaṇetvā sotthinā nikkhamitvā khemantabhūmiṃ pāpuṇāti, evameva bhikkhu duccaritakantāraṃ nittharitvā paramaṃ khemantabhūmiṃ amataṃ mahānibbānaṃ pāpuṇāti. Tasmā bhagavā khemantabhūmiṃ viya vicikicchāpahānaṃ āha.

力ある人が、武器を携え、従者を連れて荒野を進むとき、盗賊は遠くからそれを見て逃げ去るだろう。彼は無事にその荒野を通り抜けて、安全な場所に着いて喜ぶだろう。それと同様に、比丘は「この疑いは、大きな害をもたらすものだ」と(これらの)六つの法を修行して、疑いを捨てる。彼はそのように疑いを捨てたので、力ある人が武器を携え、従者を連れて恐れることなく、盗賊を草のように見くびって、無事に進み出て安全な土地に到達するように、それと同様に比丘は、悪行の荒野を通り抜けて、究極の安全な土地である不滅の偉大な涅槃に到達する。それゆえ、世尊は安全な土地のように、疑いを捨てることを(奨励された)。

225. Pāmojjaṃ jāyatīti tuṭṭhākāro jāyati. Pamuditassa pīti jāyatīti tuṭṭhassa sakalasarīraṃ khobhayamānā pīti jāyati. Pītimanassa kāyo passambhatīti pītisampayuttacittassa puggalassa nāmakāyo passambhati, vigatadaratho hoti. Sukhaṃ vedetīti kāyikampi cetasikampi sukhaṃ vedayati. Cittaṃ samādhiyatīti iminā nekkhammasukhena sukhitassa upacāravasenapi appanāvasenapi cittaṃ samādhiyati.

225. 喜(pāmojja)が生ずるとは、満足した様(tuṭṭhākāra)が生ずることである。喜んだ者(pamuditassa)に歓喜(pīti)が生ずるとは、満足した者の全身を震撼させる歓喜が生ずることである。歓喜ある者(pītimanassa)の身体は静まるとは、歓喜を伴った心の(持主である)人の身体は静まり、苦痛がなくなることである。楽(sukha)を感じるとは、身体的な楽も精神的な楽も感じることである。心が定まるとは、この出離の楽によって満たされた者の、近行定(upacāra)によっても、安住定(appanā)によっても、心が定まることである。

Paṭhamajjhānakathā

初禅の説話

226. So vivicceva kāmehi…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharatītiādi pana upacārasamādhinā samāhite citte uparivisesadassanatthaṃ appanāsamādhinā samāhite citte tassa samādhino pabhedadassanatthaṃ vuttanti veditabbaṃ. Imameva kāyanti imaṃ karajakāyaṃ. Abhisandetīti temeti sneheti, sabbattha pavattapītisukhaṃ karoti. Parisandetīti samantato sandeti. Paripūretīti vāyunā bhastaṃ viya pūreti. Parippharatīti samantato phusati. Sabbāvato kāyassāti assa bhikkhuno sabbakoṭṭhāsavato kāyassa kiñci upādinnakasantatipavattiṭṭhāne chavimaṃsalohitānugataṃ aṇumattampi ṭhānaṃ paṭhamajjhānasukhena aphuṭaṃ nāma na hoti.

226. 「彼は、欲(kāmehi)から離れて…(省略)…初禅に入って住む」とは、近行定によって集められた心に対して、さらに上の境地を見るために、安住定によって集められた心に対して、その定の分別を見るために説かれたと知るべきである。「この身体(kāya)とは」この物質的な身体のことである。「浸透させる(abhisandetī)とは」染み込ませ、潤すことである。全身に広がる歓喜の楽(pītisukha)を生じさせることである。「満たす(parisandetī)とは」四方八方に染み渡ることである。「完全に満たす(paripūretī)とは」空気が袋を満たすように満たすことである。「満ち渡る(paripharatī)とは」四方八方に触れることである。「全身に(sabbāvato kāyassa)とは」この比丘の全身の、わずかな部分であっても、皮膚・筋肉・血がつながった場所で、初禅の楽が触れていない箇所は一つもないということである。

227. Dakkhoti cheko paṭibalo nhānīyacuṇṇāni kātuñceva payojetuñca sannetuñca. Kaṃsathāleti yena kenaci lohena katabhājane. Mattikabhājanaṃ pana thiraṃ na hoti. Sannentassa bhijjati. Tasmā taṃ na dasseti. Paripphosakaṃ paripphosakanti siñcitvā siñcitvā. Sanneyyāti vāmahatthena kaṃsathālaṃ gahetvā dakkhiṇahatthena pamāṇayuttaṃ udakaṃ siñcitvā siñcitvā parimaddanto piṇḍaṃ kareyya. Snehānugatāti udakasinehena anugatā. Snehaparetāti udakasinehena pariggahitā. Santarabāhirāti saddhiṃ antopadesena ceva bahipadesena ca sabbatthakameva udakasinehena phuṭāti attho. Na ca paggharaṇīti na ca bindu bindu udakaṃ paggharati, sakkā hoti hatthenapi dvīhipi tīhipi aṅgulīhi gahetuṃ ovaṭṭikāyapi kātunti attho.

227. 巧みな者(dakkho)とは、洗浄用の粉(nhānīyacuṇṇa)を作り、それを用い、それを混合することのできる者である。「青銅の器(kaṃsathāli)とは」どのような金属で作られた器のことである。粘土の器(mattikabhājana)は丈夫ではない。混合しようとすると壊れる。ゆえに、それ(粘土の器)は(例として)示されない。「振りかける(pariphosakaṃ)とは」振りかけ、振りかけることである。「混合する(sanneyyāti)とは」左手で青銅の器を持ち、右手で適量の水を振りかけ、振りかけながらこすって(衣の)塊を作ることである。「油で潤された(snehānugatāti)とは」水の油で潤されたもの。「油で覆われた(snehaparetāti)とは」水の油で覆われたもの。「内外ともに(santarabāhirāti)とは」内側も外側も、すべてが水の油で触れられている、ということである。「漏れ出ない(na ca paggharaṇīti)とは」一滴一滴の水が漏れ出ないこと、手で、あるいは二本、三本の指で掴むことができる、あるいは握りしめることができる、ということである。

Dutiyajjhānakathā

二禅の説話

228-229. Dutiyajjhānasukhūpamāyaṃ ubbhidodakoti ubbhinnaudako, na heṭṭhā ubbhijjitvā uggacchanakaudako. Antoyeva pana ubbhijjanakaudakoti attho. Āyamukhanti āgamanamaggo. Devoti megho. Kālena kālanti kāle kāle, anvaddhamāsaṃ vā anudasāhaṃ vāti attho. Dhāranti vuṭṭhiṃ. Na anuppaveccheyyāti na ca paveseyya, na vasseyyāti attho. Sītā vāridhārā ubbhijjitvāti sītaṃ dhāraṃ uggantvā rahadaṃ pūrayamānaṃ ubbhijjitvā. Heṭṭhā uggacchanaudakañhi uggantvā uggantvā bhijjantaṃ udakaṃ khobheti, catūhi disāhi pavisanaudakaṃ purāṇapaṇṇatiṇakaṭṭhadaṇḍakādīhi udakaṃ khobheti, vuṭṭhiudakaṃ dhārānipātapubbuḷakehi udakaṃ khobheti. Sannisinnameva pana hutvā iddhinimmitamiva uppajjamānaṃ udakaṃ imaṃ padesaṃ pharati, imaṃ padesaṃ na pharatīti natthi, tena aphuṭokāso nāma na hotīti. Tattha rahado viya karajakāyo. Udakaṃ viya dutiyajjhānasukhaṃ. Sesaṃ purimanayeneva veditabbaṃ.

228-229. 「二禅の楽に喩えられる、湧き上がる水(ubbhido)のあるもの」とは、上に湧き上がる水のあるもので、下に湧き上がって来る水ではない。内側から湧き上がる水、ということである。「水の入口(āyamukha)とは」水の入って来る道。「雲(devo)とは」雲のことである。「時々(kālena kālaṃ)とは」時々、半月ごと、あるいは数日ごと、ということである。「流れ(dhāra)とは」雨のことである。「降り注がない(na anuppaveccheyyāti)とは」注がない、降らない、ということである。「冷たい水の流れが湧き上がって」冷たい流れが湧き上がり、池を満たす。「下に湧き上がる水」は、湧き上がっては壊れる水をかき乱す。四方から入って来る水は、古い葉や枯れ枝などで水をかき乱す。雨水は、流れ落ちる泡で水をかき乱す。「座っている(sannisinnameva pana hutvā)だけで、神通力によって生じる水がこの場所を満たし、この場所は満たさない、ということがない。ゆえに、触れていない場所はない、ということである。」そこで、池のようなものは物質的な身体である。水のようなものは二禅の楽である。残りは、以前の教え(purimanaya)と同じように知るべきである。

Tatiyajjhānakathā

三禅の説話

230-231. Tatiyajjhānasukhūpamāyaṃ uppalāni ettha santīti uppalinī. Sesapadadvayepi eseva nayo. Ettha ca setarattanīlesu yaṃ kiñci uppalaṃ uppalameva. Ūnakasatapattaṃ puṇḍarīkaṃ, satapattaṃ padumaṃ. Pattaniyamaṃ vā vināpi setaṃ padumaṃ, rattaṃ puṇḍarīkanti ayamettha vinicchayo. Udakānuggatānīti udakato na uggatāni. Anto nimuggaposīnīti udakatalassa anto nimuggāniyeva hutvā posīni, vaḍḍhīnīti attho. Sesaṃ purimanayeneva veditabbaṃ.

230-231. 「三禅の楽に喩えられる、蓮(uppala)のあるもの」とは、ここに蓮がある、ということである。残りの二つの言葉(padadvaye)も同様である。ここで、青や赤の蓮のうち、どのような蓮も蓮である。「千枚の花びら(ūṇakasataṃ)を持つ睡蓮(puṇḍarīka)、百枚の花びら(satapattam)を持つ蓮(paduma)。」あるいは、花びらの数に法則がない、白い蓮、赤い睡蓮、これがここでの区別である。「水に浸かった(udakānuggatā)とは」水から上には出ていない。「内部に沈んで成長するもの(anto nimuggaposīni)とは」水面下に沈んだままで成長するもの、すなわち発達するもの、ということである。残りは、以前の教えと同じように知るべきである。

Catutthajjhānakathā

四禅の説話

232-233. Catutthajjhānasukhūpamāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātenāti ettha nirupakkilesaṭṭhena parisuddhaṃ, pabhassaraṭṭhena pariyodātanti veditabbaṃ. Odātena vatthenāti idaṃ utupharaṇatthaṃ vuttaṃ. Kiliṭṭhavatthena hi utupharaṇaṃ na hoti, taṅkhaṇadhotaparisuddhena utupharaṇaṃ balavaṃ hoti. Imissāya hi upamāya vatthaṃ viya karajakāyo, utupharaṇaṃ viya catutthajjhānasukhaṃ. Tasmā yathā sunhātassa purisassa parisuddhaṃ vatthaṃ sasīsaṃ pārupitvā nisinnassa sarīrato utu sabbameva vatthaṃ pharati. Na koci vatthassa aphuṭokāso hoti. Evaṃ catutthajjhānasukhena bhikkhuno karajakāyassa na koci okāso aphuṭo hotīti. Evamettha attho daṭṭhabbo. Imesaṃ pana catunnaṃ jhānānaṃ anupadavaṇṇanā ca bhāvanānayo ca visuddhimagge vuttoti idha na vitthārito.

232-233. 「四禅の楽に喩えられる、清らかな心(cetasā)で、澄みきった(pariyodātena)」とは、ここでは不純なところがないという点で清らか(parisuddha)であり、輝いているという点で澄みきっている(pariyodāta)と知るべきである。「白い衣服(odātena vatthena)で」とは、これは季節の装いのために言われたものである。汚れた衣服(kiliṭṭhavatthena)では季節の装いができない。その瞬間に洗われた清らかな(衣服)では季節の装いが力強い。この喩えにおいて、衣服のようなものは物質的な身体であり、季節の装いのようなものは四禅の楽である。ゆえに、よく洗った人の清らかな衣服が頭からかぶさって座っているとき、その衣服は身体に季節の装い(の暖かさ)を完全に満たす。衣服に触れていない場所はない。それと同様に、四禅の楽が比丘の物質的な身体に触れない場所はなく、そのようにここで意味を理解すべきである。これらの四つの禅の、詳細な説明と修行の方法は『清浄道論(visuddhimagge)』に説かれているので、ここでは詳しく述べない。

Ettāvatā cesa rūpajjhānalābhīyeva, na arūpajjhānalābhīti na veditabbo. Na hi aṭṭhasu samāpattīsu cuddasahākārehi ciṇṇavasībhāvaṃ vinā upari abhiññādhigamo hoti. Pāḷiyaṃ pana rūpajjhānāniyeva āgatāni. Arūpajjhānāni āharitvā kathetabbāni.

ここまでで、彼は色界の禅定を得た者(rūpajjhānalābhī)であって、無色界の禅定を得た者(arūpajjhānalābhī)ではない、と知ってはいけない。八つの定(samāpattī)において、十四の様式(kāra)で熟達(vasībhāva)しなければ、さらに上の神通(abhiññā)を得ることはできないからである。経典(pāḷiyaṃ)においては、色界の禅定のみが説かれている。無色界の禅定を(ここへ)持ってきて説くべきである。

Vipassanāñāṇakathā

観察(vipassanā)の智慧の説話

234. So evaṃ samāhite citte…pe… āneñjappatteti so cuddasahākārehi aṭṭhasu samāpattīsu ciṇṇavasībhāvo bhikkhūti dasseti. Sesamettha visuddhimagge vuttanayena veditabbaṃ. Ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharatīti ettha ñāṇadassananti maggañāṇampi, vuccati phalañāṇampi, sabbaññutaññāṇampi, paccavekkhaṇañāṇampi, vipassanāñāṇampi. ‘‘Kiṃ nu kho, āvuso, ñāṇadassanavisuddhatthaṃ bhagavati brahmacariyaṃ vussatī’’ti (mahāni. 1.257) ettha hi maggañāṇaṃ ñāṇadassananti vuttaṃ. ‘‘Ayamañño uttarimanussadhammo alamariyañāṇadassanaviseso adhigato phāsuvihāro’’ti (ma. ni. 1.328) ettha phalañāṇaṃ. ‘‘Bhagavatopi kho ñāṇadassanaṃ udapādi sattāhakālaṅkato āḷāro kālāmo’’ti (mahāva. 10) ettha sabbaññutaññāṇaṃ. ‘‘Ñāṇañca pana me dassanaṃ udapādi akuppā me vimutti, ayamantimā jātī’’ti (mahāva. 16) ettha paccavekkhaṇañāṇaṃ idha pana ñāṇadassanāya cittanti idaṃ vipassanāñāṇaṃ ñāṇadassananti vuttanti.

234. 「彼は、そのように心が定まって…(省略)…不動(āneñjappatta)に至る」とは、十四の様式で八つの定に熟達した比丘(vasībhāvo bhikkhūti)であることを示している。残りはここで『清浄道論』に説かれているように知るべきである。「智慧の境地(ñāṇadassanāya)に心を導く(abhinīharatī)とは」ここで智慧の境地(ñāṇadassana)とは、道(magga)の智慧も、果(phala)の智慧も、一切知(sabbaññuta)の智慧も、反省(paccavekkhaṇa)の智慧も、観察(vipassanā)の智慧も意味する。「賢者よ、世尊のもとで修行するのは、智慧の境地の清浄のためですか」(『中部経典』1.257)ここでは道(magga)の智慧が智慧の境地(ñāṇadassana)と呼ばれている。「これは、さらなる人間の境地、尊い者の智慧の境地の超越を得た、快適な住まいである」(『中部経典』1.328)ここでは果(phala)の智慧。「世尊にも智慧の境地が生じた、七日後にアーララ・カーラマが亡くなった」(『マッジマ・ニカーヤ』10)ここでは一切知(sabbaññuta)の智慧。「私にも智慧の境地が生じた、私の解脱は揺るぎない、これが最後の生である」(『マッジマ・ニカーヤ』16)ここでは反省(paccavekkhaṇa)の智慧。ここでは「智慧の境地に心を導く」とは、この観察(vipassanā)の智慧が智慧の境地(ñāṇadassana)と呼ばれているということである。

Abhinīharatīti vipassanāñāṇassa nibbattanatthāya tanninnaṃ tappoṇaṃ tappabbhāraṃ karoti. Rūpīti ādīnamattho vuttoyeva. Odanakummāsūpacayoti odanena ceva kummāsena ca upacito vaḍḍhito. Aniccucchādanaparimaddanabhedanaviddhaṃsanadhammoti hutvā abhāvaṭṭhena aniccadhammo. Duggandhavighātatthāya tanuvilepanena ucchādanadhammo. Aṅgapaccaṅgābādhavinodanatthāya khuddakasambāhanena parimaddanadhammo. Daharakāle vā ūrūsu sayāpetvā gabbhāvāsena dussaṇṭhitānaṃ tesaṃ tesaṃ aṅgānaṃ saṇṭhānasampādanatthaṃ añchanapīḷanādivasena parimaddanadhammo. Evaṃ pariharitopi bhedanaviddhaṃsanadhammo bhijjati ceva vikirati ca, evaṃ sabhāvoti attho. Tattha rūpī cātumahābhūtikotiādīsu chahi padehi samudayo kathito. Aniccapadena saddhiṃ pacchimehi dvīhi atthaṅgamo. Ettha sitaṃ ettha paṭibaddhanti ettha cātumahābhūtike kāye nissitañca paṭibaddhañca.

「導く(abhinīharatī)とは」観察の智慧(vipassanāñāṇa)を生じさせるために、それに没頭し、それを追求し、それを促進することである。「形あるもの(rūpī)など」の意味は既に説かれている。「ご飯や菓子(odanakummāsūpacayo)のように積み重なった」とは、ご飯や菓子によって積み重なり、増大した、ということである。「無常(aniccā)であり、擦り(ucchādana)つけられ、揉まれ(parimaddana)、壊され(bhedana)、粉砕(viddhaṃsana)される性質のものである」とは、存在しなくなるという性質(abhāvaṭṭhena)で無常(anicca)の法である。悪臭を取り除くために、薄く塗られる(tanuvilepana)ことで擦りつけられる(ucchādana)性質のものである。身体の部位の病気を除くために、軽く揉まれる(khuddakasambāhana)ことで揉まれる(parimaddana)性質のものである。このように世話をされても、壊され(bhedana)粉砕(viddhaṃsana)される性質のものであり、壊れ、散り散りになる、それがその性質である、ということである。そこで、「形あるもの(rūpī)であり、四大(cātumahābhūtikoti)からなる」などの六つの言葉で、集合(samudaya)が説かれている。「無常(anicca)」の言葉と共に、最後の二つの言葉で、消滅(aṭṭhaṅgama)が示される。ここでは「ここでは、四大の身体に宿り(nissitaṃ)、結びついた(paṭibaddha)ものである。」

235. Subhoti sundaro. Jātimāti parisuddhākarasamuṭṭhito. Suparikammakatoti suṭṭhu kataparikammo apanītapāsāṇasakkharo. Acchoti tanucchavi. Vippasannoti suṭṭhu pasanno. Sabbākārasampannoti dhovanavedhanādīhi sabbehi ākārehi sampanno. Nīlantiādīhi vaṇṇasampattiṃ dasseti. Tādisañhi āvutaṃ pākaṭaṃ hoti. Evameva khoti ettha evaṃ upamāsaṃsandanaṃ veditabbaṃ. Maṇi viya hi karajakāyo. Āvutasuttaṃ viya vipassanāñāṇaṃ. Cakkhumā puriso viya vipassanālābhī bhikkhu, hatthe karitvā paccavekkhato ayaṃ kho maṇīti maṇino āvibhūtakālo viya vipassanāñāṇaṃ, abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno cātumahābhūtikakāyassa āvibhūtakālo, tatridaṃ suttaṃ āvutanti suttassāvibhūtakālo viya vipassanāñāṇaṃ, abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno tadārammaṇānaṃ phassapañcamakānaṃ vā sabbacittacetasikānaṃ vā vipassanāñāṇasseva vā āvibhūtakāloti.

235. 「美しい(subho)とは」美しい。「清らかな(jāti)とは」清らかな様から生じた。「よく加工された(suparikammakata)とは」よく加工され、石の欠片が取り除かれた。「澄んだ(acchā)とは」透明な肌。「輝かしい(vippasannā)とは」非常に輝いている。「あらゆる点で完璧な(sabbākārasampannā)とは」洗い、拭き、など、あらゆる点で完璧な。「青(nīla)など」で色の美しさを示している。そのようなもの(宝石)は、覆われていても現れる。それと同様に(evameva khoti)とは、ここでは、このように喩えが結びついていると知るべきである。宝石(maṇi)のようなものが物質的な身体(karajakāya)である。覆われた糸(suttaṃ)のように観察の智慧(vipassanāñāṇa)である。眼のある人(cakkhumā puriso)のようなものが観察の智慧を得た比丘(vipassanālābhī bhikkhu)である。手に持って反省するとき、これは宝石だ、というように宝石が現れる時。観察の智慧が現れる時である。座って(nisinnassa)比丘の四大からなる身体に、その時、五つの感覚(pañcamakānaṃ)あるいはすべての心と心の働き(sabbacittacetasika)が現れる時、あるいは観察の智慧そのものが現れる時である。

Idañca vipassanāñāṇaṃ maggañāṇānantaraṃ. Evaṃ santepi yasmā abhiññāvāre āraddhe etassa antarāvāro natthi tasmā idheva dassitaṃ. Yasmā ca aniccādivasena akatasammasanassa dibbāya sotadhātuyā bheravaṃ saddaṃ suṇato, pubbenivāsānussatiyā bherave khandhe anussarato, dibbena cakkhunā bheravampi rūpaṃ passato bhayasantāso uppajjati, na aniccādivasena katasammasanassa tasmā abhiññaṃ pattassa bhayavinodanahetusampādanatthampi idaṃ idheva dassitaṃ. Api ca yasmā vipassanāsukhaṃ nāmetaṃ maggaphalasukhasampādakaṃ pāṭiyekkaṃ sandiṭṭhikaṃ sāmaññaphalaṃ tasmāpi āditova idaṃ idha dassitanti veditabbaṃ.

この観察の智慧(vipassanāñāṇa)は、道(magga)の智慧の後に続くものである。そのように(存在)しても、神通(abhiññā)の項目で始められたので、これは(観察の智慧の)途中で省略されることがないので、ここで示されている。また、無常などによって(物事を)認識しない者には、天の耳(dibbāya sotadhātuyā)で恐ろしい音を聞き、過去の生(pubbenivāsānussatiyā)を思い出す(bherave khandhe anussarato)とき、恐ろしい塊(bherave khandhe)を思い出すとき、天の眼(dibbena cakkhunā)で恐ろしいものを見るとき、恐怖が生じるが、無常などによって(物事を)認識する者には(恐怖は)生じない。それゆえ、神通を得た者(abhiññaṃ pattassa)の恐怖を取り除くための要因(bhayavinodanahetusampādanatthampi)として、これもここで示されている。さらに、観察の智慧の楽(vipassanāsukhaṃ)は、道(magga)や果(phala)の楽をもたらすものではなく、個別的で、その場で現れる、共通の果(sāmaññaphalaṃ)である。それゆえ、最初からここで示されていると知るべきである。

Manomayiddhiñāṇakathā

意生神通の智慧の説話

236-237. Manomayanti manena nibbattitaṃ. Sabbaṅgapaccaṅginti sabbehi aṅgehi ca paccaṅgehi ca samannāgataṃ. Ahīnindriyanti saṇṭhānavasena avikalindriyaṃ. Iddhimatā nimmitarūpañhi sace iddhimā odāto tampi odātaṃ. Sace aviddhakaṇṇo tampi aviddhakaṇṇanti evaṃ sabbākārehi tena sadisameva hoti. Muñjamhā īsikantiādi upamāttayampi hi sadisabhāvadassanatthameva vuttaṃ. Muñjasadisā eva hi tassa anto īsikā hoti. Kosisadisoyeva asi, vaṭṭāya kosiyā vaṭṭaṃ asimeva pakkhipanti, patthaṭāya patthaṭaṃ. Karaṇḍāti idampi ahikañcukassa nāmaṃ, na vilīvakaraṇḍakassa. Ahikañcuko hi ahinā sadisova hoti. Tattha kiñcāpi ‘‘puriso ahiṃ karaṇḍā uddhareyyā’’ti hatthena uddharamāno viya dassito, atha kho cittenevassa uddharaṇaṃ veditabbaṃ. Ayañhi ahi nāma sajātiyaṃ ṭhito, kaṭṭhantaraṃ vā rukkhantaraṃ vā nissāya, tacato sarīraṃ nikkaḍḍhanappayogasaṅkhātena thāmena, sarīraṃ khādayamānaṃ viya purāṇatacaṃ jigucchantoti imehi catūhi kāraṇehi sayameva kañcukaṃ pajahati, na sakkā tato aññena uddharituṃ, tasmā cittena uddharaṇaṃ sandhāya idaṃ vuttanti veditabbaṃ. Iti muñjādisadisaṃ imassa bhikkhuno sarīraṃ, īsikādisadisaṃ nimmitarūpanti. Idamettha opammasaṃsandanaṃ. Nimmānavidhānaṃ panettha parato ca iddhividhādipañcaabhiññākathā sabbākārena visuddhimagge vitthāritāti tattha vuttanayeneva veditabbā. Upamāmattameva hi idha adhikaṃ.

236-237. 意生(manomaya)とは、心によって生み出されたものである。全身(sabbaṅga)と付属肢(paccanga)とは、全ての諸器官と諸付属肢を備えていることである。不弊(ahi)の諸根(indriya)とは、その配置において完全な諸根である。神通力ある者(iddhimatā)によって創造された姿(nimmitarūpa)が、もし光(odāta)ならば、それも光である。もし耳が聞こえなければ、それも耳が聞こえない。このように、全ての様相において、それ(創造された姿)はそれ(創造した者)と全く同じである。草(muñja)からイシカ(īsika)などの比喩も、その類似性を示すために述べられたものである。なぜなら、草に似たイシカ(īsika)が、その(創造された姿の)内部にあるからである。コシ(kosi)に似た(asi)、丸いコシ(kosiyā)に似た丸さ(vaṭṭa)、アジア(asi)が翼(pakkhī)になったこと、アッダーヤ(patthaṭāya)がアッダーヤ(patthaṭa)になったこと。
カランダ(karaṇḍa)とは、これもアヒカチュコ(ahikañcuko)の名前であって、ヴィーリヴァカランダ(vilīvakaraṇḍaka)の名前ではない。アヒカチュコ(ahikañcuko)は、ヘビ(ahi)に似ているからである。そこでは、「人がヘビをカランダから引き抜くだろう」と、手で引き抜くように示されているが、それは心によって引き抜くことだと理解すべきである。なぜなら、ヘビは、同種のもの(sajātiya)の上にいて、木の間に、または木の間にいて、その皮膚(carīra)を脱ぎ捨てる行為(nikkaḍḍhanappayogasaṅkhāta)の力(thāma)によって、その身体(carīra)が古い皮膚(purāṇataca)を食い破るように、これら4つの理由によって、自らその殻(kañcuka)を脱ぎ捨てるのであり、それ以外のものではそこから引き抜くことはできない。それゆえ、心によって引き抜くことを指して、これは述べられたのだと理解すべきである。このように、草(muñja)などに似たこの比丘の身体、イシカ(īsika)などに似た創造された姿である。これがここでは比喩の関連である。創造(nimmāna)の方法については、後で、神通力(iddhi)などの5つのアビニュ(abhiññā)の説において、ヴィスッディマッガ(Visuddhimagga)に詳しく述べられているので、そこで述べられた通りに理解すべきである。ここでは、単なる比喩である。

Iddhividhañāṇādikathā

神通力(iddhi)による智慧(ñāṇa)などの説

238-239. Tattha chekakumbhakārādayo viya iddhividhañāṇalābhī bhikkhu daṭṭhabbo. Suparikammakatamattikādayo viya iddhividhañāṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Icchiticchitabhājanavikatiādikaraṇaṃ viya tassa bhikkhuno vikubbanaṃ daṭṭhabbaṃ.

238-239. そこでは、チェーカ(cheka)やクンバカーラ(kumbhakāra)などのように、神通力(iddhi)による智慧(ñāṇa)を得た比丘(bhikkhu)であると見なされるべきである。よく準備された粘土(suparikammakata)などのように、神通力(iddhi)による智慧(ñāṇa)であると見なされるべきである。望むままの器(icchiticchita)の変容(vikati)などのように、その比丘の変容(vikubbana)であると見なされるべきである。

240-241. Dibbasotadhātuupamāyaṃ yasmā kantāraddhānamaggo sāsaṅko hoti sappaṭibhayo. Tattha ussaṅkitaparisaṅkitena ‘ayaṃ bherisaddo’, ‘ayaṃ mudiṅgasaddo’ti na sakkā vavatthapetuṃ, tasmā kantāraggahaṇaṃ akatvā khemamaggaṃ dassento addhānamaggappaṭipannoti āha. Appaṭibhayañhi khemamaggaṃ sīse sāṭakaṃ katvā saṇikaṃ paṭipanno vuttappakāre sadde sukhaṃ vavatthapeti. Tassa savanena tesaṃ tesaṃ saddānaṃ āvibhūtakālo viya yogino dūrasantikabhedānaṃ dibbānañceva mānussakānañca saddānaṃ āvibhūtakālo veditabbo.

240-241. 天耳(dibbasota)の智慧(dhātuupamāya)の比喩において、なぜなら、荒野(kantāra)の道のりは、危険(saṅka)と恐怖(paṭibhaya)があるからである。そこでは、疑い(ussaṅkita)と恐れ(parisaṅkita)によって、「これは鳥の声だ」「これは太鼓の音だ」と区別することができない。それゆえ、荒野(kantāra)という言葉を使わず、安全な道(khema)を示すために、道のり(addhāna)を進むと述べた。安全な道(khema)は、頭に布(sāṭaka)を巻いて、ゆっくりと進むことで、述べられた通りの音(sadda)を楽に区別できる。その声を聞くことによって、それらの音(sadda)が現れる時(āvibhūtakāla)のように、修行者(yogī)にとって、遠い(dūra)と近い(santi)の区別、天(dibba)と人の(mānussa)の音(sadda)が現れる時(āvibhūtakāla)を理解すべきである。

242-243. Cetopariyañāṇūpamāyaṃ daharoti taruṇo. Yuvāti yobbannena samannāgato. Maṇḍanakajātikoti yuvāpi samāno na ālasiyo na kiliṭṭhavatthasarīro, atha kho maṇḍanapakatiko, divasassa dve tayo vāre nhāyitvā suddhavatthaparidahanaalaṅkārakaraṇasīloti attho. Sakaṇikanti kāḷatilakavaṅgamukhadūsipīḷakādīnaṃ aññatarena sadosaṃ. Tattha yathā tassa mukhanimittaṃ paccavekkhato mukhe doso pākaṭo hoti, evaṃ cetopariyañāṇāya cittaṃ abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno paresaṃ soḷasavidhaṃ cittaṃ pākaṭaṃ hotīti veditabbaṃ.

242-243. 他心通(cetopariyañāṇa)の比喩において、若者(daharoti)とは、若い(taruṇo)である。若者(yuvāti)とは、若さ(yobbanna)を備えていることである。装飾(maṇḍana)を好む者(jātikoti)とは、若者(yuvāpi)でありながら、怠惰(ālasiyo)ではなく、衣服や身体(vaṭṭha)が汚れている(kiḷiṭṭha)わけでもない。むしろ、装飾(maṇḍana)を好む性質(pakaṭiko)であり、一日に二、三回入浴し、清潔な衣服(vatthaparidahana)をまとい、装飾(alaṅkāra)をする習慣がある、という意味である。汚れている(sakaṇika)とは、黒い斑点(kāḷatilaka)、口の周りの汚れ(vaṅgamukhadūsi)、吹き出物(pīḷaka)などのいずれかによって汚れていることである。そこでは、どのようにその顔の兆候(mukhanimitta)を観察する者(paccavekkhato)に顔の汚れ(mukhe doso)が現れるように、他心通(cetopariyañāṇa)によって心を集中させて座っている比丘(bhikkhu)に、他者の16種類の心が現れると理解すべきである。

244-245. Pubbenivāsañāṇūpamāyaṃ taṃ divasaṃ katakiriyā pākaṭā hotīti taṃ divasaṃ gatagāmattayameva gahitaṃ. Tattha gāmattayagatapuriso viya pubbenivāsañāṇalābhī daṭṭhabbo, tayo gāmā viya tayo bhavā daṭṭhabbā, tassa purisassa tīsu gāmesu taṃ divasaṃ katakiriyāya āvibhāvo viya pubbenivāsāya cittaṃ abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno tīsu bhavesu katakiriyāya pākaṭabhāvo daṭṭhabbo.

244-245. 前世(pubbenivāsa)の智慧(ñāṇa)の比喩において、その日(taṃ divasaṃ)に行った行為(katakiriya)が現れる(pākaṭā hotīti)から、その日(taṃ divasaṃ)に移動した(gatagāmattayameva)ことだけが捉えられている。そこでは、村々(gāmattaya)を移動した人(puriso)のように、前世(pubbenivāsa)の智慧(ñāṇa)を得た者(lābhī)であると見なされるべきである。三つの村(tayo gāmā)のように、三つの世界(tayo bhavā)であると見なされるべきである。その人の三つの村(gāmesu)でのその日(taṃ divasaṃ)に行った行為(katakiriya)が現れる(āvibhāvo)ように、前世(pubbenivāsa)に心を集中させて座っている比丘(bhikkhu)に、三つの世界(bhavesu)で行った行為(katakiriya)が現れる(pākaṭabhāvo)と見なされるべきである。

246-247. Dibbacakkhūpamāyaṃ vīthiṃ sañcaranteti aparāparaṃ sañcarante. Vīthiṃ carantetipi pāṭho. Ayamevattho. Tattha nagaramajjhe siṅghāṭakamhi pāsādo viya imassa bhikkhuno karajakāyo daṭṭhabbo, pāsāde ṭhito cakkhumā puriso viya ayameva dibbacakkhuṃ patvā ṭhito bhikkhu, gehaṃ pavisantā viya paṭisandhivasena mātukucchiyaṃ pavisantā, gehā nikkhamantā viya mātukucchito nikkhamantā, rathikāya vīthiṃ sañcarantā viya aparāparaṃ sañcaraṇakasattā, purato abbhokāsaṭṭhāne majjhe siṅghāṭake nisinnā viya tīsu bhavesu tattha tattha nibbattasattā, pāsādatale ṭhitapurisassa tesaṃ manussānaṃ āvibhūtakālo viya dibbacakkhuñāṇāya cittaṃ abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno tīsu bhavesu nibbattasattānaṃ āvibhūtakālo daṭṭhabbo. Idañca desanāsukhatthameva vuttaṃ. Āruppe pana dibbacakkhussa gocaro natthīti.

246-247. 天眼(dibbacakkhu)の比喩において、道(vīthi)を移動する(sañcaranti)とは、次々と(aparāparaṃ)移動することである。道(vīthi)を歩く(caranti)とも読める。意味は同じである。そこでは、都市の中心(nagaramajjhe)の交差点(siṅghāṭaka)にある建物(pāsāda)のように、この比丘(bhikkhu)の身(karajakāya)であると見なされるべきである。建物(pāsāde)に立つ(ṭhito)目の見える人(cakkhumā puriso)のように、この天眼(dibbacakkhu)を得て立つ(paṭvā ṭhito)比丘(bhikkhu)である。家(gehaṃ)に入る(pavissantā)ように、次の生(paṭisandhivasena)で母の胎内(mātukucchiyaṃ)に入る(pavissantā)。家(gehā)から出る(nikkhamantā)ように、母の胎内(mātukucchito)から出る(nikkhamantā)。車道(rathikāya)の道(vīthiṃ)を移動する(sañcarantā)ように、次々と(aparāparaṃ)移動する生き物(sañcaraṇakasattā)。前方の開けた場所(purato abbhokāsaṭṭhāne)で、中央の交差点(majjhe siṅghāṭake)に座っている(nisinnā)ように、三つの世界(tīsu bhavesu)で、そこでそこで生まれる生き物(nibbaṭṭasattā)。建物(pāsādatale)に立つ人(ṭhitapurisassa)に、それらの人間(manussānaṃ)が現れる時(āvibhūtakālo)のように、天眼(dibbacakkhu)の智慧(ñāṇa)によって心を集中させて座っている比丘(bhikkhu)に、三つの世界(bhavesu)で生まれる生き物(nibbaṭṭasattānaṃ)が現れる時(āvibhūtakālo)を理解すべきである。これは説法(desanā)の快適さ(sukhattha)のために述べられたものである。しかし、無色界(āruppe)には、天眼(dibbacakkhussa)の対象(gocara)はない。

Āsavakkhayañāṇakathā

煩悩(āsava)の滅尽(khaya)の智慧(ñāṇa)の説

248. So evaṃ samāhite citteti idha vipassanāpādakaṃ catutthajjhānacittaṃ veditabbaṃ. Āsavānaṃ khayañāṇāyāti āsavānaṃ khayañāṇanibbattanatthāya. Ettha ca āsavānaṃ khayo nāma maggopi phalampi nibbānampi bhaṅgopi vuccati. ‘‘Khaye ñāṇaṃ, anuppāde ñāṇa’’nti ettha hi maggo āsavānaṃ khayoti vutto. ‘‘Āsavānaṃ khayā samaṇo hotī’’ti (ma. ni. 1.438) ettha phalaṃ.

248. そのように心が集中している(samāhite citteti)とは、ここでは、観察(vipassanā)の基礎となる第四禅(catutthajjhāna)の心を理解すべきである。煩悩(āsava)の滅尽(khaya)の智慧(ñāṇa)のために(āsavānaṃ khayañāṇanibbattanatthāya)。そこでは、煩悩(āsava)の滅尽(khaya)とは、道(magga)も、果(phala)も、涅槃(nibbāna)も、消滅(bhaṅga)も意味する。「滅尽(khaye)における智慧(ñāṇa)、生じない(anuppāde)における智慧(ñāṇa)」においては、道(magga)は煩悩(āsava)の滅尽(khaya)であると述べられている。「煩悩(āsava)の滅尽(khayā)によって、修行者(samaṇa)となる」(ma. ni. 1.438)ここでは、果(phala)である。

‘‘Paravajjānupassissa, niccaṃ ujjhānasaññino;

「他者の過ち(paravajjāna)を観察する者(upassissa)、常に不満(ujjāna)を抱く者(saññino);

Āsavā tassa vaḍḍhanti, ārā so āsavakkhayā’’ti. (dha. pa. 253);

煩悩(āsavā)はその者に増大し、その者は煩悩(āsavā)の滅尽(khayā)から遠い」(dha. pa. 253);

Ettha nibbānaṃ. ‘‘Āsavānaṃ khayo vayo bhedo aniccatā antaradhāna’’nti ettha bhaṅgo. Idha pana nibbānaṃ adhippetaṃ. Arahattamaggopi vaṭṭatiyeva.

ここでは、涅槃(nibbāna)である。「煩悩(āsava)の滅尽(khaya)、消滅(vayo)、崩壊(bhedo)、無常(aniccatā)、消滅(antarādhāna)」においては、消滅(bhaṅga)である。ここでは、涅槃(nibbāna)が意図されている。阿羅漢(arahatta)の道(magga)もまた該当する。

Cittaṃ abhinīharatīti vipassanā cittaṃ tanninnaṃ tappoṇaṃ tappabbhāraṃ karoti. So idaṃ dukkhantiādīsu ‘‘ettakaṃ dukkhaṃ, na ito bhiyyo’’ti sabbampi dukkhasaccaṃ sarasalakkhaṇapaṭivedhena yathābhūtaṃ pajānātīti attho. Tassa ca dukkhassa nibbattikaṃ taṇhaṃ ‘‘ayaṃ dukkhasamudayo’’ti. Tadubhayampi yaṃ ṭhānaṃ patvā nirujjhati, taṃ tesaṃ appavattiṃ nibbānaṃ ‘‘ayaṃ dukkhanirodho’’ti; tassa ca sampāpakaṃ ariyamaggaṃ ‘‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’’ti sarasalakkhaṇapaṭivedhena yathābhūtaṃ pajānātīti attho.

心を集中させる(cittaṃ abhinīharatīti)とは、観察(vipassanā)の心をそれに没頭させ、それに注ぎ、それに傾けることである。その(修行者)は、「これは苦(dukkha)である」などにおいて、「これほどの苦(dukkha)があり、これ以上はない」と、全ての苦諦(dukkhasacca)を、その本質(saralakkhaṇa)の洞察(paṭivedha)によって、ありのままに理解する、という意味である。そして、その苦(dukkha)を生み出す渇愛(taṇhā)を、「これは苦(dukkha)の集起(samudaya)である」と(理解する)。その両方(苦と集起)が、それが消滅する場所(ṭhānaṃ)を、それらの活動がないこと(appavattiṃ)である涅槃(nirōdha)を、「これは苦(dukkha)の滅尽(nirodho)である」と(理解する)。そして、それに至る聖なる道(ariyamaggaṃ)を、「これは苦(dukkha)の滅尽(nirodhagāminī paṭipadā)に至る道(paṭipadā)である」と、その本質(saralakkhaṇa)の洞察(paṭivedha)によって、ありのままに理解する、という意味である。

Evaṃ sarūpato saccāni dassetvā puna kilesavasena pariyāyato dassento **‘‘ime āsavā’’**tiādimāha. Tassa evaṃ jānato evaṃ passatoti tassa bhikkhuno evaṃ jānantassa evaṃ passantassa, saha vipassanāya koṭippattaṃ maggaṃ kathesi. Kāmāsavāti kāmāsavato. Vimuccatīti iminā maggakkhaṇaṃ dasseti. Vimuttasminti iminā phalakkhaṇaṃ. Vimuttamiti ñāṇaṃ hotīti iminā paccavekkhaṇañāṇaṃ. Khīṇā jātītiādīhi tassa bhūmiṃ. Tena hi ñāṇena khīṇāsavo paccavekkhanto khīṇā jātītiādīni pajānāti.

このように、それぞれの本質(sarūpato)において真理(sacca)を示した後、再び、煩悩(kilesa)の観点から、回り道(pariyāyato)で示すと、「これらは煩悩(āsava)である」などと述べている。そのように理解する者(jānato)、そのように見る者(passatoti)に対して、その比丘(bhikkhuno)が、このように理解し、このように見るとき、観察(vipassanāya)と共に、頂点(koṭippattaṃ)に至る道を説いた。欲煩悩(kāmāsavāti)とは、欲煩悩(kāmāsavato)である。解脱する(vimuccatīti)とは、これにより、道の(magga)側面(khaṇaṃ)を示している。解脱した(vimuttasminti)とは、これにより、果(phala)の側面(khaṇaṃ)を示している。解脱した(vimuttamiti)という智慧(ñāṇaṃ)である。滅尽した(khīṇā)種姓(jātī)などによって、その境地(bhūmiṃ)を示している。その智慧(ñāṇena)によって、煩悩(āsava)が滅尽した者(khīṇāsavo)が、滅尽した(khīṇā)種姓(jātī)などを理解する。

Katamā panassa jāti khīṇā? Kathañca naṃ pajānātīti? Na tāvassa atītā jāti khīṇā, pubbeva khīṇattā. Na anāgatā, anāgate vāyāmābhāvato. Na paccuppannā, vijjamānattā. Yā pana maggassa abhāvitattā uppajjeyya ekacatupañcavokārabhavesu ekacatupañcakkhandhappabhedā jāti, sā maggassa bhāvitattā āyatiṃ anuppādadhammataṃ āpajjanena khīṇā. Taṃ so maggabhāvanāya pahīnakilese paccavekkhitvā ‘‘kilesābhāve vijjamānampi kammaṃ āyatiṃ appaṭisandhikaṃva hotī’’ti jānanto pajānāti.

では、どのような種姓(jāti)が滅尽したのか?どのようにしてそれを理解するのか?まだ、過去の種姓(atītā jāti)は滅尽していない、以前に滅尽しているからである。未来の種姓(anāgatā)も、未来に努力しないからである。現在の種姓(paccuppannā)も、存在しているからである。しかし、道(magga)が修行されていない(abhāvitattā)ために、一、二、三、四、五蘊(ekacatupañcavokāra)の世界(bhavesu)で、一、二、三、四、五蘊(ekacatupañcakkhandha)の区分(pabheda)として生じる種姓(jāti)は、道(magga)が修行された(bhāvitattā)ために、将来(āyatiṃ)生じない性質(anuppādadhammataṃ)になったことによって、滅尽した。その(修行者)は、道(magga)の修行(bhāvanāya)によって、煩悩(kilesa)を断ち切った(pahīnakilese)ことを観察し、「煩悩(kilesa)がなくても、存在する業(kamma)は、将来(āyatiṃ)生じない(appaṭisandhikaṃva)だろう」と理解する。

Vusitanti vutthaṃ parivutthaṃ. Brahmacariyanti maggabrahmacariyaṃ. Puthujjanakalyāṇakena hi saddhiṃ satta sekkhā brahmacariyavāsaṃ vasanti nāma, khīṇāsavo vutthavāso, tasmā so attano brahmacariyavāsaṃ paccavekkhanto vusitaṃ brahmacariyanti pajānāti. Kataṃ karaṇīyanti catūsu saccesu catūhi maggehi pariññāpahānasacchikiriyābhāvanāvasena soḷasavidhaṃ kiccaṃ niṭṭhāpitaṃ. Tena tena maggena pahātabbakilesā pahīnā, dukkhamūlaṃ samucchinnanti attho. Puthujjanakalyāṇakādayo hi taṃ kiccaṃ karonti, khīṇāsavo katakaraṇīyo. Tasmā so attano karaṇīyaṃ paccavekkhanto kataṃ karaṇīyanti pajānāti. Nāparaṃ itthattāyāti idāni puna itthabhāvāya evaṃ soḷasakiccabhāvāya kilesakkhayabhāvāya vā kattabbaṃ maggabhāvanākiccaṃ me natthīti pajānāti. Atha vā itthattāyāti itthabhāvato imasmā evaṃ pakārā. Idāni vattamānakhandhasantānā aparaṃ khandhasantānaṃ mayhaṃ natthi. Ime pana pañcakkhandhā pariññātā tiṭṭhanti chinnamūlakā rukkhā viya, te carimakacittanirodhena anupādāno viya jātavedo nibbāyissanti apaṇṇattikabhāvañca gamissantīti pajānāti.

住んだ(vusitanti)とは、住んだ(vutthaṃ)、過ごした(parivutthaṃ)ことである。清浄な修行(brahma)とは、道の(magga)清浄な修行(brahmacariyaṃ)である。凡夫(puthujjana)の善き者(kalyāṇakena)と共に、七人の聖者(sekkhā)は清浄な修行(brahmacariya)の生活(vāsaṃ)を送る、と言われる。煩悩(khīṇāsavo)が滅尽した者は、住んだ生活(vutthavāso)である。それゆえ、その者は、自身の清浄な修行(brahmacariyavāsaṃ)の生活(vāsaṃ)を観察し、「住んだ(vusitaṃ)清浄な修行(brahmacariyanti)」と理解する。なすべきこと(karaṇīyanti)を行った(kataṃ)とは、四つの真理(saccesu)において、四つの道(maggehi)によって、完全に理解し(pariññā)、断ち切り(pahāna)、実現し(sacchikiriya)、修行する(bhāvanā)という方法で、16種類の行為(solasavidhaṃ kiccaṃ)が完了した(niṭṭhāpitaṃ)ことである。そのそれぞれの道(maggena)によって断ち切られるべき煩悩(pahātabbakilesā)は断ち切られ、苦(dukkhamūla)の根源(samucchinnanti)は絶たれた、という意味である。凡夫(puthujjana)の善き者(kalyāṇakādayo)は、その行為(kiccaṃ)を行う。煩悩(khīṇāsavo)が滅尽した者は、なすべきこと(katakaraṇīyo)を終えた者である。それゆえ、その者は、自身のなすべきこと(karaṇīyaṃ)を観察し、「なすべきこと(karaṇīyanti)を行った(kataṃ)」と理解する。再び、この(ittattāyāti)ために、このように16種類の行為(soḷasakiccabhāvāya)を、煩悩(kilesa)の滅尽(khayabhāvāya)のために、行うべき(kattabbaṃ)道(magga)の修行(bhāvanākiccaṃ)は、私にはない(natthīti)と理解する。あるいは、この存在(itthabhāvato)から、このよう(evaṃ)な性質(pakārā)である。今(idāni)流れている五蘊(vattamānakhandhasantānā)の連続(santānaṃ)は、私にはもうない(natthi)。これらの五蘊(ime pana pañcakkhandhā)は、根(mūlaka)が切られた(chinna)木(rukkhā)のように、完全に理解された(pariññātā)状態で存在する。それらは、最後の瞬間(carimakacittanirodhena)に、執着なく(anupādāno)なるであろう、炎(jātedo)が消える(nibbāyissanti)ように、非存在(apaṇṇattikabhāvañca)になるだろう、と理解する。

249. Pabbatasaṅkhepeti pabbatamatthake. Anāviloti nikkaddamo. Sippiyo ca sambukā ca sippisambukaṃ. Sakkharā ca kathalāni ca sakkharakathalaṃ. Macchānaṃ gumbā ghaṭāti macchagumbaṃ. Tiṭṭhantampi carantampīti ettha sakkharakathalaṃ tiṭṭhatiyeva, itarāni carantipi tiṭṭhantipi. Yathā pana antarantarā ṭhitāsupi nisinnāsupi vijjamānāsupi ‘‘etā gāvo carantī’’ti carantiyo upādāya itarāpi carantīti vuccanti. Evaṃ tiṭṭhantameva sakkharakathalaṃ upādāya itarampi dvayaṃ tiṭṭhantanti vuttaṃ. Itarañca dvayaṃ carantaṃ upādāya sakkharakathalampi carantanti vuttaṃ. Tattha cakkhumato purisassa tīre ṭhatvā passato sippikasambukādīnaṃ vibhūtakālo viya āsavānaṃ khayāya cittaṃ abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno catunnaṃ saccānaṃ vibhūtakālo daṭṭhabboti.

249. 山の頂上(pabbatasaṅkhepeti)で。濁りのない(anāviloti)とは、汚れていない(nikkaddamo)ことである。工芸品(sippiyo)と貝(sambukā)は、工芸品と貝(sippisambukaṃ)。砂利(sakkharā)と石(kathalāni)は、砂利と石(sakkharakathalaṃ)。魚の群れ(macchānaṃ gumbā)は、魚の群れ(macchagumbaṃ)。立っている(tiṭṭhantampi)のも、移動している(carantampīti)のも。ここでは、砂利と石(sakkharakathalaṃ)は立っている(tiṭṭhati)だけである。他は、移動している(caranti)のも、立っている(tiṭṭhantipi)のも、両方である。ちょうど、間に立っている(ṭhitāsupi)ものや座っている(nisinnāsupi)もの、存在する(vijjamānāsupi)ものに対しても、「これらは牛(gāvo)が移動している(carantī)」と、移動している(carantī)ものを指して、他(itarāpi)も移動している(carantī)と言うように。このように、立っている(tiṭṭhantameva)砂利と石(sakkharakathalaṃ)を指して、他(itarampi)の二つ(dvayaṃ)も立っている(tiṭṭhantanti)と述べた。そして、移動している(carantaṃ)他の二つ(dvayaṃ)を指して、砂利と石(sakkharakathalaṃ)も移動している(carantanti)と述べた。そこでは、目の見える人(cakkhumato purisassa)が岸辺(tīre)に立って見ると、工芸品(sippikasambukādīnaṃ)や貝(sambukādīnaṃ)が現れる(vibhūtakālo)ように、煩悩(āsava)の滅尽(khayāya)に心を集中させて座っている比丘(bhikkhuno)に、四つの真理(catunnaṃ saccānaṃ)が現れる(vibhūtakālo)と理解すべきである。

Ettāvatā vipassanāñāṇaṃ, manomayañāṇaṃ, iddhividhañāṇaṃ, dibbasotañāṇaṃ, cetopariyañāṇaṃ, pubbenivāsañāṇaṃ, dibbacakkhuvasena nipphannaṃ anāgataṃsañāṇayathākammūpagañāṇadvayaṃ, dibbacakkhuñāṇaṃ, āsavakkhayañāṇanti dasa ñāṇāni niddiṭṭhāni honti. Tesaṃ ārammaṇavibhāgo jānitabbo – tattha vipassanāñāṇaṃ parittamahaggataatītānāgatapaccuppannaajjhattabahiddhāvasena sattavidhārammaṇaṃ. Manomayañāṇaṃ nimmitabbarūpāyatanamattameva ārammaṇaṃ karotīti parittapaccuppannabahiddhārammaṇaṃ. Āsavakkhayañāṇaṃ appamāṇabahiddhānavattabbārammaṇaṃ. Avasesānaṃ ārammaṇabhedo visuddhimagge vutto. Uttaritaraṃ vā paṇītataraṃ vāti yena kenaci pariyāyena ito seṭṭhataraṃ sāmaññaphalaṃ nāma natthīti bhagavā arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpesi.

これまでのところで、観察(vipassanā)の智慧(ñāṇa)、意生(manomaya)の智慧(ñāṇa)、神通力(iddhi)の智慧(ñāṇa)、天耳(dibbasota)の智慧(ñāṇa)、他心通(cetopariyañāṇa)の智慧(ñāṇa)、前世(pubbenivāsa)の智慧(ñāṇa)、天眼(dibbacakkhu)による、未来(anāgataṃsa)の智慧(ñāṇa)と、業(kamma)に応じた(yathākammūpaga)二つの智慧(ñāṇadvayaṃ)、天眼(dibbacakkhu)の智慧(ñāṇa)、煩悩(āsavakkhaya)の智慧(ñāṇa)という、10の智慧(ñāṇāni)が示された。それらの対象(ārammaṇavibhāgo)を理解すべきである。そこでは、観察(vipassanāñāṇaṃ)の智慧(ñāṇa)は、限定的(paritta)で広大(mahaggata)な、過去(atīta)、未来(anāgata)、現在(paccuppanna)、自己(ajjhatta)、他者(bahiddhā)という7つの対象(sattavidhārammaṇaṃ)を持つ。意生(manomaya)の智慧(ñāṇa)は、創造された(nimmitabbarūpa)姿(yatanamattameva)だけを対象(ārammaṇaṃ karotīti)とするので、限定的(paritta)、現在(paccuppanna)、他者(bahiddhā)の対象(ārammaṇaṃ)を持つ。煩悩(āsavakkhaya)の智慧(ñāṇa)は、無限(appamāṇa)の、他者(bahiddhā)の、そして語られるべき(avattabbā)対象(ārammaṇaṃ)を持つ。残りの対象(ārammaṇabhedo)は、ヴィスッディマッガ(Visuddhimagge)に述べられている。さらに上(uttaritaraṃ)か、よりすぐれた(paṇītataraṃ)か、どのような方法(kenaci pariyāyena)であっても、これより優れた(seṭṭhataraṃ)沙門果(sāmaññaphalaṃ)はない、と、世尊(bhagavā)は阿羅漢(arahatta)の頂点(nikūṭena)をもって、説法(desanaṃ)を終えられた。

Ajātasattuupāsakattapaṭivedanākathā

阿闍世王(ajatasattu)の優婆塞(upāsaka)としての確信(pativeadanā)の説

250. Rājā tattha tattha sādhukāraṃ pavattento ādimajjhapariyosānaṃ sakkaccaṃ sutvā ‘‘ciraṃ vatamhi ime pañhe puthū samaṇabrāhmaṇe pucchanto, thuse koṭṭento viya kiñci sāraṃ nālatthaṃ, aho vata bhagavato guṇasampadā, yo me dīpasahassaṃ jālento viya mahantaṃ ālokaṃ katvā ime pañhe vissajjesi. Suciraṃ vatamhi dasabalassa guṇānubhāvaṃ ajānanto vañcito’’ti cintetvā buddhaguṇānussaraṇasambhūtāya pañcavidhāya pītiyā phuṭasarīro attano pasādaṃ āvikaronto upāsakattaṃ paṭivedesi. Taṃ dassetuṃ ‘‘evaṃ vutte rājā’’tiādi āraddhaṃ.

250. 王(rājā)は、そこでそこで「善いかな」と賛嘆(sādhukāraṃ)を発し、初め(ādi)、中(majjha)、終わり(pariyosānaṃ)を注意深く(sakkaccaṃ)聞いた後、「長い間、これらの問いを、多くの沙門(samaṇa)やバラモン(brāhmaṇa)に尋ねてきたが、籾殻(thuse)を脱穀する(koṭṭento)ように、何も本質的なもの(sāraṃ)を得られなかった。ああ、世尊(bhagavato)の徳(guṇa)の素晴らしさ(sampadā)よ。私に千の灯火(dīpasahassaṃ)を灯す(jālento)ように、大きな光(mahantaṃ ālokaṃ)をもたらし、これらの問いに答えられた。長い間、如来(dasabala)の徳(guṇa)の力(anubhāvaṃ)を知らずに、騙されていた」と( cintetvā)考え、仏(buddha)の徳(guṇa)を思い起こす(anussaraṇa)ことから生じた(sambhūtāya)五つの喜悦(pītiyā)に全身(sarīro)が満たされ(phuṭa)、自身の信(pasādaṃ)を現し(āvikaronto)、優婆塞(upāsakattaṃ)としての確信(paṭivedesi)を表明した。それを( dassetuṃ)示すために、「このように言われた時、王は」(evaṃ vutte rājā)などと説き始めた。

Tattha abhikkantaṃ, bhanteti ayaṃ abhikkantasaddo khayasundarābhirūpaabbhanumodanesu dissati. ‘‘Abhikkantā bhante, ratti, nikkhanto paṭhamo yāmo, ciranisinno bhikkhusaṅgho’’tiādīsu (a. ni. 8.20) hi khaye dissati. ‘‘Ayaṃ me puggalo khamati, imesaṃ catunnaṃ puggalānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’tiādīsu (a. ni. 4.100) sundare.

そこで「アビカンダン」( abhikkantaṃ)とは、消滅(khaya)、美しさ(sundara)、魅力(abhirūpa)、称賛(abbhanumodana)において見られる言葉です。「アビカンダ( abhikkantā)は夜が明け、第一の時(yāma)が過ぎ、僧侶たちが長く座っている」など(A. Ni. 8.20)とあるのは消滅(khaya)において見られます。「この人は私に耐えられる、この四人の人のうちで最もアビカンダ( abhikkantataro ca paṇītataro ca)です」など(A. Ni. 4.100)とあるのは美しさ(sundara)において見られます。

‘‘Ko me vandati pādāni, iddhiyā yasasā jalaṃ;

「誰が私の足に礼拝するのか、神通力と名声で輝く者よ。」

Abhikkantena vaṇṇena, sabbā obhāsayaṃ disā’’ti. (vi. va. 857);

「アビカンダ( abhikkantena)の輝きで、すべての方向を照らす者よ。」(Vv. 857)

Ādīsu abhirūpe. ‘‘Abhikkantaṃ bho, gotamā’’tiādīsu (pārā. 15) abbhanumodane. Idhāpi abbhanumodaneyeva. Yasmā ca abbhanumodane, tasmā ‘sādhu sādhu bhante’ti vuttaṃ hotīti veditabbo.

などに「アビルーペ」(abhirūpe)、すなわち魅力的であることにおいて見られます。「ボ、ゴータマ(bho, gotamā)!アビカンダ(abhikkantaṃ)です」など(Pārā. 15)とあるのは称賛(abbhanumodana)においてです。ここでも称賛(abbhanumodane)においてです。称賛(abbhanumodane)であるから、「善きかな、善きかな、尊師(bhante)」と言われたのです、と知るべきです。

Bhaye kodhe pasaṃsāyaṃ, turite kotūhalacchare;

恐怖、怒り、称賛、急ぐこと、切望しているとき、

Hāse soke pasāde ca, kare āmeḍitaṃ budhoti.

笑い、悲しみ、満足するとき、賢者は「アー」(āmeḍitaṃ)を繰り返す。

Iminā ca lakkhaṇena idha pasādavasena, pasaṃsāvasena cāyaṃ dvikkhattuṃ vuttoti veditabbo. Athavā abhikkantanti abhikantaṃ atiiṭṭhaṃ atimanāpaṃ atisundaranti vuttaṃ hoti.

この特徴(lakkhaṇa)によって、ここでは満足(pasāda)のゆえに、また称賛(paasaṃsā)のゆえに二度言われたと知るべきです。あるいは、「アビカンダン」(abhikkantaṃ)とは、非常に望ましく、非常に愛おしく、非常に美しい、と言われたのです。

Ettha ekena abhikkantasaddena desanaṃ thometi, ekena attano pasādaṃ. Ayañhettha adhippāyo, abhikkantaṃ bhante, yadidaṃ bhagavato dhammadesanā, ‘abhikkantaṃ’ yadidaṃ bhagavato dhammadesanaṃ āgamma mama pasādoti. Bhagavatoyeva vā vacanaṃ dve dve atthe sandhāya thometi. Bhagavato vacanaṃ abhikkantaṃ dosanāsanato, abhikkantaṃ guṇādhigamanato. Tathā saddhājananato, paññājananato, sātthato, sabyañjanato, uttānapadato, gambhīratthato, kaṇṇasukhato, hadayaṅgamato, anattukkaṃsanato, aparavambhanato, karuṇāsītalato, paññāvadātato, āpātharamaṇīyato, vimaddakkhamato, suyyamānasukhato, vīmaṃsiyamānahitatoti evamādīhi yojetabbaṃ.

ここで、一つの「アビカンダン」(abhikkanta)という言葉で教えを称賛し、一つの言葉で自己の満足を表します。ここでの意味は、尊師(bhante)よ、アビカンダン(abhikkantaṃ)です、それは世尊(bhagavato)の教え(dhammadesanā)です。「アビカンダン」(abhikkantaṃ)とは、世尊(bhagavato)の教え(dhammadesanā)を受けて、私の満足です、ということです。あるいは、世尊(Bhagavatoyeva)の言葉として、二つの意味を指して称賛するのです。世尊(Bhagavato)の言葉は、悪(dosa)を滅すること(āsanato)においてアビカンダン(abhikkantaṃ)であり、功徳(guṇa)を得ること(ādhigamanato)においてアビカンダン(abhikkantaṃ)です。同様に、信仰(saddhā)を生むこと、智慧(paññā)を生むこと、意味(sāttha)を伝えること、言葉(sabyañjana)を伝えること、明白(uttāna)な言葉、深遠(gambīra)な意味、耳に心地よい(kaṇṇasukha)こと、心に響く(hadayaṅgama)こと、他者を貶めない(anattukkaṃsanato)、他者を尊重しない(aparavambhanato)、慈悲(karuṇā)で冷たくない(sītala)こと、智慧(paññā)で明るい(vadāta)こと、目に見える(āpātha)ように心地よい(ramaṇīya)こと、吟味(vimadda)に堪える(kkhama)こと、聞かれる(suyyamāna)ことで心地よい(sukha)こと、検討(vīmaṃsiyamāna)されることで利益(hita)があること、これらのように用いるべきです。

Tato parampi catūhi upamāhi desanaṃyeva thometi. Tattha nikkujjitanti adhomukhaṭhapitaṃ heṭṭhāmukhajātaṃ vā. Ukkujjeyyāti upari mukhaṃ kareyya. Paṭicchannanti tiṇapaṇṇādichāditaṃ. Vivareyyāti ugghāṭeyya. Mūḷhassa vāti disāmūḷhassa. Maggaṃ ācikkheyyāti hatthe gahetvā ‘‘esa maggo’’ti vadeyya, andhakāreti kāḷapakkhacātuddasī aḍḍharattaghanavanasaṇḍameghapaṭalehi caturaṅge tame. Ayaṃ tāva anuttānapadattho. Ayaṃ pana sādhippāyayojanā. Yathā koci nikkujjitaṃ ukkujjeyya, evaṃ saddhammavimukhaṃ asaddhamme patitaṃ maṃ asaddhammā vuṭṭhāpentana. Yathā paṭicchannaṃ vivareyya, evaṃ kassapassa bhagavato sāsanantaradhānā pabhuti micchādiṭṭhigahanapaṭicchannaṃ sāsanaṃ vivarantena, yathā mūḷhassa maggaṃ ācikkheyya, evaṃ kummaggamicchāmaggappaṭipannassa me saggamokkhamaggaṃ āvikarontena, yathā andhakāre telapajjotaṃ dhāreyya, evaṃ mohandhakāranimuggassa me buddhādiratanarūpāni apassato tappaṭicchādakamohandhakāraviddhaṃsakadesanāpajjotadhārakena mayhaṃ bhagavatā etehi pariyāyehi pakāsitattā anekapariyāyena dhammo pakāsitoti.

それ以後も四つの比喩(upamā)で教え(desanā)を称賛します。そこで「ニクッじた」(nikkujjitā)とは、下に向けられた、あるいは下向きになったものです。「ウックジェーヤ」(ukkujjeyya)とは、上に向けることです。「パティチャンナ」(paṭicchanna)とは、葉や草で覆われたものです。「ヴィヴァレーヤ」(vivareyya)とは、開くことです。「ムーラッサ」(mūḷhassa)とは、道に迷った者のことです。「マッガṃ アーチッヘーヤ」(maggaṃ ācikkheyyā)とは、手を取って「これが道です」と言うことです。闇(andhakāra)とは、黒い月の14日(kāḷapakkhacātuddasī)、真夜中(aḍḍharatta)、雨雲(ghanavana)、森(megha)、雲(paṭale)の中の四つの部分(caturaṅge)のことです。これがまず明白な(anuttāna)言葉の意味です。これはいわば、意味を込めた用法です。例えば、覆されたものを上に向けるように(nikkujjitaṃ ukkujjeyya)、世尊(saddhamma)の教えから離れ、誤った教え(asaddhamme)に陥った私を、誤った教えから引き上げる(asaddhamma vuṭṭhāpentana)のです。例えば、覆われたものを開くように(paṭicchannaṃ vivareyya)、カッサパ世尊(kassapassa bhagavato)の教えの消滅(sāsanantaradhānā)の後、偽りの見解(micchādiṭṭhi)に覆われた教えを開く(vivaraṃtena)ように。例えば、道に迷った者に道を示すように(mūḷhassa maggaṃ ācikkheyyā)、誤った道(kummaggamicchāmaggappaṭipannassa)を歩む私に、天国と解脱(saggamokkha)の道を示す(āvikarontena)ように。例えば、闇の中に油の灯(telapajjota)を灯すように(andhakāre telapajjotaṃ dhāreyya)、迷いの闇(mohandhakāra)に沈み、仏(buddhādi)などの宝(ratana)を見ることができない私に、その迷いの闇を打ち砕く(mohandhakāra)教えの灯(paññāpajjota)を灯す(dhārakena)ことで、世尊(bhagavatā)はこれらの多くの方法(pariyāyehi)で法(dhammo)を明らかにされたのです。

Evaṃ desanaṃ thometvā imāya desanāya ratanattaye pasannacitto pasannākāraṃ karonto esāhantiādimāha. Tattha esāhanti eso ahaṃ. Bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmīti bhagavā me saraṇaṃ, parāyanaṃ, aghassa tātā, hitassa ca vidhātāti. Iminā adhippāyena bhagavantaṃ gacchāmi bhajāmi sevāmi payirupāsāmi, evaṃ vā jānāmi bujjhāmīti. Yesañhi dhātūnaṃ gatiattho, buddhipi tesaṃ attho. Tasmā gacchāmīti imassa jānāmi bujjhāmīti ayampi attho vutto. Dhammañca bhikkhusaṅghañcāti ettha pana adhigatamagge sacchikatanirodhe yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjamāne catūsu apāyesu apatamāne dhāretīti dhammo, so atthato ariyamaggo ceva nibbānañca. Vuttañcetaṃ – ‘‘yāvatā, bhikkhave, dhammā saṅkhatā, ariyo aṭṭhaṅgiko maggo tesaṃ aggamakkhāyatī’’ti (a. ni. 4.34) vitthāro. Na kevalañca ariyamaggo ceva nibbānañca. Api ca kho ariyaphalehi saddhiṃ pariyattidhammopi. Vuttañhetaṃ chattamāṇavakavimāne –

このように教え(desanā)を称賛した後、この教え(desanā)によって三宝(ratanattaye)に満足した心で、満足の形(pasādhakāra)をとって、「エサー」(esā)などと言いました。そこで「エサー」(esā)とは、「これ(eso)が私(ahaṃ)」です。「世尊(Bhagavantaṃ)を頼り所(saraṇaṃ)とします」とは、「世尊(bhagavā)が私の頼り所(saraṇaṃ)、究極の避難所(parāyana)、苦しみ(aghasa)からの保護者(tātā)、幸福(hita)をもたらす者(vidhātā)」である、ということです。この意味で、世尊(bhagavantaṃ)に従い(gacchāmi)、支え(bhajāmi)、仕え(sevāmi)、近づき(payirupāsāmi)ます。このように知ります、理解します(jānāmi bujjhāmīti)。なぜなら、真理(dhātūnaṃ)を理解する(gatiattho)者たちにとって、仏(buddhi)もその意味(attha)なのです。したがって、「行きます」(gacchāmīti)とは、「知ります、理解します」(jānāmi bujjhāmīti)という意味も含まれています。経(dhammaṃ)と僧伽(saṅghaṃ)も。ここでは、到達した道(adhigatamagge)で実現した涅槃(nirodhe)に、指示通り(yathānusiṭṭhaṃ)実践(paṭipajjamāne)する者たち(catūsu apāyesu apatamāne)を支える(dhāretīti)から「経」(dhammo)です。それは、意味においては聖なる八正道(ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggo)と涅槃(nibbāna)です。それは、「比丘たちよ、形成された(saṅkhata)すべての法(dhammā)のうちで、聖なる八正道(ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggo)が最高であると示されている」(A. Ni. 4.34)と詳しく述べられています。聖なる八正道(ariyaṃ maggo)と涅槃(nibbāna)だけではありません。聖なる果(ariyaphalehi)と共に、学習(pariyatti)の教え(dhamma)も含まれます。それは、チャッタマナヴァカ(chattamāṇavaka)のヴィマーナ(vimāne)で述べられています。

‘‘Rāgavirāgamanejamasokaṃ, dhammamasaṅkhatamappaṭikūlaṃ;

「貪欲(rāga)が消滅する(virāgamane)苦しみ(asoka)のない、無形成(asaṅkhata)で、嫌味のない(appaṭikūla)法(dhamma)。

Madhuramimaṃ paguṇaṃ suvibhattaṃ, dhammamimaṃ saraṇatthamupehī’’ti. (vi. va. 887);

甘美(madhura)で、豊かで(paguṇa)、よく分けられた(suvibhatta)この法(dhamma)を、頼り所(saraṇatthamupehī)としてください。」(Vv. 887)

Ettha hi rāgavirāgoti maggo kathito. Anejamasokanti phalaṃ. Dhammamasaṅkhatanti nibbānaṃ. Appaṭikūlaṃ madhuramimaṃ paguṇaṃ suvibhattanti piṭakattayena vibhattā dhammakkhandhāti. Diṭṭhisīlasaṃghātena saṃhatoti saṅgho, so atthato aṭṭha ariyapuggalasamūho. Vuttañhetaṃ tasmiññeva vimāne –

ここで「貪欲が消滅する」(rāgavirāgoti)とは、道(maggo)を指します。「苦しみがない」(anejā)とは、果(phalaṃ)です。「法は無形成」(dhammamasaṅkhata)とは、涅槃(nibbānaṃ)です。「嫌味のない(appaṭikūlaṃ)、甘美で(madhuramimaṃ)、豊かで(paguṇaṃ)、よく分けられた(suvibhattaṃ)」とは、三蔵(piṭakattayena)に分けられた法(dhamma)のことです。「見解(diṭṭhi)、戒(sīla)、共同体(saṅghāta)によって結合された」(saṃhato)とは、共同体(saṅgho)です。それは、意味においては八人の聖者の集まり(aṭṭha ariyapuggalasamūho)です。それは、同じヴィマーナ(tasmiññeva vimāne)で述べられています。

‘‘Yattha ca dinnamahapphalamāhu, catūsu sucīsu purīsayugesu;

「どこに与えられたものが大きな果(mahapphala)をもたらすか、清らかな四人の男女(purīsayugesu)に。」

Aṭṭha ca puggaladhammadasā te, saṅghamimaṃ saraṇatthamupehī’’ti. (vi. va. 888);

「そして八人の聖者の法(puggaladhammadasā)である彼らに、この共同体(saṅghamimaṃ)を頼り所(saraṇatthamupehī)としてください。」(Vv. 888)

Bhikkhūnaṃ saṅgho bhikkhusaṅgho. Ettāvatā rājā tīṇi saraṇagamanāni paṭivedesi.

比丘たちの共同体(saṅgho)は比丘僧伽(bhikkhusaṅgho)です。このようにして、王は三つの頼り所(saraṇagamanāni)を伝えました。

Saraṇagamanakathā

頼り所(saraṇagamana)についての教え

Idāni tesu saraṇagamanesu kosallatthaṃ saraṇaṃ, saraṇagamanaṃ, yo ca saraṇaṃ gacchati, saraṇagamanappabhedo, saraṇagamanaphalaṃ, saṅkileso, bhedoti, ayaṃ vidhi veditabbo. Seyyathidaṃ – saraṇatthato tāva hiṃsatīti saraṇaṃ. Saraṇagatānaṃ teneva saraṇagamanena bhayaṃ santāsaṃ dukkhaṃ duggatiparikilesaṃ hanati vināsetīti attho, ratanattayassevetaṃ adhivacanaṃ.

今、これらの頼り所(saraṇesu)において、巧みさ(kosalla)のために「頼り所」(saraṇaṃ)、頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)、頼り所に行く者(yo ca saraṇaṃ gacchati)、頼り所に行くことの区別(saraṇagamanappabhedo)、頼り所に行くことの果(saraṇagamanaphalaṃ)、混濁(saṅkileso)、分裂(bhedo)という、この方法(vidhi)を知るべきです。すなわち、頼り所(saraṇatthato)のために、害すること(hiṃsatīti)が「頼り所」(saraṇaṃ)です。頼り所(saraṇagatānaṃ)に行った者たちに、その頼り所に行くこと(saraṇagamanena)によって、恐怖(bhayaṃ)、不安(santāsaṃ)、苦しみ(dukkhaṃ)、悪趣(duggatiparikilesaṃ)を滅し(hanati vināsetīti)、なくす(vināsetīti)という意味です。これは三宝(ratanattayasse)の別名(adhivacanaṃ)です。

Atha vā hite pavattanena ahitā ca nivattanena sattānaṃ bhayaṃ hiṃsati buddho. Bhavakantārā uttāraṇena assāsadānena ca dhammo; appakānampi kārānaṃ vipulaphalapaṭilābhakaraṇena saṅgho. Tasmā imināpi pariyāyena ratanattayaṃ saraṇaṃ. Tappasādataggarutāhi vihatakileso tapparāyaṇatākārappavatto cittuppādo saraṇagamanaṃ. Taṃ samaṅgīsatto saraṇaṃ gacchati. Vuttappakārena cittuppādena etāni me tīṇi ratanāni saraṇaṃ, etāni parāyaṇanti evaṃ upetīti attho. Evaṃ tāva saraṇaṃ, saraṇagamanaṃ, yo ca saraṇaṃ gacchati, idaṃ tayaṃ veditabbaṃ.

あるいは、利益(hita)に導き(pavaṭṭanena)、不利(ahitā)から遠ざける(nivattanena)ことによって、仏(buddho)は人々の恐怖(sattānaṃ bhayaṃ)を滅します(hiṃsati)。生死の荒野(bhavakāntārā)を渡らせること(uttāraṇena)によって、慰め(assāsadānena)を与えるのが法(dhammo)です。わずかなこと(appakā)であっても、大きな果(vipulaphalapaṭilābhakaraṇena)を得させることによって、僧伽(saṅgho)が(恐怖を滅します)。したがって、この意味(pariyāyena)によっても、三宝(ratanattayaṃ)は頼り所(saraṇaṃ)です。その満足(tappasādaga)に深く(taggarutāhi)執着(vihatakileso)し、その方に(tapparāyaṇatā)向かう(kārappavatto)心の状態(cittuppādo)が頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)です。それに合体した者(samaṅgīsatto)が頼り所に行く(saraṇaṃ gacchati)のです。述べられたような(vuttappakārena)心の状態(cittuppādena)で、これら三つの宝(tīṇi ratanāni)が私の頼り所(saraṇaṃ)、これらが究極の避難所(parāyaṇanti)である、とこのように(upetīti)思う(atho)のです。このように、頼り所(saraṇaṃ)、頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)、頼り所に行く者(yo ca saraṇaṃ gacchati)、この三つを知るべきです。

Saraṇagamanappabhede pana duvidhaṃ saraṇagamanaṃ – lokuttaraṃ lokiyañca. Tattha lokuttaraṃ diṭṭhasaccānaṃ maggakkhaṇe saraṇagamanupakkilesasamucchedena ārammaṇato nibbānārammaṇaṃ hutvā kiccato sakalepi ratanattaye ijjhati. Lokiyaṃ puthujjanānaṃ saraṇagamanupakkilesavikkhambhanena ārammaṇato buddhādiguṇārammaṇaṃ hutvā ijjhati. Taṃ atthato buddhādīsu vatthūsu saddhāpaṭilābho saddhāmūlikā ca sammādiṭṭhi dasasu puññakiriyavatthūsu diṭṭhijukammanti vuccati. Tayidaṃ catudhā vattati – attasanniyyātanena, tapparāyaṇatāya, sissabhāvūpagamanena, paṇipātenāti.

頼り所に行くことの区別(saraṇagamanappabhede)においては、頼り所に行くことは二種、すなわち現世的(lokiyaṃ)と超越的(lokuttaraṃ)です。そこで超越的(lokuttaraṃ)なものは、真理を見た者(diṭṭhasaccānaṃ)が、道の刹那(maggakkhaṇe)において、頼り所に行くことの混濁(saraṇagamanupakkilesasamucchedena)を断ち切ることによって、対象(ārammaṇa)として涅槃(nibbānārammaṇaṃ)となり、活動(kiccato)として三宝すべて(sakalepi ratanattaye)で成就します(ijjhati)。現世的(lokiyaṃ)なものは、凡夫(puthujjanānaṃ)が、頼り所に行くことの混濁(saraṇagamanupakkilesavikkhambhanena)を抑えることによって、対象(ārammaṇa)として仏(buddhādiguṇārammaṇaṃ)などの功徳(guṇa)となり、成就します(ijjhati)。それは、意味においては仏(buddhādīsu)などの対象(vatthūsu)への信仰(saddhāpaṭilābho)と、信仰(saddhāmūlikā)を基盤(ca)とする正しい見解(sammādiṭṭhi)であり、十の善業(puññakiriyavatthūsu)における正しい見解(diṭṭhijukammanti)と言われます。それは、四つの方法(catudhā)で起こります、すなわち自己の委ね(attasanniyyātanena)、その方への傾倒(tapparāyaṇatāya)、弟子となること(sissabhāvūpagamanena)、敬意を払うこと(paṇipātenāti)。

Tattha attasanniyyātanaṃ nāma – ‘‘ajjādiṃ katvā ahaṃ attānaṃ buddhassa niyyātemi, dhammassa, saṅghassā’’ti evaṃ buddhādīnaṃ attapariccajanaṃ. Tapparāyaṇatā nāma ‘‘ajjādiṃ katvā ‘ahaṃ buddhaparāyaṇo, dhammaparāyaṇo, saṅghaparāyaṇo’ti. Maṃ dhārethā’’ti evaṃ tapparāyaṇabhāvo. Sissabhāvūpagamanaṃ nāma – ‘‘ajjādiṃ katvā – ‘ahaṃ buddhassa antevāsiko, dhammassa, saṅghassa antevāsiko’ti maṃ dhārethā’’ti evaṃ sissabhāvūpagamo. Paṇipāto nāma – ‘‘ajjādiṃ katvā ahaṃ abhivādanapaccuṭṭhānaañjalikammasāmīcikammaṃ buddhādīnaṃyeva tiṇṇaṃ vatthūnaṃ karomī’ti maṃ dhārethā’’ti evaṃ buddhādīsu paramanipaccākāro. Imesañhi catunnaṃ ākārānaṃ aññatarampi karontena gahitaṃyeva hoti saraṇaṃ.

そこで自己の委ね(attasanniyyātanaṃ)とは、「今日から(ajjādiṃ)、私は自己(ahaṃ attānaṃ)を仏(buddhassa)に委ねます、法(dhammassa)、僧伽(saṅghassa)に」とこのように仏(buddhādīnaṃ)に自己を捧げる(attapariccajanaṃ)ことです。その方への傾倒(tapparāyaṇatā)とは、「今日から(ajjādiṃ)、私は仏(buddhaparāyaṇo)に傾倒します、法(dhammaparāyaṇo)、僧伽(saṅghaparāyaṇo)に。私を支えてください(maṃ dhārethā)」(ti)とこのように、その方への傾倒(tapparāyaṇabhāvo)です。弟子となること(sissabhāvūpagamanaṃ)とは、「今日から(ajjādiṃ)、私は仏(buddhassa)の弟子(antevāsiko)です、法(dhammassa)、僧伽(saṅghassa)の弟子(antevāsiko)です。私を支えてください(maṃ dhārethā)」(ti)とこのように、弟子となること(sissabhāvūpagamo)です。敬意を払うこと(paṇipāto)とは、「今日から(ajjādiṃ)、私は礼拝(abhivādana)、起立(paccuṭṭhāna)、合掌(añjali)、仕え(kamma)を仏(buddhādīnaṃyeva)などに、これらの三つの対象(tiṇṇaṃ vatthūnaṃ)に行います。私を支えてください(maṃ dhārethā)」(ti)とこのように、仏(buddhādīsu)への最高の敬意(paramanipaccākāro)です。これらの四つの様式(catunnaṃ ākārānaṃ)のうち、どれか一つを行う者も、頼り所(saraṇaṃ)を得た(gahiataṃ)のです。

Api ca bhagavato attānaṃ pariccajāmi, dhammassa, saṅghassa, attānaṃ pariccajāmi, jīvitaṃ pariccajāmi, pariccattoyeva me attā, pariccattaṃyeva jīvitaṃ, jīvitapariyantikaṃ buddhaṃ saraṇaṃ gacchāmi, buddho me saraṇaṃ leṇaṃ tāṇanti; evampi attasanniyyātanaṃ veditabbaṃ. ‘‘Satthārañca vatāhaṃ passeyyaṃ, bhagavantameva passeyyaṃ, sugatañca vatāhaṃ passeyyaṃ, bhagavantameva passeyyaṃ, sammāsambuddhañca vatāhaṃ passeyyaṃ, bhagavantameva passeyya’’nti (saṃ. ni. 2.154). Evampi mahākassapassa saraṇagamanaṃ viya sissabhāvūpagamanaṃ veditabbaṃ.

また、私は自己(attānaṃ)を世尊(bhagavato)に委ねます、法(dhammassa)、僧伽(saṅghassa)に、自己(attānaṃ)を委ねます、生命(jīvitaṃ)を委ねます。委ねられた(pariccattoyeva)私の自己(me attā)、委ねられた(pariccattaṃyeva)生命(jīvitaṃ)、生命の終わりの(jīvitapariyantikaṃ)仏(buddhaṃ)を頼り所(saraṇaṃ)とします。仏(buddho)は私の頼り所(saraṇaṃ)、避難所(leṇaṃ)、保護(tāṇa)です(ti);このようにも自己の委ね(attasanniyyātanaṃ)を知るべきです。「もし私が師(satthāraṃ)を見たならば、世尊(bhagavantameva)を見たであろう。もし私が善逝(sugatañca)を見たならば、世尊(bhagavantameva)を見たであろう。もし私が正等覚者(sammāsambuddhañca)を見たならば、世尊(bhagavantameva)を見たであろう。」(Saṃ. Ni. 2.154)。このようにも、マハーカッサパ(mahākassapassa)の頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)のように、弟子となること(sissabhāvūpagamanaṃ)を知るべきです。

‘‘So ahaṃ vicarissāmi, gāmā gāmaṃ purā puraṃ;

「私は歩き回るだろう、村から村へ、町から町へ。

Namassamāno sambuddhaṃ, dhammassa ca sudhammata’’nti. (su. ni. 194);

正等覚者(sambuddhaṃ)に礼拝し、完全な法(dhammassa ca sudhammata)に礼拝しながら。」(Su. Ni. 194)

Evampi āḷavakādīnaṃ saraṇagamanaṃ viya tapparāyaṇatā veditabbā. Atha kho brahmāyu brāhmaṇo uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ uttarāsaṅgaṃ karitvā bhagavato pādesu sirasā nipatitvā bhagavato pādāni mukhena ca paricumbati, pāṇīhi ca parisambāhati, nāmañca sāveti – ‘‘brahmāyu ahaṃ, bho gotama brāhmaṇo, brahmāyu ahaṃ, bho gotama brāhmaṇo’’ti (ma. ni. 2.394) evampi paṇipāto daṭṭhabbo.

このようにも、アーラヴァカ(āḷavakādīnaṃ)などの頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)のように、その方への傾倒(tapparāyaṇatā)を知るべきです。そこでブラフマーユ(brahmāyu)というバラモン(brāhmaṇo)は、立ち上がって座から離れ、肩に上衣(uttarāsaṅgaṃ)をかけ、世尊(bhagavato)の足元に頭を伏せ(sirasā nipatitvā)、世尊(bhagavato)の足(pādasni)を口でくわえ(mukhena ca paricumbati)、手で撫で(pāṇīhi ca parisambāhati)、名前を名乗りました。「ブラフマーユ(brahmāyu)です、ゴータマ(bho gotama)尊師(brāhmaṇo)、ブラフマーユ(brahmāyu)です、ゴータマ(bho gotama)尊師(brāhmaṇo)」(Ma. Ni. 2.394)。このようにも、敬意を払うこと(paṇipāto)を見ることができます。

So panesa ñātibhayācariyadakkhiṇeyyavasena catubbidho hoti. Tattha dakkhiṇeyyapaṇipātena saraṇagamanaṃ hoti, na itarehi. Seṭṭhavaseneva hi saraṇaṃ gaṇhāti, seṭṭhavasena ca bhijjati. Tasmā yo sākiyo vā koliyo vā – ‘‘buddho amhākaṃ ñātako’’ti vandati, aggahitameva hoti saraṇaṃ. Yo vā – ‘‘samaṇo gotamo rājapūjito mahānubhāvo avandīyamāno anatthampi kareyyā’’ti bhayena vandati, aggahitameva hoti saraṇaṃ. Yo vā bodhisattakāle bhagavato santike kiñci uggahitaṃ saramāno buddhakāle vā –

それは、親族(ñātibhayā)、師(acariya)、尊敬されるべき者(dakkhiṇeyya)のゆえに、四種類(catubbidho)になります。そこで尊敬されるべき者(dakkhiṇeyyapaṇipātena)への敬意(paṇipātena)によって、頼り所に行くこと(saraṇagamanaṃ)が起こります。他の(itarehi)ものではありません。最高の(seṭṭhavaseneva)ゆえに、頼り所(saraṇaṃ)を得る(gaṇhāti)のです。最高の(seṭṭhavasena)ゆえに、分裂(bhijjati)します。したがって、もし釈迦族(sākiyo)またはコーリヤ族(koliyo)が、「仏(buddho)は私たちの親族(ñātako)です」と言って礼拝しても、頼り所(aggahitameva)は得られていない(hoti)のです。あるいは、もし「ゴータマ(samaṇo gotamo)は王(rājapūjito)に尊敬され、偉大な力(mahānubhāvo)を持つ者である。礼拝しなければ、害(anatthampi)を与えるかもしれない」と恐怖(bhayena)から礼拝しても、頼り所(aggahitameva)は得られていない(hoti)のです。あるいは、菩薩(bodhisattakāle)の時に世尊(bhagavato)の元で何かを学び(uggahitaṃ)、仏(buddhakāle)の時に思い出して(saramāno)

‘‘Catudhā vibhaje bhoge, paṇḍito gharamāvasaṃ;

「賢者(paṇḍito)は家庭(gharamāvasaṃ)に住みながら、財産(bhoge)を四つに分けなさい。

Ekena bhogaṃ bhuñjeyya, dvīhi kammaṃ payojaye;

一つで財産(bhogaṃ)を食べなさい、二つで事業(kammaṃ)を始めなさい。

Catutthañca nidhāpeyya, āpadāsu bhavissatī’’ti. (dī. ni. 3.265);

四つ目は蓄えなさい、災難(āpadāsu)のために。」(Dī. Ni. 3.265)

Evarūpaṃ anusāsaniṃ uggahetvā – ‘‘ācariyo me’’ti vandati, aggahitameva hoti saraṇaṃ. Yo pana – ‘‘ayaṃ loke aggadakkhiṇeyyo’’ti vandati, teneva gahitaṃ hoti saraṇaṃ.

このような教え(anusāsaniṃ)を学んで、「私の師(ācariyo me)です」と言って礼拝しても、頼り所(aggahitameva)は得られていない(hoti)のです。しかし、もし「この世で最高の尊敬されるべき者(aggadakkhiṇeyyo)です」と言って礼拝するならば、そのことによって(tene)(頼り所)は得られている(gahiataṃ)のです。

Evaṃ gahitasaraṇassa ca upāsakassa vā upāsikāya vā aññatitthiyesu pabbajitampi ñātiṃ – ‘‘ñātako me aya’’nti vandato saraṇagamanaṃ na bhijjati, pageva apabbajitaṃ. Tathā rājānaṃ bhayavasena vandato. So hi raṭṭhapūjitattā avandīyamāno anatthampi kareyyāti. Tathā yaṃ kiñci sippaṃ sikkhāpakaṃ titthiyampi – ‘‘ācariyo me aya’’nti vandatopi na bhijjati, evaṃ saraṇagamanappabhedo veditabbo.

このように得られた頼り所(gahitasaraṇassa)を持つ在家信者(upāsakassa)または在家信女(upāsikāya)が、他の教団(aññatitthiyesu)に髪を切った(pabbajitampi)親族(ñātiṃ)を、「私の親族(ñātako me)です」と言って礼拝しても、頼り所(saraṇagamanaṃ)は(bhijjati)分裂(分裂する=無効になる)しません。ましてや髪を切らない(apabbajitaṃ)者(親族)は言うまでもありません。同様に、王(rājānaṃ)を恐怖(bhayavasena)のために礼拝する者。彼は国(raṭṭhapūjitattā)に尊敬されているが、礼拝しなければ害(anatthampi)を与えるかもしれない、からです。同様に、どのような学問(sippaṃ)を学ぶ者(sikkhāpakaṃ)でも、他の教団(titthiyampi)の者を「私の師(ācariyo me)です」と言って礼拝しても、分裂(bhijjati)しません。このように、頼り所に行くことの区別(saraṇagamanappabhedo)を知るべきです。

Ettha ca lokuttarassa saraṇagamanassa cattāri sāmaññaphalāni vipākaphalaṃ, sabbadukkhakkhayo ānisaṃsaphalaṃ. Vuttañhetaṃ –

ここで、超越的(lokuttarassa)な頼り所に行くこと(saraṇagamanassa)には、四つの寂静(sāmaññaphalāni)の果、結果(vipākaphalaṃ)、すべての苦しみ(sabbadukkha)の消滅(akkhayo)が利益(ānisaṃsaphalaṃ)です。それは述べられています。

‘‘Yo ca buddhañca dhammañca, saṅghañca saraṇaṃ gato;

「そして、仏(buddhañca)、法(dhammañca)、僧伽(saṅghaṃ)を頼り所(saraṇaṃ)とした者。

Cattāri ariyasaccāni, sammappaññāya passati.

四つの聖なる真理(cattāri ariyasaccāni)を、正しい智慧(sammappaññāya)で見ます。

Dukkhaṃ dukkhasamuppādaṃ, dukkhassa ca atikkamaṃ;

苦しみ(dukkhaṃ)、苦しみの生起(dukkhasamuppādaṃ)、苦しみの超越(dukkha)を。

Ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ, dukkhūpasamagāminaṃ.

聖なる八正道(ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ)、苦しみの止滅(dukkhūpasamagāminaṃ)に至る道を。

Etaṃ kho saraṇaṃ khemaṃ, etaṃ saraṇamuttamaṃ;

これが安全な(khemaṃ)頼り所(saraṇaṃ)です、これが最高の(uttamaṃ)頼り所(saraṇaṃ)です。

Etaṃ saraṇamāgamma, sabbadukkhā pamuccatī’’ti. (dha. pa. 192);

この頼り所(saraṇamāgamma)に依って、すべての苦しみ(sabbadukkhā)から解放されます(pamuccatī)」(Dha. Pa. 192)。

Api ca niccādito anupagamanādivasena petassa ānisaṃsaphalaṃ veditabbaṃ. Vuttañhetaṃ – ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso, yaṃ diṭṭhisampanno puggalo kañci saṅkhāraṃ niccato upagaccheyya…pe… kañci saṅkhāraṃ sukhato…pe… kañci dhammaṃ attato upagaccheyya…pe… mātaraṃ jīvitā voropeyya…pe… pitaraṃ…pe… arahantaṃ…pe… paduṭṭhacitto tathāgatassa lohitaṃ uppādeyya…pe…. saṅghaṃ bhindeyya…pe… aññaṃ satthāraṃ uddiseyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti (a. ni. 1.290). Lokiyassa pana saraṇagamanassa bhavasampadāpi bhogasampadāpi phalameva. Vuttañhetaṃ –

また、 impermanence (無常)や non-suffering (苦)の離脱、 non-self (無我)の離脱などによって、 petassa (地獄の者)の利益と果報を知るべきである。このように言われている。「見解が正しい者が、いかなる相(形作られたもの)も無常であると見なしたり…(中略)…、苦であると見なしたり…(中略)…、無我であると見なしたり…(中略)…、母を殺害したり…(中略)…、父を…(中略)…、阿羅漢を…(中略)…、憤慨した心で世尊に血を流させたり…(中略)…、僧伽を分裂させたり…(中略)…、別の師を仰いだりすることは、ありえないことである。」(A. Ni. 1.290)。世俗的な帰依には、生( bhavasampadā )や富( bhogasampadā )の果報がある。このように言われている。「

‘‘Ye keci buddhaṃ saraṇaṃ gatāse, na te gamissanti apāyabhūmiṃ;

「いかなる者も仏に帰依したならば、地獄道に落ちることはない。

Pahāya mānusaṃ dehaṃ, devakāyaṃ paripūressantī’’ti. (saṃ. ni. 1.37);

人間の肉体を捨てて、天界の肉体を得るであろう。」(S. Ni. 1.37);

Aparampi vuttaṃ – ‘‘atha kho sakko devānamindo asītiyā devatāsahassehi saddhiṃ yenāyasmā mahāmoggallāno tenupasaṅkami…pe… ekamantaṃ ṭhitaṃ kho sakkaṃ devānamindaṃ āyasmā mahāmoggallāno etadavoca – ‘‘sādhu kho, devānaminda, buddhaṃ saraṇagamanaṃ hoti. Buddhaṃ saraṇagamanahetu kho, devānaminda, evamidhekacce sattā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjanti…pe… te aññe deve dasahi ṭhānehi adhigaṇhanti – dibbena āyunā, dibbena vaṇṇena, dibbena sukhena, dibbena yasena, dibbena ādhipateyyena, dibbehi rūpehi saddehi gandhehi rasehi phoṭṭhabbehī’’ti (saṃ. ni. 4.341). Esa nayo dhamme ca saṅghe ca. Api ca velāmasuttādīnaṃ vasenāpi saraṇagamanassa phalaviseso veditabbo. Evaṃ saraṇagamanassa phalaṃ veditabbaṃ.

さらにこのように言われている。「かくして、デーヴァーナム・インダ(帝釈天)は、八万の天衆と共に、尊者マハー・モッガッラーナのもとへ行った…(中略)…、一方はらに立った帝釈天に、尊者マハー・モッガッラーナはこう言った。「デーヴァーナム・インダよ、仏への帰依は素晴らしい。デーヴァーナム・インダよ、仏への帰依によって、ここにいるある種の生きとし生ける者は、肉体の滅亡後に、善処である天上界に生まれるのである…(中略)…、彼らは他の天衆に、寿命、容色、幸福、名声、支配力、物質、音、香り、味、触感の十の点で勝る。」(S. Ni. 4.341)。法と僧伽についても同様である。また、 velāma sutta などによると、帰依による果報の差異も知られるべきである。このように、帰依の果報は知られるべきである。

Tattha ca lokiyasaraṇagamanaṃ tīsu vatthūsu aññāṇasaṃsayamicchāñāṇādīhi saṃkilissati, na mahājutikaṃ hoti, na mahāvipphāraṃ. Lokuttarassa natthi saṃkileso. Lokiyassa ca saraṇagamanassa duvidho bhedo – sāvajjo ca anavajjo ca. Tattha sāvajjo aññasatthārādīsu attasanniyyātanādīhi hoti, so ca aniṭṭhaphalo hoti. Anavajjo kālakiriyāya hoti, so avipākattā aphalo. Lokuttarassa pana nevatthi bhedo. Bhavantarepi hi ariyasāvako aññaṃ satthāraṃ na uddisatīti. Evaṃ saraṇagamanassa saṃkileso ca bhedo ca veditabboti.

その中で、世俗的な帰依は、無知、疑い、邪見など、三つの原因によって汚染され、大いなる輝きも、大いなる広がりも持たない。超世間的な帰依には、汚染がない。世俗的な帰依には、二つの区別がある。有罪のものと無罪のものとである。その中で、有罪のものは、他の師などを仰ぎ、自己を委ねることから生じ、それは望ましくない結果をもたらす。無罪のものは、死後に生じるもので、結果がないため、果報がない。しかし、超世間的な帰依には区別がない。なぜなら、後世においても、聖者の弟子は他の師を仰ぐことはないからである。このように、帰依の汚染と区別は知られるべきである。

Upāsakaṃ maṃ bhante bhagavā dhāretūti maṃ bhagavā ‘‘upāsako aya’’nti evaṃ dhāretu, jānātūti attho. Upāsakavidhikosallatthaṃ panettha – ko upāsako? Kasmā upāsakoti vuccati? Kimassa sīlaṃ? Ko ājīvo? Kā vipatti? Kā sampattīti? Idaṃ pakiṇṇakaṃ veditabbaṃ.

「師よ、私が在家信者(upasaka)であることを世尊にお認めください」とは、世尊が「この者は在家信者である」と私を認めてくださるように、知っていてくださるように、という意味である。在家信者の職務の完全性のために、ここで問われるのは、「在家信者とは誰か? なぜ在家信者と呼ばれるのか? その戒律は何か? その生計は何か? その破滅は何か? その成功は何か?」これらは、雑多な事柄として知られるべきである。

Tattha ko upāsakoti yo koci saraṇagato gahaṭṭho. Vuttañhetaṃ – ‘‘yato kho, mahānāma, buddhaṃ saraṇaṃ gato hoti, dhammaṃ saraṇaṃ gato hoti, saṅghaṃ saraṇaṃ gato hoti. Ettāvatā kho, mahānāma, upāsako hotī’’ti (saṃ. ni. 5.1033).

その中で、在家信者とは、帰依した在家者である。このように言われている。「マハーナマよ、仏に帰依し、法に帰依し、僧伽に帰依したとき、マハーナマよ、在家信者となるのである。」(S. Ni. 5.1033)。

Kasmā upāsakoti ratanattayaṃ upāsanato. So hi buddhaṃ upāsatīti upāsako, tathā dhammaṃ saṃghaṃ.

なぜ在家信者と呼ばれるかというと、三宝を崇拝するからである。彼は仏を崇拝するので在家信者と呼ばれ、法と僧伽も同様である。

Kimassa sīlanti pañca veramaṇiyo. Yathāha – ‘‘yato kho, mahānāma, upāsako pāṇātipātā paṭivirato hoti, adinnādānā… kāmesumicchācārā… musāvādā… surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭivirato hoti, ettāvatā kho, mahānāma, upāsako sīlavā hotī’’ti (saṃ. ni. 5.1033).

その戒律は何かというと、五戒である。このように言われている。「マハーナマよ、在家信者が、殺生、盗み、邪淫、妄語、飲酒から離れるとき、マハーナマよ、戒律を守る在家信者となるのである。」(S. Ni. 5.1033)。

Ko ājīvoti pañca micchāvaṇijjā pahāya dhammena samena jīvitakappanaṃ. Vuttañhetaṃ – ‘‘pañcimā, bhikkhave, vaṇijjā upāsakena akaraṇīyā. Katamā pañca? Satthavaṇijjā, sattavaṇijjā, maṃsavaṇijjā, majjavaṇijjā, visavaṇijjā. Imā kho, bhikkhave, pañca vaṇijjā upāsakena akaraṇīyā’’ti (a. ni. 5.177).

その生計は何かというと、五つの不正な商取引を捨て、法によって正しく生計を立てることである。このように言われている。「比丘たちよ、在家信者がしてはならない五つの商取引がある。どのような五つか? 武器の取引、生き物の取引、肉の取引、酒の取引、毒の取引。比丘たちよ、これら五つの商取引は、在家信者がしてはならない。」(A. Ni. 5.177)。

Kā vipattīti yā tasseva sīlassa ca ājīvassa ca vipatti, ayamassa vipatti. Api ca yāya esa caṇḍālo ceva hoti, malañca patikuṭṭho ca, sāpissa vipattīti veditabbā. Te ca atthato assaddhiyādayo pañca dhammā honti. Yathāha – ‘‘pañcahi, bhikkhave, dhammehi samannāgato upāsako upāsakacaṇḍālo ca hoti, upāsakamalañca, upāsakapatikuṭṭho ca. Katamehi pañcahi? Assaddho hoti, dussīlo hoti, kotūhalamaṅgaliko hoti, maṅgalaṃ pacceti, no kammaṃ, ito ca bahiddhā dakkhiṇeyyaṃ pariyesati, tattha ca pubbakāraṃ karotī’’ti (a. ni. 5.175).

その破滅は何かというと、その戒律と生計の破滅である。これが彼の破滅である。また、彼が卑しい者であり、汚れた者であり、軽蔑される者であることも、彼の破滅として知られるべきである。それらは、信仰の欠如など、五つの法である。このように言われている。「比丘たちよ、五つの法を備えた在家信者は、在家信者として卑しく、汚れており、軽蔑される者となる。どのような五つか? 彼は信仰がなく、戒律を守らず、好奇心からくる迷信にとらわれ、縁起を信じるが、業を信じない。そして、外部で施しを求め、そこで親切にする。」(A. Ni. 5.175)。

Kā sampattīti yā cassa sīlasampadā ceva ājīvasampadā ca, sā sampatti; ye cassa ratanabhāvādikarā saddhādayo pañca dhammā. Yathāha – ‘‘pañcahi, bhikkhave, dhammehi samannāgato upāsako upāsakaratanañca hoti, upāsakapadumañca, upāsakapuṇḍarīkañca. Katamehi pañcahi? Saddho hoti, sīlavā hoti, na kotūhalamaṅgaliko hoti, kammaṃ pacceti, no maṅgalaṃ, na ito bahiddhā dakkhiṇeyyaṃ gavesati, idha ca pubbakāraṃ karotī’’ti (a. ni. 5.175).

その成功は何かというと、その戒律の成功と生計の成功である。これが成功である。また、宝のような、信仰など、五つの法である。このように言われている。「比丘たちよ、五つの法を備えた在家信者は、在家信者の宝となり、在家信者の蓮となり、在家信者の白蓮となる。どのような五つか? 彼は信仰があり、戒律を守り、好奇心からくる迷信にとらわれず、業を信じ、縁起を信じない。そして、外部で施しを求めず、ここで親切にする。」(A. Ni. 5.175)。

Ajjataggeti etthāyaṃ aggasaddo ādikoṭikoṭṭhāsaseṭṭhesu dissati. ‘‘Ajjatagge, samma dovārika, āvarāmi dvāraṃ nigaṇṭhānaṃ nigaṇṭhīna’’ntiādīsu (ma. ni. 2.70) hi ādimhi dissati. ‘‘Teneva aṅgulaggena taṃ aṅgulaggaṃ parāmaseyya. Ucchaggaṃ veḷagga’’ntiādīsu (kathā. 281) koṭiyaṃ. ‘‘Ambilaggaṃ vā madhuraggaṃ vā tittakaggaṃ vā vihāraggena vā pariveṇaggena vā bhājetu’’ntiādīsu (cūḷava. 317) koṭṭhāse. ‘‘Yāvatā, bhikkhave, sattā apadā vā…pe… tathāgato tesaṃ aggamakkhāyatī’’tiādīsu (a. ni. 4.34) seṭṭhe. Idha panāyaṃ ādimhi daṭṭhabbo. Tasmā ajjataggeti ajjataṃ ādiṃ katvāti evametthattho veditabbo. Ajjatanti ajjabhāvaṃ. Ajjadaggeti vā pāṭho, dakāro padasandhikaro. Ajja agganti attho.

「今日から」という言葉は、ここでは、「最初」、「最も高い」、「部分」、「最良」などの意味で使われる。「今日から、ドヴァーリカよ、私はニガンタ(裸行者)とその女性たちを締め出す。」(M. Ni. 2.70)などのように、最初を意味する。「その指で、その指を掴む。」「最も高い、竹の最も高い。」(Kathā. 281)などのように、最高を意味する。「酸っぱいもの、甘いもの、苦いものを、 monastery (僧院)または付属建物によって分けなさい。」(Cūḷava. 317)などのように、部分を意味する。「比丘たちよ、あらゆる生き物の中で…(中略)…、如来はそれらの最良であると宣言される。」(A. Ni. 4.34)などのように、最良を意味する。ここでは、「最初」として理解されるべきである。したがって、「今日から」とは、「今日を最初として」という意味である。「今日」とは、「今日」である。あるいは、「今日」という語は「今日」を意味する。あるいは、「今日」という語は、言葉のつながりによる「今日」である。「今日」は「今日」を意味する。

Pāṇupetanti pāṇehi upetaṃ. Yāva me jīvitaṃ pavattati, tāva upetaṃ anaññasatthukaṃ tīhi saraṇagamanehi saraṇaṃ gataṃ upāsakaṃ kappiyakārakaṃ maṃ bhagavā dhāretu jānātu. Ahañhi sacepi me tikhiṇena asinā sīsaṃ chindeyya, neva buddhaṃ ‘‘na buddho’’ti vā, dhammaṃ ‘‘na dhammo’’ti vā, saṅghaṃ ‘‘na saṅgho’’ti vā vadeyyanti.

「生命ある者たちと共に」とは、生命ある者たちと共に、という意味である。私の命が続く限り、私は、他の師を仰がない、三宝に帰依した在家信者のために、適切に行う者として、世尊に認められたい。なぜなら、たとえ鋭い剣で私の頭を切り落とされたとしても、私は仏を「仏ではない」とか、法を「法ではない」とか、僧伽を「僧伽ではない」とか言わないだろう。

Evaṃ attasanniyyātanena saraṇaṃ gantvā attanā kataṃ aparādhaṃ pakāsento accayo maṃ, bhantetiādimāha. Tattha accayoti aparādho. Maṃ accagamāti maṃ atikkamma abhibhavitvā pavatto. Dhammikaṃ dhammarājānanti ettha dhammaṃ caratīti dhammiko. Dhammeneva rājā jāto, na pitughātanādinā adhammenāti dhammarājā. Jīvitā voropesinti jīvitā viyojesiṃ. Paṭiggaṇhātūti khamatu. Āyatiṃ saṃvarāyāti anāgate saṃvaratthāya. Puna evarūpassa aparādhassa dosassa khalitassa akaraṇatthāya.

このように、自己を委ねて帰依し、自己の過ちを表明しながら、「罪」や「師よ」などと言った。その中で、「罪」とは過ちである。「私を越えた」とは、私を通り越して、圧倒したという意味である。「法に従う王」とは、法を行っているので法に従う者であり、父殺しなどによって不法を行ったのではなく、法によって王となった者である。「生命を奪った」とは、生命を奪った。「受け入れてください」とは、許してください。「今後、戒めのために」とは、将来、戒めるために。再び、このような過ちや罪を犯さないために。

251. Tagghāti ekaṃse nipāto. Yathā dhammaṃ paṭikarosīti yathā dhammo ṭhito tatheva karosi, khamāpesīti vuttaṃ hoti. Taṃ te mayaṃ paṭiggaṇhāmāti taṃ tava aparādhaṃ mayaṃ khamāma. Vuḍḍhihesā, mahārāja ariyassa vinayeti esā, mahārāja, ariyassa vinaye buddhassa bhagavato sāsane vuḍḍhi nāma. Katamā? Yāyaṃ accayaṃ accayato disvā yathādhammaṃ paṭikaritvā āyatiṃ saṃvarāpajjanā, desanaṃ pana puggalādhiṭṭhānaṃ karonto – ‘‘yo accayaṃ accayato disvā yathādhammaṃ paṭikaroti, āyatiṃ saṃvaraṃ āpajjatī’’ti āha.

251. 「確かに」という言葉は、確実性を表す副詞である。「法に従って行う」とは、法が立つように、あなたは許した、という意味である。「私たちはあなたを受け入れます」とは、私たちはあなたの過ちを許します。「これは、偉大な王よ、聖者の戒律における成長です。」これは、偉大な王よ、聖者の戒律、仏の世尊の教えにおける成長である。どのような成長か? 過ちを過ちとして見なし、法に従って行い、将来戒めることである。説法は、個人に焦点を当てて行われる。「過ちを過ちとして見なし、法に従って行い、将来戒める者は…」と彼は言った。

252. Evaṃ vutteti evaṃ bhagavatā vutte. Handa ca dāni mayaṃ bhanteti ettha handāti vacasāyatthe nipāto. So hi gamanavacasāyaṃ katvā evamāha. Bahukiccāti balavakiccā. Bahukaraṇīyāti tasseva vevacanaṃ. Yassadāni tvanti yassa idāni tvaṃ mahārāja gamanassa kālaṃ maññasi jānāsi, tassa kālaṃ tvameva jānāsīti vuttaṃ hoti. Padakkhiṇaṃ katvā pakkāmīti tikkhattuṃ padakkhiṇaṃ katvā dasanakhasamodhānasamujjalaṃ añjaliṃ sirasi patiṭṭhapetvā yāva dassanavisayaṃ bhagavato abhimukhova paṭikkamitvā dassanavijahanaṭṭhānabhūmiyaṃ pañcapatiṭṭhitena vanditvā pakkāmi.

252. 「このように言われた」とは、世尊がこのように言われたとき。「さあ、師よ」とは、ここでは「さあ」という言葉は、行くことを意味する。彼はこのように言った。「多くの仕事」とは、多くの仕事。「多くのやるべきこと」とは、その同義語である。「あなたが今、行く時だと思う」とは、あなたが今、偉大な王よ、行く時だと思う、あなたはそれを行く時を知っている、という意味である。「周回して去った」とは、三度周回し、爪の先端で研磨された、合掌して頭上に置いた、世尊の視界が消えるまで、世尊に向かって進み、視界から離れる場所で、五体投地して去った。

253. Khatāyaṃ, bhikkhave, rājāti khato ayaṃ, bhikkhave, rājā. Upahatāyanti upahato ayaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ayaṃ, bhikkhave, rājā khato upahato bhinnapatiṭṭho jāto, tathānena attanāva attā khato, yathā attano patiṭṭhā na jātāti. Virajanti rāgarajādivirahitaṃ. Rāgamalādīnaṃyeva vigatattā vītamalaṃ. Dhammacakkhunti dhammesu vā cakkhuṃ, dhammamayaṃ vā cakkhuṃ, aññesu ṭhānesu tiṇṇaṃ maggānametaṃ adhivacanaṃ. Idha pana sotāpattimaggasseva. Idaṃ vuttaṃ hoti – sace iminā pitā ghātito nābhavissa, idāni idhevāsane nisinno sotāpattimaggaṃ patto abhavissa, pāpamittasaṃsaggena panassa antarāyo jāto. Evaṃ santepi yasmā ayaṃ tathāgataṃ upasaṅkamitvā ratanattayaṃ saraṇaṃ gato, tasmā mama sāsanamahantatāya yathā nāma koci purisassa vadhaṃ katvā pupphamuṭṭhimattena daṇḍena mucceyya, evameva lohakumbhiyaṃ nibbattitvā tiṃsavassasahassāni adho patanto heṭṭhimatalaṃ patvā tiṃsavassasahassāni uddhaṃ gacchanto punapi uparimatalaṃ pāpuṇitvā muccissatīti idampi kira bhagavatā vuttameva, pāḷiyaṃ pana na ārūḷhaṃ.

253. 「この王は、比丘たちよ、破壊された。」「この王は、比丘たちよ、損なわれた。」これは、「この王は、比丘たちよ、破壊され、損なわれ、基盤を失った。彼は自己によって自己を破壊したので、自己の基盤がなくなった。」という意味である。「汚れのない」とは、貪欲などの汚れから離れている。「貪欲などの汚れがないので、汚れていない。」「法の眼」とは、法における眼、法によって作られた眼、他の場所では三つの道(聖者の道)の別名である。ここでは、ソーダーパンナ(預流)の道の別名である。これは、「もし彼が父を殺さなかったなら、今ここに座っている彼はソーダーパンナの道を得たであろう。しかし、悪友との交際によって、彼の妨げとなった。このように、彼が如来に近づき、三宝に帰依したので、私の教えは広大なので、まるで誰かが殺人を犯して、花の束で罰せられるように、鉄の釜に生まれ、三万年下り、底に達し、三万年上り、再び頂上に達して解放されるであろう。」これもまた、世尊が言われたことであるが、経典には記録されていない。

Idaṃ pana suttaṃ sutvā raññā koci ānisaṃso laddhoti? Mahāānisaṃso laddho. Ayañhi pitu māritakālato paṭṭhāya neva rattiṃ na divā niddaṃ labhati, satthāraṃ pana upasaṅkamitvā imāya madhurāya ojavantiyā dhammadesanāya sutakālato paṭṭhāya niddaṃ labhi. Tiṇṇaṃ ratanānaṃ mahāsakkāraṃ akāsi. Pothujjanikāya saddhāya samannāgato nāma iminā raññā sadiso nāhosi. Anāgate pana vijitāvī nāma paccekabuddho hutvā parinibbāyissatīti. Idamavoca bhagavā. Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti.

この経を聞いて、王はどのような利益を得たか? 彼は大きな利益を得た。父を殺した時から、彼は夜も昼も眠ることができなかった。しかし、師に近づき、この甘く力強い法説を聞いた時から、彼は眠りを得た。彼は三宝に大きな敬意を払った。世俗的な信仰を持つ者の中で、この王に匹敵する者はいない。将来、彼は独覚仏となり、般涅槃するであろう。世尊はこう言われた。これらの比丘たちは、世尊の言葉を聞いて喜んだ。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

『スマングルヴィラシニ』の『ディーガニカーヤ』の注釈書より

Sāmaññaphalasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

『サーマニャパラ経』の注釈 完了。

3. Ambaṭṭhasuttavaṇṇanā

3. 『アンバッタ経』注釈

Addhānagamanavaṇṇanā

旅の注釈

254. Evaṃ me sutaṃ…pe… kosalesūti ambaṭṭhasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Kosalesūti kosalā nāma jānapadino rājakumārā. Tesaṃ nivāso ekopi janapado rūḷhīsaddena kosalāti vuccati, tasmiṃ kosalesu janapade. Porāṇā panāhu – yasmā pubbe mahāpanādaṃ rājakumāraṃ nānānāṭakādīni disvā sitamattampi akarontaṃ sutvā rājā āha – ‘‘yo mama puttaṃ hasāpeti, sabbālaṅkārena naṃ alaṅkaromī’’ti. Tato naṅgalānipi chaḍḍetvā mahājanakāye sannipatite manussā sātirekāni sattavassāni nānākīḷāyo dassetvāpi taṃ hasāpetuṃ nāsakkhiṃsu, tato sakko devarājā nāṭakaṃ pesesi, so dibbanāṭakaṃ dassetvā hasāpesi. Atha te manussā attano attano vasanokāsābhimukhā pakkamiṃsu. Te paṭipathe mittasuhajjādayo disvā paṭisanthāraṃ karontā – ‘‘kacci bho kusalaṃ, kacci bho kusala’’nti āhaṃsu. Tasmā taṃ ‘‘kusala’’nti vacanaṃ upādāya so padeso kosalāti vuccatīti.

254. 「このように私は聞いた…(中略)…コーサラで」とは、『アンバッタ経』のことである。ここでは、以下のような珍しい語の注釈がある。コーサラとは、国の王子たちである。彼らの居住地は、一つの国であっても、習慣的にコーサラと呼ばれる。そのコーサラ国において。古代の人々はこう言った。「かつて、マハー・パーナダ王子が、様々な劇を見ても笑わなかったので、王は『私の息子を笑わせた者に、全ての装飾品を与えよう』と言った。そこで、彼らは鋤を捨て、大衆が集まったが、人々は七年以上様々な遊びを見せても、彼を笑わせることができなかった。それゆえ、デヴァラージャ(帝釈天)は劇役者を送った。彼は天上の劇を見せて、彼を笑わせた。それから、人々はそれぞれの居住地に向かって去った。道中で、友人や知人に出会い、挨拶を交わし、『元気ですか?』と尋ねた。それゆえ、『元気』という言葉から、その場所はコーサラと呼ばれる。」

Cārikaṃ caramānoti addhānagamanaṃ gacchanto. Cārikā ca nāmesā bhagavato duvidhā hoti – turitacārikā ca, aturitacārikā ca. Tattha dūrepi bodhaneyyapuggalaṃ disvā tassa bodhanatthāya sahasā gamanaṃ turitacārikā nāma, sā mahākassapassa paccuggamanādīsu daṭṭhabbā. Bhagavā hi mahākassapattheraṃ paccuggacchanto muhuttena tigāvutaṃ maggaṃ agamāsi. Āḷavakassatthāya tiṃsayojanaṃ, tathā aṅgulimālassa. Pakkusātissa pana pañcacattālīsayojanaṃ. Mahākappinassa vīsayojanasataṃ. Dhaniyassatthāya sattayojanasatāni agamāsi. Dhammasenāpatino saddhivihārikassa vanavāsītissasāmaṇerassa tigāvutādhikaṃ vīsayojanasataṃ.

遊行(さりかṃ)とは、旅をすることである。世尊の遊行には、急ぐ遊行(とうりた・さりか)と、急がない遊行(あとぅりた・さりか)の二つがある。そのうち、遠くにいても悟るべき人々を見て、その悟りのために急いで行くことを急ぐ遊行といい、これは大迦葉尊者(まはーかしゃぱ・そんにゃ)の出迎えなどの例で見ることができる。世尊は、大迦葉尊者をお迎えするために、わずかの時間で三由旬(さん・ゆうじゅん)の道のりを行かれた。阿羅漢(あろーか)のためには三十由旬、無学(むがく)の鴦掘摩羅(おうぐるまーら)のためにもそうである。般遮罗(はんしゃーら)のためには四十五由旬。摩訶迦葉(まはーかしゃぱ)のためには二百由旬。曇尼耶(どんにお)のためには七百由旬。法軍(ほーぐん)の同宿の弟子である樹下(じゅげ)という沙弥(しゃみ)のためには、二百由旬余りを行かれた。

Ekadivasaṃ kira thero – ‘‘tissasāmaṇerassa santikaṃ, bhante, gacchāmī’’ti āha. Bhagavā – ‘‘ahampi gamissāmī’’ti vatvā āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi – ‘‘ānanda, vīsatisahassānaṃ chaḷabhiññānaṃ ārocehi, bhagavā kira vanavāsissa tissasāmaṇerassa santikaṃ gamissatī’’ti. Tato dutiyadivase vīsatisahassakhīṇāsavaparivāro ākāse uppatitvā vīsatiyojanasatamatthake tassa gocaragāmadvāre otaritvā cīvaraṃ pārupi. Taṃ kammantaṃ gacchamānā manussā disvā – ‘‘satthā no āgato, mā kammantaṃ agamitthā’’ti vatvā āsanāni paññapetvā yāguṃ datvā pātarāsabhattaṃ karontā – ‘‘kuhiṃ, bhante, bhagavā gacchatī’’ti daharabhikkhū pucchiṃsu. Upāsakā na bhagavā aññattha gacchati, idheva tissasāmaṇerassa dassanatthāyāgatoti. Te – ‘‘amhākaṃ kulūpakassa kira therassa dassanatthāya satthā āgato, no vata no thero oramattako’’ti somanassajātā ahesuṃ.

ある日、尊者は「世尊、樹下(じゅげ)の沙弥(しゃみ)のところへ参ります」と言われた。世尊は「私も参ろう」と言って、阿難(あなん)尊者をお呼びになって「阿難よ、二万人の六神通(ろく・じんつー)を備えた比丘(びく)たちに、世尊が樹下(じゅげ)の沙弥(しゃみ)のもとへ参られると知らせなさい」と言われた。それから二日目、二万人の阿羅漢(あろーか)に囲まれた世尊は、空を飛んで二十由旬(にじゅう・ゆうじゅん)の彼方にあるその沙弥(しゃみ)の所領(しょりょう)の入り口に降り立ち、衣(ころも)をお召しになった。その仕事をしている人々がそれを見て、「世尊がお越しになった。仕事をしていてはならない」と言って、席を設け、粥(かゆ)を差し上げ、朝食(ちょうしょく)を準備しながら、「世尊、どこへお参りになりますか」と若い比丘(びく)たちに尋ねた。信者たちは、「世尊は他のところへお参りになるのではない。樹下(じゅげ)の沙弥(しゃみ)にお会いするために来られたのだ」と言った。彼らは「私たちの師である尊者にお会いするために世尊がお越しになった。なんと幸運なことだろう」と喜んだ。

Atha kho bhagavato bhattakiccapariyosāne sāmaṇero gāme piṇḍāya caritvā – ‘‘upāsakā, mahābhikkhusaṅgho’’ti pucchi. Athassa te ‘‘satthā, bhante, āgato’’ti ārocesuṃ. So bhagavantaṃ upasaṅkamitvā piṇḍapātena āpucchi. Satthā tassa pattaṃ hatthena gahetvā – ‘‘alaṃ, tissa, niṭṭhitaṃ bhattakicca’’nti āha. Tato upajjhāyaṃ āpucchitvā attano pattāsane nisīditvā bhattakiccamakāsi. Athassa bhattakiccapariyosāne satthā maṅgalaṃ vatvā nikkhamitvā gāmadvāre ṭhatvā – ‘‘kataro te, tissa, vasanaṭṭhānaṃ gatamaggo’’ti āha. Ayaṃ bhagavāti. Maggaṃ desayamāno purato yāhi tissāti. Bhagavā kira sadevakassa lokassa maggadesakopi samāno sakale tigāvute magge ‘sāmaṇeraṃ daṭṭhuṃ lacchāmī’ti taṃ maggadesakaṃ akāsi.

世尊の食事の終わりに、沙弥(しゃみ)は村で托鉢(たくはつ)をして、「信者たちよ、大いなる僧伽(そうぎゃー)がおられますか」と尋ねた。人々は「世尊がお越しになりました」と告げた。彼は世尊のもとへ行って、托鉢(たくはつ)の鉢(はち)を差し出した。世尊は彼の鉢(はち)を手に取って、「もうよい、樹下(じゅげ)、食事は終わった」と言われた。それから師(し)に暇乞(ひまこ)いをして、自分の席に座って食事をされた。食事の後、世尊は吉祥(きっしょう)の偈(げー)を唱え、出てきて村の入り口に立って、「樹下(じゅげ)、あなたの住まいの場所への道はどちらですか」と尋ねられた。世尊がおられます、と。世尊は道を教えながら、「樹下(じゅげ)、先へ行きなさい」と言われた。世尊は、デーヴァ(でーば)とともにこの世を教え導く方でありながら、三由旬(さん・ゆうじゅん)の全行程(ぜん・こうけい)で「沙弥(しゃみ)に会うことができるだろうか」と、彼に道を教える役をされた。

So attano vasanaṭṭhānaṃ gantvā bhagavato vattamakāsi. Atha naṃ bhagavā – ‘‘kataro te, tissa, caṅkamo’’ti pucchitvā tattha gantvā sāmaṇerassa nisīdanapāsāṇe nisīditvā – ‘‘tissa, imasmiṃ ṭhāne sukhaṃ vasī’’ti pucchi. So āha – ‘‘āma, bhante, imasmiṃ ṭhāne vasantassa sīhabyagghahatthimigamorādīnaṃ saddaṃ suṇato araññasaññā uppajjati, tāya sukhaṃ vasāmī’’ti. Atha naṃ bhagavā – ‘‘tissa, bhikkhusaṅghaṃ sannipātehi, buddhadāyajjaṃ te dassāmī’’ti vatvā sannipatite bhikkhusaṅghe upasampādetvā attano vasanaṭṭhānameva agamāsīti. Ayaṃ turitacārikā nāma. Yaṃ pana gāmanigamapaṭipāṭiyā devasikaṃ yojanadviyojanavasena piṇḍapātacariyādīhi lokaṃ anuggaṇhantassa gamanaṃ, ayaṃ aturitacārikā nāma.

彼は自分の住まいの場所へ行って、世尊に申し上げた。世尊は彼に、「樹下(じゅげ)、あなたの散策(さんさく)の場所はどこですか」と尋ねて、そこへ行って、沙弥(しゃみ)の座る石(いし)に座って、「樹下(じゅげ)、この場所で快適に過ごしましたか」と尋ねた。彼は答えた。「はい、世尊。この場所で過ごしていると、獅子(しし)、虎(とら)、象(ぞう)、鹿(しか)、牛(うし)などの獣(けもの)の鳴き声を聞いても、森にいるという感覚が起こらず、それで快適に過ごしました」と言った。世尊は彼に、「樹下(じゅげ)、僧伽(そうぎゃー)を集めなさい。仏陀(ぶっだ)の遺産(ゆいさん)をあなたに見せよう」と言って、僧伽(そうぎゃー)を集めて、自分の住まいの場所へ戻られた。これが急ぐ遊行(とうりた・さりか)である。一方、村々(むらむら)を順に、毎日二由旬(に・ゆうじゅん)ずつ托鉢(たくはつ)などをして、世の中を巡り歩くことを、急がない遊行(あとぅりた・さりか)という。

Imaṃ pana cārikaṃ caranto bhagavā mahāmaṇḍalaṃ, majjhimamaṇḍalaṃ, antomaṇḍalanti imesaṃ tiṇṇaṃ maṇḍalānaṃ aññatarasmiṃ carati. Tattha mahāmaṇḍalaṃ navayojanasatikaṃ, majjhimamaṇḍalaṃ chayojanasatikaṃ, antomaṇḍalaṃ tiyojanasatikaṃ. Yadā mahāmaṇḍale cārikaṃ caritukāmo hoti, mahāpavāraṇāya pavāretvā pāṭipadadivase mahābhikkhusaṅghaparivāro nikkhamati. Samantā yojanasataṃ ekakolāhalaṃ hoti. Purimaṃ purimaṃ āgatā nimantetuṃ labhanti. Itaresu dvīsu maṇḍalesu sakkāro mahāmaṇḍale osarati. Tattha bhagavā tesu tesu gāmanigamesu ekāhaṃ dvīhaṃ vasanto mahājanaṃ āmisappaṭiggahena anuggaṇhanto dhammadānena cassa vivaṭṭasannissitaṃ kusalaṃ vaḍḍhento navahi māsehi cārikaṃ pariyosāpeti. Sace pana antovasse bhikkhūnaṃ samathavipassanā taruṇā honti, mahāpavāraṇāya apavāretvā pavāraṇāsaṅgahaṃ datvā kattikapuṇṇamāyaṃ pavāretvā migasirassa paṭhamapāṭipadadivase mahābhikkhusaṅghaparivāro nikkhamitvā majjhimamaṇḍale osarati. Aññenapi kāraṇena majjhimamaṇḍale cārikaṃ caritukāmo catumāsaṃ vasitvāva nikkhamati. Vuttanayeneva itaresu dvīsu maṇḍalesu sakkāro majjhimamaṇḍale osarati. Bhagavā purimanayeneva lokaṃ anuggaṇhanto aṭṭhahi māsehi cārikaṃ pariyosāpeti. Sace pana catumāsaṃ vutthavassassāpi bhagavato veneyyasattā aparipakkindriyā honti, tesaṃ indriyaparipākaṃ āgamayamāno aparampi ekamāsaṃ vā dviticatumāsaṃ vā tattheva vasitvā mahābhikkhusaṅghaparivāro nikkhamati. Vuttanayeneva itaresu dvīsu maṇḍalesu sakkāro antomaṇḍale osarati. Bhagavā purimanayeneva lokaṃ anuggaṇhanto sattahi vā chahi vā pañcahi vā catūhi vā māsehi cārikaṃ pariyosāpeti. Iti imesu tīsu maṇḍalesu yattha katthaci cārikaṃ caranto na cīvarādihetu carati. Atha kho ye duggatabālajiṇṇabyādhitā, te kadā tathāgataṃ āgantvā passissanti. Mayi pana cārikaṃ carante mahājano tathāgatassa dassanaṃ labhissati. Tattha keci cittāni pasādessanti, keci mālādīhi pūjessanti, keci kaṭacchubhikkhaṃ dassanti, keci micchādassanaṃ pahāya sammādiṭṭhikā bhavissanti. Taṃ nesaṃ bhavissati dīgharattaṃ hitāya sukhāyāti. Evaṃ lokānukampakāya cārikaṃ carati.

この遊行(さりか)をしながら、世尊は大円(だい・えん)、中円(ちゅう・えん)、内円(ない・えん)という三つの円(えん)のいずれかで遊行(さりか)される。そのうち、大円(だい・えん)は百由旬(ひゃく・ゆうじゅん)、中円(ちゅう・えん)は六百由旬(ろっぴゃく・ゆうじゅん)、内円(ない・えん)は三百由旬(さんびゃく・ゆうじゅん)である。大円(だい・えん)で遊行(さりか)しようとする時は、大雨(だい・う)安居(あんご)を終えて、初日(しょにち)に大いなる僧伽(そうぎゃー)に囲まれて出発される。周囲百由旬(ひゃく・ゆうじゅん)が人で賑わう。先に到着した者が招くことができる。他の二つの円(えん)では、供養(くよう)は大円(だい・えん)に集まる。世尊は、これらの村々(むらむら)で一日、二日と滞在し、多くの人々に物質的な供養(くよう)をもって恩恵を与え、法(ほー)の供養(くよう)をもって彼らの見解(けんげー)から離れた善行(ぜんこう)を育み、九ヶ月で遊行(さりか)を終えられる。もし雨(あめ)の安居(あんご)の間に比丘(びく)たちの止(しま)と観(かん)の修行が浅ければ、大雨(だい・う)安居(あんご)を終えて、雨(あめ)安居(あんご)の結集(けつじゅう)を与え、十月(じゅうがつ)の満月(まんげつ)に雨(あめ)安居(あんご)を終えて、十一月(じゅういちがつ)の初旬(しょじゅん)に大いなる僧伽(そうぎゃー)に囲まれて出発し、中円(ちゅう・えん)に移動される。他の理由で中円(ちゅう・えん)で遊行(さりか)しようとする時も、四ヶ月滞在してから出発される。前述の通り、他の二つの円(えん)では、供養(くよう)は中円(ちゅう・えん)に集まる。世尊は前述のように世の中を巡り歩き、八ヶ月で遊行(さりか)を終えられる。もし四ヶ月滞在したとしても、世尊の教化(きょうけー)されるべき人々(せっ・たー)の根性(こんじょう)が成熟していなければ、彼らの根性(こんじょう)の成熟を待つために、さらに一ヶ月、二ヶ月、あるいは四ヶ月そこにとどまってから、大いなる僧伽(そうぎゃー)に囲まれて出発される。前述の通り、他の二つの円(えん)では、供養(くよう)は内円(ない・えん)に集まる。世尊は前述のように世の中を巡り歩き、七ヶ月、六ヶ月、五ヶ月、あるいは四ヶ月で遊行(さりか)を終えられる。このように、これらの三つの円(えん)のいずれかで遊行(さりか)されても、衣(ころも)などのために遊行(さりか)されるのではない。もし、貧しく愚かで老いた人々が、いつのように世尊にお会いできるだろうか。私が遊行(さりか)している間に、多くの人々が世尊にお会いできるだろう。その中で、ある者は心を清め、ある者は花(はな)などで供養(くよう)し、ある者は食べ物を施し、ある者は邪見(じゃけん)を捨てて正見(しょうけん)を持つようになるだろう。それは彼らにとって、長く利益(りえき)となり、幸福(こうふく)となるだろう。このように、世の中を慈(いつく)しんで遊行(さりか)される。

Api ca catūhi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti, jaṅghavihāravasena sarīraphāsukatthāya, atthuppattikālābhikaṅkhanatthāya, bhikkhūnaṃ sikkhāpadapaññāpanatthāya, tattha tattha paripākagatindriye bodhaneyyasatte bodhanatthāyāti. Aparehipi catūhi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti buddhaṃ saraṇaṃ gacchissantīti vā, dhammaṃ, saṅghaṃ saraṇaṃ gacchissantīti vā, mahatā dhammavassena catasso parisā santappessāmīti vā. Aparehipi pañcahi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti pāṇātipātā viramissantīti vā, adinnādānā, kāmesumicchācārā, musāvādā, surāmerayamajjapamādaṭṭhānā viramissantīti vā. Aparehipi aṭṭhahi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti – paṭhamaṃ jhānaṃ paṭilabhissantīti vā, dutiyaṃ jhānaṃ…pe… nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiṃ paṭilabhissantīti vā. Aparehipi aṭṭhahi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti – sotāpattimaggaṃ adhigamissantīti vā, sotāpattiphalaṃ…pe… arahattaphalaṃ sacchikarissantīti vāti. Ayaṃ aturitacārikā, idha cārikāti adhippetā. Sā panesā duvidhā hoti – anibaddhacārikā ca nibaddhacārikā ca. Tattha yaṃ gāmanigamanagarapaṭipāṭivasena carati, ayaṃ anibaddhacārikā nāma. Yaṃ panekasseva bodhaneyyasattassatthāya gacchati, ayaṃ nibaddhacārikā nāma. Esā idha adhippetā.

また、四つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。歩行(ほこう)による健康維持のため、価値ある出来事の出現を願うため、比丘(びく)たちに戒律(かいりつ)を定めるため、そして、成熟した根性(こんじょう)を持つ人々に悟りをもたらすためである。さらに四つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。仏陀(ぶっだ)に帰依(きえ)しようとするため、法(ほー)に帰依(きえ)しようとするため、僧伽(そうぎゃー)に帰依(きえ)しようとするため、あるいは、偉大な法(ほー)の雨(あめ)をもって四つの集会(しゅうかい)を満足させるためである。さらに五つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。殺生(せっしょう)をやめるため、盗み(ぬすみ)、邪淫(じゃいん)、嘘(うそ)、酒(さけ)の飲酒(いんしゅ)をやめるためである。さらに八つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。初禅(しょ・ぜん)を得るため、二禅(に・ぜん)を得るため……(省略)……非想非非想処(ひそう・ひひそう・しょ)の定(じょう)を得るためである。さらに八つの理由で仏陀(ぶっだ)は遊行(さりか)される。預流(よる)の果(か)を得るため、預流(よる)の果(か)……(省略)……阿羅漢(あろーかん)の果(か)を実現するためである。これが急がない遊行(あとぅりた・さりか)であり、ここで遊行(さりか)とされているものである。それはさらに二つに分けられる。不定(ふてい)の遊行(さりか)と、定(じょう)の遊行(さりか)である。村々(むらむら)を巡る遊行(さりか)を不定(ふてい)の遊行(さりか)という。一方、特定の悟るべき人々のために行く遊行(さりか)を定(じょう)の遊行(さりか)という。これがここで言われているものである。

Tadā kira bhagavato pacchimayāmakiccapariyosāne dasasahassilokadhātuyā ñāṇajālaṃ pattharitvā bodhaneyyabandhave olokentassa pokkharasātibrāhmaṇo sabbaññutaññāṇajālassa anto paviṭṭho. Atha bhagavā ayaṃ brāhmaṇo mayhaṃ ñāṇajāle paññāyati, ‘‘atthi nu khvassa upanissayo’’ti vīmaṃsanto sotāpattimaggassa upanissayaṃ disvā – ‘‘eso mayi etaṃ janapadaṃ gate lakkhaṇapariyesanatthaṃ ambaṭṭhaṃ antevāsiṃ pahiṇissati, so mayā saddhiṃ vādapaṭivādaṃ katvā nānappakāraṃ asabbhivākyaṃ vakkhati, tamahaṃ dametvā nibbisevanaṃ karissāmi. So ācariyassa kathessati, athassācariyo taṃ kathaṃ sutvā āgamma mama lakkhaṇāni pariyesissati, tassāhaṃ dhammaṃ desessāmi. So desanāpariyosāne sotāpattiphale patiṭṭhahissati. Desanā mahājanassa saphalā bhavissatī’’ti pañcabhikkhusataparivāro taṃ janapadaṃ paṭipanno. Tena vuttaṃ – ‘‘kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehī’’ti.

その時、世尊の最後の夜の務めの終わりに、十千(じっせん)の世界に知恵(ちえ)の網(あみ)が広がり、悟るべき人々を観察されていた時、婆羅門(ばらもん)のPukkha-sāti(ぷっくは・さーてぃ)が、一切(いっさい)を知る知恵(ちえ)の網(あみ)の中に入られた。すると世尊は、この婆羅門(ばらもん)が私の知恵(ちえ)の網(あみ)に見えている。「彼に悟りの縁(えん)があるだろうか」と探求(たんきゅう)され、預流(よる)の果(か)への縁(えん)を見て、「この者は私がこの国へ行った時、相(そう)を見るために弟子であるAmbatha(あんぱた)を送るだろう。彼は私と議論し、様々な偽り(いつわり)の言葉を言うだろう。それを私は打ち負かし、存在しないものとするだろう。彼は師(し)に報告するだろう。すると師(し)は、その話を聞いて来て、私の相(そう)を探求(たんきゅう)するだろう。私は彼に法(ほー)を説くだろう。その説法(せっぽー)の終わりに、彼は預流(よる)の果(か)に到達するだろう。説法(せっぽー)は多くの人々のために実りあるものとなるだろう」と考えて、五百人の比丘(びく)を伴ってその国へ行かれた。そのため、「コーサラ国(こーさら・こく)を遊行(さりか)される時、大いなる僧伽(そうぎゃー)とともに五百人の比丘(びく)を伴って」と言われている。

Yena icchānaṅgalanti yena disābhāgena icchānaṅgalaṃ avasaritabbaṃ. Yasmiṃ vā padese icchānaṅgalaṃ. Ijjhānaṅgalantipi pāṭho. Tadavasarīti tena avasari, taṃ vā avasari. Tena disābhāgena gato, taṃ vā padesaṃ gatoti attho. Icchānaṅgale viharati icchānaṅgalavanasaṇḍeti icchānaṅgalaṃ upanissāya icchānaṅgalavanasaṇḍe sīlakhandhāvāraṃ bandhitvā samādhikontaṃ ussāpetvā sabbaññutaññāṇasaraṃ parivattayamāno dhammarājā yathābhirucitena vihārena viharati.

Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)へ、つまり、どの方向へ Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)へ行くべきか。あるいは、どの地域(ちいき)に Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)があるか。Ijjaṅgala(いじゃん・がーら)という読み方もある。そこへ行った、つまり、そこへ行った、あるいは、そこへ到着した、という意味である。Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)に滞在する、つまり、Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)の森(もり)のあたり、Iccḥānaṅgala(いっはーなん・がーら)の近くに、戒律(かいりつ)の砦(とりで)を築き、禅定(ぜんじょう)の塔(とう)を建て、一切(いっさい)を知る知恵(ちえ)の泉(いずみ)を巡らせながら、法(ほー)の王(おう)が、心地よいように滞在されている。

Pokkharasātivatthuvaṇṇanā

Pukkha-sāti(ぷっくは・さーてぃ)の物語(ものがたり)

255. Tena kho pana samayenāti yena samayena bhagavā tattha viharati, tena samayena, tasmiṃ samayeti ayamattho. Brahmaṃ aṇatīti brāhmaṇo, mante sajjhāyatīti attho. Idameva hi jātibrāhmaṇānaṃ niruttivacanaṃ. Ariyā pana bāhitapāpattā brāhmaṇāti vuccanti. Pokkharasātīti idaṃ tassa nāmaṃ. Kasmā pokkharasātīti vuccati. Tassa kira kāyo setapokkharasadiso, devanagare ussāpitarajatatoraṇaṃ viya sobhati. Sīsaṃ panassa kāḷavaṇṇaṃ indanīlamaṇimayaṃ viya. Massupi candamaṇḍale kāḷamegharāji viya khāyati. Akkhīni nīluppalasadisāni. Nāsā rajatapanāḷikā viya suvaṭṭitā suparisuddhā. Hatthapādatalāni ceva mukhadvārañca katalākhārasaparikammaṃ viya sobhati, ativiya sobhaggappatto brāhmaṇassa attabhāvo. Arājake ṭhāne rājānaṃ kātuṃ yuttamimaṃ brāhmaṇaṃ. Evamesa sassiriko. Iti naṃ pokkharasadisattā pokkharasātīti sañjānanti.

255. その時(その・とき)とは、世尊がそこに滞在されていた時、その時、その時という意味である。梵(ぼん)を学んでいる者(まな)が婆羅門(ばらもん)である。経典(けいてん)を唱える者(しょう)という意味である。これが、生まれた時から婆羅門(ばらもん)と呼ばれる者の言葉である。しかし、聖者(せいじゃ)は悪(あく)を離れた者(はな・た)を婆羅門(ばらもん)と呼ぶ。Pukkha-sāti(ぷっくは・さーてぃ)とは、これが彼の名前である。なぜ Pukkha-sāti(ぷっくは・さーてぃ)と呼ばれるのか。彼の体(からだ)は白い蓮(はす)の花(はな)のようであり、天(てん)の都(みやこ)の真珠(しんじゅ)の門(もん)のように輝いている。しかし、彼の頭(かしら)は、ラピスラズリ(らん)でできたかのように黒い色をしている。目は青い蓮(はす)の花(はな)のようである。鼻(はな)は銀(ぎん)の管(くだ)のように丸く、清らかである。手のひら、足の裏、そして口(くち)は、真紅(しんく)の染料(せんりょう)で塗られたかのように輝いており、婆羅門(ばらもん)の体(からだ)は非常に美しい。王(おう)がいない場所では、この婆羅門(ばらもん)を王(おう)にすべきである。このように彼は輝いている。そのため、蓮(はす)の花(はな)に似ていることから、Pukkha-sāti(ぷっくは・さーてぃ)と知られている。

Ayaṃ pana kassapasammāsambuddhakāle tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū dasabalassa dānaṃ datvā dhammadesanaṃ sutvā devaloke nibbatti. So tato manussalokamāgacchanto mātukucchivāsaṃ jigucchitvā himavantapadese mahāsare padumagabbhe nibbatti. Tassa ca sarassa avidūre tāpaso paṇṇasālāya vasati. So tīre ṭhito taṃ padumaṃ disvā – ‘‘idaṃ padumaṃ avasesapadumehi mahantataraṃ. Pupphitakāle naṃ gahessāmī’’ti cintesi. Taṃ sattāhenāpi na pupphati. Tāpaso kasmā nu kho idaṃ sattāhenāpi na pupphati. Handa naṃ gahessāmīti otaritvā gaṇhi. Taṃ tena nāḷato chinnamattaṃyeva pupphitaṃ. Athassabbhantare suvaṇṇacuṇṇapiñjaraṃ viya rajatabimbakaṃ padumareṇupiñjaraṃ setavaṇṇaṃ dārakaṃ addasa. So mahāpuñño esa bhavissati. Handa naṃ paṭijaggāmīti paṇṇasālaṃ netvā paṭijaggitvā sattavassakālato paṭṭhāya tayo vede uggaṇhāpesi. Dārako tiṇṇaṃ vedānaṃ pāraṃ gantvā paṇḍito byatto jambudīpe aggabrāhmaṇo ahosi. So aparena samayena rañño kosalassa sippaṃ dassesi. Athassa sippe pasanno rājā ukkaṭṭhaṃ nāma mahānagaraṃ brahmadeyyaṃ adāsi. Iti naṃ pokkhare sayitattā pokkharasātīti sañjānanti.

カッサパ仏の時代、彼は3つのヴェーダを極め、10の力を持つ者(仏)に布施をして、法を説くのを聞いて、デーヴァの世に生まれた。彼はそこから人間の世に来る時、母の胎内に宿ることを嫌い、ヒマラヤ山脈の地にある大きな池の蓮の蕾の中に生まれた。その池の近くに、一人の仙人が草庵に住んでいた。彼は岸に立ってその蓮を見て、「この蓮は他の蓮よりもずっと大きい。花が咲く時に取ろう」と思った。7日経っても咲かなかった。仙人は「なぜこれは7日経っても咲かないのだろうか。よし、取ろう」と思って降りて取った。その茎から切られた途端に、花が咲いた。すると、その中には、金の粉の束のような銀色の姿の、蓮の粉に包まれた白い幼児がいた。仙人は「この子は大きな福徳を持つ者になるだろう。よし、育てよう」と思って草庵に連れて帰り、育てて、7歳から3つのヴェーダを習得させた。その子は3つのヴェーダを極め、賢く、聡明で、ジャンブドゥーパ(=インド)で最高のバラモンとなった。その後、彼はコーサラ王にその技を見せた。王はその技に満足し、ウッカッタという名の大きな町をブラフマデーヤ(=バラモンへの寄進地)として与えた。このように、彼は蓮(pokkhara)の間に生まれたので、ポッカラサーティ(=蓮の座にいる者)と知られている。

Ukkaṭṭhaṃ ajjhāvasatīti ukkaṭṭhanāmake nagare vasati. Abhibhavitvā vā āvasati. Tassa nagarassa sāmiko hutvā yāya mariyādāya tattha vasitabbaṃ, tāya mariyādāya vasi. Tassa kira nagarassa vatthuṃ ukkā ṭhapetvā ukkāsu jalamānāsu aggahesuṃ, tasmā taṃ ukkaṭṭhanti vuccati. Okkaṭṭhantipi pāṭho, soyevattho. Upasaggavasena panettha bhummatthe upayogavacanaṃ veditabbaṃ. Tassa anupayogattā ca sesapadesu. Tattha lakkhaṇaṃ saddasatthato pariyesitabbaṃ.

ウッカッタに住んでいるとは、ウッカッタという名の町に住んでいるということである。あるいは、征服して住んでいるということである。その町の主人となって、住むべき限度で住んだ。その町の地には、火(ukka)を灯して、火が燃えている間に(町を)築いたので、ウッカッタと呼ばれる。オッカッタという読み方もある。これは同じ意味である。ここでは接辞(upasagga)によって、地面(bhūmi)の意味と、使用(upayoga)の意味に理解すべきである。それらが使用されていないので、残りの場所では(地面の意味である)。そこで、その特徴は言葉の教え(saddasattha)から探すべきである。

Sattussadanti sattehi ussadaṃ, ussannaṃ bahujanaṃ ākiṇṇamanussaṃ. Posāvaniyahatthiassamoramigādianekasattasamākiṇṇañcāti attho. Yasmā panetaṃ nagaraṃ bahi āvijjhitvā jātena hatthiassādīnaṃ ghāsatiṇena ceva gehacchādanatiṇena ca sampannaṃ. Tathā dārukaṭṭhehi ceva gehasambhārakaṭṭhehi ca. Yasmā cassabbhantare vaṭṭacaturassādisaṇṭhānā bahū pokkharaṇiyo jalajakusumavicittāni ca bahūni anekāni taḷākāni udakassa niccabharitāneva honti, tasmā satiṇakaṭṭhodakanti vuttaṃ. Saha dhaññenāti sadhaññaṃ pubbaṇṇāparaṇṇādibhedaṃ bahudhaññasannicayanti attho. Ettāvatā yasmiṃ nagare brāhmaṇo setacchattaṃ ussāpetvā rājalīlāya vasati, tassa samiddhisampatti dīpitā hoti.

サットゥサダ(sattussada)とは、生き物(satta)による賑わい(ussada)、多くの人々で満ちた(ākiṇṇa)人々である。あるいは、象、馬、鹿、多くの動物で満ちているということである。この町は、外側を囲って(āvijjhitvā)生じた象や馬などのための餌となる草や、家の屋根となる草が豊富である。また、薪や家の道具となる木材も豊富である。また、その内側には、円形や四角形などの形をした多くの池があり、水草や花(jalajakusuma)で飾られた多くの湖が常に水で満たされているので、草や木、水があると述べられている。穀物と共に(saha dhaññena)とは、穀物(dhañña)を意味し、新穀や古穀などの多くの穀物の集積である。これほどまでに、どの町でバラモンが白い傘を掲げて王のように住んでいるか、その繁栄の富が示されている。

Rājato laddhaṃ bhoggaṃ rājabhoggaṃ. Kena dinnanti ce? Raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ. Rājadāyanti rañño dāyabhūtaṃ, dāyajjanti attho. Brahmadeyyanti seṭṭhadeyyaṃ, chattaṃ ussāpetvā rājasaṅkhepena bhuñjitabbanti attho. Atha vā rājabhogganti sabbaṃ chejjabhejjaṃ anusāsantena nadītitthapabbatādīsu suṅkaṃ gaṇhantena setacchattaṃ ussāpetvā raññā hutvā bhuñjitabbaṃ. Raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ rājadāyanti ettha taṃ nagaraṃ raññā dinnattā rājadāyaṃ dāyakarājadīpanatthaṃ panassa **‘‘raññā pasenadinā kosalena dinna’’**nti idaṃ vuttaṃ. Brahmadeyyanti seṭṭhadeyyaṃ. Yathā dinnaṃ na puna gahetabbaṃ hoti, nissaṭṭhaṃ pariccattaṃ. Evaṃ dinnanti attho.

王から与えられた(laddhaṃ)享受されるもの(bhoggaṃ)をラージャボッガ(rājabhogga)という。誰によって与えられたかというと? コーサラ王パセーナディによって与えられた。ラージャダーヤ(rājādāya)とは、王の相続人(dāyabhūta)を意味する。ブラフマデーヤ(Brahmadeyya)とは、最高の寄進(seyyaṃ)であり、傘を掲げて王のように享受することである。あるいは、ラージャボッガ(rājabhogga)とは、すべてを切り取り分割する(chejjabhejjā)もの、命令する者(anusāsanta)が川岸や山などの場所で関税を取る(suṅkaṃ gaṇhanta)際に、白い傘を掲げて王として享受すべきものである。コーサラ王パセーナディによって与えられたラージャダーヤ(rājādāya)とは、ここで、その町が王によって与えられたので、ラージャダーヤ(rājādāya)と(呼ばれる)。その寄進された王(dāyakara)であることを示すために、「王パセーナディ・コーサラによって与えられた」と述べられている。ブラフマデーヤ(Brahmadeyya)とは、最高の寄進(seyyaṃ)である。与えられたものは再び取ってはならない、放棄された、手放された。このように与えられた、という意味である。

Assosīti suṇi upalabhi, sotadvārasampattavacananigghosānusārena aññāsi. Khoti avadhāraṇatthe padapūraṇamatte vā nipāto. Tattha avadhāraṇatthena assosi eva, nāssa koci savanantarāyo ahosīti ayamattho veditabbo. Padapūraṇena pana padabyañjanasiliṭṭhatāmattameva.

アッソーシー(assosī)とは、聞いた、理解した、耳の入り口に達して音を聞く(nigghosa)ことから知った。コーティ(kho)は、断定(avadhāraṇa)の意味、あるいは言葉を飾る(padapūraṇa)ための助詞である。断定の意味では、アッソーシー(assosī)だけが、つまり、聞くことの妨げがなかった、という意味である。言葉を飾る助詞としては、言葉と文字のつながり(siḷiṭṭhatā)だけである。

Idāni yamatthaṃ brāhmaṇo pokkharasāti assosi, taṃ pakāsento – ‘‘samaṇo khalu bho gotamo’’tiādimāha. Tattha samitapāpattā samaṇoti veditabbo. Vuttañhetaṃ – ‘‘samitāssa honti pāpakā akusalā dhammā’’tiādi (ma. ni. 1.434). Bhagavā ca anuttarena ariyamaggena samitapāpo. Tenassa yathābhūtaguṇādhigatametaṃ nāmaṃ, yadidaṃ samaṇoti. Khalūti anussavanatthe nipāto. Bhoti brāhmaṇajātisamudāgataṃ ālapanamattaṃ. Vuttampi cetaṃ – ‘‘bhovādī nāma so hoti, sace hoti sakiñcano’’ti (dha. pa. 55). Gotamoti bhagavantaṃ gottavasena parikitteti. Tasmā samaṇo khalu bho gotamoti ettha samaṇo kira bho gotamagottoti evamattho daṭṭhabbo.

今、バラモンがポッカラサーティ(Pokkharasāti)が聞いた、そのことを示して、「ゴータマという名の沙門(samaṇa)がいる」と言った。そこで、罪(pāpa)が滅びたので、沙門(samaṇa)であると理解すべきである。このように説かれている。「彼の罪、不善の法は滅びた」(マッジマ・ニカーヤ 1.434)。仏は、比類なき聖なる道によって罪を滅ぼされた。それゆえ、彼の真実の徳(guṇa)によって得られた、すなわち沙門(samaṇa)という、この名前は(正しい)。コーティ(khalu)は、伝える(anussavana)ための助詞である。ボーティ(bhoti)は、バラモン(brāhmaṇa)の生まれから生じた呼びかけ(ālapana)である。このように言われている。「ボー(bho)と呼ぶ者は、もし何かを持っている者である」(ダンマパダ 55)。ゴータマ(Gotama)とは、仏を姓(gotta)によって指している。それゆえ、「ゴータマという名の沙門(samaṇa)がいる」というのは、「ゴータマ姓の沙門(samaṇa)がいる」という意味であると見なすべきである。

Sakyaputtoti idaṃ pana bhagavato uccākulaparidīpanaṃ. Sakyakulā pabbajitoti saddhāpabbajitabhāvaparidīpanaṃ. Kenaci pārijuññena anabhibhūto aparikkhīṇaṃyeva taṃ kulaṃ pahāya saddhāya pabbajitoti vuttaṃ hoti. Tato paraṃ vuttatthameva. Taṃ kho panātiādi sāmaññaphale vuttameva. Sādhu kho panāti sundaraṃ kho pana. Atthāvahaṃ sukhāvahanti vuttaṃ hoti. Tathārūpānaṃ arahatanti yathārūpo so bhavaṃ gotamo, evarūpānaṃ yathābhūtaguṇādhigamena loke arahantoti laddhasaddhānaṃ arahataṃ. Dassanaṃ hotīti pasādasommāni akkhīni ummīletvā dassanamattampi sādhu hotīti, evaṃ ajjhāsayaṃ katvā.

釈迦族(sakyaputta)とは、これは仏が高貴な家柄(uccākula)であることを示す。釈迦族から出家した(sakyakulā pabbajito)とは、信じて出家した(saddhāpabbajita)ことを示す。いかなる執着(pārijuñña)によっても妨げられず、減耗していない(aparikkhīṇa)その家柄を捨てて、信じて出家した、と述べられている。それ以降は、すでに述べられた意味である。「タム・コー・パナー」(taṃ kho panā)などは、沙門果(sāmaññaphala)で述べられている通りである。サードゥ・コー・パナー(sādhu kho pana)とは、素晴らしい、ということである。利益(attha)をもたらし、幸福(sukha)をもたらす、と述べられている。そのような阿羅漢(arahanta)とは、あのゴータマ(bhavaṃ gotamo)のような、真実の徳を得て、世間で阿羅漢(arahant)と信頼を得た者たちである。その姿を見る(dassanaṃ hotī)とは、称賛と慈悲の眼(pasādasommāni akkhīni)を開いて、ただ見るだけでも素晴らしい、というように、その意図を込めて(言った)。

Ambaṭṭhamāṇavakathā

アンバッタ世俗の話

256. Ajjhāyakoti idaṃ – ‘‘na dānime jhāyanti, na dānime jhāyantīti kho, vāseṭṭha, ajjhāyakā ajjhāyakā tveva tatiyaṃ akkharaṃ upanibbatta’’nti, evaṃ paṭhamakappikakāle jhānavirahitānaṃ brāhmaṇānaṃ garahavacanaṃ. Idāni pana taṃ ajjhāyatīti ajjhāyako. Mante parivattetīti iminā atthena pasaṃsāvacanaṃ katvā voharanti. Mante dhāretīti mantadharo.

256. アッジャヤーコー(ajjhāyako)とは、これは「彼らは瞑想しない、瞑想しない」と言う、ヴァーセッタ(Vāseṭṭha)よ、アッジャヤーコー(ajjhāyako)が3番目の文字である、と、このように最初の時代に瞑想から離れたバラモンたちへの非難の言葉である。今では、それをアッジャヤティ(ajjhāyati)と言うので、アッジャヤーコー(ajjhāyako)と、呪文を唱える(mantē parivarteti)という意味で、賞賛の言葉として使われている。呪文を保持する(mantē dhāreti)とは、マントラ保持者(mantadharo)である。

Tiṇṇaṃ vedānanti iruvedayajuvedasāmavedānaṃ. Oṭṭhapahatakaraṇavasena pāraṃ gatoti pāragū. Saha nighaṇḍunā ca keṭubhena ca sanighaṇḍukeṭubhānaṃ. Nighaṇḍūti nighaṇḍurukkhādīnaṃ vevacanapakāsakaṃ satthaṃ. Keṭubhanti kiriyākappavikappo kavīnaṃ upakārāvahaṃ satthaṃ. Saha akkharappabhedena sākkharappabhedānaṃ. Akkharappabhedoti sikkhā ca nirutti ca. Itihāsapañcamānanti āthabbaṇavedaṃ catutthaṃ katvā itiha āsa, itiha āsāti īdisavacanapaṭisaṃyutto purāṇakathāsaṅkhāto itihāso pañcamo etesanti itihāsapañcamā, tesaṃ itihāsapañcamānaṃ vedānaṃ.

3つのヴェーダ(tiṇṇaṃ vedānaṃ)とは、イル(iru)、ユジュ(yaju)、サーマ(sāma)の3つのヴェーダである。オッタブタカラナ(oṭṭhapahatakaraṇa)の原理によって極めた者(pāraṃ gato)なので、パーラグー(pāragū)である。ニガンダ(Nighaṇḍu)と、ケトゥバ(Keṭubha)と共に、ニガンダケトバ(nighaṇḍukeṭubha)を極めた者である。ニガンダ(Nighaṇḍū)とは、ニガンダ(nighaṇḍurukkha)などの同義語を説明する学問である。ケトゥバ(Keṭubha)とは、詩人(kavīnaṃ)の行為や法則(kiriyākappavikappo)に役立つ学問である。文字の区別(akkharappabhedena)と共に、文字の区別(sakkharappabhedānaṃ)を理解している者である。文字の区別(akkharappabhedo)とは、シッハー(śikṣā)とニルッティ(nirukti)である。イティハーサ・パンチャマーナ(itihāsapañcamāna)とは、アタルヴァ(ātharva)ヴェーダを4番目として、イティ(iti)あった、イティ(iti)あった、というような古い物語(purāṇakathā)と呼ばれるイティハーサ(itihāsa)を5番目とする、それらのイティハーサ・パンチャマーナ(itihāsapañcamāna)のヴェーダ(vedānaṃ)である。

Padaṃ tadavasesañca byākaraṇaṃ adhīyati vedeti cāti padako veyyākaraṇo. Lokāyataṃ vuccati vitaṇḍavādasatthaṃ. Mahāpurisalakkhaṇanti mahāpurisānaṃ buddhādīnaṃ lakkhaṇadīpakaṃ dvādasasahassaganthapamāṇaṃ satthaṃ. Yattha soḷasasahassagāthāparimāṇā buddhamantā nāma ahesuṃ, yesaṃ vasena iminā lakkhaṇena samannāgatā buddhā nāma honti, iminā paccekabuddhā, iminā dve aggasāvakā, asīti mahāsāvakā, buddhamātā, buddhapitā, aggupaṭṭhāko, aggupaṭṭhāyikā, rājā cakkavattīti ayaṃ viseso paññāyati.

単語(padaṃ)とその残りの部分(tadavaśeśaṃ)を説明する(vyākaraṇaṃ)ことを学び、理解する(vedeti)者なので、パダコー(padako)またはヴェーヤーカラノー(veyyākaraṇo)である。ローカーヤタ(lokāyataṃ)とは、詭弁(vitaṇḍavādasatthaṃ)と呼ばれる学問である。マハー・プラリサ・ラッカナ(mahāpurisalakkhaṇa)とは、仏などの偉大な人物(mahāpurisānaṃ)の特徴を示す、1万2千の文章(gandhapamāṇaṃ)からなる学問である。その中で、1万6千の詩句(gāthāparimāṇā)からなる仏教の呪文(buddhamantā)があった。それによると、この特徴を持つ者は仏(buddhā)であり、この特徴を持つ者は独覚(paccekabuddhā)であり、この特徴を持つ者は2人の主要な弟子(dve aggasāvakā)、80人の大弟子(asīti mahāsāvakā)、仏の母(buddhamātā)、仏の父(buddhapità)、主要な世話人(aggupaṭṭhako)、主要な世話をする女性(aggupaṭṭhāyikā)、転輪王(rājā cakkavattī)である、という区別が知られる。

Anavayoti imesu lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anūno paripūrakārī, avayo na hotīti vuttaṃ hoti. Avayo nāma yo tāni atthato ca ganthato ca sandhāretuṃ na sakkoti. Anuññātapaṭiññātoti anuññāto ceva paṭiññāto ca. Ācariyenassa ‘‘yaṃ ahaṃ jānāmi, taṃ tvaṃ jānāsī’’tiādinā anuññāto. ‘‘Āma ācariyā’’ti attanā tassa paṭivacanadānapaṭiññāya paṭiññātoti attho. Katarasmiṃ adhikāre? Sake ācariyake tevijjake pāvacane. Esa kira brāhmaṇo cintesi ‘‘imasmiṃ loke ‘ahaṃ buddho, ahaṃ buddho’ti uggatassa nāmaṃ gahetvā bahū janā vicaranti. Tasmā na me anussavamatteneva upasaṅkamituṃ yuttaṃ. Ekaccañhi upasaṅkamantassa apakkamanampi garu hoti, anatthopi uppajjati. Yaṃnūnāhaṃ mama antevāsikaṃ pesetvā – ‘buddho vā, no vā’ti jānitvāva upasaṅkameyya’’nti, tasmā māṇavaṃ āmantetvā ayaṃ tātātiādimāha.

アナーヴァヤ(anāvaya)とは、これらのローカーヤタ(lokāyata)やマハー・プラリサ・ラッカナ(mahāpurisalakkhaṇa)において、欠けることなく(anūno)完璧に実行する者(paripūrakārī)である。欠点がない(avayo na hotī)と述べられている。欠点(avaya)とは、それらを内容(attho)と文章(gandha)の両方において、結びつけること(sandhāretuṃ)ができない者である。アヌッニャータ・パティッニャータ(anuññātapatiññāta)とは、許可され(anuññāto)、約束された(paṭiññāto)者である。師(ācariyenassa)によって、「私が知っていることを、あなたも知っている」と許可された者。そして、「はい、師よ」と、自分で返事をする約束をした者、という意味である。どの分野においてか? 自分の師の、3つのヴェーダ(tevijjake)を学ぶ教え(pāvacane)において。このバラモンは、「この世で『私は仏だ、私は仏だ』と言って、名前を挙げて多くの人々が歩き回っている。それゆえ、ただ伝聞だけでは近づくのは適切ではない。ある者(ekaṃci)に近づくと、離れることも大変だし、不利益も生じる。そこで、私の内弟子(antevāsikaṃ)を派遣して、『仏なのか、そうでないのか』と知ってから近づこう」と思った。それゆえ、マナヴァ(māṇava)を呼んで、「この(子)よ」と言った。

257. Taṃ bhavantanti tassa bhoto gotamassa. Tathā santaṃ yevāti tathā satoyeva. Idhāpi hi itthambhūtākhyānatthavaseneva upayogavacanaṃ.

257. タム・バヴァンター(taṃ bhavantaṃ)とは、そのゴータマ(bhagavantaṃ gotamaṃ)のことである。タター・サンタン・イェヴァ(tathā santaṃ yevā)とは、その通りである。ここでも、このような状態であることを示す(itthambhūtākhyāna)という意味で、使用(upayoga)の意味である。

258. Yathā kathaṃ panāhaṃ, bho, tanti ettha kathaṃ panāhaṃ bho taṃ bhavantaṃ gotamaṃ jānissāmi, yathā sakkā so ñātuṃ, tathā me ācikkhāhīti attho. Yathāti vā nipātamattamevetaṃ. Kathanti ayaṃ ākārapucchā. Kenākārenāhaṃ taṃ bhavantaṃ gotamaṃ jānissāmīti attho. Evaṃ vutte kira naṃ upajjhāyo ‘‘kiṃ tvaṃ, tāta, pathaviyaṃ ṭhito, pathaviṃ na passāmīti viya; candimasūriyānaṃ obhāse ṭhito, candimasūriye na passāmīti viya vadasī’’tiādīni vatvā jānanākāraṃ dassento āgatāni kho, tātātiādimāha.

258. 「しかし、どのようにして、私は、師よ、そのゴータマ(bhagavantaṃ gotamaṃ)を知ることができるでしょうか。どのようにして、彼を知ることが可能でしょうか。それを私に教えてください」という意味である。「どのように」(yathā)は、助詞(nipāta)にすぎない。どのように(kathaṃ)とは、これは方法(ākāra)を尋ねることである。「どのような方法で、私はそのゴータマ(bhagavantaṃ gotamaṃ)を知ることができるでしょうか」という意味である。このように言われたとき、彼の師は、「あなたは何を言っているのか、子よ、まるで大地に立って、『大地が見えない』と言うように。太陽と月の光の中に立って、『太陽と月が見えない』と言うように」などと言って、知る方法を示すために、「子よ、来た」などと言った。

Tattha mantesūti vedesu. Tathāgato kira uppajjissatīti paṭikacceva suddhāvāsā devā vedesu lakkhaṇāni pakkhipitvā buddhamantā nāmeteti brāhmaṇaveseneva vede vācenti. Tadanusārena mahesakkhā sattā tathāgataṃ jānissantīti. Tena pubbe vedesu mahāpurisalakkhaṇāni āgacchanti. Parinibbute pana tathāgate anukkamena antaradhāyanti. Tenetarahi natthīti. Mahāpurisassāti paṇidhisamādānañāṇakaruṇādiguṇamahato purisassa. Dveyeva gatiyoti dveyeva niṭṭhā. Kāmañcāyaṃ gatisaddo ‘‘pañca kho imā, sāriputta, gatiyo’’tiādīsu (ma. ni. 1.153) bhavabhede vattati. ‘‘Gati migānaṃ pavana’’ntiādīsu (pari. 399) nivāsaṭṭhāne. ‘‘Evaṃ adhimattagatimanto’’tiādīsu paññāyaṃ. ‘‘Gatigata’’ntiādīsu visaṭabhāve. Idha pana niṭṭhāyaṃ vattatīti veditabbo.

そこで、呪文(mantēsu)とは、ヴェーダ(vedesu)のことである。タターガタ(Tathāgato)が生まれるだろうと、清浄(suddhāvāsa)の神々がヴェーダに特徴(lakkhāṇi)を書き込んで、仏教の呪文(buddhamantā)と呼んでいる。バラモンの姿(brāhmaṇa'vesena)でヴェーダに(そのことを)語っている。それに応じて、偉大な(mahākkhā)生き物(sattā)はタターガタ(tathāgata)を知るだろう。それゆえ、以前はヴェーダに偉大な人物の特徴(mahāpurisalakkhaṇāni)があった。しかし、入滅(parinibbute)したタターガタの後、次第に消えていく。それゆえ、今は(それらは)ない。偉大な人物(mahāpurisassa)とは、誓願(paṇidhi)、決意(samādāna)、智慧(ñāṇa)、慈悲(karuṇā)などの徳を持つ偉大な人物である。2つの道(dveyeva gatiyoti)とは、2つの結末(niṭṭhā)である。たとえ、この「道」(gatisaddo)が「5つの道(gatiyo)がある」(マッジマ・ニカーヤ 1.153)のように、存在のあり方(bhavabheda)を意味する場合でも。「動物の道(gati migānaṃ)は野原(pavana)」(パリ。399)のように、住む場所(nivāsaṭṭhāne)を意味する場合でも。「非常に深い理解(adhimattagatimanto)を持つ」(など)のように、智慧(paññāyaṃ)を意味する場合でも。「道々(gatigata)」(など)のように、離れること(visaṭabhāve)を意味する場合でも。ここでは、結末(niṭṭhāyaṃ)を意味すると理解すべきである。

Tattha kiñcāpi yehi lakkhaṇehi samannāgato rājā cakkavattī hoti, na teheva buddho hoti; jātisāmaññato pana tāniyeva tānīti vuccanti. Tena vuttaṃ – ‘‘yehi samannāgatassā’’ti. Sace agāraṃ ajjhāvasatīti yadi agāre vasati. Rājā hoti cakkavattīti catūhi acchariyadhammehi, saṅgahavatthūhi ca lokaṃ rañjanato rājā, cakkaratanaṃ vatteti, catūhi sampatticakkehi vattati, tehi ca paraṃ vatteti, parahitāya ca iriyāpathacakkānaṃ vatto etasmiṃ atthīti cakkavattī. Ettha ca rājāti sāmaññaṃ. Cakkavattīti visesaṃ. Dhammena caratīti dhammiko. Ñāyena samena vattatīti attho. Dhammena rajjaṃ labhitvā rājā jātoti dhammarājā. Parahitadhammakaraṇena vā dhammiko. Attahitadhammakaraṇena dhammarājā. Caturantāya issaroti cāturanto, catusamuddaantāya, catubbidhadīpavibhūsitāya pathaviyā issaroti attho. Ajjhattaṃ kopādipaccatthike bahiddhā ca sabbarājāno vijetīti vijitāvī. Janapadatthāvariyappattoti janapade dhuvabhāvaṃ thāvarabhāvaṃ patto, na sakkā kenaci cāletuṃ. Janapado vā tamhi thāvariyappatto anuyutto sakammanirato acalo asampavedhīti janapadatthāvariyappatto.

そこでは、たとえ、王が転輪王(cakkavattī)となる特徴(lakkhāṇe)を持っていても、仏とはならないが、生まれの共通性(jātisāmaññato)から、それらは同じものであると言われる。それゆえ、「どのような特徴(yehi samannāgatassa)を持つ者」と述べられている。もし、家(agāraṃ)に住む(ajjhāvasati)ならば、王(rājā)となり、転輪王(cakkavattī)となる。4つの不思議な法(acchariya'dhammehi)と、4つの交友の徳(saṅgahavatthūhi)によって、世を喜ばせる(rañjanato)ので、王(rājā)。車輪(cakkaratanaṃ)を転がす、4つの幸運の車輪(sampatticakkehi)によって、世を動かし(vatteti)、他者を動かす(paraṃ vatteti)。そして、他者のために(parahitāya)行動の車輪(iriyāpathacakkānaṃ)の軌道(vatto)が、この者に(etasmiṃ)あるので、転輪王(cakkavattī)。ここでは、「王」(rājā)は一般的な名称(sāmaññaṃ)。「転輪王」(cakkavattī)は特別な名称(visesaṃ)。法(dhamma)に従って行動する(caratīti)ので、法(dhamma)に従う者(dhammiko)。正義(ñāya)と平等(samena)に従って行動する、という意味である。法(dhamma)によって王国を得て、王となったので、法王(dhammarājā)。あるいは、他者のための法(parahitadhammakaraṇa)を行うので、法(dhamma)に従う者(dhammiko)。自己のための法(attahitadhammakaraṇa)を行うので、法王(dhammarājā)。4つの端(caturanta)を持つ、支配者(issara)である。4つの海(catūhi samudda)の端(anta)まで、4つの大陸(catubbidhadīpavibhūsitāya)に住む大地(pathaviyaṃ)の支配者、という意味である。内側(ajjhattaṃ)の怒り(kopa)などの敵(paccatthike)を、外側(bahiddhā)のすべての王(sabbarājāno)を征服する(vijetīti)ので、征服者(vijitāvī)。国土(janapada)の安定(thāvara)を得た者(appatto)である。国土(janapade)が安定(thāvara)となり、定住(thāvaraṃ)して、活動(nirato)を続け、動かず(acalo)、揺るがない(asampavedhī)ので、国土の安定を得た者(janapadatthāvariyappatto)である。

Seyyathidanti nipāto, tassa cetāni katamānīti attho. Cakkaratanantiādīsu cakkañca, taṃ ratijananaṭṭhena ratanañcāti cakkaratanaṃ. Esa nayo sabbattha. Imesu pana ratanesu ayaṃ cakkavattirājā cakkaratanena ajitaṃ jināti, hatthiassaratanehi vijite yathāsukhaṃ anucarati, pariṇāyakaratanena vijitamanurakkhati, avasesehi upabhogasukhamanubhavati. Paṭhamena cassa ussāhasattiyogo, pacchimena mantasattiyogo, hatthiassagahapatiratanehi pabhusattiyogo suparipuṇṇo hoti, itthimaṇiratanehi tividhasattiyogaphalaṃ. So itthimaṇiratanehi bhogasukhamanubhavati, sesehi issariyasukhaṃ. Visesato cassa purimāni tīṇi adosakusalamūlajanitakammānubhāvena sampajjanti, majjhimāni alobhakusalamūlajanitakammānubhāvena, pacchimamekaṃ amohakusalamūlajanitakammānubhāvenāti veditabbaṃ. Ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana bojjhaṅgasaṃyutte ratanasuttassa upadesato gahetabbo.

「それすなわち」とは、その意味を解釈する際の付加語である。「宝」とは、車(チャクラ)にしても、それが喜びを生じさせるという意味で「宝」であるので、「車宝」となる。この原則は全てに当てはまる。これらの宝に関して、この車輪王は車宝によって無敵の勝利者となり、象宝と馬宝によって征服された(国土)を意のままに楽しんで統治し、導師宝によって征服した(国土)を保持し、残りの宝によって享受の楽しみを経験する。第一の宝(車宝)によって、彼は努力し続けることができ、最後の宝(導師宝)によって、彼は策略を巡らすことができ、象・馬・宝・主人(宝)によって、彼は権勢(の宝)を完全に満たすことができ、女性・宝(宝)によって、三種の努力の宝(の成果)を得る。彼は女性・宝(宝)によって享受の楽しみを経験し、残りの宝によって支配の楽しみを経験する。特に、彼の最初の三つ(の宝)は、無執着という善根によって生じた業の力によって達成され、中間の三つは、無欲という善根によって生じた業の力によって、最後の宝は、無痴という善根によって生じた業の力によって達成されると知るべきである。ここにその要約がある。詳細は、菩提分(の章)における宝経(の解説)から得られるべきである。

Parosahassanti atirekasahassaṃ. Sūrāti abhīrukajātikā. Vīraṅgarūpāti devaputtasadisakāyā. Evaṃ tāva eke vaṇṇayanti. Ayaṃ panettha sabbhāvo. Vīrāti uttamasūrā vuccanti, vīrānaṃ aṅgaṃ vīraṅgaṃ, vīrakāraṇaṃ vīriyanti vuttaṃ hoti. Vīraṅgarūpaṃ etesanti vīraṅgarūpā, vīriyamayasarīrā viyāti vuttaṃ hoti. Parasenappamaddanāti sace paṭimukhaṃ tiṭṭheyya parasenā taṃ parimaddituṃ samatthāti adhippāyo. Dhammenāti ‘‘pāṇo na hantabbo’’tiādinā pañcasīladhammena. Arahaṃ hoti sammāsambuddho loke vivaṭṭacchadoti ettha rāgadosamohamānadiṭṭhiavijjāduccaritachadanehi sattahi paṭicchanne kilesandhakāre loke taṃ chadanaṃ vivaṭṭetvā samantato sañjātāloko hutvā ṭhitoti vivaṭṭacchado. Tattha paṭhamena padena pūjārahatā. Dutiyena tassā hetu, yasmā sammāsambuddhoti, tatiyena buddhattahetubhūtā vivaṭṭacchadatā vuttāti veditabbā. Atha vā vivaṭṭo ca vicchado cāti vivaṭṭacchado, vaṭṭarahito chadanarahito cāti vuttaṃ hoti. Tena arahaṃ vaṭṭābhāvena, sammāsambuddho chadanābhāvenāti evaṃ purimapadadvayasseva hetudvayaṃ vuttaṃ hoti, dutiyena vesārajjena cettha purimasiddhi, paṭhamena dutiyasiddhi, tatiyacatutthehi tatiyasiddhi hoti. Purimañca dhammacakkhuṃ, dutiyaṃ buddhacakkhuṃ, tatiyaṃ samantacakkhuṃ sādhetīti veditabbaṃ. Tvaṃ mantānaṃ paṭiggahetāti iminā’ssa mantesu sūrabhāvaṃ janeti.

「千を越えて」とは、千を超えることを意味する。「太陽」とは、恐れを知らない種族を意味する。「偉大な英雄」とは、神の子のような姿を意味する。このように、ある人々は解釈する。ここにその本質がある。「英雄」とは、最高の太陽を意味する。「英雄の肢」とは、偉大な英雄を意味し、それは「勇気」であると述べられている。「偉大な英雄の姿」とは、彼らが偉大な英雄の姿をしていることを意味し、それは「勇気からなる身体」のようであると述べられている。「敵軍を粉砕する」とは、もし彼が正面に立ったら、敵軍は彼を粉砕する能力がある、という意味である。「法によって」とは、「生き物を殺してはならない」などの五戒という法によってである。阿羅漢であり、正等覚者であり、世において「開かれた覆い」である。ここで、貪欲、瞋恚、愚癡、慢、見、無明、悪行という覆いである六つの(煩悩)の覆いによって覆われた世において、その覆いを開き、全体に光が差し始めた者として、彼は存在するので、「開かれた覆い」である。ここで、最初の言葉(阿羅漢)は、供養を受ける資格があることを意味する。二番目の言葉(正等覚者)はその理由である。なぜなら、彼は正等覚者だからである。三番目の言葉(開かれた覆い)は、覚者となる理由である、と知るべきである。あるいは、「開かれた」と「覆いのない」と、それが「開かれた覆い」である。「円転(の輪廻)から離れた」者、「覆いから離れた」者、と述べられている。それによって、阿羅漢は「円転」の性質を、正等覚者は「覆い」の性質を(持たない)と、このように最初の二つの言葉(阿羅漢、正等覚者)の理由が述べられている。二番目の言葉(正等覚者)は、ここで、(四つの)畏れなき(説法)の成就であり、最初の言葉(阿羅漢)は、二番目の(畏れなき説法の)成就であり、三番目と四番目の言葉(開かれた覆い)は、三番目の(畏れなき説法の)成就である、と知るべきである。彼は(経典を)「受け入れた」と、(このように)彼の「諸々の経典における英雄」という状態を生み出す。

259. Sopi tāya ācariyakathāya lakkhaṇesu vigatasammoho ekobhāsajāte viya buddhamante sampassamāno evaṃ bhoti āha. Tassattho – ‘yathā, bho, tvaṃ vadasi, evaṃ karissāmī’ti. Vaḷavārathamāruyhāti vaḷavāyuttaṃ rathaṃ abhirūhitvā. Brāhmaṇo kira yena rathena sayaṃ vicarati, tameva rathaṃ datvā māṇavaṃ pesesi. Māṇavāpi pokkharasātisseva antevāsikā. So kira tesaṃ – ‘‘ambaṭṭhena saddhiṃ gacchathā’’ti saññaṃ adāsi.

259. 彼もまた、その師の教え(の印)において、疑いが晴れて、まるで一つの光になったかのように、仏の教えに接しながら、このように言った。「尊師、あなたが仰るように、行いましょう。」と。馬車の「馬に乗って」とは、馬が引く車に乗って、という意味である。バラモンは、彼自身が旅をする車を、その青年(アンバッタ)に与えて遣わした。その青年もまた、彼らの(弟子)であった。彼は彼らに「アンバッタと共に(旅に)行きなさい」と合図をした。

Yāvatikā yānassa bhūmīti yattakaṃ sakkā hoti yānena gantuṃ, ayaṃ yānassa bhūmi nāma. Yānā paccorohitvāti ayānabhūmiṃ, dvārakoṭṭhakasamīpaṃ gantvā yānato paṭiorohitvā.

「車の(進める)地面の広さ」とは、車で進むことができる範囲のことである。「車から降りて」とは、車で進むことのできない場所、入口の近くまで来て、車から降りて、という意味である。

Tena kho pana samayenāti yasmiṃ samaye ambaṭṭho ārāmaṃ pāvisi. Tasmiṃ pana samaye, ṭhitamajjhanhikasamaye. Kasmā pana tasmiṃ samaye caṅkamantīti? Paṇītabhojanapaccayassa thinamiddhassa vinodanatthaṃ, divāpadhānikā vā te. Tādisānañhi pacchābhattaṃ caṅkamitvā nhāyitvā sarīraṃ utuṃ gāhāpetvā nisajja samaṇadhammaṃ karontānaṃ cittaṃ ekaggaṃ hoti. Yena te bhikkhūti so kira – ‘‘kuhiṃ samaṇo gotamo’’ti pariveṇato pariveṇaṃ anāgantvā ‘‘pucchitvāva pavisissāmī’’ti vilokento araññahatthī viya mahācaṅkame caṅkamamāne paṃsukūlike bhikkhū disvā tesaṃ santikaṃ agamāsi. Taṃ sandhāya yena te bhikkhūtiādi vuttaṃ. Dassanāyāti daṭṭhuṃ, passitukāmā hutvāti attho.

その時、アンバッタが精舎に入った時である。その時、それは昼の真ん中であった。なぜその時、歩いていたのか?それは、美味しい食事の後、眠気を覚ますためであり、昼間に歩く者たちであった。そのような者たちは、食事の後、歩き、浴び、体を(外界の)温度に慣らしてから座り、修行を行えば、心は一つに集中する。彼らが「あの比丘たちは」と言ったのは、彼は「ゴータマ師はどこにいるのか?」と、舎から舎へと尋ね歩くことなく、「尋ねてから入ろう」と思い、森の象のように、大きな歩行路を歩いている、巡礼の衣服を着た比丘たちを見て、彼らの元へ行った。それについて、「あの比丘たちは」といったのである。「会うために」とは、会いたいと思って、という意味である。

260. Abhiññātakolaññoti pākaṭakulajo. Tadā kira jambudīpe ambaṭṭhakulaṃ nāma pākaṭakulamahosi. Abhiññātassāti rūpajātimantakulāpadesehi pākaṭassa. Agarūti abhāriko. Yo hi ambaṭṭhaṃ ñāpetuṃ na sakkuṇeyya, tassa tena saddhiṃ kathāsallāpo garu bhaveyya. Bhagavato pana tādisānaṃ māṇavānaṃ satenāpi sahassenāpi pañhaṃ puṭṭhassa vissajjane dandhāyitattaṃ natthīti maññamānā – ‘‘agaru kho panā’’ti cintayiṃsu. Vihāroti gandhakuṭiṃ sandhāya āhaṃsu.

260. 「よく知られた(家柄)の者」とは、有名な家柄の者である。当時、ジャンブドゥーパ(=インド)では、アンバッタ家という、有名な家柄があった。「よく知られた」とは、その家柄の出身である、と公然たることである。「重い」とは、重荷である。もしアンバッタを知らしめることができないなら、彼との会話は重荷になるだろう。しかし、世尊は、そのような青年たちに、百人でも千人でも、質問されても、答えに遅れることはないだろう、と考え、「(世尊との対話は)重荷ではない」と思った。「精舎」とは、香堂を指して言った。

Ataramānoti aturito, saṇikaṃ padappamāṇaṭṭhāne padaṃ nikkhipanto vattaṃ katvā susammaṭṭhaṃ muttādalasinduvārasantharasadisaṃ vālikaṃ avināsentoti attho. Āḷindanti pamukhaṃ. Ukkāsitvāti ukkāsitasaddaṃ katvā. Aggaḷanti dvārakavāṭaṃ. Ākoṭehīti agganakhehi saṇikaṃ kuñcikacchiddasamīpe ākoṭehīti vuttaṃ hoti. Dvāraṃ kira atiupari amanussā, atiheṭṭhā dīghajātikā koṭenti. Tathā anākoṭetvā majjhe chiddasamīpe koṭetabbanti idaṃ dvārākoṭanavattanti dīpentā vadanti.

「ゆっくりと」とは、急がず、一歩一歩、ゆっくりと踏みしめ、地面の砂を掻き立てずに歩く、という意味である。「入口」とは、前面のことである。「(戸を)叩いて」とは、戸を叩く音を立てて、という意味である。「(錠前を)回して」とは、錠前の近くをそっと回して、という意味である。門は、その上は人間ではない者(=鬼神)、その下は長い鼻を持つ者(=象)が戸を叩く。このように、叩かずに、真ん中の穴の近くを回す、これは「門を回す」という行為である、と(人々は)言う。

261. Vivari bhagavā dvāranti na bhagavā uṭṭhāya dvāraṃ vivari. Vivariyatūti pana hatthaṃ pasāresi. Tato ‘‘bhagavā tumhehi anekāsu kappakoṭīsu dānaṃ dadamānehi na sahatthā dvāravivaraṇakammaṃ kata’’nti sayameva dvāraṃ vivaṭaṃ. Taṃ pana yasmā bhagavato manena vivaṭaṃ, tasmā vivari bhagavā dvāranti vattuṃ vaṭṭati.

261. 世尊が「扉を開いた」とは、世尊が立ち上がって扉を開いたのではない。「開かれよ」と(合図を)されただけである。それから、「世尊は、あなたがたが数え切れないほどの劫(の間)、施しをしていた時に、自らの手で扉を開いたことはない」と、(扉が)自ら開いた。(扉が)世尊の心によって開かれたので、世尊が「扉を開いた」と言うのは適切である。

Bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsūti yathā khamanīyādīni pucchanto bhagavā tehi, evaṃ tepi bhagavatā saddhiṃ samappavattamodā ahesuṃ. Sītodakaṃ viya uṇhodakena sammoditaṃ ekībhāvaṃ agamaṃsu. Yāya ca ‘‘kacci, bho gotama, khamanīyaṃ; kacci yāpanīyaṃ, kacci bhoto ca gotamassa sāvakānañca appābādhaṃ, appātaṅkaṃ, lahuṭṭhānaṃ, balaṃ, phāsuvihāro’’tiādikāya kathāya sammodiṃsu, taṃ pītipāmojjasaṅkhātasammodajananato sammodituṃ yuttabhāvato ca sammodanīyaṃ, atthabyañjanamadhuratāya sucirampi kālaṃ sāretuṃ nirantaraṃ pavattetuṃ arahabhāvato saritabbabhāvato ca sāraṇīyaṃ. Suyyamānasukhato sammodanīyaṃ, anussariyamānasukhato ca sāraṇīyaṃ. Tathā byañjanaparisuddhatāya sammodanīyaṃ, atthaparisuddhatāya sāraṇīyaṃ. Evaṃ anekehi pariyāyehi sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā pariyosāpetvā niṭṭhapetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu.

世尊と共に「歓喜した」とは、快適さなどを尋ねる世尊と彼らが、このように世尊と共に同様に歓喜し、一体となった。冷たい水があたたかい水と混じり合って一体になるように。そして、「尊師、ゴータマ師、快適ですか? 生きやすいですか? 尊師ゴータマ師と(その)弟子たちは、病気もなく、健康で、軽やかに起き上がり、力があり、快適に過ごしていますか?」といった言葉で歓喜したので、それは喜びと満足感という歓喜を生むことから、歓喜に値するものであり、意味と言葉の甘さから、たとえ時間がかかっても、永遠に続けることができるので、思い出す価値のあるものである。聞くことの心地よさから、歓喜に値し、思い出すことの心地よさから、思い出す価値がある。同様に、言葉の完璧さから、歓喜に値し、意味の完璧さから、思い出す価値がある。このように、多くの点で、歓喜に値する(会話)を、思い出す価値のある(会話)として、終わらせ、終え、座った。

Ambaṭṭho pana māṇavoti so kira bhagavato rūpasampattiyaṃ cittappasādamattampi akatvā ‘‘dasabalaṃ apasādessāmī’’ti udare baddhasāṭakaṃ muñcitvā kaṇṭhe olambetvā ekena hatthena dussakaṇṇaṃ gahetvā caṅkamaṃ abhirūhitvā kālena bāhuṃ, kālena udaraṃ, kālena piṭṭhiṃ dassento, kālena hatthavikāraṃ, kālena bhamukavikāraṃ karonto, ‘‘kacci te bho, gotama, dhātusamatā, kacci bhikkhāhārena na kilamatha, akilamathākāroyeva pana te paññāyati; thūlāni hi te aṅgapaccaṅgāni, pāsādikattha gatagataṭṭhāne. ‘te bahujanā rājapabbajitoti ca buddho’ti ca uppannabahumānā paṇītaṃ ojavantamāhāraṃ denti. Passatha, bho, gehaṃ, cittasālā viya, dibbapāsādo viya. Imaṃ mañcaṃ passatha, bimbohanaṃ passatha, kiṃ evarūpe ṭhāne vasantassa samaṇadhammaṃ kātuṃ dukkara’’nti evarūpaṃ uppaṇḍanakathaṃ anācārabhāvasāraṇīyaṃ katheti, tena vuttaṃ – ‘‘ambaṭṭho pana māṇavo caṅkamantopi nisinnena bhagavatā kiñci kiñci kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāreti, ṭhitopi nisinnena bhagavatā kiñci kiñci kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretī’’ti.

アンバッタ青年とは、彼は世尊の容姿の美しさに心を動かされることなく、「十力の者(世尊)を侮辱してやろう」と思い、腹に巻いていた帯を外し、首にかけ、片方の手で裾を掴み、歩行路に出て、時々腕を、時々腹を、時々背中を見せ、時々腕の動きを、時々眉の動きをして、「尊師、ゴータマ師、あなたは(病気もなく)健康ですか? 食事で疲れていませんか? 疲れていないように見えます。あなたの手足は太く、美しい姿で歩き回っています。(人々は)「ゴータマ師は王として出家された」そして「仏陀である」と、多くの尊敬の念を抱き、美味しい食べ物を(世尊に)与えています。ご覧なさい、皆さん、家を、まるで市民会館のように、天上の宮殿のように。この寝台をご覧ください、この装飾をご覧ください、どのような場所で修行するのが難しいでしょう。」といったような、無作法で、品位のない、思い出す価値のない言葉を話した。それについて、「アンバッタ青年は、歩いている時も、座っている世尊と、少しずつ会話をし、立っている時も、座っている世尊と、少しずつ会話をしている」と言った。

262. Atha kho bhagavāti atha bhagavā – ‘‘ayaṃ māṇavo hatthaṃ pasāretvā bhavaggaṃ gahetukāmo viya, pādaṃ pasāretvā avīciṃ vicaritukāmo viya, mahāsamuddaṃ taritukāmo viya, sineruṃ ārohitukāmo viya ca aṭṭhāne vāyamati, handa, tena saddhiṃ mantemī’’ti ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavoca. Ācariyapācariyehīti ācariyehi ca tesaṃ ācariyehi ca.

262. それから世尊は、「この青年は、手を広げて、世界の頂点に達しようとするかのようであり、足を踏み出して、阿鼻地獄を歩こうとするかのようであり、大海を渡ろうとするかのようであり、須弥山に登ろうとするかのようであり、不可能なことをしようとしている。さあ、彼と話そう」と思い、アンバッタ青年をこのように言った。「師の師」とは、師とその師を意味する。

Paṭhamaibbhavādavaṇṇanā

最初の存在の描写

263. Gacchanto vāti ettha kāmaṃ tīsu iriyāpathesu brāhmaṇo ācariyabrāhmaṇena saddhiṃ sallapitumarahati. Ayaṃ pana māṇavo mānathaddhatāya kathāsallāpaṃ karonto cattāropi iriyāpathe yojessāmīti ‘‘sayāno vā hi, bho gotama, sayānenā’’ti āha.

263. 「歩きながら」とは、ここで、バラモンは三つの歩き方(歩く、立つ、座る)のいずれにおいても、師(バラモン)と会話する資格がある。しかし、この青年は、傲慢さから、会話をしようとして、四つの歩き方すべて(歩く、立つ、座る、寝る)で(会話を)成立させようとした。「寝ている時も、尊師ゴータマ師、寝ている時も(会話できます)」と言った。

Tato kira taṃ bhagavā – ‘‘ambaṭṭha, gacchantassa vā gacchantena, ṭhitassa vā ṭhitena, nisinnassa vā nisinnenācariyena saddhiṃ kathā nāma sabbācariyesu labbhati. Tvaṃ pana sayāno sayānenācariyena saddhiṃ kathesi, kiṃ te ācariyo gorūpaṃ, udāhu tva’’nti āha. So kujjhitvā – ‘‘ye ca kho te, bho gotama, muṇḍakā’’tiādimāha. Tattha muṇḍe muṇḍāti samaṇe ca samaṇāti vattuṃ vaṭṭeyya. Ayaṃ pana hīḷento muṇḍakā samaṇakāti āha. Ibbhāti gahapatikā. Kaṇhāti kaṇhā, kāḷakāti attho. Bandhupādāpaccāti ettha bandhūti brahmā adhippeto. Tañhi brāhmaṇā pitāmahoti voharanti. Pādānaṃ apaccā pādāpaccā, brahmuno piṭṭhipādato jātāti adhippāyo. Tassa kira ayaṃ laddhi – brāhmaṇā brahmuno mukhato nikkhantā, khattiyā urato, vessā nābhito, suddā jāṇuto, samaṇā piṭṭhipādatoti. Evaṃ kathento ca panesa kiñcāpi aniyametvā katheti. Atha kho bhagavantameva vadāmīti katheti.

それから世尊は彼に、「アンバッタ、歩いている者も歩きながら、立っている者も立ちながら、座っている者も座りながら、師と会話することは、全ての師に(共通して)あることである。しかし、あなたは寝ている時に、寝ている師と会話した。あなたの師は(あなたを)見下す者なのか、それともあなたなのか?」と言った。彼は怒って、「尊師ゴータマ師、丸刈りの者(=比丘)たちよ」と言い始めた。ここで、丸刈り(=比丘)と言うのは、修行者(=比丘)と言うべきである。しかし、彼は軽蔑して、「丸刈りの者たち、修行者たち」と言った。「牛」とは、一般の人々を意味する。「黒」とは、黒い、黒ずんだ、という意味である。「兄弟の子」とは、ここで「兄弟」とはブラフマーを意味する。それをバラモンたちは、祖父と呼ぶ。(ブラフマーの)「足」から生まれた「子」である。ブラフマーの足から生まれた、という意味である。彼の(バラモンたちの)考えは、バラモンはブラフマーの口から生まれた、クシャトリヤは胸から、ヴァイシャはへそから、シュードラは膝から、修行者は足の後ろから生まれた、ということである。このように話す時、彼は(この説を)制限せずに話している。しかし、世尊に話している、と言っている。それから世尊は、「このアンバッタは、来た時から、私と会話している間、ただ尊敬の念だけを頼りに話していた。毒蛇を首に掴むように、火の塊を抱きしめるように、象の鼻で(毒)をなでるように、自分自身を理解せずにいる。さあ、彼に知らしめよう」と思い、「あなたには(その)資格がある」と言った。ここで、「資格がある」とは、やるべきこと、つまり、この(青年)の心のことである。「資格がある」とは、資格がある者、つまり、あなた(アンバッタ)がここにやってきたことである、という意味である。

Atha kho bhagavā – ‘‘ayaṃ ambaṭṭho āgatakālato paṭṭhāya mayā saddhiṃ kathayamāno mānameva nissāya kathesi, āsīvisaṃ gīvāyaṃ gaṇhanto viya, aggikkhandhaṃ āliṅganto viya, mattavāraṇaṃ soṇḍāya parāmasanto viya, attano pamāṇaṃ na jānāti. Handa naṃ jānāpessāmī’’ti cintetvā ‘‘atthikavato kho pana te, ambaṭṭhā’’tiādimāha. Tattha āgantvā kattabbakiccasaṅkhāto attho, etassa atthīti atthikaṃ, tassa māṇavassa cittaṃ. Atthikamassa atthīti atthikavā, tassa atthikavato tava idhāgamanaṃ ahosīti attho.

「さて、」とは、ただの助詞である。「~のために」とは、まさに~のために、という意味である。「いつでも」とは、私や他の人の元へ、いつか来たとしても。「まさにそのこと」とは、男性の言葉遣いによる。「心に留めなさい」とは、心に留めなさい。「このことは、あなたは師によって、あなたのやるべきことのために遣わされたのであり、私たちを侮辱するためではない。それゆえ、まさにそのことを心に留めなさい。」という意味である。このように、他の人の元へ来た時の(相手の)振る舞いを示して、尊敬の念を打ち砕くために、「あなたは(修行を)終えていない」と言った。その意味は、「見なさい、皆さん、このアンバッタ青年は、師のもとで(修行を)終えておらず、習得しておらず、知識も少ない。」(それなのに)「私は(修行を)終え、習得し、多くの知識を得た」と、自分自身を思っている。彼の、そのような激しい言葉遣いや振る舞いの原因は、修行を終えていないこと以外に何があるだろうか? 師のもとで育っておらず、習得しておらず、知識も少ない者だけが、このように言うのである。

Kho panāti nipātamattaṃ. Yāyeva kho panatthāyāti yeneva kho panatthena. Āgaccheyyāthāti mama vā aññesaṃ vā santikaṃ yadā kadāci āgaccheyyātha. Tameva atthanti idaṃ purisaliṅgavaseneva vuttaṃ. Manasi kareyyāthāti citte kareyyātha. Idaṃ vuttaṃ hoti – tvaṃ ācariyena attano karaṇīyena pesito, na amhākaṃ paribhavanatthāya, tasmā tameva kiccaṃ manasi karohīti. Evamassa aññesaṃ santikaṃ āgatānaṃ vattaṃ dassetvā mānaniggaṇhanatthaṃ ‘‘avusitavāyeva kho panā’’tiādimāha. Tassattho passatha bho ayaṃ ambaṭṭho māṇavo ācariyakule avusitavā asikkhito appassutova samāno. Vusitamānīti ‘‘ahaṃ vusitavā sikkhito bahussuto’’ti attānaṃ maññati. Etassa hi evaṃ pharusavacanasamudācāre kāraṇaṃ kimaññatra avusitattāti ācariyakule asaṃvuddhā asikkhitā appassutāyeva hi evaṃ vadantīti.

「さて、」とは、ただの助詞である。「~のために」とは、まさに~のために、という意味である。「いつでも」とは、私や他の人の元へ、いつか来たとしても。「まさにそのこと」とは、男性の言葉遣いによる。「心に留めなさい」とは、心に留めなさい。「このことは、あなたは師によって、あなたのやるべきことのために遣わされたのであり、私たちを侮辱するためではない。それゆえ、まさにそのことを心に留めなさい。」という意味である。このように、他の人の元へ来た時の(相手の)振る舞いを示して、尊敬の念を打ち砕くために、「あなたは(修行を)終えていない」と言った。その意味は、「見なさい、皆さん、このアンバッタ青年は、師のもとで(修行を)終えておらず、習得しておらず、知識も少ない。」(それなのに)「私は(修行を)終え、習得し、多くの知識を得た」と、自分自身を思っている。彼の、そのような激しい言葉遣いや振る舞いの原因は、修行を終えていないこと以外に何があるだろうか? 師のもとで育っておらず、習得しておらず、知識も少ない者だけが、このように言うのである。

264. Kupitoti kuddho. Anattamanoti asakamano, kiṃ pana bhagavā tassa kujjhanabhāvaṃ ñatvā evamāha udāhu añatvāti? Ñatvā āhāti. Kasmā ñatvā āhāti? Tassa mānanimmadanatthaṃ. Bhagavā hi aññāsi – ‘‘ayaṃ mayā evaṃ vutte kujjhitvā mama ñātake akkosissati. Athassāhaṃ yathā nāma kusalo bhisakko dosaṃ uggiletvā nīharati, evameva gottena gottaṃ, kulāpadesena kulāpadesaṃ, uṭṭhāpetvā bhavaggappamāṇena viya uṭṭhitaṃ mānaddhajaṃ mūle chetvā nipātessāmī’’ti. Khuṃsentoti ghaṭṭento. Vambhentoti hīḷento. Pāpito bhavissatīti caṇḍabhāvādidosaṃ pāpito bhavissati.

264. 怒りとは、怒ったこと。不満に思っていること。ところで、世尊は、その怒りを知って、このように言われたのか、それとも知らずに言われたのか。知って言われたのです。なぜ知って言われたのか。その慢心を砕くためです。世尊は知っておられたのです。「私がこのように言えば、彼は怒って私の親族を罵るだろう。そこで私は、腕利きの医者が毒を取り除くように、その家柄から家柄へ、その称号から称号へ、、傲慢の旗印を根元から切り倒し、地面に倒すだろう」と。憤慨するとは、挑発すること。侮辱するとは、侮蔑すること。堕落するであろう、とは、激しい気性のような悪徳に堕落するであろう、ということである。

Caṇḍāti mānanissitakodhayuttā. Pharusāti kharā. Lahusāti lahukā. Appakeneva tussanti vā dussanti vā udakapiṭṭhe alābukaṭāhaṃ viya appakeneva uplavanti. Bhassāti bahubhāṇino. Sakyānaṃ mukhe vivaṭe aññassa vacanokāso natthīti adhippāyeneva vadati. Samānāti idaṃ santāti purimapadassa vevacanaṃ. Na sakkarontīti na brāhmaṇānaṃ sundarenākārena karonti. Na garuṃ karontīti brāhmaṇesu gāravaṃ na karonti. Na mānentīti na manena piyāyanti. Na pūjentīti mālādīhi nesaṃ pūjaṃ na karonti. Na apacāyantīti abhivādanādīhi nesaṃ apacitikammaṃ nīcavuttiṃ na dassenti tayidanti taṃ idaṃ. Yadime sakyāti yaṃ ime sakyā na brāhmaṇe sakkaronti…pe… na apacāyanti, taṃ tesaṃ asakkārakaraṇādi sabbaṃ na yuttaṃ, nānulomanti attho.

激しいとは、慢心した怒りを持つこと。粗野なとは、荒々しいこと。軽快なとは、軽いこと。わずかなことで満足したり、不満に思ったりする、水面に浮かんだひょうたんのように、わずかなことで浮き沈みする。多弁なとは、多くのことを話す人。釈迦族の口が開きっぱなしで、他人が話す隙がない、という意図で言っている。同じとは、この前の言葉の同義語である。尊敬しないとは、バラモンを立派なやり方で扱わないこと。重んじないとは、バラモンを敬わないこと。大切にしないとは、心で愛さないこと。供養しないとは、花輪などで彼らに供養をしないこと。敬わないとは、合掌などで彼らに敬意を示さないこと、謙虚な振る舞いをしないこと。それとは、これ。これらの釈迦族が、バラモンを尊敬せず…(中略)…敬わないというのは、彼らを尊敬しないことなどがすべて不適切であり、相応しくない、という意味である。

Dutiyaibbhavādavaṇṇanā

第二の増補についての解説

265. Aparaddhunti aparajjhiṃsu. Ekamidāhanti ettha idanti nipātamattaṃ. Ekaṃ ahanti attho. Sandhāgāranti rajjaanusāsanasālā. Sakyāti abhisittarājāno. Sakyakumārāti anabhisittā. Uccesūti yathānurūpesu pallaṅkapīṭhakavettāsanaphalakacittattharaṇādibhedesu. Sañjagghantāti uppaṇḍanavasena mahāhasitaṃ hasantā. Saṃkīḷantāti hasitamatta karaṇaaṅgulisaṅghaṭṭanapāṇippahāradānādīni karontā. Mamaññeva maññeti evamahaṃ maññāmi, mamaññeva anuhasanti, na aññanti.

265. 罪を犯したとは、罪を犯した。ある時とは、ここでは「時」は助詞にすぎない。ある時、という意味である。王宮とは、統治のための議事堂。釈迦族とは、灌頂を受けた王。釈迦族の王子とは、灌頂を受けていない者。高いところにとは、それぞれの座席、敷物、椅子、座板、敷物、装飾品などの種類に応じて。大笑いするとは、からかいのあまり大笑いすること。興奮するとは、笑うだけでなく、指を鳴らしたり、手を叩いたりすること。私だけを思っている、私は私だけを思っている、私だけを笑っている、他人のことは笑っていない、という意味である。

Kasmā pana te evamakaṃsūti? Te kira ambaṭṭhassa kulavaṃsaṃ jānanti. Ayañca tasmiṃ samaye yāva pādantā olambetvā nivatthasāṭakassa ekena hatthena dussakaṇṇaṃ gahetvā khandhaṭṭhikaṃ nāmetvā mānamadena matto viya āgacchati. Tato – ‘‘passatha bho amhākaṃ dāsassa kaṇhāyanagottassa ambaṭṭhassa āgamanakāraṇa’’nti vadantā evamakaṃsu. Sopi attano kulavaṃsaṃ jānāti. Tasmā ‘‘mamaññeva maññe’’ti takkayittha.

なぜ彼らはこのように言ったのか。彼らは、アンバッタの家柄を知っていたからである。ところがこの時、彼は腰まで垂らした衣服の裾の片方の端を掴み、肩を傾けて、まるで慢心したかのようにやって来た。そこで、「見ろ、我々の奴隷、カーナヤナ氏族のアンバッタがやって来た理由を」と言いながら、このように言った。彼もまた、自分の家柄を知っていた。だから、「私は私だけを思っている」と考えたのである。

Āsanenāti ‘‘idamāsanaṃ, ettha nisīdāhī’’ti evaṃ āsanena nimantanaṃ nāma hoti, tathā na koci akāsi.

座席とは、「この座席に座りなさい」と座席で招くこと、そのようなことは誰もしなかった。

Tatiyaibbhavādavaṇṇanā

第三の増補についての解説

266. Laṭukikāti khettaleḍḍūnaṃ antarenivāsinī khuddakasakuṇikā. Kulāvaketi nivāsanaṭṭhāne. Kāmalāpinīti yadicchakabhāṇinī, yaṃ yaṃ icchati taṃ taṃ lapati, na taṃ koci haṃso vā koñco vā moro vā āgantvā ‘‘kiṃ tvaṃ lapasī’ti nisedheti. Abhisajjitunti kodhavasena laggituṃ.

266. ウズラとは、畑の隅に住む小さな鳥。住処とは、住む場所。気まぐれなとは、気ままに話す者、ほしいままに話す、誰も白鳥やサギやクジャクがやって来て「何を話しているのか」と止めることはない。侮辱するとは、怒りのあまりしがみつくこと。

Evaṃ vutte māṇavo – ‘‘ayaṃ samaṇo gotamo attano ñātake laṭukikasadise katvā amhe haṃsakoñcamorasadise karoti, nimmāno dāni jāto’’ti maññamāno uttari cattāro vaṇṇe dasseti.

このように言われたので、その若者は、「このゴータマという修行者は、私の親族をウズラに例え、私たちを白鳥やサギやクジャクに例えている、なんと傲慢なことだ」と思い、さらに四つの階級を貶めた。

Dāsiputtavādavaṇṇanā

奴隷の息子についての解説

267. Nimmādetīti nimmadeti nimmāne karoti. Yaṃnūnāhanti yadi panāhaṃ. ‘‘Kaṇhāyanohamasmi, bho gotamā’’ti idaṃ kira vacanaṃ ambaṭṭho tikkhattuṃ mahāsaddena avoca. Kasmā avoca? Kiṃ asuddhabhāvaṃ na jānātīti? Āma jānāti. Jānantopi bhavapaṭicchannametaṃ kāraṇaṃ, taṃ anena na diṭṭhaṃ. Apassanto mahāsamaṇo kiṃ vakkhatīti maññamāno mānathaddhatāya avoca. Mātāpettikanti mātāpitūnaṃ santakaṃ. Nāmagottanti paṇṇattivasena nāmaṃ, paveṇīvasena gottaṃ. Anussaratoti anussarantassa kulakoṭiṃ sodhentassa. Ayyaputtāti sāmino puttā. Dāsiputtoti gharadāsiyāva putto. Tasmā yathā dāsena sāmino upasaṅkamitabbā, evaṃ anupasaṅkamantaṃ taṃ disvā sakyā anujagghiṃsūti dasseti.

267. 侮辱するとは、侮辱する、侮辱を与えること。なぜなら、もし私が、と。私はカーナヤナ氏族の者です、ゴータマ様、と。この言葉をアンバッタは三度、、大声で言った。なぜ言ったのか。不浄であることを知らないからか。はい、知っています。知っていながら、これは隠された理由であり、彼はそれを見ていない。見えないので、偉大な修行者は何と言うだろうか、と考え、慢心から言った。母と父とは、母と父の所有物である。名と氏族とは、名指しとしての名前、血統としての氏族である。思い出すとは、思い出す者の家系を清めること。ご主人様の息子とは、主人の息子である。奴隷の息子とは、家奴隷の息子である。だから、奴隷が主人に近づくように、近づかない彼を見て、釈迦族は彼に従った、ということを示している。

Ito paraṃ tassa dāsabhāvaṃ sakyānañca sāmibhāvaṃ pakāsetvā attano ca ambaṭṭhassa ca kulavaṃsaṃ āharanto sakyā kho panātiādimāha. Tattha dahantīti ṭhapenti, okkāko no pubbapurisoti, evaṃ karontīti attho. Tassa kira rañño kathanakāle ukkā viya mukhato pabhā niccharati, tasmā taṃ ‘‘okkāko’’ti sañjāniṃsūti. Pabbājesīti nīhari.

これ以降、彼の奴隷としての身分と釈迦族の主人としての身分を示し、自分とアンバッタの家系を挙げて、釈迦族は、と始めた。そこで、置くとは、置く、オッチャーカは我々の先祖である、このようにする、という意味である。その王の言葉の時、口から弓のように光が放たれるので、それゆえ「オッチャーカ」と認識されたのである。追放したとは、追い出した。

Idāni te nāmavasena dassento – ‘‘okkāmukha’’ntiādimāha. Tatrāyaṃ anupubbī kathā – paṭhamakappikānaṃ kira rañño mahāsammatassa rojo nāma putto ahosi. Rojassa vararojo, vararojassa kalyāṇo, kalyāṇassa varakalyāṇo, varakalyāṇassa mandhātā, mandhātussa varamandhātā, varamandhātussa uposatho, uposathassa varo, varassa upavaro, upavarassa maghadevo, maghadevassa paramparāya caturāsītikhattiyasahassāni ahesuṃ. Tesaṃ pacchato tayo okkākavaṃsā ahesuṃ. Tesu tatiyaokkākassa pañca mahesiyo ahesuṃ – hatthā, cittā, jantu, jālinī, visākhāti. Ekekissā pañcapañcaitthisataparivārā. Sabbajeṭṭhāya cattāro puttā – okkāmukho, karakaṇḍu, hatthiniko, sinisūroti. Pañca dhītaro – piyā, suppiyā, ānandā, vijitā, vijitasenāti. Iti sā nava putte vijāyitvā kālamakāsi.

今、名前によって示しながら、オッカームカ、と始めた。その順序はこうである。最初の世の王、マハーサムマータ王には、ロージャという息子がいた。ロージャにはヴァラロージャ、ヴァラロージャにはカリヤーナ、カリヤーナにはヴァラカリヤーナ、ヴァラカリヤーナにはマーンダーター、マーンダーターにはヴァラマーンダーター、、ヴァラマーンダーターにはウポサタ、ウポサタにはヴァラ、ヴァラにはウパヴァラ、ウパヴァラにはマッガデーヴァ、マッガデーヴァから代々、四十八人のクシャトリヤの数千人がいた。その後に三つのオッチャーカの系統があった。そのうち第三のオッチャーカには五人の王妃がいた。ハッター、チッター、ジャントゥ、ジャリニー、ヴィシャーハーである。それぞれに五百人の侍女がいた。最も年長の者には四人の息子がいた。オッカームカ、カラカンドゥ、ハッティニカ、シニスーラである。五人の娘がいた。ピヤー、スッピヤー、アーナンダ、ヴィジター、ヴィジタセーナーである。このようにして、九人の子を産んで亡くなった。

Atha rājā aññaṃ dahariṃ abhirūpaṃ rājadhītaraṃ ānetvā aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi. Sā jantuṃ nāma puttaṃ vijāyi. Atha naṃ pañcamadivase alaṅkaritvā rañño dassesi. Rājā tuṭṭho tassā varaṃ adāsi. Sā ñātakehi saddhiṃ mantetvā puttassa rajjaṃ yāci. Rājā – ‘‘nassa, vasali, mama puttānaṃ antarāyaṃ icchasī’’ti tajjesi. Sā punappunaṃ raho rājānaṃ paritosetvā – ‘‘mahārāja, musāvādo nāma na vaṭṭatī’’tiādīni vatvā yācatiyeva. Atha rājā putte āmantesi – ‘‘ahaṃ tātā, tumhākaṃ kaniṭṭhaṃ jantukumāraṃ disvā tassa mātuyā sahasā varaṃ adāsiṃ, sā puttassa rajjaṃ pariṇāmetuṃ icchati. Tumhe ṭhapetvā maṅgalahatthiṃ maṅgalaassaṃ maṅgalarathañca yattake icchatha, tattake hatthiassarathe gahetvā gacchatha. Mamaccayena āgantvā rajjaṃ kareyyāthā’’ti, aṭṭhahi amaccehi saddhiṃ uyyojesi.

そこで王は、別の美しい王女を招いて、第一夫人とした。彼女はジャントゥという息子を産んだ。そして五日目に飾り付けて、、王に見せた。王は喜んで、彼女に願いを叶えてやった。彼女は親族と相談し、息子の王位を願った。王は「下劣な者め、私の息子たちの妨げを願うのか」と叱った。彼女は繰り返し、人目を避けて王をなだめ、「国王、嘘をつくことは許されません」などと言いながら、願い続けた。そこで王は息子たちを呼んで言った。「私は、我が子よ、お前たちの末っ子ジャントゥ公子を見て、その母に願いを叶えてやった。、彼女は息子の王位を譲りたいと思っている。お前たちは、祝福された象、祝福された馬、祝福された戦車を除いて、ほしいだけ象、馬、戦車を手に入れて行きなさい。私の許可を得て、戻ってきて王位を継ぎなさい」と、八人の大臣と共に送り出した。

Te nānappakāraṃ roditvā kanditvā – ‘‘tāta, amhākaṃ dosaṃ khamathā’’ti rājānañceva rājorodhe ca khamāpetvā, ‘‘mayampi bhātūhi saddhiṃ gacchāmā’’ti rājānaṃ āpucchitvā nagarā nikkhantā bhaginiyo ādāya caturaṅginiyā senāya parivutā nagarā nikkhamiṃsu. ‘‘Kumārā pituaccayena āgantvā rajjaṃ kāressanti, gacchāma ne upaṭṭhahāmā’’ti cintetvā bahū manussā anubandhiṃsu. Paṭhamadivase yojanamattā senā ahosi, dutiye dviyojanamattā, tatiye tiyojanamattā. Kumārā mantayiṃsu – ‘‘mahā balakāyo, sace mayaṃ kañci sāmantarājānaṃ madditvā janapadaṃ gaṇheyyāma, sopi no nappasaheyya. Kiṃ paresaṃ pīḷāya katāya, mahā ayaṃ jambudīpo, araññe nagaraṃ māpessāmā’’ti himavantābhimukhā gantvā nagaravatthuṃ pariyesiṃsu.

彼らはさまざまに泣き叫び、「父よ、私たちの過ちをお許しください」と王と王宮の人々に許しを乞い、「私たちも兄弟と共に参りましょう」と王に別れを告げ、都を出た。姉妹たちを連れて、四軍に護衛されて都を出た。「公子たちは父の許可を得て戻ってきて王位に就くだろう。彼らに仕えに行こう」と考え、多くの人々が後を追った。初日には一ヨージャナの軍勢、二日目には二ヨージャナ、三日目には三ヨージャナ。公子たちは相談した。「大軍勢だ。もし私たちが隣国の王を打ち破って領土を奪えば、彼でさえ我々には及ばないだろう。なぜ他人に苦痛を与えるのか。ここは広大なジャンブドゥーパである。森の中に都を築こう」と、ヒマラヤ山脈に向かって行き、都の場所を探した。

Tasmiñca samaye amhākaṃ bodhisatto brāhmaṇamahāsālakule nibbattitvā kapilabrāhmaṇo nāma hutvā nikkhamma isipabbajjaṃ pabbajitvā himavantapasse pokkharaṇiyā tīre sākavanasaṇḍe paṇṇasālaṃ māpetvā vasati. So kira bhummajālaṃ nāma vijjaṃ jānāti, yāya uddhaṃ asītihatthe ākāse, heṭṭhā ca bhūmiyampi guṇadosaṃ passati. Etasmiṃ padese tiṇagumbalatā dakkhiṇāvaṭṭā pācīnābhimukhā jāyanti. Sīhabyagghādayo migasūkare sappabiḷārā ca maṇḍūkamūsike anubandhamānā taṃ padesaṃ patvā na sakkonti te anubandhituṃ. Tehi te aññadatthu santajjitā nivattantiyeva. So – ‘‘ayaṃ pathaviyā aggapadeso’’ti ñatvā tattha attano paṇṇasālaṃ māpesi.

その時、私たちの菩薩は、バラモンの大長者の家に生まれ、カピラというバラモンとなり、出家して隠者の道に入り、ヒマラヤ山脈の麓の池のほとりの林の中に草葺きの家を建てて住んでいた。彼は、地下の網という術を知っており、それによって、上は八十ハトの高さの空、下は大地の上でも、善悪を見ることができた。この場所には、草や低木が、、右回りに東向きに生えていた。ライオンやトラなどの獣やイノシシ、ヘビやネズミなどが追ってきても、その場所に着くと、それらを追うことができなかった。彼らに脅かされて、彼らは引き返した。彼は、「ここは地上で最も良い場所だ」と知って、そこに自分の草葺きの家を建てた。

Atha te kumāre nagaravatthuṃ pariyesamāne attano vasanokāsaṃ āgate disvā pucchitvā taṃ pavattiṃ ñatvā tesu anukampaṃ janetvā avoca – ‘‘imasmiṃ paṇṇasālaṭṭhāne māpitaṃ nagaraṃ jambudīpe agganagaraṃ bhavissati. Ettha jātapurisesu ekeko purisasatampi purisasahassampi abhibhavituṃ sakkhissati. Ettha nagaraṃ māpetha, paṇṇasālaṭṭhāne rañño gharaṃ karotha. Imasmiñhi okāse ṭhatvā caṇḍālaputtopi cakkavattibalena atiseyyo’’ti. Nanu, bhante, ayyassa vasanokāsoti? ‘‘Mama vasanokāso’’ti mā cintayittha. Mayhaṃ ekapasse paṇṇasālaṃ katvā nagaraṃ māpetvā kapilavatthunti nāmaṃ karothā’’ti. Te tathā katvā tattha nivāsaṃ kappesuṃ.

そこで公子たちが都の場所を探している時に、自分の住む場所が、やって来たのを見て、尋ねて、その事情を知り、彼らに同情して言った。「この草葺きの家の場所に建てられた都は、ジャンブドゥーパで最も良い都となるだろう。ここに生まれた者は、一人で百人、千人を打ち負かすことができるだろう。ここに都を築きなさい。草葺きの家の場所に王の家を建てなさい。この場所に立つならば、たとえチャンダラの子であっても、チャクラヴァルティ王の力に勝るだろう」と。しかし、尊師、ここはあなたの住む場所ではありませんか。私の住む場所だと思ってはいけません。私の片隅に草葺きの家を建てて、都を築き、カピラヴァストゥと名付けなさい」と。彼らはそのようにして、そこに住まいを構えた。

Athāmaccā – ‘‘ime dārakā vayappattā, sace nesaṃ pitā santike bhaveyya, so āvāhavivāhaṃ kareyya. Idāni pana amhākaṃ bhāro’’ti cintetvā kumārehi saddhiṃ mantayiṃsu. Kumārā amhākaṃ sadisā khattiyadhītaro nāma na passāma, nāpi bhaginīnaṃ sadise khattiyakumārake, asadisasaṃyoge ca no uppannā puttā mātito vā pitito vā aparisuddhā jātisambhedaṃ pāpuṇissanti. Tasmā mayaṃ bhaginīhiyeva saddhiṃ saṃvāsaṃ rocemāti. Te jātisambhedabhayena jeṭṭhakabhaginiṃ mātuṭṭhāne ṭhapetvā avasesāhi saṃvāsaṃ kappesuṃ.

そこで大臣たちは、「これらの子供たちは成長した。もし父親がそばにいれば、彼は結婚を執り行うだろう。しかし今、それは私たちの責任だ」と考え、公子たちと相談した。公子たちは、「私たちにふさわしいクシャトリヤの娘はいない。また、姉妹たちのふさわしいクシャトリヤの王子もいない。ふさわしくない結婚からは、生まれた子供は母親からも父親からも不純な血統を受け継ぐだろう。だから、私たちは姉妹たちと結婚することにする」と。彼らは血統の混淆を恐れて、長女を母の代わりに立てて、残りの姉妹たちと結婚した。

Tesaṃ puttehi ca dhītāhi ca vaḍḍhamānānaṃ aparena samayena jeṭṭhakabhaginiyā kuṭṭharogo udapādi, koviḷārapupphasadisāni gattāni ahesuṃ. Rājakumārā imāya saddhiṃ ekato nisajjaṭṭhānabhojanādīni karontānampi upari ayaṃ rogo saṅkamatīti cintetvā ekadivasaṃ uyyānakīḷaṃ gacchantā viya taṃ yāne āropetvā araññaṃ pavisitvā bhūmiyaṃ pokkharaṇiṃ khaṇāpetvā tattha khādanīyabhojanīyena saddhiṃ taṃ pakkhipitvā gharasaṅkhepena upari padaraṃ paṭicchādetvā paṃsuṃ datvā pakkamiṃsu.

彼らの息子と娘が増えていくにつれて、やがて長女にハンセン病が発症した。顔はコヴィーラの花のような状態になった。王族の公子たちは、彼女と一緒に座ったり、食事をしたりすることも、この病気がうつるだろうと考え、ある日、遊山に行くふりをして、彼女を車に乗せて森に入り、地面に池を掘らせて、そこに食べ物と共に彼女を埋め、家のように覆って土をかけ、立ち去った。

Tena ca samayena rāmo nāma bārāṇasirājā kuṭṭharogo nāṭakitthīhi ca orodhehi ca jigucchiyamāno tena saṃvegena jeṭṭhaputtassa rajjaṃ datvā araññaṃ pavisitvā tattha paṇṇasālaṃ māpetvā mūlaphalāni paribhuñjanto nacirasseva arogo suvaṇṇavaṇṇo hutvā ito cito ca vicaranto mahantaṃ susirarukkhaṃ disvā tassabbhantare soḷasahatthappamāṇaṃ okāsaṃ sodhetvā dvārañca vātapānañca yojetvā nisseṇiṃ bandhitvā tattha vāsaṃ kappesi. So aṅgārakaṭāhe aggiṃ katvā rattiṃ migasūkarādīnaṃ sadde suṇanto sayati. So – ‘‘asukasmiṃ padese sīho saddamakāsi, asukasmiṃ byaggho’’ti sallakkhetvā pabhāte tattha gantvā vighāsamaṃsaṃ ādāya pacitvā khādati.

その時、ラーマというヴァーラーナシーの王は、ハンセン病にかかった踊り子たちや王宮の人々から軽蔑され、その衝撃で長男に王位を譲り、森に入り、そこに草葺きの家を建てて、根や果物を食べていたが、まもなく病気が治り、黄金のような肌色になって、あちこちをさまよっていた。、大きな空洞のある木を見て、その内部に十六ハトの広さの空間を清め、入り口と窓を設け、梯子をかけてそこに住まいを構えた。彼は炭火鉢で火を起こし、夜はライオンやイノシシなどの鳴き声を聞きながら寝た。彼は、「ある場所でライオンが鳴いた、ある場所でトラが鳴いた」と注意して、朝、そこに行き、獲物と肉を持ってきて調理して食べた。

Athekadivasaṃ tasmiṃ paccūsasamaye aggiṃ jāletvā nisinne rājadhītāya sarīragandhena āgantvā byaggho tasmiṃ padese paṃsuṃ viyūhanto padare vivaramakāsi, tena ca vivarena sā byagghaṃ disvā bhītā vissaramakāsi. So taṃ saddaṃ sutvā – ‘‘itthisaddo eso’’ti ca sallakkhetvā pātova tattha gantvā – ‘‘ko etthā’’ti āha. Mātugāmo sāmīti. Kiṃ jātikāsīti? Okkākamahārājassa dhītā sāmīti. Nikkhamāti? Na sakkā sāmīti. Kiṃ kāraṇāti? Chavirogo me atthīti. So sabbaṃ pavattiṃ pucchitvā khattiyamānena anikkhamantiṃ – ‘‘ahampi khattiyo’’ti attano khattiyabhāvaṃ jānāpetvā nisseṇiṃ datvā uddharitvā attano vasanokāsaṃ netvā sayaṃ paribhuttabhesajjāniyeva datvā nacirasseva arogaṃ suvaṇṇavaṇṇaṃ katvā tāya saddhiṃ saṃvāsaṃ kappesi. Sā paṭhamasaṃvāseneva gabbhaṃ gaṇhitvā dve putte vijāyi, punapi dveti, evaṃ soḷasakkhattumpi vijāyi. Evaṃ dvattiṃsa bhātaro ahesuṃ. Te anupubbena vuḍḍhippatte pitā sabbasippāni sikkhāpesi.

ある日、その日の早朝、王女が火を焚いて座っていると、虎がその場所に来て、砂をかき分けながら穴を開けた。その穴から王女は虎を見て恐怖し、叫び声をあげた。虎は「これは女の声だ」と気づき、すぐにそこへ行って「誰かいるか?」と尋ねた。「奥様です」。「どんな家柄か?」「オッカカ大王の娘です、奥様」。「出てこられるか?」「奥様、できません」。「どうしてか?」「私には皮膚病があります」と答えた。虎はすべての事情を尋ね、王女が(病のために)出てこられないと知ると、「私もクシャトリヤ(王族)だ」と自分のクシャトリヤであることを示し、梯子をかけて王女を引き上げ、自分の住まいに連れて行き、自分で(病を)癒す薬を与えた。王女はまもなく病も癒え、美しい色つやを取り戻し、虎と夫婦として暮らすようになった。最初の同衾で王女は身ごもり、二人の息子を産んだ。次にまた二人、このようにして十六回も産んだ。こうして三十二人の兄弟ができた。彼らは次第に成長し、父はすべての技芸を教えた。

Athekadivasaṃ eko rāmarañño nagaravāsī vanacarako pabbate ratanāni gavesanto rājānaṃ disvā sañjānitvā āha – ‘‘jānāmahaṃ, deva, tumhe’’ti. Tato naṃ rājā sabbaṃ pavattiṃ pucchi. Tasmiṃyeva ca khaṇe te dārakā āgamiṃsu. So te disvā – ‘‘ke ime’’ti āha. ‘‘Puttā me’’ti ca vutte tesaṃ mātikavaṃsaṃ pucchitvā – ‘‘laddhaṃ dāni me pābhata’’nti nagaraṃ gantvā rañño ārocesi. So ‘pitaraṃ ānayissāmī’ti caturaṅginiyā senāya tattha gantvā pitaraṃ vanditvā – ‘‘rajjaṃ, deva, sampaṭicchā’’ti yāci. So – ‘‘alaṃ, tāta, na tattha gacchāmi, idheva me imaṃ rukkhaṃ apanetvā nagaraṃ māpehī’’ti āha. So tathā katvā tassa nagarassa kolarukkhaṃ apanetvā katattā kolanagaranti ca byagghapathe katattā byagghapathanti cāti dve nāmāni āropetvā pitaraṃ vanditvā attano nagaraṃ agamāsi.

ある日、ラマ王国の都に住む一人の行者が山で宝石を探しているときに王に会い、「王様、存じております」と言った。そこで王はすべての事情を尋ねた。その時、子供たちがやって来た。王は彼らを見て「この子たちは誰だ?」と尋ねた。「私の息子たちです」と答えた。王は彼らの母親の家系を尋ね、「私には贈り物(の品)が手に入った」と言って都へ行き、王に報告した。王は「父を連れて参りましょう」と言って四軍を率いてそこへ行き、父に挨拶して「王位をお受け取りください、父上」と請願した。王は「もう十分だ、息子よ。そこへは行かない。ここにあるこの木を取り除かなければ、都は完成しない」と言った。息子は指示通りにし、その都の(そばにある)コラ(梨)の木を取り除いたので、コラ都(Kolanagara)という名がつけられた。また、虎の道(Byagghapatha)という名もつけられ、二つの名前がつけられた。息子は父に挨拶して自分の都へ帰った。

Tato vayappatte kumāre mātā āha – ‘‘tātā, tumhākaṃ kapilavatthuvāsino sakyā mātulā santi. Mātuladhītānaṃ pana vo evarūpaṃ nāma kesaggahaṇaṃ hoti, evarūpaṃ dussagahaṇaṃ. Yadā tā nhānatitthaṃ āgacchanti, tadā gantvā yassa yā ruccati, so taṃ gaṇhatū’’ti. Te tatheva gantvā tāsu nhatvā sīsaṃ sukkhāpayamānāsu yaṃ yaṃ icchiṃsu, taṃ taṃ gahetvā nāmaṃ sāvetvā agamiṃsu. Sakyarājāno sutvā ‘‘hotu, bhaṇe, amhākaṃ ñātakā eva te’’ti tuṇhī ahesuṃ. Ayaṃ sakyakoliyānaṃ uppatti. Evaṃ tesaṃ sakyakoliyānaṃ aññamaññaṃ āvāhavivāhaṃ karontānaṃ yāva buddhakālā anupacchinnova vaṃso āgato. Tattha bhagavā sakyavaṃsaṃ dassetuṃ – ‘‘te raṭṭhasmā pabbājitā himavantapasse pokkharaṇiyā tīre’’tiādimāha. Tattha sammantīti vasanti. Sakyā vata bhoti raṭṭhasmā pabbājitā araññe vasantāpi jātisambhedamakatvā kulavaṃsaṃ anurakkhituṃ sakyā, samatthā, paṭibalāti attho. Tadaggeti taṃ aggaṃ katvā, tato paṭṭhāyāti attho. So ca nesaṃ pubbapurisoti so okkāko rājā etesaṃ pubbapuriso. Natthi etesaṃ gahapativaṃsena sambhedamattampīti.

その後、王子たちが成長すると、母は言った。「王子たちよ、あなたがたの कपिलावस्तु(カピラヴァストゥ)に住む釈迦族はあなたの叔父たちです。叔父の娘たちとは、あなた方のような髪をつかむことや、衣服をつかむようなことがあります。彼女たちが沐浴場に来るときは、行って、好きな者を選んでつかみなさい」と言った。彼らはそこへ行き、沐浴を終え、髪を乾かしている彼女たちの中から、欲しい者を選んで名前を告げて帰ってきた。釈迦族の王たちは「まあ、よろしい、彼らは我々の親戚だ」と言って黙っていた。これが釈迦族とコーリヤ族の起源である。このように、釈迦族とコーリヤ族が互いに婚姻関係を結びながら、仏陀の時代まで絶えることなく血筋は続いた。そこで仏陀は釈迦族の血筋を示すために、「彼らは国から追放され、ヒマラヤの麓の湖のほとりに…」と言われた。そこで「サマティ(住む)」とは、「住む」という意味である。釈迦族とは、国から追放されて森に住んでいても、血筋の混同をせず、一族の誇りを保つことができる、能力のある、力のある人々であるという意味である。「タダゲッティ(そこに住む)」とは、それを最良として、そこからという意味である。彼らの祖先とは、そのオッカカ王が彼らの祖先であるという意味である。彼らには、一般の家庭との血筋の混同は全くない。

Evaṃ sakyavaṃsaṃ pakāsetvā idāni ambaṭṭhavaṃsaṃ pakāsento – ‘‘rañño kho panā’’tiādimāha. Kaṇhaṃ nāma janesīti kāḷavaṇṇaṃ antokucchiyaṃyeva sañjātadantaṃ parūḷhamassudāṭhikaṃ puttaṃ vijāyi. Pabyāhāsīti yakkho jātoti bhayena palāyitvā dvāraṃ pidhāya ṭhitesu gharamānusakesu ito cito ca vicaranto dhovatha mantiādīni vadanto uccāsaddamakāsi.

このように釈迦族の血筋を説明した後、今度はアンバッタ族の血筋を説明しながら、「王には…」と言われた。カンダ(黒)という名の子供が生まれた。黒い肌で、胎内に歯が生え、毛が生えた息子を産んだ。ヤクシャ(鬼)が生まれたという恐れから、門を閉じて家にいた人々の間で、ヤクシャが「洗え」などと言いながら、高い声で叫んだ。

268. Te māṇavakā bhagavantaṃ etadavocunti attano upārambhamocanatthāya – ‘‘etaṃ mā bhava’’ntiādivacanaṃ avocuṃ. Tesaṃ kira etadahosi – ‘‘ambaṭṭho amhākaṃ ācariyassa jeṭṭhantevāsī, sace mayaṃ evarūpe ṭhāne ekadvevacanamattampi na vakkhāma, ayaṃ no ācariyassa santike amhe paribhindissatī’’ti upārambhamocanatthaṃ evaṃ avocuṃ. Cittena panassa nimmadabhāvaṃ ākaṅkhanti. Ayaṃ kira mānanissitattā tesampi appiyova. Kalyāṇavākkaraṇoti madhuravacano. Asmiṃ vacaneti attanā uggahite vedattayavacane. Paṭimantetunti pucchitaṃ pañhaṃ paṭikathetuṃ, vissajjetunti attho. Etasmiṃ vā dāsiputtavacane. Paṭimantetunti uttaraṃ kathetuṃ.

268. その弟子たちは、仏陀に反論するのを避けるために、「それをやめてください」と言った。彼らは、「アンバッタは私たちの師の最も優れた弟子だ。もし私たちがこのような場合に一言でも言わなければ、師の元で私たちは責められるだろう」と考え、反論を避けるためにそう言った。彼らは心に平静さを求めている。彼は(アンバッタは)名誉を重んじるので、彼ら(弟子たち)にとっても好ましくない。カリアナヴァッカラ(美しい言葉遣い)とは、甘い言葉遣いのことである。この言葉でとは、自分で学んだヴェーダの三つの言葉のことである。パティマンテ(答える)とは、問われた質問に答える、つまり、回答するという意味である。あるいは、この召使いの息子という言葉で。パティマンテ(答える)とは、答えを言うという意味である。

269. Atha kho bhagavāti atha kho bhagavā – ‘‘sace ime māṇavakā ettha nisinnā evaṃ uccāsaddaṃ karissanti, ayaṃ kathā pariyosānaṃ na gamissati. Handa, ne nissadde katvā ambaṭṭheneva saddhiṃ kathemī’’ti te māṇavake etadavoca. Tattha mantavhoti mantayatha. Mayā saddhiṃ paṭimantetūti mayā saha kathetu. Evaṃ vutte māṇavakā cintayiṃsu – ‘‘ambaṭṭho tāva dāsiputtosīti vutte puna sīsaṃ ukkhipituṃ nāsakkhi. Ayaṃ kho jāti nāma dujjānā, sace aññampi kiñci samaṇo gotamo ‘tvaṃ dāso’ti vakkhati, ko tena saddhiṃ aḍḍaṃ karissati. Ambaṭṭho attanā baddhaṃ puṭakaṃ attanāva mocetū’’ti attānaṃ parimocetvā tasseva upari khipantā – ‘‘sujāto ca bho gotamā’’tiādimāhaṃsu.

269. その後、仏陀は、「もしこれらの弟子たちがここに座ってこのように騒いでいたら、この話は終わらないだろう。さあ、彼らを静かにさせて、アンバッタ自身と話そう」と弟子たちに言った。そこで「マントヴァ(瞑想する)」とは、瞑想するという意味である。「マヤ・サッディン・パティマンテゥ(私と一緒に話してください)」とは、私と一緒に話してくださいという意味である。このように言われると、弟子たちは考えた。「アンバッタは召使いの息子だと言われたとき、彼は顔を上げることができなかった。この生まれというものは、知るのが難しい。もしゴータマ(仏陀)が『お前は奴隷だ』と言えば、誰がそれに反論できようか。アンバッタは自分で結んだ袋を自分で解くべきだ」と言って、自分たちを解放し、アンバッタに責任を押し付け、「ゴータマ様は立派なお生まれです」と言った。

270. Sahadhammikoti sahetuko sakāraṇo. Akāmā byākātabboti attanā anicchantenapi byākaritabbo, avassaṃ vissajjetabboti attho. Aññena vā aññaṃ paṭicarissasīti aññena vacanena aññaṃ vacanaṃ paṭicarissasi ajjhottharissasi, paṭicchādessasīti attho. Yo hi ‘‘kiṃ gotto tva’’nti evaṃ puṭṭho – ‘‘ahaṃ tayo vede jānāmī’’tiādīni vadati, ayaṃ aññena aññaṃ paṭicarati nāma. Pakkamissasi vāti pucchitaṃ pañhaṃ jānantova akathetukāmatāya uṭṭhāyāsanā pakkamissasi vā.

270. サハダムミカ(道理にかなった)とは、理由のある、根拠のあることである。アカマ(望まずに)ビャーカターバ(答える)とは、自分では望まなくても、必ず答えなければならない、つまり、必ず回答しなければならないという意味である。アンニャエナ(別の言葉で)ヴァー(あるいは)アンニャン(別のことを)パティチャリッサシ(隠す)とは、別の言葉で別のことを隠す、つまり、覆い隠す、ごまかすという意味である。誰かが「どんな家柄か?」と尋ねられて、「私は三つのヴェーダを知っています」などと言う人は、別の言葉で別のことを隠しているのである。パッカミッサシ(立ち去る)ヴァー(あるいは)とは、問われた質問を知っていながら、答えずに席を立って立ち去るかという意味である。

Tuṇhī ahosīti samaṇo gotamo maṃ sāmaṃyeva dāsiputtabhāvaṃ kathāpetukāmo, sāmaṃ kathite ca dāso nāma jātoyeva hoti. Ayaṃ pana dvatikkhattuṃ codetvā tuṇhī bhavissati, tato ahaṃ parivattitvā pakkamissāmīti cintetvā tuṇhī ahosi.

トゥンヒー(沈黙する)アホースィ(なった)とは、ゴータマ(仏陀)は私自身に召使いの息子の身分を語らせたいのだ。自分で語った場合、召使いの息子として生まれたことになる。しかし、二度も指摘されて沈黙すれば、私は反論して立ち去ることができるだろう」と考え、沈黙した。

271. Vajiraṃ pāṇimhi assāti vajirapāṇi. Yakkhoti na yo vā so vā yakkho, sakko devarājāti veditabbo. Ādittanti aggivaṇṇaṃ. Sampajjalitanti suṭṭhu pajjalitaṃ. Sajotibhūtanti samantato jotibhūtaṃ, ekaggijālabhūtanti attho. Ṭhito hotīti mahantaṃ sīsaṃ, kandalamakuḷasadisā dāṭhā bhayānakāni akkhināsādīni evaṃ virūparūpaṃ māpetvā ṭhito.

271. ヴァジラム・パーニムヒ・アッサ(金剛杵を手に持っている)とは、金剛杵を持った者である。ヤックハ(鬼)とは、誰でもない、サッカ(帝釈天)王であると理解すべきである。アーディッタ(燃えている)とは、火のような色である。サンパジャリタ(輝いている)とは、よく燃えていることである。サジョーティブータ(光り輝いている)とは、全体が光り輝いている、一つの炎のようになっているという意味である。ティトー・ホティ(立っている)とは、大きな頭、王冠のような牙、恐ろしい目など、そのような恐ろしい姿をして立っている。

Kasmā panesa āgatoti? Diṭṭhivissajjāpanatthaṃ. Api ca – ‘‘ahañceva kho pana dhammaṃ deseyyaṃ, pare ca me na ājāneyyu’’nti evaṃ dhammadesanāya appossukkabhāvaṃ āpanne bhagavati sakko mahābrahmunā saddhiṃ āgantvā – ‘‘bhagavā dhammaṃ desetha, tumhākaṃ āṇāya avattamāne mayaṃ vattāpessāma, tumhākaṃ dhammacakkaṃ hotu, amhākaṃ āṇācakka’’nti paṭiññaṃ akāsi. Tasmā – ‘‘ajja ambaṭṭhaṃ tāsetvā pañhaṃ vissajjāpessāmī’’ti āgato.

なぜ彼は来たのか? 意見を晴らすためである。また、「私が法を説いても、他の者は私を理解しないだろう」と、法を説くことに熱心でない仏陀に対して、サッカ(帝釈天)王はマハーブラフマー(梵天)と共に来て、「仏陀よ、法を説いてください。あなたがたの命令に従わないなら、私たちが従わせます。あなたがたの法輪が回るように、私たちの命令輪も回るようにしましょう」と約束した。だから、「今日、アンバッタを懲らしめて、質問に答えさせよう」と思って来たのである。

Bhagavā ceva passati ambaṭṭho cāti yadi hi taṃ aññepi passeyyuṃ, taṃ kāraṇaṃ agaru assa, ‘‘ayaṃ samaṇo gotamo ambaṭṭhaṃ attano vāde anotarantaṃ ñatvā yakkhaṃ āvāhetvā dassesi, tato ambaṭṭho bhayena kathesī’’ti vadeyyuṃ. Tasmā bhagavā ceva passati ambaṭṭho ca. Tassa taṃ disvāva sakalasarīrato sedā mucciṃsu. Antokucchi viparivattamānā mahāravaṃ viravi. So ‘‘aññepi nu kho passantī’’ti olokento kassaci lomahaṃsamattampi nāddasa. Tato – ‘‘idaṃ bhayaṃ mameva uppannaṃ, sacāhaṃ yakkhoti vakkhāmi, ‘kiṃ tavameva akkhīni atthi, tvameva yakkhaṃ passasi, paṭhamaṃ yakkhaṃ adisvā samaṇena gotamena vādasaṅghaṭṭe pakkhittova yakkhaṃ passasī’ti vadeyyu’’nti cintetvā ‘‘na dāni me idha aññaṃ paṭisaraṇaṃ atthi, aññatra samaṇā gotamā’’ti maññamāno atha kho ambaṭṭho māṇavo…pe… bhagavantaṃ etadavoca.

仏陀もアンバッタも見ている、と。もし他の者たちもそれを見ていたら、それは問題になっただろう。「このゴータマ(仏陀)は、アンバッタが自分の法に服従しないのを知って、鬼を呼び出して見せた。それでアンバッタは恐れて語った」と言っただろう。だから、仏陀だけが見え、アンバッタだけが見えるようにした。それを見ただけで、全身から汗が噴き出した。内臓がひっくり返るように、大きな声で泣いた。彼は「他の者たちも見ていますか?」と見回したが、誰一人として鳥肌さえ立っていなかった。そこで、「この恐怖は私だけに起こったのだ。もし私が鬼だと言えば、『お前だけ目がついていて、お前だけ鬼が見えるのか。最初に鬼を見ないで、ゴータマ(仏陀)との議論で、鬼を見たのか』と言われるだろう」と考え、「今、私にはここ(この場)に仏陀以外に頼る者はない」と思って、アンバッタという名の修行者は…(省略)…仏陀に言った。

272. Tāṇaṃ gavesīti tāṇaṃ gavesamāno. Leṇaṃ gavesīti leṇaṃ gavesamāno. Saraṇaṃ gavesīti saraṇaṃ gavesamāno. Ettha ca tāyati rakkhatīti tāṇaṃ. Nilīyanti etthāti leṇaṃ. Saratīti saraṇaṃ, bhayaṃ hiṃsati, viddhaṃsetīti attho. Upanisīditvāti upagamma heṭṭhāsane nisīditvā. Bravitūti vadatu.

272. タアナン・ガヴェーシー(避難所を探している)とは、避難所を探しているという意味である。レーナン・ガヴェーシー(隠れ場所を探している)とは、隠れ場所を探しているという意味である。サラナン・ガヴェーシー(保護を求めている)とは、保護を求めているという意味である。ここで、タヤティ(守る)からタアナ(避難所)である。ニリーヤンティ(隠れる)からレーナ(隠れ場所)である。サラティ(殺す)からサラナ(保護)であり、恐れを傷つけ、滅ぼすという意味である。ウパニシディットヴァー(座って)とは、近づいて下の席に座ってという意味である。ブラヴィトゥー(言う)とは、言うという意味である。

Ambaṭṭhavaṃsakathā

アンバッタ族の物語

273-274. Dakkhiṇajanapadanti dakkhiṇāpathoti pākaṭaṃ. Gaṅgāya dakkhiṇato pākaṭajanapadaṃ. Tadā kira dakkhiṇāpathe bahū brāhmaṇatāpasā honti, so tattha gantvā ekaṃ tāpasaṃ vattapaṭipattiyā ārādhesi. So tassa upakāraṃ disvā āha – ‘‘ambho, purisa, mantaṃ te demi, yaṃ icchasi, taṃ mantaṃ gaṇhāhī’’ti. So āha – ‘‘na me ācariya, aññena mantena, kiccaṃ atthi, yassānubhāvena āvudhaṃ na parivattati, taṃ me mantaṃ dehī’’ti. So – ‘‘bhadraṃ, bho’’ti tassa dhanuagamanīyaṃ ambaṭṭhaṃ nāma vijjaṃ adāsi, so taṃ vijjaṃ gahetvā tattheva vīmaṃsitvā – ‘‘idāni me manorathaṃ pūressāmī’’ti isivesaṃ gahetvā okkākassa santikaṃ gato. Tena vuttaṃ – ‘‘dakkhiṇajanapadaṃ gantvā brahmamante adhīyitvā rājānaṃ okkākaṃ upasaṅkamitvā’’ti.

273-274. ダッキナジャナパダ(南の国)とは、南方の国という意味で、明らかである。ガンジス川の南にある、よく知られた国である。当時、南方の国には多くのバラモンと修行者がいたので、彼はそこへ行って、一人の修行者を説得して満足させた。修行者は彼の恩恵を見て、「ああ、男よ、私はあなたに呪文を授けよう。あなたが望む呪文を取りなさい」と言った。彼は「師よ、私は他の呪文は必要ありません。矢が当たらないようにする呪文をください」と言った。修行者は「よろしい」と言って、彼に弓矢の達人となるアンバッタという名の秘術を授けた。彼はその秘術を得て、そこでそれを熟考し、「今、私の願いを叶えよう」と思って、修行者を連れてオッカカ王のもとへ行った。そこで、「南の国へ行って、バラモンの呪文を学び、オッカカ王に近づいて…」と言われた。

Ettha brahmamanteti ānubhāvasampannatāya seṭṭhamante. Ko nevaṃ’re ayaṃ mayhaṃ dāsiputtoti ko nu evaṃ are ayaṃ mama dāsiputto. So taṃ khurappanti so rājā taṃ māretukāmatāya sannahitaṃ saraṃ tassa mantānubhāvena neva khipituṃ na apanetuṃ sakkhi, tāvadeva sakalasarīre sañjātasedo bhayena vedhamāno aṭṭhāsi.

ここでブラフマーマ(バラモンの呪文)とは、力強さから最高の呪文である。コ・ヌーエヴァーン・レ(誰が彼を)アヤン・マヒャン(この私の)ダーシプット(召使いの息子)とは、誰が私を、この私の召使いの息子と呼ぶのか。ソ(その)タム(彼を)クルッパンティ(殺そうとして)ソ・ラジャ(その王は)タム(彼を)マレーイトゥカーマータヤ(殺そうとして)サンナヒタム(準備した)サラム(矢を)タッサ(その)マントーナブハーヴァエナ(呪文の力によって)ネヴァ(決して)キピトゥム(放つこと)ナ(または)アパネトゥム(取り除くこと)サッキ(できなかった)。ターヴァデーヴァ(その時)サカラーサリレー(全身に)サンジャータセードー(汗が出て)ブハーヤエナ(恐怖で)ヴェーダマノー(震えながら)アッターシ(立っていた)。

Amaccāti mahāmaccā. Pārisajjāti itare parisāvacarā. Etadavocunti – ‘‘daṇḍakīrañño kisavacchatāpase aparaddhassa āvudhavuṭṭhiyā sakalaraṭṭhaṃ vinaṭṭhaṃ. Nāḷikero pañcasu tāpasasatesu ajjuno ca aṅgīrase aparaddho pathaviṃ bhinditvā nirayaṃ paviṭṭho’’ti cintayantā bhayena etaṃ sotthi, bhaddantetiādivacanaṃ avocuṃ.

アマッチャー(大臣)とは、偉大な大臣たちである。パーリサジャー(廷臣)とは、その他の廷臣たちである。エタダヴォチュンティ(彼らは言った)とは、「ダンダキ王の…(省略)…矢の雨によって国全体が滅亡した。ナリカ(椰子)は五百人の修行者のうち、アルジュナとアンギラスを怒らせ、大地を裂いて地獄に落ちた」と考えて、恐怖から「ソッティ(幸運)」、「バッダーンティ(良きこと)」などと言った。

Sotthi bhavissati raññoti idaṃ vacanaṃ kaṇho ciraṃ tuṇhī hutvā tato anekappakāraṃ yācīyamāno – ‘‘tumhākaṃ raññā mādisassa isino khurappaṃ sannayhantena bhāriyaṃ kammaṃ kata’’ntiādīni ca vatvā pacchā abhāsi. Undriyissatīti bhijjissati, thusamuṭṭhi viya vippakiriyissatīti. Idaṃ so ‘‘janaṃ tāsessāmī’’ti musā bhaṇati. Sarasanthambhanamatteyeva hissa vijjāya ānubhāvo, na aññatra. Ito paresupi vacanesu eseva nayo.

ソッティ・バヴィッサティ・ランニョー(王に幸運がありますように)というこの言葉は、カンダ(黒)が長い間黙っていて、その後、様々なことを頼まれた後、「あなたの王が私のような修行者に矢を準備するという、不運なことをした」などと言って、後に言った。ウンディリッサティ(砕ける)とは、砕ける、殻のように散らばるという意味である。これは彼が「人々を怖がらせよう」と言って嘘をついたのである。彼の秘術の力は、矢を止めることだけであり、それ以外ではない。これ以降の言葉も同様である。

Pallomoti pannalomo. Lomahaṃsanamattampissa na bhavissati. Idaṃ kira so ‘‘sace me rājā taṃ dārikaṃ dassatī’’ti paṭiññaṃ kāretvā avaca. Kumāre khurappaṃ patiṭṭhapesīti tena ‘‘saro otaratū’’ti mante parivatti, te kumārassa nābhiyaṃ patiṭṭhapesi. Dhītaraṃ adāsīti sīsaṃ dhovitvā adāsaṃ bhujissaṃ katvā dhītaraṃ adāsi, uḷāre ca taṃ ṭhāne ṭhapesi. Mā kho tumhe māṇavakāti idaṃ pana bhagavā – ‘‘ekena pakkhena ambaṭṭho sakyānaṃ ñāti hotī’’ti pakāsento tassa samassāsanatthaṃ āha. Tato ambaṭṭho ghaṭasatena abhisitto viya passaddhadaratho hutvā samassāsetvā samaṇo gotamo maṃ ‘‘tosessāmī’’ti ekena pakkhena ñātiṃ karoti, khattiyo kirāhamasmī’’ti cintesi.

パッロモ(毛穴)とは、表面の毛穴である。毛穴さえも立たないだろう。これは彼が「もし王がその娘を私にくれるなら」と約束させてから言ったのである。クマール(王子)に矢を据えさせたとは、「矢よ、落ちよ」という呪文を唱えて、王子のおへそに据えさせたのである。ディータラン・アダースィ(娘を差し出した)とは、頭を洗って、娘を差し出し、奴隷にした後、娘を差し出した、そしてその場所を尊いものにした。マー・コー・トゥメー・マナヴァカー(あなたたち、修行者たちよ、〜しないでください)とは、これは仏陀が「一人の味方として、アンバッタは釈迦族の親戚となる」と示し、彼を慰めるために言ったのである。その後、アンバッタは一〇〇個の瓶で灌頂されたかのように、苦痛が和らぎ、慰められて、「ゴータマ(仏陀)は私を満足させるために、一人の味方として親戚にしてくれた。私はクシャトリヤ(王族)なのだ」と考えた。

Khattiyaseṭṭhabhāvavaṇṇanā

クシャトリヤ(王族)としての最高の身分の描写

275. Atha kho bhagavā – ‘‘ayaṃ ambaṭṭho khattiyosmī’’ti saññaṃ karoti, attano akhattiyabhāvaṃ na jānāti, handa naṃ jānāpessāmīti khattiyavaṃsaṃ dassetuṃ uttaridesanaṃ vaḍḍhento – ‘‘taṃ kiṃ maññasi ambaṭṭhā’’tiādimāha. Tattha idhāti imasmiṃ loke. Brāhmaṇesūti brāhmaṇānaṃ antare. Āsanaṃ vā udakaṃ vāti aggāsanaṃ vā aggodakaṃ vā. Saddheti matake uddissa katabhatte. Thālipāketi maṅgalādibhatte. Yaññeti yaññabhatte. Pāhuneti pāhunakānaṃ katabhatte paṇṇākārabhatte vā. Api nussāti api nu assa khattiyaputtassa. Āvaṭaṃ vā assa anāvaṭaṃ vāti, brāhmaṇakaññāsu nivāraṇaṃ bhaveyya vā no vā, brāhmaṇadārikaṃ labheyya vā na vā labheyyāti attho. Anupapannoti khattiyabhāvaṃ apatto, aparisuddhoti attho.

275. その後、世尊は「このアンバッタはクシャトリヤである」と認識し、自らがクシャトリヤでないことを知らず、「今、彼に知らせよう」と思って、クシャトリヤの血統を示すためにさらに言葉を継いで、「アンバッタよ、どう思うか」と言われた。ここで「すなわち、この世において」という意味。 「バラモンたちの中に」とは、バラモンたちの間で。 「座または水」とは、最上の座または最上の水。 「供物」とは、死者を弔うための供物。 「ターリパーカ」とは、吉兆などの供物。 「供犠」とは、供犠の供物。 「客」とは、客人のための供物、あるいは贈り物。 「〜であるか?」とは、「〜であるか?」ということ。 「覆われているか、覆われていないか」とは、バラモンの娘との間に、妨げがあるかないか、バラモンの娘を得られるか得られないか、という意味である。「未到達」とは、クシャトリヤの地位に達していない、清浄でない、という意味である。

276. Itthiyā vā itthiṃ karitvāti itthiyā vā itthiṃ pariyesitvā. Kismiñcideva pakaraṇeti kismiñcideva dose brāhmaṇānaṃ ayutte akattabbakaraṇe. Bhassapuṭenāti bhasmapuṭena, sīse chārikaṃ okiritvāti attho.

276. 「女によって女を求めて」とは、女によって女を探して。 「何らかの過ちによって」とは、バラモンにとって不適切で、なされるべきでない何らかの過ちによって。 「灰の器で」とは、灰の器で、頭に灰を浴びる、という意味である。

277. Janetasminti janitasmiṃ, pajāyāti attho. Ye gottapaṭisārinoti ye janetasmiṃ gottaṃ paṭisaranti – ‘‘ahaṃ gotamo, ahaṃ kassapo’’ti, tesu loke gottapaṭisārīsu khattiyo seṭṭho. Anumatā mayāti mama sabbaññutaññāṇena saddhiṃ saṃsanditvā desitā mayā anuññātā.

277. 「生まれた」とは、生まれた、生まれる、という意味。「世間において、姓を重んじる者」とは、生まれた時に姓を重んじる者、「私はゴータマである、私はカッサパである」と言う者たちの間で、クシャトリヤが最も尊い。 「私によって承認された」とは、私のすべての知識とともにはかられて、私によって承認された。

Paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

最初の読誦の解説、完了。

Vijjācaraṇakathāvaṇṇanā

知識と実践の解説

278. Imāya pana gāthāya vijjācaraṇasampannoti idaṃ padaṃ sutvā ambaṭṭho cintesi – ‘‘vijjā nāma tayo vedā, caraṇaṃ pañca sīlāni, tayidaṃ amhākaṃyeva atthi, vijjācaraṇasampanno ce seṭṭho, mayameva seṭṭhā’’ti niṭṭhaṃ gantvā vijjācaraṇaṃ pucchanto – ‘‘katamaṃ pana taṃ, bho gotama, caraṇaṃ, katamā ca pana sā vijjā’’ti āha. Athassa bhagavā taṃ brāhmaṇasamaye siddhaṃ jātivādādipaṭisaṃyuttaṃ vijjācaraṇaṃ paṭikkhipitvā anuttaraṃ vijjācaraṇaṃ dassetukāmo – ‘‘na kho ambaṭṭhā’’tiādimāha. Tattha jātivādoti jātiṃ ārabbha vādo, brāhmaṇassevidaṃ vaṭṭati, na suddassātiādi vacananti attho. Esa nayo sabbattha. Jātivādavinibaddhāti jātivāde vinibaddhā. Esa nayo sabbattha.

278. この詩句で「知識と実践を備えた者」と聞いて、アンバッタは考えた。「知識とは三つのヴェーダであり、実践とは五つの戒律である。これらは我々が持っている。知識と実践を備えた者が最も尊いのであれば、我々が最も尊い」と結論づけて、知識と実践について尋ねた。「ゴータマよ、それはどのような実践で、それはどのような知識なのですか」と言った。そこで世尊は、そのバラモンの時代に確立された、生まれを理由とする議論などに関連する知識と実践を退け、比類なき知識と実践を示そうとして、「アンバッタよ、知識とは〜」と言われた。ここで「生まれを理由とする議論」とは、生まれを理由とする議論、「バラモンのものだ、純粋な者のものではない」といった言葉、という意味である。この道理はすべてに当てはまる。「生まれを理由とする議論に結びついた」とは、生まれを理由とする議論に結びついた、という意味である。この道理はすべてに当てはまる。

Tato ambaṭṭho – ‘‘yattha dāni mayaṃ laggissāmāti cintayimha, tato no samaṇo gotamo mahāvāte thusaṃ dhunanto viya dūrameva avakkhipi. Yattha pana mayaṃ na laggāma, tattha no niyojesi. Ayaṃ no vijjācaraṇasampadā ñātuṃ vaṭṭatī’’ti cintetvā puna vijjācaraṇasampadaṃ pucchi. Athassa bhagavā samudāgamato pabhuti vijjācaraṇaṃ dassetuṃ – ‘‘idha ambaṭṭha tathāgato’’tiādimāha.

そこでアンバッタは、「今、我々は何に固執するのだろうか」と考えたが、そこから「世尊ゴータマは、 chaff from grain をふるい落とすように、遠くまでそれを振り落とされた。しかし、我々が固執しないもの、そこに我々を導かれた。この知識と実践の完成を、我々は知るべきだ」と考え、再び知識と実践の完成について尋ねた。そこで世尊は、現れてからというもの、知識と実践を示そうとして、「アンバッタよ、ここにタターガタは〜」と言われた。

279. Ettha ca bhagavā caraṇapariyāpannampi tividhaṃ sīlaṃ vibhajanto ‘‘idamassa hoti caraṇasmi’’nti aniyyātetvā ‘‘idampissa hoti sīlasmi’’nti sīlavaseneva niyyātesi. Kasmā? Tassapi hi kiñci kiñci sīlaṃ atthi, tasmā caraṇavasena niyyātiyamāne ‘‘mayampi caraṇasampannā’’ti tattha tattheva laggeyya. Yaṃ pana tena supinepi na diṭṭhapubbaṃ, tasseva vasena niyyātento paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Idampissa hoti caraṇasmiṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, idampissa hoti caraṇasmintiādimāha. Ettāvatā aṭṭhapi samāpattiyo caraṇanti niyyātitā honti, vipassanā ñāṇato pana paṭṭhāya aṭṭhavidhāpi paññā vijjāti niyyātitā.

279. ここで世尊は、実践に含まれる三種類の戒律を分類しながら、「これは実践である」と解釈せずに、「これは戒律である」と戒律のみに解釈された。なぜか? 彼にも少なからず戒律があるからだ。それゆえ、実践として解釈されると、「我々も実践を備えている」と、そこでそれぞれに固執するかもしれない。しかし、彼が夢でも見たことのないものに関して、そのために解釈されると、第一禅定を得て住む。これは実践である〜(中略)〜第四禅定を得て住む。これは実践である、と言われた。このようにして、八つの禅定が実践として解釈される。しかし、洞察の知恵からは、八つの知恵が知識として解釈される。

Catuapāyamukhakathāvaṇṇanā

四つの堕落への道についての解説

280. Apāyamukhānīti vināsamukhāni. Anabhisambhuṇamānoti asampāpuṇanto, avisahamāno vā. Khārividhamādāyāti ettha khārīti araṇī kamaṇḍalu sujādayo tāpasaparikkhārā. Vidhoti kājo. Tasmā khāribharitaṃ kājamādāyāti attho. Ye pana khārivividhanti paṭhanti, te ‘‘khārīti kājassa nāmaṃ, vividhanti bahukamaṇḍaluādiparikkhāra’’nti vaṇṇayanti. Pavattaphalabhojanoti patitaphalabhojano. Paricārakoti kappiyakaraṇapattapaṭiggahaṇapādadhovanādivattakaraṇavasena paricārako. Kāmañca guṇādhikopi khīṇāsavasāmaṇero puthujjanabhikkhuno vuttanayena paricārako hoti, ayaṃ pana na tādiso guṇavasenapi veyyāvaccakaraṇavasenapi lāmakoyeva.

280. 「堕落への道」とは、滅亡への道。 「達成できない」とは、達成できない、あるいはできない、という意味。 「器を持って」とは、ここで「器」とは、火を起こすための木、水瓶など、苦行者の道具である。「〜を持っている」とは、〜を持っている、という意味である。したがって、「器いっぱいの〜を持っている」という意味である。もし「器の〜」と読むならば、「器とは、〜の名前であり、〜とは、多くの水瓶などの道具である」と解釈する。「食べる果物」とは、落ちた果物を食べる者。「従者」とは、適切な行いをして受け取る、足を洗うなどの世話をする者。たとえ、能力のある阿羅漢の小僧でも、凡夫の比丘に言われたように従者になることがあっても、この者はそのような能力や勤勉さによるものではなく、単なる怠け者である。

Kasmā pana tāpasapabbajjā sāsanassa vināsamukhanti vuttāti? Yasmā gacchantaṃ gacchantaṃ sāsanaṃ tāpasapabbajjāvasena osakkissati. Imasmiñhi sāsane pabbajitvā tisso sikkhā pūretuṃ asakkontaṃ lajjino sikkhākāmā – ‘‘natthi tayā saddhiṃ uposatho vā pavāraṇā vā saṅghakammaṃ vā’’ti jigucchitvā parivajjenti. So ‘‘dukkaraṃ khuradhārūpamaṃ sāsane paṭipattipūraṇaṃ dukkhaṃ, tāpasapabbajjā pana sukarā ceva bahujanasammatā cā’’ti vibbhamitvā tāpaso hoti. Aññe taṃ disvā – ‘‘kiṃ tayā kata’’nti pucchanti. So – ‘‘bhāriyaṃ tumhākaṃ sāsane kammaṃ, idha pana sachandacārino maya’’nti vadati. Sopi, yadi evaṃ ahampi ettheva pabbajāmīti tassa anusikkhanto tāpaso hoti. Evamaññepi aññepīti kamena tāpasāva bahukā honti. Tesaṃ uppannakāle sāsanaṃ osakkitaṃ nāma bhavissati. Loke evarūpo buddho nāma uppajji, tassa īdisaṃ nāma sāsanaṃ ahosīti sutamattameva bhavissati. Idaṃ sandhāya bhagavā tāpasapabbajjaṃ sāsanassa vināsamukhanti āha.

なぜ苦行者の出家が教団の滅亡への道と呼ばれるのか? それは、行く行く教団が苦行者の出家のやり方によって衰退していくからである。この教団において出家し、三つの訓練を全うできない、恥を知る訓練を望む者たちは、「あなたと共に舎利を捧げることも、自恣を行うことも、僧伽の仕事もできない」と軽蔑して避ける。その者は、「教団での生活の履行は、刀の刃のようなもので困難であり、苦行者の出家は容易であり、多くの人に認められている」と惑わされて苦行者になる。他の者がそれを見て、「あなたは何をしたのか」と尋ねる。その者は、「あなたの教団での仕事は、ここでは自由に振る舞うことができる」と言う。それも、「それならば私もここで出家しよう」と言って、それに倣って苦行者になる。このように、他の者も他の者も、次第に苦行者が多くなる。彼らが現れる時、教団は衰退したことになる。世にこのような仏が現れ、彼の教団はこのようなものであった、と聞くだけになるだろう。これに言及して、世尊は苦行者の出家を教団の滅亡への道と言われた。

Kudālapiṭakanti kandamūlaphalaggahaṇatthaṃ kudālañceva piṭakañca. Gāmasāmantaṃ vāti vijjācaraṇasampadādīni anabhisambhuṇanto, kasikammādīhi ca jīvitaṃ nipphādetuṃ dukkhanti maññamāno bahujanakuhāpanatthaṃ gāmasāmante vā nigamasāmante vā aggisālaṃ katvā sappiteladadhimadhuphāṇitatilataṇḍulādīhi ceva nānādārūhi ca homakaraṇavasena aggiṃ paricaranto acchati.

「シャベルと桶」とは、根や果物を取るためのシャベルと桶。 「村の周辺」とは、知識と実践の完成などを達成できず、農業などによって生計を立てるのが難しいと考え、多くの人に提供するために、村や町周辺に火の神殿を建て、油、乳、蜜、菓子、ゴマ、米などを捧げ、様々な道具で火を祀りながら住んでいる。

Catudvāraṃ agāraṃ karitvāti catumukhaṃ pānāgāraṃ katvā tassa dvāre maṇḍapaṃ katvā tattha pānīyaṃ upaṭṭhapetvā āgatāgate pānīyena āpucchati. Yampissa addhikā kilantā pānīyaṃ pivitvā parituṭṭhā bhattapuṭaṃ vā taṇḍulādīni vā denti, taṃ sabbaṃ gahetvā ambilayāguādīni katvā bahutaraṃ āmisagahaṇatthaṃ kesañci annaṃ deti, kesañci bhattapacanabhājanādīni. Tehipi dinnaṃ āmisaṃ vā pubbaṇṇādīni vā gaṇhati, tāni vaḍḍhiyā payojeti. Evaṃ vaḍḍhamānavibhavo gomahiṃsadāsīdāsapariggahaṃ karoti, mahantaṃ kuṭumbaṃ saṇṭhapeti. Imaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ – ‘‘catudvāraṃ agāraṃ karitvā acchatī’’ti. ‘‘Tamahaṃ yathāsatti yathābalaṃ paṭipūjessāmī’’ti idaṃ panassa paṭipattimukhaṃ. Iminā hi mukhena so evaṃ paṭipajjatīti. Ettāvatā ca bhagavatā sabbāpi tāpasapabbajjā niddiṭṭhā honti.

「四つの入口のある家を建てる」とは、四つの入口のある酒場を建て、その入口に幕屋を建て、そこに飲み物を準備して、来た客に飲み物で尋ねる。さらに、旅人が疲れて飲み物を飲んで満足し、食事の容器や米などを与えてくれると、それらすべてを受け取って、粥などを作り、さらに多くの食べ物を得るために、ある者には食べ物を、ある者には調理器具などを与える。彼らからもらった食べ物や、朝食などを得る。それらを増やして、牛、馬、奴隷、婢に囲まれて、大きな家庭を築く。これに言及して、「四つの入口のある家を建てて住んでいる」と言われた。「私は、私の能力と力に応じて、それを完成させるだろう」というのは、彼のやり方である。このやり方で、彼はこのように振る舞うのである。このようにして、世尊はすべての苦行者の出家を否定された。

Kathaṃ? Aṭṭhavidhā hi tāpasā – saputtabhariyā, uñchācariyā, anaggipakkikā, asāmapākā, asmamuṭṭhikā, dantavakkalikā, pavattaphalabhojanā, paṇḍupalāsikāti. Tattha ye keṇiyajaṭilo viya kuṭumbaṃ saṇṭhapetvā vasanti, te saputtabhariyā nāma.

なぜか? 八種類の苦行者がいる。すなわち、妻子ある者、穀物を集める者、火を祀らない者、蒸し料理を食べない者、拳で石を投げない者、歯で剥かない者、落ちた果物を食べる者、黄色い葉を食べる者である。その中で、ケンニヤやジャティラのように家庭を築いて住む者は、妻子ある者と呼ばれる。

Ye pana ‘‘saputtadārabhāvo nāma pabbajitassa ayutto’’ti lāyanamaddanaṭṭhānesu vīhimuggamāsatilādīni saṅkaḍḍhitvā pacitvā paribhuñjanti, te uñchācariyā nāma.

しかし、「妻子あることは、出家者には不適切だ」と考えて、刈り取った場所で米や緑豆などを集めて調理して食べる者は、穀物を集める者と呼ばれる。

Ye ‘‘khalena khalaṃ vicaritvā vīhiṃ āharitvā koṭṭetvā paribhuñjanaṃ nāma ayutta’’nti gāmanigamesu taṇḍulabhikkhaṃ gahetvā pacitvā paribhuñjanti, te anaggipakkikā nāma.

しかし、「シャベルで穀物を集めて調理して食べることは不適切だ」と考えて、町や村で米を乞い、調理して食べる者は、火を祀らない者と呼ばれる。

Ye pana ‘‘kiṃ pabbajitassa sāmapākenā’’ti gāmaṃ pavisitvā pakkabhikkhameva gaṇhanti, te asāmapākā nāma.

しかし、「出家者にとって蒸し料理は何になるのか」と考えて、町に入って蒸した米だけを取る者は、蒸し料理を食べない者と呼ばれる。

Ye ‘‘divase divase bhikkhāpariyeṭṭhi nāma dukkhā pabbajitassā’’ti muṭṭhipāsāṇena ambāṭakādīnaṃ rukkhānaṃ tacaṃ koṭṭetvā khādanti, te asmamuṭṭhikā nāma.

しかし、「毎日食べ物を探すことは出家者にとって困難だ」と考えて、拳で石を投げて、アンバタなどの木の皮を剥いで食べる者は、拳で石を投げない者と呼ばれる。

Ye pana ‘‘pāsāṇena tacaṃ koṭṭetvā vicaraṇaṃ nāma dukkha’’nti danteheva ubbāṭetvā khādanti, te dantavakkalikā nāma.

しかし、「歯で皮を剥いで食べることは困難だ」と考えて、歯で剥いて食べる者は、歯で剥かない者と呼ばれる。

Ye ‘‘dantehi ubbāṭetvā khādanaṃ nāma dukkhaṃ pabbajitassā’’ti leḍḍudaṇḍādīhi paharitvā patitāni phalāni paribhuñjanti, te pavattaphalabhojanā nāma.

しかし、「歯で剥いて食べることは出家者にとって困難だ」と考えて、石や棒で叩き落とした果物を食べて生活する者は、落ちた果物を食べる者と呼ばれる。

Ye pana ‘‘leḍḍudaṇḍādīhi pātetvā paribhogo nāma asāruppo pabbajitassā’’ti sayaṃ patitāneva pupphaphalapaṇḍupalāsādīni khādantā yāpenti, te paṇḍupalāsikā nāma.

しかし、「石や棒で叩き落としたものを食べることは、出家者にはふさわしくない」と考えて、自ら落ちた花や果物、黄色い葉などを食べて生活する者は、黄色い葉を食べる者と呼ばれる。

Te tividhā – ukkaṭṭhamajjhimamudukavasena. Tattha ye nisinnaṭṭhānato anuṭṭhāya hatthena pāpuṇanaṭṭhāneva patitaṃ gahetvā khādanti, te ukkaṭṭhā. Ye ekarukkhato aññaṃ rukkhaṃ na gacchanti, te majjhimā. Ye taṃ taṃ rukkhamūlaṃ gantvā pariyesitvā khādanti, te mudukā.

これら八種類は、最上、中、最低の三種類に分けられる。その中で、座った場所から立ち上がらずに、手に届く範囲で落ちたものを取って食べる者は、最上である。ある木から別の木に移らない者は、中である。あちこちの木の根元に行って探して食べる者は、最低である。

Imā pana aṭṭhapi tāpasapabbajjā imāhi catūhiyeva saṅgahaṃ gacchanti. Kathaṃ? Etāsu hi saputtabhariyā ca uñchācariyā ca agāraṃ bhajanti. Anaggipakkikā ca asāmapākā ca agyāgāraṃ bhajanti. Asmamuṭṭhikā ca dantavakkalikā ca kandamūlaphalabhojanaṃ bhajanti. Pavattaphalabhojanā ca paṇḍupalāsikā ca pavattaphalabhojanaṃ bhajanti. Tena vuttaṃ – ‘‘ettāvatā ca bhagavatā sabbāpi tāpasapabbajjā niddiṭṭhā hontī’’ti.

しかし、これら八種類の苦行者の出家は、これら四種類にまとめられる。なぜか? これらの中で、妻子ある者と穀物を集める者は、家庭を捨てる。火を祀らない者と蒸し料理を食べない者は、火の神殿を捨てる。拳で石を投げない者と歯で剥かない者は、根や果物を食べる。落ちた果物を食べる者と黄色い葉を食べる者は、落ちた果物を食べる。したがって、「このようにして、世尊はすべての苦行者の出家を否定された」と言われた。

281-282. Idāni bhagavā sācariyakassa ambaṭṭhassa vijjācaraṇasampadāya apāyamukhampi appattabhāvaṃ dassetuṃ taṃ kiṃ maññasi ambaṭṭhātiādimāha. Taṃ uttānatthameva. Attanā āpāyikopi aparipūramānoti attanā vijjācaraṇasampadāya āpāyikenāpi aparipūramānena.

281-282. 今、世尊は、師であるアンバッタの知識と実践の完成が、堕落への道にも達しないことを示すために、「アンバッタよ、どう思うか」と言われた。それは明白な意味である。「自分自身で、堕落する者でも、完成しない者」とは、自分自身で知識と実践の完成によって、堕落する者でも、完成しない者。

Pubbakaisibhāvānuyogavaṇṇanā

過去の仙人の修行についての解説

283. Dattikanti dinnakaṃ. Sammukhībhāvampi na dadātīti kasmā na dadāti? So kira sammukhā āvaṭṭaniṃ nāma vijjaṃ jānāti. Yadā rājā mahārahena alaṅkārena alaṅkato hoti, tadā rañño samīpe ṭhatvā tassa alaṅkārassa nāmaṃ gaṇhati. Tassa rājā nāme gahite na demīti vattuṃ na sakkoti. Datvā puna chaṇadivase alaṅkāraṃ āharathāti vatvā, natthi, deva, tumhehi brāhmaṇassa dinnoti vutto, ‘‘kasmā me dinno’’ti pucchi. Te amaccā ‘so brāhmaṇo sammukhā āvaṭṭanimāyaṃ jānāti. Tāya tumhe āvaṭṭetvā gahetvā gacchatī’ti āhaṃsu. Apare raññā saha tassa atisahāyabhāvaṃ asahantā āhaṃsu – ‘‘deva, etassa brāhmaṇassa sarīre saṅkhaphalitakuṭṭhaṃ nāma atthi. Tumhe etaṃ disvāva āliṅgatha parāmasatha, idañca kuṭṭhaṃ nāma kāyasaṃsaggavasena anugacchati, mā evaṃ karothā’’ti. Tato paṭṭhāya tassa rājā sammukhībhāvaṃ na deti.

283. 「与える」とは、与えられたもの。 「直接会うことも与えない」とは、なぜ与えないのか? その者は、直接会って、復唱できる知識を知っている。王が莫大な装飾品で飾られている時、王のそばに立って、その装飾品の名前を言う。王は名前を言われた後、「与えない」と言うことができない。与えた後、七日後に「装飾品を持ってこい」と言って、「王よ、あなたはバラモンに与えました」と言われた。「なぜ私に与えられたのですか」と尋ねた。側近たちは、「そのバラモンは、直接会って復唱する知識を知っています。それによって、あなたはそれを復唱して持ち去ることができます」と言った。他の者は、王と親しくないことを耐えられず、「王よ、このバラモンは体に伝染性の病を持っています。これを見て抱きしめたり触ったりしないでください。この病は、体に触れることによって移ります。そのようにしないでください」と言った。それ以来、王は彼に直接会うことを許さなかった。

Yasmā pana so brāhmaṇo paṇḍito khattavijjāya kusalo, tena saha mantetvā katakammaṃ nāma na virujjhati, tasmā sāṇipākārassa anto ṭhatvā bahi ṭhitena tena saddhiṃ manteti. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘tiro dussantena mantetī’’ti. Tattha tirodussantenāti tirodussena. Ayameva vā pāṭho. Dhammikanti anavajjaṃ. Payātanti abhiharitvā dinnaṃ. Kathaṃ tassa rājāti yassa rañño brāhmaṇo īdisaṃ bhikkhaṃ paṭiggaṇheyya, kathaṃ tassa brāhmaṇassa so rājā sammukhībhāvampi na dadeyya. Ayaṃ pana adinnakaṃ māyāya gaṇhati, tenassa sammukhībhāvaṃ rājā na detīti niṭṭhamettha gantabbanti ayamettha adhippāyo. ‘‘Idaṃ pana kāraṇaṃ ṭhapetvā rājānañceva brāhmaṇañca na añño koci jānāti. Tadetaṃ evaṃ rahassampi paṭicchannampi addhā sabbaññū samaṇo gotamoti niṭṭhaṃ gamissatī’’ti bhagavā pakāsesi.

なぜなら、そのバラモンが賢明で、ヴェーダの知識に熟達していたので、彼と相談して行われた事業は決して失敗しなかった。そのため、彼は(王宮の)城壁の内側にいながら、外にいる彼と相談した。それについて、「城壁の外から相談する」と言われた。そこで「城壁の外から」とは、城壁の外からという意味である。あるいは、この読み方もある。「 dhamミカ」とは、非難のないこと。「パヤータ」とは、持ってきて与えられたこと。その王とは、どの王がバラモンのような供物を受け取るだろうか、そのバラモンにその王は(身分を)与えないことがどうしてあろうか、という(言葉の)意味である。しかし、これは(王から)与えられていないものを、詐欺で得ている。そのため、王は(王位に就くことを)許さない、という結論に至るべきである。これがここでの意味である。「しかし、この理由を王とバラモンから除けば、他に誰も知らない。それは、秘密にされていても、隠されていても、確かに全知のサーマナ・ゴータマである」と世尊は明らかにされた。

284. Idāni ayañca ambaṭṭho, ācariyo cassa mante nissāya atimānino. Tena tesaṃ mantanissitamānanimmadanatthaṃ uttari desanaṃ vaḍḍhento taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, idha rājātiādimāha. Tattha rathūpatthareti rathamhi rañño ṭhānatthaṃ attharitvā sajjitapadese. Uggehi vāti uggatuggatehi vā amaccehi. Rājaññehīti anabhisittakumārehi. Kiñcideva mantananti asukasmiṃ dese taḷākaṃ vā mātikaṃ vā kātuṃ vaṭṭati, asukasmiṃ gāmaṃ vā nigamaṃ vā nagaraṃ vā nivesetunti evarūpaṃ pākaṭamantanaṃ. Tadeva mantananti yaṃ raññā mantitaṃ tadeva. Tādisehiyeva sīsukkhepabhamukkhepādīhi ākārehi manteyya. Rājabhaṇitanti yathā raññā bhaṇitaṃ, tassatthassa sādhanasamatthaṃ. Sopi tassatthassa sādhanasamatthameva bhaṇitaṃ bhaṇatīti attho.

284. 今、このアンバッターと、彼の師は、ヴェーダに頼り、傲慢である。それゆえ、彼らのヴェーダに頼り、傲慢であることを打ち砕くために、さらに教えを広めながら、世尊は「アンバッターよ、あなたはどう思うか、ここで王が…」と言われた。そこで「ラトゥーパッター」とは、王の馬車が停車する場所を確保し、整えられた場所である。「ウッゲーヒ」とは、出世した、あるいは出世した役人たち。「ラージャニヤ」とは、王位に即いていない王子たち。「キンチデヴァ・マンターナ」とは、ある場所には池を、あるいは(都市の)計画を立てることが適しており、ある場所には村や町や都市を築くのが適している、といった類の公然の相談である。「タデヴァ・マンターナ」とは、王が相談したこと、それそのものである。「そのような方法で、頭を振ったり、手を振ったりするような様式で相談するべきである」という意味である。「ラージャ・バハーニタ」とは、王が言ったこと、その意味を実現するのに適したこと。それは、(彼も)その意味を実現するのに適したことだけを言っている、という意味である。

285. Pavattāroti pavattayitāro. Yesanti yesaṃ santakaṃ. Mantapadanti vedasaṅkhātaṃ mantameva. Gītanti aṭṭhakādīhi dasahi porāṇakabrāhmaṇehi sarasampattivasena sajjhāyitaṃ. Pavuttanti aññesaṃ vuttaṃ, vācitanti attho. Samihitanti samupabyūḷhaṃ rāsikataṃ, piṇḍaṃ katvā ṭhapitanti attho. Tadanugāyantīti etarahi brāhmaṇā taṃ tehi pubbe gītaṃ anugāyanti anusajjhāyanti. Tadanubhāsantīti taṃ anubhāsanti, idaṃ purimasseva vevacanaṃ. Bhāsitamanubhāsantīti tehi bhāsitaṃ sajjhāyitaṃ anusajjhāyanti. Vācitamanuvācentīti tehi aññesaṃ vācitaṃ anuvācenti.

285. 「パヴァッターロ」とは、開始する者。「イェーサン」とは、彼らの属する者。「マンタパーダー」とは、ヴェーダと呼ばれる、ヴェーダそのもの。「ギータ」とは、アッタカなど、10人の古代バラモンたちによって、音の調和をもって唱えられたもの。「パヴッタ」とは、他の人々のために言われたこと、つまり「読まれた」という意味である。「サミヒターニ」とは、集められ、積み上げられたもの、つまり、集めて置かれたもの、という意味である。「タダンガヤンティー」とは、今、バラモンたちは、彼らが以前に唱えたものを、唱え続けている。「タダンバハーサンティー」とは、それを唱え続けている、これは前の言葉の同義語である。「バーシタマヌバーサンティー」とは、彼らが唱えたものを、唱え続けている。「ヴァーチタマヌヴァーセンチ」とは、彼らが他の人々のために読んだものを、読んでいる。

Seyyathidanti te katamehi attho. Aṭṭhakotiādīni tesaṃ nāmāni. Te kira dibbena cakkhunā oloketvā parūpaghātaṃ akatvā kassapasammāsambuddhassa bhagavato pāvacanena saha saṃsanditvā mante ganthiṃsu. Aparāpare pana brāhmaṇā pāṇātipātādīni pakkhipitvā tayo vede bhinditvā buddhavacanena saddhiṃ viruddhe akaṃsu. Netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti yena tvaṃ isi bhaveyyāsi, etaṃ kāraṇaṃ na vijjati. Idha bhagavā yasmā – ‘‘esa pucchiyamānopi, attano avattharaṇabhāvaṃ ñatvā paṭivacanaṃ na dassatī’’ti jānāti, tasmā paṭiññaṃ agahetvāva taṃ isibhāvaṃ paṭikkhipi.

「セイヤティダー」とは、どのようなものか、という意味である。「アッタカー」などは、それらの名前である。彼らは(仏陀が)生じることを、天眼で見て、他者を害することなく、カッサパ・サンマ・サンブッダ(仏陀)の教えと一致させて、ヴェーダを編纂した。しかし、他のバラモンたちは、殺生などを加えて、3つのヴェーダを破り、仏陀の教えと矛盾するものにした。そのような場所はない、あなたが賢者になれるような場所はない、という意味である。ここで世尊は、「尋ねられても、自分の無能さを知っているので、答えを言わないだろう」と知っておられるので、約束をせずに、その賢者の地位を否定された。

286. Idāni yasmā te porāṇā dasa brāhmaṇā nirāmagandhā anitthigandhā rajojalladharā brahmacārino araññāyatane pabbatapādesu vanamūlaphalāhārā vasiṃsu. Yadā katthaci gantukāmā honti, iddhiyā ākāseneva gacchanti, natthi tesaṃ yānena kiccaṃ. Sabbadisāsu ca nesaṃ mettādibrahmavihārabhāvanāva ārakkhā hoti, natthi tesaṃ pākārapurisaguttīhi attho. Iminā ca ambaṭṭhena sutapubbā tesaṃ paṭipatti; tasmā imassa sācariyakassa tesaṃ paṭipattito ārakabhāvaṃ dassetuṃ – ‘‘taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭhā’’tiādimāha.

286. 今、なぜなら、あの10人の古代バラモンたちは、匂いのない、女性の匂いのない、塵と垢にまみれた、梵行者たちであったが、森の麓の山々で、果実を食料として住んでいた。いつどこかへ行こうとするときは、神通力で空を飛んで行った。彼らには車を使う必要がなかった。また、すべての方向において、彼らの守護は慈悲などの梵住の修習そのものであり、彼らには城壁や兵士による護衛は必要なかった。このアンバッターも、彼らの行いについては聞いたことがあった。そのため、彼の師の、彼らの行いから(身を守る)様子を示すために、「アンバッターよ、あなたはどう思うか…」と言われたのである。

Tattha vicitakāḷakanti vicinitvā apanītakāḷakaṃ. Veṭhakanatapassāhīti dussapaṭṭadussaveṇi ādīhi veṭhakehi namitaphāsukāhi. Kuttavālehīti sobhākaraṇatthaṃ kappetuṃ, yuttaṭṭhānesu kappitavālehi. Ettha ca vaḷavānaṃyeva vālā kappitā, na rathānaṃ, vaḷavapayuttattā pana rathāpi ‘‘kuttavālā’’ti vuttā. Ukkiṇṇaparikhāsūti khataparikhāsu. Okkhittapalighāsūti ṭhapitapalighāsu. Nagarūpakārikāsūti ettha upakārikāti paresaṃ ārohanivāraṇatthaṃ samantā nagaraṃ pākārassa adhobhāge katasudhākammaṃ vuccati. Idha pana tāhi upakārikāhi yuttāni nagarāneva ‘‘nagarūpakārikāyo’’ti adhippetāni. Rakkhāpentīti tādisesu nagaresu vasantāpi attānaṃ rakkhāpenti. Kaṅkhāti ‘‘sabbaññū, na sabbaññū’’ti evaṃ saṃsayo. Vimatīti tasseva vevacanaṃ, virūpā mati, vinicchinituṃ asamatthāti attho. Idaṃ bhagavā ‘‘ambaṭṭhassa iminā attabhāvena maggapātubhāvo natthi, kevalaṃ divaso vītivattati, ayaṃ kho pana lakkhaṇapariyesanatthaṃ āgato, tampi kiccaṃ nassarati. Handassa satijananatthaṃ nayaṃ demī’’ti āha.

そこで「ヴィチタカラーカ」とは、選び取って取り除かれた黒いもの。「ヴェーダカナタパッサヒー」とは、布の端、布の帯などで覆われ、(髪を)結ったもの。「クッタヴァーレヒー」とは、美しくするために、適切な場所で(髪を)結ったもの。ここで(馬の)たてがみの毛だけが結われたのであり、馬車のものではない。しかし、馬車が馬で引かれているので、「クッタヴァーラ」とも言われる。「ウッキンナパリカー」とは、囲いに掘られた堀。「オッキッタパリガー」とは、置かれた関所。「ナガラウパカーリカ」とは、ここで「ウパカーリカー」とは、他の人々が(侵入することを)防ぐために、都市の周りの城壁の下部に漆喰で塗られたものを指す。しかし、ここでは、それらの「ウパカーリカー」で飾られた都市そのものを、「ナガラウパカーリカー」と意図している。「ラクカーペンティー」とは、そのような都市に住んでいても、自分自身を守っている。「カンカー」とは、「全知か、全知でないか」というような疑い。「ヴィマティー」とは、それの同義語であり、誤った考え、判断できないという意味である。世尊は、「アンバッターはこの身をもって、悟りの境地に至ることはない。ただ時間が過ぎ去るだけだ。しかし、彼は特徴を調べるためにやって来た。それも無駄になるだろう。さあ、彼に悟らせるために、道を示そう」と言われたのである。

Dvelakkhaṇadassanavaṇṇanā

二つの特徴の描写

287. Evaṃ vatvā pana yasmā buddhānaṃ nisinnānaṃ vā nipannānaṃ vā koci lakkhaṇaṃ pariyesituṃ na sakkoti, ṭhitānaṃ pana caṅkamantānaṃ vā sakkoti. Āciṇṇañcetaṃ buddhānaṃ lakkhaṇapariyesanatthaṃ āgatabhāvaṃ ñatvā uṭṭhāyāsanā caṅkamādhiṭṭhānaṃ nāma, tena bhagavā uṭṭhāyāsanā bahi nikkhanto. Tasmā atha kho bhagavātiādi vuttaṃ.

287. そのように言ったが、なぜなら、仏陀たちが座っているときも、横になっているときも、誰かが特徴を調べようとしてもできない。しかし、立っているときや歩いているときならできる。仏陀たちが特徴を調べるために来たことを知って、座っていた場所から立ち上がって歩き始めることは、仏陀たちの習慣であった。そのため、「世尊は立ち上がって、外に出られた」というようなことが言われたのである。

Samannesīti gavesi, ekaṃ dveti vā gaṇayanto samānayi. Yebhuyyenāti pāyena, bahukāni addasa, appāni na addasāti attho. Tato yāni na addasa tesaṃ dīpanatthaṃ vuttaṃ – ‘‘ṭhapetvā dve’’ti. Kaṅkhatīti ‘‘aho vata passeyya’’nti patthanaṃ uppādeti. Vicikicchatīti tato tato tāni vicinanto kicchati na sakkoti daṭṭhuṃ. Nādhimuccatīti tāya vicikicchāya sanniṭṭhānaṃ na gacchati. Na sampasīdatīti tato – ‘‘paripuṇṇalakkhaṇo aya’’nti bhagavati pasādaṃ nāpajjati. Kaṅkhāya vā dubbalā vimati vuttā, vicikicchāya majjhimā, anadhimuccanatāya balavatī, asampasādena tehi tīhi dhammehi cittassa kālusiyabhāvo. Kosohiteti vatthikosena paṭicchanne. Vatthaguyheti aṅgajāte bhagavato hi varavāraṇasseva kosohitaṃ vatthaguyhaṃ suvaṇṇavaṇṇaṃ padumagabbhasamānaṃ. Taṃ so vatthapaṭicchannattā apassanto, antomukhagatāya ca jivhāya pahūtabhāvaṃ asallakkhento tesu dvīsu lakkhaṇesu kaṅkhī ahosi vicikicchī.

「サマンネーシ」とは、探し求めた、一つ、二つと数えながら集めた。「イェーブユンナ」とは、ほとんど、多くは見たが、少しは見なかった、という意味である。それゆえ、見なかったもののために、「二つを除いて」と言われた。「カンクハー」とは、「ああ、見ることができたらなあ」という願いを生じさせる。「ヴィチキッチャ」とは、あちこちそれらを調べようとして、見ることができずに苦しむ。「ナーディムチャティー」とは、その疑いによって、確信に至らない。「ナ・サンパシダーティー」とは、それによって、「完全な特徴をお持ちだ」と仏陀に信心を持たない。「カンカー」は弱い疑い、「ヴィチキッチャ」は中程度の疑い、「ナーディムチャナー」は強い疑い、「ナ・サンパサーダ」は、それら三つの状態によって、心の暗さである。「コーサヒタ」とは、布で覆われている。「ヴァッタグーハ」とは、体の部分、仏陀の(顔は)まるで雄牛のようであり、布で覆われた隠された部分、金色の、蓮の花芯のようなものである。それを布で覆われていると見ていないので、また、内側に向いた舌がたくさん出ていることに気づいていないので、その二つの特徴について、疑い深く、迷っていた。

288. Tathārūpanti taṃ rūpaṃ. Kimettha aññena vattabbaṃ? Vuttametaṃ nāgasenatthereneva milindaraññā puṭṭhena – ‘‘dukkaraṃ, bhante, nāgasena, bhagavatā katanti. Kiṃ mahārājāti? Mahājanena hirikaraṇokāsaṃ brahmāyu brāhmaṇassa ca antevāsi uttarassa ca, bāvarissa antevāsīnaṃ soḷasabrāhmaṇānañca, selassa brāhmaṇassa ca antevāsīnaṃ tisatamāṇavānañca dassesi, bhanteti. Na, mahārāja, bhagavā guyhaṃ dassesi. Chāyaṃ bhagavā dassesi. Iddhiyā abhisaṅkharitvā nivāsananivatthaṃ kāyabandhanabaddhaṃ cīvarapārutaṃ chāyārūpakamattaṃ dassesi mahārājāti. Chāyaṃ diṭṭhe sati diṭṭhaṃyeva nanu, bhanteti? Tiṭṭhatetaṃ, mahārāja, hadayarūpaṃ disvā bujjhanakasatto bhaveyya, hadayamaṃsaṃ nīharitvā dasseyya sammāsambuddhoti. Kallosi, bhante, nāgasenā’’ti.

288. 「タタルーパー」とは、その姿。「ここで他に何を言う必要があるだろうか? ナーガセーナ長老が、ミラーンダ王に尋ねられて、「長老、ナーガセーナ、世尊は困難なことをなさった。何ですか、王よ? 多くの人々、ヒリカーオカーシャ(恥ずかしがり屋)、ブラフマーユ、バラモンの弟子、ウッタラ、バヴァリ、16人のバラモンの弟子、セーラ、バラモンの300人のマナヴァの弟子たちに示された、ということです。いいえ、王よ、世尊は隠されたものを示されたのではない。影を示されたのだ。神通力で作り出した、衣をまとった、体の結び目に結ばれた、頭陀袋をまとった影の姿を示されたのだ、王よ」と言われた。影を見たとき、見たのではないですか、長老? それはさておき、王よ。心の姿を見て、理解する者となろう。心の肉を取り出して示されるというのか、サンマ・サンブッダは? 賢明ですね、長老、ナーガセーナ。」

Ninnāmetvāti nīharitvā. Anumasīti kathinasūciṃ viya katvā anumajji, tathākaraṇena cettha mudubhāvo, kaṇṇasotānumasanena dīghabhāvo, nāsikasotānumasanena tanubhāvo, nalāṭacchādanena puthulabhāvo pakāsitoti veditabbo.

「ニンナーメトヴァ」とは、取り出して。「アヌマシー」とは、縫い針のようにして、縫った。そのようなやり方で、ここでは柔らかさが示されている。耳の穴をなぞることで、長さが示されている。鼻の穴をなぞることで、細さが示されている。額を覆うことで、幅広さが示されている、と理解すべきである。

289. Paṭimānentoti āgamento, āgamanamassa patthento udikkhantoti attho.

289. 「パティマーネンティ」とは、到着すること、到着を待ち望み、見つめる、という意味である。

290. Kathāsallāpoti kathā ca sallāpo ca, kathanaṃ paṭikathananti attho.

290. 「カターサッラーパ」とは、会話と談話、つまり、話すことと応じること、という意味である。

291. Aho vatāti garahavacanametaṃ. Reti idaṃ hīḷanavasena āmantanaṃ. Paṇḍitakāti tameva jigucchanto āha. Sesapadadvayepi eseva nayo. Evarūpena kira bho puriso atthacarakenāti idaṃ yādiso tvaṃ, edise atthacarake hitakārake sati puriso nirayaṃyeva gaccheyya, na aññatrāti imamatthaṃ sandhāya vadati. Āsajja āsajjāti ghaṭṭetvā ghaṭṭetvā. Amhepi evaṃ upaneyya upaneyyāti brāhmaṇo kho pana ambaṭṭha pokkharasātītiādīni vatvā evaṃ upanetvā upanetvā paṭicchannaṃ kāraṇaṃ āvikaritvā suṭṭhu dāsādibhāvaṃ āropetvā avaca, tayā amhe akkosāpitāti adhippāyo. Padasāyeva pavattesīti pādena paharitvā bhūmiyaṃ pātesi. Yañca so pubbe ācariyena saddhiṃ rathaṃ āruhitvā sārathi hutvā agamāsi, tampissa ṭhānaṃ acchinditvā rathassa purato padasā yevassa gamanaṃ akāsi.

291. 「アホ・ヴァタ」とは、非難の言葉である。「レティ」とは、軽蔑の念をもって呼びかけること。「パンディタカー」とは、それを軽蔑して言った。「セーサ・パダ・ドヴァヤピ」とは、残りの二つの言葉も、同じ意味である。「エヴァルーペナ・キラ・ボー・プルソ・アッタチャラケーナ」とは、あなたがどのような者であるか、そのような行いを助ける者がいるのに、人間は地獄に落ちるだろう、他の場所ではない、というこの意味について言っている。「アーサッジャ・アーサッジャ」とは、触れて触れて。「アムヘピ・エヴァム・ウパネイア・ウパネイア」とは、バラモンよ、アンバッターよ、ポッカラサーティなどの言葉を言って、このように扱って、隠された理由を明らかにして、完全に奴隷のような地位に落として、言わなかった。あなたは私たちを侮辱した、という意図である。「パダーサヤエヴァ・パヴァッテーシ」とは、足で蹴って地面に倒した。彼が以前、師と共に車に乗って御者として行ったことも、その地位を奪わずに、車の前で足で歩かせたのである。

Pokkharasātibuddhūpasaṅkamanavaṇṇanā

ポッカラサーティと仏陀への接近の描写

292-296. Ativikāloti suṭṭhu vikālo, sammodanīyakathāyapi kālo natthi. Āgamā nu khvidha bhoti āgamā nu kho idha bho. Adhivāsetūti sampaṭicchatu. Ajjatanāyāti yaṃ me tumhesu kāraṃ karoto ajja bhavissati puññañca pītipāmojjañca tadatthāya. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvenāti bhagavā kāyaṅgaṃ vā vācaṅgaṃ vā acopetvā abbhantareyeva khantiṃ dhārento tuṇhībhāvena adhivāsesi. Brāhmaṇassa anuggahaṇatthaṃ manasāva sampaṭicchīti vuttaṃ hoti.

292-296. 「アティヴィカーラ」とは、非常に遅い時間、歓談する時間さえなかった。「アガマー・ヌ・クヒダ・ボーティ」とは、ここに来られたのですか。「アディヴァーセートゥ」とは、受け入れてください。「アッジャターナーヤ」とは、私があなた方のために行うこと、今日、功徳と喜びと楽しみが生まれるであろう、そのために。「アディヴァーセーシ・バガヴァー・トゥニーバーヴェーナ」とは、世尊は、体の一部も言葉の一部も動かさずに、内面で忍耐を保ちながら、沈黙によって受け入れた。バラモンの利益のために、心で受け入れた、と言われるのである。

297. Paṇītenāti uttamena. Sahatthāti sahatthena. Santappesīti suṭṭhu tappesi paripuṇṇaṃ suhitaṃ yāvadatthaṃ akāsi. Sampavāresīti suṭṭhu pavāresi, alaṃ alanti hatthasaññāya paṭikkhipāpesi. Bhuttāvinti bhuttavantaṃ. Onītapattapāṇinti pattato onītapāṇiṃ, apanītahatthanti vuttaṃ hoti. Onittapattapāṇintipi pāṭho. Tassattho – onittaṃ nānābhūtaṃ vinābhūtaṃ pattaṃ pāṇito assāti onittapattapāṇi, taṃ onittapattapāṇiṃ. Hatthe ca pattañca dhovitvā ekamante pattaṃ nikkhipitvā nisinnanti attho. Ekamantaṃ nisīdīti bhagavantaṃ evaṃ bhūtaṃ ñatvā ekasmiṃ okāse nisīdīti attho.

297. 「パニーテ」とは、最高の。「サハッター」とは、自分の手で。「サンタッペーシ」とは、十分に満足させた、完全な、十分な、必要なだけのことをした。「サンパヴァーレスィ」とは、十分に断った、十分だと手の合図で断った。「フッターヴィンティ」とは、食べた者。「オーニタパッタパーニンティ」とは、鉢から取り出した手、つまり、手を取り除いた、と言われる。「オニッタパッタパーニンティ」という読み方もある。その意味は、「オニッタ」とは、異なっていて、分離した、鉢、手から持っている者、それを「オニッタパッタパーニ」と呼ぶ。手と鉢を洗い、片隅に鉢を置いて座った、という意味である。「エーカマンタム・ニシディー」とは、世尊がそのような状態になったことを知って、ある場所に座ってください、という意味である。

298. Anupubbiṃ kathanti anupaṭipāṭikathaṃ. Ānupubbikathā nāma dānānantaraṃ sīlaṃ, sīlānantaraṃ saggo, saggānantaraṃ maggoti etesaṃ atthānaṃ dīpanakathā. Teneva – ‘‘seyyathidaṃ dānakatha’’ntiādimāha. Okāranti avakāraṃ lāmakabhāvaṃ. Sāmukkaṃsikāti sāmaṃ ukkaṃsikā, attanāyeva uddharitvā gahitā, sayambhūñāṇena diṭṭhā, asādhāraṇā aññesanti attho. Kā pana sāti? Ariyasaccadesanā. Tenevāha – ‘‘dukkhaṃ, samudayaṃ, nirodhaṃ, magga’’nti. Dhammacakkhunti ettha sotāpattimaggo adhippeto. Tassa uppattiākāradassanatthaṃ – ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti āha. Tañhi nirodhaṃ ārammaṇaṃ katvā kiccavasena evaṃ sabbasaṅkhataṃ paṭivijjhantaṃ uppajjati.

298. 「アヌプビィン・カター」とは、順序正しい話である。順序正しい話とは、布施の後には戒律、戒律の後には天界、天界の後には道、といったこれらの意味を教える話である。それゆえ、「例えば、布施の話」と言われた。「オカー」とは、不完全さ、つまらないこと。「サームッカームシカー」とは、自分自身で引き上げて得られたもの、自らの知恵で見たもの、他の人とは異なるもの、という意味である。それは何であるか? 四聖諦の教えである。それゆえ、「苦しみ、苦しみの原因、苦しみの消滅、苦しみを滅する道」と言われた。それは、生じるものすべては、消滅するものだ、ということを言っている。それは、消滅を対象として、その働きによって、すべてが形成されたものとして、理解されるときに生じるのである。

Pokkharasātiupāsakattapaṭivedanāvaṇṇanā

ポッカラサーティの在家信者としての理解の描写

299. Diṭṭho ariyasaccadhammo etenāti diṭṭhadhammo. Esa nayo sesapadesupi. Tiṇṇā vicikicchā anenāti tiṇṇavicikiccho. Vigatā kathaṃkathā assāti vigatakathaṃkatho. Vesārajjappattoti visāradabhāvaṃ patto. Kattha? Satthusāsane. Nāssa paro paccayo, na parassa saddhāya ettha vattatīti aparappaccayo. Sesaṃ sabbattha vuttanayattā uttānatthattā ca pākaṭamevāti.

299. 「ディットー・アリヤサッチャ・ダンモー・エテナー」とは、この世で真理を見た者、という意味である。残りの言葉も同じ意味である。「ティンナー・ヴィチキッチャー・アネナー」とは、疑いが消えた者。「ヴィガタ・カタンカソー・アッサ」とは、疑いがなくなった者。「ヴェーサーラッジャパットー」とは、落ち着きを得た者。どこで? 師の教えにおいて。他者に頼ることはなく、他者の信心によって、ここで生きるのではない、だから他者に頼らない。「セーサ」はすべて、「述べられた通り」であり、「明白な意味」であるので、明白である。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

スマングルヴィラシニー(Sumaṅgalavilāsinī)のディーガニカーヤッカタハー(Dīghanikāyaṭṭhakathā)より

Ambaṭṭhasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

アンバッタ・スッタ・ヴァンナナー(Ambaṭṭhasuttavaṇṇanā) 了

4. Soṇadaṇḍasuttavaṇṇanā

4. ソーナダンタ・スッタ・ヴァンナナー(Soṇadaṇḍasuttavaṇṇanā)

300. Evaṃ me sutaṃ…pe… aṅgesūti soṇadaṇḍasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Aṅgesūti aṅgā nāma aṅgapāsādikatāya evaṃ laddhavohārā jānapadino rājakumārā, tesaṃ nivāso ekopi janapado rūḷhisaddena aṅgāti vuccati, tasmiṃ aṅgesu janapade. Cārikanti idhāpi aturitacārikā ceva nibaddhacārikā ca adhippetā. Tadā kira bhagavato dasasahassilokadhātuṃ olokentassa soṇadaṇḍo brāhmaṇo ñāṇajālassa anto paññāyittha. Atha bhagavā ayaṃ brāhmaṇo mayhaṃ ñāṇajāle paññāyati. ‘Atthi nu khvassupanissayo’ti vīmaṃsanto addasa. ‘Mayi tattha gate etassa antevāsino dvādasahākārehi brāhmaṇassa vaṇṇaṃ bhāsitvā mama santike āgantuṃ na dassanti. So pana tesaṃ vādaṃ bhinditvā ekūnatiṃsa ākārehi mama vaṇṇaṃ bhāsitvā maṃ upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchissati. So pañhavissajjanapariyosāne saraṇaṃ gamissatī’ti, disvā pañcasatabhikkhuparivāro taṃ janapadaṃ paṭipanno. Tena vuttaṃ – aṅgesu cārikaṃ caramāno…pe… yena campā tadavasarīti.

300. このように、私は聞きました…。アング(Aṅga)にて、とソーナダンタ・スッタ(Soṇadaṇḍasuttaṃ)。ここに、この未曾有の言葉の解説がある。アング(Aṅga)とは、その「アング」という言葉の響きから、そのように名付けられた、ジャンパダー(jānapadino)の王子たち、彼らの住む場所、一つでも地域が、習慣的な呼び名で「アング」と呼ばれ、そのアングという地域にて。托鉢(Cārika)とは、ここでも、急がない托鉢であり、定められた托鉢であり、意図されている。その時、世尊(bhagavato)が千の世界(dasasahassilokadhātuṃ)を観察された時、ソーナダンタ(Soṇadaṇḍo)というバラモンが、智慧の網(ñāṇajāla)の中に現れた。そこで世尊は、「このバラモンは私の智慧の網に現れている。『彼に到達する因縁があるだろうか』と考察された。もし私がそこへ行ったなら、彼の弟子たちは12の理由でバラモンの賞賛を語り、私の元へ来ることを許さないだろう。しかし彼は、彼らの議論を破り、29の理由で私の賞賛を語り、私の元へ来て質問をするだろう。質問の回答が終わった時、彼は帰依するだろう」と見て、500人の比丘(bhikkhu)を従えて、その地域へ向かわれた。それゆえに、「アング(Aṅgesu)にて托鉢をしながら…(pe)…チャンパー(campā)へ、そこで休まれた」と述べられた。

Gaggarāya pokkharaṇiyā tīreti tassa campānagarassa avidūre gaggarāya nāma rājaggamahesiyā khaṇitattā gaggarāti laddhavohārā pokkharaṇī atthi. Tassā tīre samantato nīlādipañcavaṇṇakusumapaṭimaṇḍitaṃ mahantaṃ campakavanaṃ. Tasmiṃ bhagavā kusumagandhasugandhe campakavane viharati. Taṃ sandhāya gaggarāya pokkharaṇiyā tīreti vuttaṃ. Māgadhena seniyena bimbisārenāti ettha so rājā magadhānaṃ issarattā māgadho. Mahatiyā senāya samannāgatattā seniyo. Bimbīti suvaṇṇaṃ. Tasmā sārasuvaṇṇasadisavaṇṇatāya bimbisāroti vuccati.

ガッガラ(Gaggarāya)の池のほとりにて、そのチャンパー(campā)の街の近くに、ガッガラ(Gaggarāya)という王妃が掘ったので、ガッガラ(Gaggarāti)と名付けられた池がある。そのほとりに、周りに青などの5色の花で飾られた、大きなチャンパク(campaka)の林がある。その林にて、世尊は花の香りで満たされたチャンパク(campaka)の林に住んでおられた。それを指して「ガッガラ(Gaggarāya)の池のほとりにて」と述べられた。マガダ(Māgadhena)の軍(seniyena)を率いたビンビサーラ(bimbisārenāti)とは、ここでは、その王がマガダ(magadhānaṃ)の支配者であるからマガダ(Māgadho)と呼ばれる。大きな軍を従えているから軍(seniyo)と呼ばれる。ビンビー(Bimbī)とは黄金のことである。それゆえに、輝く黄金に似た輝きを持つからビンビサーラ(bimbisāroti)と呼ばれる。

301-302. Bahū bahū hutvā saṃhatāti saṅghā. Ekekissāya disāya saṅgho etesaṃ atthīti saṅghī. Pubbe nagarassa anto agaṇā bahi nikkhamitvā gaṇataṃ pattāti gaṇībhūtā. Khattaṃ āmantesīti. Khattā vuccati pucchitapañhe byākaraṇasamattho mahāmatto, taṃ āmantesi āgamentūti muhuttaṃ paṭimānentu, mā gacchantūti vuttaṃ hoti.

301-302. 多くの者たちが、多くいる者たちとなり、集まった(saṃhatāti)のが集団(saṅghā)である。それぞれの方向に集団(saṅgho)がある、それが集団(saṅghī)である。以前は街の中にいて、外に出て集団(gaṇataṃ)になった、それが集団(gaṇībhūtā)である。カッタ(Khattaṃ)を呼んだ(āmantesīti)。カッタ(Khattā)とは、尋ねられた質問に答えることができる大臣(mahāmatto)、それを呼んだ、来なさい(āgamentūti)、しばらく待ちなさい、行かないように、と言ったのである。

Soṇadaṇḍaguṇakathā

ソーナダンタの徳の話

303. Nānāverajjakānanti nānāvidhesu rajjesu, aññesu aññesu kāsikosalādīsu rajjesu jātā, tāni vā tesaṃ nivāsā, tato vā āgatāti nānāverajjakā, tesaṃ nānāverajjakānaṃ. Kenacideva karaṇīyenāti tasmiṃ kira nagare dvīhi karaṇīyehi brāhmaṇā sannipatanti – yaññānubhavanatthaṃ vā mantasajjhāyanatthaṃ vā. Tadā ca tasmiṃ nagare yamaññā natthi. Soṇadaṇḍassa pana santike mantasajjhāyanatthaṃ ete sannipatitā. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘kenacideva karaṇīyenā’’ti. Te tassa gamanaṃ sutvā cintesuṃ – ‘‘ayaṃ soṇadaṇḍo uggatabrāhmaṇo yebhuyyena ca aññe brāhmaṇā samaṇaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gatā, ayameva na gato. Svāyaṃ sace tattha gamissati, addhā samaṇassa gotamassa āvaṭṭaniyā māyāya āvaṭṭito, taṃ saraṇaṃ gamissati. Tato etassāpi gehadvāre brāhmaṇānaṃ sannipāto na bhavissatī’’ti. ‘‘Handassa gamanantarāyaṃ karomā’’ti sammantayitvā tattha agamaṃsu. Taṃ sandhāya – atha kho te brāhmaṇātiādi vuttaṃ.

303. 様々な国からの者たち(Nānāverajjakānanti)とは、様々な国々、他のカシ(Kāsikosalādīsu)やコーサラ(kosalādīsu)などの国々で生まれた者たち、または彼らの住む場所、そこから来た者たち、それが様々な国からの者たち(nānāverajjakā)、その様々な国からの者たちのことである。何らかの用事で(Kenacideva karaṇīyenāti)、その街では二つの用事でバラモンたちが集まる、すなわち、儀式の恩恵を受けるためか、または真言を唱えるためである。その時、その街には他の儀式はなかった。しかしソーナダンタ(Soṇadaṇḍassa)の元には、真言を唱えるために彼らは集まった。それを指して「何らかの用事で(kenacideva karaṇīyenā)」(ti)と述べられた。彼らは彼の来訪を聞き、こう考えた。「このソーナダンタ(Soṇadaṇḍo)は、高慢なバラモンである。他の多くのバラモンたちはゴータマ(samaṇaṃ gotamaṃ)という修行者に帰依したが、この者だけは帰依しなかった。もし彼がそこへ行けば、間違いなくゴータマ(samaṇassa gotamassa)の巧みな術、幻術に惑わされ、彼に帰依するだろう。そうなれば、彼のもとにもバラモンたちの集まりはなくなるだろう。」「では、彼の行いを妨げよう」と相談し、そこへ行った。それを指して、「そこで、そのバラモンたちは…(ādi)」(ti)と述べられた。

Tattha imināpaṅgenāti imināpi kāraṇena. Evaṃ etaṃ kāraṇaṃ vatvā puna – ‘‘attano vaṇṇe bhaññamāne atussanakasatto nāma natthi. Handassa vaṇṇaṃ bhaṇanena gamanaṃ nivāressāmā’’ti cintetvā bhavañhi soṇadaṇḍo ubhato sujātotiādīni kāraṇāni āhaṃsu.

ここで(Tattha)、この理由(imināpaṅgenāti)によって、この理由を述べた後、再び、「自分の賞賛が語られている時に、不機嫌になる者はいない。では、彼の賞賛を語ることによって、行くことを止めさせよう」と考え、「あなたの両親は高潔な家柄である(ubhato sujātotiādīni)」という理由を述べた。

Ubhatoti dvīhi pakkhehi. Mātito ca pitito cāti bhoto mātā brāhmaṇī, mātumātā brāhmaṇī, tassāpi mātā brāhmaṇī; pitā brāhmaṇo, pitupitā brāhmaṇo, tassāpi pitā brāhmaṇoti, evaṃ bhavaṃ ubhato sujāto mātito ca pitito ca. Saṃsuddhagahaṇikoti saṃsuddhā te mātugahaṇī kucchīti attho. Samavepākiniyā gahaṇiyāti ettha pana kammajatejodhātu ‘‘gahaṇī’’ti vuccati.

両親(Ubhatoti)とは、二つの血筋からである。母方と父方から(Mātito ca pitito cāti)、あなたの母はバラモン女(brāhmaṇī)、母方の母もバラモン女(brāhmaṇī)、その母もバラモン女(brāhmaṇī)である。父はバラモン(brāhmaṇo)、父方の父もバラモン(brāhmaṇo)、その父もバラモン(brāhmaṇo)である、このように、あなたは両親から高潔であり、母方と父方からである。清らかな受胎(Saṃsuddhagahaṇikoti)とは、清らかな母の受胎、すなわち子宮(kucchīti)のことである。調和した結果をもたらす受胎(Samavepākiniyā gahaṇiyāti)とは、ここでは、行為の力(kammajatejodhātu)が「受胎(gahaṇī)」と呼ばれている。

Yāva sattamā pitāmahayugāti ettha pitupitā pitāmaho, pitāmahassa yugaṃ pitāmahayugaṃ. Yuganti āyuppamāṇaṃ vuccati. Abhilāpamattameva cetaṃ. Atthato pana pitāmahoyeva pitāmahayugaṃ. Tato uddhaṃ sabbepi pubbapurisā pitāmahaggahaṇeneva gahitā. Evaṃ yāva sattamo puriso, tāva saṃsuddhagahaṇiko. Atha vā akkhitto anupakuṭṭho jātivādenāti dassenti. Akkhittoti – ‘‘apanetha etaṃ, kiṃ iminā’’ti evaṃ akkhitto anavakkhitto. Anupakuṭṭhoti na upakuṭṭho, na akkosaṃ vā nindaṃ vā laddhapubbo. Kena kāraṇenāti? Jātivādena. Itipi – ‘‘hīnajātiko eso’’ti evarūpena vacanenāti attho.

七代前の祖父の代まで(Yāva sattamā pitāmahayugāti)、ここで父方の父は祖父(pitāmaho)であり、祖父の代(pitāmahayugaṃ)とは、代(yugaṃ)とは寿命(āyuppamāṇaṃ)のことである。これは単なる表現である。実際には、祖父だけが祖父の代(pitāmahayugaṃ)である。それ以降は、すべての先祖は祖父という呼び名で捉えられている。このように、七代目の人物(puriso)まで、清らかな受胎(saṃsuddhagahaṇiko)である。あるいは、血筋で非難されない(Suddhajātivādenāti)、と示している。非難されない(Akkhittoti)とは、「これを退けよ、何のためにこれを」というように、非難されない、軽んじられない(anavakkhitto)。非難されていない(Anupakuṭṭhoti)とは、非難されていない、罵りや非難を受けたことがない(na upakuṭṭho, na akkosaṃ vā nindaṃ vā laddhapubbo)。どのような理由でか(Kena kāraṇenāti)?血筋のことで(Jātivādena)。「卑しい血筋である」(hīnajātiko eso)というような言葉で(evamūpena vacanenāti)。

Aḍḍhoti issaro. Mahaddhanoti mahatā dhanena samannāgato. Bhavato hi gehe pathaviyaṃ paṃsuvālikā viya bahudhanaṃ, samaṇo pana gotamo adhano bhikkhāya udaraṃ pūretvā yāpetīti dassenti. Mahābhogoti pañcakāmaguṇavasena mahāupabhogo. Evaṃ yaṃ yaṃ guṇaṃ vadanti, tassa tassa paṭipakkhavasena bhagavato aguṇaṃyeva dassemāti maññamānā vadanti.

富裕(Aḍḍhoti)とは、支配者(issaro)である。大富豪(Mahaddhanoti)とは、大きな富(dhanena)を従えている者である。あなたの家には、地面に砂埃のように多くの富があるが、ゴータマ(samaṇo)という修行者は、貧しく、托鉢で腹を満たして生きている(adhano bhikkhāya udaraṃ pūretvā yāpetīti)。大享受者(Mahābhogoti)とは、五つの感覚的な喜び(pañcakāmaguṇavasena)による大きな享受(mahāupabhogo)である。このように、彼らがどのような徳を語っても、それに対する反対の理由で、世尊の徳のなさを示そう(aguṇaṃyeva dassemāti)と考えている。

Abhirūpoti aññehi manussehi abhirūpo adhikarūpo. Dassanīyoti divasampi passantānaṃ atittikaraṇato dassanayoggo. Dassaneneva cittapasādajananato pāsādiko. Pokkharatā vuccati sundarabhāvo, vaṇṇassa pokkharatā vaṇṇapokkharatā, tāya vaṇṇasampattiyā yuttoti attho. Porāṇā panāhu – ‘‘pokkharanti sarīraṃ vadanti, vaṇṇaṃ vaṇṇamevā’’ti. Tesaṃ matena vaṇṇañca pokkharañca vaṇṇapokkharāni. Tesaṃ bhāvo vaṇṇapokkharatā. Iti paramāya vaṇṇapokkharatāyāti uttamena parisuddhena vaṇṇena ceva sarīrasaṇṭhānasampattiyā cāti attho. Brahmavaṇṇīti seṭṭhavaṇṇī. Parisuddhavaṇṇesupi seṭṭhena suvaṇṇavaṇṇena samannāgatoti attho. Brahmavacchasīti mahābrahmuno sarīrasadiseneva sarīrena samannāgato. Akhuddāvakāso dassanāyāti ‘‘bhoto sarīre dassanassa okāso na khuddako mahā, sabbāneva te aṅgapaccaṅgāni dassanīyāneva, tāni cāpi mahantānevā’’ti dīpenti.

美しい(Abhirūpoti)とは、他の人間たちよりも美しい、際立って美しい(adhikarūpo)。見るべき(Dassanīyoti)とは、一日中見ても飽きない(atittikaraṇato)、見るに値する(dassanayoggo)。見ただけで心を満足させる(cittapasādajananato)から、魅力的(pāsādiko)である。豊かさ(Pokkharatā)とは、美しさ(sundarabhāvo)のことである。輝き(vaṇṇassa pokkharatā)は、輝きの豊かさ(vaṇṇapokkharatā)、その輝きの豊かさ(vaṇṇasampattiyā)を従えている(yuttoti)。古代の人々(Porāṇā panāhu)は、「豊かさ(pokkharanti)とは肉体(sarīraṃ)を指し、輝き(vaṇṇaṃ)は輝きそのもの」と言う。彼らの意見では、輝き(vaṇṇañca)と豊かさ(pokkharañca)は、輝きの豊かさ(vaṇṇapokkharāni)である。その状態(bhāvo)は、輝きの豊かさ(vaṇṇapokkharatā)である。このように、最高の輝きの豊かさ(paramāya vaṇṇapokkharatāyāti)、すなわち、最高の清らかな輝き(parisuddhena vaṇṇena)と、肉体の構造の美しさ(sarīrasaṇṭhānasampattiyā)によってである。神聖な輝き(Brahmavaṇṇīti)とは、最高の輝き(seṭṭhavaṇṇī)である。清らかな輝きの中でも、最高の黄金の輝き(suvaṇṇavaṇṇena)を従えている(samannāgatoti)。神聖な体(Brahmavacchasīti)とは、大いなる神(mahābrahmuno)の肉体に似た肉体(sarīrasadiseneva sarīrena)を従えている(samannāgato)ということである。見るのに邪魔にならない(Akhuddāvakāso dassanāyāti)とは、「あなたの肉体は、見るための空間が狭くない(na khuddako mahā)、すべてのあなたの手足や体の部分は、見るべきものであり、それらは大きい(mahantānevā)」(ti)と示している。

Sīlamassa atthīti sīlavā. Vuddhaṃ vaddhitaṃ sīlamassāti vuddhasīlī. Vuddhasīlenāti vuddhena vaddhitena sīlena. Samannāgatoti yutto. Idaṃ vuddhasīlīpadasseva vevacanaṃ. Sabbametaṃ pañcasīlamattameva sandhāya vadanti.

戒(Sīlamassa)がある者(atthīti)は、戒を持っている(sīlavā)。増長した(Vuddhaṃ vaddhitaṃ)戒(sīlamassā)がある者(assā)は、増長した戒を持つ者(vuddhasīlī)である。増長した戒(Vuddhasīlenāti)とは、増長した(vaddhitena)戒(sīlena)である。従えている(Samannāgatoti)とは、身につけている(yutto)。これは増長した戒を持つ者(vuddhasīlī)という言葉の繰り返しである。これらすべては、五戒(pañcasīlamattameva)を指して言っている。

Kalyāṇavācotiādīsu kalyāṇā sundarā parimaṇḍalapadabyañjanā vācā assāti kalyāṇavāco. Kalyāṇaṃ madhuraṃ vākkaraṇaṃ assāti kalyāṇavākkaraṇo. Vākkaraṇanti udāharaṇaghoso. Guṇaparipuṇṇabhāvena pure bhavāti porī. Pure vā bhavattā porī. Poriyā nāgarikitthiyā sukhumālattanena sadisāti porī, tāya poriyā. Vissaṭṭhāyāti apalibuddhāya sandiṭṭhavilambitādidosarahitāya. Anelagalāyāti elagaḷenavirahitāya. Yassa kassaci hi kathentassa elā gaḷanti, lālā vā paggharanti, kheḷaphusitāni vā nikkhamanti, tassa vācā elagaḷaṃ nāma hoti, tabbiparitāyāti attho. Atthassa viññāpaniyāti ādimajjhapariyosānaṃ pākaṭaṃ katvā bhāsitatthassa viññāpanasamatthāya.

美しい言葉(Kalyāṇavācotiādīsu)とは、美しい(kalyāṇā)、整った(parimaṇḍalapadabyañjanā)、言葉(vācā)がある者(assāti)、それが美しい言葉を持つ者(kalyāṇavāco)である。美しい(Kalyāṇaṃ)言葉を話す(vakkaraṇaṃ)者(assāti)、それが美しい言葉を話す者(kalyāṇavākkaraṇo)である。言葉を話すこと(Vākkaraṇanti)とは、発声(udāharaṇaghoso)である。徳に満ちた状態(Guṇaparipuṇṇabhāvena)で、以前からいる者(pure bhavāti)が、街の人(porī)である。街にいるから(Pure vā bhavattā)街の人(porī)である。街の女性(Poriyā nāgarikitthiyā)のように繊細な(sukhumālattanena sadisāti)から、街の人(porī)であり、その街の人(poriyā)である。広がっている(Vissaṭṭhāyāti)とは、妨げられない(apalibuddhāya)、即座に、ゆっくりと話すなどの欠点がない(sandiṭṭhavilambitādidosarahitāya)ことである。よだれがない(Anelagalāyāti)とは、よだれがない(elagaḷenavirahitāya)ことである。誰かが話すときに(Yassa kassaci hi kathentassa)、よだれ(elā)が垂れたり、唾液(lālā)がこぼれたり、唾(kheḷaphusitāni)が飛び散ったりする者、その者の言葉はよだれ(elā gaḷanti)と呼ばれる。その反対(tabbiparitāyāti)である。意味を伝える(Atthassa viññāpaniyāti)とは、初め、中間、終わりを明確にして、話された意味を伝えることができる(bhāsitatthassa viññāpanasamatthāya)ことである。

Jiṇṇoti jarājiṇṇatāya jiṇṇo. Vuddhoti aṅgapaccaṅgānaṃ vuddhibhāvamariyādappatto. Mahallakoti jātimahallakatāya samannāgato. Cirakālappasutoti vuttaṃ hoti. Addhagatoti addhānaṃ gato, dve tayo rājaparivaṭṭe atītoti adhippāyo. Vayoanuppattoti pacchimavayaṃ sampatto, pacchimavayo nāma vassasatassa pacchimo tatiyabhāgo.

老いた(Jiṇṇoti)とは、老い(jarājiṇṇatāya)によって老いた(jiṇṇo)者である。年老いた(Vuddhoti)とは、手足(aṅgapaccaṅgānaṃ)の成長の限界に達した(vuddhibhāvamariyādappatto)者である。高慢な(Mahallakoti)とは、血筋の(jātimahallakatāya)高慢さ(samannāgato)である。長年生まれた(Cirakālappasutoti)と言ったのと同じである。旅をしている(Addhagatoti)とは、旅(addhānaṃ)をした者、二、三回の王の治世(rājaparivaṭṭe)が過ぎた(atītoti)という意味である。晩年(Vayoanuppattoti)とは、最後の年齢(pacchimavayaṃ)に達した(sampatto)者、最後の年齢(pacchimavayo)とは、百歳の最後の三分の一(vassasatassa pacchimo tatiyabhāgo)である。

Api ca jiṇṇoti porāṇo, cirakālappavattakulanvayoti vuttaṃ hoti. Vuddhoti sīlācārādiguṇavuddhiyā yutto. Mahallakoti vibhavamahantāya samannāgato. Addhagatoti maggappaṭipanno brāhmaṇānaṃ vatacariyādimariyādaṃ avītikkamma caraṇasīlo. Vayoanuppattoti jātivuddhabhāvampi antimavayaṃ anuppatto.

さらに、老いた(Api ca jiṇṇoti)とは、古い(porāṇo)、長年続いている家系の(cirakālappavattakulanvayoti)ことである。年老いた(Vuddhoti)とは、戒律や振る舞いなどの徳の増加(sīlācārādiguṇavuddhiyā)によって満ち足りている(yutto)者である。高慢な(Mahallakoti)とは、富の(vibhavamahantāya)豊かさ(samannāgato)を従えている者である。旅をしている(Addhagatoti)とは、道(maggappaṭipanno)に沿って、バラモンたちの規律や習慣の限界を超えずに(vatacariyādimariyādaṃ avītikkamma)修行する者(caraṇasīlo)である。晩年(Vayoanuppattoti)とは、血筋の増加(jātivuddhabhāvampi)による最後の年齢(antimavayaṃ)に達した(anuppatto)者である。

Buddhaguṇakathā

仏陀の徳の話

304. Evaṃ vutteti evaṃ tehi brāhmaṇehi vutte. Soṇadaṇḍo – ‘‘ime brāhmaṇā jātiādīhi mama vaṇṇaṃ vadanti, na kho pana metaṃ yuttaṃ attano vaṇṇe rajjituṃ. Handāhaṃ etesaṃ vādaṃ bhinditvā samaṇassa gotamassa mahantabhāvaṃ ñāpetvā etesaṃ tattha gamanaṃ karomī’’ti cintetvā tena hi – bho mamapi suṇāthātiādimāha. Tattha yepi ubhato sujātoti ādayo attano guṇehi sadisā guṇā tepi; ‘‘ko cāhaṃ ke ca samaṇassa gotamassa jātisampattiādayo guṇā’’ti attano guṇehi uttaritareyeva maññamāno, itare pana ekanteneva bhagavato mahantabhāvadīpanatthaṃ pakāseti.

304. このように言われた(Evaṃ vutteti)とは、そのバラモンたちがこのように言った時。ソーナダンタ(Soṇadaṇḍo)は、「これらのバラモンたちは、血筋などで私の賞賛を語っているが、これは自分の賞賛に満足するのは適切ではない。では、彼らの議論を破り、ゴータマ(samaṇassa gotamassa)という修行者の偉大さを示し、彼らのそこへの行いをさせよう」と考え、それゆえに、「あなたたちも、私の話を聞きなさい(bho mamapi suṇāthātiādimāha)」と言った。そこで、「両親ともに高潔である(yepi ubhato sujātoti ādayo)」といった自分の徳に似た徳も、それは(tepi)、「私は誰で、ゴータマ(samaṇassa gotamassa)という修行者の血筋などの徳はどのようなものか」と、自分の徳よりも優れていると考えている。他の者たちは、ただ単に世尊の偉大さを示すために(mahantabhāvadīpanatthaṃ)明らかにしている。

Mayameva arahāmāti evaṃ niyāmentovettha idaṃ dīpeti – ‘‘yadi guṇamahantatāya upasaṅkamitabbo nāma hoti. Yathā hi sineruṃ upanidhāya sāsapo, mahāsamuddaṃ upanidhāya gopadakaṃ, sattasu mahāsaresu udakaṃ upanidhāya ussāvabindu paritto lāmako. Evameva samaṇassa gotamassa jātisampattiādayopi guṇe upanidhāya amhākaṃ guṇā parittā lāmakā; tasmā mayameva arahāma taṃ bhavantaṃ gotamaṃ dassanāya upasaṅkamitu’’nti.

「私たちはまさに尊敬に値する(Mayameva arahāmāti)」と、このように規定する中で、これは示されている。「もし徳の偉大さによって(guṇamahantatāya)近づくべきなのであるならば。例えば、須弥山(sineruṃ)を基準にすると芥子(sāsapo)であり、大いなる海(mahāsamuddaṃ)を基準にすると牛の歩幅(gopadakaṃ)であり、七つの大いなる湖(mahāsaresu)の水を基準にすると一滴の露(ussāvabindu)が小さくて取るに足りない。それと同様に、ゴータマ(samaṇassa gotamassa)という修行者の血筋などの徳を基準にすると、私たちの徳は小さくて取るに足りない。それゆえに、私たちはまさに尊敬に値する、そのゴータマ(bhavantaṃ gotamaṃ)に会うために近づくことに」と。

Mahantaṃ ñātisaṃghaṃ ohāyāti mātipakkhe asītikulasahassāni, pitipakkhe asītikulasahassānīti evaṃ saṭṭhikulasatasahassaṃ ohāya pabbajito.

大きな(Mahantaṃ)親族の集まり(ñātisaṃghaṃ)を捨てて(ohāyāti)、母方の親族は8万の家(asītikulasahassāni)、父方の親族は8万の家(pitipakkhe asītikulasahassānīti)、このように60万の家(saṭṭhikulasatasahassaṃ)を捨てて(ohāya)出家した(pabbajito)。

Bhūmigatañca vehāsaṭṭhañcāti ettha rājaṅgaṇe ceva uyyāne ca sudhāmaṭṭhapokkharaṇiyo sattaratanānaṃ pūretvā bhūmiyaṃ ṭhapitaṃ dhanaṃ bhūmigataṃ nāma. Pāsādaniyūhādayo paripūretvā ṭhapitaṃ vehāsaṭṭhaṃ nāma. Etaṃ tāva kulapariyāyena āgataṃ. Tathāgatassa pana jātadivaseyeva saṅkho, elo, uppalo, puṇḍarīkoti cattāro nidhayo uggatā. Tesu saṅkho gāvutiko, elo aḍḍhayojaniko, uppalo tigāvutiko, puṇḍarīko yojaniko. Tesupi gahitaṃ gahitaṃ pūratiyeva, iti bhagavā pahūtaṃ hiraññasuvaṇṇaṃ ohāya pabbajitoti veditabbo.

地面にあるものと、空中に置かれたもの(Bhūmigatañca vehāsaṭṭhañcāti)、ここで王宮の庭(rajaṅgaṇe)と庭園(uyyāne)に、白く塗られた池(sudhāmaṭṭhapokkharaṇiyo)に七つの宝(sattaratana)を満たして地面に置かれた財産(dhanaṃ)が地面にあるもの(bhūmigataṃ)である。宮殿の列(pāsādaniyūhādayo)を満たして置かれたものが空中に置かれたもの(vehāsaṭṭhaṃ)である。これは、家系の相続によるものである。しかし、如来(Tathāgatassa)の誕生した日(jātadivaseyeva)に、巻貝(saṅkho)、エラ(elo)、青蓮華(uppalo)、白蓮華(puṇḍarīkoti)という四つの宝庫(nidhayo)が現れた。そのうち、巻貝(saṅkho)は1ガヴタ(gāvutiko)、エラ(elo)は半ヨージャナ(aḍḍhayojaniko)、青蓮華(uppalo)は3ガヴタ(tigāvutiko)、白蓮華(puṇḍarīko)は1ヨージャナ(yojaniko)であった。それらも、取れば取るほど満ちるので、このように、世尊(bhagavā)は多くの金銀(pahūtaṃ hiraññasuvaṇṇaṃ)を捨てて(ohāya)出家した(pabbajitoti)と理解すべきである。

Daharova samānoti taruṇova samāno. Susukāḷakesoti suṭṭhu kāḷakeso, añjanavaṇṇasadisakeso hutvā vāti attho. Bhadrenāti bhaddakena. Paṭhamena vayasāti tiṇṇaṃ vayānaṃ paṭhamavayena. Akāmakānanti anicchamānānaṃ. Anādaratthe sāmivacanaṃ. Assūni mukhe etesanti assumukhā, tesaṃ assumukhānaṃ, assūhi kilinnamukhānanti attho. Rudantānanti kanditvā rodamānānaṃ. Akhuddāvakāsoti ettha bhagavato aparimāṇoyeva dassanāya okāsoti veditabbo.

若い頃(Daharova samānoti)のように、すなわち、若い頃(taruṇova samāno)に。真っ黒な髪(Susukāḷakesoti)とは、非常に黒い髪(suṭṭhu kāḷakeso)、藍色に似た髪(añjanavaṇṇasadisakeso)をして、とという意味である。賢明な(Bhadrenāti)とは、賢明な(bhadraka)者である。最初の年齢(Paṭhamena vayasāti)とは、三つの年齢(tiṇaṃ vayānaṃ)の最初の年齢(paṭhamavayena)である。望まない者たち(Akāmakānanti)とは、望まない(anicchamānānaṃ)者たちである。無関心な状態(anādaratthe)での言葉である。顔に涙がある者たち(Assūni mukhe etesanti assumukhā)、その涙顔の者たち(tesaṃ assumukhānaṃ)、涙で濡れた顔(assūhi kilinnamukhānanti)である。泣いている者たち(Rudantānanti)とは、泣き叫んで(kanditvā)泣いている者たち(rodamānānaṃ)である。見るのに邪魔にならない(Akhuddāvakāso ti)とは、ここでは、世尊(bhagavato)は無限に(aparimāṇoyeva)見るための空間がある(dassanāya okāsoti)と理解すべきである。

Tatridaṃ vatthu – rājagahe kira aññataro brāhmaṇo samaṇassa gotamassa pamāṇaṃ gahetuṃ na sakkotīti sutvā bhagavato piṇḍāya pavisanakāle saṭṭhihatthaṃ veḷuṃ gahetvā nagaradvārassa bahi ṭhatvā sampatte bhagavati veḷuṃ gahetvā samīpe aṭṭhāsi. Veḷu bhagavato jāṇukamattaṃ pāpuṇi. Puna divase dve veḷū ghaṭetvā samīpe aṭṭhāsi. Bhagavāpi dvinnaṃ veḷūnaṃ upari kaṭimattameva paññāyamāno – ‘‘brāhmaṇa, kiṃ karosī’’ti āha. Tumhākaṃ pamāṇaṃ gaṇhāmīti. ‘‘Brāhmaṇa, sacepi tvaṃ sakalacakkavāḷagabbhaṃ pūretvā ṭhite veḷū ghaṭetvā āgamissasi, neva me pamāṇaṃ gahetuṃ sakkhissasi. Na hi mayā cattāri asaṅkhyeyāni kappasatasahassañca tathā pāramiyo pūritā, yathā me paro pamāṇaṃ gaṇheyya, atulo, brāhmaṇa, tathāgato appameyyo’’ti vatvā dhammapade gāthamāha –

そこに一つの話がある。ラージャガハに住むあるバラモンが、ゴータマという名の沙門がどのほどの人物かを知りたいと思った。そのことを聞き、世尊が托鉢に出られる時、彼は六十腕の杖を持って、都の門の外に立っていた。世尊がお見えになると、彼は杖を持って傍らに立った。杖は世尊の膝のあたりまで届いた。翌日、彼は二本の杖を合わせて傍らに立った。世尊は二本の杖の上に腰のあたりまでしか見えない状態で、「バラモンよ、何をしているのか」と言われた。彼は「あなたの測りを知ろうとしております」と答えた。世尊は言われた、「バラモンよ、たとえあなたが全世界を埋め尽くすほどの杖を持って来ても、私の測りを知ることはできないだろう。なぜなら、私は四つの無量大劫と、それに百千の劫もの間、修行を積んできた。私の測りを誰かが知ることはできない。バラモンよ、尊師(如来)は測り知れない、比類なき方である」と言って、詩偈を唱えられた。

‘‘Te tādise pūjayato, nibbute akutobhaye;

「そのような方を供養する者は、涅槃に安住し、恐れるものがない。」

Na sakkā puññaṃ saṅkhātuṃ, imettamapi kenacī’’ti. (dha. pa. 36);

「その功徳を誰にも計り知ることはできない。」(ダンマパダ 36)

Gāthāpariyosāne caturāsītipāṇasahassāni amataṃ piviṃsu.

詩偈が終わる頃、八万四千の生きとし生けるものが不死の甘露を味わった。

Aparampi vatthu – rāhu kira asurindo cattāri yojanasahassāni aṭṭha ca yojanasatāni ucco. Bāhantaramassa dvādasayojanasatāni. Bahalantarena cha yojanasatāni. Hatthatalapādatalānaṃ puthulato tīṇi yojanasatāni. Aṅgulipabbāni paṇṇāsayojanāni. Bhamukantaraṃ paṇṇāsayojanaṃ. Mukhaṃ dviyojanasataṃ tiyojanasatagambhīraṃ tiyojanasataparimaṇḍalaṃ. Gīvā tiyojanasataṃ. Nalāṭaṃ tiyojanasataṃ. Sīsaṃ navayojanasataṃ. ‘‘So ahaṃ uccosmi, satthāraṃ onamitvā oloketuṃ na sakkhissāmī’’ti cintetvā nāgacchi. So ekadivasaṃ bhagavato vaṇṇaṃ sutvā – ‘‘yathākathañca olokessāmī’’ti āgato.

また別の話がある。ラーフという名の阿修羅王は、高さ四千由旬、八百由旬。その幅は千二百由旬。厚みは六百由旬。手のひらと足の裏の広さは三百由旬。指の関節は五百由旬。眉間の間は五百由旬。口は二百由旬、深さ三百由旬、周囲三百由旬。首は三百由旬。額は三百由旬。頭は九百由旬。「私はあまりに高いので、師を見下ろすことはできないだろう」と考え、(教えを)受けなかった。ある日、世尊の功徳を聞き、「どうすれば見ることができるだろうか」と思って(仏の元へ)来た。

Atha bhagavā tassajjhāsayaṃ viditvā – ‘‘catūsu iriyāpathesu katarena dassessāmī’’ti cintetvā ‘‘ṭhitako nāma nīcopi ucco viya paññāyati. Nipannovassa attānaṃ dassessāmī’’ti ‘‘ānanda, gandhakuṭipariveṇe mañcakaṃ paññāpehī’’ti vatvā tattha sīhaseyyaṃ kappesi. Rāhu āgantvā nipannaṃ bhagavantaṃ gīvaṃ unnāmetvā nabhamajjhe puṇṇacandaṃ viya ullokesi. Kimidaṃ asurindāti ca vutte – ‘‘bhagavā onamitvā oloketuṃ na sakkhissāmī’’ti nāgacchinti. Na mayā, asurinda, adhomukhena pāramiyo pūritā. Uddhaggameva katvā dānaṃ dinnanti. Taṃ divasaṃ rāhu saraṇaṃ agamāsi. Evaṃ bhagavā akhuddāvakāso dassanāya.

そこで世尊は、彼の意図を知り、「どのような姿勢で見せようか」と考え、「立っている者でも、低い者でも、高い者でも、同様に見えるだろう。横たわっている姿を見せよう」と思って、「アーナンダよ、香部屋に寝床を用意しなさい」と言って、そこに獅子座を組んだ。ラーフが来て、横たわっている世尊を見ると、首を伸ばして、空の真ん中に満月のように見上げた。そこで「この阿修羅王は何者か」と問われた時、「世尊は(私より)下におられるので、見下ろすことができません」と言って、来なかった。世尊は言われた、「阿修羅よ、私は下を向いて修行を積んだのではない。常に上を向いて布施を施したのだ」と。その日、ラーフは帰依した。このように世尊は、少しの隙間もなく、姿を見せられた。

Catupārisuddhisīlena sīlavā, taṃ pana sīlaṃ ariyaṃ uttamaṃ parisuddhaṃ. Tenāha – ‘‘ariyasīlī’’ti. Tadetaṃ anavajjaṭṭhena kusalaṃ. Tenāha – ‘‘kusalasīlī’’ti. Kusalasīlenāti idamassa vevacanaṃ.

四種清浄戒を具えた者、すなわち戒律を守る者。その戒は聖なる、最も清浄なものである。ゆえに「聖なる戒律を持つ者」と言われる。それは、非難されるところがないので、善である。ゆえに「善なる戒律を持つ者」と言われる。すなわち「善なる戒律を持つ者」とは、その別名である。

Bahūnaṃ ācariyapācariyoti bhagavato ekekāya dhammadesanāya caturāsītipāṇasahassāni aparimāṇāpi devamanussā maggaphalāmataṃ pivanti, tasmā bahūnaṃ ācariyo. Sāvakaveneyyānaṃ pana pācariyoti.

多くの師や教え導く者。世尊の教えの一つ一つによって、八万四千の生きとし生けるもの、そして数えきれないほどの天や人間が、道と果という不滅の甘露を味わう。ゆえに、多くの者の師である。弟子や教えを受ける者たちにとっては、教え導く者である。

Khīṇakāmarāgoti ettha kāmaṃ bhagavato sabbepi kilesā khīṇā. Brāhmaṇo pana te na jānāti. Attano jānanaṭṭhāneyeva guṇaṃ katheti. Vigatacāpalloti – ‘‘pattamaṇḍanā cīvaramaṇḍanā senāsanamaṇḍanā imassa vā pūtikāyassa…pe… kelanā paṭikelanā’’ti (vibha. 854) evaṃ vuttacāpallā virahito.

「煩悩が尽きた者」とは、世尊の全ての煩悩は尽きている。しかし、バラモンはそれを知らない。彼は自分の知っている徳を語る。「乱れることのない者」とは、「装飾品、衣、住居などの装飾。あるいはこの腐敗した身体…(中略)…煩悩の動き」のように、乱れることのない者である。

Apāpapurekkhāroti apāpe nava lokuttaradhamme purato katvā vicarati. Brahmaññāya pajāyāti sāriputtamoggallānamahākassapādibhedāya brāhmaṇapajāya, etissāya ca pajāya purekkhāro. Ayañhi pajā samaṇaṃ gotamaṃ purakkhatvā caratīti attho. Api ca apāpapurekkhāroti na pāpaṃ purekkhāro na pāpaṃ purato katvā carati, na pāpaṃ icchatīti attho. Kassa? Brahmaññāya pajāya. Attanā saddhiṃ paṭiviruddhāyapi brāhmaṇapajāya aviruddho hitasukhatthiko yevāti vuttaṃ hoti.

「罪なき者を先頭にする者」とは、罪なき九つの悟りの境地を先頭にして(世間を)歩む。バラモンたちに悟りを与える者とは、サーリプッタ、モッガッラーナ、マハーカッサパなどのバラモンたち、そしてこの世の人々のために、先頭に立つ者である。すなわち、この人々はゴータマ沙門を先頭にして(教えを)行っているという意味である。また、「罪なき者を先頭にする者」とは、罪を先頭にしない、罪を望まないという意味である。誰のためにか? バラモンたちのためである。自分自身と対立するバラモンたちとも、敵対せず、彼らの幸福と利益を願っているという意味である。

Tiroraṭṭhāti pararaṭṭhato. Tirojanapadāti parajanapadato. Pañhaṃ pucchituṃ āgacchantīti khattiyapaṇḍitādayo ceva devabrahmanāgagandhabbādayo ca – ‘‘pañhe abhisaṅkharitvā pucchissāmā’’ti āgacchanti. Tattha keci pucchāya vā dosaṃ vissajjanasampaṭicchane vā asamatthataṃ sallakkhetvā apucchitvāva tuṇhī nisīdanti. Keci pucchanti. Kesañci bhagavā pucchāya ussāhaṃ janetvā vissajjeti. Evaṃ sabbesampi tesaṃ vimatiyo tīraṃ patvā mahāsamuddassa ūmiyo viya bhagavantaṃ patvā bhijjanti.

「他国から」とは、隣国から。「他国の人々から」とは、隣国の民から。「質問をしようとやってくる」とは、クシャトリヤの賢者たちや、天、梵、犍闥婆などの神々が、「質問を準備して尋ねよう」と思ってやってくる。その中で、尋ねることで、あるいは答えをもらえないことで、無能であることに気づき、尋ねないで静かに座る者もいる。尋ねる者もいる。世尊は、尋ねる者の熱意をかき立てて、答えを与えられる。このように、彼らの疑念は全て、岸辺にたどり着いて、大海の波のように世尊のもとに至り、砕け散る。

Ehi svāgatavādīti devamanussapabbajitagahaṭṭhesu taṃ taṃ attano santikaṃ āgataṃ – ‘‘ehi svāgata’’nti evaṃ vadatīti attho. Sakhiloti tattha katamaṃ sākhalyaṃ? ‘‘Yā sā vācā nelā kaṇṇasukhā’’tiādinā nayena vuttasākhalyena samannāgato, muduvacanoti attho. Sammodakoti paṭisanthārakusalo, āgatāgatānaṃ catunnaṃ parisānaṃ – ‘‘kacci, bhikkhave, khamanīyaṃ, kacci yāpanīya’’ntiādinā nayena sabbaṃ addhānadarathaṃ vūpasamento viya paṭhamataraṃ sammodanīyaṃ kathaṃ kattāti attho. Abbhākuṭikoti yathā ekacce parisaṃ patvā thaddhamukhā saṅkuṭitamukhā honti, na ediso, parisadassanena panassa bālātapasamphassena viya padumaṃ mukhapadumaṃ vikasati puṇṇacandasassirikaṃ hoti. Uttānamukhoti yathā ekacce nikujjitamukhā viya sampattāya parisāya na kiñci kathenti, atidullabhakathā honti, na evarūpo. Samaṇo pana gotamo sulabhakatho. Na tassa santikaṃ āgatāgatānaṃ – ‘‘kasmā mayaṃ idhāgatā’’ti vippaṭisāro uppajjati dhammaṃ pana sutvā attamanāva hontīti dasseti. Pubbabhāsīti bhāsanto ca paṭhamataraṃ bhāsati, tañca kho kālayuttaṃ pamāṇayuttaṃ atthanissitameva bhāsati, na niratthakakathaṃ.

「ようこそ」と言う者とは、天、人間、出家者、在家者たちが、自分の元へやってきた者に、「ようこそ」とこのように言うという意味である。「親切な言葉」とは、そこでどのような親切な言葉か? 「心地よい、耳に優しい言葉」などのように言われる親切な言葉を持つ者、すなわち穏やかな言葉遣いの意味である。「親しく話す」とは、親切な応対に長けた者、やってきた四つの集まりに、「僧侶たちよ、大丈夫ですか? 過ごしやすいですか?」などのように、旅の疲れを癒すかのように、まず親しく話しかけるという意味である。「朗らかな顔」とは、ある者たちは集まりに来て、堅苦しい顔、不機嫌な顔をするが、そうではない。集まりを見ると、太陽の光に照らされた蓮の花のように、顔の花が開き、満月のように輝く。「明るい顔」とは、ある者たちは伏せられた顔のように、集まってきた人々に何も語らない、非常に貴重な話をするが、そのような者ではない。しかし、ゴータマ沙門は話しやすい。彼の元へやってきた人々は、「なぜ私たちはここに来たのだろうか」と後悔することはない。教えを聞いて、喜んで満足するのだと示している。「最初に話す者」とは、話す時にまず話す、そしてそれは時宜を得た、適切な、意味のあることだけを話す、無意味な話はしない。

Na tasmiṃ gāme vāti yattha kira bhagavā paṭivasati, tattha mahesakkhā devatā ārakkhaṃ gaṇhanti, taṃ nissāya manussānaṃ upaddavo na hoti, paṃsupisācakādayoyeva hi manusse viheṭhenti, te tāsaṃ ānubhāvena dūraṃ apakkamanti. Api ca bhagavato mettābalenapi na amanussā manusse viheṭhenti.

「その村に(悪魔は)いない」とは、世尊がお住まいになる村には、偉大な神々が守護してくれるので、人々に災いが起こらない。すなわち、埃や虫などだけが人々を悩ませるが、それらは神々の力によって遠くへ逃げていく。また、世尊の慈悲の力によって、人間でない者たちも人々を悩ませない。

Saṅghītiādīsu anusāsitabbo sayaṃ vā uppādito saṅgho assa atthīti saṅghī. Tādiso cassa gaṇo atthīti gaṇī. Purimapadasseva vā vevacanametaṃ. Ācārasikkhāpanavasena gaṇassa ācariyoti gaṇācariyo. Puthutitthakarānanti bahūnaṃ titthakarānaṃ. Yathā vā tathā vāti yena vā tena vā acelakādimattakenāpi kāraṇena. Samudāgacchatīti samantato upagacchati abhivaḍḍhati.

「集団の長」などとは、自分で設立した集団を持っている者、すなわち集団の長である。そのような集団を持っている者、すなわち集団の長である。前の言葉の別名である。「師」とは、戒律を教えることによって、集団の師である。「多くの異教の指導者」とは、多くの異教の指導者たち。「あるいは、どのようにでも」とは、尼僧やその他の理由でも。「集まる」とは、あらゆる方面から集まってきて、成長する。

Atithi no te hontīti te amhākaṃ āgantukā, navakā pāhunakā hontīti attho. Pariyāpuṇāmīti jānāmi. Aparimāṇavaṇṇoti tathārūpeneva sabbaññunāpi appameyyavaṇṇo – ‘‘pageva mādisenā’’ti dasseti. Vuttampi cettaṃ –

「あなたたちの客となる」とは、私たちを訪れる客、新しい客となるという意味である。「理解する」とは、知っている。「無限の徳」とは、そのような者でさえ、無限の徳がある。「ましてや私のような者なら」と示している。このように言われている。

‘‘Buddhopi buddhassa bhaṇeyya vaṇṇaṃ,

「仏でさえ、仏の徳を語るだろう、

Kappampi ce aññamabhāsamāno;

たとえ、他のことを言わず、劫を費やしても。

Khīyetha kappo ciradīghamantare,

劫は、長い時間をかけて尽きるだろう、

Vaṇṇo na khīyetha tathāgatassā’’ti.

しかし、尊師の徳は尽きない。」

305. Imaṃ pana satthu guṇakathaṃ sutvā te brāhmaṇā cintayiṃsu – yathā soṇadaṇḍo brāhmaṇo samaṇassa gotamassa vaṇṇe bhaṇati, anomaguṇo so bhavaṃ gotamo; evaṃ tassa guṇe jānamānena kho pana ācariyena aticiraṃ adhivāsitaṃ, handa naṃ anuvattāmāti anuvattiṃsu. Tasmā evaṃ vutte ‘‘te brāhmaṇā’’tiādi vuttaṃ. Tattha alamevāti yuttameva. Api puṭosenāti puṭosaṃ vuccati pātheyyaṃ, taṃ gahetvāpi upasaṅkamituṃ yuttamevāti attho. Puṭaṃsenātipi pāṭho, tassattho, puṭo aṃse assāti puṭaṃso, tena puṭaṃsena. Aṃsena hi pātheyyapuṭaṃ vahantenāpīti vuttaṃ hoti.

305. この師の徳の話を聞いて、そのバラモンたちは考えた。「ソーナダンダというバラモンが、ゴータマ沙門の徳を語っている。ゴータマ様は計り知れない徳をお持ちだ。このように、師がその徳を理解しながらも、長く耐え忍んでおられた。さあ、私たちも従おう」と言って、従った。ゆえに、「そのバラモンたち」とこのように言われた。そこで、「無理もない」というのは、当然のことである。「たとえ袋を持っていても」とは、袋とは携帯食のことである。それを持っていても、訪ねるのが当然であるという意味である。「袋に入れて」という読み方もある。その意味は、袋を分け持っているということである。すなわち、分け前として携帯食の袋を持っていても、という意味である。

Soṇadaṇḍaparivitakkavaṇṇanā

ソーナダンダバラモンへの思索の解説

306-308. Tirovanasaṇḍagatassāti antovanasaṇḍe gatassa, vihārabbhantaraṃ paviṭṭhassāti attho. Añjaliṃ paṇāmetvāti ete ubhatopakkhikā, te evaṃ cintayiṃsu – ‘‘sace no micchādiṭṭhikā codessanti – ‘kasmā tumhe samaṇaṃ gotamaṃ vanditthā’ti? Tesaṃ – ‘kiṃ añjalimattakaraṇenāpi vandanaṃ nāma hotī’ti vakkhāma. Sace no sammādiṭṭhikā codessanti – ‘kasmā tumhe bhagavantaṃ na vanditthā’ti. ‘Kiṃ sīsena bhūmiyaṃ paharanteneva vandanaṃ nāma hoti, nanu añjalikammampi vandanaṃ evā’ti vakkhāmā’’ti. Nāmagottanti ‘‘bho, gotama, ahaṃ asukassa putto datto nāma, mitto nāma, idhāgato’’ti vadantā nāmaṃ sāventi nāma. ‘‘Bho, gotama, ahaṃ vāseṭṭho nāma, kaccāno nāma, idhāgato’’ti vadantā gottaṃ sāventi nāma. Ete kira daliddā jiṇṇā kulaputtā ‘‘parisamajjhe nāmagottavasena pākaṭā bhavissāmā’’ti evamakaṃsu. Ye pana tuṇhībhūtā nisīdiṃsu, te kerāṭikā ceva andhabālā ca. Tattha kerāṭikā – ‘‘ekaṃ dve kathāsallāpepi karonto vissāsiko hoti, atha vissāse sati ekaṃ dve bhikkhā adātuṃ na yutta’’nti tato attānaṃ mocetvā tuṇhī nisīdanti. Andhabālā aññāṇatāyeva avakkhittamattikāpiṇḍo viya yattha katthaci tuṇhībhūtā nisīdanti.

306-308. 「竹林の中にいる」とは、林の中に入った、すなわち、僧院の中に進んだという意味である。「合掌して」とは、彼らは両方の立場から、こう考えた。「もし、邪見の者たちが、『なぜあなたはゴータマ沙門を礼拝するのか』と責めたてたら、『合掌するだけで礼拝になるのか』と答えよう。もし、正見の者たちが、『なぜあなたは世尊を礼拝しないのか』と責め立てたら、『頭を地面につけて礼拝することだけが礼拝になるのか。合掌することも礼拝ではないか』と答えよう」と。 「名前と姓」とは、「おお、ゴータマよ、私は〇〇の息子、△△という名で、ここに参りました」と言って、名前を告げるのである。「おお、ゴータマよ、私はヴァーセッタという姓、カッチャナという名で、ここに参りました」と言って、姓を告げるのである。彼らは貧しく、老いており、世襲の在家者であったが、「集まりの中で、名前と姓によって有名になろう」と考えて、このように(発言)した。静かに座っていた者たちは、無知な愚か者たちであった。そこで、無知な者たちは、「一つか二つの言葉を交わすだけで、親しくなることができる。親しくなれば、一つか二つの食事を施さないのは不当だ」と考えて、そこから自分たちを解放し、静かに座っていた。無知な者たちは、無知ゆえに、まるで倒れた泥の塊のように、どこでも静かに座っていた。

Brāhmaṇapaññattivaṇṇanā

バラモンが定められたことの解説

309-310. Cetasā cetoparivitakkanti bhagavā – ‘‘ayaṃ brāhmaṇo āgatakālato paṭṭhāya adhomukho thaddhagatto kiṃ cintayamāno nisinno, kiṃ nu kho cintetī’’ti āvajjanto attano cetasā tassa cittaṃ aññāsi. Tena vuttaṃ – ‘‘cetasā cetoparivitakkamaññāyā’’ti. Vihaññatīti vighātaṃ āpajjati. Anuviloketvā parisanti bhagavato sakasamaye pañhapucchanena udake miyamāno ukkhipitvā thale ṭhapito viya samapassaddhakāyacitto hutvā parisaṃ saṅgaṇhanatthaṃ diṭṭhisañjāneneva ‘‘upadhārentu me bhonto vacana’’nti vadanto viya anuviloketvā parisaṃ bhagavantaṃ etadavoca.

309-310. 「心で、心の中で考えていることを知って」とは、世尊は、「このバラモンは、ここに来た時から、うつむいて、堅苦しい姿勢で、何を考えながら座っているのか、何考えているのだろうか」と、自分自身の心で、彼の心を推し量られた。ゆえに「心で、心の中で考えていることを知って」と言われた。「妨げられる」とは、妨害を受ける。「集まりを見渡して」とは、世尊の時、質問をして、水の中で揉まれているかのように、引き上げられて、岸辺に置かれたように、心身ともに平静になり、集まりをまとめようと、見たり知ったりしながら、「皆さん、私の言葉を聞いてください」と言っているように、集まりを見渡して、世尊にこのように言われた。

311-313. Sujaṃ paggaṇhantānanti yaññayajanatthāya sujaṃ gaṇhantesu brāhmaṇesu paṭhamo vā dutiyo vāti attho. Sujāya diyyamānaṃ mahāyāgaṃ paṭiggaṇhantānanti porāṇā. Iti brāhmaṇo sakasamayavasena sammadeva pañhaṃ vissajjesi. Bhagavā pana visesato uttamabrāhmaṇassa dassanatthaṃ – ‘‘imesaṃ panā’’tiādimāha. Etadavocunti sace jātivaṇṇamantasampanno brāhmaṇo na hoti, atha ko carahi loke brāhmaṇo bhavissati? Nāseti no ayaṃ soṇadaṇḍo, handassa vādaṃ paṭikkhipissāmāti cintetvā etadavocuṃ. Apavadatīti paṭikkhipati. Anupakkhandatīti anupavisati. Idaṃ – ‘‘sace tvaṃ pasādavasena samaṇaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gantukāmo, gaccha; mā brāhmaṇassa samayaṃ bhindī’’ti adhippāyena āhaṃsu.

311-313. 「祭りのために食物を受け取る者たち」とは、祭りのために食物を受け取るバラモンたちの中で、最初か二番目か、という意味である。「食物を与えられる、大きな祭りを、受け取る者たち」とは、古くからの人々である。このように、バラモンは自分の立場から、正しく質問に答えた。世尊は、特に最高のバラモンに見せるために、「これらの人々には…」と言われた。「このように言われた」とは、もし、生まれや徳に恵まれたバラモンでなければ、では誰が世の中でバラモンとなろうか? 「このソーナダンダは私たちを滅ぼすつもりだ。さあ、彼の主張を否定しよう」と考えて、このように言われた。「否定する」とは、否定する。「乗り越える」とは、乗り越える。これは、「もしあなたが信仰心からゴータマ沙門に帰依したいなら、行きなさい。バラモンの教えを破ってはならない」という意図で言われた。

314. Etadavocāti imesu brāhmaṇesu evaṃ ekappahāreneva viravantesu ‘‘ayaṃ kathā pariyosānaṃ na gamissati, handa ne nissadde katvā soṇadaṇḍeneva saddhiṃ kathemī’’ti cintetvā – ‘‘etaṃ sace kho tumhāka’’ntiādikaṃ vacanaṃ avoca.

314. 「このように言われた」とは、これらのバラモンたちが、このように一斉に騒いだ時、「この話は終わらないだろう。さあ、彼らを脇に置いて、ソーナダンダ自身と話そう」と考えて、「もしこれがあなたたちのものであるならば…」という言葉を言われた。

315-316. Sahadhammenāti sakāraṇena. Samasamoti ṭhapetvā ekadesasamattaṃ samabhāvena samo, sabbākārena samoti attho. Ahamassa mātāpitaro jānāmīti bhaginiyā puttassa mātāpitaro kiṃ na jānissati, kulakoṭiparidīpanaṃ sandhāyeva vadati. Musāvādampi bhaṇeyyāti atthabhañjanakaṃ musāvādaṃ katheyya. Kiṃ vaṇṇo karissatīti abbhantare guṇe asati kiṃ karissati? Kimassa brāhmaṇabhāvaṃ rakkhituṃ sakkhissatīti attho. Athāpi siyā puna – ‘‘pakatisīle ṭhitassa brāhmaṇabhāvaṃ sādhentī’’ti evampi sīlameva sādhessati, tasmiṃ hissa asati brāhmaṇabhāvo nāhosīti sammohamattaṃ vaṇṇādayo. Idaṃ pana sutvā te brāhmaṇā – ‘‘sabhāvaṃ ācariyo āha, akāraṇāva mayaṃ ujjhāyimhā’’ti tuṇhī ahesuṃ.

315-316. 「まことの法(さだんま)」とは、理由のあること。
「平等」とは、一点だけを平等とみなすのではなく、すべての点で平等であること、つまりすべての点で平等であるという意味である。
「私はその両親を知っている」と言うとき、姉の子供の両親をなぜ知らないのだろうか。これは、親族のありさまを明らかにするために言っているのである。
「偽りも言え」とは、意味を歪めるような偽りを言えということである。
「どのように賞賛されるのだろうか」とは、内面に徳がないのに、どのように賞賛されるだろうか、ということである。バラモンとしての本質を保つことができるだろうか、という意味である。
さらに、「生まれつきの徳を守っているバラモンとしての本質を完成させる」と言うかもしれない。そのように徳だけを完成させようとするだろう。それがないと、バラモンとしての本質は存在しないだろう。賞賛などは、ただの錯覚にすぎない。
これを聞いたバラモンたちは、「師は本質を語った。我々は理由もなく不平を言っていた」と言って、黙ってしまった。

Sīlapaññākathāvaṇṇanā

戒と智慧の説話の注釈

317. Tato bhagavā ‘kathito brāhmaṇena pañho, kiṃ panettha patiṭṭhātuṃ sakkhissati, na sakkhissatī’ti? Tassa vīmaṃsanatthaṃ – ‘‘imesaṃ pana brāhmaṇā’’tiādimāha. Sīlaparidhotāti sīlaparisuddhā. Yattha sīlaṃ tattha paññāti yasmiṃ puggale sīlaṃ, tattheva paññā, kuto dussīle paññā? Paññārahite vā jaḷe eḷamūge kuto sīlanti? Sīlapaññāṇanti sīlañca paññāṇañca sīlapaññāṇaṃ. Paññāṇanti paññāyeva. Evametaṃ brāhmaṇāti bhagavā brāhmaṇassa vacanaṃ anujānanto āha. Tattha sīlaparidhotā paññāti catupārisuddhisīlena dhotā. Kathaṃ pana sīlena paññaṃ dhovatīti? Yassa puthujjanassa sīlaṃ saṭṭhiasītivassāni akhaṇḍaṃ hoti, so maraṇakālepi sabbakilese ghātetvā sīlena paññaṃ dhovitvā arahattaṃ gaṇhāti. Kandarasālapariveṇe mahāsaṭṭhivassatthero viya. There kira maraṇamañce nipajjitvā balavavedanāya nitthunante, tissamahārājā ‘‘theraṃ passissāmī’’ti gantvā pariveṇadvāre ṭhito taṃ saddaṃ sutvā pucchi – ‘‘kassa saddo aya’’nti? Therassa nitthunanasaddoti. ‘‘Pabbajjāya saṭṭhivassena vedanāpariggahamattampi na kataṃ, na dāni naṃ vandissāmī’’ti nivattitvā mahābodhiṃ vandituṃ gato. Tato upaṭṭhākadaharo theraṃ āha – ‘‘kiṃ no, bhante, lajjāpetha, saddhopi rājā vippaṭisārī hutvā na vandissāmī’’ti gatoti. Kasmā āvusoti? Tumhākaṃ nitthunanasaddaṃ sutvāti. ‘‘Tena hi me okāsaṃ karothā’’ti vatvā vedanaṃ vikkhambhitvā arahattaṃ patvā daharassa saññaṃ adāsi – ‘‘gacchāvuso, idāni rājānaṃ amhe vandāpehī’’ti. Daharo gantvā – ‘‘idāni kira theraṃ, vandathā’’ti āha. Rājā saṃsumārapatitena theraṃ vandanto – ‘‘nāhaṃ ayyassa arahattaṃ vandāmi, puthujjanabhūmiyaṃ pana ṭhatvā rakkhitasīlameva vandāmī’’ti āha, evaṃ sīlena paññaṃ dhovati nāma. Yassa pana abbhantare sīlasaṃvaro natthi, ugghāṭitaññutāya pana catuppadikagāthāpariyosāne paññāya sīlaṃ dhovitvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇāti. Ayaṃ paññāya sīlaṃ dhovati nāma. Seyyathāpi santatimahāmatto.

317. その後、世尊は「バラモンが尋ねた問い、これに何が定まるだろうか、定まらないだろうか」と考え、その考察のために、「これらのバラモンたちに…」と語られた。
「戒によって清められた」とは、戒によって清められたということである。
「戒があるところに智慧がある」とは、どの人に戒があるところに、そこに智慧がある。戒律のない人に智慧があるだろうか。智慧のない愚かな人に戒があるだろうか。
「戒と智慧」とは、戒と智慧のことである。「智慧」とは、智慧のことである。
「このように、バラモンよ」と、世尊はバラモンに語りかけられた。
「戒によって清められた智慧」とは、四つの清浄な戒によって清められたということである。
どのようにして戒によって智慧を清めるのか。
凡夫であっても、戒が六十、八十年と破られずに保たれているならば、死の際にすべての煩悩を滅して、戒によって智慧を清め、阿羅漢となる。
例えば、カンダラサラ僧院の長老(マハーサッティヴァッサ・テーラ)のように。
その長老は、死の床に伏して、激しい苦痛にうめいていた。
帝釈天(ティッサマハーラージャ)は、「長老にお会いしよう」と思って僧院の門に来て、そのうめき声を聞いて尋ねた。「誰の声か?」
「長老のうめき声です。」
「出家して六十年経っても、苦痛を理解することさえできなかった。今、彼を礼拝しないだろう。」と言って、帝釈天は引き返して大菩提を礼拝しに行った。
すると、世話をしていた若い長老が長老に言った。「なぜ、師よ、師は恥ずかしがっておられるのですか。供養する王も、後悔して礼拝しないと言って行かれました。」
「なぜ、若者よ?」
「あなたのうめき声を聞いたからです。」
「それならば、私に退席する時間を与えてください。」と言って、長老は苦痛を抑え、阿羅漢となって若い長老に合図をした。「若者よ、今、王に私を礼拝させなさい。」
若い長老が行って、「今、長老をお礼拝なさい」と言った。
王は、かろうじて長老を礼拝しながら、「私は師の阿羅漢を礼拝するのではない。凡夫の段階に留まって、守られた戒を礼拝するのだ。」と言った。このように、戒によって智慧を清めるのである。
しかし、内面に戒の抑制がない者は、すべてを理解する智慧(ウッガーティタニャー)によって、四句の偈の終わりに、智慧によって戒を清め、洞察(パティサンビダー)とともに阿羅漢に至る。
これが智慧によって戒を清めるのである。
例えば、サンタティ・マハーマットのように。

318. Katamaṃ pana taṃ brāhmaṇāti kasmā āha? Bhagavā kira cintesi – ‘‘brāhmaṇā brāhmaṇasamaye pañcasīlāni ‘sīla’nti paññāpenti, vedattayauggahaṇapaññā paññāti. Uparivisesaṃ na jānanti. Yaṃnūnāhaṃ brāhmaṇassa uttarivisesabhūtaṃ maggasīlaṃ, phalasīlaṃ, maggapaññaṃ, phalapaññañca dassetvā arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhapeyya’’nti. Atha naṃ kathetukamyatāya pucchanto – ‘‘katamaṃ pana taṃ, brāhmaṇa, sīlaṃ katamā sā paññā’’ti āha. Atha brāhmaṇo – ‘‘mayā sakasamayavasena pañho vissajjito. Samaṇo pana maṃ gotamo puna nivattitvā pucchati, idānissāhaṃ cittaṃ paritosetvā vissajjituṃ sakkuṇeyyaṃ vā na vā? Sace na sakkhissaṃ paṭhamaṃ uppannāpi me lajjā bhijjissati. Asakkontassa pana na sakkomīti vacane doso natthī’’ti puna nivattitvā bhagavatoyeva bhāraṃ karonto ‘‘ettakaparamāva maya’’ntiādimāha. Tattha ettakaparamāti ettakaṃ sīlapaññāṇanti vacanameva paramaṃ amhākaṃ, te mayaṃ ettakaparamā, ito paraṃ etassa bhāsitassa atthaṃ na jānāmāti attho.

318. 「それはいかなるバラモンか」と、なぜ言われたのか。
世尊は思われた。「バラモンたちはバラモンの教えにおいて、五戒を『戒』とみなしている。三吠陀を学ぶ智慧を『智慧』としている。しかし、それ以上のものを知らない。それゆえ、私はバラモンのさらに上の段階である、道(マーガ)の戒、果(パーラ)の戒、道(マーガ)の智慧、果(パーラ)の智慧を示し、阿羅漢という頂点で教えを終えよう。」
そして、それを語りたいと思って、尋ねられた。「それはいかなるバラモンか、戒とはいかなるものか、智慧とはいかなるものか?」
すると、バラモンは言った。「私は私の教えの通りに答えた。しかし、沙門ゴータマは私に再び尋ねられた。今、私は彼の心を満足させて答えることができるだろうか、できないだろうか。もしできなければ、最初に生じた恥ずかしさがさらに増すだろう。できなければ、『できない』と言うことに罪はない。」と言って、再び世尊に委ねて、「ここまでが限界です」と語った。
「ここまでが限界」とは、ここまでが戒と智慧の限界であるという言葉だけであり、我々はここまでであり、これ以上、その言葉の意味を理解できない、という意味である。

Athassa bhagavā sīlapaññāya mūlabhūtassa tathāgatassa uppādato pabhuti sīlapaññāṇaṃ dassetuṃ – ‘‘idha brāhmaṇa, tathāgato’’tiādimāha. Tassattho sāmaññaphale vuttanayeneva veditabbo, ayaṃ pana viseso, idha tividhampi sīlaṃ – ‘‘idampissa hoti sīlasmi’’nti evaṃ sīlamicceva niyyātitaṃ paṭhamajjhānādīni cattāri jhānāni atthato paññāsampadā. Evaṃ paññāvasena pana aniyyātetvā vipassanāpaññāya padaṭṭhānabhāvamattena dassetvā vipassanāpaññāto paṭṭhāya paññā niyyātitāti.

それゆえ、世尊は、戒と智慧の根源である如来の出現以来の戒と智慧を示そうとして、「ここで、バラモンよ、如来は…」と語られた。
その意味は、沙門果(サーマンニャパーラ)の注釈に述べられた通りである。しかし、ここでは違いがある。ここでは、三種の戒は「これは戒である」と、戒としてのみ定められている。第一禅定から四禅定は、実際には智慧の完成である。
このように、智慧の観点から定められるのではなく、観察(ヴィパッサナー)の智慧の基盤として示され、観察(ヴィパッサナー)の智慧から、智慧が定められている。

Soṇadaṇḍaupāsakattapaṭivedanākathā

ソーナダンタ長老の在家信者への説法注釈

319-322. Svātanāyāti padassa attho ajjatanāyāti ettha vuttanayeneva veditabbo. Tena maṃ sā parisā paribhaveyyāti tena tumhe dūratova disvā āsanā vuṭṭhitakāraṇena maṃ sā parisā – ‘‘ayaṃ soṇadaṇḍo pacchimavaye ṭhito mahallako, gotamo pana daharo yuvā nattāpissa nappahoti, so nāma attano nattumattabhāvampi appattassa āsanā vuṭṭhātī’’ti paribhaveyya. Āsanā me taṃ bhavaṃ gotamo paccuṭṭhānanti mama agāravena avuṭṭhānaṃ nāma natthi, bhoganāsanabhayena pana na vuṭṭhahissāmi, taṃ tumhe hi ceva mayā ca ñātuṃ vaṭṭati. Tasmā āsanā me etaṃ bhavaṃ gotamo paccuṭṭhānaṃ dhāretūti, iminā kira sadiso kuhako dullabho, bhagavati panassa agāravaṃ nāma natthi, tasmā bhoganāsanabhayā kuhanavasena evaṃ vadati. Parapadesupi eseva nayo. Dhammiyā kathāyātiādīsu taṅkhaṇānurūpāya dhammiyā kathāya diṭṭhadhammikasamparāyikaṃ atthaṃ sandassetvā kusale dhamme samādapetvā gaṇhāpetvā. Tattha naṃ samuttejetvā saussāhaṃ katvā tāya ca saussāhatāya aññehi ca vijjamānaguṇehi sampahaṃsetvā dhammaratanavassaṃ vassitvā uṭṭhāyāsanā pakkāmi. Brāhmaṇo pana attano kuhakatāya evampi bhagavati dhammavassaṃ vassite visesaṃ nibbattetuṃ nāsakkhi. Kevalamassa āyatiṃ nibbānatthāya vāsanābhāgiyāya ca sabbā purimapacchimakathā ahosīti.

319-322. 「聞くため」とは、聞くためという意味で、ここでは述べられた通りである。
「それゆえ、その集団は私を軽蔑するだろう」とは、その集団が、遠くから私を見て、席を立って迎えるだろう。なぜなら、このソーナダンタは、最後に年を取った老人であり、ゴータマは若い青年であり、孫ほどの年にも及ばない。彼は、自分の孫ほどの年にも達していないのに、席を立つだろう、と軽蔑するだろうからである。
「ゴータマ様が席をお立ちになるのは、私の席からの敬意からではない。しかし、世俗的な利益の喪失を恐れて、席を立たないだろう。それは、あなた方と私が知るべきことである。それゆえ、ゴータマ様が席をお立ちになることを、私は耐え忍ぶだろう。」
彼は、このように偽りの言葉を語った。彼は、世尊に対して無礼ではない。それゆえ、世俗的な利益の喪失を恐れて、偽りの言葉を語った。
他の場所でも、これは同様である。
「法の話」などでは、その時の状況に応じた法の話をして、現世と来世の利益を示し、善なる法に導き、教え込み、励まし、意欲を起こさせ、その意欲と、他に備わっている徳によって満足させ、法の雨を降らせてから、席を立って立ち去った。
しかし、バラモンは、自分の偽りの言葉によって、世尊が法の雨を降らせても、特別なことを成し遂げることはできなかった。ただ、彼の来世の涅槃のため、そして種となるための、すべての過去と現在の話があったにすぎない。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

スマングルヴィラースィニーのディーガ・ニカーヤ注釈に

Soṇadaṇḍasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

ソーナダンタ・スッタ注釈、完了。

5. Kūṭadantasuttavaṇṇanā

5. クータダンタ・スッタ注釈

323. Evaṃ me sutaṃ…pe… magadhesūti kūṭadantasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Magadhesūti magadhā nāma jānapadino rājakumārā, tesaṃ nivāso ekopi janapado rūḷhīsaddena magadhāti vuccati, tasmiṃ magadhesu janapade. Ito paraṃ purimasuttadvaye vuttanayameva. Ambalaṭṭhikā brahmajāle vuttasadisāva. Kūṭadantoti tassa brāhmaṇassa nāmaṃ. Upakkhaṭoti sajjito. Vacchatarasatānīti vacchasatāni. Urabbhāti taruṇameṇḍakā vuccanti. Ete tāva pāḷiyaṃ āgatāyeva. Pāḷiyaṃ pana anāgatānampi anekesaṃ migapakkhīnaṃ sattasattasatāni sampiṇḍitānevāti veditabbāni. Sabbasattasatikayāgaṃ kiresa yajitukāmo hoti. Thūṇūpanītānīti bandhitvā ṭhapanatthāya yūpasaṅkhātaṃ thūṇaṃ upanītāni.

323. 「このように私は聞いた…」(ペ)…「マガダ国に」とは、クータダンタ・スッタのことである。
そこでの、まだ語られていない言葉の注釈である。
「マガダ国に」とは、マガダという地方の王族たちのことである。彼らが住む一つの国を、習慣的にマガダ国と呼ぶ。そのマガダ国という地方で。
これ以降は、前の二つのスッタで述べられた通りである。
「アンバラッティカー」と「ブラフマジャーラ」で述べられたのと同様である。
「クータダンタ」とは、そのバラモンの名前である。
「用意された」とは、準備されたということである。
「牛の百頭」とは、牛の百頭のことである。
「子羊」とは、若い羊のことである。
これらは、パーリ語で現れるものだけである。
パーリ語に現れないものも、多くの動物や鳥が七百頭ずつ集められると知るべきである。すべての動物の百頭の犠牲を捧げようとしたのである。
「杭に運ばれた」とは、縛って立てるための、ユープ(犠牲の柱)に運ばれたということである。

328. Tividhanti ettha vidhā vuccati ṭhapanā, tiṭṭhapananti attho. Soḷasaparikkhāranti soḷasaparivāraṃ.

328. 「三種」とは、ここでは「種」とは「定め」という意味であり、「三つの定め」という意味である。
「十六の準備」とは、十六の随行者(供犠の道具)のことである。

330-336. Paṭivasantīti yaññānubhavanatthāya paṭivasanti. Bhūtapubbanti idaṃ bhagavā pathavīgataṃ nidhiṃ uddharitvā purato rāsiṃ karonto viya bhavapaṭicchannaṃ pubbacaritaṃ dassento āha. Mahāvijitoti so kira sāgarapariyantaṃ mahantaṃ pathavīmaṇḍalaṃ vijini, iti mahantaṃ vijitamassāti mahāvijito tveva saṅkhyaṃ agamāsi. Aḍḍhotiādīsu yo koci attano santakena vibhavena aḍḍho hoti, ayaṃ pana na kevalaṃ aḍḍhoyeva, mahaddhano mahatā aparimāṇasaṅkhyena dhanena samannāgato. Pañcakāmaguṇavasena mahantā uḷārā bhogā assāti mahābhogo. Piṇḍapiṇḍavasena ceva suvaṇṇamāsakarajatamāsakādivasena ca jātarūparajatassa pahūtatāya pahūtajātarūparajato, anekakoṭisaṅkhyena jātarūparajatena samannāgatoti attho. Vittīti tuṭṭhi, vittiyā upakaraṇaṃ vittūpakaraṇaṃ tuṭṭhikāraṇanti attho. Pahūtaṃ nānāvidhālaṅkārasuvaṇṇarajatabhājanādibhedaṃ vittūpakaraṇamassāti pahūtavittūpakaraṇo. Sattaratanasaṅkhātassa nidahitvā ṭhapitadhanassa sabbapubbaṇṇāparaṇṇasaṅgahitassa dhaññassa ca pahūtatāya pahūtadhanadhañño. Athavā idamassa devasikaṃ paribbayadānaggahaṇādivasena parivattanadhanadhaññavasena vuttaṃ.

330-336. 「住んでいる」とは、供犠の功徳のために住んでいる。
「かつて」とは、世尊が大地に埋もれた宝を掘り出して、目の前に山のように積むように、隠されていた過去の行為を示して言われたのである。
「偉大な征服者」とは、彼は海に囲まれた広大な大地を征服した。それゆえ、偉大な征服者という称号を得たのである。
「裕福」などでは、誰でも自分の財産で裕福である。しかし、この者は、ただ裕福なだけでなく、莫大な富を持ち、計り知れないほどの財産を備えている。
「偉大な所有」とは、五つの欲楽(カーマ)の対象による、偉大で豪華な財産を持っているということである。「偉大な所有者」である。
「金貨、銀貨、銅貨など」の金銀の豊富さゆえに、金銀が豊富である。数千万の金銀を備えている、という意味である。
「富」とは、満足、満足させるもの、つまり満足の原因である。
「豊かな満足の備品」とは、豊かな、様々な装飾品、金銀食器などの、満足させるための備品を持っているということである。
「七つの宝」として蓄えられた財産、すべての古いもの、新しいもの、穀物などが豊富であるゆえに、「豊かな財産と穀物」を持っている。
あるいは、これは日々の支出、収入などによる、回転する財産と穀物について言われたのである。

Paripuṇṇakosakoṭṭhāgāroti koso vuccati bhaṇḍāgāraṃ, nidahitvā ṭhapitena dhanena paripuṇṇakoso, dhaññena paripuṇṇakoṭṭhāgāro cāti attho. Athavā catubbidho koso – hatthī, assā, rathā, pattīti. Koṭṭhāgāraṃ tividhaṃ – dhanakoṭṭhāgāraṃ, vatthakoṭṭhāgāraṃ, dhaññakoṭṭhāgāranti, taṃ sabbampi paripuṇṇamassāti paripuṇṇakosakoṭṭhāgāro. Udapādīti uppajji. Ayaṃ kira rājā ekadivasaṃ ratanāvalokanacārikaṃ nāma nikkhanto. So bhaṇḍāgārikaṃ pucchi – ‘‘tāta, idaṃ evaṃ bahudhanaṃ kena saṅgharita’’nti? Tumhākaṃ pitupitāmahādīhi yāva sattamā kulaparivaṭṭāti. Idaṃ pana dhanaṃ saṅgharitvā te kuhiṃ gatāti? Sabbeva te, deva, maraṇavasaṃ pattāti. Attano dhanaṃ agahetvāva gatā, tātāti? Deva, kiṃ vadetha, dhanaṃ nāmetaṃ pahāya gamanīyameva, no ādāya gamanīyanti. Atha rājā nivattitvā sirīgabbhe nisinno – ‘adhigatā kho me’tiādīni cintesi. Tena vuttaṃ – ‘‘evaṃ cetaso parivitakko udapādī’’ti.

「満たされた宝庫」とは、宝(コーサ)とは倉庫のことである。蓄えられた財産で満たされた宝庫、穀物で満たされた倉庫という意味である。
あるいは、四種の宝庫がある。象、馬、車、歩兵である。
倉庫は三種ある。財産の倉庫、衣類の倉庫、穀物の倉庫である。それらすべてが満たされている、という意味で「満たされた宝庫」である。
「生じた」とは、生じた。
この王は、ある日、宝物を見るための散歩に出かけた。
彼は、宝物管理者に尋ねた。「親愛なる者よ、これほど多くの財産は、どのようにして蓄えられたのですか。」
「陛下、あなたの祖父や曽祖父など、七代にわたる一族によってです。」
「しかし、この財産は蓄えられて、彼らはどこへ行ったのですか。」
「陛下、皆、死という運命に遭われました。」
「自分の財産を持たずに去ったのですか。」
「陛下、何を言われるのですか。財産とは、置いていくものであり、持っていくものではないのです。」
そこで王は、引き返して、宝物庫に座り、「私は理解した」などと考えられた。
それゆえ、「このように心の思いが浮かんだ」と言われたのである。

337. Brāhmaṇaṃ āmantetvāti kasmā āmantesi? Ayaṃ kirevaṃ cintesi – ‘‘dānaṃ dentena nāma ekena paṇḍitena saddhiṃ mantetvā dātuṃ vaṭṭati, anāmantetvā katakammañhi pacchānutāpaṃ karotī’’ti. Tasmā āmantesi. Atha brāhmaṇo cintesi – ‘‘ayaṃ rājā mahādānaṃ dātukāmo, janapade cassa bahū corā, te avūpasametvā dānaṃ dentassa khīradadhitaṇḍulādike dānasambhāre āharantānaṃ nippurisāni gehāni corā vilumpissanti janapado corabhayeneva kolāhalo bhavissati, tato rañño dānaṃ na ciraṃ pavattissati, cittampissa ekaggaṃ na bhavissati, handa, naṃ etamatthaṃ saññāpemī’’ti tato tamatthaṃ saññāpento ‘‘bhoto, kho rañño’’tiādimāha.

337. 「バラモンを呼んで」とは、なぜ呼んだのか。
彼はこのように考えた。「寄付をするなら、賢者と相談してからするべきだ。呼ばずにした行為は、後で後悔するだろう。」
それゆえ、彼は呼んだ。
すると、バラモンは考えた。「この王は大きな寄付をしようとしている。しかし、国には多くの盗賊がいる。彼らを鎮圧せずに寄付をする者には、牛乳や団子などの寄付の品物を運ぶ際に、強盗が家を襲うだろう。国は盗賊の恐怖で騒がしくなるだろう。それゆえ、王の寄付は長く続かないだろう。彼の心も集中しないだろう。よし、彼にこのことを知らせよう。」
そこで、彼はそのことを知らせるために、「陛下、王の…」と語った。

338. Tattha sakaṇṭakoti corakaṇṭakehi sakaṇṭako. Panthaduhanāti panthaduhā, panthaghātakāti attho. Akiccakārī assāti akattabbakārī adhammakārī bhaveyya. Dassukhīlanti corakhīlaṃ. Vadhena vāti māraṇena vā koṭṭanena vā. Bandhanenāti addubandhanādinā. Jāniyāti hāniyā; ‘‘sataṃ gaṇhatha, sahassaṃ gaṇhathā’’ti evaṃ pavattitadaṇḍenāti attho. Garahāyāti pañcasikhamuṇḍakaraṇaṃ, gomayasiñcanaṃ, gīvāya kudaṇḍakabandhananti evamādīni katvā garahapāpanena. Pabbājanāyāti raṭṭhato nīharaṇena. Samūhanissāmīti sammā hetunā nayena kāraṇena ūhanissāmi. Hatāvasesakāti matāvasesakā. Ussahantīti ussāhaṃ karonti. Anuppadetūti dinne appahonte puna aññampi bījañca bhattañca kasiupakaraṇabhaṇḍañca sabbaṃ detūti attho. Pābhataṃ anuppadetūti sakkhiṃ akatvā paṇṇe anāropetvā mūlacchejjavasena bhaṇḍamūlaṃ detūti attho. Bhaṇḍamūlassa hi pābhatanti nāmaṃ. Yathāha –

338. そこでは、サカンタコティ(不正な金銭)が、コーラカンタカ(盗賊の金銭)と共にサカンタコ。パンタドゥーハーとは、パンタドゥーハー、すなわち道を踏み外した者である。アキッチャカリーとは、なすべきことをしない者、すなわちアダンマカリーである。ダッサクヒーラとは、盗賊の金銭である。ヴァーデナ・ヴァーティとは、殺したり、刻んだりすること。バンデナナーティとは、牢獄などによるもの。ジャーニヤーティとは、損害のこと。「百を取れ、千を取れ」というように、課せられた罰であるという意味。ガラハーヤーティとは、五つの戒律を守る者の髪を切ること、牛糞をまくこと、首に縄をかけることなどをして、非難されること。パンパーナーヤーティとは、国から追放されること。サムーハーニッサーミーティとは、正しい理由と方法で、原因をもって運ぶこと。ハターヴァセーサカーティとは、死んだ者の残りのもの。ウッサハンティーティとは、努力すること。アヌッパデーテートゥーティとは、与えられたものが足りない場合、再び種や食料や農具の道具などをすべて与えよという意味。パーブタパン・アヌッパデーテートゥーティとは、証拠を残さずに、書類に記載せずに、根本から奪うという方法で、道具の代金を支払えという意味。道具の代金にパーブタパという名前がある。例えば言う、「

‘‘Appakenapi medhāvī, pābhatena vicakkhaṇo;

「わずかでも、賢者は、パーブタパによって、分別のある者として;

Samuṭṭhāpeti attānaṃ, aṇuṃ aggiṃva sandhama’’nti. (jā. 1.1.4);

自分自身を、小さな火のように燃え上がらせる。」(ジャータカ1.1.4)

Bhattavetananti devasikaṃ bhattañceva māsikādiparibbayañca tassa tassa kusalakammasūrabhāvānurūpena ṭhānantaragāmanigamādidānena saddhiṃ detūti attho. Sakammapasutāti kasivāṇijjādīsu sakesu kammesu uyyuttā byāvaṭā. Rāsikoti dhanadhaññānaṃ rāsiko. Khemaṭṭhitāti khemena ṭhitā abhayā. Akaṇṭakāti corakaṇṭakarahitā. Mudā modamānāti modā modamānā. Ayameva vā pāṭho, aññamaññaṃ pamuditacittāti adhippāyo. Apārutagharāti corānaṃ abhāvena dvārāni asaṃvaritvā vivaṭadvārāti attho. Etadavocāti janapadassa sabbākārena iddhaphītabhāvaṃ ñatvā etaṃ avoca.

バッタヴェータナーティとは、日々の食料と月々の諸経費などを、その人の善行の程度に応じて、場所や町などへの寄付と共に与えよという意味。サカムマパストーティとは、農業や商業などの自分の仕事に励んでいる者。ラーシコーティとは、財産や穀物の蓄えのある者。ケーマットゥィターティとは、安全に留まっている者、恐れのない者。アカンタカーティとは、盗賊や不正な金銭のない者。ムダー・モダーマナーティとは、喜んで楽しんでいる者。あるいは、そのように読む。互いに喜んでいる心であるという意味。アパーラダカラアーティとは、盗賊がいないため、扉を閉めずに開け放っているという意味。エタダヴォーチャーティとは、その国の人民がすべての面で豊かであることを知って、こう言った。

Catuparikkhāravaṇṇanā

四つの準備品の解説

339. Tena hi bhavaṃ rājāti brāhmaṇo kira cintesi – ‘‘ayaṃ rājā mahādānaṃ dātuṃ ativiya ussāhajāto. Sace pana attano anuyantā khattiyādayo anāmantetvā dassati. Nāssa te attamanā bhavissanti; yathā dānaṃ te attamanā honti, tathā karissāmī’’ti. Tasmā ‘‘tena hi bhava’’ntiādimāha. Tattha negamāti nigamavāsino. Jānapadāti janapadavāsino. Āmantayatanti āmantetu jānāpetu. Yaṃ mama assāti yaṃ tumhākaṃ anujānanaṃ mama bhaveyya. Amaccāti piyasahāyakā. Pārisajjāti sesā āṇattikārakā. Yajataṃ bhavaṃ rājāti yajatu bhavaṃ, te kira – ayaṃ rājā ‘‘ahaṃ issaro’’ti pasayha dānaṃ adatvā amhe āmantesi, ahonena suṭṭhu kata’’nti attamanā evamāhaṃsu. Anāmantite panassa yaññaṭṭhānaṃ dassanāyapi na gaccheyyuṃ. Yaññakālo mahārājāti deyyadhammasmiñhi asati mahallakakāle ca evarūpaṃ dānaṃ dātuṃ na sakkā, tvaṃ pana mahādhano ceva taruṇo ca, etena te yaññakāloti dassentā vadanti. Anumatipakkhāti anumatiyā pakkhā, anumatidāyakāti attho. Parikkhārā bhavantīti parivārā bhavanti. ‘‘Ratho sīlaparikkhāro, jhānakkho cakkavīriyo’’ti (saṃ. ni. 5.4) ettha pana alaṅkāro parikkhāroti vutto.

339. それゆえ、王よ、バラモンが考えた――「この王は非常に大きな布施をすることを熱望している。もし、彼に従うクシャトリヤなどが呼ばれずに(布施を)与えるならば、彼らは満足しないだろう。布施が彼らに満足を与えるように、私はそうしよう」と。それゆえ、「それゆえ、王よ」などと言ったのである。そこでは、ネーガマーティとは、町に住む者。ジャナパーダーティとは、国に住む者。アーマンテヤーティとは、呼ぶ、知らせる。ヤン・ママ・アッサーティとは、あなたの許可を得て、私が持つべきもの。アマッチァーティとは、親しい協力者。パーリサーチャーティとは、残りの召喚される者。ヤジャター・バヴァン・ラージャーティとは、王よ、供犠を行ってください。彼らは――「この王は『私は支配者だ』と、力で布施を与えるのではなく、私たちを呼んだ。彼は実に立派なことをした」と、満足してこう言った。もし呼ばれなければ、供犠の場にも見に来ないだろう。ヤッニャカラーマ・マハーラージャーティとは、供えるべきものがない場合や、老齢の場合には、このような布施を与えることはできない。しかしあなたは、裕福であり、若いのだから、あなたの供犠の時であると示して言うのである。アヌマティパクシャーティとは、許可の側、すなわち許可を与える者という意味。パリックハーラー・バヴァーンティーティとは、家臣となる。馬車は戒律の準備品、禅定の車輪の輪、勇気である。(サンユッタ・ニカーヤ5.4)ここでは、装飾が準備品と呼ばれている。

Aṭṭhaparikkhāravaṇṇanā

八つの準備品の解説

340. Aṭṭhahaṅgehīti ubhato sujātādīhi aṭṭhahi aṅgehi. Yasasāti āṇāṭhapanasamatthatāya. Saddhoti dānassa phalaṃ atthīti saddahati. Dāyakoti dānasūro. Na saddhāmattakeneva tiṭṭhati, pariccajitumpi sakkotīti attho. Dānapatīti yaṃ dānaṃ deti, tassa pati hutvā deti, na dāso, na sahāyo. Yo hi attanā madhuraṃ bhuñjati, paresaṃ amadhuraṃ deti, so dānasaṅkhātassa deyyadhammassa dāso hutvā deti. Yo yaṃ attanā bhuñjati, tadeva deti, so sahāyo hutvā deti. Yo pana attanā yena kenaci yāpeti, paresaṃ madhuraṃ deti, so pati jeṭṭhako sāmī hutvā deti, ayaṃ tādisoti attho. Samaṇabrāhmaṇakapaṇaddhikavaṇibbakayācakānanti ettha samitapāpā samaṇā, bāhitapāpā brāhmaṇā. Kapaṇāti duggatā daliddamanussā. Addhikāti pathāvino. Vaṇibbakāti ye – ‘‘iṭṭhaṃ dinnaṃ, kantaṃ, manāpaṃ, kālena anavajjaṃ dinnaṃ, dadaṃ cittaṃ pasādeyya, gacchatu bhavaṃ brahmaloka’’ntiādinā nayena dānassa vaṇṇaṃ thomayamānā vicaranti. Yācakāti ye – ‘‘pasatamattaṃ detha, sarāvamattaṃ dethā’’tiādīni vatvā yācamānā vicaranti. Opānabhūtoti udapānabhūto. Sabbesaṃ sādhāraṇaparibhogo, catumahāpathe khatapokkharaṇī viya hutvāti attho. Sutajātassāti ettha sutameva sutajātaṃ. Atītānāgatapaccuppanne atthe cintetunti ettha – ‘‘atīte puññassa katattāyeva me ayaṃ sampattī’’ti, evaṃ cintento atītamatthaṃ cintetuṃ paṭibalo nāma hoti. ‘‘Idāni puññaṃ katvāva anāgate sakkā sampattiṃ pāpuṇitu’’nti cintento anāgatamatthaṃ cintetuṃ paṭibalo nāma hoti. ‘‘Idaṃ puññakammaṃ nāma sappurisānaṃ āciṇṇaṃ, mayhañca bhogāpi saṃvijjanti, dāyakacittampi atthi; handāhaṃ puññāni karomī’’ti cintento paccuppannamatthaṃ cintetuṃ paṭibalo nāma hotīti veditabbo. Iti imānīti evaṃ yathā vuttāni etāni. Etehi kira aṭṭhahaṅgehi samannāgatassa dānaṃ sabbadisāhi mahājano upasaṅkamati. ‘‘Ayaṃ dujjāto kittakaṃ kālaṃ dassati, idāni vippaṭisārī hutvā upacchindissatī’’ti evamādīni cintetvā na koci upasaṅkamitabbaṃ maññati. Tasmā etāni aṭṭhaṅgāni parikkhārā bhavantīti vuttāni.

340. アッハハンゲーヒーティとは、両方とも高貴な出身であるなどの八つの要素によって。ヤササーティとは、命令を下す能力があるから。サッドーヒーティとは、布施の果報があると信じること。ダーヤーコーティとは、布施の達人。信仰だけでは留まらない。放棄することもできるという意味。ダーナパティーティとは、布施を与える者、それに対して与えるのであって、奴隷でも、仲間でもない。自分で美味しいものを食べ、他人に美味しくないものを与える者は、布施という供え物の奴隷となって与える。自分で食べるものを与える者は、仲間となって与える。しかし、自分で何であれ生計を立て、他人に美味しいものを与える者は、主人、長老となって与える。そのような者であるという意味。サマナ・ブラフマーナ・カパンダ・ヴァニッバカ・ヤーチャーカーナンティとは、そこで、罪を滅ぼしたサマナ、罪を退けたブラフマーナ。カパーナーティとは、貧しく、貧しい人々。アッディカーナーティとは、旅をする者。ヴァニッバカーナーティとは、「喜んで与えられた、愛された、好ましい、時宜を得て、非難されることのない、与える心よ、喜んでください。ブラフマ世界へ行きなさい」などと言って、布施の徳を褒め称えながら歩き回る者。ヤーチャーカーナーティとは、「少しください、一杯ください」などと言って、乞い求める者。オパーナブーテーティとは、井戸のようである。すべての人々の共有の対象であり、四つの大通りの交差点にある、雨が降る池のようであるという意味。スータジャータッサーティとは、そこで、聞くこと、すなわち聞かれたこと。過去、未来、現在について考えること。そこでは、「過去に功徳を積んだからこそ、私はこの幸福を得た」と、このように考えて、過去について考えることができる。現に功徳を積んでこそ、未来に幸福を得ることができる」と、このように考えて、未来について考えることができる。この功徳は、善人の習慣である。私も財産を持っている。与える心もある。さあ、私は功徳を積もう」と、このように考えて、現在について考えることができる。このように、前述したように。これらの八つの要素を備えている者の布施には、すべての方向から多くの人々が近づく。「この者がどれだけの期間(布施を)与えるだろうか。今、後悔してやめるだろう」などと考え、誰も近づくべきではないと思う。それゆえ、これらは準備品であると言われている。

Catuparikkhārādivaṇṇanā

四つの準備品などの解説

341. Sujaṃ paggaṇhantānanti mahāyāgapaṭiggaṇhanaṭṭhāne dānakaṭacchuṃ paggaṇhantānaṃ. Imehi catūhīti etehi sujātādīhi. Etesu hi asati – ‘‘evaṃ dujjātassa saṃvidhānena pavattadānaṃ kittakaṃ kālaṃ pavattissatī’’tiādīni vatvā upasaṅkamitāro na honti. Garahitabbābhāvato pana upasaṅkamantiyeva. Tasmā imānipi parikkhārā bhavantīti vuttāni.

341. スジャ・パーガナハーナンティとは、大規模な供犠を受け取る場所で、布施の杓子を構える者たち。これらの四つとは、これらの高貴な出身など。これらがなければ、「このように質の悪い者が、与える布施はどれだけ続くのだろうか」などと言って、誰も近づかない。非難されるべきでないために、近づくのである。それゆえ、これらも準備品であると言われている。

342. Tisso vidhā desesīti tīṇi ṭhapanāni desesi. So kira cintesi – ‘‘dānaṃ dadamānā nāma tiṇṇaṃ ṭhānānaṃ aññatarasmiṃ calanti handāhaṃ imaṃ rājānaṃ tesu ṭhānesu paṭhamataraññeva niccalaṃ karomī’’ti. Tenassa tisso vidhā desesīti. So bhoto raññoti idaṃ karaṇatthe sāmivacanaṃ. Bhotā raññāti vā pāṭho. Vippaṭisāro na karaṇīyoti ‘‘bhogānaṃ vigamahetuko pacchānutāpo na kattabbo, pubbacetanā pana acalā patiṭṭhapetabbā, evañhi dānaṃ mahapphalaṃ hotī’’ti dasseti. Itaresupi dvīsu ṭhānesu eseva nayo. Muñcacetanāpi hi pacchāsamanussaraṇacetanā ca niccalāva kātabbā. Tathā akarontassa dānaṃ na mahapphalaṃ hoti, nāpi uḷāresu bhogesu cittaṃ namati, mahāroruvaṃ upapannassa seṭṭhigahapatino viya.

342. 三つの方法で説いたとは、三つの段階で説いた。彼は考えた――「布施を与える者は、三つの段階のいずれかで迷う。さあ、私はこの王を、それらの段階で、最初の段階でさえ、揺るぎないものにしよう」と。それゆえ、三つの方法で説いたのである。王よ、これは原因を示す言葉である。「王よ」とも読む。後悔すべきでない。「財産の喪失によって、後から後悔すべきではない。最初の意向は、揺るぎないものとして確立されなければならない。そうすれば、布施は大きな果報となる」と示している。他の二つの段階でも、これと同じである。放つの意向も、後の記憶の意向も、揺るぎないものでなければならない。そうしなければ、布施は大きな果報とならない。また、豊かな財産に心は向かわない。大いなる苦しみに陥った、裕福な在家の人のように。

343. Dasahākārehīti dasahi kāraṇehi. Tassa kira evaṃ ahosi – sacāyaṃ rājā dussīle disvā – ‘‘nassati vata me dānaṃ, yassa me evarūpā dussīlā bhuñjantī’’ti sīlavantesupi vippaṭisāraṃ uppādessati, dānaṃ na mahapphalaṃ bhavissati. Vippaṭisāro ca nāma dāyakānaṃ paṭiggāhakatova uppajjati, handassa paṭhamameva taṃ vippaṭisāraṃ vinodemīti. Tasmā dasahākārehi upacchijjituṃ yuttaṃ paṭiggāhakesupi vippaṭisāraṃ vinodesīti. Tesaññeva tenāti tesaññeva tena pāpena aniṭṭho vipāko bhavissati, na aññesanti dasseti. Yajataṃ bhavanti detu bhavaṃ. Sajjatanti vissajjatu. Antaranti abbhantaraṃ.

343. 十の状況とは、十の理由。彼にはこのように思われた――もしこの王が、戒律を守らない者を見て、「私の布施は無駄になる。なぜなら、このように戒律を守らない者が食べるのだから」と、戒律を守る者についても後悔を生じさせるならば、布施は大きな果報とならないだろう。後悔とは、与える者に生じるものである。さあ、まずそれを後悔をなくそうと。それゆえ、十の理由で、受け取る者についても後悔をなくすべきであると。それらのためだけに、それによって。それらのための、その悪い業による、望ましくない結果が生じるだろう。他のためではないと示している。王よ、供犠を行ってください。与えてください。サッジャーンティとは、放たれる。アンタラーティとは、内側。

344. Soḷasahi ākārehi cittaṃ sandassesīti idha brāhmaṇo rañño mahādānānumodanaṃ nāma āraddho. Tattha sandassesīti – ‘idaṃ dānaṃ dātā evarūpaṃ sampattiṃ labhatī’ti dassetvā dassetvā kathesi. Samādapesīti tadatthaṃ samādapetvā kathesi. Samuttejesīti vippaṭisāravinodanenassa cittaṃ vodāpesi. Sampahaṃsesīti ‘sundaraṃ te kataṃ, mahārāja, dānaṃ dadamānenā’ti thutiṃ katvā kathesi. Vattā dhammato natthīti dhammena samena kāraṇena vattā natthi.

344. 十六の状況で心を落ち着かせたとは、ここでバラモンが王に、大規模な布施を賞賛することについて話し始めた。そこで、落ち着かせたとは――「この布施を与えた者は、このような幸福を得る」と、示して、示して説いた。悟らせたとは、その目的のために悟らせて説いた。奨励したとは、後悔をなくすことによって、彼の心を浄化した。励ましたとは、「あなたは立派なことをした、王よ、布施を与えることによって」と、褒めて説いた。道徳的な語り手はいない。

345. Na rukkhā chijjiṃsu yūpatthāya na dabbhā lūyiṃsu barihisatthāyāti ye yūpanāmake mahāthambhe ussāpetvā – ‘‘asukarājā asukāmacco asukabrāhmaṇo evarūpaṃ nāma mahāyāgaṃ yajatī’’ti nāmaṃ likhitvā ṭhapenti. Yāni ca dabbhatiṇāni lāyitvā vanamālāsaṅkhepena yaññasālaṃ parikkhipanti, bhūmiyaṃ vā pattharanti, tepi na rukkhā chijjiṃsu, na dabbhā lūyiṃsu. Kiṃ pana gāvo vā ajādayo vā haññissantīti dasseti. Dāsāti antogehadāsādayo. Pessāti ye pubbameva dhanaṃ gahetvā kammaṃ karonti. Kammakarāti ye bhattavetanaṃ gahetvā karonti. Daṇḍatajjitā nāma daṇḍayaṭṭhimuggarādīni gahetvā – ‘‘kammaṃ karotha karothā’’ti evaṃ tajjitā. Bhayatajjitā nāma – sace kammaṃ karosi, kusalaṃ. No ce karosi, chindissāma vā bandhissāma vā māressāma vāti evaṃ bhayena tajjitā. Ete pana na daṇḍatajjitā, na bhayatajjitā, na assumukhā rodamānā parikammāni akaṃsu. Atha kho piyasamudācāreneva samudācariyamānā akaṃsu. Na hi tattha dāsaṃ vā dāsāti, pessaṃ vā pessāti, kammakaraṃ vā kammakarāti ālapanti. Yathānāmavaseneva pana piyasamudācārena ālapitvā itthipurisabalavantadubbalānaṃ anurūpameva kammaṃ dassetvā – ‘‘idañcidañca karothā’’ti vadanti. Tepi attano rucivaseneva karonti. Tena vuttaṃ – ‘‘ye icchiṃsu, te akaṃsu; ye na icchiṃsu, na te akaṃsu. Yaṃ icchiṃsu, taṃ akaṃsu; yaṃ na icchiṃsu, na taṃ akaṃsū’’ti. Sappitelanavanītadadhimadhuphāṇitena ceva so yañño niṭṭhānamagamāsīti rājā kira bahinagarassa catūsu dvāresu antonagarassa ca majjheti pañcasu ṭhānesu mahādānasālāyo kārāpetvā ekekissāya sālāya satasahassaṃ satasahassaṃ katvā divase divase pañcasatasahassāni vissajjetvā sūriyuggamanato paṭṭhāya tassa tassa kālassa anurūpehi sahatthena suvaṇṇakaṭacchuṃ gahetvā paṇītehi sappitelādisammisseheva yāgukhajjakabhattabyañjanapānakādīhi mahājanaṃ santappesi. Bhājanāni pūretvā gaṇhitukāmānaṃ tatheva dāpesi. Sāyaṇhasamaye pana vatthagandhamālādīhi sampūjesi. Sappiādīnaṃ pana mahācāṭiyo pūrāpetvā – ‘‘yo yaṃ paribhuñjitukāmo, so taṃ paribhuñjatū’’ti anekasatesu ṭhānesu ṭhapāpesi. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘sappitelanavanītadadhimadhuphāṇitena ceva so yañño niṭṭhānamagamāsī’’ti.

345. 木は伐られず、草は刈られなかった、供犠のために。木は、供犠の柱として、大きな柱を立てる――「あの王、あの大臣、あのバラモンは、このように大規模な供犠を捧げている」と、名前を書いて置く。また、供犠の場を飾るために、草を刈って、森林の飾りとして、供犠の小屋を囲む、あるいは地面に敷く、それらも木は伐られず、草は刈られなかった。牛や山羊などが殺されるだろうか、と示している。ダーサーティとは、家庭内の奴隷など。ペーサーティとは、先に金銭を受け取って仕事をする者。カッマカラーティとは、賃金を受け取って仕事をする者。ダンダタッジターとは、杖や棍棒などを手に持って、「仕事をしろ、仕事をしろ」と、脅す者。バヤタッジターとは、もし仕事をしなければ、私たちはあなたを切り刻む、あるいは縛る、あるいは殺すだろう、と脅す者。しかし、彼らはダンダタッジターでも、バヤタッジターでもなかった。涙を流し、泣きながら、準備をすることはなかった。しかし、親しみやすい交わりによって、交わりながら行った。そこでは、奴隷を奴隷と、召使いを召使いと、仕事を命じる者を仕事を命じる者と、呼ぶことはなかった。名前の通りに、親しみやすい交わりによって呼び、男女、強い者、弱い者に適した仕事をさせて、「これをしてください、あれをしてください」と言った。彼らも自分の好む通りに行った。それゆえ、「望む者は行った。望まない者は行かなかった。望むことは行った。望まないことは行かなかった」と言われた。ギー、バター、ヨーグルト、蜂蜜、砂糖菓子で、その供犠は終わった。王は、都の外の四つの門、都の中央に、五つの場所に、大規模な布施の小屋を建てさせ、それぞれに十万ずつ、毎日五十万を費やし、日の出から、その時々に適したもので、自分の手で金の杓子を取り、上質なギー、バターなどの混ぜ物で、供犠の食べ物、菓子、飲み物などで、大衆をもてなした。器を満たして、受け取りたい者には、そのまま与えた。夕方には、衣類、香、花などで満たした。ギーなどのための大きな壺を満たして、「誰でも食べたい者は、食べてください」と、数百の場所に置いた。それについて言われている、「ギー、バター、ヨーグルト、蜂蜜、砂糖菓子で、その供犠は終わった」と。

346. Pahūtaṃ sāpateyyaṃ ādāyāti bahuṃ dhanaṃ gahetvā. Te kira cintesuṃ – ‘‘ayaṃ rājā sappitelādīni janapadato anāharāpetvā attano santakameva nīharitvā mahādānaṃ deti. Amhehi pana ‘rājā na kiñci āharāpetī’ti na yuttaṃ tuṇhī bhavituṃ. Na hi rañño ghare dhanaṃ akkhayadhammameva, amhesu ca adentesu ko añño rañño dassati, handassa dhanaṃ upasaṃharāmā’’ti te gāmabhāgena ca nigamabhāgena ca nagarabhāgena ca sāpateyyaṃ saṃharitvā sakaṭāni pūretvā rañño upahariṃsu. Taṃ sandhāya – ‘‘pahūtaṃ sāpateyya’’ntiādimāha.

346. 多くの財産を持ってきて。彼らは考えた――「この王は、ギーなどを国から取り寄せずに、自分の持っているものを出して、大規模な布施をしている。しかし、私たちは『王は何も取り寄せない』と、黙っているのは正しくない。王の家には、財産は尽きることがない。私たちが与えなければ、誰が王に与えるだろうか。さあ、財産を集めよう」と、彼らは村や町や都市から、財産を集めて、車を満たして、王に献上した。それについて、「多くの財産を持ってきて」などと言われた。

347. Puratthimena yaññavāṭassāti puratthimato nagaradvāre dānasālāya puratthimabhāge. Yathā puratthimadisato āgacchantā khattiyānaṃ dānasālāya yāguṃ pivitvā rañño dānasālāya bhuñjitvā nagaraṃ pavisanti. Evarūpe ṭhāne paṭṭhapesuṃ. Dakkhiṇena yaññavāṭassāti dakkhiṇato nagaradvāre dānasālāya vuttanayeneva dakkhiṇabhāge paṭṭhapesuṃ. Pacchimuttaresupi eseva nayo.

347. 東方の祭壇とは、東の城門にある布施堂の東側をいう。東方の国から来て、王族の布施堂で粥を、王の布施堂で食事をした後、町に入る。このような場所に設けた。南方の祭壇とは、南の城門にある布施堂の南側をいう。上記と同じように設けた。西、北、北西も同様である。

348. Aho yañño, aho yaññasampadāti brāhmaṇā sappiādīhi niṭṭhānagamanaṃ sutvā – ‘‘yaṃ loke madhuraṃ, tadeva samaṇo gotamo katheti, handassa yaññaṃ pasaṃsāmā’’ti tuṭṭhacittā pasaṃsamānā evamāhaṃsu. Tuṇhībhūtova nisinno hotīti upari vattabbamatthaṃ cintayamāno nissaddova nisinno hoti. Abhijānāti pana bhavaṃ gotamoti idaṃ brāhmaṇo parihārena pucchanto āha. Itarathā hi – ‘‘kiṃ pana tvaṃ, bho gotama, tadā rājā ahosi, udāhu purohito brāhmaṇo’’ti evaṃ ujukameva pucchayamāno agāravo viya hoti.

348. 「ああ、祭祀よ、ああ、祭祀の完成よ」と、僧侶たちがギ―(濁り)と油(酥)などによる献上品が終わりに近づくのを聞いて、「世の中で美味しいもの、それこそが世尊ゴータマが説いている。さあ、祭祀を讃えよう」と、喜んだ心で讃えながら、このように言った。「黙って座っている」とは、上に述べられた意味を考えながら、静かに座っていることをいう。しかし、ゴータマ様はご存知ですか」と、バラモンが皮肉を込めて尋ねた。そうでなければ、「そもそも、ゴータマ様、あなたはあの時王だったのですか、それとも祭司のバラモンだったのですか」と、まっすぐに尋ねるようで、無礼なようである。

Niccadānaanukulayaññavaṇṇanā

絶え間ない施しと祭祀の称賛

349. Atthi pana, bho gotamāti – idaṃ brāhmaṇo ‘‘sakalajambudīpavāsīnaṃ uṭṭhāya samuṭṭhāya dānaṃ nāma dātuṃ garukaṃ sakalajanapado ca attano kammāni akaronto nassissati, atthi nu kho amhākampi imamhā yaññā añño yañño appasamārambhataro ceva mahapphalataro cā’’ti etamatthaṃ pucchanto āha. Niccadānānīti dhuvadānāni niccabhattāni. Anukulayaññānīti – ‘‘amhākaṃ pitupitāmahādīhi pavattitānī’’ti katvā pacchā duggatapurisehipi vaṃsaparamparāya pavattetabbāni yāgāni, evarūpāni kira sīlavante uddissa nibaddhadānāni tasmiṃ kule daliddāpi na upacchindanti.

349. 「ところで、ゴータマ様」というのは、バラモンが「ジャンブドイパ全体の住人が、立ち上がって施しをすること、それは大変なことである。そして、すべての地域が自分の仕事をしなくなって滅びるだろう。私たちの祭祀以外にも、もっと負担が少なく、もっと実りの多い祭祀はあるのでしょうか」と、この意味を尋ねながら言った。絶え間ない施しとは、確かな施し、絶え間ない施食をいう。相応しい祭祀とは、「私たちの父祖から伝えられてきた」として、後には貧しい人々にも家系の伝承によって続けられる粥、そのような戒律ある人々を対象とした恒常的な施しは、その家が貧しくても絶やすことはない。

Tatridaṃ vatthu – anāthapiṇḍikassa kira ghare pañca niccabhattasatāni dīyiṃsu. Dantamayasalākāni pañcasatāni ahesuṃ. Atha taṃ kulaṃ anukkamena dāliddiyena abhibhūtaṃ, ekā tasmiṃ kule dārikā ekasalākato uddhaṃ dātuṃ nāsakkhi. Sāpi pacchā setavāhanarajjaṃ gantvā khalaṃ sodhetvā laddhadhaññena taṃ salākaṃ adāsi. Eko thero rañño ārocesi. Rājā taṃ ānetvā aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi. Sā tato paṭṭhāya puna pañcapi salākabhattasatāni pavattesi.

そのことについての話は、アナタピンダカの家では、毎日500個の食事が出された。象牙の匙は500本あった。その後、その家は次第に貧困に圧倒され、その家の一人の娘は、1本の匙でさえ施すことができなかった。彼女は後にセータヴァーハ王の治世に行って、穀物を脱穀して得た穀物で、その匙を施した。ある長老が王に報告した。王はその長老を呼び寄せて、王妃の地位に置いた。彼女はそれ以来、再び500個の食事の匙を続けた。

Daṇḍappahārāti – ‘‘paṭipāṭiyā tiṭṭhatha tiṭṭhathā’’ti ujuṃ gantvā gaṇhatha gaṇhathāti ca ādīni vatvā dīyamānā daṇḍappahārāpi galaggāhāpi dissanti. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, hetu…pe… mahānisaṃsatarañcāti. Ettha yasmā mahāyaññe viya imasmiṃ salākabhatte na bahūhi veyyāvaccakarehi vā upakaraṇehi vā attho atthi, tasmā etaṃ appaṭṭhataraṃ. Yasmā cettha na bahūnaṃ kammacchedavasena pīḷāsaṅkhāto samārambho atthi, tasmā appasamārambhataraṃ. Yasmā cetaṃ saṅghassa yiṭṭhaṃ pariccattaṃ, tasmā yaññanti vuttaṃ, yasmā pana chaḷaṅgasamannāgatāya dakkhiṇāya mahāsamudde udakasseva na sukaraṃ puññābhisandassa pamāṇaṃ kātuṃ, idañca tathāvidhaṃ. Tasmā taṃ mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañcāti veditabbaṃ. Idaṃ sutvā brāhmaṇo cintesi – idampi niccabhattaṃ uṭṭhāya samuṭṭhāya dadato divase divase ekassa kammaṃ nassati. Navanavo ussāho ca janetabbo hoti, atthi nu kho itopi añño yañño appaṭṭhataro ca appasamārambhataro cāti. Tasmā ‘‘atthi pana, bho gotamā’’tiādimāha. Tattha yasmā salākabhatte kiccapariyosānaṃ natthi, ekena uṭṭhāya samuṭṭhāya aññaṃ kammaṃ akatvā saṃvidhātabbameva. Vihāradāne pana kiccapariyosānaṃ atthi. Paṇṇasālaṃ vā hi kāretuṃ koṭidhanaṃ vissajjetvā mahāvihāraṃ vā, ekavāraṃ dhanapariccāgaṃ katvā kāritaṃ sattaṭṭhavassānipi vassasatampi vassasahassampi gacchatiyeva. Kevalaṃ jiṇṇapatitaṭṭhāne paṭisaṅkharaṇamattameva kātabbaṃ hoti. Tasmā idaṃ vihāradānaṃ salākabhattato appaṭṭhataraṃ appasamārambhatarañca hoti. Yasmā panettha suttantapariyāyena yāvadeva sītassa paṭighātāyāti ādayo navānisaṃsā vuttā, khandhakapariyāyena.

「鞭で打つ」とは、「順番に待て、待て」と言って、まっすぐに行って「取れ、取れ」などと言いながら与えられる鞭打ちや、首根っこを掴むことも見られる。これが、バラモン、理由である…(略)…もっと大きな利益である」ということ。ここで、大規模な祭祀のように、この食事の匙には多くの介護者や道具を必要としないため、これはより少ない手間である。ここで多くの仕事の中断による苦痛がないため、より少ない負担である。そして、これは共同体に喜んで寄進されたものであるため、祭祀と呼ばれた。しかし、6つの要素を備えた施しは、大海の水のように、功徳の広がりを量ることが難しい。これはそのようなものである。そのため、それはより多くの利益であり、より多くの結果であると理解されるべきである。これを聞いて、バラモンは考えた。「この絶え間ない施しも、立ち上がって施す者には、毎日1つの仕事が失われる。新しい熱意も生み出さなければならない。これよりもっと少ない負担で、もっと実りの多い祭祀はあるのだろうか」と。そのため、「ところで、ゴータマ様」などと言った。ここで、食事の匙には仕事の終わりがない。1人が立ち上がって、他の仕事をせずに、分配するだけでよい。しかし、僧院の寄進には仕事の終わりがある。例えば、精舎を建てるために、数千万の財産を費やして、大精舎を建てる場合、一度財産を寄進して建てられたものは、7、8年、100年、1000年にも及ぶ。ただ、古くなって壊れた場所に修理するだけでよい。そのため、この僧院の寄進は、食事の匙よりも負担が少なく、負担も少ない。ここで経典の通りに、寒さを防ぐためなど、17の利益が説かれている。これは、サンカヤの通りに。

‘‘Sītaṃ uṇhaṃ paṭihanti, tato vāḷamigāni ca;

「寒さ、暑さを防ぎ、それから恐ろしい獣たちを;

Siriṃsape ca makase ca, sisire cāpi vuṭṭhiyo.

毒蛇や蚊、そして朝霧も。

Tato vātātapo ghoro, sañjāto paṭihaññati;

それから恐ろしい風や太陽が、遮られる;

::gathalast Leṇatthañca sukhatthañca, jhāyituñca vipassituṃ. ::

::gathalast
住むため、快適なため、そして瞑想するため、洞察するため。
::

Vihāradānaṃ saṅghassa, aggaṃ buddhena vaṇṇitaṃ;

僧院の寄進は、仏によって称賛された最高のものである;

Tasmā hi paṇḍito poso, sampassaṃ atthamattano;

それゆえ、賢明な人は、自分の利益を考えて;

Vihāre kāraye ramme, vāsayettha bahussute.

美しい僧院を建て、多くの学僧を住まわせるべきである。

Tasmā annañca pānañca, vatthasenāsanāni ca;

それゆえ、食べ物も飲み物も、衣類も、寝具も;

Dadeya ujubhūtesu, vippasannena cetasā.

まっすぐな人々に、清らかな心で与えるべきである。

Te tassa dhammaṃ desenti, sabbadukkhāpanūdanaṃ;

彼らは彼に、すべての苦しみをなくす法を説く;

Yaṃ so dhammaṃ idhaññāya, parinibbāti anāsavo’’ti. (cūḷava. 295);

彼はここで法を知り、煩悩なく涅槃に入る」と。(クッダカ・パーリ 295);

Sattarasānisaṃsā vuttā. Tasmā etaṃ salākabhattato mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañcāti veditabbaṃ. Saṅghassa pana pariccattattāva yaññoti vuccati. Idampi sutvā brāhmaṇo cintesi – ‘‘dhanapariccāgaṃ katvā vihāradānaṃ nāma dukkaraṃ, attano santakā hi kākaṇikāpi parassa duppariccajā, handāhaṃ itopi appaṭṭhatarañca appasamārambhatarañca yaññaṃ pucchāmī’’ti. Tato taṃ pucchanto – ‘‘atthi pana bho’’tiādimāha.

17の利益が説かれている。それゆえ、それは食事の匙よりも、より多くの利益があり、より多くの結果があると理解されるべきである。共同体に寄進されたものであるため、祭祀と呼ばれる。これを聞いて、バラモンは考えた。「財産を寄進して、僧院の寄進をすることは難しい。自分の持っているわずかなお金でさえ、他人に与えるのは難しい。さあ、これよりもっと負担が少なく、もっと負担の少ない祭祀を尋ねよう」と。それゆえ、彼に尋ねながら、「ところで、」などと言った。

350-351. Tattha yasmā sakiṃ pariccattepi vihāre punappunaṃ chādanakhaṇḍaphullappaṭisaṅkharaṇādivasena kiccaṃ atthiyeva, saraṇaṃ pana ekabhikkhussa vā santike saṅghassa vā gaṇassa vā sakiṃ gahitaṃ gahitameva hoti, natthi tassa punappunaṃ kattabbatā, tasmā taṃ vihāradānato appaṭṭhatarañca appasamārambhatarañca hoti. Yasmā ca saraṇagamanaṃ nāma tiṇṇaṃ ratanānaṃ jīvitapariccāgamayaṃ puññakammaṃ saggasampattiṃ deti, tasmā mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañcāti veditabbaṃ. Tiṇṇaṃ pana ratanānaṃ jīvitapariccāgavasena yaññoti vuccati.

350-351. ここで、一度寄進された僧院でさえ、屋根の修理や補修などのために、繰り返し仕事がある。しかし、1人の僧侶または共同体や集団の庇護は、一度受ければ、受けたままになる。そのために繰り返し行う必要はない。それゆえ、それは僧院の寄進よりも負担が少なく、負担も少ない。そして、三宝への帰依は、生命を捧げるほどの功徳であり、天国への幸福を与えるため、より多くの利益があり、より多くの結果があると理解されるべきである。三宝への帰依は、生命を捧げるため、祭祀と呼ばれる。

352. Idaṃ sutvā brāhmaṇo cintesi – ‘‘attano jīvitaṃ nāma parassa pariccajituṃ dukkaraṃ, atthi nu kho itopi appaṭṭhataro yañño’’ti tato taṃ pucchanto puna ‘‘atthi pana, bho gotamā’’tiādimāha. Tattha pāṇātipātā veramaṇītiādīsu veramaṇī nāma virati. Sā tividhā hoti – sampattavirati, samādānavirati setughātaviratīti. Tattha yo sikkhāpadāni agahetvāpi kevalaṃ attano jātigottakulāpadesādīni anussaritvā – ‘‘na me idaṃ patirūpa’’nti pāṇātipātādīni na karoti, sampattavatthuṃ pariharati. Tato ārakā viramati. Tassa sā virati sampattaviratīti veditabbā.

352. これを聞いて、バラモンは考えた。「自分の生命を他人に捧げることは難しい。これよりもっと負担の少ない祭祀はあるのでしょうか」と。それゆえ、彼に尋ねながら、再び「ところで、ゴータマ様」などと言った。ここで、殺生をしないなどの戒律は、戒めである。それは3種類ある。達成の戒め、授戒の戒め、橋を壊す戒めである。ここで、戒律を受けずに、ただ自分の家柄、氏族、出身などを思い出して、「これは私にふさわしくない」として、殺生などをしない。達成された対象を避ける。それから遠く離れて戒める。その戒めは達成の戒めと理解されるべきである。

‘‘Ajjatagge jīvitahetupi pāṇaṃ na hanāmī’’ti vā ‘‘pāṇātipātā viramāmī’’ti vā ‘‘veramaṇiṃ samādiyāmī’’ti vā evaṃ sikkhāpadāni gaṇhantassa pana virati samādānaviratīti veditabbā.

「今日から、命のために殺生はしない」とか、「殺生を戒めます」、「戒めを受けます」などと言って、戒律を受ける者の戒めは、授戒の戒めと理解されるべきである。

Ariyasāvakānaṃ pana maggasampayuttā virati setughātavirati nāma. Tattha purimā dve viratiyo yaṃ voropanādivasena vītikkamitabbaṃ jīvitindriyādivatthu, taṃ ārammaṇaṃ katvā pavattanti. Pacchimā nibbānārammaṇāva. Ettha ca yo pañca sikkhāpadāni ekato gaṇhati, tassa ekasmiṃ bhinne sabbāni bhinnāni honti. Yo ekekaṃ gaṇhati, so yaṃ vītikkamati, tadeva bhijjati. Setughātaviratiyā pana bhedo nāma natthi, bhavantarepi hi ariyasāvako jīvitahetupi neva pāṇaṃ hanati na suraṃ pivati. Sacepissa surañca khīrañca missetvā mukhe pakkhipanti, khīrameva pavisati, na surā. Yathā kiṃ? Koñcasakuṇānaṃ khīramissake udake khīrameva pavisati? Na udakaṃ. Idaṃ yonisiddhanti ce, idaṃ dhammatāsiddhanti ca veditabbaṃ. Yasmā pana saraṇagamane diṭṭhiujukakaraṇaṃ nāma bhāriyaṃ. Sikkhāpadasamādāne pana viratimattakameva. Tasmā etaṃ yathā vā tathā vā gaṇhantassāpi sādhukaṃ gaṇhantassāpi appaṭṭhatarañca appasamārambhatarañca. Pañcasīlasadisassa pana dānassa abhāvato ettha mahapphalatā mahānisaṃsatā ca veditabbā. Vuttañhetaṃ –

聖者の弟子たちの道に合致した戒めは、橋を壊す戒めと呼ばれる。ここで、前の2つの戒めは、犠牲にするべき生命の器官などの対象を、犠牲にして行われる。後の戒めは涅槃を対象とする。ここで、5つの戒律を一度に受ける者は、1つが破られれば、すべてが破られる。1つずつ受ける者は、破るものは、それだけが破られる。橋を壊す戒めには、破れることはない。たとえ来世においても、聖者の弟子は、命のために殺生をしないし、酒も飲まない。たとえ酒と牛乳を混ぜて口に入れても、牛乳だけが入る。それはどのようにして? 白鳥の群れが、牛乳が混ざった水に牛乳だけが入るか? 水は入らない。これは証拠であると、これも自然の摂理であると理解されるべきである。ここで、帰依においては、見解をまっすぐにするという重いものがある。戒律の授与においては、ただ戒めだけがある。それゆえ、それをどのように受けても、正しく受けても、負担が少なく、負担も少ない。5つの戒律に似た施しがないため、ここで多くの利益と多くの結果があると理解されるべきである。このように言われている。

‘‘Pañcimāni, bhikkhave, dānāni mahādānāni aggaññāni rattaññāni vaṃsaññāni porāṇāni asaṃkiṇṇāni asaṃkiṇṇapubbāni na saṅkiyanti na saṅkiyissanti appaṭikuṭṭhāni samaṇehi brāhmaṇehi viññūhi. Katamāni pañca? Idha, bhikkhave, ariyasāvako pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hoti. Pāṇātipātā paṭivirato, bhikkhave, ariyasāvako aparimāṇānaṃ sattānaṃ abhayaṃ deti, averaṃ deti abyāpajjhaṃ deti. Aparimāṇānaṃ sattānaṃ abhayaṃ datvā averaṃ datvā abyāpajjhaṃ datvā aparimāṇassa abhayassa averassa abyāpajjhassa bhāgī hoti. Idaṃ, bhikkhave, paṭhamaṃ dānaṃ mahādānaṃ…pe… viññūhīti.

「15の施し、比丘たちよ、偉大な施しであり、最高であり、知者によって知られ、家系によって知られ、古くからあり、混じりけがなく、かつて混じりけがなかったものであり、疑われず、疑われることもなく、賢者たちによって非難されることもない。その15とは何か? ここで、比丘たちよ、聖者の弟子は殺生をやめて、殺生から遠ざかる。殺生から遠ざかる、比丘たちよ、聖者の弟子は、無数の生き物に安全を与え、敵意なく、無害な状態を与える。無数の生き物に安全を与え、敵意なく、無害な状態を与えたことで、無量の安全、敵意のなさ、無害さの分け前を得る。これが、比丘たちよ、最初の施し、偉大な施し…(略)…賢者たちによる」と。(アングッタラ・ニカーヤ 8.39)。

Puna caparaṃ, bhikkhave, ariyasāvako adinnādānaṃ pahāya…pe… kāmesumicchācāraṃ pahāya…pe… musāvādaṃ pahāya…pe… surāmerayamajjapamādaṭṭhānaṃ pahāya…pe… imāni kho, bhikkhave, pañca dānāni mahādānāni aggaññāni…pe… viññūhī’’ti (a. ni. 8.39).

さらに、比丘たちよ、聖者の弟子は、盗みを行わず…(略)…不適切な性行為を行わず…(略)…偽りを語らず…(略)…酒や薬酒による放縦をしない…(略)…これらの15の施し、比丘たちよ、偉大な施しであり、最高であり…(略)…賢者たちによる」と。(アングッタラ・ニカーヤ 8.39)。

Idañca pana sīlapañcakaṃ – ‘‘attasinehañca jīvitasinehañca pariccajitvā rakkhissāmī’’ti samādinnatāya yaññoti vuccati. Tattha kiñcāpi pañcasīlato saraṇagamanameva jeṭṭhakaṃ, idaṃ pana saraṇagamaneyeva patiṭṭhāya rakkhitasīlavasena mahapphalanti vuttaṃ.

そして、この5つの戒律は、「自分自身への愛と生命への愛を捧げて守る」という決意であるため、祭祀と呼ばれる。ここで、たとえ5つの戒律から帰依が最も重要であっても、これは帰依の上に成り立ち、戒律を守るという結果として、多くの利益があると述べられている。

353. Idampi sutvā brāhmaṇo cintesi – ‘‘pañcasīlaṃ nāma rakkhituṃ garukaṃ, atthi nu kho aññaṃ kiñci īdisameva hutvā ito appaṭṭhatarañca mahapphalatarañcā’’ti. Tato taṃ pucchanto punapi – ‘‘atthi pana, bho gotamā’’tiādimāha. Athassa bhagavā tividhasīlapāripūriyaṃ ṭhitassa paṭhamajjhānādīnaṃ yaññānaṃ appaṭṭhatarañca mahapphalatarañca dassetukāmo buddhuppādato paṭṭhāya desanaṃ ārabhanto ‘‘idha brāhmaṇā’’tiādimāha. Tattha yasmā heṭṭhā vuttehi guṇehi samannāgato paṭhamaṃ jhānaṃ, paṭhamajjhānādīsu ṭhito dutiyajjhānādīni nibbattento na kilamati, tasmā tāni appaṭṭhāni appasamārambhāni. Yasmā panettha paṭhamajjhānaṃ ekaṃ kappaṃ brahmaloke āyuṃ deti. Dutiyaṃ aṭṭhakappe. Tatiyaṃ catusaṭṭhikappe. Catutthaṃ pañcakappasatāni. Tadeva ākāsānañcāyatanādisamāpattivasena bhāvitaṃ vīsati, cattālīsaṃ, saṭṭhi, caturāsīti ca kappasahassāni āyuṃ deti; tasmā mahapphalatarañca mahānisaṃsatarañca. Nīvaraṇādīnaṃ pana paccanīkānaṃ dhammānaṃ pariccattattā taṃ yaññanti veditabbaṃ.

353. これを聞いて、バラモンは考えた。「5つの戒律を守ることは難しい。これと同じように、これよりも負担が少なく、もっと多くの利益のあるものはあるのでしょうか」と。それゆえ、彼に尋ねながら、再び「ところで、ゴータマ様」などと言った。そこで、仏は、3つの戒律の完成に留まり、初禅などの祭祀の、より少ない負担と、より多くの利益を示すために、仏の出現から説法を始め、「ここで、バラモンたち」などと言った。ここで、先に述べられた功徳を備えた初禅は、第二禅などを完成させる際に苦労しないため、それらは負担が少なく、負担も少ない。ここで、初禅は1劫の間、梵天界での寿命を与える。第二禅は8劫。第三禅は64劫。第四禅は500劫。それは、空無辺処などの境地に進むことで、20、40、60、80劫の寿命を与える。それゆえ、それはより多くの利益であり、より多くの結果である。しかし、五蓋などの反対の法を捨てるため、それは祭祀と呼ばれる。

Vipassanāñāṇampi yasmā catutthajjhānapariyosānesu guṇesu patiṭṭhāya nibbattento na kilamati, tasmā appaṭṭhaṃ appasamārambhaṃ; vipassanāsukhasadisassa pana sukhassa abhāvā mahapphalaṃ. Paccanīkakilesapariccāgato yaññoti. Manomayiddhipi yasmā vipassanāñāṇe patiṭṭhāya nibbattento na kilamati, tasmā appaṭṭhā appasamārambhā; attano sadisarūpanimmānasamatthatāya mahapphalā. Attano paccanīkakilesapariccāgato yañño. Iddhividhañāṇādīnipi yasmā manomayañāṇādīsu patiṭṭhāya nibbattento na kilamati, tasmā appaṭṭhāni appasamārambhāni, attano attano paccanīkakilesappahānato yañño. Iddhividhaṃ panettha nānāvidhavikubbanadassanasamatthatāya. Dibbasotaṃ devamanussānaṃ saddasavanasamatthatāya; cetopariyañāṇaṃ paresaṃ soḷasavidhacittajānanasamatthatāya; pubbenivāsānussatiñāṇaṃ icchiticchitaṭṭhānasamanussaraṇasamatthatāya; dibbacakkhu icchiticchitarūpadassanasamatthatāya; āsavakkhayañāṇaṃ atipaṇītalokuttaramaggasukhanipphādanasamatthatāya mahapphalanti veditabbaṃ. Yasmā pana arahattato visiṭṭhataro añño yañño nāma natthi, tasmā arahattanikūṭeneva desanaṃ samāpento – ‘‘ayampi kho, brāhmaṇā’’tiādimāha.

ヴィパッサナー(観察)の智慧も、第四禅の境涯において、その功徳に安住して生み出されるので、労することなく、得難く、始めることも困難であるが、ヴィパッサナーの喜びに匹敵する喜びに欠けるため、大きな実りがある。それは、敵対する煩悩を断ち切ることからの、供犠である。神通力(超能力)も、ヴィパッサナーの智慧に安住して生み出されるので、労することなく、得難く、始めることも困難であるが、それ自身の姿に似たものを創造する能力があるため、大きな実りがある。それは、それ自身の敵対する煩悩を断ち切ることからの、供犠である。神通変化の智慧なども、欲界の神通力に安住して生み出されるので、労することなく、得難く、始めることも困難であるが、それぞれが敵対する煩悩を断ち切ることからの、供犠である。神通変化とは、ここでは、様々な変化を見せる能力のことである。天耳(天上界の耳)とは、人や神々の音を聞く能力のことである。他心通(他人の心を読み取る智慧)とは、16種類の他人の心を理解する能力のことである。宿命通(過去世を思い出す智慧)とは、望む望む場所を思い出す能力のことである。天眼(天上界の眼)とは、望む望む姿を見る能力のことである。漏尽通(煩悩を尽くす智慧)とは、極めて尊い現世を超えた聖なる道からの喜びに満ちた完成をもたらす能力であるため、大きな実りがある。なぜなら、阿羅漢(聖者の位)よりも優れた供犠は存在しないので、阿羅漢の位をもって説法を終えながら、「この方も、バラモンよ」といったように語られたのである。

Kūṭadantaupāsakattapaṭivedanāvaṇṇanā

供犠(ヤッニャ)のバラモン、クーターダンタの在家信者への教えの解説

354-358. Evaṃ vutteti evaṃ bhagavatā vutte desanāya pasīditvā saraṇaṃ gantukāmo kūṭadanto brāhmaṇo – ‘etaṃ abhikkantaṃ bho, gotamā’tiādikaṃ vacanaṃ avoca. Upavāyatūti upagantvā sarīradarathaṃ nibbāpento tanusītalo vāto vāyatūti. Idañca pana vatvā brāhmaṇo purisaṃ pesesi – ‘‘gaccha, tāta, yaññavāṭaṃ pavisitvā sabbe te pāṇayo bandhanā mocehī’’ti. So ‘‘sādhū’’ti paṭissuṇitvā tathā katvā āgantvā ‘‘muttā bho, te pāṇayo’’ti ārocesi. Yāva brāhmaṇo taṃ pavattiṃ na suṇi, na tāva bhagavā dhammaṃ desesi. Kasmā? ‘‘Brāhmaṇassa citte ākulabhāvo atthī’’ti. Sutvā panassa ‘‘bahū vata me pāṇā mocitā’’ti cittacāro vippasīdati. Bhagavā tassa vippasannamanataṃ ñatvā dhammadesanaṃ ārabhi. Taṃ sandhāya – ‘‘atha kho bhagavā’’tiādi vuttaṃ. Puna ‘kallacitta’ntiādi ānupubbikathānubhāvena vikkhambhitanīvaraṇataṃ sandhāya vuttaṃ. Sesaṃ uttānatthamevāti.

354-358。このように説かれた、すなわち、世尊がこのように説かれたとき、バラモンであるクーターダンタは説法に満足し、帰依しようとして、「それは素晴らしいです、ゴータマ様」といった言葉を発した。冷たい風が吹きますように、すなわち、近づいて、その身の苦しみを鎮めるために、心地よい涼風が吹きますように、という意味である。そして、バラモンは従者を遣わした。「行け、我が子よ、供犠の場所に入り、すべての生き物を縛りから解き放て」と。彼は「承知いたしました」と応え、その通りに行い、戻ってきて、「皆様、生き物たちは解放されました」と報告した。バラモンがその報告を聞くまで、世尊は説法を始められなかった。なぜか?「バラモンの心は乱れている」と(世尊は)知っておられたからである。その報告を聞いて、「ああ、私の多くの生き物を解放した」と、彼の心は清らかになった。世尊は、彼の心が清らかになったのを知って、説法を始められた。それについて、「そこで世尊は」といった言葉が語られている。再び、「心が清らかである」といった言葉は、順序立てられた教えによって、煩悩が抑えられたことを意味している。残りは、そのままの意味である。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

スマングルヴィラシニーのディガニカーヤ(長部経典)の註釈より

Kūṭadantasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

クーターダンタ経の註釈、了

6. Mahālisuttavaṇṇanā

6. マハーリ経の註釈

Brāhmaṇadūtavatthuvaṇṇanā

バラモンの使者の話の解説

359. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā vesāliyanti mahālisuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Vesāliyanti punappunaṃ visālabhāvūpagamanato vesālīti laddhanāmake nagare. Mahāvaneti bahinagare himavantena saddhiṃ ekābaddhaṃ hutvā ṭhitaṃ sayaṃ jātavanaṃ atthi, yaṃ mahantabhāveneva mahāvananti vuccati, tasmiṃ mahāvane. Kūṭāgārasālāyanti tasmiṃ vanasaṇḍe saṅghārāmaṃ patiṭṭhapesuṃ. Tattha kaṇṇikaṃ yojetvā thambhānaṃ upari kūṭāgārasālāsaṅkhepena devavimānasadisaṃ pāsādaṃ akaṃsu, taṃ upādāya sakalopi saṅghārāmo ‘‘kūṭāgārasālā’’ti paññāyittha. Bhagavā taṃ vesāliṃ upanissāya tasmiṃ saṅghārāme viharati. Tena vuttaṃ – ‘‘vesāliyaṃ viharati mahāvane kūṭāgārasālāya’’nti. Kosalakāti kosalaraṭṭhavāsino. Māgadhakāti magadharaṭṭhavāsino. Karaṇīyenāti avassaṃ kattabbakammena. Yañhi akātumpi vaṭṭati, taṃ kiccanti vuccati, yaṃ avassaṃ kātabbameva, taṃ karaṇīyaṃ nāma.

359。このように、私は聞いた。ある時、世尊はヴェーサーリーに滞在されていた(マハーリ経)。そこでの、これまでになかった言葉の解説である。ヴェーサーリーとは、繰り返し、広大になったため、ヴェーサーリーという名で呼ばれる都市である。マハーヴァーナ(大森林)とは、都市の外にある、ヒマラヤ山脈と一体となって存在していた、自生した森のことで、その広大さからマハーヴァーナと呼ばれる。そのマハーヴァーナにある。「クーターガーラサーラー(宝形殿舎)」(講堂)とは、その森の中に僧院を建立した。そこに、屋根の棟木を設けて柱の上に、宝形殿舎(講堂)という、神々の宮殿に似た建物を建てた。それを元にして、僧院全体が「クーターガーラサーラー」(講堂)として知られるようになった。世尊は、そのヴェーサーリーの近くで、その僧院に滞在されていた。それゆえ、「ヴェーサーリーに滞在されていた、マハーヴァーナのクーターガーラサーラー(講堂)に」と語られたのである。コーサラ人とは、コーサラ国の住民である。マガダ人とは、マガダ国の住民である。すべきこととは、必ずしなければならない行いである。なぜなら、しなくてもよいことは「事」と呼ばれ、必ずしなければならないことは「すべきこと」と呼ばれるからである。

360. Paṭisallīno bhagavāti nānārammaṇacārato paṭikkamma sallīno nilīno, ekībhāvaṃ upagamma ekattārammaṇe jhānaratiṃ anubhavatīti attho. Tatthevāti tasmiññeva vihāre. Ekamantanti tasmā ṭhānā apakkamma tāsu tāsu rukkhacchāyāsu nisīdiṃsu.

360。世尊は一人静かに座っておられた、すなわち、様々な対象から離れて静かに、一人になって、一つの対象に心を集中して禅定の喜びを味わっておられた、という意味である。そこに、すなわち、その僧院に。一人で、すなわち、その場所から離れて、それぞれの木陰に座られた。

Oṭṭhaddhalicchavīvatthuvaṇṇanā

オッターダッハ・リッチャヴィ(オッターダッハという名の聖なるリッチャヴィ族)の話の解説

361. Oṭṭhaddhoti addhoṭṭhatāya evaṃladdhanāmo. Mahatiyā licchavīparisāyāti purebhattaṃ buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa dānaṃ datvā bhagavato santike uposathaṅgāni adhiṭṭhahitvā gandhamālādīni gāhāpetvā ugghosanāya mahatiṃ licchavirājaparisaṃ sannipātāpetvā tāya nīlapītādivaṇṇavatthābharaṇavilepanapaṭimaṇḍitāya tāvatiṃsaparisasappaṭibhāgāya mahatiyā licchaviparisāya saddhiṃ upasaṅkami. Akālo kho mahālīti tassa oṭṭhaddhassa mahālīti mūlanāmaṃ, tena mūlanāmamattena naṃ thero mahālīti ālapati. Ekamantaṃ nisīdīti patirūpāsu rukkhacchāyāsu tāya licchaviparisāya saddhiṃ ratanattayassa vaṇṇaṃ kathayanto nisīdi.

361。オッターダッハとは、半分(オッダ)に覆われた(ッハ)という、そのように名付けられた者である。偉大なリッチャヴィ族の集会と共に、すなわち、食事の前に、仏陀をはじめとする僧伽に施しを与え、世尊のもとで、ポ―サタ(布薩)の戒律を遵守することを決意し、香や花などを捧げ持ち、人々を招集するために、偉大なリッチャヴィ王の集会を招集し、その(集会)は青や黄色などの衣服、装飾品、化粧品で飾られ、忉利天(第三十三天)の集会に匹敵するほど偉大なリッチャヴィ族の集会と共に、近づいてこられた。時期尚早です、マハーリよ、すなわち、そのオッターダッハという根本の名前、その根本の名前で、長老マハーリはそのように呼ぶ。一人静かに座られた、すなわち、それぞれ適切な木陰で、そのリッチャヴィ族の集会と共に、三宝の功徳を語りながら座られた。

362. Sīho samaṇuddesoti āyasmato nāgitassa bhāgineyyo sattavassakāle pabbajitvā sāsane yuttapayutto ‘‘sīho’’ti evaṃnāmako sāmaṇero, so kira taṃ mahāparisaṃ disvā – ‘‘ayaṃ parisā mahatī, sakalaṃ vihāraṃ pūretvā nisinnā, addhā bhagavā ajja imissā parisāya mahantena ussāhena dhammaṃ desessati, yaṃnūnāhaṃ upajjhāyassācikkhitvā bhagavato mahāparisāya sannipatitabhāvaṃ ārocāpeyya’’nti cintetvā yenāyasmā nāgito tenupasaṅkami. Bhante kassapāti theraṃ gottena ālapati. Esā janatāti eso janasamūho.

362。シーハ、修行僧、すなわち、長老ナーギタの甥で、7歳で出家し、教えに励んで「シーハ」という名の小僧であった。彼はその偉大な集会を見て、「この集会は偉大だ、僧院全体を満たして座っている。きっと世尊は今日、この集会のために、大きな努力をもって説法されるだろう。なぜ私は、師に告げずに、世尊の偉大な集会に人々が集まっていることを伝えようか」と考えて、長老ナーギタのもとへ行った。カッサパ長老、すなわち、長老を氏名で呼ぶ。この人々、すなわち、この人々の集まり。

Tvaññeva bhagavato ārocehīti sīho kira bhagavato vissāsiko, ayañhi thero thūlasarīro, tenassa sarīragarutāya uṭṭhānanisajjādīsu ālasiyabhāvo īsakaṃ appahīno viya hoti. Athāyaṃ sāmaṇero bhagavato kālena kālaṃ vattaṃ karoti. Tena naṃ thero ‘‘tvampi dasabalassa vissāsiko’’ti vatvā gaccha tvaññevārocehīti āha. Vihārapacchāyāyanti vihārachāyāyaṃ, kūṭāgāramahāgehacchāyāya pharitokāseti attho. Sā kira kūṭāgārasālā dakkhiṇuttarato dīghā pācīnamukhā, tenassā purato mahatī chāyā patthaṭā hoti, sīho tattha bhagavato āsanaṃ paññapesi.

あなた自身が世尊に伝えてください、すなわち、シーハは世尊と親しかったので、この長老は体が大きいので、起き上がったり座ったりすることが少し怠惰であった。そこで、この小僧は、世尊の元へ時々通っていた。それゆえ、長老は彼に「あなたも10の力を持つ者(仏)と親しい」と言って、「行きなさい、あなた自身が伝えなさい」と言った。僧院の陰に、すなわち、僧院の陰、宝形殿舎(講堂)の大きな建物の陰に。それは、その宝形殿舎(講堂)が、南から北へ長く、東向きであったため、その前面に大きな影が広がっていた。シーハはそこで、世尊の席を設けた。

363. Atha kho bhagavā dvārantarehi ceva vātapānantarehi ca nikkhamitvā vidhāvantāhi vippharantīhi chabbaṇṇāhi buddharasmīhi saṃsūcitanikkhamano valāhakantarato puṇṇacando viya kūṭāgārasālato nikkhamitvā paññattavarabuddhāsane nisīdi. Tena vuttaṃ – ‘‘atha kho bhagavā vihārā nikkhamma vihārapacchāyāya paññatte āsane nisīdī’’ti.

363。そこで世尊は、扉の間や窓の間から、放たれる6色の仏陀の光を浴びながら、雲間から現れる満月のように、宝形殿舎(講堂)から現れ、設けられた立派な仏陀の座に座られた。それゆえ、「そこで世尊は、僧院から現れて、僧院の陰に設けられた席に座られた」と語られたのである。

364-365. Purimāni, bhante, divasāni purimatarānīti ettha hiyyo divasaṃ purimaṃ nāma, tato paraṃ purimataraṃ. Tato paṭṭhāya pana sabbāni purimāni ceva purimatarāni ca honti. Yadaggeti mūladivasato paṭṭhāya yaṃ divasaṃ aggaṃ parakoṭiṃ katvā viharāmīti attho, yāva vihāsinti vuttaṃ hoti. Idāni tassa parimāṇaṃ dassento ‘‘naciraṃ tīṇi vassānī’’ti āha. Atha vā yadaggeti yaṃ divasaṃ aggaṃ katvā naciraṃ tīṇi vassāni viharāmītipi attho. Yaṃ divasaṃ ādiṃ katvā naciraṃ vihāsiṃ tīṇiyeva vassānīti vuttaṃ hoti. Ayaṃ kira bhagavato pattacīvaraṃ gaṇhanto tīṇi saṃvaccharāni bhagavantaṃ upaṭṭhāsi, taṃ sandhāya evaṃ vadati. Piyarūpānīti piyajātikāni sātajātikāni. Kāmūpasaṃhitānīti kāmassādayuttāni. Rajanīyānīti rāgajanakāni. No ca kho dibbāni saddānīti kasmā sunakkhatto tāni na suṇāti? So kira bhagavantaṃ upasaṅkamitvā dibbacakkhuparikammaṃ yāci, tassa bhagavā ācikkhi, so yathānusiṭṭhaṃ paṭipanno dibbacakkhuṃ uppādetvā devatānaṃ rūpāni disvā cintesi ‘‘imasmiṃ sarīrasaṇṭhāne saddena madhurena bhavitabbaṃ, kathaṃ nu kho naṃ suṇeyya’’nti bhagavantaṃ upasaṅkamitvā dibbasotaparikammaṃ pucchi. Ayañca atīte ekaṃ sīlavantaṃ bhikkhuṃ kaṇṇasakkhaliyaṃ paharitvā badhiramakāsi. Tasmā parikammaṃ karontopi abhabbo dibbasotādhigamāya. Tenassa na bhagavā parikammaṃ kathesi. So ettāvatā bhagavati āghātaṃ bandhitvā cintesi – ‘‘addhā samaṇassa gotamassa evaṃ hoti – ‘ahampi khattiyo ayampi khattiyo, sacassa ñāṇaṃ vaḍḍhissati, ayampi sabbaññū bhavissatī’ti usūyāya mayhaṃ na kathesī’’ti. So anukkamena gihibhāvaṃ patvā tamatthaṃ mahālilicchavino kathento evamāha.

364-365。昨日は、長老、一日、昨日よりも前の日、すなわち、昨日は前の日を意味し、それより前はもっと前の日を意味する。それ以降は、すべての前の日、そしてもっと前の日となる。ヤダーガッティ(その日)とは、根本の日から始まり、その日を最高として過ごしている、という意味であり、ヤヴァ(~まで)という言葉が使われている。今、その期間を示して、「3年未満」と言われた。あるいは、ヤダーガッティ(その日)とは、その日を最高として、3年未満過ごしている、という意味でもある。その日を始まりとして、3年未満過ごした、という意味である。この(弟子)は、世尊の衣と鉢を受け取り、3年間世尊にお仕えした。それについて、このように語られたのである。愛おしいもの、すなわち、愛する親族、心地よいもの。欲望を伴うもの、すなわち、欲望の快楽を伴うもの。愛着を抱かせるもの、すなわち、愛着を生じさせるもの。しかし、天上界の音ではない、すなわち、なぜスナックタッティはそれらの音を聞くことができないのか?彼は世尊のもとへ行き、天眼の修習を求めた。世尊は彼に教えられた。彼は教えられた通りに実践し、天眼を開発して、神々の姿を見て、「この体格では、音は甘いはずだ。どうすればそれを聞くことができるだろうか」と考えて、世尊のもとへ行き、天耳の修習を尋ねた。しかし、彼は過去に、ある戒律を守る比丘の耳に穴を開けて、耳が聞こえなくした。それゆえ、修習を行っても、天耳を得ることはできなかった。それゆえ、世尊は彼に修習を教えられなかった。彼は、これまでのことを理由に、世尊に対して悪意を抱き、「どうせ、サーマナ・ゴータマ(釈迦)はこう思っているのだろう。『私もクシャトリヤ(王族)だし、彼もクシャトリヤだ。もし彼の智慧が増えたら、彼もすべてを知る者になるだろう』と、嫉妬のあまり、私に教えなかったのだろう」と考えた。彼は次第に在家に戻り、そのことをマハー・リッチャヴィ(偉大なリッチャヴィ族)に語って、このように言ったのである。

366-371. Ekaṃsabhāvitoti ekaṃsāya ekakoṭṭhāsāya bhāvito, dibbānaṃ vā rūpānaṃ dassanatthāya dibbānaṃ vā saddānaṃ savanatthāya bhāvitoti attho. Tiriyanti anudisāya. Ubhayaṃsabhāvitoti ubhayaṃsāya ubhayakoṭṭhāsāya bhāvitoti attho. Ayaṃ kho mahāli hetūti ayaṃ dibbānaṃyeva rūpānaṃ dassanāya ekaṃsabhāvito samādhi hetu. Imamatthaṃ sutvā so licchavī cintesi – ‘‘idaṃ dibbasotena saddasuṇanaṃ imasmiṃ sāsane uttamatthabhūtaṃ maññe imassa nūna atthāya ete bhikkhū paññāsampi saṭṭhipi vassāni apaṇṇakaṃ brahmacariyaṃ caranti, yaṃnūnāhaṃ dasabalaṃ etamatthaṃ puccheyya’’nti.

366-371。一つのものに特化して開発された、すなわち、一つの対象、あるいは、天界の姿を見るため、あるいは、天界の音を聞くために開発された、という意味である。あらゆる方向に、すなわち、あらゆる方向に。両方に開発された、すなわち、両方の対象に開発された、という意味である。このマハーリよ、この、すなわち、この天界の姿を見るためだけに、一つの対象に特化して開発された禅定は、原因である。この意味を聞いて、そのリッチャヴィ族は考えた。「この天耳による音の聞き取りは、この教えにおいて最も重要なことだろう。なぜなら、これらの比丘たちは、50年、60年も、完璧な清浄な生活を送っているのだろう。なぜ私は、10の力を持つ者(仏)に、このことを尋ねないのだろうか」と。

372. Tato tamatthaṃ pucchanto ‘‘etāsaṃ nūna, bhante’’tiādimāha. Samādhibhāvanānanti ettha samādhiyeva samādhibhāvanā, ubhayaṃsabhāvitānaṃ samādhīnanti attho. Atha yasmā sāsanato bāhirā etā samādhibhāvanā, na ajjhattikā. Tasmā tā paṭikkhipitvā yadatthaṃ bhikkhū brahmacariyaṃ caranti, taṃ dassento bhagavā ‘‘na kho mahālī’’tiādimāha.

372。そこで、その意味を尋ねながら、「これらの(音)は、長老よ」といったように言った。禅定の開発、すなわち、ここで禅定そのものが禅定の開発であり、両方に開発された禅定、という意味である。しかし、それらは教えの外にあるので、内的なものではない。それゆえ、それらを否定して、比丘たちが清浄な生活を送る目的を示すために、世尊は「そうではありません、マハーリよ」といったように語られたのである。

Catuariyaphalavaṇṇanā

四つの聖なる果実の解説

373. Tiṇṇaṃ saṃyojanānanti sakkāyadiṭṭhiādīnaṃ tiṇṇaṃ bandhanānaṃ. Tāni hi vaṭṭadukkhamaye rathe satte saṃyojenti, tasmā saṃyojanānīti vuccanti. Sotāpanno hotīti maggasotaṃ āpanno hoti. Avinipātadhammoti catūsu apāyesu apatanadhammo. Niyatoti dhammaniyāmena niyato. Sambodhiparāyaṇoti uparimaggattayasaṅkhātā sambodhi paraṃ ayanaṃ assa, anena vā pattabbāti sambodhiparāyaṇo.

373。3つの結び目、すなわち、我執、疑い、戒律違反などの3つの束縛。それらは、輪廻の苦しみという車輪に人々を縛り付けるので、結び目と呼ばれる。ソーーターパンナ(預流果)になる、すなわち、聖なる道に入る。堕落しない性質、すなわち、4つの悪趣に堕ちない性質である。決定された、すなわち、法の法則によって決定された。悟りへ向かう、すなわち、上位の3つの道からなる悟りが、その後の進むべき道である、あるいは、これによって到達される、という意味で、悟りへ向かう者である。

Tanuttāti pariyuṭṭhānamandatāya ca kadāci karahaci uppattiyā ca tanubhāvā. Orambhāgiyānanti heṭṭhābhāgiyānaṃ, ye hi baddho upari suddhāvāsabhūmiyaṃ nibbattituṃ na sakkoti. Opapātikoti sesayonipaṭikkhepavacanametaṃ. Tattha parinibbāyīti tasmiṃ uparibhaveyeva parinibbānadhammo. Anāvattidhammoti tato brahmalokā puna paṭisandhivasena anāvattanadhammo. Cetovimuttinti cittavisuddhiṃ, sabbakilesabandhanavimuttassa arahattaphalacittassetaṃ adhivacanaṃ. Paññāvimuttinti etthāpi sabbakilesabandhanavimuttā arahattaphalapaññāva paññāvimuttīti veditabbā. Diṭṭheva dhammeti imasmiṃyeva attabhāve. Sayanti sāmaṃ. Abhiññāti abhijānitvā. Sacchikatvāti paccakkhaṃ katvā. Atha vā abhiññā sacchikatvāti abhiññāya abhivisiṭṭhena ñāṇena sacchikaritvātipi attho. Upasampajjāti patvā paṭilabhitvā. Idaṃ sutvā licchavirājā cintesi – ‘‘ayaṃ pana dhammo na sakuṇena viya uppatitvā, nāpi godhāya viya urena gantvā sakkā paṭivijjhituṃ, addhā pana imaṃ paṭivijjhantassa pubbabhāgappaṭipadāya bhavitabbaṃ, pucchāmi tāva na’’nti.

薄い、すなわち、停滞の遅さと、時々生じることによる薄さ。下位のもの、すなわち、下位の煩悩。なぜなら、それらに縛られた者は、上位の清浄な領域に生まれることができないからである。自然に生まれる、すなわち、他の生まれ方を否定する言葉である。そこで、完全な涅槃に入る、すなわち、その上位の領域で、完全な涅槃に入る性質である。再び還らない性質、すなわち、その梵天界から、再び転生することなく、還らない性質である。心の解脱、すなわち、心の清浄。すべての煩悩の束縛から解放された、阿羅漢果の心の別名である。智慧の解脱、すなわち、ここでも、すべての煩悩の束縛から解放された、阿羅漢果の智慧そのものが、智慧の解脱であると理解されるべきである。この世で、すなわち、この世のこの生涯で。自己、すなわち、自分自身。超越して知る、すなわち、超越して知る。実現する、すなわち、直接に実現する。あるいは、超越して知る、そして実現する、すなわち、超越して知ることによって、さらに顕著な智慧で実現する、という意味でもある。修行して得る、すなわち、到達して得る。これを聴いて、リッチャヴィ王は考えた。「この教えは、鳥のように飛び上がって、あるいは、爬虫類のように腹ばいになって到達できるものではない。きっと、これを理解する者には、その前の段階の修行が必要に違いない。尋ねてみよう」と。

Ariyaaṭṭhaṅgikamaggavaṇṇanā

聖なる八正道の解説

374-375. Tato bhagavantaṃ pucchanto ‘‘atthi pana bhante’’tiādimāha. Aṭṭhaṅgikoti pañcaṅgikaṃ turiyaṃ viya aṭṭhaṅgiko gāmo viya ca aṭṭhaṅgamattoyeva hutvā aṭṭhaṅgiko, na aṅgato añño maggo nāma atthi. Tenevāha – **‘‘seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi…pe… sammāsamādhī’’**ti. Tattha sammādassanalakkhaṇā sammādiṭṭhi. Sammā abhiniropanalakkhaṇo sammāsaṅkappo. Sammā pariggahaṇalakkhaṇā sammāvācā. Sammā samuṭṭhāpanalakkhaṇo sammākammanto. Sammā vodāpanalakkhaṇo sammāājīvo. Sammā paggahalakkhaṇo sammāvāyāmo. Sammā upaṭṭhānalakkhaṇā sammāsati. Sammā samādhānalakkhaṇo sammāsamādhi. Etesu ekekassa tīṇi tīṇi kiccāni honti. Seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi tāva aññehipi attano paccanīkakilesehi saddhiṃ micchādiṭṭhiṃ pajahati, nirodhaṃ ārammaṇaṃ karoti, sampayuttadhamme ca passati tappaṭicchādakamohavidhamanavasena asammohato. Sammāsaṅkappādayopi tatheva micchāsaṅkappādīni pajahanti, nirodhañca ārammaṇaṃ karonti, visesato panettha sammāsaṅkappo sahajātadhamme abhiniropeti. Sammāvācā sammā pariggaṇhati. Sammākammanto sammā samuṭṭhāpeti. Sammāājīvo sammā vodāpeti. Sammāvāyāmo sammā paggaṇhati. Sammāsati sammā upaṭṭhāpeti. Sammāsamādhi sammā padahati.

374-375. それから、尊師に「尊師、…でしょうか」と尋ねながら、こう言われました。八支とは、五支のもの、楽器のようなもの、八支の村のようなもので、八支であるだけで、八支から離れた道があるわけではないのです。それゆえ、尊師はこう言われました。「すなわち、正見…。略…。正定です」と。ここで、正見とは、正しく見ること。正思とは、正しく思いを巡らすこと。正語とは、正しく受け取ること。正業とは、正しく行い起こすこと。正命とは、正しく清めること。正精進とは、正しく保つこと。正念とは、正しく留めること。正定とは、正しく安定させることです。これらそれぞれに三つずつの働きがあります。すなわち、正見は、他の敵対する煩悩と共に邪見を捨て、滅を対象とし、結合した法(ダルマ)を見ます。それは、隠蔽する無明によって混乱しないからです。正思なども同様に、邪思などを捨て、滅を対象とします。特にここでは、正思は共存する法(ダルマ)を思い巡らします。正語は、正しく受け取ります。正業は、正しく行い起こします。正命は、正しく清めます。正精進は、正しく保ちます。正念は、正しく留めます。正定は、正しく強化します。

Api cesā sammādiṭṭhi nāma pubbabhāge nānākkhaṇā nānārammaṇā hoti, maggakkhaṇe ekakkhaṇā ekārammaṇā. Kiccato pana ‘‘dukkhe ñāṇa’’ntiādīni cattāri nāmāni labhati. Sammāsaṅkappādayopi pubbabhāge nānākkhaṇā nānārammaṇā honti. Maggakkhaṇe ekakkhaṇā ekārammaṇā. Tesu sammāsaṅkappo kiccato ‘‘nekkhammasaṅkappo’’tiādīni tīṇi nāmāni labhati. Sammā vācādayo tisso viratiyopi honti, cetanādayopi honti, maggakkhaṇe pana viratiyeva. Sammāvāyāmo sammāsatīti idampi dvayaṃ kiccato sammappadhānasatipaṭṭhānavasena cattāri nāmāni labhati. Sammāsamādhi pana pubbabhāgepi maggakkhaṇepi sammāsamādhiyeva.

また、この正見は、初めの段階では様々な道筋、様々な対象がありますが、道筋においては一つ(の道筋)、一つの対象となります。働きとしては、「苦を知る」といった四つの名称を得ます。正思なども、初めの段階では様々な道筋、様々な対象がありますが、道筋においては一つ(の道筋)、一つの対象となります。それらの中で、正思は働きとして「出離の思」などの三つの名称を得ます。正語などは、三つの禁戒(無益な言葉を慎くこと)ともなり、また、意志(チェータナー)などともなりますが、道筋においては禁戒(無益な言葉をくすこと)のみです。正精進と正念とは、これも働きとしては、四つの名称(正しく努力すること、念処)を得ます。正定は、初めの段階でも道筋においても、正定そのものです。

Iti imesu aṭṭhasu dhammesu bhagavatā nibbānādhigamāya paṭipannassa yogino bahukārattā paṭhamaṃ sammādiṭṭhi desitā. Ayañhi ‘‘paññāpajjoto paññāsattha’’nti (dha. sa. 20) ca vuttā. Tasmā etāya pubbabhāge vipassanāñāṇasaṅkhātāya sammādiṭṭhiyā avijjandhakāraṃ vidhamitvā kilesacore ghātento khemena yogāvacaro nibbānaṃ pāpuṇāti. Tena vuttaṃ – ‘‘nibbānādhigamāya paṭipannassa yogino bahukārattā paṭhamaṃ sammādiṭṭhi desitā’’ti.

このように、これら八つの法(ダルマ)において、世尊は涅槃への到達を目指す修行者のために、多くの利益があるとして、まず正見を説かれました。それは「智慧の灯火、智慧の眼」とも(ダンマサンガネー 20)説かれています。それゆえ、この(正見)によって、初めの段階では観察の智慧と呼ばれる正見が、無明の闇を打ち破り、煩悩の盗賊を滅ぼしながら、安全に修行者は涅槃に到達します。それゆえ、こう言われています。「涅槃への到達を目指す修行者のために、多くの利益があるとして、まず正見が説かれた」と。

Sammāsaṅkappo pana tassā bahukāro, tasmā tadanantaraṃ vutto. Yathā hi heraññiko hatthena parivaṭṭetvā parivaṭṭetvā cakkhunā kahāpaṇaṃ olokento – ‘‘ayaṃ cheko, ayaṃ kūṭo’’ti jānāti. Evaṃ yogāvacaropi pubbabhāge vitakkena vitakketvā vipassanāpaññāya olokayamāno – ‘‘ime dhammā kāmāvacarā, ime dhammā rūpāvacarādayo’’ti pajānāti. Yathā vā pana purisena koṭiyaṃ gahetvā parivaṭṭetvā parivaṭṭetvā dinnaṃ mahārukkhaṃ tacchako vāsiyā tacchetvā kamme upaneti, evaṃ vitakkena vitakketvā vitakketvā dinne dhamme yogāvacaro paññāya – ‘‘ime kāmāvacarā, ime rūpāvacarā’’tiādinā nayena paricchinditvā kamme upaneti. Tena vuttaṃ – ‘‘sammāsaṅkappo pana tassā bahukāro, tasmā tadanantaraṃ vutto’’ti. Svāyaṃ yathā sammādiṭṭhiyā evaṃ sammāvācāyapi upakārako. Yathāha – ‘‘pubbe kho, visākha, vitakketvā vicāretvā pacchā vācaṃ bhindatī’’ti, (ma. ni. 1.463) tasmā tadanantaraṃ sammāvācā vuttā.

正思は、その(正見の)多くの利益となりますので、その後に説かれました。例えば、金細工師が手に持って何度も回転させ、目で貨幣を調べながら「これは本物だ、これは偽物だ」と知るように。このように、修行者も初めの段階で思惟によって思惟を巡らせ、観察の智慧で調べながら、「これらの法(ダルマ)は欲界のものである、これらの法(ダルマ)は色界のものである」と知ります。あるいは、人が手で掴んで何度も回転させ、渡された大木を、木こりが斧で削って仕事に用いるように、このように思惟によって思惟を巡らせ、渡された法(ダルマ)を、修行者は智慧によって「これらは欲界のものであり、これらは色界のものである」というように区別して、仕事に用います。それゆえ、「正思は、その(正見の)多くの利益となるので、その後に説かれた」と言われています。これは、正見のように、正語にも役立ちます。例えば、「先に、ヴィシャーカよ、思惟し、考察してから、後に言葉を発する」と(マッジマ・ニカーヤ 1.463)言われています。それゆえ、その後に正語が説かれました。

Yasmā pana – ‘‘idañcidañca karissāmā’’ti paṭhamaṃ vācāya saṃvidahitvā loke kammante payojenti; tasmā vācā kāyakammassa upakārikāti sammāvācāya anantaraṃ sammākammanto vutto. Catubbidhaṃ pana vacīduccaritaṃ, tividhañca kāyaduccaritaṃ pahāya ubhayaṃ sucaritaṃ pūrentasseva yasmā ājīvaṭṭhamakaṃ sīlaṃ pūreti, na itarassa, tasmā tadubhayānantaraṃ sammāājīvo vutto. Evaṃ visuddhājīvena pana ‘‘parisuddho me ājīvo’’ti ettāvatā ca paritosaṃ katvā suttapamattena viharituṃ na yuttaṃ, atha kho ‘‘sabbiriyāpathesu idaṃ vīriyaṃ samārabhitabba’’nti dassetuṃ tadanantaraṃ sammāvāyāmo vutto. Tato ‘‘āraddhavīriyenapi kāyādīsu catūsu vatthūsu sati sūpaṭṭhitā kātabbā’’ti dassanatthaṃ tadanantaraṃ sammāsati desitā. Yasmā panevaṃ sūpaṭṭhitā sati samādhissupakārānupakārānaṃ dhammānaṃ gatiyo samannesitvā pahoti ekattārammaṇe cittaṃ samādhātuṃ, tasmā sammāsatiyā anantaraṃ sammāsamādhi desitoti veditabbo. Etesaṃ dhammānaṃ sacchikiriyāyāti etesaṃ sotāpattiphalādīnaṃ paccakkhakiriyatthāya.

「これをしよう、あれをしよう」とまず言葉で約束してから、世俗の仕事に励むので、言葉は身業の助けとなるので、正語の後に正業が説かれました。四種類の悪口、三種類の悪業を捨てて、両方の善行を完成させる者だけが、なぜなら、生活の八つの戒律を完成させるのであり、他の者ではないからです。それゆえ、その両方の後に正命が説かれました。このように、清らかな生活を送る者は、「私の生活は清らかだ」とそれだけで満足して怠惰に過ごしてはなりません。むしろ、「すべての努力の場面で、この努力を始めなければならない」と示すために、その後に正精進が説かれました。次に、「努力を始めた者でも、身など四つの対象において、念がよく留められるようにしなければならない」と示すために、その後に正念が説かれました。なぜなら、このように念がよく留められると、定に役立つ法(ダルマ)と役立たない法(ダルマ)のあり方を探求して、一つの対象に心を安定させることができるからです。それゆえ、正念の後に正定が説かれたと理解すべきです。これらの法(ダルマ)の実現のため、すなわち、これらの預流果などの直接的な実現のために。

Dve pabbajitavatthuvaṇṇanā

二人の出家者の境遇についての説明

376-377. Ekamidāhanti idaṃ kasmā āraddhaṃ? Ayaṃ kira rājā – ‘‘rūpaṃ attā’’ti evaṃladdhiko, tenassa desanāya cittaṃ nādhimuccati. Atha bhagavatā tassa laddhiyā āvikaraṇatthaṃ ekaṃ kāraṇaṃ āharituṃ idamāraddhaṃ. Tatrāyaṃ saṅkhepattho – ‘‘ahaṃ ekaṃ samayaṃ ghositārāme viharāmi, tatra vasantaṃ maṃ te dve pabbajitā evaṃ pucchiṃsu. Athāhaṃ tesaṃ buddhuppādaṃ dassetvā tantidhammaṃ nāma kathento idamavocaṃ – ‘‘āvuso, saddhāsampanno nāma kulaputto evarūpassa satthu sāsane pabbajito, evaṃ tividhaṃ sīlaṃ pūretvā paṭhamajjhānādīni patvā ṭhito ‘taṃ jīva’ntiādīni vadeyya, yuttaṃ nu kho etamassā’’ti? Tato tehi ‘‘yutta’’nti vutte ‘‘ahaṃ kho panetaṃ, āvuso, evaṃ jānāmi, evaṃ passāmi, atha ca panāhaṃ na vadāmī’’ti taṃ vādaṃ paṭikkhipitvā uttari khīṇāsavaṃ dassetvā ‘‘imassa evaṃ vattuṃ na yutta’’nti avocaṃ. Te mama vacanaṃ sutvā attamanā ahesunti. Evaṃ vutte sopi attamano ahosi. Tenāha – ‘‘idamavoca bhagavā. Attamano oṭṭhaddho licchavī bhagavato bhāsitaṃ abhinandī’’ti.

376-377. 「ある時…」これはなぜ始まったのでしょうか? この王は、「形(ルーパ)が自己(アッター)である」という考えを持っていました。そのため、彼の心はこの教えに集中しませんでした。そこで、世尊は、彼の考えを明らかにするために、一つの原因を挙げるために、これを始められました。ここにその要約があります。「私はかつて、グーシタラーマに滞在していました。そこに住んでいた私に、二人の出家者がこのように尋ねました。そこで私は、彼らに仏陀の出現を説明し、その法(ダルマ)を説きながら、こう言いました。『友よ、信徳のある在家の子は、このような尊師の教えに出家し、このように三種類の戒律を完成させ、初禅などに到達して、『それが自己である』などと言えるでしょうか。これは適切なのでしょうか?』。そこで彼らが『適切です』と答えたので、『私は、友よ、このように知り、このように見ますが、しかし私は言いません』と、その意見を否定し、さらに阿羅漢の境地を示して、『これは言うべきではない』と言いました。彼らは私の言葉を聞いて喜んだのです。こう言われたので、その王も喜んだのです。それゆえ、「世尊はこう言われた。『喜んで、リッチャヴィ族は世尊の言葉を喜んだ』」と。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

スマングラヴィーラシニーのディーガ・ニカーヤ(長部経典)の注釈書より

Mahālisuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

マハーリ・スッタ(大リ尊者経)の注釈、了。

7. Jāliyasuttavaṇṇanā

7. ジャーリヤ・スッタ(ジャーリヤ尊者経)の注釈

Dve pabbajitavatthuvaṇṇanā

二人の出家者の境遇についての説明

378. Evaṃ me sutaṃ…pe… kosambiyanti jāliyasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Ghositārāmeti ghositena seṭṭhinā kate ārāme. Pubbe kira allakapparaṭṭhaṃ nāma ahosi. Tato kotūhaliko nāma daliddo chātakabhayena saputtadāro avantiraṭṭhaṃ gacchanto puttaṃ vahituṃ asakkonto chaḍḍetvā agamāsi, mātā nivattitvā taṃ gahetvā gatā, te ekaṃ gopālakagāmaṃ pavisiṃsu. Gopālakena ca tadā bahupāyāso paṭiyatto hoti, te tato pāyāsaṃ labhitvā bhuñjiṃsu. Atha so puriso balavapāyāsaṃ bhutto jīrāpetuṃ asakkonto rattibhāge kālaṃ katvā tattheva sunakhiyā kucchismiṃ paṭisandhiṃ gahetvā kukkuro jāto, so gopālakassa piyo ahosi. Gopālako ca paccekabuddhaṃ upaṭṭhahati. Paccekabuddhopi bhattakiccapariyosāne kukkurassa ekekaṃ piṇḍaṃ deti, so paccekabuddhe sinehaṃ uppādetvā gopālakena saddhiṃ paṇṇasālampi gacchati. Gopālake asannihite bhattavelāyaṃ sayameva gantvā kālārocanatthaṃ paṇṇasāladvāre bhussati, antarāmaggepi caṇḍamige disvā bhussitvā palāpeti. So paccekabuddhe mudukena cittena kālaṃkatvā devaloke nibbatti. Tatrassa ghosakadevaputto tveva nāmaṃ ahosi. So devalokato cavitvā kosambiyaṃ ekassa kulassa ghare nibbatti. Taṃ aputtako seṭṭhi tassa mātāpitūnaṃ dhanaṃ datvā puttaṃ katvā aggahesi. Atha attano putte jāte sattakkhattuṃ ghātāpetuṃ upakkami. So puññavantatāya sattasupi ṭhānesu maraṇaṃ appatvā avasāne ekāya seṭṭhidhītāya veyyattiyena laddhajīvito aparabhāge pituaccayena seṭṭhiṭṭhānaṃ patvā ghosakaseṭṭhi nāma jāto. Aññepi kosambiyaṃ kukkuṭaseṭṭhi, pāvāriyaseṭṭhīti dve seṭṭhino atthi, iminā saddhiṃ tayo ahesuṃ.

378. このように、私の聞いたところによれば…略…コーサンビー(Kosambi)という、ジャーリヤ・スッタ。ここに、これまで知られていなかった言葉の説明があります。グーシタラーマとは、グーシタ(Ghoshita)という裕福な商人が建てた園です。かつて、アッラカパラッハ(Allakapparaṭṭha)という場所がありました。そこから、コトゥーハリヤ(Kotūhalika)という貧しい男が、子供の命の危険を感じてアヴァンティ(Avanti)国へ行く途中、子供を連れて行くことができず、捨てて行きました。母親は引き返して子供を連れて行きました。彼らはある牛飼いの村に入りました。牛飼いはその時、たくさんのご馳走を用意していました。彼らはそこからご馳走を得て食べました。その男は、たくさんのご馳走を食べたので、消化することができず、夜の間に亡くなり、そこで犬の胎内に宿って犬となりました。その犬は牛飼いに可愛がられました。牛飼いはまた、独覚仏(プラチェーカ・ブッダ)に仕えていました。独覚仏も食事の済んだ後に、その犬に一食分を与えました。その犬は独覚仏に愛情を抱き、牛飼いと共に隠者の庵にも行きました。牛飼いがいない食事の時間には、自分で行って、時間になったことを知らせるために庵の入り口で吠えました。途中で猛獣に出会うと、吠えて追い払いました。その犬は独覚仏を慈悲深い心で供養し、死後、天上界に生まれました。そこで彼はグーシタ(Ghoshita)という神となりました。その神は、死後、コーサンビーのある家庭に生まれました。その子供のいない裕福な商人は、両親に金銭を渡して、息子として引き取りました。その後、自分の息子が生まれたので、七度殺そうと企てました。彼は、善行を積んでいたため、七度も死なずに済み、最終的にある裕福な商人の娘によって命を救われ、後に父親の跡を継いで裕福な商人の地位に就き、グーシタ・セッティ(Ghoshita the merchant)となりました。コーサンビーには、クックタ・セッティ(Kukkuṭa the merchant)、パーヴァーリヤ・セッティ(Pāvāriya the merchant)という二人の裕福な商人がいました。この者と合わせて三人の裕福な商人となりました。

Tena ca samayena himavantato pañcasatatāpasā sarīrasantappanatthaṃ antarantarākosambiṃ āgacchanti, tesaṃ ete tayo seṭṭhī attano attano uyyānesu paṇṇakuṭiyo katvā upaṭṭhānaṃ karonti. Athekadivasaṃ te tāpasā himavantato āgacchantā mahākantāre tasitā kilantā ekaṃ mahantaṃ vaṭarukkhaṃ patvā tattha adhivatthāya devatāya santikā saṅgahaṃ paccāsisantā nisīdiṃsu. Devatā sabbālaṅkāravibhūsitaṃ hatthaṃ pasāretvā tesaṃ pānīyapānakādīni datvā kilamathaṃ paṭivinodesi, ete devatāyānubhāvena vimhitā pucchiṃsu – ‘‘kiṃ nu kho, devate, kammaṃ katvā tayā ayaṃ sampatti laddhā’’ti? Devatā āha – ‘‘loke buddho nāma bhagavā uppanno, so etarahi sāvatthiyaṃ viharati, anāthapiṇḍiko gahapati taṃ upaṭṭhahati. So uposathadivasesu attano bhatakānaṃ pakatibhattavetanameva datvā uposathaṃ kārāpesi. Athāhaṃ ekadivasaṃ majjhanhike pātarāsatthāya āgato kañci bhatakakammaṃ akarontaṃ disvā – ‘ajja manussā kasmā kammaṃ na karontī’ti pucchiṃ. Tassa me tamatthaṃ ārocesuṃ. Athāhaṃ etadavocaṃ – ‘idāni upaḍḍhadivaso gato, sakkā nu kho upaḍḍhuposathaṃ kātu’nti. Tato seṭṭhissa paṭivedetvā ‘‘sakkā kātu’’nti āha. Svāhaṃ upaḍḍhadivasaṃ upaḍḍhuposathaṃ samādiyitvā tadaheva kālaṃ katvā imaṃ sampattiṃ paṭilabhi’’nti.

その時、ヒマラヤ山脈から来た五百人の苦行者が、体を温めるために時々コーサンビーに来ていました。彼らのために、この三人の裕福な商人は、それぞれ自分の庭園に草葺きの小屋を建てて、世話をしていました。ある日、その苦行者たちがヒマラヤ山脈から来る途中、広大な荒野で喉が渇き、疲れて、ある大きなガジュマルの木の下に座って、そこに住む神のところから、慰めを求めて座りました。神は、すべての装飾を身につけた手を差し伸べて、彼らに飲み物や食べ物などを与え、疲れを癒しました。彼らは、神の威力に感銘を受け、「神よ、どのような善行(カルマ)を行ったので、この幸福を得たのですか?」と尋ねました。神は言いました。「世の中に仏陀という尊師がお生まれになりました。その方は今、サーヴァッティー(Sāvatthī)に滞在しておられます。アーターピーダカ(Anāthapiṇḍika)という在家信者が、その方に仕えています。その方は、毎月の斎日(ウポサタ)に、自分の使用人たちに通常の給料だけを与えて、斎日を行わせました。ある日、私は昼食の時間に食事のために来たのですが、使用人たちが働いていないのを見て、『人間たちは今日、なぜ働かないのですか?』と尋ねました。彼らはその理由を私に説明しました。すると私はこう言いました。『もう昼の半分が過ぎました。半分の斎日を行うことは可能でしょうか?』。そこで、裕福な商人に伝えたところ、『可能です』と言いました。私は、半分の斎日を営み、その時に亡くなって、この幸福を得ました。」

Atha te tāpasā ‘‘buddho kira uppanno’’ti sañjātapītipāmojjā tatova sāvatthiṃ gantukāmā hutvāpi – ‘‘bahukārā no upaṭṭhākaseṭṭhino tesampi imamatthamārocessāmā’’ti kosambiṃ gantvā seṭṭhīhi katasakkārabahumānā ‘‘tadaheva mayaṃ gacchāmā’’ti āhaṃsu. ‘‘Kiṃ, bhante, turitāttha, nanu tumhe pubbe cattāro pañca māse vasitvā gacchathā’’ti ca vutte taṃ pavattiṃ ārocesuṃ. ‘‘Tena hi, bhante, saheva gacchāmā’’ti ca vutte ‘‘gacchāma mayaṃ, tumhe saṇikaṃ āgacchathā’’ti sāvatthiṃ gantvā bhagavato santike pabbajitvā arahattaṃ pāpuṇiṃsu. Tepi seṭṭhino pañcasatapañcasatasakaṭaparivārā sāvatthiṃ gantvā dānādīni datvā kosambiṃ āgamanatthāya bhagavantaṃ yācitvā paccāgamma tayo vihāre kāresuṃ. Tesu kukkuṭaseṭṭhinā kato kukkuṭārāmo nāma, pāvāriyaseṭṭhinā kato pāvārikambavanaṃ nāma, ghositaseṭṭhinā kato ghositārāmo nāma ahosi. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘kosambiyaṃ viharati ghositārāme’’ti.

そこで、その苦行者たちは、「仏陀がお生まれになった」と聞いて、喜びと興奮に満たされ、そこからサーヴァッティーへ行こうとしましたが、「私たちに世話をしてくれた裕福な商人に、このことを知らせなければならない」と思い、コーサンビーへ行って、裕福な商人たちに丁重なもてなしを受け、「それでは、私たちが行きます」と言いました。彼らは、「なぜ、聖者様、急いでいるのですか? あなた方は以前、四、五ヶ月滞在してから行かれました」と言われ、その次第を説明しました。「それでは、聖者様、一緒に行きましょう」と言われ、「私たちは行きます。あなた方はゆっくり来てください」と言って、サーヴァッティーへ行き、世尊のもとで出家して阿羅漢の境地に至りました。その裕福な商人たちも、五百五百台の車を連れてサーヴァッティーへ行き、布施などを行った後、コーサンビーへ戻るように世尊にお願いし、戻ってきて三つの精舎を建てました。その中で、クックタ・セッティが建てたのがクックタラーマ(Kukkuṭārāma)です。パーヴァーリヤ・セッティが建てたのがパーヴァーリヤンバヴァナ(Pāvāriyaṃbavana)です。グーシタ・セッティが建てたのがグーシタラーマ(Ghoshitārāma)です。それを指して、「コーサンビーに、グーシタラーマに滞在しておられた」と言われています。

Muṇḍiyoti idaṃ tassa nāmaṃ. Jāliyoti idampi itarassa nāmameva. Yasmā panassa upajjhāyo dārumayena pattena piṇḍāya carati, tasmā dārupattikantevāsīti vuccati. Etadavocunti upārambhādhippāyena vādaṃ āropetukāmā hutvā etadavocuṃ. Iti kira nesaṃ ahosi, sace samaṇo gotamo ‘‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’’nti vakkhati, athassa mayaṃ etaṃ vādaṃ āropessāma – ‘‘bho gotama, tumhākaṃ laddhiyā idheva satto bhijjati, tena vo vādo ucchedavādo hotī’’ti. Sace pana ‘‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti vakkhati, athassetaṃ vādaṃ āropessāma ‘‘tumhākaṃ vāde rūpaṃ bhijjati, na satto bhijjati. Tena vo vāde satto sassato āpajjatī’’ti. Atha bhagavā ‘‘ime vādāropanatthāya pañhaṃ pucchanti, mama sāsane ime dve ante anupagamma majjhimā paṭipadā atthīti na jānanti, handa nesaṃ pañhaṃ avissajjetvā tassāyeva paṭipadāya āvibhāvatthaṃ dhammaṃ desemī’’ti cintetvā ‘‘tena hāvuso’’tiādimāha.

「ムンダ」とは、あの者の名である。「ジャーリ」とは、これもまた、かの者の名にほかならない。その師が木製の鉢で托鉢して歩くがゆえに、木鉢弟子と呼ばれるのである。彼らは非難する意図をもって、論駁しようとして、こう言ったのである。「もし、世尊ゴータマが『生命と身体は同一である』と言うならば、我らは『長老ゴータマよ、あなたの教えでは、生命はこの場で分裂する。ゆえに、あなたの教えは断滅論である』と非難しよう」と。もし、「生命と身体は異なっている」と言うならば、「長老ゴータマよ、あなたの教えでは、身体は分裂するが、生命は分裂しない。ゆえに、あなたの教えでは、生命は永遠となる」と非難しよう、と。そこで世尊は、「彼らは論駁するために問いを発している。私の教えには、これらの二つの極端を避け、中道があることを知らないのだ。よし、彼らの問いに答えず、その中道そのものを明らかにしよう」と思い、「それゆえ、友よ」とこう言われたのである。

379-380. Tattha kallaṃ nu kho tassetaṃ vacanāyāti tassetaṃ saddhāpabbajitassa tividhaṃ sīlaṃ paripūretvā paṭhamajjhānaṃ pattassa yuttaṃ nu kho etaṃ vattunti attho. Taṃ sutvā paribbājakā puthujjano nāma yasmā nibbicikiccho na hoti, tasmā kadāci evaṃ vadeyyāti maññamānā – ‘‘kallaṃ tassetaṃ vacanāyā’’ti āhaṃsu. Atha ca panāhaṃ na vadāmīti ahaṃ etamevaṃ jānāmi, no ca evaṃ vadāmi, atha kho kasiṇaparikammaṃ katvā bhāventassa paññābalena uppannaṃ mahaggatacittametanti saññaṃ ṭhapesiṃ. Na kallaṃ tassetanti idaṃ te paribbājakā – ‘‘yasmā khīṇāsavo vigatasammoho tiṇṇavicikiccho, tasmā na yuttaṃ tassetaṃ vattu’’nti maññamānā vadanti. Sesamettha uttānatthamevāti.

379-380. 「その者に、それは適切であろうか」とは、その信仰によって出家した者が、三種の戒を完成させて、初禅を得た者に、そう言うことは適切であろうか、という意味である。それを聞いて、遊行者たちは、凡夫は疑いがないわけではないので、時としてはそう言うであろうと考え、「その者に、それは適切であろう」と言ったのである。しかし、私はそうは言わない。「私はこのように知っている。私はこのように言わない。しかし、カーシナの修行をして、修行した者に、智慧の力によって生じた、偉大な心についての認識を置いた」と。 「そうではない」とは、 those遊行者たちは、「なぜなら、阿羅漢であり、迷いを離れ、疑いを断った者だから、そう言うことは適切ではない」と考え、こう言っているのである。残りは、ここに明白な意味である。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

『スマングルヴィラーシニー』の『ディーガニカーヤ』の注釈書より

Jāliyasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

ジャーリヤ経注釈 完了。

8. Mahāsīhanādasuttavaṇṇanā

8. 大獅子吼経注釈

Acelakassapavatthuvaṇṇanā

裸行バラモンの物語注釈

381. Evaṃ me sutaṃ…pe… uruññāyaṃ viharatīti mahāsīhanādasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Uruññāyanti uruññāti tassa raṭṭhassapi nagarassapi etadeva nāmaṃ, bhagavā uruññānagaraṃ upanissāya viharati. Kaṇṇakatthale migadāyeti tassa nagarassa avidūre kaṇṇakatthalaṃ nāma eko ramaṇīyo bhūmibhāgo atthi. So migānaṃ abhayatthāya dinnattā ‘‘migadāyo’’ti vuccati, tasmiṃ kaṇṇakatthale migadāye. Aceloti naggaparibbājako. Kassapoti tassa nāmaṃ. Tapassinti tapanissitakaṃ. Lūkhājīvinti acelakamuttācārādivasena lūkho ājīvo assāti lūkhājīvī, taṃ lūkhājīviṃ. Upakkosatīti upaṇḍeti. Upavadatīti hīḷeti vambheti. Dhammassa ca anudhammaṃ byākarontīti bhotā gotamena vuttakāraṇassa anukāraṇaṃ kathenti. Sahadhammiko vādānuvādoti parehi vuttakāraṇena sakāraṇo hutvā tumhākaṃ vādo vā anuvādo vā viññūhi garahitabbaṃ, kāraṇaṃ koci appamattakopi kiṃ na āgacchati. Idaṃ vuttaṃ hoti, ‘‘kiṃ sabbākārenapi tava vāde gārayhaṃ kāraṇaṃ natthī’’ti. Anabbhakkhātukāmāti na abhūtena vattukāmā.

381. 「このように、私は聞いた… [中略] …ウルニャーヤに住していた」とは、大獅子吼経のことである。ここに、これまでにない言葉の注釈がある。ウルニャーヤとは、ウルニャーヤとは、その国や都市の、これこそが名である。世尊はウルニャーヤの町に近接して住んでおられた。カンナカッターラ、遊猟地とは、その町の近くに、カンナカッターラという、一つの美しい土地があった。それは、鹿のために、許されていたので、「遊猟地」と呼ばれる。そのカンナカッターラの遊猟地に。裸行とは、裸の遊行者である。カッサパとは、その者の名である。苦行者とは、苦行に依存する者である。粗食とは、裸行者のように、粗末な生活様式によって、粗末な生活をしている者であり、その粗食者である。襲いかかる、とは、侮辱する。非難する、とは、蔑む、嘲る。法の通りに、とは、ゴータマ長老が語った理由の通りに、語る。法を共有する議論とは、他者が語った理由によって、理由づけられて、あなたの議論や反論は、賢者によって非難されるべきである。理由が全くない、ということはないか。これは、こう言っているのである。「あらゆる点で、あなたの教えに非難すべき理由はないのか」。隠すことを望まない、とは、偽りのことを言いたくない、ということである。

382. Ekaccaṃ tapassiṃ lūkhājīvintiādīsu idhekacco acelakapabbajjāditapanissitattā tapassī ‘‘lūkhena jīvitaṃ kappessāmī’’ti tiṇagomayādibhakkhanādīhi nānappakārehi attānaṃ kilameti, appapuññatāya ca sukhena jīvitavuttimeva na labhati, so tīṇi duccaritāni pūretvā niraye nibbattati.

382. ある苦行者、粗食者、など。ここに、ある裸行出家者や、苦行に依存する者で、「粗末な生活を送る」と思って、草や糞などを食べ、自分を苦しめる。功徳が少ないために、楽な生活さえ得られない。彼は、三つの悪行を完成させて、地獄に生まれる。

Aparo tādisaṃ tapanissitopi puññavā hoti, labhati lābhasakkāraṃ. So ‘‘na dāni mayā sadiso atthī’’ti attānaṃ ucce ṭhāne sambhāvetvā ‘‘bhiyyosomattāya lābhaṃ uppādessāmī’’ti anesanavasena tīṇi duccaritāni pūretvā niraye nibbattati. Ime dve sandhāya paṭhamanayo vutto.

別の、同様の苦行者でも、功徳のある者である。利益や尊敬を得る。彼は、「今、私に匹敵する者はいない」と思って、自分を高く評価し、「さらに多くの利益を得よう」と思って、欲望によって、三つの悪行を完成させて、地獄に生まれる。この二つのことを指して、最初の法が語られた。

Aparo tapanissitako lūkhājīvī appapuñño hoti, na labhati sukhena jīvitavuttiṃ. So ‘‘mayhaṃ pubbepi akatapuññatāya sukhajīvikā nuppajjati, handadāni puññāni karomī’’ti tīṇi sucaritāni pūretvā sagge nibbattati.

別の苦行者、粗食者で、功徳のない者である。楽な生活を得られない。彼は、「私は以前、功徳を積まなかったために、楽な生活を得られなかった。さあ、今、功徳を積もう」と思って、三つの善行を完成させて、天国に生まれる。

Aparo lūkhājīvī puññavā hoti, labhati sukhena jīvitavuttiṃ. So – ‘‘mayhaṃ pubbepi katapuññatāya sukhajīvikā uppajjatī’’ti cintetvā anesanaṃ pahāya tīṇi sucaritāni pūretvā sagge nibbattati. Ime dve sandhāya dutiyanayo vutto.

別の粗食者で、功徳のある者である。楽な生活を得る。彼は、「私は以前、功徳を積んだために、楽な生活を得られる」と思って、欲望を捨てて、三つの善行を完成させて、天国に生まれる。この二つのことを指して、第二の法が語られた。

Eko pana tapassī appadukkhavihārī hoti bāhirakācārayutto tāpaso vā channaparibbājako vā, appapuññatāya ca manāpe paccaye na labhati. So anesanavasena tīṇi duccaritāni pūretvā attānaṃ sukhe ṭhapetvā niraye nibbattati.

一人の苦行者は、苦しまない生活をしている。外的な行いをしている苦行者、あるいは、隠遁した遊行者である。功徳がないために、愛されるもの(=食べ物など)を得られない。彼は、欲望によって、三つの悪行を完成させて、自分を楽な境遇に置こうとして、地獄に生まれる。

Aparo puññavā hoti, so – ‘‘na dāni mayā sadiso atthī’’ti mānaṃ uppādetvā anesanavasena lābhasakkāraṃ vā uppādento micchādiṭṭhivasena – ‘‘sukho imissā paribbājikāya daharāya mudukāya lomasāya samphasso’’tiādīni cintetvā kāmesu pātabyataṃ vā āpajjanto tīṇi duccaritāni pūretvā niraye nibbattati. Ime dve sandhāya tatiyanayo vutto.

別の者は、功徳のある者である。彼は、「今、私に匹敵する者はいない」と思って、欲望によって、利益や尊敬を得ようとして、あるいは、快楽に耽って、「この若い、柔らかい毛皮の遊行者との触れ合いは快い」などと思い、欲望に耽って、三つの悪行を完成させて、地獄に生まれる。この二つのことを指して、第三の法が語られた。

Aparo pana appadukkhavihārī appapuñño hoti, so – ‘‘ahaṃ pubbepi akatapuññatāya sukhena jīvikaṃ na labhāmī’’ti tīṇi sucaritāni pūretvā sagge nibbattati.

別の者は、苦しまない生活をしている、功徳のない者である。彼は、「私は以前、功徳を積まなかったために、楽な生活を得られない」と思って、三つの善行を完成させて、天国に生まれる。

Aparo puññavā hoti, so – ‘‘pubbepāhaṃ katapuññatāya sukhaṃ labhāmi, idāni puññāni karissāmī’’ti tīṇi sucaritāni pūretvā sagge nibbattati. Ime dve sandhāya catutthanayo vutto. Idaṃ titthiyavasena āgataṃ, sāsanepi pana labbhati.

別の者は、功徳のある者である。彼は、「以前、私は功徳を積んだために、今、楽を得ている。今、功徳を積もう」と思って、三つの善行を完成させて、天国に生まれる。この二つのことを指して、第四の法が語られた。これは、異教徒の観点から来たものである。教団においても、同様に得られる。

Ekacco hi dhutaṅgasamādānavasena lūkhājīvī hoti, appapuññatāya vā sakalampi gāmaṃ vicaritvā udarapūraṃ na labhati. So – ‘‘paccaye uppādessāmī’’ti vejjakammādivasena vā anesanaṃ katvā, arahattaṃ vā paṭijānitvā, tīṇi vā kuhanavatthūni paṭisevitvā niraye nibbattati.

ある者は、苦行の戒律を守るために、粗食者となり、功徳がないために、村全体を巡っても、満腹を得られない。彼は、「食べ物を得よう」と思って、医術などの仕事をして、あるいは、悟りを開いたと偽って、三つの偽りの行為をして、地獄に生まれる。

Aparo ca tādisova puññavā hoti. So tāya puññasampattiyā mānaṃ janayitvā uppannaṃ lābhaṃ thāvaraṃ kattukāmo anesanavasena tīṇi duccaritāni pūretvā niraye uppajjati.

別の者は、同様に、功徳のある者である。彼は、その功徳によって、傲慢になり、生じた利益を永続させようとして、欲望によって、三つの悪行を完成させて、地獄に生まれる。

Aparo samādinnadhutaṅgo appapuññova hoti, na labhati sukhena jīvitavuttiṃ. So – ‘‘pubbepāhaṃ akatapuññatāya kiñci na labhāmi, sace idāni anesanaṃ karissaṃ, āyatimpi dullabhasukho bhavissāmī’’ti tīṇi sucaritāni pūretvā arahattaṃ pattuṃ asakkonto sagge nibbattati.

別の者は、苦行の戒律を守り、功徳のない者である。楽な生活を得られない。彼は、「以前、功徳を積まなかったために、何も得られなかった。もし今、欲望を求めれば、将来も楽に生きることはできないだろう」と思って、三つの善行を完成させて、阿羅漢になることはできないが、天国に生まれる。

Aparo puññavā hoti, so – ‘‘pubbepāhaṃ katapuññatāya etarahi sukhito, idānipi puññaṃ karissāmī’’ti anesanaṃ pahāya tīṇi sucaritāni pūretvā arahattaṃ pattuṃ asakkonto sagge nibbattati.

別の者は、功徳のある者である。彼は、「以前、私は功徳を積んだために、今、幸せである。今、功徳を積もう」と思って、欲望を捨てて、三つの善行を完成させて、阿羅漢になることはできないが、天国に生まれる。

383. Āgatiñcāti – ‘‘asukaṭṭhānato nāma ime āgatā’’ti evaṃ āgatiñca. Gatiñcāti idāni gantabbaṭṭhānañca. Cutiñcāti tato cavanañca. Upapattiñcāti tato cutānaṃ puna upapattiñca. Kiṃ sabbaṃ tapaṃ garahissāmīti – ‘‘kena kāraṇena garahissāmi, garahitabbameva hi mayaṃ garahāma, pasaṃsitabbaṃ pasaṃsāma, na bhaṇḍikaṃ karonto mahārajako viya dhotañca adhotañca ekato karomā’’ti dasseti. Idāni tamatthaṃ pakāsento – ‘‘santi kassapa eke samaṇabrāhmaṇā’’tiādimāha.

383. 来たり、とは、「~の場所から来た」と、このように来ることを言う。行き、とは、今、行くべき場所のことである。死、とは、そこから死ぬことである。再生、とは、そこから死んだ者の、再び生まれることである。「全ての苦行を非難するのか」とは、「どのような理由で非難するのか。非難されるべきものを、我々は非難する。称賛されるべきものを、我々は称賛する。不潔な者、大王のように、清潔なものも不潔なものも、一緒にしない」と、示している。今、その意味を明らかにしながら、「カッサパよ、ある修行者やバラモンがいる」と、こう言われた。

384. Yaṃ te ekaccanti pañcavidhaṃ sīlaṃ, tañhi loke na koci ‘‘na sādhū’’ti vadati. Puna yaṃ te ekaccanti pañcavidhaṃ veraṃ, taṃ na koci ‘‘sādhū’’ti vadati. Puna yaṃ te ekaccanti pañcadvāre asaṃvaraṃ, te kira – ‘‘cakkhu nāma na nirundhitabbaṃ, cakkhunā manāpaṃ rūpaṃ daṭṭhabba’’nti vadanti, esa nayo sotādīsu. Puna yaṃ te ekaccanti pañcadvāre saṃvaraṃ.

384. 「ある者」とは、五種の戒律のことであるが、それは世の中で誰も「良くない」とは言わない。再び、「ある者」とは、五種の戒(=危害を加えないこと)のことであるが、それは誰も「良い」とは言わない。再び、「ある者」とは、五つの感覚器官における不自制のことである。彼らは、「目は、遮るべきではない。目で、好ましいものを見なければならない」と言う。これが、耳などについての法である。再び、「ある者」とは、五つの感覚器官における自制のことである。

Evaṃ paresaṃ vādena saha attano vādassa samānāsamānataṃ dassetvā idāni attano vādena saha paresaṃ vādassa samānāsamānataṃ dassento ‘‘yaṃ maya’’ntiādimāha. Tatrāpi pañcasīlādivaseneva attho veditabbo.

このように、他者の教えと、自身の教えとの、同一性・非同一性を示してから、今、自身の教えと、他者の教えとの、同一性・非同一性を示しながら、「私が…」と、こう言われた。そこでも、五種の戒律などによって、意味を理解すべきである。

Samanuyuñjāpanakathāvaṇṇanā

修行を促すことについての注釈

385. Samanuyuñjantanti samanuyuñjantu, ettha ca laddhiṃ pucchanto samanuyuñjati nāma, kāraṇaṃ pucchanto samanugāhati nāma, ubhayaṃ pucchanto samanubhāsati nāma. Satthārā vā satthāranti satthārā vā saddhiṃ satthāraṃ upasaṃharitvā – ‘‘kiṃ te satthā te dhamme sabbaso pahāya vattati, udāhu samaṇo gotamo’’ti. Dutiyapadepi eseva nayo.

385. 修行を促す、とは、修行を促す。ここでは、見解を問うことを、修行を促すと言う。理由を問うことを、修行を促すと言う。両方を問うことを、修行を促すと言う。師、あるいは師、とは、師、あるいは師と共に、師を連れてきて、「あなたの師は、これらの教えを全て捨てて、実践しているのか。それとも、ゴータマ修行者か」と。第二の言葉でも、同じ法である。

Idāni tamatthaṃ yojetvā dassento – ‘‘ye imesaṃ bhavata’’ntiādimāha. Tattha akusalā akusalasaṅkhātāti akusalā ceva ‘‘akusalā’’ti ca saṅkhātā ñātā koṭṭhāsaṃ vā katvā ṭhapitāti attho. Esa nayo sabbapadesu. Api cettha sāvajjāti sadosā. Na alamariyāti niddosaṭṭhena ariyā bhavituṃ nālaṃ asamatthā.

今、その意味を組み合わせて示しながら、「彼らの…」と、こう言われた。そこで、不善、不善と名付けられた、とは、不善であり、かつ「不善」と名付けられ、知られた、区分けをなして置かれた、という意味である。これは、全ての箇所での法である。また、ここでは、咎められるべき、とは、欠点のある。聖者にはふさわしくない、とは、欠点がないという理由で、聖者であるにはふさわしくない、無能である、ということである。

386-392. Yaṃ viññū samanuyuñjantāti yena viññū amhe ca aññe ca pucchantā evaṃ vadeyyuṃ, taṃ ṭhānaṃ vijjati, atthi taṃ kāraṇanti attho. Yaṃ vā pana bhonto pare gaṇācariyāti pare pana bhonto gaṇācariyā yaṃ vā taṃ vā appamattakaṃ pahāya vattantīti attho. Amheva tattha yebhuyyena pasaṃseyyunti idaṃ bhagavā satthārā satthāraṃ samanuyuñjanepi āha – saṅghena saṃghaṃ samanuyuñjanepi. Kasmā? Saṅghapasaṃsāyapi satthuyeva pasaṃsāsiddhito. Pasīdamānāpi hi buddhasampattiyā saṅghe, saṅghasampattiyā ca buddhe pasīdanti, tathā hi bhagavato sarīrasampattiṃ disvā, dhammadesanaṃ vā sutvā bhavanti vattāro – ‘‘lābhā vata bho sāvakānaṃ ye evarūpassa satthu santikāvacarā’’ti, evaṃ buddhasampattiyā saṅghe pasīdanti. Bhikkhūnaṃ panācāragocaraṃ abhikkamapaṭikkamādīni ca disvā bhavanti vattāro – ‘‘santikāvacarānaṃ vata bho sāvakānaṃ ayañca upasamaguṇo satthu kīva rūpo bhavissatī’’ti, evaṃ saṅghasampattiyā buddhe pasīdanti. Iti yā satthupasaṃsā, sā saṅghassa. Yā saṅghassa pasaṃsā, sā satthūti saṅghapasaṃsāyapi satthuyeva pasaṃsāsiddhito bhagavā dvīsupi nayesu – **‘‘amheva tattha yebhuyyena pasaṃseyyu’’**nti āha. Samaṇo gotamo ime dhamme anavasesaṃ pahāya vattati, yaṃ vā pana bhonto pare gaṇācariyātiādīsupi panettha ayamadhippāyo – sampattasamādānasetughātavasena hi tisso viratiyo. Tāsu sampattasamādāna viratimattameva aññesaṃ hoti, setughātavirati pana sabbena sabbaṃ natthi. Pañcasu pana tadaṅgavikkhambhanasamucchedapaṭipassaddhinissaraṇappahānesu aṭṭhasamāpattivasena ceva vipassanāmattavasena ca tadaṅgavikkhambhanappahānamattameva aññesaṃ hoti. Itarāni tīṇi pahānāni sabbena sabbaṃ natthi. Tathā sīlasaṃvaro, khantisaṃvaro, ñāṇasaṃvaro, satisaṃvaro, vīriyasaṃvaroti pañca saṃvarā, tesu pañcasīlamattameva adhivāsanakhantimattameva ca aññesaṃ hoti, sesaṃ sabbena sabbaṃ natthi.

386-392. 賢者が修行を促す、とは、賢者が、我々も、他の者も、尋ねて、こう言うであろう、その場所がある、その理由がある、という意味である。あるいは、あなた方、師団の師たちよ、とは、他の、あなた方、師団の師たちが、それかそれか、わずかなものを捨てて、実践している、という意味である。我々を、そこで、より多く称賛するであろう、とは、世尊は、師に師を修行を促す場合でも、こう言われた。集団に、集団を修行を促す場合でも。なぜか。集団の称賛によっても、師の称賛が成就するからである。満足したとしても、仏の功徳によって、集団に、集団の功徳によって、仏に満足するのである。このように、世尊の身体の功徳を見て、あるいは、法を説くのを聞いて、実践者となる。「幸いである、友よ、舎弟たちの幸いである。彼らは、このような師の近くに住んでいる」と、このように、仏の功徳によって、集団に満足する。比丘たちの行為や、歩き方、座り方などを見て、実践者となる。「近くに住む者たちの、幸いである、友よ、彼らは、このような静寂の徳を持っている。師はどれほど素晴らしいのだろうか」と、このように、集団の功徳によって、仏に満足するのである。ゆえに、師の称賛は、集団のためである。集団の称賛は、師のためである、つまり、集団の称賛によっても、師の称賛が成就するので、世尊は、両方の法において、「**我々を、そこで、より多く称賛するであろう**」と言われた。ゴータマ修行者は、これらの教えを、残らず捨てて、実践している。あるいは、あなた方、師団の師たちよ、など、ここでも、この意味である。完全な獲得、道、破壊、においては、三つの禁戒がある。それらの中で、完全な獲得、道、禁戒、のみが、他の者にはある。破壊、は、全て、全くない。五つの戒律などにおいては、それぞれの段階を止めること、根絶すること、回復すること、捨てること、において、八つの禅定、あるいは、観照のみ、それぞれの段階を止めること、捨てること、のみが、他の者にはある。残りの三つの捨てること、は、全く、全くない。同様に、戒めの自制、忍耐の自制、智慧の自制、念の自制、精進の自制、という五つの自制がある。それらの中で、五種の戒律のみ、あるいは、許容の忍耐のみが、他の者にはある。残りは、全く、全くない。

Pañca kho panime uposathuddesā, tesu pañcasīlamattameva aññesaṃ hoti. Pātimokkhasaṃvarasīlaṃ sabbena sabbaṃ natthi. Iti akusalappahāne ca kusalasamādāne ca, tīsu viratīsu, pañcasu pahānesu, pañcasu saṃvaresu, pañcasu uddesesu, – ‘‘ahameva ca mayhañca sāvakasaṅgho loke paññāyati, mayā hi sadiso satthā nāma, mayhaṃ sāvakasaṅghena sadiso saṅgho nāma natthī’’ti bhagavā sīhanādaṃ nadati.

これら尼師陀那(うぽさた)の法話は五つある。そのうち、五戒だけが他の人にはある。具足戒(ぱちもっく)の戒律は全くないのである。このように、不善を捨て、善を修め、三つの禁戒、五つの捨断、五つの調伏、五つの法話について、「世間では私とその弟子だけが知られている。私に等しい師はいない。私の弟子たちに等しい僧伽(そうぎゃ)はいない」と世尊は獅子の咆哮をされた。

Ariyaaṭṭhaṅgikamaggavaṇṇanā

聖なる八支の道についての解説

393. Evaṃ sīhanādaṃ naditvā tassa sīhanādassa aviparītabhāvāvabodhanatthaṃ – ‘‘atthi, kassapa, maggo’’tiādimāha. Tattha maggoti lokuttaramaggo. Paṭipadāti pubbabhāgapaṭipadā. Kālavādītiādīni brahmajāle vaṇṇitāni. Idāni taṃ duvidhaṃ maggañca paṭipadañca ekato katvā dassento – ‘‘ayameva ariyo’’tiādimāha. Idaṃ pana sutvā acelo cintesi – ‘‘samaṇo gotamo mayhaṃyeva maggo ca paṭipadā ca atthi, aññesaṃ natthīti maññati, handassāhaṃ amhākampi maggaṃ kathemī’’ti. Tato acelakapaṭipadaṃ kathesi. Tenāha – ‘‘evaṃ vutte acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca…pe… udakorohanānuyogamanuyutto viharatī’’ti.

393. このように獅子の咆哮をされた後、その獅子の咆哮が誤りなく理解されるように、「カッサパよ、道はある」と言われた。ここで、道とは涅槃(ねはん)への道のことである。順応とは、その前の段階のことである。時を告げる者とは、ブラフマー(梵天)の網に記されている。今、それを二つの道と順応を一つにして示しながら、「これこそ聖なるもの」と言われた。これを聞いて、裸行者は考えた。「ゴータマ(釈迦)は、私だけが道と順応を持っている、他の者は持っていないと思っている。よし、私も私たちの道について話そう」と。そこで、裸行者は順応について語った。そのため、「このように言われたとき、裸行者カッサパは世尊にこう言った……(中略)……水を汲み上げる修行を続けていた」と言われた。

Tapopakkamakathāvaṇṇanā

苦行の開始についての解説

394. Tattha tapopakkamāti tapārambhā, tapakammānīti attho. Sāmaññasaṅkhātāti samaṇakammasaṅkhātā. Brahmaññasaṅkhātāti brāhmaṇakammasaṅkhātā. Acelakoti niccolo, naggoti attho. Muttācāroti visaṭṭhācāro, uccārakammādīsu lokiyakulaputtācārena virahito ṭhitakova uccāraṃ karoti, passāvaṃ karoti, khādati, bhuñjati ca. Hatthāpalekhanoti hatthe piṇḍamhi ṭhite jivhāya hatthaṃ apalikhati, uccāraṃ vā katvā hatthasmiññeva daṇḍakasaññī hutvā hatthena apalikhati. ‘‘Bhikkhāgahaṇatthaṃ ehi, bhante’’ti vutto na etīti na ehibhaddantiko. ‘‘Tena hi tiṭṭha, bhante’’ti vuttopi na tiṭṭhatīti natiṭṭhabhaddantiko. Tadubhayampi kira so – ‘‘etassa vacanaṃ kataṃ bhavissatī’’ti na karoti. Abhihaṭanti puretaraṃ gahetvā āhaṭaṃ bhikkhaṃ, uddissakatanti ‘‘imaṃ tumhe uddissa kata’’nti evaṃ ārocitaṃ bhikkhaṃ. Na nimantananti ‘‘asukaṃ nāma kulaṃ vā vīthiṃ vā gāmaṃ vā paviseyyāthā’’ti evaṃ nimantitabhikkhampi na sādiyati, na gaṇhati. Na kumbhimukhāti kumbhito uddharitvā diyyamānaṃ bhikkhaṃ na gaṇhati. Na kaḷopimukhāti kaḷopīti ukkhali vā pacchi vā, tatopi na gaṇhati. Kasmā? Kumbhikaḷopiyo maṃ nissāya kaṭacchunā pahāraṃ labhantīti. Na eḷakamantaranti ummāraṃ antaraṃ katvā diyyamānaṃ na gaṇhati. Kasmā? ‘‘Ayaṃ maṃ nissāya antarakaraṇaṃ labhatī’’ti. Daṇḍamusalesupi eseva nayo.

394. ここで、苦行の開始とは、苦行の始まり、苦行の行為のことである。出家者としての修行とは、沙門(しゃもん)の行為のことである。バラモンとしての修行とは、バラモンの行為のことである。裸行者とは、動かない者、裸のことである。自由な行動とは、自由な行動、排泄などの行為において、在家の子どものように振る舞うことなく、ただ排泄をし、排泄をし、食べ、そして食べる。手のひらの上での食事とは、手のひらの上で食べ物を受け取るとき、舌で手をなめる、あるいは排泄をして、手のひらで棒のようにして、手でなめる。「食事を受け取るために来てください、尊者」と言われても来ない。「それなら、尊者、ここにいてください」と言われても、そこにいない。それらは、なぜなら、「その言葉は果たされただろう」と言って、行わないからである。運ばれてきたものとは、以前に持ってきた食べ物、用意されたものとは、「これはあなたたちのために用意されたものです」と告知された食べ物である。招かれざるものとは、「ある家や通りや村に入りなさい」と招かれた食べ物でさえ、受け取らず、取らない。壺の口からとは、壺から注がれる食べ物を受け取らない。器の口からとは、器、あるいは鍋からさえ、受け取らない。なぜか?「壺や器が私を頼りに、勺で殴られるだろう」と。石臼の間からとは、敷居の間から注がれるものを受け取らない。なぜか?「これは私を頼りにして、間に入れるだろう」と。棒や杵についても、これも同様である。

Dvinnanti dvīsu bhuñjamānesu ekasmiṃ uṭṭhāya dente na gaṇhati. Kasmā? ‘‘Ekassa kabaḷantarāyo hotī’’ti. Na gabbhiniyātiādīsu pana ‘‘gabbhiniyā kucchiyaṃ dārako kilamati. Pāyantiyā dārakassa khīrantarāyo hoti, purisantaragatāya ratiantarāyo hotī’’ti na gaṇhati. Saṃkittīsūti saṃkittetvā katabhattesu, dubbhikkhasamaye kira acelakasāvakā acelakānaṃ atthāya tato tato taṇḍulādīni samādapetvā bhattaṃ pacanti. Ukkaṭṭho acelako tatopi na paṭiggaṇhati. Na yattha sāti yattha sunakho – ‘‘piṇḍaṃ labhissāmī’’ti upaṭṭhito hoti, tattha tassa adatvā āhaṭaṃ na gaṇhati. Kasmā? Etassa piṇḍantarāyo hotīti. Saṇḍasaṇḍacārinīti samūhasamūhacārinī, sace hi acelakaṃ disvā – ‘‘imassa bhikkhaṃ dassāmā’’ti manussā bhattagehaṃ pavisanti, tesu ca pavisantesu kaḷopimukhādīsu nilīnā makkhikā uppatitvā saṇḍasaṇḍā caranti, tato āhaṭaṃ bhikkhaṃ na gaṇhati. Kasmā? Maṃ nissāya makkhikānaṃ gocarantarāyo jātoti.

二人のうち、二人が食べているとき、一人が立ち上がって与えても、受け取らない。なぜか?「一人には一口の邪魔になるだろう」と。妊婦とは、妊婦がお腹の子供が苦しむ。授乳中の子供には母乳の邪魔になる。男性の腹の中では、喜びの邪魔になる」と受け取らない。集められたものとは、集められて作られた食事。飢饉の時、裸行者の弟子たちは、裸行者のために、あちこちから米などを集めて食事を作る。特に優れた裸行者は、そこからも受け取らない。場所とは、犬が「食べ物をもらえるだろう」と待っているところに、与えないで、運ばれてきたものを受け取らない。なぜか?「この者の食べ物の邪魔になるだろう」と。集団で歩く者とは、集団で歩く者。もし裸行者を見て、「この者に食べ物を与えよう」と人々が食事の場に入り、その中で壺の口などから現れるハエが飛び上がり、集団で歩き回るなら、そこから運ばれてきた食べ物を受け取らない。なぜか?「私を頼りに、ハエの餌場の邪魔になった」と。

Thusodakanti sabbasassasambhārehi kataṃ sovīrakaṃ. Ettha ca surāpānameva sāvajjaṃ, ayaṃ pana sabbesupi sāvajjasaññī. Ekāgārikoti yo ekasmiṃyeva gehe bhikkhaṃ labhitvā nivattati. Ekālopikoti yo ekeneva ālopena yāpeti. Dvāgārikādīsupi eseva nayo. Ekissāpi dattiyāti ekāya dattiyā. Datti nāma ekā khuddakapāti hoti, yattha aggabhikkhaṃ pakkhipitvā ṭhapenti. Ekāhikanti ekadivasantarikaṃ. Addhamāsikanti addhamāsantarikaṃ. Pariyāyabhattabhojananti vārabhattabhojanaṃ, ekāhavārena dvīhavārena sattāhavārena aḍḍhamāsavārenāti evaṃ divasavārena āgatabhattabhojanaṃ.

果汁とは、すべての穀物から作られた甘い飲み物である。ここで、飲酒だけが罪であるが、これはすべてにおいて罪だと認識されている。一軒の家とは、一軒の家で食事を受け取って、戻る者。一口とは、一口だけで生きる者。二軒の家とは、これも同様である。一回の施しとは、一回の施し。施しとは、小さな鉢のことである。そこで、最も良い食べ物を入れておく。一日とは、一日おきのもの。半月とは、半月おきのもの。定期的な食事とは、日替わりの食事、一日おき、二日おき、七日おき、半月おきといったように、日ごとの食事のことである。

395. Sākabhakkhoti allasākabhakkho. Sāmākabhakkhoti sāmākataṇḍulabhakkho. Nīvārādīsu nīvāro nāma araññe sayaṃjātā vīhijāti. Daddulanti cammakārehi cammaṃ likhitvā chaḍḍitakasaṭaṃ. Haṭaṃ vuccati silesopi sevālopi. Kaṇanti kuṇḍakaṃ. Ācāmoti bhattaukkhalikāya laggo jhāmakaodano, taṃ chaḍḍitaṭṭhānatova gahetvā khādati, ‘‘odanakañjiya’’ntipi vadanti. Piññākādayo pākaṭā eva. Pavattaphalabhojīti patitaphalabhojī.

395. 果実を食べる者とは、生の果実を食べる者。雑穀を食べる者とは、雑穀の米を食べる者。ヒエなどについて、ヒエとは、森に自然に生える稲の種類である。革の端とは、革職人が革を削って捨てた屑。集められたものとは、粘液や藻のこと。穀物とは、袋のこと。焦げた米とは、炊飯器の底についた焦げた米。それを捨てた場所から取って食べる。「米の汁」とも言う。練り物などは、明らかである。落ちた果実を食べる者とは、落ちた果実を食べる者。

396. Sāṇānīti sāṇavākacoḷāni. Masāṇānīti missakacoḷāni. Chavadussānīti matasarīrato chaḍḍitavatthāni, erakatiṇādīni vā ganthetvā katanivāsanāni. Paṃsukūlānīti pathaviyaṃ chaḍḍitanantakāni. Tirīṭānīti rukkhatacavatthāni. Ajinanti ajinamigacammaṃ. Ajinakkhipanti tadeva majjhe phālitakaṃ. Kusacīranti kusatiṇāni ganthetvā katacīraṃ. Vākacīraphalakacīresupi eseva nayo. Kesakambalanti manussakesehi katakambalaṃ. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –

396. 麻布とは、麻の布。混ざった布とは、混ぜ物の布。死体から剥がされた布とは、死体から剥がされた布、あるいは草を編んで作られた衣。土の掃き清められたものとは、地面に捨てられた汚れたもの。木の皮の衣とは、木の皮の衣。獣の皮とは、獣の皮。獣の皮を裂いたものとは、それを真ん中で裂いたもの。草の衣とは、草を編んで作られた衣。麻の衣や板の衣についても、これも同様である。髪の毛の衣とは、人間の髪の毛で作られた衣。それについて、こう言われている。

‘‘Seyyathāpi bhikkhave, yāni kānici tantāvutāni vatthāni, kesakambalo tesaṃ paṭikiṭṭho akkhāyati. Kesakambalo, bhikkhave, sīte sīto, uṇhe uṇho appaggho ca dubbaṇṇo ca duggandho dukkhasamphasso’’ti.

「比丘たちよ、たとえば、織られた布にはさまざまな種類があるが、髪の毛の衣はそれらの中で最も嫌われるとされている。比丘たちよ、髪の毛の衣は、寒い時は寒く、暑い時は暑く、価値が低く、色が悪く、臭く、触り心地が悪い。」

Vāḷakambalanti assavālehi katakambalaṃ. Ulūkapakkhikanti ulūkapakkhāni ganthetvā katanivāsanaṃ. Ukkuṭikappadhānamanuyuttoti ukkuṭikavīriyaṃ anuyutto, gacchantopi ukkuṭikova hutvā uppatitvā uppatitvā gacchati. Kaṇṭakāpassayikoti ayakaṇṭake vā pakatikaṇṭake vā bhūmiyaṃ koṭṭetvā tattha cammaṃ attharitvā ṭhānacaṅkamādīni karoti. Seyyanti sayantopi tattheva seyyaṃ kappeti. Phalakaseyyanti rukkhaphalake seyyaṃ. Thaṇḍilaseyyanti thaṇḍile ucce bhūmiṭhāne seyyaṃ. Ekapassayikoti ekapasseneva sayati. Rajojalladharoti sarīraṃ telena makkhitvā rajuṭṭhānaṭṭhāne tiṭṭhati, athassa sarīre rajojallaṃ laggati, taṃ dhāreti. Yathāsanthatikoti laddhaṃ āsanaṃ akopetvā yadeva labhati, tattheva nisīdanasīlo. Vekaṭikoti vikaṭakhādanasīlo. Vikaṭanti gūthaṃ vuccati. Apānakoti paṭikkhittasītudakapāno. Sāyaṃ tatiyamassāti sāyatatiyakaṃ. Pāto, majjhanhike, sāyanti divasassa tikkhattuṃ pāpaṃ pavāhessāmīti udakorohanānuyogaṃ anuyutto viharatīti.

毛織物とは、馬の毛で作られた衣。フクロウの羽の衣とは、フクロウの羽を編んで作られた衣。しゃがみ込んで修行する者とは、しゃがみ込んで修行する者。歩くときも、しゃがんだようにして、跳び跳ねて歩く。鉄のベッドとは、鉄のベッドや普通のベッドの上に、地面を掘って、そこに布を敷いて、歩きながら座る。ベッドとは、眠るときも、そこで横になる。板のベッドとは、木の板の上に横になる。地面のベッドとは、地面の高台に横になる。片側だけの睡眠とは、片側だけに寝る。ほこりと汚れをまとう者とは、体に油を塗って、ほこりが積もる場所に立ち、体にほこりと汚れが付く、それをまとう。整えられた場所に座る者とは、得られた座席を動かさず、得られた場所に座る習慣のある者。変わった食事をする者とは、変わった食事をする習慣のある者。変わったものとは、糞のことである。冷たい飲み物とは、禁じられた冷たい飲み物を飲むこと。午後の三杯とは、午後三杯。午前、昼、午後と、一日に三回、悪行を断ち切ろうと、水を汲み上げる修行を続けている。

Tapopakkamaniratthakatāvaṇṇanā

苦行の無益さについての解説

397. Atha bhagavā sīlasampadādīhi vinā tesaṃ tapopakkamānaṃ niratthakataṃ dassento – ‘‘acelako cepi kassapa hotī’’tiādimāha. Tattha ārakā vāti dūreyeva. Averanti dosaveravirahitaṃ. Abyāpajjanti domanassabyāpajjarahitaṃ.

397. それから、世尊は、戒律の成就などを抜きにして、彼らの苦行が無益であることを示しながら、「たとえカッサパが裸行者であっても」と言われた。ここで、遠くとは、遠くのことである。怒りがないとは、怒りや悪意がないこと。悪意がないとは、悲しみや悪意がないこと。

398. Dukkaraṃ, bho gotamāti idaṃ kassapo ‘‘mayaṃ pubbe ettakamattaṃ sāmaññañca brahmaññañcāti vicarāma, tumhe pana aññaṃyeva sāmaññañca brahmaññañca vadathā’’ti dīpento āha. Pakati kho esāti pakatikathā esā. Imāya ca, kassapa, mattāyāti ‘‘kassapa yadi iminā pamāṇena evaṃ parittakena paṭipattikkamena sāmaññaṃ vā brahmaññaṃ vā dukkaraṃ sudukkaraṃ nāma abhavissa, tato netaṃ abhavissa kallaṃ vacanāya dukkaraṃ sāmañña’’nti ayamettha padasambandhena saddhiṃ attho. Etena nayena sabbattha padasambandho veditabbo.

398. 「困難ですね、ゴータマ」とカッサパは、「私たちは以前、これほどの出家修行やバラモン修行をしました。しかし、あなたたちは別の出家修行やバラモン修行を説きます」と、それを指し示して言った。これは通常の言葉ですね。そして、「カッサパよ、もしこの量、このわずかな実践で、出家修行やバラモン修行が困難で、非常に困難であるなら、それは言葉にするのが困難な出家修行ではない」という、この言葉の意味を文脈に合わせて理解すべきである。この方法で、すべての文脈を理解すべきである。

399. Dujjānoti idampi so ‘‘mayaṃ pubbe ettakena samaṇo vā brāhmaṇo vā hotīti vicarāma, tumhe pana aññathā vadathā’’ti idaṃ sandhāyāha. Athassa bhagavā taṃ pakativādaṃ paṭikkhipitvā sabhāvatova dujjānabhāvaṃ āvikaronto punapi – ‘‘pakati kho’’tiādimāha. Tatrāpi vuttanayeneva padasambandhaṃ katvā attho veditabbo.

399. 達成が難しいとは、これもまた、「私たちは以前、これほどのことで沙門やバラモンであるとしましたが、あなたたちは別のことを言います」ということを指して言った。それから世尊は、その通常の言葉を否定し、本質的に達成が難しいことを示しながら、再び「通常の言葉です」と言われた。そこでも、述べられた方法で文脈を理解して、意味を理解すべきである。

Sīlasamādhipaññāsampadāvaṇṇanā

戒律・禅定・智慧の成就についての解説

400-401. Katamā pana sā, bho gotamāti kasmā pucchati. Ayaṃ kira paṇḍito bhagavato kathentasseva kathaṃ uggahesi, atha attano paṭipattiyā niratthakataṃ viditvā samaṇo gotamo – ‘‘tassa ‘cāyaṃ sīlasampadā, cittasampadā, paññāsampadā abhāvitā hoti asacchikatā, atha kho so ārakāva sāmaññā’tiādimāha. Handa dāni naṃ tā sampattiyo pucchāmī’’ti sīlasampadādivijānanatthaṃ pucchati. Athassa bhagavā buddhuppādaṃ dassetvā tantidhammaṃ kathento tā sampattiyo dassetuṃ – ‘‘idha kassapā’’tiādimāha. Imāya ca kassapa sīlasampadāyāti idaṃ arahattaphalameva sandhāya vuttaṃ. Arahattaphalapariyosānañhi bhagavato sāsanaṃ. Tasmā arahattaphalasampayuttāhi sīlacittapaññāsampadāhi aññā uttaritarā vā paṇītatarā vā sīlādisampadā natthīti āha.

400-401. 「では、それは何ですか、ゴータマ」と尋ねるのはなぜか。この賢者は、世尊が語っている言葉をすべて聞き取った。そして、自分の実践が無益であることを知って、「世尊は、『この者には戒律の成就、心の成就、智慧の成就が修されておらず、実現されていない。しかし、その者は出家修行から遠い』と言われた。よし、今、それらの成就について尋ねよう」と、戒律の成就などを理解するために尋ねている。それから世尊は、仏陀の出現を示し、法を説きながら、それらの成就を示すために、「ここで、カッサパよ」と言われた。そして、「カッサパよ、この戒律の成就」とは、これは阿羅漢果(あらかんか)だけを指している。世尊の教えは阿羅漢果に終わる。したがって、阿羅漢果を伴う戒律、心、智慧の成就よりも、他にさらに優れた、あるいは尊い戒律などの成就はない、と言われた。

Sīhanādakathāvaṇṇanā

獅子の咆哮についての解説

402. Evañca pana vatvā idāni anuttaraṃ mahāsīhanādaṃ nadanto – ‘‘santi kassapa eke samaṇabrāhmaṇā’’tiādimāha. Tattha ariyanti nirupakkilesaṃ paramavisuddhaṃ. Paramanti uttamaṃ, pañcasīlāni hiādiṃ katvā yāva pātimokkhasaṃvarasīlā sīlameva, lokuttaramaggaphalasampayuttaṃ pana paramasīlaṃ nāma. Nāhaṃ tatthāti tattha sīlepi paramasīlepi ahaṃ attano samasamaṃ mama sīlasamena sīlena mayā samaṃ puggalaṃ na passāmīti attho. Ahameva tattha bhiyyoti ahameva tasmiṃ sīle uttamo. Katamasmiṃ? Yadidaṃ adhisīlanti yaṃ etaṃ uttamaṃ sīlanti attho. Iti imaṃ paṭhamaṃ sīhanādaṃ nadati.

402. このように言ってから、今、比類なき大いなる獅子の咆哮をしながら、「カッサパよ、ある沙門やバラモンがいる」と言われた。ここで、聖なるものとは、清浄で、極めて純粋なもの。最高のものとは、五戒から始めて、具足戒(ぱちもっく)の戒律までの戒律のことである。しかし、涅槃(ねはん)への道と果実に伴うものは、最高の戒律と呼ばれる。私はそこにいないとは、そこに戒律も最高の戒律も、私自身に等しい者がいない。私の戒律の力に等しい者、私に等しい者を私は見ない、という意味である。私はそこに勝っているとは、私はその戒律において最も優れている。どの戒律か?すなわち、最高の戒律のことである。このように、最初の獅子の咆哮をされた。

Tapojigucchavādāti ye tapojigucchaṃ vadanti. Tattha tapatīti tapo, kilesasantāpakavīriyassetaṃ nāmaṃ, tadeva te kilese jigucchatīti jigucchā. Ariyā paramāti ettha niddosattā ariyā, aṭṭhaārambhavatthuvasenapi uppannā vipassanāvīriyasaṅkhātā tapojigucchā tapojigucchāva, maggaphalasampayuttā paramā nāma. Adhijegucchanti idha jigucchabhāvo jegucchaṃ, uttamaṃ jegucchaṃ adhijegucchaṃ, tasmā yadidaṃ adhijegucchaṃ, tattha ahameva bhiyyoti evamettha attho daṭṭhabbo. Paññādhikārepi kammassakatāpaññā ca vipassanāpaññā ca paññā nāma, maggaphalasampayuttā paramā paññā nāma. Adhipaññanti ettha liṅgavipallāso veditabbo, ayaṃ panetthattho – yāyaṃ adhipaññā nāma ahameva tattha bhiyyoti vimuttādhikāre tadaṅgavikkhambhanavimuttiyo vimutti nāma, samucchedapaṭipassaddhinissaraṇavimuttiyo pana paramā vimuttīti veditabbā. Idhāpi ca yadidaṃ adhivimuttīti yā ayaṃ adhivimutti, ahameva tattha bhiyyoti attho.

苦行を軽蔑する言葉とは、苦行を軽蔑する言葉を言う者。ここで、苦行とは、苦行、煩悩を滅する努力のことである。それ自体を彼らは軽蔑する。聖なるもの、最高のものは、ここで、欠点がないために聖なるものであり、八つの原因から生じる慧眼(えげん)の努力のことである。苦行の軽蔑は、苦行の軽蔑であり、最高のものは、このように、ここでは「私自身がそれに勝っている」という意味で理解すべきである。智慧についても、行為の因果応報の智慧と、洞察の智慧は智慧と呼ばれる。涅槃(ねはん)への道と果実に伴うものは、最高の智慧と呼ばれる。智慧を超えたものとは、ここで、性別が逆転していると理解すべきである。しかし、その意味は、「その智慧、すなわち、私自身がそれに勝っている」ということである。解脱(げだつ)の領域では、その部分的な抑止による解脱は解脱と呼ばれる。しかし、断滅、止滅、離脱による解脱は、最高の解脱であると理解すべきである。ここでも、「私自身がそれに勝っている」という意味である。

403. Suññāgāreti suññe ghare, ekakova nisīditvāti adhippāyo. Parisāsu cāti aṭṭhasu parisāsu. Vuttampi cetaṃ –

403. 空の家とは、空の家で、一人で座ることを意味する。集会についてとは、八つの集会について。こうも言われている。

‘‘Cattārimāni, sāriputta, tathāgatassa vesārajjāni. Yehi vesārajjehi samannāgato tathāgato āsabhaṃ ṭhānaṃ paṭijānāti, parisāsu sīhanādaṃ nadatī’’ti (ma. ni. 1.150) suttaṃ vitthāretabbaṃ.

「サーリプッタよ、この四つが如来の無畏(ぶい)である。如来はこれらの無畏を備えて、師子王(ししおう)の座を宣言し、群衆の中で師子の咆哮(ほうこう)を吠えるのである」(マッジマ・ニカーヤ1.150)という経を詳述しなければならない。

Pañhañca naṃ pucchantīti paṇḍitā devamanussā naṃ pañhaṃ abhisaṅkharitvā pucchanti. Byākarotīti taṅkhaṇaññeva vissajjesi. Cittaṃ ārādhetīti pañhāvissajjanena mahājanassa cittaṃ paritosetiyeva. No ca kho sotabbaṃ maññantīti cittaṃ ārādhetvā kathentassapissa vacanaṃ pare sotabbaṃ na maññantīti, evañca vadeyyunti attho. Sotabbañcassa maññantīti devāpi manussāpi mahanteneva ussāhena sotabbaṃ maññanti. Pasīdantīti supasannā kallacittā muducittā honti. Pasannākāraṃ karontīti na muddhappasannāva honti, paṇītāni cīvarādīni veḷuvanavihārādayo ca mahāvihāre pariccajantā pasannākāraṃ karonti. Tathattāyāti yaṃ so dhammaṃ deseti tathā bhāvāya, dhammānudhammapaṭipattipūraṇatthāya paṭipajjantīti attho. Tathattāya ca paṭipajjantīti tathabhāvāya paṭipajjanti, tassa hi bhagavato dhammaṃ sutvā keci saraṇesu keci pañcasu sīlesu patiṭṭhahanti, apare nikkhamitvā pabbajanti. Paṭipannā ca ārādhentīti tañca pana paṭipadaṃ paṭipannā pūretuṃ sakkonti, sabbākārena pana pūrenti, paṭipattipūraṇena tassa bhoto gotamassa cittaṃ ārādhentīti vattabbā.

「質問をして、」とは、賢者である人天が、質問を準備して質問するのである。「答える」とは、その瞬間にすぐに答えるのである。「心を喜ばせる」とは、質問に答えることで、多くの人々の心を満足させるのである。「聞く価値がないと思う」とは、心を喜ばせて話しても、人々は聞く価値がないと思う、このように言うのである。「聞く価値があると思う」とは、神々も人間も、大変な努力をして聞く価値があると思うのである。「信じる」とは、非常に信じ、穏やかな心、柔らかな心になるのである。「信じている様子をする」とは、ただ信じているだけではなく、優れた衣(ころも)などを veluvana vihara のような大精舎に寄付するなどして、信じている様子をするのである。「そのようになる」とは、彼が説く法を、そのようになるために、法に従って実践を完成するために実践するのである。「そのようになるために実践する」とは、そのようになるために実践するのである。なぜなら、この世尊の法を聞いて、ある者は戒(かい)に、ある者は五戒に、ある者は出家する。実践している者は満足させる」とは、その実践を完成することができる。あらゆる面で完成させる。実践の完成によって、このゴータマ尊の心を満足させる、このように知るべきである。

Imasmiṃ panokāse ṭhatvā sīhanādā samodhānetabbā. Ekaccaṃ tapassiṃ niraye nibbattaṃ passāmīti hi bhagavato eko sīhanādo. Aparaṃ sagge nibbattaṃ passāmīti eko. Akusaladhammappahāne ahameva seṭṭhoti eko. Kusaladhammasamādānepi ahameva seṭṭhoti eko. Akusaladhammappahāne mayhameva sāvakasaṅgho seṭṭhoti eko. Kusaladhammasamādānepi mayhaṃyeva sāvakasaṅgho seṭṭhoti eko. Sīlena mayhaṃ sadiso natthīti eko. Vīriyena mayhaṃ sadiso natthīti eko. Paññāya…pe… vimuttiyā…pe… sīhanādaṃ nadanto parisamajjhe nisīditvā nadāmīti eko. Visārado hutvā nadāmīti eko. Pañhaṃ maṃ pucchantīti eko. Pañhaṃ puṭṭho vissajjemīti eko. Vissajjanena parassa cittaṃ ārādhemīti eko. Sutvā sotabbaṃ maññantīti eko. Sutvā me pasīdantīti eko. Pasannākāraṃ karontīti eko. Yaṃ paṭipattiṃ desemi, tathattāya paṭipajjantīti eko. Paṭipannā ca maṃ ārādhentīti eko. Iti purimānaṃ dasannaṃ ekekassa – ‘‘parisāsu ca nadatī’’ti ādayo dasa dasa parivārā. Evaṃ te dasa purimānaṃ dasannaṃ parivāravasena sataṃ purimā ca dasāti dasādhikaṃ sīhanādasataṃ hoti. Ito aññasmiṃ pana sutte ettakā sīhanādā dullabhā, tenidaṃ suttaṃ mahāsīhanādanti vuccati. Iti bhagavā ‘‘sīhanādaṃ kho samaṇo gotamo nadati, tañca kho suññāgāre nadatī’’ti evaṃ vādānu vādaṃ paṭisedhetvā idāni parisati naditapubbaṃ sīhanādaṃ dassento ‘‘ekamidāha’’ntiādimāha.

この場合において、師子吼(ししく)を捧げなければならない。ある修行者を地獄に生まれるのを見る、これが世尊の師子吼である。ある修行者を天に生まれるのを見る、これが師子吼である。不善法(ふぜんぼう)を捨てることにおいて、私が最も優れている、これが師子吼である。善法(ぜんぼう)を修めることにおいても、私が最も優れている、これが師子吼である。不善法を捨てることにおいて、私の弟子僧(さいしそう)が最も優れている、これが師子吼である。善法を修めることにおいても、私の弟子僧が最も優れている、これが師子吼である。戒(かい)において、私に等しい者はいない、これが師子吼である。精進(しょうじん)において、私に等しい者はいない、これが師子吼である。智慧(ちえ)において…(省略)…解脱(げだつ)において…(省略)…師子吼を吠える、群衆の中で座って吠える、これが師子吼である。無畏(むい)となって吠える、これが師子吼である。質問をしてくれる、これが師子吼である。質問されて答える、これが師子吼である。答えることで、他者の心を喜ばせる、これが師子吼である。聞くと、聞く価値があると思う、これが師子吼である。聞くと、信じる、これが師子吼である。信じている様子をする、これが師子吼である。私が説く実践を、そのようになるために実践する、これが師子吼である。実践している者は、私を満足させる、これが師子吼である。このように、先の十のそれぞれに対して、「群衆の中で吠える」などの十の付属がある。このように、先の十のそれぞれに、付属の数で百以上になる。この経においては、これほどの師子吼は得がたい。ゆえにこの経は「大師子吼経」と呼ばれる。このように、世尊は「ゴータマという沙門(しゃもん)は師子吼を吠える。しかもそれは空(くう)の堂で吠える」というような、そのような言説を否定し、今、群衆の中で吠えられた師子吼を示そうとして、「ある時、私は…」とこのように言われた。

Titthiyaparivāsakathāvaṇṇanā

外道(げどう)の修行期間の解説

404. Tattha tatra maṃ aññataro tapabrahmacārīti tatra rājagahe gijjhakūṭe pabbate viharantaṃ maṃ aññataro tapabrahmacārī nigrodho nāma paribbājako. Adhijeguccheti vīriyena pāpajigucchanādhikāre pañhaṃ pucchi. Idaṃ yaṃ taṃ bhagavā gijjhakūṭe mahāvihāre nisinno udumbarikāya deviyā uyyāne nisinnassa nigrodhassa ca paribbājakassa sandhānassa ca upāsakassa dibbāya sotadhātuyā kathāsallāpaṃ sutvā ākāsenāgantvā tesaṃ santike paññatte āsane nisīditvā nigrodhena adhijegucche puṭṭhapañhaṃ vissajjesi, taṃ sandhāya vuttaṃ. Paraṃ viya mattāyāti paramāya mattāya, atimahanteneva pamāṇenāti attho. Ko hi, bhanteti ṭhapetvā andhabālaṃ diṭṭhigatikaṃ añño paṇḍitajātiko ‘‘ko nāma bhagavato dhammaṃ sutvā na attamano assā’’ti vadati. Labheyyāhanti idaṃ so – ‘‘ciraṃ vata me aniyyānikapakkhe yojetvā attā kilamito, ‘sukkhanadītīre nhāyissāmī’ti samparivattentena viya thuse koṭṭentena viya na koci attho nipphādito. Handāhaṃ attānaṃ yoge yojessāmī’’ti cintetvā āha. Atha bhagavā yo anena khandhake titthiyaparivāso paññatto, yo aññatitthiyapubbo sāmaṇerabhūmiyaṃ ṭhito – ‘‘ahaṃ bhante, itthannāmo aññatitthiyapubbo imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhāmi upasampadaṃ, svāhaṃ, bhante, saṃghaṃ cattāro māse parivāsaṃ yācāmī’’tiādinā (mahāva. 86) nayena samādiyitvā parivasati, taṃ sandhāya – ‘‘yo kho, kassapa, aññatitthiyapubbo’’tiādimāha.

404. そこにおいて、ある苦行者(くぎょうしゃ)が、と、そこで、羅睺羅(らごら)で、鷲(わし)の峰(みね)の山で修行している私に、ある苦行者、ニグローダという名の遍歴者が、…。(「難解な言葉の解説」)…。「難解な言葉」とは、精進の力で、罪悪を憎むべき領域において質問した。「これが、世尊が鷲の峰の精舎に座っていて、ウドゥンバリカーという女神の庭園に座っているニグローダと、サンダーナという信者の、天の耳の力で会話を聞いて、空から来て、彼らのための座に座り、ニグローダが難解な言葉で尋ねた質問に答えた、それを指して言われた。」「限りなく」とは、限りなく、非常に大きな量で、ということである。「誰が、尊者よ」と、無知な愚か者、見解にとらわれた者を除いて、他に誰が「誰が世尊の法を聞いて喜ばない者がいるだろうか」と言うだろうか。「得られるだろう」とは、これは、彼は…「長い間、私に救済のない道に導き、自分を苦しめた。『乾いた川のそばで水浴びをしよう』と、もみ殻をこすり、種をこすっているように、何も成し遂げられなかった。さあ、私は自分を修行に専念させよう」と考えて言った。そこで世尊は、この結び目において定められた外道の修行期間、他の外道出身で、小僧(しょうぞう)の地位にいる者…「私が尊者よ、この名前で、他の外道出身で、この法と戒律において、出家を願っています。私が尊者よ、僧団に四ヶ月の修行期間をください」と、このように(マハーヴァーガ86)戒律を定め、修行する。それを指して、「誰が、カッサパよ、他の外道出身者である」とこのように言われた。

405. Tattha pabbajjanti vacanasiliṭṭhatāvaseneva vuttaṃ, aparivasitvāyeva hi pabbajjaṃ labhati. Upasampadatthikena pana nātikālena gāmappavesanādīni aṭṭha vattāni pūrentena parivasitabbaṃ. Āraddhacittāti aṭṭhavattapūraṇena tuṭṭhacittā, ayamettha saṅkhepattho. Vitthārato panesa titthiyaparivāso samantapāsādikāya vinayaṭṭhakathāyaṃ pabbajjakhandhakavaṇṇanāya vuttanayena veditabbo. Api ca metthāti api ca me ettha. Puggalavemattatā viditāti puggalanānattaṃ viditaṃ. ‘‘Ayaṃ puggalo parivāsāraho, ayaṃ na parivāsāraho’’ti idaṃ mayhaṃ pākaṭanti dasseti. Tato kassapo cintesi – ‘‘aho acchariyaṃ buddhasāsanaṃ, yattha evaṃ ghaṃsitvā koṭṭetvā yuttameva gaṇhanti, ayuttaṃ chaḍḍentī’’ti, tato suṭṭhutaraṃ pabbajjāya sañjātussāho – ‘‘sace bhante’’tiādimāha.

405. 「出家する」とは、言葉の通りに言った。修行せずに、出家を得る。出家を望む者は、しばらくの間、村への入り口などの八つの条件を満たして修行しなければならない。「意欲のある」とは、八つの条件を満たすことで、満足した心である。これがここでの要点である。詳しくは、この外道の修行期間は、サマンタパーサーディカーの律(りつ)の注釈書(ちゅうしゃくしょ)の、出家者の結び目の解説に述べられた通りに理解すべきである。また、私には…「また、私には、このことに」。「個人の違いを知る」とは、個人の違いを知る。「この人は修行期間に値する、この人は値しない」ということを、私は知っている、このように示している。それゆえカッサパは考えた。「ああ、驚くべき仏教の教えだ。どのように、このようにこすり、削り、ふさわしいものを受け入れ、ふさわしくないものを捨てるのか」と、それゆえ、ますます出家への意欲が湧いた。「もし尊者よ」と、このように言った。

Atha kho bhagavā tassa tibbacchandataṃ viditvā – ‘‘na kassapo parivāsaṃ arahatī’’ti aññataraṃ bhikkhuṃ āmantesi – ‘‘gaccha bhikkhu kassapaṃ nhāpetvā pabbājetvā ānehī’’ti. So tathā katvā taṃ pabbājetvā bhagavato santikaṃ āgamāsi. Bhagavā taṃ gaṇamajjhe nisīdāpetvā upasampādesi. Tena vuttaṃ – ‘‘alattha kho acelo kassapo bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampada’’nti. Acirūpasampannoti upasampanno hutvā nacirameva. Vūpakaṭṭhoti vatthukāmakilesakāmehi kāyena ceva cittena ca vūpakaṭṭho. Appamattoti kammaṭṭhāne satiṃ avijahanto. Ātāpīti kāyikacetasikasaṅkhātena vīriyātāpena ātāpī. Pahitattoti kāye ca jīvite ca anapekkhatāya pesitacitto vissaṭṭhaattabhāvo. Yassatthāyāti yassa atthāya. Kulaputtāti ācārakulaputtā. Sammadevāti hetunāva kāraṇeneva. Tadanuttaranti taṃ anuttaraṃ. Brahmacariyapariyosānanti maggabrahmacariyassa pariyosānabhūtaṃ arahattaphalaṃ. Tassa hi atthāya kulaputtā pabbajanti. Diṭṭheva dhammeti imasmiṃyeva attabhāve. Sayaṃ abhiññā sacchikatvāti attanāyeva paññāya paccakkhaṃ katvā, aparappaccayaṃ katvāti attho. Upasampajja vihāsīti pāpuṇitvā sampādetvā vihāsi, evaṃ viharanto ca khīṇā jāti…pe… abbhaññāsīti.

そこで、世尊は、彼の強い意志を知って、「カッサパは修行期間に値しない」と、ある比丘(びく)を呼んだ。「行け、比丘よ。カッサパを水浴びさせて、出家させて連れてこい」と。彼は、そのようにして、彼を出家させて、世尊のもとに連れてきた。世尊は、彼を僧団の中に座らせて、出家させた。それゆえ、「カッサパという裸の行者は、世尊のもとで出家を得た。出家を得た」と、このように言われた。「出家して間もない」とは、出家して間もなく。「離れた」とは、物質的な欲望、感覚的な欲望から、身体でも心でも離れた。「怠らない」とは、修行の場において、注意を怠らない。「精進する」とは、身体的、精神的な精進の熱意で精進する。「心を整えた」とは、身体や命に対して執着しないことで、心を整え、手放した状態である。「その目的のために」とは、その目的のために。「在家の子」とは、戒律を守る在家の子。「まさに」とは、原因で、理由で。「それ以上なき」とは、それに勝るものはない。「梵行(ぼんぎょう)の終わり」とは、道という梵行の終わりの段階である阿羅漢果(あらかんが)。なぜなら、その目的のために在家の子は出家する。「まさに」とは、この生涯において。「自ら悟って、実現して」とは、自ら智慧で、直接に…(「自分で…」)…実現した、ということである。「住んで、修行した」とは、達して、完成させて、修行した。このように修行して、そして「生は尽きた…(省略)…知った」と。

Evamassa paccavekkhaṇabhūmiṃ dassetvā arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpetuṃ ‘‘aññataro kho panāyasmā kassapo arahataṃ ahosī’’ti vuttaṃ. Tattha aññataroti eko. Arahatanti arahantānaṃ, bhagavato sāvakānaṃ arahantānaṃ abbhantaro ahosīti ayamettha adhippāyo. Yaṃ yaṃ pana antarantarā na vuttaṃ, taṃ taṃ tattha tattha vuttattā pākaṭamevāti.

このように、彼の反復思考の段階を示して、阿羅漢という頂点(ちょうてん)で説法を終えるために、「あるカッサパという名の者は阿羅漢になった」と、このように言われた。「ある」とは、一人。「阿羅漢」とは、阿羅漢たちの、世尊の弟子である阿羅漢たちの、中にいた、ということである。これがここでの意図である。ところどころで述べられていないことは、すべてそこで述べられているから、明白である。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

このように、スマングルヴィーラシーニーのディーガ・ニカーヤの注釈書において、

Mahāsīhanādasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

大師子吼経の解説、終わり。

9. Poṭṭhapādasuttavaṇṇanā

9. ポッタパーダ経の解説

Poṭṭhapādaparibbājakavatthuvaṇṇanā

ポッタパーダ遍歴者の物語の解説

406. Evaṃ me suttaṃ…pe… sāvatthiyanti poṭṭhapādasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāmeti sāvatthiṃ upanissāya yo jetassa kumārassa vane anāthapiṇḍikena gahapatinā ārāmo kārito, tattha viharati. Poṭṭhapādo paribbājakoti nāmena poṭṭhapādo nāma channaparibbājako. So kira gihikāle brāhmaṇamahāsālo kāmesuādīnavaṃ disvā cattālīsakoṭiparimāṇaṃ bhogakkhandhaṃ pahāya pabbajitvā titthiyānaṃ gaṇācariyo jāto. Samayaṃ pavadanti etthāti samayappavādako, tasmiṃ kira ṭhāne caṅkītārukkhapokkharasātippabhutayo brāhmaṇā nigaṇṭhaacelakaparibbājakādayo ca pabbajitā sannipatitvā attano attano samayaṃ vadanti kathenti dīpenti, tasmā so ārāmo samayappavādakoti vuccati. Sveva ca tindukācīrasaṅkhātāya timbarūrukkhapantiyā parikkhittattā tindukācīro. Yasmā panettha paṭhamaṃ ekāva sālā ahosi, pacchā mahāpuññaṃ paribbājakaṃ nissāya bahū sālā katā. Tasmā tameva ekaṃ sālaṃ upādāya laddhanāmavasena ekasālakoti vuccati. Mallikāya pana pasenadirañño deviyā uyyānabhūto so pupphaphalasampanno ārāmoti katvā mallikāya ārāmoti saṅkhyaṃ gato. Tasmiṃ samayappavādake tindukācīre ekasālake mallikāya ārāme.

406. このように、私は聞いた…(省略)…舎衛城(しゃえじょう)において、ポッタパーダ経。ここで、これまでにない言葉の解説をします。舎衛城に住む、ジェータの林、アナータピンディカの庭園において、舎衛城の近くにある、ジェータ王子の森にある、アナータピンディカという長者(ちょうじゃ)が建てた庭園、そこに住む。ポッタパーダという遍歴者、名前はポッタパーダという、チャナという遍歴者。彼は、在家時代、バラモンの大長者で、欲望の欠点を見て、四千万の宝を捨てて出家し、外道の師となった。時を語る、ここで、ということである。その場所で、散歩する木、ポクハラサティなどのバラモン、ニガンタ(裸の修行者)、アチェラカ(裸の行者)などの遍歴者たちが集まって、それぞれ自分の時を語り、説明する。ゆえに、その庭園は時を語る庭園と呼ばれる。また、ティンドゥカーチーラという名のティンバールーの木の列で囲まれているため、ティンドゥカーチーラ。なぜなら、ここで最初に一つの塔(さら)しかなかったが、後に偉大な徳を持つ遍歴者を慕って、多くの塔が建てられた。ゆえに、その一つの塔を指して、名前を得たので、一つの塔と呼ばれる。マリカー王妃の庭園であるので、花や果実が豊かな庭園として、マリカーの庭園と呼ばれた。その時を語る庭園、ティンドゥカーチーラ、一つの塔、マリカーの庭園において。

Paṭivasatīti nivāsaphāsutāya vasati. Athekadivasaṃ bhagavā paccūsasamaye sabbaññutaññāṇaṃ pattharitvā lokaṃ pariggaṇhanto ñāṇajālassa antogataṃ paribbājakaṃ disvā – ‘‘ayaṃ poṭṭhapādo mayhaṃ ñāṇajāle paññāyati, kinnu kho bhavissatī’’ti upaparikkhanto addasa – ‘‘ahaṃ ajja tattha gamissāmi, atha maṃ poṭṭhapādo nirodhañca nirodhavuṭṭhānañca pucchissati, tassāhaṃ sabbabuddhānaṃ ñāṇena saṃsanditvā tadubhayaṃ kathessāmi, atha so katipāhaccayena cittaṃ hatthisāriputtaṃ gahetvā mama santikaṃ āgamissati, tesamahaṃ dhammaṃ desessāmi, desanāvasāne poṭṭhapādo maṃ saraṇaṃ gamissati, citto hatthisāriputto mama santike pabbajitvā arahattaṃ pāpuṇissatī’’ti. Tato pātova sarīrapaṭijagganaṃ katvā surattadupaṭṭaṃ nivāsetvā vijjulatāsadisaṃ kāyabandhanaṃ bandhitvā yugandharapabbataṃ parikkhipitvā ṭhitamahāmeghaṃ viya meghavaṇṇaṃ paṃsukūlaṃ ekaṃsavaragataṃ katvā paccagghaṃ selamayapattaṃ vāmaaṃsakūṭe laggetvā sāvatthiṃ piṇḍāya pavisissāmīti sīho viya himavantapādā vihārā nikkhami. Imamatthaṃ sandhāya – ‘‘atha kho bhagavā’’tiādi vuttaṃ.

「住む」とは、住むのに快適だから住む。ある日、世尊は夜明け前に、すべてを知る智慧(ちえ)を広げて、世界を巡り、智慧の網にかかった遍歴者を見て、「このポッタパーダは、私の智慧の網にかかっている。どうなるだろうか」と、考えて、見た。「今日、私はそこへ行く。するとポッタパーダは、滅(めつ)と、滅からの復帰を尋ねるだろう。私はすべての仏の智慧と一致して、その両方を説くだろう。すると彼は、数日後に、心をハティサリプッタ(象飼い)に捕らえ、私のところにやってくるだろう。私は彼らに法を説くだろう。説法の終わりに、ポッタパーダは私に帰依するだろう。チッタという象飼いは、私のところで出家して、阿羅漢果を得るだろう」と。それゆえ、朝早く、身支度をして、真紅の衣(ころも)を着て、稲妻のように光る帯を締め、ユガンダラ山の周りを巡って立った、巨大な雲のような、灰色の色をした、ボロ布(ぬの)の衣を片方の肩にかけ、裏返した灰色の鉢(はち)を左の脇にかけ、舎衛城に托鉢(たくはつ)に入るために、獅子(しし)がヒマラヤの山から出てくるように、精舎を出た。この意味を指して、「すると世尊は…」と、このように言われた。

407. Etadahosīti nagaradvārasamīpaṃ gantvā attano rucivasena sūriyaṃ oloketvā atippagabhāvameva disvā etaṃ ahosi. Yaṃnūnāhanti saṃsayaparidīpano viya nipāto, buddhānañca saṃsayo nāma natthi – ‘‘idaṃ karissāma, idaṃ na karissāma, imassa dhammaṃ desessāma, imassa na desessāmā’’ti evaṃ parivitakkapubbabhāgo panesa sabbabuddhānaṃ labbhati. Tenāha – ‘‘yaṃnūnāha’’nti, yadi panāhanti attho.

407. 「こう思った」とは、都市の門の近くに来て、自分の好みに応じて太陽を見て、非常に明るいのを見て、こう思った。「なぜなら」とは、疑問を深めるような助詞である。仏陀には疑問がない。「これをしよう、これをしない、この者に法を説こう、この者には説かない」というように、以前に考えたことがある。それゆえ「なぜなら」と言った。「もし」とは、意味である。

408. Unnādiniyāti uccaṃ nadamānāya, evaṃ nadamānāya cassā uddhaṃ gamanavasena ucco, disāsu patthaṭavasena mahā saddoti uccāsaddamahāsaddāya, tesañhi paribbājakānaṃ pātova vuṭṭhāya kattabbaṃ nāma cetiyavattaṃ vā bodhivattaṃ vā ācariyupajjhāyavattaṃ vā yoniso manasikāro vā natthi. Tena te pātova vuṭṭhāya bālātape nisinnā – ‘‘imassa hattho sobhano, imassa pādo’’ti evaṃ aññamaññassa hatthapādādīni vā ārabbha, itthipurisadārakadārikādīnaṃ vaṇṇe vā, aññaṃ vā kāmassādabhavassādādivatthuṃ ārabbha kathaṃ samuṭṭhāpetvā anupubbena rājakathādianekavidhaṃ tiracchānakathaṃ kathenti. Tena vuttaṃ – ‘‘unnādiniyā uccāsaddamahāsaddāya anekavihitaṃ tiracchānakathaṃ kathentiyā’’ti.

408. 騒がしく鳴り響くとは、高く鳴り響いていることであり、このように鳴り響くこと、さらに天上へと昇っていくことから「高く」とされ、四方に広がることから「大いなる音」とされる。この修行者たちには、夜明けに起き出して供養すべき塔供養や菩提樹供養、師や師匠への供養、あるいは深く考えるということがない。それゆえ彼らは、夜明けに起き出して太陽の下に座り、「この人の手は美しい、この人の足は美しい」といったように、互いの手足などについて、あるいは男女や子供たちの容姿について、あるいはさらに快楽や感覚的なものについて語り合い、徐々に王の話など様々な俗世の話題を交わす。それゆえに、「騒がしく鳴り響く、高く大いなる音で、様々な俗世の話題を交わす」と述べられている。

Tato poṭṭhapādo paribbājako te paribbājake oloketvā – ‘‘ime paribbājakā ativiya aññamaññaṃ agāravā, mayañca samaṇassa gotamassa pātubhāvato paṭṭhāya sūriyuggamane khajjopanakūpamā jātā, lābhasakkāropi no parihīno. Sace panimaṃ ṭhānaṃ samaṇo gotamo vā gotamassa sāvako vā gihī upaṭṭhāko vā tassa āgaccheyya, ativiya lajjanīyaṃ bhavissati, parisadoso kho pana parisajeṭṭhakasseva upari ārohatī’’ti itocito ca vilokento bhagavantaṃ addasa. Tena vuttaṃ – ‘‘addasā kho poṭṭhapādo paribbājako…pe… tuṇhī ahesu’’nti.

その時、プッパダという修行者が、それらの修行者たちを見て、「この修行者たちは互いに全く敬意を払っていない。私たちも、ゴータマという沙門が現れて以来、太陽が昇るにつれて(隠れるように)なり、受けるべき施しや尊敬も失われた。もしこの場所(ここ)にゴータマという沙門、あるいはゴータマの弟子、あるいは在家信者が来るならば、非常に恥ずかしいことだろう。また、集まりの長老に対する非難は、集まりの長老自身の上に降りかかる」と考え、あたりを見回して世尊を見た。それゆえに、「プッパダという修行者は見た…(中略)…静かになった」と述べられている。

409. Tattha saṇṭhapesīti sikkhāpesi, vajjamassā paṭicchādesi. Yathā susaṇṭhitā hoti, tathā naṃ ṭhapesi. Yathā nāma parisamajjhaṃ pavisanto puriso vajjapaṭicchādanatthaṃ nivāsanaṃ saṇṭhapeti, pārupanaṃ saṇṭhapeti, rajokiṇṇaṭṭhānaṃ puñchati; evamassā vajjapaṭicchādanatthaṃ – ‘‘appasaddā bhonto’’ti sikkhāpento yathā susaṇṭhitā hoti, tathā naṃ ṭhapesīti attho. Appasaddakāmoti appasaddaṃ icchati, eko nisīdati, eko tiṭṭhati, na gaṇasaṅgaṇikāya yāpeti. Upasaṅkamitabbaṃ maññeyyāti idhāgantabbaṃ maññeyya. Kasmā panesa bhagavato upasaṅkamanaṃ paccāsīsatīti? Attano vuddhiṃ patthayamāno. Paribbājakā kira buddhesu vā buddhasāvakesu vā attano santikaṃ āgatesu – ‘‘ajja amhākaṃ santikaṃ samaṇo gotamo āgato, sāriputto āgato, na kho pana te yassa vā tassa vā santikaṃ gacchanti, passatha amhākaṃ uttamabhāva’’nti attano upaṭṭhākānaṃ santike attānaṃ ukkhipanti, ucce ṭhāne ṭhapenti, bhagavatopi upaṭṭhāke gaṇhituṃ vāyamanti. Te kira bhagavato upaṭṭhāke disvā evaṃ vadanti – ‘‘tumhākaṃ satthā bhavaṃ gotamopi gotamasāvakāpi amhākaṃ santikaṃ āgacchanti, mayaṃ aññamaññaṃ samaggā. Tumhe pana amhe akkhīhipi passituṃ na icchatha, sāmīcikammaṃ na karotha, kiṃ vo amhehi aparaddha’’nti. Athekacce manussā – ‘‘buddhāpi etesaṃ santikaṃ gacchanti kiṃ amhāka’’nti tato paṭṭhāya te disvā nappamajjanti. Tuṇhī ahesunti poṭṭhapādaṃ parivāretvā nissaddā nisīdiṃsu.

409. ここで「整えた」とは、教え導いた、非難を隠したという意味である。どのように整えられたかというと、そのように彼を置いた。例えば、集会に入っていく人が、非難を隠すために下衣を整え、上衣を整え、塵を払うように、非難を隠すために、「皆さん、静かに」と教え導き、どのように整えられたかというと、そのように彼を置いた、という意味である。「静寂を愛する」とは、静寂を欲し、一人で座り、一人で立ち、集団で時間を過ごさないことである。「近づくべきであると考える」とは、ここに来るべきであると考えることである。なぜ彼は世尊に近づくことを待っているのか? 自身の発展を願っているからである。修行者たちは、仏や仏弟子が自分たちの元に来ると、「今日、私たちの元にゴータマという沙門が来た、サーリプッタが来た。しかし彼らは、誰の元にも行くわけではない。私たちの優れた様子を見よ」と言って、自分の信者たちの前で自分を高く評価し、高い地位に置こうとする。彼らは、世尊の信者たちを見て、このように言う。「あなたたちの師、ゴータマという方や、ゴータマの弟子たちも、私たちの元に来る。私たちは互いに仲が良い。あなたたちは私たちを目で見ることも望まず、敬意を払おうとしない。私たちに何が悪いのか?」すると、ある人々は、「仏でさえ彼らの元に行くのに、なぜ私たちが行かないのか」と思って、それ以来彼らを見るようになり、怠らなくなる。「静かになった」とは、プッパダを囲んで、音もなく座ったことである。

410. Svāgataṃ, bhanteti suṭṭhu āgamanaṃ, bhante, bhagavato; bhagavati hi no āgate ānando hoti, gate sokoti dīpeti. Cirassaṃ kho, bhanteti kasmā āha? Kiṃ bhagavā pubbepi tattha gatapubboti, na gatapubbo. Manussānaṃ pana – ‘‘kuhiṃ gacchantā, kuto āgatattha, kiṃ maggamūḷhattha, cirassaṃ āgatatthā’’ti evamādayo piyasamudācārā honti, tasmā evamāha. Evañca pana vatvā na mānathaddho hutvā nisīdi, uṭṭhāyāsanā bhagavato paccuggamanamakāsi. Bhagavantañhi upagataṃ disvā āsanena animantento vā apacitiṃ akaronto vā dullabho. Kasmā? Uccākulīnatāya. Ayampi paribbājako attano nisinnāsanaṃ papphoṭetvā bhagavantaṃ āsanena nimantento – ‘‘nisīdatu, bhante, bhagavā idamāsanaṃ paññatta’’nti āha. Antarākathā vippakatāti nisinnānaṃ vo ādito paṭṭhāya yāva mamāgamanaṃ, etasmiṃ antare kā nāma kathā vippakatā, mamāgamanapaccayā katamā kathā pariyantaṃ na gatā, vadatha, yāva naṃ pariyantaṃ netvā demīti sabbaññupavāraṇaṃ pavāresi. Atha paribbājako – ‘‘niratthakakathā esā nissārā vaṭṭasannissitā, na tumhākaṃ purato vattabbataṃ arahatī’’ti dīpento ‘‘tiṭṭhatesā, bhante’’tiādimāha.

410. 「ようこそお越しくださいました」とは、世尊のご来訪は大変素晴らしい、世尊がいらっしゃると喜びがあり、お帰りになると悲しみがある、ということを示している。「ずいぶん久しぶりですね」と言うのはなぜか? 世尊は以前にもここに来られたことがあるのか? いえ、ありません。しかし人々は、「どこへ行くのですか、どこから来たのですか、道に迷ったのですか、ずいぶん遅いですね」などといった親しみを込めた言葉を交わす。それゆえに、このように言ったのである。このように言っても、傲慢にならずに座ったのではなく、立ち上がって世尊を迎えたのである。世尊がお越しになったのを見て、席を勧めることもせず、尊敬を示さないのは、軽んじていることである。なぜか? 高貴な身分であるからだ。この修行者も、自分の座っていた席を払い、世尊に席を勧めて、「世尊、どうぞお座りください。この席が用意されております」と言った。「話の途中で」とは、座っているあなたたちにとって、最初から私が来るまでの間、どのような話が途中で終わったのか、私の到着によってどのような話が最後まで行われなかったのか、話しなさい。それを最後まで話してから差し上げます、と全てのことを明らかにするように言った。すると修行者は、「それは無益な話であり、無意味な輪廻に繋がるものです。あなたの前で話す価値はありません」と示して、「それは置いておいてください、世尊」と言った。

Abhisaññānirodhakathāvaṇṇanā

認識消失の説話の解説

411. Tiṭṭhatesā, bhanteti sace bhagavā sotukāmo bhavissati, pacchāpesā kathā na dullabhā bhavissati, amhākaṃ panimāya kathāya attho natthi. Bhagavato panāgamanaṃ labhitvā mayaṃ aññadeva sukāraṇaṃ pucchāmāti dīpeti. Tato taṃ pucchanto – ‘‘purimāni, bhante’’tiādimāha. Tattha kotūhalasālāyanti kotūhalasālā nāma paccekasālā natthi. Yattha pana nānātitthiyā samaṇabrāhmaṇā nānāvidhaṃ kathaṃ pavattenti, sā bahūnaṃ – ‘‘ayaṃ kiṃ vadati, ayaṃ kiṃ vadatī’’ti kotūhaluppattiṭṭhānato kotūhalasālāti vuccati. Abhisaññānirodheti ettha abhīti upasaggamattaṃ. Saññānirodheti cittanirodhe, khaṇikanirodhe kathā uppannāti attho. Idaṃ pana tassā uppattikāraṇaṃ. Yadā kira bhagavā jātakaṃ vā katheti, sikkhāpadaṃ vā paññapeti tadā sakalajambudīpe bhagavato kittighoso pattharati, titthiyā taṃ sutvā – ‘‘bhavaṃ kira gotamo pubbacariyaṃ kathesi, mayaṃ kiṃ na sakkoma tādisaṃ kiñci kathetu’’nti bhagavato paṭibhāgakiriyaṃ karontā ekaṃ bhavantarasamayaṃ kathenti – ‘‘bhavaṃ gotamo sikkhāpadaṃ paññapesi, mayaṃ kiṃ na sakkoma paññapetu’’nti attano sāvakānaṃ kiñcideva sikkhāpadaṃ paññapenti. Tadā pana bhagavā aṭṭhavidhaparisamajjhe nisīditvā nirodhakathaṃ kathesi. Titthiyā taṃ sutvā – ‘‘bhavaṃ kira gotamo nirodhaṃ nāma kathesi, mayampi taṃ kathessāmā’’ti sannipatitvā kathayiṃsu. Tena vuttaṃ – ‘‘abhisaññānirodhe kathā udapādī’’ti.

411. 「それは置いておいてください、世尊」とは、もし世尊がお聞きになりたいのであれば、後でその話はいくらでも聞けるでしょう。しかし、私たちはこの話について意味がありません。世尊がいらっしゃった機会を得て、私たちは別の特別なことをお尋ねしたいのです、と示している。それゆえに、彼に尋ねて、「以前の(話について)、世尊」と言った。ここで「興味深い会場」とは、特別な会場があるわけではない。様々な宗派の修行者やバラモンたちが、様々な話をしている場所であり、多くの人々が「この人は何を言っているのか、あの人は何を言っているのか」と興味を抱く場所であるから、「興味深い会場」と呼ばれる。認識消失とは、ここで「アビ」は程度を示す接頭辞である。「認識の消失」とは、心の消失、刹那的な消失についての話が起こった、という意味である。これがその発生の原因である。例えば、世尊がジャータカを説かれたり、戒律を制定されたりする時、ジャンブディーパ全体に世尊の評判が広まる。他の宗派の人々はそれを聞いて、「ゴータマという方が過去の業を説かれた。私たちもそのようなことを説けないのだろうか」と、世尊の説法に対抗して、ある時、「ゴータマという方が戒律を制定された。私たちも制定できないだろうか」と言って、自分の弟子たちに何か戒律を制定する。その時、世尊は八つの集まりの真ん中に座って、消失の説話をお説きになった。他の宗派の人々はそれを聞いて、「ゴータマという方が消失を説かれた。私たちもそれを説こう」と言って集まり、説いた。それゆえに、「認識消失において話が起こった」と述べられている。

Tatrekacceti tesu ekacce. Purimo cettha yvāyaṃ bāhire titthāyatane pabbajito cittappavattiyaṃ dosaṃ disvā acittakabhāvo santoti samāpattiṃ bhāvetvā ito cuto pañca kappasatāni asaññībhave ṭhatvā puna idha uppajjati. Tassa saññuppāde ca nirodhe ca hetuṃ apassanto – ahetū appaccayāti āha.

「その中で、ある者は」とは、それらのうちのある者である。最初の者は、外部の異教の場所で出家し、心の働きに欠点があると見て、無心であることが(苦からの)逃避であると考えて、禅定を修して、ここで死んで五百劫の間、無想の状態にとどまり、再びここで生まれる。彼の認識の発生と消失の原因を見ることができず、「原因なく、条件なく」と言った。

Dutiyo naṃ nisedhetvā migasiṅgatāpasassa asaññakabhāvaṃ gahetvā – ‘‘upetipi apetipī’’ti āha. Migasiṅgatāpaso kira attantapo ghoratapo paramadhitindriyo ahosi. Tassa sīlatejena sakkavimānaṃ uṇhaṃ ahosi. Sakko devarājā ‘‘sakkaṭṭhānaṃ nu kho tāpaso patthetī’’ti alambusaṃ nāma devakaññaṃ – ‘tāpasassa tapaṃ bhinditvā ehī’ti pesesi. Sā tattha gatā. Tāpaso paṭhamadivase taṃ disvāva palāyitvā paṇṇasālaṃ pāvisi. Dutiyadivase kāmacchandanīvaraṇena bhaggo taṃ hatthe aggahesi, so tena dibbaphassena phuṭṭho visaññī hutvā tiṇṇaṃ saṃvaccharānaṃ accayena saññaṃ paṭilabhi. Taṃ so diṭṭhigatiko – ‘‘tiṇṇaṃ saṃvaccharānaṃ accayena nirodhā vuṭṭhito’’ti maññamāno evamāha.

二番目の者は、それを否定し、鹿の角の行者の無想の状態を捉えて、「近づくことも、離れることもない」と言った。鹿の角の行者は、厳しい修行をし、感覚を制した。彼の戒律の力によって、帝釈天の宮殿は熱くなった。帝釈天は、「行者は王位を願っているのか」と思って、アラムサという天女に、「行者の修行を妨げなさい」と言って送った。彼女がそこに行った。行者は初日に彼女を見ただけで逃げ出し、草庵に隠れた。二日目、色欲の煩悩に負けて、彼女を手に取った。彼はその天界の接触によって打たれて、正気を失い、三年後に意識を取り戻した。その(見解に固執した)者は、「三年の後に、消失から回復した」と思って、このように言った。

Tatiyo naṃ nisedhetvā āthabbaṇapayogaṃ sandhāya ‘‘upakaḍḍhantipi apakaḍḍhantipī’’ti āha. Āthabbaṇikā kira āthabbaṇaṃ payojetvā sattaṃ sīsacchinnaṃ viya hatthacchinnaṃ viya mataṃ viya ca katvā dassenti. Tassa puna pākatikabhāvaṃ disvā so diṭṭhigatiko – ‘‘nirodhā vuṭṭhito aya’’nti maññamāno evamāha.

三番目の者は、それを否定し、アタルバナの呪術を指して、「引き上げることも、引き下げることもない」と言った。アタルバナの術師は、アタルバナの術を用いて、七つの頭が切られたかのよう、手が切られたかのよう、死んだかのようにして見せる。それから、通常の姿に戻るのを見て、その(見解に固執した)者は、「消失から回復した」と思って、このように言った。

Catuttho naṃ nisedhetvā yakkhadāsīnaṃ madaniddaṃ sandhāya ‘‘santi hi bho devatā’’tiādimāha. Yakkhadāsiyo kira sabbarattiṃ devatūpahāraṃ kurumānā naccitvā gāyitvā aruṇodaye ekaṃ surāpātiṃ pivitvā parivattitvā supitvā divā vuṭṭhahanti. Taṃ disvā so diṭṭhigatiko – ‘‘suttakāle nirodhaṃ samāpannā, pabuddhakāle nirodhā vuṭṭhitā’’ti maññamāno evamāha.

四番目の者は、それを否定し、ヤクシャの女奴隷の酩酊を指して、「神々がいる」と言った。ヤクシャの女奴隷たちは、毎晩神々への供物を捧げ、踊って歌って、夜明けに酒を一杯飲んで、転がり回って眠り、昼に起き上がる。それを見て、その(見解に固執した)者は、「眠っている時に消失に入り、目覚めた時に消失から回復した」と思って、このように言った。

Ayaṃ pana poṭṭhapādo paribbājako paṇḍitajātiko. Tenassa taṃ kathaṃ sutvā vippaṭisāro uppajji. ‘‘Imesaṃ kathā eḷamūgakathā viya cattāro hi nirodhe ete paññapenti, iminā ca nirodhena nāma ekena bhavitabbaṃ, na bahunā. Tenāpi ekena aññeneva bhavitabbaṃ, so pana aññena ñātuṃ na sakkā aññatra sabbaññunā. Sace bhagavā idha abhavissa ‘ayaṃ nirodho ayaṃ na nirodho’ti dīpasahassaṃ viya ujjāletvā ajjameva pākaṭaṃ akarissā’’ti dasabalaññeva anussari. Tasmā ‘‘tassa mayhaṃ bhante’’tiādimāha. Tattha aho nūnāti anussaraṇatthe nipātadvayaṃ, tena tassa bhagavantaṃ anussarantassa etadahosi ‘‘aho nūna bhagavā aho nūna sugato’’ti. Yo imesanti yo etesaṃ nirodhadhammānaṃ sukusalo nipuṇo cheko, so bhagavā aho nūna katheyya, sugato aho nūna katheyyāti ayamettha adhippāyo. Pakataññūti ciṇṇavasitāya pakatiṃ sabhāvaṃ jānātīti pakataññū. Kathaṃ nu khoti idaṃ paribbājako ‘‘mayaṃ bhagavā na jānāma, tumhe jānātha, kathetha no’’ti āyācanto vadati. Atha bhagavā kathento ‘‘tatra poṭṭhapādā’’tiādimāha.

しかし、このプッパダという修行者は賢明な人物であった。ゆえに、その話を聞いて後悔した。「これらの話は、エルムガ(無益な)の話のようである。四つの消失があると彼らは説いているが、この消失は一つでなければならない、多くあってはならない。それゆえに、一つは他のものと区別されなければならない。その(区別)は、全てを知る者以外には知ることができない。もし世尊がここにおられたなら、『これが消失であり、これが消失ではない』と、千の灯火のように照らし出して、今日すぐに明らかになさるだろう」と思って、十力(世尊)を思い出した。それゆえに、「それゆえに、世尊」と言った。ここで「ああ、そうだろうか」という二つの副詞は、思い出すことを意味する。それゆえに、世尊を思い出した時に、「ああ、世尊よ、ああ、善逝よ」と思った。「それらの」とは、それらの消失の法に精通し、鋭く、賢い者、すなわち世尊よ、ああ、そうだろうか、説いてくださるだろうか。善逝よ、ああ、そうだろうか、説いてくださるだろうか、というのがここでの意図である。「事実を知る者」とは、実践したことによって、その真実、性質を知る者、すなわち事実を知る者である。どのようにして、この修行者は「私たちは世尊を知りません。あなたは知っています。私たちに説いてください」と言って尋ねているのか? すると世尊は説かれて、「そこでプッパダよ」と言った。

Ahetukasaññuppādanirodhakathāvaṇṇanā

原因なき認識発生消失の説話の解説

412. Tattha tatrāti tesu samaṇabrāhmaṇesu. Āditova tesaṃ aparaddhanti tesaṃ ādimhiyeva viraddhaṃ, gharamajjheyeva pakkhalitāti dīpeti. Sahetū sappaccayāti ettha hetupi paccayopi kāraṇasseva nāmaṃ, sakāraṇāti attho. Taṃ pana kāraṇaṃ dassento ‘‘sikkhā ekā’’ti āha. Tattha sikkhā ekā saññā uppajjantīti sikkhāya ekaccā saññā jāyantīti attho.

412. 「そこで」とは、それらの修行者やバラモンたちのうち、という意味である。「初めから彼らに過ちがある」とは、初めから彼らと食い違っている、家庭の中でつまずいた、ということを示している。「原因があり、条件がある」とは、ここで原因も条件も、原因の名前である。すなわち、原因がある、という意味である。その原因を示して、「修行が一つである」と言った。ここで「修行によって、認識が一つ生じる」とは、修行によって、認識が一つ生じる、という意味である。

413. Kā ca sikkhāti bhagavā avocāti katamā ca sā sikkhāti bhagavā vitthāretukamyatāpucchāvasena avoca. Atha yasmā adhisīlasikkhā adhicittasikkhā adhipaññāsikkhāti tisso sikkhā honti. Tasmā tā dassento bhagavā saññāya sahetukaṃ uppādanirodhaṃ dīpetuṃ buddhuppādato pabhuti tantidhammaṃ ṭhapento ‘‘idha poṭṭhapāda, tathāgato loke’’tiādimāha. Tattha adhisīlasikkhā adhicittasikkhāti dve eva sikkhā sarūpena āgatā, tatiyā pana ‘‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadāti kho poṭṭhapāda mayā ekaṃsiko dhammo desito’’ti ettha sammādiṭṭhisammāsaṅkappavasena pariyāpannattā āgatāti veditabbā. Kāmasaññāti pañcakāmaguṇikarāgopi asamuppannakāmacāropi. Tattha pañcakāmaguṇikarāgo anāgāmimaggena samugghātaṃ gacchati, asamuppannakāmacāro pana imasmiṃ ṭhāne vaṭṭati. Tasmā tassa yā purimā kāmasaññāti tassa paṭhamajjhānasamaṅgino yā pubbe uppannapubbāya kāmasaññāya sadisattā purimā kāmasaññāti vucceyya, sā nirujjhati, anuppannāva nuppajjatīti attho.

413. 「どのような修行か?」と世尊はおっしゃった。「どのような修行か?」と世尊がおっしゃったのは、詳しく説明したいという願望からの問いかけによるものである。ところで、戒学、定学、慧学という三つの修行があるので、それを以下に示すために、世尊は認識とともに原因のある発生と消失を示すために、仏の出現以来、その教えを確立し、「ここでプッパダよ、如来が世に現れる」と言った。ここで戒学、定学とは、二つの修行がそのまま現れている。三番目の「これは苦の消滅に至る道である」とは、プッパダよ、私が断言して説いた法である、という中で、正見、正思惟によって包含されて現れていると知るべきである。欲の認識とは、五つの欲の対象への執着、あるいはまだ発生していない欲の経験である。ここで五つの欲の対象への執着は、不還向の道によって根絶される。まだ発生していない欲の経験は、この場所でとどまる。ゆえに、その以前の欲の認識とは、初禅に同期した、以前に発生したことのある欲の認識に似ていることから、以前の欲の認識と呼ばれる。それは消滅し、まだ発生していないものが発生しない、という意味である。

Vivekajapītisukhasukhumasaccasaññīyeva tasmiṃ samaye hotīti tasmiṃ paṭhamajjhānasamaye vivekajapītisukhasaṅkhātā sukhumasaññā saccā hoti, bhūtā hotīti attho. Atha vā kāmacchandādioḷārikaṅgappahānavasena sukhumā ca sā bhūtatāya saccā ca saññāti sukhumasaccasaññā, vivekajehi pītisukhehi sampayuttā sukhumasaccasaññāti vivekajapītisukhasukhumasaccasaññā sā assa atthīti vivekajapītisukhasukhumasaccasaññīti evamettha attho daṭṭhabbo. Esa nayo sabbattha. Evampi sikkhāti ettha yasmā paṭhamajjhānaṃ samāpajjanto adhiṭṭhahanto, vuṭṭhahanto ca sikkhati, tasmā taṃ evaṃ sikkhitabbato sikkhāti vuccati. Tenapi sikkhāsaṅkhātena paṭhamajjhānena evaṃ ekā vivekajapītisukhasukhumasaccasaññā uppajjati. Evaṃ ekā kāmasaññā nirujjhatīti attho. Ayaṃ sikkhāti bhagavā avocāti ayaṃ paṭhamajjhānasaṅkhātā ekā sikkhāti, bhagavā āha. Etenupāyena sabbattha attho daṭṭhabbo.

その時、分別によって生じる喜びの楽しさ、その微細な認識だけがあるのであって、その初禅の時、分別によって生じる喜びの楽しさという微細な認識が真実である、現実に存在する、という意味である。あるいは、欲愛などの粗大なものを捨てることによって、微細であり、真実であることによって、認識される、すなわち微細な認識である。分別によって生じる喜びの楽しさと結びついた微細な認識、すなわち分別によって生じる喜びの楽しさという微細な認識を持つ、という意味である。このように解釈すべきである。これはすべての箇所に当てはまる。このように修行する、というのは、初禅に入り、それを保持し、そこから抜け出す時に修行するからである。だから、そのように修行すべきである、という意味である。その修行という初禅によって、このように一つの分別によって生じる喜びの楽しさという微細な認識が生じる。このように一つの欲愛の認識が滅する、という意味である。この修行である、と世尊は言われた。すなわち、この初禅という一つの修行である、と世尊は言われた。このようにして、すべての箇所の意味を解釈すべきである。

Yasmā pana aṭṭhamasamāpattiyā aṅgato sammasanaṃ buddhānaṃyeva hoti, sāvakesu sāriputtasadisānampi natthi, kalāpato sammasanaṃyeva pana sāvakānaṃ hoti, idañca ‘‘saññā saññā’’ti, evaṃ aṅgato sammasanaṃ uddhaṭaṃ. Tasmā ākiñcaññāyatanaparamaṃyeva saññaṃ dassetvā puna tadeva saññagganti dassetuṃ ‘‘yato kho poṭṭhapāda…pe… saññaggaṃ phusatī’’ti āha.

しかし、八つの境地(八背捨定)における要素ごとの考察は、仏陀にのみ可能なことであり、舎利弗(しゃりほつ)のような弟子にすら存在しない。ところが、要素ごとの考察、すなわち「認識、認識」というように、要素ごとの考察は、弟子たちにも存在する。したがって、無所有処(むしょゆしょ)を最高の認識として示してから、再びそれが認識の最高峰であることを示すために、「ポータパーダよ、いつ…(中略)…認識の最高峰に達する」と言われたのである。

414. Tattha yato kho poṭṭhapāda bhikkhūti yo nāma poṭṭhapāda bhikkhu. Idha sakasaññī hotīti idha sāsane sakasaññī hoti, ayameva vā pāṭho, attano paṭhamajjhānasaññāya saññavā hotīti attho. So tato amutra tato amutrāti so bhikkhu tato paṭhamajjhānato amutra dutiyajjhāne, tatopi amutra tatiyajjhāneti evaṃ tāya tāya jhānasaññāya sakasaññī sakasaññī hutvā anupubbena saññaggaṃ phusati. Saññagganti ākiñcaññāyatanaṃ vuccati. Kasmā? Lokiyānaṃ kiccakārakasamāpattīnaṃ aggattā. Ākiñcaññāyatanasamāpattiyañhi ṭhatvā nevasaññānāsaññāyatanampi nirodhampi samāpajjanti. Iti sā lokiyānaṃ kiccakārakasamāpattīnaṃ aggattā saññagganti vuccati, taṃ phusati pāpuṇātīti attho.

414. その中で、「ポータパーダよ、いつ修行僧が」とは、ポータパーダという修行僧のことである。「ここで、自己の認識を持つ」とは、ここで、教えの中で、自己の認識を持つ、という意味である。あるいは、自己の初禅の認識を持つ、という意味である。「彼はそこから、さらにそこへ」とは、その修行僧は、初禅から第二禅へ、そこから第三禅へと、このようにそれぞれの禅の認識によって、自己の認識を持ち、自己の認識を持つ者となって、順次に認識の最高峰に達する。「認識の最高峰」とは、無所有処のことである。なぜなら、世俗的な活動を可能にする境地の最高だからである。無所有処の境地にとどまってから、非想非非想処(ひそうひひそうしょ)や滅尽定(めつじんじょう)をも境地として得ることができる。このように、世俗的な活動を可能にする境地の最高であることから、認識の最高峰と呼ばれ、それに達する、すなわち得る、という意味である。

Idāni abhisaññānirodhaṃ dassetuṃ **‘‘tassa saññagge ṭhitassā’’**tiādimāha. Tattha ceteyyaṃ, abhisaṅkhareyyanti padadvaye ca jhānaṃ samāpajjanto ceteti nāma, punappunaṃ kappetīti attho. Uparisamāpattiatthāya nikantiṃ kurumāno abhisaṅkharoti nāma. Imā ca me saññā nirujjheyyunti imā ākiñcaññāyatanasaññā nirujjheyyuṃ. Aññā ca oḷārikāti aññā ca oḷārikā bhavaṅgasaññā uppajjeyyuṃ. So na ceva ceteti na abhisaṅkharotīti ettha kāmaṃ cesa cetentova na ceteti, abhisaṅkharontova nābhisaṅkharoti. Imassa bhikkhuno ākiñcaññāyatanato vuṭṭhāya nevasaññānāsaññāyatanaṃ samāpajjitvā ‘‘ekaṃ dve cittavāre ṭhassāmī’’ti ābhogasamannāhāro natthi. Uparinirodhasamāpattatthāya eva pana ābhogasamannāhāro atthi, svāyamattho puttagharācikkhaṇena dīpetabbo.

次に、想起の滅尽(ねはん)を示すために、「その認識の最高峰にとどまる者の…」と言われた。その中で、「彼は意図する、あるいは、組み立てる」という二つの言葉では、禅に入りながら意図する、すなわち、繰り返し工夫する、という意味である。さらに上の境地を得ようとして、願うことを組み立てる、という意味である。「これらの認識が滅するならば」とは、これらの無所有処の認識が滅するならば、ということである。「他の粗大なものが生じる」とは、他の粗大な、流れる心の認識が生じる、ということである。「彼は意図せず、また組み立てない」とは、彼は意図しているときには意図せず、組み立てているときには組み立てない。この修行僧は、無所有処から抜け出して、非想非非想処に入り、「一時、二時、三時、あるいはそれ以上とどまろう」という意欲的な努力はない。しかし、さらに上の滅尽を得るための努力はある。これは、子供の家を指し示すことによって示すべきである。

Pitugharamajjhena kira gantvā pacchābhāge puttassa gharaṃ hoti, tato paṇītaṃ bhojanaṃ ādāya āsanasālaṃ āgataṃ daharaṃ thero – ‘‘manāpo piṇḍapāto kuto ābhato’’ti pucchi. So ‘‘asukassa gharato’’ti laddhagharameva ācikkhi. Yena panassa pitugharamajjhena gatopi āgatopi tattha ābhogopi natthi. Tattha āsanasālā viya ākiñcaññāyatanasamāpatti daṭṭhabbā, pitugehaṃ viya nevasaññānāsaññāyatanasamāpatti, puttagehaṃ viya nirodhasamāpatti, āsanasālāya ṭhatvā pitugharaṃ amanasikaritvā puttagharācikkhaṇaṃ viya ākiñcaññāyatanato vuṭṭhāya nevasaññānāsaññāyatanaṃ samāpajjitvā ‘‘ekaṃ dve cittavāre ṭhassāmī’’ti pitugharaṃ amanasikaritvāva uparinirodhasamāpattatthāya manasikāro, evamesa cetentova na ceteti, abhisaṅkharontova nābhisaṅkharoti. Tā ceva saññāti tā jhānasaññā nirujjhanti. Aññā cāti aññā ca oḷārikā bhavaṅgasaññā nuppajjanti. So nirodhaṃ phusatīti so evaṃ paṭipanno bhikkhu saññāvedayitanirodhaṃ phusati vindati paṭilabhati.

父の家を通って行き、その奥に子供の家がある。そこから、より優れた食べ物を持って、休憩所に来た若い修行僧に――「美味しい食事はどこから来たのですか」と尋ねた。彼は、「〇〇の家からです」と、家を教えた。しかし、父の家を通って行っても、また帰ってきても、そこへの配慮はない。休憩所のように無所有処の境地を、父の家のように非想非非想処の境地を、子供の家のように滅尽定を、休憩所にいて父の家を気にかけずに子供の家を指し示すように、無所有処から抜け出して非想非非想処に入り、「一時、二時、三時、あるいはそれ以上とどまろう」と、父の家を気にかけないまま、さらに上の滅尽を得ようとする努力、このように、彼は意図しているときには意図せず、組み立てているときには組み立てない。それらの認識、すなわち禅の認識が滅する。他の、すなわち他の粗大な、流れる心の認識が生じる。彼は滅尽に達する。このように実践する修行僧は、認識・受(じゅ)・滅尽に達する、得る、手に入れる、という意味である。

Anupubbābhisaññānirodhasampajānasamāpattinti ettha abhīti upasaggamattaṃ, sampajānapadaṃ nirodhapadena antarikaṃ katvā vuttaṃ. Anupaṭipāṭiyā sampajānasaññānirodhasamāpattīti ayaṃ panetthattho. Tatrāpi sampajānasaññānirodhasamāpattīti sampajānantassa ante saññā nirodhasamāpatti sampajānantassa vā paṇḍitassa bhikkhuno saññānirodhasamāpattīti ayaṃ visesattho.

順次、想起の滅尽に、そして明晰に認識しながら入る境地、ここで、「深遠」とは、強調の接頭辞である。「明晰に認識しながら入る」という言葉を、「滅尽」という言葉の間に挟んで言われた。順序立てて、明晰に認識しながら入る滅尽の境地、これがその意味である。その中でも、「明晰に認識しながら入る滅尽の境地」とは、明晰に認識している者の終わりに、認識が滅する境地、すなわち、明晰に認識している賢い修行僧の認識が滅する境地、これが特別な意味である。

Idāni idha ṭhatvā nirodhasamāpattikathā kathetabbā. Sā panesā sabbākārena visuddhimagge paññābhāvanānisaṃsādhikāre kathitā, tasmā tattha kathitatova gahetabbā.

次に、ここで、滅尽定についての教えを説くべきである。それは、清浄道論(しょうじょうどうろん)の智慧の開発の功徳の項目で説かれているので、そこで説かれている通りに理解すべきである。

Evaṃ bhagavā poṭṭhapādassa paribbājakassa nirodhakathaṃ kathetvā – atha naṃ tādisāya kathāya aññattha abhāvaṃ paṭijānāpetuṃ ‘‘taṃ kiṃ maññasī’’tiādimāha. Paribbājakopi ‘‘bhagavā ajja tumhākaṃ kathaṃ ṭhapetvā na mayā evarūpā kathā sutapubbā’’ti paṭijānanto, ‘‘no hetaṃ bhante’’ti vatvā puna sakkaccaṃ bhagavato kathāya uggahitabhāvaṃ dassento ‘‘evaṃ kho ahaṃ bhante’’tiādimāha. Athassa bhagavā ‘‘suuggahitaṃ tayā’’ti anujānanto ‘‘evaṃ poṭṭhapādā’’ti āha.

このように、世尊はポータパーダという外道の修行者に滅尽について説いた後――そして、彼にそのような教えの他に、無(む)があることを認めさせるために、「どう思いますか」と言われた。外道の修行者も、「世尊よ、今日、あなたの教えはさておき、私にこのような教えは聞いたことがありません」と認めながら、「いいえ、そうではありません、尊師」と言って、再び世尊の教えを熱心に理解していることを示して、「このように、尊師」と言われた。すると世尊は、「よく理解しましたね」と許可しながら、「ポータパーダよ、このように」と言われた。

415. Atha paribbājako ‘‘bhagavatā ‘ākiñcaññāyatanaṃ saññagga’nti vuttaṃ. Etadeva nu kho saññaggaṃ, udāhu avasesasamāpattīsupi saññaggaṃ atthī’’ti cintetvā tamatthaṃ pucchanto ‘‘ekaññeva nu kho’’tiādimāha. Bhagavāpissa vissajjesi. Tattha puthūpīti bahūnipi. Yathā yathā kho, poṭṭhapāda, nirodhaṃ phusatīti pathavīkasiṇādīsu yena yena kasiṇena, paṭhamajjhānādīnaṃ vā yena yena jhānena. Idaṃ vuttaṃ hoti – sace hi pathavīkasiṇena karaṇabhūtena pathavīkasiṇasamāpattiṃ ekavāraṃ samāpajjanto purimasaññānirodhaṃ phusati ekaṃ saññaggaṃ, atha dve vāre, tayo vāre, vārasataṃ, vārasahassaṃ, vārasatasahassaṃ vā samāpajjanto purimasaññānirodhaṃ phusati, satasahassaṃ, saññaggāni. Esa nayo sesakasiṇesu. Jhānesupi sace paṭhamajjhānena karaṇabhūtena ekavāraṃ purimasaññānirodhaṃ phusati ekaṃ saññaggaṃ. Atha dve vāre, tayo vāre, vārasataṃ, vārasahassaṃ, vārasatasahassaṃ vā purimasaññānirodhaṃ phusati, satasahassaṃ saññaggāni. Esa nayo sesajjhānasamāpattīsupi. Iti ekavāraṃ samāpajjanavasena vā sabbampi sañjānanalakkhaṇena saṅgahetvā vā ekaṃ saññaggaṃ hoti, aparāparaṃ samāpajjanavasena bahūni.

415. そこで外道の修行者は、「世尊は『無所有処が認識の最高峰である』と言われた。これが認識の最高峰なのでしょうか、それとも、残りの境地にも認識の最高峰は存在するのでしょうか」と考え、その意味を尋ねるために、「一つの、あるいは」と言われた。世尊もそれに答えて言われた。「多くの、ポータパーダよ」とは、多くの、ということである。「どのように、ポータパーダよ、滅尽に達するか」とは、地(じ)の要素(かさい)の、どの要素(かさい)によって、あるいは第一禅などの、どの禅によって、ということである。これは、もし地(じ)の要素(かさい)を原因として、地(じ)の要素(かさい)の境地に一度入って、以前の認識が滅するのを一度体験すれば、それは一つの認識の最高峰である。しかし、二度、三度、百回、千回、十万回入って、以前の認識が滅するのを体験すれば、それは十万の認識の最高峰である。これは、残りの要素(かさい)についても同様である。禅についても、もし第一禅を原因として、一度、以前の認識が滅するのを体験すれば、それは一つの認識の最高峰である。しかし、二度、三度、百回、千回、十万回入って、以前の認識が滅するのを体験すれば、それは十万の認識の最高峰である。これは、残りの禅の境地についても同様である。このように、一度入ることから、あるいは、すべてを認識する特徴によって、一つにまとめられれば、それは一つの認識の最高峰である。何度も入ることによって、多くの認識の最高峰がある。

416. Saññā nu kho, bhanteti bhante nirodhasamāpajjanakassa bhikkhuno ‘‘saññā nu kho paṭhamaṃ uppajjatī’’ti pucchati. Tassa bhagavā ‘‘saññā kho, poṭṭhapādā’’ti byākāsi. Tattha saññāti jhānasaññā. Ñāṇanti vipassanāñāṇaṃ. Aparo nayo, saññāti vipassanā saññā. Ñāṇanti maggañāṇaṃ. Aparo nayo, saññāti maggasaññā. Ñāṇanti phalañāṇaṃ. Tipiṭakamahāsivatthero panāha –

416. 「認識が、尊師」とは、尊師、滅尽定に入る修行僧に、「認識が最初に生じるのでしょうか」と尋ねる。それに対して世尊は、「認識ですよ、ポータパーダ」と答えられた。「認識」とは、禅の認識のことである。「智慧」とは、洞察の智慧のことである。別の解釈では、「認識」とは、洞察の認識のことである。「智慧」とは、道(どう)の智慧のことである。さらに別の解釈では、「認識」とは、道(どう)の認識のことである。「智慧」とは、果(か)の智慧のことである。三蔵(さんぞう)の大師であるシヴァテーラも言うには――

Kiṃ ime bhikkhū bhaṇanti, poṭṭhapādo heṭṭhā bhagavantaṃ nirodhaṃ pucchi. Idāni nirodhā vuṭṭhānaṃ pucchanto ‘‘bhagavā nirodhā vuṭṭhahantassa kiṃ paṭhamaṃ arahattaphalasaññā uppajjati, udāhu paccavekkhaṇañāṇa’’nti vadati. Athassa bhagavā yasmā phalasaññā paṭhamaṃ uppajjati, pacchā paccavekkhaṇañāṇaṃ. Tasmā ‘‘saññā kho poṭṭhapādā’’ti āha. Tattha saññuppādāti arahattaphalasaññāya uppādā, pacchā ‘‘idaṃ arahattaphala’’nti evaṃ paccavekkhaṇañāṇuppādo hoti. Idappaccayā kira meti phalasamādhisaññāpaccayā kira mayhaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ uppannanti.

「これらの修行僧は何を言っているのだろうか。ポータパーダは以前、世尊に滅尽について尋ねた。今、滅尽から抜け出すことを尋ねて、『世尊よ、滅尽から抜け出す時に、最初に解脱の果(か)の認識が生じるのでしょうか、それとも、反省の智慧でしょうか』と言っている。それに対して世尊は、解脱の果(か)の認識が最初に生じ、その後、反省の智慧が生じるので、『認識ですよ、ポータパーダ』と言われた。そこで、『認識が生じる』とは、解脱の果(か)の認識が生じること、その後、『これが解脱の果(か)である』という反省の智慧が生じることである。『これが原因で』とは、果(か)の境地の後、反省の智慧が生じる、ということである。

Saññāattakathāvaṇṇanā

認識の自己についての解説

417. Idāni paribbājako yathā nāma gāmasūkaro gandhodakena nhāpetvā gandhehi anulimpitvā mālādāmaṃ piḷandhitvā sirisayane āropitopi sukhaṃ na vindati, vegena gūthaṭṭhānameva gantvā sukhaṃ vindati. Evameva bhagavatā saṇhasukhumatilakkhaṇabbhāhatāya desanāya nhāpitavilittamaṇḍitopi nirodhakathāsirisayanaṃ āropitopi tattha sukhaṃ na vindanto gūthaṭṭhānasadisaṃ attano laddhiṃ gahetvā tameva pucchanto ‘‘saññā nu kho, bhante, purisassa attā’’tiādimāha. Athassānumatiṃ gahetvā byākātukāmo bhagavā – ‘‘kaṃ pana tva’’ntiādimāha. Tato so ‘‘arūpī attā’’ti evaṃ laddhiko samānopi ‘‘bhagavā desanāya sukusalo, so me āditova laddhiṃ mā viddhaṃsetū’’ti cintetvā attano laddhiṃ pariharanto ‘‘oḷārikaṃ kho’’tiādimāha. Athassa bhagavā tattha dosaṃ dassento ‘‘oḷāriko ca hi te’’tiādimāha. Tattha evaṃ santanti evaṃ sante. Bhummatthe hi etaṃ upayogavacanaṃ. Evaṃ santaṃ attānaṃ paccāgacchato tavāti ayaṃ vā ettha attho. Catunnaṃ khandhānaṃ ekuppādekanirodhattā kiñcāpi yā saññā uppajjati, sāva nirujjhati. Aparāparaṃ upādāya pana ‘‘aññā ca saññā uppajjanti, aññā ca saññā nirujjhantī’’ti vuttaṃ.

417. 次に、外道の修行者は、あたかも村の豚が、芳香の水で洗われ、香油を塗られ、花輪を飾られ、寝台に横たえられても、快適さを得られない。急いで糞尿の場所に駆けつけて初めて快適さを得るように。それと同様に、世尊が柔らかく微細な特徴として説かれた教えによって、洗われ、塗られ、飾られても、滅尽定という快適な寝台に横たえられても、そこで快適さを得られない。糞尿の場所に似た、自分の見解を得て、それを尋ねるために、「尊師よ、認識が人の自己なのでしょうか」と言った。それに対して、許可を得て答えようとした世尊は、「何についてですか」と言われた。すると彼は、「形のない自己です」という見解を得た者でありながら、「世尊は教えがお上手なので、私の見解を最初から壊さないでください」と考え、自分の見解を守りながら、「粗大なものですよ」と言った。すると世尊は、その中に欠点を示して、「粗大で、そして」と言われた。そこで、「このように」とは、このように存在することである。「地上のもの」について、これは用法を示す言葉である。このように存在している自己が、あなたに戻ってくる、というのが、ここでの意味である。四つの束(かたまり)が一度に生じ、一度に滅することによって、たとえ生じる認識があっても、それもまた滅する。他のものが、他のものを原因として、「他の認識が生じ、他の認識が滅する」と言われる。

418-420. Idāni aññaṃ laddhiṃ dassento – ‘‘manomayaṃ kho ahaṃ, bhante’’tiādiṃ vatvā tatrāpi dose dinne yathā nāma ummattako yāvassa saññā nappatiṭṭhāti, tāva aññaṃ gahetvā aññaṃ vissajjeti, saññāpatiṭṭhānakāle pana vattabbameva vadati, evameva aññaṃ gahetvā aññaṃ vissajjetvā idāni attano laddhiṃyeva vadanto ‘‘arūpī kho’’tiādimāha. Tatrāpi yasmā so saññāya uppādanirodhaṃ icchati, attānaṃ pana sassataṃ maññati. Tasmā tathevassa dosaṃ dassento bhagavā ‘‘evaṃ santampī’’tiādimāha. Tato paribbājako micchādassanena abhibhūtattā bhagavatā vuccamānampi taṃ nānattaṃ ajānanto ‘‘sakkā panetaṃ, bhante, mayā’’tiādimāha. Athassa bhagavā yasmā so saññāya uppādanirodhaṃ passantopi saññāmayaṃ attānaṃ niccameva maññati. Tasmā ‘‘dujjānaṃ kho’’tiādimāha.

418-420. 次に、別の見解を示すために、「私は意のままになるものですよ、尊師」と言って、そこにも欠点が示されると、あたかも狂人が、彼の認識が定まるまで、別のものを掴んで、別のものを手放すように、認識が定まった時に初めて、言うべきことを言う。それと同様に、別のものを掴んで、別のものを手放して、今、自分の見解を言おうとして、「形のないものですよ」と言った。そこでも、彼は認識の生滅を願っているにもかかわらず、自分自身を永遠であると思っている。だから、そこにも欠点を示して、世尊は「このように存在しても」と言われた。すると外道の修行者は、誤った見解に打ち負かされたので、世尊が言われることも、それを異なると理解できず、「尊師よ、これは可能でしょうか」と言った。それに対して世尊は、彼は認識の生滅を見ながらも、自分自身を認識でできていると永遠であると思っているので、「知ることは難しいですよ」と言われた。

Tatthāyaṃ saṅkhepattho – tava aññā diṭṭhi, aññā khanti, aññā ruci, aññathāyeva te dassanaṃ pavattaṃ, aññadeva ca te khamati ceva ruccati ca, aññatra ca te āyogo, aññissāyeva paṭipattiyā yuttapayuttatā, aññattha ca te ācariyakaṃ, aññasmiṃ titthāyatane ācariyabhāvo. Tena tayā evaṃ aññadiṭṭhikena aññakhantikena aññarucikena aññatrāyogena aññatrācariyakena dujjānaṃ etanti. Atha paribbājako – ‘‘saññā vā purisassa attā hotu, aññā vā saññā, taṃ sassatādi bhāvamassa pucchissa’’nti puna ‘‘kiṃ pana bhante’’tiādimāha.

ここにその要約がある。あなたの別の見解、別の信念、別の好み、あなたの見解は、すべて異なっている。あなたにとって、別のものが、まさに、快適であり、好ましい。そして、あなたは別のものに努力し、別の実践に結びつき、別のものに努力している。そして、あなたの師匠は、別の道場にいる。だから、そのような、異なった見解を持つあなたにとって、異なった信念を持つあなたにとって、異なった好みを持つあなたにとって、異なった努力をするあなたにとって、異なった実践に結びついているあなたにとって、異なった師匠を持つあなたにとって、知ることは難しい、ということである。すると外道の修行者は、「認識が人の自己であるにせよ、あるいは、他の認識であるにせよ、その永遠性などを尋ねたい」と考えて、再び「尊師よ、何が」と言われた。

Tattha lokoti attānaṃ sandhāya vadati. Na hetaṃ poṭṭhapāda atthasañhitanti poṭṭhapāda etaṃ diṭṭhigataṃ na idhalokaparalokaatthanissitaṃ, na attatthaparatthanissitaṃ. Na dhammasaṃhitanti na navalokuttaradhammanissitaṃ. Nādibrahmacariyakanti sikkhattayasaṅkhātassa sāsanabrahmacariyakassa na ādimattaṃ, adhisīlasikkhāmattampi na hoti. Na nibbidāyāti saṃsāravaṭṭe nibbindanatthāya na saṃvattati. Na virāgāyāti vaṭṭavirāgatthāya na saṃvattati. Na nirodhāyāti vaṭṭassa nirodhakaraṇatthāya na saṃvattati. Na upasamāyāti vaṭṭassa vūpasamanatthāya na saṃvattati. Na abhiññāyāti vaṭṭābhijānanāya paccakkhakiriyāya na saṃvattati. Na sambodhāyāti vaṭṭasambujjhanatthāya na saṃvattati. Na nibbānāyāti amatamahānibbānassa paccakkhakiriyāya na saṃvattati.

そこでの「世間」とは、自分自身を指して言っているのである。ポータパーダよ、これは善き事柄ではなく、この世やあの世の利益に結びつくものではなく、自己や他者の利益に結びつくものでもない。法に結びつくものではないとは、九つの世間を超えた法に結びつくものではないということである。梵行の始まりではないとは、三つの修行(戒、定、慧)からなる聖なる梵行の始まりでさえなく、善く生きるための修行ですらもないということである。滅へのためではないとは、輪廻の渦に執着しないためにならないということである。離欲のためではないとは、輪廻から離れたいという思いにならないということである。止滅のためではないとは、輪廻を止滅させるためにならないということである。静寂のためではないとは、輪廻が静まるためにならないということである。神通のためではないとは、輪廻を自在に知り、現証するためにならないということである。悟りのためではないとは、輪廻を悟るためにならないということである。涅槃のためではないとは、不死の偉大な涅槃を現証するためにならないということである。

Idaṃ dukkhantiādīsu taṇhaṃ ṭhapetvā tebhūmakā pañcakkhandhā dukkhanti, tasseva dukkhassa pabhāvanato sappaccayā taṇhā dukkhasamudayoti. Ubhinnaṃ appavatti dukkhanirodhoti, ariyo aṭṭhaṅgiko maggo dukkhanirodhagāminī paṭipadāti mayā byākatanti attho. Evañca pana vatvā bhagavā ‘‘imassa paribbājakassa maggapātubhāvo vā phalasacchikiriyā vā natthi, mayhañca bhikkhācāravelā’’ti cintetvā tuṇhī ahosi. Paribbājakopi taṃ ākāraṃ ñatvā bhagavato gamanakālaṃ ārocento viya ‘‘evameta’’ntiādimāha.

「苦」とは、渇愛を除いた三界の五蘊(色・受・想・行・識)のことである。「苦の集諦」とは、その苦の発生源である縁起した渇愛のことである。「苦の滅諦」とは、それら二つの(苦と集諦の)消滅であり、「苦の滅に至る道」とは、聖なる八正道のことである、と私は説いたのである。このように説き終えて、世尊は「この遊行者のためには、道へ到達することや果報を実現することは無い。また、私は托鉢の時刻である」と思われたので、沈黙された。遊行者もその様子を見て、世尊がお帰りになる時を知って、「その通りです」などと申し上げたのである。

421. Vācāsannitodakenāti vacanapatodena. Sañjhabbharimakaṃsūti sañjhabbharitaṃ nirantaraṃ phuṭṭhaṃ akaṃsu, upari vijjhiṃsūti vuttaṃ hoti. Bhūtanti sabhāvato vijjamānaṃ. Tacchaṃ, tathanti tasseva vevacanaṃ. Dhammaṭṭhitatanti navalokuttaradhammesu ṭhitasabhāvaṃ. Dhammaniyāmatanti lokuttaradhammaniyāmataṃ. Buddhānañhi catusaccavinimuttā kathā nāma natthi. Tasmā sā edisā hoti.

421. 「言葉の鞭」とは、言葉の助けのことである。「密集させた」とは、絶えず触れるようにした、という意味である。すなわち、重なり合って触れた、ということである。「実在する」とは、本性として存在するということである。「真実」「その通り」とは、それらの同意語である。「法における真実」とは、九つの世間を超えた法における真実の性質のことである。「法における法則」とは、世間を超えた法における法則性である。仏陀は、四つの聖諦から離れた法を説くことはない。ゆえに、それは(真実である)ということである。

Cittahatthisāriputtapoṭṭhapādavatthuvaṇṇanā

チッタとハッティサーリプッタ、ポータパーダの出来事の解説

422. Citto ca hatthisāriputtoti so kira sāvatthiyaṃ hatthiācariyassa putto bhagavato santike pabbajitvā tīṇi piṭakāni uggahetvā sukhumesu atthantaresu kusalo ahosi, pubbe katapāpakammavasena pana sattavāre vibbhamitvā gihi jāto. Kassapasammāsambuddhassa kira sāsane dve sahāyakā ahesuṃ, aññamaññaṃ samaggā ekatova sajjhāyanti. Tesu eko anabhirato gihibhāve cittaṃ uppādetvā itarassa ārocesi. So gihibhāve ādīnavaṃ pabbajjāya ānisaṃsaṃ dassetvā taṃ ovadi. So taṃ sutvā abhiramitvā punekadivasaṃ tādise citte uppanne taṃ etadavoca ‘‘mayhaṃ āvuso evarūpaṃ cittaṃ uppajjati – ‘imāhaṃ pattacīvaraṃ tuyhaṃ dassāmī’ti’’. So pattacīvaralobhena tassa gihibhāve ānisaṃsaṃ dassetvā pabbajjāya ādīnavaṃ kathesi. Athassa taṃ sutvāva gihibhāvato cittaṃ virajjitvā pabbajjāyameva abhirami. Evamesa tadā sīlavantassa bhikkhuno gihibhāve ānisaṃsakathāya kathitattā idāni cha vāre vibbhamitvā sattame vāre pabbajito. Mahāmoggallānassa, mahākoṭṭhikattherassa ca abhidhammakathaṃ kathentānaṃ antarantarā kathaṃ opāteti. Atha naṃ mahākoṭṭhikatthero apasādeti. So mahāsāvakassa kathite patiṭṭhātuṃ asakkonto vibbhamitvā gihi jāto. Poṭṭhapādassa panāyaṃ gihisahāyako hoti. Tasmā vibbhamitvā dvīhatīhaccayena poṭṭhapādassa santikaṃ gato. Atha naṃ so disvā ‘‘samma kiṃ tayā kataṃ, evarūpassa nāma satthu sāsanā apasakkantosi, ehi pabbajituṃ idāni te vaṭṭatī’’ti taṃ gahetvā bhagavato santikaṃ agamāsi. Tena vuttaṃ ‘‘citto ca hatthisāriputto poṭṭhapādo ca paribbājako’’ti.

422. チッタとハッティサーリプッタ。彼は、サーワスティで象使いの息子であった。世尊の元で出家し、三蔵を習得し、細やかな事柄に精通していた。しかし、過去の悪業のゆえに七日間迷い、在家となった。カッサパ・サンマ・サンブッダの教えの時、二人の友人がいた。互いに仲が良く、いつも一緒に学んでいた。そのうちの一人は、在家生活に飽き足らず、在家になることを思いつき、もう一人にそれを伝えた。彼は、在家生活の欠点と出家の利点を説いて、彼を戒めた。彼はそれを聞いて、満足して、ある日、再びそのような思いが起こった時、彼にこう言った。「私の友人よ、私には『この鉢と衣をあなたにあげよう』という思いが起こるのです。」彼は、鉢と衣への執着から、在家生活の利点を説いて、出家の欠点を語った。彼はそれを聞くと、在家生活への思いが消え失せ、出家生活に満足した。このように、彼は当時、戒律を守る比丘の在家生活の利点について語られたため、今になって六日間迷い、七日目に(正しく)出家した。(しかし)マハー・モッガッラーナやマハー・コッティタ長老が阿毘達磨を説いている最中に、会話を遮った。すると、マハー・コッティタ長老は彼を叱責した。彼は、偉大な弟子(長老)の言葉を聞いても、それに留まることができず、迷って在家となった。ポータパーダの友人であった彼は、迷って二日または三日経ってから、ポータパーダの元へ行った。彼(ポータパーダ)は彼を見て、「賢者よ、あなたは何をしたのですか。なぜこのような(状況になった)師の教えから離れてしまったのですか。さあ、出家なさい。今こそあなたにふさわしいのです」と言って、彼を連れて世尊の元へ行った。それゆえに、「チッタとハッティサーリプッタ、そして遊行者ポータパーダ」と言われたのである。

423. Andhāti paññācakkhuno natthitāya andhā, tasseva abhāvena acakkhukā. Tvaṃyeva nesaṃ eko cakkhumāti subhāsitadubbhāsitajānanabhāvamattena paññācakkhunā cakkhumā. Ekaṃsikāti ekakoṭṭhāsā. Paññattāti ṭhapitā. Anekaṃsikāti na ekakoṭṭhāsā ekeneva koṭṭhāsena sassatāti vā asassatāti vā na vuttāti attho.

423. 「盲目」とは、智慧の眼がないゆえに盲目であり、それがないゆえに目が見えないということである。「あなただけが彼らの目のようだ」とは、善い言葉と悪い言葉を知るという能力によって、智慧の眼を持っているということである。「一つの部分」とは、一つの断片のことである。「定められた」とは、定められたということである。「複数の部分」とは、一つの断片ではなく、一つの部分だけで永遠であるとも、そうでなくてもよいとも言われていない、ということである。

Ekaṃsikadhammavaṇṇanā

一つの部分の法についての解説

424-425. Santi poṭṭhapādāti idaṃ bhagavā kasmā ārabhi? Bāhirakehi paññāpitaniṭṭhāya aniyyānikabhāvadassanatthaṃ. Sabbe hi titthiyā yathā bhagavā amataṃ nibbānaṃ, evaṃ attano attano samaye lokathupikādivasena niṭṭhaṃ paññapenti, sā ca na niyyānikā. Yathā paññattā hutvā na niyyāti na gacchati, aññadatthu paṇḍitehi paṭikkhittā nivattati, taṃ dassetuṃ bhagavā evamāha. Tattha ekantasukhaṃ lokaṃ jānaṃ passanti puratthimāya disāya ekantasukho loko pacchimādīnaṃ vā aññatarāyāti evaṃ jānantā evaṃ passantā viharatha. Diṭṭhapubbāni kho tasmiṃ loke manussānaṃ sarīrasaṇṭhānādīnīti. Appāṭihīrakatanti appāṭihīrakataṃ paṭiharaṇavirahitaṃ, aniyyānikanti vuttaṃ hoti.

424-425. 「ポータパーダよ、あるか」これは世尊がなぜ始めたのか。外道の定めた到達点が、解脱に至らない性質であることを示すためである。すべての異教徒は、世尊が涅槃を説くように、それぞれ自身の教えの中で、世間的な到達点として定めているが、それは解脱に至るものではない。定められたものでありながら、解脱に至らず、進まない。しかし、賢者によって否定されれば、それは退く。それを示すために、世尊はそう仰ったのである。そこでは、「永遠の幸福な世界」を、東の方向から、永遠の幸福な世界が、西の方向から、あるいは他の方向から来る、と知って、見て、このように暮らしなさい。その世界の人々の肉体の様子などは、以前見たことがあるのである。「奇跡がない」とは、奇跡がないことであり、証拠がない、解脱に至らない、ということである。

426-427. Janapadakalyāṇīti janapade aññāhi itthīhi vaṇṇasaṇṭhānavilāsākappādīhi asadisā.

426-427. 「国の美女」とは、国において他の女性たちと比べて、美しさ、体型、仕草、身のこなしなどにおいて、比類のない女性のことである。

Tayoattapaṭilābhavaṇṇanā

三つの自己への到達についての解説

428. Evaṃ bhagavā paresaṃ niṭṭhāya aniyyānikattaṃ dassetvā attano niṭṭhāya niyyānikabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘tayo kho me poṭṭhapādā’’tiādimāha. Tattha attapaṭilābhoti attabhāvapaṭilābho, ettha ca bhagavā tīhi attabhāvapaṭilābhehi tayo bhave dassesi. Oḷārikattabhāvapaṭilābhena avīcito paṭṭhāya paranimmitavasavattipariyosānaṃ kāmabhavaṃ dassesi. Manomayaattabhāvapaṭilābhena paṭhamajjhānabhūmito paṭṭhāya akaniṭṭhabrahmalokapariyosānaṃ rūpabhavaṃ dassesi. Arūpaattabhāvapaṭilābhena ākāsānañcāyatanabrahmalokato paṭṭhāya nevasaññānāsaññāyatanabrahmalokapariyosānaṃ arūpabhavaṃ dassesi. Saṃkilesikā dhammā nāma dvādasa akusalacittuppādā. Vodāniyā dhammā nāma samathavipassanā.

428. このように、世尊は他者の定めた到達点が解脱に至らない性質であることを示して、ご自身の定めた到達点が解脱に至る性質であることを示すために、「ポータパーダよ、私には三つの自己への到達がある」と仰った。そこでの「自己への到達」とは、自己の存在への到達のことである。ここでは、世尊は三つの自己への到達によって、三つの世界を示された。粗大な自己への到達によって、阿鼻地獄から始まり、他化自在天までの欲界を示された。化身の自己への到達によって、初禅天から始まり、色究竟天までの色界を示された。無色界の自己への到達によって、空無辺処天から始まり、非想非非想処天までの無色界を示された。汚濁の法とは、十二の不善な心の働きのことである。清浄の法とは、止と観のことである。

429. Paññāpāripūriṃ vepullattanti maggapaññāphalapaññānaṃ pāripūriñceva vipulabhāvañca. Pāmujjanti taruṇapīti. Pītīti balavatuṭṭhi. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yaṃ avocumha ‘‘sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihiratī’’ti, tattha tassa evaṃ viharato taṃ pāmojjañceva bhavissati, pīti ca nāmakāyapassaddhi ca sati ca sūpaṭṭhitā uttamañāṇañca sukho ca vihāro. Sabbavihāresu ca ayameva vihāro ‘‘sukho’’ti vattuṃ yutto ‘‘upasanto paramamadhuro’’ti. Tattha paṭhamajjhāne pāmojjādayo chapi dhammā labbhanti, dutiyajjhāne dubbalapītisaṅkhātaṃ pāmojjaṃ nivattati, sesā pañca labbhanti. Tatiye pīti nivattati, sesā cattāro labbhanti. Tathā catutthe. Imesu catūsu jhānesu sampasādanasutte suddhavipassanā pādakajjhānameva kathitaṃ. Pāsādikasutte catūhi maggehi saddhiṃ vipassanā kathitā. Dasuttarasutte catutthajjhānikaphalasamāpatti kathitā. Imasmiṃ poṭṭhapādasutte pāmojjaṃ pītivevacanameva katvā dutiyajjhānikaphalasamāpattināma kathitāti veditabbā.

429. 「智慧の完成と広がり」とは、道と果の智慧の完成と広がりである。「喜悦」とは、若い喜びのことである。「喜び」とは、強い満足感のことである。何が言われたのか? 「自ら証悟して、それを実現して、そこに住む」と私が言ったことにおいて、彼がそのように住む時、それは喜悦であるだろう。また、喜び、身心の静寂、そしてよく確立された念、そして偉大な智慧、そして快適な住まいである。すべての住まいの中で、この住まいこそが「快適である」と言うのがふさわしい、「静寂で、この上なく甘美である」と。そこでの初禅では、喜悦など六つの法がすべて得られる。二禅では、弱い喜びとされる喜悦は消え、残りの五つが得られる。三禅では、喜びは消え、残りの四つが得られる。四禅でも同様である。これら四つの禅において、心の平静の瞑想(サマタ)の説法では、純粋な観照(ヴィパッサナー)の瞑想だけが説かれている。歓喜の説法では、四つの道と共に観照が説かれている。十の説法では、四禅の果報の境地が説かれている。このポータパーダの説法では、喜悦は喜びの同意語として扱われ、二禅の果報の境地が説かれていると知るべきである。

432-437. Ayaṃ vā soti ettha vā saddo vibhāvanattho hoti. Ayaṃ soti evaṃ vibhāvetvā pakāsetvā byākareyyāma. Yathāpare ‘‘ekantasukhaṃ attānaṃ sañjānāthā’’ti puṭṭhā ‘‘no’’ti vadanti, na evaṃ vadāmāti attho. Sappāṭihīrakatanti sappāṭiharaṇaṃ, niyyānikanti attho. Mogho hotīti tuccho hoti, natthi so tasmiṃ samayeti adhippāyo. Sacco hotīti bhūto hoti, sveva tasmiṃ samaye sacco hotīti attho. Ettha panāyaṃ citto attano asabbaññutāya tayo attapaṭilābhe kathetvā attapaṭilābho nāma paññattimattaṃ etanti uddharituṃ nāsakkhi, attapaṭilābho tveva niyyātesi. Athassa bhagavā rūpādayo cettha dhammā, attapaṭilābhoti pana nāmamattametaṃ, tesu tesu rūpādīsu sati evarūpā vohārā hontīti dassetukāmo tasseva kathaṃ gahetvā nāmapaññattivasena niyyātanatthaṃ ‘‘yasmiṃ citta samaye’’tiādimāha.

432-437. 「そして、このように」とは、ここでは「このように」という言葉は、説明の意味である。「このように」とは、このように説明し、明らかにする、ということである。例えば、「永遠の幸福な自己を認識しているか」と問われて、「いいえ」と答えるように、私はそうは言わない、ということである。「奇跡がある」とは、奇跡があること、解脱に至る道がある、ということである。「無駄である」とは、空虚である、その時には存在しない、という意味である。「真実である」とは、存在する、その時にこそ真実である、ということである。ここでは、チッタは、自らの無知ゆえに、三つの自己への到達を説いたが、自己への到達というものは、単なる概念であると明らかにすることができなかった。しかし、自己への到達は(真実として)導かれた。そこで世尊は、色などのこれらは法であり、「自己への到達」とは、単なる名称である。それらの色などに、念があるゆえに、このような呼称が生じる、ということを示そうとして、彼の言葉を受け継いで、名称という概念として導こうとして、「どのような心の時に」と仰ったのである。

438. Evañca pana vatvā paṭipucchitvā vinayanatthaṃ puna ‘‘sace taṃ, citta, evaṃ puccheyyu’’ntiādimāha. Tattha yo me ahosi atīto attapaṭilābho, sveva me attapaṭilābho, tasmiṃ samaye sacco ahosi, mogho anāgato mogho paccuppannoti ettha tāva imamatthaṃ dasseti – yasmā ye te atītā dhammā, te etarahi natthi, ahesunti pana saṅkhyaṃ gatā, tasmā sopi me attapaṭilābho tasmiṃyeva samaye sacco ahosi. Anāgatapaccuppannānaṃ pana dhammānaṃ tadā abhāvā tasmiṃ samaye ‘‘mogho anāgato, mogho paccuppanno’’ti, evaṃ atthato nāmamattameva attapaṭilābhaṃ paṭijānāti. Anāgatapaccuppannesupi eseva nayo.

438. このように説いて、問い直して、理解させるために、再び「もし、チッタよ、あなたにそのように問われたら」と仰った。そこでの「私にあった過去の自己への到達」それは私の自己への到達である。その時には真実であった。未来は空虚であり、現在は空虚である。ここでは、その意味を示す。なぜなら、過去の法は、今存在しないが、「あった」という数え方になったからである。ゆえに、私の自己への到達も、その時にこそ真実であった。しかし、未来と現在の法は、その時には存在しないゆえに、その時に「未来は空虚であり、現在は空虚である」と、意味としては、単なる名称としての自己への到達を認めるのである。未来と現在においても、この法則は同じである。

439-443. Atha bhagavā tassa byākaraṇena saddhiṃ attano byākaraṇaṃ saṃsandituṃ ‘‘evameva kho cittā’’tiādīni vatvā puna opammato tamatthaṃ sādhento **‘‘seyyathāpi citta gavā khīra’’**ntiādimāha. Tatrāyaṃ saṅkhepattho, yathā gavā khīraṃ, khīrādīhi ca dadhiādīni bhavanti, tattha yasmiṃ samaye khīraṃ hoti, na tasmiṃ samaye dadhīti vā navanītādīsu vā aññataranti saṅkhyaṃ niruttiṃ nāmaṃ vohāraṃ gacchati. Kasmā? Ye dhamme upādāya dadhītiādi vohārā honti, tesaṃ abhāvā. Atha kho khīraṃ tveva tasmiṃ samaye saṅkhyaṃ gacchati. Kasmā? Ye dhamme upādāya khīranti saṅkhyā nirutti nāmaṃ vohāro hoti, tesaṃ bhāvāti. Esa nayo sabbattha. Imā kho cittāti oḷāriko attapaṭilābho iti ca manomayo attapaṭilābho iti ca arūpo attapaṭilābho iti ca imā kho citta lokasamaññā loke samaññāmattakāni samanujānanamattakāni etāni. Tathā lokaniruttimattakāni vacanapathamattakāni vohāramattakāni nāmapaṇṇattimattakāni etānīti. Evaṃ bhagavā heṭṭhā tayo attapaṭilābhe kathetvā idāni sabbametaṃ vohāramattakanti vadati. Kasmā? Yasmā paramatthato satto nāma natthi, suñño tuccho esa loko.

439-443. それから世尊は、彼の回答と合わせて、ご自身の回答が一致するように、「まさにそのように、チッタよ」と仰って、再び例えを用いてその意味を明らかにされた。「例えば、牛から乳が」と仰った。そこでの要約された意味は、牛から乳が、乳からヨーグルトなどが生じるように、その時に乳がある時、その時にヨーグルトや生クリームなどとは数えられない。なぜか? ヨーグルトなどという呼称が生じる根拠となる法が存在しないからである。しかし、その時には乳だけが数えられる。なぜか? 乳という数え方、名称、呼称が生じる根拠となる法が存在するからである。この法則は、すべての箇所に当てはまる。この「チッタよ」とは、粗大な自己への到達、化身の自己への到達、無色の自己への到達、これら三つの「チッタ」とは、世の呼び名であり、世で呼ばれているにすぎない、認識されているにすぎない、ということである。また、世の言葉であり、言葉の道にすぎず、呼称にすぎず、名称という概念にすぎない、ということである。このように、世尊は先に三つの自己への到達を説いて、今、これらすべては呼称にすぎない、と仰っている。なぜか? なぜなら、究極的な真理から見れば、生存者(自己)というものは存在しない。この世は空虚であり、無であるからである。

Buddhānaṃ pana dve kathā sammutikathā ca paramatthakathā ca. Tattha ‘‘satto poso devo brahmā’’tiādikā ‘‘sammutikathā’’ nāma. ‘‘Aniccaṃ dukkhamanattā khandhā dhātuyo āyatanāni satipaṭṭhānā sammappadhānā’’tiādikā paramatthakathā nāma. Tattha yo sammutidesanāya ‘‘satto’’ti vā ‘‘poso’’ti vā ‘‘devo’’ti vā ‘‘brahmā’’ti vā vutte vijānituṃ paṭivijjhituṃ niyyātuṃ arahattajayaggāhaṃ gahetuṃ sakkoti, tassa bhagavā āditova ‘‘satto’’ti vā ‘‘poso’’ti vā ‘‘devo’’ti vā ‘‘brahmā’’ti vā katheti, yo paramatthadesanāya ‘‘anicca’’nti vā ‘‘dukkha’’nti vātiādīsu aññataraṃ sutvā vijānituṃ paṭivijjhituṃ niyyātuṃ arahattajayaggāhaṃ gahetuṃ sakkoti, tassa ‘‘anicca’’nti vā ‘‘dukkha’’nti vātiādīsu aññatarameva katheti. Tathā sammutikathāya bujjhanakasattassāpi na paṭhamaṃ paramatthakathaṃ katheti. Sammutikathāya pana bodhetvā pacchā paramatthakathaṃ katheti. Paramatthakathāya bujjhanakasattassāpi na paṭhamaṃ sammutikathaṃ katheti. Paramatthakathāya pana bodhetvā pacchā sammutikathaṃ katheti. Pakatiyā pana paṭhamameva paramatthakathaṃ kathentassa desanā lūkhākārā hoti, tasmā buddhā paṭhamaṃ sammutikathaṃ kathetvā pacchā paramatthakathaṃ kathenti. Sammutikathaṃ kathentāpi saccameva sabhāvameva amusāva kathenti. Paramatthakathaṃ kathentāpi saccameva sabhāvameva amusāva kathenti.

仏陀の説法には、仮説説法と究極説法という二つの種類がある。そのうち、「衆生」「人」「神」「梵天」などは仮説説法と呼ばれる。一方、「無常」「苦」「無我」「五蘊」「十二処」「十八界」「四念処」「四正勤」などは究極説法と呼ばれる。仮説説法で「衆生」や「人」、「神」、「梵天」などと説かれたものを理解し、究極的な悟りを開くことができる者には、世尊はまず「衆生」や「人」、「神」、「梵天」などと説かれる。究極説法で「無常」や「苦」などと説かれたものを聞いて理解し、究極的な悟りを開くことができる者には、「無常」や「苦」などと説かれる。同様に、仮説説法で理解する者であっても、まず究極説法を説かれるのではない。仮説説法で悟らせた後、究極説法を説かれるのである。究極説法で理解する者であっても、まず仮説説法を説かれるのではない。究極説法で悟らせた後、仮説説法を説かれるのである。本来、まず究極説法を説く者にとっては、説法は厳しくなりがちである。そのため、仏陀はまず仮説説法を説き、その後で究極説法を説かれる。仮説説法を説く場合でも、仏陀は真実を、ありのままを、偽りなく説かれる。究極説法を説く場合でも、仏陀は真実を、ありのままを、偽りなく説かれる。

Duve saccāni akkhāsi, sambuddho vadataṃ varo;

仏陀、説く者の中で最も優れた方は、二つの真理を説かれた。

Sammutiṃ paramatthañca, tatiyaṃ nūpalabbhati.

仮説と究極、第三のものは見当たらない。

Saṅketavacanaṃ saccaṃ, lokasammutikāraṇaṃ;

約束の言葉は真実であり、世間が仮説とする理由である。

Paramatthavacanaṃ saccaṃ, dhammānaṃ bhūtalakkhaṇanti.

究極の言葉は真実であり、諸法の事実の特質である。

Yāhi tathāgato voharati aparāmasanti yāhi lokasamaññāhi lokaniruttīhi tathāgato taṇhāmānadiṭṭhiparāmāsānaṃ abhāvā aparāmasanto voharatīti desanaṃ vinivaṭṭetvā arahattanikūṭena niṭṭhāpesi. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

如来が「執着しない」という言葉で語るのは、世間の一般的な言葉や表現であり、如来が執着せずに語るのである。教えを終え、阿羅漢という頂点に至った。残りはすべて、そのままの意味である。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

『スマングラヴィダーシニー』『ディーガニカーヤ』の註釈書において

Poṭṭhapādasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

ポッタパーダ経の註釈は終わる。

10. Subhasuttavaṇṇanā

10. スバ経の註釈

Subhamāṇavakavatthuvaṇṇanā

スバという若者の話の註釈

444. Evaṃ me sutaṃ…pe… sāvatthiyanti subhasuttaṃ. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā. Aciraparinibbute bhagavatīti aciraṃ parinibbute bhagavati, parinibbānato uddhaṃ māsamatte kāle. Nidānavaṇṇanāyaṃ vuttanayeneva bhagavato pattacīvaraṃ ādāya āgantvā khīravirecanaṃ pivitvā vihāre nisinnadivasaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Todeyyaputtoti todeyyabrāhmaṇassa putto, so kira sāvatthiyā avidūre tudigāmo nāma atthi, tassa adhipatittā todeyyoti saṅkhyaṃ gato. Mahaddhano pana hoti pañcacattālīsakoṭivibhavo, paramamaccharī – ‘‘dadato bhogānaṃ aparikkhayo nāma natthī’’ti cintetvā kassaci kiñci na deti, puttampi āha –

444. このように私は聞いた…。サーヴァティーにて、スバ経。ここに、わかりにくい言葉の註釈がある。世尊が般涅槃に入られて間もなく、世尊が般涅槃に入られてから一月ほど経った頃。縁起の註釈に述べられた通り、世尊の衣鉢を持ってきて、牛乳の煎じ薬を飲んで、寺院に座っていた日を指して、これは語られた。トーデーヤの子とは、トーデーヤというバラモンの子である。彼はサーヴァティーの近郊に、ツディガマという村があった。その村の支配者であったため、トーデーヤと呼ばれていた。非常に裕福で、45億もの財産を持っていたが、極めて強欲であった。「施すことによって財産は尽きない」と考え、誰にも何も与えなかった。息子にも言った。

‘‘Añjanānaṃ khayaṃ disvā, vammikānañca sañcayaṃ;

「塗薬の尽きるのを見て、蟻塚の積み重なるのを。

Madhūnañca samāhāraṃ, paṇḍito gharamāvase’’ti.

蜂蜜の集まるのを、賢者は家に住むべきである」と。

Evaṃ adānameva sikkhāpetvā kāyassa bhedā tasmiṃyeva ghare sunakho hutvā nibbatto. Subho taṃ sunakhaṃ ativiya piyāyati. Attano bhuñjanakabhattaṃyeva bhojeti, ukkhipitvā varasayane sayāpeti. Atha bhagavā ekadivasaṃ nikkhante māṇave taṃ gharaṃ piṇḍāya pāvisi. Sunakho bhagavantaṃ disvā bhukkāraṃ karonto bhagavato samīpaṃ gato. Tato naṃ bhagavā avoca ‘‘todeyya tvaṃ pubbepi maṃ ‘bho, bho’ti paribhavitvā sunakho jāto, idānipi bhukkāraṃ katvā avīciṃ gamissasī’’ti. Sunakho taṃ kathaṃ sutvā vippaṭisārī hutvā uddhanantare chārikāya nipanno, manussā naṃ ukkhipitvā sayane sayāpetuṃ nāsakkhiṃsu.

このように施さないことを教え、肉体が滅した後に、その家で犬として生まれた。スバはその犬を非常に可愛がった。自分の食事の残りを与え、上等な寝床で寝かせた。ある日、世尊が、若者がいない間に、その家へ托鉢に入られた。犬は世尊を見て、吠えながら世尊の元へ来た。そこで世尊は彼に言われた。「トーデーヤよ、お前は以前も私を『おい、おい』と侮り、犬になった。今また吠え立てて、無間地獄へ行くのだろう。」犬はその言葉を聞いて後悔し、頭上に灰をかぶって横たわった。人々はそれを拾い上げて寝床に寝かせようとしたが、できなかった。

Subho āgantvā ‘‘kenāyaṃ sunakho sayanā oropito’’ti āha. Manussā ‘‘na kenacī’’ti vatvā taṃ pavattiṃ ārocesuṃ. Māṇavo sutvā ‘‘mama pitā brahmaloke nibbatto, samaṇo pana gotamo me pitaraṃ sunakhaṃ karoti yaṃ kiñci esa mukhārūḷhaṃ bhāsatī’’ti kujjhitvā bhagavantaṃ musāvādena codetukāmo vihāraṃ gantvā taṃ pavattiṃ pucchi. Bhagavā tassa tatheva vatvā avisaṃvādanatthaṃ āha – ‘‘atthi pana te, māṇava, pitarā na akkhātaṃ dhana’’nti. Atthi, bho gotama, satasahassagghanikā suvaṇṇamālā, satasahassagghanikā suvaṇṇapādukā, satasahassagghanikā suvaṇṇapāti, satasahassañca kahāpaṇanti. Gaccha taṃ sunakhaṃ appodakaṃ madhupāyāsaṃ bhojetvā sayanaṃ āropetvā īsakaṃ niddaṃ okkantakāle puccha, sabbaṃ te ācikkhissati, atha naṃ jāneyyāsi – ‘‘pitā me eso’’ti. So tathā akāsi. Sunakho sabbaṃ ācikkhi, tadā naṃ – ‘‘pitā me’’ti ñatvā bhagavati pasannacitto gantvā bhagavantaṃcuddasa pañhe pucchitvā vissajjanapariyosāne bhagavantaṃ saraṇaṃ gato, taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘subho māṇavo todeyyaputto’’ti. Sāvatthiyaṃ paṭivasatīti attano bhogagāmato āgantvā vasati.

スバが来て、「この犬はどうして寝床から降ろされたのか」と言った。人々は「誰にも」と言って、その状況を報告した。若者は聞いて、「私の父は梵天界に生まれ変わったというのに、ゴータマという沙門が私の父を犬にするのは、一体どういうことだ」と怒り、世尊を嘘つきだと非難しようとして寺院へ行き、その状況を尋ねた。世尊は彼にその通りに言った後、嘘ではないことを示すために言われた。「若者よ、お父さんはあなたに隠しておいた財産はありますか。」「はい、ゴータマ様、10万の価値のある黄金の首飾り、10万の価値のある黄金の履物、10万の価値のある黄金の皿、そして1万の貨幣があります。」「その犬に、解毒剤入りの甘い牛乳粥を食べさせ、寝床に寝かせ、少し眠った頃に尋ねなさい。すべて教えてくれるだろう。そうすれば、あなたは『私の父だ』とわかるだろう。」彼はそのようにした。犬はすべてを教えた。その時、彼は「私の父だ」と知って、世尊に帰依する心になり、世尊に十四の質問をして、その答えが終わった後、世尊に帰依した。これを指して、「スバという若者はトーデーヤの子である」と語られた。サーヴァティーに住むとは、自分の財産のある村から来て住むことである。

445-446. Aññataraṃ māṇavakaṃ āmantesīti satthari parinibbute ‘‘ānandatthero kirassa pattacīvaraṃ gahetvā āgato, mahājano taṃ dassanatthāya upasaṅkamatī’’ti sutvā ‘‘vihāraṃ kho pana gantvā mahājanamajjhe na sakkā sukhena paṭisanthāraṃ vā kātuṃ, dhammakathaṃ vā sotuṃ gehaṃ āgataṃyeva naṃ disvā sukhena paṭisanthāraṃ karissāmi, ekā ca me kaṅkhā atthi, tampi naṃ pucchissāmī’’ti cintetvā aññataraṃ māṇavakaṃ āmantesi. Appābādhantiādīsu ābādhoti visabhāgavedanā vuccati, yā ekadese uppajjitvā cattāro iriyāpathe ayapaṭṭena ābandhitvā viya gaṇhati, tassā abhāvaṃ pucchāti vadati. Appātaṅkoti kicchajīvitakaro rogo vuccati, tassāpi abhāvaṃ pucchāti vadati. Gilānasseva ca uṭṭhānaṃ nāma garukaṃ hoti, kāye balaṃ na hoti, tasmā niggelaññabhāvañca balañca pucchāti vadati. Phāsuvihāranti gamanaṭhānanisajjasayanesu catūsu iriyāpathesu sukhavihāraṃ pucchāti vadati. Athassa pucchitabbākāraṃ dassento ‘‘subho’’tiādimāha.

445-446. ある若者を呼んで、師が般涅槃に入られた後、「アーナンダ長老が世尊の衣鉢を持って来られた。多くの人々が、その姿を見るために集まっている」と聞いて、「寺院へ行っても、多くの人々の前では、うまく挨拶したり、法話を聞いたりすることはできない。家に帰ってからあなたにお会いして、うまく挨拶しよう。そして、私には一つの疑問がある。それもあなたに尋ねよう」と考え、ある若者を呼んだ。「病気がない」とは、病気とは異なる苦痛を指す。それは一部に生じ、四つの姿勢を粘り強く縛り付けるように捉える。その absence を尋ねていると彼は言う。「健康である」とは、生きるのが困難な病気を指す。その absence も尋ねていると彼は言う。病人の場合の起き上がりは重く、体に力がない。そのため、軽快さがないことと、力を尋ねていると彼は言う。「快適に過ごす」とは、歩く、立つ、座る、寝るという四つの姿勢で快適に過ごすことを尋ねていると彼は言う。そして、尋ねる方法を示すために、「スバ」などと言われた。

447. Kālañca samayañca upādāyāti kālañca samayañca paññāya gahetvā upadhāretvāti attho. Sace amhākaṃ sve gamanakālo bhavissati, kāye balamattā ceva pharissati, gamanapaccayā ca añño aphāsuvihāro na bhavissati, athetaṃ kālañca gamanakāraṇasamavāyasaṅkhātaṃ samayañca upadhāretvā – ‘‘api eva nāma sve āgaccheyyāmā’’ti vuttaṃ hoti.

447. 時と機会を考慮して、とは、時と機会を賢く理解し、考慮するという意味である。もし明日が私たちの出発の時であるならば、体に力があるだけで、旅の理由として他に不快な過ごし方がなければ、その時と出発の理由の組み合わせを考慮して、「明日来ることができるだろうか」と言ったことになる。

448. Cetakena bhikkhunāti cetiraṭṭhe jātattā cetakoti evaṃ laddhanāmena. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyanti bho, ānanda, dasabalassa ko nāma ābādho ahosi, kiṃ bhagavā paribhuñji. Api ca satthu parinibbānena tumhākaṃ soko udapādi, satthā nāma na kevalaṃ tumhākaṃyeva parinibbuto, sadevakassa lokassa mahājāni, ko dāni añño maraṇā muccissati, yatra so sadevakassa lokassa aggapuggalo parinibbuto, idāni kaṃ aññaṃ disvā maccurājā lajjissatīti evamādinā nayena maraṇapaṭisaṃyuttaṃ sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā therassa hiyyo pītabhesajjānurūpaṃ āhāraṃ datvā bhattakiccāvasāne ekamantaṃ nisīdi.

448. チェーダという比丘とは、チェーダの場所に生まれたため、チェーダと呼ばれている。互いに語り合うべき言葉、思い出すべき言葉とは、「アーナンダよ、十力(世尊)にどのような病があったのですか。世尊は何を召し上がりましたか。さらに、師の般涅槃によって、あなたがたの悲しみが生じました。師は、あなたがたのためだけでなく、神々や人間たちにとっても涅槃に入られた。今、誰が死から逃れることができるだろうか。神々や人間たちにとって最高の聖者が涅槃に入られたのに、今、誰を見て死の王は躊躇するだろうか。」このように、死に関連する、互いに語り合うべき、思い出すべき言葉を話し終え、長老に昨日の薬に相当する食事を与え、食事の終わりの頃、一人離れて座った。

Upaṭṭhāko santikāvacaroti upaṭṭhāko hutvā santikāvacaro, na randhagavesī. Na vīmaṃsanādhippāyo. Samīpacārīti idaṃ purimapadasseva vevacanaṃ. Yesaṃ so bhavaṃ gotamoti kasmā pucchati? Tassa kira evaṃ ahosi ‘‘yesu dhammesu bhavaṃ gotamo imaṃ lokaṃ patiṭṭhapesi, te tassa accayena naṭṭhā nu kho, dharanti nu kho, sace dharanti, ānando jānissati, handa naṃ pucchāmī’’ti, tasmā pucchi.

世話係として近くに仕える者とは、世話係として近くに仕える者であり、隙を窺う者ではない。吟味する意図はない。近くに仕える者とは、これは前の言葉の言い換えである。なぜ「ゴータマ様は、どのような法によってこの世を確立されたのですか」と尋ねるのか?彼には、「ゴータマ様がこの世を確立された法は、彼の死後、失われたのだろうか、それとも残っているのだろうか。もし残っているなら、アーナンダは知っているだろう。さあ、彼に尋ねよう」と思った。だから尋ねた。

449. Athassa thero tīṇi piṭakāni tīhi khandhehi saṅgahetvā dassento ‘‘tiṇṇaṃ kho’’tiādimāha. Māṇavo saṅkhittena kathitaṃ asallakkhento – ‘‘vitthārato pucchissāmī’’ti cintetvā ‘‘katamesaṃ tiṇṇa’’ntiādimāha.

449. その後、長老は三蔵を三つの集まりにまとめて示し、「三つの」などと言われた。若者は、簡潔に語られたことを理解せず、「詳しく尋ねよう」と考え、「それらはどのようなものですか」などと言われた。

Sīlakkhandhavaṇṇanā

戒蕴の註釈

450-453. Tato therena ‘‘ariyassa sīlakkhandhassā’’ti tesu dassitesu puna **‘‘katamo pana so, bho ānanda, ariyo sīlakkhandho’’**ti ekekaṃ pucchi. Theropissa buddhuppādaṃ dassetvā tantidhammaṃ desento anukkamena bhagavatā vuttanayeneva sabbaṃ vissajjesi. Tattha atthi cevettha uttarikaraṇīyanti ettha bhagavato sāsane na sīlameva sāro, kevalañhetaṃ patiṭṭhāmattameva hoti. Ito uttari pana aññampi kattabbaṃ atthi yevāti dassesi. Ito bahiddhāti buddhasāsanato bahiddhā.

450-453. その後、長老が「聖なる戒蘊」と言うと、それらを示された後、再び「アーナンダよ、それはどのような聖なる戒蘊なのですか」と一つずつ尋ねた。長老は、仏陀の出現を示し、教えの筋道を説きながら、順序に従って世尊が語られた通りにすべてを解決された。そこには、さらに行うべきことがある、とは、仏陀の教えにおいて、戒律だけが本質ではなく、ただそれを基礎とするだけである。それ以上に行うべきことがある、と示された。仏陀の教えの外とは、仏陀の教えの外である。

Samādhikkhandhavaṇṇanā

定蘊の註釈

454. Kathañca, māṇava, bhikkhu indriyesu guttadvāro hotīti idamāyasmā ānando ‘‘katamo pana so, bho ānanda, ariyo samādhikkhandho’’ti evaṃ samādhikkhandhaṃ puṭṭhopi ye te ‘‘sīlasampanno indriyesu guttadvāro satisampajaññena samannāgato santuṭṭho’’ti evaṃ sīlānantaraṃ indriyasaṃvarādayo sīlasamādhīnaṃ antare ubhinnampi upakārakadhammā uddiṭṭhā, te niddisitvā samādhikkhandhaṃ dassetukāmo ārabhi. Ettha ca rūpajjhānāneva āgatāni, na arūpajjhānāni, ānetvā pana dīpetabbāni. Catutthajjhānena hi asaṅgahitā arūpasamāpatti nāma natthiyeva.

454. 若者よ、比丘はどのようにして感覚器官の門を閉ざすべきか、とは、アーナンダ長老が「アーナンダよ、それはどのような聖なる定蘊なのですか」と定蘊について尋ねられたが、戒律に続いて挙げられた「戒律を具え、感覚器官の門を閉ざし、念と明晰さを具え、満足している」といった、戒律と定の間に両方に役立つ法を示し、定蘊を示そうとして始められた。ここでは、色界の禅定のみが挙げられ、無色界の禅定は挙げられていないが、これらは示されるべきである。第四禅定をもって、取られていない無色定は、まったく存在しないからである。

471-480. Atthi cevettha uttarikaraṇīyanti ettha bhagavato sāsane na cittekaggatāmattakeneva pariyosānappatti nāma atthi, itopi uttari pana aññaṃ kattabbaṃ atthi yevāti dasseti. Natthi cevettha uttarikaraṇīyanti ettha bhagavato sāsane ito uttari kātabbaṃ nāma natthiyeva, arahattapariyosānañhi bhagavato sāsananti dasseti. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.

471-480. そこには、さらに行うべきことがある、とは、仏陀の教えにおいて、ただ心の集中だけでは達成されない。それ以上に行うべきことがある、と示されている。そこには、さらに行うべきことがない、とは、仏陀の教えにおいて、それ以上に行うべきことはまったく存在しない。阿羅漢に至ることが、仏陀の教えの終わりである、と示されている。残りはすべて、そのままの意味である。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

『スマングラヴィダーシニー』『ディーガニカーヤ』の註釈書において

Subhasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

スバ経の註釈は終わる。

11. Kevaṭṭasuttavaṇṇanā

11. ケヴァッダ経の註釈

Kevaṭṭagahapatiputtavatthuvaṇṇanā

ケヴァッダという居士の息子の話の註釈

481. Evaṃ me sutaṃ…pe… nāḷandāyanti kevaṭṭasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Pāvārikambavaneti pāvārikassa ambavane. Kevaṭṭoti idaṃ tassa gahapatiputtassa nāmaṃ. So kira cattālīsakoṭidhano gahapatimahāsālo ativiya saddho pasanno ahosi. So saddhādhikattāyeva ‘‘sace eko bhikkhu aḍḍhamāsantarena vā māsantarena vā saṃvaccharena vā ākāse uppatitvā vividhāni pāṭihāriyāni dasseyya, sabbo jano ativiya pasīdeyya. Yaṃnūnāhaṃ bhagavantaṃ yācitvā pāṭihāriyakaraṇatthāya ekaṃ bhikkhuṃ anujānāpeyya’’nti cintetvā bhagavantaṃ upasaṅkamitvā evamāha.

481. このように私は聞いた…。ナーランダーにて、ケヴァッダ経。ここに、これまでになかった言葉の註釈がある。パーヴァーリカのマンゴー園とは、パーヴァーリカという人のマンゴー園。ケヴァッダとは、この居士の息子の名前である。彼は40億の財産を持つ大居士で、非常に信仰深く、熱心であった。信仰心があまりに深かったため、「もし一人の比丘が、半月、一月、あるいは一年の間に空中に飛び上がり、様々な奇跡を見せることができれば、すべての人が非常に信仰を持つだろう。なぜ私が世尊にお願いして、奇跡を行うことを一人の比丘に許していただけないのだろうか」と考え、世尊に近づいてこのように言った。

Tattha iddhāti samiddhā phītāti nānābhaṇḍaussannatāya vuddhippattā. Ākiṇṇamanussāti aṃsakūṭena aṃsakūṭaṃ paharitvā viya vicarantehi manussehi ākiṇṇā. Samādisatūti āṇāpetu ṭhānantare ṭhapetu. Uttarimanussadhammāti uttarimanussānaṃ dhammato, dasakusalasaṅkhātato vā manussadhammato uttari. Bhiyyosomattāyāti pakatiyāpi pajjalitapadīpo telasnehaṃ labhitvā viya atirekappamāṇena abhippasīdissati. Na kho ahanti bhagavā rājagahaseṭṭhivatthusmiṃ sikkhāpadaṃ paññapesi, tasmā ‘‘na kho aha’’ntiādimāha.

そこで、 iddhi(神通力)とは、 samiddhā(成就した)、 phītā(富んだ)という意味で、 nānābhaṇḍausannatāya(様々な品物が積み上げられたこと)によって成長したことを指す。 ākiṇṇamanusā(人々で混雑した)とは、 aṃsakūṭena aṃsakūṭaṃ paharitvā viya(肩と肩がぶつかり合うように)歩き回る人々で混雑していることを指す。 samādisatu(命じなさい)とは、 āṇāpetu(命令し)、 ṭhānantare ṭhapetu(適切な場所に配置しなさい)という意味である。 uttarimanussadhammā(人間の道を超えたもの)とは、 uttarimanussānaṃ dhammato(人間の道を超えた者の教え)であり、 dasakusalasaṅkhātato vā(十の善行として)または manussadhammato uttari(人間の道を超えたもの)を意味する。 bhiyyosomattāyā(ますます)とは、 prakatiyāpi(本来) pajjalita(燃え盛る) padīpo(灯火) telasnehaṃ(油) labhitvā viya(得たかのように) atirekappamāṇena(過剰な量で) abhippasīdissati(輝く)ことを意味する。 na kho ahanti(私は~しなかった)とは、 bhagavā(世尊) rājagahaseṭṭhivatthusmiṃ(ラージャガハの長者のために) sikkhāpadaṃ(戒律) paññapesi(設けなかった)、 tasmā(それゆえ) ‘‘na kho aha’’ntiādimāha(「私は~しなかった」などと述べられた)という意味である。

482. Na dhaṃsemīti na guṇavināsanena dhaṃsemi, sīlabhedaṃ pāpetvā anupubbena uccaṭṭhānato otārento nīcaṭṭhāne na ṭhapemi, atha kho ahaṃ buddhasāsanassa vuddhiṃ paccāsīsanto kathemīti dasseti. Tatiyampi khoti yāvatatiyaṃ buddhānaṃ kathaṃ paṭibāhitvā kathetuṃ visahanto nāma natthi. Ayaṃ pana bhagavatā saddhiṃ vissāsiko vissāsaṃ vaḍḍhetvā vallabho hutvā atthakāmosmīti tikkhattuṃ kathesi.

482. na dhaṃsemīti(私は~を破壊しない)とは、 na guṇavināsanena(徳を損なうことによって) dhaṃsemi(破壊する)のではなく、 sīlabhedaṃ(戒を破らせて) pāpetvā(与えて) anupubbena(徐々に) uccaṭṭhānato(高い地位から) otārento(引きずり下ろして) nīcaṭṭhāne(低い地位に) ṭhapemi(置く)のではない、 atha kho(しかし) ahaṃ(私は) buddhasāsanassa(仏教の) vuddhiṃ(成長) paccāsīsanto(期待しながら) kathemīti(説く) dasseti(示している)。 tatiyampi khoti(三度も) yāvatatiyaṃ(~まで) buddhānaṃ(仏陀たちの) kathaṃ(言葉) paṭibāhitvā(拒絶して) kathetuṃ(語る) visahanto(能力がある) nāma(~というようなこと) natthi(ない)。 ayaṃ pana(しかし、この) bhagavatā(世尊) saddhiṃ(共に) vissāsiko(信頼関係にある) vissāsaṃ(信頼) vaḍḍhetvā(増して) vallabho(愛される者) hutvā(なって) atthakāmosmīti(利益を求める者である) tikkhattuṃ(三度) kathesi(述べられた)。

Iddhipāṭihāriyavaṇṇanā

神通力説示の解説

483-484. Atha bhagavā ayaṃ upāsako mayi paṭibāhantepi punappunaṃ yācatiyeva. ‘‘Handassa pāṭihāriyakaraṇe ādīnavaṃ dassemī’’ti cintetvā ‘‘tīṇi kho’’tiādimāha. Tattha amāhaṃ bhikkhunti amuṃ ahaṃ bhikkhuṃ. Gandhārīti gandhārena nāma isinā katā, gandhāraraṭṭhe vā uppannā vijjā. Tattha kira bahū isayo vasiṃsu, tesu ekena katā vijjāti adhippāyo. Aṭṭīyāmīti aṭṭo pīḷito viya homi. Harāyāmīti lajjāmi. Jigucchāmīti gūthaṃ disvā viya jigucchaṃ uppādemi.

483-484. atha(さて) bhagavā(世尊) ayaṃ(この) upāsako(優婆塞) mayi(私に) paṭibāhantepi(拒絶されても) punappunaṃ(繰り返し) yācatiyeva(乞うている)。 ‘‘handassa pāṭihāriyakaraṇe(さあ、神通力を行うことの) ādīnavaṃ(欠点を) dassemī’’ti(示そう) cintetvā(考えて) ‘‘tīṇi kho’’tiādimāha(「三つある」などと述べられた)。 tattha(そこで) amāhaṃ bhikkhunti(私は比丘である) amuṃ(あの) ahaṃ bhikkhuṃ(比丘を)。 gandhārīti(ガンダーリーとは) gandhārena(ガンダーラによって) nāma(~という名前の) isinā(賢者によって) katā(作られた)、 gandhāraraṭṭhe(ガンダーラ国で) vā(または) uppannā(生じた) vijjā(知識)yāti(である)。 tattha(そこで) kira(~によると) bahū(多くの) isayo(賢者たちが) vasiṃsu(住んでいた)、 tesu(そのうちの) ekena(一人の) katā(作られた) vijjāti(知識である) adhippāyo(意図である)。 aṭṭīyāmīti(私は苦しんでいる) aṭṭo(骨) pīḷito viya(圧迫されたように) homi(なる)。 harāyāmīti(私は恥じている) lajjāmi(恥じる)。 jigucchāmīti(私は嫌悪している) gūthaṃ(糞尿) disvā viya(見たように) jigucchaṃ(嫌悪) uppādemi(生じさせる)。

Ādesanāpāṭihāriyavaṇṇanā

他心通説示の解説

485. Parasattānanti aññesaṃ sattānaṃ. Dutiyaṃ tasseva vevacanaṃ. Ādisatīti katheti. Cetasikanti somanassadomanassaṃ adhippetaṃ. Evampi te manoti evaṃ tava mano somanassito vā domanassito vā kāmavitakkādisampayutto vā. Dutiyaṃ tasseva vevacanaṃ. Itipi te cittanti iti tava cittaṃ, idañcidañca atthaṃ cintayamānaṃ pavattatīti attho. Maṇikā nāma vijjāti cintāmaṇīti evaṃ laddhanāmā loke ekā vijjā atthi. Tāya paresaṃ cittaṃ jānātīti dīpeti.

485. parasattānanti(他の生き物とは) aññesaṃ(他の) sattānaṃ(生き物)。 dutiyaṃ(第二の) tasseva(その) vevacanaṃ(同義語)。 ādisatīti(言う) katheti(述べる)。 cetasikanti(心の働きとは) somanassadomanassaṃ(喜びと悲しみ) adhippetaṃ(意図されている)。 evampi te manoti(このようにあなたの心は) evaṃ(このように) tava(あなたの) mano(心) somanassito vā(喜んでいるか) domanassito vā(悲しんでいるか) kāmavitakkādisampayutto vā(欲の思いなどに結びついているか)。 dutiyaṃ(第二の) tasseva(その) vevacanaṃ(同義語)。 itipi te cittanti(このようにあなたの心は) iti(このように) tava(あなたの) cittaṃ(心)、 idañcidañca(これとあれを) atthaṃ(目的を) cintayamānaṃ(考えながら) pavattatīti(進んでいる) attho(意味である)。 maṇikā nāma vijjāti(マニカーという名の知識とは) cintāmaṇīti(チンターマニである) evaṃ(このように) laddhanāmā(名を得た) loke(世の中で) ekā(一つの) vijjā(知識) atthi(ある)。 tāya(それによって) paresaṃ(他人の) cittaṃ(心を) jānātīti(知る) dīpeti(示している)。

Anusāsanīpāṭihāriyavaṇṇanā

教示説示の解説

486. Evaṃ vitakkethāti nekkhammavitakkādayo evaṃ pavattentā vitakketha. Mā evaṃ vitakkayitthāti evaṃ kāmavitakkādayo pavattentā mā vitakkayittha. Evaṃ manasi karothāti evaṃ aniccasaññameva, dukkhasaññādīsu vā aññataraṃ manasi karotha. evanti ‘‘nicca’’ntiādinā nayena mā manasi karittha. Idanti idaṃ pañcakāmaguṇikarāgaṃ pajahatha. Idaṃ upasampajjāti idaṃ catumaggaphalappabhedaṃ lokuttaradhammameva upasampajja pāpuṇitvā nipphādetvā viharatha. Iti bhagavā iddhividhaṃ iddhipāṭihāriyanti dasseti, parassa cittaṃ ñatvā kathanaṃ ādesanāpāṭihāriyanti. Sāvakānañca buddhānañca satataṃ dhammadesanā anusāsanīpāṭihāriyanti.

486. evaṃ vitakkethāti(このように思い巡らせなさい) nekkhammavitakkādayo(出離の思いなど) evaṃ(このように) pavattentā(導いて) vitakketha(思い巡らせなさい)。 mā evaṃ vitakkayitthāti(このように思い巡らせてはならない) evaṃ(このように) kāmavitakkādayo(欲の思いなど) pavattentā(導いて) mā vitakkayittha(思い巡らせてはならない)。 evaṃ manasi karothāti(このように心に留めなさい) evaṃ(このように) aniccasaññameva(無常観のみ)、 dukkhasaññādīsu vā(苦しみ観など) aññataraṃ(どれか一つ) manasi karotha(心に留めなさい)。 mā(~ないで) evanti(「~ないで」とは) ‘‘nicca’’ntiādinā(「常住」などという) nayena(方法で) mā manasi karittha(心に留めてはならない)。 idanti(これとは) idaṃ(この) pañcakāmaguṇikarāgaṃ(五つの欲の対象への執着) pajahatha(捨てなさい)。 idaṃ upasampajjāti(これを得なさい) idaṃ(この) catumaggaphalappabhedaṃ(四つの道と四つの果物の別) lokuttaradhammameva(世俗を超えた法のみ) upasampajja(得て) pāpuṇitvā(到達して) nipphādetvā(完成させて) viharatha(住みなさい)。 iti(このように) bhagavā(世尊) iddhividhaṃ(この種々の) iddhipāṭihāriyanti(神通力説示である) dasseti(示し)、 parassa(他人の) cittaṃ(心を) ñatvā(知って) kathanaṃ(述べること) ādesanāpāṭihāriyanti(他心通説示である)。 sāvakānañca(弟子たちと) buddhānañca(仏陀たちの) satataṃ(常に) dhammadesanā(法を説くこと) anusāsanīpāṭihāriyanti(教示説示である)。

Tattha iddhipāṭihāriyena anusāsanīpāṭihāriyaṃ mahāmoggallānassa āciṇṇaṃ, ādesanāpāṭihāriyena anusāsanīpāṭihāriyaṃ dhammasenāpatissa. Devadatte saṃghaṃ bhinditvā pañca bhikkhusatāni gahetvā gayāsīse buddhalīḷāya tesaṃ dhammaṃ desante hi bhagavatā pesitesu dvīsu aggasāvakesu dhammasenāpati tesaṃ cittācāraṃ ñatvā dhammaṃ desesi, therassa dhammadesanaṃ sutvā pañcasatā bhikkhū sotāpattiphale patiṭṭhahiṃsu. Atha nesaṃ mahāmoggallāno vikubbanaṃ dassetvā dassetvā dhammaṃ desesi, taṃ sutvā sabbe arahattaphale patiṭṭhahiṃsu. Atha dvepi mahānāgā pañca bhikkhusatāni gahetvā vehāsaṃ abbhuggantvā veḷuvanamevāgamiṃsu. Anusāsanīpāṭihāriyaṃ pana buddhānaṃ satataṃ dhammadesanā, tesu iddhipāṭihāriyaādesanāpāṭihāriyāni saupārambhāni sadosāni, addhānaṃ na tiṭṭhanti, addhānaṃ atiṭṭhanato na niyyanti. Anusāsanīpāṭihāriyaṃ anupārambhaṃ niddosaṃ, addhānaṃ tiṭṭhati, addhānaṃ tiṭṭhanato niyyāti. Tasmā bhagavā iddhipāṭihāriyañca ādesanāpāṭihāriyañca garahati, anusāsanīpāṭihāriyaṃyeva pasaṃsati.

そこで、 iddhipāṭihāriya(神通力説示)によって anusāsanīpāṭihāriya(教示説示)を行うことは、 mahāmoggallāna(大モーッガラーナ)の常であった。 ādesanāpāṭihāriya(他心通説示)によって anusāsanīpāṭihāriya(教示説示)を行うことは、 dhammasenāpati(法軍の長官)の常であった。 devadatta(デーヴァダッタ)が僧団を分裂させ、五百人の比丘を連れてガヤーシーサ(象頭山)へ行き、仏陀の偽りの行為をしていた時に、世尊が遣わされた二人の舎利子(サーリプッタ)とモーッガラーナ(モーッガラーナ)のうち、 dhammasenāpati(法軍の長官)は彼らの心のありさまを知って法を説かれた。 therassa(長老の) dhammadesanāṃ(法説を) sutvā(聞いて) pañcasatā(五百人の) bhikkhū(比丘たちが) sotāpattiphale(預流果の境地に) patiṭṭhahiṃsu(安住した)。それから mahāmoggallāna(大モーッガラーナ)は、神通力を見せながら法を説かれた。それ(法説)を聞いて、すべての人が arahattaphale(阿羅漢果の境地に) patiṭṭhahiṃsu(安住した)。それから二人の偉大なナーガ(象)は五百人の比丘を連れて空を飛び、 veluvanamevāgamiṃsu(竹林精舎へやって来た)。 anusāsanīpāṭihāriya(教示説示)は、仏陀たちの常に法を説くことであり、 iddhipāṭihāriyaādesanāpāṭihāriyāni(神通力説示や他心通説示)は、 saupārambhāni(不完全で) sadosāni(欠点があり)、 addhānaṃ(永遠に) na tiṭṭhanti(持続しない)、 addhānaṃ(永遠に) atiṭṭhanato(持続しないので) na niyyanti(解脱に至らない)。 anusāsanīpāṭihāriya(教示説示)は、 anupārambhaṃ(完全で) niddosaṃ(欠点がなく)、 addhānaṃ(永遠に) tiṭṭhati(持続し)、 addhānaṃ(永遠に) tiṭṭhanato(持続するので) niyyāti(解脱に至る)。それゆえ世尊は、 iddhipāṭihāriyañca(神通力説示も) ādesanāpāṭihāriyañca(他心通説示も) garahati(非難し)、 anusāsanīpāṭihāriyaṃyeva(教示説示のみ) pasaṃsati(賞賛される)。

Bhūtanirodhesakavatthuvaṇṇanā

現象消滅の基盤に関する説示

487. Bhūtapubbanti idaṃ kasmā bhagavatā āraddhaṃ. Iddhipāṭihāriyaādesanāpāṭihāriyānaṃ aniyyānikabhāvadassanatthaṃ, anusāsanīpāṭihāriyasseva niyyānikabhāvadassanatthaṃ. Api ca sabbabuddhānaṃ mahābhūtapariyesako nāmeko bhikkhu hotiyeva. Yo mahābhūte pariyesanto yāva brahmalokā vicaritvā vissajjetāraṃ alabhitvā āgamma buddhameva pucchitvā nikkaṅkho hoti. Tasmā buddhānaṃ mahantabhāvappakāsanatthaṃ, idañca kāraṇaṃ paṭicchannaṃ, atha naṃ vivaṭaṃ katvā desentopi bhagavā ‘‘bhūtapubba’’ntiādimāha.

487. bhūtāpūbaṃti(かつてあった) idaṃ(これは) kasmā(なぜ) bhagavatā(世尊によって) āraddhaṃ(始められたのか)。 iddhipāṭihāriyaādesanāpāṭihāriyānaṃ(神通力説示や他心通説示の) aniyyānikabhāvadassanatthaṃ(解脱に至らない性質を示すため)、 anusāsanīpāṭihāriyasseva(教示説示のみの) niyyānikabhāvadassanatthaṃ(解脱に至る性質を示すため)。 api ca(さらに) sabbabuddhānaṃ(すべての仏陀の) mahābhūtapariyesako(四大要素を探求する) nāmeko(~という名前の) bhikkhu(比丘) hotiyeva(必ずいる)。 yo(誰が) mahābhūte(四大要素を) pariyesanto(探求して) yāva brahmalokā(梵天界まで) vicaritvā(巡り歩いて) vissajjetāraṃ(解き明かす者) alabhitvā(得られずに) āgamma(来て) buddhameva(仏陀のみを) pucchitvā(尋ねて) nikkaṅkho(疑いのない者) hoti(なる)。 tasmā(それゆえ) buddhānaṃ(仏陀たちの) mahantabhāvappakāsanatthaṃ(偉大さを示すため)、 idañca(これと) kāraṇaṃ(理由を) paṭicchannaṃ(隠していた)、 atha(しかし) naṃ(それを) vivaṭaṃ(明らかにして) katvā(なして) desentopi(説きながらも) bhagavā(世尊は) ‘‘bhūtapubba’’ntiādimāha(「かつてあった」などと述べられた)。

Tattha kattha nu khoti kismiṃ ṭhāne kiṃ āgamma kiṃ pattassa te anavasesā appavattivasena nirujjhanti. Mahābhūtakathā panesā sabbākārena visuddhimagge vuttā, tasmā sā tatova gahetabbā.

そこで、 kattha nu kho(どこで) kismiṃ(どのような) ṭhāne(場所で) kiṃ(何が) āgamma(原因となって) kiṃ(何が) pattassa(達した) te(それらが) anavasesā(すべて) appavattivasena(活動しないように) nirujjhanti(消滅するのか)。 mahābhūtakathā(四大要素の教え) panesā(それは) sabbākārena(すべての点で) visuddhimagge(清浄道論に) vuttā(説かれている)、 tasmā(それゆえ) sā(それは) tatova(そこから) gahetabbā(理解されるべきである)。

488. Devayāniyo maggoti pāṭiyekko devalokagamanamaggo nāma natthi, iddhividhañāṇasseva panetaṃ adhivacanaṃ. Tena hesa yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattento devalokaṃ yāti. Tasmā ‘‘taṃ devayāniyo maggo’’ti vuttaṃ. Yena cātumahārājikāti samīpe ṭhitampi bhagavantaṃ apucchitvā dhammatāya codito devatā mahānubhāvāti maññamāno upasaṅkami. Mayampi kho, bhikkhu, na jānāmāti buddhavisaye pañhaṃ pucchitā devatā na jānanti, tenevamāhaṃsu. Atha kho so bhikkhu ‘‘mama imaṃ pañhaṃ na kathetuṃ na labbhā, sīghaṃ kathethā’’ti tā devatā ajjhottharati, punappunaṃ pucchati, tā ‘‘ajjhottharati no ayaṃ bhikkhu, handa naṃ hatthato mocessāmā’’ti cintetvā ‘‘atthi kho bhikkhu cattāro mahārājāno’’tiādimāhaṃsu. Tattha abhikkantatarāti atikkamma kantatarā. Paṇītatarāti vaṇṇayasaissariyādīhi uttamatarā etena nayena sabbavāresu attho veditabbo.

488. devayāniyo maggoti(天への道とは) pāṭiyekko(個別の) devalokagamanamaggo(天界への道) nāma(~という名前の) natthi(ない)、 iddhividhañāṇasseva(この種々の神通力のみの) panetaṃ(それは) adhivacanaṃ(別名である)。 tena(それによって) hesa(彼は) yāva brahmalokāpi(梵天界まで) kāyena(身体で) vasaṃ(支配して) vaṭṭento(進みながら) devalokaṃ(天界へ) yāti(行く)。 tasmā(それゆえ) ‘‘taṃ devayāniyo maggo’’ti(「その天への道」と) vuttaṃ(述べられた)。 yena cātumahārājikāti(四天王世界へ) samīpe(近くに) ṭhitampi(座っていても) bhagavantaṃ(世尊を) apucchitvā(尋ねずに) dhammatāya(法によって) codito(促された) devatā(神々が) mahānubhāvāti(偉大な力を持つと) maññamāno(思いながら) upasaṅkami(近づいた)。 mayampi kho(私もまた) bhikkhu(比丘よ)、 na jānāmāti(知らない) buddhavisaye(仏陀の領域の) pañhaṃ(問いを) pucchitā(尋ねられた) devatā(神々が) na jānanti(知らない), tenevamāhaṃsu(だから彼らはそう言った)。 atha kho(さて) so bhikkhu(その比丘は) ‘‘mama imaṃ pañhaṃ(私のこの問いを) na kathetuṃ(語ることは) na labbhā(許されない)、 sīghaṃ kathethā’’ti(すぐに語りなさい) tā(その) devatā(神々を) ajjhottharati(懇願する)、 punappunaṃ(繰り返し) pucchati(尋ねる)、 tā(彼らは) ‘‘ajjhottharati(懇願している) no ayaṃ bhikkhu(この比丘は)、 handa(さあ) naṃ(彼を) hatthato(手から) mocessāmā’’ti(解放しよう) cintetvā(考えて) ‘‘atthi kho(~がある) bhikkhu(比丘よ) cattāro mahārājāno’’tiādimāhaṃsu(四人の偉大な王がいる」などと言った)。 tattha(そこで) abhikkantatarāti(さらに美しく) atikkamma(超えて) kantatarā(さらに魅力的である)。 paṇītatarāti(さらに優れて) vaṇṇayasaissariyādīhi(美しさ、名声、権力などによって) uttamatarā(さらに優れている) etena(この) nayena(方法で) sabbavāresu(すべての場面で) attho(意味) veditabbo(知られるべきである)。

491-493. Ayaṃ pana viseso – sakko kira devarājā cintesi ‘‘ayaṃ pañho buddhavisayo, na sakkā aññena vissajjituṃ, ayañca bhikkhu aggiṃ pahāya khajjopanakaṃ dhamanto viya, bheriṃ pahāya udaraṃ vādento viya ca, loke aggapuggalaṃ sammāsambuddhaṃ pahāya devatā pucchanto vicarati, pesemi naṃ satthusantika’’nti. Tato punadeva so cintesi ‘‘sudūrampi gantvā satthu santikeva nikkaṅkho bhavissati. Atthi ceva puggalo nāmesa, thokaṃ tāva āhiṇḍanto kilamatu pacchā jānissatī’’ti. Tato taṃ ‘‘ahampi kho’’tiādimāha. Brahmayāniyopi devayāniyasadisova. Devayāniyamaggoti vā brahmayāniyamaggoti vā dhammasetūti vā ekacittakkhaṇikaappanāti vā sanniṭṭhānikacetanāti vā mahaggatacittanti vā abhiññāñāṇanti vā sabbametaṃ iddhividhañāṇasseva nāmaṃ.

491-493. ayaṃ(この) pana(しかし) viseso(区別は) – sakko(サッカ) kira(~によると) devarājā(天王は) cintesi(考えた) ‘‘ayaṃ pañho(この問いは) buddhavisayo(仏陀の領域の)、 na sakkā(~できない) aññena(他の者によって) vissajjituṃ(答えられる)、 ayañca bhikkhu(そしてこの比丘は) aggiṃ(火を) pahāya(捨てて) khajjopanakaṃ(食べ物を) dhamanto(見ながら) viya(~のように)、 bheriṃ(太鼓を) pahāya(捨てて) udaraṃ(大きな音を) vādento(鳴らしながら) viya ca(そして~のように)、 loke(世界で) aggapuggalaṃ(最高の人物である) sammāsambuddhaṃ(正等覚者を) pahāya(捨てて) devatā(神々を) pucchanto(尋ねながら) vicarati(歩き回っている)、 pesemi(遣わそう) naṃ(彼を) satthusantika’’nti(仏陀のもとへ)。 tato(それから) punadeva(再び) so cintesi(彼は考えた) ‘‘sudūrampi(遠くまで) gantvā(行って) satthu santikeva(仏陀のもとでこそ) nikkaṅkho(疑いのない者) bhavissati(なるだろう)。 atthi(いる) ceva(そして) puggalo(人) nāmesa(~という名前の)、 thokaṃ(少し) tāva(まず) āhiṇḍanto(歩き回って) kilamatu(疲れるがいい) pacchā(後で) jānissatī’’ti(知るだろう)。 tato(それから) taṃ(彼に) ‘‘ahampi kho’’tiādimāha(「私もまた」などと言われた)。 brahmayāniyopi(梵天界への道も) devayāniyasadisova(天界への道に似ている)。 devayāniyamaggoti vā(天への道、または) brahmayāniyamaggoti vā(梵天界への道、または) dhammasetūti vā(法の橋、または) ekacittakkhaṇikaappanāti vā(一刹那の獲得、または) sanniṭṭhānikacetanāti vā(決定的な意志、または) mahaggatacittanti vā(広大な心、または) abhiññāñāṇanti vā(超知、または) sabbametaṃ(これらすべてが) iddhividhañāṇasseva(この種々の神通力のみの) nāmaṃ(名前である)。

494. Pubbanimittanti āgamanapubbabhāge nimittaṃ sūriyassa udayato aruṇuggaṃ viya. Tasmā idāneva brahmā āgamissati, evaṃ mayaṃ jānāmāti dīpayiṃsu. Pāturahosīti pākaṭo ahosi. Atha kho so brahmā tena bhikkhunā puṭṭho attano avisayabhāvaṃ ñatvā sacāhaṃ ‘‘na jānāmī’’ti vakkhāmi, ime maṃ paribhavissanti, atha jānanto viya yaṃ kiñci kathessāmi, ayaṃ me bhikkhu veyyākaraṇena anāraddhacitto vādaṃ āropessati. ‘‘Ahamasmi bhikkhu brahmā’’tiādīni pana me bhaṇantassa na koci vacanaṃ saddahissati. Yaṃnūnāhaṃ vikkhepaṃ katvā imaṃ bhikkhuṃ satthusantikaṃyeva peseyyanti cintetvā ‘‘ahamasmi bhikkhu brahmā’’tiādimāha.

494. pubbanimittanti(前兆とは) āgamanapubbabhāge(来る前の段階で) nimittaṃ(兆候) sūriyassa(太陽の) udayato(昇ることによって) aruṇuggaṃ(暁光) viya(~のように)。 tasmā(それゆえ) idāneva(今まさに) brahmā(梵天が) āgamissati(来るだろう)、 evaṃ(このように) mayaṃ(私たちは) jānāmāti(知る) dīpayiṃsu(示した)。 pāturahosīti(現れた) pākaṭo(現れた) ahosi(なった)。 atha kho(さて) so brahmā(その梵天は) tena bhikkhunā(その比丘によって) puṭṭho(尋ねられて) attano(自分の) avisayabhāvaṃ(領域外であることを) ñatvā(知って) sacāhaṃ(もし私が) ‘‘na jānāmī’’ti(「知らない」と) vakkhāmi(言えば)、 ime(彼らは) maṃ(私を) paribhavissanti(軽蔑するだろう)、 atha(しかし) jānanto viya(知っているかのように) yaṃ kiñci(何でも) kathessāmi(言えば)、 ayaṃ me bhikkhu(この比丘は) veyyākaraṇena(論証によって) anāraddhacitto(意欲のない心で) vādaṃ(議論を) āropessati(開始するだろう)。 ‘‘aham asmi bhikkhu brahmā’’tiādīni(「私は比丘であり、梵天である」など) pana(しかし) me(私の) bhaṇantassa(言うことに対して) na koci(誰も) vacanaṃ(言葉を) saddahissati(信じないだろう)。 yaṃnūnāhaṃ(私が~すればどうだろうか) vikkhepaṃ(混乱させて) katvā(なして) imaṃ bhikkhuṃ(この比丘を) satthusantikaṃyeva(仏陀のもとへこそ) peseyyanti(遣わそう) cintetvā(考えて) ‘‘ahamasmi bhikkhu brahmā’’tiādimāha(「私は比丘であり、梵天である」などと言った)。

495-496. Ekamantaṃ apanetvāti kasmā evamakāsi? Kuhakattā. Bahiddhā pariyeṭṭhinti telatthiko vālikaṃ nippīḷiyamāno viya yāva brahmalokā bahiddhā pariyesanaṃ āpajjati.

495-496. ekamantaṃ(一方へ) apanetvāti(遠ざけたのは) kasmā(なぜ) evamakāsi(そうしたのか)? kuhakattā(偽善者だから)。 bahiddhā pariyeṭṭhinti(外側で探求するとは) telatthiko(油を求める者が) vālikaṃ(砂) nippīḷiyamāno viya(絞るように) yāva brahmalokā(梵天界まで) bahiddhā(外側で) pariyesanaṃ(探求) āpajjati(受ける)。

497. Sakuṇanti kākaṃ vā kulalaṃ vā. Na kho eso, bhikkhu, pañho evaṃ pucchitabboti idaṃ bhagavā yasmā padesenesa pañho pucchitabbo, ayañca kho bhikkhu anupādinnakepi gahetvā nippadesato pucchati, tasmā paṭisedheti. Āciṇṇaṃ kiretaṃ buddhānaṃ, pucchāmūḷhassa janassa pucchāya dosaṃ dassetvā pucchaṃ sikkhāpetvā pucchāvissajjanaṃ. Kasmā? Pucchituṃ ajānitvā paripucchanto duviññāpayo hoti. Pañhaṃ sikkhāpento pana ‘‘kattha āpo cā’’tiādimāha.

497. sakuṇanti(鳥とは) kākaṃ(カラス) vā(または) kulalaṃ(カッコウ) vā(または)。 na kho eso(そうではない) bhikkhu(比丘よ)、 pañho(問いは) evaṃ(このように) pucchitabboti(尋ねられるべきである) idaṃ(これは) bhagavā(世尊が) yasmā(なぜなら) padesenesa(箇所によって) pañho(問いは) pucchitabbo(尋ねられるべきであり)、 ayañca kho(そしてこの) bhikkhu(比丘は) anupādinnakepi(執着していないものでさえ) gahetvā(取って) nippadesato(具体的に) pucchati(尋ねる)、 tasmā(それゆえ) paṭisedheti(否定される)。 āciṇṇaṃ(常であった) kiretaṃ(~によると) buddhānaṃ(仏陀たちの)、 pucchāmūḷhassa(尋ねることを知らない) janassa(人々に) pucchāya(尋ね方について) dosaṃ(欠点を) dassetvā(示して) pucchaṃ(尋ね方を) sikkhāpetvā(教えて) pucchāvissajjanaṃ(問いの答え)。 kasmā(なぜか)? pucchituṃ(尋ねることを) ajānitvā(知らずに) paripucchanto(詳しく尋ねる) duviññāpayo(理解しにくい) hoti(なる)。 pañhaṃ(問いを) sikkhāpento(教える) pana(しかし) ‘‘kattha āpo cā’’tiādimāha(「水はどこにあるのか」などと述べられた)。

498. Tattha na gādhatīti na patiṭṭhāti, ime cattāro mahābhūtā kiṃ āgamma appatiṭṭhā bhavantīti attho. Upādinnaṃyeva sandhāya pucchati. Dīghañca rassañcāti saṇṭhānavasena upādārūpaṃ vuttaṃ. Aṇuṃ thūlanti khuddakaṃ vā mahantaṃ vā, imināpi upādārūpe vaṇṇamattameva kathitaṃ. Subhāsubhanti subhañca asubhañca upādārūpameva kathitaṃ. Kiṃ pana upādārūpaṃ subhanti asubhanti atthi? Natthi. Iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ paneva kathitaṃ. Nāmañca rūpañcāti nāmañca dīghādibhedaṃ rūpañca. Uparujjhatīti nirujjhati, kiṃ āgamma asesametaṃ nappavattatīti.

498. tattha(そこで) na gādhatīti(沈まない) na patiṭṭhāti(立たない)、 ime(これら) cattāro(四つの) mahābhūtā(四大要素は) kiṃ(何が) āgamma(原因となって) appatiṭṭhā(立たない) bhavantiīti(のか) attho(意味である)。 upādinnaṃyeva(執着されたもののみ) sandhāya(考慮して) pucchati(尋ねる)。 dīghañca rassañcāti(長いものと短いもの) saṇṭhānavasena(形によって) upādārūpaṃ(執着された形) vuttaṃ(述べられた)。 aṇuṃ thūlanti(微細なものと粗大なもの) khuddakaṃ vā(小さいものか) mahantaṃ vā(大きいものか)、 imināpi(これによっても) upādārūpe(執着された形において) vaṇṇamattameva(色合いのみ) kathitaṃ(述べられた)。 subhāsubhanti(美しいものと醜いもの) subhañca(美しいものと) asubhañca(醜いもの) upādārūpameva(執着された形のみ) kathitaṃ(述べられた)。 kiṃ pana(しかし) upādārūpaṃ(執着された形は) subhanti(美しいのか) asubhanti(醜いのか) atthi(あるのか)? natthi(ない)。 iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ(好ましいものと好ましくないもの) paneva(それのみ) kathitaṃ(述べられた)。 nāmañca rūpañcāti(名と形とは) nāmañca(名と) dīghādibhedaṃ(長いなどの区別) rūpañca(形と)。 uparujjhatīti(消滅するとは) nirujjhati(消滅する)、 kiṃ āgamma(何が原因となって) asesametaṃ(すべて) nappavattatīti(活動しないのか)。

Evaṃ pucchitabbaṃ siyāti pucchaṃ dassetvā idāni vissajjanaṃ dassento tatra veyyākaraṇaṃ bhavatīti vatvā – ‘‘viññāṇa’’ntiādimāha.

evaṃ(このように) pucchitabbaṃ(尋ねられるべきである) siyāti(~だろうか) pucchaṃ(尋ね方を) dassetvā(示して) idāni(今) vissajjanaṃ(答えを) dassento(示しながら) tatra(そこで) veyyākaraṇaṃ(解説) bhavatīti(ある) vatvā(言って) – ‘‘viññāṇa’’ntiādimāha(「識」などと述べられた)。

499. Tattha viññātabbanti viññāṇaṃ nibbānassetaṃ nāmaṃ, tadetaṃ nidassanābhāvato anidassanaṃ. Uppādanto vā vayanto vā ṭhitassa aññathattanto vā etassa natthīti anantaṃ. Pabhanti panetaṃ kira titthassa nāmaṃ, tañhi papanti etthāti papaṃ, pakārassa pana bhakāro kato. Sabbato pabhamassāti sabbatopabhaṃ. Nibbānassa kira yathā mahāsamuddassa yato yato otaritukāmā honti, taṃ tadeva titthaṃ, atitthaṃ nāma natthi. Evameva aṭṭhatiṃsāya kammaṭṭhānesu yena yena mukhena nibbānaṃ otaritukāmā honti, taṃ tadeva titthaṃ, nibbānassa atitthaṃ nāma natthi. Tena vuttaṃ ‘‘sabbatopabha’’nti. Ettha āpo cāti ettha nibbāne idaṃ nibbānaṃ āgamma sabbametaṃ āpotiādinā nayena vuttaṃ upādinnaka dhammajātaṃ nirujjhati, appavattaṃ hotīti.

499. tattha(そこで) viññātabbanti(知られるべきものとは) viññāṇaṃ(識) nibbānassetaṃ(涅槃の) nāmaṃ(名前)、 tadetaṃ(それは) nidassanābhāvato(指示の欠如によって) anidassanaṃ(指示されない)。 uppādanto(生じること) vā(または) vayanto(滅すること) vā(または) ṭhitassa(保持されること) aññathattanto vā(または変化すること) etassa(それの) natthīti(ない) anantaṃ(無限)。 pabhanti(現れる) panetaṃ(それは) kira(~によると) titthassa(岸の) nāmaṃ(名前)、 tañhi(それは) papanti(現れる) etthāti(ここで) papaṃ(パパ)、 pakārassa(様式の) pana(しかし) bhakāro(「パ」の音) kato(なされた)。 sabbato pabhamassāti(すべてのものに現れる) sabbatopabhaṃ(すべてのものに輝く)。 nibbānassa(涅槃の) kira(~によると) yathā(~のように) mahāsamuddassa(大海の) yato yato(どこからでも) otāritukāmā(入りたいと願う) honti(ならば)、 taṃ tadeva(まさにそれ) titthaṃ(岸である)、 atitthaṃ(岸でない場所) nāma(~という名前の) natthi(ない)。 evamameva(同様に) aṭṭhatiṃsāya(三十八の) kammaṭṭhānesu(対象において) yena yena(どの) mukhena(方法で) nibbānaṃ(涅槃へ) otāritukāmā(入りたいと願う) honti(ならば)、 taṃ tadeva(まさにそれ) titthaṃ(岸である)、 nibbānassa(涅槃の) atitthaṃ(岸でない場所) nāma(~という名前の) natthi(ない)。 tena(それゆえ) vuttaṃ(述べられた) ‘‘sabbatopabha’’nti(「すべてのものに輝く」と)。 ettha(ここで) āpo cāti(水とは) ettha(ここで) nibbāne(涅槃において) idaṃ(これは) nibbānaṃ(涅槃を) āgamma(原因として) sabbametaṃ(これらすべてが) āpotiādinā(「到達する」などの) nayena(方法で) vuttaṃ(述べられた) upādinnaka(執着された) dhammajātaṃ(法) nirujjhati(消滅する)、 appavattaṃ(活動しない) hotīti(なる)。

Idānissa nirujjhanūpāyaṃ dassento ‘‘viññāṇassa nirodhena etthetaṃ uparujjhatī’’ti āha. Tattha viññāṇanti carimakaviññāṇampi abhisaṅkhāraviññāṇampi, carimakaviññāṇassāpi hi nirodhena etthetaṃ uparujjhati. Vijjhātadīpasikhā viya apaṇṇattikabhāvaṃ yāti. Abhisaṅkhāraviññāṇassāpi anuppādanirodhena anuppādavasena uparujjhati. Yathāha ‘‘sotāpattimaggañāṇena abhisaṅkhāraviññāṇassa nirodhena ṭhapetvā sattabhave anamatagge saṃsāre ye uppajjeyyuṃ nāmañca rūpañca etthete nirujjhantī’’ti sabbaṃ cūḷaniddese vuttanayeneva veditabbaṃ. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

idānissa(今) nirujjhanūpāyaṃ(消滅する方法を) dassento(示しながら) ‘‘viññāṇassa nirodhena(識の消滅によって) etthetaṃ(これは) uparujjhatī’’ti(消滅する) āha(言った)。 tattha(そこで) viññāṇanti(識とは) carimakaviññāṇampi(最後の識も) abhisaṅkhāraviññāṇampi(構築の識も)、 carimakaviññāṇassāpi(最後の識でさえ) hi(確かに) nirodhena(消滅によって) etthetaṃ(これは) uparujjhati(消滅する)。 vijjhātadīpasikhā(消えゆく灯火の炎) viya(~のように) apaṇṇattikabhāvaṃ(非顕現の状態) yāti(なる)。 abhisaṅkhāraviññāṇassāpi(構築の識でさえ) anuppādanirodhena(生じないことによる消滅によって) anuppāda(生じないこと) vasena(ゆえに) uparujjhati(消滅する)。 yathāha(~のように述べられている) ‘‘sotāpattimaggañāṇena(預流向智によって) abhisaṅkhāraviññāṇassa(構築の識の) nirodhena(消滅によって) ṭhapetvā(除いて) sattabhave(七つの存在) anamatagge(無始の) saṃsāre(輪廻において) ye(これらが) uppajjeyyuṃ(生じうる) nāmañca rūpañca(名と形と) etthete(これらは) nirujjhantī’’ti(消滅する) sabbaṃ(すべて) cūḷaniddese(小ニッデーサに) vuttanayeneva(説かれた通りに) veditabbaṃ(理解されるべきである)。 sesaṃ(残りは) sabbattha(すべてにおいて) uttānamevāti(説かれた通りである)。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

このように、 sumaṅgalavilāsinī(スマングルヴィラシニー)の dīghanikāyaṭṭhakathā(長部註釈)において

Kevaṭṭasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

kevaṭṭasuttavaṇṇanā(ケヴァッタ経の解説) niṭṭhitā(完了)。

12. Lohiccasuttavaṇṇanā

12. lohiccasuttavaṇṇanā(ロヒッチャ経の解説)

Lohiccabrāhmaṇavatthuvaṇṇanā

lohhicabrāhmaṇavatthuvaṇṇanā(ロヒッチャ婆羅門の物語の解説)

501. Evaṃ me sutaṃ…pe… kosalesūti lohiccasuttaṃ. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā. Sālavatikāti tassa gāmassa nāmaṃ, so kira vatiyā viya samantato sālapantiyā parikkhitto. Tasmā sālavatikāti vuccati. Lohiccoti tassa brāhmaṇassa nāmaṃ.

501. このように、私は聞きました……(省略)……コーサラ国において」と、ロヒッカ経。ここに、その注釈は『アヌッターナパダ』である。サーラワティカとは、その村の名前である。それは、周囲がサラの木の林で囲まれているため、サーラワティカと呼ばれる。ロヒッカとは、そのバラモンの名前である。

502-503. Pāpakanti parānukampā virahitattā lāmakaṃ, na pana ucchedasassatānaṃ aññataraṃ. Uppannaṃ hotīti jātaṃ hoti, na kevalañca citte jātamattameva. So kira tassa vasena parisamajjhepi evaṃ bhāsatiyeva. Kiñhi paro parassāti paro yo anusāsīyati, so tassa anusāsakassa kiṃ karissati. Attanā paṭiladdhaṃ kusalaṃ dhammaṃ attanāva sakkatvā garuṃ katvā vihātabbanti vadati.

502-503. 悪(パーパ)とは、他者への慈悲を欠いているため、卑しい(ラマカ)という意味であり、断滅論者や常住論者のいずれかではない。生じるとは、生じることであり、単に心に生じることだけではない。彼は、その(悪)の力によって、集会の中でもそのように言うのである。他者が他者に何をするというのか。他者とは、教えを受ける者であり、その教え導く者に何ができるというのか。自ら得た善法(クサラ・ダンマ)を、自ら尊重し、尊いものとして、保ち続けるべきだと彼は言う。

504-407. Rosikaṃ nhāpitaṃ āmantesīti rosikāti evaṃ itthiliṅgavasena laddhanāmaṃ nhāpitaṃ āmantesi. So kira bhagavato āgamanaṃ sutvā cintesi – ‘‘vihāraṃ gantvā diṭṭhaṃ nāmaṃ bhāro, gehaṃ pana āṇāpetvā passissāmi ceva yathāsatti ca āgantukabhikkhaṃ dassāmī’’ti, tasmā evaṃ nhāpitaṃ āmantesi.

504-407. ロシカを沐浴させた者を呼んだ、とは、ロシカという女性名で呼ばれた沐浴させた者を呼んだ、ということである。彼は、尊師の来訪を聞き、このように考えた。「寺院に行って、(尊師を)拝見することは負担である。しかし、家に来させて、(尊師を)お迎えし、私の能力に応じて、訪ねてくる比丘たちに布施をしよう」と。それゆえ、沐浴させた者をこのように呼んだのである。

508. Piṭṭhito piṭṭhitoti kathāphāsukatthaṃ pacchato pacchato anubandho hoti. Vivecetūti vimocetu, taṃ diṭṭhigataṃ vinodetūti vadati. Ayaṃ kira upāsako lohiccassa brāhmaṇassa piyasahāyako. Tasmā tassa atthakāmatāya evamāha. Appeva nāma siyāti ettha paṭhamavacanena bhagavā gajjati, dutiyavacanena anugajjati. Ayaṃ kirettha adhippāyo – rosike etadatthameva mayā cattāri asaṅkhyeyyāni. Kappasatasahassañca vividhāni dukkarāni karontena pāramiyo pūritā, etadatthameva sabbaññutaññāṇaṃ paṭividdhaṃ, na me lohiccassa diṭṭhigataṃ bhindituṃ bhāroti, imamatthaṃ dassento paṭhamavacanena bhagavā gajjati. Kevalaṃ rosike lohiccassa mama santike āgamanaṃ vā nisajjā vā allāpasallāpo vā hotu, sacepi lohiccasadisānaṃ satasahassassa kaṅkhā hoti, paṭibalo ahaṃ vinodetuṃ lohiccassa pana ekassa diṭṭhivinodane mayhaṃ ko bhāroti imamatthaṃ dassento dutiyavacanena bhagavā anugajjatīti veditabbo.

508. 後ろから後ろへと、とは、話の便宜のために、後から後から追いかけることである。解脱させる、とは、解脱させることであり、その見解を払い除くことだと言う。この供養者は、ロヒッカバラモンの親しい友人であった。それゆえ、彼の利益を願って、そのように言った。もし〜ならば、という言葉で、最初に尊師は威嚇し、次に追従する。ここに、その意図がある。ロシカよ、あなたのために、私は無限の(功徳)を積んできた。数えきれないほどの劫(カーラ)の間、多くの困難な行をなすことで、波羅蜜(パーラミー)を完成させた。そのために、すべてのことを見通す知(サッバññutañāṇa)を得たのである。ロヒッカの見解を破ることは、私にとって負担ではない。この意図を示すために、最初に尊師は威嚇する。ただ、ロシカよ、ロヒッカが私の元に来ること、座ること、あるいは言葉を交わすことは、あってもよい。もし、ロヒッカのような百千人の疑問があったとしても、私はそれらを払い除くことができる。しかし、ロヒッカ一人のか見解を払い除くことは、私にとってどのような負担であろうか。この意図を示すために、次に尊師は追従するのである、と理解すべきである。

Lohiccabrāhmaṇānuyogavaṇṇanā

ロヒッカバラモンへの説法の解説

509. Samudayasañjātīti samudayassa sañjāti bhoguppādo, tato uṭṭhitaṃ dhanadhaññanti attho. Ye taṃ upajīvantīti ye ñātiparijanadāsakammakarādayo janā taṃ nissāya jīvanti. Antarāyakaroti lābhantarāyakaro. Hitānukampīti ettha hitanti vuḍḍhi. Anukampatīti anukampī, icchatīti attho, vuḍḍhiṃ icchati vā no vāti vuttaṃ hoti. Nirayaṃ vā tiracchānayoniṃ vāti sace sā micchādiṭṭhi sampajjati, niyatā hoti, ekaṃsena niraye nibbattati, no ce, tiracchānayoniyaṃ nibbattatīti attho.

509. 集まりから生じる、とは、集まりの生成、そこから生じる財物と穀物、という意味である。彼らに依存して生きる人々、とは、親族、従者、奴隷、使用人などの人々が、それに頼って生きる。障害をもたらす者、とは、利益の障害をもたらす者である。利益を願う者、とは、ここに、利益とは進歩である。慈悲をかける、とは、慈悲をかけることであり、願うという意味である。進歩を願うのか、そうでないのか、と言っているのである。地獄か、畜生道か、とは、もしその邪見が成立すれば、それは必然であり、必ず地獄に生まれる。もしそうでないならば、畜生道に生まれるという意味である。

510-512. Idāni yasmā yathā attano lābhantarāyena sattā saṃvijjanti na tathā paresaṃ, tasmā suṭṭhutaraṃ brāhmaṇaṃ pavecetukāmo ‘‘taṃ kiṃ maññasī’’ti dutiyaṃ upapattimāha. Ye cimeti ye ca ime tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā ariyabhūmiṃ okkamituṃ asakkontā kulaputtā dibbā gabbhāti upayogatthe paccattavacanaṃ, dibbe gabbheti attho. Dibbā, gabbhāti ca channaṃ devalokānametaṃ adhivacanaṃ. Paripācentīti devalokagāminiṃ paṭipadaṃ pūrayamānā dānaṃ, dadamānā, sīlaṃ rakkhamānā, gandhamālādīhi, pūjaṃ kurumānā bhāvanaṃ bhāvayamānā pācenti vipācenti paripācenti pariṇāmaṃ gamenti. Dibbānaṃ bhavānaṃ abhinibbattiyāti dibbabhavā nāma devānaṃ vimānāni, tesaṃ nibbattanatthāyāti attho. Atha vā dibbā gabbhāti dānādayo puññavisesā. Dibbā bhavāti devaloke vipākakkhandhā, tesaṃ nibbattanatthāya tāni puññāni karontīti attho. Tesaṃ antarāyakaroti tesaṃ maggasampattiphalasampattidibbabhavavisesānaṃ antarāyakaro. Iti bhagavā ettāvatā aniyamiteneva opammavidhinā yāva bhavaggā uggataṃ brāhmaṇassa mānaṃ bhinditvā idāni codanārahe tayo satthāre dassetuṃ ‘‘tayo kho me, lohiccā’’tiādimāha.

510-512. 今、(尊師は)自らの利益の障害で衆生が苦しむほどには、他者の苦しむのではないので、バラモンをさらに説得しようと、「あなたはどう思いますか」と二度目に、反論を述べられた。彼らは、そして、これらの(人々は)、如来の教えを聞いて、聖なる境地(アリヤブーミ)に入ることができない、(そのような)在家の子らが、神々の胎児(ディッバ・ガッバ)、とは、意欲のために、それぞれの言葉である。神々の胎児、そして、六つの天界(デヴァローカ)の名称である。成熟させる、とは、天界に至る実践(パティパダー)を完成させ、布施を施し、戒(シーラ)を守り、香・花などで供養し、禅定(バーワナー)を修めることで、成熟させ、結果させ、完了させ、到達させる。神々の境(ディッバ・バワナ)を生み出すために、神々の境とは、天人の宮殿(ヴィマーナ)である。それらを生み出すために、という意味である。あるいは、神々の胎児とは、布施などの善行である。神々の境とは、天界での結果の集まり(ヴィパーカッカンダー)である。それらを生み出すために、それらの善行をなす、という意味である。それらの障害をもたらす者、とは、それらの道(マーガ)の到達、結果(パーラ)の到達、神々の境(ディッバ・バワナ)の区別の障害をもたらす者である。このように、尊師は、これほどまでに、限定されない譬喩(オパンマ)の方法で、有頂天(バワッガ)にまで及んだバラモンの慢心を打ち砕き、今、非難されるべき三人の師(サッダーレ)を示すために、「三人の、ロヒッカよ」とこう言われた。

Tayo codanārahavaṇṇanā

三人の非難されるべき師の解説

513. Tattha sā codanāti tayo satthāre codentassa codanā. Na aññā cittaṃ upaṭṭhapentīti aññāya ājānanatthāya cittaṃ na upaṭṭhapenti. Vokkammāti nirantaraṃ tassa sāsanaṃ akatvā tato ukkamitvā vattantīti attho. Osakkantiyā vā ussakkeyyāti paṭikkamantiyā upagaccheyya, anicchantiyā iccheyya, ekāya sampayogaṃ anicchantiyā eko iccheyyāti vuttaṃ hoti. Parammukhiṃ vā āliṅgeyyāti daṭṭhumpi anicchamānaṃ parammukhiṃ ṭhitaṃ pacchato gantvā āliṅgeyya. Evaṃsampadamidanti imassāpi satthuno ‘‘mama ime sāvakā’’ti sāsanā vokkamma vattamānepi te lobhena anusāsato imaṃ lobhadhammaṃ evaṃsampadameva īdisameva vadāmi. Iti so evarūpo tava lobhadhammo yena tvaṃ osakkantiyā ussakkanto viya parammukhiṃ āliṅganto viya ahosītipi taṃ codanaṃ arahati. Kiñhi paro parassa karissatīti yena dhammena pare anusāsi, attānameva tāva tattha sampādehi, ujuṃ karohi. Kiñhi paro parassa karissatīti codanaṃ arahati.

513. そこでの、その非難、とは、三人の師を非難する者の非難である。他のものを心に留めない、とは、理解するために、心に留めない、ということである。離れる、とは、絶えずその教えを行わずに、そこから離れて、従う、という意味である。離れて、あるいは、従う、とは、従わない者が、従う。欲しない者が、欲する。一方が、結びつくことを欲しないのに、一方が欲する、と言っているのである。背を向けて、あるいは、抱きしめる、とは、見ることさえ欲しない者を、背を向けて立っている者を、後ろから行って抱きしめる。このようになる、とは、この師(タッタ)の「私の弟子たちである」という教えから離れて従う者であっても、貪欲によって教える、この貪欲の法(ローバ・ダンマ)は、このように、このようになる。このように、あなたは、そのような貪欲の法によって、背を向けて抱きしめるようになったのである。この非難を受けるべきである。他者が他者に何をするというのか、とは、他者を教える法によって、まず自分自身をそれに合わせなさい。まっすぐにしなさい。他者が他者に何をするというのか、とは、非難を受けるべきである。

514. Niddāyitabbanti sassarūpakāni tiṇāni uppāṭetvā parisuddhaṃ kātabbaṃ.

514. 眠る、とは、草のようなものを抜き取って、清浄にする必要がある。

515. Tatiyacodanāya kiñhi paro parassāti anusāsanaṃ asampaṭicchanakālato paṭṭhāya paro anusāsitabbo, parassa anusāsakassa kiṃ karissatīti nanu tattha appossukkataṃ āpajjitvā attanā paṭividdhadhammaṃ attanāva mānetvā pūjetvā vihātabbanti evaṃ codanaṃ arahatīti attho.

515. 三度目の非難において、他者が他者に何をするというのか、とは、教えを受け入れない時(アサンプラティッチャナ)から、他者を教えるべきである。教える者に対して、何をするというのか。それは、そこで、熱心さを失って、自ら証悟した法を、自ら尊重し、供養して、保ち続けるべきである。このように、非難を受けるべきである、という意味である。

Na codanārahasatthuvaṇṇanā

非難を受けるべきではない師の解説

516. Na codanārahoti ayañhi yasmā paṭhamameva attānaṃ patirūpe patiṭṭhāpetvā sāvakānaṃ dhammaṃ deseti. Sāvakā cassa assavā hutvā yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjanti, tāya ca paṭipattiyā mahantaṃ visesamadhigacchanti. Tasmā na codanārahoti.

516. 非難を受けない、とは、彼は、まず最初に、自らを適切な場所に確立して、弟子たちに法を説く。弟子たちは、聞く者(アサワー)となって、教えられた通りに行い、その実践によって大きな進歩を得る。それゆえ、非難を受けないのである。

517. Narakapapātaṃ papatantoti mayā gahitāya diṭṭhiyā ahaṃ narakapapātaṃ papatanto. Uddharitvā thale patiṭṭhāpitoti taṃ diṭṭhiṃ bhinditvā dhammadesanāhatthena apāyapatanato uddharitvā saggamaggathale ṭhapitomhīti vadati. Sesamettha uttānamevāti.

517. 地獄に落ちる、とは、私が捉えられた見解によって、私は地獄に落ちる。救い出して、岸辺に置いた、とは、その見解を破り、説法によって悪趣(アパーヤ)への落下から救い出して、天国(サッガ)の岸辺に置いた、と言っている。残りは、ここに、明白である。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

このように、スマングルヴィーラシーニのディーガニカーヤの注釈において

Lohiccasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

ロヒッカ経の注釈、完了。

13. Tevijjasuttavaṇṇanā

13. テヴィッジャ経の注釈

518. Evaṃ me sutaṃ…pe… kosalesūti tevijjasuttaṃ. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā. Manasākaṭanti tassa gāmassa nāmaṃ. Uttarena manasākaṭassāti manasākaṭato avidūre uttarapasse. Ambavaneti taruṇaambarukkhasaṇḍe, ramaṇīyo kira so bhūmibhāgo, heṭṭhā rajatapaṭṭasadisā vālikā vippakiṇṇā, upari maṇivitānaṃ viya ghanasākhāpattaṃ ambavanaṃ. Tasmiṃ buddhānaṃ anucchavike pavivekasukhe ambavane viharatīti attho.

518. このように、私は聞きました……(省略)……コーサラ国において」と、テヴィッジャ経。ここに、その注釈は『アヌッターナパダ』である。マナサーカータとは、その村の名前である。マナサーカータの北とは、マナサーカータから遠くない北側である。マンゴーの森(アンバワナ)とは、若いマンゴーの木々の群生地である。そこは、美しい土地であった。下には、銀の布のように、砂が散らばり、上には、宝石の天蓋(マニ・ヴィターナ)のように、密に枝を広げたマンゴーの森である。その、仏陀にふさわしい静寂の喜び(パーウィウェーカ・スクハ)のマンゴーの森に住んでいる、という意味である。

519. Abhiññātā abhiññātāti kulacārittādisampattiyā tattha tattha paññātā. Caṅkītiādīni tesaṃ nāmāni. Tattha caṅkī opāsādavāsiko. Tārukkho icchānaṅgalavāsiko. Pokkharasātī ukkaṭṭhavāsiko. Jāṇusoṇī sāvatthivāsiko. Todeyyo tudigāmavāsiko. Aññe cāti aññe ca bahujanā. Attano attano nivāsaṭṭhānehi āgantvā mantasajjhāyakaraṇatthaṃ tattha paṭivasanti. Manasākaṭassa kira ramaṇīyatāya te brāhmaṇā tattha nadītīre gehāni kāretvā parikkhipāpetvā aññesaṃ bahūnaṃ pavesanaṃ nivāretvā antarantarā tattha gantvā vasanti.

519. '(各々が)知られている'とは、家柄などの徳によって、そこで知られている。チャーンキーなどとは、それらの名前である。そこに、チャーンキーは、オパーサーダの住人である。タールーックハは、イチーナーンガラの住人である。ポッカラサティは、ウッカッタの住人である。ジャーヌソニは、サーワッティの住人である。トーデーヤは、トゥディガマの住人である。その他、とは、その他の多くの人々である。それぞれが、それぞれの居住地から来て、マントラ(サルタ)を唱えるために、そこに住んでいる。マナサーカータの美しさのために、それらのバラモンたちは、そこで川のほとりに家を建て、囲んで、他の多くの人々が入ることを禁じ、時々、そこに行って住んでいる。

520-521. Vāseṭṭhabhāradvājānanti vāseṭṭhassa ca pokkharasātino antevāsikassa, bhāradvājassa ca tārukkhantevāsikassa. Ete kira dve jātisampannā tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū ahesuṃ. Jaṅghavihāranti aticiranisajjapaccayā kilamathavinodanatthāya jaṅghacāraṃ. Te kira divasaṃ sajjhāyaṃ katvā sāyanhe vuṭṭhāya nhānīyasambhāragandhamālateladhotavatthāni gāhāpetvā attano parijanaparivutā nhāyitukāmā nadītīraṃ gantvā rajatapaṭṭavaṇṇe vālikāsaṇḍe aparāparaṃ caṅkamiṃsu. Ekaṃ caṅkamantaṃ itaro anucaṅkami, puna itaraṃ itaroti. Tena vuttaṃ ‘‘anucaṅkamantānaṃ anuvicarantāna’’nti. Maggāmaggeti magge ca amagge ca. Katamaṃ nu kho paṭipadaṃ pūretvā katamena maggena sakkā sukhaṃ brahmalokaṃ gantunti evaṃ maggāmaggaṃ ārabbha kathaṃ samuṭṭhāpesunti attho. Añjasāyanoti ujumaggassetaṃ vevacanaṃ, añjasā vā ujukameva etena āyanti āgacchantīti añjasāyano niyyāniko niyyātīti niyyāyanto niyyāti, gacchanto gacchatīti attho.

520-521. ヴァーセッッタとバーラドヴァージャとは、ヴァーセッッタの、そしてポッカラサティの弟子である。バーラドヴァージャの、そしてタールーックハの弟子である。この二人は、生まれによって優れており、三つのヴェーダ(ヴェーダ)の究極に達していた。歩行(ジャンガ)による行(ヴィハーラ)とは、長時間の座禅による疲労を和らげるための歩行である。彼らは、昼間、学習(サルジャヤ)をして、夕方に起き上がり、沐浴のための道具、香、花、油、洗い終わった衣類を持って、従者たちに囲まれて、沐浴をしたいと思い、川のほとりに行って、銀の布のような砂の上に、互いに歩き回った。一人が歩けば、もう一人が後に続き、再び、もう一人が後に続いた。それゆえ、「互いに歩き回りながら」と言われた。道と非道(マッガーマッガ)とは、道の上でも、道以外でも。どのような実践を完成させて、どのような道によって、幸福な梵天(ブラフマ)の世界に到達できるのか、と、道と非道をめぐって、議論を提起した、という意味である。まっすぐに、とは、まっすぐな道(ウジュ・マッガ)の別名である。まっすぐに、あるいは、まっすぐに、これによって来る、来る、という意味である。まっすぐに進む、とは、導く者(ニッヤニコー)が、導く者、行く者、行く、という意味である。

Takkarassa brahmasahabyatāyāti yo taṃ maggaṃ karoti paṭipajjati, tassa brahmunā saddhiṃ sahabhāvāya, ekaṭṭhāne pātubhāvāya gacchatīti attho. Yvāyanti yo ayaṃ. Akkhātoti kathito dīpito. Brāhmaṇena pokkharasātināti attano ācariyaṃ apadisati. Iti vāseṭṭho sakameva ācariyavādaṃ thometvā paggaṇhitvā vicarati. Bhāradvājopi sakamevāti. Tena vuttaṃ **‘‘neva kho asakkhi vāseṭṭho’’**tiādi.

その道を行う者の、梵天との共存とは、その道を行い、実践する者と、梵天と共に、同じ場所に現れるために、行く、という意味である。 '(教えが)説かれた'とは、説かれた、示された。バラモン、ポッカラサティによって、とは、自らの師を指している。このように、ヴァーセッッタは、自らの師の教えを称賛し、支持して、歩き回った。バーラドヴァージャも、自らの(教え)を。それゆえ、「ヴァーセッッタは、できなかつた」とこう言われた。

Tato vāseṭṭho ‘‘ubhinnampi amhākaṃ kathā aniyyānikāva, imasmiñca loke maggakusalo nāma bhotā gotamena sadiso natthi, bhavañca gotamo avidūre vasati, so no tulaṃ gahetvā nisinnavāṇijo viya kaṅkhaṃ chindissatī’’ti cintetvā tamatthaṃ bhāradvājassa ārocetvā ubhopi gantvā attano kathaṃ bhagavato ārocesuṃ. Tena vuttaṃ ‘‘atha kho vāseṭṭho…pe… yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena tārukkhenā’’ti.

そこで、ヴァーセッッタは、「二人の我々の議論も、導くものではない。しかし、この世においては、道に精通したゴータマ様ほどの方はいらっしゃらない。ゴータマ様は、遠くないところに住んでいらっしゃる。彼は、我々の天秤(トゥラ)を持って座っている商人のように、疑問を断ち切ってくださるだろう」と考え、そのことをバーラドヴァージャに告げ、二人は行って、自らの議論を尊師に述べた。それゆえ、「そこで、ヴァーセッッタは…(省略)…'(教えが)説かれた'バラモン、タールーックハによって」とこう言われた。

522. Ettha bho gotamāti etasmiṃ maggāmagge. Viggaho vivādotiādīsu pubbuppattiko viggaho. Aparabhāge vivādo. Duvidhopi eso nānāācariyānaṃ vādato nānāvādo.

522. ここで、ゴータマ様よ、とは、この道と非道において。争い、議論、などにおいて、以前からの争い。後の時代に、議論。二つのどちらも、様々な師の言葉から、様々な言葉である。

523. Atha kismiṃ pana voti tvampi ayameva maggoti attano ācariyavādameva paggayha tiṭṭhasi, bhāradvājopi attano ācariyavādameva, ekassāpi ekasmiṃ saṃsayo natthi. Evaṃ sati kismiṃ vo viggahoti pucchati.

523. では、あなた方は、あなたも、この道を行っていますか。自らの師の教えを支持して、あなたは立っている。バーラドヴァージャも、自らの師の教えを。一人でも、一人(の教え)に疑問はない。このように、あなた方の議論は何に関してですか、と尋ねる。

524. Maggāmagge, bho gotamāti magge bho gotama amagge ca, ujumagge ca anujumagge cāti attho. Esa kira ekabrāhmaṇassāpi maggaṃ ‘‘na maggo’’ti na vadati. Yathā pana attano ācariyassa maggo ujumaggo, na evaṃ aññesaṃ anujānāti, tasmā tamevatthaṃ dīpento ‘‘kiñcāpi bho gotamā’’tiādimāha.

524. 道と非道において、ゴータマ様よ、とは、道において、ゴータマ様、そして道以外において、まっすぐな道において、そしてまっすぐでない道において、という意味である。彼は、一人のバラモンの道であっても、「道ではない」とは言わない。しかし、自らの師の道はまっすぐな道であるが、他の者の(道)をまっすぐであるとは認めない。それゆえ、そのことを示して、「たとえゴータマ様であっても」とこう言われた。

Sabbāni tānīti liṅgavipallāsena vadati, sabbe teti vuttaṃ hoti. Bahūnīti aṭṭha vā dasa vā. Nānāmaggānīti mahantāmahantajaṅghamaggasakaṭamaggādivasena nānāvidhāni sāmantā gāmanadītaḷākakhettādīhi āgantvā gāmaṃ pavisanamaggāni.

すべてそれら、とは、性(リンガ)の転倒で言う。すべてそれら、と、言っている。多く、とは、八つか、十か。様々な道、とは、大きな道、小さな道、歩行の道、車輪の道など、様々な種類の、村、川、池、畑などから来て、村に入る道である。

525-526. ‘‘Niyyantīti vāseṭṭha vadesī’’ti bhagavā tikkhattuṃ vacībhedaṃ katvā paṭiññaṃ kārāpesi. Kasmā? Titthiyā hi paṭijānitvā pacchā niggayhamānā avajānanti. So tathā kātuṃ na sakkhissatīti.

525-526. 「あなたは行きます」と、ヴァーセッッタよ、と言う。尊師は三度、言葉を変えて、約束をさせた。なぜか。異教徒(ティッティヤ)は、約束しておきながら、後に否定し、軽んじる。彼は、そのようにすることはできないだろう。

527-529. Teva tevijjāti te tevijjā. Vakāro āgamasandhimattaṃ. Andhaveṇīti andhapaveṇī, ekena cakkhumatā gahitayaṭṭhiyā koṭiṃ eko andho gaṇhati, taṃ andhaṃ añño taṃ aññoti evaṃ paṇṇāsasaṭṭhi andhā paṭipāṭiyā ghaṭitā andhaveṇīti vuccati. Paramparasaṃsattāti aññamaññaṃ laggā, yaṭṭhigāhakenapi cakkhumatā virahitāti attho. Eko kira dhutto andhagaṇaṃ disvā ‘‘asukasmiṃ nāma gāme khajjabhojjaṃ sulabha’’nti ussāhetvā ‘‘tena hi tattha no sāmi nehi, idaṃ nāma te demā’’ti vutte, lañjaṃ gahetvā antarāmagge maggā okkamma mahantaṃ gacchaṃ anuparigantvā purimassa hatthena pacchimassa kacchaṃ gaṇhāpetvā ‘‘kiñci kammaṃ atthi, gacchatha tāva tumhe’’ti vatvā palāyi, te divasampi gantvā maggaṃ avindamānā ‘‘kuhiṃ no cakkhumā, kuhiṃ maggo’’ti paridevitvā maggaṃ avindamānā tattheva mariṃsu. Te sandhāya vuttaṃ ‘‘paramparasaṃsattā’’ti. Purimopīti purimesu dasasu brāhmaṇesu ekopi. Majjhimopīti majjhimesu ācariyapācariyesu ekopi. Pacchimopīti idāni tevijjesu brāhmaṇesu ekopi. Hassakaññevāti hasitabbameva. Nāmakaññevāti lāmakaṃyeva. Tadetaṃ atthābhāvena rittakaṃ, rittakattāyeva tucchakaṃ. Idāni brahmaloko tāva tiṭṭhatu, yo tevijjehi na diṭṭhapubbova. Yepi candimasūriye tevijjā passanti, tesampi sahabyatāya maggaṃ desetuṃ nappahontīti dassanatthaṃ ‘‘taṃ kiṃ maññasī’’tiādimāha.

527-529. テーヴィッジャティとは、テーヴィッジャ(三明)のことである。ヴァーカラーは、サンディ(結合)の印である。アンドハヴェーニーとは、アンドハパヴェーニー(盲人の連鎖)である。一人の眼ある者が掴んだ棒の端を、一人の盲人が掴み、その盲人を別の者が掴み、その別の者をまた別の者が掴む。このように、五十、六十の盲人が順に繋がったものを、アンドハヴェーニー(盲人の連鎖)と呼ぶ。パラパラサンサッターティとは、互いに繋がっている、棒を掴む眼ある者からも離れている、という意味である。ある詐欺師が盲人の集団を見て、「ある村では食べ物が手に入りやすい」と誘い、「それならば、そこに我々を連れて行ってくれ。これを君にあげよう」と言われたので、報酬を受け取り、途中で道から外れて大きな隊列に加わり、前の者の手で後ろの者の腰を掴ませ、「何か用事があるから、君たちはしばらく待っていてくれ」と言って逃げ去った。彼らは一日経っても道を見つけられず、「我々の眼ある者はどこにいるのか、道はどこなのか」と嘆き、道を見つけられずにそこで死んでしまった。彼らを指して「パラパラサンサッターティ」(互いに繋がっている)と述べられている。プリメーモピとは、前の十人のバラモンの中で一人も、という意味である。マッヂィメーモピとは、中の師匠たちの中で一人も、という意味である。パッチィモモピとは、今のテーヴィッジャ(三明)のバラモンの中で一人も、という意味である。ハッサカッンエヴァーティとは、笑うべきことである。ナーマカンエヴァーティとは、取るに足りないことである。それは、意味がないから虚しい。虚しいからこそ、無意味である。今のブラフマローカはさておき、テーヴィッジャ(三明)たちにも見られたことがない。月や太陽でさえテーヴィッジャ(三明)たちが見ているとしても、彼らの共存のために道を教えることはできない、ということを示すために「あなたはどう思いますか」といった言葉が述べられている。

530. Tattha yato candimasūriyā uggacchantīti yasmiṃ kāle uggacchanti. Yattha ca oggacchantīti yasmiṃ kāle atthamenti, uggamanakāle ca atthaṅgamanakāle ca passantīti attho. Āyācantīti ‘‘udehi bhavaṃ canda, udehi bhavaṃ sūriyā’’ti evaṃ āyācanti. Thomayantīti ‘‘sommo cando, parimaṇḍalo cando, sappabho cando’’tiādīni vadantā pasaṃsanti. Pañjalikāti paggahitaañjalikā. Namassamānāti ‘‘namo namo’’ti vadamānā.

530. そこでは、月や太陽が昇る時、すなわち、昇る時に(見る)、そして沈む時に(見る)という意味である。昇ってくる(月や太陽)とは、「月よ、昇れ、太陽よ、昇れ」とこのように呼びかけることである。称賛する(月や太陽)とは、「美しい月、丸い月、輝く月」などと言って称賛することである。パンジャリカーティとは、合掌することである。ナマッサマーナーティとは、「南無、南無」と言いながら(礼拝する)ことである。

531-532. Yaṃ passantīti ettha yanti nipātamattaṃ. Kiṃ pana na kirāti ettha idha pana kiṃ vattabbaṃ. Yattha kira tevijjehi brāhmaṇehi na brahmā sakkhidiṭṭhoti evamattho daṭṭhabbo.

531-532. それを見る、とは、ここでの「ヤンティ」は助詞である。しかし、それはそうではないのですか、とは、ここで、あるいは、ここで、何を言うべきか。テーヴィッジャ(三明)のバラモンたちによってブラフマーが見られていない、という意味である。

Aciravatīnadīupamākathā

アチラヴァティー川の比喩の物語

542. Samatittikāti samabharitā. Kākapeyyāti yattha katthaci tīre ṭhitena kākena sakkā pātunti kākapeyyā. Pāraṃ taritukāmoti nadiṃ atikkamitvā paratīraṃ gantukāmo. Avheyyāti pakkoseyya. Ehi pārāpāranti ambho pāra apāraṃ ehi, atha maṃ sahasāva gahetvā gamissasi, atthi me accāyikakammanti attho.

542. サマティッティカーティとは、満たされていることである。カーカペーヤーティとは、岸辺にいるカラスが水を飲める場所である。パーラパティカーモーティとは、川を渡って対岸に行きたい人である。アッヘーヤーティとは、呼び寄せることである。「エヒ、パーラパー」とは、「おい、対岸よ、対岸よ、来い。そうすれば私を連れて行ってくれるだろう。私には急用がある」という意味である。

544. Ye dhammā brāhmaṇakārakāti ettha pañcasīladasakusalakammapathabhedā dhammā brāhmaṇakārakāti veditabbā, tabbiparītā abrāhmaṇakārakā. Indamavhāyāmāti indaṃ avhāyāma pakkosāma. Evaṃ brāhmaṇānaṃ avhāyanassa niratthakataṃ dassetvā punapi bhagavā aṇṇavakucchiyaṃ sūriyo viya jalamāno pañcasatabhikkhuparivuto aciravatiyā tīre nisinno aparampi nadīupamaṃyeva āharanto ‘‘seyyathāpī’’tiādimāha.

544. 法とは、バラモンになるための原因である。ここで、五戒や十善業道に分類される法は、バラモンになるための原因であると知るべきである。その逆は、バラモンにならないための原因である。インダマッハーヤーマーティとは、インドラを呼び寄せる、という意味である。このようにバラモンの呼び寄せが無益であることを示してから、再び世尊は、燃える太陽のように、五百人の比丘に囲まれて、アチラヴァティー川の岸辺に座り、さらに川の比喩を述べられた。「あたかも〜のように」といった言葉である。

546. Kāmaguṇāti kāmayitabbaṭṭhena kāmā, bandhanaṭṭhena guṇā. ‘‘Anujānāmi bhikkhave, ahatānaṃ vatthānaṃ diguṇaṃ saṅghāṭi’’nti (mahāva. 348) ettha hi paṭalaṭṭho guṇaṭṭho. ‘‘Accenti kālā tarayanti rattiyo, vayoguṇā anupubbaṃ jahantī’’ti ettha rāsaṭṭho guṇaṭṭho. ‘‘Sataguṇā dakkhiṇā pāṭikaṅkhitabbā’’ti (ma. ni. 3.379) ettha ānisaṃsaṭṭho guṇaṭṭho. ‘‘Antaṃ antaguṇaṃ (khu. pā. 3.1) kayirā mālāguṇe bahū’’ti (dha. pa. 53) ca ettha bandhanaṭṭho guṇaṭṭho. Idhāpi eseva adhippeto. Tena vuttaṃ ‘‘bandhanaṭṭhena guṇā’’ti. Cakkhuviññeyyāti cakkhuviññāṇena passitabbā. Etenupāyena sotaviññeyyādīsupi attho veditabbo. Iṭṭhāti pariyiṭṭhā vā hontu, mā vā, iṭṭhārammaṇabhūtāti attho. Kantāti kāmanīyā. Manāpāti manavaḍḍhanakā. Piyarūpāti piyajātikā. Kāmūpasañhitāti ārammaṇaṃ katvā uppajjamānena kāmena upasañhitā. Rajanīyāti rañjanīyā, rāguppattikāraṇabhūtāti attho.

546. カーマグナーティとは、欲することによってカーマ(欲)、束縛することによってグナ(徳)である。 「比丘たちよ、私は、まだ着られていない衣の二倍の長さを許す」(マハーヴァーティ.348)とここで、グナは「覆う」という意味である。「時は過ぎ、夜は過ぎ去り、年齢の徳は次第に去っていく」(カームグナー.546)とここで、グナは「性質」という意味である。「百倍の功徳が期待される」(マハー.ニ.3.379)とここで、グナは「利益」という意味である。「千倍の功徳(ク.パー.3.1)を、多くの花輪(ダー.パ.53)の中に作りなさい」と、ここで、グナは「束縛」という意味である。ここでは、この意味が意図されている。それゆえ、「束縛することによってグナ」と述べられている。 cakkhウンニャーティとは、眼によって認識されるべきもの。この方法で、耳によって認識されるべきものなどにも意味が理解されるべきである。イッティナーティとは、探求されたものであれ、そうでなかれ、好ましい対象であるという意味である。カンナーティとは、愛らしい。マナーパーティとは、心を成長させるもの。ピヤルーパーティとは、愛らしい性質のもの。カーマーウパサンヒターティとは、対象として生じさせられる欲によって、関係づけられたもの。ラジャニーヤーティとは、魅了するもの、欲望を生じさせる原因であるという意味である。

Gadhitāti gedhena abhibhūtā hutvā. Mucchitāti mucchākārappattāya adhimattakāya taṇhāya abhibhūtā. Ajjhopannāti adhiopannā ogāḷhā ‘‘idaṃ sāra’’nti pariniṭṭhānappattā hutvā. Anādīnavadassāvinoti ādīnavaṃ apassantā. Anissaraṇapaññāti idamettha nissaraṇanti, evaṃ parijānanapaññāvirahitā, paccavekkhaṇaparibhogavirahitāti attho.

ガディダーティとは、貪欲によって圧倒されて。ムッチダーティとは、恍惚とした状態に至るほどの激しい渇愛によって圧倒されて。アッヂョパンナーティとは、陥って、深く入り、「これが本質である」と確信して。アナーディナヴァダッサーヴィーノティ、欠点を見ない。アニッスララナパンニャーティとは、これには逃れる道がある、というように理解する智慧がない、反省や享受から離れているという意味である。

548. Āvaraṇātiādīsu āvarantīti āvaraṇā. Nivārentīti nīvaraṇā. Onandhantīti onāhanā. Pariyonandhantīti pariyonāhanā. Kāmacchandādīnaṃ vitthārakathā visuddhimaggato gahetabbā.

548. アーヴァラーナーティなどで、覆うものである、アーヴァラーナー(覆い)。ニヴァーレンティティとは、ニヴァーラナー(妨げ)。オナンダンティティとは、オナーハナー(沈むこと)。パリヨナンダンティティとは、パリヨナーハナー(完全に覆うこと)。欲念などについての詳しい説明は、ヴィスッディマッガから引用すべきである。

549-550. Āvutā nivutā onaddhā pariyonaddhāti padāni āvaraṇādīnaṃ vasena vuttāni. Sapariggahoti itthipariggahena sapariggahoti pucchati. Apariggaho bho gotamātiādīsupi kāmacchandassa abhāvato itthipariggahena apariggaho. Byāpādassa abhāvato kenaci saddhiṃ veracittena avero. Thinamiddhassa abhāvato cittagelaññasaṅkhātena byāpajjena abyāpajjo. Uddhaccakukkuccābhāvato uddhaccakukkuccādīhi saṃkilesehi asaṃkiliṭṭhacitto suparisuddhamānaso. Vicikicchāya abhāvato cittaṃ vase vatteti. Yathā ca brāhmaṇā cittagatikā hontīti, cittassa vasena vattanti, na tādisoti vasavattī.

549-550. アーヴター、ニヴター、オナッダー、パリヨナッダーとは、覆いなどの意味で述べられた言葉である。サパリッガホーティとは、女性の同伴で、という意味である。アパリッガホー、ゴータマ様、などでも、欲念がないので、女性の同伴がない。瞋りがないので、誰とも敵意を持つことなく、怒りがない。昏沈・睡眠がないので、心の怠慢・無気力という怒りもなく、怒りがない。心の散乱・後悔がないので、心の散乱・後悔などの汚れがなく、清らかな心である。疑いがないので、心は思い通りに動く。バラモンたちは、心の動きに従う、とは、心の動きに従う、彼らのようではない、という意味である。

552. Idha kho panāti idha brahmalokamagge. Āsīditvāti amaggameva ‘‘maggo’’ti upagantvā. Saṃsīdantīti ‘‘samatala’’nti saññāya paṅkaṃ otiṇṇā viya anuppavisanti. Saṃsīditvā visāraṃ pāpuṇantīti evaṃ paṅke viya saṃsīditvā visāraṃ aṅgamaṅgasaṃbhañjanaṃ pāpuṇanti. Sukkhataraṃ maññe tarantīti marīcikāya vañcetvā ‘‘kākapeyyā nadī’’ti saññāya ‘‘tarissāmā’’ti hatthehi ca pādehi ca vāyamamānā sukkhataraṇaṃ maññe taranti. Tasmā yathā hatthapādādīnaṃ saṃbhañjanaṃ paribhañjanaṃ, evaṃ apāyesu saṃbhañjanaṃ paribhañjanaṃ pāpuṇanti. Idheva ca sukhaṃ vā sātaṃ vā na labhanti. Tasmā idaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānanti tasmā idaṃ brahmasahabyatāya maggadīpakaṃ tevijjakaṃ pāvacanaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ. Tevijjāiriṇanti tevijjāaraññaṃ iriṇanti hi agāmakaṃ mahāaraññaṃ vuccati. Tevijjāvivananti pupphaphalehi aparibhogarukkhehi sañchannaṃ nirudakaṃ araññaṃ. Yattha maggato ukkamitvā parivattitumpi na sakkā honti, taṃ sandhāyāha ‘‘tevijjāvivanantipi vuccatī’’ti. Tevijjābyasananti tevijjānaṃ pañcavidhabyasanasadisametaṃ. Yathā hi ñātirogabhoga diṭṭhi sīlabyasanappattassa sukhaṃ nāma natthi, evaṃ tevijjānaṃ tevijjakaṃ pāvacanaṃ āgamma sukhaṃ nāma natthīti dasseti.

552. ここで、ブラフマローカへの道。アーシーディトヴァーティとは、道ではないものを「道」と見なして。サンシーダンティティとは、「平地」と知って泥にはまるように、入り込む。サンシーディトヴァー、ヴィサーラパープーナンティティとは、泥にはまるように、入り込み、バラバラになる、という意味である。スッカタラマッニェー、タランティティとは、蜃気楼に騙されて、「カラスが飲める川だ」と思って、「渡れるだろう」と手や足で努力して、より楽に渡れるだろうと思う。それゆえ、手足などがバラバラになり、壊れるように、苦界でもバラバラになり、壊れることになる。ここで、幸福も快適さも得られない。それゆえ、これはテーヴィッジャ(三明)のバラモンたちにとって、それゆえ、これはブラフマとの共存への道を示すテーヴィッジャ(三明)の教えが、テーヴィッジャ(三明)のバラモンたちにとって(無益である)。テーヴィッジャイリンティとは、テーヴィッジャ(三明)の荒野、イリン(荒野)は、行けない広大な荒野を意味する。テーヴィッジャヴィヴァンティとは、花や実のならない木々に覆われた、水のない荒野である。道から外れても、ぐるぐる回ることさえできない場所を指して、「テーヴィッジャヴィヴァンティとも呼ばれる」と述べられている。テーヴィッジャビヤサナンティとは、テーヴィッジャ(三明)にとっての五つの悲劇のようなものである。親族、病気、財産、見解、戒律の悲劇に襲われた者に幸福がないように、テーヴィッジャ(三明)にとって、テーヴィッジャ(三明)の教えを学んでも幸福はない、ということを示している。

554. Jātasaṃvaḍḍhoti jāto ca vaḍḍhito ca, yo hi kevalaṃ tattha jātova hoti, aññattha vaḍḍhito, tassa samantā gāmamaggā na sabbaso paccakkhā honti, tasmā jātasaṃvaḍḍhoti āha. Jātasaṃvaḍḍhopi yo ciranikkhanto, tassa na sabbaso paccakkhā honti. Tasmā ‘‘tāvadeva avasaṭa’’nti āha, taṅkhaṇameva nikkhantanti attho. Dandhāyitattanti ayaṃ nu kho maggo, ayaṃ na nukhoti kaṅkhāvasena cirāyitattaṃ. Vitthāyitattanti yathā sukhumaṃ atthajātaṃ sahasā pucchitassa kassaci sarīraṃ thaddhabhāvaṃ gaṇhāti, evaṃ thaddhabhāvaggahaṇaṃ. Na tvevāti iminā sabbaññutaññāṇassa appaṭihatabhāvaṃ dasseti. Tassa hi purisassa mārāvaṭṭanādivasena siyā ñāṇassa paṭighāto. Tena so dandhāyeyya vā vitthāyeyya vā. Sabbaññutaññāṇaṃ pana appaṭihataṃ, na sakkā tassa kenaci antarāyo kātunti dīpeti.

554. ジャーササンヴァードーティとは、生まれただけで、成長した者、彼はそこで生まれただけで、他の場所で成長した者、彼の周りの村への道は、すべてが隠されているわけではない。それゆえ、ジャーササンヴァードーティと述べられている。ジャーササンヴァードーピ、長く道から外れていた者、彼の(道)はすべてが隠されているわけではない。それゆえ、「ターヴァデーヴァ、アヴァサータ」と述べられている、その瞬間に出発した、という意味である。ダンダーヤイタッタンティとは、これは道なのか、これは道ではないのか、という疑いのために、長くかかったことである。ヴィッダーヤイタッタンティとは、微妙な真実を突然尋ねられた者の体が硬直するように、硬直した状態になることである。ナ、ツェーヴァーティとは、これによって、一切知の妨げられないことを示している。その人の場合、マーラ(悪魔)の妨害などによって、智慧が妨げられるかもしれない。それゆえ、彼は遅れたり、迷ったりするかもしれない。しかし、一切知の智慧は妨げられない、誰もそれを妨げることはできない、ということを示している。

555. Ullumpatu bhavaṃ gotamoti uddharatu bhavaṃ gotamo. Brāhmaṇiṃ pajanti brāhmaṇadārakaṃ, bhavaṃ gotamo mama brāhmaṇaputtaṃ apāyamaggato uddharitvā brahmalokamagge patiṭṭhapetūti attho. Athassa bhagavā buddhuppādaṃ dassetvā saddhiṃ pubbabhāgapaṭipadāya mettāvihārādibrahmalokagāmimaggaṃ desetukāmo ‘‘tena hi vāseṭṭhā’’tiādimāha. Tattha ‘‘idha tathāgato’’tiādi sāmaññaphale vitthāritaṃ. Mettāsahagatenātiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ sabbaṃ visuddhimagge brahmavihārakammaṭṭhānakathāyaṃ vuttaṃ. Seyyathāpi vāseṭṭha balavā saṅkhadhamotiādi pana idha apubbaṃ. Tattha balavāti balasampanno. Saṅkhadhamoti saṅkhadhamako. Appakasirenāti akicchena adukkhena. Dubbalo hi saṅkhadhamo saṅkhaṃ dhamantopi na sakkoti catasso disā sarena viññāpetuṃ, nāssa saṅkhasaddo sabbato pharati. Balavato pana vipphāriko hoti, tasmā ‘‘balavā’’tiādimāha. Mettāya cetovimuttiyāti ettha mettāti vutte upacāropi appanāpi vaṭṭati, ‘‘cettovimuttī’’ti vutte pana appanāva vaṭṭati. Yaṃ pamāṇakataṃ kammanti pamāṇakataṃ kammaṃ nāma kāmāvacaraṃ vuccati. Appamāṇakataṃ kammaṃ nāma rūpārūpāvacaraṃ. Tañhi pamāṇaṃ atikkamitvā odissakaanodissakadisāpharaṇavasena vaḍḍhetvā katattā appamāṇakatanti vuccati. Na taṃ tatrāvasissati na taṃ tatrāvatiṭṭhatīti taṃ kāmāvacarakammaṃ tasmiṃ rūpāvacarārūpāvacarakamme na ohīyati, na tiṭṭhati. Kiṃ vuttaṃ hoti – taṃ kāmāvacarakammaṃ tassa rūpārūpāvacarakammassa antarā laggituṃ vā ṭhātuṃ vā rūpārūpāvacarakammaṃ pharitvā pariyādiyitvā attano okāsaṃ gahetvā patiṭṭhātuṃ na sakkoti. Atha kho rūpāvacarārūpāvacarakammameva kāmāvacaraṃ mahogho viya parittaṃ udakaṃ pharitvā pariyādiyitvā attano okāsaṃ gahetvā tiṭṭhati. Tassa vipākaṃ paṭibāhitvā sayameva brahmasahabyataṃ upanetīti. Evaṃvihārīti evaṃ mettādivihārī.

555. ウルンプパトゥ、バヴァン、ゴータマーティとは、ゴータマ様、救い出してください。バラモン尼を(救う)とは、バラモンの子供を、ゴータマ様が私のバラモンの子供を苦界から救い出して、ブラフマローカへの道に立たせてください、という意味である。それから世尊は、仏陀の出現を示し、初期の修行と共に、慈愛の住まいなど、ブラフマローカへの道を示そうとして、「それならば、ヴァーセッティヤー」といった言葉を述べられた。そこで、「ここに、タターガタが」といった言葉は、一般的な結果について詳しく述べられている。メッタサーハガテーナティなどで、言うべきことはすべて、ヴィスッディマッガのブラフマヴィハーラ(四無量心)の瞑想の項で述べられている。あたかもヴァーセッティヤー、力ある者が角笛を吹くように、といった言葉は、ここでは初めてである。そこで、バタヴァーティとは、力のある者。サンカダーマーティとは、角笛を吹く者。アッカスィレーナーティとは、容易に、苦しみなく。力のない者は角笛を吹くとしても、角笛を吹いても、四方を音で知らせることはできない、角笛の音はどこにでも届かない。しかし、力ある者には遠くまで届く。それゆえ、「バタヴァー」といった言葉が述べられている。メッターチェートヴィムッティヤーティとは、ここでメッター(慈愛)と言った場合、近業(ウパチャーラ)も、禅定(アッパナー)も含む。「チェートヴィムッティ」(心の解放)と言った場合、禅定(アッパナー)のみを含む。ヤム、パマーナカタム、カンマーティとは、パマーナカタム(限られた)行為とは、欲界の行為を意味する。アッパマーナカタム(無限の)行為とは、色界、無色界の行為を意味する。それは、限度を超え、広がり、広がり、行われたので、アッパマーナカット(無限)と呼ばれる。タム、タットラ、アヴァシッサティ、ナ、タム、タットラ、アヴァティッティティとは、その欲界の行為は、その色界、無色界の行為には、妨げられず、留まらない。どういうことかというと、その欲界の行為は、その色界、無色界の行為の間に、引っかかったり、留まったりすることができない。色界、無色界の行為が、欲界の行為をすべて覆い尽くし、自分の場所を確保して、留まる。それゆえ、色界、無色界の行為だけが、欲界を、大洪水が小さな水を覆い尽くすように、覆い尽くし、自分の場所を確保して、留まる。その結果を妨げ、それ自体でブラフマとの共存へと導く。エヴァム、ヴィハーリーティとは、このように慈愛などの住まいをする者。

559. Ete mayaṃ bhavantaṃ gotamanti idaṃ tesaṃ dutiyaṃ saraṇagamanaṃ. Paṭhamameva hete majjhimapaṇṇāsake vāseṭṭhasuttaṃ sutvā saraṇaṃ gatā, imaṃ pana tevijjasuttaṃ sutvā dutiyampi saraṇaṃ gatā. Katipāhaccayena pabbajitvā aggaññasutte upasampadañceva arahattañca alatthuṃ. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

559. エーテ、マヤン、バヴァンタム、ゴータマーティとは、これは彼らの二度目の帰依である。以前、彼らは中部半篇のヴァーセッティヤ経を聞いて帰依した。しかし、このテーヴィッジャ経を聞いて、二度目に帰依した。数日後、出家し、アッガッニャ経で具足戒と阿羅漢果を得た。残りはすべて、そのままである。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

スマングラヴィーラシニーの長部注釈書において

Tevijjasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

テーヴィッジャ経注釈、了。

Niṭṭhitā ca terasasuttapaṭimaṇḍitassa sīlakkhandhavaggassa

十三経で飾られた戒蘊品の、了

Atthavaṇṇanāti.

義注釈にて。

Sīlakkhandhavaggaṭṭhakathā niṭṭhitā.

戒蘊品注釈、了。

0
0

Comments

Say Hello!